J.Dobrovoļska: „Izglītības krīze”

Mūsu laikā daudz tiek runāts par to, ka katrs cilvēks ir individualitāte, vienreizēja un neatkārtojama, ka katram būtu jāatrod sava vieta dzīvē, kur viņš varētu atbilst savam īpašam aicinājumam, un tai pat laikā, no otras puses, tiek izgudrotas arvien jaunas vispārējas programmas un metodiski norādījumi bērnu audzināšanai un izglītošanai, apstiprināti visiem vieni izglītības standarti, pedagoģiskās augstskolās nākamie izglītības un audzināšanas sfēras ierēdņi tiek preparēti ikdienas rutīnai. Rodas jautājums, kurā mirklī slavētā individualitāte izkūp no cilvēku apziņas un, vai tādā gadījumā tā vispār ir tikusi īsti apzināta?

Skandināt vārdu „individualitāte” ir viegli un moderni, bet kā var panākt, lai katrs atsevišķais cilvēks patiešām atrastu savu vietu dzīvē, savu darbības lauku, kas atbilstu viņa iekšējai būtībai jeb sūtībai? Kurš var noteikt, kas katram atsevišķam bērnam būtu jāapgūst, jāpiedzīvo, jāiemācās, lai kļūtu pašam par sevi? Liekas, neatrisināms uzdevums, taču īstenībā tas ir tikpat grūti atrisināms, cik grūti ir iziet cauri aizslēgtām durvīm, ja rokā ir atbilstoša atslēga.

Katra bērna likteni kā tendenci var nolasīt tikai no viņa paša, vērojot viņu, runājot un darbojoties ar viņu diendienā. Tāda iespēja ir tikai vistuvākajiem cilvēkiem: vecākiem, bērnudārza audzinātājai, skolotājam, jo tieši viņiem ik dienas ir darīšana ar bērnu. Nevienam izglītības ierēdnim, lai cik izglītots un labu gribošs viņš arī būtu, tas nav iespējams, un tas ir tikai loģiski. Tādēļ visi mēģinājumi izgudrot vienu visiem derīgu mācību programmu, noteikt visiem vienas un tās pašas prioritātes un līdz ar to noguldīt visus vienā – Standarta, Prokrusta dēla gultā, no humānās pedagoģijas viedokļa ir pilnīgi aplami, jo visi šie pasākumi var tikai radīt sistēmu, kas atbilstu kādam abstraktam, vidēji aritmētiskam cilvēkam, kādu dzīvē nav neviena. Vai nebūtu daudz veselīgāk ļaut pašai dzīvei izvirzīt prioritātes un cilvēkiem, pirmām kārtām, bērnu vecākiem, katram atsevišķi veidot savas personiskas attiecības ar šo dzīves realitāti? Nekāda realitāte nepastāv pati par sevi. Tikai ārējie apstākļi un cilvēka attieksme pret tiem, kas var būt ļoti individuāla, veido dzīves realitāti visā tās dziļumā un bagātībā. Turklāt mūsdienu informācijas sabiedrībā katram atsevišķam ieinteresētam pilsonim ir iespēja gūt pārskatu par visiem piedāvājamajiem izglītības variantiem un brīvi izvēlēties mācību iestādi sev vai saviem bērniem. Tam ir vajadzīgas tikai un vienīgi brīvi radušās un funkcionējošās izglītības iestādes. Šādā skatījumā Izglītības ministrija vai skolu valde to pašreizējā, determinējošā lomā izrādās kā piektais ritenis ratos, kas turklāt ir piestiprināts šķērsam ratu kustības virzienam.

Vēlreiz citiem vārdiem: jaunam cilvēkam, kas ir izvēlējies vai meklē sev izglītības virzienu, pietiek zināt aktuālu piedāvājumu, t.i., kādas mācību iestādes pastāv, kādas ir to koncepcijas, ideāli un reālas iespējas. Viņam nebūtu jādomā par vēlamās izglītības izmaksām, bet tikai un vienīgi par tās atbilstību viņa aicinājumam. Jebkādas izglītības finansēšana ir sabiedrības rūpe, kas ir ieinteresēta, lai katrs tās loceklis patiešām atrastu savu īsto vietu un vislabākā veidā sagatavotos tam, lai reiz jēgpilni iesaistītos sabiedrības dzīvē. Tas pats attiecas uz audzinātājiem, skolotājiem un augstskolu pasniedzējiem, kā arī uz vecākiem, kuri meklē izglītības iespēju saviem bērniem.

