Atmodas laika autoritāšu emocijas par 4.maiju – neviennozīmīgas (DELFI.lv)

“Inteliģence bija totalitāra un revolūcijas pārņemta”, “Nenožēloju ne mirkli no tā laika!”, “Kurš gan varēja iedomāties, ka valsts tiks “nozagta”?”, “Visas cerības ir piepildījušās!” – tik dažādus viedokļus par cerībām, kas bija aktuālas 1990. gada 4. maijā, pauž “Delfi” aptaujātie Augstākās padomes deputāti, kuri toreiz balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, kā arī citi tā laikmeta liecinieki – inteliģences pārstāvji.

Anna Seile: Nenožēloju ne mirkli no Atmodas laika
Bijusī Saeimas deputāte un kādreizējā Augstākās padomes deputāte Anna Seile uzsver, ka nenožēlo “ne mirkli no tā laika, no tā posma, kad sākās Atmoda, un mēs, Augstākās padomes deputāti, pieņēmām lēmumu par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

“Ja salīdzina ar to, kas notiek šobrīd – katram ir jācenšas vairāk padomāt par savu vietu šajā dzīvē, kā arī par to, kādā veidā iespējams palīdzēt ne vien sev, bet arī valstij. 21 gadu ilgais starplaiks ir bijis sarežģīts, tomēr ir jāatceras, ka neviens cilvēks nav zudis Latvijai – pat ne tie, kuri aizbraukuši no valsts labākas dzīves meklējumos. Ceru un ticu, ka Latvijā izaugs arī laba jaunā paaudze – pozitīva un inteliģenta.”

Viesturs Rudzītis: Pirms 21 gada valdīja revolucionāra eiforija
Psihoterapeits un rakstnieks Viesturs Rudzītis, lūgts komentēt tās sajūtas, kas virmoja gaisā pirms 21 gada, norāda, ka šādi jautājumi arī stāsta, ka ir taču arī jauni cilvēki, kuriem Atmoda nav viņu personiskā pieredze, un ka viņš “ar saviem piecdesmit” jau sāk kļūt par laikmeta liecinieku.

“Tolaik, 1990.gadā, latviešu sabiedrība bija ļoti vienota pārliecībā, ka sliktāk, kā ir, nemaz nevar būt. Ka patiesībā ir tikai viens ceļš – uz neatkarību, kas atrisinās visas problēmas. Būtībā tā bija tāda totalitāra sabiedriskā apziņa, kas izaugusi citas totalitāras apziņas paspārnē. Tā bija revolucionāra eiforija, kas toreiz valdīja, un viss bija ļoti melnbalts – ar mums, vai pret mums. Visi jautājumi un visas atbildes tikai iekārtotas šajās “kastītēs” – par vai pret Latviju un latviešiem.

Inteliģence arī bija totalitāra un revolūcijas pārņemta. Tajā neatskanēja neviena balss, kas uzdrošinātos kaut kā apšaubīt vai diskutēt vismaz par ceļiem uz neatkarību. No šodienas lūkojoties, inteliģence neizpildīja savu misiju – dot sabiedrībai plašāku skatījumu uz notiekošo. Bet to var saprast – šī inteliģence taču bija “mucā augusi un pa spundi barota” – kā gan tā spētu tautai sniegt plurālus viedokļus, demokrātisku diskusiju, izvēles iespējas?

Domāju, ka daudziem šodien ir tāda kā nostalģija pēc tās totālās vienotības, kas man gan neliekas nekas labs. No verga līdz saimniekam ir milzu attālums ejams – to nevar noiet revolucionāri, “uz līdakas pavēli”. Bet eksistē ceļi, kā to paveikt ar vismazākajiem zaudējumiem. Šodien jāpadomā par Albertu Kaulu un viņa no vairākuma atšķirīgo viedokli. Nu un, protams, arī par Alfrēdu Rubiku, kurš viens pats uz sevis uzņēmās visas radikālās opozīcijas smagumu. Kamēr vienotākie par vienotajiem sacentās radikālismā un prievīšnēsāšanā, tikmēr reālpolitiskas balsis (nacionālkomunisti) tika uzklausīti ar aizdomām. Ar viņiem nediskutēja, viņus grāva ar revolucionāru pārliecību.

