“Lēnā dzīve” – intervija ar prof. T.H.Ēriksenu

Jo vairāk informācijas iegūsti, jo neinformētāks esi, apgalvo profesors Tomass Hillans Ēriksens Pazīstamais norvēģu sociālantropologs Tomass Hillans Ēriksens Rīgā bija ieradies prezentēt savu populārzinātnisko grāmatu Mirkļa tirānija. Šaudīgs un ekspresīvs viņš stāsta par nesteidzīgas dzīves, kurā ir izslēgti mobilie telefoni un internets un cilvēki domā garas domas, utopiju, kamēr pats ik pa brīdim no žaketes iekškabatas izvelk mobilo telefonu, lai ieskatītos tajā – ja nu kas steidzams…

Kas ir mirkļa tirānija?
Tas ir tik nervozs stāvoklis, ka pagātne un nākotne beidz eksistēt. Vienīgais, kas eksistē, ir tagadne, šis mirklis, un tajā viss notiek ļoti steidzīgi. Mēs iegūstam izteikti ierobežotu laika horizontu. To neraksturo attīstība un plānošana, cilvēks sevi neredz kā vēstures daļu, bet viņam ir jāpagūst ļoti daudz un nekavējoties. Es šo stāvokli redzu saistībā ar neoliberālisma ideoloģiju. Tas ir saistīts ar ļoti stipru individuālismu, kur liels uzsvars tiek likts uz noteikta veida brīvības vērtībām, kas tiek kultivētas uz sociālās drošības vērtību rēķina. Tas ir jāskata saistībā ar tehnoloģisko attīstību, ko esam novērojuši aptuveni kopš 1990.gada. Mana grāmata ir galvenokārt par interneta un mobilās telefonijas sekām. Mēs esam panākuši, ka komunikācija ir tikpat kā bez traucēkļiem un zibenīga. Komunikācijas ir daudz vairāk nekā agrāk. Taču beigu beigās mēs zaudējam spēju padarīt informāciju par zināšanām, ievietot to plašākā kontekstā. Izejas punkts manai grāmatai ir patlaban pieejamā informācijas un tehnoloģiju izaugsme. Viens negribēts blakus rezultāts ir tas, ka, jo vairāk informācijas tu gūsti, jo neinformētāks esi. Šim apgalvojumam pirms piecpadsmit gadiem ticētu retais. Otrs paradokss – jo vairāk laiku ietaupošu tehnoloģiju tu apgūsti, jo mazāk laika tev ir. Tu piepildi ieekonomēto laiku ar ko citu. Bet mazāk informēts tu esi tāpēc, ka nespēj sagremot informāciju, kad nāk jau atkal jauna. XX gs. var raksturot ar vārdu “akselerācija”. Kāds kolēģis Oslo ir studējis runas akselerāciju Norvēģijas Stūrtingā (parlamentā – V.G.). Viņš novēroja, ka deputātu runas ātrums starp 1945. un 1995.gadu ir pieaudzis par 50%. Tie ir precīzi mērījumi, jo Stūrtinga stenogrāfisti pieraksta katru vārdu. Minētais ved pie mirkļa tirānijas. Piemēru ir daudz. Monogāmija ir mirkļa tirānijas izpausme. Stājoties laulībā, vairs netiek gaidīts, ka prieki un bēdas tiks dalītas visas dzīves garumā. Izturības latiņa ir krietni zemāk. Daudzkanālu televīzija arī ir mirkļa tirānija. Mums ir pieejami daudz kanālu, taču gandrīz nevienā no programmām nav attīstības, jo to veidotāji zina, ka cilvēki sēž pie televīzijas ar tālvadības pulti. Tāpēc viņi veido programmas, kas stāv uz vietas. Tajās ir daudz lieka, taču nekādas attīstības. Mirkļa tirāniju var redzēt arī postindustriālajā darba dzīvē, kurā ir jābūt elastīgam. Arvien mazākai daļai cilvēku ir pastāvīgi, droši amati, ko tie var paturēt visu mūžu. Piemēram, Norvēģijā – valstī, kur ir 4,5 miljoni iedzīvotāju, 400 tūkstoši ir reģistrēti kā pašnodarbinātie. Acīmredzot viņi ir ārštatnieku statusā. Viņi pārdod savus pakalpojumus. Šo ievainojamību jaunajā darba tirgū neoliberālisma ideologi sauc par brīvību un elastīgumu. Un tā arī ir – kamēr tu esi apritē, tas patiešām ir labs risinājums. Taču, tiklīdz tu izkrīti no aprites un paliec vecs, tev vairs nav pie kā vērsties.

