Intervija ar uzņēmēju, zemnieku saimniecības „Zemitāni” īpašnieku Gunti Belēviču („Neēdiet Sniegbaltītes pamātes ābolus”)

– Kādu brīdi bijāt pieskāries politikai: nepilnu mēnesi pildījāt apvienības Par labu Latviju (PLL) padomes priekšsēdētāja pienākumus. Vai Saeimas ārkārtas vēlēšanās, kas acīmredzot notiks 17. septembrī, negatavojaties startēt ar savu sarakstu?
– Nē, šajās vēlēšanās es vēl negatavojos to darīt. Viena no mūsu lielākajām nelaimēm ir tā, ka mēs vienmēr gribam kaut ko ātri uzcept, bet nekas labs no tā nesanāk. Uz šīm vēlēšanām vajadzētu nevis dibināt jaunas partijas, kas latviešu balsis tikai atšķaidīs, bet gan atbalstīt kādu no esošajām partijām un stiprināt tās ar jauniem cilvēkiem, tādiem, kas grib ne tikai nodarboties ar politiku, bet arī strādāt Latvijas labā. Mans laiks vēl nav pienācis. Un varbūt arī nekad nepienāks. Man ir sava mājaslapa, kurā ir reģistrējušies gandrīz simt atbalstītāju. Kad būs tūkstotis, tad varēšu dibināt partiju. Bet tā būs runa par nākamajām vēlēšanām. Patlaban es ar milzīgu interesi gaidu, ko šo vēlēšanu kontekstā darīs Valsts prezidents Valdis Zatlers.

– Vai tas nozīmē, ka jūs varētu atbalstīt Valda Zatlera partiju, ja tāda būs?
– Es nekādā gadījumā negribētu viņam traucēt. Bet mēs arī nezinām, vai prezidents būs gatavs vadīt kādu jaunu tautas fronti, apvienojot dažādas partijas, kas idejiski neatšķiras. Interesanti, ka Igaunijā ir partijas, kurās ir pat 10 000 biedru, bet pie mums vēl tā nav, un es, manuprāt, zinu, kāpēc nav. Mēs nelasām partiju programmas, bet balsojam par cilvēkiem. Un mēs šajos cilvēkos viļamies, jo apsolītā laimība neiestājas. Idejas nevar radīt un apkopot ātri. Jūs pieminējāt apvienību Par labu Latviju. Tās ideja jau bija pareiza! Domāju, ka uzņēmējiem jānes uz partijām nevis nauda, bet idejas. Un ja šīs idejas gūst atspoguļojumu partiju programmās, ir jābalso par šīm programmām. Daudzkārt ir runāts par to, ka daudzas labas idejas ir diskutētas valdībā, bet nav realizētas. Taču valdība nav tā vieta, kur var diskutēt! Valdībai ir jāstrādā. Ir uzvarētājas partijas, kuras ir pārliecinājušas elektorātu par savu ideju pareizību, un valdībai par to vairs nav jādiskutē. Latvijā diemžēl ir milzīgs ideju trūkums, mums nav pieredzes ideju apspriešanā, labākajā gadījumā, ja cilvēks izsaka kādu ideju, viņu var izsmiet, bet diskusiju nav. Domāju, ka šīs vēlēšanas būs pēdējās, kad mēs vilsimies cilvēkos. Man šķiet, vajadzētu veidot kaut ko līdzīgu Tautas frontei, kad inteliģence nolēma vairs neklusēt, pārstājot baidīties no riska izjaukt savu karjeru. Un inteliģencē ieklausās. Esmu sapratis arī to, ka Latvijā dzīvojošie nelatvieši tieši tāpat mīl savus bērnus kā latvieši, tāpēc viņiem rūp savu bērnu nākotne, un tāpēc varētu izdoties viena lieta, proti, mums jāapzinās Latvijas jaunatnes daļa, kas izstudējusi vislabākajās pasaules augstskolās, un mūsu uzdevums būtu nevis pašiem rauties pie varas, bet gan šos jaunos cilvēkus padarīt populārus sabiedrībā, un viņi tad arī kļūtu par finanšu, ekonomikas un citiem ministriem. Tādā gadījumā izveidosies principiāli jauna situācija.

– Jūs runājāt par labām idejām, kuras bija apvienībā PLL. Bet kur tas tās idejas pazuda? Kāpēc PLL šobrīd ir sabrukuma stāvoklī?
– Varu runāt tikai par savām idejām, kuras izteicu, kuras tika nokritizētas un kuru dēļ es arī izlidoju ārā no šīs apvienības. Ideju, kas pateikta nepareizajā vietā un laikā, norok. Vissliktākais laiks izteikt labu ideju ir priekšvēlēšanu laiks, jo pretējai pusei, kurai var piederēt arī medijs, vienmēr būs iespēja pateikt, ka šis viedoklis nav pareizs. Es tiku kritizēts par izteikumiem presē izglītības reformas sakarā, taču es savas idejas pirms tam biju izteicis arī pie apvienības galda. Es teicu, ka jāsāk ar bērnudārziem un ka krievu un latviešu bērni jālaiž vienā grupiņā, tad turpināju, ka pamatizglītība ir par valsts naudu, bet visa tālākā – par maksu, bet mēs maksāsim ar saviem nodokļiem. Es runāju par to, ka manai nodokļu naudai tieši vajadzētu iet uz to mācību iestādi, kur mācās mans bērns. Un nevis caur Smilšu ielas ministriju, kur liela daļa šīs naudas nobirst. Mums mēģināja arī iestāstīt, ka augstākā izglītībā arī ir jābūt brīvajam tirgum, nu tad sadibināsim četrdesmit mācību iestādes, un tirgus pats visu noliks savās vietās. Nekas nesanāks! Mums nevajag daudzas augstskolas, mums vajag daudzus izglītotus jauniešus. Katru gadu mums vajadzētu atlasīt visus tos jauniešus, kas spējīgi būt par uzņēmējiem – darba devējiem, un tad no viņu vidus 100 spējīgākos jauniešus par valsts naudu aizsūtīt studēt uz Ķīnu. Un vēl 50 uz Indiju. Un vēl uz Brazīliju – 50. Tās ir lietas, kas atmaksāsies, jo tās ir pasaules lielākās un plaukstošākās ekonomikas. Jūs nevarat taisīt biznesu ar Ķīnu, ja nesaprotat ķīniešu mentalitāti. Es varu par to runāt, jo manas meitas ģimene vairākus gadus dzīvo un strādā Ķīnā.

