Dz.Avots: ‘Kā būvēt labklājību Latvijā’

Liekas nevienam nebija pārsteigums nesen lasīt ziņās, ka lielākā daļa mūsu tautiešu izceļošanas galamērķim dotu priekšroku Zviedrijai. Vienīgi Saeimas deputātiem ir jaunatklājums, ka tauta grib labklājību, tiesiskumu, normālu dzīvi.

Bet kā tad būtu, ja mums būtu Zviedrijas labklājība. Ko saka sausi skaitļi nevis partijas saukļi. Vai tiešām tā ir tāda labklājība, kādu mēs vēlamies.

Var salīdzināt daudzas lietas, bet ir viena, ko saprot jebkurš – labklājība maksā. Ja gribam kvalitatīvu bezmaksas izglītību, bezmaksas medicīnisko aprūpi, normālus ceļus, tīru gaisu utt., tad par to visu ir jāmaksā un naudu valsts iegūst no nodokļiem. Tāpēc paskatīsimies tikai uz algām un nodokļiem, un lai būtu vēl vienkāršāk paskatīsimies tikai uz deputātu algām.

Zviedrijas parlamenta deputāti saņem uz rokas 2 reizes vairāk nekā vidējais darba ņēmējs valstī. Latvijas deputāti saņem uz rokas vairāk kā 3 reizes nekā vidējais darba ņēmējs Latvijā. Zviedrijas parlamenta deputāta vidējais ienākumu nodoklis ir 40%. Latvijas deputāti maksā 24%. Tajā pašā laikā cilvēkam, kura ienākumi Zviedrijā ir 2 iztikas minimumi, nodoklis ir 19.5% bet Latvijā 22%. Nekas sarežģīts secinājumos nav, labklājība maksā un par to ir jāmaksā vairāk tiem, kas pelna vairāk.

Skaitļi rāda to, ko visi tāpat zina. Latvijas deputāti domā tikai par savu algu un tautas labklājība ir otrajā vietā. Ja deputāti tiešām domātu, tad viņi sen jau būtu ieviesuši progresīvo iedzīvotāju ienākumu nodokli, kas viņiem liktu maksāt daudz lielākus nodokļus, savukārt nabadzīgajiem tie būtu mazāki.

Vai tiešām mēs dotu priekšroku Zviedrijas tipa labklājībai – jā dotu! Tikai mums nav izvēles, jo nevienas partijas programmā mēs šādu ceļu pie labklājības neatradīsim. Tā vietā mums mēģinās ieskaidrot, ka ir 100 citas dažādas zāles kā sasniegt labklājību. Visas iespējamās zāles, kas nav 20 gadus strādājušas un nestrādās arī nākamos 20 gadus.

Piemēram, deputāti noteikti mēģinās izskaidrot, ka mazāki nodokļi ļautu viņiem pašiem strādāt ar daudz lielāku atdevi un tādējādi vairot Latvijas labklājību. Protams, tam tic tikai viņi paši.

Ko darīt? Par kuru partiju balsot?

Situācija nav tik traka. Šobrīd nav svarīgi, par kuru partiju balsot, jo nevienas partijas programmā neatradīsiet punktu, ka steidzīgi jāievieš progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis un tam jābūt tādam, lai tas ievērojami ietekmētu deputātu algas. Deputāti sevi saudzē. Taču ir jāspiež partijas ievietot šo punktu savās programmās kā vienu no ļoti svarīgiem. Vismaz partijām, kuras sola tautas labklājību.

Taču galu galā vienīgais svarīgākais, ko mēs varēsim darīt pirms vēlēšanām, ir rūpīgi pētīt savas partiju listes un noskaidrot, ko katrs kandidāts domā mums svarīgos jautājumos, vai kandidāta darbi saskan ar vārdiem, vai kandidāts nav pārāk ilgi aizsēdējies treknos krēslos utt.. Mums būs jādodas uz iecirkni ar sagatavotiem plusiņiem un mīnusiņiem.

Mums ir jāveic mājas darbs pirms vēlēšanām! Ja mēs to nedarīsim, tad nākamie 20 gadi būs tādi paši kā pagājušie.


Dzintra Avots
, kantora darbiniece kādā valsts iestādē ar labu algu, bet pārāk maziem nodokļiem


  • Par gandrīz visu piekrītu, bet tieši par progresīvo nodokli.. nezinu. Daudz kas man nepatīk šajā vēlmē, jo
    1) zemteksts ir tāds – “atņemt bagātajiem par labu nabagajiem”, kas ir samērā destruktīvi. Tā vietā piedāvāju rūpēties par kārtību, lai nebūtu iespējams pelnīt NEGODĪGĀ CEĻĀ. Šeit tad arī vajadzētu pieņemt visbargākos mērus. Sistēma, kas ļauj pelnīt negodīgā veidā, jāaizstāj ar kārtību, kad labi pelnīt ir tikums – ja vien, tas nenotiek uz līdzcilvēku un dabas rēķina – tātad ar savu darbu un intelektu. Šo tikumu sodīt ar proporcionāli lielāku nodokli būtu liela muļķība;
    2) absolūtos skaitļos bagātie maksā vairāk jebkurā gadījumā;
    3) progresīvo nodokli var ļoti viegli apiet. Apķērīgie uzņēmēji pa punktiem varētu noskaitīt variantus. Tas savukārt nozīmētu, ka būtu jāievieš policejiska kārtība. Vai tāda ir brīvu cilvēku sabiedrība?

    Kā jau teicu… nezinu. Katrā ziņā laba viela pārdomām.. Paldies!

  • Laba un vērīga policija arī ir sakārtotas valsts pazīme. Bet deputātu atalgojums ir paradokss. Kalpi nosaka sev algas paši un tās pārsniedz darba devēju atalgojumu 3 reizes….

  • Ja Latvijas labklājības līmenis būtu kā Zviedrijā, tad žurnālisti presē sūkstītos, ka neesam priekšā Norvēģijai un vēl papildus tiktu piemeklēti dažādi rādītāji, kuros atpaliekam no tās pašas Igaunijas un Lietuvas.
    Teiksim, progresīvā nodokļa gadījumā, kaimiņvalstīm būtu zemāks nodokļu slogs. Atkal slikti. Vai arī, ja Latvijā būtu attīstīta ražošana, droši vien tiktu kliegts, ka pie kaimiņiem vide ir tīrāka.
    Par progresīvo nodokli – principā doma nav slikta, bet to noteikti var realizēt gan piemēroti, gan nepiemēroti. No Skandināvijas valstīm būtu ko mācīties tā realizācijā, jo nešķiet, ka to iedzīvotāji būtu ar saviem nodokļiem sevišķi neapmierināti.

  • parāk ilgi ap to labklajību ņemas. Tad jau droši, ka nekad nepārklāsies.
    Vispār jau ir ļoti kaitinoši izvilkt kaut kādus > nozīmīgus vārdus< un tos iznest tautas masās, viļāt, demonstratīvi, teiksim tāpat kā pundurim piedāvat loterejas biļeti, kurā šis varēs pazīmēties goliāta paskatā.

