Piebalgas Latviešu biedrības, biedrības „Attīstība JP” un Ģimenes Skolu kustības aicinājums

Lai top latviešu tautas PAŠORGANIZĒŠANĀS PLĀNS – ceļvedis uz savām mājām Latvijā!

Cilvēce nonākusi savas evolūcijas pagrieziena punktā no konkurences (pašiznīcināšanās) sabiedrības uz sadarbības (radīšanas) sabiedrību. Par to liecina pasaulē novērojamās parādības:

- globalizācija, kas saistīta ar valdošās elites nespēju kontrolēt notiekošos procesus;
- robotizācija, kas ievada tirgus attiecības noslēguma posmā;
- demogrāfija, kas veicina ģimenes vitālās nozīmes atgriešanos sabiedrībā;
- paradigmu maiņa, kas liecina par cilvēces jaunās sabiedriskās apziņas iespaidu uz realitāti;
- jaunu sabiedrisko attiecību formēšanās no preču-naudas uz spēju-iespēju attiecībām.

Pasaule atrodas krustcelēs un gaida izvēles impulsu – kur tālāk?


Latvija spēj dot šo impulsu: atklāt Iespēju RADĪT Laikā gudrās mīlestības kultūrtelpu uz mūsu planētas Zeme.

Tā ir Latvijas MISIJA, kas nozīmē stratēģisko virzību, nosaka darbības veidu, kurā Latvija ir iesaistīta, tās mērķi, filozofiskās vērtības un darbības principus (konceptus). Tādēļ šo misiju ir vērts atbalstīt un tai uzticēties, lai tā kļūtu par mūsu konceptuālo varu.

Katrs var veidot savas dzīves vīziju atbilstoši savai misijai – dodot sabiedrisko labumu atbilstoši savām potenciālajām spējām, gūstot savas dzīves gandarījumu.

Tad Latvija veidojas par pirmo valsti pasaulē, kurā katrs cilvēks ir brīvs no piespiedu darba savas eksistences nodrošināšanā – brīvdzīvē uz brīvzemes. Tas nozīmē būt brīvam no bailēm par materiālo nepietiekamību, brīvs no ticības konkurencei kā vienīgajam izdzīvošanas veidam, saprotot, ka mīlestība rada pārpilnību, paļaušanos uz augstāku spēku un nepieciešamību vienam pēc otra.
Kļūst redzams mūsu kopīgās VĪZIJAS skata punkts:

„Mēs esam par Mīlestības pilnu Gudrību,
par Skaistu un Radošu Cilvēku,
par Tīru, Tikumīgu un Taisnīgu pasauli.
Mēs domājam, ka Cilvēka Sūtība un Vērtība
ir viņa nestajās iespējās
apkārtējiem būt labākiem.
Mēs zinām – Garīga apziņa – Tuvība
Dievam nedod pārākumu,
Bet uzliek pienākumus un dod redzēt, kā darīt labu.”

(P.Stelps „Latvijas nākotnes vīzija”)


Ja mēs tā skatāmies, tad redzam!

Latvijā sākusies aktīva rīcība. Cilvēki satiekas, diskutē, apspriežas, projektē un ceļ savas mājas, iekārto darbnīcas, kopj zemi, stāda dārzus, izgatavo darbarīkus, iekārtas un dažādas mašīnas savām ģimeņu darbnīcām. Pilsētnieki, iepazinušies ar lauku cilvēkiem, veido kopīgas saimnieciskās aktivitātes. Lauku cilvēki dalās ar savu zemi, lai pilsētnieki varētu iekārtot savas lauku sētas, kurās rosās ģimenes vairākās paaudzēs. Jauniešiem iespējas izpausties atbilstoši savām potenciālajām spējām, tēvi atgriežas ģimenē un sievas iedvesmo vīrus izciliem darbiem. Viss dzīvē nepieciešamais tiek radīts ģimeņu darbnīcās kopienas ietvaros. Veselīgās, harmoniski sakārtotās cilvēciskās attiecībās visi jūtas droši par savu eksistenci (dienišķo maizi). Zemnieku saimniecību īpašnieki audzina bērnus tā, lai viņiem būtu interese pašiem veidot lauku sētu kādā saimniecības skaistā zemes nostūrī. Bērni līdz pusaudža gadiem izglītojas savā ģimenē un jaunizveidotajās dzimtu vai domubiedru kopienās, tā, lai būtu spējīgi veidot paši savas lauku sētas ar darbnīcām, kuru produkti vajadzīgi gan pašu ģimenei, gan pārējai kopienai un sabiedrībai.

Atrasti veidi kā visi ir nodrošināti ar dzīvei nepieciešamo beznaudas attiecībās.

Bērni zināšanas apgūst brīvi bez piespiešanas, jo visa intelektuālā un garīgā darbība kopienās vērsta uz pašizglītošanos, visa vide rosina uz mūžizglītību. Katrs cilvēks beidzot atradis savu dzīves jēgu un pārējie kopienas locekļi to atbalsta un par to ir ļoti apmierināti.

Latvijā ceļ mājas, iekārto lauku sētas, stāda dārzus un darbojas ģimeņu darbnīcās. Visi mācās un dalās ar sava darba augļiem. No ģimenēm izaug darbīgas, sadarboties spējīgas dzimtas un domubiedru kopienas. Latvijā izveidojušās jaunas sabiedriskās struktūras, kurās cilvēki apvienojušies ievērojot savas intelektuālās un garīgās vajadzības. Tur arī tiek risināti Latvijas mēroga uzdevumi – plānojot, projektējot un radot.

Pasaules un kaimiņvalstis ar sapratni un atbalstu izturas pret Latvijas centieniem veidot pašiem savu saimniecisko, intelektuālo un garīgo dzīvi. Sāk saprast, ka cilvēcei ir nākotne.

Latvijā ierodas daudz tūristu nevis, lai kaut ko tā vienkārši apskatītu, bet, lai saprastu un mācītos kā var veidot dzīvi, kļūstot laimīgiem.

Latvijā cilvēku darbošanās gribu un sadarbību izraisa visu atzīts un nozīmīgs MĒRĶIS:

Radīt Latvijā jauna veida Dzimtu Sadarbības sabiedrību, kurā gudrības un mīlestības attiecībās katrs cilvēks dzīvo pilnā mērā atbilstoši savām Spējām un redz otru cilvēku, kā Dieva dāvanu – Iespēju – savā dzīvē, k
ļūstot patiesi laimīgs.

(Šis formulējums tapis pateicoties portāla „Tautas Forums” diskusijām).

Mūsu misijas apziņa, redzējums (vīzija) par Latviju un no tā izrietošais mērķis atklāj galvenos kopīgi risināmos UZDEVUMUS:

  • A. Radīt Latvijā ģimeņu, dzimtu un domubiedru kopienas, kuras orientētas mūžizglītībā (jo kā atzinuši izcili domātāji visvispārīgākā vērtība ir zināšanas un apziņas paplašināšana).
  • B. Radīt Latvijā jaunas, dinamiskas sabiedriskās struktūras gudrības un mīlestības attiecībās jeb Ekoloģisku, Noturīgi pašpietiekamu Kopienu Sabiedrību.
  • C. Iekļauties pasaules pārstrukturēšanās procesos uz Sadarbības cilvēci gudrās mīlestības kultūrtelpā.

Tad arī savstarpējā sapratnē, gaišā mērķa iespaidoti, kopīgi strādāsim pie programmām, projektiem un RADĪSIM REALITĀTI TĀDU, KURA ATBILST MŪSU VISSENĀKAJĀM ILGĀM.


Sagatavoja Alvis Žukovskis


  • Ļoti brīnišķigs aicinājums, strādāsim. Liberāļu, Tautas partijas vadonis arī aicināja strādāt, krieviski stradathj. Var strādāt par 100LVL, var strādāt par brīvu, kā tas bija LPSR “subotņikos”, bet cilvēkam nepieciešams, ēdiens un apģērbs, samaksāt par skolu un citām lietām.
    Iekļauties pasaules pārstrukturizēšanās procesos, paldies, varbūt pārstrukturizēsimies paši un pasaule, lai no mums mācās!
    Neprasiet no kaimiņiem un pasaules, lai ar sapratni izturas pret mums, kamēr mēs paši neizturēsimies viens pret otru ar sapratni. Latvija šobrīd neveido savu valstisko izpratni par sabiedrisko un intelektuālo dzīves izpratni, bet pilda svešu “kungu”mācību.
    Par B. punktu varētu piekrist, bet 21. gada laikā tā arī nekas nav mainījies. Esam tikai pārstrukturizējušies un visu sagandējuši, paldies pietiek, dzīvosim cilvēciski – normāli.
    Latvijai var būt tikai viens mērķis – būt Latvijai uz paaudžu paaudzēm! Nekalpot nedz Rietumiem, nedz Austrumiem, bet būt kungiem savā zemē!
    A. Neko nevajag radīt, normālas lietas rodas pašas no sevis – no Dieva! Dari!!!
    Nevajag ieraudzīt otrā cilvēkā Dieva dāvanu, saskati cilvēkā Dieva līdzību un tēlu, ar to būs diezgan!
    Mēs nespēsim radīt jaunu dzimtu un pasarg Dievs mani no tādiem radītājiem.
    Paldies, ka Piebalgā vēl pastāv ideālisti, bet mosties, mosties reiz svabadais gars! Celies un salauzi kalpības spaidus!!!

  • STOP!

    „Latvijā sākusies aktīva rīcība. Cilvēki satiekas, diskutē, apspriežas, projektē un ceļ savas mājas, iekārto darbnīcas, kopj zemi, stāda dārzus, izgatavo darbarīkus, iekārtas un dažādas mašīnas savām ģimeņu darbnīcām. Pilsētnieki, iepazinušies ar lauku cilvēkiem, veido kopīgas saimnieciskās aktivitātes. Lauku cilvēki dalās ar savu zemi, lai pilsētnieki varētu iekārtot savas lauku sētas, kurās rosās ģimenes vairākās paaudzēs. Jauniešiem iespējas izpausties atbilstoši savām potenciālajām spējām, tēvi atgriežas ģimenē un sievas iedvesmo vīrus izciliem darbiem. Viss dzīvē nepieciešamais tiek radīts ģimeņu darbnīcās kopienas ietvaros. Veselīgās, harmoniski sakārtotās cilvēciskās attiecībās visi jūtas droši par savu eksistenci (dienišķo maizi). Zemnieku saimniecību īpašnieki audzina bērnus tā, lai viņiem būtu interese pašiem veidot lauku sētu kādā saimniecības skaistā zemes nostūrī. Bērni līdz pusaudža gadiem izglītojas savā ģimenē un jaunizveidotajās dzimtu vai domubiedru kopienās, tā, lai būtu spējīgi veidot paši savas lauku sētas ar darbnīcām, kuru produkti vajadzīgi gan pašu ģimenei, gan pārējai kopienai un sabiedrībai.”

    Cik saprotu te ir aprakstīta kāda vīzija. Sekojoši punkti neliecina par „izaugušu” sabiedrību:

    1) Diskriminējoša attiecībā uz sievietēm „tēvi atgriežas ģimenē un sievas iedvesmo vīrus izciliem darbiem”;

    2) Izglītības līmenis strauji krītas, jo „Bērni līdz pusaudža gadiem izglītojas savā ģimenē un jaunizveidotajās dzimtu vai domubiedru kopienās” (domāju, ka man tas nav jāpaskaidro);

    3) Šī būtu bijusi ideāla, progresīva vīzija apmēram pirms 300 gadiem, bet ne šodienas attīstības pakāpē. Šodien pieņemot šādus mērķus, mēs pieņemam lēcienu uz atpakaļ.

    Protams, aprakstīts arī savā ziņā ideāls sabiedrības stāvoklis, līdzīgs kā to postulē kāda sekta (ja nemaldos, Jehovas liecinieki), bet nepieciešami nopietni labojumi un pielāgošana 21. gadsimtam.

  • „Bērni zināšanas apgūst brīvi bez piespiešanas, jo visa intelektuālā un garīgā darbība kopienās vērsta uz pašizglītošanos, visa vide rosina uz mūžizglītību. Katrs cilvēks beidzot atradis savu dzīves jēgu un pārējie kopienas locekļi to atbalsta un par to ir ļoti apmierināti.”

    Ja bērniem skolās vairāk mācīs metodoloģiju, kā apgūt dažādas jaunas zinības un prasmes, tātad attīstīs un atbalstīs viņu ziņkāri un tieksmi mācīties jaunu un apgūt arvien jaunas spējas un jaunu metodoloģiju, tātad arī tehnoloģiju, viņi ies uz skolu ar prieku. Tādiem bērniem būs prieks paplašināt savas gara spējas. Ja skolu materiāli ir piesātināti ar nevajadzīgiem faktiem (faktoloģiju), kuru bērniem no dienas uz dienu jāmācās no galvas, tad protams skola viņiem liekas kā spaidu darbi. Tad viņi neattīstīsies ne garīgi ne morāli un nepaplašinās arī savu cilvēka spēju potenciālu.

    Otrkārt, jebkuram cilvēkam ir nepieciešams skolotājs, lai cik gudrs un vecs viņš arī būtu, kur nu vēl bērnam. Tādēļ pašizglītošanās ir pielīdzināma sava veida degradācijai. Pašizglītošanās process ir arī sava veida stagnācijas process, jo vadoties tikai pēc savas un savas ģimenes izglītības līmeņa mēs norobežojamies šaurā redzes, zinību un pieredzes lokā. (Ekstremālā situācijā katra ģimene atklāj savu riteni.)

    Domāju, ka tāda programma ir izdevīga globālistiem – masoniem – pasaules mafijai. Ja Jūs neesat viņu lokā, tad apdomājaties, ko īsti rakstat.

  • „Pasaules un kaimiņvalstis ar sapratni un atbalstu izturas pret Latvijas centieniem veidot pašiem savu saimniecisko, intelektuālo un garīgo dzīvi. Sāk saprast, ka cilvēcei ir nākotne.”

    Nevaru beigt smieties…..

    Cik saprotu, te runa iet par intelektuālu zemnieku valsti Latviju 21 gadsimtā. Vai es kaut ko jaucu?
    Vai tiešām mums vajadzētu sevi tā norakstīt? Vēl padomju laikos mēs skaitījāmies viens no industriāli attīstītākajiem „stūriem” Padomju Savienībā.

    Un rītdien mēs gribam kļūt par brīnumu zemi tūristiem? Laime bez programmas, bez izglītības, bez attīstības; laimē dzīvojošiem etnogrāfiskajā muzejā „Latvija”?

    „Latvijā ierodas daudz tūristu nevis, lai kaut ko tā vienkārši apskatītu, bet, lai saprastu un mācītos kā var veidot dzīvi, kļūstot laimīgiem.”

    Tik jautru rakstiņu sen nebiju lasījusi…

  • MALAČI PIEBALDZIEŠI!

    Lai arī traki smējos par Jūsu pieteikumu, saprotu tā nopietnību. Arī es, tāpat kā Jūs, vēlos pozitīvas un progresīvas izmaiņas Latvijā.

    „Mūsu misijas apziņa, redzējums (vīzija) par Latviju un no tā izrietošais mērķis atklāj galvenos kopīgi risināmos UZDEVUMUS:

    * A. Radīt Latvijā ģimeņu, dzimtu un domubiedru kopienas, kuras orientētas mūžizglītībā (jo kā atzinuši izcili domātāji visvispārīgākā vērtība ir zināšanas un apziņas paplašināšana).
    * B. Radīt Latvijā jaunas, dinamiskas sabiedriskās struktūras gudrības un mīlestības attiecībās jeb Ekoloģisku, Noturīgi pašpietiekamu Kopienu Sabiedrību.
    * C. Iekļauties pasaules pārstrukturēšanās procesos uz Sadarbības cilvēci gudrās mīlestības kultūrtelpā.”

    Atļaujos Jūs kritizēt tieši tādēļ, ka redzu šā uzdevuma un mērķa, vīzijas nopietnību. Tādēļ tā arī nopietni, un ne pa jokam, jākritizē. Jo nopietnāka un izvērstāka būs kritika, jo nopietnāks būs arī Jūsu un mūsu gala rezultāts.

    Domāju, ja Jums vienkārši pietrūkst, uz doto momentu, līdzsvars. Acīmredzot Jūsu domātāju grupa pārstāv ļoti šauras intereses LR ietvaros. Tādēļ arī sanāk tik smieklīgi. Šajās diskusijās par laimīgu Latviju vajadzētu ietvert visas sabiedrības grupas: industriju, zinātni u.d.c.

    Pilnībā atbalstu Jūsu uzdevumus. Bet kā Jūs paši arī rakstāt pie: „Tad arī savstarpējā sapratnē, gaišā mērķa iespaidoti, kopīgi strādāsim pie programmām, projektiem un RADĪSIM REALITĀTI TĀDU, KURA ATBILST MŪSU VISSENĀKAJĀM ILGĀM.” ir vēl jāpiestrādā visiem kopā, ne tikai zemniekiem.

  • Alma Kopa 13.05.2011., 10:14
    (..) Tik jautru rakstiņu sen nebiju lasījusi…
    ========================================================
    Tad jau sākumskolā arī ”nepiespieda” iemīlēt Raiņa un Aspazijas radīto jauno nākotnes cilvēku? Tad jau neesi iepazinusi Jāzepu,Dinu,Spīdolu,Antiņu,Vizbulīti, Induli,Mirdzu un Gunu? Tad loģiski ir smiekli par šādu vīziju – „Mēs esam par Mīlestības pilnu Gudrību,
    par Skaistu un Radošu Cilvēku,……” -?
    - Starp citu, līdzīgas vīzijas par jauno nākotnes cilvēku esot rakstījuši arī daudzi filosofi (Kants, Ruso, Dekarts,Gobbs…)
    Elvīra Balandina ‘Ceļš uz jauno cilvēku’/Путь к новому человеку’
    http://zinoviev.info/wps/wp-content/uploads/2010/05/zinoviev_2010_1.pdf

  • Cilvēce nonākusi savas evolūcijas pagrieziena punktā
    ———
    cilvēce normāli evolucionē, nekādu “pagrieziena punktu” pašlaik nav.

    ar Latviju un visādu uzsaukumu rakstītājiem gan ir nedaudz savādāk. ja meklējam “pagriezienu”, tad tas varētu būt tāds – vai nu beidzam fufelēt un sākam reāli domāt un strādāt, lai tiektos uz civilizācijas nākamajiem attīstības posmiem, vai arī varam turpināt skatīties atpakaļ uz pagājušo un pēc gadiem ieņemt sev paredzēto vietu etnogrāfiskajos rezervātos.

    lauku sētas, ģimeņu kopienas ir bulšit. šiem mērķiem Latvijas sabiedrībai nebūtu jātērē savi dārgie resursi, noņemot tos reālajām ikdienas izdzīvošanas vajadzībām.

    protams, iespējama arī cita alternatīva, ja aktīvisti gaida šībrīža civilizācijas sabrukumu un atkrišanu atpakaļ vairāku desmitu vai vairāku simt gadu vecā pagātnē. tad sludinātās lietas var ļaužu grupām dot papildus iespējas izdzīvot.

    tad nu katrs var domāt – ar ko mēs esam, par ko mēs esam.

  • Par situācijas nopietnību konferencē ‘Forums radošai Eiropai’ runāja arī rakstnieks, cilvēktiesību aizstāvis un visā pasaulē cienījamais politiķis Vaclavs Havels.
    Havels aicināja padomāt nevis par ekonomiku, bet par kultūru. ”Kultūra, kas vienīgā padara mūs par cilvēkiem. Eiropas Savienības politikas dokumentos Havels saredz uzsvaru uz kādreiz pagātnē tik cītīgi kopto marksistisko pasaules uzskatu, saskaņā ar kuru vispirms ir ekonomika, enerģija un lauksaimniecība, uz tikai pašās beigās kā nenozīmīga, savā ziņā tradicionāli iegājusies piedeva – daži teikumi par kultūru.Havela vēlējums konferencei bija aicināt ES ķerties pie savu dokumentu pārstrukturēšanas, pirmajā vietā liekot apziņu, cilvēktiesības,tiesisku valsti un kultūru, jo tieši gadsimtu garumā kopīgā vēsturē veidojušās garīgās vērtibas ir tās, kas primāri vieno eiropiešus”
    (vairāk sk. rakstā Kad stādīt koku?Spārnu slimība –
    ieguglējot var atrast Kultūras Foruma attiecīgo nr.)

