E.Stašinskis: ‘Kuru ceļu iesim?’

Pārtikas un to izejvielu cenu kāpums Latvijā un Pasaulē, kārtējo reizi, stimulē to ražošanas intensitāti. Latvijas lauksaimniecības aktīvisti un ZM pārstāvji šobrīd rosina veicināt lauksaimniecības produkcijas ražošanu arī pašlaik neizmantotajās lauksaimniecības zemes platībās. Šādi procesi ir tikuši novēroti arī iepriekš, kad atsevišķos periodos, ceļoties pārtikas cenām, tiek palielināta šo produktu ražošanas intensitāte. Žēl tikai, ka neviens šeit nedomā kā ilgtermiņā veidot sabalansētu un videi draudzīgu lauksaimniecību, kura var pastāvēt pie dažādām tirgus tendencēm un pieprasījuma izmaiņām. No vienas puses tas vērtējams pozitīvi – attīstīsies ražošana laukos, pieaugs eksporta apjomi, nodarbinātība utt. No otras puses – tas iet pretrunā ar iepriekšējām nostādnēm un aktivitātēm vides aizsardzības un ekoloģijas jomā.

Tagad iznāk tā, ka vieni atbalsta un stimulē ražošanas attīstību, bet otri – to bremzē, pamatojot ar kaitējumu videi un veselībai. Šī kārtējā ņemšanās ap šo nozari, liecina par īslaicīgu domāšanu un ilgtermiņa stratēģijas trūkumu. Vienreiz tā kā vajadzētu nospraust konkrētus mērķus, izstrādāt un realizēt ilgtermiņa lauksaimniecības politiku.

Ir daudz diskutēts par to, kādu negatīvu ietekmi uz vidi un klimatu atstāj intensīva lauksaimnieciskā darbība, it īpaši vienveidīga, intensīva augkopība, kurai izmanto lielas mākslīgā mēslojuma un pesticīdu devas. Tai pašā laikā šīs it kā neapkoptās un aizaugošās platības ir pēdējais bastions dabīgai videi daudzām dzīvnieku un putnu sugām, kuras tur var patverties no visapkārt notiekošās kaitīgās ietekmes. Protams, arī šobrīd darbojas dažādas „Agrovides” programmas, kuru mērķis ir saudzēt vidi, bet to kaut kā pamanījušies izmantot, pārsvarā, tie paši „dīvānzemnieki”, bet aktīvajiem lauksaimniekiem tās nav pievilcīgas.

Ja tagad mainīsies atbalsta struktūra no vidi un ainavu saudzējošas, ekoloģiskas un maz produktīvas ražošanas uz intensīvu, uz produkcijas apjomiem balstītu ražošanu, tad pēc kāda laika atkal sapratīs, ka tā turpināt nevar, jo lauki tiks noplicināti, izzudīs daudz savvaļas augu, putnu un dzīvnieku sugas. Tā rezultātā arī cilvēku dzīve laukos vairs nebūs droša, produkcija būs kaitīga veselībai un visa dabīgā ekosistēma tiks sagrauta, kā tas ir jau noticis daudzos aktīvos reģionos.

Sabiedrība aizvien vairāk pieprasa ekoloģiskus produktus, sakārtotu lauku vidi un ainavu, normālus dzīves apstākļus lauku iedzīvotājiem, sakārtotu infrastruktūru utt. Stimulējot ražošanas intensifikāciju lauksaimniecībā attīstīsies ne jau mazās, privātās ģimenes saimniecības, bet gan to zemes pārņems lielie, modernie un spēcīgie uzņēmēji, kuri stādā ar intensīvām tehnoloģijām, lieljaudas tehniku un nelielu darbaspēka patēriņu. Jau šobrīd aizvien mazāk paliek privāto ģimenes saimniecību, kuras nodarbina savus ģimenes locekļus un vietējos iedzīvotājus. Tai pašā laikā lielās, bieži vien ārzemniekiem piederošās saimniecības nepārtraukti izplešas, tādējādi samazinot vietējo lauku iedzīvotāju konkurētspēju un to ražošanas attīstību.

Aizaugušo un pamesto zemju platību transformēšana aramzemē prasa diezgan lielus ieguldījumus un laiku, pie tam bieži vien netiek ņemta vērā konkrētās zemes piemērotība noteiktiem izmantošanas mērķiem. Lai audzētu, piemēram, graudaugus vai rapsi tam nelabvēlīgās teritorijās, ir jālieto augstas mākslīgā mēslojuma un pesticīdu devas, kas padara šos produktus mākslīgus un degradē dabiskos procesus un organismu dzīvi. Tai pašā laikā, Latvijā joprojām ir nozares, kuras nīkuļo, pietiekoši neattīstās, jo trūkst to attīstības plānošanas un stratēģijas.

