Valdis: ‘Izglītības principi’

Kas ir izglītība? Izglītība ir process, kura rezultātā cilvēks iegūst zināšanas. Un kas ir zināšanas? Tās ir cilvēka kontakts ar pasauli. Realitāti var neuztvert nemaz, var uztvert izkropļoti un var uztvert precīzi. Zināšanas sākas ar to, ka cilvēks pārstāj kropļot realitāti. Tās nav tas pats, kas vienkārši informācija. Informācija pamatā attiecas uz nedzīvo pasauli un tādējādi ir statiska, bet zināšanas pamatā attiecas uz dzīvo pasauli un ietver gan statiskus, gan dinamiskus aspektus.

Rietumu zinātne pēta informāciju (http://en.wikipedia.org/wiki/Shannon_information_theory), bet ne zināšanas. Ja neatzīst absolūtas autoritātes esamību, tad zināšanas var būt tikai relatīvas. Relatīva patiesība ne ar ko neatšķiras no puspatiesības vai aplamības. Katrai no tām ir savs atskaites punkts, kurus bez absolūtas patiesības esamības nevar salīdzināt. Es par atskaites punktu izvēlos Bhagavad-gītu (http://gauranga.lv/gita/). Tās autors Krišna apgalvo, ka viņš ir visu cēloņu cēlonis, sākotnējā personība, no kuras viss atvasināts (BG 10.8). Visa pasaule pastāv viņa apziņā, tāpēc viņš zina un kontrolē jebkuru tās aspektu. Tas atšķiras no fizikāli-ķīmiskā pasaules modeļa, bet ļauj loģiski analizēt pasaules uzbūves un darbības principus, kā arī pārbaudīt praksē un izdarīt secinājumus. Aicinu ikvienu izvērtēt, cik praktiski tas ir mūsu situācijā.

Divas galvenās enerģijas ir dzīvā un nedzīvā (gars un matērija). Matērijā iemiesoto dzīvo būtni (kas ir aktīva) pārklāj smalkais un rupjais materiālais ķermenis, kas ir pasīvi mehānismi (BG 7.4, 18.61). Smalkais ķermenis sastāv no ego, saprāta un prāta. Ego nodrošina ķermenisko identitāti. Saprāts nodrošina atmiņu un gribasspēku, bet prāts nodrošina domāšanu, jušanu, vēlmes, patiku un nepatiku. Ārējo pasauli mēs uztveram caur prātu. Prāta dabiskais stāvoklis ir strādāt saprāta vadībā, savukārt, saprāts ir dvēseles instruments (BG 3.42). Ģņāna jeb zināšanas sakārto to informāciju, kas ir sakrājusies prātā. Līdzīgi kā nesagremots ēdiens pārvēršas par indi organismā, bet sagremots kļūst par tā sastāvdaļu, neapstrādāta informācija tikai rada šaubas un traucē prātam un saprātam strādāt, bet sakārtota asociācijās, informācija atbrīvo darbībai (BG 4.41-42).

Kā iespējams sakārtot zināšanas? Dieva zināšanas ir visaptverošas un pilnīgas, tāpēc, balstoties uz Dieva zināšanām, mēs varam sakārtot savējās. Cilvēkiem Dieva zināšanas ir pieejamas no svētajiem rakstiem un no svētajiem — Dieva pārstāvjiem, kas tās nes sevī. Kontrolei un viltvāržu atmaskošanai: Dieva zināšanas ir vienotas, tāpēc svētas personības teiktais vienmēr saskan ar svētajiem rakstiem un citām svētām personībām.

Zināšanas sastāv no trīs daļām: teorija, prakse un nolūks (sambandha, abhidhēja, prajoģana), jeb stāvoklis, virzība un mērķis. Sambandha-ģņāna ir teorētiskā izglītība jeb asociāciju veidošana. Dažreiz izpratne par izglītību ar to arī aprobežojas, bet faktiski tā ir visseklākā, virspusējā no trīs izglītības daļām. Teorētiskās zināšanas attīsta, klausoties un lasot. Abhidhēja-ģņāna ir praktiskās iemaņas. Tās ir pilnībā asimilētas zināšanas, kuras cilvēks izmanto visu laiku un momentāni, bez domāšanas. Iemaņas attīsta ar praksi, t.i. pielietojot teorētiskās zināšanas vēl un vēl un vēl. Prajoģana-ģņāna ir vērtību sistēma, izpratne par to, kas ir labs un vajadzīgs. Būtībā tas ir tas pats, kas ētika un ticība, lai gan ētiku cilvēki parasti saprot kļūdaini, neasociējot ar laimi. Ticība kaut kam nozīmē saskatīt tajā laimi, pieņemt to kā labu. Galamērķis ir vissvarīgākā zināšanu daļa (BG 4.39), kas padara iespējamas un lietderīgas abas pārējās. Piemēram, ja jūs zināt pankūku recepti un mākat tās cept, bet jums nepatīk pankūkas, jūs tās necepsiet. Savukārt, ja jums ļoti patīk pankūkas, jūs arī sameklēsiet to recepti un iemācīsieties cept, pat ja sākumā nemācējāt. Ticību jeb vērtību sistēmu attīsta, biedrojoties ar cilvēkiem, kuriem tā ir.

Mūsdienu formālā izglītības sistēma neattīsta skolnieka vērtību sistēmu mērķtiecīgi, tāpēc lielāku lomu personības izveidē nospēlē komercreklāmas, kas gan mērķtiecīgi attīsta cilvēka vērtību sistēmu sev vēlamā virzienā. Rezultāts ir patērētāju sabiedrība, cilvēki, no kuriem nevienam nav nekāds labums, un kas visiem spēkiem cenšas notērēt visus savā rīcībā (vēl) esošos resursus.

Saistība ar darbu
Atsaucoties uz manu pirmo rakstu, kā izglītība nodrošina cilvēkiem darbu? Zināšanas ir dzinulis, kas cilvēku izkustina darbam (BG 18.18). Izglītības mērķis ir padarīt cilvēku lietderīgu. Nelietderīgs cilvēks pats nav apmierināts, līdzīgi kā bullis, ko neliek pie darba. Lai prāts nomierinātos, tas ir jānoslogo (BG 2.66). Tikai mierīgs prāts var sajust laimi. Ikviens vēlas kaut kā izpausties, apliecināt sevi, bet neizglītotam cilvēkam to ir gandrīz neiespējami izdarīt. Viņa komunikācija ir ļoti ierobežota, jo sava amata prasme gan tieši, gan netieši ir būtisks pamats komunikācijai gan ģimenē, gan plašākā sabiedrībā. Tas ir pamats gan pašcieņai, gan apkārtējo respektam.

Dažādas dabas cilvēkiem ir nepieciešama pavisam atšķirīga izglītība, lai izkoptu viņu darbam nepieciešamās īpašības, bet kaut kas ir visiem kopīgs: izglītība sākas ar to, ka  bērnam iemāca cieņu pret citiem cilvēkiem, pirmām kārtām, māti un tēvu, kas ir viņa pirmie skolotāji. Cieņa ir pasīva attieksme, bet ticība ir aktīva līdzdalība. Bez ticības cilvēks nespēj uztvert zināšanas (BG 4.39-40), tāpēc ticība skolotājam ir pirmais, kas jāattīsta skolniekā, lai mācību process būtu efektīvs. Ticībai nav jābūt aklai, šaubas ir saprāta pazīme un zināšanas ir nepieciešams pārdomāt un pārbaudīt praksē (BG 16.1). Cieņa ir ticības priekšnosacījums. Skolotājs var arī provocēt skolnieku, un treneris — noslogot, bet tas viss noved pie laba rezultāta. Cieņa nozīmē, ka mēs atzīstam, ka cieņas objekts (cilvēks vai skolotājs, vai kas cits) ir labs, vismaz kaut kādā aspektā (kaut arī var būt uz mums neattiecas), bet ticība nozīmē personisku saikni — ka ticības objekts ir vajadzīgs man, tas ir tieši mans ceļš uz laimi. Cieņu pret citiem iemāca, parādot viņos labo. Skolotāja uzdevums ir iemācīt skolniekam saskatīt citos cilvēkos labās īpašības. Pat, ja viņš skolā citu neko neapgūst, tas būs pietiekams pamats, lai vēlāk sasniegtu pilnību dzīvē. Pateicoties šai cieņai, cilvēks būs spējīgs veidot ar citiem labvēlīgas attiecības un saņemt no viņiem visu, kas nepieciešams dzīvei un darbam.

