Fragmenti no Jāņa Arvīda Plauža grāmatas „Ar mīlestību, Jūsu Zilākalna Marta”

„.. latviešu tauta vienmēr ir bijusi vieda tauta. Tikai ir bijuši brīži, kad viņai nav ļauts izpausties savā viedumā, kad bijis jātur muti ciet, lai paglābtu sevi, savus bērnus, savus mīļos un tuvos. Līdz ar to bērniem nav iemācīts tas, ko viedai un gudrai tautai vajadzēja iemācīt, bet mūsos tas ir, vajag tikai ieslēgt klikšķi – lampiņu.”

„ Es mīlu tevi, mana tauta, tādu, kāda tu esi, jo es zinu, ka tu esi stipra un varena tauta, es tevi tādu arī redzu, kad lūkojos kopumā vai uz katru atsevišķi. Es mīlu jūs visus, bet ar skumjām noraugos uz tiem, kuri nemīl sevi pašu, iznīcina sevi, nodarot pāri tiem, kuri ir blakus un viņus mīl. Skumji un sāpīgi man raudzīties uz tādiem cilvēkiem.”

„.. Latvijas tauta ir stipra gaismā, cerībā un ticībā. Vēl tikai tu, Latvijas tauta, sasparojies rīcībā, jo vislabāk tev var palīdzēt Latvijas zeme, bet svešums un tālums ir un paliek svešums un tālums! Nekur nav tik labi kā mājās!”

„Mīli sevi, mīli tos, kuri mīl tevi, mīli tos, kuri nemīl tevi, mīli zemi, pa kuru tu staigā, mīli debesis, mīli putnus un dzīvniekus! Mīli šo pasauli tādu, kāda tā ir, un ar savu mīlestību tu to darīsi labāku!”

„Negaidi, ka tavā vietā kāds cits izdarīs tavus darbus. Celies un ej, paveic to, kas jāpaveic tev, tev tas vēlāk tiks atprasīts! Nenosodi, katram cilvēkam apkārt ir tādi cilvēki, kādus viņš ir pelnījis, tāpēc nenosodi tos cilvēkus, kas ir tev apkārt. Paraugies uz sevi un sāc ar sevi!”

„Latvijas tauta apjuka no brīvestības, bet bija cilvēki, kas neapjuka un to izmantoja savtīgos nolūkos. Un šeit ir divas kļūdas – tauta apjuka, un neliela saujiņa alkatīgu cilvēku šo apjukumu izmantoja sev. Vai atceries, iepriekš es teicu, ka to, ko tu dari citam, saņemsi tu un tavi bērni. Šī ir tā pati tēma. Latviešu tauta, iemācies atkal būt par to, kas tu esi bijusi agrāk! Esi balta, stalta, stipra un zinoša! Tieši tāpēc, lai tu par tādu kļūtu, reiz es biju tavā starpā pie tevis un dziedināju ar mīlestību. Nu ir laiks to spēt darīt tev pašai. Atliec muguru un parādi saviem bērniem baltu lielceļu, kurš tiem jāuzbūvē, lai tas paliek bērnu bērniem līdz septītai un vēl tālākai paaudzei, cik pastāvēs Latvijas zeme un gaisma, ko būs radījusi Latvijas tauta kopējam cilvēces labumam!”


Grāmatu ieteica Laura R.


  • Ja tagd tādu cilvēku būtu daudz!

    Laikam arī toreiz tadu bija maz, citādi jau nebūtu bijis par to jaraksta.

    “„.. Latvijas tauta ir stipra gaismā, cerībā un ticībā. Vēl tikai tu, Latvijas tauta, sasparojies rīcībā[..]”

    Daudziem trūkst ticība gaišumam. To, ko mēs nepazaidējām gadu simtiem un padomju laikos, esam pazaudējuši tagad: cerību, ticību un gaismu…

    “„Negaidi, ka tavā vietā kāds cits izdarīs tavus darbus. Celies un ej, paveic to, kas jāpaveic tev, tev tas vēlāk tiks atprasīts!”

    Ir pat tādi, kuri mēģinās tevi atrunāt aktīvi rīkoties savas zemes labā. Teiks, ka nav vērts, ka izmainīt neko nevarot, ka viņi jau esot mēģinājuši, bet neviens neko nevarot padarīt. Esot jāsamierinās. Un tai pat laikā viņi visu kritizē. Tie ir masonu papagaiļi, nav svarīgi, vai viņi to apzinās vai nē.

