„Lejiņa hronika” – saruna ar rakstnieku Jāni Lejiņu (Žurnāls „Citādā pasaule”)

“Vēsture ir citāda” teic rakstnieks Jānis Lejiņš un savos vērienīgajos vēsturiskajos romānos pierāda, ka latviešu senči nav bijuši ne par matu sliktāki par citām tautām.

Triloģijā Zīmogs sarkanā vaskā Jānis Lejiņš Latvijai tik nozīmīgo 12. gadsimtu parāda citādu. Gan mūsu zemi, gan mūsu senčus. Lejiņš iedzīvinājis daudzus vēsturiskus tēlus: karavadoni un Tālavas ķēniņu Tālivaldi, bīskapu Albertu, Kaupo, Ako, Rūsiņu.

Pirmās pogas likums
“Deviņdesmito gadu vidū, kad tuvojās tā saucamā Rīgas jubileja, mēs ar Džīnu (Virdžīnija Lejiņa, rakstnieka sieva, TV režisore, – red.) nolēmām, ka jāuztaisa filma. Uzrakstīju scenāriju. Visi par to priecājās, bet naudiņas nebija,” Jānis iesāk stāstu par to, kā radās iecere par vērienīgo triloģiju. Džīna pielabo: “Skats uz lietām arī droši vien nebija tāds, kā viņiem gribētos…”

No neuzņemtās filmas scenārija desmit gados tapa romāns. Bet, sakot “tā saucamā jubileja”, rakstnieks nepārteicās. Viņam ir savs viedoklis par hronikām. “Biju studējis Indriķa hroniku, un man tas viss likās samērā aizdomīgi. Viens teikums tajā bija pavisam dīvains: “Pēc Tālivalža nāves viņa dēli atnāca uz Rīgu pie bīskapa Alberta, kristījās un atdeva viņam savu valsti.” Valdnieka dēli atnāk un labprātīgi atdod savu valsti? Šā teikuma dēļ vēstures pētīšanā sāku līst arvien dziļāk, kamēr iznāca tas, kas iznāca. Rūpīgi iztaujāju arī vēsturniekus un lielākoties mēģināju ievērot viņu iedibinātos rāmjus, viss pārējais nāca no izjūtām. Rāmjus daudz mainījis neesmu, lai gan uz šīm lietām varētu skatīties pavisam citādi,” skaidro Lejiņš.

Runājot par vēstures tapšanu, Lejiņam ir piemērs: “Pēc septiņiem simtiem gadu viens vēsturnieks izvilks CM Segodņa blāķus, lasīs un spriedīs par šodienas Latvijas dzīvi. Otrs izvilks Latvijas Avīzi un arī izdarīs secinājumus. Kuram būs taisnība? Viens arheologs atraks manu un Džīnas bijušo Mellužu būdiņu 57 kvadrātmetru platībā, kura jau šodien ir gandrīz sagruvusi, plēsīs tapešu kārtas un teiks: „Ārprāts, cik viņi nabadzīgi dzīvoja, tie 20. gadsimta latvieši!” Otrs trīs mājas tālāk atraks villu ar kristāla baseinu un secinās: “O, vellos! Tie gan zaļi dzīvoja!”"

Rakstnieks ir pārliecinājies, ka vēsture lielā mērā ir viena no ideoloģijas formām – to var pasniegt kā faktu jucekli, kurā cilvēks nespēj orientēties. Var radīt mītus, kas ir ļoti noturīga pārvaldes forma. “Gan kristīgā reliģija, gan komunisms balstās uz jaukiem mītiem, kas tiek izmantoti, lai sagrābtu, paplašinātu un iespējami ilgāk noturētu varu” Lejiņš nelaipo. „Arī laiks, par ko rakstu romānā, faktiski ir stāsts par impērijām. Par to, kā tās tiecas pēc pasaules valdīšanas. Šajā ziņā nekas nav mainījies – arī šodien ir impērijas un ir pārējie. Impērijas kārto savas lietas uz pārējo rēķina, mainās tikai kaklasaites, bet paņēmieni ir tie paši kopš seno ēģiptiešu laikiem. Arī tagadējā Eiropas Savienība ir kārtējais mēģinājums atjaunot Romas impēriju.

Par laimi, ir divi mierinājumi. Dievs vai daba, lai kā mēs to sauktu, necieš divas lietas: tukšumu un vienādošanu. Lai izveidotu jaunu impēriju, vispirms cilvēku galvās jārada tukšums, haoss, tad var būvēt kaut ko jaunu. Ja galvās ir ideoloģiskā krīze, tajās var sēt, ko grib. Otrs – dabā nekas nav vienāds, viss ir dažāds: dzīvnieki, augi, tautas, reliģijas.

Vēsturē, kā visās zinātnēs, valda paradigmas. Es tās saucu par pirmās pogas likumu -kā sapogāsi pirmo pogu, tā pogāsi pārējās. Pēc pirmās pogas likuma kāds ir iebraucis sliedes, un nākamās paaudzes jau vairs nerok zem pirmā apgalvojuma, bet būvē visu tālāk, balstoties pirmajā mītā.”

