Valdis: ‘Latvija kā izglītības lielvalsts’

Vai Latvijas kā valsts pastāvēšana ir pamatota, un kādas funkcijas tā pilda? Ja Latvija tiks atdota parādu verdzībā starptautiskajiem aizdevējiem, kas gan te vēlēsies palikt dzīvot un strādāt?

Ja šeit tomēr paliks cilvēki, viņiem būs vajadzīgs vadītājs (vadītāji), kas tos vestu uz cildenu mērķi. Vadītāja darbs ir aizsargāt savus padotos, lai viņi varētu sasniegt nosprausto mērķi. Vajadzīgs būs arī iedvesmojošs mērķis, dēļ kura dzīvot. Patreiz nav redzams ne vadītājs, nedz arī ir zināms mērķis, uz kuru mēs ejam, tāpēc es piedāvāju šo pārskatu par tradicionālajiem civilizācijas mērķiem un līdzekļiem to sasniegšanai, kā arī savu redzējumu par Latvijas nākotni raksta noslēgumā. Pirms īsa civilizācijas apraksta, nepieciešamas trīs rindkopas par absolūto kontekstu.

Mērķi var nospraust katrs, kam ir prāts, bet sasniegt to var tikai tas, kam ir arī gribasspēks, un ir vajadzīgi arī zināmi līdzekļi mērķa sasniegšanai. Tas, kurš var dot vai nedot līdzekļus, ir autoritāte, un augstākā autoritāte ir Dievs.

Kas ir Dievs? Par Dievu es saucu absolūtu, visaptverošo visu aspektu kopumu, sākotnējo personību. Pastāv tikai dažas filozofiskās sistēmas, kuras vispār pievērš uzmanību pasaules eksistencei, un tās es iedalīšu 4 lielās grupās: (1) pasaule nemaz nepastāv, koncepcija par eksistenci ir kļūda, tā ir ilūzija, mēs paši sev arī tikai liekamies, īstenībā nepastāv nekas, pat ne ilūzija. Protams, ka šāda filozofija ir tikai joks, ja mēs pastāvam, tātad kaut kas vispār pastāv, un visu pastāvošo kopā sauc par absolūtu. Nākošā grupa (2) uzskata, ka pasaule ir ierobežota, tai ir sākums un gals jebkurā dimensijā un, ja kāds būtu bezgalīgs, tad viņš varētu izpētīt visu pilnībā, no visiem aspektiem, un nekas cits nekad principā nevarētu atklāties. Pie tam, šis bezgalīgais nemaz nepastāv, jo viņš pats tad būtu daļa no ierobežotās pasaules. Tādu filozofiju es arī noraidu, un paliek nosacījumi, ka pasaule pastāv un ir bezgalīga. Tā ietvaros, būtiskās filozofijas ir šīs divas: (3) materiālisms un (4) garīgums. Materiālisti uzskata, ka pasaules pamats ir matērija, līdz ar to pasaule kopumā ir pasīva, statiska, predeterminēta, un nekādas brīvības īstenībā nav. Garīgās filozofijas piekritēji uzskata, ka pasaules pamats ir gars, dzīvais, līdz ar to pasaule kopumā ir aktīva, dinamiska, neprognozējama, un pastāv izvēles brīvība. Diskusija starp šīm divām filozofijām par to, vai gars ir atkarīgs no matērijas, vai matērija — no gara, notiek mūžīgi, bet es pieņemu vēdisko filozofiju, ka pasaule kopumā ir dzīva (sarvam khalvidam brahma), un absolūts tātad ir sākotnējā personība, Dievs. Viss cits ir tikai daļa no Dieva, kāds no viņa aspektiem jeb enerģijām, tajā skaitā gan citas dzīvās būtnes (arī mēs), gan matērija.

Ja mēs saprotam, ka Dievs ir visuvarens, tad no tā izriet, ka neviens nekad nevarēs sasniegt kaut ko tādu, kas neatbilst Dieva mērķiem, un dabiski rodas jautājums — kādi ir Dieva mērķi? Dievs savus mērķus neslēpj, tie ir atklāti cilvēkiem svētajos rakstos, kā arī tos sludina Dieva pārstāvji — svētie. Izpētot svētos rakstus, kļūst skaidrs, ka Dievs vēlas daudz ko, bet to var rezumēt šādi — Dievs vēlas baudīt dzīvi, un visu uzdevums ir viņam palīdzēt. Daudzveidība ir baudas pamats, un mēs esam daļa no šīs daudzveidības. Tieši tāpēc mums tiek dota brīvība, lai mēs to varētu izmantot, pārsteigt ar savu izvēli, kā arī radīt ko jaunu, unikālu.