  • „Atrasti veidi kā visi ir nodrošināti ar dzīvei nepieciešamo beznaudas attiecībās.”

    Starp citu, ekonoms James Tobin 1965. gadā un savos vēlākajos darbos pierādīja, ka naturāliju ekonomika vairāk veicina ekonomikas izaugsmi, nekā naudas ekonomika. Šo efektu tā arī nosauca par Tobina – paradoksu. Jo neviens pasaules ekonoms, kurš sevi par normālu uzskata, nepiekrīt šī paradoksa patiesīgumam, lai arī vēl šodien neviens nav spējis matemātiski pierādīt pretējo. Teorētiski protams. Ekonomikas zinātnē šis paradokss tiek vienkārši ignorēts.

    Tradicionālajai naudas ekonomikai ir arī alternatīvas, tās gan nav izdevīgas globālajai finansu mafijai, tādēļ arī tiek ļoti ātri izskaustas. Vēsturē ir sastopami diezgan daudz piemeru.

  • <rv 13.05.2011., 11:01
    cilvēce normāli evolucionē, nekādu “pagrieziena punktu” pašlaik nav.
    ========================================================
    Ja notiekošās tendences pasaulē pēdējos divdesmit gados tiek raksturotas kā normāla, pozitīva evolūcija, tad vietni TF var droši 'klapēt ciet'.
    p.s.
    Iespējams, kāds neko nav pat ne dzirdējis, ne lasījis par šā gada notikumiem trešajā varenākajā (2010.g.) ekonomikas lielvalstī Japānā? Der painteresēties, jo par normālu tādu evolūciju jau uzskatīt var tikai …..

  • Edge
    13.05.2011., 11:06

    Tik daudz par kultūru:

    par to var būt runa tikai tad, kad būsi paēdis, šī vārda plašākajā nozīmē. Latvijas iedzīvotāji diemžēl nav pašreiz paēduši. Valsts nerūpējas par primārajām iedzīvotāju nepieciešamībām valstī: izglītību, veselību, nodarbinātību. Tikai pēc tam seko kultūra un garīgā pilnveidošanās. (Te lūk arī praktiskā vīzijas daļa vēlreiz.) Kad Latvija būs sakārota, tad būs laika arī kultūrai. (Ar morāli ir savādāk, tai jāpastāv neatkarīgi no tā, vai esi paēdis.)

    Tādēļ iesaku palasīt manu vīziju citu vīziju sarakstā. Tas protams nav parādes variants, bet prioritātes secība tur ievērota.

  • Edge
    13.05.2011., 10:51

    Ja mūsu mērķis šeit būtu tikai filozofēt, tad es neko neteiktu. Tad jau var klausīties visus tos „Kants, Ruso, Dekarts,Gobbs…”. Cik saprotu, ka šī foruma uzdevums ir nopietnāks, tādēļ vajadzētu arī reālāk skatīties uz veco rakstnieku, dzejnieku un filozofu attiecīgajā vēsturiskajā kontekstā teikto.

  • <Alma Kopa 13.05.2011., 11:28
    Ja mūsu mērķis šeit būtu tikai filozofēt, tad es neko neteiktu.
    ========================================================
    Domāt – tas ir ļoti smags darbs/process….Bet ATCERĒTIES vajag, jo līdzīga situācija bija arī 1921.g., kad sākās valsts veidošana – arī toreiz kultūru/izglītību nebūt nelika jaunizceptie demokrāti pirmajā vietā. Rezultāts bija likumsakarīgs – 'ceplisma' ideoloģijas pārņemtāa sabiedrība noveda valsti līdz ''klinķim'',tā kā 1934.g.15.maijā demokrātijas ideālus aizstāvēt neviens necēlās.
    Ja kāds redzēja vakardienas ziņās reportāžas no Grieķijas, tad, iespējams, apjēgs to virzienu kurp lēnam evolucionē Eiropa, t.s.Latvija?
    p.s.
    Papildus info DOMĀŠANAS attīstīšanai –
    Neviena organizācija, neviena institūcija, neviena partija nevar nodrošināt sabiedrības garīgo atdzimšanu. Sabiedrība mainīsies tad, kad mainīsies individuālie raksturi, vai, kā apgalvo Rainis, tad, kad notiks «dvēseles pārgrozības»: «Ar to vien nepietiek, ka mēs cīnāmies par saimnieciskas un politiskas iekārtas pārgrozību un ieliekam tur visus spēkus. Mēs atstājam tad novārtā dvēseles pārgrozības, un nepārgrozīta dvēsele nepārgrozīs ārējo iekārtu.» (1921.gads). «Pārgrozīt dvēseli» var ar iecietīgi izprastu kristietību, kā arī ar labu literatūru, labu mākslu, labu audzināšanu un labu izglītību.''
    Vita Matīsa Politika un dvēseles pārgrozības
    http://www.diena.lv/lat/arhivs/komentari-un-viedokli/politika-un-dveseles-pargrozibas

  • p.s.
    Par krīzi domāšanā – arī manis jau pieminētajā materiālā par konferenci Forums radošai Eiropai.

  • Edge 13.05.2011., 11:12
    ——–
    iespējams, Edge ir kaut ko lasījis no Senās Romas laika runātāju runām (nu tos vārdu plūdus, o tempora, o mores, kā mūs jaunā paaudze visu sačakarē, vecākus neciena, un tā…). ja pa pāris tūkstoš gadiem nekas principiāli jauns nav noticies, kāda nozīme pēdējiem 20? :)))
    (protams, var jau arī palasīties sajukuma laikā populāros ezotēriskos materiālus, bet tur ar, ja realistiski pieiet, viss sakrīt.)

    attiecībā uz Japānu… kas gan tur tāds noticis, ja ne liela dabas katastrofa (kas principā var notikt daudz kur), komplektā ar japāņu nacionālajām īpatnībām atom objektu glābšanas jautājumos, kā arī vispasaules masu saziņu līdzekļu psihozi (par ko nu vismazāk būtu jābrīnās).

    so?

  • savējie sapratīs un darīs

  • <rv 13.05.2011., 15:01
    iespējams, Edge ir kaut ko lasījis no Senās Romas laika runātāju runām ….
    ========================================================
    Sākumskolā sabiedrības mācības ietvaros, kuru pasniedza jurists Valbahs.A par pēdējo divdesmit gadu ietekmi labi uzrakstījis antropologs K.Sedlenieks savā blogā Satori:''(..)Faktiem, ka 74% cilvēku tic dievam, 35% – ka saule riņķo ap zemi un tam, ka, piemēram, Lembergs par spīti visam ir populārākais prezidenta amata kandidāts, ir viena izcelsme – Latvijas iedzīvotāju zemais domāšanas līmenis, viņu paļaušanās nevis uz spriestspēju, loģiku un kritiskajā domāšanā balstītu (nejaukt ar vaidēšanu un sūkstīšanos) analīzi, bet gan uz šauru, refleksīvu reaģēšanu uz tiešiem stimuliem…''
    http://www.satori.lv/blogs/2420/Klavs_Sedlenieks

    – Attiecībā par notikušo Japānā, – tad ieguglējot Scandal Fukushima – var daudz pazīstama izlasīt par korupciju, drošības pārbaužu atskaišu viltošanu u.t.t. -gluži kā nesenajos notikumos ap BP naftas noplūdi Meksikas jūras līcī.

  • <Ivars 13.05.2011., 15:18
    savējie sapratīs un darīs
    ========================================================
    Spriežot pēc PČ hokejā un Eirovīzijas rezultātiem – ''savējo'' pulciņš dilst?
    Gunārs Jākobsons:''(..)Latvijas hokeja izlase astoņniekā neiekļūs.Hokejisti, tāpat kā sabiedrība, pakārtojās PEĻŅAI '' (IR.28.04.2011.)
    Cerības 2008.g. – V.Matīsa:“Ceru, ka nākamajos gados reflekss, kas nosaka, ka latvietis ātri un padevīgi klanās naudas un varas priekšā tiks aizstāts ar citu refleksu, ka latvietis būs lojāls nevis pret varu un naudu, bet lojāls pret principu, likumu, pret valsts interesēm, pret vispārīgo labumu nevis tikai pašlabumu.”

  • es bezgalīgi atvainojos par kārtējo palagu
    par tēmu
    tulkojot John Taylor GATTO
    /°||°|
    Mēs dzīvojam izdomātu realitāšu (vai pat par realitāti padarītu murgu) laikā. Valsts skolās turpina kalt
    plānus tālākai izglītības sistēmas centralizācijai, ieviešot valsts standartus, valsts programmas un uzlabotu valsts standarta izpildes testēšanu. Nebeidzama (pārgudru,) apburošu balsu murdoņa ir (gandrīz) visaptveroša: vispārēja tehnisko līdzekļu ieviešana ir atbilde; jaunas pirmskolas apmācības formas ir atbilde; informācijas tehnoloģiju ieviešana ir atbilde. Jau pusotru gadsimtu (gandrīz) neviens nešaubās, ka atbilde (beidzot) atrasta. Viena atbilde. Vienīgā pareizā atbilde.

    Jūs tai varat piekrist, vai nē. Bet, ja jums ir kaut mazākās šaubas par valsts iekārtas pamatprincipiem,
    kas ir faktiskais skolu hroniskās slimības cēlonis, tad nāciet kopā ar mani atpakaļ uz koloniālo Jaunangliju,
    kur eksistēja no patreizējās būtiski atšķirīgi valsts institūciju pamatprincipi, šie pamatprincipi var mūs aizvest pie labāka izglītības sistēmas problēmu apjēgšanas/reformēšanas veida, tad daudzas nopietnas (sistēmas) kļūdas izlabotos pašas no sevis un vēsturiskā skatījumā ļoti ātri tiktu aizslaucītas mēslainē ar dabiskā tirgus mehānismiem. Nāciet kopā ar mani uz koloniālās Jaunanglijas krastiem, uz tās pilsētiņām Salemu un Marbhedu, Framingemu un Dedhemu, Velflītu un Provinctaunu. Iemantojiet citu redzējumu uz to kā Jaunās Pasaules augsnē izauga nācija, kas citas pārsteidza ar savu dižgaru (plejādes) ražību.

    !!!!!!!!!!

    Šeit stājas spēkā dialektika. Mūsu centralizēti plānotā gadsimta pieredze lielākai daļai ļaužu neatnesa neko labu. Daži uzskata, ka pati mūsu Zeme ir apdraudēta. Un ar likumdošanu aizliegtās nodarbes: alkoholisms, narkomānija vai rasisms patiesībā nekur nav pazuduši, kā no patstāvīgās vietējās izvēles dabīgā ceļā pazuda reliģiozā neiecietība Jaunanglijā, vēl vairāk, likuma vajāšana it kā dod jaunu dzīvi kaitīgiem ieradumiem. Domāju, ka lielu progesīvu pārmainu vietā sociālie
    inženieri izšķīrās par formāli tiesisko ceļu, jo vai nu nespēja izveidot tautas vienprātību šais jautājumos, vai nevēlējās gaidīt uz pašu iedzīvotāju pozitīvu rīcību, desegregāciju, ierobežojumiem seksuāla rakstura attēliem vietējos kioskos, dažiem sieviešu tiesību dabiskiem risinājumiem, u.t.t.
    Vai tagad šo atsevišķo grupu tiesības administrācija patiesi spēj aizsargāt, vai šīm uzvarām ir tā pati
    vērtība kā tad, ja tās būtu gūtas ar pilnīgu sabiedrības atbalstu? Pēc daudziem rādītājiem melnādaino
    amerikāņu stāvoklis tagad ir sliktāks, kā tas bija 1960. gadā. Vēl vairāk, viscaur, ieskaitot skolas,
    novērota kaut kāda ļauna, nicinoša un ignorējoša attieksme pret tālākiem mēģinājumiem palīdzēt
    vergu pēctečiem. Neveiksmes sieviešu stāvokļa risināšanā nav tik acīmredzamas, bet krasi
    pieaugošais pašnāvību, sirds un asinsvadu, un psihisko slimību, neauglības un citu patoloģisku
    stāvokļu daudzums norāda, ka sieviešu masveida iesaistei tradicionālajās vīriešu profesionās darbības sfērās ir savas negatīvās puses. Turklāt ir vesela virkne pierādījumu tam, ka 1990. gadā strādājošo dzīvesbiedru kopīgiem ienākumiem bija tikai nedaudz augstāka pirktspēja nekā strādājoša vīrieša vidējam ienākumam 1910.gadā. Patiesībā tagad divi strādnieki tiek pirkti par
    viena cenu – iznākums, kuru varētu paredzēt ekonomisti Ādams Smits un Dāvids Rikardo un kā
    neredzama sociālā cena visam tam parādījās ģimenes sagrūšana, mājas kā patvēruma vai pat
    paradīzes zaudēšana un bērnu apjukums, kurus no šūpuļa audzina sveši cilvēki.

    !!!!!
    Kopības princips

    Mēs nevaram augt un attīstīties ka augi mazos podiņos. Mēs (visi šobrīd) esam patoloģiski atkarīgi; mēs gaidām, lai SKOLOTĀJS mums pateiktu, kas mums dzīve jādara, bet skolotājs TO (tā arī nekad mums) nepasaka. Grūst TILTI, sievietes un vīrieši nakšņo uz ielas(/bez pajumtes un savas mājas), banķieri (joprojam nesodīti) krāpj, labie nodomi (/labās cerības) nepiepildās, ģimenes locekļi ( arī) viens otru (ik dienas) krāpj viens otru, valdības melo – tām tāds darbs, korupcija ir visaptveroša, valda amoralitate un grēks, slimības un amoka skrējiens pēc sensacijām. Nevienai skolai nav (reālas un izpildāmas) programmas, kas spētu labot šo kļūmo realitāti.

    Aizgājuso laiku kongregacionisti varētu (jums) paskaidrot, kāpēc piramidālās sabiedrības (un kopienas), (kuru pastāvešanas garants iemiesots/) kas izaug no mūsu patreiz pastāvošās skolu APMĀCĪBAS monopolsistēmas, neizbēgami piedzīvos visaptverošas apātijas un dezorientācijas vainagotu krahu. Savā būtībā tādas sabiedrības pamatojas uz kļūdainu apgalvojumu par cilvēku attiecību attīstības (un uz tām bāzēto daudzveidīgo sabiedrības pastāvēšanai nepieciešamo institūtu) “vienīgā pareizā ceļa pastāvēšanu”, bet tas savukārt nozīmē, ka ir (atrodami vai apmācāmi) eksperti, kuriem var uzticēt izglītības (un audzināšanas; krieviski latviska vārda izglītība vietā ir veiksmīgāks – образование, kas pēc noklusējuma sevi ietver ari izglītībā absolūti nepieciešamo audzināšanu vai vismaz informesanu par kaut kādai izglītībai neizbegami piederīgo kada speciālistu slāņa etiķeti un ētiku, angliskais – education – faktiski kā vārds, vismaz man šķiet “nekāds”) iestāžu uzraudzību to virzībai pa šo (vispareizāko) ceļu. Tie (vienkārši) ir meli, pastāvīgi dinamiski mainīgajā LAIKĀ (=DIEVĀ=MĪLESTĪBĀ), (daudzveidīgajās) situācijās un (dažādās) vietās ekspertu viedokli (neglābjami) noveco un zaudē aktualitāti (jau) visai drīz pēc tā (PASLUDINĀŠANAS/) publiskošanas.

    Skolas izglītības (pasaules) monopols ir kļuvis par galveno poligonu (/stūrakmeni/kīļakmeni ) sabiedrības izveide pēc bišu stropa (ģimja un) līdzības. Tas sertificē pastāvīgos (ZVĒRINĀTOS=nemalīgos=Dieva VĀRDA spēku, varu un gudrību uzzurpējošos) ekspertus, kuru īpašais statuss nav atkarīgs no viņu darbības rezultātiem. Tā kā no reiz iegūtām privilēģijām neviens labprātīgi negrib šķirties, ir radušās ( – un kā jau XX gs. vidū eksakti pierādīja Sirils Parkinsons – nemitīgi arvien uzblīst un aug) veselas (nacionālās un globālās absolūti neražīgās un nevajadzīgās) birokrātiskās sistēmas (Sirils Pārkinsons teiktu – jūs jau varat uzskatīt, ka valstij ir jācīnās ar bezdarbu, jūs jau varat uzskatīt, ka ierēdņu armijas radīšana ir nozīmīgs panākums šai bezjēdzīgajā un kaitnieciskajā valsts pseidofunkcijā: tā tomēr ir tikai un vienīgi konkrētās varas partijas vai to kompānijas politiska izvēle). Pat iznīcinoši kritizētas ( jūs jau varat nepiekrist, varat turpināt kritizēt nejēdzības ? varat organizet nejēdzibu apkarošanas institūcijas, BET patiesībā jau ir tā,ka kādas sistēmas pilnbriedā, kam NEIZBĒGAMI seko vecums un nāve=iznīcība=ne-BŪTĪBA; sevišķi un īpaši norieta un sabrukšanas fāzē kaut kādu aizejošu sistēmu pie dzīvibas galvenokārt notur tās KRITIĶI = “kreisie aktīvisti-gaisa tricinātaji un makoņstūmēji”), tās aug un kļūst arvien bīstamākas, jo (faktiski) ir mūsu ekonomiskās un politiskās sistēmas barotne (/avots). Šīs (birokrātiskās) sistēmas nav iespējams reformēt (nekādā formāla veidā), jo tajās (jau) vairs nav palicis nekā cilvēciska (Pēc būtības tās ir tīri parazītiskas sistēmas – balasts, Versčagins sava TEIA=ДальнейшаяЕнергоИнформативнаяРазвитие sistēmā, it sevišķi sistēmas 3. etapā – IETEKME = ВЛИЯНИЕ runā par to “atklātā tekstā” – atklātāk jau vairs nav iespējams) un izvirtušas par abstarktām stuktūrām, kas pašpasludinājušas savu neatkarību no DZĪVĪBAS. Ar šo dēmonu iespējams cīnīties tikai to nomērdējot, atņemot tam upurus (citiem vārdiem – JA kādai teorijai, ticējumam, parašai, reliģijai, valsts sociālajam institūtam, krāpnieciskai komercstruktūrai, bankai, izglītības pasaules monopolam VAIRS NEBŪS NEVIENA KLIENTA šī institūcija vai TAGAD JAU parazītiskā ideja vai valsts, vai sabiedriskais institūts nu tā …. vienkārši tā izbeigsies … PATI).

    Pasaules skolas izglītības monopolsistēma ir mūsu nacionālās un personiskās esības galvenais grāvējs. Tā (verificē un) realizē sabiedrības sadalīšanu šķirās un veicināja (noslēgtu) kastu veidošanos sabiedrībā, kas ir klajā pretruna ar mūsu nācijas sākotnējiem ideāliem un mūsu nācijas tapšanas šodienas realitāti. Šī sistēma savus spēkus smeļ no daudziem kanāliem, viens no kuriem ir pret bērniem un ģimeni vērstā pasaules kustība, tās varenības avots ir pastāvīgi neapmierinātu (un arvien jauninājumus alktošas un paģērošas) patērētāju armijas darbināta ekonomika.

