V.Megre: “Multimiljardieris”

Miljardieris Džons Haicmans mira sava ofisa četrdesmit otrajā stāvā. Visu šo stāvu aizņēma viņa apartamenti. Divas guļamistabas, trenažieru zāle, baseins, viesistaba, divi darba kabineti pēdējo triju gadu laikā bija kļuvuši par viņa patvēruma vietu. Pa šiem gadiem viņš ne reizes nebija izgājis no saviem apartamentiem. Ne reizes nebija nobraucis lejā ar ātrgaitas liftu uz telpām, kur strādāja viņa finanšu un ražošanas impērijas dienesti. Ne reizes nebija uzkāpis uz jumta, kur atradās viņa helikopters un pastāvīgi dežurēja apkalpe, gatava jebkurā brīdī izpildīt saimnieka norādījumus, taču saimnieks pēdējo triju gadu laikā ne reizes nebija tur parādījies.

Džons Haicmans trīs reizes nedēļā vienā no saviem darba kabinetiem pieņēma četrus savus tuvākos palīgus, īsās, ne vairāk par četrdesmit minūtēm ilgstošās apspriedēs viņš bez īpašas intereses noklausījās šo cilvēku ziņojumus, reizēm izteica īsus norādījumus. Miljardiera rīkojumi netika apspriesti, tie tika negrozāmi un ātri izpildīti. Džonam Haicmanam vienpersoniski piederošās impērijas peļņa katru gadu pieauga par 16,5 procentiem. Un tā nesamazinājās pat pēdējā pusgadā, kad Haicmans vairs nesasauca nekādas apspriedes. Viņa radītais un noslīpētais mehānisms strādāja nekļūdīgi.

Neviens nezināja par miljardiera patieso stāvokli. Viņa uzvārds presē tikpat kā netika pieminēts. Haicmans stingri ievēroja likumu: “Naudai nepatīk kņada.”

Jau tēvs jaunajam Haicmanam bija mācījis: “Lai tie izlēcēji politikā grozās televizoru ekrānos un avīžu lappusēs. Lai prezidenti un gubernatori runā ar tautu, solot laimīgu dzīvi. Lai publiskie miljardieri, apsardzes pavadīti, braukā ar augstākās klases auto-mašīnām. Tev, Džonij, tas viss nav jādara. Tev vienmēr jāpaliek ēnā un ar savas varas, naudas varas palīdzību jāvalda pār valdībām un prezidentiem, dažādu valstu miljardieriem un nabagajiem. Bet viņi nedrīkst noskārst, kas pār viņiem valda.

Shēma ir ļoti vienkārša. Es esmu tas, kas radīja valūtas fondu, tajā ir daudz noguldītāju. Kaut arī no-guldīts uz svešiem vārdiem, patiesībā tur septiņdesmit procentu kapitāla pieder man. Muļķīgajam pūlim tiek iestāstīts, ka fonds radīts jaunattīstības valstu atbalstam. Patiesībā es to esmu izveidojis kā mehānismu, lai ievāktu nodevas no visām valstīm.

Te arī piemērs. Sākas bruņots konflikts starp divām valstīm; vienai no tām, bet visbiežāk abām, nepieciešams finansiāls atbalsts. Lai jau ņem naudu, atdos ar procentiem. Kādā valstī notiek sociāli satricinājumi, un atkal nepieciešama nauda – lai jau ņem, atdot vajadzēs ar procentiem. Divi politiskie spēki uzsāk cīnu par varu, viens no tiem ar mūsu aģentu starpniecību saņems finansējumu un, protams, atdos ar procentiem. Viena pati Krievija katru gadu mums maksā trīs miljardus dolāru.