Nav nevienas citas instances, kas patiesi nestu atbildību par bērna nākotni, izņemot viņa vecākus, audzinātājus un skolotājus, tādēļ viņiem jābūt iespējai, vadoties pēc pašu sirdsapziņas un kompetences, izvēlēties, kā audzināt viņiem uzticētos bērnus un ko viņiem mācīt. Tas nebūt nenozīmē, ka katram būtu jāizgudro savs ritenis (lai arī drīkstētu būt arī tādi); viņiem vienkārši būtu savlaicīgi jāizpēta piedāvājums, lai izdarītu apzinātu izvēli. Ja tas tā būtu, tad neviena mācību iestāde, kas neatbilstu kādas konkrētas vecāku un skolotāju grupas interesēm, nepastāvētu ilgi. Turpretī, kā zināms, valsts izglītības sistēma, lai arī faktiski sen pierādījusi savu neefektivitāti un pat kaitīgumu, turpina kropļot paaudzi pēc paaudzes tikai tādēļ, ka par to neatbild neviens cilvēks personīgi, ka vairākums vecāku automātiski sūta bērnus tuvākajā skolā, kad tam pienāk (ierēdņu noteiktais) laiks. Tur darbojas anonīmā Sistēma, kurai nevar ieskatīties acīs un pajautāt: ”Vai tu saproti, ko tu esi uzņēmusies, standartizējot cilvēku individuālos likteņus?” Tai nevar pateikt: “Vai tad tu neredzi, ka arvien vairāk bērnu nolūzt zem tavu abstraktu prasību sloga? Viņi grib strādāt ar rokām, darīt kaut ko jēdzīgu, izzināt lietu būtību un saprast dzīves jēgu. Vai tu nesaproti, ka tu laupi viņiem ne tikai bērnību un jaunību, bet arī izkropļo visu viņu turpmāko dzīvi, pa skolas gadiem padarot viņus par dvēseliski izkaltušiem vecīšiem, kuriem nekas vairs neinteresē?”

Tātad ikvienai audzināšanas un izglītības iestādei jābūt tiesībām pastāvēt tik ilgi, kamēr ir vecāki un bērni, kuri ar to ir apmierināti. Valstij kā tādai tur nebūtu itin nekas sakāms, jo individuālā izvēle nav un nevar būt tās kompetencē. Lielākais, par ko tā varētu rūpēties, ir vienlīdzīgs visu skolu un pirmsskolas iestāžu finansējums. Tas nozīmē reālu gara dzīves brīvību, no kā tikai iegūtu visas citas sabiedrības dzīves sfēras, gan saimnieciskā, gan juridiskā.

Raugoties no šī redzespunkta, pastāvošā izglītības sistēma stāv uz galvas, proti, atbildība par mācību saturu tiek uzlikta valsts struktūrām, kuras gluži vienkārši nevar radīt neko citu kā abstraktu, dzīvei absolūti nederīgu programmu, bet atbildība par izglītības finansēšanu arvien vairāk tiek “uzticēta” bērnu vecākiem, kuri acīmredzami maksā par to dubulti (pirmo reizi, iemaksājot valsts kasē ienākumu nodokli).

Jebkāda abstrakta cilvēku dzīves programmēšana ir absurds. Standarts ir ārēji nevainīgs līdzeklis jebkuras iniciatīvas, jebkādas fantāzijas un jebkāda cilvēciskuma iznīdēšanai. Ja un kad to sapratīs pietiekami daudz cilvēku, tad ikvienam mūsu laikabiedram būs iespējams gūt tieši viņam atbilstošu izglītību un mūsu sabiedrība būs tik daudzpusīga, ka tajā atradīsies jebkura darba veicēji, kā arī ikvienam strādāt spējīgam cilvēkam atradīsies viņam atbilstošs darbs. Tad mēs piedzīvosim situāciju, kad darbs meklēs cilvēkus nevis cilvēki darbu.


***

Antroposofija māca, ka cilvēks savā pašreizējā konstitūcijā ir četrdaļīga būtne. Viņam ir fiziskā miesa, kas ir tverama ar fiziskām maņām, šo fizisko miesu caurstrāvo, caurvij neredzams, bet uztverams savās fiziskajās izpausmēs dzīvības elements vai dzīvības spēku miesa, kas no dzimšanas līdz nāvei uztur fiziskajā miesā dzīvības jeb veģetatīvos procesus: elpošanu, asinsriti utt.. Abas šīs miesas, cilvēkam esot nomodā, ir caurstrāvotas ar trešo elementu, kas ļauj viņam reaģēt uz maņu kairinājumiem ar patikas vai nepatikas sajūtām un kuru var nosaukt par elementāro dvēseli, un tikai ceturtais elements, kas piemīt nomodā esošai cilvēkbūtnei, padara viņu par cilvēku šī vārda tiešajā nozīmē, t.i., ar Es apveltītu būtni, kas var domāt, spriest, izzināt, atcerēties, pieņemt lēmumus un darboties radoši. Šādas, pilnvērtīgas cilvēkbūtnes tapšanas process ilgst apmēram 21 gadu un sastāv no vairākiem arhetipiskiem posmiem. Rūdolfs Šteiners runā šai sakarā par četrām cilvēka dzimšanām, kas notiek ik pēc septiņiem gadiem. Pirmās, fiziskās piedzimšanas rezultātā bērns iegūst paša fizisko miesu. Visas pirmās septiņgades gaitā tiek sagatavota paša dzīvības miesas piedzimšana. Tāpat kā līdz pirmajai piedzimšanai bērna fiziskā miesa ir cieši saistīta ar mātes fizisko miesu un saņem caur to visu nepieciešamo savai attīstībai un izveidei, tā pirmās septiņgades laikā bērns ir vēl cieši saistīts ar mātes un ar citu viņam apkārt dzīvojošo cilvēku dzīvības procesiem un no tiem saņem visu nepieciešamo savas dzīvības uzturēšanai, kamēr ap 7. dzīves gadu emancipējas no šīs saiknes un iegūst patstāvīgu dzīvības spēku organismu. Tā kā šie procesi nav uztverami ar maņām, materiālistiskā zinātne nevar sniegt par tiem nekādas ziņas. Savukārt garazinātne, kuras izziņas metode ļauj verot arī pārjutekliski noritošus procesus, var liecināt par tiem formā, kas ir saprotama ikvienam, kurš spēj bezaizspriedumaini iedziļināties tās atziņās. Tādā pat veidā trešās septiņgades gaitā tiek sagatavota un ap 14. dzīves gadu piedzimst bērna patstāvīgā jūtu vai astrālā miesa, un ap 21. dzīvības gadu cilvēka Es ienāk tam trīskārt sagatavotajā mājoklī, lai uzņemtos saimnieka pienākumus, citiem vārdiem sakot, kļūtu par patstāvīgu indivīdu blakus citiem patstāvīgiem indivīdiem.