Jūsu vērojumi ir no ideoloģiska redzespunkta?
Jā, sevišķi pēdējā nodaļa. Tur ir norādīts tas, ko, manuprāt, tomēr var darīt. Es neesmu sociālists, un mana kritika pret neoliberālismu ir no humānistiska redzespunkta. Es skatos uz objektīvu dzīves kvalitāti. Tur ir viens paradokss – to vēl nevar manīt Baltijā, taču Skandināvijā gan. Mums ir visi nosacījumi, lai dzīvotu labi – solīda ekonomika, visas materiālās vajadzības nosegtas, labi organizēta sabiedrība, uzticība policijai, nekorumpēta birokrātija un kultūras ideāli par tuvību dabai un tamlīdzīgi. Tomēr mēs redzam, ka arvien vairāk cilvēku drāžas pa dzīvi aizelsušies. Vilšanās ir kļuvusi epidēmiska. Un vilšanās ir stresa rezultāts. Stress nerodas no tā, ka ir jādara daudz. To rada subjektīva sajūta, ka tu nespēj izdarīt to, kas nepieciešams. Es atceros, ka pirms desmit gadiem, kad bija pirmie e-pasta sakari, bija normāli atbildēt uz vēstuli pēc nedēļas. Tagad cilvēki kļūst tramīgi, ja tu neatbildi viņiem divdesmit četru stundu laikā. Tad tev ir jāatvainojas, ka esi bijis biznesa braucienā, to saprot. Ejot mājup no darba, ir sajūta, ka neesi visu izdarījis. Arvien vairāk cilvēku ņem darbu uz mājām, lai strādātu vēl vakarā. Notiek daudzas sanāksmes un projektu diskusijas, un cilvēks nepaspēj izdarīt nepieciešamo darba laikā. Tā ir ļoti izplatīta parādība informācijas sabiedrībā – iesaukt sanāksmēs, sūtīt e-pasta informāciju, kas patiesībā nav vajadzīga. Daudzi ir pārguruši, jūtas nepilnvērtīgi un nespēj pievērsties tam, kas ļauj atslābt – uzturēties dabā, tikties ar cilvēkiem, uzdzīvot. Tas ir tā bijis vienmēr, taču paradokss ir, ka pirms vienas paaudzes šādu sajūtu bija mazāk.

Vai jūs esat pret attīstību un tehnoloģijām?
Nē. Mana grāmata nav kultūras pesimisms. Ir gan daudz cilvēku, kas saka to pašu, ko es, un ir pesimisti. Domāju, ka informācijas revolūcija kopumā ir ieguvums. Taču atcerēsimies, ka viens no industriālās revolūcijas redzamākajiem blakus rezultātiem bija apkārtējās vides piesārņojums. Tagad mums ir cita veida piesārņojums, kas ir nemanāmāks. Tas ir laika piesārņojums. Tas iznīcina labsajūtu un moka cilvēkus ikdienā. Pat sēžot krogā, var iezvanīties telefons – tas var būt priekšnieks, klients vai sieva, kas vaicā, kādēļ tu nenāc mājās. Pirms desmit gadiem krogā viņi tevi nevarēja sazvanīt. Atvaļinājumos Kanāriju salās skandināvi guļ pludmalē ar mobilajiem telefoniem blakus. Tā ir vides piesārņojuma problēma, kas bojā dzīvi. Viss, kas ir nesteidzīgs un kopsakarīgs, ir apdraudēts. Mums ir politika, kas pasargā pret tabakas dūmiem. Kāpēc nav politikas, kas pasargātu no informācijas? Turklāt cilvēki var mēģināt sevi regulēt paši, ja viņi jūt, ka cieš. Var iedalīt e-pastam noteiktas stundas, jo ir nepieciešamas darba stundas, kurās nekas cits netraucē. Es domāju, daudziem tas būtu veselīgi. Taču cena, ko tu maksā, izslēdzot slēdzi, protams, ir tāda, ka tu izkrīti no aprites. Kam mēs izmantojam e-pastu un mobilās sarunas? Ļoti lielā mērā, lai uzturētu pie dzīvības sociālās saites. Es sūtu sievai īsziņas trīs četras reizes dienā, lai atgādinātu par sevi. Tik pārbāztā informācijas telpā ir bail būt aizmirstam. Tā arī ir daļa no tās neirozes, ko var dēvēt par mirkļa tirāniju. Tāpēc mums vajag noteikumus, kas ļautu domāt domas, kas ir garākas par piecām sekundēm, pirms mūs kāds iztraucē. Kopsakarība ir kļuvusi par deficītu. Spēja novest sarežģītu domu līdz galam mazinās. Ja mēs lietojam postmodernus medijus – daudzkanālu televīziju un tīmekli, tad, izmantojot alegoriju no grāmatu pasaules, viss ir pārsvarā pirmās nodaļas pirmā lappuse. Ir riskanti būvēt kumulatīvu informāciju, jo nezini, ko patērētājs zina. Līdz ar to programmu veidotāji veido pārraides, kas stāv uz vietas.