– Jūsu plāns rosina mainīt domāšanu kopumā, taču tas mūsu konservatīvajā vidē nav vienkārši panākams. Tad jāmaina vēl daudzas pozīcijas.
– Jā, piemēram, mums jāmaina ārpolitikas principi. Pasakiet man, lūdzu, kāpēc mums pēc iestāšanās ES ir vajadzīgas vēstniecības visās ES valstīs? Un kāpēc mums nav vēstniecības Indijā? Un Brazīlijā? Mums vajadzētu atstāt vēstniecību Briselē, tad – valstīs, kas robežojas ar Latviju un līdztekus ir Baltijas jūras valstis, Krievijā un Vācijā – tāpēc, ka šīs valstis vienmēr karojušas mūsu teritorijā. Un tad arī pietiek. Atbrīvojušos diplomātus sūtīsim uz Brazīliju un Indiju. Šīs valstis ir tik lielas, ka tur vajadzēs arī konsulātus. Un tam visam ir vistiešākais sakars ar izglītību: jauniešiem jāmācās labākajās pasaules augstskolās, valstij jāapmaksā viņa mācības, un, kad jaunietis septiņus gadus pēc atgriešanās nostrādās valsts labā, viņš valstij vairs neko nebūs parādā, bet tas būs liels ieguvums. Kādreizējais Latvijas vēstnieks Somijā profesors Krastiņš stāstīja, ka Somijas valdība piedāvājusi Latvijas valdībai piecus Latvijas policistus izglītot Somijas policijas akadēmijā – par velti. To, izrādās, nevienam nevajadzēja. Bet mums vajag izglītotus policijas, robežsardzes, armijas virsniekus, taču mēs neesam spējuši īsā laikā izveidot tik labas augstskolas, kādas ir ārzemēs.

– Kādas vēl idejas jūs dāvināsiet sabiedrībai – tad, kad beigsies vēlēšanas?
– Piemēram, kā privatizēt Latvijas valsts uzņēmumus. Tiem noteikti ķersies klāt. Bet nevajag, piemēram, Latvenergo, privatizēt caur kaut kādām konsultantu firmām, vajag atdalīt tīklus no elektrības ražotājiem un atsevišķi pārdot šos uzņēmumus biržā. Katrs varētu pirkt akcijas, un, ja tā arī nebūtu lielākā cena, tā tomēr būtu taisnīgākā cena. Mūsu politiskā sistēma ir uzbūvēta tādā veidā, lai valsti varētu izzagt – ministrijās, pašvaldībās, to uzņēmumos. Un tiem cilvēkiem, kas atrodas pie siles, nāk liela nauda, kas tiek arī partijai. Ja partija neizstumj no savām rindām cilvēkus, kas zaudējuši tautas uzticību, tad beigās zaudē pati partija.

– Kā, piemēram, bija gadījumā ar Vienotības ekonomikas ministru Arti Kamparu.
– Jā, Vienotība daudz iegūtu, ja atteiktos viņu nemitīgi aizstāvēt. Man vēl ir cerības, ka politikā ienāks cilvēki, kas ir pašpietiekami tajā nozīmē, ka viņiem no valsts nevajag neko zagt. Kad bērni ir izskoloti, kad ir māja, kur dzīvot, kad ir auto, ar ko pārvietoties, ko tev vēl vajag? Man, piemēram, nav dzīves mērķis būt par bagātāko cilvēku Kokneses kapos. Mans mērķis ir panākt, lai mana meita ar ģimeni atgriežas Latvijā, un izdarīt tā, lai mans dēls no Latvijas neaizbrauc. Tie ir maldi, ko mums mēģina iestāstīt, ka cilvēki, kas aizbraukuši uz ārzemēm, tā vienkārši atgriezīsies. Nu neatgriezīsies, ja mēs, šeit palikušie, neko nedarīsim. Tāpēc mums kaut kas jādara. Man ir ierosinājums, kuru gan nepieņēma PLL. Ierosinu ieviest Latgales atbalsta nodokli.

– Ko tas varētu nozīmēt? Un kāpēc, piemēram, ne Vidzemes?
– Tāpēc, ka Latgale mums ir ļoti vajadzīga. Kad būsim pazaudējuši Latgali, nākamā būs Vidzeme. Šis nodoklis būtu 50 santīmu mēnesī no katra strādājošā, bet no katra pensionāra – 20 santīmu mēnesī. Gadā kopā sanāktu septiņi miljoni latu. Un par šiem miljoniem mēs Latgales skolās varētu sākt mācīt latgaliešu valodu. Tautas skaitīšanas rezultātā tūlīt noskaidrosies, ka Latgale gandrīz jau ir pazaudēta, jo daudzi ir aizbraukuši prom kopā ar visiem mazajiem latgaliešu bērniem. Bet viņi atgrieztos, ja mēs dotu kādu cerību.

– Galvenais – ir vajadzīgas darba vietas.
– Uzskatu, ka vajag apzināt, izglītot un radīt tieši uzņēmējus: pie mums pagaidām netiek domāts par to. Viņi jāsūta uz ārzemēm, viņiem tur jāmācās, jābrauc atpakaļ un katram jārada šeit uzņēmumi ar vismaz simt darba vietām. Lai arī cik grūti mums iet, gadā vajadzētu uzbūvēt divus bērnudārzus, citādi neviens nenoticēs demogrāfijas atbalsta programmai. Uz šiem bērnudārziem savas atvases vedīs gan latvieši, gan krievi, viņus nevajadzēs mudināt. Šī problēma ir tikusi uzpūsta, un man ir konkrēts piemērs ar Koknesi. Tur ir gan latvieši, gan krievi, ir tikai viena skola, bet nekad nekādu problēmu nav bijis. Manis pieminētais nodoklis ir solidaritātes nodoklis. Kad mēs sākām būvēt Likteņdārzu, bija doma, ka tas būs veltīts visām zudušajām Latvijas dvēselēm – neatkarīgi no politiskās piederības, neatkarīgi no tā, kādu formas tērpu cilvēkiem lika uzvilkt. Un šo pieminekli zudušajiem mēs būvējam visi – neatkarīgi no tā, vai esam zaļi, oranži vai bezkrāsaini. To mēs darām kopā. Jo mēs kā tauta eksistējam tikai tik ilgi, kamēr esam ar mieru kaut ko darīt kopā. Un ar dziesmu svētkiem ir par maz. Mēs diemžēl ļaujamies viegli manipulēt ar sevi tieši ideju trūkuma dēļ. Cilvēks, kurš pārvalda dialektiku un rada idejas, var atrast sekotājus, kas viņam noticēs. Mani izbrīnīja kāda ziņa. Valsts prezidenta stratēģiskajā padomē bija uzaicināts vieslektors Vjačeslavs Dombrovskis, kurš visā nopietnībā apsprieda jautājumu par teritoriālo konsolidāciju. Tas nozīmē: slimnīcu un skolu slēgšana laukos nav palīdzējusi, cilvēki laukos vēl ir palikuši, un, lai veicinātu cilvēku aizvākšanu no laukiem, valstij par lētu naudu vajadzētu atpirkt viņu nekustamos īpašumus, lai veicinātu viņu pārcelšanos uz pilsētu. Šī ideja ir pilnīgi ačgārna, un tas ir vislielākais boļševisms, ko jebkad esmu dzirdējis. 1949. gadā izsūtīja daudzus zemniekus, bet ne visus, un vēlāk represijas vērsa arī pret citiem zemniekiem. Kad padomju laikā meliorēja laukus, daudzviet lika aizart ceļus, kas veda uz viensētām, lai veicinātu cilvēku pārcelšanos uz kolhozu ciematiem. Tagad boļševisms aizgājis vēl tālāk: nu veicinās cilvēku pārcelšanos uz pilsētām! Tie, kuri pārceļas uz pilsētām, lielākoties paliek par kosmopolītiem. Un tomēr idejā – atpirkt zemi no cilvēkiem – ir arī racionāls grauds.