Vēdiskajā sabiedrībā mācekļi parasti dzīvo skolotāja mājā. Tas viņus atbrīvo no blakuslietām. Skolotājs var mācīt par brīvu, jo mācekļi viņam palīdz vienkāršos mājas darbos: sanest malku, pieskatīt govis. Tas arī veido labvēlīgas attiecības starp skolnieku un skolotāju, kurās skolniekam attīstās cieņa, bet skolotājam — žēlsirdība, un ar kalpošanu nopelnītās zināšanas ir tieši tādas — pelnītas, tāpēc tās pēc tam ilgi saglabājas un savukārt kalpo skolniekam.

Tagad daži vārdi par apmācību atbilstoši četrām profesiju grupām: meistari (šūdras), biznesmeņi (vaišjas), vadītāji (kšatriji) un skolotāji (brāhmani). Profesijas grupa jeb varna ir iedzimta un mūža laikā nemainās. Censties to mainīt ar izglītību ir ļoti grūti un bīstami (BG 3.35). Cilvēks var palikt nelaimīgs uz visu mūžu, jo daba tik un tā liks viņam darboties pa savam (BG 18.60). Skolotājs, kas neņem vērā sava skolnieka varnu, pats nav nopietni ņemams.

Šūdras apmācība var likties visvienkāršākā, bet tā ir arī visdiferenciētākā. Šūdras darbs prasa ļoti specifiskas un attīstītas iemaņas, kuru izkopšana var prasīt daudzus gadus (piemēri: cirkus akrobāts, pianists, programmētājs, kalējs), bet viņa darbam praktiski nenoder tādi vispārizglītojoši priekšmeti kā pasaules vēsture un ģeogrāfija, lingvistika, jurisprudence. Ņemot vērā šūdras augsto specializāciju un praktisko iemaņu lielo nozīmi, apmācību ir racionālāk iziet pie meistara, nevis lielās grupās auditorijā. Lasīt- un rakstīt-prasme ir apveicama, bet nav absolūti nepieciešama darbam. Inženieriem būs noderīga fizika, ķīmija. Visiem šūdrām ir svarīgi ētikas un higiēnas pamati.

Vaišjām neapšaubāmi ir jāapgūst ekonomika un grāmatvedība (kuras daudzās skolās nemaz nemāca), kas automātiski prasa arī matemātiku un, mūsdienās, — prasmi rīkoties ar skaitļotāju. No pasaules vēstures un ģeogrāfijas ir svarīgi tieši komercijas aspekti. Vaišjas specializējas finansēs (ieskaitot zeltu), lauksaimniecībā, tirdzniecībā, industrālajā ražošanā, u.c. Nav vajadzības gatavot vienu cilvēku reizē vairākās sfērās, jo ikvienā no tām ir pietiekami daudz biznesa iespēju. Atkarībā no specializācijas, vaišjam ir nepieciešamas zināšanas jurisprudencē, lauksaimniecībā, loģistikā u.c. Visiem vaišjām ir jāiemācās dalīties ar saviem resursiem tā, lai tie neizsīktu. Resursi, kas netiek laisti apgrozībā, parasti izsīkst, tāda ir matērijas daba.

Kšatrijiem ir svarīga laba fiziskā sagatavotība, ķermeņa kontrole un elpošanas vingrinājumi. Svarīgāka par fizisko slodzi fizkultūras stundās ir teorētiskā izglītība, nedaudz no medicīnas un jogas, piemēram: statiskie vingrinājumi ķermeni ārstē ar ilgstošu iespaidu, bet dinamiskie paceļ tonusu īslaicīgi. Svarīgas ir prasmes iesildīties, atslābināties, sekot ķermeņa stāvoklim, prasme koncentrēties, sporta spēļu noteikumi. Viņiem jāapgūst arī jurisprudence (svēto rakstu studijas), retorika, kaujas mākslas, iemaņas ar ieročiem, vadības teorija. Ļoti piemērotas disciplīnas ir arī mūzika un dejošana, jo tās spēlē svarīgu lomu sociālajā mijiedarbībā, un viss kšatriju darbs sastāv no sociālās mijiedarbības. Gan īru, gan indiešu dejas (un, iespējams, arī citas) ir lielisks treniņš fiziskai sagatavotībai. Krišna norāda uz šādām īpašībām, kas nepieciešamas kšatrija darbā: varonība, ietekme, apņēmība, izveicība, bezbailība kaujā, dāsnums un valdnieciskums (BG 18.43). Zināmu apsvērumu dēļ, kuri kļūs zināmi vēlāk, es gribu piebilst, ka kšatrija dzīves misija ir izkopt askētismu jeb spēju pārvarēt grūtības augstāka mērķa labad.

Brāhmaniem ir visplašākā mācību programma, jo viņi ir atbildīgi arī par visu pārējo varnu apmācību. Praktiski brāhmaniem ir pieejamas visu veidu zināšanas. Viņi arī visvieglāk apgūst zināšanas, tas būtībā ir viņu darbs. Tāpēc būtu loģiski brāhmanam vispirms iemācīt mācīties: klausīties un lasīt. Pie tam nevis vienkārši atpazīt vārdus, bet veidot asociācijas, atrast līdzības un pretmetus, saskatīt pretrunas, atšķirt jauno un atkārtojumus. Īpaši brāhmaniem raksturīgas disciplīnas ir prāta kontrole, abstraktās zinātnes (loģika, valodniecība, matemātika), pedagoģija, astroloģija, medicīna, teoloģija (svēto rakstu studijas). Dievs brāhmana darbu raksturo ar šādām īpašībām: prāta un ķermeņa kontrole, askētisms, tīrība, iecietība un atklātība (BG 18.42). Brāhmans strādā ar teoriju, iemaņām un ticību (t.i. trīs zināšanu sastāvdaļām). Brāhmans ir atbildīgs par sabiedrības labklājību kopumā, tāpēc viņam ir jāsaprot lietu dziļākā būtība, jāspēj paskatīties uz pasauli arī ar citu acīm un jāredz arī kopaina. Savtīgums diskvalificē brāhmanu darbam.

Mūsdienu sabiedrībā trūkst kvalificēti kšatriji un brāhmani, tāpēc potenciālos šo raksturu īpašniekus sabiedrībai rūpīgāk jācenšas nosargāt, saglabāt viņu labās rakstura īpašības un izaudzināt par pilnvērtīgiem vadītājiem un skolotājiem. Svarīgākais apmācības rezultāts ir entuziasms strādāt, un mūsdienu valsts sistēma, diemžēl, sistemātiski atņem vēlmi strādāt kšatrijiem un brāhmaniem, lai vaišjas iegūtu lielāku varu.

Cilvēks saņem rezultātus atbilstoši savai pienākumu izpildei. Tas, kurš neciena citus, nesaņems nekādus labus rezultātus, jo viņš nav izpildījis pat minimālos cilvēka pienākumus.

Pietiekama izglītība ļoti atvieglo cilvēka dzīvi, jo viņš tās rezultātā skaidri zina, ko no viņa sagaida, un nav jātērē laiks un enerģija, lai to noskaidrotu ar eksperimentālām metodēm. Cilvēks, kurš ir izgājis apmācību, bet nav kļuvis citiem noderīgs, ir piekrāpts, viņa apmācība faktiski nav notikusi. Minimālais izglītības kritērijs ir tas, ka cilvēks kļūst noderīgs sabiedrībai.

Dievišķas zināšanas
Raksta pirmajā daļā es teicu, ka cilvēku zināšanas var balstīt uz Dieva zināšanām. Tā kā daļa lasītāju varētu nebūt studējuši svētos rakstus, es šeit tās aprakstīšu sīkāk. Tas būs izaicinājums lasītāja asociāciju sistēmai, jo rietumu pasaulē zināšanas saista ar kaut ko pavisam citu, ar statisku informāciju, nevis ar dinamiskiem procesiem, kā tās aprakstītas svētajos rakstos. Bhagavad-gītā definēti šādi zināšanu procesi (kas, tātad, uztur saikni ar realitāti): nelepošanās, neizlikšanās, nevardarbība, iecietība, tiešums, audzinātāju uzklausīšana, tīrība, stingrība, paškontrole, atteikšanās no maņu objektiem, noteikti arī nesavtīgums, ciešanu un trūkumu redzējums dzimšanā, nāvē, vecumā un slimībās, nepieķeršanās un nesapīšanās ar ģimenes lietām (dēliem, sievu, māju u.c.), arī vienmēr vienāda attieksme, saņemot vēlamo un nevēlamo, nedalīta saikne ar Dievu, nenovirzīšanās no kalpošanas Dievam, vientuļas vietas izvēle, nesekošana tautas masām, pastāvīgas zināšanas par dvēseli, saprast patiesu zināšanu priekšrocības – to definē par zināšanām, un visu, kas no tā atšķiras — par neziņu (BG 13.8-12).