Šodien man ir jādomā par naivumu, tajā skaitā par savējo. Ka galvenais ir atdalīties no PSRS, un viss pārējais jau ies kā pa diedziņu. Ka ekonomika augs un ka šī izaugsme noteiks indivīdu un visas sabiedrības izaugsmi. Ka latvieši ir centīgi un tādēļ viņus gaida spoža nākotne…

Šodien jāsaka, ka varbūt galvenais, ko esam ieguvuši šajā 4. maija Republikā – ilūziju zaudējumu. Sava valsts – tā ir milzu atbildība, kuru var uzņemties tikai šai atbildībai sagatavoti cilvēki. Sava valsts – tā ir arī spēja redzēt sevi starp citu valstu interesēm un atteikties šajā spēlē no lūdzošās un verdziskās upura lomas. Sava valsts – tā ir arī nobriedusi attieksme pret ģimeni, bērniem un pret vājākajiem sabiedrībā, pret minoritātēm, pār kurām jāuzņemas atbildība. Sava valsts – tā ir arī Latvijas valsts Zinātņu akadēmija kā ekspertu institūts valsts attīstībai, nevis kā internacionālās zinātnes senioru klubiņš. Sava valsts – tā ir nenogurstoša interese un rūpes par līdzsvaru starp valsts un privātām interesēm. Sava valsts – tās ir pašorganizēšanās spējas un policentrisms.

Par sevi varu teikt – man 4. maijs ir devis iespēju iegūt ļoti plašu skatījumu uz vēsturiskām un globālām norisēm. Savas cerības uz sevi es lielā mērā esmu piepildījis, vilšanās ir vien attiecībā uz valsti. Bet tas, kā jau teicu, jānoraksta uz mana toreizējā naivuma rēķina. Tomēr jāsaka – lai arī dzīve ir izrādījusies sarežģītāka, nekā likās, mums nav iemesla zaudēt optimismu.”

Aleksandrs Kiršteins: Mēs paši visu izlemjam un paši esam vainīgi pie neveiksmēm
Arhitekts un ekspolitiķis Aleksandrs Kiršteins, kurš 1990. gada maijā balsojis par Neatkarības deklarāciju, portālam “Delfi” pauda, ka “visas cerības, kas tolaik bija aktuālas, ir piepildījušās”.

“Esmu pilnīgi pārliecināts, ka visas ieceres iespējams sasniegt, bet, protams, var arī neko nedarīt. Uzskatu, ka mēs paši visu izlemjam, un tādēļ esam arī paši vainīgi pie visām neveiksmēm. Esam taču brīvi un varam darīt, ko gribam!

Tas, kas man nepatīk – Latvija šobrīd nav īsta māja ar saimnieku tajā, bet kaut kas līdzīgs “caurstaigājamas sētas” modelim, ko pierāda debates par prezidenta amata kandidātiem un cilvēku nedrošība.”

Māra Zālīte: Bedrē esam, bet trepes ir
Kopš Atmodas laika viena no lielākajām valsts kultūras dzīves autoritātēm, dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte portālam “Delfi” norāda, ka brīva, pašiem sava, neatkarīga valsts – tas ir daudzu latviešu paaudžu sapnis.