– Un tas būtu?
– Valstij vajadzētu atpirkt zemi no cilvēkiem, lai neļautu to pārdot ārzemniekiem. Un tikai ar vienu nolūku: lai to varētu atdot apsaimniekošanā jaunsaimniekiem. Tas būtu ieguldījums dzimstības veicināšanā. Gunārs Ķirsons savulaik izveidoja māju būve rūpnīcu, bet bankrotēja. Jebkura normāla valsts būtu gājusi viņam palīgā, jo mājas mums ir vajadzīgas! Latvijas valsts varētu pirkt mājas no šādiem uzņēmējiem, un ģimenēm – kad tām būtu noteikts bērnu skaits – šī māja būtu par velti un izmaksāta. Bet, lai šo māju varētu izvietot, ir jābūt zemei, un tad noderētu valsts iegādātā zeme. Šādam pasākumam vajadzētu būt nevis kaut kā izkaisītam pa Latviju, bet izvietotam tā sauktajos klāsteros: gluži kā Ķīnā, kur vienu teritoriju pasludina par brīvu ekonomisko zonu, un tad, kad tur iestājies kapitālisms, tai pievieno nākamo zonu, kur arī ievieš kapitālismu. Ir jāatrod kādi ciemi, kur vēl ir saglabājusies skola, un tur jāsāk nometināt jaunsaimniekus, kas vēlas gādāt bērnus, dzīvot un strādāt Latvijā.

– Tie ir vienkārši paņēmieni, bet tajā pašā laikā arī radikāli. Jālauž ne tikai sabiedrības domāšana, bet sistēma vispār.
– Jā. Un sabiedrībai kopumā ir jākļūst zaļai.

– Jūs esat Zaļās partijas biedrs?
– Jā, bet kā partijas biedrs neaktīvs. Esmu zaļš pēc pārliecības. Kad redzu, ka Jūrmalas kāpās Raiņa priedes tiek izmantotas kā elektrības stabi, zinu, ka tieši pret tādām lietām zaļie varētu efektīvi darboties. Kad uzzinu, ka daudzi Latvijas zemnieki, iemācījušies no dāņiem, īsi pirms kulšanas smidzina labību ar indi – raundapu, lai graudi kļūtu sausi, un pēc tam to nodod elevatorā, lai mēs ēstu saindētu maizi, tad zinu, ka jārodas tādiem zaļajiem, kas gatavi strikti iebilst šādiem zemniekiem. Tu neesi zaļš tikai tad, kad protestē pret atomstacijas būvi. Mēs, dzīvodami savā zaļajā zemē, pat neiedomājamies, cik tā ir vērtīga no izaugsmes iespējām. Es uz savu briežu saimniecību no Beļģijas uzaicināju pārvaldnieku, kurš pie manis ir ar visiem saviem briežiem, jo viņam Beļģijā nebija vietas, kur tos briežus audzēt: viņa astoņu hektāru tādam pasākumam ir par maz. Bet mums ir kur izvērsties. Poļi, stājoties ES, prata pateikt, ka Polija būs agrāra valsts, līdz ar to viņi prata iztirgot no ES visas priekšrocības, savukārt mēs minstinājāmies, muldēdami par kaut kādām jaunām tehnoloģijām. Bet mums ir jābūt agrārai valstij. Mums jākļūst par ekoloģisku lauksaimniecības produktu ražotājvalsti ar milzīgu pievienoto vērtību. ES atbalsts nebūs mūžīgs, bet gan tikai vēl septiņus gadus. Tāpēc vajag izmantot ES naudu – maksimāli. Jārada nelielas ražotnes, un latvieši to prot. Jādomā par nodokļu atvieglojumiem. Atcerieties laikus, kad milzum daudz latviešu audzēja tulpes: latviešiem patīk rušināties pa zemi, un tas notiek ar atdevi. Ekoloģiskās pārtikas ražošana nav intensīvā lauksaimniecība ar ķimikālijām, šīs saimniecības ir nelielas. Un mēs ar saviem ražojumiem varētu apgādāt visu Eiropu. Tur visi būtu laimīgi tādu ēst. Un ne tikai tāpēc, ka ekoloģiski tīra pārtika ir veselīga, bet arī dzīvnieku aizsardzības motīvu dēļ. Runa ir par to, ka mēs neēdīsim tādu dzīvnieku gaļu, kuri ir turēti nebrīvē sugai nepiemērotos apstākļos – šausmīgā šaurībā, nemitīgi špricēti ar antibiotikām. Piemēram, laukos labas vistas skaitās tās, kuras gadā izdēj ap 170 olu, bet vistas, kas ir iesprostotas vistu fermu būros, ar asiņainu dibentiņu dēj 350 olu gadā. Viņas vispār neredz dienas gaismu, bet ar mākslīgā apgaismojuma ieslēgšanu un izslēgšanu viņām no divām diennaktīm uztaisa trīs. Mēs Latviju varētu glābt ēdot. Ja Latvijā ir aptuveni divi miljoni iedzīvotāju, tas nozīmē, ka vismaz trīs reizes dienā katrs kaut ko ieliek mutē. Un, ja mēs padomātu ar galvu, tad dotu priekšroku Latvijā ražotai pārtikai, jo tā ir veselīgāka par ārzemēs ražoto.