Kā lai to saprot? Visi piekritīs, ka reizrēķina tabula, iekalta no galvas, ir zināšanas, bet neizlikšanās? Jēzus iesaka spriest par koku pēc tā augļiem (Mateja 7:15). Pie kā noved zināšanas, saskaņā ar Bhagavad-gītu? Patiesas zināšanas sagrauj šaubas un atbrīvo no darbības sekām (BG 4.41-42), atbrīvo no visiem grēkiem, t.i. ciešanām (BG 4.36-37), tās ir spēcīgākais tīrības līdzeklis šajā pasaulē (BG 4.38). Zinošam cilvēkam Dievs ir ļoti dārgs, un pats viņš ir dārgs Dievam. Dievs viņu pat uzskata par līdzīgu sev (BG 7.17-18). Savukārt, neziņa, neticība un šaubas ir cieši saistīti, tie noved pie iznīcības un izolē no laimes (BG 4.40).

Daži vārdi par šaubām un fanātismu. Šaubas ir kā audzējs, kas cilvēku saēd no iekšienes, ja netiek atrisinātas, tāpēc patiesību vajag noskaidrot jo ātrāk, jo labāk. Cilvēks ir saņēmis tehniski kvalitatīvu izglītību, ja viņa šaubas ir sagrautas. Cilvēkam var arī samācīt muļķības, kurām viņš svēti tic, skolotājs pie tam ir bijis tehniski augstā līmenī. Par fanātiķiem sauc cilvēkus, kas akli seko kaut kam, bez loģiska pamatojuma. Fanātisms var būt labs, jo cilvēks var uzreiz sākt enerģiski darboties ar pilnu atdevi pēc ļoti īsa apmācības kursa. Tas var būt arī kaitīgs, ja no šīs darbības cieš apkārtējie vai arī pats darītājs, bet atklāj to tikai pēc laika. Ja ticība ir bijusi pamatota, šaubas nekad vairs neatjaunosies (BG 4.35), pretējā gadījumā nāksies labot kļūdas un izglītoties vēlreiz. Daudzi reliģiju sekotāji sāk kā fanātiķi, un tas ir normāli, jo ļauj viņiem ātrāk progresēt. Tomēr, progresa ietvaros viņiem vajadzētu saņemt pilnīgākas zināšanas un iemācīties savu izvēli loģiski pamatot.

Patiesas zināšanas izmaina savu nesēju daudz dziļāk, nekā ateistu skolotāji to spēj iedomāties. Cilvēks ne tikai labāk izprot savu ķermeni un pasauli ap to, bet viņa apziņa pārslēdzas pavisam citā režīmā, un viņš saprot, ka nemaz nav ķermenis, bet gan dzīvā būtne, kas sēž tajā. Cilvēks saprot, ka viņš ir tikai viens no pieciem faktoriem, kas nosaka darbības rezultātu (BG 18.13-16). Bhagavad-gītā 2.54 Arģuna jautāja, ka pazīt saprātīgu cilvēku, kas izpratis zināšanas pilnībā. Uz to Dievs viņam atbildēja: “Kad (cilvēks) atmet visas prāta radītās vēlmes un prāts ir apmierināts sevī, tad viņš ir sasniedzis izpratni. Kam ciešanas nesatrauc prātu, un bauda pilnīgi neinteresē, kas brīvs no pieķeršanās, bailēm un dusmām, tāds gudrais ir (dziļā) izpratnē. Kam nekas nesimpatizē, kas ne sveic, ne ienīst visu svētīgo un nesvētīgo, ko sasniedz, tam izpratne ir nostiprinājusies. Kas arī savus jutekļus pilnīgi atrauj no jutekļu objektiem līdzīgi, kā bruņurupucis ievelk locekļus bruņās, tam izpratne ir nostiprinājusies.” (BG 2.55-58) Šajos pantos ir parādīts, kā cilvēks ar bagātu iekšējo pasauli pazaudē interesi par ārējo (jutekļiem uztveramo) pasauli. Ārējā pasaule ir primitīva, salīdzinot ar to, kas notiek prātā un dvēselē. Atbrīve, kuru dod patiesas zināšanas, nozīmē atbrīvi no matērijas un iespēju pārcelties uz garīgo pasauli, kurā viss ir dzīvs.

Prāta spēks
Svarīga prāta spēja ir pievilkt objektus, parādības un īpašības, par ko tas domā. Pasaulē viss ir saistīts, un ar savu prātu mēs esam daudz ciešāk saistīti pie apkārtējās pasaules, nekā naivi iedomājamies. Domājot par citu cilvēku labajām īpašībām ar cieņu, cilvēks pats tās pamazām iemanto. Tāpēc es tagad uzskaitīšu dievišķās īpašības no Bhagavad-gītas 16.1-3: bezbailība, esamības šķīstīšana, gudrība, saikne ar Dievu, devīgums, pašsavaldīšanās, ziedojumu veikšana un svēto rakstu citēšana, askētisms, tiešums, nevardarbība, patiesīgums, nedusmošanās, atteikšanās (no darba augļiem), miers, nepiekasīšanās, līdzjūtība, nemantkārība, maigums, kautrība, nesvārstība, spars, iecietība, izlēmība, tīrība, neskaušana, ne-godkārība ir dievišķajā dabā dzimušo priekšrocības. Tās cilvēku atbrīvo, pretstatā demoniskajām īpašībām, kuras sasaista (BG 16.5). Lai sasniegtu kādu mērķi, ieteicams domāt par priekšrocībām, ko tas dos, un par trūkumiem, ko rada tā nesasniegšana.

Sava ticība ir vadāma lieta. Kā jau teicu, ticība ir kanāls, kas saprātu savieno ar laimi, un var izvēlēties, kā saņemt savu laimi. Nopelnīto laimes daudzumu cilvēks saņems tik un tā, bet viņš to var izmantot lietderīgi. Piemēram, cilvēkam, kas visu savu laimi cenšas saņemt caur ēdienu, var rasties problēmas ar aptaukošanos, cilvēkam, kas savu laimi cenšas baudīt draugu pulkā, būs daudz draugu, bet tam, kurš izvēlas laimi saņemt no svētajiem rakstiem, nostiprināsies saprāts. Līdzīgi kā ticība tuvina mērķim, naids izolē. Cilvēks, kas nicina bagātniekus, pats nekad nekļūs bagāts — kāpēc lai Dievs viņam uzspiestu to, kas nepatīk? Dievs visiem ir labākais draugs un ņem vērā visas viņu vēlmes, tikai pretrunīgas vēlmes ir grūti piepildīt. Nepatika pret kaut ko liedz arī cilvēkam izpratni par to, pie tam ilgstoši.

Tieša zināšanu uztvere
Ietekmīgākā zināšanu daļa ir nolūks jeb galamērķis, un to iegūst, biedrojoties. Jo laimīgāks kāds ir, jo vieglāk ir pārņemt viņa vērtību sistēmu. Dievs ir arī visas laimes avots. Biedrošanos ar Dievu sauc par jogu, un tas tad arī ir ātrākais ceļš uz zināšanām, salīdzinot ar jebkādu materiālu praksi. Tas ne visiem ir pieejams, jo ne visi uztver Dievu kā personību, bet arī viņu zināšanas tieši vai netieši nāk no Dieva (BG 15.15). No nekā nekas nerodas, un zināšanas arī var nākt tikai no tā, kam tās ir. Kad Dievs atklāj cilvēkam zināšanas, to sauc par apskaidrību, atklāsmi, iedvesmu u.c.. Kā jau iepriekš aprakstīts, pirmām kārtām tās izpaužas kā izmaiņas cilvēka raksturā. Valsts atjaunošanai ir vajadzīgs faktisks spēks, bet no tukšas pļāpāšanas tāds nerodas. Tāpēc es cenšos dalīties ar ātrāko un drošāko līdzekli, ko esmu atradis, kas var reāli pasargāt tautas foruma lasītājus grūtā brīdī un paātrināt tautas progresu kopumā. Dievs ir viegli pieejams kā savi vārdi, viņš uz tiem atsaucas un aizsargā saucēju. Gan Dievs, gan garīgā pasaule, gan atsevišķā dzīvā būtne ir vienmēr zinoši un laimīgi (sat-ķit-ānanda), bet, saskarsmē ar matēriju, tas aizmirstas un cilvēks nonāk ciešanās. Bhakti jeb garīgā prakse dod arī ģņānu jeb zināšanas un vĒrāgju jeb vienaldzību pret materiālo esamību. Atgriežoties garīgā apziņā (kas ir jogas pilnība), zināšanas atjaunojas automātiski (BG 4.38). Izcilais 15.gs. skolotājs, Nimāi pandita, kurš ir tas pats Krišna — Bhagavad-gītas teicējs, zināšanas kodolīgi definēja kā kIšNa-sambandha, bhakti-abhidhēja, prēma prajoģana, t.i. viss atrodas Dievā, visa prakse ir vērsta uz viņa iepriecināšanu, un mērķis ir sasniegts, kad Dievam ir sagādāta laime. Kad Dievs ir apmierināts, viņš piepilda arī visas cilvēka vēlmes. Tādu stāvokli sauc par mīlestību.