To visu ir viegli pateikt vai uzrakstīt, bet patiesībā, lai cilvēka Es, viņa individualitāte patiesi reiz varētu uzņemties atbildību gan par savām domām, gan par jūtām, gan par darbiem un uzturēt to starpā harmoniskas attiecības, visai iepriekšējai attīstībai ir jānotiek atbilstošā veidā, un te mēs nonākam audzināšanas sfērā.

Varbūt tagad mēs esam gatavi saprast, kādēļ šodien, kad nu ir skaidrs, ka tālāk tai pašā virzienā, kādā mēs gadsimtiem esam ripojuši līdz šim, ceļa vairs nav, nevienam nav ideju krīzes pārvarēšanai? Kādēļ cilvēki nespēj reāli izvērtēt situāciju, ieraudzīt tās cēloņus un rast jēdzīgu risinājumu? Tādēļ, ka cilvēku gars, ar kuru viņi varētu to izdarīt, ir sagūstīts materiālistiski konvencionālas domāšanas slazdā. Tas arī ir saprotams, jo valsts pasūtījumā un tās neatlaidīgā uzraudzībā bērni tiek audzināti nevis par brīvām individualitātēm, kuras varētu prātīgi un cilvēciski organizēt un pārvaldīt savu un savas planētas dzīvi, bet gan preparēti mietpilsoņa eksistencei, kura intereses nesniedzas pāri elementāro ikdienas vajadzību un savu dziņu un instinktu apmierināšanai. Topošie pilsoņi kopš mazotnes tiek piebāzti ar abstraktas informācijas lērumu, ar dažnedažādām dogmām un aizspriedumiem, kuriem nav nekā kopīga ar reālo dzīvi nedz šodien, nedz jo mazāk nākotnē.

Tādēļ tie, kuriem faktiski būtu jāvalda, tauta, arvien vēl ir akli un kurli pret patiesību, pret lielām kopsakarībām, pret morālo pasaules kārtību. Ja tā kādreiz arī paceļ savu balsi, tad tā lielākoties nav diez kāda dižā prāta balss, bet gan drīzāk, tā teikt, vēdera balss, protests pret savas labklājības ierobežošanu. Valsts „burkāna un pātagas” politikas gaisotnē arvien vēl paaudze pēc paaudzes tiek garīgi kastrēta un ieaudzināta taisnā ceļā „darba tirgus” vāveres ritenī, ko cilvēki nemaz neredz un nejūt, jo tiek tam ieprogrammēti jau kopš mazotnes, vai uztver to vienkārši kā pašsaprotamu un neizbēgamu ļaunumu. Cilvēki netiek gatavoti ne sava likteņa izdzīvošanai, ne sociālo attiecību izpratnei, ne vispār jebkādai jēdzīgai nākotnei. Tādēļ viņi ļauj sevi ciniski apmuļķot un izmantot kādu viņiem nezināmu plānu īstenošanai.

Ko visa iepriekš izklāstītā ziņā nozīmē izglītības krīze? Cilvēki redz to tajā faktā, ka skolu skaits tiek samazināts, skolotāji atlaisti no darba, palikušiem samazinātas algas. Tā ir tikai kārtējā maska. Īstā problēma slēpjas pavisam citur.

„Tā pastāv tajā, ka kopš gadu desmitiem tūkstoši individualitāšu, kuras nes sevī impulsus mūsu laikmeta krīzes pārvarēšanai, tiek preparētas ar ieradumiem, kas sagatavo viņas labākā gadījumā krietna mietpilsoņa dzīvei bez jebkādas pašu iniciatīvas. Kādam ir jāierauga, ka aiz nevainīgas un it kā jaukas mazo bērnu pedagoģijas slēpjas garīga traģēdija, kurā ne tikai bērnu, bet arī audzinātāju dvēseles tiek noniekotas un paralizētas. Ētiska individuālisma1 ziņā ikviens bērns no paša sākuma ir savas attīstības subjekts, nevis audzināšanas objekts. Tas jebkurā situācijā audzina sevi pats. Tam viņš ir sagatavots ar reinkarnācijas faktu. Katrā bērnā dzīvo personība, kas var pārsniegt ar savu gudrību un briedumu audzinātāju. Mūsu priekšā ir cilvēki, kas ir piedzimuši vēlāk par mums un tādēļ atnesuši sev līdzi jaunus impulsus no garīgās pasaules, kuriem ir jāsāk darboties tad, kad viņi sasniedz savu pilngadību. Par kultūras progresu var runāt tikai tad, ja šie impulsi tiek realizēti. Bet kā tie var tikt līdz realizēšanai, ja bērni tiek pieradināti darīt to, ko pieaugušie – pat ne audzinātāji, bet ierēdņi – uzskata par labu un pareizu?