Vai nesakarīgā, nesavāktā dzīve drīzāk nav kompleksas, liberālas sabiedrības produkts, nevis tehnoloģiju attīstības rezultāts?
Ja palasa postmoderno literatūru, tur jau pirms mobilajiem telefoniem runāja par saraustītu realitāti. Postmoderna literatūra ir perifērs un sens fenomens. Jau ap Pirmo pasaules karu sāka eksperimentēt ar struktūru literatūrā un mūzikā. Tā ir elites kultūra. Tas, par ko es runāju, ir daudz ikdienišķāks. Piemēram, televīzijā tu netiec informēts, jo vienīgais, ko tu gūsti, ir virsrakstu līmenis. Tu nesaņem konteksta, fona informāciju. Tu uzzini, cik daudzi ir noslepkavoti Rietumkrastā pēdējo 24 stundu laikā, taču ļoti daudzi nezina pilnīgi neko par konflikta vēsturiskajiem cēloņiem. Graujoša bija Beslanas ķīlnieku akcijas izgaismošana. Nācās rakņāties elitāros medijos, lai kaut ko uzzinātu par čečenu separātisma vēsturi. Tikai tad varēja uzzināt, ka šai traģēdijai nebija nekāda sakara ar islāmu, bet ar nacionālismu un ka tikai pēdējos desmit gados šo konfliktu ir inficējis politisks islāms. Manuprāt, iemesls šai mirkļa tirānijai ir tirgus kapitālisms un tehnoloģijas. Attīstītas ekonomikas izaicinājums ir – kā palielināt patēriņu, ja tu vairs nevari paplašināt tirgu. Tad tu panāc, ka cilvēki patērē intensīvāk, ātrāk, īsākā laikā. Visi vēlas pārdot, un notiek cīņa par uzmanību. Un, protams, vieglāk ir dabūt cilvēku uzmanību uz, teiksim, 30 sekundēm, nevis divām minūtēm. Tu saīsini vēstījumu. Cilvēki pērk avīzes, kuras piedāvā mazāko pretestību – mazāk teksta, vairāk bilžu. Kompaktāk iepakoto – to, kas izskatās kā sava veida pornogrāfija. Protams, arī politiskā realitāte ir kļuvusi kompleksāka. Savā grāmatā es nospraužu XXI gs. sākumu aptuveni 1991.gada 17.janvārī. Norvēģijā tā bija simboliska diena, jo nomira karalis Olavs. Cilvēki bēdājās daudz vairāk, nekā liktos normāli. Viņš taču bija slims, vecs, visi zināja, ka viņš mirs. Taču viņus mocīja vēl kas – cilvēki juta, ka pēckara drošā prognozējamība ir beigusies, ka nu nāks grūtāk saprotams, haotiskāks laiks. Reizē ar karaļa nāvi sākās arī Persijas līča karš.

Vai fundamentālisms ir reakcija uz informācijas pārpilnību?
Jā, tas ir mēģinājums reanimēt vienkāršu pasauli. Tas ir apgalvojums, ka pasaule var būt vienkāršāka.

Bet kādēļ fundamentālisms neaug šeit, Eiropā, tā dēvētajā informācijas sabiedrībā?
Mums tas ir savā veidā. ASV tas ir izteiktāks. Saka, ka Bušs uzvarēja Keriju vēlēšanās daļēji tāpēc, ka viņš spēja skaidrāk pierādīt, ka ir īsts kristietis. Norvēģijā mēs redzam sava veida nacionālistisku fundamentālismu – gan ne rasistisku. Mēs esam ļoti pārliecināti par mūsu vērtībām un tās neapšaubām. Taču Eiropas devums pasaulei ir tās nenoteiktība. Jūs sakāt, ka par nākotni vairs nedomā, taču ir daudz institūciju, kas to dara mūsu vietā. Piemēram, tiek piedāvāti dažādi pensiju līmeņi, un tās ir bankas, kas to nokārto mūsu vietā. Mēs dzīvojam no šūpuļa līdz kapam un, protams, domājam par nākotni. Taču nākotne ir kļuvusi nedroša un īstermiņa. Garlaicīgajos 80.gados mēs fantazējām, ka ap tūkstošgades miju būs daudz jaunu politisku vīziju. Taču nekas nenotika. Nav nekādas politiskas vīzijas, izņemot politisko islāmu, ko nevar uztvert nopietni. Tas ir daļēji saistīts ar nedrošību un lielo individuālismu. Cilvēki izvēlas privātos pensiju fondus, jo netic vairs sabiedrībai un nākotnei. Neviens vairs nezina, kas notiks pēc diviem gadiem – jauni teroristu uzbrukumi, naftas cenu celšanās? Un, protams, ja arī tu prognozē, pārsvarā tomēr kļūdies. Piemēram, The Economist katru gadu pirms Ziemassvētkiem prognozē, kāds būs nākamais gads. Viņi arī salīdzina savas pagājušā gada prognozes ar realitāti un, kā izrādās, bieži tās ir bijušas kļūdainas. Viņi plāno tikai vienu gadu uz priekšu un jau tad kļūdās!

Vai arī lielo ideoloģiju zudums nav sekmējis realitātes fragmentēšanos?
Reliģija ir zaudējusi ietekmi Eiropā, kaut gan nezinu, kā ir ar poļiem. Nacionālisms ir it kā pieaudzis – arī zemēs, kur mēs to negaidījām, piemēram, Dānijā un Nīderlandē. Taču arī tas ir lielā mērā diskreditēts. Sociālismam vispār vairs neviens netic. Kas tad ir palicis? Tu pats. Sabiedrība ir kļuvusi individuālistiska. Piemēram, kosmētiskā ķirurģija ir kļuvusi ļoti izplatīta. Cilvēki apmeklē fitnesa studijas, cerot, ka spēs dzīvot ilgāk. Norvēģijā ir ekstrēma interese par uzturu. Avīzes katru otro dienu brīdina neēst jogurtu, jo tur ir par daudz cukura. Un tas tiek uztverts normāli, jo cilvēkiem ir ļoti individualizēta sevis uztvere. Katrā ziņā lielo vēstījumu trūkums neļauj mums kļūt par kā lielāka, nekā esam mēs paši, daļu. Mēs patiesi varam sākt runāt par postmoderno stāvokli. Esmu bijis kritiski noskaņots pret šo jēdzienu. Taču tagad man sāk likties, ka tas ilustrē mūsdienas arvien pārliecinošāk.

