I.N.Dāboliņa: ‘Latvijas paraugprove – Rīgas Latviešu biedrība.’

Biedrība ir mazs Latvijas modelis. Biedrībā viss notiek līdzīgi kā valstī.

Nu jau pasauli sasniegušas ziņas par kārtējo krīzi Rīgas Latviešu biedrībā. Ar šo rakstu, pirmkārt, atvainojos avīzes „Latvija Amerikā” redaktorei Vitai Gaiķei par to, ka nosūtīju viņai savu feļetonu „Žēlaba”* bez izskaidrojošas pavadvēstules. Oficiālās  vēstules noformējums bija tik īsts, ka tajā sarakstīto  patiešām varēja uztvert par Rīgas Latviešu biedrības (RLB) tā laika priekšsēdētāja lūgumu augstākām instancēm. Tieši šī kļūme bija iegansts manai izslēgšanai no Rīgas Latviešu biedrības. Diemžēl traģikomiskajā „Žēlabā” daži patiesības graudi tomēr ir, tādēļ publikāciju nenožēloju. Uzskatu, ka ilgtermiņā tā palīdzēs mainīt situāciju uz labu.

Svarīgākais jautājums, uz kuru jārod atbilde: Kādēļ biedrība, kas lika pamatus latviešu nācijai un valstij, laikā, kad atkal izšķiras mūsu tautas liktenis, stāv malā un muļķīgi smaida? Kādēļ biedrība nespēj apsaimniekot savu 8 miljonus latu vērto namu, nemaz nerunājot par peļņu, lai finansētu latviešiem svarīgus projektus – pētījumus, publikācijas, sabiedriskās diskusijas, jaunradi un kultūras attīstību?

Maza vēsturiska atkāpe.
Jau pirms četriem gadiem nejauši uzzināju, ka Rīgas Latviešu biedrība nav tikai Deglava romāna sižets vai 90-to gadu sākuma kautiņi, bet ir organizācija, kas joprojām darbojas. Pēc nosaukuma spriežot, šai biedrībai vajadzētu pulcēt cilvēkus, kam ir svarīga latvietība, tādēļ sāku interesēties, ko tā dara, un, vai es varu tajā iestāties. Par darīšanu neviens man neko nemācēja izstāstīt, bet saņēmu atbildi, ka biedrībā tiek uzņemti cilvēki ar nopelniem, ordeņiem un pēc īpašiem ieteikumiem. Jaunus biedrus te negaidīja. 714 biedru vidējais (!) vecums 2009.gada beigās bija 74 gadi. Vislielāko īpatsvaru (208 biedri) sastādīja tieši vecumgrupa no 70 līdz 79 gadiem.

2010.gada pavasarī Ingmārs Čaklais atvēra biedrības durvis, ieaicinot tajā daudz jaunu un sabiedriski aktīvu cilvēku. Gada laikā, līdz 2011.gada pilnsapulcei, tika uzaicināti un biedrībā uzņemti 200 jauni biedri, tajā skaitā arī filozofe Maija Kūle, žurnāliste Sallija Benfelde, mācītājs Māris Ķirsons, brīvības cīnītājs Konstantīns Pupurs, dziesminiece Ieva Akuratere, EP deputātes Inese Vaidere, Sandra Kalniete un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Kad arī mani uzaicināja iestāties biedrībā, es jutos pagodināta.

Jaunais RLB priekšsēdētājs paziņoja latviešiem Latvijā un pasaulē, ka Rīgas Latviešu biedrība nav un nebūs tikai nams, bet tie būs cilvēki, kam rūp savas tautas un valsts nākotne. Kā jebkurš cilvēks un vadītājs, kas kaut ko dara,  arī viņš ir pieļāvis kļūdas. Taču tās nevar salīdzināt ar pozitīvo pavērsienu, ko viņš iezīmēja biedrības ideoloģijā un saimnieciskajā darbībā.

Nams un kredīts.
Ingmārs Čaklais uzņēmās atbildību par biedrību brīdī, kad PAREX bankas īpašnieku izraisītās un valdības veicinātās ekonomiskās krīzes dēļ aptuveni piecas reizes samazinājās biedrības maksas pakalpojumu apjoms. Drīz pēc tam izrādījās, ka uzkrāts arī milzīgs nodokļu un soda naudu parāds. Paņemot 143 410 Ls (198959,33 EUR) lielu kredītu, parādi tika dzēsti. Vēl ap simts tūkstoši latu tika rezervēti hosteļa būvniecībai un iekārtošanai. Kredītu bez ķīlas banka nedeva, tādēļ biedrības nams tika par šo summu ieķīlāts. Visus šos lēmumus pieņēma pilnsapulce. Katram pašam lemt, vai tas uz vispārējā fona ir liels vai mazs, taču citu risinājumu neviens nevarēja piedāvāt. Nodokļu parādi liedza pretendēt uz ES un valsts finansējumu dažādiem projektiem un draudēja ar tiesu darbiem.

Interesanti, ka lielākajai Latvijas sabiedrības daļai joprojām nav zināms, ka greznais nams Merķeļa ielā pieder biedrībai, nevis valstij. Tomēr šobrīd rādās, ka nams vairs nav bagātība, bet slogs, kuru biedrība nespēj nest. Arī visos strīdos un skandālos saistībā ar biedrību, vienmēr tieši nams tiek uzsvērts kā galvenā vērtība, ap kuru viss grozās. Vai tā tiešām ir? Vai vecākās latviešu sabiedriskās organizācijas pastāvēšanā un attīstībā tas ir vienīgais un galvenais faktors un mērķis?

Biedrības mērķi un pirmsākumi.
Biedrības mērķi noteikti statūtos un būtiskākie no tiem ir 3.1.1. sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tautas tradīcijas, nacionālo identitāti un latvisko dzīves veidu; 3.1.2. veicināt latviešu nacionālās piederības un valstiskās apziņas nostiprināšanos; 3.1.3. sekmēt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību.

Biedrības dibinātāji (1868.g.) bija gados jauni cilvēki, kam rūpēja latviešu stāvoklis – tautas izglītība, kultūra, nacionālā pašapziņa un saimnieciskā patstāvība, bez kuras pirmās trīs nevar pilnvērtīgi attīstīties. Biedrības namu viņi uzcēla viena gada laikā. Viņu pašaizliedzīgais darbs lika pamatus Dziesmu svētkiem, Brīvdabas muzeja etnogrāfiskajai kolekcijai, nākamās Latvijas valsts Universitātei, Nacionālajam teātrim, Mākslas akadēmijai un Zinātņu akadēmijai, un literārajai latviešu valodai un gramatikai. Tagad grūti iedomāties, ka to visu izdarīja saujiņa jaunu cilvēku. Par spīti visiem iekšējiem konfliktiem, tas tika paveikts.

Neatkarīgās Latvijas valsts pirmajos 20 gados par visu rūpējās valsts un biedrība kļuva par sabiedrības krējuma un nacionālās inteliģences, kultūras un zinātnes spožāko talantu pulcēšanās un izrādīšanās vietu. Biedrībā bija Jāzeps Vītols, Kārlis Mīlenbahs, Jānis Endzelīns, ģenerālis Balodis, Kārlis Ulmanis, u.c.

Nesenā vēsture.
Arī atjaunotās biedrības biedru vidū bija un ir kultūras un sabiedriskie darbinieki, mūziķi un zinātnieki, taču komisiju darbs bija apsīcis vai iegrimis rutīnā un biedrības galvenie mērķi piemirsti. Biedrība bija kļuvusi par vietu, kur dzied un danco, spēlē zolīti, runā esperanto, zīmē exlibri grāmatzīmes un šaurā vecu profesionāļu lokā savstarpēji izrādās biedrības komisiju vadība. Jaunu asiņu trūkums bija jūtams visā biedrības darbībā, it sevišķi, ja to salīdzina ar laiku, kad biedrība bija nacionālās kultūras pamatlicēja un virzītāja un nacionālās valsts šūpulis.

RLB nama reklāmas stendos bieži nebija nevienas latviskas afišas. Ieejot pustumšajā vestibilā, negribīgas atbildes deva apsardzes vīri, kuriem, kā likās, nebija nekāda sakara ar biedrību.

Pateicoties pilnsapulces procedūru demokratizācijai, gandrīz puse no RLB Domē 2011.gada sākumā ievēlētajiem locekļiem bija jauni cilvēki un arī jauno Valdi veidoja šķietami saimnieciski un ideoloģiski spēcīgs sastāvs. Radās cerības, ka izdosies piešķirt jēgu biedrības pastāvēšanai un darbībai.

Nacionālās identitātes komisiju papildināja tādi sabiedrībā zināmi un cienīti vārdi kā Guntis Kalme, Konstatīns Pupurs, Bruno Javoišs, Jānis Atis Krūmiņš, Dāvis Stalts, Jānis Bordāns, Vineta Poriņa un citi. Biedrības sarīkojumi un publikācijas iezīmēja atgriešanos pie latviskās orientācijas un biedrības mērķiem.

Tūlīt pēc pilnsapulces uzsākām reformas, lai samazinātu izdevumus un palielinātu ienākumus. Vajadzēja atrast jaunu restorānu, kas apdzīvotu telpas divos stāvos, palielināt zāļu nomas apgrozījumu un samazināt nama apsaimniekošanas izdevumus.

Maijā uz telpu nomu pieteicās restorāns „Moora”, kas ar izcilu reputāciju strādā viesnīcā „Radi un draugi” un vairākās citās vietās Rīgā.

Tika noorganizēti kursi visiem RLB darbiniekiem un izstrādāta motivācijas sistēma, lai biedrības darbinieki būtu ieinteresēti konkurēt ar viesnīcām sarīkojumu apkalpošanā. Tika pieņemts darbā pārdošanas vadītājs, kas uzsāka sadarbību ar tūrisma aģentūrām un restorāniem. Bija paredzams, ka jau oktobrī īstermiņa telpu nomas apgrozījums būs vismaz 25 000 Ls, kas pilnībā nosegtu biedrības ikmēneša izdevumus.

