Kāpēc kristīgās tautas un sevišķi Krievu tauta nonākušas nožēlojamā stāvoklī.

Ticības pamatu noslēpšana zem māņticīgiem skaidrojumiem un ticējumiem, – tā ir visām reliģijām kopīga parādība. Ticības pamatu aptumšošanas vispārējie cēloņi, pirmkārt un galvenokārt ir apstāklis, ka vienmēr tieši nekompetenti cilvēki gribējuši skaidrot reliģisko mācību un ar savām interpretācijām to izkropļojuši un vājinājuši; otrkārt, – vairums meklē fiziskus mācības izpausmes aspektus un mācības garīgo jēgu pārvērš par materiālu; treškārt, visām reliģijām kopīgi priesteru izkropļoti reliģiskie pamati par labu priesteru un valdošās šķiras labklājībai.

Visi trīs izkropļojumu veidi kopīgi visām reliģijām un daļēji sagrozījuši bramanismu, budismu, taoismu, konfuciānismu, jūdaismu, muhamedānismu; tomēr šie sagrozījumi nespēja iznīcināt ticību šīm reliģijām. Arī Āzijas tautas, neskatoties uz sagrozījumiem, kurus piedzīvoja šīs reliģiskās mācības, turpina tām ticēt un turpina aizstāvēt savu neatkarību. Tikai viena, tā sauktā kristietība, zaudēja tautās, kuras to atzina, savu obligātumu un beidza eksistēt. Kāpēc tā notika? Kādi īpaši cēloņi izraisīja šo dīvaino parādību?

Iemesls tāds, ka tā sauktā kristīgās baznīcas mācība nav viena vesela, uz viena lielā skolotāja sprediķa pamata radusies ticība, kā tas ir ar budismu, daoismu, konfuciānismu, bet tikai lielā skolotāja patiesās mācības viltojums, kam nav nekā kopīga ar īsto ticību, izņemot tās pamatlicēja vārdu un dažas nesaistītas atziņas, kuras aizgūtas no pamata ticības.

Zinu, ka tas, ko šeit teikdams domāju, ir tieši tas, ka tāda baznīcas ticība, kuru gadsimtiem atzina un tagad atzīst miljoniem cilvēku kā kristietību, nav nekas cits kā ļoti rupja ebreju sekta, kurai nav nekā kopīga ar patiesu kristietību, – cilvēkiem, kuri atzīst šīs sektas ticību, tas liksies ne tikai neticami, bet liksies kā visaugstākie, briesmīgākie zaimi.

Es tā nevaru neteikt. Nevaru neteikt tāpēc, ka, lai cilvēki varētu izmantot lielā Dieva iespēju, kuru mums dod patiesā kristīgā ticība, mums vispirms jāatbrīvojas no tās nesakarīgās, melīgās, un galvenais, ļoti netikumīgās mācības, kura mums paslēpa patieso kristietību. Šī mācība, kura mums paslēpa Kristus mācību, ir Pāvela mācība, kura dota viņa vēstījumos un kļuva par pamatu baznīcas mācībai. Šī mācība ne tikai nav Kristus mācība, tā ir pilnīgi pretēja.

Ir tikai uzmanīgi jāizlasa evanģēliji, nepievēršot tajos uzmanību tam, ko nozīmē māņticīgās piebildes, ko ielikuši sastādītāji, piemēram, Kānas Galilejas brīnumam, atdzimšanai, dziedināšanai, nelabā izdzīšanai un paša Kristus atdzimšanai, bet apstāties pie tā, kas ir vienkārši, skaidri, izprotami un iekšēji saistīts ar vienu un to pašu domu, – un tad izlasīt kaut vai par vislabākajiem atzītos Pāvila vēstījumus, lai kļūtu skaidra tā pilnīgā nesaskaņa, kura nevar nepastāvēt starp vienkāršā, svētā cilvēka Jēzus vispasaules mūžīgo mācību un praktisko, īslaicīgo, vietējo, neskaidro, sarežģīto, pārāk augsto un esošajam ļaunumam pielāgoto farizeja Pāvela mācību.

Cik Kristus mācības būtība (kā viss patiesi dižais) vienkārša, skaidra, visiem pieejama un var tikt izteikta vienā vārdā: cilvēks – Dieva dēls, – tik Pāvila mācības būtība mākslota, mīklaina un pilnīgi neizprotama jebkuram nenohipnotizētam cilvēkam.

