Atklātā vēstule – Valsts prezidentam, 11.Saeimas priekšsēdētājai un deputātiem, Ministru prezidentam.

Informācija par Atklāto vēstuli.
Vēstules pamatmērķis- rosināt apturēt zemes izpārdošanu ārvalstniekiem un personām bez Latvijas pilsonības, pārkārtot Latvijas lauksaimniecisko ražošanu no “kovboju ekonomikas” jeb lauksaimniecības kā biznesa ekonomikas modeļa uz lauksaimniecību kā saimniekošanas – dzīvesveida ekonomikas modeli.

Atbalstītāju parakstīšanās zemāk lasāmajai Vēstulei turpināsies līdz 11.Saeimas stabila darba sākumam. Tad Atklātā vēstule tiks nosūtīta jaunajiem likumdevējiem un Latvijas valsts vadītājiem. Līdz tam laikam Atklāto vēstuli ar slīpu rakstu vai iekrāsošanu var labot, papildināt, komentēt.

Ja Jūs, godājamais(ā) atbalstītāj(a), piekrītat Vēstulē izvirzītajām pamatnostādnēm, lūdzu, papildiniet atbalstītāju sarakstu ar savu vārdu, uzvārdu , izglītību un personību izceļošām norādēm, dzīvesvietas norādi un nosūtiet uz beigās pievienoto E-pasta adresi. Parakstīties tiek aicināti visi, arī deputāti, kas saprot un apzinās problēmas nopietnību.

Par Atklātās vēstules atbalstītāju personību autentiskumu, Vēstules nosūtīšanu adresātiem un Vēstules parakstītāju informēšanu ar adresātu atbildēm atbildīgs :

Andrejs Lucāns, Burtnieku nov., Burtnieku pag., z/s „Bušas”, Valmieras raj., LV – 4206, E – pasts : andrejslucans@inbox.lv , k.t. – 6 42 00205.


Ar cieņu, Andrejs Lucāns,
13.07. 2011.g.

Spilgtākai ierosmei gribu piebilst, ka Latviešu patriots dzejnieks Andrejs Eglītis mūs brīdina :
„Turiet savu zemi ciet,
Zeme taisās projām iet,
Projām iet ar svešām kājām
Prom ar šūpuļiem un mājām – Turiet ciet!
Savu zemi paturēt – Savas mātes valodiņu;
Valodiņa zemi tur, Zeme tur valodiņu.”

Savukārt Jānis Jaunsudrabiņš liek atcerēties paša pārdzīvoto :
„Kas cilvēks ir bez dzimtenes,
Bez tēvijas, bez mājām?
Tik puteklis un pameslis
Zem svešu tautu kājām.”

Un ko par zemi domāja Jānis Rainis? : „Zeme, zeme – kas tā zeme, Ko tā mūsu dziesma prasa? Zeme tā ir valsts. Mēs gribam savu latvju dvēsli! Mēs gribam savu latvju mēli! Mēs gribam savu latvju zemi! Mēs gribam brīvi! Brīvē mēs gribam savu dzīvi! Un to mēs gūsim!”


* * *

Valsts prezidentam, 11.Saeimas priekšsēdētājai un deputātiem,

Ministru prezidentam.

Atklātā vēstule.


Godājamie tautas kalpi – valsts varas reprezentētāji, likumdevēji unvaras nesēji!

Lauksaimnieki un zemnieku ģimeņu saimniecību atbalstītāji aicina Jūs pievērst uzmanību Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes, mežu, purvu un dabisko ūdeņu (turpmāk – zeme) īpašumiem un to liktenim, no kā vistiešākā veidā atkarīgs arī Latvijas valsts un tautas liktenis.

Ar neizpratni vērojam un vērtējam atjaunotās Latvijas Saeimas sasaukumu darbību un tās sekas. Neatkarībā aizvadīto gadu valsts politikas rezultātā laukos esam ieguvuši lielā mērā degradētu vidi, nevienmērīgi attīstītu lauksaimniecisko ražošanu, bezdarbu un pieaugošu iedzīvotāju bezcerību. Mazais lauku ražotājs, kas pēc sava daudzskaitlīguma reprezentē tautu, valstij kļuvis lieks un nevajadzīgs, kaut lielu daļu pārtikas importējam. Valsts nesekmē ģimenes saimniecību attīstību, bet apliek tās ar lielākiem nodokļiem, viņiem pienākošos valsts un ES atbalsta daļu pārdala par labu lielsaimniecībām un par ražoto produkciju pārstrādātāji maksā zemāku cenu. Dziļi pazemoti šie cilvēki spiesti pamest pašu iekārtotās darbavietas un darba meklējumos doties prom no Latvijas. Sīksaimniecību, mazo un vidējo zemnieku ģimeņu saimniecību likvidācijas politika Latvijā, egoistiska starpnieku slāņa lauksaimniecības ražojumu pārstrādāšanā un tirdzniecībā radīšana un lobēšana, kā arī parazītiskas un birokrātiskas lauksaimniecības pārvaldes un vadīšanas stiprināšana padzen no tēvu zemes daudzus Latvijas pilsoņus. Tas būtiski mazina sabiedrības stabilitāti un rada nopietnus sociālu konfliktu draudus tuvākā nākotnē.

Darba spējīgo cilvēku emigrācija, pamestās zemnieku sētas un slēgtās skolas spilgti apliecina līdz šim pieņemto likumu neatbilstību tautas pastāvēšanas interesēm. Teikto pārliecinoši pierāda tas vien, ka mūsdienu Latvijas lauksaimniecība uz katru valsts iedzīvotāju ražo tikai 50% no pirmskara zemniecības ražotā, bet pašpatēriņam – 30%. Ir bijis pietiekami daudz laika, lai pārvarētu kādreizējās kolektivizācijas sekas un radītu laikmetīgu zemes izmantošanas sistēmu. Taču tas nav noticis. Tādēļ secinām, ka Jūsu juridisko priekšgājēju un arī Jūsu pašu līdzšinējā ekonomiskā un agrārā politika, ja atturamies to nosaukt par noziedzīgu, bijusi ačgārna, tuvredzīga un Latvijas pilsoņiem nelabvēlīga. Jūsu radītais priekšstats, ka zemnieku ģimenes saimniecība ir kaut kas sīks, arhaisks, savu laiku nodzīvojis, mazražīgs, cilvēka fizisko un garīgo spēju notrulinošs veidojums, neatbilst vēsturiskajai pieredzei.

Valsts pamats ir zeme un tauta, kas to apsaimnieko. Zeme ir nācijas bagātība, ko nedrīkst uzskatīt par īpašumu tā parastajā nozīmē, jo zemes daudzums tās apsaimniekošanas gaitā nepalielinās, turklāt ceļu būves, pilsētu attīstības un citu faktoru ietekmē tas nenovēršami samazinās. Zemei nepieciešams no citām „precēm” atšķirīgs statuss. Aizvadītais laiks ir rādījis, ka valsts līmenī to saprast nav bijusi vēlēšanās. Zeme bez ierobežojumiem tiek izpārdota vai atdāvināta personām (fiziskām un juridiskām), kas nav Latvijas pilsoņi. Izpārdota vai atdāvināta ne tikai desmitiem, bet gan simtiem tūkstošu hektāru platībā. Turklāt minētais notiek atbilstoši Jūsu un Jūsu priekšgājēju pieņemtajam, it kā zemes tirdzniecību „ierobežojošajam” likumam, kas īstenībā arvien vairāk no savas tēvu zemes atsvešina tās likumīgo saimnieci – latviešu tautu.

Daudzu gadu runas par vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem un kooperāciju pagaidām tikai piesegušas valsts izsaimniekošanu. Dažādi tulkojami likumi slēpj Latvijas valsti degradējošu būtību. Līdz šim nav radīti ne vienlīdzīgas konkurences apstākļi, ne valsts augstāko institūciju pausta patiesa un pārliecinoša vēlme atbalstīt un ieviest kooperāciju veicinošu ekonomisko politiku. Ilgstoša saimniekošana uz rentabilitātes robežas mūsu zemniekus, gluži kā dzimtbūšanas beigu posmā, padarījusi par nespējīgiem pirkt savu zemi pašiem. Zemes iztirgošanas “aizsardzības” pagarinājumu līdz 2014.g.1.maijam uzskatām tikai par vāju atrunu, kas tik un tā aizsardzību nenodrošinās. Toties pēc šī termiņa latviešu tauta pat šķietami pārstās būt savas zemes saimniece.

Pieprasām Latvijas valsts likumdevējiem un vadītājiem :

1. Sniegt izsmeļošu analīzi par ekonomisko stāvokli Latvijas lauksaimniecībā, t.sk. par zemes īpašumu tiesisko piederību.

2.Lauksaimniecību definēt kā saimniekošanu-dzīvesveidu. Izstrādāt lauksaimniecības attīstības stratēģiju un zemes ilgtspējīgas apsaimniekošanas programmu. Tā pakārtojama neatkarīgas nacionālas valsts un latviešu tautas interesēm, apspriežama tautā un apstiprināma Saeimā.