Valdis


  • Jau dazureiz esmu rakstījusi, ka teorija šķiet ļoti sakarīga un pielietojama. Tikai viens šaubīgs aspekts: visiem Svētajiem rakstiem ir kopīgs, ka viņus uzskata par paša Dieva likumiem, bet bez cilvēku starpniecības neko no tiem nesaņemam. Pieraksts, tulkojums, skaidrojums: trīs trepītes, kur uz katras var gulēt pa kļūdiņai, pie tam nepavisam ne ļaunprātīgai, bet cilvēciski pieļaujamai. Nekad neaizmirsīšu stāstu par mūku, kas saņēmis pārrakstīšanai senu manuskriptu ar daļēji nodzisušu tekstu, aizvietojis to ar sev saprotamiem vārdiem. Varam pieļaut, ka eņģelis vadīja arī šī mūka roku, bet tas no necaursitamās ticības dārziņa.
    Katrā ziņā es te saspringu pie pianista ierindošanas šūdru kategorijā.Pirmkārt, klavieru spēle cilvēkam attīsta koordināciju un muzikalitāti, ko vēlāk ierindo kšatriju un brahmaņu lauciņā. Ja vajag piemēru mehāniskai pirkstu kustināšanai, tad der sekretāres, kas no diktāta klabina taustiņus.Un tādas lietas cilvēkiem ir raksturīgas.
    Viss ir labs, bet ne viss man der. Tā es kādreiz teicu-paiet laiks, un der jau kaut kas cits.

  • Ir maz to lietu, ko esmu atradis – tās der vienmēr.
    Avīžu pirmajās lapās šodien dižājas daudzi šudras-izpildītāji, viņu starpa arī daudzi pianisti.
    Īsta ticība ir necaursitama.

  • Daudz kas ļoti labs. Bet man 2 jautājumi:
    1) pie kuras grupas pieder kultūras un mākslas darbinieki?
    2) kā kaut cik objektīvi nosakāma iedzimtā atbilstība attiecīgajai grupai?

  • visi kultūras un mākslas darbinieki (izklaides un kumēdiņu meistari) noteikti pieder pie šudrām. pirmkārt jau tāpēc, ka viņus pēc būtības interesē tikai savs arods un nekas vairāk. (pēc definīcijas)

    attiecībā par iedzimtību, gribētu tomēr detalizētāku viedokļa paskaidrojumu. vai varna iedzimst ģimenē vai bērnā? ja ģimenē, tad tā nav iedzimtība, bet audzināšanas jautājums, līdzarto koncepts izjūk. ja bērnā, tad kas notiek un kā risina situāciju, ja tīrkultūras brahmaņu ģimenē iedzimst šudras tips?

  • Ļoti labi jautājumi, varbūt, jautātājs ir īsts skolotājs.
    Mēģināšu atbildēt kā latvietis
    1. Mēs visu darām skaisti. Arī skrūves pievelkam skaisti. Kultūras, mākslas un ZINĀTNES (science) darbinieki mums ir no visām grupām

    Mentālajā darbā (GARĪGAJĀ) tāpat jāievēro savas individuālās īpatnības. Vienas un tās pašas operācijas katrs cilvēks var izpildīt savā veidā, atbilstoši sava temperamenta, rakstura iezīmju, psihofizioloģiskās konstitūcijas īpatnībām. Tāpēc profesionālo spēju attīstības gaitā svarīgi radīt savu individuālo darbības stilu. Un šeit pat vienas profesijas cilvēkiem vienādu profesionālo spēju attīstīšanai var būt vajadzīgi dažādi tēli un priekšstati.

    vientuļniekiem svētais Avva Dorofejs: “Lai ko arī jūs nedarītu, pat ja tas ir neatliekams un lielu uzmanību prasošs darbs, nedrīkst strīdēties un satraukties. Lieku pie sirds, ka viss, ko jūs darāt, vai tas liels vai mazs, – ir tikai astotā daļa no problēmas, bet lūk saglabāt savu stāvokli mierīgu, pat ja tas izsauc neveiksmi, – tās ir atlikušās septiņas astotdaļas. Tāpēc, ja esat aizņemti ar kādu lietu, jautājumu, vēloties to izpildīt vislabākajā veidā, tad pacentieties to novest līdz galam, kas, kā jau es teicu, sastāda vienu astoto daļu problēmas, un tajā pašā laikā cenšieties saglabāt savu stāvokli neskartu, kas sastādīs septiņas astotdaļas. Bet, ja jūsu uzdevuma izpildīšana neizbēgami būs saistīta ar to, ka jūs zaudēsiet līdzsvaru un nodarīsiet pāri sev vai citam, sastrīdoties ar to, tad, protams nevajag zaudēt septiņas astotdaļas vienas astotdaļas iegūšanas dēļ
    2. Ir viegli atrodami un viegli realizējami eksprestesti, ir Ķīnas un Japānas mākslas lasīt pēc sejas, kas var dot pavedienu. Izrādās, ka pat vienas olšūnas dvīņi var būt piederīgi atšķirīgām varnam un tas ir … gandrīz objektīvi, t.i., objektīvi visai ilgam cilvēka dzīves periodam. Tiesa, Vārds un Māksla mēdz darīt brīnumus

    Starp mūsu dzīves realitāti un cilvēka dvēseles realitāti ir sava veida ūdenšķirtne. Mīlestība sākas tur, kur beidzas alkatība, kur izzūd tieksme grābt, iegūt, piesavināties. Mīlestība līdzinās putnam, kas nejauši nolaidies uz mūsu loga. Ja būsit klusi un uzmanīgi, tad, iespējams putns atlidos atkal; bet ja šai momentā centīsities to satvert, tad nākošo reizi būs ilgi jāgaida.
    Ja gribat atrast savu mīlestību, jums jāgatavojas to sastapt. Katru dienu vaicājiet sev: kāda tā ir? Katru dienu arvien spilgtāk un spilgtāk iztēlojieties to un , ieskatoties savā apkārtnē, centieties uztvert, vai tās atspulgs nav samanāms kāda sejā, ka nāk jums pretī?
    ———–
    mums patreiz visnozīmīgāk ir tuvoties izpratnei par TO

    - kas ir mīlestība?

  • Nu, piemēram, kādai varnai pieder Imants Ziedonis?

  • Iespēja brahmaņu ģimene piedzimt šudram ir ļoti liela

  • Paldies, Ivar! Tu allaž nomierini un iedvesmo!
    Šodien Radio 1 pl. 10-os bija jauka saruna par radošumu ar vizuālās mākslas ped. Dr. Ilzi Brišku. Bērna audzināšana ir dārznieka darbs.Jāzina, kādu augu audzē un kā izaudzēt labi.

  • Nu lūk, Lauriņ, tāpēc man ļoti svarīgi, lai klasē atrastos puķes, istabas augi. Bet direktore to ironiski nosauc par “puķu laistītāju pulciņu”. Lai kā, tas princips man ir pilnīgi skaidrs,bet kad tu malies cilvēkam apkārt ar lūgumu pēc padomāšanas, pēc salīdzinājuma, atšķiršanas un acīs redzi mocības, tad ir skaidrs, ka 1) cilvēks nav tur, kur vajag, 2) iespējams, kaut kur ir pārrāvums audzināšanā.

  • Paldies rv par trāpīgo komentāru. Izklaide tiešām ir šūdru lauciņš, kas prasa augstu meistarību, bet ne domas dziļumu. Varbūt tāpēc V. Dūle no turienes krīt ārā un pārslēdzas uz izglītību, jo viņam prasās ko dziļāku.

    Mūzika var stipri saviļņot cilvēkus, stiprāk kā filozofisks traktāts, tāpēc brāhmana rokās tā kļūst par izglītojošu līdzekli. Konfūcijs bija brāhmans, bet mācīja arī mūziku. Izšķirošais kritērijs: vai ar mākslu cenšas izklaidēt, vai izglītot? Es personiski uzskatu, ka ar instrumentālu mūziku nevar efektīvi izglītot, pat ne Kitaro, ne Mocarts, ne Ravi Šankars. Nedaudz tā palīdz, bet neprognozējami. Izglītojošais materiāls, ja tāds ir, ir jāieliek vārdos: Ausekļa “Gaismas pils”, J.Alunāna “Nevis slinkojot un pūstot”, M.Zālītes “Lāčplēsis”, kristīgās dziesmas.

