J.Bogdanovs: ‘Nāvessods’

Pirmais, ko gribētos uzsvērt, ir par to, ka nav iespējams īsi un kvalitatīvi aprakstīt nopietnus jautājumus. Ja raksta īsi, tad tāds vienkāršs viedoklis vien sanāk. Turklāt, parasti tas tiek skatīts atrauti no citiem kopainu veidojošajiem lielumiem. Un mūsdienu sabiedrība arvien vairāk pierāda, ka tā ir spējīga un vēlās iepazīties tikai ar tādiem komiksu garuma tekstiem ar viedokli, kuram tūlīt var piekrist vai kuru var noriet vispār bez jebkādas argumentācijas. Tāpēc arī neesmu centies uzrakstīt šo tekstu īsāku, nekā, šķietami tas būtu iespējams, jo „plikie viedokļi” paši par sevi nespēj cilvēku uzrunāt un neļauj viņam izprast lietas būtību, vien izraisa vēlmi piekrist vai nepiekrist, kas ir pilnīgi nederīgi vērtību izpratnes veidošanai.

Internetā, un ne tikai, neseno notikumu iespaidā ar pazūdošiem un noslepkavotiem bērniem aktualizējās diskusija par to, ka būtu jāatjauno nāvessods. Uzskatu, ka tas ir emocionāls spriedums, kurš vispār nekādi nemaina tos apstākļus, kuri noved līdz šādiem notikumiem. Bet, ja tā, tad kāda jēga no darbības, kas savā būtībā arī ir slepkavība, ja reiz tā nenovērsīs attiecīgos apstākļus, vai pat veicinās šo slimo slepkavnieku bailes un neprognozējamību, būšanu gataviem iet līdz galam, tātad, vēl vairāk visu sarežģījot. Vai te ir kāds, kuram to vajag?

Tajā pat laikā ikvienam ir skaidrs, ka nedrīkst arī vienkārši noskatīties tajā, kas notiek. Un vismaz izolēt šos cilvēkus, ja reiz viņi var apdraudēt sabiedrību, noteikti vajag. Bet arī tas jau neko neatrisina, reizēm pat padarot šo izolēto par vēl lielāku briesmoni. Un tas jau jautājums par mūsu pasaulē valdošo „labošanas iestāžu” būtību, to nespējīgumu un pat absurdumu, par ko šodien nerunāsim.

Vispirms mums būtu jānoskaidro, kā un kāpēc šādi cilvēki, kuri veic attiecīgos noziegumus, vispār rodas, un vai to kas ir ietekmējis, vai to mēs spējam iegrozīt tā, lai sabiedrība veidotos garīgi veselīga. Un kā pirmais ietekmējošais lielums lai seko atziņa, ka šajā pasaulē itin viss ir savstarpēji saistīts. Tāpēc šajā tekstā apskatīsim sociāli ekonomiskās vides ietekmi uz tiem notikumiem, kurus uztveram kā noziedzību un tās apkarošanu ar noziedzībai pielīdzināmām metodēm.

Taču kā pašu pirmo gribētu pasvītort, ka, lai kā mums to negribētos, cilvēks tomēr ir psiholoģisks robots. Tikai cilvēka ietekmēšanās un veidošanās no katram mums apkārt esošās vides ir tik iespējām un nosacījumiem pārpilna, ka ikviens cilvēks veidojas ārkārtīgi neatkārojams pat vidē, kura šķietami ir viena un tā pati vairākiem, bet cilvēki izveidojas pat neticami atšķirīgi.