3.Apturēt zemes pārdošanu personām bez Latvijas pilsonības līdz zemes īpašumtiesību un lauksaimniecības attīstības stratēģijas akceptēšanai Saeimā. Par šo soli informēt Eiropas Savienības attiecīgās institūcijas, atsaucoties uz ES idejiskā pamatlicēja Roberta Šūmana norādi, ka vienkārši ar balsu vairākumu pieņemts starptautiskas gribas izpaudums nedrīkst būt „saistošs nacionālās gribas izteikumam tādā jomā, kur pat kādas valsts eksistence var tikt apdraudēta”.

Arī 1984.g. ANO cilvēktiesību komisija jēdzienu – nacionālā drošība - skaidro uzsverot, ka katras valsts pamatnācija, kuras pastāvēšana ir apdraudēta, var pieņemt tādus likumus, kas šo apdraudētību novērstu.

Zemes pārdošanas apturēšanu personām bez Latvijas pilsonības pamatot balstoties uz iepriekš teikto un neadekvāto subsīdiju sadali ES dalībvalstīm, kas zemes tirgū ilgsoši Latvijas zemniekus ir padarījušas konkurētnespējīgus. Pašreizējā zemes tirgus nosacījumus definēt kā ES attiecīgo institūciju akceptētu ekonomisko genocīdu pret Latvijas zemnieku ģimenes saimniecībām. Šobrīd Latvijas valsts un latviešu tautas eksistence ir apdraudēta !

4. Latvijas Satversmes 2. pantā nostiprināt zemes īpašumtiesības šādā redakcijā : „ Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas pilsoņiem. Lauksaimniecībā izmantojamā zeme, meži, purvi un dabiskie ūdeņi pieder Latvijas valstij, tās pašvaldībām un pilsoņiem”.

5. Turpmāk ierobežot Latvijas laukos lielu industriālu cūku, liellopu, t.sk. slaucamo govju utt. audzēšanas un nobarošanas kompleksu celtniecību, kas būtiski apdraud vidi, zemnieku ģimeņu saimniecību eksistenci un ražošanu šajās teritorijās.

6. Industriālās biznesa lielsaimniecības atzīt par Latvijas dabu un kultūrvidi degradējošām, tāpēc veicināt zemnieku ģimeņu saimniecību veidošanos, saglabāšanu un attīstību.

7. Latvijas Hipotēku un zemes bankā nodrošināt līdzekļus ar attīstību veicinošu procentu likmi zemnieku ģimeņu saimniecību aizdevumiem zemes pirkšanas vajadzībām.

8. Noteikt par valsts līmeņa uzdevumu, ar valsts finansiālu līdzdalību sākumposmā, aptverošas zemnieku ģimeņu saimniecību kooperācijas iedibināšanu – no ražošanas līdz pārstrādei un realizācijai savos lielveikalos, kur visi dalībnieki ir līdztiesīgi. Paļaušanās uz zemnieku pieredzes, sapratnes un pašiniciatīvas evolūciju vien, kas notiks nezin kad un kā liecina 20 gadu pieredze, nedod cerētos rezultātus. Valsti aptveroša zemnieku kooperācija, kā to redzam ārzemju pieredzē, ir viens no pamatnosacījumiem konkurētspējas un rentabilitātes nodrošināšanai, dabas un kultūrvides saglabāšanai, lauku depopulācijas apturēšanai un ilgtspējīgai attīstībai, zemes saglabāšanai tautas īpašumā.

9.Noskaidrot sīksaimnieku – vienas divu govju, sīklopu, mājputnu un citas iespējamās lauksaimniecības produkcijas ražotāju ražošanas pašpatēriņam un tirgum pārtraukšanas iemeslus, novērst šķēršļus un ar valsts atbalstu radīt motivāciju atgriezties pie šīs ģimenes eksistenci pašnodrošinošās nodarbes. Izmantot šo ceļu bezdarbnieku, priekšroku dodot jaunām ģimenēm ar bērniem, pašapgādes iedibināšanai un lauksaimniecības produkcijas ražošanas tirgum ierosmei.

10. Lai zemnieku saimniecībām nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, Latvijas valsts un ES subsīdijas sadalīt pretēji proporcionāli zemes kadastrālajai vērtībai neatkarīgi no īpašumā esošās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības. Lai likvidētu nevienlīdzību, kāda, iespējams, saglabāsies subsīdiju sadalē starp ES dalībvalstīm arī pēc 2013. gada, vienlīdzīgas konkurences apstākļu nodrošināšanai ar no citām ES dalībvalstīm Latvijā ievesto lauksaimniecības produkciju, izmantot ekonomiski pamatotu un argumentētu pievienotās vērtības nodokļa korekciju, V.Krištopana valdības laikā izmantoto antidempinga mehānismu vai pat muitas institūcijas atjaunošanu. Latvijas tirgu – Latvijas zemniekiem!

11*. Ar likumu noteikt maksimālo zemes īpašumu platību vienam īpašniekam vai vienai ģimenei. Zemes īpašniekam pašam jāsaimnieko savā saimniecībā.

12. Atbalstīt un finansiāli nodrošināt patiesas lauksaimnieku – zemnieku pašpārvaldes iedibināšanu, sākot ar biedrībām pagastos, novados, rajonos un apvienojot Centrālbiedrībā Rīgā.

13. Augšminēto priekšlikumu realizācijas nodrošināšanai, lauksaimniecības problēmu izzināšanai, to risināšanas ceļu meklēšanai un likumprojektu izstrādāšanai Saeimas “Tautsaimniecības agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas” darbā iesaistīt nacionāli pašapzinīgus, no partiju un biznesa kapitāla savtīgām interesēm neatkarīgus, sabiedrībā cienītus lauksaimniekus, tautsaimniekus – ekonomistus, sociālantropologus, demogrāfus, zinātnes, izglītības un kultūras pārstāvjus, juristus, tiesību speciālistus un tml.

Brīvam neierobežotam zemes tirgum, kas neatbilst ilgtspējīgai lauksaimniecības politikai Latvijas tautas interesēs : kategorisku NĒ !

Aicinām pašreizējos likumdevējus, valsts vadītājus, ar nacionālu pašapziņu un pašcieņu apveltītas institūcijas un partijas iekļaut šos priekšlikumus savu organizāciju darba programmās. Arī pirmskara Latvijas valsts vadītājs un lauksaimnieks Kārlis Ulmanis teicis :

„Ja gribam strādāt pie Latvijas izveidošanas un nākotnes nodrošināšanas, ja gribam redzēt Latviju stipru, spēcīgu un mūžīgu, tad atminēsim, ka jāstiprina un jānodrošina vispirms pats spēka un mūžības pamats – lauki, lauksaimniecība, zemnieks…Lauku mājas ir zemturu mītnes un tautas dzīvā spēka avots. Tāpēc jāaizkavē gruntniecības māju un zemes pataisīšana par tirdzniecības priekšmetu.”

Tā kā jautājums par zemes piederību ir ļoti svarīgs, jo tas var būtiski ietekmēt latviešu tautas nākotni, uzskatām, ka mums ir morālas tiesības ne tikai lūgt, bet arī kategoriski prasīt, lai augstākās valsts varas iestādes un to darbinieki pret to izturētos ar vajadzīgo atbildību. Ja bezatbildīgā attieksme Latvijai vitāli svarīgajos jautājumos turpināsies, uzskatīsim par savu pienākumu apelēt pie tautas visplašākajām aprindām ar aicinājumu meklēt šim jautājumam neparlamentāru risinājumu.


* * *

(*) Lūk, tāpēc arī būtu nepieciešams Latvijā ieviest šādus priekšlikumus :

* Lauksaimniecības un mežu zemes īpašniekiem, kā fiziskām, tā juridiskām personām atstājamas līdz jauna likuma pieņemšanai viņu pašreizējās zemes platības, kuras var tikt pārdotas tikai Latvijas pilsoņiem;

* Aizliegt no jauna apvienot vienās rokās īpašumtiesības uz lauksaimniecības un meža zemēm ar kopējo platību vairāk par 300 (vai 500) ha;

* Ja mantošanas ceļā apvienotos vienās rokās vairāki lauksaimniecības un meža zemes īpašumi, kopplatībā pāri par 300 (vai 500) ha, tie likvidējami brīvprātīgi triju gadu laikā skaitot no mantojuma saņemšanas dienas, atstājot mantiniekam pēc viņa izvēles vienu vai vairākus īpašumus vai to daļas kopplatībā līdz 300 (vai 500) ha;

* Atļaut lauksaimniecības un/vai meža zemes īpašniekam nomāt zemes platības virs 300 (vai 500), noslēdzot ar iznomātāju nomas līgumu , kas reģistrējams vai ierakstāms zemes grāmatā.

Līdz ar to zemes īpašumtiesību jautājums būtu atrisināts un Latvijas lauku ļaudis varētu nodrošināt savas zemes saimniektiesības. (Dr.habil. agr., profesors Artūrs Boruks, “LA”,02.05.2006.; “LA”, 19.05.2006.).