– Tā ir arī garšīgāka.
– Jā. Ar šādu attieksmi mēs uzstutētu Latvijas tautsaimniecību, un tad profitētu ne tikai zemnieki, kas to audzē, ne tikai pārstrādes industrija, bet mums arī būtu darbarokas un nodokļi. Runas par to, ka Latvijas tirgus ir mazs, ir bleķis. Ja katrs iedzīvotājs, rūpējoties par veselību, katru rītu apēstu vienu karoti medus, Latvijā vajadzētu saražot daudzreiz vairāk medus, nekā tas notiek labākajos ražas gados. Tad kāpēc lielveikalā jāpērk ķīniešu medus?

– Un kāpēc jāpērk ķīniešu ķiploki?
– Ķīniešu ķiploki mūs ir noveduši pie tā, ka Latvijā audzētus ķiplokus mēs ar uguni neatradīsim. Transnacionālo sēklu industriju sapnis ir ar speciālām šķirnēm izspiest lokālās šķirnes, kuras taču rada konkurenci. Tomāts, kuru jūs pērkat lielveikalā, nebojājas. Un kāpēc? Tāpēc, ka šis tomāts ir himēra starp zivi un tomātu: šajā tomātā ir viens butes gēns. Ja ar šiem tomātiem mēs nokausim Latvijā ražotu tomātu šķirnes, tad ēdīsim ģenētiski modificētus produktus, kas mums radīs veselības problēmas. Un kādu gaļu mēs ēdam? Cūkas, kuras tur lielfermās, regulāri tiek špricētas ar antibiotikām, un mēs brīnāmies: kad saslimst mūsu bērni, piemēram, ar plaušu karsoni, viņiem nevar palīdzēt neviena antibiotika, jo baktērijas ir jau rezistentas pret antibiotikām. Ēdīsim tikai Latvijā augušus ābolus, bet nepirksim tos nekad lielveikalā, jo industrija ar tiem jau sen ir izdarījusi to, ko ļaunā pamāte ar ābolu, kad viņa gribēja noindēt Sniegbaltīti. Nepirksim ziemā atlidojušas zemenes, ēdīsim tikai Latvijas zemenes un tikai tad, kad tās ir, bet, kad tās beigsies, ēdīsim nākamās ogas – upenes, mellenes, avenes, brūklenes… Un tad, kad tās beigsies, ēdīsim mūsu pašu skābētos kāpostus. Man ir vēl viens ierosinājums: tos, kas veido miljonāru sarakstus un veicina sabiedrībā skaudību un vēl kādas nelabas jūtas, aicinu labāk izveidot to uzņēmēju sarakstu, kas Latvijā samaksājuši vislielākos nodokļus. Lai kāds man parāda to simt uzņēmēju sarakstu, kuri Latvijā ir izveidojuši nevis privatizētu uzņēmumu, bet gan radījuši to no nulles, radījuši simt un vairāk darbavietu un kas ražo preci ar lielu pievienoto vērtību. Pateiksim viņiem paldies. Mums ir jāatgūst ticība savai valstij. Mums jāpārstāj teikt: mēs paši esam vainīgi. Mums nav jākaisa pelni uz galvas. Man nav jādedzina oligarhs sevī, jo es tāds nekad neesmu bijis. Latvijas valstij, lai cik grūti tai tagad klātos, ir milzīga priekšrocība: tā mums vēl ir! Un mēs nedrīkstam to zaudēt. Šo valsti pēdējos divdesmit gadus ir pārvaldījuši zavhozi – saimniecības pārziņi, labie puiši, kas valsts mantu savējiem atdod par polšu. Mazā valstī visi ir sasieti korporatīvām saitēm, un šī lieta pārvēršas par slimību. Tāpēc ir pats pēdējais laiks sākt domāt.


Intervēja Elita Veidemane,
pārpublicēts no zinas.nra.lv un www.belevics.lv

Par rakstu informēja Ieva S.


  • Runājot par idejām un to apkopošanu, varu teikt, ka nodarbojos ar ko līdzīgu ;).

    IDEJAS, KURAS ATBALSTU:
    * jaunu partiju dibināšanai nav jēga, jo tā ir tīrākā sabiedrības šķelšana;
    * nodokļu naudai jāiet tieši uz to mācību iestādi, kur mācās mans bērns (līdzīgi ir Lietuvā ar daļu IIN);
    * vajag apzināt, izglītot un radīt tieši uzņēmējus (PATRIOTISKI DOMĀJOŠUS!!)
    * Valstij vajadzētu atpirkt zemi no cilvēkiem, lai neļautu to pārdot ārzemniekiem. Un tikai ar vienu nolūku: lai to varētu atdot apsaimniekošanā jaunsaimniekiem. Tas būtu ieguldījums dzimstības veicināšanā.
    * par zaļu sabiedrību (zaļu valsti)
    * jākļūst par ekoloģisku lauksaimniecības produktu ražotājvalsti ar milzīgu pievienoto vērtību
    * dotu priekšroku Latvijā ražotai pārtikai (pirkt Latvijas preci)
    * Transnacionālo sēklu industriju sapnis ir ar speciālām šķirnēm izspiest lokālās šķirnes, kuras taču rada konkurenci (JĀRADA AUGU GENOFONDS. JĀNODROŠNĀS, LAI BŪTU SAVAS SĒKLAS)
    * Par pārtiku brīvu no ĢMO
    * Atbalstu arī domu par miljonāru sarakstiem – nodokļu maksātājiem un darba vietu radītājiem

    PĀRIS KOMENTĀRI:
    * Pirms gada gan Belēvičs teica drusku kaut ko citu par iemesliem, kādēļ viņš vairs nava PLL – http://www.delfi.lv/news/national/politics/belevics-mani-aizgajinaja.d?id=32093933
    * Šo gribējās pakomentēt “Mēs nelasām partiju programmas, bet balsojam par cilvēkiem. Un mēs šajos cilvēkos viļamies, jo apsolītā laimība neiestājas.” … jāatzīst, ka PLL programma tiešām bija viena no sakarīgākajām un ideju bagātākajām, bet problēma nav tajā, ka tiek balsots par cilvēkiem, problēma ir tur, ka VĒLĒŠANU SISTĒMA NEĻAUJ BALSOT PAR CILVĒKIEM, kā tam vajadzētu būt, bet gan par PARTIJĀM… un beigās sanāk ne šis, ne tas.
    * (intervijā paustās idejas, kuras neatbalstu, vai par kurām nav viedokļa, nemaz neminu)

