J.Kučinskis: ‘Latvenergo – tas ir Latvijas spēks un tautas labklājība’

Lai kaut kas būtu, darbotos un dzīvotu, nepieciešama enerģija. Enerģija ir it visur – gaisā, saulē, ūdenī, zemes dzīlēs, cilvēkos, citās dzīvās būtnēs un augos. Pateicoties zinātnieku atklājumiem, cilvēki iemācījušies citur gūto enerģiju pārvērst ērti izmantojamā un viegli transportējamā veidā – elektriskajā strāvā. Pirmās elektrostacijas Latvijā sauca par spēkstacijām. Ja vēl pirms 100 gadiem daudzi cilvēki elektrisko strāvu nepazina, tad mūsdienās gandrīz nav tādas dzīves jomas, kas darbotos bez elektrības. No elektrības pieejamības un cenas ir atkarīgas visas pārējās nozares.

Pastāv daudzi elektrības iegūšanas paņēmieni, kuru efektivitāte, ieguldītā darba un resursu izmaksas būtiski atšķiras. Praktiski elektroenerģiju var iegūt katrs, taču ne visi mums pazīstamie paņēmieni praktiskajā dzīvē atmaksājas. Tāpēc tiek veidotas kompleksas valstiskas un reģionālas elektrības ražošanas, transportēšanas un sadales sistēmas, kas samazina elektrības ieguves un sadales izmaksas. Latvijā šādu sistēmu sāka veidot XX gadsimta pirmajā pusē un pabeidza padomju gados. Mēs šo sistēmu pazīstam ar nosaukumu Latvenergo. Tie bija valstiski projekti, kuros ieguldīta visas sabiedrības nauda, cerības un pūliņi.

Jādomā, ka nākotnē zinātnieki atklās jaunus, daudz efektīvākus un lētākus elektroenerģijas iegūšanas veidus, un šī joma transformēsies, taču pagaidām mums jārēķinās ar to, kas mums jau reāli ir un darbojas. Jo no elektrības pieejamības un cenas ir atkarīgas visas pārējās mūsu dzīves jomas: mājsaimniecības, iestādes, uzņēmumi, infrastruktūra, tautsaimniecības potenciāls, visas sabiedrības labklājība. Jo lētāka enerģija, jo efektīvāk un labāk var dzīvot un darboties visa sabiedrība. Tāpēc saimnieciski nepamatota elektrības tarifu celšana un elektrības aplikšana ar nodokli ir sabiedrībai kaitīga, valstiski negudra politika. It sevišķi saimnieciskas krīzes apstākļos.

Tieši tāpēc Rietumu civilizācijā energosistēmas sākotnēji tika veidotas kā dabiski, bezpeļņas sabiedriskie monopoli ar sociālām funkcijām (proti, strāvu saņēma arī t.s. nerentablie reģioni, elektrību subsidēja). Arī Latvenergo tika veidota kā vienota, visai sabiedrībai piederoša sistēma, kuras labumu bauda visi! Tikai 1980. gados Rietumos radās oligarhiska, neofeodāla tendence elektrosistēmu deregulēt, sadalīt un privatizēt, lai no tās peļņu gūtu tikai neliela privileģētu akcionāru grupa, kuras vadošā motivācija bija un paliek neierobežota alkatība – izspiest maksimālu peļņu par katru cenu, protams, uz pārējās sabiedrības rēķina. Tas nozīmēja, ka saruka investīcijas energosistēmā un apkalpošanā, uzņēmumu akcijas tika pakļautas finanšu tirgus spekulācijām un citām mahinācijām (skat. kaut vai Enron skandālu ASV), bet elektrības tarifi uzņēmumiem un iedzīvotājiem nemitīgi auga, sasniedzot astronomiskus skaitļus. Faktiski privatizētās un deregulētās elektrosistēmas Rietumos darbojas kā rekets.

Tieši šāda privatizācijas un sabiedrības aplaupīšanas shēma bija iecerēta arī Latvijā. Tikai pateicoties tā laika sociāldemokrātu un enerģijas arodbiedrības iniciatīvai Latvijas iedzīvotāji 2000. gadā referendumā pārliecinoši nobalsoja pret Latvenergo privatizāciju. Tā bija un paliek viena no nedaudzajām tautas gribas manifestācijām, ar ko neceļos noklīdušais režīms bija spiests rēķināties. Tā ir neapgāžama liecība tam, ka tautas pašorganizēšanās iniciatīvām tomēr ir liela nozīme, un ka tieši tā izpaužas reāla demokrātija.