  • Ivo, tu, tāpat kā viena daļa neekonomistu, baidies (jeb jau populistiski iebaidīts) no jēdziena “”progresīvais”" nodoklis :)
    Savlaik Zviedrijā par to visu runājām ar viņiem, un nav runa, kurš ko maksā vairāk absolūtos skaitļos! Viņiem šis jēdziens ir attiecināts – cik kurš maksā valstij (sociālām lietām, savai drošībai, utt.) vairāk, un cik līdz ar to pēc nodevu nomaksas paliek pašam, lai varētu normāli Dzīvot. T.i. absolūtos skaitļos, jo tu esi spējīgāks, jo vairāk pelni, jo vairāk maksā % no saviem ienākumiem, jo tev Paliek vairāk, jebkurā gadījumā. Turklāt Zviedrijā NEapliekamais ienākums ir tāds, lai pat pēdējais nevieksminieks-sliņķis varētu normāli exitēt. Un ne tāpēc, ka kādam tāds dikti žēl, bet gan tāpēc, lai tāds nebojā dzīvi pārējiem (noziedzība, utt.):) Starp citu, tādam, kam ir vairāk, ir arī vairāk ko atņemt :) līdz ar to, drošība šim vajag arī vairāk :), lidostas, piemēram, infrastruktūra arī tādam vajag vairāk (cik dzīvē palido tāds vid.aritm.nabags Latvijā?)/jokam, bet pārdomām/.
    Iekopēju: FINANCENET
    2010. g. 22. februārī, 16:07
    “”39% Latvijas iedzīvotāju pagājušā gada pēdējā ceturksnī darba samaksa bijusi līdz Ls 200, tai skaitā 22.1% iedzīvotāju saņēma minimālo algu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotā informācija.
    No Ls 200 līdz Ls 300 saņēma 27,6% iedzīvotāju – par 3,4%, bet darba samaksu Ls 300 – Ls 500 saņēmuši 20.9% iedzīvotāju. Savukārt algu līdz Ls 1000 saņēmuši 7,8% cilvēku. Algu, kas ir lielāka par 1000 latiem mēnesī, saņēmuši vien 0,5% nodarbināto
    Pagājušā gada ceturtajā ceturksnī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar attiecīgo periodu gadu iepriekš, samazinājies par 3,5%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.”"

  • /turpinu/: Tie 22,1% saņem “uz rokas” (t.sk. jaunieši, kam nav augstākā izglītība..p.s. tas atbildei par demogrāfiju un studēšanu) , 130,31 Ls (darba devējam šis darbinieks izmaksā-223,36; kopējais nodokļos valstij 98,05).
    Lai pretendētu uz darbu nākamajos divos līmeņos ir jāstudē vismaz bakalaura līmenī, līdz ar to /rēķinam/ studējot un strādājot (par min.algu) izdevumiumi mēnesī (dzīvojot extrēmos trūkuma apstākļos (kopmītnes, tel.rēķins, ceļš, 2 Ls/dienā pārtikai, utml.))-180 Ls. Ieņēmumi – 130 Ls alga+jāņem studiju un studējošā kredīts.
    Nākamais līmenis pēc studijām – 27,6% iedzīvotāju (darba vieta: lielākā daļa mazo uzņēmumu un valsts pārvaldes amati-pašvaldības, policisti, skolotāji, mediķi, utt.) Vidēji “uz rokas”" alga 170 Ls, kas darba devējam izmaksā 310 Ls, bet kopā valstij nodokļos-133 Ls. Dzīvojot VĒL extremālākos apstākļos, dalot īri ar vairākiem tādiem pašiem, jo, pretējā gadījumā nesanāk par ko maksāt studiju/studējošā kredītu, var existēt, jo nopirkt neko sadzīvei nesanāk.
    + 20,9% (p.s. ja paveicas tikt kādā ministrijā par referentu, jeb valsts uzņēmumā) : “uz papīra”"-400 Ls, darba devējam izmaksā-496 Ls, nodokļos-218 Ls. “Uz rokas”"-278,46 Ls. Par šo naudu ARĪ nesanāk noīrēt atsevišku mitekli, bet var nedzīvot pusbadā.
    =kopā 48,5% iedzīvotāju.
    Tātad, 22,1+48,5=70,60% TĀ dzīvo! Un brīnums, vēl pat vairojas, līdz ar to noteikti paņēmuši kādu kredītu mājoklim vai automašinai, cerēdami, ka algas līmenis celsies (diemžel nu vairs ne, līdz ar to varam prognozēt, kas notiks tālāk).

  • Nodokļu politika valstī (darbaspēkam)

    180 Ls (minimālā alga valstī) – nodokļi (VSA, IIN) = 41,66% no darba algas fonda.
    Palielinam algu par 50% = 270 Ls (“uz rokas” 191 Ls), nodoklis = 43,02% no darba algas fonda, t.i. palielinājies par 3,26% pret min.algu.
    Palielinam algu par 100% (divreiz) = 360 Ls (“uz rokas” 251 Ls), nodoklis = 43,7% no darba algas fonda, t.i. palielinājies par 1,58% pret iepriekšejo līmeni.
    Palielinam algu par 200% (trīsreiz) = 540 Ls (“uz rokas” 373 Ls), nodoklis = 44,37% no darba algas fonda, t.i. palielinājies par 1,53% pret iepriekšejo līmeni.
    Palielinam algu par 300% (četreiz) = 720 Ls (“uz rokas” 494 Ls), nodoklis = 44,71% no darba algas fonda, t.i. palielinājies par 0,77% pret iepriekšejo līmeni.
    Palielinam algu par 400% (piecreiz) = 900 Ls (“uz rokas” 615 Ls), nodoklis = 44,92% no darba algas fonda, t.i. palielinājies par 0,47% pret iepriekšejo līmeni.
    Palielinam algu par 500% (sešreiz) = 1080 Ls (“uz rokas” 736 Ls), nodoklis = 45,05% no darba algas fonda, t.i. palielinājies par 0,29% pret iepriekšejo līmeni

    Secinājums: nodoklis, kā atdzīst ne viens vien ekonomists, mums ir REGRESĪVS, nevis Progresīvs

  • /piebeidzu/
    Cits jautājums, vai maz reāli ir ieviest progresīvo nodokli, jo mūsu valsts sistēmu ir radījuši liberāļi priekš sevis :)
    Daudz vienkāršāk ir slaukt daudz nabagu, nekā ļaut tiem dzīvot , veidojot varai konkurenci, un maksāt pašiem :)

  • Te slēpjas jautājums par sabiedrības uzbūvi.
    Ja sociālos jautājumus risina vienādojot algas zemāk apmaksātajai sabiedrības daļai, izveidojas cilvēku slānis ar līdzīgu vai salīdzināmu samaksu. Veidojas zemāk apmaksātās tautas daļas sociālisms ar visiem tā trūkumiem. Turpretī labi apmaksātā daļa turpina tāpat pelnīt vai pat vēl vairāk. Saasinās sabiedrības polarizācija pēc naudas daudzuma. Ja vēlamies vienlīdzīgāku sabiedrību, tad jāziedo bagātības pieauguma tempi sociālajām problēmām. Ja nevēlamies sociālismu mazāk apmaksātajā tautas daļā, tad darba samaksai jābūt tomēr atšķirīgai.