* * *

1.Andrejs Lucāns, agronoms, Burtniekos;

2.Tālivaldis Kalniņš, agronoms, Saldū;

3.Ēvalds Apinis, veterinārārsts, skolotājs, Atzinības krusta virsnieks, Smiltenē;

4.Zenta Skrastiņa, agronome daiļdārzniece, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, konkursa „Radoša sieviete laukos” laureāte, Burtniekos;

5.Laimonis Zālītis, zootehniķis, Burtniekos;

6.Vēsma Zālīte, skolotāja, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, Burtniekos;

7.Ādolfs Varslavāns, veterinārārsts, zemkopis, Burtniekos;

8.Jānis Siliņš, 10.Saeimas deputātu kandidāts, Valmierā;

9.Antons Kalniņš, represētais, Barikāžu dalībnieks, zemkopis, Taurenē;

10.Andris Ansis Špats, tehnisko zinātņu doktors, Limbažu nov.;

11.Jānis Lucāns, inženieris mehāniķis, Augstākās padomes deputāts, balsoja par neatkarību, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Lādezerā;

12.Anita Mērniece, vid.spec., lauksaimniece Burtnieku pag. “Stiekās”;

13.Jānis Leja, 7.Saeimas deputāts, publicists, Rīgā;

14.Ainis Ērglis, inženieris enerģētiķis, represētais, Rīgā;

15.Leons Laitāns, zemkopis, Rubenē;

16.Ivars Dimza, Dr.agr., emerit.zinātn., Pūrē;

17.Ivars Brīvers, Dr. oec., profesors, Latvijas Ekonomistu asociācijas valdes priekšsēdētājs;

18.Laimonis Pilsums, zootehniķis, zemkopis, Valmieras pag.;

19.Aina Pilsuma, zootehniķe, zemkope, Valmieras pag.;

20.Mārtiņš Ritums Treimanis, zemkopis, Katvaros;

21.Jūlija Bieziņa, bijusī Rīgas rajona Lauksaimniecības departamenta galvenā agronome, zemkope, Inciemā;

22.Jānis Vilsons, agronoms, zemkopis, Nīcas pag.;

23.Kārlis Vilsons, agronoms, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, zemkopis, Augstkalnē;

24.Anatolijs Kindzulis, skolotājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Burtniekos;

25.Edmunds Mertens, zemkopis, PK delegāts, Valkas pag.;

26.Jāzeps Kotāns, zemkopis, Riebiņu nov.,

27.Roberts Kotāns, strādnieks, Riebiņu nov.;

28.Kaspars Teilāns, strādnieks, Riebiņu nov.;

29.Roberts Dubrovskis, zemkopis, Krustpils nov.;

30.Janīna Vingre, grāmatvede, Līvānu nov.;

31.Agita Hauka, Latvijas Zemnieku Federācijas valdes priekšsēdētāja, Iecavas sieviešu kluba ”Liepas” valdes priekšsēdētāja, konkursa ”Radoša sieviete laukos” laureāte, Sieviešu Tiesību institūta 2008.gada balvas ieguvēja;

32.Ivars Ādamsons, biedrības „Lauksaimnieku apvienība” vadītājs, Smiltenes novada deputāts, agronoms, zemkopis, Smiltenes pag.;

33.Ausma Vītola, lauku iecirkņa ārste, Valmierā;

34.Dainis Īvāns, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, publicists un lauksaimnieks Pļaviņu novada „Īvānos”;

35.Jānis Imants Birzkops, pedagoģijas zinātņu doktors, bijušais LTF Liepājas nodaļas vadītājs, Liepājā;

36.Jānis Rukšāns, Latvijas Zinātņu akadēmijas bioloģijas zinātņu goda doktors, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Atzinības Krusta virsnieks, P. Dindoņa prēmijas laureāts, zemkopis Pārgaujas novadā, Stalbē;

37.Adolfīne Slišāne, agronome, Ķekavā;

38.Georgs Bagātais, Dr.sc.ing., Barikāžu dalībnieks, cukura ražošanas atjaunošanas iniciators, Rīgā;

39.Dagmāra Liepiņa, lauksaimniece, Burtniekos;

40.Auseklis Grīnbergs, veterinārārsts, zemkopis, Burtniekos;

41Aleksandrs Caune, būvinženieris, politiski represētais, Rīgā;

42.Velga Vītola, Gaujas Nacionālā parka fonda vecākā zooloģijas speciāliste, Līgatnes dabas takas;

43.Rūta Bierande, žurnāliste, Rīgā;

44.Ilmārs Bents, agronoms, triju Darba Sarkanā Karoga ordeņu kavalieris, Iecavā; Bauskas lauksaimnieku apvienības valde – personīgi :

45.Agris Veide,

46.Rudīte Jaunzeme,

47.Arvīds Kraņevskis,

48.Inese Bartušēvica,

49.Modris Villa,

50.Jānis Kirkils,

51.Raitis Garais;

52.Guntars Dolmanis, z/s “Lielkrūzes” īpašnieks, biedrības „Vides biedrība Krūzes” priekšsēdētājs;

53.Valentīna Dolmane, Jaunpiebalgas Reģionālās tautskolas vadītāja, biedrības „Vides biedrība Krūzes” valdes locekle, konkursa ”Radoša sieviete laukos” laureāte;

54.Silva Dolmane, Jaunpiebalgas novada domes deputāte, JCI Latvia Atbildīgā viceprezidente;

55.Jēkabs Dimiters, namdaris un topošais zemkopis;

56.Una Dimitere, radoša māmiņa;

57.Uldis Putniņš, lauksaimnieks, Burtniekos;

58.Aldonis Vēriņš, Dr. biol. h. c., valsts emeritētais zinātnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavalieris, Atzinības krusta virsnieks;

59.Ilze Laizāne, zemkope un uzņēmēja Mazsalacas novadā;

Latvijas Ordeņu brālības Dome – personīgi :

60.Jānis Rožkalns, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, Latvijas Ordeņu brālības valdes priekšsēdētājs;

61.Anna Virse, bijusī pagasta pašvald.vad., zemkope, Valmieras pag.;

62.Modris Geidāns, agronoms, Dr. biol., Barikāžu dalībnieks, Salaspilī;

63.Dzintra Geka, kinorežisore,Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere;

64.Anda Līce, dzejniece, publiciste, zemkope, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere;

65.Ada Pabērza, bijusī skolotāja, zemkope, Valmieras pag.,

66.Tatjana Miščenkova, lauksaimniece, Burtniekos;

67.Visvaldis Skujiņš, agronoms, lauksaimnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Naukšēnos;

68.Jānis Jurašs, zootehniķis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, “SIA Burtnieku zirgaudzētava” valdes priekšsēdētājs

69.Dzidra Kreišmane, Dr.agr., LLU asociētā profesore, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes locekle, konkursa ”Radoša sieviete laukos” laureāte;

70.Dzidra Mežgale, a.k.sertific. ārste akušiere ģinekoloģe, lauksaimniece, Vaidavas pag.;

Latvijas Agronomu biedrība, LLU Zemkopības zinātniskais institūts- personīgi: direktors Dr.agr.

71.Aldis Jansons; LMZA īstenais loceklis Dr. agr.

72.Andris Lejiņš; Dr.agr.

73.Pēteris Bērziņš; Lielmaņa prēmijas laureāte Dr.agr.

74.Biruta Jansone; Mg.agr.

75.Sarmīte Rancāne; agronome

76.Vija Stesele; agronome

77.Gaļina Jermuša;

78.Gunārs Birkmanis, rakstnieks, Dobelē;

79.Vija Jaunzeme, Sēļu pagasta bibliotēkas vadītāja;

80.Laimonis Purs, rakstnieks, Zaubē;

81.Vilnis Zariņš, Bulduru dārzkopības tehnikuma absolvents, filozofijas doktors, Latvijas

ZA korespondētājloceklis, Barikāžu dalībnieks, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris;

82.Jānis Lejiņš, rakstnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Jūrmalā;

83.Jānis Liepiņš, ārsts un rakstnieks;

84.Jānis Jerkins, pensionārs,zemkopis, Bērzaines pagastā;

85.Dagmāra Beitnere, Dr. soc., kultūras socioloģe;

86.Valdis Krastiņš, bijušais vēstnieks;

87.Juris Purviņš, pensionārs, Liepājā;

88.Dzintra Orleāne, zemkope, Burtniekos;

89.Ārija Beņķe, represētā, zemkope, Babītes novadā

90.Liāna Langa, dzejniece, Ikšķiles nov.;

91.Marģers Gaiss, agronoms., ekon. dokt., Barikāžu dalībnieks, Raiskuma pag.;

92.Bruno Bārs, jurists, Barikāžu dalībnieks, Rīgā;

93.Sarma Kļaviņa, filoloģijas doktore, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle, Rīgā;

94.Jānis Kaktiņš, asoc.profesors, Dr.oec., Jelgavā;

95.Ingrīda Jakušonoka , profesore, Dr.oec., Jelgavā;

96.Īrija Vītola, profesore, Dr.oec., Jelgavā;

97.Valentīna Ozoliņa, agronome, Ugālē;

98.Viktorija Buceniece, agronome, Irlavā.;

99.Genovefa Lakše, agronome, Cēsīs;

100.Malda Vaivode, agronome, Valmieras pag.;

101.Vladislavs Vaivods, agronoms, Valmieras pag.;