Šobrīd, lai būtu lauksaimnieks un ražotu graudaugus vai kādas citas populāras kultūras, nav jābūt pieredzējušam un izglītotam speciālistam. Ķīmisko vielu tirgotāji aktīvi propagandē savas tehnoloģijas, kas ļauj risināt visas problēmas izmantojot dažādus preparātus. Zemnieki par velti saņem gatavas receptes, konsultācijas un vēl dažādus bonusus par to, ka viņi lieto konkrētu firmu produktus. Tas kopumā degradē lauksaimnieku spējas strādāt videi draudzīgi, un nemotivē to darīt ar domām par sekām nākotnē. Lauksaimniecība Latvijā ir bez jebkādas ilgtermiņa stratēģijas, – viss lielākoties ir orientēts uz īslaicīgu peļņas gūšanu šodien, bez domām par perspektīvām nākotnē. Ražošanas attīstību stimulē tirgus pieprasījums pēc atsevišķiem produktiem, un tas ir izteikti periodisks. Tas pāris gadus attīstās, un tad rodas pārprodukcija vai citas problēmas, kā rezultātā rodas ražošanas kritums.

Cita problēma ir ļoti šaura ražošanas specializācija. Lauksaimnieki šobrīd pārsvarā ražo viena veida produkciju. Iztrūkst dabīgās vielu un enerģijas aprites lauku saimniecībās, kā tas ir bijis dabiski un vēsturiski vienmēr. Šobrīd visus dabiskos procesus var aizstāt ar mākslīgiem, ķīmiski apkarojot nezāles, kaitēkļus un slimības, jo nav jādomā, kā dabiski samazināt to izplatību. Saimniecības šobrīd darbojas pēc konveijera tipa – pa vienu galu iekšā izejvielas (iepirktas), bet pa otru galu ārā gatavā produkcija. Vienkāršots ražošanas cikls, vienveidīga produkcija, un tā jau bieži vien līdzinās rūpniecībai, nevis lauksaimniecībai. Piemēram, cūkgaļas un putnu gaļas ražošanu vairs nevarētu saukt par lauksaimniecību – viss to ražošanas process ir pilnīgi mākslīgs, automatizēts, ne smakas no dabiskiem procesiem. Arī liela daļa piena ražošanas jau ir izveidota tā, ka govis intensīvi izmanto tikai 4 – 5 gadus, noslēgtās, pilnībā automatizētās kūtīs, tās neredz ne saules gaismu, ne pastaigas zālē, tās ir piena ražošanas iekārtas. Arī intensīvā dārzeņu audzēšana nav iedomājama bez mākslīgo vielu lietošanas. Lai, piemēram iegūtu lielu un tirgum atbilstošas kvalitātes kartupeļu ražu tie, savā 100 – 130 dienu ilgajā augšanas laikā vismaz 10 reizes tiek migloti pret kaitēkļiem un slimībām, un tas ir tādēļ, ka dabiski audzēt kartupeļus vienā laukā tik bieži nevar, bet mākslīgi var. Līdzīgi notiek arī pārējās lauksaimniecības nozarēs, un šobrīd tas ir populāri, ērti un ienesīgi. Audzēt bioloģiski un videi saudzīgi ir grūti, sarežģīti, nepieciešamas zināšanas, kā arī – ar to ir grūti konkurēt. Tā tas šobrīd notiek, un, ja nekas nemainīsies, situācija tikai pasliktināsies, jo, šādā veidā saimniekojot, ražošanas riski un problēmas tikai pieaug. Tīrumos savairojas grūti kontrolējamas, pret daudziem ķīmiskiem preparātiem rezistentas nezāļu sugas, grūti kontrolējami kaitēkļi un slimības, kas tikai palielina pesticīdu lietošanas intensitāti un padara produkciju arvien kaitīgāku. Šāds, vienveidīgs ražošanas cikls nevar būt ilglaicīgs, un sekas jau daudzviet redzamas. Šādi, intensīvi saimniekojot, augsne un vide degradējas apmēram 20 gadu laikā, kad tā paliek par tā saukto „zaļo tuksnesi”, jeb mākslīgo substrātu, kur var izaudzēt produkciju tikai ar mākslīgiem paņēmieniem – vairs nekā dabiska.