Mazais bērns ir atdarinoša būtne, bet ko viņš var atdarināt? Viņš atdarina audzinātāju nedomāšanu, pasivitāti un visus anahronismus, pēc kuriem viņi vadās savā dzīvē un darbā. Tas ir vāveres ritenis, no kura neviens nevar izsprukt, kamēr nepamostas.”

Verners Kūfuss, dziedinošais pedagogs, rakstnieks.

Sociālā organisma trīsdaļīguma ziņā arī izglītības krīzes vienīgais risinājums ir izglītības, kā arī jebkādas citas garīgās dzīves formas pilnīgā atbrīvošanā no valsts aizbildniecības un kontroles, tās nodošanā reāliem kompetentiem audzinātājiem un skolotājiem, kuri roku rokā ar ieinteresētiem vecākiem vislabāk var spriest par to, kas, kad un kā ir jāmāca konkrētiem bērniem, lai veicinātu viņu attīstību.

Katram pilngadību sasniegušam cilvēkam jādrīkst pašam uzņemties atbildību par to, ko un kā viņš dara. Tāpat katram jābūt reālai iespējai apmierināt savu līdzcilvēku vajadzības atbilstoši savām spējām. Tikai šādi cilvēce kā tāda var sasniegt savu pilngadību, kas ir krietni aizkavējusies. Šādi mēs nostātos uz pašlaik vienīgi cerīga ceļa pie brīvības gara dzīvē, pie brālības saimniecības jomā un pie visu cilvēku vienlīdzības likuma priekšā, citiem vārdiem sakot, pie humānas sabiedrības iekārtas, pie „TRĪSDAĻĪGĀ SOCIĀLĀ ORGANISMA”, kur cilvēks būs otram cilvēkam nevis vilks, bet brālis, kur nebūs darba devēju un darba ņēmēju, bet tikai darba darītāji, kur lietas iegūs savu īsto jēgu un nozīmi un pasaule reiz atkal nostāsies no galvas uz kājām.

Idejas veselīgai sabiedrības dzīves sakārtošanai joprojām gaida, kad tie, „kuriem ir ausis, lai dzirdētu”, tās saklausītu un ņemtu pie sirds. Lai tās reiz realizētos, galvenais, kas mums visiem beidzot jāsaprot: neviens onkulis, neviena tante, neviena partija, neviena valdība, neviena savienība, tātad, neviena instance ārpus mums nevar palīdzēt mums sasniegt šo mērķi; ceļš pie tā sākas mūsu sakārtotā domāšanā, mīlošā sirdī un čaklās rokās. Tas ir sasniedzams tikai un vienīgi katram pašam pamostoties un atpazīstot citus pamodušos, ar kuriem kopā var sākt būvēt vecajā pasaulē jauno, proti, šeit un tagad.

Par Rūdolfu Šteineru, antroposofiju un sociālā organisma trīsdaļīgumu var lasīt: www.aplis.lv/Publikācijas


Jūlija Dobrovoļska

  1. Viens no centrāliem jēdzieniem Rūdolfa Šteinera „Brīvības filosofijā”. []

  • Skola māca, ka kļūdīties ir slikti, jābūt vienmēr zinošam, gudram un galvenais, jāatzīmē pareizās atbildes.
    Tātad, nejautāt, neinteresēties, neizzināt.
    Domāju, ka vidusskolu beidzot, bērniem būtu jāspēj uzbūvēt māju, izaudzēt dārzu un vēl dažas ļoti praktiskas lietas, vienlaikus protot muzicēt, dejot, fantazēt.
    Pieeja teorija – prakse jānomaina ar pieeju prakse – teorija.

  • Katra bērna likteni kā tendenci var nolasīt tikai no viņa paša, vērojot viņu, runājot un darbojoties ar viņu diendienā. Tāda iespēja ir tikai vistuvākajiem cilvēkiem: vecākiem, bērnudārza audzinātājai, skolotājam, jo tieši viņiem ik dienas ir darīšana ar bērnu.
    —–
    Tā jau nu gluži nav. Vecāki bērnus redz tikai vakara stundās, kad ir jau noguruši, skolotāji redz tikai savu priekšmetu un saistībā ar to – bērnu. Bērnudārza uzdevums nebūt nav meklēt individualitātes, bet pēc iespējas ātrāk standartizēt.

  • Nu ja, Sandra… Lai būtu iespējams tas, ko raksta Jūlija, ir jāmaina DZĪVESVEIDS. Citiem vārdiem – izmaiņas vajadzīgas visās dzīves jomās.

    Tuvākajā laikā būs iespējams tikties ar Jūliju Dobrovoļsku bezmaksas seminārā, kurā būs runa par JaunVāciju (skat. iepr. Jūlijas Dobrovoļskas rakstu). Kuriem ir interese, rakstiet man – ivoverners[ATTT]gmail.com vai sūtiet ziņu pašai rakstu autorei.

  • Piekrītu Jūlijas raksta kopdomai un ierosinājumiem.
    Piekrītu Ivo, ka mūžizglītībai jākļūst par katra cilvēka dzīvesveidu.
    Iesaku uzmanīties no reinkarnācijas idejas – tā VAR demobilizēt.

    http://www.youtube.com/watch?v=ug9Aouc4OHg – labs maz skatīts video
    Man visnozīmīgākā norāde tajā – Somija atteikusies no normatīvās (atzīmju) vērtēšanas sistēmas. To pašu iesaka Šavlas Amonašvilli humānās pedagoģijas sistēma.