  • Atbalstu Gunti. Skaidri ir redzams, ka Latvijā ir daudz talantīgu un pašaizliedzīgu cilvēku. Bet lai to ieraudzītu, katram ir jānotic sev. Parasti jau tie neticīgie ir vislielākie bļāvēji.Katrs var atrast sev mazu darbiņu un veikt viņu ar mīlestību, neprasot nevienam, cik par to maksās.Ja cilvēki noticēs sev, savām spējām, zināšanām tad arī viegli būs ticēt saviem tuvākajiem, un protams arī Valstij.
    Citējot Gunta teikto “Mums jāapzinās Latvijas jaunatnes daļa, kas izstudējusi vislabākajās pasaules augstskolās, un mūsu uzdevums būtu nevis pašiem rauties pie varas, bet gan šos jaunos cilvēkus padarīt populārus sabiedrībā, un viņi tad arī kļūtu par finanšu, ekonomikas un citiem ministriem”.Ja šiem jauniešiem pēc studijām būs pielipusi jauka īpašība, kā pašpietiekamība. Tad viss ir OK. Skatoties uz Ediju Bošu, kurš laikam ir beidzis Kembridžu varētu teikt, ka ar šo puisi viss ir kārtībā. Esmu arī pārliecināts par jauniešiem, kas ir devušies studēt uz ārzemēm.Viņiem ir stiprs mugurkauls. Kā Jaunlatvieši, kas devās studēt uz Pēterburgu.Mēs ar Gunti laikam vēl esam no LPSR komjauniešu paaudzes, bet pilnīgi piekrītu apgalvojumam, ka pie stūres jānāk jauniešiem, kuri ir labi izglītoti un pašpietiekami. Mūsu komjauniešu paaudzes uzdevums būtu nobruģēt viņiem ceļu uz Valsts pārvaldi, un pieturēt pie uzvalku kabatām tos, kas grib Valsts pārvaldē iekļūt, lai silti padzīvotu.
    Ivo. Guntis jau ir teicis daudzas lietas, kuras var darīt ikdienā. Lietot Latvijas zemnieku pārtiku, patērēt mazāk degvielu, iemācīties ēst, lai nodarītu savam fiziskam ķermenim vismazāko kaitējumu, noticēt sev utt. Tad arī nāks viedums un sapratne, ko varētu pamainīt Valsts pamatdokumentos.

  • Jūs visi cīnaties ar sekām, bet neredziet to cēloņus. Kāpēc Latgale ir atpalikuse, kāpēc zemnieki pamet laukus? Ar latgaliešu valodas mācīšnau un zemes atpirkšanu nekas nebūs līdzēts. Visu ražošanu nosaka trīs faktori: ražošanas bāze, nodokļu politika un produkcijas realizācijas iespējas. Pat visu nopeltais Zīgerists teica, ka zemnieks nemaz nav sācis ražot, bet viņam jau jāmaksā PVN !!! Kur varam realizēt viensētas ražoto produkciju? Vasarā uz ielas stūra, ziemā pilnīgi nekur! Redzējāt kā lielie piena pārstrādātāji centās bremzēt zemnieku kooperatīva ienākšanu tirgū. Šodien tiek nenormāli lobēti lielveikali. Vai kāds zina pateikt kāpēc? Jelgavā ZZS biedrs, pilsētas mērs, lielveikalam dod nodokļu atlaides, bet zemnieki tirgojas uz ielas malām. Tādu faktu es varu nosaukt ļoti daudz. Vēl lauksaimnieciskā ražošana ir ļoti stihiska un nekoordinēta. Sējam to, kas jau dārgi maksā, bet tas ir jau par vēlu. PVN dod uz reiz sīku naudu, bet bremzē ražošanu, kas zaudē lielu naudu.

  • Es gan neatbalstu cilvēku, kurš atbalsta Latvenergo privatizāciju un gadu atpakaļ svēti ticēja iespējai realizēt labās idejas PLL. Pilnīgs tīrliņš uzskata, ka mūsu labākie studenti ir jāsūta uz Indiju un Brazīliju.
    Ivo izteiktās idejas principa atbalstu. Īsti nesaprotu par milzu pievienoto vērtību lauksaimnieku ražojumiem.
    Latvijā ir vel dažas vietas, kur tiek saglabātas veco šķirņu sēklas. Diemžēl finansējums ir nepietiekams. Cerams, ka šīs vietas netiks pa kluso slēgtas.

  • Esmu salasījies K.Balodi :) Manuprāt, būtu ļoti labi ja valsts iesaistītos sēklu un minerālmēslu apritē. Pirmās republikas laikā Latvijā bija daudzi valsts monopoli, piemērām, linsēklu, valsts mežu izstrādes monopols. Varbūt tas būtu pārspīlēti. Tomēr manuprāt ir jāveido valsts uzņēmumi nozarēs, kur privātie prasa subsīdijas.

  • Tiešām daudz labu ideju, bet kādas divas gan man šķita aplamas
    1) Par maksas izglītību pēc pamatskolas. Izglītībai jābūt maksimāli pieejamai. Tāpat arī nepiekrītu tīri orientēties vienīgi uz labākajiem un izcilākajiem. Šeit protams ir savi ierobežojumi, par valsts naudu visus nevar apmācīt (run ir par augstkolām), taču jāizveido tāda izglītības sistēma, kas nevis viecina nežēlīgu selekciju un iznīcinošu konkurenci, bet gan labdabīgu, izaugsmi veicinošu konkurenci, tomēr ar lielāku uzsvaru uz sadarbību un dažāda līmeņa speciālistu kooperāciju. Citādi tikai tiek veicināta sabiedrības noslāņošanās labajos, talantīgajos un sliktajos netalantīgajos. Visiem jādod attīstības iespējas.
    2) Par privatizāciju un lielo uzņēmumu sadalīšanu – atkal jau tas par to, ka valsts ir slikts saimnieks, valsts uzņēmumus izsaimnieko ministrijās un pašvaldībās. Patiesībā ministrijās un pašvaldībās vienkārši vajag ieviest stingrāku kontroli attiecībā uz valsts uzņēmumu pārvaldi, bet alkatīgus privātīpašniekus neviens nespēs kontrolēt. Patiesībā valsts ir ļoti labs saimnieks, ja ir izveidota piemērota sistēma. Es domāju, ka kapitālismam un brīvajam tirgum nav nākotnes, jo tā ir sistēma, kas balstās uz vergu-vergturu tipa attiecībām. Nākotnes ekonomiskā sistēma ir kooperācija. Maksimāli visām tautsaimniecības nozarēm un nekustamajam īpašumam jābūt sabiedrības īpašumā. Jebkāda veida spekulatīvā darbība jāaizliedz ar likumu. Tautsaimniecībai jābūt orientētai uz vietējo iedzīvotāju labumu, nevis uz peļņu. Finansu sektoram jābūt samērīgam ar ražošanu un pakalpojumu industriju, tam jābūt pakļautam stingrai valsts vadības kontrolei. Ja ražošana un pakalpojumi ir tās sfēras, kur pieļaujama kapitālisma un sociālisma elementu sintēze, tad finansu sektors un monetārā politika ir tās sfēras, kuras nedrīkst būt zem jebkādas citas, kā tikai zem absolūtas valsts kontroles. Tas, kas šobrīd notiek pasaulē finansu sektorā ir vienkārši brutāla zagšana un parazītisms – finansisti un baņķieri nezin savu vietu, un viņu vieta ir apkalpot ražošanas un pakalpojumu industrijas, nevis valdīt pār tām. Viņiem ir jābūt kalpiem, nevis kungiem. Kas attiecas uz Latvenergo, Latvijas Mežu, Latvijas Dzelzceļa un citu lielo uzņēmumu sadalīšanu, tad jāsaka, ka šī ir viena no visnejēdzīgākajām lietām, ko var darīt ar uzņēmumu. Tas ir izdevīgi peļņas kāriem spekulantiem, nevis uzņēmumam un tā klientiem.