102.Jānis Plīsis, agronoms, Jelgavā;

103.Vitolds Tūls, agronoms, Mežotnē;

104.Zinaida Paleja, agronome, Rīgā;

105.Dzidra Kamerūte, agronome, Smiltenē;

106.Zeltīte Kalniņa, agronome, Aucē;

107.Rita Namiķe, agronome, Aucē;

108.Dzintra Getliņa, agronome, Tukumā;

109.Valdis Andersons, agronoms, Tūjā;

110.Artūrs Apinis, agronoms, Jelgavā;

111.Ivars Kupčs, būvinženieris, Burtniekos;

112.Inese Laizāne, 10. Saeimas deputāte (VL-TB/LNNK), tiesību zinātņu maģistre, teātra mākslas bakalaure, Daugavpilī;

113.Juta Karpova, ārste pediatre, Valmierā;

114.Viktors Karpovs, ķirurgs traumatologs, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavalieris, Valmierā;

115.Gunārs Putniņš, inženieris mehāniķis, Jaunpilī;

116.Oskars Grīgs, zemnieks, 5., 6., un 7. Saeimas deputāts, balsoja pret nodevīgo “zemes izpārdošanas aizsardzības likumu”, Tumes pag.”Atmiņās”;

117.Mārtiņš Cimermanis, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs, Ozolniekos;

118.Zigurds Strīķis, inženieris-mehāniķis, LR Pilsoņu Kongresa Rīcības komitejas dalībnieks, lauku zemes īpašnieks, Rīgā;

119.Lidija Leikuma, filoloģe, Latvijas Universitātes profesore, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes īpašniece, Atzinības krusta kavaliere;

120.Inta Vītola, SIA Valentia-1 valdes locekle, Jelgavā;

121.Voldemārs Kārlis Markuss, atvaļināts Zemessardzes majors, Jaunolainē;

Piebalgas Latviešu biedrības valde – personīgi :
122.Jānis Mājenieks, inženieris, PLB priekšsēdētājs;

123.Jānis Pauliņš, Dr.chem., valdes loceklis;

124.Alvis Žukovskis, inženieris, valdes loceklis;

125.Dainis Ģēģers, bij. lauksaimniecības ministrs;

126.Tālivaldis Pētersons, Latvijas politiski represēto apvienības valdes loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Rīgā;

127.Gunārs Resnais, Latvijas politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs, Babītē;

128.Ligita Silaraupa,zootehniķe un zemkope Aizkraukles pagastā, Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētājas vietniece;

129.Armands Mencis, inženieris, Valmierā;

130.Jānis Gustsons, rezerves virsnieks, tehniķis-mehāniķis,Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Vaidavas pagasta pārvaldes darbinieks;

131.Ilze Stabulniece, zirgu sētas “KLAJUMI” īpašniece, Krāslavas novadā;

132.Gurija Lidija Gustsone, pensionēta zobārste, Vaidavā;

133.Laimdota Gustsone-Kuka, divu bērnu māmiņa, Vaidavā;

134.Visvaldis Skrastiņš ,vidējā izglītība,SIA-VN Bruģis vadītājs,Valmierā;

135.Jānis Kleins, ekonomists – lauksaimnieks, Saldus novads;

136.IVARS AMOLIŅŠ -inženieris-enerģētiķis ,lauksaimniecības ekonomists.-Tukuma novads;

137.Edīte Lubāne, grāmatvede, Siguldā;

138.Aina Celma, pensionāre, ir piemājas saimniecība Naukšēnu novada Ķoņu pagastā;

139.Guntis Rozītis, LLU Asoc.prof., 10. Saeimas deputāts (ZZS);

140.Egons Fridrihsons, agronoms-zinātnieks,Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Mežotnē;

141.Anna Rancāne, dzejniece, žurnāliste;

142.Antaņina Zemture, z/s “Cirtas” īpašniece, Baldones pag., Baldones nov.;

143.Jānis Dzelzkalējs, lauks. mašīnu tehniķis, mehāniķis, z/s ”Cirtas” pārvaldnieks, Baldones nov.;

144.Inese Strazdiņa, mājsaimniece, nodarbojas ar piena lopkopību, Skaņkalnes pag.”Jaunlīčos”;

145.Astra Jansone, agronome, Breša zemniece, z/s”Lejas Liberti”īpašniece, Vaives pag.;

146.Armands Roze, Foreļu audz.pētn.saimniecība, Pededzes pag.”Silenieku dzirnavās”;

147.Jānis Blūms, agronoms dārzkopis, Saldus raj.bij.k-za “Jaunais Komunārs” pr-ājs, Soc.Darba Varoņa, 2 Ļeņina, Oktobra Revolūcijas, Darba Sarkanā Karoga ordeņa kavlieris, aktīvs Atmodas dalībnieks, Nīgrandē;

148.Jānis Rubulis, agronoms, Ļeņina ord. kaval., Saldus raj. bij.k-za”Druva”pr-ājs, Saldus pag.;

149.Laimonis Burtnieks, agronoms, Saldus raj.bij.k-za “Straume” pr-ājs, Nīgrandē;

150.Jānis Sipenieks, zootehniķis, Saldus raj.bij.k-za “Ezere”pr-ājs, Ezeres pag.;

151..Daniels Krēmers, ārsts, Rīgā;

152.Andis Kāposts, agronoms, bij. 8.un 9.Saeimas dep., Vaives pag. “Kundziņos”;

153.Arvīds Vilde, profesors, habilitētais inženierzinātņu doktors, Latvijas LMZA akadēmiķis, Valsts emeritētais zinātnieks, LLU Lauksaimniecības tehnikas zinātniskā institūta vadošais pētnieks-konsultants Ulbrokā, saimniecības “Lielbrūveri” īpašnieks Bauskas novadā;

154. Aivars Cēsnieks, inženierzinātņu doktors, Barikāžu dalībnieks, z/s „Mazkalniņi” saimnieks Tērvetes pag.;

155.Agris Liepiņš, mākslinieks, Rīgā;

156.Mareks Justs, ekonomists, Latvijas Izgudrotāju biedrības valdes loceklis, Burtniekos,

157.Ivo Verners, IT projektu vadītājs, www.Tautas Forums.lv veidotājs, Cēsīs;

158.Alma Kopa, Oficiālā Personāla Statistikas Nodaļa, piespiedu ekonomiskajā emigrācijā ārpus LR teritorijas;

159.Jānis Kučinskis, brīvs publicists, Jēkabpilī;


  • Paldies A. Lucāna kungam un visiem ideju atbalstītājiem. Vēstulē izklāstītās idejas un viedokļi ir vairākkārtēji diskutēti un liela daļa no tiem ir iekļauti arī Latvijas lauku attīstības plānā kā arī ES KLP reformas piedāvājumā, kās stāsies spēkā ar 2014. gadu. Tur ir gan , mazo lauksaimnieku atbalsta shēmas, gan jauno zemnieku atbalsts, gan “zaļā komponente”, kura sekmē vides aizsardzību. Piedāvājumā iekļauts arī maksimālo subsīdiju saņemšanas griesti, kas limitēs atbalstu lielajām korporācijām (virs 1000 ha). Daudzas no šīm prioritātēm ir jānosaka katrai dalībvalstij pašai un šis rezultāts tad būs atkarīgs no tā cik mēs aktīvi atbalstīsim savus priekšlikumus un kāds būs gala balsojums. Ir diezgan skaidrs tas, ka ES piešķirtā nauda L/s attīstībai Latvijai būs lielāka, kā līdz šim un cerams, ka sadale būs godīgāka. Jau šobrīd spēkā ir “labas lauksaimniecības praksed un savstarpējās atbilstības nosacījumi, kas nosaka, ka ES platību maksājumus un valsts subsīdijas saņem tikai tad, ja prasības tiek ievērotas. Pagaidām, gan kontrole nav pietiekoši efektīva un liela dalā šis naudas tiek īzšķerdēta tur, kur to nevajadzētu.
    Tie kas dzīvo un strādā laukos redz, ka šobrīd ir palikuši ļoti maz cilvēki, kuri grib un var darboties laukos. Palikušie pārsvarā ir pensijas vai pirmspensijas vecuma ļaudis, vai arī maz perspektīvi pļēguri. šiem ļaudīm tad arī ir ļoti grūti attīstīt savas saimniecības arī ar visa veida atbalstiem, tādēļ, manuprāt galvenais būtu ieinteresēt un apmācīt lauku jaunatni, lai būtu jaunas ģimenes un darbaspēks laukos. Tad arī būs cerība par pārējo lauku attīstību.