  • http://www.tautasforums.lv/?p=2981
    atkārtošana zināšanu māte – es laikam tās desmit minūtes un īpaši pēdējās divas iemācīšos no galvas

  • Ivar,
    * lai arī piekrītu, ka “mūžizglītībai jākļūst par katra cilvēka dzīvesveidu”, es, rakstot iepriekšējo komentāru, domāju ko citu..
    * atteikšanās no atzīmju vērtēšanas ir atbalstāma, tomēr šo jautājumu ir jāaplūko kontekstā/kopskatā. Viena pati atteikšanās no atzīmēm neko nedos (var pat kaitēt). Vēl daži atslēgvārdi no Ēlertes runas saistībā ar Somiju un izglītību, kuri man šķiet svarīgi: decentralizācija, uzticēšanās/atbildība, vienādas iespējas visiem, skolotāja izaugsmes sekmēšana… Tai pat laikā viņas teiktajā ir arī vairāki izteikumi, kas dara uzmanīgu, piemēram, “maģistra grāds, kā kritērijs lai strādātu skolā”, doma par “kultūru, ar ko var sekmīgi konkurēt globālajā tirgū”, izglītības kā ekonomikas izaugsmes pamatnosacījuma uzsvēršana (jūtams sabalansētības strūkums starp materiālo un garīgo izaugsmi)… Tatad te atkal pretruna humānai pedagoģijai un tam, ko raksta arī Jūlija Dobrovoļska… Nu bet visam savs laiks..

  • Reizēm nesaprotu – vai man ir nenormāli laimējies ar skolotājiem, vai arī esmu bijis laimīgs gadījums kā skolniece. Jo savu skolu es nepavisam neuztvēru kā notrulinātāju- taisni otrādi- viss, ko man piedāvāja, bija ar savu rozīnīti, āķīti, vai nu aizraujošs vai ieinteresējošs. Un ja man kaut ko neļāva- piemēram 1919 gada notikumus Latvijā stāstīt pēc Annas Brigaderes “Kvēlošā lokā”, tad arī paskaidroja, kāpēc to nevar darīt: literatūra ir subjektīvā vēsture. Baidos, ka jau ģimenē bērns netiek uzskatīts par personību- tad skolā viņš nesprot, ko no viņa grib un sākas lielas pretrunas, ko mūsdienu skolotājam nav tiesību risināt(jaukšanās personīgajā dzīvē!)

  • lurike
    1.09.2011., 17:30
    Reizēm nesaprotu – vai man ir nenormāli laimējies ar skolotājiem, vai arī esmu bijis laimīgs gadījums kā skolniece.
    —–
    Jā, tiešām ir laimējies, jo piedzimi par meiteni.

  • 1.Man ir laimējies nevien ar skolotājiem, bet pat ar vecākiem.
    Arī mana māte beidza Cēsu skolotāju institūtu, kur mācījās kopā Kokariem, kur bija mācījušies lielākā daļa no maniem skolotājiem. Un nav nejaušība, ka Amonašvilli ar savām lekcijām Latvijā ienāca tieši Cēsīs.
    Faktiski, tai vārda nenosaukta, humānās pedagoģijas sistēma Cēsīs mīt jau vismaz 150 vai pat vēl vairāk gadus. Un tā, kopā ar stāstu par brāļu draudzēm ir vēl viena pēcnācēju neizlasīta būtiska Latvijas vēstures lappuse, kas var mums te palīdzēt uzbūvēt lielisku valsti.
    2. Būtiska atšķirība starp kriteriālo (izdarīji vai neizdarīji) un normatīvo (cik labi izdarīji, par cik vienībām pārspēji citus savējos … ) vērtēšanas sistēmu ir daudz dziļāka un nav novēršama ar kādu likumu un instrukciju.
    Faktiski cilvēka vērtēšana “pēc papīriem un zinātniskiem grādiem” arī ir normatīvās vērtēšanas sistēmas paveids. Faktiski tas ko dara tiesneši izskatot krimināllietas arī ir normatīvās vērtēšanas sistēmas paveids. Faktiski cietumiem būtu jābūt tukšiem vai daudz tukšākiem. Kā ar sodiem? Vai tie nākotnes valstī pastāvēs? – Domāju, ka jā, bet kā kriteriālās vērtēšanas sistēmas paveids – izraidīšana no kāda loka uz laiku, piemēram, autovadītāja tiesību atņemšana. Un tā skatoties uz kriteriālo un normatīvo vērtēšanas sistēmu mans uzstādījums ir labākajā gadījumā gadu desmitu darbs. Nesagatavota un mākslīga atteikšanās no patreizējās atzīmju sistēmas skolā un mūsu dzīvē var atnest vairāk ļaunuma kā labuma.

    Katrā skolā ir jābūt ļoti labi akadēmiski sagatavotiem pedagogiem un vadītājiem (vismaz maģistriem pēc Elertes skalas). Bet bieži to, kas vajadzīgs sabiedrībai vai kādai kopienai, pilsētai vēl nekur nemāca, bet šīs kādas lietas skolotāji ir; Cēsis, piemēram aviomodelists Dubaņevičs, kam bija tā pedagoģiskā izglītība jāiegūst (patiesībā jāapliecina sava augstā pedagoga kvalifikācija un , protams, jāpapildina savas zināšanas). Arī akadēmiskajā zinātnē pastāv augstas akadēmiskās pakāpes piešķiršana bez mācībām kādā izglītības iestādē un visām citām zinātniskā grāda iegūšanas formālajām darbībām.