“Par šo sapni ticis neaptverami daudz maksāts. Ar asinīm Brīvības cīņās, ar sūriem darba sviedriem jauno valsti ceļot, atkal ar asinīm, valsti zaudējot. Ar tūkstošiem un vēlreiz tūkstošiem dzīvību deportācijās, nacionālajā pretošanās kustībā, kas tika noklusēta visus padomju gadus. Ar upuriem karā, kur latvieši bija spiesti cīnīties frontes abās pusēs. Un vēl, un vēl… It kā zināmas lietas, bet tās jāatgādina, jo tikai šo kontekstu apzinoties, iespējams izjust brīvības vērtību. Cilvēki raudāja no prieka, apkampās, bija laimes sajūta, ka vēsturiskā taisnība ir uzvarējusi. Latvija atkal būs brīva! Neatkarības ideja tolaik mazāk tika saistīta ar materiālo labklājību, vairāk ar domu, ka sava valsts latviešus pasargās no rusifikācijas, ka spēsim saglabāt savu valodu, izkopt kultūru, atjaunosies cilvēku pašcieņa, nebūs cenzūras, būs iespējas ceļot, atgriezīsimies civilizētā pasaulē un tamlīdzīgi. Jā, bija daudz sapņu, cerību, sajūsmas, emocionalitātes, jā, var būt, ka par daudz, bet tas ir skaistākais laiks mūsu dzīvēs – spārnots, iedvesmots.

Daudzas cerības ir attaisnojušās. Daudzas nelaimes uzbrukušas, tolaik nesagatavotiem. Kurš gan varēja iedomāties, ka valsts tiks “nozagta”? Ka atradīsies tādi cilvēki starp mums, kas to izdarīs. Ka radīsies oligarhu diktatūra, kas vedīs valsti saimnieciskā un morālā purvā. Ka tik grūti būs pārvarēt postsovjetisko mantojumu. Ka cilvēki brauks prom no reiz ilgotās, no savas valsts? Tas viss, protams, ir ļoti sāpīgi. Un tomēr – mums ir iespējas mainīt situāciju. Mums ir  iespējas! Jo mums ir sava valsts. Tā ir vērtība. Valsts mums ir kā trepes. Bedrē esam, bet trepes ir.”

1990.gada 4. maijā 134 no 201 Augstākās padomes deputātiem pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un noteica valsts varas “de facto” atjaunošanai pārejas periodu, kas beidzās ar Latvijas Republikas 5.Saeimas sasaukšanu. Par to tika informēta toreizējās PSRS un citu pasaules valstu un tautu vadība.

Savukārt, šī gada 7. aprīlī tautas kalpi galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus likumā par svētku, atceres un atzīmējamām dienām, ar kuriem mainīts 4.maija svētku nosaukums – 4. maijā vairs netiks svinēta Latvijas Republikas (LR) Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena, bet gan LR Neatkarības atjaunošanas diena.


Pārpublicēts no www.DELFI.lv


  • V.Rudzītis pasaka precīzi: “No verga līdz saimniekam ir milzu attālums ejams – to nevar noiet revolucionāri”… Skumji tas, ka tā sabiedrības daļa, kuri bija (ir) spējīgākie saimnieki, šīs spējas lika lietā, lai apzagtu savus līdzcilvēkus un valsti iztirgotu pa labi, pa kreisi. Protams, ka lielā mērā tas tamdēļ, ka ‘bijušie’ precīzi novērtēja situāciju un saprata, ka nebūs neviena nopietna spēka, kas viņu nodomiem liktu šķēršļus. Godprātīgākie saimnieki un saimnieku dēli vai nu tika nošauti, izsūtīti vai aizbēga trimdā. Diemžēl realitāte ir tāda, ka tikai izņēmuma kārtā kāds atgriežas, kā, piem., Vilis Vītols. Ja cilvēki aizbrauc, tad ar ļoti lielu varbūtību 3. paaudzē savas tautas apziņa un identitāte tiek zaudēta, kas automātiski nozīmē kļūt par vergu sistēmas pilnvērtīgu locekli.

    Tā kā iespējas latviešu tautai bija. Jādomā, ka vēl ar vien viss nav zaudēts.. Jāmācas saimniekot un savus bērnus jāaudzina par saimniekiem. Citu ceļu neredzu.