Nacionālists meklē Indriķi
“Ik pa laikam notiek kādas paradigmas maiņa, kad viss apsviežas pilnīgi citādi. Tāpat ar slaveno Indriķa hroniku. Nevienam līdz Šim tā arī nav zināms, kas īsti ir Indriķis un kad hronika uzrakstīta. Šī hronika ir sakompilēta 19. gadsimtā no dažiem atrastiem fragmentiem, kam pielikti klāt gadskaitļi. Liela daļa karu aprakstu paņemti no Vecās Derības Makabeju grāmatām. Un šodien tā tiek pasniegta kā Latvijas vēsture. Man ļoti patika, kā viens igauņu vēsturnieks bija pasmējies: pēc Indriķa hronikas iznākot, ka Latvija tolaik bijusi viena liela igauņu mauku māja. Ja saskaita, cik it kā bijušas atvestas salaupītās igaunietes, latvietēm te vairs vietas nebūtu.”

Lejiņš savā romānā kā pirmo pārpogājamo pogu izvēlējās 12. gadsimtu. Tā kā par Latvijas vēsturi šajā laikā ir ļoti maz rakstītu avotu, izņemot Indriķa un Atskaņu hronikas un dažas neskaidras izcelsmes dokumentu kopijas, rakstnieks izstudēja telpu ap Latviju – Krievzemes un Rietumeiropas vēsturi – un izdarīja vienkāršu secinājumu: “Ja mēs esam pa vidu šīm divām pasaulēm un ja līdz 12. gadsimtam neviens nebija varējis iekarot un pakļaut mūsu zemi, tas nozīmē, ka mēs nevarējām būt sliktāki ne par tiem, kas vienā pusē, ne par tiem, kas otrā.” Un Lejiņš nosauc vēsturiski pierādītas lietas, kas ļauj izdarīt šādu secinājumu: “Piemēram, ļoti lielais sudraba daudzums Latvijā. Atrasto sudraba depozītu ziņā Latvija ir otrajā vietā pēc Zviedrijas un Gotlandes. Tā kā Latvijā sudrabs nekad nav rakts, to varēja iegūt tikai tirdzniecības ceļā. Otra liecība: mūsu materiālā un garīgā kultūra, krāšņie tautas tērpi, rotaslietas un izsmalcinātie sadzīves priekšmeti. Trešā – intelektuālās vērtības. Mūsu tautasdziesmas līdz šim brīdim nav līdz galam izprastas. Tajās ir ļoti daudz informācijas, un ne vienmēr der tikai loģika, lai to visu saprastu. Ir skaidrs, ka mūsu senči zināja kaut ko līdzīgu tam, ko mēs ar lielu sajūsmu lasām indiešu vēdās. Šivas deja, Indras tīkls, ko tagad sauc par enerģētiski informatīvo lauku, – tas viss ir mūsu tautasdziesmās.

Pilna Māras istabiņa
sīku mazu šūpulīšu,
Kad es vienu pašūpoju,
visi līdzi kustējās.

Nu, kas tas ir? Ne jau māte pie bērna gultiņas! Valoda nav tikai saziņas līdzeklis. Tā ir pasaule, kas vieno noteiktu ļaužu grupu. Nepiekritu arī, ka latviešu valoda ir trūcīga. Palasiet tautasdziesmas! Ja mēs esam aizmirsuši jēdzienus vai tos vairs nelietojam, tas nenozīmē, ka valodā to nav.

Es esmu latvietis. Tāds jūtos no galvas līdz kājām un esmu aizskarts, ka kaut kādi svešinieki tikai tāpēc, ka savulaik sagrābuši varu manā zemē, atļaujas runāt muļķības un jēlības par maniem senčiem. Es jūtu atbildību par saviem apmelotajiem, noniecinātajiem senčiem un arī par saviem bērniem un mazbērniem. Kāpēc lai mēs ļautu, ka visu mūsu tautu gadu simtiem apmelo un mierīgā garā turpina to darīt?

Kādreiz smejos: ja gribētu kļūt populārs, vajadzētu uzrīkot kārtīgu skandālu. Tomēr, rakstot romānu, centos saglabāt politkorektu līdzsvaru. Tiesa, bez attieksmes jau nevar. Ikviens, kurš ver vaļā muti, ķeras pie pildspalvas vai otas, grib kaut ko pateikt. Man kādreiz teic, ka es esot romantiskais nacionālists. Bet kālab ne?”

Tālivaldis diega galā
Par Tālivalža vareno pili Beverīnu vai Bebrīnu – kā nu kuros pierakstos to sauc – ir daudz leģendu, pārsvarā ar romantisku motīvu, kā, piemēram, Blaumaņa dzejolī. Vispirms nav skaidrs, kur īsti šī pils atradās. Jānis Lejiņš kā prototipu ņēmis Vijciema pilskalnu, kas platības ziņā ir viens no lielākajiem Vidzemē. Kartes zīmējis pats: “Man nelikās loģiski, ka robežas iet šķērsām pāri dabiskām šķirtnēm, piemēram, upēm.”