  • RX
    15.11.2011., 09:50

    Būtu jau labi, ja tā notiktu, kā Jūs rakstāt…

  • Cienījamie Vēstules autori!
    Esmu pārliecināta, ka Jūsu un Jūsu daudzo atbalstītāju interesēs būtu gudri un mērķtiecīgi mainīt taktiku: tā vietā, lai vērstos pie neeksistējošas valdības un virtuālas saeimas, visādi censties nezaudēt laiku, cik vien tā mums vēl ir atlicis, un darboties reģionālās politikas, t.i., pašvaldību līmenī.
    Sk., piem., http://bizness.delfi.lv/budzets_un_nodokli/sesks-iin-proporcijas-samazinajums-pasvaldibam-nav-pareizais-cels.d?id=41740379
    Kāpēc ir vajadzīga reģionālās attīstības ministrija, ja ir Pašvaldību savienība? Ministri mainās atkarībā no partiju savstarpējās tirgošanās rezultātiem, un katrs nākamais atkal sāk visu no sākuma, mēģinot ar LPS palīdzību aptvert, kas vispār šajā jomā (t.i., Latvijas laukos) notiek:
    http://lps.lv/?task=view&article_id=2195
    KĀPĒC reģionos aktīvās grupas tik maz atbalsta, interesējas un sadarbojas ar savām pašvaldībām, lai tās stiprinātu?
    Lai Dievs dod, ka valsts līmenī administratīvie, profesionālie un cilvēkenerģijas resursi ļautu vēl laikā un saprātīgā veidā nodzēst daudzus tādus arvien jaunus un jaunus “ugunsgrēkus” (tūlītēju konkrētu reakciju prasošas potenciāli graujošas situācijas) kā, piemēram, šis: http://www.apollo.lv/portal/news/articles/255792?ref=news-r-op
    Nespēju iedomāties, kā mūsu “valdība” (tas, kas vēl tur kaut cik atbilst šim nosaukumam) vai Saeima (pēdējo vēlēšanu norise un rezultāts vispār nav raksturojams normāliem vārdiem) spētu kaut cik sakarīgi vispār izlasīt un saprast šo vēstuli, kur nu vēl domāt un nepavisam jau nu ne rīkoties. Tas ir sen aizgājis vilciens.
    Reģionu, pašvaldību politiķiem, vadītājiem un speciālistiem ir ļoti nepieciešama viņu politiskās un administratīvās rīcībspējas stiprināšana novados, un to var izdarīt tikai vietējo aktīvo pilsoņu grupas, biedrības un veidojumi, pie tam tad, kad jau tuvosies kārtējās pašvaldību vēlēšanas ar savām sazombētajām varas pārdales kampaņām, būs jau par vēlu nākt klajā ar iniciatīvām, atliks vairs tikai pasīva un emocionāla reaģēšana, pat ja tā būs intelektuāli pamatota un taisnīga (kā šī), tomēr reakcija nekad nav mērķtiecīga un tai praktiski nekad nav vēlamo rezultātu.

  • Agnese, vari lūdzu uzrakstīt, kā, tavuprāt, piem., 3., 4., 10., 11. p-tu varētu risināt, darbojoties tikai pašvaldības līmenī?

    Manuprāt, zeme vispār nedrīkst būt pērkama/pārdodamā. Kamēr valsts kā veidojums pastāv, šis jautājums risināms valsts mērogā. Protams, šo to var darīt arī novadu līmenī, kā piem., dot pašvaldībai piederošo zemi iedzīvotājiem mūža lietošanā (skat. Brīvzemes likuma projektu – http://www.tautasforums.lv/?p=1648)

  • —–
    Ja šitādu vēstuli būtu lasījis 1988.g., tad gan nekādos atmodas un dziesmotās revolūcijas pasākumos nepiedalītos…….
    Tagad objektīvi notiekošo procesu apstādināt? Ja kāds iedomājās, ka spēs apturēt zemes pirkšanu/pārdošanu, tad lai par 21.augusta vēsturisko nozīmi padomā:
    ”21.augusts nozīmē galēju atgriešanos Rietumos, no kuriem bijām varmācīgi atšķirti.” http://www.21augusts.lv/par-21-augustu

  • Šajā jautājumā piekrītu Ivo.
    Šeit mans pamatojums:

    „Pašu” spekulants ne ar ko neatšķiras no „sveša” spekulanta

    Mūsdienu „rietumu” sabiedrībai tuvākajā laikā nāksies stāties vairāku nozīmīgu problēmu priekšā. Latvijai šīs problēmas ir divkāršas. Pirmkārt tādēļ, ka pie mums nav stabilas kapitālisma struktūras. „Rietumi” mums ir ieviesti mākslīgi, pie mums šī sistēma neatbilst ne pazīstamajai „rietumu sistēmai”, ne arī mūsu pašu tradīcijām un mentalitātei. Tādēļ mums ir izkropļots kapitālisma modelis. Otrkārt, mēs esam saglabājusi ārkārtīgi daudz PSRS sistēmas negatīvās pazīmes. Manā skatījumā Latvijā valda abu šo sistēmu negatīvo pušu maisījums. Tai pat laikā mēs esam teorētiski spējīgi izveidot sistēmu, kura ietvertu sevī gan kapitālisma, gan arī sociālisma labās puses.

    Mums ir bagāta PSRS pieredze un (cerams) veselīga iztēle par kapitālisma pozitīvajām priekšrocībām. Atminoties savas tautas saknes, balstoties uz savas tautas tikumības izpratni, pielūdzot savus Dievus un piekopjot savas tradīcijas mēs esam spējīgi izveidot sabiedrību, kurā jebkurš jutīsies laimīgs.

    Kopsavilkumā nepieciešamas sekojošas reformas dotajā secībā:

    ·naudas sistēmas reforma (kontrole pār naudu pieder Valstij un tautas kongresiem)

    ·zemes reforma (zeme pielīdzināma gaisam un ūdenim; dabiskā nepieciešamība jebkuram sabiedrības pārstāvim; tādēļ ar to nevar spekulēt, tā nevar piederēt „dažiem”)

    ·nodokļu reforma (ar nodokli apliekams patēriņš, spekulatīvi darījumi, bet ne darba alga)

    Ekonomisko izaugsmi pasludināt par Latvijas sabiedrībai netipisku un svešu tieksmi. Globālās krīzes ietekmē šāda pasaules iznīcinoša, diktatoriska doktrīna izzudīs jau tuvākajos gados.

    Daži vārdi par zemes reformu:

    Zemes tirdzniecība Latvijā ir jāaizliedz ar likumu. (Ir jāsaprot, ka zemei ir jābūt pieejamai visai Latvijas sabiedrībai, tāpat kā gaisam un ūdenim.) Pārejas periodā nepieciešams pieņemt likumu, ka zemi Latvijā nevar pirkt privātpersonas, bet tikai valsts visas sabiedrībās vārdā (Tas nozīmē, ka zemes, tāpat kā gaisa un ūdens īpašniece LR ir nevis valsts, bet sabiedrība. Šī nianse ir svarīga tādēļ, ka jebkādas turpmākās izmaiņas šādā likumā var tikt veiktas tikai referenduma kārtībā.). Valsts savukārt Latvijas zemi nepārdod, bet gan iznomā sabiedrībai atkarībā no tās nepieciešamības. Nepieciešamību nosaka 1) zemes apstrādes tieksme paša vajadzībām un lauksaimniecības produktu ražošanai tālākai pārdošanai; 2) industriāliem uzņēmumiem viņu darbības veicināšanai un 3) dzīvojamo ēku celšanai.

    Tas nav salīdzināms ar PSRS zemes likumu, un neatbilst arī šodienas kapitālistisko sistēmu izpratnei. Atšķirība ir ļoti zīmīga. Zeme netiktu pakļauta spekulācijām, kā tas ir kapitālisma sistēmā, bet tai pat laikā, jebkurš sabiedrības pārstāvis varētu pieteikties uz neapstrādātu zemes gabalu tā apstrādei, pēc savām spējām, arī ar mērķi pārdot saražotos produktus no šīs zemes. Šāds ceļš ir sociāli taisnīgs un iekļauj sevī arī dabas aizsardzības iespējas, jo zeme tiek iznomāta, tātad nevienam tās izmantotājām nav tiesības to piesārņot uz gadu desmitiem. Šajā jautājumā izveidotos arī dabiska „tautas kontrole”,jo zeme ir visas sabiedrības svēts īpašums.

    Nav jāatņem šodienas īpašniekiem viņu zeme. Tie kas savu zemi negrib pārdot, lai tura. Bet ir arī tādi, kuri grasās „savu” zemi pārdot, gan spekulanti, gan vienkāršie, grūtībās nonākušie īpašnieki. Te tad arī nepieciešams gādāt par likumiem, kas aizliedz zemes pirkšanu privātajām personām, gan juridiskām, gan fiziskām. Zemi Latvijā drīkst pirkt tikai Latvijas Valsts, lai atdotu to tās īstenajai īpašniecei, proti, Latvijas sabiedrībai. Tātad Latvijai ir jāuzpērk zeme. Lai šādu nolūku realizētu, vispirms jāatrisina naudas problēma Valstī.