Tika izvērtētas nama apsaimniekošanas alternatīvas un izsludināts iepirkums par apsaimniekošanu – telpu un īpašuma tīrīšanu, inženiertehnisko sistēmu uzturēšanu un apsardzi.  Protams, tas apdraudēja zināmu daļu līdzšinējo darbinieku. Taču bija paredzēts, ka pirmspensijas vecuma cilvēki un vienīgie ģimenes apgādnieki darbu saglabātu, bet biedrībai vairs nebūtu jāuzņemas atbildība par algām, nodokļiem un darba samazinājumu vasaras periodā, kad biedrībā sarīkojumi nenotiek.

Kā biedrība nonāca līdz tik dziļai krīzei? Kādēļ atkāpās Ingmārs Čaklais?
Atbilde atkal ieceļ Rīgas Latviešu biedrību nācijas līderes godā.

Pēc piecu mēnešu darba Biedrības vadībā es uzdrošinos teikt, ka krīzes galvenie iemesli ir atsevišķu domnieku sīkās un savtīgās intereses (alga/nauda, gods, telpas sarīkojumiem utt.), seni grēki un bailes par to atklāšanu,  nama noslodzei neatbilstoši lielais darbinieku skaits (vai otrādi – noslodzes neatbilstība darbinieku skaitam), bet pats galvenais – biedrības mērķu un ideālu atstāšana novārtā.

Biedrībā 2010.gadā strādāja 28 darbinieki, un vidējie zaudējumi mēnesī bija 3811 Ls (22976 Ls ieņēmumi – 26 787 Ls izdevumi). Vislielāko izdevumu pozīciju veidoja darbinieku algas un nodokļi – vidēji 12 000 Ls mēnesī. Īpaši jāuzsver deformētā algu struktūra – 31% no algu fonda izmanto nama apsardzei. Cenu aptaujā guvām apliecinājumu, ka apsardzi varētu nodrošināt par vienu trešo daļu no šīs summas.

„Treknajos gados”, kad īstermiņa nomas apgrozījums sasniedza pat pusmiljonu latu gadā, patīkami lielas algas saņēma priekšnieks un trīs vietnieki un nekādi uzkrājumi netika veidoti. Papildus tam par aizdomīgi zemu cenu tika pārdots biedrības īpašums Kr. Barona ielā pretī Barona centram un par šo naudu nopirkts „Steinway” flīģelis.

Arī citas tradīcijas neatpalika. Stājoties priekšsēdētāja amatā, Ingmārs Čaklais jau pirmajā dienā saņēma no restorāna „Preatore” īpašnieka Jura Apeiņa piedāvājumu par 15 000 Ls lielu „pateicību”, ja turpināsies uzņēmuma lobēšana. Tas liek domāt, ka tāda bijusi ilggadīga prakse. Nepatīkamu pārsteigumu sagādāja arī mazā aploksnīte ar 10 latiem par nesankcionētu telpu izmantošanu, kas nelāgas sakritības dēļ nonāca manās, nevis ilggadējās darbinieces Māras Kokinas rokās.

Par vienu no intrigu epicentriem kļuva „RLB nama un darbinieku arodbiedrība”, kuru bailēs par darba vietas zaudēšanu izveidoja struktūrvienību vadītāji, kas būtībā paši bija tieši atbildīgi par uzlabojumiem un izdevumu samazināšanu. Šajā arodbiedrībā bija trīs Rudzāti un divi Svenči. Vēl vienas arodbiedrības līderes, biroja vadītājas  Stellas Līpītes māsa Ieva Līpīte bija iepriekšējā grāmatvede, kas tika atlaista pēc lielā nodokļu parāda atklāšanās.

NB! Iepriekšējo Valda Rūmnieka un Jāņa Jurkāna vadību atlaida par to, ka tā neinformēja RLB domi par finansiālo situāciju, taču Stella Līpīte, kas vienlaicīgi bija domniece, nevarēja to nezināt, jo viņas māsa taču bija grāmatvede! Tas liek apšaubīt arī pārējo domnieku „neinformētību”, tai pat laikā liekot nešaubīties par padomju laika „labāko tradīciju” (radu un draugu būšanu) visās RLB struktūrās – no augšas līdz apakšai.

No RLB ceturtā stāva īstu vētru sacēla domniece Mirdza Stirna. Šīs cienījamā vecuma biedrenes dzīves gājums (CV) nezin kādēļ sākas ļoti vēlu – tikai ar 1990.gadu. Rodas jautājums – ko viņa darījusi pirms tam? Taču viņai un viņas meitai, RLB Valdes loceklei Marijai Heislerei Celmai pieder trīs vai četri fondi (tajā skaitā „RLB un nacionālās kultūras atbalsta fonds” un „Brāļu kapu fonds”), kas par samazinātu īres maksu apdzīvo lepnas telpas ar skatu uz Vērmaņdārzu. Uzdrīkstos apšaubīt, vai „RLB un nacionālās kultūras atbalsta fonda” ziedotās summas sedz īres maksas starpību. Mirdzas Stirnas stāsti, ko viņa mutiski un rakstiski  klāsta visiem, sākot no Saeimas deputātiem līdz trimdas sabiedriskajiem darbiniekiem, ļoti piestāvētu bijušās VDK pakļautībā esošās LPSR Kultsakaru komitejas izdevumam „Dzimtenes Balss”. Efekts ir identisks – godprātīgi un nacionāli noskaņoti cilvēki tiek diskreditēti, labticīgi trimdas tautieši apvārdoti un izmantoti. Mirdzai Stirnai un viņas meitai bija arī sena, cieša un abpusēji izdevīga sadarbība ar jau pieminēto restorāna „Preatore” īpašnieku Juri Apeini, kurš maija sākumā aizbēga, atstājot nesamaksātu milzīgu īres parādu biedrībai. Marija Heislere-Celma kā juriste konsultēja šo uzņēmumu attiecībās ar RLB. Taču tieši Mirdza Stirna šobrīd ir Statūtu un ētikas (!!!)  komisijas priekšsēdētāja un viņas rokās šobrīd ir jaunu biedru uzņemšana un nevēlamu biedru izslēgšana.

Ingmārs Čaklais neizturēja psiholoģisko spiedienu no nebeidzamajiem uzbrukumiem un 20.jūlijā atkapās no amata. Līdz ar viņu arī tika atlaista visa Valde.

Visas reformas tūlīt tika pārtrauktas un to „ļaunās sekas” likvidētas, atkrītot attīstībā par gadu un uzsākot neauglīgu vainīgo meklēšanu nu jau piecu mēnešu garumā, kaut pietiktu tikai ar redzīgu aci paskatīties uz naudas plūsmu un algu struktūru, lai viss kļūtu skaidrs.

Kafejnīcu „Moora” ar intrigām un vilcināšanos aizbiedēja, pārdošanas vadītāju atlaida, un lielāko daļu pieņemto lēmumu, kas attiecas uz pakalpojumu pārdošanu, kā arī saimniecības reorganizāciju, atcēla. Bez domes lēmuma – tātad pret statūtiem. Likvidēta tika arī iekšējo projektu pieteikšanas sistēma, lai katru sarīkojumu pamatotu – ja ne ar naudas ieņēmumiem, tad ar publicitātes pieaugumu.

Lielu gandarījumu sagādāja audita ziņojums pēdējā novembra domes sēdē. Auditore bija nonākusi pie tiem pašiem secinājumumiem, ko mēs RLB domei un darbiniekiem centāmies izskaidrot jau aprīlī. Biedrība nevar tērēt vairāk nekā nopelna, jo, ja izdevumi kaut tikai par pāris tūkstošiem pārsniedz ieņēmumus, parādi neizbēgami aug.

Kādas bija Ingmāra Čaklā kļūdas, ko viņam patiešām varētu pārmest?
Pirmā un taktiskā kļūda bija manis izvirzīšana par priekšsēdētāja vietnieci. Bija jāņem vērā biedrības iesakņojušās tradīcijas, un stereotipi par vietnieka lomu biedrības vadībā. Būtu bijis pareizāk, ja es to pašu darbu darītu kā neievēlēta amatpersona.

Otrā kļūda bija Ingmāra Čaklā nespēja sastrādāties ar citiem aktīvākajiem valdes locekļiem – aizrautīgā rakstura un lielās aizņemtības dēļ.

Trešā un stratēģiskā kļūda bija pārāk plašā „frontes izvēršana”. Visi līdz šim naidīgie grupējumi – darbinieki un domnieki apvienojās draudzīgā korī, lai novērstu neērtības, kas varēja draudēt, ja Ingmārs Čaklais turpinās strādāt.

Ceturtā būtiskā kļūda bija viesnīcas koncepcijas un projektēšanas darbu iekavēšana. Ingmārs Čaklais nespēja atteikties no domas, ka pats personīgi var uzraudzīt projekta vadību un, kad beidzot bija gatavs atzīt, ka projektam vajadzīgs vadītājs, kas reāli var to virzīt, bija jau par vēlu.

Kas šobrīd notiek biedrībā?
Jaunā valde strādā tikpat nesavtīgi, kā iepriekšējā vadība un ir pratusi samazināt sīkos izdevumus, kā arī disciplinēt darbiniekus. Valdes locekle Lauma Celma uzņēmusies faktisko biedrības administratores darbu un vienlaicīgi izstrādā un vada Eiropas projektus, kas dod labumu jau šobrīd un nesīs arī nākotnē. Ir atrasts risinājums, lai samaksātu apkures un elektrības parādus un nams varētu uzsākt sarīkojumu sezonu. Atrasts arī īrnieks restorāna telpām pagrabstāvā un notiek jumta un bojāto telpu remonts. Par to un par daudz ko citu valde ir pamatoti jāuzteic.

Diemžēl iztrūkst stratēģiska skatījuma par biedrības attīstību un naudas plūsmas nodrošināšanu tuvākā nākotnē.