Kā ar jaunības kultu – vai arī tas ir informācijas sabiedrības auglis?
Jaunatni raksturo tas, ka tai ir tikai tagadne, ļoti maz pagātnes un, ja arī tā ir, tad par to kautrējas, jo tad tu biji bērns. Tāpat jaunatnei savā ziņā nav arī nākotnes, jo tu vēl neesi sapratis, ka esi mirstīgs. Taču ir ļoti daudz un intensīvas tagadnes. Tu esi atvērts, elastīgs, gatavs mainīties – perfektais patērētājs. Attiecīgi jaunatnes ideāli tiek izplatīti – tie tiek uzspiesti pat bērniem. Pieaugušiem cilvēkiem jāuzvedas tā, it kā viņi vēl būtu jaunieši. Tas ir mirkļa tirānijas piemērs – ka tev jādzīvo tā, it kā tev būtu 19 gadu visu mūžu. Ļaunākais, kas ar tevi var notikt, ir, ka tu apstājies savā attīstībā, ka vairs neesi elastīgs. Taču es gribētu teikt, ka ļaunākais ir nevirzīties uz priekšu, nespēt atzīt, ka tu tagad esi cits cilvēks nekā tad, kad tev bija 20 gadu, ka esi kaut ko mācījies savā dzīvē.

Kā jūs cerat panākt, lai sabiedrība nestresotu?
Esmu vecs anarhists un neticu regulēšanai. Taču es gribētu, lai valsts radītu apstākļus iespējai izvēlēties savu ceļu sabiedrībā, kur nesteidzīgums ir deficīts. Es gribētu, lai valsts dzīves kvalitāti pielīdzinātu tādam jēdzienam kā dzīves standarts. Lai nebūtu visu laiku tā nenormālā sacensība ražot vairāk un vairāk, būt arvien efektīvākam. Mums ir tiesības apstāties un padomāt, kam mēs izlietojam savu dzīvi. Bet mēs esam kā mūziķi simfoniskajā orķestrī, kam ir pavēlēts spēlēt divtik ātri. Es, protams, neticu vienam risinājumam visiem. Ir daudzi, kas kaifo informācijas haosā. Es arī neesmu fundamentālists, man reizēm patīk, ka cilvēki dauzās pie durvīm, kamēr zvana telefons, ir jāatbild desmit e-pasti un daudz jāizdara. Tāda ir dzīve, taču tā nevar būt visu laiku.

Pieaugošu steigu izjutusi katra paaudze, ne vien tagadējā. Vai sūdzības par to nav dabiska reakcija uz pārmaiņām?
Tā ir modernisma daļa – būt kritiskam pret steigu, domāt, kā tas atsaucas uz kvalitāti. Taču ar mobilo telefoniju, satelīttelevīziju un internetu ir kļuvis daudz sliktāk. Mēs pat neesam paguvuši izanalizēt to, kas tagad notiek. Nav pretrunas būt mirkļa baudītājam manos 42 gados. Taču ir svarīgi dzīvot lielākās sakarībās, redzēt savu dzīvi kā stāstu.

Kādēļ tas vajadzīgs?
Kādēļ? Es uzskatu, ka tā ir nabadzīga dzīve, ja tu tikai dzīvo šajā mirklī, ja tu neredzi plašākas sakarības.

Kāda ir mūsu laika uztvere – lineāra, cirkulāra, vēl kāda savādāka?
Lineārais laiks, ko mēs saistām ar modernismu, vispirms izpaudās Apgaismības laikmetā. Kristietībā tas ir lineārs savā veidā, bet tas ir arī ciklisks, jo pasaule jau beidzas pastarajā dienā. Un mūžība nevar tikt mērīta laikā. Taču lineārais, progresa laiks, ticība, ka sabiedrība var tikt plānota racionāli un ka tā iet uz priekšu ar zināšanām un tehniku, ir Apgaismības auglis. Mēs to dzirdam Bēthovena simfonijās, lasām Hēgeļa filozofijā un Voltēra darbos. Tas ilga aptuveni 250 gadus, tagad tam visam ir grūti ticēt. Ir grūti ticēt tehnoloģiskajai attīstībai, ir grūti ticēt, ka zināšanas dara pasauli labāku, jo pasaule iet visos iespējamos virzienos reizē, tai nav nekādas morālas vēstures. Mēs dzīvojam mirkļa laikā. Ar lineāro laiku tu vari skatīties uz priekšu un atpakaļ un redzēt sevi kā vēsturiskas attīstības daļu. Taču šis laiks var tikt ilustrēts ar daudziem punktiņiem, kas ir līdzās viens otram. Tiem nav savstarpējas saistības. Tātad – jāatsakās no veseluma. Tādā gadījumā mēs varam runāt par postmodernismu, jo modernisms ir ideja par attīstību. Mums gan ir arī lineārs laiks – mūsu pašu dzīve ir lineāra. Taču straujais, mirkļa laiks ir dominējošs, uz kumulatīvā, nesteidzīgā laika rēķina.