    Pamatojums: zeme cilvēkiem un jo īpaši latviešiem ar savumīlestību un cieņupret zemi, kura atspoguļojas mūsu Dainās, ir eksistenciāli nepieciešama. Mēs latvieši savu zemi asociējam ar Zemesmāti, savu mežu ar Mežamāti. Kā mēs varam savu Māti sadalīt un izpārdot? Kā mēs varam pieļaut, ka ar mūsu „sagraizīto” Māti kāds spekulē? Ja zeme koncentrējas dažu privāto personu rokās, tas atņem visiem pārējiem tiesības uz savu pamatnepieciešamību realizēšanu. Tādējādi zeme pārvēršas par spekulāciju objektu kā rezultātā vidēji 80% sabiedrības zaudē reālu pieeju šai cilvēkiem dabiskajai nepieciešamībai – pamattiesībām uz zemi. Situācija, jo sevišķi Āfrikā rāda, ka tāda zemes piederības nevienmērīga koncentrācija (bieži ārvalstu pārstāvju rokās) noved pie nespējas pabarot pašiem savu sabiedrību, tātad pie pilnīgas atkarības no ārvalstu produkcijas, starptautiskajiem tirgiem un beigu beigās pie bada.

    „Pašu” spekulants ne ar ko neatšķiras no „sveša” spekulanta.

    Vai mēdz būt „attīstību veicinošas procentu likmes”? Pat kredīts uz vienu procentu ir eksponenciāli sadalīts. Tas nozīmē, ka šāds kredīts divkāršo atdodamo summu pēc noteikta laika (1% apm. pēc 70 gadiem). Tādam pašam sadalījumam seko piemēram slimība „vēzis”, kad šūnas vairojas eksponenciāli, no vienas veidojas 2, no divām, 4, tad 8, 16, 32 u.t.t.

    Ko tas nozīmē: zemniekiem ne tikai būs jākonkurē ar turīgākajiem ES zemniekiem, bet jāatdod praktiski visa sava peļņa bankai. Lai to paveiktu, tiem jāmēģina pārspēt vietējā konkurence, tas nozīmē, jāspēj tās darbību iznīcināt (sliktākajā, bet reālajā gadījumā). Tas arī nozīmē, ka šādas vietējās saimniecības būs ieinteresētas maksimalizēt savu peļņu, neskatoties ne uz dabas piesārņošanu ne arī cilvēku cienīga atalgojuma maksāšanu saviem laukstrādniekiem vai sezonas palīgiem.

    Tādēļ jāiestājas par tāda likuma pieņemšanu, kas aizliedz izsniegt attīstības kredītus uz procentiem. Tajā vietā banka drīkst iekasēt saviem pakalpojumiem atbilstošu nodevas maksu.

  • <Alma Kopa 16.11.2011., 19:59

    - Skaisti uzrakstīji, taču, manuprāt, reālāku esošās situācijas un tuvāko gadu skarbā dzīves scenārija aprakstītu atradīsi –
    'Banku Moloham upurēs neaizsargātākos, godīgākos, patriotiskākos' http://zinas.nra.lv/viedokli/janis-kucinskis/59710-banku-moloham-upures-neaizsargatakos-godigakos-patriotiskakos.htm
    p.s.
    Šī vēstule atsauc atmiņā notikušo Latvijā 1941.g. jūlijā – 1944.g. oktobrī. Toreiz arī daudzi Latvijā pazīstami cilvēki parakstīja vēstules-lūgumrakstus, ko sūtīja vietējai ''koloniālajai administrācijai''/Ostland. Kamēr lūdza atjaunot pilnīgu Latvijas suverinitāti, tikmēr vācu kungi un vietējie kolaboranti skatījās 'caur pirkstiem', – kā tikai K.Čakstes vadītā LCP sāka ko darīt…..

  • p.s.
    Cīņa nav galā – visā pasaulē tā tikai, tikai sākas…
    ”(..)Мы, россияне, должны отбросить всякие иллюзии насчет XXI века. Он будет не веком благополучия, праздников и развлечений, а веком ожесточенной борьбы одних – за выживание, других – за господство над первыми, одних – за национальные интересы России, других – за закабаление ее глобальным западнистским сверхобществом. Рассчитывать на то, что произойдет какое-то чудо, что кто-то нам поможет, кто-то нас спасет, бессмысленно. Все зависит от нас самих, от того, сможет наш народ выдвинуть из своей среды достаточное число мужественных, честных и умных людей или нет, сможет народ поддержать борьбу этих людей за его же интересы или нет, окажется власть и интеллектуальная элита на стороне своего народа или нет. Это – все азбучные истины социальной борьбы. Их следует принять не просто как общие фразы, а как практически действующие принципы поведения.”
    Москва, 14 декабря 2000 г.
    http://www.e-reading.org.ua/bookreader.php/104264/Zinov%27ev_-_Planiruemaya_istoriya_%28Sbornik%29.html

  • http://bizness.delfi.lv/bankas_un_finanses/prieditis-pec-lietuvas-snoras-nacionalizesanas-iespejamas-izmainas-ari-latvijas-krajbanka.d?id=41779003

    “Lietuvas finanšu ministre Ingrīda Šimonite pēc valdības ārkārtas sēdes trešdien paziņoja žurnālistiem, ka banku “Snoras” nolemts pārņemt valsts īpašumā, bet ar esošajiem akcionāriem norēķini notiks likumā noteiktajā kārtībā. Ģenerālprokuratūra sākusi bankas bijušo vadītāju darbības pārbaudi.”
    ***
    Nacionalizēt var. Ja ņem ar visiem parādiem. Savu Zemesmāti, savu Mežamāti un visu pārējo, ieskaitot arī to Māti ar trīs zvaigznēm pret Debesīm izstieptajās rokās. Un katram savu un sava tuvākā īsto māti – jo viņi bērni gandrīz visi ir parādos.
    Vienīgais JAUTĀJUMS tad, kurš jāatrisina – KĀ tas izdarāms, kādu spēku tas prasa, kur un kāda ir tā “zelta atslēdziņa” un kāds tas “buratino”, kas palaidīs visas sazombētās marionetes brīvībā, lai tās paņemtu to, kas tām pieder kopš dzimšanas – savus dabiskos resursus.
    Īsa visaptveroša koncepcija 3-4 rindkopās.

  • Edge
    17.11.2011., 00:12

    Mūsu reālijas mēs radam paši.
    Būs cita apziņa, būs citi darbi, būs citas reālijas.

  • Vienmēr mani ir mulsinājis šis teikums satversmē: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas pilsoņiem.”, jo, kā jau atklātajā vēstulē minēts “Šobrīd Latvijas valsts un latviešu tautas eksistence ir apdraudēta!”… Latvijas pilsoņi ir arī citu tautu pārstāvji, tātad atstājot šo punktu šādā redakcijā, mēs nenovēršam draudus latviešu tautas eksistencei…

  • <Arturo 17.11.2011., 09:40
    Vienmēr mani ir mulsinājis šis teikums satversmē…..
    ========================================================
    Daudzus 'ne-juristus' un 'ne-politikāņus' tas mulsina – arī dzejnieku K.Skujenieku: 'Demokrātija nepavisam nenozīmē tautas varu, jo, lai gan Satversmes deklarācijā pateikts, ka suverēnā vara pieder tautai, tajā nav pateikts, kā tā tiek realizēta. Tādēļ mums ir vajadzīga jauna Satversme, atbilstoša mūsdienu apstākļiem. Mēs dzīvojam citos apstākļos nekā 1922.gadā. Viena no mūsu politiskajām kļūmēm bija tā, ka, atjaunojot neatkarību, mēs centāmies atjaunot visas iepriekšējās formas negrozītā veidā.' (31.10.2009.LA.)
    – PERSONĪGI es pašlaik vairs nebrīnos – nebrīnos, ka gudrie juristi Levits, Grūtups,Jundzis u.c. 4.maija Deklarācijas 7. punktā neierakstīja darba paveikšanas termiņu (datumu):7. Izveidot komisiju, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilst Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim.'
    – VIENS otrs vēl nesaprot, ka process notiek jau vairāk kā divdesmit gadus…..taču vienam otram jau 'pielecis' – metode 'paņēma un uzmeta' jau sen. sen tiek Latvijā pielietota…..

  • <Alma Kopa 17.11.2011., 07:52
    Mūsu reālijas mēs radam paši.
    Būs cita apziņa, būs citi darbi, būs citas reālijas.
    ========================================================
    Ja būs jauni VĒSTURISKIE apstākļi, tad, iespējams būs….Taču ne jau virtuālajā sfērā, kurā tā pat kā uz papīra skaisti sarakstītais – reti kad īstenojās reālajā dzīvē.
    - ''1918. gada 18. novembris? Vispirms tas ir stāsts par patstāvību un vēlmi uzņemties atbildību. Par spīti plaši izplatītam mītam nav īsti godīgi apgalvot, ka latviešu vairākums jau izsenis būtu ilgojies pēc savas valsts. Ir grūti ilgoties pēc kaut kā vēsturiski pilnīgi nereāla – īpaši jau tādai gauži praktiskai tautai kā latvieši. Taču tad, kad lielo impēriju un masu politikas sabrukuma rezultātā pavērās šāda iespēja, dažādi politiķi saprata: šis ir mirklis uzņemties atbildību. Mēģināt pašiem pārvaldīt savu dzimto zemi. Turklāt mēģināt vajadzēja kaut ko citu, nevis to, ko latvieši līdz tam jau bija iemācījušies – proti, celt mājas, pelnīt naudu, dziedāt tautasdziesmas un rakstīt dzejas. Vajadzēja darīt kaut ko jaunu – veidot valsti. Šo uzdevumu tad arī uzņemas mūsu pirmie republikāņi – Pauls Kalniņš, Miķelis Valters, Marģers Skujenieks, Jānis Goldmanis, un, protams, arī Kārlis Ulmanis, iespējams, praktiskākais no visiem. Kādā vēlākā rakstā Valters atceras to laiku Ulmani: “Ar mīļu jocīgu vārdu viņš man daudz vēlāk kādreiz teica: “Jūs citi rakstāt – viens rakstījis par Latviju dzeju, otrs kādu grāmatu, bet man tā Latvija jātaisa”[1].''
    http://www.politika.lv/temas/politikas_kvalitate/latvijas_taisisana/

  • Pilnīgi piekrītu Almai.
    Šķiet, ka tie pirmie republikāņi spēja radīt tādu tēlu – tēlu par Latvijas valsti-, kas noveda pie Latvijas izveidošanās. Sākumā sev pašiem, bet vēlāk šo tēlu pieņēma arī citi tautieši… Vēsture nu jau atkārtoti rāda, ka šis tēls diemžēl ir bijis pārāk vājš citu tēlu priekšā. Un atkal un joprojām mums ir izvēles iespēja – uzņemties atbildību un radīt pašiem savu tēlu (varbūt pilnveidot esošo), vai piekāpties citiem tēliem… Ceru, ka izvēlēsimies pirmo variantu!