Jaunajam Džonam Haicmanam divdesmit gadu vecumā īpaši patika kontaktēties ar tēvu. Agrāk vienmēr stingrais un nekomunikablais tēvs reiz uzaicināja viņu pie sevis uz kabinetu, piedāvāja apsēsties krēslā pie kamīna, pats ielēja Džonam viņa iecienīto kafiju ar krējumu un ar neviltotu interesi pajautāja:
-    Vai tev patīk mācīties universitātē, Džon?
-    Ne vienmēr man tas ir interesanti, tēt. Man šķiet, ka profesori ne visai saprotami izskaidro ekonomikas likumus, – godīgi atbildēja Džons.
-    Labi. Pareizi esi ievērojis. Bet vēl precīzāk būtu teikt tā: mūsdienu profesori nespēj izskaidrot ekonomikas likumus, jo viņiem nav ne nojausmas par tiem. Viņi domā, ka ekonomika ir ekonomistu ziņā. Taču tas tā nav. Pasaules ekonomiku pārvalda psihologi, filozofi un spēlmaņi.
Kad man palika divdesmit gadu, mans tēvs un tavs vectētiņš, Džon, uzticēja man pārvaldīšanas procesa noslēpumus. Tev jau ir divdesmit, Džon, un es uzskatu tevi par cienīgu šo zināšanu pārņēmēju.
-    Paldies, tēt, – atbildēja Džons. Tā sarunas laikā pie kamīna sākās to ekonomikas likumu apgūšana, kurus nemāca universitātē. Tēvs apmācīja dēlu, izmantojot savdabīgas metodes. Visa mācīšana notika kā savstarpējas uzticēšanās un labvēlības pilnas sarunas, ar piemēriem un spēles elementiem. Informācija, kuru Džonam atklāja tēvs, bija neticama, un, protams, tādu viņš nevienā, pat visprestižākajā pa saules universitātē nespētu iegūt.
-    Saki, Džon, – jautāja tēvs, – vai tu zini, cik bagātu cilvēku ir mūsu valstī? Vai pasaulē?
-    Viņu vārdi, sakārtoti pēc īpašumā esošo bagātību lieluma, tiek publicēti biznesa žurnālos, – mierīgi atbildēja Džons.
-    Un kuru vietu šajā sarakstā ieņemam mēs? Pirmo reizi tēvs teica nevis “es”, bet “mēs”. Tas nozīmēja, ka viņš nu arī Džonu uzskata par īpašnieku.
Lai gan negribējās sarūgtināt tēvu, Džons tomēr atbildēja:
-    Tēvs, tava vārda šajos sarakstos nav.
-    Jā, tev taisnība. Nav. Kaut arī mūsu gada peļņa ir lielāka par daudzu šajā sarakstā iekļauto cilvēku bagātību. Bet mūsu vārda šajos sarakstos nav tāpēc, ka naudas maks nedrīkst būt caurspīdīgs. Daudzi šajā sarakstā esošie tieši vai pastarpināti strādā mūsu – tavas un manas, dēliņ, – impērijas labā.
-    Tēt, tu droši vien esi ekonomikas ģēnijs. Grūti pat aptvert, kā bez militāra spēka tādu milzīgu impēriju varēja piespiest katru gadu maksāt mums nodevas. Tev ir izdevies izstrādāt tik plašu ekonomisko operāciju.
Haicmans vecākais paņēma kamīna knaibles, sabikstīja pagales, pēc tam klusēdams ielēja sev un dēlam vieglu vīnu. Iedzēra nelielu malciņu un tikai pēc tam pabeidza:
-    Es vispār neesmu izstrādājis nevienu operāciju. Kapitāls, kuru es kontrolēju, dod iespēju tikai pavēlēt, – izpilda citi. Daudzu valstu valdību analītiķi un ģēniji, un prezidenti būtu izbrīnīti, uzzinot, ka stāvoklis, kādā ir viņu valstis, atkarīgs nevis no viņu darbības, bet gan no manas vēlmes. Politisko tehnoloģiju centri, ekonomikas institūti, analītiskie institūti, daudzu valstu valdības struktūras neapzinās, ka viņu darbības virzienus izstrādājušas manas nodaļas. Turklāt skaitliski nelielas. Tā, piemēram, visu Krievijas sociālekonomisko politiku, militāro doktrīnu nosaka un kontrolē viena nodaļa, kurā ir četri psihologi. Katram no viņiem ir četri sekretāri. Neviens no viņiem nezina par pārējo darbību.