  • Sigma Ankrava raksta:
    “Postkoloniālisma sindroms ir vairāk vai mazāk tipisks visām neatkarību atguvušām valstīm. Tam raksturīga plaša emocionāla amplitūda. No vienas puses tā ir eiforija, ko izraisa ticība, ka neatkarības atgūšana automātiski atrisinās visas agrākā režīma laikā samilzušās problēmas, no otras puses – ilūziju zaudēšana, vilšanās, pat depresija, atklājot, ka pie varas visbiežāk nonākuši iepriekšējā režīma demoralizēti cilvēki. Jo gan totalitārisma, gan koloniālisma apstākļos, kā to savulaik jau pārliecinoši aprakstīja Džavaharlals Neru, parasti izvirzījušies nevis godīgākie un principiālākie cilvēki, bet gan tieši otrādi – iztapīgākie bezprincipu ļaudis. Tomēr tie ir vienīgie jaunajā neatkarīgajā valstī, kam vispār ir jelkāda pieredze sabiedrības organizēšanā un vadīšanā.”
    http://www.tautasforums.lv/?p=1272

  • un pēc tam šie paš-izvirzījušies kungi – dabiski nekautrējās, par šo sabiedrības vadīšanu, pieprasīt sev virspeļņu, kā arī nodrošināt sev, saviem klaniem izšķērdīgu dzīvi, dažreiz gan viņus drusku ierobežo no augšas, kā šodien raksta par nogalināto augsta ranga LUKOIL darbinieka meitu

  • No intervijas ar J.Streiču 3.maija LA:
    – Vai kāda no mūsu katoļu baznīcas vēstures tēmām jums nenoderētu filmas uzņemšanai?

    – Kāpēc ne, ieceres ir jau bijušas, tikai pagaidām nav piepildījušās. Teiksim, par dominikāņu ienākšanu Latvijā. Katolicisma puse mums ir Latgale. Ir pārprasts ieskats, ka komunistu lielākā daļa nākusi no Latgales. Muļķības! Mūsu jaunekļi kļuva garīdznieki, man liekas, ka latgaļu rakstībā nav uzrakstītas bezdievīgas grāmatas. Latgales kultūra, atdzimšana tieši sākās caur garīdzniecību. Tikai bīstami, lai neparādītos kādas garīgās akcijas pazīmes, kampaņa uzreiz dibināt “Garīgo parlamentu” un vēl ko aumaļām. Tā noslāpē daudz labu lietu. Lūk, cik spēja viens pats Neo izdarīt, bet, ja izveidotos vesela viņa sekotāju armija, tad izšķīdinātu labu ideju. Laba ideja briest vienatnē vai piedaloties diviem trim, kuri spēj izdarīt konkrētu darbu. Konferences un forumus mums rīko bezgala, bet pēc tam visu atstāj kādu darba grupu ziņā, kam ideju nav, kas visu samudžina. Ideja – tā nāk no viena cilvēka. Prāgā Karels Čapeks ar kādu savu draugu dzejnieku uztaisīja “Piektdieņu klubu”. Abi aizņemti cilvēki, viņi norunā – veltīsim vīnam, patīkamām sarunām piektdienas. Un tā abi tiekas, runājas. Pēc tam pievienojas vēl kāds draugs, vēl, un beigās Čapekam mājas bēniņos jātaisa laba saiešanu telpa, kur ierodas arī prezidents Masariks, kuram atvēlē pašam savu krēslu. Arī es Čapeku uzskatu par savu skolotāju. Mūsu radošo savienību vēsturiskais plēnums radās pamazām un pamazām. Padevām tālāk ideju. Visi nopriecājās – jā, tas der, jo visi gaidīja, ka te ieviesīs to “glasnostj” un perestroiku, uz ko aicināja Gorbačovs. Un tad iniciatīvu pārņēma (Jānis) Peters, Rakstnieku savienība, un viss izvērtās par Notikumu, jo to rūpīgi sagatavoja. Nedod Dievs, ka tagad atmodu, atdzimšanu vedīs ar pompu.

