V.Seleckis: ‘Kā uzvarēt oligarhus?’

Saeimas atlaišana, tai sekojošās aktivitātes liecina, ka beidzot Latvijā pamanīti oligarhi. Negaidīts un brīnišķīgs pavērsiens vienmuļajā dzīvē! Taču vienlaikus sākusies aktīva pretdarbība, lai nekādas pārmaiņas nevarētu notikt.

Kā demokrātija pārvēršas par butaforiju?
Oligarhu aizstāvji smejas – viņi nozaguši valsti? Bet kādā veidā? Pievākuši valsts zīmogu, ģerboni, ieņēmuši Saeimas namu, pasludinājuši monarhiju jeb triumvirāta varu? Vēl dīvaināks apgalvojums – nozaguši demokrātiju. Kādā veidā? Aizlieguši dibināt partijas? Aizbāzuši pilsoņiem mutes? Atcēluši likumus un deputātus aizsūtījuši uz akmens lauztuvēm?

Jā, patiešām. Oligarhi nav rīkojuši ne dumpjus, ne pučus, Saeima nav atlaista. Tomēr runāt par pašreizējo Latviju kā demokrātisku valsti nav iespējams.

Diemžēl mūsu Satversme ir gaužām nepiemērota modernajiem laikiem. Izšķirošo lomu tā atvēlējusi partijām. Pietiek nodibināt partiju, to dāsni sponsorēt, sarīkot graujošu kampaņu, iegūt vairākumu Saeimā, un tu esi valdnieks, jo deputātu rokās nodota visa vara, tie lemj pār valdību, prokuroriem, tiesām utt. Nav vajadzīgs 15.maijs, lai demokrātiju samītu kājām. Tieši tā tās lietiņas darītas aizvadītajos gados. Demokrātija pārvērsta par butaforiju. Visas demokrātiskai valstij svarīgās iestādes darbojas, bet izšķirošie lēmumi top zoodārzā, mākoņos vai kādā piejūras pašvaldībā.

Un, ja vēl izdodas sapirkt avīzes, radio, televīzijas kanālus, tad arī tiesības uz vienīgo absolūto patiesību garantētas. Lai pamēģina kāds oponents iepīkstēties! Viņu nomāks daudzbalsīgs koris. Ja ar to nepietiks, tiesa iznesīs lēmumu par apmelošanu, goda un cieņas aizskaršanu.

Visus minētos pūliņus sekmē demokrātijas trūkums partiju iekšienē, to mazskaitlīgums. Noteicošā loma pieder partijas spicei, kas uztur sakarus ar naudas devējiem. Viņi veido kandidātu sarakstus, ierindas biedru iespējas te kaut ko ietekmēt ir tuvu nullei. Tā panāk, lai par deputātiem kļūtu nevis cilvēki ar mugurkaulu, bet gan mīkstmieši, kam nospļauties par vēlētājiem un viņu interesēm, kam galvenais ir gādāt par to, kas svarīgs viņu saimniekam. Tādus vai ik dienu redzam televizora ekrānā – melīgus, glumus, vīzdegunīgus, divkosīgus bezprincipu tipus, kas grauj politiķa, deputāta un Saeimas prestižu, līdz ar to arī savas valsts un demokrātijas autoritāti. Starp šādiem cilvēkiem meklē arī tos, ko sēdina ministru krēslos un citos atbildīgos amatos. Tāpēc pie mums vissvarīgākajos amatos iekļūst pelēkas viduvējības, viegli manipulējami cilvēciņi, kas nespēj pieņemt patstāvīgus lēmumus.

Kāda nauda valda?
Vēl viens bieži dzirdēts apgalvojums – kāpēc apvainojat turīgus ļaudis? Kapitālismā valda nauda, un citādi nekad nebūs. Ja oligarhiem ir nauda, tad pilnīgi dabiski, ka viņi ir noteicēji pār visu valsts dzīvi.

Jā, patiešām kapitālismā naudas loma ir izšķirošā. Taču jautājuma būtība ir pavisam cita – kāda nauda valda? Ja Latvijas politikā dominētu likumīgā biznesā nopelnīta nauda, politisko partiju sponsori prasītu, lai deputāti nostiprina likumību, veicina konkurenci, lai notiek godīgi konkursi par valsts pasūtījumiem, lai valsts apkaro korupciju, veicina eksportu, vispārējo attīstību. Tas viss sekmētu uzņēmējdarbību, pavērtu ceļu investīcijām, vairotu tautas labklājību un pirktspēju. Un gala rezultātā veicinātu katra uzņēmēja iespējas attīstīt savu komercdarbību.

Diemžēl lielum lielākā daļa Latvijas uzņēmēju pagaidām nenopelna tik daudz, lai lielus līdzekļus atvēlētu partijām, ietekmētu to politiku. Toties oligarhi var atļauties politikā mest miljoniem latu, jo noziedzīgi veiktas privatizācijas rezultātā savās rokās ir akumulējuši Latvijas apstākļiem milzīgus finansu līdzekļus. Tā nav sagadīšanās, ka Latvijas redzamākie oligarhi ir privatizācijas procesu galvenie veiksminieki, kas pakampuši valsts lielākos, pelnošākos uzņēmumus, pat veselas ražošanas nozares. Pēdējos gados privatizācijas laupījumu papildina nauda, kas no valsts un pašvaldību budžeta izsūknēta, organizējot negodīgus konkursus, apzogot valsts uzņēmumus utt.