Tikai nesaprātīgais domās, ka visa daudzveidība ir vienlīdz laba, svētajos rakstos Dievs dod skaidrus norādījumus, kas viņam patīk, un kas nepatīk. Ņemot to vērā, es tagad precizēju savu sākotnējo ievirzi: kas ir tas specifiskais, ar ko Latvija var būt izcila, noderīga Dievam, un līdz ar to arī visiem cilvēkiem, kas ir viņa atsevišķās daļas? Es uzskatu, ka tās ir zināšanas. Nekas nesagādā tik daudz prieka Dievam, kā augstāko zināšanu izskaidrošana kvalificētiem klausītājiem (BG 18.68-69). Es atsaucos uz Bhagavad-gītu, kas ir plaši pazīstams svēto rakstu kopsavilkums. Citviet Bhagavad-gītā ir definēts, kas ir zināšanas (BG 11.34-41), kā tās atbrīvo no ciešanām un noved līdz pilnībai (BG 4.37-38), atbrīvo no šaubām un visām saistībām (BG 4.41). Zināšanas ir lielāks spēks nekā nauda vai ieroči, un mums tās ir. Zināšanas bija faktors, kas pacēla latviešu pašapziņu 19. gadsimta beigās (http://lv.wikipedia.org/wiki/Jaunlatvieši), un tās mums joprojām ir pieejamas.

Patreiz pasaulē nav nevienas civilizētas valsts, pat Nepāla un reliģiskās arābu valstis nav civilizētas, saskaņā ar svētajiem rakstiem. Civilizēta valsts balstās uz tīrības, līdzjūtības, askētisma un patiesīguma principiem. Detalizētāku aprakstu par to, kā tas strādā, es sagatavošu citā rakstā. Atbilstoši šiem principiem, notiek darba dalīšana starp četrām profesionālajām grupām: meistariem, biznesmeņiem, vadītājiem un skolotājiem. Atbilstoši ienākumu avotam, cilvēka mūžs iedalās četros posmos: māceklis, saimnieks, pensionārs un svētais. Visi civilizācijas locekļi sistemātiski sasniedz četrus mērķus: savu pienākumu izpildi, pārticību, materiālo vēlmju apmierinājumu, un pilnīgu brīvību. Tikai sabiedrība, kas balstās uz šīm svēto rakstu zināšanām ir civilizēta. Latvija var kļūt par modeli civilizācijas atdzimšanai, kā dinamiska valsts, kas balstās uz zināšanām un tādējādi pilnībā izmanto visus Dieva dotos resursus. Tā ir daudz unikālāka un radikālāka priekšrocība nekā lini, kokapstrāde, un pat piensaimniecība. Valsts pamatfunkcija ir nodrošināt ikvienam darbu, labu darbu, kas ir interesants, gandarījumu nesošs, pašam pa spēkam un citiem vajadzīgs. Tiesības uz darbu ir cilvēka galvenās tiesības, un darbs ir arī viņa pienākums. Izpildot savu pienākumu, cilvēks saņem visu, kas viņam nepieciešams. Līdzeklis, ar kuru valsts nodrošina darbu, ir izglītības sistēma. Izglītība sākas ar cieņu pret citiem, otrais solis ir prasme dalīties ar citiem, trešais solis ir spēja pārvarēt grūtības, un ceturtais solis ir rūpes par citu labklājību.

Pie kā noved ieguldījumi izglītībā? Tie noved pie tā, ka latviešu galdnieks var uztaisīt krēslu, kas kalpo trīsreiz ilgāk par citur ražotajiem, bet izmaksā tik pat vai pat vēl mazāk. Tas nozīmē, ka latviešu biznesmenis saskata biznesa iespējas pat tur, kur ebreju biznesmenis tās palaiž garām. Tas nozīmē, ka latviešu vadītājus pasaulē ciena vairāk par vietējiem vadītājiem. Tas nozīmē, ka latviešu skolotājs var izglītot par vērtīgiem sabiedrības locekļiem arī tādus salašņas, ko citur pasaulē nevar.