Kristus mācības būtība ir tāda, ka patiesā cilvēka laime – Tēva gribas piepildīšanās. Tēvs vēlējās cilvēku savienību. Un tāpēc arī balva par Tēva gribas izpildīšanu ir pati piepildīšanās, saplūšana ar Tēvu. Šobrīd balva – Tēva gribas kopības apziņā. Šī apziņa sniedz lielāko prieku un brīvību. Sasniegt to var tikai ar sava gara celšanu, dzīves virzīšanu garīgajā gultnē.

Pāvila mācības būtība ir tāda, ka Kristus nāve un augšāmcelšanās glābj cilvēkus no viņu grēkiem un barga soda, ko paredz Dievs mūsdienu cilvēkiem par senču grēkiem.

Ja Kristus mācības būtība ir tāda, ka vienīgais un svarīgais cilvēka pienākums ir Dieva gribas īstenošana, t.i., mīlestība pret cilvēkiem, – Pāvila mācības vienīgais pamats ir tāds, ka vienīgais cilvēka pienākums – ir ticība tam, ka Kristus ar savu nāvi izpirka un izpērk cilvēku grēkus.

Pēc Kristus mācības, balva par katra cilvēka dzīves virzīšanu garīgajā gultnē ir šīs ar Dievu saplūšanas apzināšanās priecīgā brīvība, bet pēc Pāvila mācības, balva par krietnu dzīvi būs ne šeit un ne tagad, bet nākotnē, pēcnāves stāvoklī. Pēc Pāvila mācības, krietnu dzīvi ir jādzīvo galvenokārt tādēļ, lai pēc tam saņemtu par to balvu. Ar savu parasto neloģiskumu viņš saka, it kā pat pierādīdams, ka jābūt nākamās dzīves svētlaimei: ja mēs dzīvojam tikli un liedzam sev baudu darīt riebeklības šeit, bet balvas nākamajā dzīvē nav, tad mēs paliksim pie sasistās siles.

Jā, Kristus mācības pamats – patiesība, jēga – dzīves mērķis. Pāvila mācības pamats – aprēķins un fantāzija.

Ja tik atšķirīgi pamati – dabiski, izriet vēl atšķirīgākie secinājumi.

Tur, kur Kristus saka, ka cilvēkiem nav jāgaida nākotnē balvas vai sods, bet kā strādniekiem pie saimnieka jāsaprot savs uzdevums, jāpilda tas, – visas Pāvila mācības pamatā ir bailes no soda un balvas saņemšanas gaidas, debesbraukšana vai nonākšana vissliktākajā stāvoklī par to, ka tad, ja tu tici, tad atbrīvosies no grēkiem, būsi bezgrēcīgs.

Tur, kur Evaņģēlijā tiek atzīta visu cilvēku vienlīdzība un teikts, ka tas, kas ir dižs cilvēku acīs, ir nožēlojams Dieva acīs, Pāvils māca paklausību varas orgāniem, atzīstot viņu teikšanu kā paša Dieva teikšanu, tā, ka tas, kurš pretojas varas orgāniem, pretojas Dieva teikšanai.

Tur, kur Kristus māca, ka cilvēkam vienmēr ir jāpiedod, Pāvils piesauc anafemu tiem, kuri nedara to, ko viņš pavēl, un iesaka padzirdīt un pabarot ienaidnieku, lai ar šo rīcību sakrātu „karstas ogles uz ienaidnieka galvas”, un lūdz Dievu sodīt Aleksandru Medniku (?) par kaut kādiem viņu personīgiem rēķiniem.

Evanģēlijos teikts, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi; Pāvils pazīst vergus un liek tiem klausīt kungus. Kristus saka: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Pāvils saka: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas.
Tātad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu.
(Rom. ХIII, 1,2)

Kristus saka: ”Kas ar zobenu nāks, no zobena mirs”. Pāvils saka: “Jo tā ir Dieva kalpone tevis labā. Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu. (Rom. ХIII, 4.)

Kristus saka: ”Dieva dēliem nevienam nav jāmaksā nodokļi”. Pāvils saka “Tāpēc maksājiet arī savas nodevas: viņi, kas uz to raugās, ir Dieva kalpi.
Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa.
(Rom. ХIII, 6,7.)