    Interesants piemērs ir Modests Mussorgskis http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9C%D0%BE%D0%B3%D1%83%D1%87%D0%B0%D1%8F_%D0%BA%D1%83%D1%87%D0%BA%D0%B0 , kas kā kšatrijs (virsnieks) ar mūzikas palīdzību cīnījās par taisnību — krievu identitātes atzīšanu.

  • Jā, man kā cilvēkam, kas lielu daļu dzīves vadījis mūzikas un teātra sabiedrībā, jāsaka, ka tad(!) izklaide bez izglītošanas nebija iespējama. Traļi- vaļi, ko šodien sauc par mūziku, nevar šajā diskusijā piedalīties. Bet 19. gadsimta cilvēkiem, kuriem reliģiskā domāšana bija saglabājusies,taču negāja kopā ar baznīcas praksi(tur bija lielā matu skaldīšana un cīnīšanās ) reliģijas vietā bija mūzika. Lists tieši tāpēc vecumdienās nokļuva garīdzniekos.
    “Ja Dievs runātu, tas skanētu kā Šopēna mūzika” – arī versija.
    Būt par aktieri, ja nevari runāt par sev svarīgo no skatuves, ir lāsts, kāpēc bieži aktieri lieto apreibinošas vielas- apzinoties savu nepatiesumu un atkarību.
    Kumēdiņu meistari – tas ir labs formulējums, kuru nekad neattiecināju uz sevi, kamēr vēl tur atrados.Jo skatuve ir atbildība, nevis ķēmošanās vieta.
    Bet par tekstiem arī taisnība. Esmu pārliecināta, ka mūsu valsts pirmo reizi tapa tikai tāpēc, ka cilvēki jau trīs gadu desmitus bija kontaktā ar pasaules labākajiem tekstiem, ko dziedāja dziesmu svētkos.

  • Manuprāt, ļoti trāpīgs ir šis teikums “…mūsdienu valsts sistēma, diemžēl, sistemātiski atņem vēlmi strādāt kšatrijiem un brāhmaniem, lai vaišjas iegūtu lielāku varu.” Šo pat varēja izcelt, lai būtu labāk pamanāms…

  • Raksts ir ļoti nozīmīgs, iespējams, tas patreiz ir nozīmīgākais vai viens no nozīmīgākajiem visā TF saturā. Kāpēc? Te runā par zinātņu pamatiem (un izglītība – stāsts par to kā cilvēks kļūst par cilvēku un kā viņš dzīvo dzīvi – un IZGLĪTĪBAS TEORIJA, pieder pie zinātņu pamatiem). Pirmajā rindkopā SEPTIŅOS teikumos faktiski ir uzskicēts pasaulesuzskats=Dzīvesziņa=reliģija=kāda cilvēku kopuma, VISAI KONKRĒTĀ VIDĒ līgums ar Vārdu. Tālāk seko secinājumi un sekas. Daži secinājumi un sekas “ir patīkamas”, daži “ne sevišķi”. Un rodas vēlēšanās “paņemt to labo”, vai “kaut ko, kas palīdzēs izdarīt tā, lai visiem būtu labi”. Tā nekad nenotiek, “vienmēr ir jāizvēlas kāda no pakām” VISA. Par raksta sākumu parunāsim mazliet vēlāk. Tagad divi citāti:
    1. Šķiet beidzot ir pienācis laiks darīt galu atbaidoši tukšajam teorētiskajam mītam par ģēnijiem un uzdot sev jautājumu, varbūt, lielu cilvēku, nevainojamu personību pastāvēšana ir pierādījums tam, ka esam nonākuši sabiedrības attīstības stadijā, kur tāda pilnība ir iespējama …. un, varbūt, pienācis laiks izcilu cilvēku nevis uzskatīt par neizskaidrojamu izņēmumu, bet cilvēka attīstības normu?

    Lisjens Sevs (Lucien Sève – Marxisme et théorie de la personnalité, Éditions sociales, Paris, 1969 )

    2. Rupjš visu cilvēka spēju iedalījums “iedzimtajās”un “iegūtajās” var pastāvēt, tomēr tas nav gudrs …un tādam iedalījumam vispār nav jēgas, kad iekārta (/bērns/audzēknis) gan mācās, gan māca.

    Viljams Volters (William Grey Walter – The Living Brain, New York 1953 )
    ———–
    “Rietumu cilvēku pamatmasa”, pa-Saules iemītnieku “treknais miljards” vienmēr cenšas “paņemt labāko” no kaut kā. Mūsu dzinuļi ir “būt labam” vai “labākajam”. Tās ir nesavienojamas lietas. “Būt labākajam”, iespējams, radās “piemērojot vēdu zināšanas reālai sabiedrībai”. “Būt labākajam” , veidot hierarhisku sabiedrību, kur “kāds ir neapšaubāma autoritāte” mūžīgi vai vismaz stipri ilgi noveda pie vēdu CIVILIZĀCIJAS stagnācijas un norieta. Rietumu civilizācija pārņēma no Austrumiem civilizācijas attīstības virzītājas stafetes kociņu un savā izziņas teorijā (gnoseologijā) izauklēja atklājumu par to, ka gan sabiedrības attīstības karogs (pamatpatiesības un uz tām balstītās dzīvesziņas-> zinātnes un reliģijas), gan karognesējs (varbūt pat sabiedrības attīstībai nozīmīgais cilvēku tips, jā pat “vadošā varna”) sabiedrības attīstības gaitā LAIKĀ mainās. Cilvēki ir dažādi, viņu devums sabiedrībai katrā brīdī var būt atšķirīgs, bet visi viņi ir nepieciešami sabiedrības sekmīgai attīstībai (pēdējais teikums faktiski izsaka to jauno, ko sabiedrības un Cilvēka attīstībā ienesa Kristus misija – tā ir kristietības būtība – sīkāk un izvērstāk sk, piemēram Paula Jurēvica darbos, kas daļēji pieejami pasaules tīmeklī – par tiem var un derētu parunāt). Te bez Rietumiem un Austrumiem apmēram pirms 1000 gadiem Cilvēka=?=Civilizācijas attīstības arēnā uznāk ar savu Vārdu Tuvējie Austrumi, kas bez “iztikas minimuma jēdziena” ievieš “iztikas maksimuma griestus”. Islāma Vārds ir antioligarhisks. Faktiski tagad pasaules arēnā ar mainīgām sekmēm cīnās vismaz trīs principiāli atšķirīgi Vārdi. Kurš no tiem labāks? Tas nav labs jautājums. Ir jāmeklē KVITESENCE. Un tā jau sen ir atrasta Kristus vārdā vai jebkurā citā pietiekami pilnīgā Vārdā. Latvijai tā bija brāļu draudžu prakse Kristīgā Vārda studijās, mūsu Dainās un Dziesmās. Ir skaidrs, ka nav un nevar būt nemainīgs Cilvēka Vārds ir skaidrs, ka pat tas Vārds, kas Nav Cilvēka VĀRDS savā būtībā ir mainīgs un attīstās. To saprata jau Kants, kuru varam uzskatīt arī par savu tautieti, to saprata jau Komenskis un saprot viņa turpinātāji.
    ==============
    Kur meklēt? Mīlestībā

  • Vakar padomāju un sapratu,kas traucē pieslēgties pilnībā autora aprakstītajai sistēmai.
    Austrumu domāšana vienmēr runā par cilvēku principā, Rietumu domāšana – par cilvēku sabiedrībā. Austrumi cenšas saprast katra cilvēka sūtību, Rietumi runā par personības attīstību. Cik “ģēnijus” mēs varam nosaukt no Austrumu pasaules? Tos, ko rietumu cilvēki ir atraduši un par tādiem nodēvējuši. Indieši saka – “lielā dvēsele”.
    Izlasīju vienu zinātnisku pamatojumu tuvajam “pasaules galam” – magnētisko polu aktīvo pārbīdi.
    Ja tā notiks, tad sāksies atkal viss no gala- ar katra cilvēka dabisko spēju novērtēšanu.