    3. Izglītības krīzes pārvarēšanā un jaunās valsts veidošanā ārkārtīgi nozīmīgas būs:
    3.1. Veco tradīciju renovācija un jaunu radīšana
    3.2. Augsta sociāla statusa (un atalgojuma) izcīnīšana cilvēkiem ar augstu inteliģenci
    (par to, kam ir laiks http://www.tautasforums.lv/?p=2981 ; Ivars 1.09.2011., 17:07 ; tur tas “kā uz pirkstiem” secināts un izskaidrots ; faktiski ar pirmo pierakstīto tēzi-teikumu kādā par stundu ilgāka stāstījumā)
    ————
    Romu arī neuzbūvēja vienā dienā.

  • Ivo Verners 1.09.2011., 16:59 – piekrītu, un pamatotie iebildumi faktiski adresējami ne jau tikai konkrētajai runātājai; tiesa atzinība par pareizi pateikto vai izdarīto arī

  • Attiecībā uz manu politisko un idejisko piederību varu teikt tikai sekojošo:
    ja pirms trim gadiem es “pievienojos” kādam spēkam,
    tad tagad vai nu veidoju jaunu spēku vai/un transformēju to, kurā esmu

  • Ivar,
    reinkarnācija mani nevis demobilizē, bet motivē.

  • Man nav personiskas pieredzes attiecībā uz reinkarnāciju.

  • Sveiciens visiem laikabiedriem!
    Problēmas mūsu dzīvē samilzušas,risinājumi tiek piedāvāti visvisādi,rezultāti kļūst aizvien bēdīgāki.Bēdīgāki mums.Dažiem(vai nedaudziem) nē.Daži(vai nedaudzi) arī duļķainā ūdenī smeļ labu lomu.Kāpēc tā notiek?Daudzi ir tikuši skaidrībā par finansu un ekonomiskās krīzes cēloņiem, saprot no kurienes lācītim aug kājas…Taču nav pasaulē neviena visaptveroša risinājuma piedāvājuma,vien neskaitāmi mēģinājumi reanimēt vai uzlabot līdz šim pastāvošo sistēmu.To pašu var vērot pie mums Latvijā.Atkal pēkšņi rodas visādi reformētāji un vienotāji,kuri tūlīt tūlīt izvedīs mūs visus saulītē un noliks uz zaļa zara….Sakārtosim,optimizēsim,konsolidēsim…
    Pozitīvi ir tas,ka cilvēki jau apzinās problēmu.Ka meklē risinājumus.Diemžēl mēs jau dzīvojam laikā,kad problēma ir jārisina kompleksi un globāli.Pasaule ir kļuvusi maza un vienota ciešām saitēm.Pārmaiņas ir vajadzīgas gandrīz visiem( izņemot varbūt duļķainā ūdenī lielos lomus velkošajiem…..)Taču ,lai kaut ko mainītu,ir jāsaprot,kas ir slikts,kas nepieņemams un ko vēlamies sasniegt galarezultātā.Tam ir vajadzīga visaptveroša IZPRATNE un uz šīs visaptverošās izpratnes balstītai KONCEPCIJAI.Ar izglītības sistēmas reformēšanu vien nekas nebūs līdzēts.Izglītība sākas jau ģimenē,bērnam piedzimstot.Jaunajai paaudzei mēs varam iemācīt tikai to,ko paši esam apguvuši.Ja mūsu izpratne par pasauli un tajā notiekošajiem procesiem nesniedzas tālāk par Tv šoviem,ziņu raidījumiem,darba meklējumiem,algas pielikumu vai izklaides pasākumu piedāvājumiem,tad ko jaunu mēs varam iemācīt saviem bērniem?Tātad ,lai kaut ko mainītu,vispirms jāmainās pašiem.Pašiem jāapgūst cita līmeņa informācija,pašiem jāiegūst cita līmeņa izpratne.Ir beidzot jāsaskata pasaule un notikumi patiesajā gaismā,jāierauga patiesie cēloņi visām nedienām,kas ar mums notiek.Jau minēju,ka daudzi sāk nojaust īstos krīzes cēloņus…Taču ļoti maz cilvēku vēl saprot,kādā veidā tad civilizācija tiek vadīta un pārvaldīta.Vēl aizvien vairākumam nav pat nojausma par procesiem,kas šodien notiek pasaulē un kāpēc tie vispār notiek.Ilūzija vēl aizvien ir cilvēku prātos.
    Tā kā daži laikabiedri man noteikti jautās – „ko tu iesaki,tavs piedāvājums” – es iesaku :
    Pašiem jātiek skaidrībā par līdzekļiem,ar kuru palīdzību tiek pārvaldītasabiedrība.Par patiesajiem līdzekļiem.Ja kāds to nesaprot -www.aisbergs.lv – darbs„Astoņkājis”,nodaļa „Konceptuālās varas darbības mehānismi”.Iesaku gan iepazīties ar visu darbu kopumā.Ļoti uzskatāmi.Lasiet un iedziļinieties.Kad tas kļūs skaidrs,sāciet meklēt atbildes uz jautājumiem par vēsturiskiem notikumiem un sakarībām,reliģijām,kultūras norisēm.Un protams filozofiskā un zinātniskā līmenī par pasaules uzbūvi,iekārtojumu.Arī par Dievu jeb Augstāko Saprātu.Tikai nejauciet izpratni par Dievu ar reliģiju.Un vienmēr atcerieties,ka pasaulē visi procesi ir savstarpēji saistīti un vadāmi.Nekas nenotiek nejauši vai spontāni.Visam ir savi cēloņi un sekas,ko šie cēloņi izraisa….Un tad,kad šī izpratne būs vairākumam,mēs visi ļoti vienkārši varēsim atrisināt ne tikai izglītības,bet arī ekonomikas,finansu,sociālās un jebkuras citas problēmas.
    Bija prieks atkal šeit uzkavēties.
    Lai jauks vakars visiem…