Spītīgi joprojām tiek novilcināta jauna pārdošanas speciālista pieņemšana, jo tas nozīmētu kļūdas atzīšanu. Taču, manuprāt, īstermiņa telpu nomas būtisks pieaugums ir vienīgais reālais risinājums izkļūšanai no mīnusiem. Biedrības namam ir nozīmīgas priekšrocības – sarīkojumi var notikt 5 greznās zālēs vienlaicīgi, būtisks resurss ir biedrības un nama nosaukums, kas katram sarīkojumam piešķir zināmu prestižu. Tomēr vajadzīgs cilvēks, kas uzņemas atbildību par šīs jomas attīstību un ir ieinteresēts rezultātā.

Otrs svarīgākais trūkums ir demokrātijas un informācijas trūkums. Valde bieži rīkojas bez atbilstošiem domes lēmumiem un iepriekšpieņemto lēmumu atcelšanas. Domes sēdēm netiek izsūtīti izskatāmo jautājumu pavaddokumenti un domē praktiski vairs nenotiek nekādas diskusijas, vien autoritāri ziņojumi. Arī jaunu biedru iesaistīšana ir gandrīz apstājusies.

Taču pats galvenais ir pilnīgs ideoloģijas trūkums un darbības novirzīšanās no Statūtos noteiktajiem mērķiem.

Muļķīgu kultūras un pašcieņas trūkumu parādīja gadījums, kad mācītājam Guntim Kalmem pirms Valsts Kultūras pieminekļa marķējuma plāksnītes atklāšanas sarīkojuma piezvanīja viena no valdes loceklēm un lūdza nekādā gadījumā neierasties talārā, jo namā tobrīd uzturēšoties ebreju rabīns (kas taču patiesībā ir viņa kolēģis!)

Vēlāk sekoja pilnīgs klusums pirms ārkārtas Saeimas vēlēšanām, kad katra sevi cienoša sabiedriska organizācija centās tikties ar visu partiju politiķiem un aizstāvēt savas intereses un mērķus. Biedrība turpināja klusēt arī laikā, kad tika vākti paraksti par krievu valodas valstiskošanu.

Taču kalpiskuma kalngals ir „Saskaņas Centra” vadītās Rīgas pašvaldības „Rīgas pieminekļu aģentūras” vadītāja un, vienlaicīgi, RLB priekšsēdētāja Gunta Gailīša vēlme uzcelt cara Aleksandra I 1812. gada uzvarai pār Napoleonu veltīto Uzvaras kolonnu Jēkaba laukumā. Jājautā – vai šis laiks ir piemērotākais Krievijas impērijas pieminekļu atjaunošanai? Un vai tie vispār ir Latvijai vajadzīgi? Vai tiešām Rīgas Latviešu biedrības nams jāglābj par tādu cenu? Pagaidām neizskatās, ka biedrībai no šīs priekšsēdētāja uzkalpošanās būs kāds labums.

Plašās un mazsaturīgās Gunta Gailīša runas katras RLB domes sēdes sākumā par „nekādu jaukšanos politikā” nevar attiecināt uz biedrības mērķiem, kas ir TIEŠI saistīti ar latviešu valodu, kultūru un vēsturisko apziņu. Te būtu vietā Endzelīna pareizrakstība, kur „polītika” un „politika” ir divi dažādi jēdzieni. Biedrība nav polītiska organizācija, bet tai ir sava politika – savi mērķi un statūti. Tas vienreiz būtu jāpasaka skaidri uz visiem laikiem. Biedrībai nav jēgas, ja tā nepilda savas funkcijas. Rīgā nav vajadzīgs vēl viens Maskavas nams.

Ko darīt?
Es ticu, ka arī šajā smagajā situācijā biedrību var glābt. Taču jāatgriežas uz nopietnu saimniecisko un morālo reformu ceļa:

1.Domniekiem jāsaprot, ka biedrība nav noslēgts un elitārs galms, kas apdzīvo greznas telpas Rīgas centrā, un, kurā katrs jaunpienācējs nozīmē labumu pārdali. Jālikvidē visi šķēršļi jaunu biedru uzņemšanai. Biedrībā jāienāk jaunajai latviešu inteliģencei – mūziķiem, diriģentiem, rakstniekiem, režisoriem, sabiedriskajiem darbiniekiem, jo Latvijā nav jomas, kurā latviešu kultūra nebūtu apdraudēta – sākot no Dziesmu svētkiem, rakstniecības un dramaturģijas līdz pavisam atklātiem draudiem latviešu valodai.

2.Revīzijas komisijai jāizvērtē pārdoto RLB īpašumu cenu atbilstību tā laika tirgus situācijai un mākslas darbu kolekcijas atbilstību – pieņemšanas/nodošanas aktiem, lai beidzot likvidētu visas baumas un neskaidrības.

3.Biedrībai jāatver pašai savs ziedojumu konts, pārtraucot sadarbību ar „RLB un nacionālās kultūras atbalsta fondu”. Kādēļ gan ziedojumiem būtu vajadzīgs starpnieks?

4.Jāizvērtē, vai Mirdza Stirnas kundze augstajā Statūtu un ētikas komisijas vadītājas amatā ir neaizvietojama.

5.Jāparetina RLB darbinieku „dzimtas koks” – vismaz struktūrvienību vadībā, domē un valdē.

6.Jāņem vērā būtiskākie audita ieteikumi, nevis jālepojas ar atteikšanos no paklājiņu nomas, kas ienes vien dažu latu ietaupījumu vai parādu atlikšanu uz nākamo gadu:
6.1.Jāveic stingra katra sarīkojuma finanšu un resursu uzskaite, iekļaujot telpu un darbaspēka izmaksas.
6.2.Jāmeklē jaunas iespējas klientu piesaistei vienreizējiem pasākumiem. Jāmaina atlīdzības aprēķināšana RLB darbiniekiem, maksājot viņiem nevis cieto algu, bet minimālo un procentus no piesaistītajiem klientiem.
6.3.Jāveic darbinieku noslogotības audits. Jāatgriežas pie idejas par RLB ēkas apsaimniekošanas nodošanu kādam profesionālam uzņēmumam.

Bet pats galvenais – jāsāk pildīt statūtos noteiktos mērķus!

Ja šī dome un valde to nespēj, steidzami jāsasauc ārkārtas pilnsapulce un jāievēl jauna dome un valde.

Kad sabiedrība redzēs, ka biedrība veic tautai un valstij nozīmīgu darbu un atbildīgi izmanto savus resursus un ziedojumus, sagaidāms, ka to būs arvien vairāk un lielāki. Visā pasaulē latviešu kopienas un draudzes risina jautājumus par saviem īpašumiem un vērtību nodošanu cienīgās rokās. Okupācijas muzeja nacionāli-patriotiskais darbs un panākumi ziedojumu piesaistē tam ir labs piemērs.

Biedrībai jābūt ne tikai tīrām rokām, bet arī karstai un ideālu pilnai sirdij.

Viss cits nāks piedevās līdzi.


Ieva Nikoleta Dāboliņa
,
Bijusī RLB priekšsēdētāja Ingmāra Čaklā vietniece

*Pilnu feļetona „Žēlaba” tekstu lūdzu lasīt manā blogā portālā IR. Nosaukumā izmantots Gunāra Astras atvasinājums no krievu „žaloba” (latv. sūdzība), lai apzīmētu vēstules, ko lēģernieki rakstīja augstākstāvošām instancēm.


  • Droši vien varētu rasties jautājums, vai šis Ievas raksts ir atbilstošs TF saturam.. Esmu vairāku biedrību, tostarp arī mūsu nozīmīgākās – Rīgas Latviešu biedrības, biedrs. Ievas izslēgšana no RLB, pēc manām domām, ir liels un muļķīgs pārpratums. Viņas paustās atziņas, manuprāt, ļoti nozīmīgas un tik tiešām attiecināmas kā uz Biedrību, tā arī uz jebkuru citu sadarbības organizāciju… t.sk. valsti.

  • Mani no iestāšanās biedrībā atbaidīja tieši Ievas pieminētās lietas- sirmgalvju īpatsvars un pseidopatriotisms dažādās izpausmēs- savā dienasgrāmatā “draugos.lv” esmu par to rakstījusi. Kapēc no telpām pazudis grāmatu veikals un “Senā klēts”, tas ir brīnums, kam nerodu izskaidrojumu, tāpat savulaik tur notika dārzkopju gadskārtējās skates “Ziedu balles”. Nedomāju, ka tur nu būtu vainojams Čaklais, kaut arī laikā notikumi sakrīt. Visticamāk, Ievas deguns jūt pareizi un sakne ir dažu darbinieku īpatnējais priekšstats par savu sūtību. To manīju arī apmeklētajā koncertā.

  • Caurskatot (ātri lasot) es tā arī nesapratu par ko īsti bija šis raksts?
    Kāds var 2 teikumos izklāstīt?

  • Manuprāt, galvenais 2 teikumos:
    * esam novirzījušies no patiesajiem mērķiem (attiecināms uz RLB un arī valsti)
    * muļķības, pārpratumu, savtīgu interešu, nespējas sadarboties utt. dēļ, lielas problēmas piedzīvo Latvijas pamatus likusī RLB, kā arī pat Latvija

  • … un Edge vēl ironizēja, kad pieminēju populāru nelaimi- neprast tekstā atrast domu. Juris ir pierādījums.

  • <Juris 12.12.2011., 13:19
    Caurskatot (ātri lasot) es tā arī nesapratu par ko īsti bija šis raksts?
    Kāds var 2 teikumos izklāstīt?
    ========================================================
    ''Biedrība ir mazs Latvijas modelis. Biedrībā viss notiek līdzīgi kā valstī.''
    p.s.
    ''Biedrībai jābūt ne tikai tīrām rokām, bet arī karstai un ideālu pilnai sirdij.
    Viss cits nāks piedevās līdzi.''
    - Tas ''viss'' ir arī 'nauda, vara, slava', kas divdesmit gados nemanot ir pārāk daudziem tās rokas un sirdis izmanījis – tā secinu, pārlasot 1987.g.21.augusta l/ā Literatūra un Māksla publicēto tās redaktora, dzejnieka Māra Čaklā rakstu 'Tēvzemei un Brīvībai'.