Bet šīs nav vienīgās nesaderības Kristus un Pāvila mācībās. … Tās nevar nebūt acīmredzamas nevienam cilvēkam, kurš uztver varenās kristīgās mācības būtību.

Pa to laiku vesela nejaušu iemeslu rinda veicināja to, ka šī niecīgā un melīgā mācība ieņēma varenās, mūžīgās un patiesās Kristus mācības vietu un pat uz vairākiem gadsimtiem paslēpa to no ļoti daudzu cilvēku apziņas.

Taisnība, visos laikos kristīgajās tautās bija cilvēki, kuri izprata kristīgo mācību tajā patiesajā nozīmē, bet tie bija izņēmumi. Taču vairākums minēto, īpaši pēc tam, kad baznīcas vara visus Pāvila rakstus un pat viņa ieteikumus draugiem par to, ka kuņģa ārstēšanai jādzer alus, bija atzinusi par svētā gara neapstrīdamu darbu, vairākums ticēja, ka tieši šī netikumīgā un sarežģītā mācība, kas pakļāvās vispatvaļīgākajiem skaidrojumiem, ir patiesā Dieva-Kristus mācība.

Tādi maldu iemesli ir daudz un dažādi.

Pirmais ir tāds, ka Pāvils, kā jau visi patmīlīgi vājas gribas meļi, uztraucās, šaudījās apkārt, vervēja skolniekus, nenicināja nekādus līdzekļus, lai tos savervētu; taču cilvēki, kuri bija sapratuši patiesu ticību, ar to dzīvoja un nesteidzās.

Otrs cēlonis ir tāds, ka Pāvila vēstījumi, kurus sludināja Jēzus Kristus vārdā, Pāvila steidzīgās darbības rezultātā kļuva zināmi pirms evaņģēlijiem (tas notika 50-tajos gados pēc Kristus dzimšanas. Evaņģēliji radās vēlāk).
Trešais cēlonis ir tāds, ka Pāvila rupji māņticīgā mācība bija labāk saprotama neizglītotajam pūlim, kurš labprāt pieņēma jauno māņticību, kura aizstāja veco.

Ceturtais iemesls. Šī mācība (lai cik melīga arī nebūtu attiecībā pret pamatu, uz kuru tā balstījās un sagrozīja) tomēr, būdama gudrāka par tautās atzīto analfabētisko pagānismu, tomēr nemainīja pagāniskās dzīves formas, tāpat kā pagānisms, pieļaujot un attaisnojot vardarbību, nāvessodu, verdzību, bagātību, – taču pašos pamatos iznīcināja visu pagānisko dzīvesveidu.

Kāda bija lietas būtība.

Galilejā (Jūdejā) ieradās dižais skolotājs Jēzus, iesaukts par Kristu. Viņa mācība ietvēra tās mūžīgās patiesības par cilvēka dzīvi, kuras neskaidri jūt visi cilvēki un kuras vairāk vai mazāk skaidri pieteikuši visi lielie cilvēces skolotāji: braminu gudrie, Konfūcijs, Lao-Czi, Buda. Šīs Kristus patiesības pieņēma vienkāršie apkārtējie cilvēki, tās vairāk vai mazāk bija pieskaņotas tā laika ebreju ticībām, no kurām galvenā bija mesijas gaidīšana.

Kristu un viņa mācību, kura mainīja visu pastāvošo dzīves iekārtu, daži pieņēma kā pravietojuma par mesiju piepildīšanos. Ļoti iespējams, ka arī pats Kristus savu mācību vairāk vai mazāk pieskaņoja savu mūžīgo vispasaules mācību nejaušām, tās tautas īslaicīgām reliģijas formām, kurai viņš sludināja. Bet, lai kā nebūtu, Kristus mācība piesaistīja mācekļus, saviļņoja tautu, izplatījās arvien tālāk, kļuva tik apgrūtinoša ebreju tautai, ka viņi nonāvēja Kristu un pēc viņa nāves vajāja, spīdzināja un sodīja ar nāvi viņa sekotājus (Stepanu un citus). Nāves soda izpildīšana kā parasti, tikai nostiprināja ticību sekotājos.