  • progresīvā nodokļa būtība ir vienkārša un pašsaprotama:
    vairāk maksā tas, kas vairāk piesārņo
    gan vidi,
    gan sabiedrību
    ———
    manuprāt šo principu ieviešanas nepieciešamība ir nediskutējama

  • Ja valstī tiek izvirzīti sociāli mērķi, tad progresīvais nodoklis ir nediskutējams jautājums. Zviedrija sevi uzskata par sociālu valsti, par to protams var strīdēties un tas kapitālistiskajās valstīs ir ārkārtīgi izstiepts termins, tādēļ tāds nodoklis ir viens no sociālas sistēmas pamatiem. Par to var palasīt jebkurā teorijas grāmatā.

    Kas saņem vairāk, tas arī iemaksā vairāk sociālajā kasē, uzturot sociālo sistēmu. Tā nav neviena sodīšana. Arī šie, augstāk atmaksātie cilvēki vienkārši vēlas dzīvot sociāli nodrošinātā sistēmā ar augstu izglītības, veselības apdrošināšanas, infrastruktūras u.c. līmeni sev un saviem līdzpilsoņiem. Tas ir pilsonīgi kristīgais cilvēka pienākums.

  • Nediskutējami, netaisno no sabiedrības vairākuma viedokļa. Bet kur tas vairākums tā noslēpies vai paslēpts, ka savu viedokli nespēj ne paust, ne sludināt, ne aizstāvēt? Tas intersanti liekas.

  • tad jau sanāk tā taisnība, ka tas kurš vairāk nopelna (uzskatīsim to par izdevīgu un reizē kaitīgu paradumu) maksā vienkarši vairāk arī par to kurš taisnīgi= sociāli nav nodzīvojies vai nav paguvis, vai arī sev saprotamā veidā, ērti socializejies, līdz tādam līmenim.

  • un rodas sajūta, ka uz visu jāskatās, visam jāseko. Ne velti, aizdomām ir sociāls pamats, no aizvēstures.

  • ”Vai tiešām mēs dotu priekšroku Zviedrijas tipa labklājībai – jā dotu! ”
    – Lai tev viss būtu, un par nekas nebūtu (jādara)! (Tosts bezbēdīgajos 1990-os gados)
    – M.Mamardašvilli, filosofs:”Lieta tāda, ka no ārienes, bez maksas, bez darba nācis labvēlības stāvoklis cilvēkam neko nenozīmētu, tam nebūtu nekādas jēgas”
    – Un kamēr jau vairāk kā divdesmit gadus daudzi ”filosofē”/pūš pīlītes labticīgajiem kalkulētājiem, tikmēr viens otrs strādā –
    A.Bērziņš, prezidents:”(..)Paskatieties manā deklarācijā, man ir vairāk nekā divi miljoni latu brīvas naudas, es esmu brīvs pilsonis un varu brīvi ar to rīkoties. Ko man Lembergs var dot? Tā ir mana priekšrocība, ka esmu finansiāli neatkarīgs. Tas ir mans pluss, nevis mīnuss. Pasaulē ubagi nevalda, un tikai pie mums dažs labs domā: ja izvirzīs pēdējo nabagu, tad viss būs kārtībā. Vāciešiem ir tāda filozofija: ja tu nespēj priekš sevis, tad tu nespēsi arī priekš citiem. Protams, ja tu spēj priekš sevis, tas negarantē, ka tu gribēsi darīt arī priekš citiem. Bet ja nav prasmes darīt sev, tas izslēdz prasmi veikt kaut ko citu labā.”
    http://www.bizness.lv/intervijas/id/13702/andris-berzins-latvija-grimst-jarikojas

  • neviens vel līdz šīm nav pieskāries jautājumiem, kur ir šie caurumu par kuriem šādi *Aa AA AB AB utt. nepārtaukti rotē sistēmā. Viņi atgriežas, uzmet kūleni un ir nosacītaja vietām bet tai pašā laikā vairums virina muti un izdod skaņas, viņi runā. Viņi. Un šādā izskatā tu vairs nesaproti kuri ir viņi un kuri ir atkal viņi …

  • Paldies, par saturīgo un argumentiem bagāto diskusiju. Noteikti vajag izpētīt Zviedrijas pieredzi kārtīgi.. Droši vien arī Kanādas, Ķīnas utt., bet, manuprāt, visvairāk jākoncentrējas tieši uz Latvijas situācijas aptveršanu. Ļoti daudzi faktori atšķiras no Zviedrijas. Ultra ideālais un šai civilizācijai – utopiskais variants būtu tāds, ka nodokļi ir brīvprātīgi – katrs ziedo kopīgam labumam tik, cik jūt :)). Bet ja vēl nopietnāk, tad uzskatu, ka šeit tiešām kaut ko spriest un vērtēt ir iespējams pēc kārtīgas situācijas izpētes un datu analīzes. Un, protams, jāatjauno uzticība valsts pārvaldei un valsts iekārtai kā tādai, jo, piemēram, varat man kāds piedāvāt racionālus argumentus, lai man šobrīd būtu interese maksāt sociālo nodokli, zinot, ka
    * Latvijas sociālais budžets ir bezcerīgs. Strādājošo maz, pensionāru paliek arvien vairāk;
    * nepārtraukti pensijas vecums tiek palielināts, kas vēl vairāk palielina varbūtību, ka man savu pensiju neredzēt kā zebiekstei Jupiteru (skat., cik Latvijā ir vid. vīriešu vecums);
    * ka nauda, kāda tā šobrīd ir, pastāv tikai tādēļ, ka to nejēgā drukā fiziski un vairo digitāli un ka tai VĒL TIC…

    Es pat sliecos domāt, ka, raugoties jau drusku tālākā nākotnē, vispirms jāsakārto pats ‘naudas jautājums’, jo te vairs nav jautājums par VAI, bet KAD.. un tas visus pamatus var tā sašķobīt, ka arī sociālai sistēmai būs vajadzīgs pamatīgs restarts.

  • Ivo “varat man kāds piedāvāt racionālus argumentus, lai man šobrīd būtu interese maksāt sociālo nodokli”.
    Latvijā nav sociālais nodoklis, bet ir Valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Par VOSAI viens pats dievs un finanšu ministrs zina, kā viņas tiek iegrāmatotas valsts bilancē. Nevajadzētu diskutēt par nodokļu likmēm, bet par nodokļu sadali, lai apmierinātu iedzīvotāju vajadzības. No sākuma laikam konstatē vajadzības. Var izrādīties, ka Latvijā varbūt vairāk nevienam nekas nav vajadzīgs. Tad jau arī nodokļi nebūtu jāmaksā.Pašreizējā brīdī nodokļi uztur valsts pārvaldi, kurai arī būtu jānoskaidro šīs vajadzības. Valsts pārvalde ir elektorāts, kas apzinīgi ar saviem radiniekiem dodas uz vēlēšanām. Tur jau sanāk arī 52% balsstiesīgo. Pārējiem aptuveni 1500000 iedzīvotāju jāpielāgojas pie šī elektorāta. Bet tā kā lielākie nodokļu maksātāji ir valsts uzņēmumi tanī skaitā uzņēmumi kuru kapitāldaļas pieder pašvaldībām,tad ar “mazu” starptautisko aizdevēju piešprici sistēma kaut kā klibo. Tie kuri sēž šajā sistēmā, dzīvo citā pasaulē atšķirībā no 1500000.Raksta autore ir no šīs sistēmas, elektorāta. Jo no viņas labās algas tiek uzturēti pie dzīvības arī daļa no elektorāta. Seniori, pārsvarā sievietes. Vīrieši lielākoties nav nodzīvojuši.
    Lūk šeit ir arī Latvijas sadalīšanā elektorāta un pārējos.Pārējie jau diezgan ilgi dzīvo kā māk un kā var, daudz neko no valsts neprasot. Vienīgi elektorāts sapņo par lielām pensijām, bezmaksas izglītību un visu to, ko dod ierēdņiem Brisele. Pārējie nesapņo, bet cenšas izdzīvot. Jautājums. Kā pieklauvēt pie elektorāta veselā saprāta, lai viņi palūkojas ārā pa savas sistēmas logu un ierauga tur dzīvus cilvēkus? Kuri arī varbūt grib samērā lielu algu.