  • Vispār labs materiāls pārdomām – gan tā I.Čaklā ‘Žēlaba’ (spriežu pēc beigu vārda/uzvārda) , gan M.Čaklā rakstītais ‘Tēvzemei un Brīvībai’.
    Man tikai atliek ‘rokas noplātīt’ – un n-tās reizes piesauktā domātāja A.Zinovjeva atziņām/secinājumiem piekrist. Kaut gan šim par Krieviju/ne-rietumu tautām rakstītajam jau baigi (emocionāli) negribas piekrist:
    ” (..)при создании постсоветизма его творцы игнорировали (нарушили) закон соответствия социальной организации человеческому материалу страны, ее историческому наследию, ее природным и геополитическим условиям. Они стали насильственно навязывать стране чуждую ей западнистскую организацию. Последняя не является пригодной для любых народов и любых условий их существования. Опыт истории показал, что для большинства незападных народов она несет закабаление и гибель. ” – Pūšana un bojāeja….Ar žēlabām ātrāk tas baltiem pienāks?
    http://zinoviev.org/az/texts/articles/zlobo/postsovetizm-2/

  • Ivo, par kādiem “patiesajiem mērķiem” iet runa?

  • Ja par RLB, tad tomēr aicināšu izlasīt rakstu.
    Ja par Latviju, tad vispirms lūgšu tev pašam atbildēt uz jautājumu, kas, tavuprāt, ir Latvijas uzdevumi un mērķi, jo es par to jau daudzkārt esmu rakstījis.

  • “Latviju” kā:
    a. tautu (visi cilvēki, kas dzīvo Latvijā)
    b. valsti (Saeima utt)
    par kuru no šiem tu jautāji?

  • Tad jājautā, kas tavā izpratnē ir valsts – vispār un/vai var arī konkrētāk – tieši Latvijas valsts?

    Tas, ka ar “Latvijas tautu” varētu saprast – “visus cilvēkus, kuri dzīvo Latvijā” vēl varētu saprast, taču, pēc analoģijas “Saeima” nu nekādā gadījumā nederētu par formulējumu/definīciju/skaidrojumu “Valstij”.

  • valsts ir rezervāts, kuru dozē ar Goldman Sachs insulīnu. Es ceru, ka korekti.

  • Oi, rast- atgādināji man puiku, kas iebāza tualetes izlietnē salveti, atgrieza krānu un skrēja kliegdams, ka plūdi!

  • paldies, ka spēju radīt šīs sajūtas. Tātad uztveroši.
    Sapratu, ka letiņš ir viens labi izaudzēts pakaļnodarījums. Sevi izslēdzu.

  • Tāpat kā padomju laikos šī “biedrība” veiksmīgi sadarbojās ar komunistu okupācijas varu, tāpat tagad tā veiksmīgi sadarbojas ar finanšu okupācijas varu. Kredīts paņemts, procenti tiek maksāti. Savējie iekārtoti darbā, biedru naudu lauvas tiesa (raksta gan netiek minēts, kāda daļa) aiziet darbinieku (kas nav nekas cits kā neprasmīgi apsaimniekotāji, nekāda cita darba rezultātu tur nav) algām, pie tam līdz ar to visu vēl bija iekrāti nodokļu parādi un pieļauta “blata” restorāna notīšanās ar lielu parādu. Ārzemju latvieši acīmredzot maksājuši labas summas par savām ilūzijām – lai ticētu, ka palīdz saglabāt latviešu valodu, dziesmu svētkus un tamlīdzīgi. Tieši tāpat kā baznīcām ziedotāji – maksā, lai atvieglotu savu sirdsapziņu, ka it kā taisnības lieta atbalstīta. Šie biedri nekad nav bijuši “mūzikas pasūtītāji” (biedrības veidotāji un tās lietu pārvaldītāji), bet tikai pircēji – īpašnieki (pie siles labi iekārtojušās privātpersonas) viņiem pārdeva ilūziju, kurai bija pieprasījums – ka 1868.gadā RLB dibinātāju dižo darbu idejas un pēctecība ir dzīvas. Bet tās ir bijušas beigtākas par beigtām visu šo laiku.
    Feļetons ir labs. Vajadzēja kādu rakstniecības balvu piešķirt, nevis izslēgt no RLB, ja jau šī organizācija atbalsta latviešu tradīcijas, oriģinālliteratūru un tml.
    Tomēr biedrībai nav nākotnes, tāpat kā Latvijas valstij. To es saku atbildīgi. Tā tas ir. Tagad es to redzu vēl skaidrāk. Kaut nu nākotne būtu tautai!
    Kā var iedomāties, ka tiek atbalstīta latviešu valoda, kultūra, zinātne utt., ja nodarbošanās veids ir vienkārši nemākulīga īpašuma apsaimniekošana, – jo nekas vairāk jau netiek darīts? Vai tas nav augstākā līmeņa aklums, pašapmāns un pašapmierinātība, slinks savtīgums, aprobežotība un cinisms???
    Lūdzu, pasakiet man, kāpēc vispār Latvijas valstī ir vajadzīga “Latviešu biedrība”? Tikai tradīcijas uzturēšanas dēļ, – nu tad sauksim to par muzeja fondu izrādīšanu, nevis par biedrību.
    Ja dibina biedrību, tai jābūt dzīvai, aktuālai, pašiniciatīvās balstītai, uz pašorganizēšanos spējīgai. Šodien nevar pastāvēt “biedrība”, kas dibināta Krievijas impērijas laikmetā, pirms 150 gadiem. Lai nu kas, bet “biedrība” tā nu gan nav.
    Grezns īpašums ar vēsturisku auru Rīgas centrā tas patiešām ir (tāpat kā Latvija kā tīra un ļoti mazapdzīvota zeme ir iekārojams kumosiņš globālajiem lielīpašniekiem), bet apsaimniekošanai jābūt saimnieciskai. RLB un Latvijā kopumā trūkst tieši SAIMNIECISKĀS KULTŪRAS, vairāk nekā jebkādas mākslinieciskās, tikai to diemžēl neviens nekopj un par nācijas mērķi neizvirza, – inteliģenci, kura tik daudz grozās ap izglītības un kultūras lietām, tā parasti neinteresē (“kultūras nozare” ir nodalīta no “izglītības nozares”, un abas kopā – no tautsaimniecības).
    Jāuzrunā visa latviešu nācija, lai veido īstas, dzīvas biedrības un nāk apdzīvot RLB namu (līdzīgi kā iesācēji biznesi biznesa inkubatorā). Tikai īstām biedrībām, tāpat ka īstām dzimtām un kopienām tāds neērts, samākslots, senu ēnu pilns (pie tam vēl ieķīlāts!!!) nams neinteresē. Dzīvajam, jaunajam, radošajam tas nav vajadzīgs. Tāpēc ja grib kādu labumu no tās ēkas vēl izspiest (ja zina, kur to naudu varētu taisnīgi un saimnieciski lietderīgi ieguldīt, piemēram, krājaizdevu sabiedrību nodibināt), tad jāatdod menedžerim, kurš (vismaz vēl kādu laiku) pratīs uztaisīt un pārdot ekskluzīvas atpūtas un izklaides vietas zīmolu naudīgajai publikai, lai no ienākumiem finansētu aktivitātes, kuras tiešām nestu labumu tautai (šim mērķim no visiem par neko apmaksātajiem darbiniekiem var atstāt vienkārši vienu labu projektu vadītāju).

  • <Agnese 13.12.2011., 22:56
    Tāpat kā padomju laikos šī “biedrība” veiksmīgi sadarbojās ar komunistu okupācijas varu……
    ========================================================
    Te gan vajadzētu precizēt:
    'Rīgas Latviešu biedrība (RLB) (..) un kuras darbība atjaunota 1989. gada 14. janvārī.
    http://www.rlb.lv/index.php?p=8920&lang=1509
    - Un es personīgi uzslavētu tos cilvēkus, kas spēja atjaunot šo sabiedrisko organizāciju un pat nosargāt no marodieriem 1993.gadā. Cerams, ka RLB turpinās pastāvēt kā latviskās kultūras organizācija – pat tajā gadījumā, ja šo namu ,atkal kā 1940.g. nāksies pamest/zaudēt. Galvenais lai būtu cilvēki, kas sevī nestu latviskuma ideju.
    Starp citu, tais okupācijas laikos bija ne tikai sadarbība, jo daudzi izcili latviešu kultūras darbinieki paši bij' komunisti (PSKP biedri).
    Par cilvēkiem jau labāk spriets pēc viņu paveiktā – paveiktā Latvijas/Tēvzemes un brīvības labā, tā kā es nepārdzīvoju kā ''Gunārs Priede, kad Māris Čaklais arī iestājās partijā, teica: nu krīt pēdējie cietokšņi'' J.Peters ('Iekšējā emigrācija'. http://www.diena.lv/sodien-laikraksta/iekseja-emigracija-13918355
    - Interesanta lasāmviela, iesaku, – pieminēta arī M.Zālītes ''saimnieciskā kultūra'' – spēja piesaistīt gan valsts, gan sponsoru līdzekļus žurnālam 'Karogs' ('Padomju laikā tikām iemācīti iet un sarunāt, iet un darīt' J.Peters.).

  • Tas nav svarīgi, kas manā(!) izpratnē ir “valsts”. Iespējams, nespēšu atbildēt “gudri un pareizi”.

    Tā vietā, lai bezjēdzīgi diskutētu ko tieši(!) nozīmē vārds “valsts” un kas tam apakšā, atbildēšu uz Taviem iepriekšējiem jautājumiem:

    “Kādi ir Latvijas uzdevumi un mērķi” ??
    Manuprāt, Latvijai kā valstij var tikt uzstādīti jebkādi cēli un “gudri”, un tālredzīgi mērķi, bet galu galā nekas īpaši(!) nemainīsies.

    Nejau valsts vai politiķi, vai likumi ir tās lietas, kas var “salabot” postu un problēmas, kas ir apkārt!

  • Juri,
    lai nebūtu jānodarbojas ar tukšmuldēšanu, iesaku vienkārši izlasīt nodaļas par Ģimeni, Cilti un Nāciju no Kadafi “Zaļās grāmatas”..