Šo sekotāju neatlaidība un pārliecība droši vien piesaistīja sev uzmanību un ļoti pievērsa viena vajātāja – farizeja, vārdā Sauls, uzmanību. Un šis Sauls, pēc tam saukts Pāvils, ļoti patmīlīgs cilvēks, straujš un veikls, pēkšņi kaut kādu iekšēju motīvu vadīts, par kuriem tikai pats zināja, savas iepriekšējās Kristus mācekļu vajāšanas vietā, nolēma izmantot lielo ticību, kuru bija novērojis pie Kristus sekotājiem un kļūt par jaunas reliģiskas sektas dibinātāju, un tās pamatā lika tādus ļoti neskaidrus un nenoteiktus jēdzienus, kādi viņam bija radušies par Kristus mācību, ar to saistītas ebreju farizeju leģendas, bet galvenais, savus izdomājumus par ticību, kurai jāglābj un jāattaisno cilvēkus.

Kopš tā laika, 50-tajiem gadiem, pēc Kristus nāves pastiprināti sākās šīs melīgās kristietības sludināšana un 5-6 gados uzrakstīja pirmos (pēc tam atzina par svētiem) pseidokristietības vēstules – vēstījumus. Vēstījumi pirmie noteica absolūti ačgārnu kristietības nozīmi masās.

Kad starp lielāko vairumu ticīgo nostiprināja šo ačgārno kristietības izpratni, tad parādījās evaņģēliji, kuri, it sevišķi Mateja, nebija viena cilvēka gara darbs, bet daudzu aprakstu par Kristus dzīvi un mācību sakopojums. Sākumā iznāca Marka evaņģēlijs, pēc tam Mateja, Lūka, tad Jāņa.

Visi šie evaņģēliji novērtējami kā sadrumstaloti, tie ir dažādu rakstu sakopojumi. Tā, piemēram, Mateja evaņģēlija pamatā likts saīsināts ebreju evaņģēlijs, kurš ietver vienu tautas sprediķi. Tomēr evaņģēlijs radās no tam pievienotiem papildinājumiem, tāpat kā citi pārējie. Visi šie evaņģēliji (izņemot Jāņa evaņģēlija galveno nodaļu), radušies pēc Pāvila, lielākā vai mazākā mērā tika pieskaņoti Pāvila mācībai.

Tātad lielā skolotāja patiesā mācība, tā, kura radīja situāciju, ka Kristus un viņa mācekļi tās dēļ nomira, radīja arī tādu situāciju, ka Pāvils izvēlējās šo mācību saviem bezrakstura mērķiem; patiesā mācība, kopš paša sākuma Pāvila sagrozīta, arvien vairāk un vairāk nogrima zem māņticības, ačgārnības, nepareizas izpratnes un beidzās ar to, ka Kristus patiesā mācība vairumam palika nezināma un to aizstāja ar dīvaino dievnamu mācību ar pāvestiem, metropolītiem, noslēpumiem, ikonām, attaisnojumu ar ticību utt., kurai ar patieso kristietību nav gandrīz nekā kopīga, kā vien nosaukums.

Tāda ir sakarība patiesajai kristietībai ar Pāvila dievnamu mācību, nosauktu par kristietību. Mācība bija melīga sakarā ar to, ka viņiem tas it kā likās, bet, lai cik melīga tā bija, tā tomēr bija solis uz priekšu salīdzinot ar Konstantīna laika barbaru reliģisko izpratni. Tāpēc Konstantīns un viņa cilvēki labprāt pieņēma šo mācību, pilnīgi pārliecināti par to, ka tā ir Kristus mācība. Nonākusi valdošās šķiras rokās, šī mācība arvien vairāk apauga un tuvojās tautas masu pasaules izpratnei. Uzradās ikonas, statujas, būtnes ar dievišķām īpašībām, un tauta patiesi ticēja šai mācībai.

Tā notika gan Bizantijā, gan Romā. Tā notika viduslaikos un turpinājās līdz 18. gs beigām, kad cilvēki, tā sauktās kristiešu tautas draudzīgi apvienojās šīs Pāvila baznīcas ticības vārdā, kura deva tiem, kaut arī ļoti zemisku ticību, kurai nav nekā kopīga ar patiesu kristietību, tomēr cilvēka dzīves jēgas un misijas izskaidrojumu.

Cilvēkiem bija reliģija, viņi tai ticēja un tāpēc varēja dzīvot saskanīgu dzīvi, aizstāvot kopīgas intereses.