Ko jūs prognozējiet – vairāk atsvešinātības?
Es domāju, ka pārskatāmā nākotnē būs vairāk fragmentācijas un stresa. Japāna ir labs piemērs, kur var redzēt, ka cilvēkus var locīt diezgan stipri, pirms viņi salūst. Viņi strādā daudz vairāk nekā mēs – atpūšas varbūt nedēļu gadā un tad dodas uz golfa viesnīcu Malaizijā no piektdienas līdz svētdienai, tā, lai būtu atpakaļ darbavietā pirmdien pēc pusdienām. Taču es ceru, ka mēs iemācīsimies peldēt informācijas jūrā, nevis to dzert.

Vai Norvēģijā lasa dzeju?
Nezinu, bet dzeja var būt labs līdzeklis pret steigu. Tiesa, izlasīt dzejoli neprasa ilgu laiku, taču tam vienkārši nevar pārskriet pāri ar acīm. Lasīt dzeju katru dienu, kaut vai piecas minūtes – tas ir atgādinājums par citu laiku.

Vai cerējāt, ka jūsu grāmata kaut ko izmainīs?
Man nav ilūziju, ka caur personīgu gribu var pārveidot pasaules ekonomisko un politisko kārtību. Taču ir labi, ja cilvēki sāk apdomāt, ko viņi patiešām grib.

* * *

Raksts tapis ar Ziemeļu Ministru padomes Informācijas biroja un Norvēģijas vēstniecības atbalstu.

Tomass Hillans Ēriksens – Dzimis 1962.gadā – Politoloģijas doktors un sociālantropoloģijas profesors Oslo universitātē – Sarakstījis virkni populārzinātnisku grāmatu – Grāmata Mirkļu tirānija iznākusi Latvijā


Pārpublicēts no www.diena.lv
,
Ieteica Edge

Diemžēl nav informācijas par šīs intervijas pirmavotu, autoru, kā arī publicēšanas laiku. Ja var ticēt norādītajam laikam portālā diena.lv, tad intervija tapusi pirms 2004.gada 4. decembra


  • Jā, šī grāmata ir manā obligātās literatūras sarakstā. Paustās idejas daudzmaz arī praktizēju – nelietoju tviteri , sms nesūtu, labāk piezvanu, telefonu pa māju nestaipu līdzi – ja būs kādam liela vajadzība, lai zvana vairākkart…

  • Savas “dārza epopejas” sākumā Pabažos pavadīju trīs dienas. Pēc tam iebraucot Rīgā, šķita, ka visi ir traki- skrien, signalizē, ugunis, transports….
    Kad rokā lāpsta vai dakšas, visas tehnoloģijas ir tālas un vienīgā mūzika- putni virs galvas. Lieliska pašsajūta- un vēl arī redzi darba rezultātu.

  • <Muktuk 26.11.2011., 08:15
    ========================================================
    Manuprāt,šo parādību sociologi sauc par 'Downshifting '
    http://en.wikipedia.org/wiki/Downshifting
    - Kā tas ir latvisks, nezinu – kādreiz bija t.s. ''iekšējā emigrācija'', kā tagad ?
    Prof. Ēriksena pētījumu atziņas ir interesantas tāpēc, ka tās ļauj labāk saprast notiekošo sabiedrībā – t.i. vairākuma, nevis kādu nelielu skaitu sabiedrības locekļu (grupu) uzvedību.
    2011.g., kad jau trešo gadu dzīvojam aizvien pieaugošas globālās krīzes apstākļos, var pateikt droši – prof. cerības nav piepildījusies:''Taču es ceru, ka mēs iemācīsimies peldēt informācijas jūrā, nevis to dzert.''
    - Elites intelektuāļu/establišmenta ''pārdzeršanās'' kā nespēja apjēgt notiekošo (analizēt,prognozēt) ir ASV un Eiropas Savienību novedusi smagā krīzē.
    Un te jāatzīst kāda cita profesora prognožu pareizību – un vērojot notikumus Latvijā pēc 2004.g., man grūti ko argumentēt/iebilst (SKDS jaunākais pētījums par 12% uzticību Saeimai un valdība un Krājbanks krahs k;a spilgts apstiprinājums).
    - Экспертная власть.(..)Интеллектуальная эффективность власти есть отношение уровня интеллектуального потенциала власти к научной обоснованности ее решений.(..)Одним из таких выводов является вывод о том, что у современных мировых лидеров отсутствует необходимое научное понимание природы эволюции человечества. Более того, у них нет желания выработать такое понимание, так как чем лучше мы понимает реальность, тем радикальнее наши намерения, но тем меньше шансов на то, что на них обратят внимание. Элиту научили ставить в центр своей жизни удовольствие и требовать от других давать им это удовольствие.''
    http://zinoviev.info/wps/archives/288

