Saruna par KOSMOSOFIJU jeb mācību par Dievu, pasauli un visu, kas tajā atrodas (Iziet šo sāpju ceļu garīgumā)

Šoreiz kā labā lugā – intriga savērpās jau pirms priekškara pavēršanas. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā izdotajā grāmatā „Kosmosofija” (lejuplādējams fails 113.11MB; PDF – Lasitava.lv; GramatasElektroniski) kā autors minēts E. Balodis. Sāku interesēties, kāds ir viņa kristītais vārds, taču nekur to neatradu. Kārtības labad iesāktais meklējums sāka atgādināt pārdzīvojumu, ko jau 19. g. s. aprakstījis sers Konan-Doils. Atsauksmēs par atkārtoto publikāciju visur minēta forma – Baloža grāmata. Piemēram, kāds anonīms autors internetā.

„1935. g. publicētajā E. Baloža grāmatā izlasīju vēl ko: “Kas gan dzen publicēt šo tik nepabeigto darbu?  Uz to spiež briesmas, kas draud mūsu tēvzemei. Dažu daimonisko egregoru cīņa savā starpā sakaudzējusi tik daudz melnas auras mūsu tuvumā, ka tā izskatās it kā tumšs valnis… Kā tieši izpaudīsies šī parādība, psīchiskas depresijas, dabas katastrofas, politisko sarežģījumu veidā, vai citādi, – nav nosakāms… Daugava vaid, Staburags raud, senču gari veļu valstī kaujas ar spokiem jo bargiem. Tāda ir Tagadne.”

Vienīgi profesors Andris Ansis Špats 2005. gada publikācijā minējis pilnu vārda un uzvārda norādi: “Man ir subjektīvi un loģiski pierādījumi, ka pašlaik mūsu valstī aktīvi darbojas daudz personu, kuras ir pakļautas dažāda līmeņa dēmoniskiem spēkiem (sk. Aleksandrs (?) Balodis „Kosmosofija”). Dēmoni ir garīgā attīstībā daudz zemāki par Garu Pasauli un pazīstami pēc tā, ka savos spriedumos un rīcībā vadās tikai pēc elementārām īslaicīgām materiālām interesēm. Tāpēc arī no šī viedokļa ārkārtīgi svarīgi ir publicēt visu informāciju, ko Garu Pasaule nodod Cilvēcei, jo tā attiecas arī uz mums.”

Jutos patiesi ieintriģēta, līdz interneta portālā Book.lv mistiskais “viņš” pēkšņi atklājās kā … EMMA! Emma Balodis, ko tu neteiksi! Vai nav jauki? Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā sieviešu uzvārdiem patiesi bija vīriešu dzimtes galotnes izskaņa. Arī mana vecmāmiņa bija Emīlija Zutis, nevis Zute. Balodis nevarēja pārvērsties par Balode, jo tāda putna pasaulē nav, tāpat kā nav koks Bērza, bet Bērzs.

Izrādījās, Emma Balodis jau 1931. gadā mēnešraksta „Vaiņags” izdevumā publicējusi „Okultisma mācību par cilvēka sastāvu un dzīvi pēc nāves” un pēc četriem gadiem, 1935. g. iznākušajā grāmatā „Kosmosofija” izklāstījusi Joga Jnigaes Noimantagara mācību par Dievu, pasauli un visu, kas tajā atrodas.

Beidzot, kad noskaidrots autors, piedodiet, autore, par viņas patiešām izcilo darbu, kas Latvijā laists klajā jaunā izdevumā, iespaidos dalīties  lūdzu divas cienījamas speciālistes — habilitēto psiholoģijas doktori, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Kreativitātes zinātņu institūta profesori MĀRU VIDNERI un viņas kolēģi, psiholoģijas doktori, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Psiholoģijas fakultātes dekāni GUNU SVENCI.

Lia Guļevska


* * *

Lia Guļevska: Grāmata ir tik universāla! Paldies Dievam, ka tā izdota atkal.

Māra Vidnere: Domāju, mēs daudz ko esam palaiduši garām, ka šo darbu nestudējām savlaicīgi. Ka neizpratām šo vienotības principu dabā, sabiedrībā un cilvēka evolucionārā attīstībā. Ka tādas lietas, ko nevaram eksperimentāli pierādīt, īstenībā esam ignorējuši. Tagad šis noliegums atspoguļojas arī sabiedrības dzīvē.

L. G.: Grāmatas pirmā nodaļa veltīta aurām –  auru izskats, krāsas, enerģijas, cilvēku un priekšmetu auras. Detalizēti visu neizrunāsim, bet fakts, ka labam cilvēkam ir pozitīva aura, sliktam cilvēkam — negatīva, ka labs pievelk labu un otrādi. Arī tas, ka laba cilvēka aura pozitīvi iedarbojas uz citiem, nav apstrīdams. Ar labiem darbiem savu auru var mainīt. Kā tas viss izskatās uz šodienas Latvijas fona?

Guna Svence: Ja mēs ticam, ka ir kāds Augstāks spēks, kas virza civilizācijas attīstību, tad zinām, ka ik pa laikam pasaulē uzrodas jaunas zinātnes, jaunas zināšanas. No Tibetas un Nepālas pie mums brauc lamas un stāsta tādas lietas, ko kādreiz stāstīja tikai izredzētajiem. Mēs jautājam, kāpēc jūs mums visu to stāstāt? Viņi atbildēja, ka esot dota atļauja paust atklātībā šīs senās zināšanas, jo pasaule sākusi iet ar paātrinājumu, kas saistīts ar dažādām pārmaiņām, līdz ar to sākušas celties augšā senās zināšanas. Un stāsta viņi speciāli, lai laikā, kad notiek dažādas katastrofas, gan dabas, gan garīgās, ļaudis varētu vieglāk šim procesam iziet cauri. Viens no punktiem — pozitīvā domāšana. Kāpēc pēkšņi uzradusies pozitīvā psiholoģija? Pirms 2500 gadiem budismā jau šī pozitīvā domāšana bijusi! Tagad šīs prakses ir legalizētas, arī psihoterapijā. Iekšējo mieru, pozitīvo domāšanu jau producē par masveida ideju. Arī kvantu fizikas pētījumi, kas tagad radušies, vai arī dažādās universitātēs, bioķīmiskās laboratorijās izpētītais, ka doma var ietekmēt šūnu. Viss ir empīriski pierādīts. Kādreiz to sauca par pasakām.

M. V.: Gribētu mazliet papildināt to bioķīmiju, būtībā tā ir tāda enerģētiskā ķīmija. Nav tik vienkārši, ka pozitīvais pievelkas pie pozitīvā un negatīvais pie negatīvā. Mums ir arī vides ietekme, mēs esam piesārņotā domu vidē, cilvēkam ir pavājināta imunitāte, tāpēc šī enerģētiskā ķīmija ir mazliet ievainota. Ievainotas ir mūsu čakras jeb enerģētiskie centri un mēs saslimstam. Vēl – pastāv noteikta dzīves dinamika, kur ejam, strādājam un savas domas, savus aizsardzības mehānismus pārstrādājam. Atbrīvojamies no kaut kā lieka… Tā visa ir cilvēka enerģētiskā atveseļošanās. Aura ir gan doma, gan attieksme, gan darbība. Tas viss ir kā vienotības princips. Cilvēks nevar būt absolūti tīrs vai absolūti neievainojams. Tieši tāpēc tas nav statisks process. Bet mūsu ziņā ir nodarboties ar sevis tādu kā psihohigiēnu. Mazāk uzticēties ārējam, kas mūs var attīrīt, nomazgāt, izdziedināt, bet sākt ar sevi. Tas tiešām ir pašdziedināšanās process. Gribu papildināt Gunu arī tajā, ka šīs senās zināšanas ietērptas ļoti praktiskās lietās. Pasaulei nav sveša šī pārnese no ezoteriskām jeb slēptām zināšanām uz šodienas realitāti. Bet psiholoģijas uzdevums ir padziļināti studēt, izmantot visu iespējamo, lai to arī pierādītu, lai paplašinātu redzeslauku ne tikai psihologiem, bet katram cilvēkam.