Tā tas ilgi turpinājās, turpinātos arī tagad, ja vien šī baznīcu ticība būtu patstāvīga reliģiska mācība, tā kā budisms, bramanisms, šinto, sevišķi kā ķīniešu Konfūcija mācība, ja vien tas nebūtu kristietības viltojums, un pati par sevi bez saknēm.

Jo ilgāk dzīvoja kristīgā cilvēce, jo plašāk attīstījās izglītība un jo drošāki un drošāki uz sagrozītās un par nemaldīgu atzītās ticības pamata kļuva augstākās sabiedrības un garīdzniecības kungi, jo vairāk atmaskojās sagrozītās reliģijas divkosība, visas šīs mācības pretrunas un pamatojuma trūkums, kura par dzīves pamatu atzina mīlestību un vienlaicīgi attaisnoja karus un visa veida vardarbību.

Cilvēki arvien mazāk un mazāk ticēja šai reliģiskajai mācībai un beidzās ar to, ka lielais vairums kristīgo tautu pārstāja ticēt ne tikai šai sagrozītajai reliģijai, bet arī jebkurai daudziem cilvēkiem kopīgai reliģiskai ticībai. Visi sašķēlās nevis daudzās dažādās ticībās, bet tas bija pasaules uzskats, kas atšķīrās; kā saka paruna, visi kā akli kucēni aizrāpoja no mātes, un tagad visi ir mūsu kristīgās pasaules ļaudis ar dažādu pasaules uzskatu un pat ticību: monarhisti, sociālisti, republikāņi, anarhisti, spiritisti, evaņģēlisti utt., visi viens no otra baidās, neieredz viens otru.

Neaprakstīšu nožēlojamo, sašķelto, naidīgo kristīgās pasaules cilvēku stāvokli. Katrs par to zina. Jāizlasa tikai pirmo, kas gadījusies pie rokas avīzi, kaut vai viskonservatīvāko vai visrevolucionārāko. Katrs, kurš dzīvo kristīgajā pasaulē, nevar neredzēt, ka, lai cik slikts šodien ir kristīgās pasaules stāvoklis, tas, kas to sagaida, ir vēl sliktāks.

Aug savstarpējs naids un visi ielāpi, ko piedāvā valdības, revolucionāri, sociālisti, anarhisti, nevar cilvēkus, kuriem nav nekā cita ideāla kā tikai personiskā labklājība un kuri neko citu nespēj kā tikai apskaust un viens otru neieredzēt, ne pie kā cita, kā vien visāda veida ārējiem un iekšējiem kautiņiem un milzīgām katastrofām.

Glābiņš nav meklējams mierīgās konferencēs un slimokasēs, ne spiritismā, evaņģēlismā, brīvā protestantismā, sociālismā; glābiņš ir viens: vienas tādas ticības atzīšana, kura spētu apvienot mūsdienu cilvēci. Ir tāda ticība un daudz ir tādu cilvēku jau tagad, kuri to zina.

Šī ticība ir tā Kristus mācība, kuru tik daudz gadus cilvēkiem slēpa Pāvila un baznīcas melīgā mācība. Atliek tikai noraut šos plīvurus, kuri mums slēpj patiesību, un mums kļūs skaidra Kristus mācība, kura cilvēkiem izskaidro viņu dzīves jēgu un norāda uz šīs mācības izpausmēm dzīvē un cilvēkiem dod iespēju mierīgai un saprātīgai dzīvei.

Tā ir vienkārša, skaidra, viegli izpildāma, viena visiem cilvēkiem pasaulē un ne tikai neatšķiras no Krišnas, Budas, Lao-Czi, Konfūcija idejām tādā veidā, kādā tās pastāv, no Sokrāta, Marka Aurēlija un visiem gudrajiem, kuri sapratuši visu cilvēku vienu kopīgu misiju, arī visās mācībās vienu likumu, kurš izriet no šīs misijas apziņas, bet arī apstiprina un izskaidro to.

Varētu likties, ka tik viegli un vienkārši cietēji varētu atbrīvoties no rupjās māņticības, ačgārnās kristietības, kurā tie dzīvojuši un dzīvo, un apgūt to reliģisko mācību, kura tika sagrozīta, un kuras atzīšana neizbēgami dotu apmierinājumu gan cilvēka miesai, gan dvēselei.

