A.Lucāns: ‘Tāls un grūts būs atpakaļceļš pie izpārdotās tēvzemes jeb lauksaimniecība kā bezdarba un demogrāfiskās problēmas mazināšanas iespēja’

Mērķis: atgriezt latviešus pie apziņas, ka tautas nemirstība ir kuplās ģimenēs, ka sargāt, kopt un attīstīt savu zemi ir tās atbildība un pienākums.

Moto: Ideoloģiskais : „Šo zemi latvisku, kas mums par daļu krīt, Mums vajag ārisku un daiļu padarīt. Tā mūsu misija, tas mūsu mērķis kairs, Mēs varam prātot daudz, nav cita ceļa vairs.”Edvards Virza.

Filozofiskais: „Dziļi ticu, ka viens no virzieniem, kā latvietis varēs izlīst no šiem „mēsliem”, ir pāriet strādāt no valsts apmaksāta sektora, kurā viņš baudījis dzīvi, uz paša atbildības sektoru.”Artis Kampars.

„Lauku saglabāšanas nolūkā prioritāra nozīme piešķirama jaunatnes piesaistei laukos (25 – 30 gadu vecumā). Uzdevums reāls, protams, ar zināmu finansiālu nodrošināšanu… ‘’ Ervids Grinovskis.

Pamatproblēmas:ideoloģiskā, demogrāfiskā, bezdarbs un ar to saistītais valsts stabilitātei un attīstībai nepietiekamais kopprodukts.

Māra Zālīte: „Šobrīd lielākā Latvijas problēma ir izceļošanas drāma. Domāju, ka vismaz divas trešdaļas aizbraukušo pie labas gribas Latvijā būtu sev atraduši realizācijas iespēju. Bet tajā pašā laikā, kad vēlos iegādāties īstu zemnieku sētā augušas vistas gaļu, man saka : tas nav iespējams. Arī mums pašiem jākļūst pret sevi paškritiskākiem.” („LA”, 11.12.10.)

Pirmskara Latvijā šo drāmu atrisināja ar agrāro reformu – radot motivāciju un iespēju iedzīvotāju vairākumam kļūt par sava „kaktiņa un stūrīša” zemes īpašniekiem un saimniekiem, pašiem rūpēties par sevi un ražot – cik katrs var un spēj. Domāt par saviem mantiniekiem un savu valsti. Celt savu labklājību un reizē Latviju – nacionālu, taisnīgu, daiļu un spēcīgu.

Tautas sapņi un ideāli īstenojās caur dzejnieka Pētera Aigara vīziju: „Meklēsim takas, ko aizpūta smiltis, Piesauksim varoņus, bijušās ciltis, Uzcelsim tiltu, kam nelokas balsti, Vedot uz valsti.

Atjaunotajā Latvijā līdz šim konsekventi iets pretējā virzienā, radot arvien lielāku no citu prāta un gribas atkarīgu kalpu (strādnieku) un algotņu (valsts pārvaldes ierēdņu – birokrātijas, ārzemniekiem piederošo latifundiju vadītāju u.tml.) armiju. Ir radīta birokrātiska – ierēdņu īstenota valsts pārvaldības sistēma, kas ir atrauta no tautas, ir ar pedantiski formālu attieksmi pret veicamajiem pienākumiem un nodrošināta ar īpašu privilēģiju un neaizskaramības statusu. Ir radīta sistēma, kura nav spējīga atbrīvoties no korupcijas, valsts apzadzējiem, negodīgiem, zaglīgiem un kriminālās noziedzībās iesaistītiem augstākā līmeņa valsts institūciju vadītājiem. Ir radīta sistēma, kur Ministru prezidents nav tiesīgs un spējīgs atbrīvoties no uzticību zaudējušiem padotajiem. Ir radīta sistēma, kur Valsts Kontroles atklātās nolaidības pat ar nozieguma pazīmēm paliek bez sekām. Tiek stimulēta un attīstīta nevis ražošana, bet gan patiesas vērtības neradoši spekulatīvi darījumi. Netiek ievērota, analizēta, vērtēta un valstiski aktualizēta lauksaimniecības resursu izpārdošana personām bez Latvijas pilsonības, lauksaimniecības industrializācija, supermodernā un superdārgā lauksaimniecības tehnika un tehnoloģijas, kas darba spējīgos cilvēkus izspiež no laukiem. Bet ar dārgo tehniku panāktā darba ražīguma celšanas rezultātā iegūtā pievienotā vērtība aizplūst uz ārzemēm, vai ieplūst nedaudzu simtu lauku biznesmeņu un kreditoru banku kontos. Tiek ignorēta zeme, kā reālākā un stabilākā darba un iztikas nodrošinātāja desmitiem tūkstošu zemnieku ģimenēm, kā sociālā amortizātora iespēja bezdarbniekiem krīžu situācijās.

Vai informācija, ka 2010.g.decembrī bezdarbnieku skaits (bez izbraukušajiem uz ārzemēm) sasniedza 18,3% jeb 210 000 (‘’LA”,2.02.11.), nemudina mēģināt meklēt atrisinājumu pagātnes pieredzē?

Piesardzīgi jācer (pagaidām cita iespēja nav saskatāma), ka ar „Vienotības” koalīcijas izveidošanos un „VL- TB/LNNK” iekļūšanu Saeimā, vēlme izprast situāciju un attieksme pret to varētu sākt mainīties. Ja netraucēs ZZS un pašas „Vienotības” nevienotība (SCP) un ambīcijas.

Līdz šim nekas nav nopietni darīts, lai latviešus motivētu apsaimniekot un kopt savu zemi pašiem. Tāda mērķa izvirzīšana nav dzirdēta. Par attīstību nevar dēvēt dažus simtus industriālo lielsaimniecību, kuru vairākuma žilbinošā virsbūve radīta ar kredītiem, ES pabalstiem un auglīgāko Latvijas augsni. Turpretim vairāk kā 200 000 mazās saimniecības – tauta knapi velk dzīvību, likvidē govis, pārdod savu zemi, kravā koferus un meklē darba iespējas ārvalstīs – pagaidām vai uz visiem laikiem. Noskaņojas nevis savas valsts aizstāvībai, celtniecībai un cīņai ar problēmām, bet pieliecas principam: kur man labi, tur man tēvija.

Nepareizas valsts ideoloģiskās un agrārās, t.sk. lauksaimniecības politikas rezultātā, lauksaimnieciskie zemes resursi – lauksaimniecībā izmantojamā zeme, meži, purvi un dabiskie ūdeņi (turpmāk „zeme”), ir padarīti par nepievilcīgu eksistences nodrošināšanas avotu. Stāvoklis, kad lielas zemes platības paliek neizmantotas, tiek pārdotas ārzemniekiem, bet pašiem liegta iespēja ražot un nodrošināt sev iztiku, un tauta spiesta pamest savu zemi, ir absurds. Mūsu likumdevēju un valsts vadītāju atbildību par savu zemi un latviešu tautu vērtējot, atļaušos citēt Venecuēlas mācītāja Džo Raita, parlamenta sesiju atklājot, svētbrīdī teikto: „Mēs zinām, ka Tavs Vārds saka: „Nolādēti tie, kas sauc par „labu” to, kas ir „ļauns”, un tas ir tieši tas, ko esam darījuši””.(„Latvijas Avīze”,1.02.11.).

Leonards Stašs, 6. Saeimas ārkārtas sēdē 1998.g. 25.augustā, saviem kolēģiem skaidro: „Pasaulē nav tādas prakses, kāda mums ir pieņemta šodien Zemkopības ministrijā, ka, lai saņem tie, kuri prot un var ražot.Pasaulē prakse ir tāda, ka palīdzība vai subsīdijas pienākas tiem, kuriem ir grūti apstākļi, kuri nespēj ražot par noteiktām zemām tirgus cenām. Bet mums ir taisni otrādi! Tātad Latgalē un Vidzemē – lai tur viņi mirst, lai viņi tiek iznīcināti!”

Ar ārvalstu kredītiem cenšamies nodrošināt bezdarbniekiem pabalstus un pieradinām cilvēkus nedomāt pašiem – kur un kā realizēt savas vajadzības.

„Situācijā, kad aptuveni tūkstotis zemnieku saimniecību ar arvien mazāku strādnieku skaitu saražo pusi Latvijai nepieciešamo lauksaimniecības produktu, laucinieku iespējas atrast darbu nākotnē nav spožas.” („Ir”, nr.40.)

Taču tieši te meklējamas iespējas atrisinājumam.

Pirmskara Latvijā 1935.g. lauksaimniecībā bija nodarbināti 801 000 jeb 55,6% no darba spējīgajiem (2006.g. – 107 000 jeb 7,2%). Ulmaņlaiku latviešu zemnieks, ar vidējo zemes platību 15.8 ha, 1.4 zirgiem, 3.1 govi, 2.9 cūkām, 4.8 aitām un 15.5 putniem, jau pēc 10 gadiem ražošanā pārsniedza pirmskara – 1913.gada līmeni. 1938.gadā Latvijas zemniecība ražoja lauksaimniecības produkciju par 830 latiem uz vienu iedzīvotāju (kas ir divreiz vairāk par mūsdienās ražoto). Ar to tika apgāzts muižu aizstāvju mīts, ka mazās saimniecības novedīs valsti līdz badam. Latvieši 20 gados burtiski no drupām uzcēla valsti, par kuru vēsturnieks Edgars Andersons varēja rakstīt: „Latvija plauka un ziedēja, un latviešu tauta brīvos apstākļos bija sasniegusi vēl gadsimtos nepiedzīvotu garīgās un saimnieciskās labklājības līmeni.”

1 hektārs lauksaimnieciskās zemes var nodrošināt ar iztiku 4 cilvēkus, bet, piemēram, Dobeles rajona „SIA Tand Ukri” ar 250ha Latvijas auglīgākās augsnes nodrošina darbu un, cerams, normālu iztiku vienam pastāvīgi strādājošajam ar, pieņemsim, 3 ģimenes locekļiem, kopā 4 cilvēkiem. Vai uz tādu nākotni mēs tiecamies? Vai tā ir pareizā izvēle? Lūdzu, argumentus!

Darba vietu samazināšanās laukos nav normālas evolūcijas rezultāts, bet gan neierobežotas alkatības un valsts pārvaldītāju nacionālās bezatbildības sekas. Vai salīdzinājumi ar pirmskara Latviju nevedina uz pārdomām par mūsdienās glorificēto industriālo lielražošanu? Visās katastrofās un krīzēs izšķirošo lomu spiests uzņemties indivīds ar pašsaglabāšanās tieksmi un adekvātu rīcību. Valsts uzdevums radīt apstākļus, kas šo dabas doto tieksmi pilnveido un nostiprina.

Par zemi kā nopietnu iespēju nerunājam. Saucam to par utopiju. Bet tieši te tā meklējama.

Ideoloģisko un filozofisko padomu šo problēmu risināšanai varam saklausīt rakstnieka Jāņa Lejiņa viedoklī: „Šodienas ideoloģija ir – jāpelna nauda, nevis jādzīvo. Cilvēki jauc iespējas ar vajadzībām. Atšķirība ir milzīga. Vajadzību ir maz – ģimene, siltums, ēdiens, bērni. Bet, ja cilvēks grib pelnīt naudu, viņam jārēķinas, ka nauda diktēs savus noteikumus. Ja viņš grib dzīvot, tad būs noteicējs par sevi.” Krīzes radītās problēmas tam ir uzskatāms apstiprinājums. Pašreizējā situācija liecina, ka negribam būt noteicēji par sevi paši. Nav mums ideālu, kas stāv pāri savtīgajām interesēm un kas ir vienīgais iedvesmojošais, pamudinošais un izšķirošais spēks uz rīcību bezcerīgās situācijās.

Zemi kā motivāciju bezdarbnieku piesaistīšanai un savu vajadzību nodrošināšanai, varētu realizēt pa diviem ceļiem.


1.variants.

Kā būtu, ja pašreizējās krīzes situācijā valsts piedāvātu kādiem 20 000 ( kas ir 7% no 300 000, t.sk. vecumā no 24 līdz 34 gadiem ir 20%) pilsoņu, uzsveru – vienīgi pilsoņu, bezdarbnieku ģimenēm ar ne mazāk kā 3 bērniem, katrai pa 5 ha lauksaimnieciskās zemes un 2 ha meža bez maksas (valstī kopā 100 000 ha ls.i.z. + 40 000 ha meža, vienā pagastā vidēji 232 ha ls.i.z. + 43 ha meža 46 ģimenēm).

Kāda interneta balss ieteic šos jaunsaimniekus saukt par brīvzemniekiem. Jā, tas varētu būt piemērots apzīmējums.

Oponentiem, kas ironizē par šādas idejas arhaismu, atgādināšu, ka okupācijas laika kolhozu sākumgadu dzimtcilvēku ģimenes izdzīvoja ar 0,5 ha piemājas zemes un grāvjmalām. 5 ha zemes + 2 ha meža tiem būtu bijis kā jauks sapnis.

Runa te ir par iespēju bezdarbniekiem risināt savas problēmas pašu spēkiem, samazinot šo bezperspektīvo slogu valstij, labdarības organizācijām un ES.

Lauksaimniecisko zemi un mežus nevis izdaļāt un iztirgot par neadekvātu cenu svešiniekiem, tā apzināti graujot Latvijas kā nacionālas valsts galveno pamatu, bet uzdāvināt savas valsts pilsoņiem bezdarbniekiem ar ģimenēm. Ar to tiktu radīti labvēlīgāki apstākļi kuplu ģimeņu stiprināšanai un veidošanai – demogrāfiskās problēmas risināšanai, kas ir šīs vīzijas galvenais mērķis.

„Cilvēks mēģina savas gara slāpes remdēt ar surogātiem, bet tas nav iespējams, tā viņš sevi vēl vairāk sagrauj. Mums jāgriežas pie komunikācijas ar dievišķo. Jāmeklē patiesība, objektīvā patiesība. Jāsabalansē materiālais ar garīgo. Ja mēs neatjēgsimies, neķersimies pie pamatu sakārtošanas, mēs iznīksim. Tāpēc jāatgriežas pie saknēm”, aicina Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičš („Ieva”, 01.09.10.)

Diskusijās par šo problēmu tiek minēts 1 ha bezmaksas zemes. Tas ir par maz, lai, nemeklējot resursus ārpus savas saimniecības, varētu normāli uzturēt govi, zirgu, cūkas, aitas, mājputnus u.tml. Bez mājlopiem un mājputniem pašapgādi ar pārtiku nodrošināt nevar. Bez zemes nevar nodrošināt maizi ģimenei un barību mājlopiem. Mājlopiem jābūt šīs saimniecības neiztrūkstošai sastāvdaļai. 5 + 2 ha to jau var nodrošināt. Var nodrošināt 8 cilvēku ģimenes (vīrs un sieva, četri bērni, divi vecvecāki) vajadzības, dzīvot un būt noteicējiem par sevi. 5 + 2 ha var kalpot kā pagaidu, un ne tikai, izeja bezizejā, kā lauksaimnieciskās pieredzes iemaņu apguve un starta laukums nopietnai lauksaimnieciskai ražošanai, vai arī palikt kā pagaidu izdzīvošanas nodrošinājums līdz iespējai atgriezties pirmskrīzes darbā. 5 + 2 ha zemes būtu ģimenes neatkarība, sociāls amortizators, garantija, darbs un apziņa, ka tava valsts par tevi un taviem bērniem domā, ka tava valsts tevi grib pieturēt, ka tu esi viņai vajadzīgs.