Tomēr demokrātija nav samierināšanās ar vienu sekmīgu akciju. Demokrātija ir kā dārzs, kas nemitīgi jākopj, jāsargā, jāiztīra no nezālēm, jāuzlabo. Arī Latvenergo gadījumā privatizētgribētāji tūlīt meklēja un atrada dažādus apkārtceļus, lai visai tautai piederošo energosistēmu tomēr nolaupītu – pakāpeniski un pa daļām. Politiķu žargonā šo lienošo procesu sauc par restrukturizāciju, optimizāciju un konsolidāciju. Jau drīzi pēc referenduma sākās Latvenergo sadalīšana un atbrīvošana no sākotnējām funkcijām, tai skaitā sociālajām. Vienam vadi un līnijas, citam elektrostacijas, katrā reģionā jauni kantori un augošs augsti atalgotu ierēdņu slānis, nepamatoti augstas pakalpojumu izmaksas, piemēram, elektrolīnijas pievilkšanai pie objekta, tradicionālie elektriķu darbi atdoti privātfirmu tīklam (lielā mēram pelēkajam ekonomikas sektoram), Latvenergo projektu uzticēšana apšaubāmai starptautisku konkursu sistēmai, afēras, manipulācijas ar alternatīviem enerģijas iegūšanas projektiem, no kuriem strāvu iepērk par paaugstinātām cenām, energotirgus atvēršana Eiropai, sadārdzinoši, komerclikumiem pakļauti savstarpējie norēķini starp Latvenergo autonomajām struktūrām utt. Bet iedzīvotāji šo procesu izjuta kā nemitīgu elektrības tarifu un citu pakalpojumu uzskrūvēšanu un sadārdzināšanu. Faktiski sabiedrības īpašumā palikusi vien Latvenergo čaula un nerentablās funkcijas, bet pelnošās funkcijas tiek pakāpeniski izdalītas privātām struktūrām. Pēdējā gadā jau dzirdamas runas par Latvenergo akciju kotēšanu biržās, kas šo struktūru pakļaus spekulatīviem darījumiem, pār kuriem sabiedrībai nebūs nekādas teikšanas.

Lai šādas mahinācijas saprastu, varbūt labāk noder nedaudz vienkāršākais cita valstij piederoša uzņēmuma – „Latvijas dzelzceļa” (LDz) piemērs. Tātad Latvijas dzelzceļš kopumā ir stabils, labi pelnošs, valstij un sabiedrībai noderīgs uzņēmums. Bet ja šo uzņēmumu sadala infrastruktūrā, pasažieru pārvadājumos un kravu pārvadājumos, tad veidojas cita aina. Dažādu iemeslu dēļ dzelzceļa pasažieru skaits 90. gados būtiski saruka, tāpēc pasažieru pārvadājumi kļuva nerentabli. Ja Latvijas dzelzceļš būtu vienots uzņēmums ar sabiedriskām funkcijām, zaudējumus pasažieru pārvadājumu nozarē varētu kompensēt ar peļņu kravu pārvadājumu nozarē. Rezultāts būtu labi funkcionējoša, sevi pilnīgi uzturoša sistēma, kas nodrošinātu visai sabiedrībai pieejamus pakalpojumus. Ar laiku, īstenojot valstisku stratēģiju,  palielinātos arī pasažieru skaits, tādējādi atslogojot Latvijas autoceļus (dzelzceļa pārvadājumi ir rentablāki par autotransportu). Tas būtu valstiski stratēģisks risinājums, kas kalpotu visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Bet ja Latvijas dzelzceļu sadala, tad kravas pārvadājumi arvien darbojas ar peļņu, bet uzņēmums „Pasažieru vilciens” ir spiests celt biļešu cenas un lūgt valsts subsīdijas, lai nevajadzētu slēgt aizvien jaunus pasažieru pārvadāšanas maršrutus. Pašlaik tiek apdraudēta arī LDz peļņa no kravu pārvadājumiem, jo Eiropas komisija pieprasa likvidēt LDz Cargo monopolu un Latvijas tirgū ielaist citu valstu kravu operatorus. Ja tas tiešām notiks, Latvijai zudīs arī peļņa no dzelzceļa pārvadājumiem. Šo peļņu saņems ārzemnieki. Tieši tā izskatās koloniālisms.