Es parādīšu tev, kā notiek pārvaldīšana, tā ir diezgan vienkārša. Bet vispirms tev, Džon, ir jāizprot īstās ekonomikas likumi, par kuriem tev nekad nepastāstīs neviens no universitātes profesoriem. Viņi gluži vienkārši nezina par to pastāvēšanu. Likums ir tāds: demokrātiskas sabiedrības apstākļos visu valstu prezidenti, valdības, bankas, lielie un sīkie uzņēmēji strādā tikai vienam uzņēmējam, kurš atrodas ekonomiskās piramīdas virsotnē. Viņi strādāja mana tēva, tagad manā un drīz strādās tavā labā.
Džons Haicmans skatījās uz savu tēvu un nevarēja līdz galam izprast viņa teikto. Jā, viņš zināja, ka tēvs ir bagāts. Bet šajā gadījumā runa bija nevis par bagātību, bet gan par supervaru, kuru mantos viņš, Džons. Fantastisko informāciju bija grūti izprast līdz galam. Kā gan brīvā, demokrātiskā sabiedrībā visi, sākot ar prezidentu un beidzot ar simtiem tūkstošiem lielu un mazu firmu, kas ir patstāvīgas juridiskās personas, patiesībā strādā viena cilvēka, viņa tēva labā?
— Kad es no tava vectēva uzzināju to, ko tagad pastāstīju tev, es nespēju uzreiz apjēgt dzirdēto. Domāju, ka arī tev, Džon, pašlaik viss nav skaidrs. Bet tev jāsaprot, lūk, kas, – turpināja Haicmans vecākais. – Pasaulē ir bagāti cilvēki. Un par katru bagāto kāds ir vēl bagātāks. Un ir viens – pats bagātākais. Šā visbagātākā labā strādā visi pārējie bagātnieki, tātad arī visi tie, kuri ir viņiem pakļauti. Tāds ir sistēmas, kurā mēs dzīvojam, likums.
Visas runas par nesavtīgu palīdzību jaunattīstības valstīm ir pilnīgs blefs. Jā, turīgās valstis caur starptautiskajiem fondiem dod tām kredītus, bet dod tikai tāpēc, lai saņemtu pieklājīgus procentus par kredīta izmantošanu, proti, ievāc nodevas.
Tā, piemēram, Krievija katru gadu Starptautiskajam Valūtas fondam maksā trīs miljardus dolāru, un šī summa ir tikai procenti par Krievijas paņemto kredītu. Daudzi ekonomisti zina: lielāko daļu SVF finanšu veido ASV kapitāls. Viņiem ir skaidrs, ka milzīgie procenti par kredīta izmantošanu tiek ASV. Bet kuram tieši – to nezina neviens. ASV kā valsts ir tikai izdevīgs aizsegs kapitālu spēlē. Un tā ir arī visvairāk atkarīga no kapitāla. Saki, Džon, vai tu zini, ka Amerikai ir valsts parāds?
-    Jā, tēt, zinu. Parāda summa ir astronomiska. Pagājušajā gadā tā bija… Parāda procenti, kurus izmaksāja, bija…
-    Tātad tev ir skaidrs, ka valsts, kura aizdod citām valstīm, pati aizņemas milzīgas summas? Bet no kā tā aizņemas? Vai tas tev ir skaidrs?
-    No valsts Centrālās bankas.
-    Un kam pieder šī Centrālā banka?
- Tā… Tā…

Džons nekad agrāk nebija domājis par to, kam ir parādā Amerika, bet, atbildot uz tēva jautājumiem, saprata: šajā valstī katrs nodokļu maksātājs maksā Centrālajai bankai. Bet tā… Tā – ASV Centrālā banka – ir privāta banka. Un tātad visa Amerika katru gadu maksā simtiem miljardu dolāru kādām nezināmām privātpersonām… vai arī vienai personai…


Fragments no Vladimira Megre grāmatas „Jaunā civilizācija” (grāmatu sērija “Skanošie Krievijas ciedri”). Iesūtīja Ivars.