20 000 ģimeņu, katra ar 5 + 2 ha zemes, protams, neatrisinātu nepieciešamās produkcijas ražošanu valstij, un tā tas arī nav domāts, bet nodrošinātu 40 000 darba vietu un palīdzētu risināt ģimenēm ar bērniem – elementārās vajadzības, lauku apdzīvotību un apsaimniekošanu, nebūtu jāslēdz skolas, atkristu nepieciešamība pēc pazemojošās bezdarbības pabalstiem un neskaidrajām cerībām uz nejaušu darba vietu kaut kad, celtu pašapziņu, mazinātu vēlmi pamest valsti, stiprinātu pilsoņu piesaisti valstij. Tas ir, atrisinātu to, ko līdz šim valsts nav bijusi spējīga atrisināt.

Realizējot mūsdienīgu naturālās – bioloģiskās saimniekošanas modeli, šie 5 + 2 ha var nodrošināt ģimeni ar ekoloģiski ražotu iztiku, ar kurināmo, arī ražot tirgum un gūt ieņēmumus, attīstīt kādu rūpalu ilgstoši vai līdz laikam, kad rodas piemērota darba vieta, bet vienmēr palikt kā mājvieta, atgriešanās un papildus iztikas iespēja. Arī tad, ja ieguvušiem pieredzi, radusies vēlme pāriet uz saimniekošanu lielākās un īpašumtiesībās balstītās zemnieku saimniecībās. Šie 5 + 2 ha varētu būt veselīgākā un labākā bērnu patriotiskās un darbaudzināšanas vide. Kā piesaiste savai dzimtenei, tēvzemei.

Šie 5 + 2 ha būtu jāpiedāvā vienīgi normālām ģimenēm (vīrs un sieva dzīvo kopā reģistrētā laulībā) ar ne mazāk kā trīs bērniem. Ģimenei piederīgie neatrodas narkotisko vielu, alkohola, nikotīna, azartspēļu u.tml. atkarībās. Priekšroka dodama daudzbērnu ģimenēm, kurās ir vismaz četri bērni. Tām paredzēt vēl īpašu progresīvu valsts atbalstu. Potenciālajiem pretendentiem būtu jābūt ne vecākiem par – sievietes līdz 30 gadiem, vīrieši līdz 40 gadiem. Ja trīsbērnu bezdarbnieku ģimenes nenodrošina piedāvājumu, varētu kandidēt arī strādājošās pilsoņu ģimenes ar 3 bērniem. Ja arī tad pietrūkst pretendentu, varētu piekāpties vienam vai diviem bērniem, bet ar noteikumu, ka vismaz trīs būs un tikai pēc tam tiks akceptēts septiņhektārnieka mantošanas tiesiskais statuss. Brīvzemnieku konkursa pretendentiem obligāti jāiesniedz iepriekšējo darba un dzīvesvietu atbildīgo pārstāvju izsniegtus raksturojumus.

Brīvzemnieku ciematiem jākomplektē saderīgi kaimiņi. Septiņhektārnieku sagatavošanas apmācības un pretendentu atlases konkursu jāorganizē valstij, piesaistot pašvaldības un kompetentas personības, neaizmirstot, ka mērķis ir kvalitatīvu brīvzemnieku ciemati.

Zemi ģimenei nodod beztermiņa lietošanā ar mantošanas tiesībām. Šīm saimniecībām jābūt uzturētām valsts piešķirtā tiesiskā statusa un pašvaldību noteiktā kārtībā. Šīs kārtības neievērošanas gadījumā, zeme varētu tikt atsavināta un nodota citai, noteiktajiem kritērijiem atbilstošai bezdarbnieku ģimenei. Pārdot uzpircējiem vai apvienot ar citiem šī statusa septiņhektārniekiem, ieķīlāt šo zemi, daļu vai visu nekustāmo īpašumu uz tās, nedrīkstētu. Nodokļi par šo beztermiņa lietošanā nodoto zemi un ēkām uz tās nebūtu jāmaksā. Ja kādreiz pašu ģimenei piederīgie to nevarētu vai negribētu vairs izmantot, tā būtu jāatgriež valstij, kas, savukārt, to nodotu citai pilsoņu bezdarbnieku ar bērniem ģimenei, ņemot vērā iepriekšējā zemes apsaimniekotāja ieteikumus un kompensējot personīgos ieguldījumus saimniecības infrastruktūrā. Mantotāji pārmanto iepriekšējās paaudzes tiesisko statusu un pienākumus. Prioritāte uz mantošanas tiesībām brīvzemnieku bērnu ģimenēm ar lielāko bērnu skaitu, bet ne mazāku par trīs.

Pagastos septiņhektārnieku saimniecības būtu jāizvieto kompakti jau esošo administratīvo centru tuvumā, kur ir veikali, skolas, ceļi, elektro un ūdens apgāde, pasts u.tml. Tas atvieglotu kooperācijā balstītu ražošanu un brīvzemnieku sadarbību. Dzīvojamās un saimniecības ēkas šo nelielo saimniecību vajadzībām varētu ražot industriāli kooperatīva bezpeļņas rūpnīca, kuru palīdzētu uzcelt valsts ar ES atbalstu. Tai būtu jānodrošina ēku izvēles dažādību. Lai vienu saimniecību nodrošinātu ar ēkām, inventāru un mājlopiem , jāorientējas uz aptuveni (20 000×50 000= 1 000 000 000) 50 000 latu.

Saprotams, valstij tādas naudas nav un, ļoti iespējams, nekad nebūs. Taču valstij ir iespējas – pārņemt dzīvokļu iegādes vai remontu parādu saistības bankām ar noteikumu, ka pēc noteikta laika tie tiks atmaksāti; palīdzēt nodrošināt finansiālos resursus ēku celtniecībai, inventāra un mājlopu iegādei, dodot galvojumu, piemēram, Latvijas Hipotēku un zemes bankai bezprocentu (procentu maksājumus bankai gan būtu jāsedz valstij) kredīta izsniegšanai uz 10 gadiem, maksimāli piesaistot ES atbalsta finansējumu (EGF); pieņemt jauniem cilvēkiem dzīvei laukos motivējošus likumus; nodrošināt galveno infrastruktūru un komunikācijas; izkārtot zemes un mežu platību jautājumus; papildus 2 ha meža, katrai brīvzemnieku sētai piešķirt vēl 200 m3 būvbaļķu bez maksas; sagatavot un izdot „Brīvzemnieka saimniecības veidošanas rokasgrāmatu”, izstrādāt plašā izvēlē daudzveidīgus dzīvojamo un saimniecības ēku tipveida projektus; organizēt apmācības, nodrošināt konsultatīvās, juridiskās un saimnieciskās palīdzības dienestus u.tml.

2011.g. 2.jūlija „Diena” publicēja prof. Ineses Vaideres rakstu, kurā informē, ka „Latvija neizmanto Globalizācijas fonda naudu”.   Šā Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda (EGF) budžets ir 500 miljoni eiro. EGF mērķis ir veicināt uzņēmējdarbību un pašnodarbinātību un var segt līdz pat 65% kopizmaksu. Mūsu bezdarbnieku skaits pārsniedz EGF pabalstiem izvirzīto zemāko slieksni – 500 atbrīvotu darbinieku skaitu kādā uzņēmumā vai nozarē konkrētā reģionā (teiksim, kāpēc ne valstī) 6000 reizes! Brīvzemnieku ciematu veidošanas mērķi atbilst EGF noteikumiem.

Ar EGF līdzekļu izmantošanas plānošanu Latvijā nodarbojas Labklājības ministrija, kas ir ZZS aizbildniecībā. Vai cukura nozares likvidētāji un nelikumīgās 129 360 ha Abrenes teritorijas atdāvināšanas Krievijai līdzdalībnieki, kuriem uzticas 22% vēlētāju – partija ZZS, nevarētu iedziļināties augšminētajā ierosinājumā un dot reālu pienesumu lauksaimniecības un Latvijas labā?

Šī projekta realizāciju un koordināciju jāuzņemas valstij, pašvaldībām un maksimāli brīvzemniekiem pašiem.

Taču pašreiz visnopietnākais klupšanas akmens, bez valsts vienaldzības, ir cits būtisks šķērslis – daudzi bezdarbnieki nopietnam darbam nav gatavi. Viņi ir ieaudzināti un acīmredzot atrodas tajā attīstības un realitātes uztveres stadijā, par kuru Viktors Igo rakstīja: „Darbs ir ieradums, ko viegli atmest, bet grūti atjaunot.” Sevišķi tad, ja tas ir fizisks darbs. Tomēr ir pamats cerēt, un to apstiprina pētījumi, ka apmēram 5 līdz 20% no cilvēkiem varētu gribēt un būt spējīgi patstāvīgi saimniekot. Tiem tad arī šis konkurss būtu domāts.

Lai kļūtu par brīvzemnieku, bez jau iepriekš noteikto konkursa noteikumu pārvarēšanas, pats galvenais tomēr ir nacionāla pašapziņa un pašcieņa, sapnis, vīzija, perspektīva, griba un drosme pieņemt izaicinājumu, kas iedvesmo un mobilizē maksimālai radošās enerģijas atdevei. Un tāda, dabīgi, mēdz būt jauniem cilvēkiem, kam dzīve tikko kā apzināti sākusies un laiks ieceres realizēšanai šķiet neierobežots.

Uz pasaules pārtikas nodrošināšanas nākotnes prognožu fona, lauksaimniecība ir visperspektīvākā un visdrošākā cilvēka vajadzību nodrošināšanas iespēja. Šai vīzijai piedāvātās alternatīvas – veidot jaunus inovatīvus uzņēmumus, mikrouzņēmumus, iesaistīties „simtlatniekos”, pārkvalificēties u.tml. – līdz šim nav devušas rezultātus un enerģiskākie bezdarbnieki turpina pamest valsti. Pārejot uz paša atbildības sektoru lauksaimniecībā, jāapzinās, ka labums nāks pēc tam – pēc ilgstoša, neatlaidīga un smaga darba. Apziņa, ka ceļu Latviju, esmu saimnieks un pats sava likteņa veidotājs, dod dzīvei jēgu un neaizstājamu gandarījumu. Protams, ne bez valsts izstrādātiem nākotnes stratēģiskajiem plāniem, maksimālas pretimnākšanas un līdzdalības.

„„Tur ir tā zeme,” sacīja stiegrains vīrs, pastiepdams roku pret dziļo ieleju. Nesen izcirsts mežs, bet apkārt līdumam vēl auga zarainu milžu saimes. Viņam līdzās stāvēja sieviete, grezni ģērbusies, un it kā brīnums radās, kam viņa tik kāri priecājas par celmaino līdumu. „Maija,” viņa uzrunāja meitiņu, „vai tu redzi? Tur ir mūsu zeme.” – „Būs čiekuri!” mazā atsaucās, plaukstiņas sasizdama. „Māmiņ, sēnes būs un ogas!” – „Jā, meitiņ.”

Maija vēl bija it kā bērns, viņa nesaprata, ka, starp šiem čiekuriem un sēnēm pastāvīgi dzīvojot, dažkārt saskries asaras acīs.

„Te ir mūsu zemes rietumu robeža,” vīrs paskaidroja un pārlika nastu uz otra pleca, tad elkoni norausa gar sviedraino pieri, vēl vienu paunu paņēma brīvajā rokā un teica: „Kāpsim ielejā.”” (Jānis Sārts, „Meža miers.”)


2.variants
.
Latvijas laukos jāveic lauku saimniecību struktūras, ražošanas, sociāli ekonomiskās un sabiedriskās dzīves apsekojumu, t.i., inventarizāciju – detalizētu situācijas noskaidrošanu ne tikai valstī kopā un pa rajoniem, bet arī pa pagastiem un atsevišķām saimniecībām. Jāfiksē infrastruktūra, valstij un pašvaldībām piederošās brīvās zemes, kam (vārds, uzvārds, pilsonība u.tml.) un cik zemes pieder – zemniekiem un juridiskiem biedriem u.tml. Kāds ir saimniecību zemes kadastrālais novērtējums un tehniskais nodrošinājums. Noskaidrot saimniecību ģimenes locekļu, t.sk. nodarbināto, un algoto strādnieku skaitu, līdzdalību kooperatīvajā sadarbībā un sabiedriskajā dzīvē. Noskaidrot ekonomiskos rādītājus: kredītsaistības, ražotās produkcijas apjomu, noieta tirgu, ieņēmumus, pašizmaksu, peļņu, rentabilitāti. Veikt visu neapdzīvoto un neapsaimniekoto sētu uzskaiti, to īpašumtiesisko statusu, tām piederošo zemes platību. Uzskaitīt saimniecības, kuras apsaimnieko veci cilvēki ar mantiniekiem ārpusē vai ir bez mantiniekiem. Noskaidrot, vai nav vēlme dot dzīvesvietu jauniem ģimenes cilvēkiem ar bērniem un uz kādiem noteikumiem, cik zemes īpašumā varētu iegūt un ar kādiem noteikumiem. Šos un vēl papildus izrietošos jautājumus izzinot, varētu noskaidrot patieso stāvokli laukos un prognozēt potenciālās saimniekošanas vietas pilsoņiem bezdarbniekiem.

Iespējams, nebūs tālu no realitātes, ka visi pagasti kopā varētu nodrošināt 10 000 potenciālo zemnieku iekārtošanu (vienā pagastā vidēji 23 saimniecības). Pretendentu izvēles kritēriji – tādi paši kā iepriekšējā variantā. Tā kā šajā gadījumā runa ir par zemi īpašumā lielākā platībā, tad tai platībai, kas ir virs 5 + 2 ha, tiesiskais statuss ir atšķirīgs. 5 + 2 ha zemes un uz tās atrodošās dzīvojamās un saimniecības ēkas saglabā iepriekšējā varianta tiesisko statusu, lai neveiksmes gadījumā zemnieku nevar padzīt no savas mājvietas. Šo kombinētā tiesiskā statusa saimniecību kopplatībai būtu jābūt ne mazākai par 25 ha (250 000 ha valstī kopā, 580 ha vidēji vienā pagastā). Taču arī te nepieciešama aktīva valsts līdzdalība un atbalsts – apmācīšana saimniekošanā, pretendentu konkurss, uz noteiktu laiku atvieglojumi nodokļos par īpašumā esošo zemi un nekustāmiem īpašumiem ārpus 5 + 2 ha, labvēlīgi kreditēšanas noteikumi, ceļu un elektrības nodrošināšana, bezmaksas saimniecības infrastruktūras projekti un kokmateriāli, dzeramā ūdens nodrošināšana u.tml. Lai veicinātu ieņēmumu palielināšanu, visās pilsētās jāierīko mūsdienu prasībām atbilstošas un pietiekami ietilpīgas apsildāmas tirdzniecības vietas zemnieku un brīvzemnieku ražotās produkcijas tirgošanai. Jāveicina ražošanas, pārstrādes un realizācijas kopdarbības veidošanās un attīstība. Valstij jārada apstākļi, kas motivē rūpniecības uzņēmumu veidošanos pie mazajām pilsētām, ar mērķi radīt darba vietas tuvumā dzīvojošajiem un brīvzemniekiem.