  • premjer ! cilvēkus taču ar kautko ir jāizņem, savādāk sāks vel intereseties …

  • Reiz jau bija cerība uz izglītības lielisko ietekmi uz veselo saprātu. Tas beidzās ar lielu slaktiņu, kurā “gudrie” slaktēja “ne tik gudros”, jeb vienkārši- citādi domājošos. Izrādās, tā arī bija ilūzija. Un tātad, ilūzija vai mīts ir cilvēka uzticams sabiedrotais. Ja jau premjers zina absolūti precīzi civilizācijas pārvaldīšanas mehānismus, varbūt viņš laipni varētu paskaidrot, ar ko tie atšķitas no pātagas- prjaņika teorijas?

  • Cien.lurike – izlasi vēlreiz uzmanīgi manis uzrakstīto.Tur ir norāde…Ar pātagas un prjaņika teoriju gan neesmu iepazinies,tāpēc neko nevaru komentēt…Varbūt Tu vari dot kādu norādi vai atsauci?

  • Izlasīju un norāde ir- mācieties. Tikai ko? Cionas protokolus, Bilderbergas kluba atskaites, nanotehnoloģiju aprakstus vai parastus reklāmistu mācību līdzekļus? Pātaga tiem, kas neklausa- prjaņiks tiem, kas klausa un seko. Nekā vienkāršāka nav, jo veco Ādamu nevar iznīcināt pat visgudrākie cilvēki.

  • Speciāli lurikei – http://www.aisbergs.lv – darbs„Astoņkājis”,nodaļa „Konceptuālās varas darbības mehānismi”…
    Lasīt ieteicams horizontāli,no kreisās uz labo pusi…nevis pa diognāli vai vertikāli…

  • Prjaņika un pātagas vietā – apgaismotu apziņu, brīvu no dēmonisma!(Aleksandrs Balodis. Kosmozofija. Un daudzi citi teksti.) Par Jēkaba kāpnēm un vertikālo domāšanu -Juris Rubenis Svētrītā 4.septembrī.”Justies kā Dieva bērniem!” (VVF)

  • speciāli premjeram- no Aisberga atteicos pirms 2 gadiem, jo sapratu, ka tur man arī skalo smadzenes ar ļoti skarbu aizvainojuma pieskaņu no autoru puses.

  • Lurike!Man nav ko komentēt:)Ir protams interesanti preses izdevumi,aizraujoši TV šovi un daudzi citi informācijas ieguves avoti.Veiksmi meklējumos:)Lai Tev jauka diena:)

  • Premjer, kāpēc tik banālas klišejas? Tad jau gan iestājas bezcerība, ja savus pavalstniekus redz tik sīkus un vulgārus.

  • Ak Lurike:)Neļaujies šai bezcerībai,atļaujies ko neparastu un neierastu….Un pēc tam saņemies un izlasi,ko ieteicu.Pavisam viena A4 formāta lapa.Tik vien…Pārvari savu rūgtumu par aizvainojuma pieskaņu:)

  • Dritvaimicīt, es taču to izlasīju un neko jaunu, ģeniālu un satriecošu neatradu. Tas viss manā dzīvē ir bijis un praktiski pieredzēts! Cien. premjer, nu taču jāmācās arī Tev lasīt!

  • Lurike – apsveicu:)Man prieks,ka tiešām esi izlasījusi.Taču – Tu jautāji – “Ja jau premjers zina absolūti precīzi civilizācijas pārvaldīšanas mehānismus, varbūt viņš laipni varētu paskaidrot, ar ko tie atšķitas no pātagas- prjaņika teorijas?”
    Bet,ja jau esi sapratusi ,kāpēc uzdod tik muļķīgus jautājumus?

  • Pilnīgi nejauši uzdūros šim klipam. Tēma izglītība.
    http://www.youtube.com/watch?v=CeIDckbfb58&feature=player_embedded#

  • izpēte
    iztēle
    izbrīns
    izdoma
    izdevība
    >>> izglītība = izeja no strupceļa

  • Cien, premjer – nevarēji atteikties no nonievājošas replikas?

  • Lurike!Atvaino.Turpmāk tā vairs nedarīšu.