  • Vēl jautājums. Kam būvēt labklājību?

  • Skarbi, Laimes putn, bet uz to pusi tiešām ir…
    Bet īsti nesapratu par tiem “pārējiem” – par tiem 150 000… nu par tiem “dzīvajiem cilvēkiem”. Vai viņi bez tā, ka grib “lielās algas”, grib kaut ko vēl un vai viņi kaut ko arī VAR? Nesapratu, vai tad viņiem nav balsstiesību, vai viņi nav “elektorāts”? Vai viņi tā kā nav spējīgi sadarboties plašākā mērogā, jeb tikai tā.. mazās grupiņās, lai kaut kā vilktu savas dzīvībeles?

  • Pilnībā pievienojos Laimes putna atziņām un jautājumiem. Arī Es piederu pie tiem laimes putniem kuri nemaksā ne iedzīvotāju ienākuma nodokli, ne sociālo nodokli. Pa manam, vai nebija tā, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis tika ieviests pēc ASV federālo rezervju bankas iniciatīvas, lai segtu valsts parādus, kas objektīvi rodas valstij aizņemoties naudu no komercbankām? Un, vai sociālais nodoklis gadījumā nebija jāmaksā priekš tam, lai kāds manā vietā rūpētos par manu veselību, izglītību un laimīgām vecumdienām? Bet, ja Es par to visu protu parūpēties pats, vai man būtu jāmaksā tiem, kuri neprot?
    Es arī pēdējā laikā esmu ievērojis, ka sabiedrība iedalās tajos, kuri barojas no siles, un izdzīvotājos. Kāds uz šo brīdi ir īpatsvars – nezinu. Tās ir divas stipri atšķirīgas realitātes, manā skatījumā.
    “Valsts pārvalde ir elektorāts, kas apzinīgi ar saviem radiniekiem dodas uz vēlēšanām”. Vēl Es valsti skatu kā tādu lielu korporāciju, kurā pēc pilnas pārvaldes principa tiek radīts produkts un patērētājs šim produktam, t.i. – elektorāts. Indivīds, kurš kaut kādu savu personisku apsvērumu dēļ nav apmierināts ar piedāvāto produktu, vai nu atsakās vispār sadarboties ar valsts pārvaldi kā tādu, vai arī piemeklē sev valsti, kura labāk apmierina viņa vajadzības.
    Par infrastruktūru, kuru arī Es tādā vai citādā veidā izmantoju. Ne jau par nodokļu naudu tā tiek uzturēta. Pēc pilnas pārvaldes principa tas vienkārši ir bizness. Infrastruktūra tiek attīstīta tādā veidā, lai tā nestu peļņu un uzturētu attiecīgās nozares funkcionējošā kārtībā.
    Kas ir valsts pārvalde bez tai piederošiem ražojošiem uzņēmumiem? Nekam nevajadzīga parazītiska struktūra, kas labākajā gadījumā pilda tikai sociālo funkciju. Bet reāli tā neko nepārvalda.
    Tas nenozīmē, ka no valsts pārvaldes neatkarīgs indivīds rušinās tik pa savu dārziņu, ne ar vienu nesadarbojas un nevienam nepalīdz. Vienkārši no valsts pārvaldes neatkarīgs indivīds to visu dara pats pēc saviem tikumiskajiem priekšstatiem un pēc savas iniciatīvas.

  • Labi, ArVid. Bet man ir pāris jautājumi:
    1) vai, tavuprāt, varētu iztikt pilnībā bez sociālās aizsardzības sistēmas? Ko darīt ar bāreņiem, kuriem vecāki gājuši bojā nelaimes gadījumā? Ko darīt ar pensionāru, kuriem varbūt visi piederīgie, kuri varētu par viņu gādāt vecumdienās, nelaimīgu apstākļu sakritības dēļ to nav spējīgi darīt? Man pirms pāris nedēļām iekoda ērce. Ja nu saķeru laimas slimību, vai dabūju c-hepatītu, pārlejot asinis pēc kāda negadījuma.. un ja nu mani radi nespēj par saviem līdzekļiem mani dabūt uz pekām? Ko tad? Vai, tavuprāt, nebūtu tomēr prātīga kāda sadarbība šajā jomā? Kaut kāda pašu organizēta veselības apdrošināšanas sistēma? Vai varbūt maucam kā Hitlers – visus, kas veci, slimi un kropli, iemidzinām?
    2) hmm.. par infrastruktūru. Vai tā infrastruktūra, tavuprāt, pati kaut kā bez līdzekļiem var uzturēties un attīstīties? Vai tad tiem, kuri iegulda reālu darbu ceļu, tiltu, elektrolīniju būvēšanā būtu tas jādara bez atlīdzības sabiedriskā kārtā… Vai arī – visiem, kuri reāli ražo, pašiem pa vakariem vajadzētu būvēt ceļus un pa sestdienām rīkot lielo talku, lai uzbūvētu tiltu pār Gauju? … Vai tik tomēr šo sadarbību nevarētu risināt kaut kā jēdzīgāk? Nu tu taču negribētu pilnībā atteikties no tiem pašiem ceļiem, elektrības, sakariem..

  • OK
    1) Manā skatījumā, sociālās apdrošināšanas sistēma pastāvēs kamēr pēc tās būs pieprasījuma. Vienīgi gribēju uzsvērt, ka ne tikai valsts pārvalde šīs problēmas risina. Manā skatījumā, dažādi globāli fondi, šajā nozarē visaktīvāk tagad darbojas. Par otru pusi jautājumam – a ja nu kas. Tas arī ir katra paša personības, pašpietiekamības, spējas pārvaldīt savas lietas jautājums. Par Hitlera versiju – a nav izslēgts, ka globālā līmenī pie tā jau aktīvi tiek strādāts, un tikai no katra paša personiskās iniciatīvas (sava gribasspēka) ir atkarīgs – iekļūt iemidzināmo kategorijā, vai nē.
    2) Infrastruktūra, manā skatījumā var darboties pašpietiekamā režīmā, un tā pa lielam arī darbojas šādā režīmā. Viss ir atkarīgs no mērogiem, no kura centra tas tiek plānots viss.

  • Tā nu viņš ir. Klau, bet tad jau sanāk, ka, skatoties ar ļoti plašu vērienu, viss JAU notiek, kā jānotiek ;).

  • Tiši tā. Skatoties ar ļooooooti plašu vērienu, viss arī notiek tā kā tam jānotiek ;).