  • Tajā laikā eiforija bija tikai vienkāršiem cilvēkiem un lielai daļai ierindas deputātu. Tādas galīgi nebija LC vadošiem darbiniekiem un deputātiem. Kad Latviju sāka masveidīgi pamest krievi, Gorbunovs viņus radio runā aicināja palikt un solīja, ka viņi visi būs pilsoņi un visiem būs darbs. Pirms lēmumu pieņemšanas AP, tos apsprieda paplašinātā sēdē, kurā piedalījās arī pārstāvji no Tautas frontes un Agranomu biedrības. Viņu iebildumi ne mazākā mērā netika ņemti vērā. Līdz noteiktai dienai bija jālikvidē visas kolektīvās saimniecības un sākās lauksaimniecības apzināta sagrāve. Eiforijas nebija ne Godmanim, Repšem ne Kehrim, kad parakstīja pavēli par visas Krājbankas naudas izņemšanu un aizvešanu divos vagonos uz Krieviju. Tāpat pie pilnas saprašanas bija toreizējie ekonomisti, kas noteica pasaulē vērtīgākās valūtas kursu latam un neņēma vērā prof. Grinovska un citu ekonomistu brīdinājumus, ka tāds lata kurss būs laika mīna zem Latvijas ekonomikas. Nu viņa darbojas. Tālāk sekoja jau vairāk vai mazāk apzinātas vai neapzinātas dēļ banku un citāda veida nauda zādzības afēras. Un par to pašu kursu takšu mūs dzen vēl šodien. Tieši tādēļ tik maz civēku piemin šo dienu.

  • Mēs ceļam valsti, vicinam karogus, kliedzam – brīvību Latvijai. Tas viss būtu skaisti… Bet, tikai tad, ja mēs nezinām plānu. A plāns bija pavisam vienkāršs – vajadzēja pārdzīt aitiņas no viena aploka otrā…
    Valsts ir ferma, jā, to zina daudzi tagad. Veidojam labāku valsti tagad. Sanāk – labi, nesanāk – a ko darīs, kā ir, tā ir, jādzīvo tādā kāda ir. Un daudzi ar šo nolemtību arī samierinājās, jo pieraduši dzīvot pēc izvēles principa. Taču izvēles princips, situācijā kad nav pašam sava viedokļa, sava redzējuma kā dzīvot, parasti notiek tikai starp lielāko un mazāko ļaunumu. Labums, bieži vien, vispār netiek piedāvāts, vai arī tiek piedāvāts kautkādā tālā nākotnē. Tiek piedāvāta labuma ilūzija, kas vēl tik ļoti silda sirdis daudziem. Sak’ – ja būtu sanācis tā un tā – tad gan mēs dzīvotu daudz labāk. Bet nesanāk. Un nesanāks ar, jo tas ir šaurs skatījums uz realitāti. Ja mēs skatamies tikai tādā veidā, mēs redzam visapkārt tikai aploku (šķēršļus).
    Un cik ir tādu, kuri aizdomājas – paga, paga, a kur tad es tagad dzīvoju – uz zemes taču. Kas man ir apkārt – daba – flora, fauna, cilvēki (labi, tagad arī tehnokrātija). Pēc kādiem principiem visi šie elementi savstarpēji mijiedarbojas – pēc dažādiem likumiem (Dieva likumi, dažādu līmeņu pakārtotie likumi), koncepcijām. Un visas šīs lietas nemitīgi ir procesā, nepārtraukti notiek attīstība.
    Tagad tāds laiks, ka vecā sistēmā augušam cilvēkam grūti aptvert, kas vispār notiek pasaulē. Tāpēc daudziem gribas kavēties pie pierastām vērtībām, meklēt kļūdas sistēmā. Bet, ja paskatamies dziļāk, kļūdas sistēmā vispār nav, visam tā arī bija jābūt. Viss ir atkarīgs no katra paša personiskās izvēles, no sapratnes līmeņa, no tā, cik mēs katrs objektīvi spējam izvērtēt situāciju un apzināti pieņemt lēmumus.
    Jā, izglītības sistēma šādu sapratni nepiedāvā, taču kurā akmenī tas tik ļoti iekalts, ka mūsu senču priekšstati, ārējo autoritāšu uzliktās normas un noteikumi ir viss kas tikai eksistē? Kur paliek jaunrade? Kāpēc daudzi vēl joprojām zemapziņā pieņem sistēmu, vai nu tu iekļaujies esošajā priekšstatu sistēmā, apgūsti piedāvāto izglītību, vai arī esi atkritējs – “lūzeris”?
    Mana pieredze rāda, ka ir arī cits ceļš. Tas atrodams katram cilvēkam pašam savā sirdī. Tas ceļš katram ir individuāli ejams. Tā ir apziņa, ka viss ir no katra paša atkarīgs. Tad arī redzeslauks ir atkarīgs tikai no tā, cik katrs pats mēs esam šo pasauli iepzinuši, sapratuši likumsakarības, kas tajā valda – nevis no kautkādiem aplokiem.