  • Šķiet, ka kaut kā aizskāru, piedod – ne tāds mans mērķis. ;)
    Tiks izlasīts.

    Es īsti nesapratu, ko Tu(!) domāji ar vārdiem “nebūtu jānodarbojas ar tukšmuldēšanu” ?
    Vai vari, lūdzu, pārfrāzēt?

  • Juri,
    nebūt neaizskāri. Lai man būtu iespējams novērtēt, “kādās kategorijās Tu domā”, mēģinu iztaustīt, vai tevis rakstītais ir kaut kas līdzīgs ‘lurikes’ aprakstītajam variantam, vai arī varam runāt par Platona, Makjavelli, Kadafi vai kāda cita domātāja atziņām.. Piedāvāju Kadafi, jo, manuprāt, viņš šo tēmu aprakstījis salīdzinoši kodolīgi un lielā mērā atbilstoši manām domām. Savas domas gan precīzāk esmu formulējis arī vienā otrā rakstā.. , bet par to vēlāk..

    Jauku dienu!

  • 6.
    Izlasīju 2x to tekstu.
    Teikšu atklāti – kādus 90% lasītā nesapratu… T.i. pārāk abstrakta valoda priekš manis. (Nedomāju tik abstrakti..)

    Piemēram, itin nekāda nojausma, kas domāts ar šo teikumu (un tam līdzīgiem):

    “Pasaule ir nācija, bet nācija, kas sadalījusies daudzās nācijās iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ, tātad pasaule ir milzīga nācija.” ??!

    Tu minēji “šo tēmu aprakstījis kodolīgi” – kādu tēmu?

  • 7.
    Īpaši iekrita acīs šis teikums:

    “Tā ir vispārzināma patiesība, kuru nav iespējams noliegt.”

    Īsāk – “patiesība, kuru nav iespējams noliegt” – neapšaubāms apgalvojums!

    Manuprāt, it sevišķi mūsdienās, ir jāsaprot, ka nekas nav patstāvīgs. Ka “patiesība” mainās.
    Kas vakar bija “patiess”, šodien var būt jau – pilnīgas muļķības!

  • Varbūt vajadzīgs, lai paiet kāds laiks.. Kā arī vajadzīgs laiks, lai gluži vienkārši padomātu par cilvēku sadarbošanos dažādos līmeņos – saimes, kopienas, novada, tautas, cilvēces līmenī.. Kadafi ļoti precīzi par to uzrakstījis. Gan jau, ka kaut kas arī aizķērās ;).. Vienkārši nevajag strēbt karstu.

  • Edge bija taisnība par pasargāšanu no izlaupīšanas. Un pirmajos gados to sabiedrisko dzīvi varēja arī just. Šķiet, ka nedienas sākušās tieši ar krīzes laiku, kad visam cēlās izmaksas un tad tā savtīgā domāšana īpaši skaidri izspīd. Biedrības pajumtē bija Mūzikas instrumentu veikals, kurš atrada citas- pagrabtelpas. Ticamāk- telpu īres dārdzības dēļ. Par “Seno klēti”, grāmatu veikalu un Dārzkopju biedrības aktivitātēm kaut kur jau esmu rakstījusi- tās ir pazudušas no RLB telpām. Bet tas jau ir postīšanas, nevis radīšanas darbs.
    Man ir īpaša attieksme pret ēku, kuru projektējis latviešu arhitekts(atcerēsimies, ka 1902. gadā vēl bija divas svešas varas Rīgā un Latvijā!)Arī Rozentāla mozaīkas ir unikālas. Par cildenajām ēnām nav šausmu, jo viena no nesenajām ēnām, kas arī no šīm telpām tika izvadīta, ir Pēteris Pētersons, mans kursa vadītājs. Kad strādāju EKA, pirmais septembris un izlaidumi notika lielajā zālē.
    Varbūt šis ir viens no spēku pielikšanas punktiem latviešu aktīvajai sabiedrībai?

  • <lurike 14.12.2011., 16:03
    (..)
    Varbūt šis ir viens no spēku pielikšanas punktiem latviešu aktīvajai sabiedrībai?
    ========================================================
    RLB ir viens no Latvijas KULTŪRAS joprojām dzīvajiem/aktīvajiem punktiem. Pēdējos divdesmit gados šādu kultūras punktu skaits samazinās – tas ir objektīvi likumsakarīgs process. Sarūk iedzīvotāju skaits, samazinās pieprasījums pēc kultūras gigantiska anti-kultūras spiediena rezultātā. Taču panikai un izmisumam nevajag ļauties, jo šodienas 20-gadīgajai paaudzei ir bagāts mantojums atstāts. To jau izlaupīt ideoloģiskās sfēras marodieriem nav izdevies tik lielos apjomos kā ekonomisko sfēru, tāpēc notiek tā noniecināšana,noklusēšana un nodošana aizmirstībai. Tā vietā bagātīgi tiek piedāvāti anti-kultūras/patērētāju 'spīguļi' un 'grabuļi', tā kā nebrīnītos, ja vairākums 20 gadīgo par izcilo aktieri, režisoru un sabiedrisko darbinieku Pēteri Pētersonu maz ko zinātu pateikt (ja vispār atcerētos). Tādi laiki pienākuši….Jānovēl RLB un jaunajai kultūras ministrei priecīgus Ziemassvētkus un izturību Jaunajā gadā!
    Rada optimismu:
    'Žaneta Jaunzeme-Grende: Kultūrai jākliedē īgnums'
    http://zinas.nra.lv/latvija/60504-zaneta-jaunzeme-grende-kulturai-jakliede-ignums.htm?cshow=1

  • p.s.
    < lurike 14.12.2011., 16:03
    (..)(atcerēsimies, ka 1902. gadā vēl bija divas svešas varas Rīgā un Latvijā!)
    ========================================================
    Es ATCEROS tā – 1902.g. latviešu kultūra (darbi) vēl nebij' sasniegusi tādu līmeni, lai droši varētu nostāties līdzās senākām R-Eiropas – vācu un krievu. Pamats jau bij' radīts, tā kā augšupeja bija likumsakarīga – un neapstājās tā 1940.g.17.jūnijā. To jau arī Pētera Pētersona dzīve un darbi apliecināja spilgti, jo spilgti….

  • Es Atceros tā – gadsimtu mijā Latvijas kultūra bija saniegusi tikpat augstu līmeni visās dzīves jomās kā viņu aizbildņi- vācu baroni un krievu administrācija. Kopā ar vācu, krievu, poļu un zviedru arhitektiem Latvijā praktizēja ap desmit latviesu izcelsmes arhitektu, viņu idejas modernajā jūgendstilā un neoklasicismā iedzīvināja vairākas latviešu būvfirmas(Anrī van de Velde raksta uz mājām, ka te meistari ar cirvi un zāģi gatavojot tikpat brīnišķīgas lietas, kā Vācijā un Austrijā uz virpas.)Pasūtītāji arī ir gan rūpnieki, gan namīpašnieki latvieši.
    Dzejnieki raksta simbolisma stilā kā Eiropā, komponisti strādā labākajās Eiropas mūzikas tradīcijās, Blaumaņa traģēdijas ir tikapat kvalitatīvas kā J.O`Nīla drāmas, Raiņa lugas sit pušu dažu labu rietumu dramaturgu, bet ar Meterlinku var mēroties pavisam droši.
    Ja parēķinām cik cilvēku līdz ar J.Vītolu un Kr. Baronu domā par “Upi un cilvēka dzīvi”, tad iznāk, ka vidējais latvietis ir stipri vien izglītots- 1910. gada dati Vidzemi nosauc par trešo izglītotāko reģionu krievijas impērijā – aiz Maskavas un Pēterburgas. Gadsimtu mijas saimnieciskajās izstādēs saimnieki no Latvijas saņem godalgas par lopu un bišu selekciju, arī par dārzu produkciju.
    Man mājās ir dažas notis- Jāzepa Vītola solo un kora dziesmas – drukātas ar trim valodām (latviešu, krievu, franču vai vācu, krievu, latviešu) 1903-1905.gg.
    Te nav uzskaitīti visi profesionāļi, kas izglītību ieguva gan Tērbatā, gan Pēterburgā, bet kuri bija gatavi kļūt par valstsvīriem 1918. gadā.

  • Savā iepriekšējā komentārā mēģināju atbildēt uz raksta otrajā rindkopā uzdotajiem diviem trāpīgiem jautājumiem.
    Ir tāds fundamentāls domāšanas princips – ja nenoskaidro vispārīgos jautājumus, tad nākas bezgalīgi bieži klupt pār visiem atsevišķajiem.
    Tātad autore raksta:
    1. “Svarīgākais jautājums, uz kuru jārod atbilde: Kādēļ biedrība, kas lika pamatus latviešu nācijai un valstij, laikā, kad atkal izšķiras mūsu tautas liktenis, stāv malā un muļķīgi smaida?” – Atbildu: tāpēc, ka tā nav tā pati biedrība, bet viltvārži. Vai aiz naivuma vai wishful thinking iedomājušies, ka ir, bet tad tas ir pavisam bēdīgs un bezatbildīgs pašapmāns. Lūdzu, domāsim precīzi un neapvainosimies par patiesību.
    2. “Kādēļ biedrība nespēj apsaimniekot savu 8 miljonus latu vērto namu, nemaz nerunājot par peļņu, lai finansētu latviešiem svarīgus projektus – pētījumus, publikācijas, sabiedriskās diskusijas, jaunradi un kultūras attīstību?” -Atbildu: Tā NAV tā pati biedrība, bet organizācija, kura radīta esošā valsts režīma ietvaros, izmantojot senu vārdu un simbolus. Šai organizācijai, tāpat kā valsts aparātam kopumā, ir svarīgi piemēroties valdošajam finanšu okupācijas režīmam, lai dabūtu savu labumu un radītu publisku pieprasījumu paši savam vārdam, izmantojot tautai svētus simbolus un atmiņas.
    Tieši tāpēc es ar savu iepriekšējo komentāru vēlējos pasvītrot, ka šis teksts ir izdomāts un uzrakstīts ļoti talantīgi, kaut gan, iespējams, pati autore nemaz nav tik daudz vēlējusies pateikt, cik pateikusi.
    ***
    Komentāros jau var nobalsot pret un apslēpt komentāru, bet patiesību tādējādi neietekmēsi. RLB labi atspoguļo tos daudzos latviešus, kuri nesatricināmi uzstāj uz savām tiesībām dzīvot sašaurinātā informācijas telpā un pašpiekoriģētā realitātē.
    ***
    Ja šī organizācija (t.s “RLB” ir labāka par Latvijas politiķiem, tad lai noliek savu mandātu, savas pārstāvniecības tiesības – atsakās no vēsturiskā nosaukuma, kura cienīgi viņi nav, kamēr par tādiem kļūs, vai arī lieto šo nosaukumu pēdiņās. Bet, ja nav labāki, tad par ko mēs runājam – tā NAV tā pati biedrība.
    ***
    Juris Rubenis nesen, Cicerona Goda nosaukumu 2011 saņemot, teica, ka “ir sasniegta maksimālā robeža, cik tālu varam uzlabot pasauli, neuzlabojot sevi.” (Runa publicēta 10.-16.decembra SestDienā.)