  • Ivo. Atbildu uz jautājumiem. Par tiem 1500000 Latvijas iedzīvotājiem. Kādi 600 000 būs balsstiesīgi,kuri varētu sadalīties šādi protams aptuveni, kādi 200 000 pensionāru, kuriem ir pilnīgi vienalga, kādi 100 000 pusaudži pēc 18, kuri dzīvo savā pasaulē,pārējie varētu būt aizbraukušie no Latvijas, dažādi uzņēmēji, amatnieki, zemnieki ar savām ģimenēm. 900 000 paliek nepilsoņi un jauni cilvēki līdz 18.Skatoties uz šo sadalījumu var saprast ,ka sistēma sāk buksēt, cilvēki nāk pie prāta un pamet sistēmu. Tāpēc jau viens Latvijas politiķis ieminējās ka vajadzētu ļaut vēlēt 16.gadīgiem.
    Ivo šie 1500…cilvēki mācās dzīvot pašpietiekami, apgūst jaunas prasmes un iemaņas, kas palīdz viņiem dzīvot. Protams, ir grūti. Bet kurš ir teicis, ka uz zemes būs viegli. Labāk ir dzīvot realitātē, nevis iluzori radītā pasaulē, lai saņemtu pieklājīgu algu. Pieņemt lēmumus, parakstīt dokumentus, kuri iespaido 1500000 turpmāko dzīvi caur resursu pārdali. Tur jābūt drosmei, zināšanām.
    Kas notiekas reālajā dzīvē, ja tu dari darbus, kurus nemāki un nesaproti pie kādām sekām tavas darbības novedīs. Labākajā gadījumā dabūsi no mammas pa dupsi, kura Tev gādīgi paskaidros, ko Tu esi nepareizi darījis. Sliktākajā gadījumā, tavs dzīves ceļs var beigties no skarbu onkuļu rokām. Sistēmā esošo cilvēku darbošanās nepaliek bez uzraudzības. Tikai tur nav mammas un skarbu onkuļu. Vieglāk sodīs ja Tu būsi sastrādājis sava stūlbuma un nezināšanas pēc, jautrāk būs tiem kuri ir “izzinājuši” kā strādā sistēma un sāks to izmantot savās interesēs. Tas tā, kā gaļas mašīnā. Tie kuri zin, ka viņa maļ un vēl cenšas tur bāzt pirkstus iekšā, lai saprastu cik viņa stipri maļ.Bēdīgi, bet super stūlbi. Sistēma maļ stipri. Visumam laika jēdziens ir relatīvs, tā kā samalšana ir neizbēgama. Tā kā tiem 1500… nevajag satraukties.
    Valstīs kur vērtība ir cilvēks un zinot kā darbojas sistēma, valsts pārvaldi taisa ļoti kompaktu. Tas tāpēc, lai zaudētu mazāk cilvēkus. Totalitārās lielās valstīs ir lieli valsts pārvaldes mehānismi. Tur tad arī cilvēki pazūd kā gaļas mašīnā, bet kas skaita. Pats vainīgs, ka līdi tur. No sākuma vajadzēja bibliotēkā pasēdēt. Cilvēki dažkārt, lai tiktu pie labas algas, aizmirst mācīties. Afrikā arī puikas sapņo valsti vadīt, bet tur zēnu un meiteņu attīstības līmenis ir….. Varat nojaust.
    Skandināvija savu labklājību un sociālo politiku neveido uz nodokļiem, tas ir mīts. Tas ir tāds pats stāsts, ko mūsu politiķi stāsta par puķu audzēšanu padomju laikos.

  • Skandināvijas modelis – ap 20%-30% cilvēku “ķam nav vienalga”.

  • Labs raksts un komentāri. Uzskatāmi redzams, ka, gan kapitālisms, gan sociālisms ignorē Dzīvības Secību (to, kas dzīvībai ļauj turpināties miljardiem gadu).

  • Ar “vairākumu” ir bēdīgi.
    2015. gadā pasaulē būs ap 2,5 miljardu cilvēku ar lieko svaru -
    teica Stradiņa universitātes iekšķīgo slimību katedras docente Ilze Konrāde
    http://www.latvijasradio.lv/program/1/2011/06/20110630.htm pārraidē 14:05 ierakstā no 24. līdz 48. minūtei; ļiktenīgie vārdi minētā ieraksta fragmenta sākumā –
    Liekais svars faktiski nozīmē cukura diabētu un priekšlaicīgu vēzi masveidā. Resnvēderi ilgi nedzīvo.

    => pienācis laiks radikāli masveidā mainīt izglītības paradigmu (par to turpat, raidījumā ģimenes studija no 15:06) Patreiz gandrīz visur skolas atšķiras tikai ar interešu izglītību un to ir vai nav pagarinātās dienas grupa. Skola ir sabiedrībai faktiski slēgta. Tā faktiski slēgta arī tajā ieslēgtajam skolniekam. Jaunā skola būvējama bez sienām. Ārkārtīgi liela nozīme šajā situācijā ir skolu vadītājiem. Bet pat, ja mums “rīt uz brokastlaiku ņo Marsa piegādās” kādus 500 izcilus skolu vadītājus un tik pat “jauno skolotāju” “jaunā cilvēka veidošanai” visdrīzāk nekas jau nenotiks. Būtisks jautājums ir skolotāju algas. Teorētiski tas nav kritiski nozīmīgs un faktiski, pietiekami masveidīgi saprotot neizbēgamu pārmaiņu nepieciešamību, ir atrisināms neizmainot kopējo asignējumu izglītībai. Tomēr šai ziņā ir nepieciešami politiski lēmumi skolā->pašvaldībā->valstī. Izglītības administratoriem ir jādod iespēja variēt darba samaksu atkarībā no skolotāja darba rezultātiem. Vienlaikus ir nepieciešams izstrādāt instrumentus reālās izglītības kvalitātes celšanai.(Jautājums reālās izglītības kvalitātes noteikšanai ir ļoti vienkāršs – vai bērnam skolā ir labi?, tas pat nav jāuzdod, tas redzams tūlīt pēc ieiešanas skolā). Mūsdienu skolai ir jāspēj izaudzināt citādu cilvēku – mobīlu,kas spēj piemēroties straujajām izmaiņām dzīvē. Ir vajadzīgs cilvēks, kas nav notēmēts uz vergošanu govij, kantorim, …. Ir vajadzīgs cilvēks, kas prot atrast savu vietu un savu vietu šai vietā. Faktiski “visi to zin”. Faktiski “visi zin” pareizās atbildes. jautājums ir tikai par to – ķurš to pateiks?