Lai latvieši paši apdzīvotu un attīstītu savu zemi, Saeimas un valdības pienākums un uzdevums šim mērķim radīt motivāciju. Šodien motivācijas nav. Tā kā daudziem bezdarbniekiem īpašumā pilsētās ir dzīvokļi, zeme būtu jāierāda iespējami tuvāk šiem dzīvokļiem – tuvākajos pagastos. Tie naudas resursi, kas šodien bezperspektīvi tiek izšķiesti bezdarbnieku pabalstiem un „simtlatnieku” nodarbināšanai vides sakopšanas darbos, būtu jākoncentrē un daļēji jānovirza bezdarbnieku apmācīšanai savas saimniecības organizēšanā un vadīšanā, infrastruktūras veidošanai, mājlopu u.tml. iegādei, mājokļa iekārtošanai un inventāra iegādei. Šiem pasākumiem jāpiesaista ES atbalstu (EGF).Tā varētu būt izeja pārejai no bankrotējušā ražošanas sektora vai neadekvātas dzīves baudīšanas valsts sektorā, uz pašu atbildības sektoru. Šie 5 + 2 ha zemes beztermiņa lietošanā (1.variants) un iespējas uz atvieglotiem noteikumiem zemi iegūt īpašumā zemnieku saimniecības izveidošanai (2.variants apvienojumā ar 1. variantu) spētu daļēji amortizēt bezdarbnieku problēmu, kas valstij perspektīvā, visticamāk, var nebūt „pa kabatai”.

Valstij visnopietnāko vērību jāpievērš zemnieku kooperācijai, kas vienīgā ir spējīga nodrošināt mazā ražotāja produkcijas realizāciju nepārtraukti un par adekvātu cenu. Jābūt iespējai arī no vienas govs iegūto pienu realizēt. Tad radīsies motivācija, sākumā vienu, tad divas utt. govis turēt.

Tātad – abi varianti kopā varētu piedāvāt (30 000 x 2) 60 000 darba vietu.

Vai pie augšminētajiem nosacījumiem atrastos 60 000 ieinteresēto? To noskaidrot būtu valsts vadītāju pienākums un uzdevums.

Ja turpināsim paļauties uz pašplūsmai atstātu evolucionāru attīstību, kas novedusi lauksaimniecību līdz katastrofālai mazspējai, nekas iedvesmojošs nerādās arī nākotnē. Pēc iecerētā vēl trīs gadu aizlieguma zemi pārdot ārzemniekiem iztecēšanas, latviešu tauta var palikt bez savas zemes. Ir jāizšķiras, kas ir latviešu tautas un Latvijas valsts interesēs – brīva un neierobežota zemes iztirgošana cilvēkiem bez pilsonības un neierobežotās platībās, industriāla lielražošana un katastrofāla darbavietu samazināšana, vai latviešu tautas iesaistīšana aktīvā valsts celtniecības darbā, ar zemes piedāvājumu nodrošinot darba iespējas, iztiku un perspektīvu.

Vai nu ceļš uz tautas attīstības iespēju ierobežošanu un padzīšanu no savas zemes, vai arī, radot interesi un iespēju atgriezties pie savas zemes un kā brīvam cilvēkam ar pašapziņu un pašcieņu ražot, kaut vai sākot ar vienu kazu un kartupeļu vagu, bet ražot. Pašiem ražot, nevienam nebūt parādā un nemaksāt viltīgos kredītus un paverdzinošo kredītu procentus. Būt neatkarīgiem saimniekiem savā zemē.

Nākamais oponentu jautājums varētu būt – kur ņemt zemi? Mēs šodien nezinām, kam pieder un kur atrodas minētie neapsaimniekotie 702 100 ha, vai cik tur patiesībā. Vienīgi zināms, ka līdzšinējie likumdevēji un valsts vadītāji zemi vērtēja kā parastu bezvērtīgu preci, oponentu protestus „atspēkojot” ar argumentu – zemi neaizvedīs.

Kā jau iepriekš minēts, un tas būtu jāatkārto, sākot katru sarunu par lauksaimniecību un Latviju kā suverēnu valsti – simti tūkstoši ha lauksaimnieciskās un mežu zemes ir izpārdoti kolonistiem, ārzemniekiem, kas nav Latvijas pilsoņi. 129 360 ha ir nelikumīgi uzdāvināti Krievijai. Simti tūkstoši ha guļ atmatās un aizaug ar krūmiem. Uz tāda zemes izšķērdēšanas fona, neatrast valsts pilsoņiem bezdarbniekiem – 140 000 ha brīvzemniekiem un 70 000 ha 25 – hektārniekim bezmaksas zemes, būtu vērtējama kā nacionāla nodevība.

Cik zemes šobrīd pieder personām bez pilsonības, cik Latvijas valstij ir brīvas zemes, ko varētu piedāvāt pilsoņiem bezdarbniekiem? Atbildi neesmu atradis. Un, iespējams, tās arī nav. Šīs neziņas apstiprinājumu netieši varam izsecināt no bijušā Valsts Zemes dienesta vadītāja Gunta Grūbes teiktā – „Mums nekad nav bijis politiska uzstādījuma noskaidrot, vai zemes īpašnieks ir pilsonis vai nepilsonis vai pastāvīgais iedzīvotājs, jo Ministru kabineta noteikumi par kadastra vešanu tādu šķirošanu neparedz.” („LA”, 12.02.2002.).   No teiktā var secināt, ka likumdevējiem un valsts vadītājiem zemes īpašumtiesību piederība un kustība neinteresē, un ir loģiski, ka valsts nezina, cik un kam kas pieder. Izejot no tādas „datu bāzes”, atliek vienīgi ļauties intuīcijai un fantāzijai. Esošā situācija atklāj mūsu līdzšinējo likumdevēju un valsts vadītāju izlemjošā vairākuma nacionālās pašapziņas absolūto deficītu un nesaimnieciskumu. Izrādās, ka tie ir bijuši mūsu pašu ievēlētie „tālumnieki” – bez nacionālas pašapziņas, pašlabuma meklētāji, sliņķi, demagogi, populisti, blefotāji. Bez tautu iedvesmojošām vīzijām, idejām, stratēģijām un mērķiem. Bez ekonomiskām un sociālām rezervēm. Bez manevrēšanas iespējām. Vienas dienas „saimnieki”.

Kur ņemt 140 000 ha zemes septiņhektārniekiem un 250 000 (70 000 ha bezmaksas + 180 000 ha privātīpašumā) divdesmitpiechektārniekiem, pie tam, vēlams, viņu pašreizējās dzīvesvietas tuvumā, pieņemot, ka visa zeme jau kādam pieder? Lai nodrošinātu nepieciešamo platību septiņhektārniekiem un divdesmitpiechektārniekiem vēlamā vietā, varētu minēt divus avotus: attiecīgajā pagastā ir brīva valsts vai pašvaldības zeme, vai arī – valsts atpērk no īpašniekiem vai piedāvā maiņu pret valstij piederošajiem mežiem, purviem u.tml.

Lai lauki būtu apdzīvoti un attīstītos, lai zemes piešķiršanas un iegādes problēmas risināšana Latvijas pilsoņu interesēs būtu rezultatīva, likumdevējiem un valsts vadītājiem jārada šādi priekšnosacījumi:

  1. jāmaina agrārā ideoloģija – jāpārorientējas no lauksaimniecības kā biznesa uz lauksaimniecību kā saimniekošanu – dzīvesveidu. Šīs pārorientēšanās mērķus un rīcības plānus jāuzdod izstrādāt Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūtam (LVAEI) ar citām piekritīgām institūcijām. Šim darbam jāpiesaista nacionāli pašapzinīgi kompetenti speciālisti, izņemot A.Miglavu, O.Kehri, U.Osi, R.Ķīli un viņiem līdzīgos. Institūta uzdevums – izstrādāt brīvzemnieku ciematu un 25-hektārnieku izvietojuma detālplānojumus. Noorientēt lauksaimniecību uz pareizo mērķi – noturēt un atgriezt cilvēkus laukos, nodrošināt tiem rentablu ražošanu un radīt motivāciju kuplu ģimeņu veidošanai. Izstrādāt pasākumus industriālās lauksaimnieciskās ražošanas pārorientācijai uz zemnieku ģimeņu saimniecībām. Izstrādāt dažāda lieluma un nozaru saimniecību ekonomisko pamatojumu, to ražošanas atbilstību vides un kultūrvides ilgtspējīgai attīstībai u.c.;
  2. jāorganizē zemnieku ģimeņu saimniecību un brīvzemnieku kooperācija izejprodukcijas ražošanai, pārstrādei, eksportam, vairumtirdzniecībai un mazumtirdzniecībai. Jāmeklē un jāapmāca speciālisti un vadītāji kooperatīviem;
  3. Saeimai jāpapildina Satversme par zemes resursiem – lauksaimniecībā izmantojamā zeme (ls.i.z.), meži, purvi un dabiskie ūdeņi drīkst piederēt vienīgi Latvijas valstij, Latvijas pašvaldībām un Latvijas pilsoņiem. Tas atbilstu nacionālas neatkarīgas valsts būtībai, kas šodien ir bezatbildīgi degradēta;
  4. jānosaka zemes resursu maksimālo platību vienam īpašniekam, piemēram, ls.i.z. – 150 ha, mežiem – 150 ha, purviem – 10 ha, ūdeņiem – 10 ha, bet visiem veidiem kopā ne vairāk par 320 ha. Tas nodrošinās vairāk darba vietu lauksaimniecībā, lauku apdzīvotību, ekoloģiski atbildīgāku ražošanu, demogrāfiskās situācijas uzlabošanos u.tml.;
  5. jānosaka, ka zemes īpašniekam jādzīvo savā saimniecībā un pašam jāsaimnieko;
  6. privatizētie pārstrādes uzņēmumi, industriālās muižas (vietējo un ārzemnieku) privilēģiju ziņā (valsts un ES finansiālais atbalsts) jānostāda vienlīdzīgā situācijā ar vismazāko lauksaimniecības produkcijas ražotāju, jāvirza uz strukturālām reformām – jālabo agrārajā reformā pieļautās rupjās kļūdas. Milzīgo ES naudas summu iepludināšanu industriālajā lauksaimniecībā argumentēti jāaptur un tā jānovirza brīvzemnieku, mazo un vidējo zemnieku ģimeņu saimniecību attīstībai un to kooperācijas sistēmas stiprināšanai un pilnveidošanai. Sīkražotājam jākļūst par konkurētspējīgu lielražotāju caur kooperāciju.
  7. Latvijas lauksaimniekiem jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi ar pārējām ES dalībvalstīm;
  8. maksimāla birokrātisko šķēršļu novākšana.

Pirmskara Latvijas zemnieka saprotamākais ideāls bija – sava zeme savā valstī. Kā tautas dziesmā teikts: „Man pašam kungam būt, man pašam arājam”.

Zeme bija tautas dzīvības spēka avots. Bet valsts, ar realizēto izglītības un zemnieku ražošanas motivācijas nodrošināšanas politiku, veicināja attīstību, nodrošināja šī ideāla pārtapšanu dvēseles stāvoklī – nacionālajā pašapziņā un patriotismā. Tas bija prasmīga garīgo un materiālo vērtību apvienojuma rezultāts.

Bez tam, lauki bija un ir vispiemērotākā vide pozitīvas demogrāfiskās situācijas risināšanai – latviešu tautas ilgtspējībai. Šodien mēs uz to reaģējam, labākajā gadījumā, ar ironiju, bet sliktākajā, saucot to par anahronismu un utopiju. Vietā gan neko citu sakarīgu un iedvesmojošu nespējot piedāvāt.

Strādājot pie Latvijas attīstības stratēģijas, tās pamatā ietvert ‘’Likteņdārza” veidošanas iniciatora Viļa Vītola atziņu: „Varbūt pirmajā brīdi izklausīsies dīvaini, bet … mana Latvijas vīzija ir latviešu ģimene ar vismaz četriem bērniem. Tā savā dziļākā nozīmē ir doma par nemirstīgu latviešu tautu. Tauta ir dzīvs organisms un tai visu dzīvo radību pamatuzdevums – atražot sevi. Lai tas notiktu, stiprai, lielai ģimenei atkal jākļūst par latviešu lepnumu un godu, par apziņu, par pienākumu.

Vēstures doktors, ANO Starptautiskās Migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs, skaidrojot demogrāfisko prognozi, kas, vadoties pēc mūsdienu dzimstības rādītājiem, 2100.gadā noslēdzas ar 300 000 latviešu kopskaitu, papildina: „Tā ir optimistiskā tabula, kas neņem vērā latviešu emigrēšanu.” („LA”, 12.11.10.)

Tas nav populisms. Tā ir drūmā realitāte un nākotnes perspektīva. Tā ir liecība, ka latviešu tauta ir izšķīrusies par pašnāvības ceļu, ar to maksājot par neadekvātā piepūlē gūtām materiālajām vērtībām un komfortu.

Valsts kuģis ir uzsēdināts uz garīgā (morālā, nacionālās pašapziņas, patriotisma), ekonomiskā, sociālā un demogrāfiskā sēkļa, un loģisks ir jautājums – kas vainīgs?

Skumji, bet atbilde nesanāk glaimojoša – tauta pati, t.sk. aptuveni 600 000 pensionāru ar dzīves pieredzi, taču, kā šķiet, nepietiekami iepazinušamies ar savas tautas un valsts vēsturi, pienākumiem, atbildību un stūri palīdzējuši uzticēt, un turpina to darīt, šim uzdevumam neatbilstošiem cilvēkiem.

Lai Ilmāra Meža prognoze nepiepildītos, jāstiprina lauki, lauksaimniecība, zemnieks. Tas ir latviešu tautas atbildības sektors. Ir pēdējais brīdis pamosties no neapziņas un bezatbildības letarģijas.

Ka situācija nav bezcerīga, varam saklausīt interneta balss „Nameja” teiktajā: „Mīlu šo valsti un zemi. To,kāda tā šodien ir, var mainīt, un tas jādara mums visiem kopā sevis, savu senču un savu bērnu dēļ. Un tamdēļ nav vajadzīgas lietussargu revolūcijas, bet gan apzinīgs darbs savā mājā, ciemā, pilsētā.” (17.11.2010.)

Vai ir iespējams šīs vīzijas realizēšanas mēģinājumā ieinteresēt Saeimu, valdību, pašvaldības, bezdarbniekus, tautu? Vai ir iespējams labi apmaksāta bezatbildīga darba valsts sektorā vietā, kas nodrošina komfortablu dzīvi, izvēlēties visu sākt no nulles un uzņemties atbildību?

Vai Saeimai, valdībai un pašvaldībām ir cits reālāks risinājums?

Taču notiekošais liecina, ka atbildi nevar vilcināt bezgalīgi. Tā ir vajadzīga tūlīt vai vēlākais – „rīt uz brokastlaiku”.


Andrejs Lucāns
, pensionēts agronoms, Burtnieku nov., Burtnieku pag., z/s ‘’Bušas”, Valmieras raj., LV – 4206, e – pasts: andrejslucans[AT]inbox.lv, k.t. – 6 42 00205


  • spēcīgi,bet piemēram uz šādiem ierosinajumiem ” Dzīvojamās un saimniecības ēkas šo nelielo saimniecību vajadzībām varētu ražot industriāli kooperatīva bezpeļņas rūpnīca, kuru palīdzētu uzcelt valsts ar ES atbalstu.” es domāju ka ES neparakastīsies, jo tas pamatprincipos ir pret ES ideoloģiju – Es ideoloģiaj ir pilnīgi pretēja – iznīcināt mazās valstis un jebkuru valstu neatkarību. To jau daudzkārt ir monējis J.Kučinskis savos rakstos.