    Kas man ļoti patika – idejas par lauksaimniecības attīstīšanu un studentu sūtīšana mācīties uz ārvalstīm

  • Nekā personiska : Lielākā daļa lielveikalos nopērkamo ābolu pēc ES regulas ir pasterizēti: apmēram 10 minūtes turēti ap 55-60 grādu temperatūrā ūdeni. Šādi ābols “droši” ir pasargāts no bojāšanās, bet tajā iznīdēts viss būtiski vērtīgais

  • Investēt muļķības un idiotismu, ar globālu mājienu, lūk kur perspektīvā ir jāskatās.

    tas ko autoriņš te ir apzināti saskricelējies liek aizdomāties tiešām par ” vietējiem’ Ķīnas ķiplokiem. KO tad tos ķiplokus varbūt audzē – Latvijā?
    Un tie, kas viņus ieved neskaitās ar Latviju saistītā biznesā? Kāpēc ir jāskatās šādos aplamos salīdzinājumos? Pie mums var praktiski visu nepieciešamo saražot, bet tas nekad nenotiks, par maz uz to koncetrējas.
    Par vecajām partijām nepiekrītu, jo tad jau, piemērma, arī Andris Bērziņš neiemēģinātu jaunas sievietes utt.(kā salīdzinājums). Piebilde – tomēr jau kaut kas savādāk, īpaši galvenajā = galvājā

  • Vienkāŗši un patiesi: Mēs Latviju varētu glābt ēdot. (Ja Latvijā ir aptuveni divi miljoni iedzīvotāju, tas nozīmē, ka vismaz trīs reizes dienā katrs kaut ko ieliek mutē. Un, ja mēs padomātu ar galvu, tad dotu priekšroku Latvijā ražotai pārtikai, jo tā ir veselīgāka par ārzemēs ražoto.
    ***
    Par ķīniešu medu un ķīniešu ķiplokiem – domāju, ka lielvalstis ASV un ĶĪna ļoti labi papildina viena otru globālajā darba dalīšanā (diemžēl – ne apvienošanā, par ko iestājas, piemēram, KOB): ASV ražo un eksportē naudu uz procentiem pa visu pasauli, bet Ķīna – preces, ko par šo naudu var pirkt.

  • Latvijai ēdot pieliekot skaitītāju un attiecīgi rēķinu.

  • totāls, globāls, uzraudzības tīkls. nekas jau tāpat vien nenotiek. Ja nav intrigas tad tās jārada, gluži kā saīsinājums, bads. Jāstāsta par tuvojošiem draudiem (katru dienu MSL), par nepietiekamu saimnieciskumu, vai aŗi par slikti sagatavotu izlaupīšanu – resursu apgūšanu, par draudiem, kas notiek, ja nemīl kādu varenu nāciju, tautu, vai saimniekojošu huligānismu.

    Mans piedāvājums ik katram Latvijas iedzīvotājam nekļūt par mānīgas politikas marioneti. Katrā cilvēkā ir Dievišķās esences potences. NAv mums tikai Aivari L., Andri Š, Aināri Š. utt. Tas verdzības gars, kas simtiem gadu mīt ir jāizslēdz.

  • lai dibina Ēdāju partiju ( vai restrukturizē kaut vai TP) un tad arī attiecīgi balsosim

  • Tautas mosties! Uz virtuves barikadēm, uz barības atmodu!

  • Cien. rast – nu kā tur bija- visvairāk rej tie, kas nekas nav- tatad derīgs tikai verga statusam. Ņirgt un lauzt māk- neko sakarīgu darīt nemāk. Vai nu jātrenē ņirgšanas prasme- klaunus šad tad vajag, vai jāpaskatās spogulī un jāsaka – ar šo personu es nedraudzējos -un pašam jāsāk domāt.

  • Ar mani nemanipulēs ne Guntis Belēvičs, ne lurike.
    Riet? Kas te ko riet, un klauna pēc spogulī skatīties, kam nu? Sātans jau tāpat visus piesmej. Esi modrs!