    Laiks apstāties (šai pasaules amoka skrējienā uz nekurieni).Pastāvošā sistēma nestrādā, tas ir viens no mūsu sabiedrības (patreizējā) sabrukuma cēloņiem. Nekāds remonts pastāvošajai izglītības mašinērijai nepiespiedīs veidot (patiesi) izglītotus cilvēkus; esam (jau) paši izjutuši, ka izglītība un skolas apmācība – savstarpēji izslēdzošas lietas. 1930.-ajā gadā, pirms sešdesmit gadiem, Tomass Brigss, uzstājoties ar lekciju Harvardā, paziņoja, ka “nācijas milzīgās investīcijas vidēja izglītībā nedeva kaut kādu pienācīgus rezultātus”; divdesmit gadus vēlāk, 1951. gadā, starp Losandželosas 30 000 veikts pētījums parādīja, ka 75% astotklasnieku nespēja atrast kartē Atlantijas okeānu un lielākā daļa no viņiem nespēja aprēķināt piecdesmit procentus no trīsdesmit seši. Mana personiskā pieredze parādījusi, ka šodien stāvoklis nav uzlabojies. (tulkotāja piezīme – Vai tik šeit nav darīšana ar visai nopietnu sistēmisku problēmu. 1960-ajos-1970.-ajos gados visas pasaules attīstītajās valstīs notika plaši alternatīvās izglītības metožu un pat mērķu meklējumi, tika iegūti fundamentāli rezultāti psiholoģijā apmācības teorijā un metodikā. Mums – tiem cilvēkiem, kam rūp mūsu pastāvēšana un izdzīvošana faktiski būtu jārok šī laika literārajā mantojumā un jāizturas kā pēckara laika japāņiem – jāliek šis zināšanas un receptes lietā; nenodarbosimies ar divriteņu izgudrošanu izglītības jomā – sēdīsimies un brauksim, ja to darīsim, tad var izrādīties, ka 1960-ajos-1990-ajos gados izgudrotie un jau toreiz cilvēces senatnē atrastie divriteņi ar mūsu šodienas atkalatrasto ticību un motivāciju par nekavējošas rīcības nepieciešamību apaugļotie pūliņi, var izrādīties par formulu – Aizsāksim izglītībā kustību F1: savstarpēja palīdzība, un iejūtība un maigums, ātrums un rezultativitāte. Ar mūsu šodienas tehniskajiem līdzekļiem un zināšanām ir iespējama Viktorianisma laika 1850.-1914.gg. ideālu pacelšana nebijušos augstumos; teiktais attiecas ne tikai uz izglītību, bet faktiski jebkuru radošo darbību. Uzdrošinos apgalvot – nopietnās un konceptuālās, eksistenciālās lietās VALSTS NESTRĀDĀ, BET tā ir nepieciešama ka viens no instrumentiem. Bekingemas universitātes prorektors Terens Kili uzskata, ka Krievijas ambiciozais valsts iniciētais un ar 110 miljardiem dolāru finansiāli atbalstītais projekts zinātnes un fundamentālās zinātnes attīstībā – Skokovo – izgāzīsies: valsts un birokrātiskai aparāts ir noderīgs TIKAI status quo saglabāšanai)

    Kas tad (TAGAD) galu galā notiek? Jebkurā īstās debatēs atklājas jebkuras valsts monopolizglītības sistēmas (sistēmiski) principiālā impotence. Ar televīzijas atnākšanu mūsu ikdiena skolas izglītības graujošais spēks pieaudzis prātam neaptveramos apjomos un nu vairs nav kontrolējams. Televīzijas institūts pēc savas struktūras ir pārsteidzoši līdzīgs valsts monopolistiskajai skolas izglītības sistēmai un tas attīstās tik veiksmīgi, ka visi atkāpšanās ceļi šobrīd ir nogriezti. Mēs esam sagrāvuši mūsu bērnu prātus un raksturus, atņemot viņiem izvēles tiesības. Monopola sagraušana (izglītības un, iespējams arī jebkura veida nopietnas zinātnes un ticības sfērās – pāvestības varas principiāla ierobežošana un īstas ticības atjaunošana un radīšana SEV) – ir tikai pirmais solis risinajumu meklēšanā.

    Kas tad ir jādara? Jānotrauc putekļi Dedhema, Sadberi, Marblheda un Provinstauna ( tulk. piez. pie mums TAS jau ir sākts darīt esam jau atraduši Amonašvilli, atradīsi hernhūtiešus, Cimzi un Dēķenu un vēl daudzus nākotnes izglītības mūsu 500 gadus bagātajā izglītības pieredzē; Gan Latvijā, gan bijušajā Krievijas imperijā izglītības jautājumi tika risināti pietiekami nopietni un pareizticības-katolicisma dominate neļava haltūrēt metodoģijā – > nezinātājs nesapratīs, ka bez tā nebūtu bijis Rērihu fenomena, gara milžu, kurus tikai tā pamazām esam sākuši apjēgt ) – tik dažādu un tai pat laikā tautas patiesās vajadzības izpratušu. Atteikties no globāliem nacionālajiem risinājumiem un sākt (beidzot) pamatā balstīties uz kopienām, kas sastāv no ģimenēm (tulk. piez – faktiski tā TAGAD jau ir arī ES, iespējams īpaši nepopularizēta, bet default faktiski praktiski realizēta finansu līdzekļu menedžmenta pamatpolitika – sadalīt centralizētos finansiālos līdzekļus 1. līmeņa pašvaldībām; un faktiski pēdējās desmitgades fenomens, kas apstiprina ap 2000. g. Gatto izteiktās domas – SOCIĀLO TĪKLU fenomens pasaules tīmeklī: cilvēkiem bija patiesa īsta vajadzība, tā iemiesojās un realizējās, padarot bagātus šis idejas praktiskos realizētājus). Ieskatīsimies sevi un apgūsim jebkuras filosofijas pirmo postulātu: “Izzini sevi” (Tulk. piez – bet praktiski, vai tik nav tā, ka ir nepieciešams sekojot Gatto pieminētajam “pirmajam padomam” vispirms ir nepieciešams “ATRAST SAVU VIETU UN BŪT TAJĀ VIETĀ). Nepieciešams saprast, ka plaukstošas kopienas zin cik vērtīgs un auglīgs ir padoms: “Labas sētas – labi kaimiņi”, un tai paša laikā spēj pieņemt, cienīt, izprast, lolot viens otru un mācīties no savstarpējās daudzveidības.

    Atbilde jāmeklē kongregācijas principā. Nepieciešams paplašināt un veicināt eksperimentus; ticēt tam, ka bērni un ģimenes paši atradīs sev labāko ceļu; pārtraukt bērnu un vecākās paaudzes segregāciju un izolāciju; katrā kopienā jaunatnes audzināšanai pieslēgt visus tās locekļus: uzņēmumus, organizācijas, vecāko paaudzi, ģimenes kopumā; meklēt savus lokālus risinājumus un definēt to prioritāti attiecībā pret korporatīvajiem risinājumiem. Nebaidīties no (šīs principiāli jaunās pieejas neizbēgamajām) sekām: nav taču nemaz tik grūti iemācīt skaitīt, lasīt un rakstīt, ja kā nākas parūpējas par to, lai piespiešana un skolas rutīna netraucētu katram bērnam saglabāt savu es. Ir milzums pierādījumu, tam ka ar 100 stundām pilnībā pietiek, lai cilvēks apgūtu lasītprasmi un spēju pats sevi apmācīt. Nepakļaujaties iebiedēšanai un neatdodiet savus bērnus (“tā saucamajiem” īstenajiem izglītības) speciālistiem.

    Esmu pārliecināts, ka nepieciešams atļaut mācīt un pasniegt visiem, bet ne tikai diplomētiem speciālistiem.
    Apgalvojums, ka apmācīt spēj tikai diplomēti profesionāļi, ir krāpšana.
    Panāksim, ka tiesības izglītot būs katram, kas to vēlas; atdodiet ģimenēm tām nodokļu veida atņemto, lai tās pašas varētu meklēt un izvēlēties skolotājus – tās (-ģimenes) būs lieliski (izglītības produktu) pircēji, ja saņems tiesības salīdzināt (un izvērtēt). Nepieciešams atjaunot kongregācijas principu, kas rosinās brīvu konkurenci ( izglītības) tirgū, – tas ir ceļš sociālās dialektikas atdzimšanai. Uzticieties ģimenēm, pašvaldībām, atsevišķiem cilvēkiem (-entuziastiem) – ļaujiet viņiem pašiem atrast atbildi uz jautājumu – “Kāpēc mums vajadzīga izglītība?”. Ja viņu atbilde nesakritīs ar jūsu gaidām, tas nedrīkst jūs satraukt. Pretējā gadījumā mēs saņemsim piesmietu demokrātiju. Ir pretdabīgi, ja speciālists atbild par jums tik būtisku jautājumu. Ticība sev ļāva mūsu nācijai koloniālajā periodā ielikt mūsu nācijas pamatus, un es esmu pārliecināts, ka mūsu uzbūvētais nams vel arvien ir ar apbrīnojamu potenciālu. Liksim to lietā un darīsim galu lielajam skolas murgam!
    ——————–
    Turklāt ir vesela virkne pierādījumu tam, ka 1990. gadā strādājošo dzīvesbiedru kopīgiem ienākumiem bija tikai nedaudz augstāka pirktspēja nekā strādājoša vīrieša vidējam ienākumam 1910.gadā. Patiesībā tagad divi strādnieki tiek pirkti par viena cenu – iznākums, kuru varētu paredzēt ekonomisti Ādams Smits un Dāvids Rikardo un kā neredzama sociālā cena visam tam parādījās ģimenes sagrūšana, mājas kā patvēruma vai pat
    paradīzes zaudēšana un bērnu apjukums, kurus no šūpuļa audzina sveši cilvēki.
    *****
    Sabiedrības dzīvi vada tik pat dzelžainas likumības kā fizikas likumi Jebkurš ir tiesīgs atļauties pasmaidīt, bet realitāte ir tā, gradioza KLUSĀ sociāla revolūcija, kas pasaulē notiek jau vismaz 5 (vai 25, t.i. kā uz to skatās) gadus turpināsies vēl vismaz 20 gadus
    POSMOTRIM SKAZAL SLJEPOJ

  • Raksts labs. Ļoti precīzi un kodolīgi aprakstīti arī mērķi un uzdevumi. Katrā ziņā man – ļoti pieņemamā un saprotamā veidā tas viss uzrakstīts. Paldies arī Ivaram par šo garo palagu. Izlasīju. Ļoti labi papildina rakstu izglītības jautājumos. Var būt, arī Alma Kopa atradīs atbildes uz saviem jautājumiem Gatto pētījumos.

  • Aizsāksim izglītībā kustību F1: savstarpēja palīdzība, un iejūtība un maigums, ātrums un rezultativitāte.

  • Nesaprotu, no kurienes tāda mīlestība pret ASV pedagogu. Viņš analizējis ļoti problemātisko skolu situāciju kapitālistiskajā ASV. Tas nav nekāds noslēpums, ka pamatskolu situācija ASV ir problemātiska. Tā ir ļoti specifiska situācija un nav pielīdzināma Latvijai. Par to ir daudz filmu gan dokumentāru, gan mākslas. Ir arī zināms uz kurieni noved mājas apmācība. Par to ir arī diezgan rādīts un kritizēts! Vai tiešām gribat labprātīgi iet globālās varas slazdā? John Taylor Gatto tiek uzskatīts par ekstrēmistu. Vai tiešām vērts iedziļināties viņa filozofijā? Mums ir pašiem ļoti laba skolu pieredze. Piemēram, Vācijā, lai kā viņi nemīl un ienīst visu, kas iepriekš bijis DDR, to skolu sistēmu rietumnieki tomēr atzinuši par labu. Tagad pat daudzas skolas Vācijā pāriet pamazām uz skolas sistēmu, kura līdzinās bijušajai DDR skolas sistēmai. Veselais saprāts tomēr stiprāks. Daudzi ņem piemēru no Skandināvijas, piem. Zviedrijas, u.c. valstīm, kur pilnas dienas skolas ļoti izplatītas. Kāpēc esat izvēlējušies pašu sliktāko piemēru???

    Protams jāuzlabo patreizējā mācību sistēma LR, bet ne jau pēc negatīva parauga…Jāpārskata mācību programmas, jāakcentējas uz nepieciešamām zināšanām, ne uz tradicionāli pieņemto faktu kalšanu, kura neattīsta cilvēku. Faktu zināšana nedara cilvēku gudru un domāt spējīgu, bet tikai par prasmīgu faktu zinātāju. Vai tas tiešām ir noderīgi? Retorikai un vāvuļošanai jā, bet attīstībai nē. Tāds cilvēks parasti nav iemācīts radoši domāt. Tā arī izskatās te. Tai vietā lai padomātu un saprastu, tiek citēti šaubīgi varoņi.

  • Jāpiezīmē, ka Vācijā māju apmācība ir aizliegta ar likumu. (Jo tas noved ātrāk vai vēlāk pie analfabētisma.) Daži sektanti par to neapmierināti, jo viņi uzskata, ka bērnam jāmāca, ka zeme nav apaļa, bet gan šaiba uz trīs vaļiem. Tas tikai viens piemērs. Pat ja runājam par „normāliem” (ne-sektantiem) zemniekiem. Katrs var pats iztēloties, cik labi, sistemātiski un plaši viņš spētu savus bērnus mājās apmācīt. Tikai esiet paši godīgi pret sevi. Es domāju, ka šis jautājums nav jādiskutē.

  • Ivars
    13.05.2011., 22:40

    Nesaprotu, par ko iet runa:
    “Aizsāksim izglītībā kustību F1: savstarpēja palīdzība, un iejūtība un maigums, ātrums un rezultativitāte.”

    Tad jau vajadzētu vispirms atrast cēloņus. Varbūt sākotnējie cēloņi nav meklējami skolā, bet gan ģimenē, televīzijā un datoru spēlēs (piemēram, galvā šaušana).

    Cik man zināms, cenzūras nepastāv. Tas ir viens no brīvās pasaules postulātiem. Tādēļ arī bērni skatās un redz visu. Ja vēlaties no bērniem „savstarpēju palīdzību, un iejūtību un maigumu, ātrumu un rezultativitāti” varbūt vajadzētu sākt vismaz ģimenes ietvaros cenzēt masu mēdiju piekļuvi bērna psihei. Tas ir vecāku uzdevums.
    Piemērs: izvēlieties tādas filmas bērniem, kur nerāda pīpmaņus, alkoholiķus, narkomānus, vardarbību, rupju uzvedību un nekultivētus dialogus.

  • “Pasaules skolas izglītības monopolsistēma ir mūsu nacionālās un personiskās esības galvenais grāvējs. Tā (verificē un) realizē sabiedrības sadalīšanu šķirās un veicināja (noslēgtu) kastu veidošanos sabiedrībā, kas ir klajā pretruna ar mūsu nācijas sākotnējiem ideāliem un mūsu nācijas tapšanas šodienas realitāti.”

    Šīs ir kapitālisma skolu sistēmas rezultāts, un tas ir augstāk minētās piramīdas mērķis. Tādu rezultātu nav un nebija sociālistiskā iekārtā. Ja esat aizmirsuši, skatieties šodienas Kubu.
    Ar nāciju šeit domāta ASV (un ne LR (!)), kuru nedrīkstētu saukt par nāciju, pareizi izmantojot šo terminu.

  • Ivars
    13.05.2011., 20:47

    „(tulkotāja piezīme – Vai tik šeit nav darīšana ar visai nopietnu sistēmisku problēmu. 1960-ajos-1970.-ajos gados visas pasaules attīstītajās valstīs notika plaši alternatīvās izglītības metožu un pat mērķu meklējumi, tika iegūti fundamentāli rezultāti psiholoģijā apmācības teorijā un metodikā. Mums – tiem cilvēkiem, kam rūp mūsu pastāvēšana un izdzīvošana faktiski būtu jārok šī laika literārajā mantojumā un jāizturas kā pēckara laika japāņiem – jāliek šis zināšanas un receptes lietā; nenodarbosimies ar divriteņu izgudrošanu izglītības jomā – sēdīsimies un brauksim, ja to darīsim, tad var izrādīties, ka 1960-ajos-1990-ajos gados izgudrotie un jau toreiz cilvēces senatnē atrastie divriteņi ar mūsu šodienas atkalatrasto ticību un motivāciju par nekavējošas rīcības nepieciešamību apaugļotie pūliņi, var izrādīties par formulu – Aizsāksim izglītībā kustību F1: savstarpēja palīdzība, un iejūtība un maigums, ātrums un rezultativitāte. Ar mūsu šodienas tehniskajiem līdzekļiem un zināšanām ir iespējama Viktorianisma laika 1850.-1914.gg. ideālu pacelšana nebijušos augstumos; teiktais attiecas ne tikai uz izglītību, bet faktiski jebkuru radošo darbību. Uzdrošinos apgalvot – nopietnās un konceptuālās, eksistenciālās lietās VALSTS NESTRĀDĀ, BET tā ir nepieciešama ka viens no instrumentiem. Bekingemas universitātes prorektors Terens Kili uzskata, ka Krievijas ambiciozais valsts iniciētais un ar 110 miljardiem dolāru finansiāli atbalstītais projekts zinātnes un fundamentālās zinātnes attīstībā – Skokovo – izgāzīsies: valsts un birokrātiskai aparāts ir noderīgs TIKAI status quo saglabāšanai)”

    Iesaku vispirms labi apdomāties pirms sākat „rakt” novecojušas diskusijas. Vai tad 60.-70. gadu kapitālisma skolu sistēmas problēmas būtu tiešām nepieciešams analizēt? Ja nu kādam tas ir hobijs… Vai tiešām Viktoriānisms mums jāņem par piemēru? Tas bija pirms apmēram pirms gandrīz 200 gadiem. Vai tiešām gribat atpakaļ uz šiem laikiem. Esat sailgojušies pēc Charles Dickens un Oliver Twist laikiem?

    Ak Dievs, ak Dievs!

  • Ivars
    13.05.2011., 20:47

    “nav taču nemaz tik grūti iemācīt skaitīt, lasīt un rakstīt, ja kā nākas parūpējas par to, lai piespiešana un skolas rutīna netraucētu katram bērnam saglabāt savu es.”

    Esat ļoti pieticīgi!
    Pēc principa: skaldi un valdi durakus!
    Lai dzīvo haos Latvijā!

    Esmu pilnīgi prtet šādām atklātām muļķībām! Atveriet acis!

    Savu “es” var saglabāt arī izglītojoties skolās. Paliekot mājās tieši pazaudēsi savu “es”, jo pār muķi viegli valdīt.

    (Jāsauc prātiņš mājās…)

  • “Ja viņu atbilde nesakritīs ar jūsu gaidām, tas nedrīkst jūs satraukt. Pretējā gadījumā mēs saņemsim piesmietu demokrātiju.”

    Nu būšu piesmējusi Jūsu masonisko demokrātiju.

    Attopieties taču…Mācieties analizēt un saprast, ne tikai tulkot. (Es vienmēr uzdodu sev jautājumu lasot tamlīdzīgus tekstus: kam tas ir izdevīgi? Šeit atbilde ir viennozīmīga: globālajai valdībai- masoniem- mafijai, sauciet to kā gribat, bet tas nav cilvēka interesēs. Cilvēks vienmēr ir tiecies izzināt, izglītoties, saprast, iemācīties. Cilvēks tiecas uz attīstību pēc savas dabas, pēc laimes, mīlestības un pēc Dievu. Paskatieties uz mazu bērnu. Viņš ir ļoti ziņkārīgs, tādēļ katru dienu iemācās 50 jaunas lietas (tā saka speciālisti).Globālā vara turpretī ir ieinteresēta, lai cilvēki būtu pēc iespējas mazizglītotāki, mazāk saprastu un mazāk zinātu. Pār tādiem vieglāk valdīt. Tādēļ viņu skolas sistēma balstās uz neinteresantu novecojušu faktu kalšanu, kas bērnus ātri nogurdina un padara skolu viņu acīs neinteresantu. Tā ir monētas otra puse. Redzat nu kur suns aprakts: skola padarīta par neinteresantu un neefektīvu, tādēļ visi pamatoti kliedz pēc reformām. Te uzrodas daži reformatori, kuri neapmierinātajiem vecākiem, skolotajiem un bērniem piedāvā globālajai varai izdevīgu jaunu apmācības modeli, kuru var nosaukt par pašapmācību vai neapmācību, t.i. deģenerēšanos. Jūs taču nenoliegsiet, ka pastāv globālā vara, ka tās izpausmes saskatāmas NATO, ES, SVF, PTO u.c.mazsaskatāmāk. Nenoliegsiet, ka tās ieinteresētas tieši savas labklājības izvēršanā uz citu rēķina. Runa iet par pasakainām finanšu summām. Noteikti zināt arī, ka ES, SVF un PTO katra valsts ir uz saviem individuāliem noteikumiem un ar individuālām hierarhiski noteiktām tiesībām. Tātad viss sakārtots pēc globālās pārvaldes principiem. Nenoliegsiet taču arī, ka tādām institūcijām nepieciešamas paklausīgas mazizglītotas (prot tikai lasīt rakstīt, rēķināt) aitas un auni. Vai Jums neliekas tas dīvaini?)