  • <lurike 14.12.2011., 20:02
    (..)
    Man mājās ir dažas notis- Jāzepa Vītola solo un kora dziesmas – drukātas ar trim valodām (latviešu, krievu, franču vai vācu, krievu, latviešu) 1903-1905.gg.
    ========================================================
    Ar trim valodām – riktīgs multikulturālisms, tāpēc nav brīnums, ka 1922.g. Satversmes 2. pantā rakstīts par Latvijas tautu, kurai vara pieder. Varēja taču ierakstīt, ka tikai un vienīgi latviešiem vara pieder, bet laikam jau sasniegtais kultūras līmenis ietekmēja. Labāk saprata 18. novembra republikā, ka veiksmīga attīstība iespējama vienotībā, tāpēc īpašas tiesības/privilēģijas nevienai etniskai grupai toreiz pamatlikumā netika paredzētas. Šo vienkāršo patiesību nesaprata pēc 1991.g.21.augusta – un neapjēdz pat šodien lielākā daļa elites. Sociālie likumi darbojās – var tos ignorēt, var pārkāpt, bet tie darbojas….un, diemžēl, Latvijas tautai tas 1998.g. ieraksts par valsts valodu lielus labumus nav nesis….Visas tās runas par valstnāciju, integrāciju, u.c. modernismiem droši attiecinu/pieskaitu propagandai, kuras mērķi ir varas pozīciju saglabāšana. Sabiedrībai, kas sociāli/nevienlīdzība un vēl etniski sašķelta, kādu būtisku progresu 21.gs. būs pagrūti sasniegt, kur nu vēl ar patērētājsabiedrības pieaugošo 'kultūras' līmeni.

  • <Agnese 14.12.2011., 22:52
    (..)Lūdzu, domāsim precīzi un neapvainosimies par patiesību.
    ========================================================
    Katram sava 'patiesība', katram savas intereses, tā kā apvainoties uz šodienas politiķiem, ka viņi vairāk domā par sevi un par varas noturēšanu (noturēšanos pie 'siles') būtu lieki.
    - Turins: Šī iekārta Latvijā nevar eksistēt kā pašpietiekama autonoma valsts, vismazāk – kā nacionāla valsts. Jo mums jau nav pat valstiskā pamata, šī “brīvvalsts” vienkārši ir uzpotēta iepriekšējai iekārtai. Vēsturiskās pārmantojamības ar kādreizējo Latvijas valsti šeit nav nekādas; ja šī iekārta kaut ko ir pārmantojusi, tā ir to pārmantojusi no Padomju Latvijas, tagad tikai piesedzoties ar brīvvalsts vērtībām un simboliem.
    'Pauzē pirms vētras'. Fragmenti no intervijas ar Rīgas Tehniskās universitātes Humanitārā institūta docētāju Valdi Turinu
    http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2011&month=9&article=4

  • Tieši tā- uzpotēta uz mākslīgi radīta multikulturālisma, kas robežojas ar tirgu un tam atbilstošu kultūras līmeni.
    Bet tieši tāpēc bez slotas nevar iztikt un tirgus ļaudīm dot pilnu noteikšanu- vēl ne tik, jo viņi jau pat elementāri nesaprot, ko dara.
    Ir būtiska atšķirība diviem “multikulturālismiem”, gan vācu baroni, gan cariskās Krievijas pārstāvji piederēja pie “norietošās Eiropas”. Bet padomju kokteilis ietilpināja sevī arī krietnu aziātisma porciju, un tas nu nav gluži tas pats domāšanas veids. Stepju dēli nekad nedomās kā zemkopji- tas ir antropoloģijas jautājums.Te nekas nav jāstimulē vai jāprovocē, pretruna vienkārši ir pārāk liela.

  • Agnese,
    bet varbūt vispirms rūpīgi izvērtē, ko pati raksti. Jo varbūt tādēļ cilvēki “ver ciet tavus komentārus”, jo tajos ir demagoģija un pat pilnīgas muļķības, piemēram,
    “tāpēc, ka tā nav tā pati biedrība, bet viltvārži” – nu zini, ļoti “gudri” uzrakstīts. Tā var pateikt par jebko – civilizācija nav tā pati, tauta nav tā pati, valsts nav tā pati… Nu tad nāc un dari, nevis kritizē!
    “..bet organizācija, kura radīta esošā valsts režīma ietvaros”. Valsts režīms ir tāds, kāds tas ir. Ja tu domā, ka pats režīms (kaut kādas speciālas, slepenas struktūras) plānveidīgi un mērķtiecīgi atjaunoja RLB darbību, tad lūdzu uzraksti konkrētus faktus… vai arī gluži vienkārši rūpīgāk papēti, kurš, ko, kad..
    “Šai organizācijai, tāpat kā valsts aparātam kopumā, ir svarīgi piemēroties valdošajam finanšu okupācijas režīmam” – vai tu maz apjaut, cik sāpīgi šīs rindas ir lasīt cilvēkiem, kuri, netaupot sevi, dara visu iespējamo, lai RLB būtu tāds, kāds bija tās pirmsākumos? Tu visus sabāz vienā maisā. Jā – ir negodīgi, savtīgi un kādi tik vēl ne, cilvēki un tādi, diemžēl ir visās sabiedrības struktūrās, bet tu raksti kaut kādas acīmredzamas aplamības “organizācijai ir svarīgi…”

    Agnese, tu šobrīd rīkojies tā, it kā būtu tieši tāds “latvieša tips”, kurš visvairāk nepieciešams “valdošajam finanšu okupācijas režīmam”, Krievijas imperiālistiem un visiem citiem, kuri kāro valdīt šajā zemē un pār šeit mītošajiem cilvēkiem.

  • Tā ir kaut kāda futūristika, kad latvietis ar latvieti sadzīvos. Jau, atklāti sakot, vērojams ir pretējais – esošais – tagadējais – laicīgais. Kaut vai piemērs TF – Ivo un Agnese.
    Laikam dažādi skatpunkti?
    Nu nevajadzēja tam latvietim lekt tiem citiem līdzi, nu nevajadzēja. Mūsu folklora ir pilna ar savu mieru, ar tautisko kosmoloģiju. Mutiskais mantojums.

    Pat laikam nav nozīme, ja tādā steigā visi skrien pie joda, A saprast tad to negribam, iespējams, ka konspiroloģijas ir par daudz.

    Ja jau tā, tad RIMI vai MAxima, Ivo, piemēra pēc, arī iekārojuši šo zemi un valda pār tās sabiedrisko gastronomiju. Protams, izvēle, bet uz to tāpat var paskatīties.

    Bet Ivo, vai tev ir savas vīzes?

  • Man ir latviešu daiļamatnieka darināta cepure, Latvijā ražota soma, zeķes, apakšbikses ;). Pats arī daru, cik manos spēkos..

  • he he.. un Baltkrievijā ražoti apavi.

  • Paprasiet kādā meklētājā “latvieši ārzemēs”

    Pēc tam paskatieties http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvie%C5%A1i
    Šõ rakstu izmantojot izveidoju diagrammu.
    Latvijas valsts un latviešu biedrība pagājušā gadā atbalstijusi latviešu pasaulē tikai ar 30 000 latiem.
    Dīvaini situācijā, kad mums atkal ir nacionāla valsts.
    TAGAD “valdoša koalīcija” izskatīšot iespējas atrast finansējumu informācijas kampaņai par LATVIJAS VALSTS OFICIĀLO VALODU, dīvaini, manuprāt nevajag; referendums faktiski būs mērījums …
    http://www.draugiem.lv/blogs/?p=6112531
    otrdienas pārdomas – jāmaina sistēma?
    Par to jau neviens nav jāpārliecina. Kas to sapratuši tie to jau dara ….
    —————————-
    patreiz ir vajadzīgas LATVIEŠU BIEDRĪBAS, kur galvenais biedrību mērķis ir …..

  • http://www.regnum.ru/news/fd-abroad/armenia/1479443.html
    Globālās politiskās ATMODAS doktrīna neparedz, ka šīs atmodas rezultāts noteikti būs demokrātija

    Любое использование материалов допускается только при наличии гиперссылки на ИА REGNUM

  • Ne visu ko domājam apzināmies. TĀ apzīmēšanai “citi” mēdz lietot terminus angl. subconscious , vāc. Unterbewusstsein, fr. subconscient, igauņu. alateadvuslik, lietuviešu pasąmonę, ukraiņu – підсвідомість, poļu – podświadomy, īru – fho-chomhfhiosach, krievu – подсознание

    Vaira Vīķe Freiberga ieteikusi terminu AIZAPZIŅA

    interesanti

  • Kas, manuprāt, patreiz ir RLB? Operetes aina

  • Kas patreiz ir RLB?