Ir tā, ka ikviens sadzirdēts vārds, spriedums, argumentēšanas paņēmiens, notikumu novērojums utt. cilvēka prātā nonāk saskarsmē ar viņa prātā jau esošajiem vēstījumiem un domām, vienlaicīgi veidojot cilvēku un, iespējams, mainot jau viņā esošās pārliecības. Šādi veidojas pat cilvēka domāšanas mehānismi, kas nosaka, cik loģiski cilvēks spēs domāt, un vai viņš nebūs tendenciozs, viegli pārliecināms ar emocionāliem paņēmieniem. Un tas tad arī veido cilvēka garīgo būtību (intereses, tieksmes, pārliecību), un nav iespējams izsekot visam, kas nonāk cilvēkā un ietekmē viņu.

Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi, kādas vērtības un to izplatīšanas paņēmieni valda mūsu ikviena vēstījumu telpā, arī kultūrā un ekonomikā. Tieši tāpēc nav neitrālu ziņu, jo ikviens vārds kaut kādas pēdas mūsu prātos, tātad arī interesēs un tieksmēs atstāj. Bet pasaule ir pārpilna ar nejēdzībām. Tas nozīmē, ja mums visapkārt esošā informācija mūs nedara garīgi stiprākus, dziļāk izprotošus un gudrākus savas rīcības meklējumos, tad tā ir kā palīgs visam nejēdzīgajam, kuram to tik vajag, lai neviens netraucētu. Tātad, informējošas ziņas, ja tās nesatur mums labu darošu vēsti, ir sliktu vēstījumu un ietekmju sabiedrotais. Šim apstāklim tad arī vajadzētu būt noteicošajam vērtējot visus rakstu darbus, kas domāti plašam tā baudītāju lokam.

Pasaules vēstījumu (informatīvā) telpa savā vairākumā gadījumu ir ļauna (jo ir atriebīga, ko sauc par taisnīgu sodīšanu), alkatīga (jo slavē bagātības sakrājušos, noklusējot, ka tas tiek darīts pārspīlēti sagrābjoties citu cilvēku darba augļus) un izvirtusi (jo slavē ļaušanos visa veida baudām, veidojot aizspriedumus pret tiem, kas tā nedara) un aprobežota (jo nespēj atbrīvoties no vēlmes palikt pirmajās trijās, nevēlas to). Un tieši tādus cilvēkus šāda vide arī izveido, jo cilvēks ir tikai atspulgs apkārt esošajām nejēdzībām. Sliktākais, ka šādi veidoti cilvēki atkal veido apkārtējo vēstījumu telpas vidi „pēc sava ģīmja un līdzības”. Te darbojas mehānisms, kuru pazīstam kā vistas olas principu. Nu nevar vista radīt neko citu, kā tikai citu vistu…

Un beigās ir tā, ka dažos pārstāvjos atsevišķas īpašības (reizēm pozitīvās, biežāk negatīvās) izpaužas īpaši saasināti, jo tās vienkārši viņus pārņem, līdzīgi kā to dara vīrusi fiziskajā pasaulē. Un tad var parādīties jautājums par to, kas tad ir vairāk vainīgs pie šādu cilvēku ar slimīgām tieksmēm tapšanas, vai tie, kuri, pašiem esot nosacīti imūniem pret attiecīgo slimību, tos izplata, varbūt ir vienaldzīgi pret to, ka to dara kādi citi, vai arī tie, kuri ar tiem ir saslimuši. Jo ar lieliem cilvēkiem ir tieši tāpat kā ar maziem bērniem, ja tos pārņēmis kāds niķis – viņi nespēj no tā atbrīvoties, ja nenāk kāds ar spēcīgu ietekmi, un nepalīdz, praktiski izdarot to šī slimības skartā vietā. Un spēcīga ietekme var būt gan pēriens, gan vārds, ar ko saprotu ļoti spēcīgu pārliecināšanas un skaidrošanas darbu par visu, kas notiek ar cilvēkiem vispār, un kas notiek ar šo cilvēku.

Un, ja cilvēki ar slimīgām tieksmēm par tādiem kļūst vides ietekmē, kamēr citi viņu līdzcilvēki, it kā tajā pašā vidē, paliek veseli, vai nevajadzētu būt tā, ka ir jābūt kaut kādam veidam, kā šos cilvēkus pasargāt no tā, un tiek nodrošināta imunitāte arī viņiem? Esmu pārliecināts, ka tas viss ir iespējams.