  • Šis ir ļoti nopietns jautājums.
    Kapitālisma kultūra radījusi saukli “laiks ir nauda”.
    Bet latviskā dzīvesziņa saka: “Laiks ir dārgāks par naudu”. (Latviešu tautas dzīvesziņa. 1.sēj. – LNNK, 1990., 301.lpp.)
    Man tas liek par kaut ko aizdomāties.
    Vēl tur šādas gudrības:
    “Kas par daudz steidzas, izšķērdē laiku.”
    “Pļaušanu nevar izdarīt skriešus.”
    ***
    Laiku var atgūt, ja dzied (nevis bez mitas pa radio vienas un tās pašas dziesmas klausās) – darina dziesmu, iztin kā kamolu. Un ja darbojas saskaņā ar dabas ritmiem un savu iekšējo aicinājumu. Tas rada mērķtiecīgu un jēgpilnu secīguma, turpināšanās, saistīšanās veselumā izjūtu. Ja ir kustība uz priekšu, tad ir laiks. Autors to acīmredzot sauc par “peldēšanu informācijas jūrā” – vien tāds sīkums vēl svarīgs, ka jābūt saviem iekšējiem orientieriem, lai varētu peldēt, nevis lai tevi svaidītu kā skaidiņu pa viļņiem, tā, ka nespēj apjēgt, kur atrodies un kas ar tevi notiek, vien ļaujies jūras (t.i., laika) viļņiem.

  • Autors saka, ka mūsu vietā kāds domā, un kāds visu laiku “rūpējas” par atbildēm, pirms vēl rodas jautājumi:
    “Jūs sakāt, ka par nākotni vairs nedomā, taču ir daudz institūciju, kas to dara mūsu vietā. Piemēram, tiek piedāvāti dažādi pensiju līmeņi, un tās ir bankas, kas to nokārto mūsu vietā. Mēs dzīvojam no šūpuļa līdz kapam un, protams, domājam par nākotni. Taču nākotne ir kļuvusi nedroša un īstermiņa. Garlaicīgajos 80.gados mēs fantazējām, ka ap tūkstošgades miju būs daudz jaunu politisku vīziju. Taču nekas nenotika. Nav nekādas politiskas vīzijas, izņemot politisko islāmu, ko nevar uztvert nopietni. Tas ir daļēji saistīts ar nedrošību un lielo individuālismu. Cilvēki izvēlas privātos pensiju fondus, jo netic vairs sabiedrībai un nākotnei. Neviens vairs nezina, kas notiks pēc diviem gadiem – jauni teroristu uzbrukumi, naftas cenu celšanās?”
    ***
    Cilvēkam “iemāca”, kāda ir pasaules kārtība, kā viss notiek, un viņš vairs nespēj saskatīt to, kā patiešām viss notiek – to, kas no kā rodas, kas ar ko un kā saistīts. Monetārā industrija ir radījusi tādu “ražošanu”, kas visu laiku darbojas, lai cilvēkam izskaidrotu, ko viņam vajag, kas viņš ir un kā viņam dzīvot. Tikai garšas šim produktam nav nekādas, nav nekāda prieka no šī produkta patērēšanas, nekādas sāta sajūtas – ne fiziski, ne emocionāli, ne garīgi. Viņam tiek laipni atņemta iespēja radīt pašam savu lielo bildi – sak’ kāpēc tā piepūlēties, tāpēc jau ir tāds bizness un šāds bizness, kas jau to visu ir profesionāli izdomājis un var profesionāli nokārtot. Cilvēku pieradina pie visa gatava – un viņš grib arī sevi gatavu, t.i., laimīgu, piepildītu, bet sanāk otrādi. Cilvēkam jāsāk cīnīties par sevi kā par cilvēku, – bet viņam visu laiku novērš uzmanību no šī galvenā. Uzmanības novēršana rada laika trūkuma iespaidu – diena paiet aiz dienas, daudz kas it kā notiek, bet patiesībā nekas nav noticis, jo neko no tā visa nav pats izvēlējies. Cilvēķs ik dienas palaiž garām pašu svarīgāko – pats sevi.

  • ”Ziniet, nauda vara pār cilvēku ir stiprāka nekā totalitāro režīmu vara.” Ādolfs Šapiro, režisors
    Naudas totalitārisms
    http://www.ir.lv/2011/11/23/naudas-totalitarisms
    - Tas, ko god. režisors pauž 2011.g. – jau aprakstīts 1995.g. izdotajā grāmatā ‘Rietumi’. Mēs visi esam zem ”naudas preses”, tā kā ”saspiešana” ir tikai LAIKA jautājums.Pēdējos divdesmit gados notiekošais Latvijā nedod lielas cerības, ka vēl pēc 20 gadiem būs sastopami naudas preses spiedienu izturējošie.
    ”Salūšanas” iemesls ir nopietns: ”Западные люди одержимы деньгами вовсе не потому, что они морально испорчены (в моральном отношении они не хуже людей обществ иного типа), а потому, что деньги стали абсолютно необходимым условием, средством и формой их жизнедеятельности. В деньгах концентрируется и символизируется вся суть жизни людей в этом обществе. Это есть та реальная социальная атмосфера, которой они дышат, социальная пища, которой они питаются, социальная среда, в которой они движутся в поисках средств существования. Деньги для западного человека — это возможность иметь все то, что необходимо для жизни, и иметь то, что сверх необходимого.”
    Запад. Феномен западнизма Александр Зиновьев
    http://www.litmir.net/br/?b=93704&p=26

  • V.Zaznobins “Laika likums”:
    http://rutube.ru/tracks/2785539.html
    “Sociālās uzvedības loģikas maiņa”:
    http://kobtv.narod.ru/lector/zaznobin/smena-logiki.html

  • to : laiks ir nauda
    muļķības; kā nauda uzlēca tā norietēs; šī produkta gals jau ir saskatāms; es, TO, iespējams nepiedzīvošu

    to : ka mūsu vietā kāds domā, un kāds visu laiku “rūpējas” par atbildēm, pirms vēl rodas jautājumi

    IR kāda būtiska lieta, ko sabiedrības “vairākums” nav pamanījis; tas izlasāms visu seno, “primitīvo” kultūru rakstos:

    Laiks nav lineārs, tas ir ciklisks.