  • rasts 15.12.2011., 15:51
    Jāmācas un jācenšas tikt pie jēgas ar GARA SPĒKU

  • Agnesei arī ir taisnība – jo cilvēks jau var gribēt to labāko, bet nespēj vajadzīgo – kaut vai tāpēc, ka aiz kokiem pazaudē mežu.
    Vai kāds var paskaidrot, kāpēc tad, ja ēka ir ieķīlāta, tajā nedrīkst notikt pasākumi, kas ienes naudu? Kāpēc tādi pasākumi pārceļas uz citām telpām- šodien biju “kultūras centrā “Ritums”", kas ievietojies bijušajās “Tēvzemes” mēģinājumu telpās.
    Un redzu tādu lietu – šo centru kūrē RISD, tas nozīmē, ierēdņiem sameklētas darba vietas.Konkurence.Un varbūt atkal tāpēc, ka izdarīta kļūda- nevis vairāki pasākumi par simboliskām naudām, bet grib no viena izspiest maksimāli daudz, un tad visi mūk kur kurais.
    Es negribu domāt, ka tā ir zaudēta vieta. Tur būs jāpaurķējas.

  • <lurike 15.12.2011., 08:59
    Tieši tā- uzpotēta uz mākslīgi radīta multikulturālisma, kas robežojas ar tirgu un tam atbilstošu kultūras līmeni.(..)
    Stepju dēli nekad nedomās kā zemkopji- tas ir antropoloģijas jautājums.Te nekas nav jāstimulē vai jāprovocē, pretruna vienkārši ir pārāk liela.
    ========================================================
    Pie kā ta piesauktais J.Vītols ('zemkopja dēls')savu meistarību Pēterburgā (logs uz Eiropu) kaldināja – ja ne pie ''stepes dēla'' Nikolaja Rimska-Korsakova?
    Der atcerēties jēdzienu 'civilizācija' – der atcerēties Eiropas civilizācijas radīto KULTŪRU un tās radītājus/nesējus!
    Starp citu, par pieminēto Pēteri Pētersonu labu grāmatu Ieva Zole uzrakstījusi. Iesaku, var palīdzēt uzlabot priekšstatus, var palīdzēt kliedēt ideoloģiskās klišejas ('padomju kokteilis';'aziātiskā porcija'):
    ''(..)Tiesa, Blaumaņa vietā tiek iestudēts Furmanova 'Čapajevs'. Dramatizējumu pēc kādas raidlugas, kas iespiesta radioprogrammu žurnālā, veido Pētersons.(..)1940.g. ir meklējami pirmsākumi arī P.Pētersona teātra teorētiķa un kritiķa darbībai…''.
    - Jānis Streičs:"Cilvēka bērns" bija zīmīga filma – pēdējā padomju un pirmā neatkarīgās Latvijas filma. Iesākta par Maskavas naudu, tad atpirkta un pabeigta Latvijā.''http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=327122&Itemid=93
    - PAAUDŽU pārmantojamība/saistība, – bij' tāda, taču 1990-os notika 'laika pārrāvums' (Šekspīra Hamleta vārdi), notika mākslīgi uzspiesta rietumnieciskā modeļa ''uzpotēšana''. Tas sociālais hibrīds/iekārta, kurā dzīvojam ar katur dienu kļūst aizvien grūtāk izturams (aizbraukšana). Eiropā jau arī 'melanholija', aiziet nebūtībā kultūras sasniegumi, izzūd reiz plaukstošā civilizācija…..
    ''(..)Для моего поколения свет разума приходил именно из Западной Европы и лишь постольку и в той мере, в какой он шёл благодаря влиянию западноевропейской цивилизации на Россию. Дефекты Запада мне были всегда видны и известны. Но для меня Западная Европа (Запад в строгом смысле слова!) не сводилась к капитализму, к частной собственности, к рынку, к наживе. Это было нечто более обширное и ёмкое, более значительное. Это был Ренессанс, Данте, Кампанелла, Микеланджело, Рафаэль, Шекспир, Рабле, Томас Мор, Роберт Оуэн, Монтень, Сервантес, Гёте, Бетховен, Моцарт, Чайковский, Менделеев, Толстой… Зачем перечислять сотни великих имён, создававших величайшую и, может быть, последнюю цивилизацию в истории бытия?
    Сегодня западноевропейская цивилизация находится в серьёзной опасности. В чём именно заключается эта опасность?'
    http://www.lgz.ru/archives/html_arch/lg112006/Polosy/1_3.htm

  • p.s.
    RLB namā arī šādas runas runātas, arī šādi vārdi vēstulēs rakstīti:”Mēs nododam Ādolfa Hitlera izšķiršanai visas latviešu tautas cerības piedalīties Eiropas atbrīvošanas cīņās. Latviešu tauta vēlas piedalīties Eiropas jauncelsmē un ar uzticību raugās uz Ādolfa Hitlera attiecīgu lēmumu.” 1941.g.11.jūlijā, latviešu politisko, sabiedrisko un kultūras darbinieku sanāksme.
    - Ja tie aizgājušo laiku ‘mošķi/rēgi’ joprojām klīst pa RLB, tad nu nav jābrīnās par daža laba prāta aptumšošanos gada tumšākajā laikā:
    ”Pētot notikumus Rīgas Latviešu Biedrībā (RLB), nekādu šaubu nav, ka notiek kremļa ofensīva…”
    http://tautastribunals.eu/?p=7834

  • KAS IR RLB?
    Tiem, kas nebija biedrības kopsapulcē pavasarī, TIKAI viena no biedrībām, bez kuras, iespējams, nebūtu šī valsts.

  • Vai lozungs – Latviju latviešiem ir pareizs? Nē

  • Latvieši ir latgaļu, zemgaļu, kuršu, sēļu, arī lībiešu un vendu pēcteči. “Lībieši kā krāsains dzīpars ievijušies Latvijas iedzīvotāju gēnos, kultūrā un valodā.”
    Lībiešu radu tautas ir visas Baltijas jūras somu tautas somi, igauņi, karēļi, ižori, voti, vepsi un sāmi. Pie radu tautām pieder ari Volgas somi – mordvieši un marieši, kā arī ugri – hanti, mansi un ungāri un permieši – komieši un udmurti, un samodieši. (No grāmatas “Lībieši 44 atbildēs” – izdevuma, kas veltīts Starptautiskajam lībiešu valodas un kultūras gadam.)
    Krievijas tautā ir ļoti daudz krāsainu dzīparu, kuri ir ļoti radniecīgi ar mūsu krāsainajiem dzīpariem.
    Vai RĪGAS CENTRĀ VARĒTU BŪT Krāsaino dzīparu nams?

  • Varbūt pat drīzāk, ka Latvieši ir šo valodas lietotāju, kuri šeit šajā teritorijā ir pamatā dzīvojuši no senākiem laikiem (pieņemsim ka senākie), mūsdienīgais (nosacīti)politekonomiskais Latvieši – projekts. Jo nekas neliecina par to agrāk, kaut vai pirms 150 gadiem. Vienkārši pirms tam šīs tautas atradās šajā teritorijā, mijiedarbībā, un nekādas lielākas prasība (politiskas) neizvirzīja. Tas nu sakarā ar Agneses komentāru 19:34.

  • <KaTs 16.12.2011., 10:10
    Vai lozungs – Latviju latviešiem ir pareizs? Nē
    ========================================================
    'Nē' – ? Kā īsi, skaidri un pārliecinoši paskaidrot par ''JĀ'' jeb ''TIKunTĀ''(I.Ziedonis) spēku?
    Iespējams, ka ''augsne''/sabiedrības vairākums pašlaik vienkārši nevēlas sadzirdēt? Cerams, ka Dāboliņas paaudze spēs atjēgties ātrāk Kučinska, Edge u.c. atmodas laiku piedzīvojašiem.
    Runa, ko vērts izlasīt, pārlasīt, pārdomāt un pārpublicēt arī vietnē TF:
    ''(..)Mēs, attīstot savu valsti, šķiet, esam kļūdījušies ar mērķiem. Bībelē teikts, ka Dievs tautām ir nospraudis laikus un robežas nevis tādēļ, lai cilvēki patērētu preces un paši kļūtu par tādām, bet lai meklētu Dievu, lai Viņā dzīvotu un rosītos, lai būtu Viņa cilts. Latvija ir zeme, ko Dievs ir devis mums. Tādēļ Latvija mums ir vispiemērotākā vieta, kur atklāt savu garīgo būtību, savu dievišķīgo izcelsmi un aicinājumu. Tādēļ vien ir vērts būt Latvijas patriotam. Taču, ja cilvēks ir meties patērēšanas sacīkstē, viņam pietiks laika un spēka varbūt vienīgi patriotisma perversajai formai, kas neprasa ne prātu, ne pūles – neieredzēt cittautiešus.''
    Zeme, valsts un Kristus
.
    Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas Arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis Valsts svētku dievkalpojumā 18. novembrī.
    http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=334144:zeme-valsts-un-kristus&Itemid=93


  • Edge- neticēju, ka komentēsiet bez visa konteksta. Ja nemaldos, Rimskis-Korsakovs bija armijas virsnieks, aristokrātijas pēctecis, kas viņam kopīgs ar Vasju no Centrāltirgus? Pat valodas atšķiras.
    Pēteris Pētersons bija mans kursa vadītājs.
    Rast- pirms 150 gadiem, pat jau agrāk bija noticis Kauguru dumpis, kurā latvieši prasīja caram samazināt vācu baronu varu. Tas par to politisko inertumu, ko Tu gribi savos senčos saredzēt. Baložu dzimtas projekts- iestāties pareizticīgajos, lai cars dotu zemi, arī nav pašpietiekamībā balstīts.
    Ir jau tā, ka gan mana, gan nākošā paaudze turēta tīšā neziņā par savu zemi un notikumiem tajā, tāpēc arī tik daudz kašķa, jo katrs spriež no sava stūrīša.

  • Ak jā, vēl “no mana stūrīša”! Speciāli Edge.
    Dzīvoju liela dārza vidū ar lieliem ķiršu kokiem. Mana kaimiņiene, ticīgs cilvēks būdama, atveda draudzei piederošu krievu ģimeni ar bērniem, lai tie paēdas ķiršus. Pēc pusstundas ķirsis bija nozāģēts, jo tēvs neatrada citu variantu, kā tikt pie ogām.

