A.Dzenis: “Senču demokrātijas mācības”

Laiku no Miķeļiem līdz Mārtiņiem Baltijā pirms astoņsimt gadiem un agrāk neaizpildīja tikai klusie veļu mielasti. Tas bija seno baltu un somugru politiskās aktivitātes augstākais punkts – lauku darbiem beidzoties, sākās tautas sapulces. Tieši tajās un nevis Latvijas republikas nodibināšanas vai atjaunošanas laikā meklējamas latviešu demokrātijas jeb tautvaldības saknes. Mūsdienās, kad demokrātijas jēdziens dzīvē tiek izkropļots līdz nepazīšanai, ir vērts paraudzīties uz vēsturi kā cilvēces pieredzes krātuvi un pamācīties no mūsu tālajiem senčiem to, kādos apstākļos spēj īstenoties patiesa tautvaldība.

Dzimtu valstis – pilsnovadi

Vārds demokrātija cēlies no demos – senās Grieķijas pilsētvalsts jeb polisas pilsoņu kopiena, ko veido visi savu pilsētu pārvaldīt spējīgi un tiesīgi cilvēki. Šādas kopienas – bāliņi jeb savieši valstisko veidojumu pārvaldi īstenoja arī senajā Baltijā.

Senču sabiedrības pamatsastāvdaļa bija lielģimene: ap 30 triju paaudžu pārstāvji – vecvecāki, bērni un mazbērni, kas kopīgi apdzīvoja un apstrādāja vienu saimniecību – sētu. No 6 – 15 lielģimenēm (200 – 400 cilvēki) sastāvoša radinieku kopa – dzimta apdzīvoja noturīgāko valstisko veidojumu – pilsnovadu apmēram mūsdienu pagasta lielumā. Lai dzimtā nerastos ķildas un tā veiksmīgi varētu pretoties ārējiem ienaidniekiem, bija nepieciešams uzturēt kārtību un saskaņu. Tāpat vajadzēja panākt labprātīgu, kopīgu dzimtas locekļu darbību, kad bija jāceļ pils, jāaizsargājas pret iebrucējiem vai jāslēdz līgumi ar citiem pilsnovadiem.

Visveiksmīgāk to varēja izdarīt, ievērojot likumus, kas regulēja attiecības dzimtas locekļu starpā un bija apliecinājuši savu lietderību jau daudzās paaudzēs – paražu tiesības. Tās savā atmiņā saglabāja vecākie un pieredzējušākie vīri.

Nereti gadījās, ka taisnība un saskaņa dzimtā tika izjaukta – kāds pilsnovada iedzīvotājs apzaga, sakropļoja vai nogalināja savu līdzcilvēku, un viņam bija jāsaņem sods. Pēc ģimenes galvas nāves izcēlās strīdi viņa mantinieku vidū, kurus bija jāatrisina. Vajadzēja organizēt karagājienu, lai atriebtos sirotājiem, un bija jāievēl karavadonis. Šos un līdzīgus jautājumus, kas skāra kopīgās intereses, dzimtas locekļi apsprieda saviešu sapulcēs, mūsdienu vēsturnieku dēvētām par tautas sapulcēm. To pirmsākumi iesniedzas vēl indoeiropiešu kopības laikā – vairāk nekā trīs gadu tūkstošus pirms mūsu ēras.

Tautas sapulču norise

Taisnības atjaunošanu un svarīgu jautājumu izlemšanu uzskatīja par svētu rīcību, tādēļ sapulces vadīja svētnieks un tās notika īpašās vietās – svētkalnos, kas atradās pils tuvumā un kopā ar to veidoja pilsnovada centru. Rietumlatvijā tie saukti par Baznīckalniem un Elka kalniem. Tukuma rajonā zināms Baznīckalns pie Matkules kuršu pilskalna un Lūgšanu kalns pie Čāpuļu pilskalna Kandavas tuvumā. Nereti sapulces vieta bija apjozta ar akmeņu riņķi kā iznīcinātajā senvietā Velnapilī Smārdes pagastā. Arī sapulces dalībnieki izvietojās aplī. Riņķis – indoeiropiešu gaismas, labā un kārtības simbols ir devis nosaukumu tautas sapulcēm slāvu un skandināvu valodās.

Sapulcēs piedalījās visi lemtspējīgie vīrieši – krietnie vīri. Tas nozīmēja, ka viņiem jābūt pilngadīgiem – sasniegušiem 20 gadu vecumu, brīviem, iepriekš nesodītiem par noziegumiem un uzticamiem. Sievietes piedalījās gadījumos, kad sapulcē aplūkojamie jautājumi skāra arī viņu intereses, piemēram, mantojuma dalīšana.