  • ēts no Deivids Prats – Mācibu programmu pilnveide – tulkojums Zvaigzne ABC 2000 – 14. lpp.
    Izglītības programmu nozīme
    Lielāks skaits jauniešu nekā jebkad agrāk tagad pavada skolā vairāk laika nekā jebkad agrāk. 1990. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs 67,5 miljoni cilvēku (27 % no visu iedzīvo­tāju skaita) bija skolēni, studenti vai izglītības iestāžu darbinieki (National Council for Education Statistiem, 1992). Divdesmitajā gadsimtā jaunība un mācīšanās kļuva par identiskiem jēdzieniem. Pirms simts gadiem desmitgadīgu izglītību uzskatīja par ļoti nopietnu izglītību. Tagad mēs apraudam kā neveiksminiekus tos nedaudzos jauniešus, kuri beidz mācīties “tikai” pēc desmit gadiem.
    Skolēni, kas apmeklē divpadsmitgadīgo skolu, pavada tajā vairāk nekā divus tūkstošus no savas jaunības dienām; ja rēķinām sešas stundas dienā, tad visā mācību laikā iznāk divpadsmit tūkstoši stundu. Skolēni atnāk uz skolu gandrīz vai tikko no bērnu ratiņiem izkāpuši un atstāj to kā jauni vīrieši un sievietes. Vairumam jauniešu skola veido viņu sa­biedrisko dzīvi, pašvērtējumu un profesionālo nākotni. Atšķirībā no dažādiem citiem sabied­riskiem iestādījumiem, piemēram, no armijas, baznīcas vai cietuma, ar kuriem jāsaskaras tikai samērā nelielai sabiedrības daļai, skolām likums liek uzņemt it visus attiecīgā vecuma jauniešus.
    Šāda masveida valsts iejaukšanās cilvēku dzīvē rada grūti risināmas politiskas, finansiālas un pārvaldes problēmas. Izmaksas, protams, ir milzīgas. Bet laiku pa laikam mums ir sev jāpajautā, kāpēc tad visiem jauniešiem obligāti ir jāatrodas skolā, kas un kā viņiem ir jāiemā­cās, jeb, citiem vārdiem sakot, mums sev ir jāatgādina par izglītības programmu svarīgumu.
    Vārds curriculum, ar kuru angļu valodā apzīmē gan izglītības programmu, gan mācību priekšmeta programmu, gan mācību plānu, cēlies no latīņu vārda currere, kas nozīmē “skriet”. Vēlāk ar šo pašu vārdu vai tā pamazinājuma formu curriculum sāka apzīmēt arī sacīkšu ratus un skrejceļu, kurā notika šo ratu sacīkstes. Romiešu orators Cicerons tēlaini runāja par vitae curriculum jeb cilvēka dzīves ceļu un curricula mentis jeb prāta izglītošanas ceļu. Uz izglītību šo terminu sāka attiecināt tikai 19. gadsimtā. Angliski runājošajās valstīs vārda curriculum būtību parasti definē apmēram tāpat, kā to izdarīja Holiss Kesvels un Doaks Kempbels 1935. gadā un kā tā definēta Amerikas izglītības pētīšanas asociācijas sagatavotās “Izglītības pētniecības enciklopēdijas” vairākos izdevumos, proti, kā visu skolēna darbošanos skolas vadībā (Kearney & Cook, 1961, 358. Ipp.).
    Mūsu vajadzībām šī definīcija ir mazliet par plašu. Ja mēs to stingri ievērotu, tad izglītības programmā būtu jāietver arī, piemēram, skolas brokastu organizēšana, tirdzniecība skolā, nodarbības sporta klubos un skolas deju vakari, kas, protams, nebūtu īsti prātīgi, jo mūsu grāmatas galvenā tēma ir mācību saturs, mācīšanas un mācīšanās process. Alans Toms curriculum būtību īsi un kodolīgi definē kā “plānu mācīšanai vai izglītībai” (Tom, 1984, 89. Ipp.). Mēs savā grāmatā ar vārdu curriculum apzīmēsim “plānu ilgstošam mācīšanas un mācīšanās procesam”. Termini programma, mācību plāns, mācību plāna apraksts, īss mācību plāna apraksts un mācību programma ir aptuveni, tomēr bieži nepilnīgi termina curriculum sinonīmi. Ne attieksme pret skolēnu kavējumiem, ne stundas plāns nav curriculum. Ari pati mācīšana un mācīšanās nav curriculum, jo curriculum attiecas uz izglītojošās darbības projektēšanu, nevis uz skolēnu mācīšanās darbību. Curriculum ir tas pats, kas projekts, pēc kura būvē māju, to pilnīgi var uzskatīt par mācību projektu.
    Pirms arhitekts ķeras pie ēkas projekta, viņam vai viņai noteikti ir jāuzzina, kādam nolūkam šī celtne ir paredzēta un kāds no tās būs labums. Taču tas ir jāuzzina ne vien arhitektiem, bet arī izglītības programmu veidotājiem. Izglītības jomā visaptverošākā atbilde uz šo jautājumu varētu būt tāda, ka izglītības programmu nolūks ir padarīt cilvēkus laimī­gākus, vairot viņu materiālo un garīgo labklājību. Ko tas nozīmē praksē?
    ————
    pirms … ( ierakstiet pēc patikas jūsu izvēlētu treknu vārdu ) palasiet … kaut ko

  • Sjūzena Adamsa – Forbes – Septembris-2010- 22.-23.lpp.
    Ekonomika bez dīvainībām
    Hārvarda universitātes profesors izmanto ekonomiku, lai glābtu dzīvības, iekārtotu atbilstošā darbā ārstus un sūtītu bērnus pareizajās skolās.
    ALVINS ROTS SASKATA DAUDZ VEIDU, KĀ ekonomika var mainīt cilvēku dzīvi. Pretēji tādu bestselleru kā Freakonomics autoriem, kurus vilina neskaidri, bet intriģējoši jautājumi, piemēram, atklāt sumo cīkstoņu blēdīšanos, Rots rod bau­du reālās pasaules izaicinājumos. «Mēdz teikt, ka ekonomikā ir visādi labi instrumenti un metodes, taču tajā nav interesantu problēmu,» saka 58 gadus vecais Rots, kurš vienlaikus ieņem amatus Hārvarda universitātes Ekonomikas fakultātē un biz­nesa skolā. «Es raugos pasaulē un redzu visādas interesantas, svarīgas problēmas, kuras ir jārisina ar tiem līdzekļiem, kādi ir mūsu rīcībā.»
    Rots daudz izmanto spēļu teorijas matemātiskos paņē­mienus, lai savestu kārtībā lielas, sabojātas sistēmas. Pēdējos 20 gados viņš ir licis pamatus ekonomikas nozarei, kas pazīs­tama kā tirgus strukturēšana. Rota veikums ir ari nieru do­noru tīklu izveide un pilnveidotas sistēmas radīšana, kas ļauj lielu pilsētu rajonos optimāli izvietot lielu skaitu skolēnu vai­rākos simtos skolu.
    «Viņš ir neparasts, viņu augstu vērtē kā teorētiķi, taču viņš ari konkrēti strādā šajā nozarē,» saka Prinstonas (Ņūdžersijas štats) Progresīvo pētījumu institūta ekonomists un viens no 2007. gada Nobela prēmijas ieguvējiem ekonomikā par tirgus struktūru plānošanas teoriju Ēriks Maskins. «Alām ir izde­vies atrast paņēmienus, kā pielāgot teoriju loti gudrā un as­prātīgā veidā.»
    Līdz šim visnopietnākā reālās pasaules problēma, kuras ri­sināšanā iesaistījās Rots, bija Ņujorkas vidusskolu atbilstības noteikšana, ar ko viņš nodarbojās 2003. gadā. Kamēr daudzi amerikāņu bērni vienkārši apmeklē savas apkaimes vidussko­lu, astotklasniekiem tādās lielās pilsētās kā Ņujorka ir neaptve­rami liela izvēle. Teorētiski ikviens no šīs lielpilsētas 80 000 astoto klašu audzēkņu var izraudzīties jebkuru no 700 vidusskolu programmām. Pareizā izvēle var būt sevišķi nozīmīga bērniem, kuri dzīvo nabadzīgos rajonos ar draņķīgām skolām.
    Pirms Rots iesaistījās šajā darbā, atbilstības noteikšanas sis­tēma bija tik deformēta, ka trešā daļa pilsētas astotklasnieku tajā pat nepiedalījās. «Tā atgādināja laužu pārpilnu, traku tirgu kaut kur Tuvajos Austrumos,» atceras bijušais Ņujorkas izglītības de­partamenta ierēdnis Nīls Dorosins.

    Es vienmēr esmu interesējies par to, kā izmantot matemā­tiku, lai pasaule dar­botos labāk.

    Rots, kuram palīdzēja Hārvarda universitātes absolvents un jauns Kolumbijas ekonomists, pārveidoja šo sistēmu, izmantojot metodi, kas pazīstama kā pagarināta akcepta algoritms. Rots iz­mantoja šā algoritma pārveidotas formas, lai izveidotu atbilstības noteikšanas sistēmas Bostonas vietējās pašvaldības skolu tīklā un lai medicīnas skolu absolventus iekļautu klīniskās ordinatūras programmās.
    Šis algoritms visvienkāršāk izskaidrojams liela precēties gri­bētāju skaita – vīriešu un sieviešu – saderības kontekstā. Vis­pirms katrs vīrietis izsaka priekšlikumu sievietei, kuru viņš iz­raudzījies pirmo. Sievietes, kuras saņem daudz piedāvājumu, atraida sev netīkamos pielūdzējus, taču vēl neuzņemas stingras saistības. Atraidītie puiši priekšrocības secībā nāk klajā ar jau­niem piedāvājumiem, kas, iespējams, atkal beidzas ar izbrāķē­šanu, līdz neviens no puišiem vairs netiek noraidīts vai neviens no atraidītajiem nevēlas izteikt priekšlikumu kādai citai dāmai. Šajā brīdī sieviete dod piekrišanu savam par labāko atzītajam pretendentam. Vīriešiem, kuri pirmajā posmā neatrod savu otro pusīti, jo nav izraudzījušies pietiekamu daudzumu daiļā dzimuma pārstāvju, tiek rī­kots otrais posms, kurā viņiem tiek piedāvāts joprojām brīvo sieviešu saraksts, un viņi vēl­reiz izdara izvēli. Reizēm ir nepieciešams arī trešais posms.
    Attiecinot šo scenāriju uz vidusskolām, vī­riešu ekvivalents ir studenti, bet sieviešu lomā ir skolas. Ņujorkā ir daudz sarežģītāk, jo dau­dzām skolām ir pašām savs audzēkņu atsijāšanas mehānisms. Ro­tām un viņa komandai visu šo sarežģīto nekārtību izdevās savīt vienā caurskatāmā, uzticamā sistēmā, kur audzēkņi priekšrocības secībā ieraksta sarakstā līdz 12 izvēlēm. Kopš Rots sakārtoja šīs lietas, skolu atbilstības sistēmas dalībnieku skaits strauji pieauga no 66 līdz 93 procentiem.
    Nelāgi, ka šāda sistēma nepastāvēja tad, kad pagājušā gadsim­ta sešdesmito gadu beigās Rots gāja vidusskolā Kvīnsas rajonā Ņujorkā. Viņš apmeklēja tuvējo van Burena vidusskolu, kuru pameta priekšpēdējā mācību gadā. Viņš jūtas neērti, kad tiek iz­taujāts par iemesliem; paradokss ir tāds, ka abi Rota vecāki bija vi­dusskolas skolotāji. Viņš pieļauj, ka šādu lēmumu pieņēmis gar­laicības dēļ. «Manuprāt, man pietrūka stimula,» viņš teic.
    Nedēļas nogalēs Rots apmeklēja inženierzinību nodarbības Kolumbijas universitātē, un kāds profesors ieteica viņam pieteik­ties koledžā. Viņš tika uzņemts un ieguva grādu inženierzinātnēs, pēc tam doktora grādu Stenfordā – inženierzinātņu nozarē, ko sauc par darbību pētniecību. Tajā matemātiku izmanto, lai orga­nizētu sistēmas ar daudzām kustīgām daļām. «Es vienmēr esmu interesējies par to, kā izmantot matemātiku, lai pasaule darbotos labāk,» saka Rots.
    Rota specializācija darbību pētniecības nozarē ir spēļu teorija, kas analizē situācijas, kurās iznākums ir atkarīgs no daudzu cilvē­ku darbībām. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados spēļu teo­riju uzskatīja par ekonomikas stūrakmeni.
    Hārvardā Rots ieradās 1998. gadā pēc darba gadiem Ilinoisas universitātē, Ērbanā-Šampeinā, un Pitsburgas universitātē. Lai gan 1990. gadā viņš bija publicējis grāmatu, kuru cītīgi studēja spēļu teorijas piekritēji, līdz 1995. gadam visiem Rota darbiem bija akadēmisks raksturs. Togad viņš uzņēmās noteikt medicīnas skolu atbilstību – mehānismu, kas medicīnas skolu absolventiem ierāda 25 000 klīniskās ordinatūras vietas visā valstī.
    Kad medicīnas skolās sāka mācīties aizvien vairāk sieviešu un aizvien vairāk studentu apprecējās, pēc vecās sistēmas, kuru ārsti bija izveidojuši piecdesmitajos gados, tajās centās uzņemt pārus, kas vēlējās iziet klīnisko ordinatoru vienā vietā. Absol­venti uzreiz slēdza vienošanos ar slimnīcām. Rota salāpītā sis­tēma sāka darboties 1998. gadā. Tā strādāja tik labi, ka kopš tā laika viņš ir pārveidojis atbilstības sistēmu tādām specialitātēm kā, piemēram, gastroenteroloģija.
    Rots rīkojas, lai sarežģītu tirgu pārprojektēšana izskatītos da­biska. Viņš ir sirsnīgs un rosīgs, dod priekš­roku džinsiem, krekliem ar vaļēju apkakli un Merrell firmas tūristu apaviem. Noliecies pār turku kafijas tasi kafejnīcā Čārlza upes viņā krastā, iepretim savam nekārtīgajam birojam ar izmētātajiem žurnāliem, viņš atkal atlie­cas atpakaļ, lai pienācīgi novērtētu savus ga­dos jaunos aizbilstamos – studentus un līdz­autorus. «Tirgus strukturēšana ir komandas sports,» viņš apgalvo.
    «Viņš izmanto ļoti precīzu spēļu teoriju,» apstiprina Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta ekonomikas profesors Parags Pat-haks, bijušais Rota students, kurš strādājis pie Ņujorkas vidusskolu atbilstības noteikšanas projekta. «Viņš vienmēr teica saviem stu­dentiem, ka jācenšas savienot to, ko mēs darām, ar faktiem, kas iz­riet no pieredzes.»
    Mulsumu izraisošu faktu kopums rosināja Rotu izveidot sistē­mu nesaderīgu nieru donoru pāru un vientuļu altruistisku donoru saderības noteikšanai ar citiem donoriem un palīdzības saņēmē­jiem. Nieru transplantācijas gaidītāju saraksts aptver 85 000 cilvē­ku AS V, un 4000 pacientu ik gadu mirst saderīgu orgānu trūkuma dēļ. 2003. gadā Rots sāka darbu pie sistēmas, kas ļautu apmainīt orgānus ar citiem nesaderīgiem donoru pāriem tiem cilvēkiem, kuri vēlas ziedot nieres saviem tuviniekiem, bet to nevar izdarīt at­šķirīgu asins grupu dēļ. Pagaidām, izmantojot Rota sistēmu, vēl ir veikts maz nieru pārstādīšanas operāciju – nepilns tūkstotis 2009. gadā. Taču tā ir daudzsološa iespēja. «Ala darbs ar nieru saderī­bas noteikšanu ir viens no nedaudzajiem mūsdienu progresīva­jiem paņēmieniem transplantācijas politikā,» saka American En­terprise Institute pārstāve Sallija Satela.
    Šāds praktiskais darbs iespaido Rota kolēģus. «Als ir apbrī­nojams,» saka Djūka universitātes profesors un ekonomists Dens Arieli. «Es teiktu, ka esmu viņa lielākais līdzjutējs, taču ir pārāk daudz cilvēku, kuri pretendē uz šo titulu.»
    ——————–
    Visa cita starpā šai rakstā “starp rindiņām” izlasāms, ka tikai Ņju-Ņjujorkā vien ŠODIEN ir pieejamas vismaz 800 alternatīvās izglītības sistēmas. Par visām Amerikas Savienotajām Valstīm labāk i nerunāsim. Ir iespējams izveidot individuālu programmu katram audzēknim, skola kā institūts patiesībā ir nepieciešama tikai socializācijai. Vismaz man skola netraucēja mācīties, tad, kad bija nepieciešams to apmeklēt, es to parasti apmeklēju.

    Leonardo skolā negāja, bet kaut ko, laikam, tāpat iemācījās

  • Vēl un vēlreiz cilvēkiem jāatgādina dzīves pamatvērtības – svaigs gaiss, tīrs ūdens un nesaindēta pārtika. Zelts, lati, dolāri ir tikai šo vērtību izteiksmes forma, mērvienības. Kad domājam par zeltu, bieži vien pamatvērtības aizmirstam, kaut bez gaisa izdzīvot varam tikai dažas minūtes, bez ūdens – dažas dienas. Cilvēki visā pasaulē beidzot sākuši domāt, kā pamatvērtības saglabāt sev un nākamajām paaudzēm. Ik brīdi apkārtējā vide kļūst aizvien piesārņotāka. Vairs nevar runāt, ka tas notiek lokāli – konkrētās vietās, lokālais jau sen kļuvis globāls.

    Avots : Druva; 2003. g. 7. marts, lpp. 2

    Autors : dr. chem.IMANTS KAIMIŅŠ ; pierakstīja Sarmīte Feldmane

  • Edge izmantoja iespēju nocitēt K. Sedlenieka (iespējams no konteksta izrautu) rakstīto par tautas itkā zemo domāšanas līmeni. nevaru spriest, kāds tur sakars ar pēdējiem 20 gadiem (K.Sedlenieks pa TV izskatās saprātīgs, un arī reallife sarunā likās ok), BET, (atstājot aiz kadra jautājumu, kas ap ko griežas – ikdienā izdzīvošanai pilnīgi nevajadzīgas zināšanas) par to ka 74% tic dievam… tas ir tavuprāt slikti? ko gan lai tev saka visi tie veco paražu piekritēji (nu tur, lielās ģimenes, dievs daba darbs, tēva mātes loma, etc)?

    Fukušima, kas tur tik speciāls? 70gados būvēja amerikāņi. nu korupcija, nu taupīšana projektējot risinājumu. visu laiku taupīja uz uzturēšanu (latvijā savādāk?), prišināja atskaites, nu i uz varbūtības pamata noveicās dabūt uz galvas clusterfuck…. nasing speshal, think I.