Lai rastu izeju no situācijas un saprastu, kas ir jādara, pietiek ar to, ja ražošanas metodes un principus atgriezīsim kādus 50 gadus atpakaļ. Tad lauksaimnieciskās ražošanas pamatā bija pareiza augu maiņa, piemērota konkrētiem apstākļiem, un augkopība kombinācijā ar lopkopību. Tikai šādā veidā var nodrošināt augsnes dabīgās auglības saglabāšanu un veidot sabalansētu, uz dabiskiem procesiem balstītu vielu apriti saimniecībā.

Protams, ka tas nav reāli iespējams – atgriezties kolhozu sistēmā un attīstīt daudzas ražošanas nozares vienā saimniecībā, bet ir daudzas iespējas dažādot ražoto produkciju. Zemnieki darīs to, kas ir izdevīgi un vienkārši, un nedarīs otrādi. Šeit ir vajadzīga šī valstiskā attīstības stratēģija, regulēšana un sabalansēts atbalsts tām nozarēm, kurām tā vairāk ir nepieciešama.

Atgriežoties pie pieminētajām aizlaistajām, ražošanai neizmantotajām, „dīvānzemnieku” apsaimniekotajām platībām, jāpiebilst, ka pārsvarā tās ir neproduktīvas platības. Labas kvalitātes aramzeme jau ir sadalīta, un konkurence par to ir visos reģionos. Ja nesaimniekos viens, tad to labprāt apsaimniekos cits. Pretēji ir ar mazāk labvēlīgajām teritorijām un platībām. Tās nav piemērotas intensīvai augkopībai, un tām ir jāmeklē citi risinājumi. Apsekojot šādas vietas, nereti tuvumā rēgojas kāds padomju laiku fermu kompleksa grausts, un tas nozīmē, ka kādreiz tur darbojusies lopkopības nozare. Tieši liellopu un aitu gaļas ražošanas nozarei Latvijā joprojām ir plaša perspektīva, un tieši šādos reģionos. Pie tam, to salīdzinoši vienkārši var darīt ar bioloģiskām metodēm, jo šiem dzīvniekiem, audzējot tos ekstensīvi, pietiek ar ganību zāli un sienu. Lai to panāktu, atkal ir vajadzīga stratēģija un stimuli, sakārtots tirgus un nosacījumi.

Šobrīd notiek daudz diskusiju par kopīgās lauksaimniecības politikas nākotni Eiropas Savienībā. Diemžēl pašlaik izskatās, ka – cik cilvēki – tik viedokļi. „Zaļie” velk uz savu pusi un būtu laimīgi, ka neviens neko neaudzētu, bet visapkārt būtu tikai dabīgas pļavas, kur ganītos daži lopiņi, un zemnieks ar kapli rušinātos pa dobi. Dažādas zemnieku organizācijas cīnās par savām nozarēm labvēlīgiem nosacījumiem, pārstrādātāji, savukārt, lobē savas intereses, un tā tālāk. Līdzīgas diskusijas notiek arī Latvijā, kur var dzirdēt dažādus, pretējus viedokļus, katrs mēģina pārstāvēt savas intereses, bet līdz vienotai stratēģijai ir ļoti tālu. Latvija tomēr ir salīdzinoši neliela valsts, un iespējas sakārtot šo nozari tai ir daudz reālākas, kā citām valstīm. Tikai vai ir kāds, kurš vēlas un ir spējīgs to izdarīt? To nevar izdarīt tad, ja mērķis ir stimulēt kādu noteiktu nozari. Lauksaimniecība ir kā vienots organisms, kurš darbojas, pateicoties visu pārējo orgānu sistēmiskai darbībai. Ja iziet no ierindas viens, tad cieš visi pārējie.


Ēriks Stašinskis


  • Pasaulē pārtikas pietiek, tikai tā ir vai nu netaisnīgi sadalīta vai ierobežota( dažādiem līdzekļiem) piekļuve tai. daudzas badā mirstošas valstis tikai tāpēc sevi nevar nodrošināt ar pārtiku, ka megakorporācijas ir savaņģõjušas vietējo varu un nācija vairs nenodarbojas ar to ko tā vienmēr darījusi, tāpat arī militārās darbības un dažu megavalstu pārpasaulīgās intereses ir sačakarejušas visu pasauli. Tāpat arī daudzu valstu nespēja kontrolēt demogrāfisko situāciju (ķīna, indija, dažas āfrikas un musulmaņveidigās valstis utt). Ja nebūtu tās atvērtās robežas, biržas un citi mēsli, tad demogrāfija tādās valstīs regulētos atkarībā no tā, cik tā spēj sevi nodrošināt ar pārtiku.