  • Laimes putn,
    tavu domu, manuprāt, uztvēru, daudz kam arī piekrītu, tomēr norādīšu, ka tavi pieņēmumi un minējumi nav korekti, jo vienkārši cipari neiet kopā:
    * pagājušajās vēlēšanās (protams, ja CVK bija/ir pieejami pareizi dati) bija 1,49 milj. balsstiesīgo. Tu raksti: “Valsts pārvalde ir elektorāts, kas apzinīgi ar saviem radiniekiem dodas uz vēlēšanām. Tur jau sanāk arī 52% balsstiesīgo.” Tātad, pēc tevis rakstītā sanāk, ka ~750 tūkst. sastāda valsts pārvaldes darbinieki ar radiniekiem. Stipri apšaubāmi;
    * Līdz ar to pārējos ciparus komentēt ir samērā bezjēdzīgi. Varu tik piebilst, ka varētu apvainoties gan pensionāri, gan jaunieši, gan arī visi pārējie. Piemēram, manā radu un draugu lokā (kurš nav mazs) tikai retu cilvēku varētu iekategorizēt kādā no tavām kategorijām ;)..
    * Uzskatu, ka šādi sadalīt iedzīvotājus 2 frontēs – ‘valsts pārvalde’ un ‘pārējie’.. nav iespējams. Šāds sadalījums reālajā dzīvē neeksistē. Ir cilvēki, kuri piedalās vēlēšanās, kuri nepiedalās un kuriem nav balsstiesību. Varētu vēl dalīt cilvēkos, kuri saprot, ka vēlēšanu kārtība ir jāuzlabo (kuriem vispār rūp sabiedrības kopīgie jautājumi), kuri nesaprot, kuriem vienalga, kuri aktīvi domā un dara, kuri neko nedara, kuri dara kaut ko citu sabiedrībai derīgu utt..

    Tam, ka sistēma buksē, piekrītu. Arī tam, ka liela daļa cilvēku ķepurojas, kā māk. Bet šajā sakarā arī komentāru nesagaidīju – vai tiem, kuri ķepurojas, pielāgojas, sadzīvo utt. ir saprātīgi tā katram par sevi ķepuroties, vai varbūt tomēr prātīgāk būtu nevis pielāgoties, bet mērķtiecīgi rīkoties, lai valstī iedibinātu būtiski savādāku kārtību, lai NEBŪTU JĀSADZĪVO, bet varētu dzīvot, kā Cilvēkiem pieklājas?

  • Atbildot uz jautājumu, “kam būvēt labklājību”, manuprāt, atbilde ir vienkārša – sev, ģimenei, draugiem, kaimiņiem, tautiešiem, visiem pārējiem… gan runājot par šo paaudzi, gan turpmākajām..

  • Reālie būvētāji arī tā sāk – sev, ģimenei, draugiem un varbūt kādam kaimiņam arī. Vairāk nesanāk.
    “Priekš šīs lielās, neiznīkstošās cilvēku tautas
    Dzīvot, strādāt un pēdīgi nomirt
    Ir ikkatra cilvēka pienākums laicīgā mūžā”
    (A.Pumpurs “Lāčplēsis”, skats nogrimušajā Burtnieku pilī.)

  • <Ivars 30.06.2011., 17:46
    (..)jautājums ir tikai par to – ķurš to pateiks?
    ========================================================
    Kāds politiķis pateiks vēlēšanu gadā, ka brīvais tirgus visu atrisinās bez liekas iejaukšanās un kādas valstiskas regulācijas? Neteiks, bet reāli notiekošo procesu jau tas neietekmēs…..
    Sienu būvēšana/the Wall turpinās – un protesti nebeidzās, viss notiek…
    http://anticuts.com/

  • Ivo. Matemātiski rēķinam skaitļus.Aptuveni 700 000 cilvēku, kas iet uz vēlēšanām. Kas ietilpst šajā skaitā? Valsts prezidents un viņa kanceleja un radinieki. Nākamie deputāti un varbūt viņu radinieki,valsts pārvaldes darbinieki, pašvaldības un pašvaldību uzņēmumi un viņu radinieki, uzņēmumi kuros ir valsts kapitāl daļas. Uzņēmēji, kas aktīvi iesaistās valsts un pašvaldību iepirkumos un ar viņiem saistīti apakšuzņēmumi ar viņu darbiniekiem. Tāda ir mana matemātika. Šis kopums arī veido elektorātu. Paradoks ir tāds ka no partijas kasē tērē naudu, lai iepotētu savējiem par to, ka jābalso par savējiem. Jurģim un Ērikam ir uztvēris, kas ir elektorāts un uz viņiem brauc, cepuri nost abiem zēniem. Studijas nav gājušas secen.

  • Laimes putn, bet manā radu, draugu un paziņu lokā kopsummā ir labi ja 10% cilvēku, kuri pieskaitāmi pie tiem, kurus mini! Tā elektorāta daļa, kuru uzskaitīji, savas balsis atdeva par PLL. Pa daļiņai tiek arī pārējām partijām. ZZS turas uz kurzemniekiem un tantiņām, kurām patīk Aivars. SC – tāpat viss skaidrs.

    Labi.. mēs tā varam ilgi, un tam nav nekāda jēga. Tas, ko gribu uzsvērt, ka kārtību valstī nosaka NELIELA daļa cilvēku. Ļoti neliela. Tie ir daži desmiti varbūt simti cilvēku. Ko dara pārējie? Pasīvi vai aktīvi atbalsta. Par to ir runa! Ja tā pārējā daļa, kura aizņemta ar “ķepurošanos” savā nodabā, ar platjoslas mediju patērēšanu, ar apātiju… kaut nedaudz atģistos, tad nav šaubu, ka varētu ieviest jaunu vēlēšanu kārtību (kādu? – par to citreiz), būtiski mainīt Satversmi utt. Nepieciešama visaptveroša tautas izglītošanas/informēšanas/atmodināšanas kustība, lai indivīdos rastos izpratne, ka pašreizējā kārtība ved uz strupceļu, taču, cīnoties katrs par sevi, pašreizējā kārtība tiek tikai un vienīgi atbalstīta. Cilvēkiem ir vairāk jāpievēršas kopīgo jautājumu risināšanai. No savtīguma paradigmas uz sadarbību.

  • Ivo, tie, kas ķepurojas, sadarbību saprot kā kolektīvu dažu indivīdu labklājības veidošanu. Tad cilvēks izvēlas uzturēt savu mazo labklājību, jo tas kaut cik dod gandarījumu. Un “kārtība” strupceļu sasniegs agrāk vai vēlāk, pie PSRS mēs to jau ieraudzījām.
    Ir gan tiesa, ka jauniešos jāveido aktīva attieksme pret dzīvi. Kamēr viņus zombēs ar agru seksu, kosmētiku un popzvaigznēm, tikmēr Latvija vinu apziņā kļūs par vārdu, kas neko nenozīmē.
    Šogad žetonu vakarā skolēni uztaisīja TV šovu,”Cīnies ar zvaigzni”, kurā bokseris sadauzīja zinātnieku bez aizturēm, un tas pat nemēģināja pretoties. Kad es klasē pavaicāju, kāpēc viņi izvēlējušies tādu pieeju, jautājums netika saprasts.

  • Vēl pagāšgad ap šo laiku Bokserim noteikti likās, ka viņš ir vitālāks un seksīgāks par Zinātnieku, šodien … jau parādās pieprasījums pēc smadzenēm

  • Kas ir Zinātnieks?

  • Ja politiķi, generāļi un visadi citadi liekēži cilvēkiem netraucētu, viņi jau sen būtu sev visu uzbūvējuši. Pārdales sistēma ir degradējoša, ‘laime ir haļava’ – nu ļoti attīstoša dzīves psiholoģija.
    Senatnē kopiena arī bija sociālā sistēma, kopā dzīvoja gan dzimtas, gan cilvēki, kas vienkārši ir viens ortā ieinteresēti, vispirms attiecībās un tikai pēc tam profesionalitātē.
    Un vēl paskatieties uv vēsturi, ne viena vien varena civilizācija ir gājusi bojā, taja brīdi kad tika sasniegta materiālā labklājība (nevisiem, bet tiem kas vada sabiedrību), sākās morālā degradācija, bet iekarojumi vai revolūcijas vai zemestrīzes it tikai tehnika.