L. G.: Kādreiz Pēteris Kļava minēja piemēru: ieiet pilsētā svētais ar mirdzošu auru un šajā pilsētā beidzas mēris. Cik pozitīvi var iedarboties uz vidi! Mēs, protams, tik šķīsti neesam, nevaram pastaigāt pa Rīgu, attīrot to tādā līmenī. Jo vairāk būs cilvēku ar pozitīvu psiholoģiju, pozitīvu domāšanu, jo pozitīvāk mainīsies ne tikai viņu aura, bet arī pasaule ap viņiem.

M. V.: Bet visi jau nevar būt svēti. Ievērojamais krievu neirologs, psihiatrs, psihologs Behterevs saka – jo lielāka ir darbošanās, jo augstāks spēks izmantots, jo lielāka ir pretdarbība. To mēs redzam arī darbībā. Šis darbības un pretdarbības likums! Tādam cilvēkam jāiztur ārkārtīgi liels spiediens. To redzam arī no vēstures. Kāpēc šie cilvēki kļuvuši par svētajiem? Tāpēc, ka bijusi milzīga pretdarbība.

L. G.: Vai tas zināmā mērā nav upuris? Kāpēc laiku pa laikam krastā metas vaļi? Var jau teikt, ķīmija, baktereoloģiski piesārņojumi, ieroču izmēģinājumi utt. Bet arī enerģētiski cilvēki sastrādājuši tik daudz negatīva, ka šo gudro dzīvnieku smadzenēs ir dots signāls — upurēties, izpirkt…

M. V.: Dzīvnieku dabā ir altruisms. Tā izpausme, – lai saglabātos suga, kādam jāiet bojā. Šodienas dzīvē, šodienas ekoloģiskajā sistēmā ir vēl papildus faktori: mainīti magnētiskie lauki, dzīvā būtne vairs nespēj tik labi orientēties un viņu iznes krastā. Tā ir cilvēku vaina. Bet dzīvnieku vidū altruisms jau pastāv. Cilvēku sabiedrībā varbūt klāt nācis ētiskais cēlums.

G. S.: Es uzskatu, ka vispirms jāsāk ar elektromagnētisko lauku, kas pastāv ap ķermeni. Arī šūna ir uzlādēta noteiktā frekvencē. Mēs zinām, ka ķermeņa elektromagnētisko lauku jeb vibrāciju ietekmē mūzikas skaņa. Vibrācija no 3000 — 8000 herciem ķermeni uzskaņo veselībai. Esam lasījuši par japāņu eksperimentiem, ka noteikts vārds vai vārdu salikums, piemēram, tu esi skaista, tāpat kā mūzika, uzlādē uz noteiktu veselības frekvenci. Analoģija: doma-vārds ir tas pats princips, kas mūzikas skaņas. Tagad tas ienāk arī psiholoģijā. Bet doma ir sena, no budistiem patapināta. Viņu mantras, lūgšanas…

Jūs stāstījāt par svēto. Viņš ar savu frekvenci ievibrē lauku. Tāpēc slimie pēc kontaktēšanās ar augstas frekvences cilvēkiem, šādas mūzikas klausīšanās un tekstu  lasīšanas, jūtas veselāki. Tas pats notiek aizejot uz baznīcu, tur arī saņem šo frekvenci. Tāda, lūk, arī var būt fizika.

Es pavērsienu piedzīvoju, noklausoties profesores Kartunovas lekciju par ekoloģiju. Viņa izstrādājusi pētījumu par zemes dzīļu kristālu, ieskaitot smiltis un Himalaju kalnu kristālu, iedarbību uz psihi un ķermeņa šūnām. Pierādīts, ka šī frekvence, šī nosakņošanās saistīta ar vidi. Kāpēc ļoti daudzas apgaismības piedzīvo kalnos? Tāpēc, ka smaile ir kā antena. Vai arī ieži, atvērusies Zemes garoza – tur nāk noteikta tipa fitoncīdgāzes utt., kas ietekmē šūnu bioķīmiju. Arī noskaņošanās caur kokiem, ūdeni. Viss jau sen bijis zināms.

L. G: Jūs pieminējāt kalnu kristālu. Bet ko jūs domājat par leģendu, kas vēsta par 13 maiju kristāla galvaskausiem, kurus atradīšot, kad pienāks laiks… Šogad martā Vācijas dienvidos atrasts vēl viens. Tas, iespējams, piederējis Heinriham Himleram. Maijiem kristāla galvaskausu uzdevums bija novērst katastrofu, postu, ko cilvēki nodara Zemei. Šobrīd tie cits pēc cita atrodas…

G. S.: Jā, par šiem galvaskausiem lasīju. Es nevaru atbildēt, tāpēc varu tikai minēt. Bet par zīmēm varu pateikt globāli: uzskatu un ticu, ka noteiktos civilizācijas izdzīvošanas momentos nāk kaut kāda palīdzība. Pēkšņi kaut kādi atklājumi rodas zinātnē vai piepeši uzrodas, pieņemsim, kristāli vai kāds nez kāpēc uzraksta grāmatu un visi sāk to lasīt… Šobrīd intuitīvā līmenī sabiedrība ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē atgriežas pie saviem pirmsākumiem. Būtībā šie pirmsākumi, arhetipi, pirmatnējā informācija satur pašsaglabāšanos. Teiksim, tāda sīka vienība kā psiholoģija. Tajā uzpeld ideja par pozitīvo domāšanu. Kas sakrīt ar kvantu fizikas atklājumiem, kas sakrīt ar japāņu pētījumiem un ar senajām zināšanām. Vai – pēkšņi pavisam citā zinātnes nozarē vēl kaut kas uzpeld. Bet cilvēki intuitīvi jūt, kur slēpjas atslēga. Senajās zināšanās! Tas ir neapstrīdami.

L. G.: Turpinot par „Kosmosofiju”, šajā grāmatā minēts, ka pasauli var glābt kultūra.

M. V.: Kultūra ir ļoti dziļš jēdziens. Tā ir valoda, reliģija, attiecības, normas, tradīcijas, viss kopā. Kultūru mēs iemācāmies, kultūru nemantojam. Šodien kultūras universālijas ļoti veiksmīgi aizmirstam. Aizmirstam savas dziļākās dzīves ziņas. Mums ir daudzi dažādi kultūras centri, bet nav latviešu dzīves ziņas, dzīvesveida izpētes. Lai mēs patiesi rezonētu ar savu kultūras elementu savā zemē. Es domāju, ka Latvija ir pārāk maza, lai to tik ļoti piesārņotu ar citām kultūras universālijām. Subkultūra ir kultūra, kas papildina esošo kultūru. Subkultūra ir latgaliešu kultūra, līvu, lībiešu. Mēs mazliet jaucam šīs subkultūras nozīmi. Piemēram, Līvu akvaparks mums runā par līvu kultūru, bet diez vai paši līvi zinātu, ka viņiem galvenā prioritāte ir akvaparks, alus vai vēl kaut kas. Tādējādi esam pazaudējuši daudz, daudz nozīmīgas subkultūras un šodien jājautā: “Vai mēs nevaram pazaudēt paši sevi?”  Kultūra ir arī reliģija. Jo reliģija nes valodu, valodiņu, uz kā kulturālā vidē veidojas un nepārtraukti attīstās. Bet valoda – senās reliģijas pēdas. Tāpēc pati valoda ir tik nozīmīga, jo rezonē dotajā vidē. Tā veidojusies gadu tūkstošos, lai saglabātu tās zināšanas, kas šeit tapušas un ar kurām cilvēki šajā vidē dzīvo. Tas ir tas pamats, uz kā attīstījusies šodienas kultūra.