Tas nozīmē, ka visas šīs lienošās reformas, sadalīšanas, pārdalīšanas, pārstrukturēšanas un komercializācijas ir plānotas nevis valsts un tās iedzīvotāju interesēs, bet citu savtīgu grupu interesēs. Pēdējos gados energosistēmas nolaupīšanas procesā agresīvi iesaistījusies arī Briseles birokrātija, starp citu, bijušā enerģijas komisāra A. Piebalga vadībā. Tieši šādi procesi ir tie, kurus varam saukt par valsts nolaupīšanu. Un kārtējā elektrības tarifu uzskrūvēšana ir jāsaprot tieši šā valsts nolaupīšanas procesa zemtekstā. Ja Latvenergo slēptā privatizācija un Latvenergo akciju izmešana spekulantu tirgū patiešām īstenosies, mēs kļūsim par bezpalīdzīgiem energoreketa upuriem, tarifi augs astronomiskos augstumos, veseli reģioni paliks vispār bez strāvas un tiks atsviesti viduslaikos, Latvijas ražojumi kļūs vēl dārgāki un tiks izspiesti no starptautiskās tirdzniecības, mūsu ārējās tirdzniecības bilance kļūs vēl negatīvāka, Latvija grims vēl lielākos parādos un atkarībā, un vēl jauni tūkstoši mūsu bērnu, brāļu un māsu būs spiesti Latviju atstāt.

Šajā kontekstā ir lietderīgi vēlreiz izsvērt, ko nozīmē Latvijas iekļaušana ES? Uz ES altāra mēs atdodam vienu pozīciju pēc otras: mums vairs nav cukura rūpniecības, mūsu valsts meži lēti iznomāti uz 99 gadiem ārzemniekiem un tiek nežēlīgi izcirsti, mums vairs nav savas banku sistēmas, mums vairs nav savas tirdzniecības sistēmas, mūsu lauksaimnieki, zvejnieki un citu nozaru uzņēmēji tiek diskriminēti, ierobežoti un izspiesti no tirgus, mēs jau maksājam Eiropai pat par gaisu, ko elpojam (t.s. Eiropas nodoklis par oglekļa dioksīda izmešiem), mēs likvidējam savas slimnīcas, pētniecības iestādes un skolas, gatavojamies atteikties no pensijām un citiem sociālajām tiesībām, lai maksātu blēdīgi uzspiestus parādus, mēs gatavojamies ziedot savu nacionālo valūtu un nu mums atņem arī transporta un enerģijas sistēmas.

Cik vēl ilgi turpināsim atkāpties un pasīvi noskatīties, kā mums visu atņem ārzemnieki? Vai vēl nav skaidrs, ka Latvija ES uzņemta tikai kā kolonija, ko ekspluatē ES vecāko dalībvalstu privātās intereses? Vai vēl nav skaidrs, ka ar šo aktu esam atteikušies no savām pirmdzimtības tiesībām, lai pretī saņemtu miglainus solījumus par lēcu viruma nodrošināšanu? Vai tāpēc stāvējām uz barikādēm, lai pēc tam savu suverenitāti izbārstītu pa visu pasauli? Vai alkatība un valstiska tuvredzība bija tas sauklis, kas mūs vienoja dziesmotās revolūcijas laikā?

Taču atgriezīsimies pie Latvenergo. Enerģijas arodbiedrības vadītāja Jevgenija Stalidzāne NRA publicētajā materiālā „Kas notiek Latvijā?” raksta:

„Nevajag melot cilvēkiem, ka likvidējot vienotu valsts uzņēmumu „Latvenergo”, viņi varēs saņemt lētu elektroenerģiju. Nevar taču būt ražošanas intereses bez realizācijas interesēm. Uzskatu, ka šķērssubsīdijas ir praktiskās darbības neatņemams elements. Tās tieši veicina kāda noslēgta saimnieciska cikla veiksmīgu darbību. Jebkurā biznesā ir mazāk vai vairāk rentabli posmi, bet tikai kopā viņi var nodrošināt visa cikla sekmīgu darbību.”

Iesaku vērīgi izlasīt visu Stalidzānes rakstu un padomāt.

Pēc Jēkabpilī dzīvojošās Ivetas Rīderes iniciatīvas pašlaik organizējas 24. martā ieplānotā akcija pret kārtējo Latvenergo tarifu uzskrūvēšanu (skat. interneta vietni šeit). Tas dod cerību, jo pārāk ilgi esam pasīvi klusējuši. Ne jau pasīva piedalīšanās vēlēšanās reizi četros gados ir demokrātija, bet gan tieša, aktīva un nemitīga līdzdalība sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņemšanā.

