J.Kučinskis: ‘Īsa Rietumu imperiālisma, brīvā tirgus sistēmas un korporātisma vēsture’

1990. gados mēs Latvijā ielaidām ideoloģiju un sistēmu, par kuru lielākajai mūsu daļai nebija un arvien nav pilna priekšstata. Šai ziņā mēs bijām nezinošāki par mūsu senčiem XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā.

Tagad esam zaudējuši savu suverenitāti, piedzīvojam demogrāfisku katastrofu, parādu verdzību, masveida izbraukšanu, bet arvien esam tik apmulsuši, ka aiz inerces atbalstām šo sistēmu, saistot ar to nenoteiktas ilūzijas.

Šā raksta mērķis ir pavērt impēriskās sistēmas priekškaru, lai mēs labāk saprastu, ko mēs īsti atbalstām, kāpēc dzīvojam tā, kā dzīvojam, un kāda varētu būt alternatīva.

Impēriski veidojumi uz pasaules pastāvējuši jau kādus 5000 gadus, taču Rietumeiropas modernā imperiālisma vēsturi lietderīgi pētīt no 1500. gada. Nogurusi no nebeidzamiem savstarpējiem kariem par teritorijām, Eiropas aristokrātija vienojās sadalīt ietekmes sfēras, un pilsētvalstis apvienot nacionālās valstīs ar monarhisku kārtību. Tā vietā, lai noasiņotu savstarpējās militārās kampaņās, monarhi (izņemot sadrumstalotās vācu valstiņas) savu ekspansiju sāka īstenot ārpus Eiropas kontinenta, pakļaujot savai kontrolei attālu zemju teritorijas, resursus un cilvēkus. Tādējādi līdz 1887. gadam, lai arī eiropieši veidoja salīdzinoši nelielu pasaules iedzīvotāju daļu, tie kontrolēja 67% pasaules sauszemes teritorijas un praktiski visus jūras ceļus.

Taču pilsētvalstu saplūšana nacionālās valstīs un tirgotāju ietekmes pieaugums sāka apdraudēt arī pašu monarhu absolūto varu. Monarhijas lēni mira, bet impērijas paplašināja atbalsta bāzi un nostiprinājās.

Lai arī liela nozīme koloniju pakļaušanā bija nacionālo valstu bruņotajiem spēkiem, jaunais impēriju modelis savu tīkojumu īstenošanai arvien biežāk pilnvaroja sev pietuvinātus piedzīvojumu meklētājus, laupītājus un īpaši organizētas korporācijas. Šiem laupītājiem tika izsniegta licence darboties visai patstāvīgi, taču daloties laupījumā ar monarhiem, citiem augstmaņiem un korporāciju akcionāriem. Tā pakāpeniski veidojās varenas impēriskās korporācijas, kuras savu varu un kontroli sāka īstenot ar īpaši veidota naudas mehānisma starpniecību. Kopš tiem laikiem cilvēki mēdz teikt, ka pasauli pārvalda nauda.

Koloniju sagrābšana
Par tiem laikiem uzrakstīts daudz grāmatu un uzņemtas filmas, kurās šie notikumi atspoguļoti saistošā, romantiskā gaismā un glorificēti, taču patiesībā tā ir tumša necilvēcīgas iekarošanas, laupīšanas, cilvēku paverdzināšanas un genocīda vēsture. Romantiski aprakstītie jūras ceļotāji patiesībā bija monarhu pilnvaroti un finansēti iekarotāji, laupītāji un slepkavnieki: Kristofors Kolumbs (1451-1506), Ernando de Soto (1496-1542), Hernans Kortess, Fransisko Pizarro un citi, kuri nodibināja pirmos Spānijas un Portugāles valdījumus Amerikas kontinentā. Kortess pakļāva Spānijai bagāto Montesumas valsti. Spānija kļuva tik bagāta ar zeltu, ka ar to pārpludināja visu Eiropu un izraisīja inflāciju, bet pati atstāja novārtā savu ekonomiku, jo zelts spāņiem ļāva visu nepieciešamo iepirkt no citiem, atsakoties no savas ražošanas (velkamas paralēles ar mūsdienu ASV impēriju, kura tāpat visu iepērk par dolāriem starptautiskajā nebrīvu ražotāju tirgū, sašaurinot savu ražošanu).

Līdz XVI gadsimta vidum Spānija un Portugāle kontrolēja faktiski visu Centrālās un Dienvidamerikas teritoriju. Šo monarhiju „panākumi” iedvesmoja arī citas Eiropas monarhijas: Holandi, Lielbritāniju un Franciju, kuras arī steidza dibināt kolonijas Āfrikā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Krievija īstenoja atšķirīgu ekspansijas modeli, sev pievienojot blakus esošās teritorijas un veidojot vienotu impērisko telpu, kas kādu laiku iesniedzās pat Ziemeļamerikā.

Mūsdienu privatizētāju priekšteči – privatieri
Briti savu koloniālo politiku iesāka nevis ar militāru iekarošana un kolonizēšanu, bet ar spāņu un portugāļu kuģu aplaupīšanu – legalizētu pirātismu, kuru tolaik sauca par privatierismu vai bukanierismu. Monarhs izsniedza laupīšanas licences privāti finansētām, bruņotām flotēm, kuras uzbruka koloniālo laupījumu transportējošiem Spānijas kuģiem, kā arī Spānijas valdījumiem Amerikas kontinentā. Šajos laupītāju reidos varēja investēt arī citi tā laika investori. Šādai politikai bija vairākas priekšrocības: Spānija nevarēja laupīšanā tieši apvainot Anglijas monarhu, jo formāli tā nebija monarhijas flote; otrkārt, pirātiskā darbība ērti apgādāja ar ienākumiem allaž parādos grimstošo monarhu un citus augstmaņus. Līdzīgu biznesu iesāka arī Spānijas kundzību gāzusī Holande, kā arī Francija.

Anglijas privatieri savu darbību izvērsa karalienes Elizabetes I laikā – no 1558. līdz 1603. gadam. Pazīstamākie privatieri, kurus karaliene iecēla bruņinieku kārtā, bija Džons Hokins, Henrijs Morgans un Frensiss Dreiks. Angļu ekonomists Džons Meinards Keins vēlāk norādīja, ka tieši Dreika ekspedīcijās gūtais laupījums tika likts pamatā vēlākajām britu globālajām investīcijām.

Tikai 1856. gadā Eiropas valstis, izņemot Spāniju, parakstīja Parīzes deklarāciju, kas privatierismu pasludināja par nelikumīgu. ASV, kuras kopš dibināšanas lielu ienākumu daļu guva no privatierisma, atteicās šim nolīgumam pievienoties līdz pat XIX gadsimta beigām.

Korporācijas
Ar laiku monarhi sāka atteikties no licencētu pirātu un laupītāju pakalpojumiem, lai līdzīgas pilnvaras piešķirtu īpašiem veidojumiem, kurus līdz pat mūsdienām sauc par korporācijām. Galvenais iemesls tam bija tirgotāju, baņķieru un vēlākās buržuāzijas ietekmes pieaugums, kuri, lai ņemtu dalību svarīgu lēmumu pieņemšanā, panāca pāreju uz parlamentāru pārvaldes iekārtu. Parlamenti gribēja kontrolēt arī monarha ieņēmumus un izdevumus. Lai izvairītos no parlamentārās kontroles un tomēr nodrošinātu patstāvīgu ienākumu plūsmu, monarhi sāka dibināt privileģētas korporācijas, kuras turpmāk kļuva par galveno koloniālās ekspansijas, koloniju pārvaldes un izlaupīšanas instrumentu. Piemēram, Anglijas karaļi Džeimss I un Čarlzs I korporācijām piešķīra monopola tiesības un citas privilēģijas.

Tā laika aristokrātijas finansētās korporācijas darbojās visai patstāvīgi, bet saviem investoriem nodrošināja ienākumus atbilstoši viņu ieguldījumam, t.i., nopirkto akciju skaitam. Caur korporācijām gūtā peļņa netika pakļauta parlamenta kontrolei. Vēl vairāk – korporāciju akcijas pirka un peļņu guva arī paši parlamentārieši, tādējādi kļūstot tieši ieinteresēti šādā iedzīvošanās veidā. Korporācijas bieži vien uzņēmās valstiskas funkcijas, piemēram, uzturēja britu sūtniecības, nocietinājumus, jūras un militāros objektus, uzņēmās britu pavalstnieku juridisko un administratīvo aizstāvību kolonizētajās teritorijās.

Interesanti, ka pirmie ASV kolonisti uz kontinentu tika nogādāti ar korporāciju kuģiem, kuri uz Ameriku transportēja nebrīvu darbaspēku, pārsvarā parādu vergus, kurus Amerikā nodarbināja korporācijas. Vēlāk sākās Āfrikas vergu transportēšana uz Amerikas kontinentu, kurā piedalījās visas koloniālās lielvaras.

Galvenais britu koloniālisma instruments bija 1600. gados licenci saņēmusī Austrumindijas kompānija (The British East India Company), kura Indiju kā savu privātīpašumu pārvaldīja līdz 1784. gadam. Tikai 1858. gadā Lielbritānija uzņēmās tiešu Indijas pārvaldi.

XIX gadsimta sākumā Britu Austrumindijas kompānija sāka ienesīgu tējas eksportu no Ķīnas, pretī piedāvājot opiju un ķīniešus pieradinot pie narkomānijas. Kad Ķīnas varas iestādes konfiscēja lielu opija kravu un aizliedza opija ievešanu, Lielbritānija pret Ķīnu izvērsa t.s. Opija karus. Šie kari, kas ilga no 1839. līdz 1842. gadam un kuros Lielbritānija uzvarēja, tika veikti brīvās tirdzniecības vārdā. Pēc militāras uzvaras Lielbritānija Ķīnai uzspieda līgumu, kas paredzēja Ķīnas iekšējā tirgus atvēršanu, kompensācijas izmaksu Lielbritānijai, brīvu pieeju piecām Ķīnas ostām, kā arī Ķīnas atteikšanos no britu pilsoņu tiesāšanas. Ķīnas Honkonga kļuva par lielu britu finansiālo un nelegālās tirdzniecības centru. Tas bija sākums modernajai brīvās tirdzniecības (Free Trade) politikai.

Britu līgums ar Ķīnu arvien kalpo par paraugu t.s. brīvās tirdzniecības līgumiem, kurus Rietumu lielvalstis uzspiež vājākām valstīm. Vācu politekonomists Fridrihs Lists jau XIX gadsimtā brīvo tirdzniecību nosauca par rungu, ar kuru stiprās nācijas aplaupa vājākās nācijas. Sekojot britu paraugam, līdzīgus līgumus Ķīnai un citām Dienvidaustrumāzijas valstīm uzspieda arī citas Rietumeiropas lielvalstis. Savukārt bijusī britu kolonija ASV līdzīgu diskriminējošu līgumu XIX gadsimtā uzspieda Japānai.

1602. gadā licenci saņēmusī Holandes Austrumindijas kompānija kolonizēja Indonēziju, vietējiem zemniekiem atņemot zemi un uz tās audzējot garšvielas eksportam. Līdzīgu praksi Rietumu korporācijas izmanto arī mūsdienās. 1664. gadā dibinātā Franču Austrumindijas kompānija (The French Company of the East Indies) līdzīgu laupīšanu organizēja Francijas kontrolētajās teritorijās Indijas subkontinentā, austrumu Āfrikā un salās. 1670. gadā dibinātā The Hudson Bay Company kolonizēja patreizējās Kanādas teritoriju. The British South Sea Company sākotnēji tika dibināta Āfrikas vergu tirdzniecībai. Tās darbība izraisīja t.s. Dienvidu jūru burbuli – tajā laikā lielāko krāpniecisko shēmu, kas beidzās ar finanšu krīzi.

Holande pirmā ieviesa jaunu korporācijas formu – akciju sabiedrību, kas barojās no biržā publiski tirgotām akcijām, piesaistot t.s. investorus. Šī forma saglabāja divas viduslaiku privilēģijas: akciju publisku tirgošanu un akciju īpašnieku aizsardzību pret kompānijas saistībām. Mūsdienās īpašnieku aizsardzību globālajā tirgū nodrošina arī ar īpašiem investīciju aizsardzības likumiem, kurus spiež parakstīt valstīm, tai skaitā Latvijai. Tas korporācijām ļauj koncentrēt praktiski neierobežotu kapitālu, kā arī nodrošināt korporācijai ilgu mūžu. Akcionāri var mirt un mainīties, bet korporācija savu darbību turpina. Kopš tā laika korporācijas kļuva par naudas taisīšanas mašīnām un to panākumus mērīja ar iekšzemes kopproduktu.

Ja korporācijas darbība nes zaudējumus, akciju īpašnieki par tiem nav atbildīgi un zaudēt var tikai to kapitāla daļu, ko sākotnēji ieguldījuši. Lai arī bijušas vairākas korporācijas, kuru īpašnieki vienlaikus bijuši arī vadītāji, piemēram, Forda korporācija, vairākas skandināvu un vācu korporācijas, parasti akciju īpašnieki uzņēmumu pārvaldē nepiedalās, pārvaldīšanai tiek algoti profesionāli pārvaldnieki, kuru galvenais uzdevums ir visiem līdzekļiem kāpināt korporācijas īpašnieku peļņu.

Tādējādi starptautiskās korporācijas jau no iesākuma veidojās kā legāli sankcionēti un valsts aizsargāti noziedzīgi sindikāti ar privātām flotēm un armijām, kurus rietumvalstu valdības pilnvaroja izspiest nodevas, sagrābt zemi un resursus, monopolizēt tirgus, tirgoties ar narkotikām un vergiem, organizēt finanšu krāpšanas shēmas. Arī mūsdienās šīs kompānijas ar ierobežotu atbildību, kuru akcijas tirgo publiski, faktiski bauda juridisku imunitāti. Tās drīkst nesodīti un masveidīgi īstenot tādas darbības, par kurām parastu pilsoni krimināli sodītu.

Privāti tirgota korporācija ar ierobežotu atbildību ir mākslīgi veidots iestādījums, kas atbildīgs tikai tā īpašnieku priekšā, kuru intereses pārstāv nolīgti korporācijas pārvaldītāji un darbinieki, neatkarīgi no tā, kādas sekas korporācijas darbība atstāj uz vietējo sabiedrību un dabas resursiem.

Ja kāds pajautā par ētiku un morāli, biznesa un tieslietu profesori parasti studentiem māca, ka ētiskas dabas apsvērumi, pieņemot ar korporācijas darbību saistītus lēmumus, ir neētiski, jo var kaitēt akciju turētāju peļņas interesēm. Korporāciju pārvaldnieki tērē miljardiem dolāru juristu, lobiju un PR speciālistu armijas uzturēšanai,  kuras mērķis ir manipulēt politiskos procesus ar mērķi nodrošināt maksimālu brīvību no likumiem un normām, pēc kurām tiek vērtēti parastu pilsoņu rīcība. Tātad korporācijas jau pēc būtības ir sociopātiski iestādījumi, kas šauras akcionāru grupas mantiskās intereses tur augstāk par visas sabiedrības interesēm. Korporācijas ir neierobežotas alkatības īstenošanas mehānismi.