  • <Arturo 18.11.2011., 10:23
    Pilnīgi piekrītu Almai.
    Šķiet,……
    ========================================================
    Es vairāk sliecos piekrist filosofa M.Mamardašvilli atziņai:'Mēs vēl ilgi neatšķirsim priekšstatu no realitātes……' ('Sarunas par domāšanu'/БЕСЕДЫ О МЫШЛЕНИИ).
    Pirmskara Latvijas (Ulmaņlaiki) gaišākie prāti daudz ko spēja, bet spēcīgu IDEOLOĢIJU (Latvijas ideja) tomēr ne izveidot, ne spēt 'iedzināt' nepaspēja. Lielākā daļa baltvāciešu aizbrauca, bez aizķeršanās pagāja 1940.g. notikumi, – tad traģiskais 1941.g., kad bez holokausta vēl bij' savstarpējā izrēķināšanās latviešu starpā.
    - Ja par izvēli, tad atkārtoti pērkopēju: '21.augusts nozīmē galēju atgriešanos Rietumos, no kuriem bijām varmācīgi atšķirti.' http://www.21augusts.lv/par-21augustu
    - IZVĒLE jau tika izdarīta 1990.g.4.maijā – un apstiprināta 1991.g.21.augustā. Pašlaik daudzi ir neizpratnē par notiekošo pēdējo divdesmit gadu laikā, taču pat acīmredzamo reāliju priekšā vai nu nespēj, vai nevēlas apjēgt notiekošās procesa 'atgriešanās Rietumos' būtību. Augstāk izlasāmās vēstules teksts jau to pilnībā apstiprina (manā skatījumā).
    Prātiņ, nāc mājās (ar kādu 'izvēli', te nav nekāda sakara)!
    p.s.s.
    Pārdomām: 'Uzraksti man Latvijas ideju… reāli, čalīt!'
    http://www.politika.lv/blogi/index.php?id=62280

  • Pielaboju:…ne spēt ”IEDZĪVINĀT” nepaspēja.
    ========================================================
    LatvijasAvīzē par manis pieminēto:
    ‘(..)Arī pašu latviešu vidū bija nesaskaņas.
    Pat 18. novembra valsts proklamēšanas aktā sociāldemokrātu runas vīrs Paulis Kalniņš izteicās, ka –citēju: “Brīva, neatkarīga Latvija mums tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai… Mūsu gala mērķis paliek sociālistiska Latvija sociālistisku tautu savienībā.”
    http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=333950:vai-18-novembr-latviei-jt-saviojumu-un-lepnumu&catid=93:la-komentri&Itemid=295

  • Izlasīju tos linkus… un jāpapildina jau iepriekš teiktā doma:
    Ja ir valsts, tātad ir doma, plāns, ideja vai, precīzāk, tēls, kas šo valsti veido. Pašreizējais valsts tēls, kā izskatās, tiešām ir tendēts uz integrāciju rietumu duļķainajās vērtībās un brūkošajās sistēmās. Nav svarīgi, kas ir radījis šo tēlu – pašmāju kangari, vienkārši neprašas vai ārzemju konsultanti. Fakts ir tāds, ka šis tēls nav sabiedrības vairākumam pieņemams, ko pierāda neskaitāmas dzīves reālijas. Kā papildus problēma ir tā, ka valdošajiem kungiem ir arī citi tēli, kuriem tie kalpo – ne tikai šis rietumlatvijas tēls. Un tad vēl ir daudzi jo daudzi, kuri šajā haosā nespēj izšķirt dažādos tēlus. Loģisks iznākums šajā situācijā ir pakāpeniska esošās valsts novājēšana un sabrukums. Daļa sabiedrības rod izeju, pakļaujoties citu valstu tēliem (emigrējot). Daļa paliek tepat – un būtu normāli, ja tie izveidotu jaunu tēlu. Tā ir izvēle, un prieks, ka daudzi cilvēki to jau apzināti vai neapzināti veido gan šeit, gan citos portālos un ne tikai. Ja šie pūliņi saplūdīs vienotā tēlā, tad varbūt tas būs pietiekoši spēcīgs, lai mainītu notiekošos procesus. Protams, šo entuziastu apziņas līmenis vistiešākajā mērā ietekmē topošo tēlu kvalitāti.

  • Tieši šajās dienās dzirdēju tādu domu- pasaulē pārmaiņas veido ap 3%(NB!) cilvēku. Mēs(tie, kas runāja, bet nudien neatceros, no kura komplekta tas bija!) strādājam uz to, lai tie 3% mūs sadzirdētu. Un te runa bija par Latvijas sabiedrību.
    Otrs variants- Gandija tēls. Mēs zinām, kāda atbalss bija viņa iesāktajai kustībai. Bet kurš no mums būtu ar mieru dzīvot viņa parauga dzīvi:”pirms apģērbies pats, apģērb kādu citu, pirms paēd pats, paēdini kādu citu!”?