G. S.: Turpinot par rezonēšanu. Dažreiz mēs varam brīnīties, kāpēc pusaudži klausās smago metālu un kļūst savādāki. Psiholoģijā bija eksperiments. Vecāki pusaudžus, kuriem patika smagais metāls un kuri nevarēja ciest klasisko mūziku, uz 30 dienām nosūtīja uz nometni. Veselu mēnesi viņiem bija jāpiedalās nodarbībās, kur atskaņoja noteikta tipa klasisko mūziku. No sākuma bija pretestība, pusaudžiem radās pat fizioloģiskas problēmas, bet mēneša laikā viss izmainījās. Tas nozīmē, ka tie, kas skatās vai klausās noteiktu mākslas izpausmi, reaģē atbilstoši tam, kā ir skaņots viņu instruments. Ja uzskatām, ka mūsu psihofizioloģiskā būtne ir instruments, ķermenis ir instruments, kurš vibrē noteiktā vibrācijā, tad mūsu ķermenis kā psihofizioloģiskā sistēma reaģē atbilstoši tai rezonansei, kādā mēs vai kāds cits esam skaņoti. Ja manī ir iekšējā harmonija, kuru esmu kopusi mēnesi, pusgadu vai vēl ilgāk, tad manai sistēmai būs pretreakcija pret svešu vai man neatbilstošu frekvenci, vibrāciju. Un ja man, jāklausās rupji vārdi, es reaģēšu ar kājām – aiziešu. Vairākas ES valstis pirms septiņiem gadiem nolēma veikt eksperimentu visos metro, kur bija liels noziegumu skaits. Tur sāka skandēt klasiskā mūzika. Piecu gadu laikā samazinājās noziegumu skaits! Ko es ar to gribu teikt? Ja kultūras politika uz šo pozitīvo vibrāciju pamata kļūst par valsts politiku, arī par globālo izglītības politiku, tad var sabiedrību pārveidot.

L. G.: Mūsu A/SGutta” dabīgās augļu un dārzeņu sulas, nektāri, dzeramais ūdens u. c., zināt ar kādām metodēm ir ražoti? Izmantojot ūdens strukturēšanu ar labiem vārdiem un klasisko vai meditatīvo mūziku.

M. V.: Tas nav nekas jauns. Kāpēc pasaulē tik izslavēti ir Francijas sieri? Prioritāte gatavot sierus izsenis bijusi klosteriem. Tā ir sevišķa darba ētika – tur klusē. Cilvēkam jābūt psiholoģiski attīrītam caur lūgsnām un jāstrādā tikai tādā miera stāvoklī. Mēs ļoti labi zinām, ka uzturvielas iespaidojam ar savu garastāvokli. Ja, piemēram, sliktā noskaņojumā sākam cept pankūkas, visi ģimenes locekļi kļūs īgni. Agresija ir jāizlādē savādāk. No dusmām jāatbrīvojas tīrot, uzpošot, sakārtojot… Tā, lūk, ir tā psihohigiēna. Mēs taču jūtam, ka zeķes, ko uzdāvinājusi vecmāmiņa, ir viņas pašas adītas. Katra lietiņa ir piesātināta ar kaut kādu energo informatīvo lauku. Tāda ir lietu enioloģija1.

L. G.: Pat galdam ir dvēsele. Šajā grāmatā bija piemērs par galdnieku, kurš dusmās taisīja krēslu.

M. V.: Jā, bet šī lieta nav tik vienkārša. Dvēsele var būt kaut kam dabiskam. Dabiski darināts tērps, adīta jaka, iestrādāti ornamenti. Koks ļoti uzņem enerģiju. Tāpat, teiksim, jēlāda. Kas var būt vēl briesmīgāks, kā nodīrāta āda? Bet jēlādu ar savu darbu mēs varam arī transformēt. Sākot ar ģērēšanu, beidzot ar apstrādi, iestrādājot tajā lietišķo mākslu. Negatīvās lietas, kas mums ir apkārt, ar savu darbu pārvērst pozitīvās. Darbs – tā ir enerģija. Piemēram, meditācijas. Mēs it kā mācāmies Austrumu meditāciju, bet sava veida lietišķās meditācijas pavadījušas visu latviešu cilvēka darba dzīvi. Ravēšana, visi dārza darbi, tā ir liela un nopietna meditācija, kur tu atdod zemei savu enerģiju. Negatīvo enerģiju, noguruma enerģiju.

L. G.: Domājot par Latviju – ļoti daudz negatīvisma saņemam no apkārtnes,  no medijiem, katrs grūžot ārā savas negācijas. „Kosmosofijā” minēts piemērs, ja tu niknumā nolauz koka zaru, tas atspēlēsies. To zināja jau mūsu senči – dots devējam atdodas.

G. S.: Man nez kāpēc prātā ienāca vārdi – „stūru stūriem tēvu zeme…” Tas, ja runā par to energoinforamtīvo apmaiņas lauku, lai varētu tēvu zemi attīrīt, šie stūru stūri,  krustu krusti faktiski atgādina, ka izstarojas stari – raidītāji un saņēmēji. Kā mobilie sakari: ir telefoni, ir raidītāji – miljons lietotāju un ir saņēmēji – 10 torņi. Tas pats princips ar domu lauku. Domu lauks, plašsaziņas līdzekļu domu lauks, mākslas, mūzikas domu lauks, izglītības domu lauks… Kas notiek skolās, kādas domas domā un tekstus runā, gan skolotāji, gan audzēkņi. Kādi vecāki, kādi darba devēji, kādi valdības vīri, policisti. Kā krustu krustiem, šķērsu šķērsām. Ja iztēlojamies, ka no katra indivīda doma vai teksts nāk ārā kā stars, kas nes noteiktu frekvenci… Tā kultūras apziņa, ja tā attīrās… Ja varētu panākt, kā tas ir daudzās valstīs, kur ir šī tradīcija, šī lūgšana, šī attīrīšanās, ja varētu sākt politiskā līmenī, plašsaziņas līdzekļu, izglītības līmenī utt. veidot šo apziņas lauku, Zemi varētu attīrīt. Uz to spiež arī dažādas katastrofas! Zemes ass nobīdījusies, elektromagnētiskais lauks mainījies, laiks rit ātrāk un cilvēki jūt spiedienu – kaut kas ir jāmaina. Daudzi izvēlas bēgšanu, jo bēgšana ir viena no stratēģijām. Citi sāk iedziļināties senajās zināšanās, vēl citi „izliekas par beigtiem”, vēl citi – sāk skandināt negatīvismu. Dažādi cilvēki izvēlas dažādas stratēģijas.