Manuprāt, atbilde ir vērtību izpratnē, vērtību izplatīšanas paņēmienos katrā atsevišķajā sabiedrībā, kas nozīmē arī taisnīgumu ienākumu sadalē un visā no tā izrietošā. Bet par visu pēc kārtas.

Iespējams, ka šādā veidā, kad mūsu vidū ik pa laikam parādās cilvēki ar kādām slimīgām tieksmēm, Radītājs apzināti ir iekārtojis pasauli, lai mēs caur šiem dažādajiem notikumiem mūsu tuvumā saprastu, ka kaut kas ar mūsu vērtību izpratni, tās izplatīšanas paņēmieniem vai ko citu nav kārtībā. Šo noziegumu klātbūtne mūsu sabiedrībā ir zīme mums, ka mēs atbalstām un slavinām aplamas vērtības.

Ko darām mēs, kad mūsu tuvumā notiek kaut kas negatīvs? Mēs kā strausi iebāžam galvu smiltīs, jo gribam nevis risināt jautājumus, kuri veicinātu garīgi veselu cilvēku veidošanos, tādējādi likvidējot problēmas sakni, un tas tiešām prasa smadzeņu un ne tikai pakustināšanu, bet gan gribam viņus nogalināt, izolēt, pazemot utt. Tipiski vērtību izpratni pazaudējušai pasaulei, kura negrib atzīt savu aprobežotību un netaisnīgumu, maldīgumu savā esošajā pieejā vērtību izpratnes jautājumiem.

Protams, ikviens varētu teikt, ka gribētu paskatīties, ko es teiktu, ja šāda veida noziegumi skartu kādu no manas ģimenes. Protams, emociju ietekmē mēs ikviens, parasti, nespējot tikt galā ar savām izjūtām, varam būt gatavi uz atriebības slepkavību „taisnīguma vārdā”. Taču, visticamāk, tieši ar mūsu pašu līdzdalību veidotā pasaule mums apkārt ir tāda, kura šādus cilvēkus ir situsi visu mūžu no viņu bērnības un padarījusi viņu par kaut kādu tieksmju vergiem, kuri nespēj atbrīvoties no savām tieksmēm kaut kādu emociju sakāpinājuma brīdī, un tāpēc var tikt uzskatīts pat par nepieskaitāmu. Katram tak zināms, ka gan mīlestība, gan naids cilvēka prātu spēj padarīt aklu, un viņš var rīkoties šo emociju ietekmes varā, nespējot saskatīt acīmredzamas lietas. Un tieši tādā pat varā ir tie, kuri atrodas kaut kādu tieksmju verdzībā. Viņi ir kā zombiji, kas vienkārši kaut ko dara, tajā brīdī pat nedomājot. Bet šis cilvēks par tādu ir uzaudzis, iespējams, mūsu acu priekšā, kad mēs no viņa bijām novērsušies vēl viņa bērnībā, labi zinot, ka viņam ir neizglītoti un trūcīgi vecāki. Mēs, iespējams, esam teikuši, ka nevajag taisīt bērnus, un tā nav mūsu darīšana, ka viņam pašam sava dzīve būs jāsakārto, pat nenojaušot, ka kaut kādi slikti ieradumi viņu pārņem ar vien vairāk un vairāk, bet atbildības, darba tikuma un citu labo ieradumu viņā nebūs, kas nozīmē, ka viņam nekad negribēsies strādāt un mācīties, bet viņš būs nespējīgs pretoties kaut kādām atkarībām un mirkļa iegribām.