  • ArVid,
    mēs neesam Robinsoni Kruzo uz vientuļas salas!

  • ArVid, visiem to nekad neiestāstīs, tas viens. Otrs, pavisam nejauši uzzināju, ka Neo jau Atmodas laikā ir bijis nestandarta dumpinieks, tapēc mēs par viņu uzzinājām tikai pagājušogadu, kad puisis atkal palaida netradicionālos jociņus. Tā ir ar individuālajiem ceļiem- vai nu vēro no malas un atkarībā no temperamenta vai nu krīti depresijā vai ņirdz aizrāvies; vai arī ciet, kamēr vari un tad sprāgsti. Tad gan visiem brīnumi…..

  • To lurike.
    Par jautājumu – viens. Nevienam nekas arī nav jāiestāsta.
    Cilvēks šādu informāciju filtrē apzināti, un neatkarīgi no tā, pa kādu ceļu iedams, patstāvīgi var nonākt pie tādiem vai līdzīgiem secinājumiem. Dabas likumi mums visiem zemapziņā ir ierakstīti, un atkarībā no katra cilvēka personīgās pieredzes un spējas to analizēt, mēs arī lielākā vai mazākā mērā nonākam pie šo likumu izpratnes. Tā kā, raugoties no cilvēciskā apziņas līmeņa, neko diži jaunu Es šeit sarakstījis neesmu.
    Savukārt uz zombijiem arī šī informācija iedarbojas. Tā iedarbojas kā kods uz viņu zemapziņu. Apzināti viņi to var arī nefiltrēt. Kā zināms, zombiji tiek programmēti ar visādiem kodiem caur viņu zemapziņu, tas kas notiek viņu apziņā, tam nav būtiskas nozīmes. Viņu rīcību pamatā nosaka kodi, kas ierakstīti viņu zemapziņā.
    Bet par cik dabā viss attīstās, arī cilvēku apziņa, fermu turētājiem nākas pielikt arvien lielākas pūles, ieguldīt arvien lielākus līdzekļus izklaides industrijā, lai noturētu cilvēku apziņu zombija līmenī.
    Izklaides industrijas galvenais uzdevums ir – pieblīvēt cilvēka apziņu ar apziņas atkritumiem, un pieblīvēt viņa zemapziņu ar dažādiem kodiem. Un šeit atkal rodas problēma – zemapziņas kodos pastāvīgi tiek atklātas jaunas un jaunas nepilnības, tie pastāvīgi jāmodernizē, un pastāvīgi jāpiepilda cilvēku apziņa ar šo kodu jaunākajām versijām. Arī apziņa ātri nogurst – tai ātri apnīk visi tie atkritumi, kas tajā tiek lādēti, tiek pieprasīta dažādība arī atkritumos. Tāds mans viedoklis.
    Kas attiecas uz jautājumu – otrs, tad tur mums abiem diezgan līdzīgas domas, man nav ko piebilst.

    Atvainojos, ne par tēmu atkal aizgāja. Šī ir tikai atbilde lurikei.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.