  • nu ja un Eiropa ar Piebalga kungu priekšgalā NEPALĪDZĒTU ne tiem ,kuri paši sevi nevar saregulēt, ne Latvijai
    bet
    varbūt tomēr mēs esam viena vai dažas 7 miljardu liela ģimene, A?

  • Mūsdienu kristīgais ekologs Vinkijs Pratnijs grāmatā “Zemes dziedināšana”* raksta par tām smalkajām saitēm, kas cilvēku saista ar dabu. Pēc Bībeles cilvēku Dievs radīja tieši (Gen. 1:27), bet pārējās radības pastarpināti – no zemes (Gen. 1:24). Tāpēc dzīvnieki
    un augi ir ļoti atkarīgi no cilvēka. Ar jūtīgu aparatūru (piemēram, kas uzbūvēta pēc melu detektora principa) var konstatēt, ka augi reaģē uz labām un sliktām cilvēka domām. Ja augam blakus tiek nogalināta dzīva būtne vai izlietas asinis, īpaši cilvēka asinis, tas ļoti uzbudinās. Arī dzīvnieki uztver cilvēka psihes stāvokli. No apvidū dzīvojošo cilvēku morālās uzvedības ir atkarīgs ražas lielums, pat stāvoklis atmosfērā, kas ietekmē lietu un sausumu. Mūsdienās vairs nav īstu zemnieku, ir tehnozemnieki, kas šīs smalkās lietas neņem vērā. Visa civilizācija šīs smalkās sakarības atstāj neievērotas.
    ( Avots- Aldis Auziņš-Zaļais ceļš mājup- 111.lpp)

    “… Teiksim, kāpēc cilvēka genomā 98 procenti ir sārņu, kas netiek izmantoti, kas nevienam nav vajadzīgi, kas tikai rada kļūdas un sakomplicē pozitīvās informācijas realizāciju?.. kāpēc kviešiem vai rudziem genoma struktūra ir daudz komplicētāka nekā cilvēkam?…” (7. lpp. – tā teica prof. Mauriņš)

  • :)
    Vēl viens kārtejais eirosavienības ierēdnīšu-demagogu terminoloģijas upuris:-

  • Lielsaimniecības,intesifikācija,tirgus,eirokredīti,programmas,projekti….
    Tikai vai pēc gada būs ko ēst,ja zemes lielsaimnieki(prihvatizatori) pusi zemju būs aizlaiduši ar nezālēm,bet otru pusi(pēc gudro eirospeciālistu ieteikuma) būs apsējuši ar ģenētiski modificēto rapsi?
    No kurienes būs maize veikalā?Un kāda būs tai cena?
    Visi baigi lies bākā saviem autiņiem rapšu degvielu?
    Kaut kā neticas…:)
    Un pat ja arī tā,tad kartupeļu vietā importa čipsus ēdīsim?
    Drīzāk izskatās,ka cilvēki būs spiesti iztikt no pensionāru mazdārziņos audzētā.Ticamāk:)
    (Ja vien ar kārtejo eirodirektīvu neaizliegs pārtiku audzēt pašiem,vai ar nodokļu politiku nepanāks,ka zeme nonāk spekulantu rokās…)

  • Matrices formēšana.
    *********************
    главное чтобы каждый человек просто сел и просто попробовал нарисовать что-то светлое и хорошее, неважно как, главное что он будет мыслить и в голове у него будут эти образы всего хорошего;
    после этого, даже если так, то информационное состояние общества может измениться возможно в лучшую сторону, вобщем, качнем матрицу :)
    http://vkontakte.ru/video-5073524_157119059 (nepieciešama reģistrācija vkontakte.ru)

  • > friendly62 11.03.2011., 20:38
    Vienkārši ir lietas, kas ir objektīvas; paaugsies sapratīsi vai labāku darbu dabūsi kā stulbus komentārus rakstīt