  • >Kas ir izglītība? Izglītība ir process, kura rezultātā cilvēks iegūst zināšanas.
    Un kas ir zināšanas? Tās ir cilvēka kontakts ar pasauli.
    Realitāti var neuztvert nemaz, var uztvert izkropļoti un var uztvert precīzi.
    Zināšanas sākas ar to, ka cilvēks pārstāj kropļot realitāti.
    Tās nav tas pats, kas vienkārši informācija. Informācija pamatā attiecas uz nedzīvo pasauli un tādējādi ir statiska, bet zināšanas pamatā attiecas uz dzīvo pasauli un ietver gan statiskus, gan dinamiskus aspektus.
    < Enerģija, masa, lauks, informācija ir ekvivalentas viena sākotnējās būtības izpausmes. Tās nav nošķiramas un nemitīgi savstarpēji mijiedarbojas. Tās ir objektīvi konstatētas un subjektīvi intuitīvi skaidras patiesības. Ejot pretējā virzienā ir iespējama tikai tuvošanās TUMSAI=NEKAM

  • iepriekšējā komentāra tekstu vietnes interpretators atspoguļoja “pēc sava prāta” un “tas nebija Cilvēka prāts”
    ————–
    >Kas ir izglītība? Izglītība ir process, kura rezultātā cilvēks iegūst zināšanas.
    * nav taisnība
    Un kas ir zināšanas? Tās ir cilvēka kontakts ar pasauli.
    Realitāti var neuztvert nemaz, var uztvert izkropļoti un var uztvert precīzi.
    *nav taisnība
    Zināšanas sākas ar to, ka cilvēks pārstāj kropļot realitāti.
    * neprecīzi
    Tās nav tas pats, kas vienkārši informācija. Informācija pamatā attiecas uz nedzīvo pasauli un tādējādi ir statiska, bet zināšanas pamatā attiecas uz dzīvo pasauli un ietver gan statiskus, gan dinamiskus aspektus.
    < Enerģija, masa, lauks, informācija ir ekvivalentas viena sākotnējās būtības izpausmes. Tās nav nošķiramas un nemitīgi savstarpēji mijiedarbojas. Tās ir objektīvi konstatētas un subjektīvi intuitīvi skaidras patiesības. Ejot pretējā virzienā ir iespējama tikai tuvošanās TUMSAI=NEKAM
    ———

  • ko es neredzu diskusijas komentāros – tās dalībnieku personisko iesaisti apspriestajā un no tā izrietošās sekas. viss notiek tā distancēti, apspriežam kaut kādus abstraktus principus, dalam kaut kādus cilvēkus kaut kādās kārtās vieglu roku, un tā tālāk, bet ne no viena nav redzams – es aprakstīto principu kontekstā daru tā un tā, tas rada tādas un šitādas sekas, arī man un un manā apkārtnē un ietekmē esošiem cilvēkiem. (piemēram vot redz, manā dzimtā ir no valda principiem pilnīgi nepareiza ģimane, vīrs kuru es paštaisni ieskaitu šudru kārtā un sieva kuru es tikpat paštaisni iebāžu brahmāņos, un tāpēc manuprāt viņu bērni tagad būs bez kastas samaitāti un pilnīgi utt blā blā blā)

    itkā jau mums te ir vispusīgi mācīti un inteliģenti izglītības darbinieki, bet arī no tiem tikpat distancēti un abstrakti pārspriedumi. (kāpēc Ivars nebrauc uz japānu vai ķinu un tiešajā nepārbauda kādas viņiem tur problēmas rodas no tā ka ar eksprestestu cilvēkus sadala kastās? vai arī ko lūriķe dara ar savu ironisko direktori?)

    Es saku: Te un Tagad (katra konkrētā runātāja konkrētā dzīve norit, un nevis distancētos pārspriedumos un mākonīgos sapņos).
    ja cilvēks savas teorijas attiecina tikai pret citiem, bieži pat nekonkretizētiem neidentificētiem “kādiem” un apzināti un uzsvērti sevi un savus tuvākos tur iekšā neieliek, ieskaitot visas no tā pašam un citiem izrietošās sekas, tad – tas ir dubultās morāles un dubultu standartu (vieni priekš sevis, citi priekš citiem) spilgts piemērs. kas manuprāt labi raksturo arī Latvijas slimības diagnozi un simptomus.

    davai, puiši un meitas, te un tagad. nevis tur indija un šopēns, kants un BG. mūsu katra problēma daudzējādi ir arī mēs katrs pats, kas mēs esam, ko mēs darām. un tikai pēc tam visi pārējie.

  • Lieliski, rv!
    Es vakar centīgi rosījos dzimtas mājās Burtniekos, šodien Rīgā garīgi relaksējos un uzlādējos.
    Vienmēr svarīgākais ir rezultāts, bet reizēm svētīgs ir arī process.
    Atraksti, Brāli, ja ir vēlme: laura@mt.lv

  • Atbilde rv.
    Es jau rakstīju, kuros brīžos visvairāk domāju par indiešu izdomāto sistēmu. Pirmkārt, man jāstrādā ar vidusskolēniem, ar tiem, kuri ir pēdejā pakāpē pirms augstākās izglītības. Tā tad būtu domāta brahmaņiem; cilvēkiem, kas grib saprast un arī citiem skaidrot pasaules likumības, zinātnes dziļumus, sabiedrības sadzīves principus u.t.t augstās lietas.
    Un ja vidusskolēns uzrāda ne tikai neprasmi loģiski veidot secinājumus, bet pat salīdzināt no redzamā, izteikties par dzirdēto, redzēto, piedzīvoto, ar grūtībām izlasa nelielu tekstu PP slaidā, mani pārņem šausmas. Zinātkāre ir zudusi, dodot vietu ziņkārībai.
    Ņemu vērā gan vecumu, gan ārējos apstākļus, bet tomēr liela bēda ir tā, ka mēs sabiedrībā esam uzņēmušies dot “vienlīdzīgās iespējas”. Un tad nu tās ir vienlīdzīgas gan kšatrijiem, gan šūdrām, gan tiem bez nosaukuma un var trīsreiz minēt, kuri klases dzīvē gūst virsroku? Nupat no 10. klases dabūja aiziet īsts brahmanis, viņa vecāki mainīja dzīvesvietu. Pirms aiziešanas ap viņu veidojās kodols un par to es priecājos ar cerību, ka nu būs citādi. Pēc šī gadījuma klase izjuka, pazuda centrs, un atsevišķie domubiedri turpināja urbties katrs par sevi, no citiem sagaidot izsmieklu un nopēlumu.
    Kad nu ir nodziedātas abas himnas un mācību gads noslēdzies, šo tēmu vairs neturu acu priekšā, jo jāravē un jāliek balsti lilijām, jāveido loga kastes, lai istabas augiem ir vasarnīcas. Bet ko darīt ar direktori- turēt taisnu muguru, lai cilvēks pats saprot, kur kļūdījies.

  • Jebkurš rupjš visu cilvēka iedalījums, ja nav zināms praktiski nekas par to kā un kāpēc šis iedalījums veidots, kā veidojies LABĀKAJĀ GADĪJUMĀ NEDOD NEKO.

    Ilgstošā saskanīgā un brīžiem nesaskanīgā kopdzīvē, manuprāt, gan sieviete, gan vīrietis pārmaiņus garīgā plānā nostājas augstāk par otru partneri un tad rodas kārdinājums vienu pieskaitīt pie brahmaņiem, bet otru pie šudrām. Bet patiesība par īstu ģimeni jau ir tā, ka ļoti nozīmīgs katram bērnam ir viņā vectēvi un un vecmāmiņas. Krieviski tas izpaužas ģimenes vārdā “семь-Я” – un man tur nav nekā piebilstama. PSRS sagrāva pārsvarā pareizticīgās vecmāmiņas – saprotat ka gribat.

    Un tagad padomājiet, piemēram kaut vai par priesteriem. Cik gan bieži sabiedrībai ir nepieciešami priesteri-radītāji-brahmaņi? Biežāk ir nepieciešami priesteri-šudras-izpildītāji. Kas sabiedrībai parasti vajadzīgs, to tā parasti dabū. Laba izglītība šudram var dot brahmaņa iemaņas. Brahmaņi izpaužas kā “dieva doti talanti”, tie ir dimanti, kam izglītība un ieiešana sabiedriskajā apritē dot tikai slīpējumu. Pieļauju, ka minēšu ne tos labākos piemērus: Šaļapins, Smiļģis, Rasputins, Šlesers, …..

    Padomājiet par kādu gandrīz acīmredzamu divpolāru NEPĀRTRAUKTU iedalījumu (atšķirībā no rakstā minētā DISKRĒTĀ): viena pola radītāji-pasionāri, otrā polā grāvēji, pa vidu izpildītāji, kas pieslienas vienam vai otram polam; vai cits iedalījums: viena polā svētie-likumu radītāji, otra polā svētuļi- likumu izpildītāji vai izmantotāji; viena polā “tie, kas biežāk ir PAR”, otra polā “tie, kas biežāk ir PRET”, pa vidu …. Padomājiet par šiem iespējamiem iedalījumiem. Paskatieties apkārt un sabiedībā.