L. G.: Ar bēgšanu no Latvijas nekas neatrisināsies. Kamēr politiķi briest, katrs taču var kaut ko darīt arī individuāli.

M. V.: Velkam atkal paralēles ar „Kosmosofiju”. Balodis runā par egregoru. Un šodien tautas egregors ir kaut kas viens, ko tauta vēlas, savukārt politiķu manipulācijas veido pilnīgi citu egregoru. Tāpēc ir šīs negācijas. Gan cilvēkos pret politiku, pret to, kas notiek Latvijā, gan arī šī disharmonija.

L. G.: „Kosmosofijā” par egregoru rakstīts:„Ja kāds indivīds domā, ka nepieder ne pie viena egregora, tad viņš padots to egregoru varai, kuriem ir interese viņu paverdzināt. Neviens cilvēks nevar būt ārpus egregora. Un visi egregora labumi atkarīgi no vadonības principa. Savukārt vadošo personu, kuru izvēlas, ietekmē egregora kolektīvās domas, kā labi, tā slikti.”

M. V.: Protams, šodienas situācijā vislabāk ir glābt sevi. Kā profesore Svence teica, reakcija uz stresu – bēgt. Taču tā ir bezizeja. To mēs redzam tautas skaitīšanā. Šie sociālo pārmaiņu apstākļi, kas ilgst 20 gadus, ir tie, kas parāda cilvēkam – sāc ar sevi! Ētiskais, patiesais un garīgais var sākties tikai cilvēkā. Ja laiks nepiespiedīs valdību domāt savādāk, Latvija ētisku motīvu dēļ aizies, izšķīdīs.

L. G: „Kosmosofijā” runāts arī par reliģiskajiem rituāliem un atpestīšanu. Ka var aiziet lūgt pie koka, protams, arī baznīcās, kas uzceltas enerģētiski spēcīgās vietās. Kā jūs domājat, vai dažam politiķim vai oligarham nevajadzētu pastāvēt pie tā paša koka un palūgt atpestīt no paša sliktajām enerģijām? Visticamāk gan viņš vispār nesaprot, par ko ir runa. Vai arī pasmejas un parāda ar pirkstu pie deniņiem.

M. V.: Tāds politiķis strādā augstākā dinamikā. Un ja viņš nesaprot, ka ir atbildīgs par Latviju, tad tas ir ļoti skumji. Viņš nevarēs aizbēgt ne uz vienu citu valsti. Ne viņa bērni, ne mazbērni, šeit darbojas karmas likums.

L. G.: Cilvēks dzīves laikā savā karmā daudz ko sapelnījis, kā ir ar izpirkšanu? Akadēmiķis Andris Buiķis sacīja, ka viņam ir tāda informācija, ka šobrīd pasaulē karmiskais parāds ir dzēsts, strādā jau citi faktori.

G. S.: No kāda viedokļa skatāmies. Varam teikt no ticības viedokļa, no zinātnes viedokļa, ir arī vēl citi viedokļi. Kristīgās baznīcas mācītāji un dažādi priesteri, piemēram, budismā, hinduismā, arī citās reliģijās atzīst, ka pastāv paralēlā pasaule. Tas, ka to neatzīst psiholoģija vai kāda cita zinātne, ir cits jautājums. Psiholoģija nepēta dēmonu vai paralēlo pasauli, tā pēta cilvēku pārdzīvojumus. Psiholoģijā ir tāds jēdziens – transpersonālā pieredze un transcendences pieredze. Tātad ir pieredze, kuru cilvēki guvuši, un mēs nevaram to nerespektēt.

Par karmas izpirkšanu varu pateikt, ka šī ideja, šī doma palīdz dzīvot un sagatavoties optimistiskam scenārijam. Ja dosimies atkal atpakaļ pie vecajiem pagātnes rēgiem vai pie vainīgo meklēšanas, mēs šo negatīvo informatīvo lauku jeb frekvenci pastiprināsim. Zinām, ka ir zemās frekvences domas. Ja masu mediji, kuros strādā konkrēti žurnālisti ar konkrētu uzstādījumu jeb savu frekvenci, ir agresīvi, tad viņi izplata tādu pašu rezonansi, suģestējot un ietekmējot zemapziņas līmenī veselu nāciju. Bet ja mēs, popularizēdami raidījumus un idejas valstiskā līmenī, saprastu, ka mūsu atbildība ir nācijas un publikas plašāku masu zemapziņas process. Daudzi nesaprot, ka viņi tiek kodēti. Ja tie žurnālisti, kas paši ir negāciju pilni varbūt privātajā dzīvē un tamlīdzīgi, neapzinās savas darbības sekas, tad ir ļoti žēl. Tādā gadījumā jāpaceļas augstāk redaktoriem, kas to visu menedžē. Un arī tiem pašiem valdības vīriem. Lūk, šīs senās zināšanas jeb šī psihohigiēna būtu jāsāk mācīt skolā. Kad jautāju, vai jūs zināt, kas ir psihohigiēna, piemēram, elementāri tikt galā ar savu elektromagnētiskā lauka vibrāciju, ar elpošanu, izelpu un vizualizāciju, gandrīz neviens neko nezina. Vēl pirms kara visos institūtos, kur sagatavoja skolotājus, mācīja tādu priekšmetu kā psihohigiēna. 1936. gadā ieviesa vācu psihiatra Johana Heinriha Šulca izstrādāto autogēno treniņu, uzskatot, ka tā ir masu mācīšanās. Kā tu vari runāt par augstām sfērām, ja neproti noskaņot savu instrumentu – ķermeni un prātu?

L. G.: Gan, gan.

G. S.: Tieši tā, abi. Atceros, bija man viena klase, kur pusaudžiem bija ārkārtīgi slikta uzvedība. Viņi nespēja klausīties, jo bija hiperaktīvi, 15-16 gadi ir vērtību maiņas vecums. Un tad es atradu grāmatu par psihohigiēnu, kā strādāt ar savu iekšējo stāvokli. Sākām strādāt ar šo autogēno treniņu un uzvedība pilnīgi izmainījās. Jo viņiem vajag sajust savu frekvenci, tāpat kā daudziem cilvēkiem Latvijā. Jāsajūt, ka viņi ir pārvaldītāji, ka viņi pārvalda šo savu instrumentu. Tad viņus arī tik viegli nevarēs ietekmēt.

M. V.: Es gribu atgriezties pie profesora Buiķa vārdiem, ka Zeme savu karmu ir atstrādājusi. Ko tas nozīmē? Visi zina, cik daudz ciešanu, karu un deportāciju, cik daudz nelaimju un ekstrēmu situāciju radījuši paši cilvēki. Un tie, kuri šo akciju rezultātā aizgājuši bojā, ar savām ciešanām, bēdām, savu traģisko likteni varbūt ir šo karmu izpirkuši. Zemīte tiešām ir nesusi upurus tālab, lai eksistētu tālāk. Tas ir dievišķais upuris tādā ļoti senlaicīgā izpratnē. Ja atgriežamies pie psihoterapijas, tad mēs strādājam ar dziļiem pārdzīvojumiem. Un nedrīkstam to „norakt”, jo tad tā nav dziedināta. „Ēnas puses”, kā teica Jungs, „ir jāiznes, lai varētu tās palaist…” Mums nav šodien jānodarbojas ar raganu medībām, bet ar to, lai apzinātu šo pieredzi kā zīmi. Lai no tiem, kuri dzīvo šodien, varētu sagaidīt sapratni. Ja necienām savu pagātni, nevaram virzīties tālāk. Ir jāciena. Jā, varbūt Zeme pati ir saņēmusi šos upurus, bet cilvēks šodien vēl nezina, ko ar savu pagātni darīt. Ir civilizācijas, kas gājušas bojā. Augstākas civilizācijas ar augstākiem sasniegumiem. Pilsētas ir būvētas kalnos. Un cilvēks to ir pierādījis. Floridā – latvietis Liedskalniņš – sīks, ar tuberkulozi slims cilvēciņš, spēja uzbūvēt koraļļu pili. Izmantojot Ēģiptes mistēriju zinības, pārvietojis tonnām smagus koraļļu akmeņus. Tātad cilvēka resursi ir ļoti lieli, ļoti dziļi. Arī viņam bija spēcīgi pārdzīvojumi – mīlestība, dzimtenes zaudējums… Smaga pieredze, kurai viņš pārauga pāri.