  • http://www.earthemperor.com/2008/12/08/millennium-winners-and-losers-in-the-coming-world-order-by-jacques-attali/ – parafrāze
    Svētvietas, kalpošanas un svētuma jēdzieniem jākļūst par dzīves programmas pamatu.
    Vārds būs jāmeklē vārdos, jo valoda ir gudrības atslēga. Mums priekša ceļš un klejojumi. Vārda “nomads” izcelsme nāk no sengrieķu vārda, kura nozīme “sadalīt”,” sasķelt sfērās”. Ar laiku šis vārds ieguva citas nozīmes. Viena no tām “likums”, bet cita “kārtība”. Ko gan nozīmē šāda vārda pārtapšana? Tas nozīmē, ka klejotājs var izdzīvot, ja viņš zin kā dalīties ganībās ar savu kaimiņu. Ka bez likuma viņa nebūs. Ka pirmā klejotāja mainīgā mantība ir pats likums, kas atļāva vardarbību, kas tagad apdraud pašu viņa eksistenci. Ka Mozus iegūtais vārds vēl arvien ir būtiska noietā ceļa relikvija, jo likums sargā Dzīvību un Svētumu. Ka vērtīgākais visā pasaulē ir pati Zeme. Zeme ir kā bibliotēka. Pati vērtīgākā grāmata tajā ir Dzīvība. Mums tā jāmīl.
    ————-
    =>
    tad iznāk – ir vērts padomāt par vārdu “mīlestība”

  • Lai apturētu valsts un tautas degradāciju, vispirms katram sevī ir jāizskauž augstprātība, jānomāc ļaunais un jāstiprina labais sevī, uztverot apkārtējo sabiedrību.
    ———-
    laba doma – piekrītam
    ***
    http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/ainars-komarovskis/aicinajums-latviesiem
    slikta doma – nepiekrītam ?

  • No intervijas ar arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču žurnāla “Sports” 9.aprīļa numurā:
    “Sports nav tikai fiziska nodarbošanās, tas prasa visu cilvēka dimensiju kopumu, garīgo enerģiju. Nopietni nodarbojoties ar sportiskām aktivitātēm, cilvēks var nonākt arī pie savu robežu apziņas. Gan fizisko, gan garīgo. Tas mums ļoti palīdz izvēlēto mērķu sasniegšanā.
    Ja sportā tevi nevada iedzīvošanās kāre, tas nav kļuvis par biznesu, ambīciju apmierināšanas instrumentu, tad tas var ievest tevi esamības dziļākajā būtībā, kur mājo Dievs.
    Es ieteiktu jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no ticības, neaizmirst par fiziskajām aktivitātēm, jo mūsdienu komfortablā dzīve diemžēl arī bojā cilvēku veselību. Ārstēties ar medikamentiem ir daudz dārgāk un neveselīgāk nekā mēreni noslogot savu fizisko ķeremni.
    … velku paralēles starp sportu un reliģiju, jo gan viens, gan otrs pieprasa lielu iekšējo disciplīnu. Ļoti bieži ir jāaizliedz pašam sevi un jātiek pāri savam es negribu vai nevaru. Tas norūda cilvēka miesu un garu. Tikai rūdīts sportists var atteikties no daudz kā, lai mērķtiecīgi tuvotos saviem mērķiem. Reliģijā ir tāpat, tāpēc ticīgam sportistam rodas lielāka brīvības pakāpe.”
    ***
    Izrādās Z.Stankevičs 17 gadu vecumā bijis Latvijas skolu jaunatnes čempions 800 m distancē! Viņa rezultāts 1:56,4 šobrīd joprojām būtu septītais labākais rezultāts Latvijā šajā distancē. Skolas laikā guvis daudzas medaļas vieglatlētikā. Studiju gados Rīgā viņš esot nodarbojies ar karatē. Un kādu laiku sabiedriskā kārtā pat bijis karatē treneris.
    ***
    “(atsaucoties uz savu kādreizējo karatē treneri Oļegu Onopčenko)… pie zināmas meistarības stāvokļa viss nākošais ir tikai apziņas stāvoklis. Miesa vien to vairs nespēj, ir jābūt vienotam visās savas būtības dimensijās. Prāts pavēl miesai (bet tai jābūt trenētai), un tad notiek brīnums. Cilvēks tad var izdarīt tādas lietas, kas tālu pārsniedz iedomātās fiziskās robežas.”
    ***
    Varbūt mums nevajadzētu uztraukties par valsti, pasaules valdībām un tml., bet sākt pilnveidot to, ko esam paši sevī ielaiduši, domādami, ka tas ir mazsvarīgi, nav intelektuāli, nav cēli un godājami?
    Veselīgu dzīvesveidu: ēšanā, kustībās, saskanīgā runāšanā un domāšanā. Izlīdzsvarojot savas dažādās dimensijas, mēs drīzāk panāksim sev pieejamo ietekmes maksimumu uz pasauli, kurā dzīviojam šajā laikā un šajā vietā.

  • “..lai mērķtiecīgi tuvotos saviem mērķiem.”
    Vai šie mērķi ir nosaukti?
    Un par valsti ir gan jāuztraucas! Kā tas darīts Atklātajā vēstulē.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.