Tātad Latvijas politikā valda ne vienkārši nauda, bet noziedzīgām metodēm iegūta nauda. Tieši tāpēc tā atstāj tik graujošu ietekmi uz visu valsts politisko, ekonomisko, garīgo dzīvi.

Oligarhija – tā nav tikai triju vīru patvaļa
Lai mazinātu Prezidenta sākto pārmaiņu nozīmi, tiek apgalvots, ka oligarhi ir tikai trīs cilvēki. Kā gan trīs cilvēki var nozagt valsti, apdraudēt tās nākotni?

Patiesībā oligarhisko režīmu balsta ne tikai trīs zināmie un bieži pieminētie par politiķiem, uzņēmējiem, nacionālajiem buržujiem dēvētie kungi. Ar šo trijotni vienā mezglā saistīti daudzi bijušie premjeri, ministri, deputāti, ierēdņi, vairāku pašreizējo partiju spice, atsevišķi dāsni apmaksāti advokāti, vajadzīgo likumu taisītāji – visi tie, kas nesenā pagātnē pieņēma lēmumus par privatizāciju, ļāva sakuplot korupcijai, izplesties nesodāmības režīmam. Tā ir biznesa un politikas simbioze, nelegāla koalīcija, kas, šķiežot plašus naudas līdzekļu, līdz šim spējusi savās rokās turēt reālo varu neatkarīgi no tā, kādas partijas veidojušas oficiālās valdības. Viņi domāja tikai par savu kabatu, atstājot novārtā valsts ekonomisko attīstību. Viņi visi cits ar citu saistīti, cits no cita atkarīgi. Viņus sargā klusēšanas likums – omerta1. Bez šo aprindu atbalsta neviens oligarhs nebūtu kļuvis par tādu, nebūtu pakampis ienesīgākos valsts īpašumus, nebūtu ieguvis miljonus, ko izmest vēlēšanu kampaņās. Tieši šis slānītis ir atbildīgs par valsts novešanu līdz pašreizējam neapskaužamajam stāvoklim, Tautas frontes solījumu, tautas cerību sagraušanu. Diemžēl arī Vienotība, uz ko tika liktas lielas cerības, nespēja iedragāt oligarhiskā režīma varu. Pieļāva ņirgāšanos par pašu sludinātajiem principiem, kompromisu vietā ieslīga dziļā konformismā.

Vai oligarhi var pamest politiku?
Dzirdams priekšlikums – jāpanāk, lai viņi darbojas tikai biznesā, lai nelien politikā. Ar to oligarhu jautājums būšot atrisināts.

Nebūs atrisināts! Viņi nekad nepametīs politiku, viņi vienmēr cīnīsies par varu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņus māc bailes. Tās ir bailes no atmaskošanas, noziegumu atklāšanas, saukšanas pie atbildības. Šīs bailes nemitīgi trenc piedalīties politisko kauju laukos, cīnīties par vietu varas kabinetos. Kumoss ir sagrābts, taču, izrādās, tā noturēšana zobos ir vēl mokošāka nekā pakampšana, jo visapkārt milzums sakauto konkurentu, piekrāpto, neapmierināto līdzpilsoņu. Tāpēc vienmēr jābūt zirgā, vienmēr jākontrolē tās iestādes, no kurām atkarīgs viņu liktenis. Tāpēc druskas no zobos ierautā siera gabala jāatmet visādu veidu pakalpiņiem: partiju bosiem, ierēdņiem, advokātiem, tiesnešiem, kas palīdz saglabāt iekarojumus. Tāpēc jāpērk un jāuztur laikraksti, lai arī tie prasa milzīgus izdevumus. Oligarhi ir korupcijas balsts un spēka avots. Jo pērkamāka apkārtējā publika, jo drošāka jušanās.

Bet visvairāk oligarhiem vajadzīgi bezzobaini likumsargi, pērkami tiesneši, regulējami prokurori. Ne velti tik milzīga interese par prokuratūru, tiesām un KNAB. Ne velti tik nožēlojamā veidā tika izbalsots J.Maizītis un vairāki tiesneša amata kandidāti.

Normālā valstī parlamenta deputāti principiāliem tiesnešiem, neatlaidīgiem prokuroriem piešķirtu apbalvojumus un veicinātu viņu darbību. Tādu korupcijas apkarotāju kā J.Strīķi celtu visaugstākajos amatos. Bet kā rīkojas oligarhiem paklausīgo partiju deputāti? Dara visu iespējamo, lai grautu KNAB autoritāti, lai ierobežotu un diskreditētu J.Strīķi un citus aktīvos likumsargus. Tā ir rīcība, kas skaidri liecina, ka oligarhi kopā ar saviem parlamenta pakalpiņiem sargā noziedznieku, koruptantu, nevis sabiedrības intereses. Tā ir prātam neaptverama, absurda situācija, kas iespējama tikai oligarhiskā režīmā.