Ieguldījums izglītībā ir visdrošākais uzkrājums, tas nerada apkārtējos skaudību, to nevar nozagt, tā izveide neprasa īpašus resursus, tikai izmaiņu personiskajā attieksmē: cilvēkam ir jāiziet no transa stāvokļa, kurā viņu iedzinuši ārēji spēki, un jāsāk dzīvot atbilstoši savai patiesajai dabai. Es gribu atgādināt arī par garīgo praksi, kas ir īpaša šī laikmeta privilēģija. Saskaņā ar Bhagavad-gītu, uz zemes līmeņa planētām darbs ātri noved līdz pilnībai (BG 4.12), bet svētā vārda daudzināšana vēl ātrāk (BG 10.25). Šis ir laiks, kad Dievs izbauda sava vārda varenību, un ikviens tajā var piedalīties. Nekāda cita prakse nedod tik izcilus rezultātus, kā svēto vārdu daudzināšana.


Valdis


  • Brīnišķīgs rakstiņš, paldies par to!
    Vēlos tikai uzdot vienu jautājumu, vai mēs varam būt pārliecināti, ka, lai nosauktu TO, ko mēs vēlamies nosaukt, kad runājam par “zināšanām”, ir tiešām jāsauc tieši par “zināšanām”???
    Raksta nobeigumā ir skaidri pateikts, ka izcilus rezultātus dod svēto vārdu daudzināšana.
    “Zināšanas” un “svēto rakstu daudzināšana” bieži nav viens un tas pats.
    Atšķirība, manuprāt, ir apmēram tāda pati, kā starp likumiem, kurus sadomājuši cilvēki un kuru rāmjos viņi mēģina iespiest cilvēku atbilstoši sava sapratnei par to, kā jābūt (kā pašiem izdevīgi). Un, no otras puses, starp Likumu – kārtību, kādu pasaulē iedibinājis Dievs. Varētu jau teikt arī, ka Daba, bet tā kā mēs visi R kultūrā esam tomēr pamatos apmācīti pozitīvisma paradigmā, kas diktē noteiktu izpratni par lietām, kas stāv aiz vārdiem, tad “dabas” jēdziens jau ir sabojāts (nosaucot vai izdzirdot, to uzreiz uztver nepareizi – sašaurināti un pragmatiski, kā noteikta veida objektu summu, līdz ar to arī pretstatot “dabu” un “sabiedrību”, “dabas zinātnes” un “sociālās zin;atnes”).
    Varbūt tas varētu būt Jaunās Izglītības viens no pamatuzdevumiem – veikt teorētisku un praktisku jēdziena “daba” nozīmes restaurāciju. Šis uzdevums ir pilnīgi nepaveicams bez “svēto vārdu daudzināšanas”. Manuprāt, tieši tas mums palīdzētu sasniegt to mērķi, kas, pēc manām domām, principiāli un pēc būtības izmainītu cilvēka (R kultūras, civilizācijas) duālisma paradigmā balstīto domāšanu, kas izraisa mūžīgu šķelšanos, ķarošanu, sadalīšanu un patērēšanu, līdz ar to arī bailes par to, ka nepietiks, ka būs par maz, ka palikšu pēdējais, bailes par atstumšanu, bailes par nebūtību un nolemtību uz konkurēšanu, nevis kooperāciju.

  • jāpiezīmē sekojošais: patiesību rada tikai patiesība. ja spriedumā iezogas nepatiesība, tad rezultātā patiesība sanākt nevar.

  • Lielisks 1.jūnija rīts! Paldies!
    Zināšanu vietā, mp.,labāk iederas zinības (viedība, viedums).
    Ar viedumu mums jātiek pie Viedsaeimas. Līdz šim pie varas ir “ķēkšas un šefpavāri”, kam rūp tikai savi vēderi.
    Lai ceram, ticam, piepildām!

  • man prieks, ka dzirdīgie un redzīgie sāk runāt par lietu

  • smeju pilnu savu muti Laika mutei kļāvusies
    http://www.youtube.com/watch?v=11GcKH2v6b4
    dzied parītdiena?