    Tiesa, ja cilvēks dzīvo laukos un vismaz piecas minūtes dienā piekļaujas akmenim, kokam un graudam, tad viņš nevar nepamanīt gadskārtas ritmu. Ja cilvēks patiesi ir kristietis, viņš nevar nepamanīt kaut kādu rituālu un kristiešu sarunu tēmu ciklisku atkārtošanos. “Kaut kas” bija pirms mums un būs pēc mums. Mēs visi stāvam uz milžu pleciem. Ar to nedrīkst nerēķināties neviens, citādi viņš top aizslaucīts vēstures mēslainē. “Visi” iziet dzimšanas, uzplaukuma, brieduma, izdzišanas ciklu. “Veiksmīgus skolniekus” pārceļ “nākošajā klasē”.

    to : Cilvēkam “iemāca”

    TAD KAD es skolā nevis vienkārši “stiepu gumiju” vai “pildīju programmu”, bet patiesi biju pārliecināts , ka mācu, es nekad neaizmirsu atgādināt manis mācītais nav pilnība; pasniedzot kaut ko vērtīgu es neaizmirsu atgādināt izvērtēšanas un vētīšanas nozīmi; tā dara visi skolotāji, kad patiesi māca.
    ———–
    to: Kā ar jaunības kultu – vai arī tas ir informācijas sabiedrības auglis?

    kungs, vai esat pamanījis, ka XIX-XXI gs Rietumos vēsturiski strauji izmanījies jaunības jēdziena saturs, un vidējais mūža ilgums vismaz divas reizes pieaudzis.

    potenciāli cilvēks kā bioloģisks objekts ir nemirstīgs;
    reāli dabā vienmēr sanāk (?) savādāk;
    iznāk, ka vienmēr ir bijis būtiski BŪT jaunam

    Paskatīsimies patreizējā finansu skandālā un pacentīsimies tur ieraudzīt dzīvus cilvēkus.
    Priedītis. Jau pirms diviem gadiem viņš “ne sevišķi labi izskatījās”. Viņš neizskatījās tik jauneklīgs, kā, piemēram, Andris Bērziņš. Priedītim esot bijusi operācija. Iespējams, ka viņš savā krēslā bija vienīgi pēc inerces. Iespējams, ka faktiski Krājbankai jau vairākus gadus faktiski nebija vadītāja. Varbūt tā “vienkārši” bija tukša mirusi it kā funkcionējoša čaula.
    Antonovs. Kāda dzīve viņa dzīvē beigusies.

  • <KaTs 30.11.2011., 00:38
    - Pacentīsimies arī saprast prof.T.H.Ēriksena atziņas par informācijas apjomiem un nespējas 'aiz kokiem mežu saskatīt' iemeslus?
    Te viens, manuprāt, interesants raksts ar piemēriem arī par manis minētā plānošanas loģikas pirmō soli – esošās situācijas apjēgšas nozīmīgumu. Raksta pieminēta arī TF pazīstamā Ditta Rietuma un gudrāko Latvijas zinātnieku primitīvi vienkāršā 'apšmaukšana':
    ''(..)Bija diezgan utopiska Ditas Rietumas uzstāšanās par zinātnisku varas modeli.(..)Tas tika izdarīts pietiekoši viltīgi, iestāstot, ka būs ļoti labi, jums taču viss būs, joprojām varēsiet teikt savu vārdu. Pārmaiņas ir vajadzīgas tikai tādēļ, lai ierakstītos kaut kādā skalā. Kad nu tas tika izdarīts, mēs sākām apjēgt, ko tas nozīmē. Zināmā mērā tā bija zinātnieku apšmaukšana, lai viņus noliktu pie vietas…'
    Zinātnes politika – uz papīra un dzīvē
    http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=1323&Itemid=243

  • Saruna ar Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētāju akadēmiķi Andreju Siliņu:”(..)Noslēgt kārtīgu līgumu ar airBaltic neprot, ar bankām – neprot, tur visur valstij ir zaudējumi.”
    ========================================================
    Gribot-negribot jāatzīst teiciena par ‘augstā ziloņkaula krēslā (ZA augstceltnē) aklumu’. Akadēmiķi neko par Pasaules Bankas 1999.g. secināto par likumīgo ”valsts nozagšanu” vai par Valsts Kontroles revīzijām vismaz par Dienvidu tilta 50 milj. pārmaksāsm – nav ne dzirdējuši, ne lasījuši?! Vai nu pat mu….vai ‘muļķi laiž”? Jebkurā gadījumā – lielam optimismam nav pamata..
    http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=1323&Itemid=47
    p.s.
    Varai esot vajadzīgi zinātnieku pētījumi un padomi?! Pat ES līderiem, kam n-tie padomdevēji un zinātniskie institūti tas nav palīdzējis novērst dziļo krīzi. Starp citu, mūsu zinātnieki jau 1980-o gadu vidū un 1990-o gadu sākumā deva padomus politiķiem – ar ko tas beidzās, to mēs tagad sajūtam.
    - Šitais labs priekš D.Rietumas teorijas piekritējiem:
    ”(..)То есть вся эта социальная система построена с нарушением элементарных социальных законов, и эти законы – они неизвестны, неизвестны ни правителям, ни президентам, ни огромной армии социологов, которая их обслуживает, они не признают это в качестве закона. И они сочиняют проект за проектом, речи произносят – это все? И им это не нужно. Им это не нужно, вы представляете, вот если даже, скажем, почему марксизм не был наукой? Если бы он был наукой, он не мог бы иметь успеха. Почему?….”
    http://situation.ru/app/j_art_105.htm