    Kas attiecas uz eksprestestiem. Tur jau psihologi nav vajadzīgi, viena otra lauku tantiņa, jums visu kā uz delnas noliks tikai un vienīgi uz savu dzīves gudrību balstoties, ja uzdosit pareizus jautājumus. Zinātniski tas balstās uz labās un kreisās puslodes dominēšanu; uz spēju tikai dzirdēt vai sadzirdēt mūziku; uz estētiku un spēju intuitīvi, taustāmi sajust skaistumu. Bet skaistuma izjūta ir trenējama, kaut vai dziedot; reizēm pietiek tikai ar dziedāšanu, reizēm palīdz teksts ….

  • Ernsts Teodors Amadejs Hofmans bija cilvēks ar absolūto dzirdi. Un viņš bija ļoti sarkastisks, kad redzēja slīpējumu dodam tiem, ko uzskatīja par necienīgiem. Katram birģerim(vaišjam) bija dotas iespējas savus bērnus slīpēt labās manierēs. Un tad Hofmans uzrakstīja stāstu par izdresēto pērtiķi, kuru neviens neatpazīst par dzīvnieku, jo viņam ir iedresētas labās manieres. Bet tad vienam nejaucenim ienāk prātā radīt apstākļus, kuros izpaustos dzīvnieka patiesā daba: un tā arī izpaužas , bet sabiedrība nosoda provokatoru.

  • Kā jūs domājat – tās ir zināšanas, prasme, meistarība?
    http://rutube.ru/tracks/455921.html?v=dbe0e9d01d2e8eee09f4e181c3e987b8

  • Lasīju, ka šiem papagaiļiem ir četrgadīgā bērna intelekts. Nezinu vai četrgadīga, bet kaut kāds ir.

  • ivara pēdējais komentārs nedaudz velk uz izteikumu “putra ar kāpostiem”

    Ilgstošā saskanīgā un brīžiem nesaskanīgā kopdzīvē, manuprāt, gan sieviete, gan vīrietis pārmaiņus garīgā plānā nostājas augstāk par otru partneri un tad rodas kārdinājums vienu pieskaitīt pie brahmaņiem, bet otru pie šudrām.
    ——–
    rodas kārdinājums KAM? vīram, sievai vai nesauktam un neaicinātam konsultantam?

    bet tā, esmu par šo situāciju daudz domājis savā dzīvē. mans secinājums ir tāds, ka mūslaiku dzīves temps ir daudzkārt paātrinājies salīdzinot ar tiem laikiem, kad attiecīgās teorijas bija aktuālas, un pat ar laiku pirms gadiem 30-40. tagad cilvēkam rodas iespējas un arī viņš ir spiests izdzīvot vairākas “dzīves” savas vienas fiziskās dzīves laikā. iepriekšējā dzīve beidzas, lūgtum sākt no sākuma visu. es šo uzskatu par pavisam normālu parādību, tikai – lūgtum attiekties pret visu apzināti, atbildīgi, kā nobriedušiem un pieaugušiem cilvēkiem. (nevis dresētiem hofmaņa mērkaķiem). problēmsituācijas rodas visiem, vienmēr, dzīve ir priekš tam, lai tās risinātu ar pašcieņu, bez birku lipināšanas.

    par to lai ģimenē maisītos pa starpu iepriekšējā paaudze, arī ļoti strīdīgs apgalvojums. atceros pirms divdesmit gadiem, atmodas aizrautībā mēs to spriedām, par nacionālo dzīvesziņu, tradīcijām utt.
    kā tagad liekas, situācija, kad vecvecāki mazbērnam ko reāli dod viņa nākotnes izdzīvotspējai un talantiem, drīzāk ir izņēmums nevis likumsakarība. (pirms oponēt – uzmanīgi. es šeit rakstu par situāciju, kad bērnu vecajiem atdod nekontrolēti un pakļaujas viņu ietekmei. citādi, protams, jā. jaunai un ne tik jaunai ģimenei ir grūtāk audzināt bez vecvecāku palīdzības un iesaistes). un vēl dies pas mūs no lauku tantiņu “dzīvesgudrības”. tādu eksprestestu visiem uztaisīs, ne pāri pārkāpt ne apkārt apiet.

    secinot, šodienas jaunā paaudze ir stipri tālu no vecajiem, nevajag viņus bāzt tajos rāmjos. (ja vien protams negribam viņiem apcirpt visas jaunās iespējas un atmest 60-80 gadu vecā pagātnē, mentālā un fiziskā plāksnē.)

    Un tagad padomājiet, piemēram kaut vai par priesteriem. Cik gan bieži sabiedrībai ir nepieciešami priesteri-radītāji-brahmaņi? Biežāk ir nepieciešami priesteri-šudras-izpildītāji. Kas sabiedrībai parasti vajadzīgs, to tā parasti dabū.
    ———–
    a davai nevajag demagoģiju no sērijas – ko vajag sabiedrībai. jau sen šeit priesteri paldies dievam nenosaka cilvēka pareizību, priesteri nav brahmaņi un brahmaņiem vairs nav pienākums būt par priesteri. pareizi saka, priesteris šudra. baznīcu lietas ir pakalpojums sabiedrībai, meistara specializācija. un nevajag tur iepīt tirgošanās funkcionalitāti, kā mums ev lut notiek, ja izsakamies četru kastu sistēmā.

    domāt par citiem iespējamiem dalījumiem, it īpaši polāriem – bezjēdzīgi. it īpaši mūsu laikā, kad no dialektiskā materiālisma mēs esam atteikušies ideoloģisku apsvērumu dēļ, bet vietā neko prātīgu ieviest neesam spējīgi, dēļ prāta kūtruma.

    vispār nepiekrītu kādai dalīšanai. visi ir vienādi. visiem jādod visas iespējas, lai pats izvēlas ko izvēlas. jādod pamatsistēma – ka ir jāizdara izvēles un pēc tam par tām jāatbild un ar tām jādzīvo.

    brīva cilvēka situācija atšķirībā no ‘plakanās zemes’ cilvēka ir, ka viņam nav triviālo orientieru (zeme apakšā, debesis augšā), bet uz visām pusēm ir tukšums. ir nopietni jāmācās būt par brīvo monādu.

  • to rv : lielisks komentārs
    to : bez birku lipināšanas – sastopoties ar pilnīgu jaunām situācijām un IESPĒJĀM, apdomājot realitāti kādas nebijušas sarežģītības kopsakarus nākas nosaukt vārdā; reizēm uzreiz neatrodas “pareizākais vārds” kādas situācijas novērtēšanai; tad nedrīkst uzreiz
    apstāties pie “pirmā atrastā vārda kaut kam” tad vienkārši ir jāturpina DOMĀT

    to : situācija, kad vecvecāki mazbērnam ko reāli dod viņa nākotnes izdzīvotspējai un talantiem, drīzāk ir izņēmums nevis likumsakarība. -
    Cilvēks ir palicis cilvēks, tikai tagad bērnam vecvecāku vietā ir ARĪ mūsdienu informatīva vide; tomēr šī vide ir “akla”; vecvecāki nē; viņiem ir lieliska iespēja “īstajā brīdī pateikt kādu īsu vārdu”; un neiejaukšanas šai situācijā arī ir iejaukšanās; “cita vectēva” iejaukšanās apstiprinājums

    to:domāt par citiem iespējamiem dalījumiem, it īpaši polāriem – bezjēdzīgi. -
    Varbūt cilvēki šai teritorijā – Latvijā – jau kādus 40 (četrdesmit) gadus iekšēju un ārēju faktoru ietekmē ir mācīti un iemācīti
    1. dzīvot uz parāda
    2. graut
    3. apkarot viens otru
    Ja mēs to tagad pēc Prezidenta Zatlera runas, kuras enerģētika bija ļoti augsta (Stendzenieks), kurai, iespējams, nav analoga Latvijas vēsturē un , kas tāpēc līdzinās – Sandra 19.06.2011., 21:56 – tuvākajos mēnešos vai tomēr gados MĒS VISI neizmantosim šo iespēju pagriezt Latvijas kuģa kursu uz Latvijas Radīšanu, tad Dievs (man vienalga ko jūs ar to saprotat) mums to nepiedos
    ————
    Un galvenais ir iespēja daudziem no mums kļūt brīviem, lai varētu celt mūsu Ticību un Mīlestību, sakārtojot Izglītību un Demogrāfiju. TAD Latvijas (Ekonomikas) uzplaukums “atnāks pats no sevis”. Valstiskuma patiesai atjaunošanai būs jāstrādā pie Ģimeniskuma (vismaz triju paaudžu ģimenes ar viesiem un viesošanos) un Sadraudzes ( biedrības un draudzes -> ikdienā sakņota Ticība) tradīciju atjaunošanas, vai vienkārši “jānotrauc putekļi” šīm vērtībām , kas taču vēl arvien ir mūsu lādēs un rijās

  • to : papagaiļiem ir četrgadīgā bērna intelekts
    Nezinu kā ar papagaiļiem, bet cilvēkiem 20% smadzeņu neironu sakaru izveidojas līdz piedzimšanas brīdim, uz 2-3 gadu vecumu, kad bērns sāk runāt jau ir izveidojusies līdz vismaz 80% neironu sakaru: šis dzīves periods cilvēka dzīvē ir kritiski nozīmīgs

  • Ivars
    20.06.2011., 10:22
    Tātad, no dzimšanas (9 mēnešus pirms ieņemšanas?) līdz runāt prasmes apgūšanai bērnam ir jāsaņem viss?
    Pārējais ir maznozīmīgs.
    Vai varbūt mums no bērna?