Pirmo triecienu Eiropas aristokrātijas radītā koloniālā sistēma saņēma 1776. gadā, kad sākās Amerikas revolūcija. Monarhijas institūcija pirmo triecienu saņēma 1789. gadā, kad sākās franču revolūcija. Francijas provincēs izcēlās zemnieku nemieri, kurai pievienojās un iniciatīvu pārtvēra tirgotāju vidusšķiras jeb buržuāzijas konservatīvie pārstāvji. Rezultātā tika pieņemta cilvēka tiesību deklarācija un izstrādāta konstitūcija, kas Francijas dižciltīgajiem un garīdzniecībai liedza kādreizējās privilēģijas. XIX gadsimta sākumā, t.s. Napoleona karu laikā, Spānija un Portugāle sāka zaudēt savu varu Centrālajā un Dienvidamerikā. Pēc ASV parauga Latīņamerikas kolonijas pasludināja neatkarību un tiecās kļūt par neatkarīgām valstīm, kurās varu pārņēma bijušo kolonizatoru baltās rases pēcnācēji. Citu Eiropas monarhu bailes, ka arī viņu vara tuvojas noslēgumam, izrādījās pamatotas, jo visu Eiropu, ieskaitot Krievijas rietumu provinces, XIX gadsimta vidū pāršalca demokrātisku revolūciju vilnis. Arī Latvijas teritorijā bija vērojami pirmie nemieri, nacionālā atmoda, dažādu biedrību un sociālo kustību aktivizēšanās.

ASV kļūst par dominējošo impēriju
Lai kaut cik saglabātu savu varu, atlikušās Eiropas monarhijas savu varu dalīja ar augošo buržuāzijas slāni, kā iespaidā korporāciju ietekme tikai pieauga. XIX gadsimta otro pusi līdz I pasaules karam var uzskatīt par korporatīvās globalizācijas pirmo periodu. Pasaule bija sadalīta kolonijās un kļuva par šauru. Jo vairāk tāpēc, ka savas tiesības pieteica jauna un dinamiska lielvalsts – apvienotā Vācija. Arī tā vēlējās sev pienācīgu koloniālā laupījuma daļu. Par tālākas ekspansijas plāniem Ķīnas, Konstantinopoles un Indijas virzienā sapņoja arī Lielbritānijas karaļa un Vācijas ķeizara brālēns – Krievijas cars. Turpretī pasaulē lielākā impērija Lielbritānija saprata, ka koloniju pārdalīšana tai nozīmēs pakāpenisku koloniju zaudēšanu un ietekmes sfēras sašaurināšanos.

Tieši šīs monarhu intrigas, nevis Austrijas troņmantnieka nogalināšana, bija galvenais iemesls I pasaules karam un tā loģiskajam turpinājumam – II pasaules karam. Pateicoties īpaši viltīgai britu diplomātijai un palīdzībai no ASV puses, I pasaules kara iznākumā gāja bojā vairākas monarhijas: Vācija, Krievija, Austroungārija un Osmaņu impērija. Viņu kontrolētās teritorijas, laužot iepriekš dotos solījumus apspiestajām tautām, nekavējoties sagrāba un sadalīja Lielbritānija ar Franciju. Savu ietekmi palielināja ASV, kura arī bija sākusi ekspansiju bijušajās spāņu un portugāļu koloniālajās teritorijās.

Starp abiem pasaules kariem korporāciju visatļautība un neierobežotā alkatība izraisīja Lielo saimniecisko depresiju. Tās pārvarēšanas gaitā korporāciju vara iekšzemē tika ierobežota un pakļauta lielvalstu nacionālajām interesēm. Sevišķi stingri tika regulēts banku sektors. ASV prezidents Rūzvelts nostiprināja arodbiedrību tiesības un iesāka milzīgus infrastruktūras projektus, kas balstījās uz valsts organizētiem sabiedriskajiem darbiem.

Taču lielvalstis gatavojās jaunam karam. Un arī šī gatavošanās neiztika bez korporācijām, piemēram, Vācijas militārā potenciāla atjaunošana lielā mērā notika ar ASV korporāciju un britu kapitāla palīdzību. ASV korporācijas un to koncentrētais kapitāls sniedza būtisku ieguldījumu arī PSRS industrializācijā. Lai saglabātu anglosakšu jeb anglo-amerikāņu dominējošās pozīcijas pasaulē, atlika vien Vācijas militāro potenciālu vēlreiz virzīt pret PSRS militāro potenciālu, lai šīs abas kontinentālās lielvaras viena otru novājinātu vai pat savstarpēji iznīcinātu.

Taču Lielbritānijas impēriskie plāni īstenojās tikai daļēji un ne pašas britu superimpērijas labā. Lielbritānijas impēriju, lai gan tā pēc I pasaules kara teritoriāli paplašinājās, drupināt bija sākusi Īrijas neatkarības kustība Sinn Féin, kā arī Gandija iedvesmotā nacionālās atbrīvošanās kustība Indijā, no kuras iedvesmojās arī citas britu paverdzinātās tautas. Samierinājusies ar savas „pērles” Indijas gaidāmo zaudējumu, Lielbritānija cerēja nostiprināties Vidējos austrumos, kur pēc Lielbritānijas iniciatīvas tika nodibināta Izraēlas valsts, un Ziemeļāfrikā (Hitlers pirms savas krišanas bija sagrāvis galveno Lielbritānijas konkurenti Franciju).

Taču karš bija vājinājis arī pašu Lielbritāniju un to padarījis par ASV parādnieci. Vienīgā lielvalsts, kuru karš nebija izpostījis, bet tikai stiprinājis, bija ASV (arī PSRS bija kļuvusi stiprāka par spīti Vācijas nodarītajiem postījumiem), un tai bija savas impēriskās ambīcijas, kas ietvēra arī Lielbritānijas koloniālo teritoriju sagrābšanu.

Kara laikā visas korporācijas tika pakļautas nacionālo valstu interesēm un faktiski darbojās kā valsts uzņēmumi kara ekonomikas attīstīšanai. Arī pēc kara ASV savas korporācijas un bankas stingri regulēja, kas veicināja plaša vidusslāņa izveidošanos ASV un vispārēju labklājību. Arī Rietumeiropas valstis pēc kara attīstījās, par mērķi izvēloties vispārējas labklājības valsts modeli, tātad ar ierobežotām un stingri regulētām korporācijām. Šādai tendencei bija vairāki iemesli: pēc kara upuriem cilvēki pieprasīja cilvēka cienīgu dzīvi, un šie cilvēki bija labi organizēti ietekmīgās arodbiedrībās un citās organizācijās. Otrkārt, cīņā par cilvēku prātiem un sirdīm bija iesaistījies jauns konkurents – sociālistisko valstu sistēma. Sākās sacensība, kura sistēma spēs vairāk dot parastajam cilvēkam. Korporāciju ierobežošana nodrošināja arī samērā ilgstošu stabilitātes periodu bez krīzēm.

Sociālistiskās sistēmas valstis mērķtiecīgi un sekmīgi veicināja koloniju atbrīvošanās cīņu. Taču liela daļa bijušo koloniju nepiebiedrojās ne sociālistiskajai, ne kapitālistiskajai nometnei, bet sāka veidot „nepievienojušos valstu” bloku, kuru mēdza saukt arī par Trešo pasauli. Klasiskā koloniālisma periods bija beidzies, taču ne pats koloniālisms.

Koloniālisms miris, lai dzīvo koloniālisms!
Taču ASV, kurai pēc II pasaules kara patiešām bija milzīgs saimnieciskais potenciāls, bija savi plāni. Ne vairāk, ne mazāk kā globāla impērija – Amerikas laikmets, Pax Americana, par paraugu ņemot kādreiz tik vareno Romas impēriju. Pamati šai impērijai tika likti jau 1944. gadā Amerikas pilsētiņā Bretonvudā, kur savācās ietekmīgākie rietumvalstu stratēģi un ekonomisti. Tieši Bretonvudā tika dibinātas patiesi globālas institūcijas: Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka un GATT, kuru vēlāk pārdēvēja par Pasaules Tirdzniecības organizāciju. Tika panākta vienošanās, ka starptautiskās tirdzniecības valūta turpmāk būs ASV dolārs (iepriekš tā bija britu sterliņu mārciņa). Tolaik šim lēmumam bija loģisks pamatojums, jo ASV patiešām bija izveidots vislielākais ražošanas potenciāls, bet dolāra vērtība bija nodrošināta ar pasaulē lielākajiem zelta krājumiem. Mūsdienās ne viens, ne otrs faktors vairs nav spēkā, tāpēc dolāra īpašajam statusam vairs nav ekonomiska pamata.

Tajā periodā daudzi pasaulē uz ASV raudzījās kā uz draudzīgu sabiedroto, kurai, kā bijušajai britu kolonijai, bija daudz sekotāju visdažādākajās pasaules valstīs. Brīžiem šķita, ka ASV patiešām ir pret imperiālismu un koloniālismu. Piemēram, kad Suecas kanāla krīzes laikā Suecā iebrauca britu un franču karakuģi, ASV šīm valstīm piesūtīja ultimātu un lika izvākties. Taču šis manevrs bija domāts tikai, lai britu un franču kolonizatoru vietu ieņemtu paši. Vēl britu premjers Čērčils paguva izsludināt „dzelzs priekškara” teoriju un pieteikt „auksto karu”. Tātad jaunais ienaidnieks bija atrasts – tā bija bijusī Rietumu sabiedrotā cīņā pret Vāciju un Japānu – PSRS. Līdz ar to kara laikā radītais ASV militāri rūpnieciskais komplekss netika demontēts, bet tika paplašināts un attīstīts jau globāla mēroga operācijām. Pēc PSRS sabrukuma par galveno ienaidnieku tika izvēlēts plaši definēts „islāma fundamentālisms”.

Daļa bijušo koloniju sekmīgi sāka attīstīt savas tautsaimniecības, bet daļa, kurās pie varas palika bijušie kolaboranti, it kā attīstības vajadzībām sāka aizņemties no ASV kontrolētajām Bretonvudas institūcijām. Ne tikai mākslīgi sadārdzinātiem infrastruktūras projektiem, bet arī jaunās elites ērtas dzīves vajadzībām. Par šiem projektiem daudz rakstījis Džons Perkinss latviski izdotajā grāmatā „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze” un „Slepenā Amerikas impērijas vēsture”.

Pasaules Bankas finansētie un ASV korporāciju realizētie projekti parasti gan izrādījās krāpnieciski, un valstu parādi krājās. Īpaši strauja parādu nastas uzpūšana notika pēc naftas cenu uzskrūvēšanas saistībā ar karu Tuvajos austrumos. Palīgā steidza otra Bretonvudas institūcija SVF, kas savus aizdevumus saistīja ar noteikumu paketi, kuru vēlāk nosauca par „Vašingtonas konsensu” un kuras galvenais mērķis bija parādos nokļuvušo valstu pilnīga atvēršana neierobežotai starptautisko korporāciju darbībai. Tātad koloniālisms nekur nebija pazudis, tikai transformējies par neokoloniālismu.

Te standarta „strukturālo reformu” saraksts, kuru parasti uzspiež kolonizējamām valstīm korporāciju interesēs:

  • * atcelt regulējošos likumus, kuri pieņemti, lai aizstāvētu strādājošo intereses, sociālo drošību, sabiedrības veselību un vides standartus, bet kuri palielina darba izmaksas;
  • * atcelt visus ierobežojumus ārvalstu importam, ārvalstnieku īpašuma tiesībām, starptautiskajām finanšu plūsmām, dabas resursu eksportam, ārvalstu banku un citu finanšu institūciju darbībai, lai starptautiskās korporācijas varētu brīvi, pēc vajadzības pārvietot savus kapitālus un salaupītos resursus;
  • * sabiedrībai (valstij, pašvaldībām) piederošo īpašumu un pakalpojumu privatizācija, šos resursus piedāvājot nopirkt privātiem investoriem par simbolisku cenu;
  • * budžeta izdevumu sabiedrības vajadzībām strauja samazināšana, subsīdiju atcelšana vietējiem pašmāju ražotājiem, saimniecības pārkārtošana, lai atbrīvotu kapitālu parādu maksāšanai;
  • * īpašu nodokļu atlaižu, subsīdiju un citu atvieglojumu nodrošināšana ārvalstu investoriem.

Citā redakcijā faktiski tās pašas prasības ir noformētas t.s. Vašingtonas konsensa ietvaros:

  • * ekonomikas liberalizācija un deregulācija (t.s. „valsts neiejaukšanās ekonomikā”);
  • * valsts un pašvaldību sektora privatizācija;
  • * finanšu disciplīnas ieviešana (minimāls budžeta deficīts uz sociālo izdevumu un attīstības programmu rēķina);
  • * īpašuma un īpašnieku tiesību pastiprināta aizsardzība (pat ja tas kaitē sabiedrības interesēm);
  • * ierobežojumu atcelšana tiešajām ārvalstu investīcijām;
  • * brīvi konvertējamu valūtu ieviešana (atteikšanās no suverenajām valūtām);
  • * ārējās tirdzniecības liberalizācija (atteikšanās no nacionālo tirgu aizsardzības);
  • * finanšu tirgus liberalizācija (atteikšanās no regulēšanas, aplikšanas ar nodokļiem, jebkādu barjeru noteikšanas u.c.);
  • * nodokļu samazināšana (nodokļu nastas pārcelšana no nekustamajiem īpašumiem un finanšu kapitāla uz nesamērīgu darbaspēka un patēriņa aplikšanu; no bagātajiem uz nabagiem);
  • * valsts budžeta struktūras reorganizācija, atsakoties no valsts subsīdijām, par prioritāti izvēloties primāro veselības aprūpi, pamatizglītību un infrastruktūru.

Ja paanalizējam, ļoti līdzīgas prasības Brisele izvirza jaunajām ES dalībvalstīm, it sevišķi Austrumeiropas valstīm.

Lai piesaistītu šādus privileģētus „investorus”, valstis un pašvaldības ir spiestas sacensties, kura šīm korporācijām spēs piedāvāt izdevīgākus noteikumus: lētāku un beztiesīgāku darbaspēku, nodokļu atlaides, tiešas subsīdijas, atbrīvošanu no rūpēm par infrastruktūras uzturēšanu un ekoloģiskā kaitējuma novēršanu, tiesībām organizēt krāpnieciskas shēmas u.c. Bet rezultātā šīs valstis iznīcinājušas savus ražotājus, savu sabiedrību iedzinušas nabadzībā, paliekot pilnīgi atkarīgas no korporācijām.

Līdz ar to tiek panākts tas pats efekts, kāds bija klasiskā koloniālisma laikmetā, tikai kolonizētās valstis tagad skaitās neatkarīgas, bet koloniālo administrāciju funkcijas pilda jau nosauktās starptautiskās institūcijas: SVF, PB, PTO un mūsu gadījumā arī ES centrs Briselē. Nepieciešamības gadījumā, ja kāda valsts šim diktātam nevēlas pakļauties, protams, iejaucas ASV un NATO bruņotie spēki.