  • a politiķi, generāļi un visadi citadi liekēži cilvēkiem netraucētu, viņi jau sen būtu sev visu uzbūvējuši.

    ———————————————————

    klusais, bišku tā kā neiepratu. Cilvēki- tie esam mēs ar tevi? Un tie pārējie – tie – tie ir tie, kas mums traucē?
    Protams, ka mēs esam viens otra ieinteresēti, mums kā vesaliem cilvekiem vajag tos pupus.

    Man arī gribas senatni un citādi interesanti pārliecinošas sagrautas vērtigas sistāmas, jau diemžēl antikvāras, kuras liekēži un slaisti sagravušas (” :)) “__)

    Domāju, ka mums cilvēkiem piena ceļš ir pašlaik vienīgais

  • http://www.bsf-latvija.lv/lv/vesture/bsf-4-foruma-materiali/
    Aicinu pievērst uzmanību R.Ķīļa teiktajam – par “Vaučeru sistēmu kā optimizācijas instrumentu” (11 min.15 sek.). Reāli izmaina katra sabiedrības locekļa līdzdalību politikas veidošanā – nevis par kuru partiju balsot, bet kādus RISINĀJUMUS atbalstīt, izvēlēties. Katrs sabiedrības loceklis sāk reāli rīkoties ar noteiktu daļu budžetā iemaksātās nodokļu naudas. Tā ir īsta balsošana – iespēja balsot ar rīcību.

  • rasts 2.07.2011., 19:04
    bišku tā kā neiepratu
    ======================================================
    Cilvēki ir atšķirīgi, bet daži ir atšķirīgāki par pārpārējiem. Ja virspuseji, tad: rumpis ir paķauts vienkaršam likumam – tas tiecas uz minimalu energijas pateriņu, jeb pilnīgu mieru. Prāts, tas kalpo pamatvajadzībām (rumpim tak ir jāizdzīvo) un iegribām, liek rosīties lai apmierinatu šis vajadzības. Saprāts kontrolē šis rosibas ietekmi uz apkārtējiem (vidi) saskaņā ar (ārējajiem) noteikumiem t.i. likumiem. Un sirdsapziņa klusu klusu čukts saprātam ko var darīt no ko nevar pēc ieksējiem noteikumiem. (Mēs taču (pārsvarā) neēdam vien otru nevis tāpēc ka to aizliedz likums, bet tāpēc ka jūtam, ka tā nav jādara.) Pieļauju, kā tā arī ir viena no galvenajām atšķirībām, šo īpašību sadalījums. Un jo klusāks šis čukstētājs ir jo viglāka ir citu patērētās enerģijas rezultātu piesavināšanās, par jebkuru cenu. Sabiedrības vadībs saucas. Mehānismus zinu sekojošus: vardabība (bet tā ir atri atpazistama, un agresors pats var tikt iznīcināts), nauda (tikai aklie vairs neredz kā strādā FRS), bailes (piemērs: http://rutube.ru/tracks/4598187.html?v=8d61095990e3ad8e0142be78351890ae) nu un protams meli.

  • klusais,

    ar rumpi vicinās, bet pienāk reizes kad bads ir tikuma mērs

  • Aizmirsu pieminēt ideoloģiju. Ja nav savējās tad pieņem svešu, un vēl ja barojies no svešas rokas TAD “kā maizi ēd tā dziesmu dziedi, kā dziesmu dziedi tam arī kalpo”

    un kāpēc tad bads iestājas ?

  • gurdi cilvēki zin, kā no ‘mēsliem’ izkulties, saprātīgi prot tajos neiekulties.

  • Ja meklējam pamatvērtības, tad tās ir gaiss , ūdens, iztika.

    to : pienāk reizes kad bads ir tikuma mērs

    Objektīvi uzturzinātnieku pētījumi parāda, ka vismaz 2/3 pasaules civilizēto-attīstīto valstu iedzīvotāju raksturīga malnutricija = kādu būtisku iztikas elementu deficīts vai pilnīgs trūkums

    Šobrīd vismaz 2/3 pasaules attīstīto valstu “iztikā” ir naudas deficīts.

    => par parunu kļuvusi dzīvošana pāri saviem līdzekļiem
    -> uz parāda virzīties uz priekšu var tikai kādu laiku
    -> iz vajadzīgs plāns un vīzija
    -> plānu un vīziju iespējams izveidot tikai atrodot sasniedzamu ideālu

  • Mēs, protams, varam turpināt meditēt uz savu nabu ….

    Laika gaitā pasaulē Amerikas vietā arvien vairāk dominēs Eiropa un Japāna. [1]
    Mūsdienu pasaule pārgrupējas ap diviem ekonomiskajiem kontinetiem – Eiropas un Klusā okeāna.
    Viens no būtiskiem Eiropas resursiem ir kristietība un vietējās nacionālās tradīcijas.
    Ir jānosargā un jāattīsta mūsu nacionāla izglītības sistēma un tradīcija.
    —————————————–

    Laika gaitā pasaulē Amerikas vietā arvien vairāk dominēs Eiropa un Japāna (un iespējams ne tikai Japāna – valsts, bet Japāna – kultūra, tās nav identiski sakrītošas lietas, tāpat kā Latvija – valsts un Latvija -tauta) .

    Laika gaitā pasaulē pieaugs nomadisma
    (cilvēku, galvenokārt, atrašanās vienā vietā, iespējas visu mūzu nodzīvot viena pagastā, arvien samazinās, tāds dzīvesveids ir tikai pāreja no sākotnējā un pirmatnējā klejotāja dzīvesveida mūsdienīgajā),
    kanibālisma
    (kas izpaužas reliģiskos rituālos un simbolos)
    un katastrofu teorijas
    ( vairāk gan matemātiskā nozīmē, nepieciešamajā matemātiskajā aparātā strauju pārmainu un stukturālo reformu drošā un humānā realizēšanā)
    nozīme.

    Izmantojot minētos intelektuālos instrumentus secinām, ka mūsdienu pasaule pārgrupējas ap diviem ekonomiskajiem kontinentiem – Eiropas un Klusā okeāna.

    Krievijai vajadzēs izvēlēties kuram no šiem kontinentiem tā piesliesies.
    Dabiska izvēle būtu Krievijas integrācijai Eiropā.

    Savukārt Latvijas izvēle var būt gandrīz vai tikai “atgriešanās Eiropā”, un šeit savukārt dabiski divi galvenie scenāriji
    1. Orientējoties uz to, ka ES ir īslaicīgs veidojums var tikt uzņemts kurss uz integrāciju Ziemeļeiropā un Austrumeiropas ziemeļos, ļoti vēlama būtu ekonomisko sakaru uzturēšana un veidošana ar Baltkrieviju un Ukrainu.
    2. Orientējoties uz ES stabilitāti un ietekmes pieaugumu neizbēgami ir jāpārorientējas uz attiecību ar Krieviju pārvērtēšanu – tas nav ienaidnieks, bet tāds pats sabiedrotais kā visa pārējā “Eiropa”. Iespējams, ka Krievijas puse to jau ir izdarījusi.
    ————————
    Kā citādi, lai saprot 250 000 lielā tirāžā iznākušo, visumā pret Latviju labvēlīgo, Latvijai pilnīgi bez maksas reklāmu -speciālizlaidumu, kas pilnībā veltīts Latvijai – avīzes Soveršenno Sekretno izlaidumu? Un tas nav vienīgais šāds precedents, tā nu jau ir sistēma. Vai tik nav tā, ka “Krievija beidzot sapratusi cik nozīmīgs tās attīstībā ir tilts uz Eiropu caur Latviju un Baltiju”, cik nozīmīga ir Baltijas pieredze patreiz deklarētajā “privatizācijas otrajā kārtā” Krievijā?