  • bišķīt mani kretinē šī te atsprākleniskā sapņošana. (atvainojiet, ja varat)

    es tā cenšos saprast, cik būtu jāmaksā pārtikai tagad, lai tādiem bezdarbniekiem būtu izdevīgi aiziet tukšā vietā un bez tehnikas mēģināt plēsties kaut ko audzēt (pēcpirmāpasauleskara stilā)??? 10x dārgāk? 50x?

    vai arī atkal tagad tiek prezumēts, ka viss tiks iedots pa brīvu, zeme pa brīvu, tehnika pa brīvu, māja pa brīvu, un visi dziedādami dancodami radīs te daili poētisko zemes virsū…

    ne nu lab, nedaudz reālistiskāks variants varētu būt, ka katrs naudīgs latviets NOPIRKTU sev zemes gabalu un kā hobiju uztaisītu to par atpūtas un relaksācijas vietu, zemes skaistumam un kādam arī lauksaimnieciskam labumam. bet tas viss ir hobijam, un kā vieta kur TĒRĒ naudu, ne pelna. (kā tas viss notiek, var jau redzēt, piem, dimiters ar sagrābās un ups, aplauzās)

    autors sakās esot agronoms, tad jau itkā aprēķini viņam nav sveši. varbūt varētu uzmest tā vispārīgos veidos – kā varētu izskatīties ekonomiskais modelis tādai latvijslaika lieluma saimniecībai (35ha zemes, ko kuras 26 – aramzeme, un 7ha mežs) – cik bezdarbnieku darba cilvēkdienas tur ir jāiegulda (vai kāds cits enerģijas ekvivalents, pēc patikas), lai bilde izskatītos lōģiska un ticama.

  • Diemžēl puse iedzīvotāju ir nozombēti ar pilsētas dzīvi un tehnikas visspēcību. Tikko sola likt spēcīgāk maksāt par tehnoatkarību, tad jataisa protesti. Un tāpat jāprotestē, kad piedāvā pašiem sevi pabarot.
    Puikas skolā puķes izrauj no podiem un slīcina tualetē. Kurā vietā viņiem būs zemnieka gēni?
    Piedāvātais ir variants tiem, kuri bez zemes nevar. Un domāju, ka vēl atradīsies ļaudis, kas mācēs priekšlikumu izmantot. Galu galā- kas ir teicis, ka tāds nebūs 22. gadsimta dzīvesveids?

  • Jānis Lucāns:”(..) Ekonomika sāk iet augšup tad, kad cilvēks sāk uzticēties valstij” (‘Vai cilvēks uzticas valstij?’.1990.g.8.maijs.Latvijas Jaunatne)
    – Eh, žēl nevar šo 1990.g. rakstu pilnībā izvietot TF – l/k Latvijas Jaunatne 1-ā lpp. 4.maija notikumu bildes – arī jaunais enerģiskais Latvijas Republikas Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis (blakus J.Kinna). Demokrātijas ”ziedonis”, skaists bij’ tas laiks – ir ko atcerēties….arī par uzticības reitingu toreizējai valdībai,AP deputātiem, LTF un izvēlētajam valsts attīstības kursam.
    - Jānis Lucāns:”(..)Visa notiekošā rūpīga neapzināšana varētu novest pie kļūdām likumdošanā, kā tas jau daudzkārt jau bijis.Tāpēc liksim visi prātus kopā, lai radītu kopīgu stratēģiju, un likumdošana tad spētu palīdzēt realizēt to un galu galā panākt, ka cilvēks Latvijā atkal sāk uzticēties valstij.”
    – Un kur mēs pēc 21-a gada esam – ja salīdzina valdības darba vērtējumu jaunākajā
    „DnB NORD Latvijas barometra” pētījumā: – ‘ Kopumā neapmierināti ar to ir 87% respondentu ‘.
    No plus+76% 1990.g.(balosoja par LTF) – līdz mīnus-87% 2011.g. Nu un – tas jau netraucēs Latvijas valdībai īstenot konsolidācijas procesu,izpildīt Māstrihas kritērijus, kā arī ieviest eiro – globalizācijas ”bīdītāji” rullē droši….un A.Kampars filosofē…..
    Papildus info pārdomām par kļūdu cēloņiem (nedomāšanu) -Māra Zālīte:”(..)Jo notika divas pretējas kustības – integrācija un globalizācija.” („LA”, 11.12.10.)
    A.Zinovjevs:”«Если идея, на которой зиждется государство, исторически верна, то будь во главе этого государства даже идиот, он все равно не сможет ему навредить. Но, если государственная идея сама по себе порочна, то будь во главе такого государства даже гений, он все равно ничем ему помочь не сможет. Что бы он ни делал, все будет приносить этому государству один вред». (Если идея порочна)
    http://zinoviev.info/wps/wp-content/uploads/2010/05/zinoviev_2010_1.pdf

  • - ”Ja ideja,no kuras spēkus smeļ valsts, ir vēsturiski pareiza….Bet, ja valsts ideja pati par sevi ir ļaundabīga…….”
    - Anda Līce, publiciste:”(..)Es dzīvoju gandrīz divsimt kilometrus no Rīgas un labi redzu, kas notiek, kad valsts atstāj novārtā laukus, kaut gan tie platības ziņā salīdzinājumā ar pilsētām ir neskaitāmas reizes lielāki un glabā sevī milzīgas iespējas, kuras diemžēl netiek izmantotas. Vismaz šajā ziņā iepriekšējā iekārta, kaut arī sākumā laukus izpostīja, tomēr savas pastāvēšanas beigu cēlienā pēc savas saprašanas tos pārvērta par milzīgu ražotni. Tagad tie atkal ir izpostīti. Tas, ko pieņemts saukt par lauku klusumu, daudzviet atgādina kapu klusumu.”
    A.Līce: Kāpēc runāt, ja neko jēdzīgu neizdodas pateikt?
    http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/?doc=91897
    p.s.
    Visu cieņu tai Latvijas paaudzei, kas spēja atjaunot sagrauto pēc 2.Pasaules kara. Ja pat Sibīriju izgājušie atzīst iepriekšējās (padomju) iekārtas pozitīvos aspektus (lauku pārvēršana par milzu ražotni), tad ko būtu jāspriež par kamparu-kampēju-rungaiņu-godmaņu-vaideres piedāvāto GLOBALIZĀCIJAS ideju?

  • Liels paldies autoram! Prieks, ka bez Tzu ir vēl viens cilvēks, kurš nopietni domā par šiem jautājumiem. Tagad ir iespējams salīdzināt Tzu piedāvāto likumprojektu ar Andreja variantiem. Galvenā doma, manuprāt, abiem autoriem ir vienāda un tā ir ļoti prātīga.

    Netērēšu laiku, uzskaitot to, kas Andreja versijā ir labs, bet norādīšu uz niansēm, kuras, manuprāt, derētu vēl apdomāt, kā arī sniegšu savu pamatojumu un attiecīgos priekšlikumus:
    1) Pirmkārt, Andreja variants ir orientēts uz ģimenēm, nevis atsevišķiem indivīdiem, un, manuprāt, tas ir diskriminējoši un nesaprātīgi. Turklāt, priekšroka tiek dota vairākbērnu ģimenenēm. Tur jau tā lieta, ka jaunajiem cilvēkiem bērnu nav tieši tā iemesla dēļ, ka nav SAVAS – drošas, pašpietiekamas, ilgtspējīgas saimniecības.. nav savas ligzdiņas! Un ko darīt tiem jauniešiem, kuri vēl nav atraduši savu otru pusīti? Vai viņiem būtu liedzams tikt pie savas brīvzemes?

    2) Tzu piedāvā variantu – katram pilsonim 1ha, Andreja variantā: ģimenēm 7ha vai 25ha… Mans priekšlikums būtu – katram pilngadīgam pilsonim 2ha (ģimenei – 4ha). Andreja argumenti ir vērā ņemami, lai gan… var noprast, ka Andrejs uzskata, ka katrai ģimenei neizbēgami vajadzēs audzēt dzīvas radības, lai savus vēderus varētu piestumt ar gaļu, kamdēļ arī būtu nepieciešamas tik lielas platības. Arī tiek pausts uzskats, ka zemes uzlabošana nav iespējama bez dzīvnieku turēšanas, kas visdrīzāk neatbilst gluži patiesībai. Pieļauju, ka mums šobrīd vienkārši trūkst zināšanu par visiem zemes ielabošanas paņēmieniem. Turklāt ne jau katrai ģimenei arī vajadzīgs (un ne katrs to vēlēsies) turēt ganāmpulkus. Vēl jāņem vērā, ka, palielinoties brīvcilvēku skaitam (gan to, kuri vēlēsies tikt pie zemes, gan kuplu ģimeņu veidošanās rezultātā), tālākā nākotnē zeme var būt liels deficīts (skat. Tzu norādītos skaitļus), tamdēļ zemes platības apjoms ļoti rūpīgi apdomājams, lai nākotnē nerastos sarežģījumi ar zemes pārdali.

    3) Šobrīd nepelnīti tiek piemirsti tie, kuriem JAU ir savi zemes pleķīši. Uzsvars tiek likts uz to, ka ‘zeme tiek dota pa brīvu’. Tā vietā abiem – gan Tzu, gan Andrejam – piedāvāju uzsvaru likt uz ‘ar nodokli neapliekamo zemes minimumu’, kas pirmām kārtām nozīmētu to, ka ikvienam būtu vieglāk pierast pie piedāvātām pārmaiņām un sākts tiktu pirmām kārtām ar tiem, kuri ar lielāku varbūtību GRIB un IR SPĒJĪGI, nevis uz tiem, kuriem nav nekā. Manā rīcībā nav informācijas par reālajām iespējām piesaistīt līdzekļus no minētā fonda, taču es uz to noteikti nepaļautos. Tā ir sveša nauda..

    4) Vēl viens punkts, kas papildina 3. p-tu… lai arī ideja par ciematu būvniecību ir laba, nedomāju, ka pēc šāda modeļa varētu būt milzīgs pieprasījums. Tam ir milzum daudz iemeslu. Lai nu kā, šis variants IR VAJADZĪGS, bet tas nāktu tikai kā ‘blakusvariants’ ‘ar nodokli neapliekamajam zemes minimumam’.

    KOPSAVILKUMS:
    * Virzot ‘brīvzemes likuma’ ideju uzsvaru likt uz ‘ar nodokli neapliekamo zemes minimumu’
    * 2ha katram pilsonim. Drīkst būt vairāk, bet par katru nākamo ha – nodoklis ģeometriskā progresijā. Ja ģimene, tad min. ir 4ha

  • Iedvesmojoši, divi video par tiem ļaudīm , kas sākuši citādāku dzīvesveidu.
    Piedāvāju apsvērt iespēju tulkot, ja kāds nesaprot krieviski:

    http://www.liveinternet.ru/users/2930900/post156661140/

    http://svetsun.ucoz.com/load/videoroliki_quotrodovye_pomestja_rossiiquot/rodovye_pomestja_rossii_zima_2008_2009/4-1-0-10

  • Atklāti sakot, valsts nekā no tā, ko Lucāna kungs uzskaitījis nedarīs. Tas ir kaut kas tāds, ko nepieļaus:
    1) Lucāna kunga aprakstītie industriālie muižnieki
    2) Eiropas Savienība
    3) SVF/PB
    Taču bez mērķtiecīgas un strukturētas valsts politikas tie brīvzemnieki – ja arī dabūs zemi – paliks kā kādi nomales bomži. Būs varbūt kazas piens, ko padzerties, bet kurpju vietā kājas vajadzēs aptīt ar lupatām un kafiju grauzdēt no ozolzīlēm. Kam tāda perspektīva mūsdienās interesē? 2, 3 īpatņiem no miljona?
    Lai Latvija pārtaptu no izmirstošas un koloniāli izmantotas teritorijas par attīstošos valsti ir nepieciešama varas nomaiņa, tās grožiem nonākot suverēnas un ekonomiski patstāvīgas valsts cēlāju rokās. Diemžēl šādi cilvēki ir maz un nespēj saorganizēties vienā partijā. Nolemtība vai likumsakarīgs tautas gals?

  • “Kāds, kurš saka: “Tas nav izdarāms”, nekad nedrīkstētu pārtraukt kādu, kurš to dara.” (uz mājas sienas pie Doma laukuma) – http://www.tautasforums.lv/?p=1521

    Valter, vai Zanes norādītos video noskatījies? Tāpat arī šo video, kur redzams reāls precedents līdzīga likuma īstenošanai dzīvē (arī iesūtīja Zane) – http://www.youtube.com/watch?v=czLugxkT_7A

    Protams, ka neviens no tevis minētajiem to negribēs pieļaut, bet ja jau reiz tevī tāda nolemtība, tad met mieru tūlīt pat ;)! Ka nav, ta nav… :)

  • Aisbergā Vasermana velnišķie meli par Latvijas pirmo brīvvalsti un pareģojumi par atkalpievienošanos…
    http://www.russia.ru/video/diskurs_11783/

  • re: kāds kurš saka: tas nav izdarāms: ….

    nu bet mīļie cilvēki – ejiet un dariet! pietiekoši daudz latvijā ir zemju, kuras ir dabūjamas ilgtermiņa nomai, arī pa 0ls/ha, pietiekoši daudz ir arī dabūjams zemju nopirkt pa sakarīgām cenām. lai jūsu darbi ir tur kur jūsu runas ira! cik maksās 2 hektāri? štuka gabalā, gan jau ka mazāk. nu ta nopērk katrs kas var, un sametās biedriem kas nevar. pārdodiet tos savus nejēdzīgi privatizētos dzīvokļus pilsētā par kuriem siltumus nevarat samaksāt! i viss notiksies.

    kā arī, īsti neizprotu, kamdēļ visu laiku tiek spiests uz ar nodokli neapliekamu zemi? 1kārt vai tad tas nav pilsoņa gods, maksāt nodokļus? 2kārt, zinat cik tas nodoklis ir? 1,5% no kadastrālās gadā lauksaimniecības zemei. jūsuprāt ir TIK nīkulīgi, ka i tādu summu gadā ģimene nevar pacelt bez ārēja kruķa?

  • rv,
    - daudzi no mums jau dara. Man ir sava zemīte, RX, Marekam, Kasparam arī ir un, nešaubos vēl daudziem TF lasītājiem. Cits vairāk paspējis paveikt, cits mazāk.
    - tu diemžēl neesi sapratis pamatdomu.. Izlasi arī Tzu rakstu. Nav runa tikai par pašreizējo nodokli, kas visdrīzāk arī tiks ievērojami palielināts, bet par daudz daudz ko vairāk.
    - Pilsoņa gods ir izdzīvot, dzīvot brīvcilvēka dzīvi, sadarboties savas ģimenes un tautas labklājībai un izaugsmei, nevis atdot klaušas vietējiem un svešiem noziedzniekiem.

  • Lucāna kungs runā par valsts organizētu un atbalstītu vidējās un mazās lauksaimnieciskās ražošanas attīstību.
    Zanes video nr. 1 ir par ekokopienām. Tādām valsts attīstībā maza, niecīgi maza nozīme, pat ja izveidotu pāris simtus. Kā saprotu, Latvijā pagaidām nav vēl neviena. Video 2 ir par Belogorodas apgabalu Krievijā, kur valsts ar mērķtiecīgu subsīdiju palīdzību cenšas atjaunot izmirušu sādžu (vai vairākas sādžas – īsti nevarēja saprast). Tas ir skaisti un nereāli pie patreizējās neoliberālās valdības Latvijā.
    Jebkurā gadījumā, ja mēs gribam Latvijā kaut ko izmainīt, mums jāsāk ar attiecīga politiskā spēka veidošanu. Un tā nu ir tā lieta, ko es raksturoju ar vārdu “nolemtība”, jo pa 20 gadiem tas mums nav izdevies. Visi radītie spēki ir bijuši vienādi vai otrādi nespējīgi/negriboši rast plašu tautas atbalstu un lietas virzīt Latvijas nacionālajās (gan etniskā, gan saimnieciskā plāksnē) interesēs.
    Tu sako, Ivo, ka Tev un vēl dažiem paziņām ir zemīte. Nu un kas no tā? Grasies pārdot pilsētas dzīvokli, aiziet no sava IT darba un sākt tur celt salmu māju? Ja Tev pilsētas dzīvoklis labā vietā, varbūt arī sanāks nauda mājas uzcelšanai. Protams, ja tai lauku zemes gabalā jau ir elektrība. Pretējā gadījumā var iznākt dzīvokļa naudu samaksāt par strāvas pievilkšanu. Var protams neko nemainīt savā dzīvē (resp. neiet prom no darba un nepārdot dzīvokli) un lauku pleķī ierīkot pikniku vietu brīvdienām. Tas ir jauki un morāli atbalstāmi, bet atkal pilnīgi neko nedod,ja runājam par valsts attīstību.