Kādi ir oligarhu valdīšanas rezultāti? Graujoši! Tas zināms visai sabiedrībai. Nav vajadzības vēlreiz piesaukt labi zināmos skaitļus par mūsu valsts ekonomiku, dzīves līmeni, medicīnu, veselības aprūpi. Latvija stieg aizvien dziļākā grāvī, atpaliek no citām valstīm, slīgst nabadzībā utt., utt.. Valsts attīstības rezultāti nevar būt citādi, ja – teiksim pilnu patiesību! – valda noziedznieki? Kā valsts var plaukt, ja parlamenta vairākums aizstāv korumptantus, nevis to apkarotājus? Kā var mazināties nabadzība, ja turpat vai 20 gadu garumā nekas nav darīts, lai apturētu valsts izlaupīšanu?

Ko darīt ar oligarhiem?
Skan priekšlikums – beidziet vajāt nacionālās buržuāzijas spožākos pārstāvjus, ļaujiet cilvēkiem strādāt! Aizmirstiet pagātni!

Ahā! Visu aizmirst, visu piedot? Ar visiem noziegumiem samierināties? Ļaut, lai salaupītos miljonus slēpj ofšoros? Lai pīpē Kubas cigārus un mierīgi bauda dīkas vecumdienas?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vajadzētu parunāt ar tiem tūkstošiem cilvēku, kas palikuši bez darba un iztikas. Vajadzētu uzklausīt tos tūkstošus, kas, Latviju pametuši, iztiku pelna Anglijā un citās valstīs, strādādami par sētniekiem, sanitāriem, trauku mazgātājiem, lai gan ir beiguši augstskolas. Vajadzētu uzklausīt viņu mājās pamestos tēvus un mātes, viņu bērnus, kas palikuši bez vecāku gādības. Parunāt derētu arī ar tiem lauku ļaudīm, kam atņemta skola, slimnīca, kas bijusi pieejama gadu gadiem turpat pagastā vai rajona centrā. Uzklausīt derētu arī tos par darba ņēmējiem sauktos, kuri nopelna tikai minimālo algu, bet par medicīnu, transportu, bērnu izglītību, pārtiku spiesti maksāt tikpat daudz kā visur citur Eiropā.

Tikai pēc šo ļaužu uzklausīšanas vajadzētu izlemt, ko darīt ar to nacionālo buržuāziju, kura sagrāba ostas, dzelzceļu, uzņēmumus, daļu iznīcināja, otru daļu pārdeva ārzemniekiem, bet naudu noslēpa ofšoros, lai nevajadzētu maksāt nodokļus.

Iespējams, pēc šādas sarunas tiktu iegūta lielāka skaidrība par turpmāko rīcību. Iespējams, nacionālie buržuji paši apjēgtu, ka nacionalizācija vai labprātīga atteikšanās no sagrābtā ir labākais, kas viņus var piemeklēt pašreizējā situācijā. Jo iespējams arī cits variants. Turpinoties pašreizējam valsts kritienam bezdibenī, varam piedzīvot arī tādu sociālo sprādzienu, kad neviens advokāts nevarēs palīdzēt, jo valdīs revolucionārā tiesa un taisnība. Diemžēl Latvijas vēsturē tādu gadījumu nav mazums. Lai nedod dievs līdz tādiem laikiem nonākt vēlreiz.

Kā atjaunot demokrātiju?
Tomēr galvenais jautājums nav par varas atņemšanu trijiem oligarhiem. Galvenais ir radīt tādu valsts pārvaldi, lai nekad neviens naudas maiss nevarētu uzkundzēties visai sabiedrībai. Sākums tam ir V.Zatlera negaidītais lēmums atlaist Saeimu. Daļu sabiedrības tas ir izsitis no bezcerības, vienaldzības miega. Ceru, ka šī sabiedrības daļa kļūs aizvien plašāka, cilvēkiem atvērsies acis, un viņi brīnīsies par savu apmātību, kad ļāvās smadzeņu skalotāju ietekmei un balsoja par oligarhu partijām. V.Zatlera aizstāvētie trīs likumi par naudas varas mazināšanu ir vēl viens ļoti svarīgs solis pareizajā virzienā. Nākamais solis varētu būt bieži pieminētais likums par ofšoriem. Vēl svarīgāks būtu likums par izmaiņām vēlēšanu likumā. Visnopietnākā veidā jāizvērtē iespēja pāriet uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Diemžēl partijas sevi ir pilnīgi diskreditējušas, kalpodamas oligarhijai, un diezin vai pienāks tādi laiki, kad politiski aktīvie pilsoņi gribēs darboties šādās organizācijās. Mažoritārā vēlēšanu sistēma ļautu politikā iesaistīties bezpartejiskajiem aktīvistiem, palielinātu deputātu atbildību vēlētāju priekšā, mazinot atkarību no partiju bosiem un to sponsoriem.