    Ko tas var prasīt no Latvijas valsts? Likvidēt iekšējo feodālismu. Atteikties no iekšējā kanibālisma attiecībā pret latviešu tautu, atbalstīt latviešu centienus pasaulē, atteikties no ārējā kanibālisma attiecībā pret Krieviju

    Kā tad izturēties Krievijā un pret Krieviju?
    1. Krievija ir pareizticīga zeme. Tā tāda vienmēr ir bijusi un paliks. Nezaimojiet un jūs sapratīs.
    2. Parādiet raksturu, kļūstiet prasīgs,uzstājīgs, uzbrūkošs . Ja valstī nav konkurences, kur nu vēl godīgas konkurences tradīcijas un kultūras, tad par to ir jācīnās [2]

    Klasiskā pedagoģijas sistēma, ko pārņēmusi VISA pasaule, kas patreiz būtiski transformējas, balstīta protestantiskajā un pareizticīgajā teoloģijā – tas tā vienkārši ir, neatkarīgi no tā vai tas mums patīk vai nē. Tātad uzsvars liekams uz nacionālu izglītības sistēmu ar īpašiem uzsvariem mūzikā un matemātikā.

    Muzikālās izglītības sistēma, kuras “piramīdas pamats” ir ap 20 000 bērnu mūzikas skolu audzēkņu un ap 1 000 pedagogu Latvijā ir, iespējams, pasaules mērogā bezprecedenta parādība un valsts institūts. Tās cena ir ap 10 miljonu latu. Šī sistēma ir jānosarga un jāattīsta.

    Literatūra.
    1. JACQUES ATTALI – MILLENNIUM – Winners and losers in the Coming World Order – Lignes d’horizons / Жак Аттали – НА ПОРОГЕ НОВОГО ТЫСЯЧЕЛЕТИЯ – Москва – Международные отношения’ 1993
    2. Forbes.lv – 06-2010 – Uģis Zemturis – Piezīmes no Maskavas.
    3. Deivids Prets – Pedagoga rokasgrāmata – Rīga – Zvaigzne ABC – 2000
    4. Templa Grendina – Ketrina Džonsone – Kā saprast dzīvniekus

  • Kārtējais depresīvais gabals no kompetences pīlāriem.
    Societe Generale analitika ar nosaukumu “Jaunā pasaules kārtība” http://www.scribd.com/doc/59489177/When-Demand-Outstrips-Supply-Copy#fullscreen:on

    citēju: “Mūs sagaida dramatiska pieprasījumu un piedāvajumu balanca izmaiņa, augsti inflācijas riski un resursu deficīts”. Tiek gaidīta Kondratjeva cikla (~60 gadi) “ziema” kas raksturojas ar trauksmi, bailēm un paniku.

  • un kādas grāmatas par Japānu apskats
    http://ikovalski.livejournal.com/746876.html

  • vel par pašu, Zbigniew Brzezinski: “Es negribu būt katastrofu pravietis, bet es domāju, ka mēs ieejam intensifikāciju sociālo konfliktu, sociālā naidīguma, un radikālisma laikā”
    http://www.youtube.com/watch?v=zjfRAP8hFOU&feature=player_embedded#at=12
    Drusku tā kā par daudz, pēdējā laikā priekš vienkāršas propogandas.
    Vai nu tiek pieteikts process kurš jau sagatavots, vai arī klauniem sāk pielēkt kur atrodas.

  • Kā parasti- naudas pasaules ļaudis neliekas ne zinis par lielākiem procesiem pasaulē, maldīgi uzskatot, ka ir no cita māla kā veikalu apkopēji vai dabas rezervātu darbinieki. Lai tak viņi tur muld pasaciņas priekš sev līdzīgajiem. Postenis reizēm cilvēku padara tik šausmīgi stulbu – to es pēc vakardienas Zalāna izteikumiem- bija taču viens no sakarīgākajiem mēriem valstī. Tagad =- “minišķēle” un tas ir traģiski.

  • Timotijs Geitners: Tas (atveseļošanās process) būs ļoti smags, tas būs smagākais kas bijis amerikānu dzīves laikā un būs ilglaicīgs.
    http://www.msnbc.msn.com/id/21134540/vp/43702060#43702060
    (video angļu)

  • Pēc 20 vadītāja darba gadiem un studijām Dānijā, nolēmu iegūt otru augstāko izglītību. Tikai pēc LU profesūras augstākā novērtējuma saņemšanas maģistra darbam par Latvijas ekonomiku iedrošinos piedāvāt savu redzējumu valsts attīstībai.
    Turpretī „kantora darbiniece kādā valsts iestādē ar labu algu, bet pārāk maziem nodokļiem” Dz. Avots bez jebkādām zināšanām par ekonomiku, ar elegantu vieglumu piedāvā valsts ekonomikas uzlabošanai vienkāršu risinājumu – jāpaceļ nodokļi. Tas ir kā Latvijas eksportētājam ienākumu palielināšanai ieteikt pacelt cenas.
    Kantora darbiniecei pat neienāk prātā, ka gan viņas labā alga, gan pārāk mazie nodokļi nāk tikai no viena avota – no ražotāja. Viņai turklāt neienāk prātā tas, ka, iespējams, viņas kantoris šajā valstī tik ļoti nav vajadzīgs?
    Bet varbūt derēja vismaz palasīt makroekonomika.lv, kur Latvijas Bankas ekonomisti analizē valsts ekonomikas problēmas, jeb makroekonomika.org, kur esmu mēģinājis vienkāršākā valodā skaidrot valsts tautsaimniecības stāvokli un nepieciešamo rīcību?
    Neskaitīsim, bet Latvijā pietiek tādu, kas ar sirdi ir klāt procesos. Tomēr par maz būt ar sirdi, svarīgi – ar kādu sirdi. Par maz būt cilvēkam, kurš grib darīt. Svarīgi ir – saprast precīzi, kā darīt. … Tu vari būt lāga cilvēks, kurš salaiž dēlī visu. Ir labi, ja ir morālā bāze, bet jāzina – kā [strādāt]. Latvijā trūkst, kā. Viena problēma ir – negodīgi politiķi, otra – nespējīgi politiķi.
    Tie nav mani vārdi – to pēdējā intervijā žurnālam “Ir” pateicis Juris Rubenis.
    Profesors Filips Filipovičs Preobraženskis teica: „Esmu darba dalīšanas piekritējs. Lielajā lai dzied, bet es operēšu” Un labi. Un nekāda sabrukuma.
    Kamēr to nesapratīsim – mums vienmēr būs krīze un sabrukums.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.