Periodā pēc Otrā pasaules kara ASV ir tieši vai ar algotņu starpniecību militāri iejaukusies neskaitāmu valstu iekšējās lietās: organizējusi militārus apvērsumus, uzpirkusi vai iebaidījusi politiķus, izraisījusi karus. Bieži vien šīs naidīgās akcijas bija vērstas pret demokrātiski ievēlētām valdībām, kuras bija izvēlējušās sekot pašu ASV vēsturiskajam piemēram. Tas netraucēja šos tautai tuvos reformatorus nomelnot par „Maskavas aģentiem” vai komunistiem, kas apdraudot brīvā tirgus sistēmu un ASV drošību. Bet ASV atbalstu ir baudījuši un turpina baudīt daudzi militāri diktatori un despoti, kuri īsteno ASV korporācijām draudzīgu politiku.

Taču tā īsti Amerikas impēriskā kārtība savu seju atklāja pēc dzelzs priekškara krišanas un sociālistisko valstu sistēmas sabrukuma 1991. gadā. Nu atkrita nepieciešamība konkurēt ar alternatīvu sistēmu un pavērās neierobežotas iespējas izlaupīt arī gandrīz visas bijušā Austrumu bloka valstis. Tā bija starptautisko korporāciju Lielā stunda – vēl nepieredzēts Eldorado un 20 gadus ieilgušas laupītāju dzīres ar orģijām. Šos procesus diezgan precīzi aprakstījusi itāļu izcelsmes ekonomiste un pētniecības žurnāliste Loreta Napoleoni savā grāmatā „Rogue Economics: Capitalism’s New Reality” un citi no korporācijām neatkarīgi autori.

Korporāciju kriminālā alkatība iznīcina arī pašus Rietumus
Pēc salīdzinoši neilgā labklājības, sociālās harmonijas un attīstības perioda, kas sekoja II pasaules karam, ASV politiķi drīz vien aizmirsa Lielās depresijas mācības. Jau prezidentu Kārtera un Reigana laikā sākās plašas reformas, kuru mērķis bija pakāpeniski atcelt banku un citu korporāciju regulēšanu, kā arī izskaust strādājošo arodbiedrības un sociālās drošības sistēmu. Tas nozīmēja vārtu atvēršanu korporāciju alkatībai ne tikai aiz robežām, bet arī pašā ASV.

Vienlaikus stingrai regulēšanai korporāciju interesēs tiek pakļauti parastie iedzīvotāji. Nekad agrāk pasaule nav bijusi tik centralizēti regulēta un reglamentēta, kā tagad. Lai par to pārliecinātos, atliek mēģināt iedziļināties ES regulu un direktīvu plūdos, kas patlaban noslīcina un paralizē Latviju. Tie ir likumi un noteikumi korporāciju kalpiem un vergiem, lai tiem liegtu iespējas dzīvot ārpus korporāciju ietekmes.

Dzenoties pēc maksimālas peļņas un varas, korporācijas, it īpaši pēc 1990. gada, nolēma atjaunot verdzību XXI gadsimta versijā. Nē, tas nenozīmēja Āfrikas vergu vešanu uz ASV un tirdzniecību, bet gan vergu ražotņu organizēšanu kolonijās un atkarīgajās valstīs, lai uz turieni pārceltu pašas ražotnes. Lai izvairītos no nodokļu maksāšanas un valsts dienestu kontroles, pašas korporācijas un finanšu institūcijas sāka reģistrēties t.s. ārzonās jeb nodokļu paradīzes. Atlikušajās regulēšanas institūcijās par priekšniekiem iecēla fanātiskus regulēšanas piekritējus, kuri šo sistēmu paralizēja. Un, protams, vispārēja privatizācija.

Alkatības un neierobežotas varas aklumā jaunie vergturi un viņiem pakalpīgie intelektuāļi pasludināja postindustrālisma laikmetu, pāreju uz pakalpojumu ekonomiku, „jauno ekonomiku” un patērētāju sabiedrību. Šo agresīvi augstprātīgo neprāšu fantāzijā amerikāņi turpmāk nodarbosies ar vērtīgāko, intelektuālo darba daļu, savos birojos ražos inovācijas, kamēr melno un mehānisko darbu veiks aizjūru vergi, kuru lēto produkciju amerikāņiem piegādās varenas lielveikalu ķēdes. 70 vai pat vairāk procentu iekšzemes kopprodukta radīs patērēšana jeb prasts šopings. Lai cik dīvaini, šo utopisko modeli pārņēmusi arī Latvija, par to norēķinoties ar saviem resursiem un suverenitāti.

Ja runā par inovācijām, tās dzimst tur, kur notiek ražošana. Konkrētajā gadījumā – Ķīnā, Vācijā, Indijā, Japānā, Dienvidkorejā un vēl dažās valstīs. Amerikāņu inovatīvā domāšana, ja neskaita militāri industriālo kompleksu, kas arvien darbojas kā valsts uzņēmumi, kas pārtiek no valsts budžeta, izpaudās galvenokārt kā krāpnieciskas finanšu shēmas, manipulācijas ar apdrošināšanu un nekustāmā īpašuma spekulācijām – Maikla Hadsona aprakstītais FIRE sektors (finanses, apdrošināšana un nekustamais īpašums). Rezultātā ASV kļuvusi par pasaulē lielāko parādnieci, kas dzīvo no viena spekulatīvā burbuļa uz otru, un pasauli šantažē ar savu militāro potenciālu. Pārfrāzējot kādreiz lietoto izteicienu par PSRS, ASV tagad ir Trešās pasaules valsts – „Augšvolta ar kodolraķetēm”.

Rietumu banku sistēma pēdējos 25 gados ir pārvērsta par milzīgu kazino, kas pārsūknē visas pasaules reālā darba augļus uz dažu superbagātu manipulatoru kontiem. Šīs bankas vairs nekreditē šā vārda klasiskajā nozīmē, bet uzspiež pasaulei iepriekš ieprogrammētu spēli, kas izpaužas kā krāpnieciskas shēmas, tirgus cenu manipulācijas, uzskaites datu viltošana, parādu piramīdas, finanšu burbuļi, nevērtīgi vērtspapīri ar AAA reitingu, kurus iesmērē pensiju fondiem un citām institūcijām, gūto zaudējumu kompensēšana uz nodokļu maksātāju rēķina utt.

Šīs manipulācijas mēs labi izjutām arī Latvijā: nekustāmo īpašumu tirgus uzpūšana, inflācija, blēdīgu kredītu iesmērēšana labticīgiem cilvēkiem, parādu piramīda, parādu verdzība, krāpniecisko banku glābšana uz nodokļu maksātāju rēķina, jauni aizņēmumi, SVF un EK noteikumi, kuru mērķis ir Latvijas zemes, objektu, dabas bagātību, uzņēmumu un īpašumu lēta izpārdošana ārzemniekiem. Neieguldot nevienu santīmu Latvijas tautsaimniecībā un pat izputinot Latvijas ražotājus ar importa kreditēšanu, šīs blēžu bankas ir kļuvušas par faktiskajām politikas diktētājām, bet Latvija nokļuvusi parādu verdzībā. Ja kaut ko līdzīgu mēģinātu darīt parasta privātpersona, viņu par šādu krāpniecisku darbību tiesātu, bet bankas par to pašu darbību lielā mērogā tiek atalgotas un pat glābtas uz šīs noziedzīgās darbības upuru rēķina. Šīs bankas arvien darbojas Latvijā un jau izliek nākamos slazdus naivajiem patērētājiem.

XXI gadsimta pirmā desmitgade skaidri nodemonstrējusi, ka no impēriskas politikas, koloniālās sistēmas un laupītājkorporācijām, kas šo sistēmu uztur, nav atteikusies ne tikai ASV, bet arī Rietumeiropas valstis, kas apvienojušās militārajā NATO organizācijā. Ne tikai ASV, bet arī Lielbritānija, Itālija, Spānija, Dānija un pat Latvijas koloniālā administrācija bez garas domāšanās iesaistās militārās avantūrās valstīs, kas bagātas ar resursiem, bet kuru valdības cenšas īstenot neatkarīgu, korporācijām nepakļāvīgu politiku. Jaunākais, bet ne vienīgais piemērs ir suverenā Lībijas republika, kas tagad pakļauta barbariskai bombardēšanai, bet Rietumu korporācijas jau mobilizē privātas algotņu armijas šīs zemes izlaupīšanai.

Taču vienlaikus Amerikas impērija caur savām bankām un korporācijām cenšas deldēt un iedzīt krīzē savus sabiedrotos Rietumeiropā. Jau otro gadu turpinās ASV finanšu centra Volstrītas uzbrukumi eiro sistēmai.

Šīs laupītāju orģijas pasauli bīstami pietuvinājušas jaunam pasaules karam, jo arvien vairāk valstu atsakās pakļauties šo laupītāju nekaunīgajai patvaļai. Piemēram, pirms dažām dienām pasaulē produktīvākā valsts Ķīna pieteica ultimātu ASV, uzsverot, ka militāru uzbrukumu Pakistānai vērtēs kā uzbrukumu pašai Ķīnai. Lai sevi aizsargātu pret laupītājiem, vairākas valstis izveidojušas Šanhajas sadarbības grupu un t.s. BRICK valstu grupu, kas meklē iespēju attīstīties ārpus aplaupošās dolāru sistēmas.

Tātad pasaulei ir alternatīva: atteikties no impēriskām attiecībām un citu valstu kolonizēšanas, izvēloties attiecības, kas balstās uz partnerību un brīvu, abām pusēm vienlīdz izdevīgu sadarbību. Šī paradigmas maiņa īstenojama ne tikai starpvalstu attiecībās, bet arī attiecībās starp cilvēkiem katrā sabiedrībā.


Jānis Kučinskis

Īsa Rietumu imperiālisma, brīvā tirgus sistēmas un korporātisma vēsture

1990. gados mēs Latvijā ielaidām ideoloģiju un sistēmu, par kuru lielākajai mūsu daļai nebija un arvien nav pilna priekšstata. Šai ziņā mēs bijām nezinošāki par mūsu senčiem XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā.

Tagad esam zaudējuši savu suverenitāti, piedzīvojam demogrāfisku katastrofu, parādu verdzību, masveida izbraukšanu, bet arvien esam tik apmulsuši, ka aiz inerces atbalstām šo sistēmu, saistot ar to nenoteiktas ilūzijas.

Šā raksta mērķis ir pavērt impēriskās sistēmas priekškaru, lai mēs labāk saprastu, ko mēs īsti atbalstām, kāpēc dzīvojam tā, kā dzīvojam, un kāda varētu būt alternatīva.

Impēriski veidojumi uz pasaules pastāvējuši jau kādus 5000 gadus, taču Rietumeiropas modernā imperiālisma vēsturi lietderīgi pētīt no 1500. gada. Nogurusi no nebeidzamiem savstarpējiem kariem par teritorijām, Eiropas aristokrātija vienojās sadalīt ietekmes sfēras, un pilsētvalstis apvienot nacionālās valstīs ar monarhisku kārtību. Tā vietā, lai noasiņotu savstarpējās militārās kampaņās, monarhi (izņemot sadrumstalotās vācu valstiņas) savu ekspansiju sāka īstenot ārpus Eiropas kontinenta, pakļaujot savai kontrolei attālu zemju teritorijas, resursus un cilvēkus. Tādējādi līdz 1887. gadam, lai arī eiropieši veidoja salīdzinoši nelielu pasaules iedzīvotāju daļu, tie kontrolēja 67% pasaules sauszemes teritorijas un praktiski visus jūras ceļus.

Taču pilsētvalstu saplūšana nacionālās valstīs un tirgotāju ietekmes pieaugums sāka apdraudēt arī pašu monarhu absolūto varu. Monarhijas lēni mira, bet impērijas paplašināja atbalsta bāzi un nostiprinājās.

Lai arī liela nozīme koloniju pakļaušanā bija nacionālo valstu bruņotajiem spēkiem, jaunais impēriju modelis savu tīkojumu īstenošanai arvien biežāk pilnvaroja sev pietuvinātus piedzīvojumu meklētājus, laupītājus un īpaši organizētas korporācijas. Šiem laupītājiem tika izsniegta licence darboties visai patstāvīgi, taču daloties laupījumā ar monarhiem, citiem augstmaņiem un korporāciju akcionāriem. Tā pakāpeniski veidojās varenas impēriskās korporācijas, kuras savu varu un kontroli sāka īstenot ar īpaši veidota naudas mehānisma starpniecību. Kopš tiem laikiem cilvēki mēdz teikt, ka pasauli pārvalda nauda.

Koloniju sagrābšana

Par tiem laikiem uzrakstīts daudz grāmatu un uzņemtas filmas, kurās šie notikumi atspoguļoti saistošā, romantiskā gaismā un glorificēti, taču patiesībā tā ir tumša necilvēcīgas iekarošanas, laupīšanas, cilvēku paverdzināšanas un genocīda vēsture. Romantiski aprakstītie jūras ceļotāji patiesībā bija monarhu pilnvaroti un finansēti iekarotāji, laupītāji un slepkavnieki: Kristofors Kolumbs (1451-1506), Ernando de Soto (1496-1542), Hernans Kortess, Fransisko Pizarro un citi, kuri nodibināja pirmos Spānijas un Portugāles valdījumus Amerikas kontinentā. Kortess pakļāva Spānijai bagāto Montesumas valsti. Spānija kļuva tik bagāta ar zeltu, ka ar to pārpludināja visu Eiropu un izraisīja inflāciju, bet pati atstāja novārtā savu ekonomiku, jo zelts spāņiem ļāva visu nepieciešamo iepirkt no citiem, atsakoties no savas ražošanas (velkamas paralēles ar mūsdienu ASV impēriju, kura tāpat visu iepērk par dolāriem starptautiskajā nebrīvu ražotāju tirgū, sašaurinot savu ražošanu).

Līdz XVI gadsimta vidum Spānija un Portugāle kontrolēja faktiski visu Centrālās un Dienvidamerikas teritoriju. Šo monarhiju „panākumi” iedvesmoja arī citas Eiropas monarhijas: Holandi, Lielbritāniju un Franciju, kuras arī steidza dibināt kolonijas Āfrikā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Krievija īstenoja atšķirīgu ekspansijas modeli, sev pievienojot blakus esošās teritorijas un veidojot vienotu impērisko telpu, kas kādu laiku iesniedzās pat Ziemeļamerikā.

Mūsdienu privatizētāju priekšteči – privatieri

Briti savu koloniālo politiku iesāka nevis ar militāru iekarošana un kolonizēšanu, bet ar spāņu un portugāļu kuģu aplaupīšanu – legalizētu pirātismu, kuru tolaik sauca par privatierismu vai bukanierismu. Monarhs izsniedza laupīšanas licences privāti finansētām, bruņotām flotēm, kuras uzbruka koloniālo laupījumu transportējošiem Spānijas kuģiem, kā arī Spānijas valdījumiem Amerikas kontinentā. Šajos laupītāju reidos varēja investēt arī citi tā laika investori. Šādai politikai bija vairākas priekšrocības: Spānija nevarēja laupīšanā tieši apvainot Anglijas monarhu, jo formāli tā nebija monarhijas flote; otrkārt, pirātiskā darbība ērti apgādāja ar ienākumiem allaž parādos grimstošo monarhu un citus augstmaņus. Līdzīgu biznesu iesāka arī Spānijas kundzību gāzusī Holande, kā arī Francija.