Taču, šķiet, arī ar to visu būs par maz, lai sastutētu valsti, kas sākusi grīļoties. Vajadzīga vēl pamatīgāka valsts pamatu sakārtošana, tātad Satversmes grozīšana. Diezin vai būs iespējama pāreja no oligarhijas uz demokrātiju, būtiski nemainot visu valsts pārvaldes sistēmu, neieviešot, piemēram, tautas vēlēta Valsts prezidenta institūciju, nepaplašinot tā pilnvaras. Par konkrētām izmaiņām pamatlikumā varētu rakstīt gari un plaši, taču tas ir cita raksta temats. Skaidrs viens – vajadzīgs tāds pamatlikums, kas nostiprinātu demokrātisku valsts pārvaldi, nevienam naudas maisam, nevienai šaurai ļaužu grupiņai neļautu dominēt pār citiem pilsoņiem. Diemžēl pašreizējā Satversme ir kapitulējusi naudas un savtīgu ļaužu priekšā.

Lai radikāli pilnveidotu mūsu konstitūciju, pašreizējā situācijā būtu vajadzīga Satversmes sapulces, nevis tikai jaunas saeimas ievēlēšana. Ja V.Zatlers, izmantodams savus iegūto politisko kapitālu, kopā ar patriotiski noskaņoto Saeimas daļu pašreizējo pusrevolucionāro notikumu gaitu spētu ievirzīt šādā gultnē, tad viņa veikums iegūtu patiešām vēsturisku nozīmi.


Vilis Seleckis
, pārpublicēts noaculiecinieks.delfi.lv

  1. sicīliešu klusēšanas likums, gadsimtiem ilgi ir bijis mafijas goda izpratnes stūrakmens []

  • Labs raksts. Gandrīz nav, par ko piesieties, ja vien, būtu skaidri un gaiši iekļauta arī tā doma, ko raksta Jānis (skat. nākamo TF rakstu).

    Vēl varu norādīt uz vienu, manuprāt, mīnusu, proti, mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Es nevaru saprast, no kurienes cilvēkos iedēstīts priekšstats, ka mažoritārās sistēmas ieviešana dotu labāku rezultātu? Tas ir kaut kāds mīts, kas nav pamatots ne ar kādu analīzi un pētījumiem. Labi, ka rakstīts “jāizvērtē iespēja pāriet uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu”. Jau daudzkārt esmu rakstījis, ka ir liela muļķība maldīties starp 2 aplamām paradigmām un ar skaidru galvu meklēt LATVIJAI ATBILSTOŠĀKO CEĻU un pakāpeniski pāriet uz arvien piemērotāku vēlēšanu sistēmu, atbilstoši sabiedrības izaugsmei. Skaidrs, kā diena, ka momentāna pāriešana uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu, kā minimums nedotu labāko rezultātu. Ļoti iespējams būtu vēl sliktāk.

  • Partijas var pat aizliegt – reālā principiāla redzējumu un mērķu dažādība paliks, atšķirīgas un plašai sabiedrībai nevēlamas intereses bīdīt turpinās ….
    Mažoritārajā sistēma ar 1/3 vēlētāju atbalstu un apmēram 1/4 balstiesīgo atbalstu ir iespējams izveidot “necauršaujamu varas mehānismu”. Kāpēc atskan atkārtota ilgošanās pēc mažoritārās sistēmas. Pie mums ar TIKAI vēlēšanās aktīvi iesaistītiem vēlētājiem, kas ikdienā “politiku vēro pa kontrolētu vēdlodziņu” reālie rezultāti faktiski ir vēl sliktāki un nekāda vēlēšanu sistēmas izmaiņa situāciju neuzlabos
    ————-
    Nekavējoši ar likumdošanu Saeimā un PRAKTISKĀM pilsoniskām aktivitātēm ārpus tās ir jāsakārto demogrāfija un izglītība

  • Mažoritārā sistēma veicina tā saukto tiešo demokrātiju, palielina deputātu un arī vēlētāju personīgo atbildību par valsts attīstību. Tikai ieviešot mažoritāro sistēmu un aizliedzot jebkādu politisko reklāmu (līdzīgi kā aizliegts pārdot alkoholu nepilngadīgajiem) plašsaziņas līdzekļos (vienlaikus nodrošinot plašu priekšvēlēšanu diskusiju iespēju publiskajā telpā), izņemot partiju un deputātu mājas lapas ir kādas cerības uz sistēmas nomaiņu. Ja tas netiek izdarīts, tad viss pārējais ir pilnīgs “beztolks”.

  • Partijas gan aizliegt nevajag. Lai darbojas un izvirza savus kandidātus vēlēšanu apgabalos – ja tie spēs ar savu kompetenci un reālo darbu veikumu pārliecināt vēlētājus, tiks ievēlēti, ja ne – nu tad būs vien jāļauj pieņemt lēmumus ārpuspartiju deputātiem.