    Īsumā, ko gribēju teikt? To, ka nevajadzētu jaukt kopā veģetāriešu/svaigēdāju salmu/smilšu māju ciematus (pret kuriem kā tādiem man nav nekādu iebildumu) ar Latvijas ekonomiskās un sociālās atjaunotnes risinājumiem.

  • Valter, izlasot tavu interpretāciju par paustajām idejām un norādītajiem video, rodas jautājums – kas, tavuprāt, ir ‘valsts’? Būtu lieliski, ja, atbildot uz šo jautājumu, to aplūkotu no dažādām pusēm:
    - kas, tavuprāt (priekš cilvēka) ir pašreizējā ‘Latvijas valsts’, kāda nu mums tā šobrīd ir?
    - kas ir valsts tajā izpratnē, kādu TU to vēlētos (ideāls, vīzija)?

  • Idejas jau labas, bet esmu saskāries realitātē ar to ka reāli strādātgribētāji un varētāji ir palikuši gaužām maz. Pastāvošā sociālā sistēma stimulē cilvēkus veģetēt uz pabalstiem un haltūrām, nevis naudu un iztiku pelnīt strādājot. Cilvēki ir palikuši slinki ar to es pa šiem pāris gadiem esmu bieži saskāries.
    Man pašam ir māja un zeme laukos, dažiem maniem paziņām arī. Mēs piedāvājām par absolūtu velti dzīvot un strādāt laukos, lai tikai īpašums tiktu pieskatīts un apkopts. Domājat, ka sastājās rinda – nē! Visiem vēl vajadzēja piemaksāt. Tagad mēs par šo “iespēju” vēl piemaksājam, vismaz 100 ls mēnesī (jo vajag taču naudu cigaretēm, aliņam, to jau saimniecībā neizaudzēsi).
    Tagad arī pilsētas pensionāri kliedz, ka komunālie pakalpojumi dārgi un viņiem nepaliek pāri iztikai. Man zināms pensionārs saņem pensiju 200 Ls. mēnesī, bet par komunālajiem maksā 150 Ls/mēnesī, sūdzās, ka grūti izdzīvot. Man, piemēram, ģimenē ar 4 bērniem pārtikai paliek pat mazāk par 50 ls/mēn. uz cilvēku. Bet ja viņš savu Rīgas dzīvokli pārdotu, viņam iznāktu kārtīga lauku saimniecība. Tagad par 15 – 20 tūkst Ls var nopirk mājas ar 10 – 20 ha zemes. Piedāvāju viņam – nē, nē, te jau vieglāk, pašam nav jākurina, nav jānes ūdens no akas u.t.t.
    Labāk neko nedarīt, bet sēdēt uz pensijām un pabalstiem, pasūdzēties par valsti un valdību. Tādu nostāju esmu dzirdējis no daudziem. Tā lūk. Ja kādam tiešām būtu reāla nepieciešamība to darīt, lai izdzīvotu, tad, protams, ka saspringtu un sāktu fiziski strādāt, bet kamēr vēl var savādāk – tikmēr neredzu perspektīvu.
    Agrākos laikos nebija pensiju un pabalstu, tad cilvēki strādāja, lai paši nodrošinātu saviem bērniem un vecākiem iztiku un labklājību.
    Te problēma jārisina, sākot ar darba tikuma audzināšanu ģimenēs un izglītības iestādēs. Jauniešiem tagad nav nekāda sajēga, par lauku darbiem, tādā piemājas saimniecībā, jo ģimenē ir zudušas šīs prasmes. Tas arī nav prestiži, un kā var dzīvot bez nepārtrauktām sarunām pa mobilo un čatiem internetā vismaz 10 stundas dienā. Šī paaudze ir sabojāta un praktiski strādāt, gandrīz neviens nemāk un negrib. Visi grib būt tikai menedžeri, IT, admini, dīleri, ar darbu ofisā vai dienesta auto. u,t.t. Ja arī darbs laukos tad tikai uz Jauna John Deere traktora par vismaz 500 ls mēnesī.
    Atvainojiet par manu pesimismu, bet arī es pirms kāda laika saskatīju cerību par Latvijas lauku attīstību tikai caur ģimenes saimniecībām. Tagad redzu, ka reālu darītāju un gribētāju to darīt ir gauži maz.
    Centīsimies vismaz savus bērnus audzināt tā, lai nākoša paaudze saprastu, kādas ir patiesās vērtības.

  • RX, paldies, par reālistisko skatījumu. Tas viss tā ir. Protams, ka šāda vai līdzīga likuma pieņemšanas gadījumā uzreiz nenotiktu kaut kāds apvērsums, taču šāds solis, lai arī iesākumā šķistu tikai kā žests, ilgtermiņā dotu ļoti lielu labumu. Pieļauju, ka pirmajos mēnešos pēc brīvzemes likuma pieņemšanas, tas interesētu tikai dažus desmitus cilvēku pa visu Latviju. Pēc 5 gadiem – vairākus simtus. Pēc 15 – tūkstošus. Piemēram ir milzīgs spēks. Vajadzīgi PIRMIE, kuri uzdrīkstas. Un tādi ne mazums ir atrodami jau šodien – jā, arī bez visa brīvzemes likuma. Ar normatīvo aktu palīdzību iespējams pamazām un neuzkrītoši virzīt procesus. Tieši ar nelielu likumu un noteikumu izmaiņu palīdzību pamazītiņām esam nonākuši tur, kur šobrīd esam – pie nejēdzīgas vēlēšanu sistēmas, pie samaitātas veselas paaudzes, pie parazitāras saimniekošanas kārtības utt.

  • Atceros, ka krīzes sākumā, dažas pašvaldības piedāvāja bezdarbniekiem zemi par velti, kartupeļu u.c. dārzeņu audzēšanai savām vajadzībām. Gandrīz neviens nepieteicās! Tas taču ir grūti – pašam jāstāda, jāravē, jānovāc, neies taču mocīties. Labāk nedarīt neko, izkaukt kādu palīdzību, kā maznodrošinātiem, kāds noziedos par velti!
    Lielākā daļa normālu un strādātspējīgu cilvēku ir pametuši valsti. Palikuši ir tie kuriem kāda ir iespēja “tikt pie siles”, kaut ko “pieradināt” no valsts vai darbavietā vai vienkārši dzērāji un sliņķi. Mana māte arī dzīvo lauku mājā un kopj piemājas saimniecību, bet viņa viena nespēj ar to nopelnīt reālu naudu un man ir viņai jāmaksā pabalsts. Gandrīz visi vīrieši laukos ir lielāki vai mazāki dzērāji un kāda tur lauku attīstība.
    Acīmredzot, pārtikas krīze vēl nav sākusies, pie lielveikaliem joprojām nav kur nolikt mašīnu, ir rindas, pie tam vēl darba laikā.
    Par ekoloģisko produkciju arī daudz tiek runāts, bet ko mēs paši pērkam? Nepirks taču tārpainus ābolus, vai lauku cūka ir par treknu, un nav smuks iepakojums. Es saviem bērniem nevaru piespiest ēst salātus un zāļumus – negaršo. Dodiet banānus, apelsīnus, melones. Arī mājās gatavoto ēdienu (no pašu audzētiem produktiem)smādē, bez ketčupa vispār neko nevar mutē dabūt. Dodiet tikai frī, hotdogus, hamburgerus. Man ar to pat jācīnās ģimenē, bet kā lai to panāk valsts mērogā?
    Viņiem arī liekas stulbi tas, ka mēs laukos ņemamies pa dārzu, siltumnīcu, kūti, ar mēsliem, nezālēm u.t.t. – neviens taču tā nedara! Priekš tam taču lielveikals.
    Lai panāktu, kaut jel kādu efektu, ir jāmaina cilvēku attieksme, tai lietai ir jākļūst prestižai un populārai. Sabiedrība ir jāpārliecina un jāstimulē mainīties. Pagaidām, lielākajai daļai ir pietiekoši labi tā pat kā ir.
    Iedomājieties, ja vienā dienā vairs nemaksātu nekādus pabalstus un pensijas, kas notiktu! Daļa vienkārši neizdzīvotu, skarbi runājot, bet pārējie būtu spiesti mesties pēc iespējas ražot savu pārtiku, tas būtu izdzīvošanas jautājums.
    Senajiem latviešiem zeme bija galvenā vērtība, viņi bija ar mieru atteikties no visiem muižu labumiem, kādi bija strādājot par kalpiem, lai tikai tiktu pie savas zemes (par kuru muižai bija jāmaksā lilas nodevas)un vairākus gadus dzīvoja zemnīcās, kamēs iekopa laukus. tad vispirms uzcēla kūti un tikai tad māju.
    Mūsdienu sabiedrība nav spējīga uz šādu pašupurēšanos, komforts un citi labumi ņem virsroku.
    Jūs droši vien domājat, ka es esmu no tiem muldētājiem un neko nedarītājiem. Nē! Esmu no tiem “idiotiem” (idiots – citādi domājoš) kurš grib ēst savu ražoto pārtiku. Tagad to moderni sauc par ekofrīkiem. Es savu brīvo laiku un līdzekļus ieguldu nevis pilsētas ērtībās, bet gan lauku saimniecībā. Rukāju ar lāpstu, dakšu un izkapti. Ir jau pirmie rezultāti – pilna saldētava ar gaļu (teļs, cūka, auns, zoss), pagrabā dārzeņi. Paplašinu saimniecību un jau nopirku traktoru, ceru, ka hobijs pāries arī nelielā biznesā. Ja reālu naudu pašlaik nepelnu, tad ietaupu vismaz noteikti, uz pārtiku un dāvanām. mani draugi visvairāk priecājas ja viņiem uzdavina pašu audzētu un kūpinātu speķa gabalu, vai ievārijuma burku, kā kādu ķīniešu štruntu.
    Lai veicas tiem, kas domā un dara līdzīgi.

  • paldies, RX, gluži manas domas. lai dzīvotu laukos labi, ir jābūt diezgan bagātam. (nu vismaz lai rastos līdzekļi uzturēt auto, mūsdienu sabtransporta neesamības laikā)

    attiecībā uz Ivo ideālistisko skatījumu, es nepiekrītu. tieši tas “wishful thinking” variants, kad tiek domāts, lai vispirms “kāds” pieņem likumu, un tad mēģinās tam atrast pielietojumu un sekotājus. šķiet, vēsture pierāda pilnīgi pretējo – jauns likums parasti tiek pieņemts kā sekas – kā jau reāli strādājoša sabiedrības paraduma akcepts “papīra veidā”.

  • O! piebāzsts ledusmkapis ar gaļu, pilns pagrabs ar dārzeņiem – tagad zināšu kur doties kad sāksies īsta katastrofa – domā ka būsi stiprāks par mani un nepieļausi man tev visu atņemt?? tāpēc rodas jautājums kāds ir RX izteikto “darbību” mērķis un kāds tiks panākts rezultāts ja visi kļūs tādi kā RX + ja jau ar tādām izcilām idejām un reāliem darbiem laukos nebiji spējīgs izaudzināt “pareizi” savus bērnus – tad laikam izskatās tavi risinājumi neko nespēja likt pretīm tiem faktoriem kas reāli ietekmē šādu vai tādu procesu (šai gadījumā cilvēka izaudzināšanu)??? tāpēc man personīgi rodas jautājums vai tie vispār ir risinājumi?

  • Bet Tu pats RX, gribētu doties uz kādu saimniecību, to kopt, pieskatīt un vēl veikt ikdienas darbus bez maksas. Pie tam ņemot vērā, ka saimnieks var kuru katru brīdi izvadīt pa durvīm. Praktiski Tu biji meklējis kalpu par guļasvietu. Atklāti sakot, sūdīgs piedāvājums un pilnīgi loģiski, ka nebija gribētāju. Pat dzimtbūšanas laikos kalpiem mēdza arī šo to maksāt.

  • Iedomāsimies ka pēkšņi pazūd valdība, visiem cilvēkiem ir zeme un vēlēšanās to apstrādāt, sev saražot pārtiku, nekāda tv, nekāda interneta , nekādu nodokļu utt., visi ir laimīgi. UN KO?? kas notiks tālāk?? visi laimīgi dzīvoss tālāk?? kas notiks ar uzņēmumiem, citiem resursiem, neatliekamo palīdzību, kārtību (ne jau visi ir miermīlīgi) – jūs ko domājat tas viss nevienam neinteresē.
    Tur jau tā lieta ka senajiem latviešiem zeme bija galvenā vērtība – tāpēc jau viņi arī bija vergi un maksāja tās lielās nodevas (ja visiem viss būs pašiem saražots no kurienes tad ņems tās nodevas – kas jūs domājat tādi “modernie” muižnieki neuzradīsies?)
    tas viss ir ļoti ļoti īsumā
    šoreiz nāksies pilnīgi piekrist valteram
    “….nevajadzētu jaukt kopā veģetāriešu/svaigēdāju salmu/smilšu māju ciematus (pret kuriem kā tādiem man nav nekādu iebildumu) ar Latvijas ekonomiskās un sociālās attīstības risinājumiem.”
    NEVAR salīdzināt senlatviešus ar šī brīža latviešiem – kautvai dēļ tā ka laiks ir pavisam cits (ja jūs vispār saprotiet ko tas nozīmē)….

  • valter, tā nu gluži nav, ka kalps par guļas vietu. skatos pēc savas situācijas, kur mājā jau vairākus gadus dzīvo cilvēks, pa brīvu. iekopis tur dobītes, pieskata māju, apkopj apkārtni. iet ziemā strādāt pie apkārtējiem gadījumdarbus, vasaras otrā pusē lielākoties pa mežu – ogas sēnes pārdošanai. viņam jebkurā brīdī ir iespēja netālajā novada pilsētiņā atrast īres dzīvokli, bet nu laikam skaidrs, ka viņš nav tas, kas būs spējīgs regulāri maksāt, kaut vai to mazumu ko tagad prasa par īri pilsētā. tā ka izskatās ir abpusēji izdevīgi.

    kandesai laba piebilde pie IVO domas. brīvzemnieki nevar būt bezzobaini, jāplāno jau uzreiz par pašaizsardzības mehānismiem. (ja nu mēs tipo savu valsti no jauna gribam veidot)

  • Māksla ir nevis veidot pašaizsardzības mehānismus – bet gan PĀRVALDĪT situāciju tā, lai nepienāk tas brīdis kad ir nepieciešama tā pašaizsardzība.

  • PĀRVALDĪT – tas nu tiešām nav par latviešiem :))))

  • Jā, RV, ja orientējamies uz šāda stāvokļa cilvēkiem, tad tas var būt arī abpusēji izdevīgi.