Par pašu Tālivaldi ziņas atrodamas tikai Indriķa hronikā, kur viņš pieminēts nevērīgi. Vēl ir teikas un nostāsti. Neviens nekad nevarēs pateikt, kā bija patiesībā. Toties ir vieta rakstnieka iztēlei. “Pats neredzu tēlus,” atzīstas Lejiņš. “Ja man prasītu, kāds izskatījās Tālivaldis, es nespētu pastāstīt. Toties lasītāji apgalvo, ka, lasot grāmatu, redz visu tālaika Tālavu un cilvēkus. Kad rakstu, es ilgi mīcu valodu, līdz vienā brīdī atnāk teikums kā diega gals. Atliek tam sekot, un tad es sajūtu, kāds ir Tālivaldis, kāda ir Ildze, Austra, viņu dēli. Tas ir kā atcerēties bērnību – tu neredzi bildi, bet atceries izjūtas. Un ir tikai kāda maza detaļa, piemēram, lapiņa aiz loga, kāds punkts, kas šīs izjūtas rada. Ja cilvēks tiek klāt kādam atmiņu fragmentam, var atdzīvināt visu notikumu. Tā es pa fragmentiņam atceros un izjūtu tēlus, notikumus.

Man rakstīšana nevedas viegli. Ja lasītājs saprastu, ka tas, ko viņš izlasa divās minūtēs, man prasa nedēļu… Katrā aprakstītajā situācijā esmu reizes piecpadsmit gājis iekšā un ārā no sākuma un beigām, kamēr nelabi metas. Ja lasītājs ir uz līdzīga viļņa, viņš šo pasauli uztver un saprot. Nevaru prasīt, lai cilvēks, kas pilnīgi citādi uztver pasauli, ņem par pilnu manis rakstīto. Iztēle ir tā, kas cilvēkam atklāj vai aizklāj pasauli. Es varu justies gandarīts, jo cilvēki, kuri grāmatu lasījuši un kuriem tā patikusi, teic, ka viņiem radies citāds skatījums uz pasauli. Kāds vēl lielāks kompliments var būt autoram, ja viņš spēj atvērt lasītājam citus logus, parādīt citu telpu, atklāt kaut ko jaunu?”

Triloģijā aprakstītie riti, Tālivalža mīlas līnija, tāpat vārdi, ko tēli runā, – tā ir literatūra, rakstnieka iztēle. “Centos šiem jautājumiem pieiet ļoti uzmanīgi, pētīju visu, ko varēju atrast.” Aprakstot ainu, kurā vairāki valdnieki, nocērtot sev roku, labprātīgi lauž zvērestu nodevējam ķēniņam Valdemāram, rakstnieks vadījies pēc vispārzināma trafareta rita – ja cilvēks lauza zvērestu, to locekli, ar kuru viņš zvērēja, viņam atņēma. Tātad, ja mūsu senči zvērēja, paceļot labo roku, zvērestu laužot, to nocirta. Cilvēks bez labās rokas ir beztiesīgs. Ar šīm zināšanām pietiek, lai pavediena gals būtu rokā.

Barvedis un karotājs
Rakstnieks uzaudzis Limbažu pusē. Agrīnās bērnības atmiņas saistās ar Puikuli, bet vispār “vecāki mētājās riņķī”. Atbildot uz jautājumu, no kurienes rakstniekam tik spēcīga latviskā patība, viņš atteic: “Domāju, ka manā bērnībā diez vai ir ko meklēt, jo tēvs nomira, kad man bija seši gadi, un māte, nevarēdama trīs dēlus uzturēt, bija spiesta mūs sūtīt padomju internātskolā Iecavā, kur dzīvoju septiņus gadus. Mājās tiku tikai brīvlaikā.

Latviskās identitātes apziņa man nāca diezgan vēlu. Domāju, latvietība man ir asinīs. Ne velti zinātniece Deņisova atklājusi baltu gēnu, kas visvairāk atrodams latviešos un leišos. Daudzi par to smīkņā, bet es domāju, ka materiālā pasaule, ko mēs pazīstam, ir tikai enerģijas sabiezējums. Un šī enerģija ietver visu – citi to sauc par informatīvo lauku, citi par Dievu. Ir arī mūsu kopīgā atmiņa, kopīgā pasaule, kurā mēs dzīvojam, kuras saņemam un kurai atdodam. Senie ķelti to sauca par atmiņu un iztēles zemi. Man tā ir latvietība.”

Septītajā klasē Jānis no internātskolas aizmuka. “Redz, es biju barvedis, kurš kūdīja uz dumpi visus, tāpēc skola mēģināja mani ielikt rāmjos. Septītajā klasē gājām kauties pret astoto klasi. Vienā rindā stāv viņi, otrā mēs – divreiz vairāk. Biju izdomājis stratēģiju: pret stiprāko iet vairāki mūsējie, pret vājāko – vājākie. Katram septītajam bija savs astotais, pret ko jācīnās. Karaspēks bija izveidots, katram dots savs uzdevums, bet, kad bija jākaujas, izrādījās, ka mēs kaujamies kādi trīs pret astoņiem, pārējie aiz muguras skatās,” smejas Jānis.

Trīs tēva dēli
“No visiem brāļiem esmu vismazāk apdāvinātais,” teic rakstnieks. “Vecākajam brālim, kurš nu jau viņsaulē, bija fantastisks talants uz valodām. Jau skolā viņš norvēģu valodas mācību grāmatu lasīja kā piedzīvojumu romānu. Lai gan viņš mācījās angļu valodu, palīdzēja brālim pildīt mājasdarbus vācu valodā. Astotajā klasē viņš ieguva pirmo vietu valodu olimpiādē. Vidējais brālis ir muzikants. Skolas orķestrī spēlēja altu, vēlāk kolhoza orķestrītī klarneti. Kolhozs nopirka viņam saksofonu. Vakarā brālis pirmo reizi mūžā paņēma rokās šo instrumentu un no rīta spēlēja. Tagad viņš laukos ņemas ar mēbeļu restaurēšanu. Viņam ir ķēriens uz koka darbiem. Nekur nav to mācījies, bet rūpīgi, talantīgi visu nostrādā.