  • Izglītības krīze sākas ar to, ka noplicinās valoda un domāšana. Kad vārdi kļūst tikai par aprakstītāju tam, ko redzam un par ko domājam, ka tas ir “reāls”.
    Izglītības krīze patiesībā sākās kaut kur ap Aristoteli.
    Citēšu mazu fragmentu (daudzi atpazīs avotu), un lūgšu padomāt, izjust un saprast, PAR KO ir šis teksts.
    ***
    “Tālu tālumā, tur, kur bezdelīgas aizlido, kad pie mums iestājas ziema, dzīvoja ķēniņš, kam bija vienpadsmit dēlu un viena meita Elīza. Šie vienpadsmit brāļi bija prinči, un ar zvaigzni pie krūtīm un zobenu pie sāniem gāja skolā. Viņi rakstīja ar dimanta grifelēm uz zelta tāfelēm un tikpat labi mācēja skaitīt no galvas kā lasīt no grāmatas: tūliņ varēja redzēt, ka tie ir prinči. Māsiņa Elīza sēdēja uz spoguļstikla soliņa, turēdama bilžu grāmatu, kas bija nopirkta par pusķēniņvalsti.
    Ak, cik bērniem klājās labi! Bet ilgi tā nebija lemts.
    Viņu tēvs, tās zemes ķēniņš, apprecēja ļaunu ķēniņieni, kas nabaga bērnus nemaz nemīlēja. Jau pašā pirmajā dienā to varēja labi manīt. Pilī bija lielas dzīres, un bērni gāja rotaļā “Ciemiņu nāk!” Citkārt viņi dabūja kūkas un ceptus ābolus, cik vien gribēja, bet šoreiz ķēniņiene iedeva viņiem tējas tasītē smiltis, teikdama, lai iedomājoties to par cienastu.
    Pēc nedēļas viņa aizsūtīja māsiņu Elīzu uz laukiem pie kādiem zemniekiem, un nepagāja necik ilgs laiks, kad viņa ķēniņam par prinčiem sastāstīja tik daudz slikta, ka viņš par tiem vairs nelikās zinis.”
    ***
    Ja mēs runājam par to, kā no patērētājiem kļūt par radītājiem, kā izglītību likt ekonomikas un vispār labklājības pamatā un tml., tad JĀIEMĀCĀS AR VĀRDIEM RADĪT. Un atpazīt radīto.
    Ja mums vārdi ir tikai kādas skaņas ar nozīmēm, kuras apzīmē jau radītas lietas, tad mums nav spēka un enerģijas, nav neatkarības un brīvības, mēs esam manipulējami.
    Ja jau, tad jau. Uz visu banku – jāskatās saknē. Nenoniecināsim vārdu “krīze”, nenovērtēsim to par zemu. Ja jau runa iet par “izglītības krīzi” kā tādu (bez laika un teritorijas vai kāda cita ierobežojuma), tad lai arī iet!

  • Nu jau četras dienas esmu bijusi “brīvā laika centrā”, kur cita vidū palīdzēju dažiem mazuļiem ar mājas darbu pildīšanu.Ir pārdomas – 2. klases bērniem jāskaita burti un jāpasaka vai skaņu ir tikpat daudz. No stāsta par ozolu jāizraksta visgarākais un visīsākais vārds, jāizraksta vārdi, kuros ir burts “z”, vai kuri attiecas uz ozolu.Es tagad atstāstu uzdevumus, bet knīpas čīkst- nesaprotu, kas jādara! Dabasmācībā tiem pašiem jāatbild uz jautājumiem, kā debesīs izturas saule un mēness, kāpēc mainās diena un nakts, gadalaiki.Nudien vieglāk ir atbildēt, tāpēc ka rītā saule uzlec, bet naktī noriet. Kaut arī tas nav zinātniski.
    Trešā klase šodien prasīja palīdzību tekstā par bibliotēku. Tur tukši lauciņi bija jāaizvieto ar burtiem un pirmais vārds prasīja, lai skolēni zinātu, ka pasaulē kādreiz bijusi starptautiska grieķu valoda – bet kur lai viņi to būtu uzzinājuši? Par internetu un informāciju jautajumi neradāš, bet tad es arī apmulsu, jo uzskaitījumā, no kā bibliotēkā var iegūt informāciju, parādījās tāds burtu skaits, kas negāja kopā ar man pieejamiem priekšstatiem. Jautri!

  • http://www.tautasforums.lv/wp-content/uploads/2011/09/HumanasPedagogijasManifests_LV.pdf
    Izcilais domatājs V. Vernadskis rakstīja: “Mūsdienu sabiedriskajā un sociālajā konstrukcijā
    cilvēci lielākoties vada idejas, kuras vairs neatbilst realitātei un pauž senatnē izzudušu paaudžu
    prāta stāvokli un zinātniskas atziņas.”
    ========
    Laimīgā kārtā (mažors) lielāka vai mazāka krīze izglītībā būs vienmēr JO ( sk. Vernadska citātu).Mēs varam but lepni, ka Latvija ir viena no tam valstīm, kas veido Humānās pedagoģijas sistēmu un te tai ir kluss varas atbalsts. Vakar pajautāju Libānas izcelsmes latvietim Hosamam Abu Meri – Ko Latvija un Latvijas pilsoņi varētu pamācīties no viņa dzimtenes – saņēmu mulsinošu un lielisku atbildi – draudzīgu attieksmi vienam pret otru. Gribētos, lai draudzīga attieksme vienam pret otru ienāk ne tikai skolās. Jo skolas galvenais uzdevums taču ir iemācīt bērnam ja ne mīlēt, tad vismaz draudzēties

    http://www.youtube.com/watch?v=SJYIzfjYp-0
    Kanādā bērni mīlot skolu

  • Uzdevums- kā atšķirt, kāpēc liels puisis atrodas uz grīdas, bet viņam pa muguru danco divi mazāki? Vai tā ir mīlīga mērošanās spēkiem, vai tomēr- vardarbība?

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.