  • tāpēc atļaušos ievietot šo linku
    kas tika citās tēmas jau ielikts
    http://www.youtube.com/watch?v=6pSuopoh6ls
    ja kāds zin kur ir labāk paskaidrots pārvaldes princips pēc pilnas funkcijas – nekautrējieties – droši ziņojiet

  • Nevajag izgudrot riteni,bet paņemt MUMS derīgo no tā,kas jau izgudrots:
    http://anvictory.org/blog/2010/02/20/rabochiy_proekt_natsionalno-demokraticheskoy_konstitutsii/

    Tiem,kam nepatīk daudz burtu,palīdzēt nevaru:)
    Un vēl nedaudz pārdomām tiem,kas turpina sapņot par ivestoru okupācijas labumiem:
    http://via-midgard.info/9697-belorussiya-otkazalas-ot-oborota-dollarov-i-evro.html
    (Nē.Neuzminējāt:))) Neesmu čekists,Maskava nemaksā,utt…)

  • Dr.biol., futurologs Arturs Mauriņš:
    “Tas jau ir izskanējis, ka šī nav vienkārši ekonomiskā krīze, bet gan morāles krīze. Pastāv uzskats, ka ekonomika ir tas pats, kas fizika, – ka tajā, tāpat kā planētu kustībā ap Sauli, valda universāli likumi. Un nekādas morāles. Bankas saka – kāda morāle var būt ekonomikā? Bet mēs redzam, ka no ekonomikas bez morāles sanāk Parex banka. Tāpēc nepieciešams veidot jaunu morāli, kas būtu atbilstoša mūsdienu apstākļiem un spētu arī integrēt sabiedrību.”
    http://www.diena.lv/lat/business/lietiskadiena/pelecibas-neesam-intervija-ar-futurologu-arturu-maurinu
    ***
    Tad, kad valdošie politiskie spēki un pārvaldošās institūcijas runā par zemi, tad tiek domāta (tirgus) EKONOMIKA, t.i., peļņa. Tad, kad šeit TF-ā tiek apspriesta zeme (brīvzeme, lauksaimniecība), tiek domāta MORĀLE, t.i., tautas dzīvotspēja, atdzimšana un izdzīvošana. Minētajā intervijā ir brīnišķīgi atspoguļota sakarība starp šiem abiem fokusiem. Ir vajadzīga sintētiska domāšana un forsaita darba režīms, cieši iesaistoties tiem profesionāļiem, kuru uzmanības lokā, izpētes un darba pieredzē ir cilvēku domāšanas, valodas, gara/kultūras jomas (mākslinieki, filosofi, teologi, psihologi utt.). “Negribam piestrādāt pie tāda nopietna stratēģiska darba. Es nedomāju, ka esam pelēcības. Vispār jau cilvēku prāts ir mūsu galvenais resurss, un Latvijas nākotne ir atkarīga no tā, kā pratīsim izmantot šo resursu.” Es arī domāju, ka mums līdz šim ir pietrūcis daudzo atsevišķo intelektuālo un garīgo pūliņu sinerģijas. Man liekas, ka tas ir tieši tas, ko mēs intuitīvi mācāmies, uz ko šeit vairāk vai mazāk apzināti tiecamies. Un tad jau pamazām kaut kas arī sanāks!

  • A.Lucāns –
    Mērķis: atgriezt latviešus pie apziņas, ka tautas nemirstība ir kuplās ģimenēs, ka sargāt, kopt un attīstīt savu zemi ir tās atbildība un pienākums.
    - JA REĀLI notiekošais globalizācijas procesā (jauna tipa karā)ietekmēs latviešus aizvien stiprāk un stiprāk (morālā degradācija),tad krīze tikai padziļināsies.Bezatbildība un braukāšana no vienas vietas uz citu labākas dzīves meklējumos (darbaspēka migrācija ES valstu ietvaros tiek veicināta,tad palielināsies.Par to A.Mauriņš pauda satraukumu vēl vienā savā rakstā:
    ”Trīsdesmito gadu sākumā ekonomiskās depresijas laikā filozofs Pauls Jurevičs uzstājīgi atkārtoja sava skolotāja Anrī Bergsona atziņu, ka jebkuras krīzes saknē ir sabiedriskās morāles vājums. Tas pilnībā attiecas arī uz pašreizējo dižķezu. Taču ne Nacionālās attīstības plāns, ne šī stratēģija neparedz nekādu saraušanu ētiski morālā jomā. Nesen kādā TV pārraidē bankas padomes loceklis brīnījās: “Ētika?.. Kāda gan ētika var būt banku darbībā?!”
    http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=75369

  • Kas notiek Latvijā? Par notiekošo LTV pēc brīža rādīs dok. filmā ”Klases bilde.Par 10 gadiem gudrāki”. Jāpaskatās, jo filmas anotācijā dzirdēju vārdus:”Vai šodienas jaunatne spēs atgriezt pazaudēto ticību savai valstij?”. Smags uzdevums – atgriezt vairākumu latviešu pie skaidras apziņas – īpaši jau varas spicē esošo politisko eliti. Tādu kritumu, kādu piedzīvojusi politiskā elite divdesmit pēdējos gados var izskaidrot ar vienu ”smagu” vārdu, taču atturēšos to rakstīt….
    Konsolidāciju jau veikt varēs – atņemt, tas nav grūti – ,bet A.Lucāna mērķi sasniegt,ņemot vērā, ka attieksme pret varu (valsts ”galvu”)ar tādu mīnusu… -?
    - ”(..) bet vienu no lielākajiem kritumiem „DnB NORD Latvijas barometra” nemainīgo indikatoru sadaļā piedzīvojis iedzīvotāju vērtējums par pašreizējo valdības darbu. Kopumā neapmierināti ar to ir 87% respondentu (salīdzinājumam – janvārī šis rādītājs bija 80%), turklāt īpaši krasas atšķirības ir vērtējumā „ļoti neapmierināti” – janvārī šādu atbildi norādījuši 35%, bet februārī – 43% aptaujāto iedzīvotāju. Savukārt par četriem procentu punktiem krities pozitīvais novērtējums valdības darbam.”
    http://nekrize.lv/85-iedzivotaju-uzskata-ka-ekonomikas-stavoklis-ir-slikts/

  • Valters uz manu jautājumu neatbildēja, tādēļ atļaušos piebilst, ka valsts nav kaut kāds citplanētiešu ieviests veidojums, bet gan pašu cilvēku izveidota un uzturēta organizācija. Valters raksta tā, it kā cilvēki būtu priekš valsts, nevis valsts priekš cilvēkiem.

    Malacis, RX! Vēlu veiksmi. Skumja rindkopa par bērniem, bet tas droši vien tamdēļ, ka lielāko dzīves daļu viņi tomēr uzauga mūsdienu “progresīvajā sabiedrībā” un paspēja pamatīgi ietekmēties. Runājot par maznodrošinātajiem un kartupeļu audzēšanu Vaives pagastā, tik tiešām tā bija. Tomēr šis arguments nav korekts, jo runa šajā gadījumā ir par tiem, kuri GRIB. Ja ļoti gribēs, arī varēšana būs. Vai labāk sagaidīt laikus, kad apstākļi skarbā veidā cilvēkus piespiedīs domāt un rīkoties savādāk?

    Tieši tā, RV. Vispirms ir iedzīvotāju (saprotams ne jau uzreiz daudzu iedzīvotāju, salīdzinot ar kopskaitu) vēlmes un vajadzības, tad seko likums. Un kā tu domā vai bez vajadzības Tzu, Andrejs, Zane, es un aptuveni 7 domubiedru grupas, kuras esmu apzinājis, vairāk vai mazāk aktīvi domā par šiem jautājumiem?

    Tas, ka likumam ir liels spēks, taču tu nenoliegsi. Ir tādi likumi, kurus izlemj šaurā lokā un tad visiem vienkārši nākas pakļauties, piem., par savulaik pieņemto 5% barjeru Saeimas vēlēšanās, par PVN palielināšanu utt., un ir tādi likumi, kuri neko neuzspiež, taču neuzkrītoši nodrošina labvēlīgus vai nelabvēlīgus apstākļus. Piemēram, normatīvie akti, kas nosaka uzņēmējdarbības vidi Latvijā, pēc daudzu uzņēmēju domām nesekmē uzņēmējdarbības attīstību. Vai, tavuprāt, ir gudri izdot likumus, kas cilvēkiem dzīvi sarežģī, vai varbūt tomēr prātīgāk būtu noteikt tādu kārtību, kas dzīvi uzlabo?

  • Noteikti tā ir ne tikai ekonomiskā bet gan arī morālā krīze + daudzas citas krīzes kas kopā veido vienu totālu sistemātisku krīzi – es gan to morālo sauktu par garīgo (kautgan kāda starpība) – tas man atgādināja šo dziesmiņu
    http://www.youtube.com/watch?v=KhcJ5FEHRFc.

    Likumi ir tikai instruments ar kura palīdzību var daļēji organizēt pārvaldi. Tikai cīnīties par kādu atsevišķu likumu ir bezjēdzīgi – izcīnīsi vienu ko tālāk? nu labi vēlvienu – un? ilgtermiņā ir nenoturīgs rezultāts – visu izšķir nevis likums bet tie kas pieņem tos likumus – jeb ir pie pārvaldes grožiem – sanāk ka visu enerģiju jāvirza šīs problēmas atrisināšanai (ko savukārt var atrisināt dažādos veidos – kautgan jāsaprot ka tas viss ir nereāli, jeb parādiet kur un kurš to ir sasniedzis? tas jau tāpēc nenozīmē ka nekas nav jādara)

  • <Ivo Verners 29.03.2011., 21:01
    (..)
    Vai, tavuprāt, ir gudri izdot likumus, kas cilvēkiem dzīvi sarežģī, vai varbūt tomēr prātīgāk būtu noteikt tādu kārtību, kas dzīvi uzlabo?
    ========================================================
    ''Tagad citas vērtības – tagad kurš kuram lielāku 'piķi' otram nokāsīs…'': būvdarbu vadītājs Āris iz LTV rādītās filmas ''Klases bilde…''
    – KURŠ tādus likumus spēs pieņemt, kas visiem 100% dzīvi apmierinās? Pašlaik jau varas spice uzskata, ka pieņem tos labākos, jo Vienotība+ZZS+…jau ir tie labākie?- Tikai labākie, kurus vēlētāji ievēl – var pieņemt labākos likumus. Tāda ir REĀLĀ DEMOKRĀTIJA – un fantazēt par kādu citu 'īsto' demokrātiju, nozīmē – fantazēt, ignorējot realitāti.
    Artis Pabriks:''Ir pienācis laiks pļaut to, ko esam iesējuši'' (No uzrunas barikāžu 15.gadadienas atceres dalībniekiem LTF muzejā 2006.g.janvārī)

  • <KANDESA 29.03.2011., 22:00
    - VARAM saukt kā gribam, taču pašreiz notiekošā procesu virziena kursu izmainīt PILNĪBĀ nevarēsim. Lībijas piemērs ir kā spilgts paraugs tiem, kas iedomājās 'iet pret straumi'. Nāksies mācīties peldēt – un izdzīvot šai globalizācijas straumē/karā. DOMĀSIM, lai gudri rīkotos!
    p.s. Kā domā un rīkojās Latvijas ''kuģa'' kapteiņi un stūrmaņi, kas vadās pēc ES iedalītajām kartēm –
    Intervija ar Sandru Kalnieti – Nenovēršami: Eiropas saliedēšanās un reformas Latvijā
    http://zinas.nra.lv/latvija/politika/42204-intervija-ar-sandru-kalnieti-nenoversami-eiropas-saliedesanas-un-reformas-latvija.htm

  • Es nesteidzos atbildēt, Ivo, jo Tu jau zini atbildi. Tā valsts, kuru piesauc Lucāna kungs ir mūsu vēlētā likumdevēja vara un tās ieceltā izpildvara.

  • Ļoti atbalstot kopējo diskusijas toni gribu pievērsties dažiem pamatjēdzieniem. Vai “ceļš atpakaļ” vietā labāk nedomāt par ceļu uz priekšu?
    Vai iespējamo variantu vietā nemeklēt kompleksu, visaptverošu risinājumu? tad rodas problēma kā ekonomiku saistīt ar morāli. Domāju ka caur izglītību. Cilvēks kā resurss, bet tik pat svarīgs ir cilvēks kā mērķis, un tas veidojas izglītībā.
    Man šķiet, ka vissvarīgākā lieta ir Latviju kā “atvērtu ekonomiku”, kas ir pilnībā sajūgta ar Eiropu, uz laiku (5 – 6gadi) veidot kā slēgtu ekonomiku. Citādi mēs sevi no purva neizvilksim. Jeb arī sadalīt – atvērto un slēgto daļu. Un ja to varētu izdarīt, tad man ir priekšlikumi kā izķepuroties.

  • >psihologs,domāju ka mums nav jāvirzās atpakaļ, bet nāktos atskatīties uz tām lietām, kas palīdzētu virzīties uz priekšu. Ekonomiku bez šaubām var saistīt ar izglītību un tas būtu jādara, jo tādejādi caur izglītību mēs iegūstam instrumentus, kas noder mums nākotnes darbā. Morāli nav jāsaista ar izglītību, bet drīzāk ar audzināšanu. Jau varākkārt esmu paudis, ka izglītība un audzināsāna nav viens un tas pats. Cilvēks ir vērtība, kurš izmanto dažādus resursus, lai sasniegtu mērķi. Par slēgtu ekonomiku uz noteiktu laiku piekrītu, bet tad jāpasludina Eiropai, ka esam nonākuši maksātnespējā un veiksim sanāciju no 5.,6. gadu laikā. Šobrīd esošā vara uzvedās kā zvērinātie tiesas izpildītāji, kuri izģērbj savu tautu vai arī administrātori, kuri par zināmu atalgojumu izpārdod valsti. Būtu interesanti uzzināt tavus priekšlikumus, kā izlīst no purva?

  • nāk prātā anekdote par zaķiem, kurus mežā visi apcēla.
    tad nu vienu dienu zaķiem piegriezās un tie nolēma darīt ko lietas labā – aiziet pie pūces pēc padoma, pūce mežā visgudrākā.
    pūce padomāja un teica tā – jums, zaķi, ir jāpārtop par ežiem. ežiem ir adatas, tos īpaši neviens neaiztiek.
    zaķi priecīgi mauc prom, tad pēc brīža apstājas un sākas domāt – kā tas iespējams – pārtapt par ežiem. mauc atpakaļ.
    prasa pūcei – kātatā, a tā atbild – zinat, es ar stratēģisko plānošanu nodarbojos, bet ar taktiku un niansēm – tieciet nu kaut kā galā paši.

    kaut kā tā, ar tiem “kompleksajiem visaptverošajiem risinājumiem” man rādās.

  • 1) Ideja vienkārši ir, tā nevar būt ne laba, ne slikta. Tai nav vērtējuma. Kā rīkoties, kā dzīvot saskaņā ar ideju, par to stāsta morāle. Tikai morālē parādās labā, sliktā, pareizā, nepareizā jēdziens.
    2) Ja kādam ir neviltota interese, ja aizrauj lauksaimniecība, dzīve laukos, nekas neliedz par latiem 10/ha gadā noslēgt nomas līgumu, audzēt, ravēt, stādīt un paaicināt kaimiņos līdzīgi domājošus, darboties kādā komūnā utt.. Zeme jau ir, nav dārga, bet nav kas strādā un apstrādā! Tur nelaime!
    3) Lucāna kunga aicinājumā apsaimniekot 5ha zemes, jāiesaista bezdarbnieki, simtlatnieki. Kāda jēga cilvēkus sūtīt svešvalodu un līdzīgos naudas tērēšanas kursos? Labāk iesaistīt lauku apsaimniekošanā. Uzticēt noteiktu zemes platību, kurā audzēt vienu vai vairākas lauksaimniecības kultūras. Pabalstu izmaksu pakārtot darbu kvalitātei. Cilvēki iemācīsies patstāvīgi strādāt, laukos parādīsies apstrādātas zemes platības, bet iegūtās iemaņas lieti noderēs tālākā dzīvē. Laukos augs pārtikas produkti, kurus var izmantot paši audzētāji, var realizēt valsts pakļautības iestādēs vai tirgū.