Par tēvu atceros vien dažas ainas. Viņš vienmēr bāra mammu, ka viņa neļauj mums kāpt kokos: “Kas tie par puikām, kas nekāpj kokos!” Bet vienreiz pat tēvs bija nobijies. Mums pie mājas auga liepas. Ārā divdesmit grādu sals, tēvs iznāk no mājas un redz – abi mazie puikas kā zvirbuļi sēž pašā liepas galotnē. Sasaluši zari lūst kā skali – būdams mežsargs, viņš to labi zināja. Tēvs ļoti mierīgi sacīja: “Zēni, kāpiet zemē!” Otru gadījumu atceros no laika, kad vecākais brālis divus gadus mācījās turpat netālajā lauku skolā. Vienreiz ziemā izgāja ārā, bet tur vilks uz lauka. Man vēl tagad acu priekšā bilde – sniegotais lauks, stāv tēvs un brālis. Tēvs stāvēja un skatījās, beigās teica brālim: “Ej mierīgi, vilks tevi neaiztiks.” Nezinu, kā brālis jutās, bet aizgāja.

Esmu lauku zēns no galvas līdz kājām, darbos māte mūs sūtīja, kad vēl skolā negāju. Protu visus lauku darbus. Māku zirgu iejūgt, kartupeļus izvagot, esmu daudz pļāvis sienu ar izkapti. Vēl tagad man papēdī ir rēta, kur brālis iepļāva. Izkaptis lielākas par pašiem, bet siens bija jāsapļauj. Tā izkapts iesprūda man Ahilleja cīpslā, un mēs abi rāvām ārā,” Jānis smejas un saka, ka tie, kas prot lauku darbus, tagad izdzīvotu arī lielākās katastrofas gadījumā – ja pasaulē izbeigtos elektrība.

Izbrāķēto lapu ugunskurs
Triloģijas pirmā grāmata sākas ar rakstnieka veltījumu: “Manai sievai Džīnai. Bez tevis šīs grāmatas nebūtu. Un vispār, vienīgais nopietnais iemesls, kādēļ tikusi radīta pasaule, ir mūsu tikšanās.”

Abi ir kopā vismaz 30 gadu. “Iepazināmies Āģītī, televīzijā. Biju redaktors literāri dramatisko raidījumu redakcijā, jauns un galīgi zaļš, tikko no Universitātes. Džīna man ir gan mūza, gan atbalsts. Mēs esam ļoti laimīgi tādā ziņā, ka esam uz viena viļņa, vienā iztēles telpā. Es viņai kā režisorei mazāk varu palīdzēt, kaut gan šad tad viņa man atrāda, ko samontējusi, un pajautā, vai ir labi.

Taču, kad esmu ilgi nomocījies un nevaru saprast, vai tas, ko esmu uzrakstījis, kam der, skrienu pie Džīnas. Ja viņa pasaka, ka neder, nešauboties metu ārā. Krāmēju lapas divsimt litru maisos, un ik pa laikam taisām ugunskuru.

Tas, ko es nopelnu, protams, ir smieklīgi, salīdzinot ar to, kas ieguldīts. Tomēr nevaru sūdzēties – neviena mana grāmata nestāv veikalā. Ir skumji, domājot par autoriem, kuru grāmatas tiek nocenotas. Protams, būtu labi, ja arī nauda būtu… Taču, no otras puses, es domāju tā: cik cilvēku šajā pasaule var darīt to, kas viņiem patīk, un tomēr nenomirt badā?”

Tagad Jānis Lejiņš iegrimis jaunā darbā. “Gribēju viegli – mazu piedzīvojumu romānu, bet iznāca kā vienmēr,” rakstnieks ironizē. “Man likās ļoti asprātīgi, ka varētu salīdzināt 1900. un 2000. gadu. No bērnības atceros dāņu filmu par to, kā maza, jauka ģimenīte sagaida 1900. gadu. Līdz Pirmajam pasaules karam pasaule bija ļoti naiva un priecīga. Par to liecina sajūtas, kas parādās tālaika gleznās, pastkartēs. Viss iet uz augšu: vilcieni brauc, telefoni zvana, ir ķinīši – viss tikko parādījies! Cilvēku sejas vēsta: mēs dzīvojam paradīzē! Viss ir tik skaisti, taustāma progresa sajūta. Un kas notiek pēc simt gadiem ar visu šo tā saucamo progresu? Viss ir, un tajā pašā laikā elpas vairs nav – elpa ir izpūsta līdz pēdējam, un cilvēks vairs nezina, ko darīt. Gribēju paņemt tikai divus gadus ar simt gadu intervālu, bet tagad pinos pa vidu un nezinu, ko ar to visu iesākt. Šobrīd esmu iegrimis 39. gadā. Nezinu, kas tur galu galā iznāks, bet, kā jau vienmēr, viegli man neiet.”


Ar rakstnieku sarunājās Guna Roze,

pārpublicēts no Žurnāla „Citādā pasaule” šī gada 5. numura (9.-22. marts)

Žurnālu ieteica Līga.
Rakstu ieskenēja Gints.


