A.Apinis: ‘Vēstule Latvijas žurnālistiem’

Pēdējā laikā, skatoties TV raidījumus par politiskām tēmā sakarā ar gaidāmajām Saeimas ārkārtas vēlēšanām arvien biežāk dzirdami apgalvojumi, ka `nekas jau nemainīsies` un `tos pašus jau vien vēlēsim`. Pie tam pārsvarā šie apgalvojumi izskan no LTV žurnālistiem, kā arī pieaicinātajiem t.s. ekspertiem.

Uz pašu uzdotu jautājumu: `Vai kaut kas var mainīties?` pārsvarā paši žurnālisti konstatē, ka nekas jau nebūs, ka tie paši vēži jau vien būs jāvēlē.

Man, kā TV skatītājam un LR pilsonim rodas jautājums: Vai paši žurnālisti grib pārmaiņas?

Jeb arī viss Latvijā ir labi un skaisti un mēs kārtējo reizi varam vērot rūpīgi iestudētu politisko teātri tautai?

Varbūt viss labi un skaisti ir pašiem žurnālistiem, kuriem pēc sagatavota scenārija jāturpina potēt TV skatītājiem, ka kardinālas pārmaiņas Saeimas ārkārtas vēlēšanās nav iespējamas principā?

Vai jums, cienījamie žurnālisti, neliekas, ka jūs esat līdzvainīgi pie šīs situācijas, ka pat kaimiņi mūs sauc par neizdevušos valsti?

Varbūt tomēr vajadzētu izberzēt acis, saņemties drosmi un aicināt cilvēkus kļūt politiski aktīviem, veidot partijas, stāties esošajās, censties reāli ietekmēt valstī notiekošos procesus?

Varbūt tomēr ir pienācis laiks jums kļūt par tautas cīņā saucējiem, nevis bezgalīgi atgremot visiem zināmu cilvēku visiem zināmas frāzes?

Jūsu atbildība ir liela. Jūs ietekmējat daudzu cilvēku uzskatus un izpratni par valstī notiekošo.

Taču ar savu skeptiski-gudri ironisko stilu pret pārmaiņām Jūs ietekmējat cilvēkus negatīvi. Jūs izraisāt jaunatnē apziņu, ka nekas nav maināms un ka uz pārmaiņām nav ko cerēt.

Ar šādu attieksmi jūs stimulējat latviešu tautas došanos svešumā, jo ko gan darīt valstī, kurai nav cerību un izredžu?

Aicinu žurnālistus atmest bailes par savu amatu, par savu darbu, par savu algu. Neko īpaši daudz jau jūs īstenībā zaudēt nevarat.

Kļūstiet beidzot drosmīgi un runājiet par to, kas jūs patiešām satrauc!

Patiesi ceru, ka kaut kas jūs vēl satrauc.

Atcerieties, ka samierināšanās ir nodevības paveids. Nodevības pret sevi un pret jūsu lasītājiem un klausītājiem.


Ar cieņu un cerību
Atis Apinis
LR pilsonis un apvienības `Ražots Latvijā` valdes priekšsēdētājs


  • ko vainot žurnālistus, vairums viņu uzskata par savu uzdevumu atkārtot jau esošus faktus un frāzes.
    ja gribam pārmaiņas, kādam ir jārada jauni fakti, notikumi, jaunas frāzes, jauni cilvēki.

    aizgāju uz Ražots Latvijā (Ražotāja Latvija?) interneta vietni, man neizdevās viegli uziet informāciju par cilvēkiem, kas potenciāli startēs rudenī.

  • Skumjākais, ka žurnālisti paši nejūtas kā atbildīgi darba devēji saviem priekšstāvjiem jeb priekšstrādniekiem! Viņi nevis paši piemeklē krietnākos un kompetentākos,bet tik izvēlas no tiem, kas paši piedāvājas. Un žurnālistiem šajā ziņā būtu jāiet solīti pa priekšu sabiedrībai, kā tas notika Atmodas laikā.

  • Viesturs Dūle pēdējā KNL raidījumā diezgan tiešā tekstā šo pašu prasīja Domburam. Mans novērojums tāds, ka
    1) daudzi vienkārši NEDOMĀ – līdzīgi kā teica Aivars Čivželis
    2) otra lieta – daudzi neredz izeju no pašreizējās situācijas un ir zaudējuši jebkādu ticību. Respektīvi, aplauzušies. Pie šī varianta pieskaitu arī Domburu. Viņš gan jau ka vēl sadūšosies un kādreiz uztaisīs raidījumu, kurā atklāti runās par to, ‘kādu KNL viņš bija iecerējis, un ko no tā visa ‘atļāva’ īstenot’
    3) kā trešais punkts – protams, finansējums, kas iet roku rokā dažādās kombinācijās ar pirmajiem 2 un vēl citiem – neminētiem punktiem, piemēram, uzņēmības trūkums – saņemties un kļūt neatkarīgiem, iet un darīt PAŠIEM. Ne visi ir tik stipri.

  • Pati biju lieciniece, kā žurnālists, kam pagājušgad mainījās saimnieks, pēkšņi jutās kā no laivas izsviests, jo nezināja, būs vai nebūs jaunajam saimniekam vajadzīgs. Tas ir kā ar jebkuru talantu- tas var būt derīgs tikai savā profesijā, bet profesiju algo priekšniecība.
    Rožkalne mēģina kustināt žurnālistu pašapziņu, bet konstatē, ka analītiskā žurnālistika patiesībā pastāv tikai šauri specializētajos izdevumos. Masām tā vienmēr tiek pasniegta ar “mērcīti”.

  • Šodien NRA portālā varat izlasīt materiālu par to, kā Soross centās savervēt mūsu studentus masu nemieriem:
    http://zinas.nra.lv/latvija/politika/49644-sorosa-fonda-cilveki-solijusi-naudu-par-zatlera-atbalstisanu.htm

  • Aktuālā pieredze rāda, ka šo žurnālistu, kā arī viņu kungu, reālās domas veidotāju propaganda Latvijā, brīnišķīgi darbojas. Viņi potē – masas guļ apātijā.

    Ne uzpotētie žurnālisti vainīgi, bet mēs paši, katrs no mums, mūsu attieksme pret visu jauno, pret varu; mūsu vēlme kaut ko mainīt. Bieži mēs arī vēlamies izmaiņas, bet tad, kad pienākusi mūsu kārta, mēs izdomājam visjaukākos attaisnojumus, kādēļ tieši mēs, šajā brīdī, nu nekādi nevarējām būt aktīvi.

    Tādēļ arī nav ko žēloties par citiem, ja paši negribam kustēties. Iespējams, ka mums pašiem ir ērtāk sēdēt pie saplēstas siles, nekā paņemt instrumentus no tuvējā skapja un uztaisīt jaunu sili un varbūt vēl ko labāku.

    Mēs žēlojamies par finansēm, bet sen jau ir izdiskutēts, ka ne jau finanses (nauda) mums vajadzīgas, bet gan griba, domājošas galvas un darošas rokas. Kāds te sakars ar finansēm. Vai finanses ir kāds burvis, kurš ko darīs mūsu vietā. Vai finanses domās mūsu vietā, vai tās dibinās jaunu partiju, vai izvirzīs ļaudīm tīkamus kandidātus. Pašiem vien būs viss jādara.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.