  • Kaadu teevu zemi juus te dalat?
    Pirmaakaartaam svariiga lieta ir iipashuma statuss. Ja zeme cilveekam nepieder, tad nav motivaacijas straadaat.
    Otrkaart, infrastruktuura, pat ar 100 hektaariem cilveeks mirs nost, ja nav darba riiku un jumta virs galvas kur dziivot.
    Taa kaa lai slaveniibas kuras tik gudri maak izteikties pashas iet uz laukiem un izdziivo bez nekaa.
    Slaveniibas ne ar ko neriskeejot ieteerpj aizkustinoshos vaardos notiekosho tragjeedija un aicina muus uz varonjdarbiem.

  • Zaķīši vai ezīši!-sāksim ar taktiku. Pieņemsim, ka esam jau tik tālu izglītojušies, vismaz daži, ka varam pārvērsties par ežiem vai milžiem. Tad nu lūgsim šos “dažus” rādīt mums likumīgu projektu (ne Lībijas) izdzīvošanai uz tēvu-tēvu zemītes. Šī projekta galva jeb sākums ir jauns SAEIMAS VĒLĒŠANU LIKUMS. Mans nepabeigtais (atvērtais) projekts ietver likumu, tikumu un zināšanas. Pēc šiem kritērijiem ievēlētie deputāti ar mūsu atbalstu likumu sakārtošanā lēnām apturēs vispirms gaitu uz anarhiju vai kanibālismu.

  • Trauks jau labs; kas radīs saturu?

  • Sākt ar saeimas vēlēšanu likumu ir tas pats kas izvēlēties jaunāku skaistāku mašīnu bez degvielas. Varbūt tomēr sākumā degvielu tad skatīties kurā mašīnā kāpt?

  • Kandesai. Likums nav mašīna. Likums ir ceļš. Un likuma būvēšana bez tam ir arī nākotnes variāciju projektēšana, tātad savu spēju attīstīšana un iespēju apzināšana. Mēs nebūvēsim tukšā vietā. Vieta ir aizņemta. Tāpēc vētīsim ārā pelavas no esošā saeimas vēlēšanu likuma un pildīsim to ar ATBILDĪBAS noteikumiem.

  • A.Rubiks publicējis Atklātu vēstuli par režīmu un lojalitāti:
    http://www.diena.lv/lat/politics/viedokli/alfreda-rubika-atklata-vestule-premjeram-valdim-dombrovskim
    “No 1994. gada nav piedzimuši 600 000 bērnu, kuriem būtu bijis jāpiedzimst pie normālas valsts attīstības scenārija.

    Ļoti grūti ir būt lojālam pret režīmu, no kura uz ārzemēm mūk tūkstošiem darbaspējīgāko iedzīvotāju, jaunieši, kas redz, ka nav citu perspektīvu kā tikai koruptīvās. Cilvēki brauc projām no kreditoru okupētās dzimtenes, lai celtu citu valstu labklājību. Droši vien tieši iepriekš minētie fakti lika A. Lembergam, Jūsu koalīcijas partnerim, apgalvot, ka Latvija ir aizvesta uz Aušvicu.”

  • Pat ja uztaisīs un pieņems! izcilu vēlēšanu likumu – vai tiešām jūs uzskatiet ka tauta “erudītā” spēj izdarīt pareizo izvēli???
    Likums drīzāk ir ceļazīmes uz ceļa kas ved uz mērķi!

  • Varbūt ka LATVENERGO tomēr NEPĀRDOS?
    http://www.diena.lv/lat/politics/viedokli/ne-latvenergo-bet-valdiba-2011-03-31-1
    “2010. gadā Latvenergo guva aptuveni 40 miljonus latu lielu rekordpeļņu, lielāko pēdējo 10 gadu laikā. Savukārt Latvenergo operacionālā peļņa – peļņa pirms nodokļu, kredītprocentu maksājumu un amortizācijas atskaitījumu veikšanas – 2009. gadā, kā liecina Lursoft pētījums, bija lielākā valstī – 144,9 miljoni latu, tālu aiz sevis atstājot SIA Latvijas Mobilais telefons – 61,6 miljoni latu, a/s Latvijas valsts meži – 46,2 miljoni latu un a/s Latvijas dzelzceļš – 44,2 miljoni latu.

    Tieši operacionālā peļņa ir svarīgākais rādītājs, kas raksturo uzņēmuma naudas plūsmu. To arī parasti ņem vērā bankas, spriežot par kāda uzņēmuma vērtību. Neskatoties uz Latvenergo lieliskajiem finanšu rādītājiem, tomēr ir ticis pieņemts lēmums, kas palielina elektrības tarifu. Tas nav sabiedrībai skaidrs lēmums, skaidrs ir vienīgi tas, ka valdībai trūkst naudas.”
    Autors tiešā tekstā saka, ka tarifus palielina tāpēc, ka valstij trūkst naudas. Bet netiešā tekstā ATKLĀJ, ka bankas ir ieinteresētas uzņēmuma lielākā naudas plūsmā, lai labāk varētu pārdot.

  • Kandesai. Jums piekrītu, mūsu tauta politikā neizglītojas un šādu iespēju tai nepiedāvāja. Es to piedāvāju vēlēšanu diskusiju projektā. Uzmanīgi pārlasiet, arī zemtekstu. Tas sākas ar kandidātu atlasi pēc kritērijiem (sevišķi no publikācijām) un turpinās publiskās diskusijās. Un vēl svarīgi to sākt agri un turpināt 2-3 gadus pirms vēlēšanām.

  • Bet atgriezīsimies pie Lucāna projekta. Kam jānotiek, lai saeimā un Eiropas padomē kāds to, mazākais, izlasītu? Projekts par lauku kooperēšanu ir ģeniāls un to var tālāk attīstīt! Vai kritiskais pagrieziens sāksies ar naftas krīzi, vai badu?

  • Kooperācija ir jāsāk, un tikai ar pirmajiem rezultātiem var iet pie lēmējiem. Mani personīgi biedē, ka nobeigšos pilsētā bez iespējām kaut kur oficiāli svinēt Jāņus un savākt zāļu tējas ziemai, jo viss ievilksies tik ilgi.
    Principā, redzot apkārt to morālo lejupslīdi, arvien vairāk velk turp, kur, kā raksta Kandesa, cilvēki vergojot(zemnieks tātad pēc definīcijas būtu vergs?) Mans profesors zemniekus sauca par zaļajām apkaklītēm pēc analoģijas ar kantoru baltajām un zilajām strādnieku aristokrātijas apkaklītēm. Un man neviens nepiedāvāja pieskatīt savu lauku māju- bet man tāds plāns bija- beidzu aktīvo darba dzīvi un kaut kur eksistēju ar saimniecības uzturētājas tiesībām. Nu nekā, tad citas sabiedriskas aktivitātes. Bet ja par pašu teorētisko piedāvājumu.
    Redzējumā iznāk tāds “sovhozs” – tāds kādreiz eksistēja vietā, kurā pavadīju vasaras brīvdienas.Kopējās ganībās no rīta devās katras mājas lopiņš un par ganiem gāja visu māju bērni pēc kārtas. Paju veikals. Pa teritoriju klaiņoja leghornietes,un lai saimnieki tās atšķirtu, muguras viņām nolēja ar krāsu. Sakņu audzēšana notika lielos laukos un tur atkal strādāja visu saimniecību ļaudis noteiktu dienu skaitu. Pāris gadu laikā izveidojās arī lauksaimniecības mašīnu parks un remontdarbnīcas.
    Grīviņa kungam gribu mazliet iebilst par to kāju noformēšanu. Kurpniekus kā prasmes neviens nav atcēlis, tāpat katrai tādai kopienai lieti noder frizieris un dakteris.
    Ja būs vide(starp citu- vīri, visu laiku domāju, ka mūsu laikos ja zemi pārdod , tad ne jau par simtiem?)tad būs iespējas dažādiem profesionāļiem, kuri varbūt tieši tagad nejūtas noderīgi.

  • par projektiem un satversmes grozījumu rakstītājiem un vispār, paskatoties kas noticis pēdējos 10 gados? pavēru vaļā vecos arhīvus iekš http://zagarins.net/ritdienai/ un jākonstatē, ka principā nekas.

    saprātīgie cilvēki, darītāji uz brīdi apstājušies, paklausījušies un gājuši savā ceļā tālāk. runātāji – sanākuši parunājuši, un tad atkal pārgrupējušies citās grupās un turpina sanākt un parunāt. diskusijas, plāni, kuriem nekas neseko, jo tie plāni paliek tikai to rakstītāju galvā, un tālāk neaiziet.

    kas vainas, no biznesa teoriju viedokļa skatoties?
    1) tiek runāts vispārīgi ēterā, nevis uzrunājot konkrētu cilvēku, atbildot konkrēti viņa sāpēm, risinot konkrēti viņa vajadzības.
    ja uzdod jautājumu raksta autoram domājat tiek atbildēts pa tēmu? nē. tā izskatās ka katrs autōrs dzīvo savā pasaulē, savā burbulī, un nemaz nevēlas skatīties uz citiem, tikai apmierināt savu personīgo niezi rakstīt.
    (nu tāds televizors ar kārtējo šampūna reklāmu sanāk, nevis tiešā pārdošana, tiešā komunikācija, kur cilvēks pie cilvēka atnāk un risina konkrētas lietas)

    2) plānošana, pareizāk sakot, tās neesamība.
    kā nonākt no šodienas punkta līdz vietai ko zīmē konkrētais projekts, uzsaukums, ideja? kādi resursi tam (vismaz konceptuāli ņemot) tam ir vajadzīgi? kādi ir vajadzīgie priekšnoteikumi, kādas sekas, tiešās un pastarpinātās? (jeb mēs visi tās pūces kas ar stratēģiju tikai)

    3) … lab, pietiks ar 2 punktiem :)

    redz lurikei problema, ka nav iespējas oficiāli svinēt jāņus (lai ko tas ar nozīmētu), un zāļu tējas nevācās. un tam kāds sakars būs ar vajadzību pēc kooperācijas? (nu lab, ja kooperācija nozīmē, ka grupa cilvēku kopīgi apmierina kopīgās vajadzības, tad ko lūriķe var dot pretī par iespēju realizēt viņējās? vai arī tas būs zālīšvācēju un jāņotāju kooperatīvs? abi labi, bet no marketinga viedokļa tie ir divi pavisam dažādi produkti)

    vai arī tas pats nebeidzamais vēlēšanu likums, kā jebkuru algoritmu, pirmais pareizības pārbaudes moments ir – nosimulēt uz papīra, vai kaut vai prātā. vairākas reizes esmu uzdevis jautājumu un neesmu redzējis atbildes – tieši kādiem cilvēkiem konkrētā autoraprāt būtu jātiek ievēlētiem. nosauciet konkrētu personu, pamēģināsim uztaisīt simulāciju – cik labi viņš zem konkrētā likumprojekta viņš tiktu ievēlēts, cik lielas iespējas :)) (līdz simulācijai i netiek, neviens nespēj nosaukt konkrētas personas ko gribētu redzēt vadībā. bet tādām taču jābūt? )

    tad vēl, situāciju parāda arī vecumstruktūra. tai pašā 25.datuma tikšanās reizē vizuāli izskatījās, ka jauniešu un spēka gados ir kāda desmitdaļa (nu labi, varbūt sestdaļa) auditorijas. nospiedošā vairumā ir penzijas vai pirmspensijas vecums. ko jūs gribat, sirmgalvji visu darīs? (nu tā brutāli uzprasot).

    obligātais konstruktīvais nobeigums…. varbūt tomēr konkrētību ieviesīsim bildē? cik konkrēti ir to cilvēku kas nopietni sataisījušies uz lauku dzīvi, kāds ir viņu konkrētais redzējums par viņu stāvokli pēc gada, diviem, pieciem? (ups, atkal jautājumi. bet nu skaidrs ka jāplāno. katra resursi un laiks ir ierobežoti) :)

  • Atklāti sakot, man arī, līdzīgi kā Adolfam šķiet,ka “pats no sevis” kaut kas tāds kā pašpietiekamas kopienas varētu noorganizēties tikai katastrofas un bada gadījumā, ja valsts faktiski beidz pastāvēt un arī tad tikai pie nosacījuma, ka kopienai ir nopietns bruņojums savu resursu un dzīvību aizstāvēšanai (pirmās, kas ļoti ātri un efektīvi pašorganizēsies anarhijas apstākļos būs laupītāju bandas, ceru, to jūs saprotiet)
    Normālos apstākļos Lucāna kunga projektam nepieciešama 51 balss saeimā.

  • <valters_grivins 2.04.2011., 18:52
    (..)
    Normālos apstākļos Lucāna kunga projektam nepieciešama 51 balss saeimā.
    ========================================================
    LTF t.sk.Jāņa Lucāna kunga projektam (sk.'Vai cilvēks uzticas valstij?'- Latvijas Jaunatne.1990.g.8.maija) pirms divdesmit gadiem bija 73.68% Latvijas balstiesīgo atbalsts (sk. Vikpēdija, 1991.g.Marts).
    2011.g. valdības darba vērtējums (atbalsts) ir mīnuss – 87%.
    http://nekrize.lv/85-iedzivotaju-uzskata-ka-ekonomikas-stavoklis-ir-slikts/
    - NEAPJĒDZOT gigantiskā krituma cēloņu/iemeslus nevarēs apjēgt šodienas situāciju – un tādā gadījumā panākt to 51% atbalstu būs neiespējami.
    Tad kāpēc ''Atjaunotajā Latvijā līdz šim konsekventi iets pretējā virzienā…'' (A.Lucāns) – ? Apjēdz TF vietnes apmeklētāji, kas notika pēc 1991.g.21.augusta Latvijā? Jaunieši, kas atmodas&dziesmotās revolūcijas laikus nepiedzīvoja, taču varēs atbildēt? Ir gadi/skaitļi – 1991.g.+plus 73.68% un 2011.g.-mīnus 87%, ir A.Lucāna atziņa.
    Normāli ir apstākļi – vajag 51 balsi Saeimā, vai ir ne-normāli apstākļi, kad 51 balss nepalīdzēs?
    p.s.
    Precīzākai situācijas noteikšanai –
    J.Kučinskis:''Latvijā valdošās politiskās aprindas, neatkarīgi no partejiskās piederības, jau sen īsteno Latvijas tautai naidīgu un ārvalstu biznesam izdevīgu politiku'' (Elektrības tarifi Latvijā jāsamazina un to var izdarīt!)

  • <valters_grivins 2.04.2011., 18:52
    (..)
    Normālos apstākļos Lucāna kunga projektam nepieciešama 51 balss saeimā.
    ========================================================
    p.s.s.
    Mans apgalvojums – pat gūstot 99% Saeimas atbalstu, šis A.Lucāna lieliskais plāns netiktu īstenots, jo situācija Latvijā ir NENORMĀLA. Globalizācija – tas ir jauna tipa karš, kurā jau divdesmit gadus Latvija ''noasiņo''(depopulācija, emigrācija, bezdarbs,nabadzība,parādi,korupcija – palielinās).
    51% Latvijas balstiesīgo (nevis pilsoņu/vēlētāju) atbalsts varētu sekmēt šī projekta īstenošanu. Kā līdz tiem procentiem tikt?