Un tad, kad šīs emocijas šo cilvēku ir izmantojušas par ļaunuma ieroci, mēs, kuri pie ļaunumu darošā un no tā cietušā cilvēka mokām esam līdzvainīgi, gribam iztēloties sevi par taisnības ieročiem un likt ciest viņam vēlreiz, un pat nepamanām, ka paši rīkojamies tieši tādā pat atriebības dusmu emociju atkarībā esot. Un tā mēs vēlreiz darām ļaunu tam, kam jau tāpat ticis ciešanu visvairāk. Vai mēs pēc tā visa esam tiesīgi saukties par garīgi attīstītu sabiedrību? Mēs tak esam gatavi iet un tūlīt sodīt!

Protams, katrs gadījums būtu jāapskata atsevišķi, tomēr kopējā virzība vienmēr ir atbilstoša teorijai.

Un tieši tāpēc es uzskatu, ka ir labi, ja ir likums, kurš liegtu arī man kļūt par līdzdalībnieku „taisnīgas atriebības” nozieguma izdarīšanā. Jo man nebūtu zināms, kas attiecīgā nozieguma izdarītāju par tādu ir padarījis. Tas nozīmē, ka mēs, kaut kādā mērā, esam līdzatbildīgi arī tajos noziegumos, kas tiek izdarīti ar to cilvēku rokām, kuri ir auguši mūsu vidē, mums kaimiņos, un kurus mēs esam pametuši vides un nejaušību ietekmei.

Un uz nāvessodu kā tādu var aicināt tikai cilvēki, kuri ir vāji izglītoti šajos jautājumos par cilvēka psihi un vides ietekmi uz to. Cilvēki, kas uz to aicina nedrīkstētu kļūt par valstu vadītājiem, jo viņi rīkojas emociju ietekmē, bet emociju ietekmē var sadarīt briesmu darbus, pie kam ar viscēlākajiem nodomiem sākumā, kuri neizdodas tieši nezināšanas, stūrgalvības (kas arī ir aprobežotības pazīme), neieklausīšanās saprāta balsī un citu cilvēku domās, dēļ. Tātad, viņi nekad nenovērsīs tos saknes sarežģījumus, kas izveido šos slimīgos noziedzniekus. Ar laiku šāda pieeja var novest pat pie Pola Pota režīmam Kambodžā līdzīgām valstīm, ja ļaujamies emociju, nezināšanas un slimīga ideālisma sajaukumam.

Turklāt, visus nenogalināsiet. Bet nogalinot pat nepamanīsiet, kā paši jau esat kļuvuši par slepkavām. Nāvessodu nevar piedāvāt cilvēki, kuri zina, kas no kā rodas, un kā vadāma valsts, veidojama vērtību izpratnē zinoša un tajā dzīvojoša sabiedrība, kura tam ļaujas no sirds, un ne piespiedu kārtā.

Protams, ka nedrīkst arī atstāt jebkuru problēmsituāciju tādu, kāda tā ir. Tikai risināšanas metodēm būtu jābūt citām. Piemēram, ar visiem šiem problēmcilvēkiem, vēl bērnībā ir jāstrādā, un to ir jādara garīgi spēcīgam un izglītotam cilvēkam. Viņam būtu jākļūst par tādu kā uzticības personu šiem topošajiem cilvēkiem, tādam kā krusttēvam, kas arī ir viena no būtiskākajām krusstēva sūtībām. Bet tas viss ir iespējams tikai vērtību izpratnē attīstītā sabiedrībā. Tikai tādā, kurā vērtības valda un tās tiek cildinātas, tās tiek attīrītas no maldu piesārņojumiem un regulāri tajās vingrinās, lai dzīve tajā kļūst par ieradumu, jo vislielāko gandarījumu cilvēks gūst no ieradumiem, pie kuriem viņš ir pieradis. Bet ar veselīgajiem ieradumiem ir kā tajā salīdzinājumā ar dārzu, kurā veselīgās kultūras ir rūpīgi jākopj, iepriekš tam sagatavojot arī pašu augsni, bet nezāles, kas iznīcina arī novārtā pamestu iesēto labo, labi jāpazīst un pastāvīgi no tām jāatbrīvo, vismaz līdz brīdim, kad labais pats būs gana stiprs lai par sevi cīnītos, un arī tad ir jāpaliek modriem un gataviem darbībai.