    (imho, pamatskolas sabiedrības mācībā par romiešiem var tikai distilētu attīrītu viedokli iegūt. un, cik nu pamatskolnieks tai vecumā jēdz “no zvaigznēm”. paplašināti nedabū neviens. ja nu kāds retais, kas latīņu valodu mācās vai rētoriku-runasmākslu)

  • Mēģinu izprast, no kurienes visi šie aizvainojumu un teoriju plūdi. Reducējot Almas Kopas pretenzijas, man izkristalizējas divas pamat tēmas – dzimumu līdztiesība un metodoloģija. Ivars savukārt cenšas nopludināt to visu ar dažādu zinātnieku pētījumiem un metodēm izglītības iestāžu strukturēšanā. Kā Alma Kopa pareizi uzsver – tas ir kapitālisma skolu sistēmas darbības rezultāts. Tīri matemātiska pieeja izglītības iestāžu strukturēšanā un mācību programmu veidošanā nerisina cilvēka kā indivīda problēmas.
    Par dzimumu līdztiesību. Es nesaskatu nekādu problēmu apstāklī, ka sievas iedvesmo vīrus izciliem darbiem. Tas tieši veicina sadarbību starp sievieti un vīrieti, manā skatījumā. Visas tās batālijas par lomu dalīšanu, sabiedrisko nozīmīgumu var tālu aizvest mūs no lietas būtības un spējas pašiem izvērtēt situāciju. Tas rada nevajadzīgu spriedzi un konkurenci vīriešu un sieviešu starpā, no kā arī rodas visi šie feminismi, maskulismi un dažādas citādas seksuālās minoritātes. A vajag sadarboties, izmantot katram sava dzimuma priekšrocības, lai papildinātu viens otru.
    Par civilizāciju un tās veidošanas metodēm.
    Rakstā minētās metodes ir samērā jaunas, vai arī tik vecas, ka maz kurš tās vēl atcerās. Taču arī manā skatījumā – nav obligāti, ka šo metožu pielietošana mūs atsviedīs atpakaļ apziņas attīstībā pa 300 gadiem. Tās nepavisam neizslēdz iespēju pielietot dažādas mūsdienās pieejamās tehnoloģijas dažādu uzdevumu risināšanā.
    Vajadzīgs vai nav vajadzīgs cenzēt, vai liegt piekļuvi bērnam kādai noteiktai informācijai? Manā skatījumā – nē. Jebkura informācijas dozēšana, dalīta pasniegšana, cenzēšana, uzspiešana – ir zombēšana manā skatījumā. Jā, bērni ir dažādi, to spējas un ātrums, kā katrs iegūst savu pieredzi, prasmes filtrēt dažādu informāciju un risināt dažādas problēmas, arī ir atšķirīgi. Kādam gribēsies ilgāk pabūt mājās, kāds atkal vairāk tieksies strādāt kolektīvā, kāds meklēs skolotāju. Bērni nenāk šajā pasaulē kā absolūti nulles. Taču tas neizslēdz iespēju pastāvēt arī skolai, kā kultūras veidošanas institūcijai. Jautājums tikai – kādu kultūru mēs grasamies veidot.
    Ivars šeit min Šveices piemēru. Jā, Šveices un Ķīnas kultūras ir pierādījušas savu dzīvotspēju un noturību cauri vairākiem gadsimtiem, taču tās nav globālas kultūras. Šajās valstīs ir diezgan spēcīga robežu kontrole, stingri tiek kontrolēti ĢMO un psihotropi, arī informācijas padeve tiek kontrolēta. Ķīnā tā vienkārši ir cenzūra, valsts kontrole, Šveicē kārtība tiek panākta ar kultūru, reliģiju. Vēl šveicē lomu spēlē tas, ka tur nav problēmu ar materiālo nodrošinājumu, taču maz kurš aizdomājas – no kurienes viņiem tas viss. Īsumā – Ķīnā valdošais psihes tips sabiedrībā ir zombiji, Šveicē – dēmoni. Kā globālās kultūras šādas kultūras nav dzīvotspējīgas.
    Pēc šajā rakstā izklāstītās koncepcijas, manā skatījumā, ir iespējams pietuvoties globālai pasaules izpratnei, cilvēciskam apziņas tipam.

  • <rv 14.05.2011., 10:06
    Edge izmantoja iespēju nocitēt K. Sedlenieka (iespējams no konteksta izrautu) rakstīto par tautas itkā zemo domāšanas līmeni.
    ========================================================
    Vajag sākotnēji izlasīt īso K.Sedlenieka bloga rakstu, tad pārdomāt – un tad rakstīt savu komentāru.
    - ''Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt'' – viedi vārdi no Sv.Mateja evanģēlija, gluži kā 'Parādi savus darbus, tad es par tavu ticības stiprumu/patiesumu izdarīšu secinājumus'.
    Atkārtoti – domāšanas trenēšanai/asināšanai V.Matīsas rakstu iesaku 2x izlasīt – un domāt, domāt, domāt (arī par skaistiem vārdiem/emocijām un darbiem/sekām ):
    ''Mīļais Dievs, glāb mūs no tiem cilvēkiem, kuri Tev tic, – šādi vārdi uzskrīpāti uz kādas sienas Vašingtonā dažas dienas pēc 11.septembra notikumiem.''
    http://www.diena.lv/lat/arhivs/komentari-un-viedokli/politika-un-dveseles-pargrozibas

  • <ArVids 14.05.2011., 10:08
    (..)
    Pēc šajā rakstā izklāstītās koncepcijas, manā skatījumā, ir iespējams pietuvoties globālai pasaules izpratnei, cilvēciskam apziņas tipam.
    ========================================================
    Iespējams ir, nekas nav neiespējams, taču izlasot J.Lucāna rakstu ''Vai cilvēks uzticas valstij?'', kas publicēts 1990.g.8.maijā laikrakstā 'Latvijas Jaunatne':''(..)tāpēc liksim visi prātus kopā, lai radītu kopīgu stratēģiju….'' – R.Baumaņa 'Skeptiskais cilvēks pirmajā vietā – ..', kas publicēts 2007.g.18.maijā Dien'ā:''(..)Sabiedrībai un valdībai ir jāsadarbojas nākotnes vīzijas radīšanā''
    http://www.diena.lv/lat/arhivs/komentari-un-viedokli/skeptiskais-cilveks-pirmaja-vieta-vertibu-politikas-izaicinajums
    – MAN, diemžēl, nākas secināt – tā tuvošanās, tas mēģinājums joprojām ir tikai mutisks/skaistos vārdos, tikai uz papīra/elektroniskā formātā uzrakstīts.
    Tai pašā laikā DARBU sekas ir tādās, ka pēc TF publicētās 'Atklātās vēstules izlasīšanas….' jāsaķer galva, Latvijas traģēdija turpinās…..

  • Vēl mani personīgie secinājumi par to kā valstiski tiek veidota, un kā Es to veidoju, kultūras un izglītības politika Latvijā.

    Cik nākas vērot, kur pēdējā laikā visvairāk tiek ieguldīti vēl palikušie materiālie resursi, kas tiek savākti no dabas un radītspējīgiem cilvēkiem, tad tā ir izglītība un kultūra (izklaides industrija precīzāk sakot).
    Taču tās ir galīgi neperspektīvas nozares, manā skatījumā, aizejošās civilizācijas paliekas. Mūsdienu izglītībai ir maz kā kopīga ar patiesām zināšanām un mūsdienu kultūrai ir maz kā kopīga ar patiesu mākslu.
    To uzdevums (pēc kāda principa tās tikušas radītas) ir sadalīt cilvēka apziņu un deformēt viņa psihes struktūru. Līdz ar ko, cilvēki, kuri šajās
    nozarēs vēl strādā, ar visu savu sirdi un dvēseli cenšas saglabāt sabiedrībā kaut jel kādas cilvēciskās vērtības, viņi velti tērē savu seksuālo enerģiju, manā skatījumā. Pati šo nozaru struktūra ir veidota tā (vai arī vēsturiski izveidojusies, bet drīzāk, ka tomēr veidota), kas kalpo pavisam citiem mērķiem.
    Ko darīt ar bērniem tādā gadījumā, kur viņus sūtīt? nekur nav jāsūta.
    1. Bērni jau nāk šajā pasaulē ar savām zināšanām, savu uzdevumu, misiju, kas tiem dota no Dieva un pašu izvēlēta. Bērnam tikai jāļauj attīstīt savas spējas. Ģimenei no dabas tiek doti visi vajadzīgie resursi, lai bērnam to nodrošinātu. Un pat ja nav ģimenei (vai ģimene degradējusies), bērns intuitīvi, visu kas viņam vajadzīgs pats atrod.
    2. Pasaulē ir pietiekami daudz patiesu skolotāju un meistaru, kuri apzinās savu uzdevumu, zina kā risināt dažādas problēmas, attīstīt dažādas tehnoloģijas, bērni tādus cilvēkus viegli atrod un atpazīst.
    3. Pie tagadējā cilvēku blīvuma, informāciju tehnoloģiju attīstības, nav iespējams palikt par analfabētu, katrā ziņā tad ir ļoti jāpacenšas (jāpiestrādā pie savas apziņas degradēšanas), lai par tādu paliktu.

    + par to, kas ir ģimene, manā skatījumā.
    Manā skatījumā – ģimene ir vīrs un sieva, vīrietis un sieviete, kurus vieno harmoniskas seksuālās attiecības,
    bet nekādā gadījumā ne vecāki un bērni, un kur nu vēl viens vecāks un bērni.
    Šiem diviem cilvēkiem – pārim var būt savu bērnu, var arī nebūt, tas nav tik būtiski, Dievs zina cik dvēselēm
    katrā konkrētā brīdī uz zemes ir jābūt.
    Slimā sabiedrībā pārsvarā vērojama tāda tendence, ka vecākus nevieno nekas vairāk kā tikai izdzīvošanas
    un vairošanās instinkts, šādiem cilvēkiem pēc bērnu piedzimšanas drīz vien seksuālā orientācija pāriet
    uz bērniem, bērni kļūst par ķīlniekiem visās viņu vecāku savstarpējo attiecību problēmās un par vienīgo
    seksuālās enerģijas avotu.

    (Pierakstīju šo jau 8. maijā 2011. gada. Ieliku kā papildinājumu tēmai, var būt, ka kādam noder.)

  • ArVids
    14.05.2011., 10:57

    “Manā skatījumā – ģimene ir vīrs un sieva, vīrietis un sieviete, kurus vieno harmoniskas seksuālās attiecības”

    Tātad Jūs cilvēkus pielīdzināt dzīvniekiem, piemēram pieaugušiem suņiem, kuri kopojas dzimumakta dēļ. Un šādiem pirms pirmatnējās kopienas cilvēkiem raksta autori grib uzticēt bērnu izglītību. Ja jau bērni nākuši no vecākiem ar tik primārām savstarpējām attiecībām, tad jau viņiem, varbūt , arī neko īpašu nevajag mācīt. Jāsaka tiešām, pašu svarīgāko, pieaugušā cilvēka sabiedrības attiecību līmeni, tātad ģimeni, viņam pat nav jāmāca, jo dzimumattiecības liekas tiešām iedzimtas visām dzīvajām radībām. Seksa talants ir dots gandrīz jebkuram. Tad jau skolas tiešām nevajag. Ģimene ir sabiedrības pamats un balsts, to vieno seks, tad jau viss ir brīnišķīgi.

  • bija strādāja praktiski

    http://dziesmusvetki.lndb.lv/objekti/citi-07.pdf

    pasaules kari izjauca

    jāatkārto jaunā kvalitātē – PA ĪSTAM dziedāt, dejot un paskatīties atpakaļ uz priekšu regulāri un nopietni IR eksistenciāli svarīgi, patreiz Latvija ap 80% cilvēku nav nekur reāli ( nevis virtuāli ) iesaistījušies. Faktiski vēl arvien ir ārkārtīgi daudz faktiski “mirušo dvēseļu”, tomēr “īstu dzīvu cilvēku daudzums” palielinās straujāk kā krīt statistiskais iedzīvotāju skaits. Šai ziņā krīze Latvijai ir palīdzējusi tā pat kā Kubai. Patiesība jau ir tā, ka krīzes nav iezīmējas uzplaukuma sākums

  • Daži vārdi par analfabētismu:

    1. Vēl 17. gs. prasme lasīt un rakstīt bija izņēmums un kalpoja to prasmējiem kā profesija. Arī ne visi augstākās šķiras pārstāvji prata alfabētu.

    2. 17. gs. beigās tika ieviestas pirmās obligātās skolas, kuras gan apmeklēja tikai 25% iedzīvotāji. Jo nabadzīgāka bija ģimene, jo retāk tā sūtīja savus bērnus uz skolu. Zēnus sūtīja ātrāk, nekā meitenes uz skolu. Šāda veida diskriminācija novērojama vēl tagad valstīs ar lielu nabadzīgo iedzīvotāju īpatsvaru. Vispirms tiek skoloti puikas, un tikai tad, ja ir iespējams, arī meitenes.

    3. Vēsturē ir bijušas vairākas atšķirīgas (an)alfabētisma definīcijas: prot uzrakstīt savu vārdu; prot lasīt, bet neprot rakstīt; prot mazliet lasīt un rakstīt, bet tikai ļoti primitīvi; brīvi pārvalda rakstīšanas un lasīšanas prasmes.

    4. Pēc UNESCO datiem 100 mil. bērnu katru gadu paliek bez skolas izglītības. 60% no šiem bērniem ir meitenes. Palasiet UNESCO 6 mērķus 2015. gadam: http://www.unesco.org/new/en/education/themes/leading-the-international-agenda/efareport/ No 6,2 miljadriem iedzīvotāju, 13,7 ir analfabēti. Visvairāk analfabētu ir Nigērijā (8,6%), Pakistānā (7,3%), Indijā, Indijā, Etiopijā, Bangladešā. Vai kāds grib lai arī Latvija ierindojas šo valstu skaitā?

    5. Kādas ir analfabētisma sekas: lielāka iespējamība būt bez darba, tātad arī zemāks labklājības līmenis, veselības stāvoklis, mazāk iespējas saņemt informāciju, jo neprot lasīt. To visu var izlasīt UNESCO ziņojumā.

    Visi tiecas uz obligātu vismaz pamatizglītību, Piebaldzieši tiecas uz neizglītotību. Atceļot obligāto pamatizglītību jebkura valsts, pat izslavētās Šveice un Japāna ātri nonāks uz Nigērijas alfabetizācijas līmeni, kur nu vēl nabadzīgā Latvija.

  • Vācijā šodien ir 4 milj. funktionālu analfabētu (UNESCO: tādi kuri pārāk slikti prot lasīt un rakstīt savas kultūras ietvaros, tātad nepietiekami, lai pilnvērtīgi iekļautos savas sabiedrības sabiedriskajā dzīvē), t.i. 6,3% iedzīvotāju. Tie ir cilvēki, kuri izgājuši pamatskolu. Cik būtu Vācijā funkcionālu analfabētu, ja nebūtu likuma par obligātu pamatizglītību. Kāds varbūt domā, ka šo 4 milj. vecāki būtu pratuši labāk savus bērnus iemācīt rakstīt un lasīt majās, nekā to spēja viņu skolas 9 gadu laikā. Un kādēļ tad vecāki to nedarīja paralēli skolai. Vai viņi nepamanīja, ka viņu bērni palikuši funkcionāli analfabēti?

  • Jāpiebilst, ka tie ir oficiālie cipari. Īstā situācija nav zināma, jo reti kurš ies ziņot, ka viņš neprot lasīt vai rakstīt.

  • Alma Kopa 14.05.2011., 13:47
    Attiecībā uz “analfabētismu” un “statistiku” iesaku būt uzmanīgiem.
    1. Ir zināms teiciens: ir trīs melu veidi – vienkārši meli, drausmīgi meli un statistika. Par Latvijas statistikas pārvaldi varu teikt – tur cilvēki strādā. Tikai viņu iegūtos datus pārāk maz izmanto. No otras puses pat ideāli iegūtus datus ir nepieciešams interprerēt. Tur jau ari sākas tās briesmas, kad kāds nezinītis vai krāpnieks “ar skaitļiem rokās jums baltu par melnu pārtaisa.
    2. Par analfabētismu un lasītprasmi
    2.1. ir lieta, lasīt neparatēju skaits pieaug
    2.2. funkcionālo analfabētu skaits vai daļēji funkcionālo analfabētu skaits pieaug un arvien pieaugs.
    Ka to saprast? Zināšanu kļūst vairāk. Dziļu zināšanu arī. Neviens nevar zināt visu par visu un pat, ja spēj saburtot un fonētiski atkārtot tekstu – cilvēks iespējams no tā teksta nekā nesaprot, ja spēts specifiks vai tas par ko runāts tekstā, cilvēkam nepazīstams. Bet sakiet man – kāpēc pilnīgi visiem cilvēkiem ir jāprot lasīt? Iedomājaties kādu meistaršuvēju, pie kura šūt tērpus brauc paši klienti no visas pasaules. Viņš prot savu darbu. Kāpēc viņam jāmāk lasīt. Tā visu laiku nodarbināts viņš iespējams visu savu dzīvi nodzīvo kādos piecos vai desmit kvadrāt kilometros. Kāpēc viņam, piemēram, dzīvojot Madonā vispār jāzina par Rīgu? Vai tā var būt? Var un tā mēdz būt.
    2.3. Angļu valodā ir vārds “literacy”, kas tad nu nozīme to, ka cilvēks tekstu ne tikai prot izburtot, bet saprot. Tad izrādās, ka runā ne tikai par ” tekstu salīt un izlasītprasmi un apjēgt prasmi”, bet arī par vizuālo literacy – kā cilvēks spēj ieraudzīt “bildi”, kā cilvēks spēj izlasīt bildē stāstu – ne tikai skatīties , bet redzēt.
    3. Protams lasītprasme ir vērtība. Pats lasīt nemācījos. Kaut kā vienā brīdi sāku lasīt.

  • Ivars
    14.05.2011., 22:31
    ?????????????????????
    ————————-

    Kāds tad ir Jūsu uzdevums?
    Kādu Jūs redzat Latvijas uzdevumu pasaulē. Prasmīgus šuvējus un godprātīgus zemniekus analfabētus?

    ???????????????????????????????????

    Tiešām jauka vīzija!
    Ceru, ka kāds Jūsu anti-Latvijas pūliņus spēs pareizi novērtēt………..

  • Ja kāds grib zināt un saprast ko nozīmē analfabētisms un funkcionālais analfabētisms iesaku tomēr paskatīties http://www.unesco.org/new/en/education/themes/leading-the-international-agenda/efareport/
    un neļauties maldināties no Ivara interpretācijas.
    Norādītajā avotā aprakstīti arī analfabētisma celoņi un sekas.