  • Ja Tautvaldība ļoti pretenciozi deklarē sevi kā tautu izglītojošs veidojums, tad man tomēr šeit gribētos redzēt rakstus kuros “runas neiet”, kur “citādāk” semantika netiek jaukta ar “savādāk”, kur ir finanŠu piramīda un galu galā kur raksta autoram, vai tulkotājam ir skaidrs ko nozīmē vārds olimpiāde un ko Olimpiskās spēles!

    Lūdzu mani atvainot – nekā personīga!

  • Paldies, Uģi, par norādi! Tulkojums mainīts. Un par būtību arī būs kāds komentārs ;) ?

  • Stāstam ir arī turpinājums par mīlestības spēku un mūžīgu tās saglabāšanu. Šī stāsta tēls parāda kāds ir viens no cēlākajiem mīlestības pierādījumiem ko vīrietis var izpaust pret sievieti un planētu, tādējādi piepildīt savu un citu dzīvi ar jēgu. Kas šai dzīvē ir nozīmīgāks par varu, naudu? Atbildes iesaku meklēt stāsta turpinājumā ko var lejupielādēt šeit – http://www.latvia360.lv/Miljardieris.doc, kā arī citās Vladimira Megre grāmatās..

  • Šito stāstu noteikti vajag izlasīt vienam otram (ar pirkstu nerādīšu)kurš nespēj domāt globāli.To es saku bez mazākās augstprātības savā balsī.Ja cilvēks nespēj domāt globāli,viņš arī lokālā līmenī nekad neko nesasniegs.

  • <incubus 8.02.2011., 21:43
    (..)
    Ja cilvēks nespēj domāt globāli,viņš arī lokālā līmenī nekad neko nesasniegs.
    ========================================================
    Tie, kas ne tikai iedomājās, bet domā – tie ir spējuši pēdējo 50 gadu laikā globālu lielvalsti/impēriju uzbūvēt.Un viņus iedvesmo pavisam citas grāmatas – viena ir Bībele, bet otra Aijenas Rend/Ayn Rand: 'Atlants iztaisno plecus/Atlas Shrugged'
    http://en.wikipedia.org/wiki/Atlas_Shrugged
    – Der apjēgt uzvarētāju filosofiju, der atzīt lūzeru zaudējumu iemeslus.Neignorējiet skarbo patiesību, jo bez apjēgas jau Latviju no dižbedres neizvilkt.
    Tikai ar prātu/intelektu, gudrību un apķērību – tikai tā Sprīdītis varēja 1000 stiprāko Lutausi uzveikt. Pārlasīsim latviešu klasiku?!

  • Nav gadījies lasīt to grāmatu.
    Uzvarētāju filozofija cik man ir zināms ir likt pretiniekam domāt,ka viņš domā pareizi.Tā īsti nesaprotu kādēļ to Tu šeit piesauci :),laikam pamodies vēl neesmu :D
    Pārlasi gan pasaku par Sprīdīti.Es atceros,ka viņš Lutausi pieveica ar instrumentu palīdzību :))

  • Pačekoju,tā grāmata laikam latviski nav izdota.Krieviski rutrekerī ir dabonama.Šogad ieplānota ekranizācija.Bet palasot aprakstu,liekas,ka politisks pasūtījums pret PSRS.Bažas arī izraisa Kongresa veiktā aptauja –
    \По опросам общественного мнения, проведённого в 1991 году Библиотекой Конгресса и книжным клубом «Book of the Month Club» в Америке «Атлант расправил плечи» — вторая после Библии книга, которая привела к переменам в жизни американских читателей\
    Vairākkārtīgi esmu pārliecinājies,ka amerikāņu bestsellerus nav jēgas lasīt ;).Varbūt arī kļūdos,palabo mani ja kas.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.