Anglijas privatieri savu darbību izvērsa karalienes Elizabetes I laikā – no 1558. līdz 1603. gadam. Pazīstamākie privatieri, kurus karaliene iecēla bruņinieku kārtā, bija Džons Hokins, Henrijs Morgans un Frensiss Dreiks. Angļu ekonomists Džons Meinards Keins vēlāk norādīja, ka tieši Dreika ekspedīcijās gūtais laupījums tika likts pamatā vēlākajām britu globālajām investīcijām.

Tikai 1856. gadā Eiropas valstis, izņemot Spāniju, parakstīja Parīzes deklarāciju, kas privatierismu pasludināja par nelikumīgu. ASV, kuras kopš dibināšanas lielu ienākumu daļu guva no privatierisma, atteicās šim nolīgumam pievienoties līdz pat XIX gadsimta beigām.

Korporācijas

Ar laiku monarhi sāka atteikties no licencētu pirātu un laupītāju pakalpojumiem, lai līdzīgas pilnvaras piešķirtu īpašiem veidojumiem, kurus līdz pat mūsdienām sauc par korporācijām. Galvenais iemesls tam bija tirgotāju, baņķieru un vēlākās buržuāzijas ietekmes pieaugums, kuri, lai ņemtu dalību svarīgu lēmumu pieņemšanā, panāca pāreju uz parlamentāru pārvaldes iekārtu. Parlamenti gribēja kontrolēt arī monarha ieņēmumus un izdevumus. Lai izvairītos no parlamentārās kontroles un tomēr nodrošinātu patstāvīgu ienākumu plūsmu, monarhi sāka dibināt privileģētas korporācijas, kuras turpmāk kļuva par galveno koloniālās ekspansijas, koloniju pārvaldes un izlaupīšanas instrumentu. Piemēram, Anglijas karaļi Džeimss I un Čarlzs I korporācijām piešķīra monopola tiesības un citas privilēģijas.

Tā laika aristokrātijas finansētās korporācijas darbojās visai patstāvīgi, bet saviem investoriem nodrošināja ienākumus atbilstoši viņu ieguldījumam, t.i., nopirkto akciju skaitam. Caur korporācijām gūtā peļņa netika pakļauta parlamenta kontrolei. Vēl vairāk – korporāciju akcijas pirka un peļņu guva arī paši parlamentārieši, tādējādi kļūstot tieši ieinteresēti šādā iedzīvošanās veidā. Korporācijas bieži vien uzņēmās valstiskas funkcijas, piemēram, uzturēja britu sūtniecības, nocietinājumus, jūras un militāros objektus, uzņēmās britu pavalstnieku juridisko un administratīvo aizstāvību kolonizētajās teritorijās.

Interesanti, ka pirmie ASV kolonisti uz kontinentu tika nogādāti ar korporāciju kuģiem, kuri uz Ameriku transportēja nebrīvu darbaspēku, pārsvarā parādu vergus, kurus Amerikā nodarbināja korporācijas. Vēlāk sākās Āfrikas vergu transportēšana uz Amerikas kontinentu, kurā piedalījās visas koloniālās lielvaras.

Galvenais britu koloniālisma instruments bija 1600. gados licenci saņēmusī Austrumindijas kompānija (The British East India Company), kura Indiju kā savu privātīpašumu pārvaldīja līdz 1784. gadam. Tikai 1858. gadā Lielbritānija uzņēmās tiešu Indijas pārvaldi.

XIX gadsimta sākumā Britu Austrumindijas kompānija sāka ienesīgu tējas eksportu no Ķīnas, pretī piedāvājot opiju un ķīniešus pieradinot pie narkomānijas. Kad Ķīnas varas iestādes konfiscēja lielu opija kravu un aizliedza opija ievešanu, Lielbritānija pret Ķīnu izvērsa t.s. Opija karus. Šie kari, kas ilga no 1839. līdz 1842. gadam un kuros Lielbritānija uzvarēja, tika veikti brīvās tirdzniecības vārdā. Pēc militāras uzvaras Lielbritānija Ķīnai uzspieda līgumu, kas paredzēja Ķīnas iekšējā tirgus atvēršanu, kompensācijas izmaksu Lielbritānijai, brīvu pieeju piecām Ķīnas ostām, kā arī Ķīnas atteikšanos no britu pilsoņu tiesāšanas. Ķīnas Honkonga kļuva par lielu britu finansiālo un nelegālās tirdzniecības centru. Tas bija sākums modernajai brīvās tirdzniecības (Free Trade) politikai.

Britu līgums ar Ķīnu arvien kalpo par paraugu t.s. brīvās tirdzniecības līgumiem, kurus Rietumu lielvalstis uzspiež vājākām valstīm. Vācu politekonomists Fridrihs Lists jau XIX gadsimtā brīvo tirdzniecību nosauca par rungu, ar kuru stiprās nācijas aplaupa vājākās nācijas. Sekojot britu paraugam, līdzīgus līgumus Ķīnai un citām Dienvidaustrumāzijas valstīm uzspieda arī citas Rietumeiropas lielvalstis. Savukārt bijusī britu kolonija ASV līdzīgu diskriminējošu līgumu XIX gadsimtā uzspieda Japānai.

1602. gadā licenci saņēmusī Holandes Austrumindijas kompānija kolonizēja Indonēziju, vietējiem zemniekiem atņemot zemi un uz tās audzējot garšvielas eksportam. Līdzīgu praksi Rietumu korporācijas izmanto arī mūsdienās. 1664. gadā dibinātā Franču Austrumindijas kompānija (The French Company of the East Indies) līdzīgu laupīšanu organizēja Francijas kontrolētajās teritorijās Indijas subkontinentā, austrumu Āfrikā un salās. 1670. gadā dibinātā The Hudson Bay Company kolonizēja patreizējās Kanādas teritoriju. The British South Sea Company sākotnēji tika dibināta Āfrikas vergu tirdzniecībai. Tās darbība izraisīja t.s. Dienvidu jūru burbuli – tajā laikā lielāko krāpniecisko shēmu, kas beidzās ar finanšu krīzi.

Holande pirmā ieviesa jaunu korporācijas formu – akciju sabiedrību, kas barojās no biržā publiski tirgotām akcijām, piesaistot t.s. investorus. Šī forma saglabāja divas viduslaiku privilēģijas: akciju publisku tirgošanu un akciju īpašnieku aizsardzību pret kompānijas saistībām. Mūsdienās īpašnieku aizsardzību globālajā tirgū nodrošina arī ar īpašiem investīciju aizsardzības likumiem, kurus spiež parakstīt valstīm, tai skaitā Latvijai. Tas korporācijām ļauj koncentrēt praktiski neierobežotu kapitālu, kā arī nodrošināt korporācijai ilgu mūžu. Akcionāri var mirt un mainīties, bet korporācija savu darbību turpina. Kopš tā laika korporācijas kļuva par naudas taisīšanas mašīnām un to panākumus mērīja ar iekšzemes kopproduktu.

Ja korporācijas darbība nes zaudējumus, akciju īpašnieki par tiem nav atbildīgi un zaudēt var tikai to kapitāla daļu, ko sākotnēji ieguldījuši. Lai arī bijušas vairākas korporācijas, kuru īpašnieki vienlaikus bijuši arī vadītāji, piemēram, Forda korporācija, vairākas skandināvu un vācu korporācijas, parasti akciju īpašnieki uzņēmumu pārvaldē nepiedalās, pārvaldīšanai tiek algoti profesionāli pārvaldnieki, kuru galvenais uzdevums ir visiem līdzekļiem kāpināt korporācijas īpašnieku peļņu.

Tādējādi starptautiskās korporācijas jau no iesākuma veidojās kā legāli sankcionēti un valsts aizsargāti noziedzīgi sindikāti ar privātām flotēm un armijām, kurus rietumvalstu valdības pilnvaroja izspiest nodevas, sagrābt zemi un resursus, monopolizēt tirgus, tirgoties ar narkotikām un vergiem, organizēt finanšu krāpšanas shēmas. Arī mūsdienās šīs kompānijas ar ierobežotu atbildību, kuru akcijas tirgo publiski, faktiski bauda juridisku imunitāti. Tās drīkst nesodīti un masveidīgi īstenot tādas darbības, par kurām parastu pilsoni krimināli sodītu.

Privāti tirgota korporācija ar ierobežotu atbildību ir mākslīgi veidots iestādījums, kas atbildīgs tikai tā īpašnieku priekšā, kuru intereses pārstāv nolīgti korporācijas pārvaldītāji un darbinieki, neatkarīgi no tā, kādas sekas korporācijas darbība atstāj uz vietējo sabiedrību un dabas resursiem.

Ja kāds pajautā par ētiku un morāli, biznesa un tieslietu profesori parasti studentiem māca, ka ētiskas dabas apsvērumi, pieņemot ar korporācijas darbību saistītus lēmumus, ir neētiski, jo var kaitēt akciju turētāju peļņas interesēm. Korporāciju pārvaldnieki tērē miljardiem dolāru juristu, lobiju un PR speciālistu armijas uzturēšanai, kuras mērķis ir manipulēt politiskos procesus ar mērķi nodrošināt maksimālu brīvību no likumiem un normām, pēc kurām tiek vērtēti parastu pilsoņu rīcība. Tātad korporācijas jau pēc būtības ir sociopātiski iestādījumi, kas šauras akcionāru grupas mantiskās intereses tur augstāk par visas sabiedrības interesēm. Korporācijas ir neierobežotas alkatības īstenošanas mehānismi.

Pirmo triecienu Eiropas aristokrātijas radītā koloniālā sistēma saņēma 1776. gadā, kad sākās Amerikas revolūcija. Monarhijas institūcija pirmo triecienu saņēma 1789. gadā, kad sākās franču revolūcija. Francijas provincēs izcēlās zemnieku nemieri, kurai pievienojās un iniciatīvu pārtvēra tirgotāju vidusšķiras jeb buržuāzijas konservatīvie pārstāvji. Rezultātā tika pieņemta cilvēka tiesību deklarācija un izstrādāta konstitūcija, kas Francijas dižciltīgajiem un garīdzniecībai liedza kādreizējās privilēģijas. XIX gadsimta sākumā, t.s. Napoleona karu laikā, Spānija un Portugāle sāka zaudēt savu varu Centrālajā un Dienvidamerikā. Pēc ASV parauga Latīņamerikas kolonijas pasludināja neatkarību un tiecās kļūt par neatkarīgām valstīm, kurās varu pārņēma bijušo kolonizatoru baltās rases pēcnācēji. Citu Eiropas monarhu bailes, ka arī viņu vara tuvojas noslēgumam, izrādījās pamatotas, jo visu Eiropu, ieskaitot Krievijas rietumu provinces, XIX gadsimta vidū pāršalca demokrātisku revolūciju vilnis. Arī Latvijas teritorijā bija vērojami pirmie nemieri, nacionālā atmoda, dažādu biedrību un sociālo kustību aktivizēšanās.

ASV kļūst par dominējošo impēriju

Lai kaut cik saglabātu savu varu, atlikušās Eiropas monarhijas savu varu dalīja ar augošo buržuāzijas slāni, kā iespaidā korporāciju ietekme tikai pieauga. XIX gadsimta otro pusi līdz I pasaules karam var uzskatīt par korporatīvās globalizācijas pirmo periodu. Pasaule bija sadalīta kolonijās un kļuva par šauru. Jo vairāk tāpēc, ka savas tiesības pieteica jauna un dinamiska lielvalsts – apvienotā Vācija. Arī tā vēlējās sev pienācīgu koloniālā laupījuma daļu. Par tālākas ekspansijas plāniem Ķīnas, Konstantinopoles un Indijas virzienā sapņoja arī Lielbritānijas karaļa un Vācijas ķeizara brālēns – Krievijas cars. Turpretī pasaulē lielākā impērija Lielbritānija saprata, ka koloniju pārdalīšana tai nozīmēs pakāpenisku koloniju zaudēšanu un ietekmes sfēras sašaurināšanos.

Tieši šīs monarhu intrigas, nevis Austrijas troņmantnieka nogalināšana, bija galvenais iemesls I pasaules karam un tā loģiskajam turpinājumam – II pasaules karam. Pateicoties īpaši viltīgai britu diplomātijai un palīdzībai no ASV puses, I pasaules kara iznākumā gāja bojā vairākas monarhijas: Vācija, Krievija, Austroungārija un Osmaņu impērija. Viņu kontrolētās teritorijas, laužot iepriekš dotos solījumus apspiestajām tautām, nekavējoties sagrāba un sadalīja Lielbritānija ar Franciju. Savu ietekmi palielināja ASV, kura arī bija sākusi ekspansiju bijušajās spāņu un portugāļu koloniālajās teritorijās.

Starp abiem pasaules kariem korporāciju visatļautība un neierobežotā alkatība izraisīja Lielo saimniecisko depresiju. Tās pārvarēšanas gaitā korporāciju vara iekšzemē tika ierobežota un pakļauta lielvalstu nacionālajām interesēm. Sevišķi stingri tika regulēts banku sektors. ASV prezidents Rūzvelts nostiprināja arodbiedrību tiesības un iesāka milzīgus infrastruktūras projektus, kas balstījās uz valsts organizētiem sabiedriskajiem darbiem.

Taču lielvalstis gatavojās jaunam karam. Un arī šī gatavošanās neiztika bez korporācijām, piemēram, Vācijas militārā potenciāla atjaunošana lielā mērā notika ar ASV korporāciju un britu kapitāla palīdzību. ASV korporācijas un to koncentrētais kapitāls sniedza būtisku ieguldījumu arī PSRS industrializācijā. Lai saglabātu anglosakšu jeb anglo-amerikāņu dominējošās pozīcijas pasaulē, atlika vien Vācijas militāro potenciālu vēlreiz virzīt pret PSRS militāro potenciālu, lai šīs abas kontinentālās lielvaras viena otru novājinātu vai pat savstarpēji iznīcinātu.

Taču Lielbritānijas impēriskie plāni īstenojās tikai daļēji un ne pašas britu superimpērijas labā. Lielbritānijas impēriju, lai gan tā pēc I pasaules kara teritoriāli paplašinājās, drupināt bija sākusi Īrijas neatkarības kustība Sinn Féin, kā arī Gandija iedvesmotā nacionālās atbrīvošanās kustība Indijā, no kuras iedvesmojās arī citas britu paverdzinātās tautas. Samierinājusies ar savas „pērles” Indijas gaidāmo zaudējumu, Lielbritānija cerēja nostiprināties Vidējos austrumos, kur pēc Lielbritānijas iniciatīvas tika nodibināta Izraēlas valsts, un Ziemeļāfrikā (Hitlers pirms savas krišanas bija sagrāvis galveno Lielbritānijas konkurenti Franciju).

Taču karš bija vājinājis arī pašu Lielbritāniju un to padarījis par ASV parādnieci. Vienīgā lielvalsts, kuru karš nebija izpostījis, bet tikai stiprinājis, bija ASV (arī PSRS bija kļuvusi stiprāka par spīti Vācijas nodarītajiem postījumiem), un tai bija savas impēriskās ambīcijas, kas ietvēra arī Lielbritānijas koloniālo teritoriju sagrābšanu.