  • Dmitrijs Smirnovs. Tas, ko vērojam šobrīd, ir rūpīgi organizēta izrāde; sliktākais vēl priekšā.
    http://www.aisbergs.lv/?p=20666#more-20666

  • ”Kā demokrātija pārvēršas par butaforiju?” –
    Kas vispār ir ‘demokrātija’ ? J.Kučinska sastādītajā terminu vārdnīcā bija skaidrojums? ‘Gudri’ jau mums Latvijā tie demokrātijas ieviesēji un tās labumus skaidrotāji – tik’ skaidro un skaidro, bet problēmu apjoms Latvijas sabiedrībai kopš 1991.g.21.augusta tik pieaug un pieaug. Varbūt jēdzīgāk būtu runāt/rakstīt par reālo problēmu (depopulācija, emigrācija, bezdarbs, nabadzība, parādi, korupcija) risināšanu – nevis turpināt šī ideoloģiskā ”burbuļa” vārdā demokrātija pūšanu?
    ”Demokrātijas reibonis ir jāpārdzīvo katrai tautai, un mēs neesam izņēmums” J.Vanags, RTU asociētais profesors.(‘Ar tevi, Vanag, nezinu, kas notiks…) http://public.monitorings.lv/2010_04/Izglitiba/30/LA-30042010-6.pdf

  • <Laura R. 16.06.2011., 14:35
    – 'Aisbergā' jau dzīvo neizbēgamās apokalipses gaidās – reportāžas par planētas Nibiru tuvošanos seko viena otrai.

  • Mažoritāra sistēma varētu izsist pamatu klanu sistēmai, kas patlaban ir tik spēcīga, ka arī ārkārtas vēlēšanas lielas pārmaiņas var nenest. Tāpēc Grīviņa ieteikums ir ļoti pamatots. Bet atkal- ar kādiem spēkiem panāk šīs sistēmas maiņu? Vai doma jau parādījusies manabalss.lv?

  • Uz mažoritāro sistēmu ceļš ejams ļoti pakāpeniski. Varbūt būs vajadzīgi vēl 20 gadi, lai Latvijas iedzīvotāji būtu gatavi mažoritārajai sistēmai, jo, lai rezultāts būtu labs, ir jābūt nesalīdzināmi kvalitatīvākam dep. kandidātu piedāvājumam, kā arī iedzīvotāju informētībai/izglītotībai. Neviens mažoritārās sistēmas piedāvātājs nav nācis klajā ne ar vienu kārtīgi argumentētu rakstu, nedz arī kādu analīzi, izmantojot iepriekšējo vēlēšanu datus. Tas ir ārkārtīgi nepārdomāti. Pat elementāras aptaujas nav veiktas, atbildot uz vienkāršiem jautājumiem – kuru cilvēku TU vēlētu no sava apgabala, ja L-ā būtu maž. vēl. sist.? …. Iegūstot atbildes uz šo jautājumu, kaut savā vēlēšanu apgabalā, varu saderēt, lielie bazūnētāji būtu šokēti par iegūto rezultātu un kopainu valstī kopumā. Vispirms, lūdzu, konkrētus datus un tad emocijas.

  • Viena pati par sevi mažoritārā sistēma nav neko daudz labāka, bet, ja pievieno pārdomātu deputāta atsaukšanas iespēju, kā arī, piemēram, iespēju pirms atbildīgiem balsojumiem publiski (nu kaut vai internetā) konsultēties ar saviem vēlētājiem, ne tikai ar partijas piespēlētiem padomdevējiem, vēl izslēdzam pēc būtības krimināli sodāmo īkšķīšu cilāšanu, tad vismaz reizes 10 par pašreizējo labāka gan.
    Vēl-likumdevēja nodalīšana no izpildvaras, katrā ziņā!
    Tas tā pavisam īsi.

  • Jā, es nebiju pievērsusi tam uzmanību- bet tēmā”Kultūra un vara”, kad prasīju skolēniem, lai viņi uzskaita sev zināmās varas formas, viņi sāka ar ministru kabinetu. Pilnā pārliecībā, ka kabinets izdod likumus. Un tas ir simptomātiski.

  • Nu nezinu gan, Ivo, vai vēl daudz vairāk varētu “šokēties” nekā par esošajiem “tautas kalpiem”…
    Un, ja kas, vai tad nav jau 20 gadi pagājuši “partijām līdzi”?

    Nu ok, varētu arī mēģināt ar šādi reformētu partiju sistēmu:
    1) partiju reģistrē kā tiesīgu piedalīties vēlēšanās tikai tad, kad tai ir nodaļas visos novados un vismaz 10 000 biedru.
    2) partiju nodaļas vēlē savus vadītājus – tie sanāk uz kongresu un no sava vidus izvēlē valdi un priekšsēdētāju. Jebkura nodaļa jebkurā brīdī (sekojot atbilstošai procedūrai) var atņemt mandātu savam vadītājam. Nodaļu iespējas ietekmēt partiju arī paplašina: nodaļu izvirzītos jautājumus izskata kongresi. Visus svarīgos jautājumus lemj uz vietas nodaļās un tad saskaita kopējos “jā”/”nē”. Utt.