Bet kur ir tie cilvēki, kuri varētu nest vērtību izpratni un taisnīgumu sabiedrībā un tiešām vēlētos to darīt nesavtīgi. Vai Latvijā tādi ir? Nav dzirdēts. Varbūt tikai pagaidām nav dzirdēts, un kaut kur viņi veidojas un organizējas?… Es gan esmu pesimists šajā jautājumā.

Netaisnīga ienākumu sadale kā viens no visu problēmu pirmcēloņiem.

Jā. Tā tas patiešām ir, kad pārticības līmeņa netaisnīga sadalīšanās ir viens no būtiskākajiem lielumiem, kas veicina vienlaicīgi gan slimīgi lielu nodarbinātību, gan arī nabadzību, gan arī vērtību izpratnes zudumu, tātad arī sabiedrības garīgu degradāciju. Vērtības šādās sabiedrībās aizvietojas ar dažādu atkarību (naudaskāre, slavas-, seksa-, pārākuma, pārākuma spējās, izskatā, iespējās-, un citās baudu kāres) slavināšanu un savas līdzdalības pārējo cilvēku veidošanās norisēs noliegšanu.

Ir tā, ka ienākumu netaisnīga sadalīšanās vispār ir iespējama tikai tad, ja neliela sabiedrības daļa pamanās savākt sev lielākās sabiedrības daļas darba augļus. Pie kam, nelielās devās tas pat ir veselīgi saimnieciskās dzīves attīstības veicināšanai, taču, pārsniedzot kaut kādu robežu, tā jau nodrošina mehānisma – nepiesātinātība rada nabadzību – īstenošanos dzīvē. Un netaisnība rada noslāņošanos ienākumu jautājumos, veicinot noslāņošanās parādīšanos visos citos, piemēram, pēc izglītības, pēc vecuma, pēc piederības kādai sabiedrības grupai, pēc dažādu apdzīvotības blīvumu veidošanās, pēc kultūras dzīves un attīstības utt. Un noslāņošanās pati atkal pa spirāli veicina jaunu alkatības un noziedzības, kā arī virkni citu negāciju veidošanos. Un tad jau visi šie negatīvie lielumi sāk veicināt viens otru – alkatība nabadzību un noziedzību, nabadzība alkatību un noziedzību, bet noziedzība nabadzību un alkatību un …

Bet tas vēl nav viss. Kad ienākumi ir slimīgi netaisnīgi sadalījušies, veidojas liela sabiedrības daļa, kura strādājot arī garas stundas nespēj nodrošināt sev cienījamus dzīves apstākļus, jo alkatības pārņemtie lielbagātnieki atņem no viņiem līdz par 90% to darba augļus, atstājot tikai 10%, reizēm pat vēl mazāk. Latvijas gadījumā, diemžēl, no tās pilsoņiem sev ienākumus vairo gan ārvalstu ražotāji un ekonomikas, gan vietējie. Pie kam vietējie uzņēmēji un valsts visu šo slogu ir uzlikuši uz visvājāko pleciem, pašiem no tā vispār nekādi neciešot.

Tas, savukārt, nozīmē, ka nabadzīgajiem nav laika un spēka, lai attīstītos pašiem savās spējās, uzlabotu pašsajūtu caur kultūras dzīvi, caur savu bērnu veiksmīgu audzināšanu, jo viņi ir pārlogoti un mazapmaksāti. Un līdzīgi ir arī ar bagātajiem, jo viņu lielie īpašumi tur tos spriedzē, liekot par tiem rūpēties par tiem nebeidzamas stundas, risināt ar tiem saistītus sarežģījumus, kādi tiem ir vienmēr, to šo laiku atņemot savai kultūras dzīvei, vērtību izpratnes attīstībai, bērnu audzināšanai.