* * *

Lasiet arī:


  • Ne pirmo gadu meklēju savu identitāti un esmu secinājis, ka esmu vidusvidzemnieks. Jāņa Lejiņa darbi man palīdzējuši labāk saprast sevi.

    Ne pirmo gadu meklēju latvieša identitāti. Piedāvāju, iespējams, strīdīgu formulējumu par vienu no latvieša identitātes skaldnēm: latvieši – viena no savu ietekmi visā pasaulē izplatošam un sev nozīmīgās un vērtīgās visas pasaules ietekmes uztverošam tautām ar augstu estētiskās un garīgās domāšanas dominanti, kurai ir sava dzimtene.

  • No intervijas: Bez tevis šīs grāmatas nebūtu. Un vispār, vienīgais nopietnais iemesls, kādēļ tikusi radīta pasaule, ir mūsu tikšanās.
    Lai arī reti, bet patiesība mēdz būt arī tāda. Varbūt ka tādas patiesības, par kurām PRIEKS visiem, atsver daudzas citas patiesības, par kurām vienīgais, ko vēlēties, ir, lai to nebūtu.

  • http://www.philos.lv/Tautu_speks.html

    Par tikumīgo tautu spēku:

    Izlaidība ir visur tur, kur nav ne Mīlestības, ne arī īstas seksualitātes. Izlaidība ir seksualitātes zemākās – fiziskās un astrālās formas izmantošana savtīgai baudas gūšanai fizisko vai emocionālo sajūtu līmenī. Tāpēc, tur, kur vīrieši un sievietes satiekas šo baudu gūšanai, (arī „laulības” gultā) ir tikai izlaidība – netiklība. Laulība, šī vārda īstajā nozīmē, ir tikai tur, kur ir tikumība – Savstarpēja Mīlestība, Cieņa, Sadarbība, Kalpošana un iekšēja vajadzība nesavtīgi apdāvināt laulāto ar visu labāko, kas ir pašam un visādi atvieglināt viņa dzīves ceļu – rūpēties par viņa labklājību.

    Tur, kur tā nav – tur ir izlaidība – netiklība. Tur, kur ir baudas meklējumi, tur ir izlaidība. Visizsmalcinātākā izlaidības forma ir pseidoreliģisku pārdzīvojumu kultivēšana un meklēšana, pavedināšana pseidokultūras un pseidomākslas, pseidointelektuālisma, pseidosabiedriskās dzīves baudīšanai.

    Mītu kultivētāji tos uztur, saprotot, ka ar tiem atvieglo savu mērķu sasniegšanu pavedināšanā. Tas, kurš tiek pavedināts, domā, ka tas, ko viņš dara, nāk no viņa paša gribas un tas, kas tālāk notiks, ir tas, ko viņš cer sagaidīt, ļaujoties šai pievilināšanas un pavedināšanas spēlei, netiklībā. Pavedinātie vienmēr tiek izmantoti, un , bieži vien ar, no seksualitātes visai tāliem – ekonomiskās, politiskās spēles vai maģisko darbību, mērķiem. Visu tādu pavedināto dvēseles un, arī, seksualitāte tiek sakropļotas, degradētas un novājinātas.
    ***
    Ģimene ir tur, kur ir divu – Sievietes un Vīrieša Laulība un tās augļi – miesas, dvēseles un Gara bērni. Kur ir Laulība – tur ir bērni. Kur nav bērnu – tur nav Laulības. Laulība tiek slēgta Debesīs (Sirds telpā), tāpēc īstie Laulības augļi ir tie, kas nāk no Sirds telpas – Sirsnība, Cēlās domas un Labie darbi – tie, kuri bagātina saņēmēju un devējam paver ceļu uz citiem – nākošajiem labajiem darbiem. Miesas augļi ir miesu derības un satiksmes zīme, kas runā (pie pārējām zīmēm – augļiem) par visas ģimenes un laulības dzīves pilnību – harmoniju.

    Katru koku pazīst pēc augļiem. Tāpat katru laulību pēc tās bērniem. Laulības un miesas bērni ir Vecāku un laulības pilnvērtības apliecinājumi. Kādi bērni – tādi vecāki. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ senatnē no kropliem jaundzimušajiem centās atbrīvoties un kādēļ neviens tēvs nevarēja ieņemt vadošu posteni valstī, kamēr viņa dēls nebija precējies un laidis pasaulē savu pilnvērtīgo mantinieku. Kad no tā sāka atkāpties, reizē ar to sākās rases lejupslīde.

    Laulībā Sieviete pārstāv Visa Labā Cēloni. Caur Sievieti Laulībā un Ģimenē ienāk Dzīvība – enerģija un radošas – svētīgas darbības spēja.

    Vīrietis Laulībā pārstāv Īstenību un caur viņu ienāk Patiesība – Īstenības atspoguļojums formā. Vīrietis Sievietes ienestajai Dzīvībai dod noformējumu – izpausmes veidu.

    Tur, kur Enerģija ar Domu sastopas harmoniski – tur Sievietes kļūst par Sievām un iegūst noturību – dvēseles un Gara Spēku – tur ir stipras Sievas. Tur, kur tā ir, Vīrieši top par Vīriem un ar Sievu dzīvīgumu viņu domas kļūst Radošas – Vīri kļūst Saprotoši (ne tikai domājoši) un tas nozīmē, ka viņi paliek Gudri. Vīrietis var kļūt Gudrs tikai Laulībā ar labu Sievieti. Sieviete kļūst stipra īsta Vīrieša rokās, bet ģimene paveic tik daudz, ir tik veiksmīga, cik daudz Enerģijas var piesaistīt Sieviete – tik, cik Mīloša viņa ir.