  • Nē, Valter, arī mažoritārā vēlēšanu sistēma neko nedos, ja vēlēšanu likumā nebūs prasība priešstāvim atskaitīties un kaut kādā mērā respektēt savējo vēlētāju gribu. Protams, jautājums par mēru.
    Bet mehāniski, tikai nomainot vēlēšanu sistēmas, nekas mainīsies? Vēži tie paši tikai citā uzvalkā, kuri līdzīgi esošajiem vairāk ieklausīsies savos sponsoros vai ārzemju naudas devējos.
    Ja gribam tautvaldību, tad tās pamats – deputātiem jāuzklausa un jāieklausās tautā visā savas darbības laikā.

  • Un to var nodrošināt ar atsaucamības principu, ko es esmu minējis n-tās reizes. Ar tādu vienu gājienu mēs dabūjam, ka īstās atskaites deputātam notiek sapulcēs ar vēlētājiem nevis zoodārzos, mākoņos vai pie trubas.

  • Piekrītu, Valter un Induli!
    Bet kā ir iespējams prasīt individuālu atbildību un novērtēt deputāta darbu, ja daudzi balsojumi Saeimā ir aizklāti?

  • Raksts ir labs.
    Problēma ir ne jau trijaas personaas,vai veel kaadaas citaas liidziigaas personaas no aarzemeem.Probleema ir taa pati kas AAfrikaa. Iedziivotaaju vairaakuma tumsoniibaa.Tas,ka sheit-TF-visiem viss ir skaidrs-tas nenoziimee ka tur aaraa,paareejiem arii viss ir skaidrs.

    Starp citu-kas vispaar ir demokraatija???
    Nu demokraatija,piemeeram ir kad valsts universitaatee studijas maksaa 500 eiro.
    Gadaa?
    Nee-vienreizeeja maksa iestaajoties.
    Kur taa ir?
    Vienaa no rietumeiropas,attiistiitaakajaam valstiim,taa ir.
    Latvijaa,augstaakaa izgliitiiba kljuust par izredzeeto privileegiju…Taa nav demokraatija(ja vispaar lietojam sho jeedzienu).

  • Raksts ir pilnīgs mēsls, ka arī visa tā ņemšanas ap oligarhiem! Viņi nav mūsu problēmu iemesls, sekas. Viņi ir sekas tam, ka mūsu likumdošanā koloniālās administrācijas apzināti, atstājušas “caurumus”. Oligarhi ir cilvēki, kuri līdzīgi Neo sameklē tos caurumus, tikai atšķirībā no Neo guvumu izmanto savtīgi. Arī attiecība uz caurumiem VID datu sistēmā nav īsti pārliecības, vai tie nav atstāti apzināti.

  • Imagine- Iztēlojaties !!!!
    1. Pēc mēneša vai pusgada pie mums ievieš vispārēju elektronisko balsošanu un e-parakstu un Saeimas vēlēšanas kļūst iespējams dabiski un bez sāpēm realizēt kaut vai ik mēnesi.
    UN? – nu interesanti, bet rodas dabiska vajadzība pēc Lordu palātas, pēc kaut kā, kas līdzinās, piemēram, trīszvaigžņu ordeņa domei. Vai vēl labāk valsts pašvaldību savienība iegūst Parlamenta-Saeimas augšpalātas tiesības.
    Vai kaut kas tāds ir iespējams? – Jā
    2. Latvija pamazām un rāmi ( te tas ir iespējams, jo valsts ir PIETIEKAMI MAZA) pāriet no sektoriālās plānošanas ar 12 vai 14 ministrijām un atbilstošiem Saeimas ievēlētiem valstiskiem oligarhiem uz funkciju plānošanu, ievērojot pašvaldību prioritātes. Kāds ir ieguvums – ar ievērojami mazākiem līdzekļiem kļūst iespējama ievērojami efektīvāka valsts funkciju pildīšana. Perspektīvā rodas iespēja stabili samazināt nodokļus, jo pilsoniska sabiedrība daudzas valsts funkcijas nu veic pati.
    3. Zūd nepieciešamība pēc viena no Latvijas garīgajiem oligarhiem Jāņa Kučinska viņa patreizējās izpausmēs.

  • Cien.Zorge. Divi no apceramajiem kungiem tik ilgi ir publiskajā telpā, ka pilnīgi neiespējami domāt: caurumainie likumi tapuši bez viņu ietekmes(tiešas, netiešas, cits jautājums). Protams, ka tur klāt un arīdzan līdzvainīgi pārējie, kas nesaprata vai saprata un klusēja. Bet uzvarētājus netiesā?
    Ir jau vēl nelāga lieta- arī mēs nevaram būt droši, ka nokļūstot pret ārpuses ietekmēm imūnā telpā, nesāktu sola kaimiņu uzskatīt par tuvāku nekā brāļus Kokarus vai Andri Ērgli-dakteri.Un ja tas saka, ka mums pienākas kā “elitei”? Astoņkāju vesels bars un tie lēti nemirst.