Lai sapulces noritētu sekmīgi, liela nozīme bija vienprātībai dalībnieku starpā. To nodrošināja ar kopmielastu sapulces sākumā, kad uz vietas gatavoja un ēda upurēto dzīvnieku gaļu un dzēra āriešu svēto dzērienu – medalu.

Katram sapulces dalībniekam bija tiesības izteikties par izskatāmo jautājumu un paust savu viedokli. Pārējie dalībnieki viņa uzskatus ar izsaucieniem vai nu pieņēma, vai noraidīja. Strīdi sapulcēs notika reti, un pavisam neiedomājama bija ieroča pacelšana pret oponentu – tas nozīmēja tūlītēju ķildnieka nāvi. Ja nevarēja izšķirties par lēmumu, lūdza padomu likumzinātājam – cienījamam vīram, kurš labi pārzināja likumus. Kad arī likumi nespēja sniegt noteiktu rīcības pamatojumu, svētnieks vaicāja padomu dievībām zīlējot. Kurši lietoja zīlkociņus – kociņus ar vienu iezīmētu galu, kurus meta gaisā, un pēc tā, uz kurām debespusēm bija vērsti nokritušo kociņu iezīmētie gali, svētnieki sprieda par sapulces lēmumu pieņemšanu vai noraidīšanu.

Karavadoņi un pilsnovadu līderi – vecajie tika vēlēti no pilsnovada iedzīvotāju vidus iekliedzot: kura kandidāta vārds sapulcē tika kliegts visskaļāk, tas arī tika uzskatīts par ievēlētu. Ievēlot vadoņus, tika ņemta vērā gan to izcelsme no godājamiem vecākiem, gan atbilstošas personiskās īpašības. Pilsnovada vecajie piedalījās pilsnovadu apvienību jeb zemju vecajo sapulcēs – dižajos lokos, kur tika izspriestas visai maztautai svarīgas lietas.

Noziedznieku sodīšana

Tautas sapulce pildīja arī tiesas funkcijas. Soda princips senatnē bija nevis noziedznieka pāraudzināšana, bet nozieguma nodarītā kaitējuma atlīdzināšana. Noziedzīgos nodarījumus vainīgajam visbiežāk vajadzēja atmaksāt cietušajam ar noteiktu sudraba vai labības daudzumu, turklāt par nodarījumu bija atbildīga arī vainīgā ģimene. Ja vaininieks nespēja maksāt, viņu varēja nodot verdzībā cietušajam uz noteiktu laiku. Tā par vīra nogalināšanu 13. gadsimtā bija jāmaksā tā sauktā vīra nauda – 40 mārkas sudraba (1 mārka = 204,624 grami), kas atbilda 480 pūru (pūrs = 75 litri) rudzu cenai. Tajos laikos tā bija milzu vērtība, ko samaksāt varēja tikai retais. Pusi no vīra naudas bija jādod par kājas, rokas un acs sakropļošanu, mazāk bija jāmaksā par pirkstu kropļojumiem. Pat par katru pierādītu sitienu ar nūju bija jāatlīdzina ar 100 gramiem sudraba.

Noslepkavotā radinieki pēc saviem ieskatiem varēja pieprasīt vīra naudu vai arī veikt asinsatriebību – nogalināt slepkavnieku un visu viņa ģimeni. Nāvessods bez atpirkšanās iespējām kuršu zemēs tika piespriests par liela apmēra zādzību ar ielaušanos, zagšanu svētvietās un izvarošanu. Ievērības cienīga ir kuršu attieksme pret sievietes godu, jo citās senajās tiesībās bija paredzēta izvarotāja atpirkšanās.

Ja apsūdzētais liedzās, vaina vai nevainība tika pierādīta ar vairāku krietnu vīru liecības zvērestu. Ja to nebija iespējams nodrošināt, sarīkoja tā saukto Dieva tiesu – apsūdzētajam un apsūdzētājam jātur saujā kvēloša dzelzs. Prāvā uzvarēja tas, kuram pēc trim dienām uz rokas bija mazāk apdegumu.

Sensenās tiesību normas un tiesāšanas kārtība zemnieku tiesās saglabājās vēl ilgu laiku pēc kristietības pieņemšanas – līdz pat 16. gadsimtam.

Ko varam aizgūt ?

Neraugoties uz to, ka saviešu sapulču ugunskuri apdzisuši pirms daudziem gadsimtiem, mēs, lai darītu dzīvu demokrātiju savā vidē, no senčiem varam aizgūt vairākus demokrātijas nodrošināšanas nosacījumus.