Kompensācija – pāraugt pāri savām sāpēm. Tas nav noliegums, bet sava veida sublimācija2, sava veida jaunas zināšanas, ar ko Liedskalniņš aizrāvās. Viņš palīdzēja floridiešiem apgūt Floridu. Tur, kur netika galā tehnoloģijas, viņš pus dienas laikā pārvietoja smagos akmentiņus. Latvietis parādīja pasaulei! Latvieši pēc viņa nāves nevarēja to koraļļu pili nopirkt, nopirka ebreji, kuri tagad ar to lepojas.

L. G.: Kā vienu no pasaules brīnumiem.

M. V.: Latviešiem šī pārdzīvojuma pieredze ir. Nav jāierok sevi nepazīšanā un aizmirstībā, bet sāpe jāpārdzīvo un jāliek klāt jaunas zināšanas, lai varētu vairāk. Pat vairāk nekā jebkurš cits, kas cietis mazāk. Bet tu to nevari, ja tu to nerespektē, nerespektē savu pagātni. Man patīk, ka tomēr kaut kas top atmaskots. Nedrīkst būt melno plankumu, nepazīstamu vietu. Ir jārespektē sava vēsture, jārespektē savas tautas zināšanas. Lai pazītu, neaizmirstu, cienītu un ietu tālāk.

L. G.: Šis ir perfekts sarunas nobeigums. Bet mani tomēr interesē jūsu domas un sajūtas par nākamo, 2012. gadu. Vai visas šīs zīmes arī par kaut ko neliecina? Neredzamā pasaule strādā enerģētiski.

M. V.: Šodien ļoti svarīgi skatīties, kādas ir Jaunā laikmeta prasības. Neuzskatu, ka tas ir pasaules gals. Mainās visa astrofizika, mums ar to jārēķinās. Un tāpēc mainās kosmiskās vibrācijas. Bet tās nosaka planetāro ekoloģisko apziņu. Un šī ekoloģiskā apziņa ir tā, kas vai nu būs dominējoša vai arī uzvarēs procesā, kurā mums no bojāejas jāpasargā planēta.

L. G.: Šie bojāejas gaidītāji, viņi nevar šo procesu ietekmēt?

M. V.: Domas var, jā. Kā rakstīts „Kosmosofijā”, mēs sastrādājam šo negatīvo domu enerģiju līdz pat ceturtajai plaknei, līdz kosmiskajam līmenim. Tikai pats cilvēks, nekādas paralēlās ne citas pasaules nespēs viņu attīrīt. Pašiem ar savām pozitīvajām domām, ar transformētām domu klišejām, ka varam – varam sevi cienīt, varam izdzīvot! Tas, kas notiek pasaulē, liek mums mainīties garīgi. Varbūt Latvija ir viena no valstīm, kas iziet šo sāpju ceļu ar garīgumu? Un tā tas arī jāpieņem. Bet tas nav gānīšanās process, tas ir sevis attīrīšanas process. Ir jāaug emocionālajai un garīgajai inteliģencei.

L. G.: Paldies par sarunu!


* * *

Pārpublicēts no žurnāla “Mistērija” 2011.gada maija numura
(sarunas turpinājums jūnija un jūlija numuros)

Iesūtīja Laura R.

  1. Enioloģija – zinātne par energoinformatīvo apmaiņu starp dzīvo un nedzīvo matēriju. []
  2. sublimācija:

    1. Vielas tieša pāreja no cieta stāvokļa gāzveida stāvoklī vai no gāzveida stāvokļa cietā stāvoklī.

    2. psih. Cilvēka zemāko, instinktīvo, galvenokārt seksuālo tieksmju pārveidošanās augstākās psihiskās formās. []


  • Šeit lasāma grāmatas anotācija – http://www.e-mistika.lv/index.php?kat=arh&txt=588

  • Paldies par jauko rakstu!

  • Mēs gribam un mēs negribam. Vieni vēlas labu, turpretim citi sliktu. Tā domājam mēs katrs. Bet vai tā būtu pareizi? Vai tad nav tā – kas vienam labs var citam būt slikts? Piemēram, es apmeklēju svētdienās dievkalpojumu. Man tas rada mieru un es jūtos labi. Bet kādam citam tas liksies, ka rīkojos nepareizi, izniekoju laiku, nodarbojos ar tumsonību u.t.t.. Bet kāds cits svētdienas dienā apmeklēs iespējams kādu citu iestādi. Mēs vienkārši laikam nespējam pieņemt atšķirīgu viedokļus un uzskatus. Ja kāds nedara lietas, kā tās daru es, tad tas slikti. Un tā mēs vienkārši nonākm līdz konfliktiem. Cik bieži neesam domājuši visu sākt no „baltas lapas”. Nu un kā? Un vai vispār tas iespējams? Bet ja nav iespējams, tad ko man darīt? Ir daudz, kas cilvēkus vieno un daudz, kas šķir. Vienojošo vajadzētu likt lietā, bet atšķirīgo nolikt malā. Vienkārši neievērot, bet arī ne izmest. Iespējams, ka šodienas mīnusi ar laiku transformēsies plusos. „Netiesā un pats netiksi tiesāts!” Mēs taču nezinām, kas norisinās katra cilvēka dvēselē. Katrs tiek uzrunāts reiz no Augstākā un katrs pats pieņems lēmumu. Mums katram pastāv saites ar neredzamo pasauli, bet ar kādu no šīs neredzamās pasaules daļu apliecinās cilvēka rīcības augļi.
    Zināšanas, kuras mums tiek nodotas ir kāda pieredze. Mēs varam praksē to piedzīvot un izdarīt savus secinājumus. Un tā jau tad būs mūsu pieredze, kuru mēs centīsimies nodot tālāk, bet nevis uzspiet ar varu. Līdzīgas pieredzes ir katram cilvēkam, vienalga pie kādas etniskās grupas, tautas viņš būtu pieskaitāms. Ļoti labi pateikts, ka cilvēkam jāciena sava vēstures pagātne. Kāda tā arī nebūtu bijusi. Cienot seno, mēs cienīsim arī jauno. Un tā no paaudzes uz paaudzi. Nav jāgaužas un jālej asaras. Tā pasaule iekārtota. Jaunais pārvērtīsies vecā un vecais pāries jaunā!
    Zeme nenoliedzami ir dzīva. Tā spēj daudz panest, bet kā jebkura dzīva radība, tā reiz pretosies, atgādinās par sevi un liks cilvēkam izdarīt secinājumus.