  • Paskaidroju savu NĒ. Tas ir NĒ šaurai latvietības izpratnei. Tas ir NĒ tam, ka ir pienācis vai pienāks laiks, kad te visiem par visu būs skaidrs un te viss būs kārtībā.

    “lielais kašķis” jau iet starp tiem, kas ir domās, ka “lietas darāmas kā pienākas” un tiem, kas domā, ka “pa roku galam”; starp “domātājiem” un “nedomātājiem”. Un tad var izrādīties, ka starp “Baloža hernhūtiešiem” un pareizticību no kristietības pozīcijām starpība ir gandrīz vai nemanāma (protams ar to mazo niansi, ka “tai laikā” pareizticība bija “kroņa atbalstīta”; šejienes baronu piesegtais “luterānisms” vienkārši “bezdievīgi haltūrēja baronu varas stabulē pūšot”).

    Latviešu nacionālajā eposā “Skroderdienas Silmačos” figurē ne tikai latvieši, bet patiesībā visi viņi ir … latvieši jo taču runā latviski (?)

    Šeit dzīvojot un visa cita starpā arī mīlot dabiski izveidojas kāds viens veids kā TO un daudz ko citu DARĪT PAREIZI TE. Protams, ka tajā “šejienes kanonā” “kaut kas” vai nu tūlīt vai ar laiku vai un ir jāmaina vai šķiet, ka jāmaina. Tad izceļās strīds strīds starp “īstenajiem” un “nepareizajiem”. Bet bez “napareizajiem” taču “pareizo” varbūt vispār nebūtu.

    PSRS pilsonis Igors Tamms pēc tautības bija vācietis
    labākās grāmatas par Raini autors ir šejienes krievs Roalds Dobrovoļskis un grāmatu sākotnēji uzrakstīja krieviski.

    Vai Nils Uškovs ir latvietis? Uz šo jautājumu nav korektas viennozīmīgas atbildes. Kā skatās.

  • Kauguru nemieri nav nekāda mēra saisitīti ar Latvieša pašnoteikšanos – prasība par Latvijas valsts dibināšanu.
    Vispār vairāk izklausas pēc propgandas. Interesanti, ka muižas saimnieks par iniciatoru. Baigās neskaidrības, droši, ka dokumenti zaudēti, gali ūdeni.
    Un par ko tad cīnījās? Par naudas sadali, “godīgu”, par vīrieša nodokli.
    Piemērā lurike demonstrē kaut kādu lētticību, un nekāda iedziļināšanās.

  • Rast- ja lētticība tavā izpratnē nozīmē nevēlēšanos mūžīgi pūst pesimisma stabuli- jā, tad pavisam noteikti esmu lētticīga. Propaganda šodien pozitīvisma virzienā ir vairāk kā nepieciešama , jo negatīvisms savairojies nejēgā. Nav jau tā, ka arī man reizēm nenolaistos rokas, bet būtiskais ir sakne- vai mēs ticam vai neticam, ka cilvēki spēj savu dzīvi mainīt pozitīva virzienā. Ja neticam, tad ardievu un kāda velna pēc te maļamies?
    Bet ja ticam, tad ievelkam elpu, noskalojam rūgtumu un atkal ejam diskutēt, plēsties, ieguldīt enerģiju, materiālus un laiku, lai kaut kas kustas virzienā.Ko arī Tev novēlu!

  • Starp citu par Kauguru nemieriem – Latvijas Konversācijas vārdnīca, 8.sējums, 16244 šķirklis.

  • Lurike, Kas Tev skaitas pozitīvisms? Ja manos komentārisms ir negatīvisms(pēc taviem uzskatiem). Man škiet, ka Tu daudz ko neizproti. Tad kā? Aklais pozitīvisms jeb līdzsvarota kritiska?

  • Jā un laikam tavs pozitīvisms ir man likt mīnusus. Tas taču ir tads gandarījums, tāds piepildījums, vispār pozitīvisms.

  • Par ko te kašķis? Varbūt nopietni sākt ar cilvēka būtības un sūtības izpratni? Piemēram:
    http://webteleradio.com/movies/archives/6811
    Сущность в круговороте жизни и смерти
    Новый фильм Александра Атакина посвящён теме, которая, без преувеличения, волнует каждого живого человека на планете! Это рассказ о реальном круговороте жизни и смерти, в котором миллионы лет крутятся наши Сущности – мы с вами. Этот фильм содержит замалчивавшуюся долгое время информацию, которая позволит всем нам узнать правду о себе и избавиться от страха смерти, потому что в действительности мы все живём по много миллионов лет…

  • Rast- neticēsi, bet neesmu pielikusi Tev nevienu mīnusu. Tā nav mana specialitāte, ja gribas likt mīnusus, ar to cilvēku man nav ko runāt. Par Tevi man ir citas domas, tāpēc arī vēršos ar komentāru konkrēti. Nekad neesmu domājusi, ka saprotu visu pasaulē- tam cilvēka mūžs ir par īsu. Un man drusku ir žēl, ka manu pozitīvisma definīciju nemācēji nolasīt no rakstītā- tur man grūti kaut ko pievienot. Varbūt pamēģināsi?

  • <lurike 17.12.2011., 09:58
    Edge- neticēju, ka komentēsiet bez visa konteksta. Ja nemaldos, Rimskis-Korsakovs bija armijas virsnieks, aristokrātijas pēctecis, kas viņam kopīgs ar Vasju no Centrāltirgus? Pat valodas atšķiras.
    ========================================================
    Kāda 'ticība' pēc tādiem lepnuma pilna novērtējuma – latviešu kultūra vienā līmenī ar krievu un vācu jau 19.gs./20.gs. mijā? Pieminēt daudzu piesaukto baisi briesmīgo 'rusifikāciju'?! Bija tāda parādība, taču, kas interesanti – sekas tai 'rusifikācijai' bija ar galarezultāts ar lielu plus+ zīmi. Vismaz tā es secinu, lasot aculiecinieka, skolotāja, viena no pedagoģisko zinātņu celmlaužiem Latvijā – Jāņa Grestes atmiņu grāmatu 'Krist un celties':
    ''Ap 1885.gadu notika lūzums skolu dzīvē.Līdz tam skolas gaitu noteica un revidēja mācītājs. Kas tur augšā un ko lēma, to mēs nezinājām. Mēs jutām tikai mācītāju un sevišķos gadījumos prāvestu, kas mūs drebināja.
    Bet tad sāka drebināt pašus drebinātājus. Krievu valdība sāka skolu lietās līdz runāt. Ieveda krievu valodu skolās, iecēla inspektorus, dibināja ministrijas skolas. Gāja klusa, bet asa cīņa starp vāciešiem un krieviem. Un tad notika kaut kas brīnišķīgs. Mācītāji, kas agrāk uzstājās kā stingri varas nesēji, kļuva mīksti. Ne tikai mīksti, bet kā ieziepēti.
    Attiecības starp krievu un luterāņu mācītājiem bija asas. Tie nepazina viens otru. Bet abi gribēja būt draugos ar latviešiem.''
    – ''MĒS visi esam no zemniekiem/zemkopjiem cēlušies'' – tas atbildei par kopīgu. Ja kādas tautas elite/intelektuāļi 'atraujas' no savas tautas citiem sociālajiem slāņiem, tad sabiedrības degradācija u.c. negācijas ir neizbēgamas. Par to I.Ziedonis savā 'TIKunTĀ' var izlasīt – par to ''atraušanos'' antropoloģe R.Grāveri raksta:''(..)-, bet vietā nākušie intelektuāļi vienkārši kalpo režīmam. Un mūsu gadījumā tas ir šausmīgākais, kas vien var notikt. Intelektuālis, gluži kā jebkurš cits, vienkārši dara savu darbu un saņem par to atalgojumu, un nekas daudz vairāk viņu neinteresē…'
    Arnis Terzens: 'Mēs esam tādi neērti Eiropai'; saruna ar Ritu Grāveri (fragmenti)
    http://www.delfi.lv/news/comment/comment/arnis-terzens-mes-esam-tadi-neerti-eiropai-saruna-ar-ritu-graveri-fragmenti.d?id=35812901

  • p.s.
    ‘Vienkārši dara savu darbu’ – tas gan nav kāds ‘nasing spešal’,Briseles direktīvu vai Vašingtonas direktīvu centīgs izpilditājs. Maskavu es nepieminu – galu galā Maskavas sponsorētās partijas nekad valdošajā koalīcijā nav bijušas. Rīgā ir – un lielā mērā pateicoties ķildām latviešu vidū, ko jau Nikoletas-Dāboliņas raksts spilgti parāda.
    p.s.s. Kad kultūras nozares vadībā atkal parādīsies tāds darba daritājs kā V.Kalpiņš?
    Ideālais kultūras ministrs – Voldemārs Kalpiņš 

    http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=333095:idelais-kultras-ministrs-voldemrs-kalpi-&Itemid=201

  • http://www.laikraksts.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=1984
    Tomēr biedrības finanšu un saimnieciskais stāvoklis ir tikai sekas. Cēlonis ir pilnīgs ideoloģijas trūkums un atkāpšanās no biedrības mērķiem, tostarp: 3.1.1. sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tautas tradīcijas, nacionālo identitāti un latvisko dzīves veidu; 3.1.2. veicināt latviešu nacionālās piederības un valstiskās apziņas nostiprināšanos; 3.1.3. sekmēt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību. Kā redzams, biedrības mērķi ir īpaši aktuāli tieši šajā laikā un bija par pamatu tam, ka manā laikā biedrībā ienāca vairāk nekā 200 jaunu biedru.

    Gunta Gailīša runas par “nekādu jaukšanos politikā” nevar attiecināt uz biedrības mērķiem, kas ir tieši saistīti ar latviešu valodu, kultūru un vēsturisko apziņu! Es piekrītu, ka biedrība nav politiska organizācija, bet tai ir sava politika – savi mērķi un statūti. Biedrībai nav jēgas, ja tā nepilda savas tiešās funkcijas!

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.