Bet galvenā nelietderīgās nodarbinātības veidošanās rodas no tā, ka virknei cilvēku, pārsvarā lielbagātniekiem un viņus veiksmīgi apkalpojošajiem, viņu īpašumus vairojošajiem cilvēkiem ir tik daudz līdzekļu (visvairāk tomēr negodīgi sadalot trūcīgāko radītos darba augļus), ka viņi kļūst gatavi maksāt lielu naudu, lai kāds viņus izklaidētu. Tāpat viņiem ir vajadzīgi cilvēki, kuri uzturētu visus viņu neizmantojamos īpašumus, apsargātu tos un pašus lielbagātniekus, jo nabadzības pasaulē, kā jau teicu, ir attīstīta noziedzība.

Nākošais nelietderīgu nodarbinātību palielinošais lielums slēpjas tajā, ka nabadzīgo netaisnīgās sabiedrībās ir vairākums, un viņi ir maksātnespējīgi. Tāpēc viņiem nevar saražot labas bet dārgas preces. Tas veicina lētu un nekvalitatīvu preču ražošanu, un šo preču aplamu lietošanu, kas vēl vairāk paātrina to nolietošanos, bojāeju. Jo turīgs cilvēks nopērk, piemēram, vairākus pārus labu apavu, un lieto tos uz maiņām, bet trūcīgais iztiek ar vienu vai diviem pāriem, un nespēj dot tiem iespēju „atpūsties”. Beigās viņš ir spiests izdot daudz vairāk naudas lētu apavu iegādei, un tas rada palielinātu nodarbinātību, tieši ražojot palielinātu skaitu sliktu apavu, jo tie ir lēti.

Tātad, šīs noslāņošanās un laika trūkuma ietekmē veidojas virkne palīgnozaru, kuras arī ir tās, kas veido pārmērīgi lielu nodarbinātību, ar ļoti mazu saražoto produkciju. Šī noslāņošanās un daļas sabiedrības darba augļu netaisnīga izmantošana veido veselu slāni līdzcilvēku tajā pašā sabiedrībā, kas parazitē uz to ienākumiem, kuri ir pamanījušies paņemt visvairāk no tā, kam būtu jāpieder darba ņēmējiem.

Neiedziļinoties tālākos skaidrojumos gribētu apgalvot, ka noslāņošanās pēc jebkura rādītāja veido atšķirīgus cilvēkus katrā atsevišķajā slānī. Bet, jo dažādāki cilvēki, jo grūtāk viņiem sadzīvot, kas ir pilnīgā pretrunā ar šobrīd valdošo uzskatu, kas gan vairāk ir tikai tāds sauklis bez argumentācijas lai attaisnotu virkni sabiedrībā ienākošu nejēdzību, tieši vērtību izpratnes jautājumos, ka dažādība mūs bagātinot. Bet ar to labumu no dažādības ir tāpat, kā dzīvojot kopā vienam ļoti izlaidīga, bet otram tikumīga dzīvesveida piekritējiem. Viņi abi būs nelaimīgi, un naids viņu attiecībās ir garantēts. Vēl trakāk, ja viņi ir sākuši veidot ģimeni kopā.

Bet visas šīs lietas ved pie tā, ka labumus ieguvušie mērķtiecīgi veicina tādu vērtību izpratnes veidošanos, kura slavinātu gan alkatību (bagātības uzkrāšanu, kaut arī uz citu rēķina), gan izlaidīgu dzīvesveidu (it kā atbrīvošanos no aizspriedumiem), gan kultūras dzīves iznīkšanu (tieši ar runām par kultūras atbalstīšanu, lai gan tiek piedāvāta tikai patērētājkultūra), gan visu pārējo, kas tam seko. Un tas viss mazina patieso vērtību izpratni, nemaz nerunājot pat par mūsu dzīvošanu tajās. Tas ved uz garīgu degradāciju, arvien pieaugošāku netaisnīgumu, ļaunprātīgu izmantošanu, naidīgumu sabiedrībā starp grupām utt.