    Tur, kur Laulība neiestājas – tur neveidojas Ģimene. Tur, kur Enerģija ar Domu nesader – tur dzimst kropļi, destruktīvas domas, alkatība un caur tādu savienību pasaulē ienāk visas bēdas, posts un ciešanas, kādas vieni Cilvēki sagādā citiem.

    Stājoties Laulībā – dibinot Ģimeni, Sieviete un Vīrietis pārstāv Sirdi un Prātu – visa Labā Cēloni un Īstenību. Viņi saved Laulībā Enerģiju un Formu.

  • Vēl pāris vārdu par latviešiem: Vismaz pirms kādiem 40-30 gadiem tā bija, gan jau zemdegās tā vēl ir; iespējams valsts vai vismaz kāda NEVALDĪBAS (bet tak patiesi valstiska) organizācija tam varētu palīdzēt izpausties:
    ?!?
    Starp latviešiem esot relatīvi daudz dzejnieku un vairums no tiem sievietes. Piemēram, zemgaliete Mārīte Misiņa
    ?!?
    ————
    Bez dzejas un metaforiskas – plašas un dziļas – domāšanas šeit vienkārši nav iespējams izdzīvot dzīvojot nevis samierinoties un nīkstot

  • J.Lejiņš:“(..)Ja mēs esam pa vidu šīm divām pasaulēm un ja līdz 12. gadsimtam neviens nebija varējis iekarot un pakļaut mūsu zemi, tas nozīmē, ka mēs nevarējām būt sliktāki ne par tiem, kas vienā pusē, ne par tiem, kas otrā.”
    ========================================================
    Kas tai 12.gs. tāds notika, ka mēs (lībieši,kurši,zemgaļi,letgaļi)nespējām stāties pretim vienai ‘Zobenbrāļu’(pēcāk Teitoņu-?)organizācijai? Lejiņa kungs eleganti izvairās no atbildes…..
    Atpalikām no Eiropas (‘neturējām degunu pa vējam’D.Beitnere)un lēnām, lēnām simts gados, skat, bija zaudējuši mūsu senču senči i varas, i ekonomikas sviras….Bet atmodas&dziesmotās revolūcijas laikā joprojām vareni dziedājām:”Varens bija novadiņš, bet diženi turējās….” – ne divdesmit gadi nepagāja, kad atkal varas un ekonomikas sviras citās rokās nonāca.
    Vēsture atkārtojas….

  • Edge, ko tu esi darījis lietas labā?

  • Iluminati – slepenas zinasanas

    http://www.draugiem.lv/user/894351/blog/?p=4792243

  • Tā īsti jau no šīs zemītes nodzīti nekad neesam bijuši.
    Kaut kā neticu versijai par 700 gadu jūgu.
    Arī tas, ka kristietību te atnesa Teitoņi ir vienkārši blefs. Pagājušos 700 tāpat kā nākamajos 700 Latviju dzīzāk centās iekarot/brīžiem likās, ka iekaroja vairāk lienoši faktiski ar MŪSU AKTĪVU PIEKRIŠANU

    Šī zeme atjaunojas. Rīga ir uz mazliet citas planētas

  • <Ivo Verners 26.04.2011., 23:14
    Edge, ko tu esi darījis lietas labā?
    ========================================================
    Visu iespējamo (savas lietas labā,'cogito ergo sum'/domāju, tātad eksistēju').Ceru, ka tādas kļūdas kā pagātnē vairs neizdarīšu.
    Starp citu, par kādu tādu 'lietu' iet runa? Mērīties ar ticības un/vai IQ līmeņiem mani var neaicināt……

  • http://radosvet.net/bilina/2156-chingiz-xan-k-voprosu-o-ego-rasovom-polunordizme.html
    ————
    http://www.film.ru/afisha/movie.asp?code=AOKOKAMI
    Бюджет фильма составил 60 миллионов долларов, а съемки в Монголии заняли четыре месяца.

    Почему именно Чингисхану было суждено создать величайшую империю в истории? На этот вопрос попытались ответить создатели картины. Множество легенд окружает жизнь Чингисхана, и множество загадок до сих пор остаются неразгаданными, в том числе и тайна его рождения.

    В батальных сценах, поставленных с небывалым размахом, были заняты 5 000 солдат монгольской армии, а в сцене провозглашения Чингисхана верховным ханом монголов было задействовано около 60 000 статистов. Такого масштабного действа зритель ещё не видел.
    ————
    Kas ir tas interesantākais – es teiktu filmas mūzika ir ļoti latviska, smeldzīgi latgaliska

  • http://www.delfi.lv/news/national/politics/atgadina-latviesu-skrodera-ieguldijumu-dzinsu-vesture.d?id=14510285
    Latvijas vēstnieks ASV Māris Riekstiņš apsveicis Reno pilsētas Vēstures pētnieku komisiju ar tās atzīmēto pavērsienu džinsu vēsturē, atgādinot, ka pilsētā izgudrotas džinsu bikšu vīles nostiprinošās kapara kniedes izgudrojis Rīgā dzimis un uz Ameriku imigrējis skroderis Jēkabs Dāvis.
    Reno pilsētas vēstures komisija 20.maijā atzīmē to, ka 1871.gada decembrī tika izgudrotas džinsu bikšu vīles nostiprinošās kapara kniedes, informēja Ārlietu ministrijas Preses centrā.