Kara laikā visas korporācijas tika pakļautas nacionālo valstu interesēm un faktiski darbojās kā valsts uzņēmumi kara ekonomikas attīstīšanai. Arī pēc kara ASV savas korporācijas un bankas stingri regulēja, kas veicināja plaša vidusslāņa izveidošanos ASV un vispārēju labklājību. Arī Rietumeiropas valstis pēc kara attīstījās, par mērķi izvēloties vispārējas labklājības valsts modeli, tātad ar ierobežotām un stingri regulētām korporācijām. Šādai tendencei bija vairāki iemesli: pēc kara upuriem cilvēki pieprasīja cilvēka cienīgu dzīvi, un šie cilvēki bija labi organizēti ietekmīgās arodbiedrībās un citās organizācijās. Otrkārt, cīņā par cilvēku prātiem un sirdīm bija iesaistījies jauns konkurents – sociālistisko valstu sistēma. Sākās sacensība, kura sistēma spēs vairāk dot parastajam cilvēkam. Korporāciju ierobežošana nodrošināja arī samērā ilgstošu stabilitātes periodu bez krīzēm.

Sociālistiskās sistēmas valstis mērķtiecīgi un sekmīgi veicināja koloniju atbrīvošanās cīņu. Taču liela daļa bijušo koloniju nepiebiedrojās ne sociālistiskajai, ne kapitālistiskajai nometnei, bet sāka veidot „nepievienojušos valstu” bloku, kuru mēdza saukt arī par Trešo pasauli. Klasiskā koloniālisma periods bija beidzies, taču ne pats koloniālisms.

Koloniālisms miris, lai dzīvo koloniālisms!

Taču ASV, kurai pēc II pasaules kara patiešām bija milzīgs saimnieciskais potenciāls, bija savi plāni. Ne vairāk, ne mazāk kā globāla impērija – Amerikas laikmets, Pax Americana, par paraugu ņemot kādreiz tik vareno Romas impēriju. Pamati šai impērijai tika likti jau 1944. gadā Amerikas pilsētiņā Bretonvudā, kur savācās ietekmīgākie rietumvalstu stratēģi un ekonomisti. Tieši Bretonvudā tika dibinātas patiesi globālas institūcijas: Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka un GATT, kuru vēlāk pārdēvēja par Pasaules Tirdzniecības organizāciju. Tika panākta vienošanās, ka starptautiskās tirdzniecības valūta turpmāk būs ASV dolārs (iepriekš tā bija britu sterliņu mārciņa). Tolaik šim lēmumam bija loģisks pamatojums, jo ASV patiešām bija izveidots vislielākais ražošanas potenciāls, bet dolāra vērtība bija nodrošināta ar pasaulē lielākajiem zelta krājumiem. Mūsdienās ne viens, ne otrs faktors vairs nav spēkā, tāpēc dolāra īpašajam statusam vairs nav ekonomiska pamata.

Tajā periodā daudzi pasaulē uz ASV raudzījās kā uz draudzīgu sabiedroto, kurai, kā bijušajai britu kolonijai, bija daudz sekotāju visdažādākajās pasaules valstīs. Brīžiem šķita, ka ASV patiešām ir pret imperiālismu un koloniālismu. Piemēram, kad Suecas kanāla krīzes laikā Suecā iebrauca britu un franču karakuģi, ASV šīm valstīm piesūtīja ultimātu un lika izvākties. Taču šis manevrs bija domāts tikai, lai britu un franču kolonizatoru vietu ieņemtu paši. Vēl britu premjers Čērčils paguva izsludināt „dzelzs priekškara” teoriju un pieteikt „auksto karu”. Tātad jaunais ienaidnieks bija atrasts – tā bija bijusī Rietumu sabiedrotā cīņā pret Vāciju un Japānu – PSRS. Līdz ar to kara laikā radītais ASV militāri rūpnieciskais komplekss netika demontēts, bet tika paplašināts un attīstīts jau globāla mēroga operācijām. Pēc PSRS sabrukuma par galveno ienaidnieku tika izvēlēts plaši definēts „islāma fundamentālisms”.

Daļa bijušo koloniju sekmīgi sāka attīstīt savas tautsaimniecības, bet daļa, kurās pie varas palika bijušie kolaboranti, it kā attīstības vajadzībām sāka aizņemties no ASV kontrolētajām Bretonvudas institūcijām. Ne tikai mākslīgi sadārdzinātiem infrastruktūras projektiem, bet arī jaunās elites ērtas dzīves vajadzībām. Par šiem projektiem daudz rakstījis Džons Perkinss latviski izdotajā grāmatā „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze” un „Slepenā Amerikas impērijas vēsture”.

Pasaules Bankas finansētie un ASV korporāciju realizētie projekti parasti gan izrādījās krāpnieciski, un valstu parādi krājās. Īpaši strauja parādu nastas uzpūšana notika pēc naftas cenu uzskrūvēšanas saistībā ar karu Tuvajos austrumos. Palīgā steidza otra Bretonvudas institūcija SVF, kas savus aizdevumus saistīja ar noteikumu paketi, kuru vēlāk nosauca par „Vašingtonas konsensu” un kuras galvenais mērķis bija parādos nokļuvušo valstu pilnīga atvēršana neierobežotai starptautisko korporāciju darbībai. Tātad koloniālisms nekur nebija pazudis, tikai transformējies par neokoloniālismu.

Te standarta „strukturālo reformu” saraksts, kuru parasti uzspiež kolonizējamām valstīm korporāciju interesēs:

§ atcelt regulējošos likumus, kuri pieņemti, lai aizstāvētu strādājošo intereses, sociālo drošību, sabiedrības veselību un vides standartus, bet kuri palielina darba izmaksas;

§ atcelt visus ierobežojumus ārvalstu importam, ārvalstnieku īpašuma tiesībām, starptautiskajām finanšu plūsmām, dabas resursu eksportam, ārvalstu banku un citu finanšu institūciju darbībai, lai starptautiskās korporācijas varētu brīvi, pēc vajadzības pārvietot savus kapitālus un salaupītos resursus;

§ sabiedrībai (valstij, pašvaldībām) piederošo īpašumu un pakalpojumu privatizācija, šos resursus piedāvājot nopirkt privātiem investoriem par simbolisku cenu;

§ budžeta izdevumu sabiedrības vajadzībām strauja samazināšana, subsīdiju atcelšana vietējiem pašmāju ražotājiem, saimniecības pārkārtošana, lai atbrīvotu kapitālu parādu maksāšanai;

§ īpašu nodokļu atlaižu, subsīdiju un citu atvieglojumu nodrošināšana ārvalstu investoriem.

Citā redakcijā faktiski tās pašas prasības ir noformētas t.s. Vašingtonas konsensa ietvaros:

§ ekonomikas liberalizācija un deregulācija (t.s. „valsts neiejaukšanās ekonomikā”);

§ valsts un pašvaldību sektora privatizācija;

§ finanšu disciplīnas ieviešana (minimāls budžeta deficīts uz sociālo izdevumu un attīstības programmu rēķina);

§ īpašuma un īpašnieku tiesību pastiprināta aizsardzība (pat ja tas kaitē sabiedrības interesēm);

§ ierobežojumu atcelšana tiešajām ārvalstu investīcijām;

§ brīvi konvertējamu valūtu ieviešana (atteikšanās no suverenajām valūtām);

§ ārējās tirdzniecības liberalizācija (atteikšanās no nacionālo tirgu aizsardzības);

§ finanšu tirgus liberalizācija (atteikšanās no regulēšanas, aplikšanas ar nodokļiem, jebkādu barjeru noteikšanas u.c.);

§ nodokļu samazināšana (nodokļu nastas pārcelšana no nekustamajiem īpašumiem un finanšu kapitāla uz nesamērīgu darbaspēka un patēriņa aplikšanu; no bagātajiem uz nabagiem);

§ valsts budžeta struktūras reorganizācija, atsakoties no valsts subsīdijām, par prioritāti izvēloties primāro veselības aprūpi, pamatizglītību un infrastruktūru.

Ja paanalizējam, ļoti līdzīgas prasības Brisele izvirza jaunajām ES dalībvalstīm, it sevišķi Austrumeiropas valstīm.

Lai piesaistītu šādus privileģētus „investorus”, valstis un pašvaldības ir spiestas sacensties, kura šīm korporācijām spēs piedāvāt izdevīgākus noteikumus: lētāku un beztiesīgāku darbaspēku, nodokļu atlaides, tiešas subsīdijas, atbrīvošanu no rūpēm par infrastruktūras uzturēšanu un ekoloģiskā kaitējuma novēršanu, tiesībām organizēt krāpnieciskas shēmas u.c. Bet rezultātā šīs valstis iznīcinājušas savus ražotājus, savu sabiedrību iedzinušas nabadzībā, paliekot pilnīgi atkarīgas no korporācijām.

Līdz ar to tiek panākts tas pats efekts, kāds bija klasiskā koloniālisma laikmetā, tikai kolonizētās valstis tagad skaitās neatkarīgas, bet koloniālo administrāciju funkcijas pilda jau nosauktās starptautiskās institūcijas: SVF, PB, PTO un mūsu gadījumā arī ES centrs Briselē. Nepieciešamības gadījumā, ja kāda valsts šim diktātam nevēlas pakļauties, protams, iejaucas ASV un NATO bruņotie spēki.

Periodā pēc Otrā pasaules kara ASV ir tieši vai ar algotņu starpniecību militāri iejaukusies neskaitāmu valstu iekšējās lietās: organizējusi militārus apvērsumus, uzpirkusi vai iebaidījusi politiķus, izraisījusi karus. Bieži vien šīs naidīgās akcijas bija vērstas pret demokrātiski ievēlētām valdībām, kuras bija izvēlējušās sekot pašu ASV vēsturiskajam piemēram. Tas netraucēja šos tautai tuvos reformatorus nomelnot par „Maskavas aģentiem” vai komunistiem, kas apdraudot brīvā tirgus sistēmu un ASV drošību. Bet ASV atbalstu ir baudījuši un turpina baudīt daudzi militāri diktatori un despoti, kuri īsteno ASV korporācijām draudzīgu politiku.

Taču tā īsti Amerikas impēriskā kārtība savu seju atklāja pēc dzelzs priekškara krišanas un sociālistisko valstu sistēmas sabrukuma 1991. gadā. Nu atkrita nepieciešamība konkurēt ar alternatīvu sistēmu un pavērās neierobežotas iespējas izlaupīt arī gandrīz visas bijušā Austrumu bloka valstis. Tā bija starptautisko korporāciju Lielā stunda – vēl nepieredzēts Eldorado un 20 gadus ieilgušas laupītāju dzīres ar orģijām. Šos procesus diezgan precīzi aprakstījusi itāļu izcelsmes ekonomiste un pētniecības žurnāliste Loreta Napoleoni savā grāmatā „Rogue Economics: Capitalism’s New Reality” un citi no korporācijām neatkarīgi autori.

Korporāciju kriminālā alkatība iznīcina arī pašus Rietumus

Pēc salīdzinoši neilgā labklājības, sociālās harmonijas un attīstības perioda, kas sekoja II pasaules karam, ASV politiķi drīz vien aizmirsa Lielās depresijas mācības. Jau prezidentu Kārtera un Reigana laikā sākās plašas reformas, kuru mērķis bija pakāpeniski atcelt banku un citu korporāciju regulēšanu, kā arī izskaust strādājošo arodbiedrības un sociālās drošības sistēmu. Tas nozīmēja vārtu atvēršanu korporāciju alkatībai ne tikai aiz robežām, bet arī pašā ASV.

Vienlaikus stingrai regulēšanai korporāciju interesēs tiek pakļauti parastie iedzīvotāji. Nekad agrāk pasaule nav bijusi tik centralizēti regulēta un reglamentēta, kā tagad. Lai par to pārliecinātos, atliek mēģināt iedziļināties ES regulu un direktīvu plūdos, kas patlaban noslīcina un paralizē Latviju. Tie ir likumi un noteikumi korporāciju kalpiem un vergiem, lai tiem liegtu iespējas dzīvot ārpus korporāciju ietekmes.

Dzenoties pēc maksimālas peļņas un varas, korporācijas, it īpaši pēc 1990. gada, nolēma atjaunot verdzību XXI gadsimta versijā. Nē, tas nenozīmēja Āfrikas vergu vešanu uz ASV un tirdzniecību, bet gan vergu ražotņu organizēšanu kolonijās un atkarīgajās valstīs, lai uz turieni pārceltu pašas ražotnes. Lai izvairītos no nodokļu maksāšanas un valsts dienestu kontroles, pašas korporācijas un finanšu institūcijas sāka reģistrēties t.s. ārzonās jeb nodokļu paradīzes. Atlikušajās regulēšanas institūcijās par priekšniekiem iecēla fanātiskus regulēšanas piekritējus, kuri šo sistēmu paralizēja. Un, protams, vispārēja privatizācija.

Alkatības un neierobežotas varas aklumā jaunie vergturi un viņiem pakalpīgie intelektuāļi pasludināja postindustrālisma laikmetu, pāreju uz pakalpojumu ekonomiku, „jauno ekonomiku” un patērētāju sabiedrību. Šo agresīvi augstprātīgo neprāšu fantāzijā amerikāņi turpmāk nodarbosies ar vērtīgāko, intelektuālo darba daļu, savos birojos ražos inovācijas, kamēr melno un mehānisko darbu veiks aizjūru vergi, kuru lēto produkciju amerikāņiem piegādās varenas lielveikalu ķēdes. 70 vai pat vairāk procentu iekšzemes kopprodukta radīs patērēšana jeb prasts šopings. Lai cik dīvaini, šo utopisko modeli pārņēmusi arī Latvija, par to norēķinoties ar saviem resursiem un suverenitāti.

Ja runā par inovācijām, tās dzimst tur, kur notiek ražošana. Konkrētajā gadījumā – Ķīnā, Vācijā, Indijā, Japānā, Dienvidkorejā un vēl dažās valstīs. Amerikāņu inovatīvā domāšana, ja neskaita militāri industriālo kompleksu, kas arvien darbojas kā valsts uzņēmumi, kas pārtiek no valsts budžeta, izpaudās galvenokārt kā krāpnieciskas finanšu shēmas, manipulācijas ar apdrošināšanu un nekustāmā īpašuma spekulācijām – Maikla Hadsona aprakstītais FIRE sektors (finanses, apdrošināšana un nekustamais īpašums). Rezultātā ASV kļuvusi par pasaulē lielāko parādnieci, kas dzīvo no viena spekulatīvā burbuļa uz otru, un pasauli šantažē ar savu militāro potenciālu. Pārfrāzējot kādreiz lietoto izteicienu par PSRS, ASV tagad ir Trešās pasaules valsts – „Augšvolta ar kodolraķetēm”.

Rietumu banku sistēma pēdējos 25 gados ir pārvērsta par milzīgu kazino, kas pārsūknē visas pasaules reālā darba augļus uz dažu superbagātu manipulatoru kontiem. Šīs bankas vairs nekreditē šā vārda klasiskajā nozīmē, bet uzspiež pasaulei iepriekš ieprogrammētu spēli, kas izpaužas kā krāpnieciskas shēmas, tirgus cenu manipulācijas, uzskaites datu viltošana, parādu piramīdas, finanšu burbuļi, nevērtīgi vērtspapīri ar AAA reitingu, kurus iesmērē pensiju fondiem un citām institūcijām, gūto zaudējumu kompensēšana uz nodokļu maksātāju rēķina utt.