  • KATRS cilvēks vismaz uz kādu brīdi ir labākais pasaulē kaut kādā lietā šobrīd un pat, varbūt starp visiem kādreiz dzīvojušajiem. Leodardo tāds vēl joprojām ir daudzās jomās un daudzas viņa iecere nav realizētas un padomi nav ņemti vērā. Tiesa daudzi cilvēki visaugtākās virsotnes spēj saniegt, visaugstākjā lidojumā pacelties tikai uz kādu brīdi. Mūzikas pasaulē ir pazīstami vienas dziesmas ģēniji. Tāds ir Marseljēzas autors Pjērs Degeiters, tāds ir Oginska polonēzes autors, tādi ir virkne šodienas populārās mūzikas komponisti, kuru dzīves iztiku nodrošina “vienas dienas darbs” un ar to viņi pelnīti savu dzīves misiju cilvēcei reizēm ir pelnīti veikuši. Tie ir reti gadījumi, bet ir un tie labāk palīdz saprast vispārējo likumsakarību: katram cilvēkam dzīvē ir kāda viņam vispiemērotākā vieta. Nepietiek šo vietu atrast, cilvēkam šai vietā jābūt vietā un tajā jādara savs darbs ne kādu brīdi vai dienu, bet pietiekami ilgi. Vel pirms 10 gadiem lasītprasme bija cilvēka veiksmīgas dzīves nepieciešama atslēga. Tagad tas tā vairs nav. Tiesa lasītprasme un pat vismaz vairāku valodu prasme dzimtās valodas līmenī ir visai vēlama. Pēc Kato Lombas metodikas un ar jau vismaz 10 gadus apmēram 200 -300 latu vērtas datorprogrammas palīdzību laba pedagoga vadībā katrs cilvēks spēj apgūt jaunu valodu vismaz sarunu valodas līmenī mēneša laikā. Vai tas ir vajadzīgs sabiedrībai? Vai tas ir vajadzīgs šim cilvēkam? Varbūt jā, varbūt nē. Sabiedrībai ir vajadzīgi cilvēki, kas zin un prot tas progresam nepieciešamo. Eiropas savienība laikam uz 2020 gadu uzstādījusi mērķi ap 50% vai 65% tās pilsoņu ar augstāko izglītību. Var jau būt ka izdosies, var jau būt ka kāda valsts to realizēs. TIKAI tas nozīmē, ka dzīves brīnišķīgākais laiks 16-23 gadi būs šiem jauniešiem skolas solā pavadīti; faktiski tas bieži vien līdzinās ieslodzījumam. Pieļauju, ka vismaz ceturtdaļai spožu talantu šai laikā apgriež spārnus līdz kaulam. Vai tā var būt? Tātad varētu uzstādīt mērķi līdz sespadsmit gadiem dot , teiksim šodienas maģistra līmenim līdzvērtīgu izglītību līdz 16. gadiem . Vai kaut kas tāds vispār ir iedomājams? Tā ir noticis. Kā tas var notikt?
    Izlasiet
    Masumi Imbukas – pēc trim gadiem jau var būt par vēlu
    Amososvs – Divi gadi mana dzīvē
    Ņikitinu grāmatas
    Pareizs pieticīgs uzturs, nemitīga fiziska un garīga aktivitāte; maksimālās slodzes nesalaužot; stipri strādāt pēc sirds aicinājuma; muzicēt, dziedāt, skolot dvēseli.

    Paskatieties apkārt. Mēs ik dienas jau tagad, te ik uz soļa tādus cilvēkus sastopam. Pagāssvētdien Jāņa Pāvila II ievešanas svēto kārtā lieliski muzicēja Vestards Šimkus un man vēl arvien ir šis viņa dotais impuls, kas kaut ko palīdzējis iz darīt lieliski, kaut kas nav izdevies – nu kaut vai pēdējos tekstos esmu rakstījis ar gramatiskām kļūdām. Visā skolas laikā man tikai viens sacerējums tika novērtēts ar augstāko atzīmi, gan par saturu, gan par gramatiku. Dažiem šai jomā ir tikai teicamas atzīmes.
    —————-
    Vismaz lielākajai daļai atrast savu vietu un būt tajā savā vietā.
    Tautai – katram darbu. Katram vismaz reizi nedēļā ciemoties, uzņemt ciemiņus darboties biedrībās, dziedāt korī, iet uz dievkalpojumu, sportot. Darbaholisms pēc būtības ne ar ko neatšķirās no citām atkarībām. dzīvot un strādāt ar prieku. Būt brīvam Ģimenē, zinošam, protošam
    Parei

  • Ivars 14.05.2011., 01:05 teica

    Citējot – Lielāks skaits jauniešu nekā jebkad agrāk tagad pavada skolā vairāk laika nekā jebkad agrāk. 1990. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs 67,5 miljoni cilvēku (27 % no visu iedzīvo­tāju skaita) bija skolēni, studenti vai izglītības iestāžu darbinieki – Deividu Pratu
    ——————
    TAS ir no vienas puses nenormāli un stulbi – > nepareizi, par daudz
    no otras puses – ja pārējie nemācās tad tagad straujo pārmainu laikā daudz par maz un tā visa rezultāt aizbaudām šīs vadošās ekonomikas stulbos un noziedzīgos rezultātus.
    ASV izglītības sistēmai ir jāmainās, tā kardināli mainās ik apmēram 10 gadus. Obama nupat sācis kārtējo reformu, kurai noteikti būs arī pozitīvi rezultāti, kas samazinās šis valsts “radīto brāķi” valsts iekšeinē un ārpus tās.
    Mums jādara tas pats, bet prota, ne jau kaut vai amerikaniem pakaļmērkaķojoties

  • <Ivars 15.05.2011., 01:53
    (..)
    ne jau kaut vai amerikaniem pakaļmērkaķojoties
    ========================================================
    Ivara kungs apjēdz, kāpēc notiek tā ''mērkaķošanās'' ?
    Atceras sākumskolā mācīto teoriju par būtiskākajām atšķirībām sistēmās ''sociālisms'' un ''kapitālisms''?
    Vajadzēja prof.Brīvera vakardienas lekciju apmeklēt….
    Ja pirms divdesmit gadiem Latvijā tika iedarbināts tirgus ekonomikas mehānisms (Satversme, privatizācija), tad sabiedrības un tautsaimniecības pakārtošanās/pielāgošanās procesus būs pagrūti apturēt.Pagrūti būs mainīt to būtisko motivāciju – dzīšanos pēc PEĻŅAS, iedzīvošanos par katru cenu. American way of life/American dream filosofiju nekāds Obama nespēs izmainīt un nemaz netaisās mainīt.
    Ne bez pamata jau T.Draizers romānu 'Amerikāņu traģēdija' uzrakstīja – tagad droši var rakstīt arī ''Latviešu/Latvijas traģēdiju''(sk. TF publicēto 'Atklāto vēstuli …). Process notiek…..

  • Obamas runas un ieceres ir foršas – Highlight vision for winning the future – http://obama-speech.org/transcript.php?obama_speech_id=4422
    – Lai amerikāņiem veicas!
    p.s.
    Obama’s teiktais:’This our generation’s Sputnik moment’ atsauca atmiņa lasītās atziņas par amerikāņu sistēmu:
    Amerikāņi var visu, nesaprot absolūti neko, jo apjēgt viņam nav nepieciešams. Viņi vēlamo var panākt ar priekšmetu palīdzību’
    Надежда – на новое поколение (апрель 2006 г.)
    http://zinoviev.info/wps/archives/60

  • >>> Piebaldzēniem un visiem Aicinājuma autoriem un īstenotājiem:
    LAI TOP!!!

  • >>> Edge 15.05.2011., 11:19
    “Process notiek…..”

    Notiek DAŽĀDI PROCESI. Ne tikai TAS.

  • Pierādījums.
    ***
    Mēs esam tie, kas tavās lāča ausīs likām patiesībai skanēt, gudrību un spēku devām, līdz paši grimām maldu gūstā, aizmigām pirms tavas ausis tika nocirstas un tu pats dzelmē grūsts.
    Tauta aizmigusi bija, kaut arī maldu ceļus, asinīm slacītus staigāja. Tagad jūtam mēs- tu mosties, gribi nu no dzelmes celties, lai arī mēs skaidrā ūdenī raugoties, tavas Dvēseles gaismā savus Dieva dotos likteņus piepildītu- tevi saucot īstajā vārdā – LĀČAUSIS.
    Lāčausi mosties un izgaismo Latvijas likteni!
    Mostamies lēnām pirms saules gaismu ieraugām, Lāčausim sapnis par Latviju jāredz un jāatklāj tautai.
    Redz Lāčausis sapni kā vīziju, skaistu un patiesi gudru, par Latvijas tālāko gaitu, kur spoži spīd zvaigznes trīs- brīvību nesošās rokās.
    Tās zvaigznes, kas ceļu mums rāda, kā stiprām ģimenēm- -dzimtām plaukt Latvijas zemē zaļā un plaukstošā mīlestībā Dvēseļu saitēm saistīties.
    Kas sadzirdēt šo balsi spēj, lai mostas, domāt sāk un rīkoties- savu dzīvi veidot darbībā un kopu lietas gudri kārtot sāk!
    Skan!
    Tautas balss-Dieva balss un
    Lāčausim aug ausis!
    Lāčausis ar saules karogu rokās
    Nāk izvest latvieti katru
    No lipīgām maldu mokām.
    Tev pašam seglot Antiņa Dimanta zirgu
    Pa balto Dvēseļu taku
    Uzjāt savā stikla kalnā,
    Ar brīva cīrula treļļu stīgām
    Siet sirdi ar Saules ilgām
    Un izskanēt zilo vizbuļu dziesmā!

  • P.S.
    Jautājumus, komentārus, protestus, kā arī PP priekšlikumus var sūtīt:
    agnesemac@inbox.lv

  • >> Edge 15.05.2011., 11:19
    “Process notiek…..”
    Notiek DAŽĀDI PROCESI. Ne tikai TAS.
    ========================================================
    ‘Simts veidos mainoties, tas pats ir ienaidnieks’-?
    to nelabo valdošo ‘meistrīmu’, kas ievelk savā straumē aizvien vairāk cilvēku – der saskatīt un labāk apjēgt,-varbūt palīdzēs izrauties un/vai pārvarēt?

  • kapitālismā, ja Tu tajā dzīvo, nav iespējamas traģēdijas; tikai drāmas, jo pats kapitālisms ir globāla traģēdija

  • Kas attiecas uz izglītošanu vai kā te kāds komentētājs teica – apmācīšanu(kas ir tuvāk mūsdienu izglītošanas rezultātam), man bieži jādomā, kāpēc gan visus bērnus pēc iespējas ātrāk jāiegrūž kaut kādās bezjēdzīgās sistēmās, kurās viņiem spiež saprast, ka visam jau ir atbilde un pie tam viena vienīgā – pareizā?
    Es pati atceros cik man ļoti nepatika apmeklēt skolu tikai tāpēc vien, ka nekad nekas radošs tajā nevarēja notikt.

  • Vecāku sapulcē kāda māmiņa satraucās, ka skolotāja neko bērniem nespēj iemācīt (tā arī bija), bet nesaprata jautājuumu – kāpēc vecāki neiemācīja šo skolotāju cienīt?

  • Alma Kopa

    Man šķiet, ka apmācīt var arī suņus, kaķus, lauvas, bet cilvēkam ir jāveidojas un jāmācās būt par Cilvēku.
    Smieklīga ir visa tā apmācīšana, kad vecāki, kas pabeiguši vidusskolas saviem bērniem jau pēc 4.klases nevar palīdzēt ne matemātikā, ne latviešu valodā, ne vēsturē vai bioloģijā.
    Viens otrs, protams, var, bet lielais vairums nē. Kāda jēga bija mocīties 11 vai vairāk gadus? Pie kam bieži cilvēciskās īpašības arī stipri pietrūkst.
    Ģimene, protams, ir labākā vide, vienīgi grūti ir iedibināt ģimeni ar tik izplūdušiem priekšstatiem par to, ko nozīmē ģimene. Pie kam bērnudārzos izaugušajai paaudzei jo sevišķi…

  • Ne bez pamata jau T.Draizers romānu ‘Amerikāņu traģēdija’ uzrakstīja – tagad droši var rakstīt arī ”Latviešu/Latvijas traģēdiju”(sk. TF publicēto ‘Atklāto vēstuli …). Process notiek…..
    ——–
    tagad, jautājums. Draizera amerikāņu traģēdija ir par nenobriedušu tradicionālā garā audzinātu jaunēkli, kas izrāvies no ģimenes apskāvieniem un sastrādā lietas, t.sk. savu sievu nozūmē, ar domu ka nākamā būs labāka. kāds tur sakars ar latviešiem un viņu nespēju dzīvot sev par labu?

  • Pilīnbā piekrītu Sandrai par to apmācīšanu. Man ir stipri līdzīga pieredze. Pats spēju sekot līdzi mācību vielai un kvalitatīvi “pieņemt apmācību” tikai līdz kādai 4. klasei (vispār esmu nomācījies astoņas). Kaut arī nevarētu teikt, ka skola nav neko man devusi, skolā iet man patika, radošajās nodarbībās, kā darbmācība, zīmēšana, fizkultūra, pa retam arī citās mācībās, esmu piedalījies aktīvi un no sirds. Ārpusklases pasākumi, tūrisms, klases vakari, arī ļoti patika. Lasītprasmi, cik atceros, biju apguvis jau pirms skolas, jo pašam gribējās visu ko mācīties (pat tulkoju no krievu valodas visādu tehnisko literatūru, kā nu mācēju). Par bērnudārzu arī nevarētu teikt neko sliktu (tas gan bija Padomju laika bērnudārzs ’80 gadu sākumā, kā tagad bērni jūtas bērnudārzā – nezinu). Bija reizēm tā, ka stipri ilgojos pēc mājām, kad nācās vairākas dienas pēc kārtas pavadīt bērnudārzā, taču pa nakti arī bērnudārzā bija interesanti – varēja visādus podus gāzt.
    Par ģimeni – ar ģimeni man ir paveicies tādā ziņā, ka viņi neko daudz mani netraucēja, strādāt lika šo to, pie darbiem dažādiem esmu radināts, bet arī – daudz ko varēja sarunāt, un varēju saprast arī priekš kam tas viss.
    Jā, mans priekšstats par ģimeni kādam varētu likties pārāk izplūdis, primitīvs, var būt pat perverss (tas ļoti atkarīgs no personīgās pieredzes, kā mēs katrs to izprotam), taču man šāds formulējums (kā aprakstīju augstāk) liekas gana precīzs. Pašam priekš sevis man ir diezgan skaidrs, kas ir ģimene, kas ir dzimta, kā veidojas sabiedrība, kāpēc Es to šobrīd uzskatu par slimu, un kādām attiecībām ideālā variantā vajadzētu būt starp vecākiem un bērniem. Ģimenes un sabiedrības veidošanas jautājumus, manā skatījumā, būtu ļoti svarīgi arī turpmāk apspriest, kaut vai šīs koncepcijas ietvaros.

  • Sandra
    15.05.2011., 17:07

    Jūs ļoti labi esat problēmu norādījusi, ja jau

    „Smieklīga ir visa tā apmācīšana, kad vecāki, kas pabeiguši vidusskolas saviem bērniem jau pēc 4.klases nevar palīdzēt ne matemātikā, ne latviešu valodā, ne vēsturē vai bioloģijā.”

    Kā gan šādi vidēji izglītoti cilvēki spēs savus bērnus mājas skolās/mājās apmācīt, ja viņi pat palīdzēt nespēj. Tur nekāda mājas apmācīšana nesanāks.

  • Kādēļ gan bērnudārzos izaugušie nezina, kas ir ģimene? Varbūt domājat, internātos un bērnu namos izaugušos?

  • To Alma Kopa.
    Var būt, esmu unikums šajā ziņā, un izņēmums no normas (vidējās statistikas), bet augstskolas kursu tādās zinātnēs kā elektronika, IT tehnoloģijas, psiholoģija, psihoanalīze es sāku iet jau tad kad citi mani vienaudži vēl nebija pamatskolu beiguši. Ļoti ātri sapratu, ka ar vispārējās izglītības sistēmā apgūtu četru klašu vielu man nav nekādas jēgas pat mēģināt stāties visusskolā. Tamdēļ, jau sen biju nolēmis iet, manā skatījumā, taisnāko ceļu. Bez n’tajām iesvētības pakāpēm un fragmentāras zināšanu apgūšanas, uzreiz ķēros vērsim pie ragiem, sāku dzīvot savu – reālu dzīvi, mācīties no dabas, no citiem cilvēkiem. Esmu atradis tādus skolotājus kādus diezvai kādā universitātē būtu varējis atrast un tieši specialitātē, kas man interesē tajā brīdī.

  • Ivars
    15.05.2011., 15:18

    kapitālismā, ja Tu tajā dzīvo, nav iespējamas traģēdijas; tikai drāmas, jo pats kapitālisms ir globāla traģēdija

    (Mana vēstule publicēta RB-sī 28.03.2006.)
    „Komunismu – mauzolejā!”
    Kapitālismu – kapā!

    J.Brinkmanis 20.marta Rīgas Balsī vēstulē „Komunismu – mauzolejā” satraucies, ka Rīgas dome varētu celt dzīvokļus uz viņa (nodokļu maksātāja) rēķina. Taču piesauktais Satversmes 105. pants tieši saka: „Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.”
    Latvijai pa galvu pa kaklu pārmetoties no viena grāvja (komunisma/sociālisma) otrā (kapitālismā), tūkstošiem cilvēku tika liegts visusvarīgākais īpašums – miteklis, jumts virs galvas, jo viņiem bija iegadījies dzīvot kāda kādreizējā īpašumā. Un te nu valsts (ikviens pilsonis) ir atbildīga, lai visiem būtu kaut cik vienlīdzīgas iespējas tikt pie šī īpašuma.
    Kapitālisms pēc būtības ir tāds, kas daudzus ved uz kapu, to simboliski rāda šī vārda saīsinājums: kap-s. (Komunisms ved kom-ā…) Tāpēc negodāsim Čērčilu un citus šī kap-a apoloģētus! Tam pašam – kapitālismam – vieta kapā!
    Jo: nu nevajag taču mocīties ar iešanu tikai pa grāvjiem! Ir! Ir trešais ceļš – zelta vidusceļš! Tikai pa to iespējams iet CILVĒKCIENĪGI!

  • <Laura R. 15.05.2011., 23:12
    (..)
    Ir trešais ceļš – zelta vidusceļš! Tikai pa to iespējams iet CILVĒKCIENĪGI!
    ========================================================
    Iespējams iet? Cik daudz bija mācekļu, kas kopā ar savu skolotāju Jēzu krustu nesa?
    Cilvēkcienīgi – tas ir Golgātas ceļš, kas nebūt nav gluds asfaltēts lielceļš lejup no kalna.
    p.s.
    Par 'trešo ceļu' skarbajos dzīves apstākļos ir viens spilgts (cinisks) apraksts A.Grīna 'Dvēseļu putenī' –
    Z-svētku kauju laikā Sibīrijas pulka karavīri prāto:'Priekšā vācieši, aizmugurē latvieši – viens mums pareizticīgajiem ceļš atlicis – debesīs.'(citēju pēc atmiņas).

  • Pārdomām par ‘trešo ceļu’ –
    Pa Golgātas ceļu / ИДИ НА ГОЛГОФУ
    http://www.zinoviev.ru/rus/golgofa.html

  • Atgriežos vēlreiz pie aicinājuma idejas.

    Ideja man protams ir skaidra. Saprotu ari aicinājuma autoru domāto. Es pilnībā piekrītu, ka mūsdienu skolas sistēma ir nepilnīga un neatbilst vesela cilvēka gara attīstībai un cilvēka gara spēju apgūšanai. Jau šodien tā pielāgota Boloņas sistēmai un nākotnē tiks vēl vairāk virzīta šai virzienā. Tas ir virziens, kurš balstās nevis uz gara izaugsmes, bet uz ekonomiskiem apsvērumiem.

    Piekrītu arī ka izglītoties var arī mājas apstākļos un ģimenes lokā. Bet tad ģimenei jābūt attiecīgi izglītotai. Nekādā gadījumā nepietiek ar aroda nodošanu no vienas paaudzes uz nākošo. Tā nav nekāda garīgā izaugsme, par kuru šeit TF lapā iet runa.

    Garīga cilvēka izaugsme ir cilvēka pietuvināšanās visuvarenajam Dievam. Izpildīt Dieva uzdoto uzdevumu uz šīs zemes un atgriezties pie Dieva. Katram savs uzdevums. Ne vienmēr dēlam tas pats uzdevums, kas tēvam. Tātad, nododot savam dēlam savu arodu, tēvs nepalīdzēs dēlam piepildīt Dieva uzdoto uzdevumu. Vai mūsdienu tēvs vai ģimene, dzimta spēs sniegt tādas zināšanas, kādas dēlam nepieciešamas sava uzdevuma veikšanai? Domāju, ka ne. Tieši tādēļ ir nepieciešamas skolas. Bet ne tādas, kādas tās šodien ir, bet tādas, kuras māca katram ieklausīties savā dvēselē. Ieklausīties Dieva gribā un saprast to. Apgūt skolā nepieciešamās zināšanas un instrumentus, lai veiktu Dieva izvēlēto uzdevumu.