  • rv:”neviens nespēj nosaukt konkrētas personas, ko gribētu redzēt vadībā. bet tādām taču jābūt?”
    Es nosauktu Oskaru Peipiņu, Latvijas Dziednieku asociācijas prezidentu.Te ieskats viņa dzīvesgudrībā:
    “Ētika – izdzīvošanas kodekss
    Gadu simtus, gadu tūkstošus cilvēces gudrākie prāti centušies formulēt likumus, kas nodrošina harmoniskas cilvēku attiecības sabiedrībā. Mūsdienās šādu likumu kopu dēvē par ĒTIKU un cenšas pie tās apelēt adījumos, kad vērtē personu uzvedību. Diemžēl vērtējumā bieži grēko pret Patiesību, noraidot acīmredzamo vai intuitīvi jūtamo un neapzinoties, ka subjektīvais ētiskuma traktējums var nesakrist ar to Dižo Kosmisko jēgu, kas iekļauta šajā Cilvēka Dievišķajā Goda kodeksā…

    Jā, šo rindu autors apgalvo: Absolūtums, Kosmiskums un Dievišķums iekļauts augstā jēdziena ĒTIKA būtībā. To pierāda vārda izcelsme. Tā dzimtene ir Senā Grieķija tās uzplaukuma laikos. Uzskata, ka vārda jēga izpaužas divējādi – tikums un paradums. Vairums analizētāju samierinās ar pēdējo variantu, uzskatot, ka paradumu kopums arī veidoja senās sabiedrības tā dēvēto likumu kopu, turklāt vēl līdz šim nepamanot vai ignorējot vismaz divus apstākļus. Vispirms sengrieķu valoda bagāta ne tikai ar vārdu jēdzieniskajām nozīmēm, bet arī ar to savstarpējo specifisko saikni.

    Piemēram, vārds metanoija vienlaikus nozīmē kā grēku nožēlošanu, tā apziņas izmainīšanu. Šeit grēku nožēlošana ir mērķis, bet apziņas maiņa – tā sasniegšanas veids. Iznāk, ka patiesi nožēlot grēkus iespējams, tikai mainot domāšanu. Tieši tas, nevis pazemojošā grēksūdze un tai sekojošie rituāli, ir obligāts nosacījums reālai grēku nožēlai. No visa izriet loģisks secinājums: lai sasniegtu metanoiju, domājošam cilvēkam nav nepieciešams starpnieks!

    Viņam vajag:
    1) apzināties, ka domāšanas un darbības veids, kas izraisījis nepieciešamību to mainīt, bijis kļūdains;
    2) saprast, ka turpmāk pie tā nav jāatgriežas. Citiem vārdiem – patiesa grēku nožēla sasniedzama, izmainot apziņu.

    Atgriezīsimies pie ĒTIKAS.
    Tajā iekļautie tikums un paradums mijiedarbojas, paradumam veidojot tikumu. Paradumu kopums, kas pieņemts kā uzvedības kodekss (formālas, ar likumu noteiktas ētikas pamati), veido sabiedrības locekļu, kuri pakļaujas šim kodeksam, tikumus. Savukārt konkrētajā sabiedrībā valdošajiem tikumiem atbilst konkrēta morāle… “Kāds tam visam sakars ar Dievišķumu, Kosmiskumu utt.?”, jautās lasītājs.

    Lai atbildētu uz jautājumu, jāņem vērā otrs apstāklis, kuru vairums ĒTIKAS traktētāju ignorē, un jāatceras, kādus cilvēkus paši grieķi uzskatīja par saviem skolotājiem (tostarp arī morāles un tikumības jomā, kas nosaka ĒTIKAS mācības patieso jēgu). Kurp devās smelties zināšanas Pitagors, kurš dāvāja laikabiedriem ne tikai mācību par skaitļiem, ritmu, skaņām un formu, bet arī Brālīgas Mīlestības baušļus, un dižais antīkās pasaules filozofsun humānists Platons? Uz Ēģipti! Tur arīdzan meklējama jēdziena ĒTIKA dziļākā jēga.

    Uzskata, ka mūsdienu valodās tas ienācis, transformējoties no grieķu vārda ethos, kas savukārt atvasināts no senēģiptiešu eto-ka. Tie, kuri zina, kā lasāmi ēģiptiešu hieroglifi, pievērš uzmanību vārda saknei to, kas norāda uz Ēģiptes Dižākās Dievības vārdu – TOTS! Tālāk interesenti var apmierināt savu ziņkāri, studējot pētījumus par to, kā Tots ietekmējis visu 36 000 gadu garo (ja ticam senēģiptiešu priesterim Manefonam) Ēģiptes vēsturi. Tas, ko uzskatām par paradumu kopu, radās pirmatnējo tautu vidē, brīnumainā kārtā padarīja cildenākus divkājainos dzīvniekus, iepotējot viņos civilizētības pamatus, patiesībā ir kosmisko principu jeb likumu krājums. Šos likumus atnesa un seno cilvēku prātos nostiprināja cilvēces Dižie Skolotāji, kurus Ēģiptē sauca vienā svētā vārdā – Tots.

    Vesela plejāde Augsto Garu iemiesojās uz Zemes simtos paaudžu, lai nestu cilvēkiem Zināšanas un Kultūru, un bija saistīta ar vienu un to pašu svēto Vārdu, kura dziļākā jēga ir Lielais Noslēpums, kas saistīts ar Pašu Radītāju… Tieši šajā kosmisko likumu apkopojumā meklējama cilvēcei atklāto Zināšanu galvenā vērtība. Uz to norāda kods – zilbe KA, kas papildina vārdu ETOKA līdz tā pilnestīgajam skanējumam. Pētniekiem lingvistiem labi zināma šī divburtu kodola nozīme vārdu veidošanā. Kosmisko likumu kvintesence ir bauslis, kura īstenošana automātiski nodrošina visu ētikas normu un likumu punktu izpildi.

    Šī baušļa burtisko nozīmi saviem skolniekiem (un ar viņu starpniecību arī mums, grēcīgajiem) atklāja Lielais Skolotājs, kurš pirms diviem tūkstošiem gadu teica: “…kā vēlaties, lai cilvēki izturas pret jums, tā izturieties pret viņiem…” (Lūka, 6:31). Tagad šo bausli uzskatām par Zelta Likumu un esam spiesti atzīt, ka tā nepildīšana padara bezjēdzīgus jebkurus ētiskus meklējumus, kurus pasaules varenie uzdod par civilizētības mērauklu… Tādas ir Kosmiskā Likuma, ko cilvēcei deva Dižie Skolotāji, neievērošanas sekas. Vienlaikus Likuma pārkāpējs tiek zslēgts no tā darbības sfēras. Ja šo likumsakarību piemērojam mūsu civilizācijai, tad paredzama tās pazušana no Visuma evolūcijas sfēras, un šobrīd risinās procesa beigu fāze. Taču šeit svarīgi nejaukt jēdzienus civilizācija un cilvēce, jo tas nav viens un tas pats.

    Civilizācija ir eksistēšanas forma, ko izvēlas kāda reģiona vai planētas iedzīvotāju kopums, lai sasniegtu noteiktu mērķi. Visu nosaka mērķis un tā sasniegšanas metode. Mūsu gadījumā traģiski ir tas, ka vairums Zemes iedzīvotāju pretendē uz CILVĒKA nosaukumu, pārāk koncentrēti tiecoties sasniegt personīgo labklājību uz sava tuvākā rēķina. Ne mazāk nožēlojams ir šī mērķa realizēšanas paņēmiens – vardarbība. Šie divi aspekti dominē praktiski visur un visos mērogos –sākot no personīgiem līdz pat planetāriem… Ikviens, kurš savā dzīvē īsteno vardarbības ideoloģiju jebkurā tās izpausmes formā, pārkāpj Likumu, tādējādi izslēdzot sevi no eksistences un Evolūcijas.

    Ikvienu, kurš nepiekrīt šādai pasaules uztverei, atbalsta Universs, un neatkarīgi no civilizācijas likteņa viņu saglabās Evolūcijai. Kā? Tas ir citas sarunas temats. Fakti apliecina, ka mūsu acu priekšā risinās kā civilizācijas pazušana, tā arī to cilvēku glābšana, kuri neakceptē tās vērtības un mēģina dzīvot pēc Zelta Principa. Par spīti visam! Un šādu faktu kļūst aizvien vairāk!…”

  • :) par Peipiņu nevaru pateikt ne sliktu ne labu (nav bijis iespējas būt pazīstamam)

    bet par pārējo – pašlaik lasu rakstu krājumiņu iz interneta, kur autōrs ņirgājas par šaislaikos dominējošo māņu zinātni un tās atbalstītājiem, “zinātniekiem”, konkrēti krievijā. http://lib.rus.ec/b/276257/read

    vienvārdsakot – spēks un daile, Laura :))))

  • Viss ir vienkāršāk.
    Sabiedriskās iekārtās, kuras virza ideja, pastāv morāle (uzvedības normu skaidrojums, kas pakārtots idejai un no tās izriet).

    Sabiedriskās iekārtās, kurās nav šīs vienas virzītājas idejas, uzvedības normas skaidro ētika. Morāle jau nevar pastāvēt.

  • Induli,
    mp., nav jāskalda mati par ētiku un morāli,abas ir labas un savstarpēji tuvas.

  • ru. Lucāns neaicina izvirzīt kandidātus. Es arī neaicinu. Es aicinu atsaukties varošos un darošos. Mēs tos vēl nepazīstam. Pirmais darbs- piedalīties projektā. Ja neviens, tad paliks tikai “saucēja balss tuksnesī”.

  • 1. Man ļoti patika pirmais teikums.
    Atcerējos Sirilu Parkinsonu:
    Хотя проблема эта и весьма распространена, она не универсальна. В обществах, по преимуществу аграрных, авторитет возраста по-прежнему незыблем. Молодежь обнаруживает больше склонности к мятежу в технически развитом и развивающемся обществе, где старики утратили преимущество возраста, а их традиционная мудрость стала пережитком. К такой ситуации ведут два процесса. Индустриализация прежде всего ослабляет и впоследствии окончательно уничтожает семью как общественную единицу. Семья, состоящая из четырех поколений, больше не существует, и остается только маленькое ядро из родителей и детей, очень часто с работающей матерью. Возможно, для того, чтобы совсем покончить с семьей, нужно лет пятьдесят, но во многих местах это уже сделано. Во-вторых, общество развивается таким образом, что молодой человек, только что прошедший курс компьютеризации, имеет более высокую квалификацию, чем тот, кто старше его, но чей опыт уже считается сегодня бесполезным. Поэтому, например, американская организация, пославшая астронавтов на Луну, имеет свою собственную иерархическую структуру, основанную не на старшинстве, но на числе дверей, в которые имеет право войти каждый сотрудник. Наши битники и хиппи понятия не имеют об электронике (или о чем-либо еще), но они вполне усвоили идею, что старшие утратили свой престиж. Взросли они на сугубо индустриальной почве. u.t.t.t

    2. Tiesa, pavirši pārskatot rakstu un komentārus neatradu analīzi par vienu no pamatjēdzieniem – ģimene.
    Vai daudziem būs “sagremojams”, ka uzskatu sevi par piederīgu kristīgajai ģimenei un ne tikai tai vienai?
    ————
    derētu
    “parunāt un padarboties par un ap ģimeni”

  • “Motociks ir sistēma. Īsta sistēma.
    Runāt par zināmām valdības un valsts pārvaldes institūcijām kā “sistēmu” nozīmē runāt korekti, jo šīs organizācijas ir dibinātas uz tām pašām strukturālajām jēdzienu attiecībām kā motocikls. Šīs institūcijas uztur strukturālas attiecības pat tad, ja ir zaudējušas jebkuru citu nozīmi un mērķi. Cilvēki atnāk uz fabriku un bez jebkādiem iebildumiem no pulksten astoņiem līdz pieciem dara pilnīgi bezjēdzīgu darbu tāpēc, ka struktūra pieprasa, lai tas tā būtu. Tas nav nekāds nelietis vai “nekrietnelis, kurš grib, lai šie cilvēki dzīvotu bezjēdzīgu dzīvi, to gluži vienkārši pieprasa struktūra jeb sistēma, un neviens nevēlas uzņemties grūto uzdevumu mainīt šo struktūru tikai tāpēc, ka tā ir bezjēdzīga.
    Taču nojaukt kādu fabriku, sacelties pret valdību vai izvairīties no motocikla remontēšanas tāpēc, ka tā ir sistēma, nozīmē cīnīties ar sekām nevis cēloņiem, un tikām kamēr šis uzbrukuma būs vērsts pret sekām, nekādas pārmaiņas nebūs iespējamas. Patiesā sistēma, īstā sistēma ir mūsu pašreizējās sistemātiskās domu konstrukcijas, pats racionālisms kā tāds, un, ja kāda fabrika tiek nojaukta, bet racionālims, kas to radījis paliek neskarts, tad šis racionālisms gluži vienkārši radīs atkal jaunu fabriku. Ja revolūcija iznīcina kādas sistēmas valdību, bet sistemātiskās domāšanas veids, kas šo valdību radījis, paliek neskarts, tad šis domāšanas veids atkārtosies arī visās turpmākajās valdībās. Par sistēmu ir tik daudz runu. Bet tik maz sapratnes.”[Roberts M. Pirsings – Dzens un motociklu tehniskās apkopes māksla, Atēna, 2005. (angl. Izdevumam ISBN-10: 0060839872 ,120.-121.lpp.]
    Analogi korektam spriedumam par sistēmas nojaukšanu (kādas preces, produkta vai pakalpojuma piedāvājuma izbeigšanu) varam veidot korektu spriedumu par sistēmas būvēšanu (kādas preces, produkta vai pakalpojuma piedāvājuma piedāvājuma uzsākšanu). Dabiski secinam, ka piedāvājot jaunu produktu vai konceptu efektīvā reklāmā ne tik daudz jāreklamē pats produkts cik kāda potenciālā klienta kritiska vajadzība, kuru apmierinātu tas vai cits produkts, prece vai pakalpojums.
    ————–
    UN?
    http://www.tautasforums.lv/?p=3067
    klātienē vai neklātienē mācīsimies mīlēt un veidot īstu ģimeni

  • Ivars 4.04.2011., 15:25

    “Tiesa, pavirši pārskatot rakstu un komentārus neatradu analīzi par vienu no pamatjēdzieniem – ģimene.
    Vai daudziem būs “sagremojams”, ka uzskatu sevi par piederīgu kristīgajai ģimenei un ne tikai tai vienai?
    ————
    derētu
    “parunāt un padarboties par un ap ģimeni””
    ***
    Jā, domāju, ka tieši tā te mums ir pietrūcis, domājot runājot par zemi un lauksaimniecības atdzimšanu – zeme prasa citu domāšanu un citu eksistences stāvokli, citu esības formu nekā lielveikali (maize celofānā, piens pakās utt.) un bankas (kredīti lielveikalu labumu baudīšanai).
    Patiešām, ne jau velti raksta autors ir iesācis ar to, ka “Mērķis: atgriezt latviešus pie apziņas, ka tautas nemirstība ir kuplās ģimenēs, ka sargāt, kopt un attīstīt savu zemi ir tās atbildība un pienākums.”

    Cilvēka piederības sajūta savai tautai, mīlestība uz savu zemi, dziļa sevis un savas vietas dzīvē apzināšanās tiek saukta par SAKNĒM – stipras saknes dod stipru koku un daudz augļu (t.i., labu saimniekošanu), protams, pie dažādiem papildus nosacījumiem). Vietējā kopiena un draudze, un (vēl senāk) dzimta, tauta – kādreiz tas bija viens un tas pats.

  • “Neapšaubāms un ļoti pievilcīgs ir grāmatas vadmotīvs: bez ģimenes saitēm, bez piederības tautai, bez Tēvzemes, kur mūsu senču iemītas pēdas, tu esi tikai ūdens puteklis pasaules ļaužu jūrā.”
    L.Ķuzāne par Viļa Vītola grāmatu “Savējiem”, 2010.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.