Šīs manipulācijas mēs labi izjutām arī Latvijā: nekustāmo īpašumu tirgus uzpūšana, inflācija, blēdīgu kredītu iesmērēšana labticīgiem cilvēkiem, parādu piramīda, parādu verdzība, krāpniecisko banku glābšana uz nodokļu maksātāju rēķina, jauni aizņēmumi, SVF un EK noteikumi, kuru mērķis ir Latvijas zemes, objektu, dabas bagātību, uzņēmumu un īpašumu lēta izpārdošana ārzemniekiem. Neieguldot nevienu santīmu Latvijas tautsaimniecībā un pat izputinot Latvijas ražotājus ar importa kreditēšanu, šīs blēžu bankas ir kļuvušas par faktiskajām politikas diktētājām, bet Latvija nokļuvusi parādu verdzībā. Ja kaut ko līdzīgu mēģinātu darīt parasta privātpersona, viņu par šādu krāpniecisku darbību tiesātu, bet bankas par to pašu darbību lielā mērogā tiek atalgotas un pat glābtas uz šīs noziedzīgās darbības upuru rēķina. Šīs bankas arvien darbojas Latvijā un jau izliek nākamos slazdus naivajiem patērētājiem.

XXI gadsimta pirmā desmitgade skaidri nodemonstrējusi, ka no impēriskas politikas, koloniālās sistēmas un laupītājkorporācijām, kas šo sistēmu uztur, nav atteikusies ne tikai ASV, bet arī Rietumeiropas valstis, kas apvienojušās militārajā NATO organizācijā. Ne tikai ASV, bet arī Lielbritānija, Itālija, Spānija, Dānija un pat Latvijas koloniālā administrācija bez garas domāšanās iesaistās militārās avantūrās valstīs, kas bagātas ar resursiem, bet kuru valdības cenšas īstenot neatkarīgu, korporācijām nepakļāvīgu politiku. Jaunākais, bet ne vienīgais piemērs ir suverenā Lībijas republika, kas tagad pakļauta barbariskai bombardēšanai, bet Rietumu korporācijas jau mobilizē privātas algotņu armijas šīs zemes izlaupīšanai.

Taču vienlaikus Amerikas impērija caur savām bankām un korporācijām cenšas deldēt un iedzīt krīzē savus sabiedrotos Rietumeiropā. Jau otro gadu turpinās ASV finanšu centra Volstrītas uzbrukumi eiro sistēmai.

Šīs laupītāju orģijas pasauli bīstami pietuvinājušas jaunam pasaules karam, jo arvien vairāk valstu atsakās pakļauties šo laupītāju nekaunīgajai patvaļai. Piemēram, pirms dažām dienām pasaulē produktīvākā valsts Ķīna pieteica ultimātu ASV, uzsverot, ka militāru uzbrukumu Pakistānai vērtēs kā uzbrukumu pašai Ķīnai. Lai sevi aizsargātu pret laupītājiem, vairākas valstis izveidojušas Šanhajas sadarbības grupu un t.s. BRICK valstu grupu, kas meklē iespēju attīstīties ā

Īsa Rietumu imperiālisma, brīvā tirgus sistēmas un korporātisma vēsture

1990. gados mēs Latvijā ielaidām ideoloģiju un sistēmu, par kuru lielākajai mūsu daļai nebija un arvien nav pilna priekšstata. Šai ziņā mēs bijām nezinošāki par mūsu senčiem XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā.

Tagad esam zaudējuši savu suverenitāti, piedzīvojam demogrāfisku katastrofu, parādu verdzību, masveida izbraukšanu, bet arvien esam tik apmulsuši, ka aiz inerces atbalstām šo sistēmu, saistot ar to nenoteiktas ilūzijas.

Šā raksta mērķis ir pavērt impēriskās sistēmas priekškaru, lai mēs labāk saprastu, ko mēs īsti atbalstām, kāpēc dzīvojam tā, kā dzīvojam, un kāda varētu būt alternatīva.

Impēriski veidojumi uz pasaules pastāvējuši jau kādus 5000 gadus, taču Rietumeiropas modernā imperiālisma vēsturi lietderīgi pētīt no 1500. gada. Nogurusi no nebeidzamiem savstarpējiem kariem par teritorijām, Eiropas aristokrātija vienojās sadalīt ietekmes sfēras, un pilsētvalstis apvienot nacionālās valstīs ar monarhisku kārtību. Tā vietā, lai noasiņotu savstarpējās militārās kampaņās, monarhi (izņemot sadrumstalotās vācu valstiņas) savu ekspansiju sāka īstenot ārpus Eiropas kontinenta, pakļaujot savai kontrolei attālu zemju teritorijas, resursus un cilvēkus. Tādējādi līdz 1887. gadam, lai arī eiropieši veidoja salīdzinoši nelielu pasaules iedzīvotāju daļu, tie kontrolēja 67% pasaules sauszemes teritorijas un praktiski visus jūras ceļus.

Taču pilsētvalstu saplūšana nacionālās valstīs un tirgotāju ietekmes pieaugums sāka apdraudēt arī pašu monarhu absolūto varu. Monarhijas lēni mira, bet impērijas paplašināja atbalsta bāzi un nostiprinājās.

Lai arī liela nozīme koloniju pakļaušanā bija nacionālo valstu bruņotajiem spēkiem, jaunais impēriju modelis savu tīkojumu īstenošanai arvien biežāk pilnvaroja sev pietuvinātus piedzīvojumu meklētājus, laupītājus un īpaši organizētas korporācijas. Šiem laupītājiem tika izsniegta licence darboties visai patstāvīgi, taču daloties laupījumā ar monarhiem, citiem augstmaņiem un korporāciju akcionāriem. Tā pakāpeniski veidojās varenas impēriskās korporācijas, kuras savu varu un kontroli sāka īstenot ar īpaši veidota naudas mehānisma starpniecību. Kopš tiem laikiem cilvēki mēdz teikt, ka pasauli pārvalda nauda.

Koloniju sagrābšana

Par tiem laikiem uzrakstīts daudz grāmatu un uzņemtas filmas, kurās šie notikumi atspoguļoti saistošā, romantiskā gaismā un glorificēti, taču patiesībā tā ir tumša necilvēcīgas iekarošanas, laupīšanas, cilvēku paverdzināšanas un genocīda vēsture. Romantiski aprakstītie jūras ceļotāji patiesībā bija monarhu pilnvaroti un finansēti iekarotāji, laupītāji un slepkavnieki: Kristofors Kolumbs (1451-1506), Ernando de Soto (1496-1542), Hernans Kortess, Fransisko Pizarro un citi, kuri nodibināja pirmos Spānijas un Portugāles valdījumus Amerikas kontinentā. Kortess pakļāva Spānijai bagāto Montesumas valsti. Spānija kļuva tik bagāta ar zeltu, ka ar to pārpludināja visu Eiropu un izraisīja inflāciju, bet pati atstāja novārtā savu ekonomiku, jo zelts spāņiem ļāva visu nepieciešamo iepirkt no citiem, atsakoties no savas ražošanas (velkamas paralēles ar mūsdienu ASV impēriju, kura tāpat visu iepērk par dolāriem starptautiskajā nebrīvu ražotāju tirgū, sašaurinot savu ražošanu).

Līdz XVI gadsimta vidum Spānija un Portugāle kontrolēja faktiski visu Centrālās un Dienvidamerikas teritoriju. Šo monarhiju „panākumi” iedvesmoja arī citas Eiropas monarhijas: Holandi, Lielbritāniju un Franciju, kuras arī steidza dibināt kolonijas Āfrikā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Krievija īstenoja atšķirīgu ekspansijas modeli, sev pievienojot blakus esošās teritorijas un veidojot vienotu impērisko telpu, kas kādu laiku iesniedzās pat Ziemeļamerikā.

Mūsdienu privatizētāju priekšteči – privatieri

Briti savu koloniālo politiku iesāka nevis ar militāru iekarošana un kolonizēšanu, bet ar spāņu un portugāļu kuģu aplaupīšanu – legalizētu pirātismu, kuru tolaik sauca par privatierismu vai bukanierismu. Monarhs izsniedza laupīšanas licences privāti finansētām, bruņotām flotēm, kuras uzbruka koloniālo laupījumu transportējošiem Spānijas kuģiem, kā arī Spānijas valdījumiem Amerikas kontinentā. Šajos laupītāju reidos varēja investēt arī citi tā laika investori. Šādai politikai bija vairākas priekšrocības: Spānija nevarēja laupīšanā tieši apvainot Anglijas monarhu, jo formāli tā nebija monarhijas flote; otrkārt, pirātiskā darbība ērti apgādāja ar ienākumiem allaž parādos grimstošo monarhu un citus augstmaņus. Līdzīgu biznesu iesāka arī Spānijas kundzību gāzusī Holande, kā arī Francija.

Anglijas privatieri savu darbību izvērsa karalienes Elizabetes I laikā – no 1558. līdz 1603. gadam. Pazīstamākie privatieri, kurus karaliene iecēla bruņinieku kārtā, bija Džons Hokins, Henrijs Morgans un Frensiss Dreiks. Angļu ekonomists Džons Meinards Keins vēlāk norādīja, ka tieši Dreika ekspedīcijās gūtais laupījums tika likts pamatā vēlākajām britu globālajām investīcijām.

Tikai 1856. gadā Eiropas valstis, izņemot Spāniju, parakstīja Parīzes deklarāciju, kas privatierismu pasludināja par nelikumīgu. ASV, kuras kopš dibināšanas lielu ienākumu daļu guva no privatierisma, atteicās šim nolīgumam pievienoties līdz pat XIX gadsimta beigām.

Korporācijas

Ar laiku monarhi sāka atteikties no licencētu pirātu un laupītāju pakalpojumiem, lai līdzīgas pilnvaras piešķirtu īpašiem veidojumiem, kurus līdz pat mūsdienām sauc par korporācijām. Galvenais iemesls tam bija tirgotāju, baņķieru un vēlākās buržuāzijas ietekmes pieaugums, kuri, lai ņemtu dalību svarīgu lēmumu pieņemšanā, panāca pāreju uz parlamentāru pārvaldes iekārtu. Parlamenti gribēja kontrolēt arī monarha ieņēmumus un izdevumus. Lai izvairītos no parlamentārās kontroles un tomēr nodrošinātu patstāvīgu ienākumu plūsmu, monarhi sāka dibināt privileģētas korporācijas, kuras turpmāk kļuva par galveno koloniālās ekspansijas, koloniju pārvaldes un izlaupīšanas instrumentu. Piemēram, Anglijas karaļi Džeimss I un Čarlzs I korporācijām piešķīra monopola tiesības un citas privilēģijas.

Tā laika aristokrātijas finansētās korporācijas darbojās visai patstāvīgi, bet saviem investoriem nodrošināja ienākumus atbilstoši viņu ieguldījumam, t.i., nopirkto akciju skaitam. Caur korporācijām gūtā peļņa netika pakļauta parlamenta kontrolei. Vēl vairāk – korporāciju akcijas pirka un peļņu guva arī paši parlamentārieši, tādējādi kļūstot tieši ieinteresēti šādā iedzīvošanās veidā. Korporācijas bieži vien uzņēmās valstiskas funkcijas, piemēram, uzturēja britu sūtniecības, nocietinājumus, jūras un militāros objektus, uzņēmās britu pavalstnieku juridisko un administratīvo aizstāvību kolonizētajās teritorijās.

Interesanti, ka pirmie ASV kolonisti uz kontinentu tika nogādāti ar korporāciju kuģiem, kuri uz Ameriku transportēja nebrīvu darbaspēku, pārsvarā parādu vergus, kurus Amerikā nodarbināja korporācijas. Vēlāk sākās Āfrikas vergu transportēšana uz Amerikas kontinentu, kurā piedalījās visas koloniālās lielvaras.

Galvenais britu koloniālisma instruments bija 1600. gados licenci saņēmusī Austrumindijas kompānija (The British East India Company), kura Indiju kā savu privātīpašumu pārvaldīja līdz 1784. gadam. Tikai 1858. gadā Lielbritānija uzņēmās tiešu Indijas pārvaldi.

XIX gadsimta sākumā Britu Austrumindijas kompānija sāka ienesīgu tējas eksportu no Ķīnas, pretī piedāvājot opiju un ķīniešus pieradinot pie narkomānijas. Kad Ķīnas varas iestādes konfiscēja lielu opija kravu un aizliedza opija ievešanu, Lielbritānija pret Ķīnu izvērsa t.s. Opija karus. Šie kari, kas ilga no 1839. līdz 1842. gadam un kuros Lielbritānija uzvarēja, tika veikti brīvās tirdzniecības vārdā. Pēc militāras uzvaras Lielbritānija Ķīnai uzspieda līgumu, kas paredzēja Ķīnas iekšējā tirgus atvēršanu, kompensācijas izmaksu Lielbritānijai, brīvu pieeju piecām Ķīnas ostām, kā arī Ķīnas atteikšanos no britu pilsoņu tiesāšanas. Ķīnas Honkonga kļuva par lielu britu finansiālo un nelegālās tirdzniecības centru. Tas bija sākums modernajai brīvās tirdzniecības (Free Trade) politikai.

Britu līgums ar Ķīnu arvien kalpo par paraugu t.s. brīvās tirdzniecības līgumiem, kurus Rietumu lielvalstis uzspiež vājākām valstīm. Vācu politekonomists Fridrihs Lists jau XIX gadsimtā brīvo tirdzniecību nosauca par rungu, ar kuru stiprās nācijas aplaupa vājākās nācijas. Sekojot britu paraugam, līdzīgus līgumus Ķīnai un citām Dienvidaustrumāzijas valstīm uzspieda arī citas Rietumeiropas lielvalstis. Savukārt bijusī britu kolonija ASV līdzīgu diskriminējošu līgumu XIX gadsimtā uzspieda Japānai.

1602. gadā licenci saņēmusī Holandes Austrumindijas kompānija kolonizēja Indonēziju, vietējiem zemniekiem atņemot zemi un uz tās audzējot garšvielas eksportam. Līdzīgu praksi Rietumu korporācijas izmanto arī mūsdienās. 1664. gadā dibinātā Franču Austrumindijas kompānija (The French Company of the East Indies) līdzīgu laupīšanu organizēja Francijas kontrolētajās teritorijās Indijas subkontinentā, austrumu Āfrikā un salās. 1670. gadā dibinātā The Hudson Bay Company kolonizēja patreizējās Kanādas teritoriju. The British South Sea Company sākotnēji tika dibināta Āfrikas vergu tirdzniecībai. Tās darbība izraisīja t.s. Dienvidu jūru burbuli – tajā laikā lielāko krāpniecisko shēmu, kas beidzās ar finanšu krīzi.

Holande pirmā ieviesa jaunu korporācijas formu – akciju sabiedrību, kas barojās no biržā publiski tirgotām akcijām, piesaistot t.s. investorus. Šī forma saglabāja divas viduslaiku privilēģijas: akciju publisku tirgošanu un akciju īpašnieku aizsardzību pret kompānijas saistībām. Mūsdienās īpašnieku aizsardzību globālajā tirgū nodrošina arī ar īpašiem investīciju aizsardzības likumiem, kurus spiež parakstīt valstīm, tai skaitā Latvijai. Tas korporācijām ļauj koncentrēt praktiski neierobežotu kapitālu, kā arī nodrošināt korporācijai ilgu mūžu. Akcionāri var mirt un mainīties, bet korporācija savu darbību turpina. Kopš tā laika korporācijas kļuva par naudas taisīšanas mašīnām un to panākumus mērīja ar iekšzemes kopproduktu.