  • Piekrītu šim: kristietis 5.07.2011., 10:16
    “Nākotnes ekonomiskā sistēma ir kooperācija. Maksimāli visām tautsaimniecības nozarēm un nekustamajam īpašumam jābūt sabiedrības īpašumā. Jebkāda veida spekulatīvā darbība jāaizliedz ar likumu. Tautsaimniecībai jābūt orientētai uz vietējo iedzīvotāju labumu, nevis uz peļņu.”
    ***
    Apmēram tā vajadzētu būt deklarētai jauna politiskā spēka pozīcijai, ja kāds grib pateikt, ka viņam ir JAUNA politiska pozīcija. Visa pārējā ņemšanās ap tagadējām politikām – vienalga, Zatlers, vai Vienotība, vai SC vai vēl kas ir vienkārši nožēlojama. Nožēlojama. Nožēlojama. Nožēlojama. Nožēlojama.
    ***
    http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=320391:lis-rozm-kaistu-ceu-nav&catid=95:intervijas&Itemid=113
    R.Ķīlis pasaka, ka šāda politika nav viņa “mentalitātei”. Mani tas iepriecina, jo nesen kāds bija izteicies, ka Ķīlis it kā uzstājoties kā Zatlera jaundibināmā spēkā rupors. Bet cilvēks runā to, ko domā un ko saprot, un viņš daudzko saprot.
    Piemēram, šodienas intervijā ir teikts, ka “Liela daļa šo kādreiz strādājošo ir radījuši vērtības, infrastruktūru, ko visai negodīgi un strauji privatizēja. Viņi būvēja ceļus, cēla mājas, tiltus vai rūpnīcas, visu kapitālu, kas padomju laikā bija tautas īpašums. Šis darbs nav pienācīgi kompensēts. Tā ir diezgan kropla sistēma, ka tas tiek atzīts tikai pēc darba stāža gadiem, neņemot vērā paveikto. Gribētos, lai uz vēlēšanām partijas padiskutē, vai šī NETAISNĪBA nav novēršama. … ārkārtas vēlēšanu jēga būs tad, ja cels galdā nopietnus reformu piedāvājumus, darba plānus ar sasniedzamiem mērķiem…. Paradoksāli, bet pirms iepriekšējām vēlēšanām temats par reformām bija pat aktuālāks. Pašlaik ekonomikā ir plusiņi, esam gandrīz jau tikuši ārā no aizdevuma programmām, kļuvuši brīvi. Nākamgad darīsim, ko gribēsim!”
    ***
    Dombrovskis un Vienotība melo. Izliekas par pussvētajiem, bet iekša liekulības un gļēvulības pilna, pie tam bez idejām.

  • < Agnese 7.07.2011., 21:16
    (..)
    Bet cilvēks runā to, ko domā un ko saprot, un viņš daudzko saprot.
    ========================================================
    Piekrītu – par daudzko, jo galu galā Kembridžas universitātes beidzējs. Taču es atgādināšu: ir vēlēšanu gads, tā kā runāts tiks daudz – un solīts, solīts, solīts. 'Klausies manos vārdos, neskaties uz maniem darbiem !' – aicināja sen senos laikos jezuīti. Ķīļa kunga darbus viņa vadītajā SAK pie Latvijas ilgspējīgās stratēģijas skarbi izvērtēja viens no tiem reālu vērtību radītājiem Andreja Lucāna kungs rakstā 'Kāda stratēģija mums vajadzīga'(04.11.2009.LA.) – pilnīgs murgs ir plāni, ''kā tikt vaļā no etniskās apziņas un likvidēt latviešu nāciju''.
    TF publicētā A.Lucāna 'Latvijas lauksaimniecības attīstības vīzija' un pieredzējošo lauksaimnieku/tautsaimnieku Atklātā vēstule….. satur diametrāli atšķirīgus problēmu risinājumus. Ja Ķīlis&SAK pilnībā pārvelk krustu Latvijas laukiem, tad A.Lucāns&domubiedri konsekventi tos atbalsta. Es Ķīli konsekventi dēvēju par globalizācijas ''bīdītāju'', jo ar saviem darbiem/darbošanos Ķīļa kungs veicina Latvijas virzīšanu pa Rietumu ceļu. Kur esam divdesmit gados nonākuši – te katram ir sava izpratne, vieniem tautas attīstība, citiem – traģēdija.

  • kristietis
    5.07.2011., 10:16
    Šeit protams ir savi ierobežojumi, par valsts naudu visus nevar apmācīt.
    ____

    Par to neiespējamību un dārdzību šaubos. Tas ir iestāstīts.
    Varbūt arodizglītība ir dārgāka, bet ne jau klasiskā augstākā. Šodienas tehnoloģijas stipri atvieglo studēšanas iespējas. Telpas praktiski nav nepieciešamas (vienīgi bibliotēkas, domāju tās arī jau kļūs pieejamas mājās un elektroniski).
    Mūsdienās visiem jādod iespēja bez maksas apgūt augstāko izglītību. Bet tam jābūt izvēles un goda, nevis naudas jautājumam.
    Izglītošanās un studijas varētu būt mūsu ikdiena un nepieciešamība.

  • Bez maksas katrs var izglītoties pie sava vai bibliotēkas grāmatplaukta, un tas nudien nav aizliegts.
    Bet mani pavisam noteikti biedē doma, ka vesela paaudze izaugs ar pārliecību, ka pašu zemē nevajag pārtikas ražošanu. Lauki ir šis rajons. Un draugi.lv piedāvā spēli “Mana valsts”, kurā ir tikai pilsēta, kantori, rūpniecība, laikam arī veikali, bet to pat mans dēls nezina.
    Rīgā piens no pudelēm, ne no goves pupa.
    Tādējādi mēs dodam signālu- uzticies veikaliem(kaut arī mēs zinām, kādus, piedodiet, mēslus mums bāž acīs, un cik zemu jāliecas vai jāstiepjas uz pirkstgaliem, lai atrastu ko veselībai derīgu – tā ir lielveikalu profesionalitāte).
    Bet patiesi vesels cilvēks var būt tikai tad, kad pats sevi nodrošina ar pārtiku, vai vismaz netālā distancē. Un tas nozīmē, ka Ķīlim ir akadēmiskas , bet nekur nederīgas zināšanas, jo viņš neredz saknes.

  • lurike
    8.07.2011., 14:55
    Gribēju norādīt, ka tieši arodizglītība ir dārga (gan ieguldījumu, gan rezultāta ziņā).
    Bet augstākā klasiskā – tīrais bizness.

  • Sandrai ir pilnīga taisnība par biznesu. LLU e-studiju programmai gada maksa ir 990Ls! Par ko? Un tā ir valsts augstskola. Būvinženieriem neklātienē var mācīt par liekas, 400Ls (tur tomēr ir arī lekcijas), bet sociologiem vajag “štuku”. Vienkārši ļoti naudu gribas.

  • Sandriņ, mans komentārs vairāk attiecās uz Ķīļa teoriju, mazāk uz jūsu komentāru. Tur patlaban neesmu kursā, jo pamanījos izstudēt par budžeta līdzekļiem līdz maģistram, pēc tam turpinu tā, kā rakstīju par iespējamu.
    Budžeta vietas ir vajadzīgas augsta līmeņa tautsaimniecībai, nevis socioloģijai vai politoloģijai, jo to speciālistu vienai mazai valstiņai jau tagad ir par daudz un klausīties viņos ir mokas, sajēgas par dzīvi nav, bet citiem diktē noteikumus.
    Kas attiecas uz Ķīli, reiz lasīju interviju un sapratu: savu grādu viņš ir veidojis uz atgremošanas principa un ja viņam tagad ļauj prognozēt, tad mēs viņu novērtējam stipri par augstu.