  • Piekrītu, ka Latvijas valsts vairs nevar būt nekas cits kā tas, kas tika izveidots 1990.-91.gadā, – tās aptverošās ideoloģiskās un politiskās izvēles sekas. Lai ko mēs arī pētītu un darītu attiecībā uz šīs valsts – it kā – vēlamo uzlabošanu – mēs piedzīvojam vienu un to pašu atgriezenisko saiti – šī valsts patiešām ir jau tapusi, ja notikusi, un ar savām politiskajām, valstiskajām aktivitātēm mēs tikai saņemam to vai citu šī jau notikušā notikuma atspoguļojumu. Saņemam tās vienreiz izdarītās valstiskās izvēles projekciju konkrētā šodienā, konkrētās savās meklējumu situācijās. Mēs NEKO šeit vairs nespējam radīt, izņemot pierādījumus. (Pierādījumus tam, ka tas ķīmiskais maisījums ir jau uztaisīts un ķīmiskā reakcija turpinās noteiktā virzienā, kamēr visi elementi nebūs pilnībā izreaģējuši.)
    Tāpēc mums nevajadzētu sevi tērēt, mēģinot uzlabot projektu, kurš no paša sākuma ieprogrammēts uz noteiktu rezultātu, – mēģinot to glābt vai uzlabot, mēs tikai padarām to procesu krāšņāku un paildzinām to ķīmiskās reakcijas izreaģēšanas laiku (globālās finanšu okupācijas režīms, tā izpausmes un sekas Latvijas valstī ir tik spilgts un vēsturiski izcils kā nekur citur).
    Vajadzētu pārstāt fokusēties uz valsti – šī fokusēšanās nav nekas cits kā tās pašas iezombētības programmas izpilde, pret ko mēs it kā cīnāmies. Mēs mēģinām saglabāt un sargāt, aizstāvēt kaut ko tādu, kas nav nekas cits kā globālās rietumu elites radīts instruments, kā savākt tautu enerģiju (labos nodomus, sapņus, ideālus, centienus un gribu) savā labā.
    Viss ir atrisināts daudz augstākā līmenī.
    Tas, ko mums vajadzētu darīt, ir pēc iespējas vairāk brīvgājienu sistēmā. Izjaukt programmu, nevis mērķējot uz šo programmu savu cīņas sparu un radošo enerģiju, bet atsakoties to ņemt nopietni un dzīvojot savu dzīvi, uzņemoties pilnu atbildību par to, kas ar mani notiek un nevainojot nevienu citu (ne sorosus, ne mūsu pašu elites un varas personālijas, ne kādu citu).
    Ideālā variantā – līdz katras individuālas apziņas līmenim.
    Gandijs kā līderis ir gan tevī, gan manī, un katrs var saņemt šādu vadību, ja tik izvēlas iet pats savu ceļu.
    Padomju laika klusās pretošanās gars, iekšējās nepiekrišanas režīmam gars, virtuves domnīcu gars ir tas pats, kas palīdzēs arī šim dēmoniskajam ugunskuram ātrāk izdegt, apdzist un pārvēsties par pelniem.
    Vienīgais, par ko pa īstam vajadzētu domāt un ko meklēt un mācīties – ko pēc tam? Kādiem ir jābūt mums pašiem – tev, man, … – lai mēs principā padarītu neiespējamu īsenot ideju, ka es un tu, un citi cilvēki, ka mēs esam vienkārši pagales kādā dēmoniskā ugunskurā, kuru uzkur viens vai otrs politiskais līderis, globālā autoritāte, varas centrs utt.
    Ugunskurs nesanāks, ja pagales atteiksies degt.
    Mums ir jārada jauni savas eksistences noteikumi. Saskaņā ar dabu, nevis saskaņā ar t.s. “sociālajām zinātnēm” vai t.s. “vēsturi”.
    “Tautas dziesmas” nav nekādas tautas dziesmas, bet kodi un algoritmi, kuri atklāj garīgās eksistenes atbilstību dabiskajai (fiziskajai).
    Tautas dziesmas ir zinātne. Tāpat kā daba ir zinātne. Šajā krustpunktā tad arī jārok.
    Ir jāķeras pie darba. Pie šo iekšējo orientieru atklāšanas un savu resursu apzināšanas un pārvaldīšanas darba.
    Jāsāk sevi samērot ar mūžīgās kārtības un dabas algoritmiem, ir jāsāk radīt enerģiju, ne patērēt.
    Katri divi, kuri satiekas (visvairāk jau vīrietis un sieviete kā pāris< bet vispār jebkurā sadzīvošanas un sadarbības attiecību dialogā) enerģija tiek vai nu radīta, vai patērēta.
    "Bārenīte" nav sociāls apzīmējums nepilngadīgam indivīdam, kurš zaudējis savus apgādātājus. Bārenīte ir Dvēsele, kura ierodas šajā pasaulē un zaudē savu saikni ar Radītāju, ar Dievu, ar Debesīm, un nu ir spiesta atrast savu ceļu atpakaļ mājup (atrast Viedumu) caur visiem tiem iežogojumiem, ierobežojumiem, kas ir šī materiālā un sociālā pasaule, – pasaules sadalītība valstīs, tautās, sociālos slāņos, rituālos, tradīcijās, kultos (kultūrās) un citos elos ir tikai spēle, kuru jāiemācās spēlēt, mīkla, kuru jāatrisina, elementi, no kuriem jāizveido savs Viedums, savs Mājupceļš.
    Nedrīkst aizrauties ar šo spēli sava valstiskā, tautiskā, profesionālā u.c. nosacītība jeb – it kā "piederība")kā ar pašmērķi, nedrīkst kļūt atkarīgi no šķietamībām, kuras uzdodas par realitāti, kamēr mēs šajā materiālajā pasaulē vēl neesam noslīpējuši to Dvēselisko redzi, kas ļauj atšķirt un izvēlēties savu piederību Esībai noteiktā veidā jebkurā konkrētā situācijā un kas piešķir īstu jēgu katram solim, katrai dienai.
    Vienotība neveidojas no tā, ka kāds līderis vai centrs apvieno. Vienotība veidojas no tā, ka katrs ir tas, kas viņš ir. Cenšoties konstruēt kādu labu un vēl labāku vienotību (valstisku, tautisku utt.), mēs tikai nostiprinām savu dēmonisko apziņas līmeni un piesviežam arvien jaunas un jaunas pagales pūļa-elites konceptuālās varas enerģijai.
    Pievērsīsim daudz vairāk uzmanības konkrētajam.
    Dainosim savu Bārenīti, meklēsim, kas ir mūsu (mans, tavs, – konkrēti katram) Arājiņš, meklēsim katrā līdzcilvēkā, kaimiņā, radā un kolēģī savu Bāleliņu, …. kļūsim un palīdzēsim viens otram kļūt par to, kas mēs esam!
    dainas nav "kultūras mantojums", kuru jāapraksta un jāievieto kādā skapī, gaismas pilī vai citā stikla kalnā. Dainas ir pretinde intelekta varai, sadalošo algoritmu varai. Tās nes sevī visas esības kopveseluma vēstījumu.
    Tāpēc, ja kāda domājošo un meklējošo indivīdu sapulce (forums i-netā vai darba grupa eks-netā un tml.) nav vieta dainošanai, tad sarunas un plāni par "valsti" ir nolemti tādam pašam produktivitātes līmenim kā sarunas par, piemēram, labāku copi vai atlaidēm lielveikalos… un kādu valstisko reformu vai tamlīdzīga biedrība ir tas pats, kas, piemēram, mednieku un makšķernieku klubs.

  • Es domāju tieši tāpat kā Agnese. Mūsu spēks ir mūsu Dainās burtiskajā nozīmē. Būtu labi, ja saprotoši cilvēki sāktu tās tik tiešām tulkot. Tieši tur mēs varam cerēt atrast mūsu pazaudētās saknes. Kamēr mēs neapzināsimies savu būtību, savas tradīcijas un Dievus, tikmēr mēs būsim kā noklīduši bāreņi. Tikmēr mēs nemācēsim vai nevēlēsimies dzīvot ne komunismā ne kapitālismā vai kādā citā sistēmā, ja tie neatbild mūsu būtībai. Kamēr mūsu likumi nesasaknēs ar mūsu tikumības, mentalitātes un mūsu tradīcijām t.i. būs mums sveši, tikmēr mēs tos nespēsim saprast un nepildīsim tos. Tikmēr mums valdīs haoss, no kura cilvēki vienkārši bēg prom.

    Tādēļ vispirms jāaptver, jāidentificē sevi kā kāda vienojoša kopuma (sabiedrības) sastāvdaļu un tad jāuzstāda savi noteikumi tādai dzīvei, kādu mēs to vēlamies.

    To ieteica arī Gandi: ievērot tikai tos likumus, kuri nekonfrontē ar paša taisnīguma izpratni.

  • Pievienojos Almai un Agnesei.
    Tā mums vajadzētu domāt un rīkoties, bet man bail, ka pārāk maz ir cilvēku ar šādu apziņu, lai pozitīvas pārmaiņas tuvākajā laikā manifestētos realitātē. Un tikmēr Valsts ietekmēs mūs visus… varam mēģināt distancēties, un labi, ja notiekošo spējam neņemt pārāk nopietni, bet tik un tā Valsts sistēmas ietekmē katru no mums.
    Uzskatu, ka arī tajā Jaunvācijas projektā Vācijas esošie likumi tomēr ietekmē tos dažus simtus jaunvāciešu ar tādu atšķirību, ka viņus ietekmē kaut kāds divu sistēmu mikslis. Domājams, ka Jaunvācijas institūcijas mazina negatīvo ietekmi, bet nekas diži pozitīvs un iedvesmojošs man tur neizskatās. Diez vai ir vērts tērēt laiku un resursus līdzīga veidojuma atkārtošanai…

  • Arturo
    20.11.2011., 21:53

    Nevaru neko ieteikt.

    Ko daru es? Savā nodabā darbojos, izglītojos, gatavojos lielajam momentam. Momentam, kad sabruks šī sistēma. Sabruks finanšu un naudas sistēma, sabruks šodienas vērtības, mūsu veselība un ekoloģiskais līdzsvars. Tāds moments noteikti drīz pienāks. Finanšu sistēmas sabrukumam speciālisti dod vairs pāris gadu. Tādēļ jābūt gatavam. Tas noderēs gan pašam, gan arī, varbūt, tava informācija un zināšanas noderēs arī taviem kaimiņiem, draugiem, radiem…

    Ja mums būs sagatavoti ļaudis, tad ir lielākas izredzes, ka svarīgajā transformācijas momentā mēs spēsim ievadīt mūsu situāciju mums vēlamās sliedēs.

  • Un tepat blakus dzīvo ļaudis, kas urķējas pa dainām, salīdzina savus viedokļus, meklē zudušo piederību un skaidrojumu dažkārt pat mīklainām teksta daļām. Mūsu astronomi savulaik nonāca pie domas, ka Dievu dēli ir zvaigznāji un Saules meitas- planētas. Arī viņi analizēja. Un tāpat mēs zinām, ka arī tagad puisis meiteni dažkārt godā par saulīti, vai rotaļā Saule un Mēness ir puisis un meita. Debesis dzīvē kā pašsaprotama pielīdzināšanās.
    Mūsu dainas pēta citas tautas un brīnās, cik seni slāņi saglabājušies. Bet ja rokās nonāk padomju laika izdevums, tad vari tikai brīnīties, cik daudz četrrinžu ir ar naidu un nicinājumu sacerētas. Vai varbūt mums tīši izceltas un priekšā noliktas, lai mēs tā par sevi domātu, kā raksta interneta portālu komentētāji?

  • Straujuma: pašlaik ārzemniekiem pieder aptuveni 13% Latvijas lauksaimniecības zemes:
    http://www.delfi.lv/bizness/lauksaimnieciba/straujuma-paslaik-arzemniekiem-pieder-aptuveni-13-latvijas-lauksaimniecibas-zemes.d?id=42823704

    {rakstā vairākas labas idejas, kuras, cerams, tiks pienācīgi īstenotas un nesīs labus rezultātus}

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.