Ja korporācijas darbība nes zaudējumus, akciju īpašnieki par tiem nav atbildīgi un zaudēt var tikai to kapitāla daļu, ko sākotnēji ieguldījuši. Lai arī bijušas vairākas korporācijas, kuru īpašnieki vienlaikus bijuši arī vadītāji, piemēram, Forda korporācija, vairākas skandināvu un vācu korporācijas, parasti akciju īpašnieki uzņēmumu pārvaldē nepiedalās, pārvaldīšanai tiek algoti profesionāli pārvaldnieki, kuru galvenais uzdevums ir visiem līdzekļiem kāpināt korporācijas īpašnieku peļņu.

Tādējādi starptautiskās korporācijas jau no iesākuma veidojās kā legāli sankcionēti un valsts aizsargāti noziedzīgi sindikāti ar privātām flotēm un armijām, kurus rietumvalstu valdības pilnvaroja izspiest nodevas, sagrābt zemi un resursus, monopolizēt tirgus, tirgoties ar narkotikām un vergiem, organizēt finanšu krāpšanas shēmas. Arī mūsdienās šīs kompānijas ar ierobežotu atbildību, kuru akcijas tirgo publiski, faktiski bauda juridisku imunitāti. Tās drīkst nesodīti un masveidīgi īstenot tādas darbības, par kurām parastu pilsoni krimināli sodītu.

Privāti tirgota korporācija ar ierobežotu atbildību ir mākslīgi veidots iestādījums, kas atbildīgs tikai tā īpašnieku priekšā, kuru intereses pārstāv nolīgti korporācijas pārvaldītāji un darbinieki, neatkarīgi no tā, kādas sekas korporācijas darbība atstāj uz vietējo sabiedrību un dabas resursiem.

Ja kāds pajautā par ētiku un morāli, biznesa un tieslietu profesori parasti studentiem māca, ka ētiskas dabas apsvērumi, pieņemot ar korporācijas darbību saistītus lēmumus, ir neētiski, jo var kaitēt akciju turētāju peļņas interesēm. Korporāciju pārvaldnieki tērē miljardiem dolāru juristu, lobiju un PR speciālistu armijas uzturēšanai,  kuras mērķis ir manipulēt politiskos procesus ar mērķi nodrošināt maksimālu brīvību no likumiem un normām, pēc kurām tiek vērtēti parastu pilsoņu rīcība. Tātad korporācijas jau pēc būtības ir sociopātiski iestādījumi, kas šauras akcionāru grupas mantiskās intereses tur augstāk par visas sabiedrības interesēm. Korporācijas ir neierobežotas alkatības īstenošanas mehānismi.

Pirmo triecienu Eiropas aristokrātijas radītā koloniālā sistēma saņēma 1776. gadā, kad sākās Amerikas revolūcija. Monarhijas institūcija pirmo triecienu saņēma 1789. gadā, kad sākās franču revolūcija. Francijas provincēs izcēlās zemnieku nemieri, kurai pievienojās un iniciatīvu pārtvēra tirgotāju vidusšķiras jeb buržuāzijas konservatīvie pārstāvji. Rezultātā tika pieņemta cilvēka tiesību deklarācija un izstrādāta konstitūcija, kas Francijas dižciltīgajiem un garīdzniecībai liedza kādreizējās privilēģijas. XIX gadsimta sākumā, t.s. Napoleona karu laikā, Spānija un Portugāle sāka zaudēt savu varu Centrālajā un Dienvidamerikā. Pēc ASV parauga Latīņamerikas kolonijas pasludināja neatkarību un tiecās kļūt par neatkarīgām valstīm, kurās varu pārņēma bijušo kolonizatoru baltās rases pēcnācēji. Citu Eiropas monarhu bailes, ka arī viņu vara tuvojas noslēgumam, izrādījās pamatotas, jo visu Eiropu, ieskaitot Krievijas rietumu provinces, XIX gadsimta vidū pāršalca demokrātisku revolūciju vilnis. Arī Latvijas teritorijā bija vērojami pirmie nemieri, nacionālā atmoda, dažādu biedrību un sociālo kustību aktivizēšanās.

ASV kļūst par dominējošo impēriju

Lai kaut cik saglabātu savu varu, atlikušās Eiropas monarhijas savu varu dalīja ar augošo buržuāzijas slāni, kā iespaidā korporāciju ietekme tikai pieauga. XIX gadsimta otro pusi līdz I pasaules karam var uzskatīt par korporatīvās globalizācijas pirmo periodu. Pasaule bija sadalīta kolonijās un kļuva par šauru. Jo vairāk tāpēc, ka savas tiesības pieteica jauna un dinamiska lielvalsts – apvienotā Vācija. Arī tā vēlējās sev pienācīgu koloniālā laupījuma daļu. Par tālākas ekspansijas plāniem Ķīnas, Konstantinopoles un Indijas virzienā sapņoja arī Lielbritānijas karaļa un Vācijas ķeizara brālēns – Krievijas cars. Turpretī pasaulē lielākā impērija Lielbritānija saprata, ka koloniju pārdalīšana tai nozīmēs pakāpenisku koloniju zaudēšanu un ietekmes sfēras sašaurināšanos.

Tieši šīs monarhu intrigas, nevis Austrijas troņmantnieka nogalināšana, bija galvenais iemesls I pasaules karam un tā loģiskajam turpinājumam – II pasaules karam. Pateicoties īpaši viltīgai britu diplomātijai un palīdzībai no ASV puses, I pasaules kara iznākumā gāja bojā vairākas monarhijas: Vācija, Krievija, Austroungārija un Osmaņu impērija. Viņu kontrolētās teritorijas, laužot iepriekš dotos solījumus apspiestajām tautām, nekavējoties sagrāba un sadalīja Lielbritānija ar Franciju. Savu ietekmi palielināja ASV, kura arī bija sākusi ekspansiju bijušajās spāņu un portugāļu koloniālajās teritorijās.

Starp abiem pasaules kariem korporāciju visatļautība un neierobežotā alkatība izraisīja Lielo saimniecisko depresiju. Tās pārvarēšanas gaitā korporāciju vara iekšzemē tika ierobežota un pakļauta lielvalstu nacionālajām interesēm. Sevišķi stingri tika regulēts banku sektors. ASV prezidents Rūzvelts nostiprināja arodbiedrību tiesības un iesāka milzīgus infrastruktūras projektus, kas balstījās uz valsts organizētiem sabiedriskajiem darbiem.

Taču lielvalstis gatavojās jaunam karam. Un arī šī gatavošanās neiztika bez korporācijām, piemēram, Vācijas militārā potenciāla atjaunošana lielā mērā notika ar ASV korporāciju un britu kapitāla palīdzību. ASV korporācijas un to koncentrētais kapitāls sniedza būtisku ieguldījumu arī PSRS industrializācijā. Lai saglabātu anglosakšu jeb anglo-amerikāņu dominējošās pozīcijas pasaulē, atlika vien Vācijas militāro potenciālu vēlreiz virzīt pret PSRS militāro potenciālu, lai šīs abas kontinentālās lielvaras viena otru novājinātu vai pat savstarpēji iznīcinātu.

Taču Lielbritānijas impēriskie plāni īstenojās tikai daļēji un ne pašas britu superimpērijas labā. Lielbritānijas impēriju, lai gan tā pēc I pasaules kara teritoriāli paplašinājās, drupināt bija sākusi Īrijas neatkarības kustība Sinn Féin, kā arī Gandija iedvesmotā nacionālās atbrīvošanās kustība Indijā, no kuras iedvesmojās arī citas britu paverdzinātās tautas. Samierinājusies ar savas „pērles” Indijas gaidāmo zaudējumu, Lielbritānija cerēja nostiprināties Vidējos austrumos, kur pēc Lielbritānijas iniciatīvas tika nodibināta Izraēlas valsts, un Ziemeļāfrikā (Hitlers pirms savas krišanas bija sagrāvis galveno Lielbritānijas konkurenti Franciju).

Taču karš bija vājinājis arī pašu Lielbritāniju un to padarījis par ASV parādnieci. Vienīgā lielvalsts, kuru karš nebija izpostījis, bet tikai stiprinājis, bija ASV (arī PSRS bija kļuvusi stiprāka par spīti Vācijas nodarītajiem postījumiem), un tai bija savas impēriskās ambīcijas, kas ietvēra arī Lielbritānijas koloniālo teritoriju sagrābšanu.

Kara laikā visas korporācijas tika pakļautas nacionālo valstu interesēm un faktiski darbojās kā valsts uzņēmumi kara ekonomikas attīstīšanai. Arī pēc kara ASV savas korporācijas un bankas stingri regulēja, kas veicināja plaša vidusslāņa izveidošanos ASV un vispārēju labklājību. Arī Rietumeiropas valstis pēc kara attīstījās, par mērķi izvēloties vispārējas labklājības valsts modeli, tātad ar ierobežotām un stingri regulētām korporācijām. Šādai tendencei bija vairāki iemesli: pēc kara upuriem cilvēki pieprasīja cilvēka cienīgu dzīvi, un šie cilvēki bija labi organizēti ietekmīgās arodbiedrībās un citās organizācijās. Otrkārt, cīņā par cilvēku prātiem un sirdīm bija iesaistījies jauns konkurents – sociālistisko valstu sistēma. Sākās sacensība, kura sistēma spēs vairāk dot parastajam cilvēkam. Korporāciju ierobežošana nodrošināja arī samērā ilgstošu stabilitātes periodu bez krīzēm.

Sociālistiskās sistēmas valstis mērķtiecīgi un sekmīgi veicināja koloniju atbrīvošanās cīņu. Taču liela daļa bijušo koloniju nepiebiedrojās ne sociālistiskajai, ne kapitālistiskajai nometnei, bet sāka veidot „nepievienojušos valstu” bloku, kuru mēdza saukt arī par Trešo pasauli. Klasiskā koloniālisma periods bija beidzies, taču ne pats koloniālisms.

Koloniālisms miris, lai dzīvo koloniālisms!

Taču ASV, kurai pēc II pasaules kara patiešām bija milzīgs saimnieciskais potenciāls, bija savi plāni. Ne vairāk, ne mazāk kā globāla impērija – Amerikas laikmets, Pax Americana, par paraugu ņemot kādreiz tik vareno Romas impēriju. Pamati šai impērijai tika likti jau 1944. gadā Amerikas pilsētiņā Bretonvudā, kur savācās ietekmīgākie rietumvalstu stratēģi un ekonomisti. Tieši Bretonvudā tika dibinātas patiesi globālas institūcijas: Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka un GATT, kuru vēlāk pārdēvēja par Pasaules Tirdzniecības organizāciju. Tika panākta vienošanās, ka starptautiskās tirdzniecības valūta turpmāk būs ASV dolārs (iepriekš tā bija britu sterliņu mārciņa). Tolaik šim lēmumam bija loģisks pamatojums, jo ASV patiešām bija izveidots vislielākais ražošanas potenciāls, bet dolāra vērtība bija nodrošināta ar pasaulē lielākajiem zelta krājumiem. Mūsdienās ne viens, ne otrs faktors vairs nav spēkā, tāpēc dolāra īpašajam statusam vairs nav ekonomiska pamata.

Tajā periodā daudzi pasaulē uz ASV raudzījās kā uz draudzīgu sabiedroto, kurai, kā bijušajai britu kolonijai, bija daudz sekotāju visdažādākajās pasaules valstīs. Brīžiem šķita, ka ASV patiešām ir pret imperiālismu un koloniālismu. Piemēram, kad Suecas kanāla krīzes laikā Suecā iebrauca britu un franču karakuģi, ASV šīm valstīm piesūtīja ultimātu un lika izvākties. Taču šis manevrs bija domāts tikai, lai britu un franču kolonizatoru vietu ieņemtu paši. Vēl britu premjers Čērčils paguva izsludināt „dzelzs priekškara” teoriju un pieteikt „auksto karu”. Tātad jaunais ienaidnieks bija atrasts – tā bija bijusī Rietumu sabiedrotā cīņā pret Vāciju un Japānu – PSRS. Līdz ar to kara laikā radītais ASV militāri rūpnieciskais komplekss netika demontēts, bet tika paplašināts un attīstīts jau globāla mēroga operācijām. Pēc PSRS sabrukuma par galveno ienaidnieku tika izvēlēts plaši definēts „islāma fundamentālisms”.

Daļa bijušo koloniju sekmīgi sāka attīstīt savas tautsaimniecības, bet daļa, kurās pie varas palika bijušie kolaboranti, it kā attīstības vajadzībām sāka aizņemties no ASV kontrolētajām Bretonvudas institūcijām. Ne tikai mākslīgi sadārdzinātiem infrastruktūras projektiem, bet arī jaunās elites ērtas dzīves vajadzībām. Par šiem projektiem daudz rakstījis Džons Perkinss latviski izdotajā grāmatā „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze” un „Slepenā Amerikas impērijas vēsture”.

Pasaules Bankas finansētie un ASV korporāciju realizētie projekti parasti gan izrādījās krāpnieciski, un valstu parādi krājās. Īpaši strauja parādu nastas uzpūšana notika pēc naftas cenu uzskrūvēšanas saistībā ar karu Tuvajos austrumos. Palīgā steidza otra Bretonvudas institūcija SVF, kas savus aizdevumus saistīja ar noteikumu paketi, kuru vēlāk nosauca par „Vašingtonas konsensu” un kuras galvenais mērķis bija parādos nokļuvušo valstu pilnīga atvēršana neierobežotai starptautisko korporāciju darbībai. Tātad koloniālisms nekur nebija pazudis, tikai transformējies par neokoloniālismu.

Te standarta „strukturālo reformu” saraksts, kuru parasti uzspiež kolonizējamām valstīm korporāciju interesēs:

  • atcelt regulējošos likumus, kuri pieņemti, lai aizstāvētu strādājošo intereses, sociālo drošību, sabiedrības veselību un vides standartus, bet kuri palielina darba izmaksas;
  • atcelt visus ierobežojumus ārvalstu importam, ārvalstnieku īpašuma tiesībām, starptautiskajām finanšu plūsmām, dabas resursu eksportam, ārvalstu banku un citu finanšu institūciju darbībai, lai starptautiskās korporācijas varētu brīvi, pēc vajadzības pārvietot savus kapitālus un salaupītos resursus;
  • sabiedrībai (valstij, pašvaldībām) piederošo īpašumu un pakalpojumu privatizācija, šos resursus piedāvājot nopirkt privātiem investoriem par simbolisku cenu;
  • budžeta izdevumu sabiedrības vajadzībām strauja samazināšana, subsīdiju atcelšana vietējiem pašmāju ražotājiem, saimniecības pārkārtošana, lai atbrīvotu kapitālu parādu maksāšanai;
  • īpašu nodokļu atlaižu, subsīdiju un citu atvieglojumu nodrošināšana ārvalstu investoriem.