Tātad, tā nu iznāk, ka netaisnīga labklājības jeb darba augļu sadale veicina nabadzību, ražošanas samazināšanos, nodarbinātības palielināšanos, cilvēku noslāņošanos visos iespējamajos veidos, gan arī vērtību izpratnes zudumu, ar tam sekojošajiem sabiedrības pārstāvjiem, kurus vada slimīgas tieksmes, kā arī šos slimos nonāvēt gribošajiem. Ar to varētu pat apgalvot, ka prasības pēc nāvessodiem jebkurā sabiedrībā liecina par to, ka šajā sabiedrībā vērtību izpratne ir mirusi.

Kas ir tās lietas, ar kurām valstī vajadzētu uzsākt izmaiņas ekonomikā vienlaicīgi ar vērtību izpratnes kopšanas jautājumu aktualizēšanas sākšanu?

Pirmkārt, ikvienam būtu jāsāk ar atziņu, ka Latvija ir valsts, kurai nav savu energoresursu, un kura tos vienmēr ievedīs. Bet to cenas un izlietojuma apjoms ļoti cieši ietekmē gan preču cenas galaproduktiem, gan arī ārējās tirdzniecības bilanci. Tās ir milzīgas summas, un Latvijā būtu bijis jābūt izdarītam visam, lai šo resursu patēriņu optimizētu. Un vienīgais patiešām efektīvais ierocis šajos jautājumos ir nodokļi. Progresīvie.

Lai neciestu trūcīgākā sabiedrības daļa, ir jānosaka min. patēriņa lielums, uz kuru vispār netiktu uzlikts nekāds nodoklis. Taču palielinātam patēriņam tas pieaugtu, pie kam tādā apjomā, lai tiešām piespiestu cilvēkus domāt un taupīt. Otrs svarīgais būtu nodrošināt mājokļu siltumizolāciju, kurā valsts (jo valsts ir tieši ieinteresēta un iegūst no energoresursu patēriņa ietaupījuma) nodrošinātu izdevīgus un bezprocentu aizdevumus uz ilgu laiku tiem, kuri savus mājokļus siltinātu. Šodien ir novērojams pretējais. Valsts politika ir tāda, kura veicina energoresursu patēriņu bezjēdzīgos apmēros.

Nākošais lielums, kas ietekmētu ārējās bilances mazināšanos, būtu nodokļu palielinājums. Un ne jau trūcīgajiem, bet bagātajiem. Jo ir tā, ka trūcīgajiem ienākumu nepietiek pat tekošo izdevumu, kuri visu laiku pieaug, nokārtošanai, tāpēc valstij būtu jāpalielina (kā solīts pirmsvēlēšanu laikā!!!) neapliekamais minimums, piesaistot to šim lielumam, un jāievieš progresīvie nodokļi gan IIN, gan UIN, gan NĪN.

NĪN vispār ir ļoti svarīgs visai tautsaimniecībai, tās konkurētspējas un attīstības veicināšanai. Tas novērstu nelegāli iegūto ienākumu legalizēšanu, vienlaicīgi veicinot ienākumu izlīdzināšanos, arī pazeminot īpašumu cenas. Valstij būtu jāpieņem likums, kurā katram cilvēkam, neatkarīgi no dzīvesvietas, tiek nodrošināts minimāls īpašumu daudzums, kurš netiek aplikts ar nodokli, tādējādi pasargājot trūcīgos Jūrmalas un citu dārgo vietu iedzīvotājus. Ja cilvēkam ir vairāki īpašumi, tad vienu viņš var deklarēt kā pirmo, bet uz visiem pārējiem vairs nekādas atlaides nebūtu spēkā, un nāktos maksāt gan par izmēriem, gan par īpašuma faktisko vai arī par tirgus vērtību, pie kam nodokli attiecinot uz to, kurš uzrāda lielāku vērtību.