    Tādas skolas un skolotāji mums nepieciešami. Un tad nebūs jāsmejas par Piebaldziešu aicinājumu un vīziju:
    „Pasaules un kaimiņvalstis ar sapratni un atbalstu izturas pret Latvijas centieniem veidot pašiem savu saimniecisko, intelektuālo un garīgo dzīvi. Sāk saprast, ka cilvēcei ir nākotne.”

    Ne jau tikai, ka cilvēki ir nākotne, bet arī kāda ir cilvēka loma šai zemē, kāds ir tā uzdevums un kā to var sasniegt. Mēs neesam sūtīti uz šo planētu lai patērētu (iztērētu un izpostītu) dabas bagātības, resursus, bet lai koptu un izmantotu tās, attīstot savu dvēseli.

    Tad tiešām:
    „Latvijā ierodas daudz tūristu nevis, lai kaut ko tā vienkārši apskatītu, bet, lai saprastu un mācītos kā var veidot dzīvi, kļūstot laimīgiem.”

    Tas ir arī mans sapnis!!!

    Bet, lai to sasniegtu nedrīkst atcelt likumu par obligātu skolas apmeklēšanu. Tā būtu briesmīga kļūda, jo tad mēs ne tikai nesasniegtu savu sapni. Mmums nav vēl pagaidām nepieciešamā bāze tādām apmācībām ģimenēs, nav arī tādas ģimenes. Tad mēs vienkārši degradētos un pakļautu sevi verdzībai. Jo visiem zināms, ka valda tas, kurš vairāk saprot dotās sistēmas un tās vērtības ietvaros, ka nezinošam var jebko iestāstīt, pasniegt stikla vai plastmasas pērlītes īstu pērļu vietā, zaļus papīrīšus apmainīt pret vērtīgu koksni, u.t.t.

    Tādēļ mans priekšlikums ir skolu reforma. Skolas ir jāreformē pēc latviešu gara interesēm un nevis pēc ES un Boloņas projektiem. Jācīnās par jaunu priekšmetu ieviešanu. Piemēram, priekšmetu par cilvēka vietu un uzdevumu uz mūsu planētas. Par Dieva plāniem un nevis reliģiju. Jo Dievs ir viens, bet reliģiju ir daudz.

    Latvieši vienmēr ir bijuši ticīgi, bet ne vienmēr reliģiozi. Latvieši Dievu saskatījuši katrā būtnē, mēs pazīstam Vējamātī un Mežamāti u.d.c. Tā ir pareizā pieeja, tas viss ir Dievs dažādās savās izpausmēs.

    Šodien katram varbūt ir cita izpratne par Dievu. Par to vajadzētu runāt. Vajadzētu runāt par jaunu skolas apmācības programmu, par priekšmetiem, pedagoģiju kā tādu, par pasniegšanas veidiem un vietām. Varbūt kādus priekšmetus vajadzētu pasniegt brīva dabā? Tās ir ārkārtīgi nopietnas reformas.

    Pēc tam, kad būs panākta vienošanās visas Latvijas mērogā, tāds aicinājums tad jāiesniedz attiecīgajās struktūrās un institūcijās un par to jānobalso.

  • Unikāti tādēļ arī saucas unikāti, ka tādu ir ārkārtīgi maz. Tāds bija arī augstāk minētais Leonardo.

    Lielais vairums, atceļot likumu par obligātu pamatskolas izglītību, degradēsies, un katrai nākamai paaudzei būs arvien mazāk iespējas (skatoties statistiski) apgūt savu gara potenciālu, jo vecākiem arvien mazāk būs ko ielikt šūpulī.

    Katram ir sava izvēle! Neatkarīgi no likuma, katrs iet savu izvēlēto ceļu. Skola to var atbalstīt un var arī traucēt. Tādēļ jārūpējas par to, lai skola mūsu individuālos attīstības un izaugsmes ceļus atbalstītu. Dotu mums nepieciešamos instrumentus. Nepiegružotu bērna galvu ar nevajadzīgu informāciju. Skolotājs ir noderīgs un pat nepieciešams katram. Pat visgudrākajam pravietim ir vai ir bijis skolotājs. Visbiežāk tie nav paša vecāki.

  • Alma, Sandra un vēl pārējie, kas te gudri diskutē. Problēmai ir jau SEN atrisinājums. Šis risinājums der gan mājās gan skolā.
    RISINĀJUMS : http://www.ted.com/talks/lang/rus/salman_khan_let_s_use_video_to_reinvent_education.html (angliski ar krievu subtitriem)
    Un S.Khana majaslapa : http://www.khanacademy.com

  • Paldies, Alma Kopa par sapratni, vērtīgām atziņām, papildinājumiem un ierosinājumiem. Cik redzu, domstarpības un pretenzijas attiecībā uz augstāk apspriestajiem jautājumiem mums vairs nav.
    Jāķeras pie skolu reformas. Pagaidām šajā jautājumā man nav konkrētu ideju, bet pie tā ir jāstrādā. Kaut arī man ir pieredze darbā ar bērniem (arī pieaugušiem bērniem), esmu sarāvis saites ar tagadējo izglītības sistēmu. +/- tāda kāda tā ir patlaban, tā pastāvēs tikmēr kamēr pastāvēs pūļa-elites kārtība un naudas sistēma. Tālāk, droši vien, jāorientējas uz dažādām tautas skolu kustībām, kā piemēram: http://dabas-berni.net/
    Domāju, tā nav pārāk tāla nākotne, ka izglītošanās ģimenē un dažādas tautas skolas jau būs kļuvušas par normu mūsu sabiedrībā.

  • Edge,
    man nav izlasāms teksts šajā saitē – http://www.zinoviev.ru/rus/golgofa.html
    Tas ir šāds: ČÄČ ĶĄ ĆĪĖĆĪŌÓ
    Vai vari, lūdzu, atsūtīt krieviski?
    laura@mt.lv

  • Janis
    16.05.2011., 00:28

    http://www.khanacademy.com

    Noskatoties ievadu un vienu lekciju algebrā, radās pozitīvs iespaids. Aizdomas man radīja tikai Billa Gates klātbūtne, jo zināms, ka viņš nav ne cilvēces ne dabas draugs.

    Materiāls tik tiešām liekas izmantojams eksaktajās zinātnēs. Domāju, ka to pat nevajag tulkot. Teksts ir tik vienkāršs un piemērotā tempā runāts, ka to varētu arī skolnieks saprast. Bet kā jau ievadā teikts, ne katram skolniekam šāda apmācības sistēma ir piemērota. Tādēļ tā var būt kā skolotāja atbalstošs paralēls mācību programmas izplatīšanas paņēmiens.

    Turklāt pārējiem priekšmetiem: vēsturei, literatūrai, gara mācībai (kādu to vēlas progresīvi domājoši Latvijas iedzīvotāji), u.c. priekšmetiem nepieciešams skolotājs. Vēstures priekšmets ir svarīgs, jo vēsture katrai valstij un tautai ir sava, to nevar pārņemt no citām tautām. Vēsture tiek rakstīta valsts politikas augstākajā līmeni ar diplomātu piesisti nepieciešamības gadījumā. No vienas puses. No otras puses, katram jāzina savas saknes, un to neviens cits mums nevar pastāstīt.

    Jāatzīmē arī, ka šāds apmācības paņēmiens neveicina radošu pieeju zinātnei. Tādēļ katra priekšmeta ietvaros jābūt vēl arī radošām nodarbībām.

  • Kas manā izpratnē ir seksuālā enerģija, un kāpēc Es tik ļoti bieži to pieminu savos komentāros.

    Tēma ir veca kā pasaule būtībā.
    Jāsāk, droši vien, ar bioloģisko pusi. Kāds noteikti būs ievērojis, ka dzīvniekiem spēja uz dzimumaktu pārsvarā parādās tikai vienu reizi gadā (dažām sugām biežāk, kā trušiem piemēram), taču cilvēkam šāda spēja piemīt visu gadu. Kāpēc tāda netaisnība dabas likumos, vai kļūda Dieva plānā? Nekādas kļūdas, vai netaisnības protams, nav. Vienkārši dzīvnieki nerada realitāti (paši nenosaka apstākļus kuros dzīvo), līdz ar ko dzīvniekiem sekss ir vajadzīgs tikai pēcnācēju radīšanai. Savukārt cilvēks (radības kronis pēc Dieva plāna) – rada. Jautājums tikai, cik apzināti mēs katrs to savu realitāti radam, un cik kvalitatīvs mums ir šis sekss (Es nerunāju tikai par dzimumaktu tā klasiskajā izpratnē bet skatos daudz plašāk).
    Kāpēc mūsdienu kultūrā šī tēma tik maz tiek apspriesta, kāpēc vecāki ar bērniem par šādām tēmām parasti izvairās runāt atklāti, kaut arī zināms, ka bērna seksualitāte un spēja pašam šo enerģiju apgūt un pielietot veidojas jau agrā bērnībā un ir ļoti nozīmīga visā viņa turpmākajā dzīvē (sīkāk par bērnu seksuālo attīstību, sava dzimuma apzināšanos, bērnu un vecāku attiecībām, un niansēm meitaņu un zēnu psihē dažādos attīstības posmos var šeit palasīt: http://www.koob.ru/horney_karen/feminine_psychology)? Domāju, ka atbilde ir ļoti vienkārša – lai daži, kuri šīs lietas pārzina, varētu valdīt pār tiem, kuri neapzinās savas spējas un atbildību radīt pašiem savu realitāti. Vai tad mēs neredzam sakarību starp spēcīga indivīda spēju kontrolēt savu seksuālo enerģiju un spēju kontrolēt pašam savu realitāti (veidot apstākļus kuros dzīvojam)? Jo šis sekss mazāk individuāls, mazāk vērsts uz kaut ko konkrētu, vairāk uz masām (masu apziņu), jo mazāk šāds cilvēks nosaka apstākļus savā dzīvē. Individualitāte, savu spēju un lomas apzināšanās ir fundamentāli svarīga piemērota seksuālā partnesa izvēlē. Ja cilvēks labi apzinās savas spējas, labi apzinās savu vietu šajā 3D realitātē, saprot ko pats grib, viņš atrod piemērotu seksuālo partneri, šāda pāra dzīve ir samērā pašpietiekama un izzūd vajadzība pēc ārējām autoritātēm (tātad, lielākais drauds jebkādas pūļa-elitārās sistēmas pastāvēšanai).
    A ko dara jauniši tagad (ne visi protams, bet tie kuri vedās uz masu kultūras uzspiestajiem stereotipiem)? Tusiņi, izklaides, sports. Kur tur individualitāte kāda? Nekāda. Tikai instinkti, savstarpēja konkurence un pūļa apziņa. Šādā veidā tiek atrasts partneris – vairāk vai mazāk saderīgs instinktīvā līmenī, tiek izveidota ģimene, nāk pasaulē bērni. A kas satur kopā šādas ģimenes? Parasati – izdzīvošanas un vairošanās instinkts un bērni (arī sabiedrībā pieņemtie likumi un morāles normas, kuri gan zaudē savu nozīmi pēdējā laikā – sevišķi jauniešu vidū). Kas notiek ar seksuālajām attiecībām šādās ģimenēs? Ja starp partneriem nav vadošā garīgā saistība, (partneris izvēlēts pēc principa – izvēle starp lielāko un mazāko ļaunumu) – attīstība vīra un sievas seksuālajās attiecībās nenotiek, seksuālā enerģija ātri tiek iztērēta, tās kvalitāte krītas, tiek atklāts, ka bērniem šīs enerģijas kvalitāte ir daudz augstāka nekā vecākiem, līdz ar ko bērni arī kļūst par galveno seksuālās enerģijas avotu šādās ģimenēs.
    Piemērs iz dzīves – “zombokaste” – vīrs skatās sportu, sieva – seriālu. Tā ir seksuāla darbība, vai nav? Un ja tā arī nav seksuāla darbība – kas tad tas ir!? Sieva nesaņem attiecīgās sievietes ķermenim nepieciešamās komponentes un informāciju no vīra, vīrs nesaņem no sievas. Loģiski, kāds rezultāts no šāda seksa? Pareizi – Patēriņš! Un šādi patēriņu veicinoši piemēri rietumu – patērētāju sabiedrībā ir redzami ik uz soļa. Visas reliģijas un oficiālā izglītības sistēma uz to dzen.
    Kur ir āķis reliģijā (vismaz kristietībā, kā dominējošā reliģijā rietumu pasaulē)? Kā zināms, visādās mitoloģijās un reliģijās vīrišķā seksuālā enerģija parasti tiek apzīmēta kā svētais gars, sievišķā – zeme. Kā zināms, kristietība pieskaitāma pie patriarhālām reliģijām, līdz ar ko vērojama visa šī vīrišķās enerģijas dominante rietumu sabiedrībā bieži vien pilnībā ignorējot zemes vajadzības (un nekāds feminisms šo situāciju neglābj, tā ir tāda pati galējība kā visas citas ar smadzeņu kreisās puslodes dominanti saistītās galējības). Tādēļ, manā skatījumā, rietumu civilizācija (pēc bībeles koncepcijas veidotā civilizācija) ir nonākusi strupceļā un zaudējusi saikni ar realitāti. Svētais gars ticis izcelts – zeme noniecināta (visi tiecas uz debess māju un tur visi līdzekļi attaisno mērķus, pat planētas iznīcināšana). A planēta negrib, lai viņu iznīcinātu (sieviete negrib, lai viņu izmantotu tikai materiālo labumu nodrošināšanai).
    Tādēļ, mīļie tautieši, negulsimies zem bībeles koncepcijas (kā Slavoļubovs savās lekcijās bieži saka: “леч под библейскую концепцию”), meklēsim savas saknes, cienīsim savu zemi, turpināsim veidot savu koncepciju un mācīsimies veidot savu realitāti. Viss ir mūsu pašu rokās (sirdīs, prātos).

  • Par aicinājumu – patīkami lasīt, bet pretenzijas saprotu.
    1) Liela daļa ir formā, ko esmu atklausījusies skolotājas praksē – vēlamo nosaukt kā esošu.
    2) Sarežģīti, ja visi lasītāji kopā ar aicinājuma autoriem nesaredz mācības, kas mums tiek dotas un tāpēc neredz, kur sācies pavērsiens.
    3) Tieši tāpēc, ka peļņa pāri visam, ir finansiāla pasaules krīze. Kļūdains uzskats radījis lielu katastrofu. Dabiski vajadzētu būt, ka iesaistītie cilvēki no tā izdara secinājumus.
    4) Ja Latvijā tikdaudz cilvēku vienlaicīgi plosās par izglītības jautājumiem, es to uzskatu par kampaņu- izņemot šos aicinātājus, jo viņiem ir pieredze .
    5) Apvienojot abas tēmas- pāriešanu uz cita tipa materiālo vērtību apmaiņu kopā ar citādu apmācības modeli, rodas lielākais no jautājumiem: kā atrisināt īpašumu jautājumus(zemes un ēku īpašums ir viena lieta, kas neapšaubāmi traucē ideālas sabiedrības molekulas izveidei, jo saista ar atmirstošajām struktūrām.) Bet jebkurai kopienai mūsu klimatiskajos apstākļos ir nepieciešams jumts virs galvas.
    5) Almai – vecāku iemācītais cilvēkā paliek ilgāk nekā skolas iemācītais. Jo gudrāki vecāki, jo prasmīgāks bērns. Un nekur nav teikts, ka dumju vecāku bērns nonāks gudrāka pedagoga rokās, jo arī tos taču mēs vēlamies jaunus?
    6)Esmu jau šeit rakstījusi – daba ir lielākais no skolotājiem. Un tiem, kas izaug uz asfalta, nekādas inteliģences nevar būt, tāpēc, ka nav ne mazākās izpratnes par likumsakarībām, kas nav atkarīgas no mūsu gribas.Lai kā izklausītos, ka tas ir solis atpakaļ, šķiet, ka spirāle ir tur, kur iespējams saslēgties ar iepriekšējo paaudžu pieredzi.
    7) Nezin, vai cilvēki, kas paaudžu pieredzi uzskata par revidējamu, var radīt izeju no civilizācijas strupceļa?

  • lurikes rakstītajā maļās viens un tas pats vecais, manprāt nepareizais.

    kā atrisināt īpašumu jautājumus(zemes un ēku īpašums ir viena lieta, kas neapšaubāmi traucē ideālas sabiedrības molekulas izveidei, jo saista ar atmirstošajām struktūrām.)
    ————–
    kāpēc jūs domājat, ka īpašumu jautājumi ir JĀRISINA??? kāpēc jūs domājat, ka (tipa sociālistiska) PĀRDALE no veiksmīgākajiem uz mazākveiksmīgiem pasaulē radīs principiālu pavērsienu un uzlabos “dabīgos evolūcijas un konkurences likumus”, palīdzēs uztaisīt “pareizo molekulu”?

    vai cilvēki, kas paaudžu pieredzi uzskata par revidējamu, var radīt izeju no civilizācijas strupceļa?
    ———–
    tipa, dievs-daba-darbs? vai tomēr paaudžu pieredze jāpārdomā un jāatrod, kur tad vecajie gudrajie nobraukuši strupceļā?

    daba ir lielākais no skolotājiem. Un tiem, kas izaug uz asfalta, nekādas inteliģences nevar būt, tāpēc, ka nav ne mazākās izpratnes par likumsakarībām,
    ———
    man te brīvdienās bij līdzīga diskusija ar kaimiņu-gudrinieku. par to, vai mums ir mēraukla – kā noteikt, kam ir izpratne par likumsakarībām, un kurš tuvāks ir “lielā dabas skolotāja mācībām”. nekur tālāk par to, ka jāspriež pēc rezultātiem, bet rezultātus var iegūt tikai savā darbā, nevis citam noņemot un “pārdalot”, netikām.

  • http://www.khanacademy.com/
    Jāni, piekrītu, ka šis ir ļoti labs veids zināšanu ieguvei. Pagaidām nekas labāks netiek piedāvāts.
    Skolotājs parasti katram atrodas, kad pienāk laiks.

    Es arī domāju, ka ģimene ir labākā skolas vieta.
    Mēs esam pieradināti domāt, ka neko nesapratīsim un nespēsim izzināt, ja nebūs kāds, kas pasaka priekšā kā muti nomazgāt un kā “pareizi” lietas redzēt.

  • Starp citu, ja nebūtu “samuļļāts”, nebūtu neko jāatrisina.
    Diez kur mēs liktu savu enerģiju?