Citā redakcijā faktiski tās pašas prasības ir noformētas t.s. Vašingtonas konsensa ietvaros:

  • ekonomikas liberalizācija un deregulācija (t.s. „valsts neiejaukšanās ekonomikā”);
  • valsts un pašvaldību sektora privatizācija;
  • finanšu disciplīnas ieviešana (minimāls budžeta deficīts uz sociālo izdevumu un attīstības programmu rēķina);
  • īpašuma un īpašnieku tiesību pastiprināta aizsardzība (pat ja tas kaitē sabiedrības interesēm);
  • ierobežojumu atcelšana tiešajām ārvalstu investīcijām;
  • brīvi konvertējamu valūtu ieviešana (atteikšanās no suverenajām valūtām);
  • ārējās tirdzniecības liberalizācija (atteikšanās no nacionālo tirgu aizsardzības);
  • finanšu tirgus liberalizācija (atteikšanās no regulēšanas, aplikšanas ar nodokļiem, jebkādu barjeru noteikšanas u.c.);
  • nodokļu samazināšana (nodokļu nastas pārcelšana no nekustamajiem īpašumiem un finanšu kapitāla uz nesamērīgu darbaspēka un patēriņa aplikšanu; no bagātajiem uz nabagiem);
  • valsts budžeta struktūras reorganizācija, atsakoties no valsts subsīdijām, par prioritāti izvēloties primāro veselības aprūpi, pamatizglītību un infrastruktūru.

Ja paanalizējam, ļoti līdzīgas prasības Brisele izvirza jaunajām ES dalībvalstīm, it sevišķi Austrumeiropas valstīm.

Lai piesaistītu šādus privileģētus „investorus”, valstis un pašvaldības ir spiestas sacensties, kura šīm korporācijām spēs piedāvāt izdevīgākus noteikumus: lētāku un beztiesīgāku darbaspēku, nodokļu atlaides, tiešas subsīdijas, atbrīvošanu no rūpēm par infrastruktūras uzturēšanu un ekoloģiskā kaitējuma novēršanu, tiesībām organizēt krāpnieciskas shēmas u.c. Bet rezultātā šīs valstis iznīcinājušas savus ražotājus, savu sabiedrību iedzinušas nabadzībā, paliekot pilnīgi atkarīgas no korporācijām.

Līdz ar to tiek panākts tas pats efekts, kāds bija klasiskā koloniālisma laikmetā, tikai kolonizētās valstis tagad skaitās neatkarīgas, bet koloniālo administrāciju funkcijas pilda jau nosauktās starptautiskās institūcijas: SVF, PB, PTO un mūsu gadījumā arī ES centrs Briselē. Nepieciešamības gadījumā, ja kāda valsts šim diktātam nevēlas pakļauties, protams, iejaucas ASV un NATO bruņotie spēki.

Periodā pēc Otrā pasaules kara ASV ir tieši vai ar algotņu starpniecību militāri iejaukusies neskaitāmu valstu iekšējās lietās: organizējusi militārus apvērsumus, uzpirkusi vai iebaidījusi politiķus, izraisījusi karus. Bieži vien šīs naidīgās akcijas bija vērstas pret demokrātiski ievēlētām valdībām, kuras bija izvēlējušās sekot pašu ASV vēsturiskajam piemēram. Tas netraucēja šos tautai tuvos reformatorus nomelnot par „Maskavas aģentiem” vai komunistiem, kas apdraudot brīvā tirgus sistēmu un ASV drošību. Bet ASV atbalstu ir baudījuši un turpina baudīt daudzi militāri diktatori un despoti, kuri īsteno ASV korporācijām draudzīgu politiku.

Taču tā īsti Amerikas impēriskā kārtība savu seju atklāja pēc dzelzs priekškara krišanas un sociālistisko valstu sistēmas sabrukuma 1991. gadā. Nu atkrita nepieciešamība konkurēt ar alternatīvu sistēmu un pavērās neierobežotas iespējas izlaupīt arī gandrīz visas bijušā Austrumu bloka valstis. Tā bija starptautisko korporāciju Lielā stunda – vēl nepieredzēts Eldorado un 20 gadus ieilgušas laupītāju dzīres ar orģijām. Šos procesus diezgan precīzi aprakstījusi itāļu izcelsmes ekonomiste un pētniecības žurnāliste Loreta Napoleoni savā grāmatā „Rogue Economics: Capitalism’s New Reality” un citi no korporācijām neatkarīgi autori.

Korporāciju kriminālā alkatība iznīcina arī pašus Rietumus

Pēc salīdzinoši neilgā labklājības, sociālās harmonijas un attīstības perioda, kas sekoja II pasaules karam, ASV politiķi drīz vien aizmirsa Lielās depresijas mācības. Jau prezidentu Kārtera un Reigana laikā sākās plašas reformas, kuru mērķis bija pakāpeniski atcelt banku un citu korporāciju regulēšanu, kā arī izskaust strādājošo arodbiedrības un sociālās drošības sistēmu. Tas nozīmēja vārtu atvēršanu korporāciju alkatībai ne tikai aiz robežām, bet arī pašā ASV.

Vienlaikus stingrai regulēšanai korporāciju interesēs tiek pakļauti parastie iedzīvotāji. Nekad agrāk pasaule nav bijusi tik centralizēti regulēta un reglamentēta, kā tagad. Lai par to pārliecinātos, atliek mēģināt iedziļināties ES regulu un direktīvu plūdos, kas patlaban noslīcina un paralizē Latviju. Tie ir likumi un noteikumi korporāciju kalpiem un vergiem, lai tiem liegtu iespējas dzīvot ārpus korporāciju ietekmes.

Dzenoties pēc maksimālas peļņas un varas, korporācijas, it īpaši pēc 1990. gada, nolēma atjaunot verdzību XXI gadsimta versijā. Nē, tas nenozīmēja Āfrikas vergu vešanu uz ASV un tirdzniecību, bet gan vergu ražotņu organizēšanu kolonijās un atkarīgajās valstīs, lai uz turieni pārceltu pašas ražotnes. Lai izvairītos no nodokļu maksāšanas un valsts dienestu kontroles, pašas korporācijas un finanšu institūcijas sāka reģistrēties t.s. ārzonās jeb nodokļu paradīzes. Atlikušajās regulēšanas institūcijās par priekšniekiem iecēla fanātiskus regulēšanas piekritējus, kuri šo sistēmu paralizēja. Un, protams, vispārēja privatizācija.

Alkatības un neierobežotas varas aklumā jaunie vergturi un viņiem pakalpīgie intelektuāļi pasludināja postindustrālisma laikmetu, pāreju uz pakalpojumu ekonomiku, „jauno ekonomiku” un patērētāju sabiedrību. Šo agresīvi augstprātīgo neprāšu fantāzijā amerikāņi turpmāk nodarbosies ar vērtīgāko, intelektuālo darba daļu, savos birojos ražos inovācijas, kamēr melno un mehānisko darbu veiks aizjūru vergi, kuru lēto produkciju amerikāņiem piegādās varenas lielveikalu ķēdes. 70 vai pat vairāk procentu iekšzemes kopprodukta radīs patērēšana jeb prasts šopings. Lai cik dīvaini, šo utopisko modeli pārņēmusi arī Latvija, par to norēķinoties ar saviem resursiem un suverenitāti.

Ja runā par inovācijām, tās dzimst tur, kur notiek ražošana. Konkrētajā gadījumā – Ķīnā, Vācijā, Indijā, Japānā, Dienvidkorejā un vēl dažās valstīs. Amerikāņu inovatīvā domāšana, ja neskaita militāri industriālo kompleksu, kas arvien darbojas kā valsts uzņēmumi, kas pārtiek no valsts budžeta, izpaudās galvenokārt kā krāpnieciskas finanšu shēmas, manipulācijas ar apdrošināšanu un nekustāmā īpašuma spekulācijām – Maikla Hadsona aprakstītais FIRE sektors (finanses, apdrošināšana un nekustamais īpašums). Rezultātā ASV kļuvusi par pasaulē lielāko parādnieci, kas dzīvo no viena spekulatīvā burbuļa uz otru, un pasauli šantažē ar savu militāro potenciālu. Pārfrāzējot kādreiz lietoto izteicienu par PSRS, ASV tagad ir Trešās pasaules valsts – „Augšvolta ar kodolraķetēm”.

Rietumu banku sistēma pēdējos 25 gados ir pārvērsta par milzīgu kazino, kas pārsūknē visas pasaules reālā darba augļus uz dažu superbagātu manipulatoru kontiem. Šīs bankas vairs nekreditē šā vārda klasiskajā nozīmē, bet uzspiež pasaulei iepriekš ieprogrammētu spēli, kas izpaužas kā krāpnieciskas shēmas, tirgus cenu manipulācijas, uzskaites datu viltošana, parādu piramīdas, finanšu burbuļi, nevērtīgi vērtspapīri ar AAA reitingu, kurus iesmērē pensiju fondiem un citām institūcijām, gūto zaudējumu kompensēšana uz nodokļu maksātāju rēķina utt.

Šīs manipulācijas mēs labi izjutām arī Latvijā: nekustāmo īpašumu tirgus uzpūšana, inflācija, blēdīgu kredītu iesmērēšana labticīgiem cilvēkiem, parādu piramīda, parādu verdzība, krāpniecisko banku glābšana uz nodokļu maksātāju rēķina, jauni aizņēmumi, SVF un EK noteikumi, kuru mērķis ir Latvijas zemes, objektu, dabas bagātību, uzņēmumu un īpašumu lēta izpārdošana ārzemniekiem. Neieguldot nevienu santīmu Latvijas tautsaimniecībā un pat izputinot Latvijas ražotājus ar importa kreditēšanu, šīs blēžu bankas ir kļuvušas par faktiskajām politikas diktētājām, bet Latvija nokļuvusi parādu verdzībā. Ja kaut ko līdzīgu mēģinātu darīt parasta privātpersona, viņu par šādu krāpniecisku darbību tiesātu, bet bankas par to pašu darbību lielā mērogā tiek atalgotas un pat glābtas uz šīs noziedzīgās darbības upuru rēķina. Šīs bankas arvien darbojas Latvijā un jau izliek nākamos slazdus naivajiem patērētājiem.

XXI gadsimta pirmā desmitgade skaidri nodemonstrējusi, ka no impēriskas politikas, koloniālās sistēmas un laupītājkorporācijām, kas šo sistēmu uztur, nav atteikusies ne tikai ASV, bet arī Rietumeiropas valstis, kas apvienojušās militārajā NATO organizācijā. Ne tikai ASV, bet arī Lielbritānija, Itālija, Spānija, Dānija un pat Latvijas koloniālā administrācija bez garas domāšanās iesaistās militārās avantūrās valstīs, kas bagātas ar resursiem, bet kuru valdības cenšas īstenot neatkarīgu, korporācijām nepakļāvīgu politiku. Jaunākais, bet ne vienīgais piemērs ir suverenā Lībijas republika, kas tagad pakļauta barbariskai bombardēšanai, bet Rietumu korporācijas jau mobilizē privātas algotņu armijas šīs zemes izlaupīšanai.

Taču vienlaikus Amerikas impērija caur savām bankām un korporācijām cenšas deldēt un iedzīt krīzē savus sabiedrotos Rietumeiropā. Jau otro gadu turpinās ASV finanšu centra Volstrītas uzbrukumi eiro sistēmai.

Šīs laupītāju orģijas pasauli bīstami pietuvinājušas jaunam pasaules karam, jo arvien vairāk valstu atsakās pakļauties šo laupītāju nekaunīgajai patvaļai. Piemēram, pirms dažām dienām pasaulē produktīvākā valsts Ķīna pieteica ultimātu ASV, uzsverot, ka militāru uzbrukumu Pakistānai vērtēs kā uzbrukumu pašai Ķīnai. Lai sevi aizsargātu pret laupītājiem, vairākas valstis izveidojušas Šanhajas sadarbības grupu un t.s. BRICK valstu grupu, kas meklē iespēju attīstīties ārpus aplaupošās dolāru sistēmas.

Tātad pasaulei ir alternatīva: atteikties no impēriskām attiecībām un citu valstu kolonizēšanas, izvēloties attiecības, kas balstās uz partnerību un brīvu, abām pusēm vienlīdz izdevīgu sadarbību. Šī paradigmas maiņa īstenojama ne tikai starpvalstu attiecībās, bet arī attiecībās starp cilvēkiem katrā sabiedrībā.

Jānis Kučinskis

Fabians Kādēļ trūkst naudas

Jakrins

Filma korporācija

Parvus

Perkinss

Cūka patents

rpus aplaupošās dolāru sistēmas.

Tātad pasaulei ir alternatīva: atteikties no impēriskām attiecībām un citu valstu kolonizēšanas, izvēloties attiecības, kas balstās uz partnerību un brīvu, abām pusēm vienlīdz izdevīgu sadarbību. Šī paradigmas maiņa īstenojama ne tikai starpvalstu attiecībās, bet arī attiecībās starp cilvēkiem katrā sabiedrībā.

Jānis Kučinskis

Fabians Kādēļ trūkst naudas

Jakrins

Filma korporācija

Parvus

Perkinss

Cūka patents


  • Par šo pašu tēmu ļoti labs video: Mind blowing speech by Robert Welch in 1958 predicting Insiders plans to destroy America – http://www.youtube.com/watch?v=AZU0c8DAIU4 (reiz Aigars šo video ieteica)
    Varbūt kāds var uzņemties iztulkot?

    Tā nu latviešu tautai iet – starp 2 impērijām… Un, kas zina.. tās 3. – Ķīnas impērijas valdnieki iespējams vistālredzīgākie..

  • Paldies par ieskatu vēsturē. Kārtējo reizi Jānis izveidojis materiālu latviski, uz kuru var atsaukties, ja nepieciešams pamatot savu viedokli ;), līdzīgi kā jautājumos par banku darbību Latvijā. Lai gan kolonijas, korporācijas u.tml. manā skatījumā arī ir tikai kādas virsvadības sekas.
    Runājot par Ķīnu, tai arī ir savas korporācijas un nopietnas intereses attiecībā uz ārējiem tirgiem un ne labākās metodes savu mērķu sasniegšanai. Piemēram, 80% Taizemes ekonomikas pieder Ķīnai; Ķīna iepērk ārvalstu (piem. Āfrika) lauksaimniecības zemes, lai risinātu pārtikas problēmas, u.tml.

  • Vai kāds pateiks, kur var redzēt cik Latvija maksā dalības maksu ES?

  • Alternatīva ir jebkuram un jebkurā situācijā.

    Lai izvēlētos alternatīvu nepieciešams to saskatīt, tātad saprast, nepieciešamas analītiskās spējas. Katrs spējīgs analizēt. Analīzes dziļums, kā arī smadzeņu piesārņotības līmenis mums gan ir dažāds. Vēl nepieciešama drosme un pārliecība savas rīcības pareizībā, lai izvelētos alternatīvu.

  • Beidzot arī kāds par šiem jautājumiem raksta latviski. Labs raksts.

  • zorge 31.05.2011., 10:51
    Vai kāds pateiks, kur var redzēt cik Latvija maksā dalības maksu ES?

    http://www.likumi.lv/doc.php?id=223570
    trešais pielikums
    Kārtējie maksājumi Eiropas Kopienas budžetā
    131 015 420

  • Tie ciparu niezes dati taču ir 2010. gadam? Tur zem Zemkopības ministrijas izdevumiem, ir vel iemaksas divos fondos, kopā vairāk par 195 milj.

  • Bet vispār paldies, Ivar!

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.