  • Atsaucamība tikai kā galējais līdzeklis, giljotīna, bet vispirms jābūt savstarpējai komunikācijai, viedokļu salīdzināšanas iespējai un dialogam, vēlētāju uzdevumiem (piemēram, Ivo jautājums par aizklāto balsošanu) varas pārstāvim, atskaitei par šo uzdevumu izpildi … dzīvai sadarbībai. ZZS izskanēja iniciatīva apvienot valsts un pašvaldības deputātus. Manuprāt, laba doma.
    Ja būs viena vienīgā iepēja ietekmēt ar atsaukšanu, tad var nesākties savstarpējā komunikācija. Un bieži vien deputāts spēlēs vai nu neredzamā cilvēka, vai gluži pretēji – cara lomu, kas nu kurā reizē viņam garantēs iespēju amata saglabāšanai. Taču priekšstāvim jābūt dzīvam cilvēkam!

  • Zorge, tu raksti “Oligarhi ir cilvēki, kuri līdzīgi Neo sameklē tos caurumus”… labi labi, bet VIŅU PIENĀKUMS BIJA ŠOS CAURUMUS NEVIS IZMANTOT SAVTĪGOS NOLŪKOS, BET AIZLĀPĪT. Es brīnos, kā var tik klaji atbalstīt nogodīgumu un korupciju!? Kā teica Arvīds Dravnieks, tev laikam mamma bērnībā lasīja nepareizās pasakas…

  • Atbalstu, jo cīņa nav starp labo un ļauno, bet starp ļauno un vel ļaunāko. Būdams patriots uzskatu, ka vispirms jātiek galā ar ārējo ienaidnieku, un pēc tam jākārto savs pīļu dīķis. Kolaboranti uzskatā savādāk. Arī oligarhi patiesībā ir kolaboranti, jo nokļūstot pie varas pildīja ārējo pasūtījumu. Vienkārši viņiem tas bija izdevīgi. Savādāk netiktu pie siles. Uzskatu, ka cīņai pret oligarhiem nolūks ir novērst sabiedrības uzmanību no patiesājam problēmām un plus pēdējo valsts īpašumu pārdale.
    Valsts katru gadu tērē 2 miljardus lai noturētu lata kursu, kurš patiesība iznīcina Valsts ekonomiku. Tikko bija ziņa, ka Šveice ir satraukta par to, ka viņu franks ir kļuvis vērtīgāks pret eiro un tas pazemina konkurētspēju. Mēs divdesmit gadus pazeminām un arvien uzskatam, ka “kurss” ir pareizs, tikai trīs cilvēki mums traucē. Uzskatam Repši un Rimševicu par cilvēkiem, kas strādājuši dzimtenes labā.
    Pirms apgalvot, ka pie visa vainīgi tikai šie oligarhi, jāatbild, ar ko bija savādāki viņu apkarotāji.

  • Par “oligarhu bērēm”.
    Nesaprotu, ka cilvēkiem, ar kaut kripatiņu inteliģences, nemetas nelabi ap dūšu, redzot un piedaloties rituālajās slīcināšanās un leļļu dedzināšanās. To mēs uzskatām par pozitīvu attieksmi? Un tos kuri iebilst pret to, par negatīvajiem rējiejiem?

  • Ivo, liekas, ka tu reizēm izbrauc no Rīgas. Paskaties uz laukiem apkārt. Vai tu zini, kāda tagad ir galvenā lauksaimniecības nozare Latvijā?

  • Ja mēs kaut uz mirkli pieļaujam, ka “kolaboranti” cer resnajiem putniem atņemt nozagto valstij par labu, tad mums visiem varētu būt mazāks parādu slogs. Tas nav patriotiski?
    Mēs nevaram nekādā veidā “pasūtīt”svešās naudas īpašniekus, ja vien neizsludinām valsts bankrotu. Ja mēs izsludinām bankrotu, tad apmierināti izslienas visi vecie draugi: Zviedri no ziemeļiem un krievi no austrumiem. Līksmi? Nav jauka situācija, bet kas nenogalina- padara stiprāku.

  • piedāvāju autoram izvirzīt idejas šeit: http://manabalss.lv/initiatives/all

  • Jautaajums ir – kaa katram kluut par oligargu. Kursh uzrakstis rakstu?

  • Aigar- cik provokatoriski pavaicāji, tik provokatoriski atbildēšu.
    Atrast vispozitīvāko oligarhu (to, kas prot strādāt, nevienu nav aplaupījis un nav pat domājis to darīt, un kuram nepietiek domubiedru, lai izbīdītu cauri pozitīvās tautsaimniecības idejas) un to klonēt. Kamēr kloni izaug, tikmēr pakāpeniski izmirst korumpēšanas samaitātā paaudze, kas pati neprotas, to noindē ar absolūti nepieciešamajām zālēm. Kad paaudze izaugusi, novāc arī ārstus, kas šo procesu veikuši, lai vēl kas līdzīgs neatkārtojas. Tad mēs, novāktie, no mākoņa maliņas paskatīsimies, kas iznācis no mākslīgi radītās paaudzes. Vai tiešām tie visi saskanīgi veido harmonisku vidi, vai jau pirmajā solī viens ar otru sāk konkurēt un atkārto Kaina- Ābela sižetu.(Piedod, vispār projektā vēl jāpiedalās arī klonētai oligarhiskai sievietei, lai būtu arī tāda femīnā līnija.)
    Tagad jautājums Tev- vai to var īstenot bez totalitārisma?