  • Par sabiedrības struktūru vēdiskajā skatījumā lasiet Guntas Ošenieces rakstā – http://www.tautasforums.lv/?p=1029

  • Pasaules Tīmeklī reiz gadījās tā: Kādas uzdeva jautājumu
    Cik svarīgi būt tev patiesam?
    Varbūt, esošs, laimīgs, fiziķis teica
    patiesību nepierāda, tā vienkārši ir, tur ārā!
    Bet taisnība ir katram sava?

    Labākā atbilde
    Patiesību saka tikai tie, kuriem nav pamata baidīties par sekām!

  • Agnesei: zināšanas klasificējas daudzos dažādos veidos. Vienkāršākais ir — garīgās un materiālās zināšanas, vidjā un avidjā, jeb gudrība un negudrība. Īšopanišada 11 saka:
    vidjāM ķāvidjāM ķa jas tad vēdobhajaM saha
    avidjajā mItjuM tīrtvā vidjajāmItam aŠnutē

    Ar materiālajām zināšanām var pārvarēt nāvi un ar garīgajām — baudīt nemirstību. Burtiski “Kas reizē zin gan gudrību, gan negudrību, ar negudrību pārvarot nāvi, ar gudrību bauda nemirstību”.
    Sanskrita vārdus vēda, ģņāna, viģņāna, vidjā visus var tulkot kā “zināšanas”, un pānditja, šištatva, praģņāna, manīšā, šruta, vāda arī ir ļoti tuvi.

  • Rakstā ir kļūda: zināšanas definē nevis BG 11.34-41, bet gan Bhagavad-gīta 13.8-12: nelepošanās, neizlikšanās, nevardarbība, iecietība, tiešums, audzinātāju uzklausīšana, tīrība, stingrība, paškontrole, atteikšanās no maņu objektiem, noteikti arī nesavtīgums, ciešanu un trūkumu redzējums dzimšanā, nāvē, vecumā un slimībās, nepieķeršanās un nesapīšanās ar ģimenes lietām (dēliem, sievu, māju u.c.), arī vienmēr vienāda attieksme, saņemot vēlamo un nevēlamo, nedalīta saikne ar mani, nenovirzīšanās no kalpošanas man, vientuļas vietas izvēle, nesekošana tautas masām, pastāvīgas zināšanas par dvēseli, saprast patiesu zināšanu priekšrocības – to definē par zināšanām, un visu, kas no tā atšķiras — par neziņu. (Krišna saka).

  • Fuck! Anglenei nekādīgi nevaru saņemties, bet te jau sanskrits iet vaļā! Būs jāstājas panditu kursos svēto rakstu zubrīšanai. :/

  • Es cienu savu valodu, jo tā daudzās lietās man dod labus padomus.
    Es protu arī citas mēles. Reizēm citās valodās atrodams tas, kā vēl nav latviešu valodā. Viens no vārdiem, kas šobrīd ir būtisks ir mīlestība. Citās valodās šim vārdam atbilst vesela rinda vārdu. Par šo vārdu derētu parunāt. Derētu parunāt par to kādi jauni vārdi ir vajadzīgi mūsu valodā. Kādi jauni vārdi ir vajadzīgi? To iespējams saklausīt tajā, ko runā mūsu tautieši, kas iepazinuši citas valodas. Etnoģenēze un etnolingvistika jau vismaz 100 gadus atpakaļ pierādījusi, ka sanskrita zināšanas mums var labāk palīdzēt izprast mūsu valodu un sevi, veidot mūsu valodu un sevi
    ———
    Mīlēt nenozīmē skatīties vienam uz otru, mīlēt nozīme skatīties viena virzienā

  • Lūdzu, par mīlestību:
    prēma – spēja sagādāt otram laimi
    bhakti – centieni sagādāt otram laimi
    kāma – spēcīga vēlme, iekāre
    bhāva – ekstātisks esamības stāvoklis mīlestībā
    prīti – patika
    rāga – pieķeršanās
    anurakti – pieķeršanās, fanošana
    snēha – maigums, simpātijas
    šringāra — erotiska kaisle
    pranaja – tieksme
    mamatva – “prihvatizācija”

    Visus šos var tulkot kā “mīlestība”.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.