Šādi rīkojoties, valsts ne tikai daļēji atjaunotu taisnīgumu, bet arī nodrošinātu līdzekļu ietaupījumu vajadzīgo simtu tūkstošu apmērā, pie kam vēl iegūstot līdzekļus sociālo funkciju veikšanai.

Bet vispārējas pirktspējas uzlabošana ir lielisks dzinulis tautsaimniecības attīstībai. Tikai vēl ir jānodrošina, lai cilvēki sāktu pirkt lētākas preces no ārvalstīm. Piemēram, lētākus mobilos telefonus, lētākus un ekonomiskākus auto. Un atkal, ideāls līdzeklis tam ir nodokļi. Un atkal progresīvie, lai neciestu tie, kuriem auto ir nepieciešams, un kuri jau tāpat dzīvo taupīgi.

Uz visa šā fona valstij, ja tā iegūs lielākus ieņēmumus, vienlaicīgi ar izdevumu samazinājumu un no valsts aizplūstošās naudas samazinājumu, būtu jāizdara viss, lai nodrošinātu vispārēju tautas izglītošanas uzsākšanu par iegūtajiem līdzekļiem. Tas nozīmētu cilvēku spēju un zināšanu vairošanu tieši tautsaimniecībā nepieciešamo lielumu attīstīšanā, kas nebūtu jādara katram uzņēmējam atsevišķi.

Lieki piebilst, ka pareizāka ienākumu sadale veicinās ne tikai konkurenci, kas nozīmē, spējīgāko izvirzīšanos, pretēji šodienas situācijai, kad visu nosaka jau esošais maka biezums un sakari, bet uzlabos arī to uzņēmēju situāciju, kuri nodarbojas ar namīpašumu apsaimniekošanu, jo uzlabosies cilvēku maksātspēja.

Šajā pasaulē viss ir vienkārši. Mēs visi esam saistīti. Tāpēc nodrošināsim, ka mūsu iekšējā tirgū tiek citi tikai tik lielā apjomā, cik mums tas ir nepieciešams, un veicināsim došanu tiem, kam tas ir vajadzīgs un tādos rādītājos (aizdevumi, algas, izglītība utt.), kādos viņiem tas ir vajadzīgs, un tas viss pie mums atgriezīsies ar divkāršu labumu.

Un, kad tas būs sakārtots, tad varēs cilvēkus arvien vairāk pievērst pilsoniski atbildīgas sabiedrības aktivitātēm, interesei par vērtību izpratni, tās vairošanu un kopšanu savā sabiedrībā, rūpēs par katru savu līdzcilvēku, nevienu neatgrūžot un nenosodot. Bet ekonomiskā situācija šobrīd ir viena no svarīgākajām, un valdība pat netaisās darīt kaut ko ar šajā tekstā minētajiem jautājumiem, jo valdību vada (priekšplānā vai ēnā, nav svarīgi) slimīgi alkatīgi cilvēki, kuri neļaus sev uzlikt kaut kādus nodokļus, un kuri nepiekritīs atdot darba ņēmējiem lielāku viņu nopelnītā daļu.

Protams, arī viss šis ir tikai daļa no tā, ko es uzskatu par nepieciešamu sākt darīt. Ja nu gadījumā kāds uz šīm lietām raugās līdzīgi un viņam ir vēlme un kaut nelielas iespējas vismaz kaut ko darīt, lai šeit minētais, pretēji šodienas valdības uzsāktajam, sāktu tuvoties realitātei, viņš var atsūtīt ziņu uz adresi.

J.Bogdanovs, juris.bogdanovs0505@inbox.lv


Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.