  • Egil,
    * kāds ir Tavs viedoklis par obligātu reliģijas mācības (kādas konkrētas reliģijas) ieviešanu valsts skolu programmās?
    * ja gadījumā tu atbalstītu tādas reliģijas mācības ieviešanu skolās, kas būtu balstīta uz vairāku reliģiju, filozofiju, mācību utt. pamatiem, kā būtu iespējams nodrošināt to, ka skolotāju attieksme pret kādu konkrētu reliģiju nav “pozitīvāka” kā pret citām?
    * varbūt ir vēl cits, tev zināms, variants, kā ar izglītības sistēmas palīdzību varētu sekmēt, lai bērni (cilvēki) tiektos izzināt to, kāds viss ir, un dzīvotu ievērojot vispāratzītās normas?

  • Paldies par jautājumu. Es laikam uzreiz nesāktu ar skolām.Bērni tam jasagatavo pakāpeniski. Patiprināti vajadzētu ieviest bērnudārzos visu tautu pasaku lasīšanu, lai rosinātu bērna fantāziju, apspriestu tās labās un sliktās lietas, kas tajās atspoguļotas.
    Mēs nevaram ieviest kādas konkrētas vienas reliģijas mācību, jo tas izraisīs jebkurā gadījumā konfliktus no vecāku puses, kas noteikti iesēs negatīvu sēklu bērnos. Pat runājot tikai par kristietību var rasties konfesionālā dalīšanās, katoļi pret luterāņiem, pret pareizticīgajiem u.t.t.. Vidusskolās tomēr vajadzētu ieviest obligāto Bībeles studiju programmu, vismaz beidzamajās klasēs. Bībele sevī tomēr ietver trīs lielāko reliģiju pamatus un vispāratzītās normas. Reliģijas mācības uzdevums būtu nevis radīt fanātiķus, bet domājošus, spriet spējīgus cilvēkus. Ticību nevar iemācīt, tā atnāk pie katra noliktā laikā vai neatnāk, bet var iemācīt cilvēciskumu un formēt attiecības. Nezinu vai esmu atbildējis uz tavu jautājumu.

  • Pirmkārt, 1935. gadā A.P. Balodis šo grāmatu izdeva ar sievas Emmas vārdu. Nebija gan veltīgi, jo īsi pēc izdošanas Ulmaņa valdība to izņēma no apgrozības un iznīcināja.

    Grāmata, ja kas, ir pārizdota atkārtoti un ir nopērkama:
    http://www.latvietis.lv/index.cgi?action=31&id=3330

  • Starp citu, runājot par autoru (un nevis autori, kā rakstā minējusi Lia Guļevska): vispirms jau būtu jānoskaidro patiesā informācija, nevis jāpagrābj kaut kas no kaut kurienes un jāpasniedz kā patiesība. :)

    Biedrības “Latvietis” dalībnieki ir personīgi tikušies ar A.P. Baloža pēcnācējiem (mūsdienās dzīvo Francijā – trimdas latvieši) un pārizdotajā grāmatā ir daudz kas no autora nepublicētiem manuskriptiem, ja kas.

  • Un vēl rakstā ir viena pavisam muļķīga teze:
    Turpinot par rezonēšanu. Dažreiz mēs varam brīnīties, kāpēc pusaudži klausās smago metālu un kļūst savādāki. Psiholoģijā bija eksperiments. Vecāki pusaudžus, kuriem patika smagais metāls un kuri nevarēja ciest klasisko mūziku, uz 30 dienām nosūtīja uz nometni.

    Kā reiz “metālisti” lielākoties ir lieli klasiskās mūzikas cienītāji… Klasiskajai mūzikai ir daudz kas kopīgs ar “smago metālu”. :)

  • Paldies, Alvil, par informāciju. Tā kā labprātāk lasu drukātu tekstu, nevis datora monitorā, turklāt diezgan bieži sanāk braukt ar sabiedrisko transportu, noteikti iegādāšos grāmatu.

    Par kļūmēm… nebūsim bargi un nesodīsim. Ļoti labi, ka ir atsaucīgi cilvēki, kuri uz kļūmēm norāda un tās izlabo.

  • Egil, laba doma par dažādu tautu pasaku lasīšanu bērnu dārzos. Noteikti, ja ir pasaka ar līdzīgu dzīves gudrību, kas nav atrodama latviešu tautas pasaku krājumā, kādēļ gan nemācīties no citu tautu pieredzes!

    Par OBLIGĀTU bībeles programmu vidusskolās… absolūti nepiekrītu. Visiem iespējamiem līdzekļiem cīnītos par to, lai cilvēkiem būtu BRĪVA izvēles iespēja – gan vidusskolā, gan vēlāk. Gadījumā, ja tavs viedoklis gūtu pārsvaru sabiedrībā, tad par laimi, noteikti līdz tam laikam būs pieejamas BRĪVSKOLAS – arī vidusskolas. Vēl, protams, paliek variants bērnus nesūtīt vidusskolā vispār, vai sūtīt kādā privātskolā, kur cilvēkus nezombē… Nu pašā sliktākajā gadījumā nāktos aizbraukt no Dzimtenes, atzīstot, ka Latvijā brīvas apziņas attīstības iespējas ir iznīcinātas.

  • Ivo, bet ja mēs nolemjam visu būt zaļie, vai tu pieļauj to, ka vajag sarkanos, baltos. Ja – jā, tad kāpēc?
    Ar laiku tādi var savairoties. SPĒKS IR VIENOTĪBĀ.:))

    Esmu dzirdējis, ka Dievs nav demokrātijas piekritējs.

  • grāmata laba, lasīta tika skolas laikā. man ir sekošs jautājums klātesošajiem: vai kāds/kāda ir savā praksē, ar pierādījumiem pārbaudījis/usi grāmatā rakstīto?

  • Kulturoloģijas priekšmetā, sadaļā-Reliģiskais pasaules uzskats ir nodaļa “Abramiskās reliģijas”, kurā skaidrotas kopīgās un atšķirīgās parādības kristietībā, jūdaismā un islamā. Cik nopietni katrs no skolēniem to izlasa, tas ir viņu rakstura un interešu jautājums.
    Man kādreiz bija PSRS pasaku programma, kas saucās “Visiem viena bagātība”.

  • Ivo, visiem līdzekļiem cīnīties par brīvo izvēli nevajadzētu gan.Kāda māte apmeklēja savu dēlu cietumā un viņš tai teica, ka ja viņa būtu savu bērnu pieskatījusi un nedevusi brīvu izvēli, šodien viņš te nesēdētu.
    Varbūt esmu despots, bet uzskatu, ka brīva izvēle cilvēkam var būt tad, ja viņš ir iemācīts – audzināts, kā ar šo brīvību rīkoties.
    Ja R. Paula tēvs nebūtu liedzis dēlam brīvību – nemācīties klavierspēli, iespējams mums nebūtu Maestro.
    Brīvība ir pamests kauls, bez gaļas vienkāršiem ļautiņiem. Nevienā aristokrātiskā ģimenē līdz pilngadībai nebija izvēles brīvības. Bija smagi un grūti jāmācās viss tas, kas būs nepieciešams nākotnē, tai skaitā arī Bībeles zinības.
    Visas runas modernā pasaulē par viltus brīvību, ieved cilvēkus nebrīvē un atkarībās.
    Savā laikā gruzīnu aristokrātija savus bērnus nodeva audzināšanā pie nebadzīgām ģimēnēm. Nekādas brīvības, lai runātu pretim vecākiem. Jautājums, kāpēc viņi tā darija?
    Pat dzīvnieku pasaulē plēsoņas nepamet savus bērnus, neiemācot viņus medīt.
    Pagājušo gadsimtu gudrākie un gaišākie Latvijas dižgari iemantoja brīvības garu iepazīstot pasauli caur ticības mācību un Bībeles gudrībām.
    Piedodi man Ivo, bet man liekas, ka Tu esi kļuvis par liberālās politikas un brīvā tirgus attiecību augli, bet varbūt upuri.