  • Var uzskatīt, ka no tā brīža, kad sieviete un vīrietis “sāk domāt” par sevis kā vienota veseluma turpināšanu, kad, iespējams viņi sāk aicināt pie sevis nākamā bērna dvēseli (un ja var ticēt daudzajām liecībām par to: Austrālijas aborigeniem SAPNI par atnākošo dvēseli nosapņo nākamais tēvs; Globas ģimenē dzivesbiedre bijusi sakarā ar savas meitas dvēseli gandrīz 10 gadus pirms bērna piedzimšanas; jā un no kurienes pie mums atnāk mūsu bērna vārds?) līdz apmēram 2-3 gadu vecumam faktiski notiek bērna (dvēseles mājokļa) ievākšanās šai pasaulē (dzīvoklī). Un tagad iedomājies, ka Tu pārcelies uz jaunu dzīvokli. Vai “ar jumtu virs galvas” un “iespējams visām no vecās dzīves paņemtajām un dažām no jauna iegādātajām mēbelēm” pietiks? Vai varēs dzīvot dzīvoklī, kur visa iedzīve “vienkārši ienesta”. Tā nekad nenotiek. Turpini DOMĀT

  • Izglītība (Образование)->Ticība->
    <- Ekomomika<-

    Iedomājies: čūska rij savu asti
    JA kādā posmā dilšana apsteidz augšanu, TAD sākas sarukšana

  • Rakstā teiktais ir patiesība stacionāram sabiedrības modelim

  • Viens vienkāršs modelis no 10. klases fizikas kursa, ko 99,9% gadījuma skolā neiemāca vai neiemācās:
    Ūdeņraža atoma modelis. Protons un elektrons. Stacionāra stāvoklī elektrons “visvarbūtīgāk” atrodas kādā slānī (futbolbumbas kamerā ar riekstu vidū) vienmērīgi ap kodolu. Saņemot enerģijas kvantu, elektrons, pēc enerģijas kvanta saņemšanas nekur telpā nepārvietojas, lai gan attēlojot uz “enerģiju ass”, elektrons it ka pārlec uz augstāku orbītu. Pēc enerģijas kvanta saņemšanas izmainās elektrona visvarbūtīgāko stāvokļu mākoņa forma. No s-orbitāles tā kļūst par p-orbitāli. Bildītē, tas izskatās it kā sfēriskais elektrona atrašanās varbūtību mākonis kļūst līdzīgs hanteles veida diviem pilieniem. Saņemot jaunu enerģijas impulsus ūdeņraža atoma elektoru varbūtības blīvuma konfigurāciju mākonis kļūst vēl sarežģītāks – faktiski “atoms uzzied” (tā nesen teica viens četrgadīgs bērns, kam to skaidroju). Prezidenta Zatlera runa lika Latvijai uzziedēt. Tagad jautājums kā būs ar auglīšiem un sēklām? Sēklā palīdzēs ienākties smelšana “labi dziļi” savos un kaimiņu zināšanu apcirkņos.
    ————
    Viss, kas ir tiesa par sabiedrības “stacionāriem stāvokļiem” ir tiesa un, varbūt vēl vairāk tiesa, arī “ierosinātos sabiedrības stāvokļos, tikai, nāk klāt virkne būtisku lietu, par kurām, “stacionāra stāvokļa mehānikā” vispār nerunā, jo to tur nav

  • Rakstā faktiski apskatīta pedagoģijas: mācīšanas un audzināšanas = izglītības sistēma. Pie mums Latvijā pamatā tomēr ar izglītības sistēmu vairāk saprot pasniegšanu un informēšanu. Ar to masveidā sastopamies baznīcā, skolā, mēdijos. Šajā teritorijā – it sevišķi latviskajā oficiālajā vidē – publiskais viedoklis, publiskais Vārds visbiežāk ir nedzīvs. Nedzīva Vārda sistēmu ir iespējams uzbūvēt balstoties uz jebkuras kultūras vai sistēmas eklektiskām drumslām, arī uz vēdiskās kultūras bāzes ir iespējams uzbūvēt autoritārās izglītošanas modeli – autoritārisms un Nāves kultūras patērētāju gatavošana iespējama pie jebkurām dekorācijām.
    ——————
    Skola un skolotāji ir kultūrvara, kura īsā laikā var izraisīt lielas izmaiņas sabiedriskās domas un valsts politikas attīstībā – G.Ošeniece – http://www.tautasforums.lv/?p=976

    (Cilvēkā ) mazvētības izjūta parādās jau pirmajos dzīves gados. Tā ir pilnigi normāla. Ikviens bērns jūtas apmulsis un nespēcīgs aprkārtējo spēku priekšā. Viņš ri mazs un vājš; viņš nepazīst pasauli, bet tikai ļoti neskaidri apjauš to. vai mēs aptveram, cik milzīgas viņam šķiet apkārtējās lietas? Tāpēc bērns pirmām kārtām meklē drošību. Viņam ir jājūt palīdzība un atbalsts … bet viņš nedrīkst justies apspiests vai lidzīgs priekšmetam. Pamazām apliecinās viņa personība. Parādās viņs Es. Viņš sak meklēt drošību pats sevī. Viņs izmēģina spēkus, kļūst spontāns. Tātad audzināšanas uzdevums ir iespējami ātrāk mļaut viņam iespēju iegūt ticību sev. Idēāla audzināšna nozīmē maksimāli ātri izskaust nepilnvērtības izjūtu un vadīt bērnu uz savas vērtības apzināšanaos. Jo neirozes kodols parādās, ja mazvērtības izjūta identificējas ar viņu pašu un turpmākajos gados pārņem visu personību. Tad rodas komplekss, kas briest kā indīga sēne, nomācot reālo personību, un diktē lielāko daļu rīcības un domu. (…) nelaimīgā kārta daidzi audzinātaji mazvērtības izjūtu pastiprina. Pietiek kaut vai iedomāties par neticami daudzajiem autoritatīvajiem cilvēkiem, kas tātad ir neirotiķi. (…) AUTORITĀRS CILVĒKS pastiprina mazvērtības izjūtu pat visveselīgākā bērnā – Pjērs DAKO – Psiholoģijas brīnumainās uzvaras – 237.-238.lpp.

    Jau kopš XX gs. sākuma vērtēšanas eksperti atšķir normatīvo un kriteriālo vērtēšanu (Torndaiks, 1919). Normatīvās vētēšanas laikā izglītojamos salīdzina savā starpā, parasti tā ir sava veida šķirošana, (…) jo pirmā vieta ir tikai viena. (…) Krioteriālajā vērtēšanā cenšas noskaidrost, ko izglītojamie ir iemācījušies salīdzinājumā ar noteiktas kompetences rādītāju kopu, bet nesalīdzināt ar citu izglītojamo sasniegumiem. (…) skolēnu pastāvīga salīdzinašana un sarindošana pēc viņu sasniegumiem iedragā pat spējīgu skolēnu pašapziņu un vēlmi mācīties. Deivids Prets – Pedagoga rokasgrāmata- 96.- 97.lpp.
    ——————–
    “pa lielam” ir TIKAI divas izvēles
    Remarkam ir romāns
    Laiks dzīvot, laiks mirt

  • Par audzināšanu ģimenē(teksta pirmavots nolaizīts)
    Līdz 5 gadiem izturies pret bērnu kā pret karali;
    no 5-15 izturies pret viņu kā pret vergu!;
    No 15 – … izturies pret viņu kā pret draugu.
    Patlaban pirmās divas fāzes tiek ignorētas, paliek tikai trešā- un tad nekas nesanāk.

  • “Mūsdienu formālā izglītības sistēma neattīsta skolnieka vērtību sistēmu mērķtiecīgi, tāpēc lielāku lomu personības izveidē nospēlē komercreklāmas, kas gan mērķtiecīgi attīsta cilvēka vērtību sistēmu sev vēlamā virzienā. Rezultāts ir patērētāju sabiedrība, cilvēki, no kuriem nevienam nav nekāds labums, un kas visiem spēkiem cenšas notērēt visus savā rīcībā (vēl) esošos resursus.”

  • Jauks raksts!

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.