  • Visus spriedumus (vismaz kopš kāda XV gs.) Cilvēks veido pēc kāda apzināta vai neapzināta plāna un secības. Visa pamatā varētu būt apgalvojums:
    1. ir lietas, kas ir objektīvas; pār tām arī runāsim

    Objektīvi pētot katra konkrēta cilvēka informatīvo darbību, izrādās, ka katra atsevišķa cilvēka informatīvā vide runājot par “vidējo cilvēku” kļūst arvien nabagāka un informatīvā darbība arvien primitīvāka; Ditta Rietuma mēģinājusi tvert lietas objektīvi un kopveselumā; cik kvalitatīvs un saprotams, izpildāms, rosinošs, u.t.t. ir šis piedāvājums – tas jau ir pavisam cits jautājums

    Jūs pievēršat uzmanību domai
    2. социальная система построена с нарушением элементарных социальных законов, t.i., sociāla sistēma patreiz uzbūvēta pārkāpjot elementārus sociālos likumus

    “Dabiskas lietu kārtības” pārkāpumi sabiedrības aktuālajā politikā bijuši vērojami visā pārskatāmajā Cilvēka vēsturē; sekas vienmēr bijušas plašas krīzes un kari. Atskatoties XX gs. iespējams agri vai vēlu tiks vispārēji apstiprināts un pieņemts secinājums, ka divi šī gadsimta pasaules kari faktiski bija tikai un vienīgi politiķu neieklausīšanās zinātniekos – tie visai masveidīgi uzskatīja KARI KĻUVUŠI BEZJĒDZĪGI – sekas.

    Dienaskārtībā vēl divu “lielo patiesību atzīšana”
    3. Bankas ņem komisijas maksu, nodevu, par savu pakalpojumu, tas arī viss. Un nekādus procentus.
    4. Katram cilvēkam pamatizglītība jāsniedz un jāiegūst līdz 16-18 gadu vecumam. Pēc pamatizglītības iegūšanas cilvēks spēj sākt strādāt, izveidot uzņēmumu vai ģimeni. Cilvēks izglītojas visu mūžu.

    Patreizējie valdības *(Izglītības ministrijas)* soļi rāda, ka vismaz šai sektorā (IZGLĪTĪBA) Latvijas valsts patreiz virzās pareizi. Un vismaz šai ministrijā gaida un ievieš konkrētus izpildāmus ierosinājumus

  • <KaTs
    - ''Uz zemes nav taisnības, dūrei tik spēks….'' rakstīja dzejnieks E.Veidenbaums pirms aptuveni 150 gadiem. Dievavalstībā valdīs Patiesība, bet ne uz grēcīgās zemes….
    - 1988.g. sociologs un filosofs A.Zinovjevs centās pievērst uzmanību, centās paskaidrot: Ja vēlaties pārvarēt krīzi, tad nekādā gadījumā komunistisko sabiedrību neārstējiet ar Rietumnieku piedāvātajām ''drapītēm'' – būs tikai sliktāk.
    2003.g. filosofs prognozēja to šodien acīmredzamo ES krīzi – un norādīja uz fundamentālu vadības un sociālo likumu ignorēšanu.
    - Par patreizējo Latvijas politiskās elites piekopto politiku skaidri pateicis Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs akadēmiķis Andrejs Siliņš:''(..)Atbildot uz Valsts eksprezidentes Vairas Vīķes–Freibergas kongresā uzdoto jautājumu, kas kaiš Latvijai, atbilde ir skaidra – tiek pieņemti likumi, kurus pēc tam nepilda. ' Zinātnes politika – uz papīra un dzīvē
    http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=1323&Itemid=47
    - KAS PĀR KO VALDA, muļķi pār gudrajiem – vai…greizo spoguļu karaļvalstī viss notiek ačgārni?

  • p.s.
    Sabiedrības struktūra – esošajā par zinātnieku izgudrojumu pielietošanu izlemj politiķi. Kā trāpīgi piezīmēja akadēmiķis Siliņš par D.Rietumas teikto – piekrist var, bet tā ir fantazēšana – t.i., Rietumas kundze esošo situāciju neņem vērā (neapjēdz-?), tāpēc viņas skaistie, cēlie, labie nodomi reālajā dzīve nevar tikt īstenoti.
    ‘Vācija netika apvienota sarunās pie galdiem, to apvienos ‘asinis un dzelzs’. Bismarks.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.