Jo mazāka ir pārvaldāmā teritorija, jo lielākas ir iedzīvotāja iespējas aktīvi piedalīties tās pārvaldē un kompetentāks viņš ir jautājumos, kas attiecas uz šo teritoriju. Seno tautas sapulču dalībnieki apsprieda sev labi zināmas situācijas sev labi zināmā mazā pilsnovada teritorijā, ievēlēja un tiesāja sev labi pazīstamus cilvēkus. Tādējādi senči nodrošināja gan varas, gan valsts pārskatāmību, kas nav iespējams lielākā valstiskā veidojumā ar centralizētu varu. Mūsdienās to ir iespējams nodrošināt, novietojot varas centrus mazās, labi pārskatāmās teritorijās – pagastos vai nelielos novados. Novadu pārvaldītu vēlēti vadītāji, bet valsts parlamentam tiktu deleģēti novadu pārstāvji, kas atbilstu senču dižā loka principam. Būtībā tas arī ir Latvijai vispiemērotākais vēlēšanu mažoritārais princips, kas ļautu novērst partiju bezjēdzīgās ķildas, jo nebūtu pašu partiju.

Tomēr būtiskākais, kas nepieciešams patiesas demokrātijas pastāvēšanai, ir pārvaldīšanai piemēroti cilvēki – krietni vīri. Mūsdienās tādus sameklēt ir patiešām problemātiski, jo zinošu, patstāvīgi domājošu indivīdu vietā ir stājies pūlis, kas akli seko vairākumam, un kam vārds politika rada instinktīvu riebumu tās pašreizējā juceklīguma, absurduma un veikalnieciskuma dēļ.

Agris Dzenis, brīvvēsturnieks
agrisdzenis@inbox.lv


  • Es domāju, ka tā “iebļaušana” diez vai būs bijusi… Vai tad tika lietots kāds īpašs decibelu mērītājs? No kādiem avotiem, Agri, tu to esi pasmēlis?
    Drīzāk jau varētu būt kaut kas līdzīgs grieķu arhontu vēlēšanām ar akmentiņu vai citu priekšmetu skaitīšanu.

  • Iekliegšana minēta latviešu tautas pasakās – varoņdarbus paveikušo trešo tēvadēlu ļaudis iekliedz par ķēniņu. Par šādu balsošanas veidu zina stāstīt arī daži ļaudis, kuru senči no mežiem iznāca tikai 18. gadsimtā. Un kā tad cēlies vārds ? Par iekliegšanas reālo īstenošanu esmu pārliecinājies pedagoģiskajās programmās skolēniem – iekliedzot klases vadoni, bērniem pirms tam izskaidrojot vadonim nepieciešamās īpašības, tas parasti notiek vienbalsīgi.Protams, obligāts priekšnoteikums – kandidātam jābūt ļoti labi pazīstamam iekliedzējiem.

  • Atklāti sakot, es bērniem priekšā esmu daudz pasaku izlasījis, bet kaut kā šo lietu neatceros… Vai tur (vismaz vairumā gadījumu) nav vienkārši teikts, ka “kļuva par ķēniņu”?

  • Piemirsi, pie riņķa “dienas kārtības” pastāstīt par kaimiņcilšu un tautu “diplomātu” pieņemšanu. Kā arī to joku, ka Elku kalns taisni tik liels, lai uz viņa satilptu visi labvīri. Un, ja kāds traci ceļ, tad šamo, tā prasti, nolaiž pa slīpumu :)
    Tāpat, – intereses vērts un še nepieminēts, – par sapārotajiem pilskalniem. Proti, jau toreiz pastāvēja tā pati varas dalīšana: izpildu vara – kas dzīvoja uz viena pilskalna ar karadraudzi. Un lēmeju vara Svētaja (El – svēts) kalnā. Kura algu neprasīja un sanāca pāra reizu gadā. (tāda, lūk, budžeta taupīšanas programma – Saeimai sanākt – 2x gadā ;) )
    Jap` – un vēl jāatceras, ka rakstīts par kuršiem. Proti, rietumbaltiem, turklāt, ne tautu, bet militāro ordeni, kas divkārt īpašs gadījums.
    Zemgaļiem, savukārt, raksturīga ievērojama vaidelošu un zintnieku līdzdalība pārvaldē un viņu ciltis, vispāri, tuvākas mierlaika Rietu Eiropas sabiedrības modelim, kur miera laikā valdīja cars(kā krieviem – cars-tētiņš), bet karam ievēlēja kareivīgu karali no labiešiem.

    P.s. Un žēl, ka tie Rietu karaļi aizmirsuši nolikt pilnvaras…

    Paldies, Agri, par darbu.

  • Jā, – un ko mums tas dod, ka atceramies, kā bija?
    Un cik ir to, kas šo gatavi uzklausīt?

    corileone@stalkers.com

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.