  • Atbalstot tikai lielo saimniecību attīstību, ZZS galīgi nav pelnījuši zaļo apzīmējumu. Lielo saimniecību lauku augsne jau kļuvuse par nedzīvu substrātu. Latvijā optimālās būtu līdz 100ha lielas ģimenes saimniecības. Mazās saimniecības vidējās jaudas tehnika patērē līdz 2 reizes mazāk degvielas viena ha sastrādei kā lielie monstri.Kāpēc mazās saimniecības iznīka? Vispirms saimniecības vadīšana prasīja zināmu pieredzi un spējas. Tās bija bijušo kolektīvo saimniecību vadītājiem. Tad bieži nesamaksāja par nodoto produkciju. Lai saņemtu vienam gadam apgrozāmos līdzekļus, bija jāaizpilda biznesa plāns, kas sastāvēja no 825 nummurētām pozicijām sīkā drukā uz 25 abās pusēs apdrukātām lapām. To visu varēja izturēt tikai nedaudzas saimniecības. Par mūsu birokrātijas radītājiem varu droši teikt, ka viņi nav pietiekoši gudri, lai radītu vienkārša lietas. Tieši šādas ģimenes saimniecības Latvijas apstākļos būtu videi visdraudzīgākās un pie brīvas produkcijas realizācijas iespējām, rentabli saimniekotu. Diemžēl patreiz ražošanas ekonomiskie nosacījumi ir kļuvuši vēl nelabvēlīgāki arī rūpniecībā, jo mūsu ekonomiku takšu devalvē, tas ir iznīcina.

  • Izmantojot gadījumu, izsaku piedāvājumu.
    Zem saules, pasaulē notiek objektīvas izmaiņas. Globālā civilizācija izdzīvo savas pēdējās, tumšākās, vēstures lapas. Pilnīgu atsvešinātību no garīgās būtības, ekonomikas krahu, dabas izlaupīšanas, vērtību degradācijas, deģenerācijas un izmiršanas reālām izpausmēm.
    Sasniegusi zemāko punktu, apziņa sagatavojusies nākamajam posmam – Zelta laikmetam. Šo kvalitatīvo lēcienu nodrošina katra indivīda domāšanas pamatvērtību maiņa.
    Zinātne un pētniecība ir uzkrājusi pietiekamu atklājumu bāzi par cilvēka un pasaules būtību un mijiedarbību, lai varētu nodrošināt teorētisku izpratnes pārveidi. Seno mācību plaša pieejamība, tāda kā budisms, daoisms, kristietība, kabala un citas, paplašina uztveres robežas.
    Ekoloģija jeb mācība par organismu un vides mijiedarbību, kā arī par attiecībām starp pašiem organismiem, ir viena no bāzēm uz kuras būvējas attiecības Zelta laikmetā. Tehnoloģiju attīstība atvieglo un nodrošina materiālās vajadzības.
    Zelta laikmets ir vide, kuru veido harmoniska cilvēku apziņa.
    Lauku viensētā Ziemeļvidzemē mēs organizējam Ekoloģijas Darbnīcu. Tā ir saimniecība, kurā mēs veidojam saimi pēc vienlīdzības principiem. Šī ir vieta, kurā jebkurš radošs cilvēks var realizēt savu izpratni par jauna veida attiecībām ar pasauli, dabu un cilvēkiem. Mūsu darbības mērķis ir garīga pilnveidošanās praktizējot dabā.
    Saimniekošana notiek uz pusgrauda principa, kur pusi saražotā patērē saimes vajadzībām, otru pusi ieguldām saimniecības attīstībā. Saimniecībai ir ap simts hektāriem zemes un meža, liela dzīvojamā māja, kūts, pirts, transports. Mūsu produkts ir garīgā un fiziskā veselība.
    Šobrīd tapšanas procesā ir saimes organizēšanās, vides labiekārtošana, lauksaimnieciskās ražošanas attīstība. Meklējam cilvēkus, kuri vēlētos piedalīties vai citādi atbalstīt šo projektu. Zelta laikmets ir klāt! Mums tikai jāiemācās tajā dzīvot, atklājot savu patieso būtību.
    mans e-pasts: veinoupsa@inbox.lv

  • armans
    Atbalstu jūsu iniciatīvu un motivāciju. Tas varētu būt veids kā pasargāt sevi un citus no visa veida krīzēm. Arī es esmu uzsācis ko līdzīgu, tiesa gan priekš sevis un saviem ģimenes locekļiem un gūstu no tā gan morālu, gan materiālu (sava pārtika) labumu.
    Tā ir fantastiska iespēja sakārtot savas domas un attiecības ar līdzcilvēkiem, kad pavadi laiku strādājot mijiedarbībā ar dabu, bez TV un Interneta “mēsliem’, to var saprast tikai tad kad tas ir pamēģināts.
    Vēlu vaiksmi!

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.