  • < Sandra 8.07.2011., 15:34
    lurike 8.07.2011., 14:55
    Gribēju norādīt, ka tieši arodizglītība ir dārga (gan ieguldījumu, gan rezultāta ziņā).
    Bet augstākā klasiskā – tīrais bizness.
    ========================================================
    'Visu vajag skatīties trendos….' (A.Bērziņs, Latvijas valsts prezidents)
    – Izrādās, ka viens no pēdējo trisdesmit gadu trendiem (tendencēm) ir pāreja uz vispārējo augstāko izglītību. Japāna pat noteikusi termiņu – 2016.g. Kāpēc Krievijā u.c. post-padomju valstīs tiek īstenots pretējs kurss – t.i.,palielinās analfabētu skaits, palielinās maksa utt.utml? Interesants raksts šai sakarā Krievijas attīstības kustibas vadītāja J.Krupnova vietnē :
    'Nevajadzīgā izglītība, nevajadzīgie cilvēki, nevajadzīgā teritorija – uz sociālās valsts sagrāvi'
    Лишнее образование, лишние люди, лишняя страна – к разгрому социального государства
    http://www.kroupnov.ru/news/2011/05/19/10837/

  • < Sandra 8.07.2011., 15:34
    – Biznesu (likumīgo) vajadzētu pēc sasniegtā galarezultāta izvērtēt. Kad runa ir par šodienas augstākās izglītības kvalitāti, tad, ņemot vērā Latvijas valsts stāvokli pēc divdesmit gadu reformēšanas – es vienmēr atceros alķīmiju un alķīmiķus-avantūristus. Trīs gadsimtus šiem izdevās zelta un filozofijas akmens receptes tirgot Eiropas bagātākajiem cilvēkiem. 21.gs. notiek kas līdzīga – par jūnija Kapitāla nr. pārdomas raisoša filosofa I. Šuvajeva replika:,,Savulaik pastāvēja pusizglītotie analfabēti. Proti, tie, kas augstskolu nebeiguši, kvēli iestājās par apspiestajiem, pazemotajiem u.tml. Patlaban, šķiet, pusizglītoto analfabētu vietā stājas izglītotie analfabēti.”
    ''

  • < lurike 8.07.2011., 19:11
    (..)
    Kas attiecas uz Ķīli, reiz lasīju interviju un sapratu: savu grādu viņš ir veidojis uz atgremošanas principa un ja viņam tagad ļauj prognozēt, tad mēs viņu novērtējam stipri par augstu
    ========================================================
    Kas tie ''mēs'' ? Nodokļu maksātāji, kas Ķīļa ''vētraino'' darbību desmit gadu garumā apmaksāja – un tagad nezina, ko ar saražotajiem projektiem/stratēģijām darīt? Ķīli augstu novērtēja bij. prezidenti – VVF un Zatlers, un, augstu novērtēs ietekmīgi un bagāti globalizācijas procesa bīdītāji. Par vienu tādu arī TF pazīstamais publicists J.Kučinskis uzrakstījis rakstu (sk. blogu Dienā).

  • angl. matter nozīmē gan materiālu, gan t.s. matēriju, gan cēloni. Ir dabiski un, jāsaka visdabiskāk, nešķirot t.s. materiālos (taustāmos) cēloņus un t.s. garīgos cēloņus: domas, principus, tēlus, atmiņas. Tad pasaule izejot no trīsdimensiju “materiālās plaknes” iegūst jaunu reljefu un telpu, jaunas krāsas
    —————-
    Vai varētu būt tiesa, ka patreiz visnozīmīgākie izglītības uzdevumi ir:
    1. mācīt mīlēt
    un
    2. sakārtot domāšanu

  • <Ivars 10.07.2011., 04:33
    Vai varētu būt tiesa, ka patreiz visnozīmīgākie izglītības uzdevumi ir:
    1. mācīt mīlēt
    ========================================================
    'Goijas rēgi' – režisora M.Formana filma, ko spēju noskatīties no sākuma līdz beigām. Cik gan dažādas ir cilvēkus izpratnes par garīgām/ne-materiālam lietām, cik gan dažādi tie rīkojas cēlu mērķu sasniegšanas labā.
    M.Mamardašvilli, filosofs:''(..), jo visbiežāk ļaunums ceļas no vislabākajiem nodomiem, un šī frāze nepavisam nav ironiska, ļaunums savu enerģiju smeļ no patiesības enerģijas, no pārliecības, ka patiesība jau ir redzama. Civilizācija turpretī bloķē, piemremzē šo taisnticību, -cik nu mēs, cilvēki, vispār to spējam''.
    – Dž.Orvela anti-utopijā par nākotnes valsti ''1984'' tā mācīšana ''mīlēt'' bija mācīšana ''ienīst'' – apziņā vērtības tika apgrieztas otrādi (izkropļotā realitāte).
    20.gs. reālie notikumi bija Orvela romāna pamatā – uzskatāms apliecinājums civilizācijas trauslumam.

  • Ir jēga runāt vai nu tikai par visu programmu vai par to vienkārši nerunāt. “Visa programma” šai redakcijā ir pietiekami kompakta, lai būtu iespējams runāt par “visu programmu”. Tiesa būtu nepieciešams noskaidrot, kas ir domāts ar “mīlēt” , “domāt”, “sakārtoti un atbildīgi domāt”. Bet oponents, laikam uzskata, ka mīlestība un domāšana ir nesavienojamas lietas. Par tīri komerciālu porno es neinteresējos.
    ———-
    varam mēģināt izglītības – neizbēgamas mūžizglītības mērķus kompaktāk: izglītības mērķis, izglītības uzdevums vispirms un bieži par 99% ir mācīt cilvēkam komunicēt ar sevi un citiem cilvēkiem -> mācīt cilvēkam nevis izdot skaņas, bet runāt
    =>
    SKOLAI tagad JĀMĀCA REDZĒT, RUNĀT un būt

    (un par Saules pilsētas celšanu vispār nav runa, runa ir par izdzīvošanu; Saules pilsētas celšanas uzdevums pēdējo 30-50 gadu laikā kaut kā automātiski noņēmās no dienaskārtības)
    ————–
    kur ceļas ļaunums?
    Varbūt, “labāk” ir “labi” visļaunākais ienaidnieks
    un
    Civilizācija “bez pieskatīšanas” tiecas izdarīt “lai būtu labāk”

  • Jo vairāk civilizācija izpaužas, jo vairāk izaudzē savus kritiķus-tie saka “atpakaļ pie dabas” (Ž.Ž. Ruso) Aplis ir atpakaļ.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.