Taču lai to īstenotu, ceļā stāv milzums visdažādāko šķēršļu: gan tas, ka šī viltus mācība atzīta par dievišķu, gan tas, ka tā savijusies ar patieso mācību, ka atšķirt melus no patiesības ir sevišķi grūti; arī tas, ka šie māņi ir senatnes teiksmu svētīti un uz tās pamata izdarīts arī daudz kas tāds, ko atzīst par labu, bet, pieņemot patieso mācību, būtu jāuzskata par apkaunojošu; un tas, ka uz viltus mācības pamata izveidojās dzīve ar kungiem un kalpiem, kuras rezultātā varēja saražot visas apšaubāmās materiālā progresa vērtības, ar kurām tā lepojas mūsu cilvēce; bet, nostiprinoties patiesai kristietībai, lielākai daļai šo palīgierīču jāiznīkst, jo, kad nebūs vergu, nebūs kas tās ražo.

Ļoti nozīmīgs šķērslis ir arī tas, ka īstā mācība nav izdevīga valdībai. Valdībai ir iespēja ar melīgu audzināšanu un uzpirkšanu, vardarbību un pieaugušo hipnozi izplatīt neīsto mācību, kura cilvēkiem noslēpj to patieso ticību, kura visiem cilvēkiem dod neapšaubāmu un neatņemamu labumu.

Galvenais šķērslis ir tāds, ka tieši sakarā ar to, ka kristīgās mācības izkropļošanas meli ir pārāk acīmredzami, bet pēdējā laikā arvien vairāk izplatījās un izplatās rupja māņticība, daudz kaitīgāka nekā visas senās māņticības, māņticība par to, ka reliģija vispār ir kaut kas lieks, novecojis, ka cilvēki var bez reliģijas saprātīgi dzīvot.

Māņticība sevišķi raksturīga aprobežotiem cilvēkiem. Tā kā mūsdienās tādi ir vairākumā, tad rupja māņticība arvien vairāk izplatās. Šie cilvēki, domājot ar to reliģijas sagrozījumus, iedomājas, ka reliģija ir kaut kas atpalicis, novecojis, ka tagad cilvēki zina, ka viņi var dzīvot bez reliģijas, tas ir, bez atbildes uz jautājumu: kāpēc cilvēki vispār dzīvo, un no kā viņiem, kā saprātīgām būtnēm jāvadās.

Šo rupjo māņticību izplata galvenokārt tā sauktie zinātnieki, tas ir, īpaši aprobežoti cilvēki, kuri zaudējuši patstāvīgu, loģisku domāšanu, pastāvīgi studējot citu domas un aizraujoties ar visveltīgākajiem un nevajadzīgākajiem jautājumiem. Sevišķi viegli un ar patiku šo māņticību uztver mehāniskā darbā notrulinājušies pilsētu strādnieki, kuru skaits arvien vairāk pieaug, bet kuri sevi uzskata par izglītotiem, tas ir – pēc būtības visatpalikušākie un samaitātie mūsu laika cilvēki….

Piezīme: http://tolstoy.niv.ru/
Žurnāls „Tolstoja lapiņa – Aizliegtais Tolstojs”, pirmais izlaidums, otrais izdevums./Издательство “Пресс-Соло”, Москва, 1995. OCR: Габриел Мумжиев/

Ļevs Tolstojs


  • Vai dienin, vai dienin :) pilniigs vestures analfabeetisms ,,un tas, ka uz viltus mācības pamata izveidojās dzīve ar kungiem un kalpiem, kuras rezultātā varēja saražot visas apšaubāmās materiālā progresa vērtības, ar kurām tā lepojas mūsu cilvēce” Kalpu un kungu attiecibas bija senaja Divupe, Egipte, pec tam visaas sekojosajas valstis un imperijas (Babilonija, Persiesi-mediesi, griekija un Roma protas izcelass ar taadu nezeelibu un apspiesanu, ka neviena valsts pirms tam) pirms Kristus. UPS, un kur tad Maiji, Inki D un Z -Amerikaa? Tiem tacu ar bija gan vergi, gan kalpi, gan cilvekupuresana.

  • Reliģijas naido cilvēkus vienu ar otru:
    http://www.kpe.ru/rating/world/2094/

  • Kristy atkal ir viens cilvēks, kurš nelasa rakstīto bet meklē neuzrakstīto. Pirmskristīgais laiks nevienā vietā nav Ļ. Tolstoja uzmanības lokā, viņš pievēršas laikam, kas attiecas tikai uz kristietību.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.