  • Atbildu, Lurike, tev.
    _♥_
    man sonakt bija sapnis par totalitarismu.
    Es dzivoju vieta, ka vajadzeja prasiit atlauju autoritativam pelekam butneem:
    – lai varetu izteikties, runat, izpausties, parvietoties, est, gulet – visa cilveku ikdiena bija likumu reguleta un visi tai paklavas.
    _
    Es saku aicinat visus rikoties pashiem. Teicu, ka visi ir brivi runat, dariit lietas, pienjemt lemumus… kameer vien tie nedara paari citiem cilveekiem. Cilveeki bija neizpratnee, kaadeelj, lai vinji taa dariitu, jo visi bija paartikushi un labklaajiibaa, jo sekoja likumiem, normaam, veertiibaam…
    _
    Dazi saka pievienoties man un paust savas domas, riikoties neprasot atlauju…, tad man saaka dziities pakal pelekas buutnes :D
    _
    Es sakumaa beegu prom telpaa – aarpus pilseetas mezjaa sleepos, bet arri tur vinji mani redzeeja un saaka dziities pakal.
    _
    Tad es saaku beegt laikaa – uz pagaatni. Arii tur vinji man sekoja, bet tas bija gruutaak (vinjiem). Es celjoju pakaapeniski atpakalj pagaatnee un redzeeju, kaa pakaapeniski kluust ar vien briivaaki no vadiibas. Tos ar vien mazaak konroleeja, noteica, ko driikst, ko nedriikst. Likumu daudzumi samazinaajaas, cilveeki kluva rosiigaaki, prieciigaaki, vienkaarshaak gjeerbti – dazhi truuciigi, bet laimiigi, dazji turiigaaki un arii laimiigi.
    _
    Taa es celjoju liidz nonaacu pashaa saakumaa, kad visi bija briivi dariit, ko veelas un ko grib. Tad es sajutu, ka ir nozudusi siena kaut kaada. Taada veida siena, kas blokjee speeju miileet.

    Man zjel, ka tevi kaads ir aplaupiijis. Luudzu paruupeejies, ka tevi vairaak nepalaupa. Ja? Apsoli? Ja katrs paruupeesies, ka vinju neaplaupa, ar to pietiks.

  • Aigar, man tādas iespējas nav. Parūpēties par to nozīmē izdarīt pašnāvību, bet pēc Dieva dotā rakstura uz to neparakstos.Es taču esmu pilsētā….

  • Cilvēks Latvijā nav pieradis domāt – es esmu nodokļu maksātājs, visas šīs nelietības ir arī manis apmaksātas.

  • Izņēmuma situācijām arī ir jāsaprot, ka viņas ir tādas. Citādi mūžīga nesaprašanās.
    Aigar, ja Tu neesi 40 gadus bijis cilvēks, kam nemitīgi nodokļus A T V E L K, tad vari nesaprast. Šajā situācijā nav iespējams pateikt- es to negribu! To var pateikt privātam darba devējam, nevis valsts iestādēm, pie kurām pieder arī teātri un skolas.

  • Un kādi secinājumi? :D
    Visi skolotāji un arī tās iestādes, ko tu minēji, faktiski ir korumpētas, jo naudu iegūst no VARDARBĪGI iegūtiem ienākumiem – nodokļklaušām.
    Bet to ir grūti saprast kādam, kurš 40 gadus ir saņēmis naudu, kura atņemta tiem, kas paši saviem spēkiem to ir nopelnījuši.

  • Es to uztveru citādi – tāpēc ka pārsvarā mana dzīve pagāja tādā sistēmā, kur nodokļus atvilka visiem. Un tas nozīmēja- visi vienādi. Tagad ir cilvēki, kuri pelna it kā sev un izjūt valsti kā laupītāju, kas viņiem atņem. Tā ir atšķirība, jo pašvērtējums jau ir augstāks- es pats sev saimnieks, bet tie kalpo.
    Jā, kalpo, un savu algu sev nopelna. Bet tas nenozīmē, ka mans darbs ir nenozīmīgāks ieguldījuma, radošās izdomas un enerģijas patēriņa ziņā.Tāpēc nedomāju, ka kādu esmu aplaupījusi. Mūsu barters iet caur valsti, tik vien tās starpības. Un vēl- skolotājs nevar pieprasīt no skolnieka- tu nemācies, man jāsēž papildus laiks, tava ģimene to apmaksās. Tūlīt tiesu darbi.
    Bet medicīna gan grib, lai pie viņiem nonāk mans sociālais nodoklis, pacienta iemaksa un vēl atkarībā no problēmas lielāka vai mazāka summa. Notāra darbs jāapmaksā katram, transports =arī u.t.t. Redzi, tās ir lietas, pie kurām jāpierod, vai arī
    jādzīvo pilnīgi neatkarīgi no visiem, laukos, mežā, ar zvēra veselību un paša dotiem likumiem.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.