  • “Pazudušais dēls” arī kliedza uz savu māti _ “vai tu man teici- neej uz krogu, nepiedzeries!”
    Es zinu daudzas mātes, kas mutes izrunājušas tukšas, bet “brīvo gribu” nav spējušas pārsist.
    Beidziet piesieties IVO, citur ir daudz drakoniskāki administratori.

  • Egil,
    1-kārt, tu nodarbojies ar demagoģiju un pats labi to zini. Tavi piemēri ir pilnībā no citas operas.
    2-kārt, secinājums, kas izdarīts pēdējā teikumā ir aplams. Iespējams, ka tiešām no manis rakstītā tā varētu noprast, kā raksti… bet tas tādēļ, ka laikam vēl neesmu atradis īstos vārdus.

    Tas secinājums par tevi gan varētu būt patiess, jo kā gan savādāk, ja vēlies kādam UZSPIEST, iezombēt pasaules izpratni, kas tuva ir TEV (pats rakstīji, ka vajadzētu ieviest obligāto bībeles studiju programmu)? Protams, ka cilvēks, kurš ierobežo (vēlas ierobežot) savu līdzcilvēku brīvību, ir despots. Es saprastu, ja runa būtu par to, ka es tevi kaut kādā ziņā apdraudētu, tev darītu pāri, vai tamlīdzīgi… tad, protams. Bet nē. Ne no šā ne no kā tu vēlies ierobežot manu bērnu brīvību (gan jau man tādi reiz būs). Absurds! Vai tiešām “brīvība” krīstīgajā reliģijā nav vērtība? Kas tad tā par mācību?! Izklausās pēc krustnešu karagājiena turpinājuma tikai 21.gs. veidolā! Un nekar man klāt nekādas birkas.. un nekādas demagoģijas par visatļautību, bezatbildību un tādā garā. Izskatās, ka esi pagalam izsamisis, ka neredzi citus ceļus, kā būtu iespējama cilvēku (cilvēces) saprātīga attīstība, kā būtu iespējams izaudzināt krietnus cilvēkus…, kā tikai uzspiežot citiem ar varu “bībeles mācību”.

    Mani vari iemest cietumā, vari mērdēt badā, vari visādi ierobežot manu fizisko brīvību, taču, ja kāds vērsīsies pret manas (manu bērnu) apziņas attīstības brīvību, to ierobežojot/izkropļojot, tad es tik tiešām cīnīšos nežēlīgi un līdz pēdējam, kā to darīja mūsu senči. Būtu vismaz izvēlējies kādu citu mācību – ar dziļakām saknēm… Kriestietība radīta mākslīgi – pāris gadu simtus pēc Kristus dzimšanas (labi, pieņemsim, un gan jau ka tā arī ir, ka tik tiešām Jēzus Kristus bija reāls un vieds cilvēks tajā laikā). Jebkuram saprātīgi domājošam cilvēkam skaidrs, ka pēc pāris gadsimtiem iespējama tikai teiksmu sacerēšana, dažādu svēto rakstu sakompilēšana, turklāt par pamatu ņemot dažādu tautu pieredzi, t.sk. paražas, svētkus un to visu izkropļojot, lai cilvēkam būtu praktiski neiespējami dzīvot vienotībā ar Dabas likumiem. Es saprotu, ka tu un tavi domubiedri ir veltījuši gadus un gadu desmitus, un varētu mani tagad apbērt ar “pierādījumiem” un “zināšanām”. Protams! Jo tieši šim nolūkam ir gadu simtus darbojusies milzīga reliģiju industrija. Milzīgs bizness, labi apmaksāts prāta kontroles institūts. Ja Jēzus to visu redzētu, noteikti būtu izdomājis kaut kādu gudrāku pieeju… Laikam nepaspēja. Viņu nomušīja. Vēlākie “bībeles mācības” autori uzķēra sabiedrības pieprasījumu, saprata, kādu matriksu no tā visa iespējams uzburt cilvēku prātos. Lai Dievs pasarg, ko tas viss šajā pasaulē vēl var atnest.. Laikam par maz posta bijis. Kādam vajag vēl..

  • Kāpēc “Abramiskās reliģijas” cauc par abramiskajām, tāpec, ka ap Abramu aprakstītie notikumi nes sevī šo reliģiju koncepciju. Atcerieties, Dievs saka Abramam ‘nokav savu bērnu jo Es tev tā saku’, un ko Abrams – tā arī dara. Un nav svarigi ir pēdējā brīža apzēlošana un atalgojums vai nav, šajā brīdī tiek noteiktas prioritātātes. Dievs tiek nolikts pirms visa: ģimenes, dzimtas, tautas. Pie tam tas ir dievs Kungs, nevis Dievs tēvs. Arī baušļi apliecina šo nostādni: pirmie ir par attiecībām ar dievu un tikai pēc tam seko sadzīviskie. Tāpat šīs reiģijas neparedz tiešu cilvēka dialogu ar dievu, bet tikai caur stapnieku (apmācītu priesteri). Un stapnieki tad arī pāuž ‘dieva gribu’.
    Jēzus vēstijums bija: ‘viss ir mīlestība’, ieejam baznīcā, un ko mēs dzirdam: ‘lūgsimies to kungu’.

  • rv 19.07.2011 15:50 ar pierādījumiem pārbaudījis
    ————————————————-
    Atbildes variants 1:
    To kā pasaule ir uzbūvēta patiešām, patiešām, patiešām to neviens un nekad neuzzinās, tāpēc daudz svarīgāk ir tas, kā Tu pret to izturies. (iedomājies sarkano asisns ķermenīti tavā asisnritē, kuš ir iedomājies ka mēģinās saprast kas Tu esi.) Pasaule kļūst savadāka tad, kad tu izmaini savu attieksmi pret viņu. (bet tā nav akcija tas ir process)
    ————————————————-
    Atbildes variants 2:
    Meklē tehnoloģijas ? Ņem vērā vienu lietu tehnoloģijas ir pats pēdējais, Vispirms ir jāsaprot kās tā smalkā pasaule tada ir, kas un kur tajā atrodas, kur Tu esi šobrīt, un kurp gribi doties. Tas tikai padoms, izvēlies Tu pats.

  • rv, labs jautājums.
    Nojaušu, ka šo to no grāmatā rakstītā ir nācies pašam pieredzēt, taču izlasīšu, tad uzrakstīšu precīzi.