    Dāvis toreiz saņēma pasūtījumu uzšūt kādam mežcirtējam piemērotas izturīgas bikses. Dāvis ar kapara kniedēm, ar kurām parasti stiprināja ādas siksnas pie zirgu deķiem, nostiprināja darba bikšu kabatu vīles, tā padarot bikses izturīgākas. Skrodera praktiskais izgudrojums strauji ieguva vietējo strādnieku popularitāti un vēlāk pārvērtās par džinsu bikšu modes īpašu sastāvdaļu gadsimta garumā.

    Džinsu bikšu kniedes patentēja 1873.gada 20.maijā uz skrodera Dāvja un Sanfrancisko firmas “Levi Strauss & Co” vārda. Patenta izsniegšanas laikā Dāvis jau strādāja “Levi Strauss” kompānijā par ražošanas vadītāju.

    Atzīmējot džinsu bikšu kniežu izgudrošanu, Reno pilsētas Vēstures pētnieku komisija vēsturiskā patenta izsniegšanas dienā – 20. maijā uzstādīja īpašu piemiņas plāksni Virdžīnijas ielā – vietā, kur kādreiz atradās skrodera Dāvja veikals. Nevadas pavalsts gubernators pasludināja 20. maiju par Dāvja dienu. Nevadas pavalsts muzejs arī 21.maijā rīkoja pasākumus par piemiņu no Latvijas nākušajam skroderim un viņa izgudrojumam, kas uz ilgu laiku ietekmēja džinsu modi.

    http://www.diena.lv/lat/politics/blog/edgars-jaunups/magelans
    Pagājušonedēļ izlasīju Stefana Cveiga darbu „Magelāns”. Jau pats grāmatas sākums mani uzvedināja uz pārdomām par Latvijas politiku. Tam iemesls ir jautājums: kā mazā kontinenta mazākā valsts Portugāle 15. un 16.gadsimta mijā varēja kļūt par plašāku teritoriju pārvaldnieci nekā Romas impērija savas vislielākās varenības laikā? Grāmatas autora sniegtā atbilde bija, ka iemesls tam ir pasaules lielvalstu neprātīgie kari, kuros tās saplosīja cita citu laikā, kad necilā jūras tauta gadu desmitiem attīstīja savu nākotnes panākumu atslēgu, kļūstot par nozīmīgāko pasaules jūras valsti.
    ————-
    Nediskutēsim par autoriem, bet par faktiem un dažu autoru sakarīgām domām un faktiem

  • http://www.youtube.com/user/NatureVideoChannel#p/a/f/2/cedNq5w8twA
    Nature kanālā šis ir skatītākais mēneša video (Fukusimu skatās mazāk)
    Tas ir svarīgi arī mums. JO,teiksim Ņeva kā tāda ir ap 6000 gadu veca TIKAI. Kas no tā izriet – bērniem jāaug laukos

  • <Ivars 29.04.2011., 12:20
    (..)
    Nediskutēsim par autoriem, bet par faktiem un dažu autoru sakarīgām domām un faktiem
    ========================================================
    18.04.2011.BBC News:Portugal bail-out: Talks begin over bail-out package
    Portugal has begun talks with international authorities about the terms of a bail-out, expected to be worth up to 80bn euros ($115bn; £70bn).
    http://www.bbc.co.uk/news/world-europe-13111910
    p.s.
    ''Un domāt, kā teicis Parmenīds, nozīmē, ka nepieciešams runāt tikai par esošo un izteikt tikai esošo''('Sarunas par domāšanu'.M.Mamardašvilli)

  • p.s.s.
    Artura Lielā :”Uz musonu krastiem” izlasīju sākumskolas laikos – līdz pat šodienai atceros tur rakstīto par ”Melno zeltu” un kristīgās Portugāles uzplaukuma iemesliem.Citu valstu izlaupīšana un tās brīvo iedzīvotāju padarīšana par vergiem nebūt nebija svētīgs pasākums, tā kā Portugāles panīkums bija likumsakarīgs.Uz citu darba rēķina vai aizņēmumiem/dzīve uz parāda tāļu netiksi – to portugāļi arī 21.gs. apliecina, jo savu vēsturi par ideoloģiju padarīja? Uz ko līdzīgu aicina Lejiņa kungs…..