  • ArVids 16.05.2011., 00:53
    “Domāju, tā nav pārāk tāla nākotne, ka izglītošanās ģimenē un dažādas tautas skolas jau būs kļuvušas par normu mūsu sabiedrībā.”
    ***
    ArVids 16.05.2011., 11:46 “Kas manā izpratnē ir seksuālā enerģija, un kāpēc Es tik ļoti bieži to pieminu savos komentāros…. Domāju, ka atbilde ir ļoti vienkārša – lai daži, kuri šīs lietas pārzina, varētu valdīt pār tiem, kuri neapzinās savas spējas un atbildību radīt pašiem savu realitāti. Vai tad mēs neredzam sakarību starp spēcīga indivīda spēju kontrolēt savu seksuālo enerģiju un spēju kontrolēt pašam savu realitāti (veidot apstākļus kuros dzīvojam)? Jo šis sekss mazāk individuāls, mazāk vērsts uz kaut ko konkrētu, vairāk uz masām (masu apziņu), jo mazāk šāds cilvēks nosaka apstākļus savā dzīvē. Individualitāte, savu spēju un lomas apzināšanās ir fundamentāli svarīga piemērota seksuālā partnesa izvēlē. Ja cilvēks labi apzinās savas spējas, labi apzinās savu vietu šajā 3D realitātē, saprot ko pats grib, viņš atrod piemērotu seksuālo partneri, šāda pāra dzīve ir samērā pašpietiekama un izzūd vajadzība pēc ārējām autoritātēm (tātad, lielākais drauds jebkādas pūļa-elitārās sistēmas pastāvēšanai).”
    ***
    KĀDS gudrs cilvēks TE skaļi ieteicās: “Jebkuras runas, par jebkurām enerģijām ir jāsāk ar pamatskolā mācīto enerģijas definīciju, kuru 99% par enerģijām runājošie un “ar tām strādājošie” bieži uztver kā atklāsmi – Enerģija ir spēja paveikt darbu.”
    ***
    Un tad VIŅŠ pie sevis vēl šo to padomāja un uzrakstīja sekojošo:
    “Seksuālā enerģija būtu sadalāma vismaz divos tās apakštipos 1. spēja reproducēt sevi fiziski 2. spēja reproducēt sevi garīgi-gudrība.
    Gudrība varētu būt dalāma “teorijā”, “praktiskā gudrībā” un “uzticībā”
    Praktisko gudrību ir ļoti daudz un tās ir ļoti dažādas.
    Cilvēks pirmo reizi satiekot citu cilvēku vai kādu “patiesu vēsti” bieži spēj to “novērtēt kopumā” (neatkarīgi no ziņojuma formālā informatīvā apjoma apmēram 15-20 sekundēs; par “ziņojumu” var uzskatīt arī tikšanos ar nepazīstamu cilvēku, kad “ziņojuma apjoms” ir praktiski bezgalīgs) no NODERĪGUMA SEVIS TURPINĀŠANAI viedokļa – tā tad arī visa seksuālā enerģija.
    —– —————-
    Es visai cieti pastāvu uz to, ka ir jārunā par bezapziņu un apziņu. Cilvēki parasti apzinās ap 0,01% – 0,1% no tā, ko domā un kā domā.
    Man ir pamats uzskatīt, ka es apzinos ap 0,5% sava domāšanas procesa. Iespējams, ka daži cilvēki paši spēj apzināties līdz 5% savu domāšanas procesu vai arī dažu psihoterapeitu-hipnologu vadībā spēj uz savu domāšanas procesu apzināšanās palielināšanas rēķina forsēt apzināto domāšanas procesu īpatsvaru līdz 5%. Kādā šīm metodikām pakļautā grupā apmēram 5 gadu laikā pēc eksperimentu sākuma “pilnīgi nejauši gadījās” letāli iznākumi (nāves) gandrīz pusei grupas dalībnieku. Tās bija īstas nejaušības. Eksperimentus pārtrauca.
    —— ————-
    JA rakstnieks uzraksta kaut ko cilvēkiem vajadzīgu. JA cilvēki izlasa TO un tas viņus spārno un palīdz vai liek veikt lielus darbus, TAD pilnīgi objektīvi TEORĒTISKI ir iespējams izmērīt vai vismaz novērtēt “kvēlo vārdu enerģiju”.

    JA kāda ideja vai to kopums pārveido pasauli, TAD šai idejai vai to kopumam ir objektīvi izmērāma vai vismaz novērtējama enerģija.

    Jo vairāk cilvēks apgūst “zinātnes no grāmatām” jo vairāk enerģijas viņš tērē ar jutekļiem fiksētas enerģijas filtrēšanā. Ir daudzas lietas, ko “izglītots cilvēks” vienkārši neredz, jo “tā nevar būt”".

  • Cien- rv. Kur jūs izlasījāt, ka aicinu kaut ko “pārdalīt”? Ja mani aicina veidot jauna tipa skolu, tai ir jāatrodas zem jumta, bet nav domājams, ka jauns tips varētu rasties Rīgas blokskolās, visa apkārtējā vide nesekmē tuvību dabai.
    Jā, Dievs, Daba, Darbs. Manuprāt, tas ir labāk nekā deokupācija dekolonizācija un deportācija. Vardarbīgi.
    Kur tur ir kaut kas šķērsām?

  • Latvijā šobrīd cilvēki diezgan aktīvi veido alternatīvās skolas. Būtu noderīgi pie tam alternatīvajam skolām veidot arī nodarbības interesentiem. http://www.saulesskola.lv/index.html
    nevajadzētu arī nonicināt “blokskolu” skolotājus. Tie pagaidām māca/audzina lielāko daļu mūsu bērnu.

  • cien lurike,
    ja jus aicina veidot jauna tipa skolu, to (vismaz cik es to saprotu) var izdarit divos veidos:
    - interesenti sametas naudinju un uztaisa;
    - kads cits iedod (piem valsts, eiropa, pashvaldiba).
    abos gadijumos notiek lidzeklju pardale – delj skolas projekta kads cits kaut ko nedabuu.
    un teicieni par atmirstosham strukturam un jauno sabiedribas molekulu kaut kaa velk uz pagajushaa laika socialisma terminologiju.

    ciktal par dievs-daba-darbs, jautajums bija konceptuals – vai mes ejam uz “jaunu sabiedribu, jaunam attiecibam”, vai tomer “vecie patriarhalie vezhi jaunaas kuliitees”?

  • delj skolas projekta kads cits kaut ko nedabuu.

    Nav pareizi. Nodokļu maksātāji vēlās lai valsts to nodokļu daļu, kuru tā izmantotu viņu bērnu izglītošanai lielajā skolā, ļautu viņiem ieguldīt alternatīvajā skolā.

  • From: ivars.alksnis@hotmail.com
    Subject: RE: Atbalsta biedribas dibinasanas sapulce
    Date: Mon, 21 Sep 2009 15:13:04 +0300

    Būšu klāt
    vairāk neko nesolu

    Mazliet …. lirikas
    Katra cilvēka dzīvē IR kaut kādas vadlīnijas vai mezgla notikumi
    Manā dzīvē kaut kādā mērā viena no vadlīnijā ir norvēģu rakstnieka Gilbransena grāmata “Un mūža meži šalc “. Gilbransens sarakstīja šo grāmatu, saņēma par to Nobela balvu un ….. laikam viss par viņu, varbūt. Par ko ir grāmata …. par vienu vīru no slavas vainagotām lauku mājām, kas ir paputējušas, bet, kuras šis cilvēks atkal …. uzceļ pārticībā, par šī cilvēka dzīvi, kas kļūst par cilvēku, ko zin plašākā apkaimē un kas mirst pavasara plūdos glābjot bērnu … un tas laikam būtu īsumā viss par šo grāmatu, varbūt.
    Viens tāds notikums “informācijas tehnoloģiju laikmeta” sākumos ir kādā 1985. gadā, kad profesors Vītols no cietvielniekiem “stāstīja par to kas … būs”. Nu kaut kad būšot tā kā bijis jau kādreiz sen, sen ….
    Agrs vasaras rīts. Lauku mājās visi vēl guļ. Pirmais pieceļas saimnieks un nesteidzīgi apstaigā savu saimniecību. tad viņš atnāk mājās un ķeras pie darba. Kaut ko dara. Pamazām pamostas citi saimes ļaudis. Paskatās, ko dara saimnieks un arī kaut ko sāk darīt. Kad labi pastrādājuši – dodas mājās. Saimniece pa to laiku arī piecēlusies un sagatavojusi brokastu. Saime paēd brokastu un atkal dodas darbā ….. Par to, ka pusdienlaikā un/vai vakarā viņi dziedāja, spēlēja un stāstīja pasakas profesors toreiz nerunāja, jo toreiz bija informācijas laikmeta pats agrs rīts. Bet tagad tas liekas kaut kā pašsaprotami runāt arī par …. to māju …. pusdienām un vakaru.
    Skolā mācījos Cēsu 1. vidusskolā un tur arī viss notika kaut kā pašsaprotami kā profesora Vītola aprakstītajā lauku sētā.

    Šobrīd atkal tāpat kā 1970-ajos-1990-ajos ir laiks ko dažviet sauc par krīzi. Manuprāt šis vienkārši ir normāls normālu pārmaiņu laiks
    KAD mēs atskatāmies, pajautājam sev – kas mēs esam, no kuries nākam, kā dzīvojam, kurp un kā iesim.

    No kurienes nāk Latvija?
    Arī no Meņģeliem un Jurjāniem. Bez Jurjāniem tādas Latvijas kāda tā ir tagad nebūtu.
    (…)
    Mēs reizēm skatāmies filmas. Bieži tās ir amerikāņu filmas. Bez šo filmu sižeta tur bieži var redzēt arī dzīves kontekstu šai zemē, kas ir starp desmit vadošajām (bet ne vadošā – stabilitātes un perspektīvas ziņā) pasaules nacionālajām ekonomikām. Ko mēs tur redzam par skolām un skolu finansējumu? Skolās dzīvi lielā mērā nosaka skolu padomes, kas sastāv no to vadības, pedagogiem, audzekņu vecākiem un skolas finansiālajiem atbalstītājiem. JA tur reiz ir skolas padome un,protams, direktors TAD nav nepieciešamības un vajadzības pēc valsts līmeņa uzraugu, revizoru un vagaru ordām, kuras tad nu arī amerikāņu filmās, kur redzamas skolas gandrīz vai tikpat kā neredzam (neredzam, ja tā ir laba, tātad skola,,kura nav kritiski atkarīga no valsts finansējuma). Faktiski kopš maija Latvijas publiskajā telpā bija aktuāls jautājums – vai mūzikas skolas ir labas un valstiski nozīmīgas? Faktiski tika izteikts pieļāvums, ka tās ir Latvijas valstij nenozīmīgas. Murgs

  • Joprojām ar rv.
    es kaut kā biju iedomājusies, ka te cilvēki vairak viens otru saprot.
    Tagad rakstīšu garāk. Pieteikumā ir pieteikts virziens- no preču-naudas attiecībām uz iespēju- spēju attiecībām. Kur jūs tur saredzat sociālismu?
    Dievs , manuprāt, ir jēdziens, kas paredz vertikālo dimensiju, bez kura cilvēks neatšķiras no dzīvnieka.
    Daba ir audzinātāja pat tad, ja blakus nav neviena pieaugušā. Saule, vējš, mākoņi, koku lapošana un nobiršana, ziedu uzziedēšana un novīšana, lietus labā un sliktā loma. Zibens spēks, nezāles, dobes u.t.t
    Darbs ir tas, no kura esam atsvešinājušies tik tālu, ka cilvēks fiziskā darba piedāvājumu uzskata par sevis paverdzināšanu.
    Nudien nedomāju, ka šajos principos būtu kas neglābjami novecojis.
    Un vēl- kad vecākais brālis ved jaunāko uz internetu, lai parādītu neļķi- tas neliecina par kaut ko labu.

  • Es tā nedomāju! Pasūtītājs ir valsts un tā savām vajadzībām, lai pildītu sabiedrības izvirzītos uzdevumus, atver izglītības iestādes. Apmāca noteiktu cilvēku skaitu noteiktās profesijās, specialitātēs. Ja speciālisti vajadzīgi darbam privātuzņēmumā, atver skolas un skolo uzņēmumi par saviem līdzekļiem. Ja cilvēks brauc dzīvot un strādāt uz ārzemēm, tad valstij būtu uzdevums atprasīt skološanā ieguldītos līdzekļus no indivīda nākamās mītnes zemes vai darba vietas. Teorētiski tā vajadzētu būt. Kā sanāk, cita lieta.
    ……………………
    Vispārējā izglītība ir valstiski nozīmīga.
    Pirmkārt, tā rada konkurenci un iespēju izvēlēties labākos, piemērotākos pretendentus. Jā, eksāmeni, testi, intervijas ne vienmēr, ne katrā atsevišķā gadījumā dod objektīvāko vērtējumu, bet kopumā tomēr to dod. Otrkārt, vispārējā izglītība māca par vienotām vērtībām, uzskatiem, procesiem un dzīves atziņām. Vienota vispārējā izglītība ir arī nāciju vienojošs process. Var vienīgi novēlēt par to aizdomāties, to saglabāt un neizārdīt.

  • Induli- patlaban no Jūsu uzskaitītā visnotaļ pareizā lietu uzstādījuma eksistē tikai viena daļa. Vienota nostāja, ka nav vienotas nostājas. Tieši tāpēc vidusskolēni nenojauš, kas ir viņi paši, kāpēc dzīvo tieši šeit, un kur tādi, kādi ir, var noderēt. Retie izņēmumi ir no elitārajām skolām, kur savas atvases sūta saprātīgie vecāki. Parastu mikrorajona skolu es pazīstu līdz mielēm un situācijā , kad skolai jācīnās par pastāvēšanu, ir jāpatur katrs skolēns- spējīgs vai nē, slinks vai izlaidīgs. Un krītas izglītības līmenis, jo tiem, kas grib un spēj domāt, traucē negibētāji un nespējīgie. Turklāt arī tālāk valstij nav pasūtījuma, diplomu var “nopirkt” , maksājot par mācībām. Un tāpēc ir šī saruna un problēmas, kas jārisina. Viena no tām būtu pamatskolēnu tuvināšana dzīvei. Par to arī šis bazars.
    Viss ir svarīgi, bet kā to dabūt gatavu, vienmēr jādomā no jauna.

  • 10-it krekliem? Normāli?! -manuprāt, nē (ja nespējam atšķirt verdzību no brīvības):
    ”Ja četri balti krekli / Ir jaunam cilvēkam,
    Tas iziet var caur dzīvi / Bez lielām pārdomām.
    (..)Var baltos kreklus mainīt, / Kā maina uzskatus.
    Bet tad, kad vakars pienāks, / Tie visi melni būs.

  • Sākums komentāriem pazuda…

  • Par ”normāli” un ”nenormāli” apjēgšanu – Imanta Kalniņa 70-ā dzimšanas dienā

    <Ivars 17.05.2011., 18:11Šobrīd atkal tāpat kā 1970-ajos-1990-ajos ir laiks ko dažviet sauc par krīzi. Manuprāt šis vienkārši ir normāls normālu pārmaiņu laiks
    KAD mēs atskatāmies, pajautājam sev – kas mēs esam, no kuries nākam, kā dzīvojam, kurp un kā iesim.

  • lurike
    17.05.2011., 11:56
    “Dievs, Daba, Darbs. Manuprāt, tas ir labāk nekā deokupācija dekolonizācija un deportācija.”
    ………………..
    Lai DDD nesajauktu, piedāvāju “inovāciju”:
    DBDD -Dieva Bērni Dabā un Darbā.

  • lurikei – manuprāt principos kā tādos nav ne sliktuma ne labuma. (man personīgi no principiem nekas nemainās, tāpat mežs jācērt un par malku ziemai jādomā, piemēram)

    jautājums bij – ko katrs domā ar uzrakstītiem vārdiem. ja sakām – jauna sabiedrība, tad ok. ja sakām – jauna sabiedrība, kas īstenībā ir tā pati vecā latviešu viensētnieciskā – arī ok. uz priekšu, parādiet rezultātus, mēģiniet ar tiem pārliecināt sev pievienoties.

    a tā – var jau inovēt līdz pasaules galam, domājot skanīgas burtu kombinācijas, ddd, dbdd, dibidibidū utt.

  • Laikam sliktākais, kas patlaban tiek darīts ar skolu ir dzīšana baros, klašu piepildījuma noteikšana 22-35 skolēnu vienā kontaktstundā. Skolēni paši izvairās no bara situācijas, bieži aizguļas, slimo. Nespēlē noteikumi, kādi izvirzīti, un spēlēt arī nevar. Pašai ir laimējies mācīties klasē, kur nekad nebija vairāk par 20 skolēniem, bet klasē vienmēr bija vairākums un apmācība bija pilnīgāka. Šobrīd man personīgi apmācībā ir trīs lielās klases, no kurām trešajai daļai skolēnu ir vajadzīgs pagarinātais gads.
    Jā, es esmu nonakusi pie domas, ka strādā skolēna zemapziņa- viņš grib būt personība, justies ievērots un pamanīts, bet barā tas īpaši nedraud. Konsultāciju laikā viņi uzvedas pavisam citādi nekā kontaktstundās, tad pat veidojas sarunas!
    Bet mulsina apstāklis: par reliģiju viņiem ir jāzina tikdaudz- kas te pie mums atrodas, kā izpaužas, kādus īpašus terminus lieto. Un cik grūti izteikt vārdu Dievmāte vai Jēzus! Kāpēc? Sajūta tāda, it kā es viņus lūgtu lamāties, bet viņiem neērti. Tas tikai nozīmē , ka antireklāma, kāda visos portālos ir izplatījusies, liedz saņemt cita tipa informāciju.

  • ir lietas, kas ir objektīvas,
    ir lietas , kas ir dabiski intīmas
    ir kamermūzika,
    ir ielas mūzika,
    ir mūzika Dievam vai dievnamam – tā dabiski baro visus mūzikas veidus,
    ar Dievu nolēma tikt galā: sacīts – darīts, neizdevās
    ————–
    mēs dabiski atgriežamies pie pamatvērtībām
    to kļuvis mazāk, bet tās tapušas īstākas

  • lurike
    19.05.2011., 23:15
    Un cik grūti izteikt vārdu Dievmāte vai Jēzus! Kāpēc?
    _______

    Cilvēks no dzimšanas ir ļoti darbīgs, ziņkārīgs un zinātkārs, patiess un radošs. Katrs vēlas būt labs, kaut ko no sevis ieguldīt lietas labā, piedalīties, būt kolektīvā un būt mīlēts.
    Tas redzams pavērojot bērnus. Pie kam bērniem attīstībai nepieciešama nepārtraukta kustība.
    Visvairāk viņiem interesē lielas lietas – kā pasaule uzbūvēta, no kā rodas koks, kur vakaros paliek saule un kāpēc zivis nevar elpot līdzīgi mums, vai puķei sāp un ko sliekas ēd.
    Vai to bērnudārzs un skola var piepildīt? It īpaši nepieciešamību kustēties (pie kam intensīvi). Tagad arī vecāki to nevar.
    Tādēļ jau ir tik aktuāls jautājums par Ģimenes skolām.
    Bet tādas nav nepieciešamas, ja vēlamies izaudzināt bērnus, kuri vienkārši kaut ko vairāk atceras, bet nav viņiem iemācīts pasaules redzējums caur harmonisku visuma redzējumu, kur matemātika un dzeja iet roku rokā.

    Es šodienas jaunos cilvēkus saprotu, viņi precīzi uztver to, ko cenšas iemācīt ar Bībeles starpniecību – viņus nosauc par ļauniem, par grēcīgiem un nolemtiem jau no dzimšanas. Bērni instinktīvi jūt melus. Tādēļ viņi tā.
    Es darītu tāpat.

  • Viena paziņa pievērsās kristietībai. Pirmā viņas “reliģiskā” atziņa – “Es neesmu tik laba lai izpildīt baušļus”. Ar to baznīca sāk – iedzen vainas apziņā!

  • Pie iepriekšējā vēlos piebilst, ka, protams, viņi nespēj saņemt citu informāciju, jo Dievu var sadzirdēt tikai katrs personīgi un klusumā.
    Dievu nevar iedot vai informējot par Viņu vai liekot lietot šādus vai citus vārdus.
    Dievu var piedzīvot. Bet nevajadzētu nevienam to uzspiest caur bailēm un uzmākšanos.

  • JEBKURA bauslība var būt pamats jebkuram līgumam. Bez līgumiem – rakstītiem vai nerakstītiem – neiztikt.
    JEBKURU – pozitīvu vai negatīvu bauslību – iespējams izmantot par paverdzināšanas instrumentu kā vispār jebkuru instrumentu, bet INSTRUMENTS jau tu nav vainīgs.
    ————–
    taču zorge 23.05.2011., 13:37 novērojums ir precīzs; ir vērts padomāt, par atpakaļgaitas ieslēgšanu vai došanos prom labi ātri no jebkura, kas jums mēģina iepotēt ilgstspējīgu vainas apziņu vai zvērēt izpildīt jebko kategoriski un bez ierunām; īsti karaļi no zvērestiem mēdz atbrīvot

  • Pats galvenais tagad CELT
    skolas
    un
    laukus ar dārziem

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.