  • Klusais, redzu, ka esi Sv. Rakstus lasījis. Patiesi Ābrahams pildija Dieva gribu, bet viņš līdz pēdējam brīdim cerēja uz Dievu, ka tas dos citu risinājumu. Un kā mēs redzam auns tiek dots cilvēka upura vietā.
    Ar to beidzās laika posms, kad cilvēcei tiek atcelta reliģiskā cilvēku upurēšana un tā vietā dots aizvietojamais upuris – dzīvnieks. Pavērsiens cilvēces reliģijas vēsturē.
    Ivo, pilnībā tev piekrītu, ka neviena cilvēka apziņas brīvību nevajag ierobežot, tai skaitā arī manu. ‘Domāju, ka Jēzus ļoti labi zin un saprot, kā Viņa mācība gadu tūkstošos caur cilvēku radītiem rituāliem patiesi izkropļota. Pirmkristieši droši vien tā nebija iecerējuši, ka laika gaitā Kristus mācība tiks pielāgota nevis cilvēka garam, bet miesai. Līdz ar to varam secināt, ka bieži viss labais tiek no cilvēku samaitātības pārveidots.
    Neko es netaisos tev pierādīt vai pārliecināt, ne zinātniski, nedz arī reliģiski. Pats ar gadiem daudz ko atklāsi un sapratīsi.
    Tev taisnība, laikam nevajag ieviest neko obligātu. Es pat teiktu, ka vajadzētu aizliegt, tad iespējams pēc daudziem gadiem atradīsies cilvēki, kas šo aizliegto Grāmatu būs paslēpuši, lai nākotnē zināt kārie to izviltu no putekļiem, notīrītu un sāktu lasīt.
    Tu saki, ka brīvība kristiešiem nav vērtība. Ļoti maldies. Dievs piešķira jau pašos radīšanas pirmsākumos cilvēkam izvēles brīvību. Ir cilvēki, kas lasa un nesaprot, klausās un nedzird, skatās un neredz.
    Tu nosaki, ka esmu demagogs, nu ko tavas tiesības. Tikai atceries, ka tad kad būsi tēvs saviem bērniem, arī viņi tev stāstīs par brīvību, tiesībām pēc savas apziņas izpratnes, kuras tev varētu likties nepareizas un lai viņus pasargātu, iespējams viņu acīs uz laiku kļūsi par despotu. Varu tev godīgi pateikt, ka nekad nebūšu pārprastas demokrātijas un visatļautības piekritējs. Mēs dzīvojam vienā laikā un telpā, tikai katrs ar savu pieredzi un viedokli.Pie tā arī paliksim. Labu vēlot EgilsR

  • Ļoti labi, ka esam vienisprātis, ka valsts skolās nevajag obligāti ieviest “bībeles mācību”. Diemžēl ir ticīgie, t.sk. kristieši, kuri tā nedomā…, kuri ar “brīvību” saprot “obligātu krīstīgo mācību skolās”.

    Nepiekrītu, ka vajadzētu aizliegt. Kuri gribēs, tie paši atradīs. Par to “apziņas izpratni”.. lai nu būtu. Ne man to vērtēt. Par “pārprasto demokrātiju” un “visatļautību” jau paredzēju. Skat. iepr. komentāru.

    Pieņemu priekšlikumu, palikt katram pie sava viedokļa.

  • Egil, atceries Jēsus teica ‘esmu nācis tikai pie izraēlā tautas kritušajām avīm’, un Ābrams (Ābrahams) ir ēbreju ciltstēvs. Par upurēšanu Mezopotāmijā nezinu neko, diemžēl neko nezinu arī par cilvēeku upurēšanu pie baltajiem cilvēkiem, bet jebkurā gadījumā domāju ka runāt par pavērsienu cilvēces reliģijas vēsturē ir pārspīlēti.

  • Eiropas visnotaļ cienītie grieķi arī bezizejas situācijās ķērās pie cilvēku upurēšanas – pēdējais fakts no kara ar persiešiem.
    Ābrama stāsts tieši iezīmē šo pāreju – Dievam nav vajadzīgi cilvēku upuri.
    Bet Ābrama stāstam ir vēl viena īpatnība- Ābrams meklē sev mītnes zemi, jo no Ūras viņš ir aizgājis un meklē “Apsolīto zemi”.Te sākas viendievība un izredzētības apziņa.

  • Interesanti vai uz krustā sisšanu, raganu un burvju dedzināšanu un slīcināšanau var paskatīties kā uz upurēšanu ? Un kas bija viduslaiku higiēnas un medicīnas liegumi, un no kādām struktūrām tie nāca ? Vai tik to nedarija tie kas šo Grāmatu visūr sev pa priekšu nesa ?

  • Šeit nedaudz par cilvēku upurēšanu (patiesībā tikai par to) šodienas dievam. Arī par tirgus ekonomiku.
    Iesaku:
    http://video.yandex.ru/users/kobtv/view/1065

  • Sandra padies par saitu. Jā patiesi cilvēku upurēšana mamonam. Cilvēki ziedo cilvēkus naudai, alkatībai. The end!

  • Sandra, priekš kam vēl un vēl skatīties dēmonizētos tumsoņus? Mums jācenšas šeit un tagad atpestīties no dēmoniem sevī un saredzēt tos līdzcilvēkos.Apgaismoties un apgaismot!

  • Šodien iegādājos Kosmosofiju… jauno izdevumu. Tas ir biezāks, kā 1935.gadā izdotais. Ehh.. tik daudz ko lasīt. Būtu agrākos gados atnākusi sapratne, ka tik daudz interesanta un vērtīga ;)

  • Laura R.
    20.07.2011., 19:53
    dēmonizētos tumsoņus
    ——
    Gluži pretēji, manis piedāvātajā saitē nekas nav par tumsoņiem.
    Tur ir par cilvēkiem, kurus vajadzētu redzēt. Ļoti pozitīvs un iedvesmojošs materiāls.

  • Es pāris stundu lasīju to grāmatu. Laba grāmata. Pirms gandrīz astoņdesmit gadiem uzrakstīta, visai mūsdienīga.
    ——————
    Ja nolemjat ar grāmatu iepazīties – sākat no pēdējām lappusēm.
    Autora ieteiktais mūsdienās kļuvis par plašu un sazarotu biznesu, izklaides biznesa daļu un būtību.
    ———
    http://www.thefreedictionary.com/aura
    Ir vienmēr interesanti apskatīties ko kāds vārds nozīmē. Bieži pārdomas par vārdu ir vērtīgākas par bibliotēkām tekstu šā vārda sakarā.

    Varbūt, ar “auru” var saprast cilvēka “apkārtni” (iespējams izkrāsotu) cilvēka domu pasauli

  • Религия — связь человека с Богом, с Тем, Кто изначала создал космос и человека, а не с чем-либо появившемся в космических пространствах. Между Богом и миром нет навязчивого посредничества “эонов”, “астралов”, полубогов и эманаций. Зачем нужно это умолчание о космических силах — хорошо видно из обратного: там, где они привлекают к себе внимание, религия исчезает. По справедливому замечанию Н. Бердяева, “в сущности и теософии и антропософии следовало бы называться космософией”[6]. До Бога здесь уже не докричаться; Он просто неинтересен страннику по астральным лабиринтам. Языческий мир всегда пытался навязать христианству свою космологию, заполнить пространство между Богом и человеком всевозможными эонами, сефиротами, планетами и т. п.
    Мир поистине прекрасен. Он может быть источником религиозных переживаний, но не предметом религиозных чувств. Странствуя по миру, человек рискует “в великолепии видимого потерять из виду Бога”[7]. И язычество всегда пыталось внедриться и навязать поклонение твари именно через космологическую фантастику. Что в результате получается и как далеко оно отстоит от Библии — видно из трудов Блаватской-Рерихов (эти суррогаты, равно далекие и от традиции Вед, и от традиции Библии, в постатеистической России почему-то принято считать “духовной мудростью”).
    http://aliom.orthodoxy.ru/arch/012/012-kuraev.htm

  • “Языческий мир всегда пытался навязать христианству свою космологию”
    Protams, tikai tādi tipi kā jezuītiskais murgologs Kurajevs līdz pēdējai asins lāsei aizstāvēs šķīsto baznīcas kosmoloģiju it kā Galileja nemaz nebūtu bijis :DDD

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.