  • to : domāt (..) nozīmē (…) runāt tikai par esošo
    apmēram kopš pilngadības, t.i., jau vismaz 30 gadus man bijuši divi lieli jautājumi:
    1. Vai ir un ir iespējama šai zemē
    – es domāju Latviju –
    tauta ar savu valsti, t.i.,
    nācija ar savu skaidru identitāti?
    Vairakkārt šai laikā veltot vienatnē vai “kādā brīvā sabiedrībā” šim jautājumam ap gadu atbilde ir bijusi –
    Nē,nav saredzams identitātes veidošanās procesa gals. Mēs esam nemitīgi topoša ….. nu nav man vārda priekš tā, kas esam. Kaut vai ticības jomā te, laikam vienmēr vismaz pēdējo 1000 gadu laikā ir bijuši gan ticīgie paraugkristieši, gan ticīgie citādi ticīgie. Te vienmēr ir bijušas atrodamas vismaz kādu divu principiāli atšķirīgu, viena otrai netraucējošu ekonomiku un dzīvesziņu nesēji pietiekami lielā skaitā. Iespējams, ka šīs zemes iedzīvotāju skaits visai ilgā vismaz 1000 gadu periodā faktiski nenozīmīgi svārstījies.
    2. Vai, te dzīvojot, ir iespējama skaidra atbilde uz jautājumu -
    kas es esmu?
    Nē, jo var gadīties, ka vienkārši aizgājis uz kaimiņmāju, es jau saprotu, ka esmu kļuvis pavisam savādāks
    ————
    Kāpēc te tā?
    Varbūt, ir vismaz divas atbildes uz šādu jautājumu
    1. Man ir grūti iedomāties, piemēram, pagāšgada Latvijas talkas organizatoru noslēguma pasākumu, kur valsts PREZIDENTS, ierodoties ar nokavēšanos VISPIRMS, ATVAINOJAS sanākušajiem par to, ka ģērbies oficiāli. Kur drīzāk dabiski kā pārsteidzoši, ka jebkurš šejienietis, īpaši latvietis, mīl rakāties pa ZEMI un kaut ko sev izaudzēt
    => mēs neesam pazaudējuši saiti ar Zemi.
    2. Te ir dabiski priecāties un rosīties, te ir dabiski naktī pie ugunskura domāt par to, kas ir aiz horizonta, par to, kas ir aiz trejdeviņam zemēm un trejdeviņam jūrām, bet tai pat laikā ir iespējams visu mūžu nodzīvot kāda viena pagasta nostūrī, ….
    => mēs pēc būtības kolektīvi esam bērni/kā bērni,lai arī varam spēlēt ne-bērnu lomas un labi
    => => stingri eksakti TE JAU NEKĀ NAV … svešiem
    ———————-
    dziļi nenopietni teksti? varbūt
    to: Portugāles panīkums bija likumsakarīgs
    Норт показал, что происшедшее — случайность (http://esquire.ru/auzan-10)
    Kibernētikā ir teorēma – jebkurai kibernētiskai (pašregulējošai=dzīvai) sistēmai ir nepieciešams brīvgājiens. Vienkāršs piemērs ar automašīnu, kuras stūrei nav brīvgājiena nav iespējams pabraukt ātrāk kā iet kājām, faktiski tā tad ir rāpošana lidošanas vietā. Nu bet, protams, stūres brīvgājiens nedrīkst būt arī pārāk liels. Matemātiskā loģikā šīs teorēmas analogs ir apgalvojums: jebkura galīga nepretrunīga aksiomu sistēma ir nepilnīga. Prof. Lazovskis to pašu pateica savadāk: neko nevar uzskatīt par droši pierādītu un Līvi dzied: neko nevar skaidri zināt, atliek vienīgi mīlēt. Loģiski?
    ————-
    Vairāk kā piecās vietās Latvijā un tik tālu no tas vietās, cik var BURTISKI saredzēt esmu jutis – jā, es te VARĒTU dzīvot “līdz galam”. Un katrā tādā vietā esmu jutis, ka esmu pavisam savādāks. No Ausmas līdz Dienvidam iespējams rāmi aiziet no Raiskuma (ap 50 m virs jūras līmeņa) līdz Jurģukalnam (ap 250 virs jūras līmeņa). Tās ir vietas, par kuram raksta Lejiņš.
    ———–
    Var parēķināt
    kā būtu ja būtu …..
    JA reljefs tik strauji kāptu apmēram līdz Daugavpilij,
    TAD Daugavpilī būtu Katmandu
    Iespējams, Lejiņš kaut ko būtiski par šejieni sapratis un tagad TO dara

  • Lejiņš ir izdarījis daudz. Kaut nu vairāk būtu to, kas tiktu galā ar visiem trim sējumiem, un no tā visa iznestu taisno muguru!Man veicās pirmo sējumu izprasīt no skolnieka- tas tagad mācās vēsturniekos. Un vēl es gribu domāt, ka visi vēsturnieki nepiekritīs vācu pētniekiem, ka zemgaļi esot izņēmums no pārējām Latvijas ciltīm. Pārējās slēgušas sadarbības līgumus un stājušās ordenī,kopīgi situši leišus un igauņus. Un vācu bruņinieki esot lepojušies,ka var atpūsties Livonijas teritorijā, ar ko, protams, mums jalepojas. Kristaps Kļaviņš savā grāmatā “apStāvēšana” par šiem procesiem un mūsu piederību Eiropai kopš 13. gs.

  • Jānis Lejiņš: “Tas, ko es nopelnu, protams, ir smieklīgi, salīdzinot ar to, kas ieguldīts. Tomēr nevaru sūdzēties – neviena mana grāmata nestāv veikalā. Ir skumji, domājot par autoriem, kuru grāmatas tiek nocenotas. Protams, būtu labi, ja arī nauda būtu… Taču, no otras puses, es domāju tā: cik cilvēku šajā pasaule var darīt to, kas viņiem patīk, un tomēr nenomirt badā?””
    ŠIE varētu būt vārdi, ar kuriem izteikt mūsu gaidāmās 14.maija diskusijas tēmu “stacionāra stāvokļa ekonomika”.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.