Taču protests pret tarifu paaugstināšanu būs tikai pirmais solis. Mums skaidri jāsaprot, ka tarifu celšana ir tikai likumsakarīgas sekas jau manis aprakstītajam Latvenergo pakāpeniskas nolaupīšanas procesam. Vainīgi nav ne Latvenergo darbinieki, ne Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kurai atstātas tikai tiesības izskatīt tarifu aprēķināšanas matemātisko pareizību. Vainojama ir valsts politika visaugstākajā līmenī un mūsu pasivitāte.

Latvenergo nolaupīšana ir politiskās gribas vai tās trūkuma akts. Ja mēs to saprotam, tad pārējais ir mūsu iespēju robežās, jo politisko gribu var ietekmēt un mainīt. Lai arī daudzi to aizmirsuši vai nav pat ievērojuši, bet pēc mūsu Satversmes suverenā vara Latvijā pieder Latvijas tautai. Tātad mūsu griba ir primāra, augstāka par partiju aizkulišu darījumiem un Eiropas komisijas direktīvām, – ja vien mēs izvēlamies savu suverēno varu izmantot Latvijas labā. Ja pie varas esošā administrācija suverēnajai varai nepakļaujas, tad to var vienkārši nomainīt un iecelt tādu, kas darbojas sabiedrības interesēs. Ja nebūs iespējams cits civilizēts, saprātīgs risinājums, mēs varam nolemt izstāties arī no Eiropas savienības. Tas viss ir mūsu varā un paveicams.

Būtu svarīgi, lai šīs akcijas laikā pieņemtajā rezolūcijā tiktu maksimāli skaidri izteiktas mūsu prasības un politiskā griba:

  • * saglabāt (faktiski atjaunot) Latvenergo kā vienotu, sabiedrisku bezpeļņas uzņēmumu;
  • * pilnīgi pārtraukt Latvenergo sadalīšanu un komercializēšanu privātās vai lielā biznesa interesēs;
  • * izvērtēt atbilstošo ES direktīvu atbilstību Latvijas sabiedrības interesēm un par primārām uzskatīt Latvijas nacionālās intereses;
  • * atteikties no Latvijas enerģijas tirgus atvēršanas t.s. ārvalstu investoriem;
  • * izstrādāt valsts attīstības stratēģiju, kuras ietvaros paredzēt iespējami lētas enerģijas izmantošanu kā Latvijas priekšrocību nacionālajā un starptautiskajā tirgū;
  • * uzdot Latvijas enerģētiķiem un zinātniekiem atrast jaunus risinājumus (kodolenerģija, aukstā kodolsintēze u.c.) Latvijas enerģētiskās neatkarības nodrošināšanai un uz lētu enerģiju balstītai valsts tautsaimniecības attīstības stratēģijai.
  • * atteikties no jebkādām – slēptām vai atklātām – energojomas privatizācijas shēmām – pieņemt principu, ka no vienotās energosistēmas vienlīdzīgu labumu gūst visi Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi;
  • * valstiski atbalstīt indivīdu, organizāciju un zinātnieku centienus alternatīvu elektroenerģijas iegūšanas veidu izpētē un ieviešanā, taču šīs jomas nepadarot par privileģētiem peļņas gūšanas avotiem uz citu enerģijas patērētāju rēķina.


Jānis Kučinskis


  • Gribu minēt vienu elektroenerģijas neracionālas izmantošanas piemēru. Lielu daļu Rīgas un citu pilsētu dzīvokļus ziemas aukstajā laikā papildus sildīja arī ar elektroenerģiju, jo centrālapkures radiātori bija knapi silti. Ja Rīgā uzbūvētu vēl kādu katlumāju, kurā kurinātu tikai ar Latvijā ražotu šķeldu un ražotu tikai siltumu, bez elektroenerģijas ieguves, tad varētu normāli apsildīt dzīvokļus bez elektroenerģijas patēriņa. Tā kā šķelda ir ar zemu siltumspēju, tad elektro enerģijas ieguve neatmaksājas, bet to varētu ievērojamos daudzumos ieekonomēt. Patiesībā jau vajadzētu visa veida enerģijai ražošanas vajadzībām būt lētākai, bet mūsu iedzīvotāju maksātspēja ir pārāk zema, lai samaksātu patreizējo tarifu. Visa mūsu tautsaimniecība jau ir pakļauta korumoētu politiķu savtīgām interesēm.

  • Labrenci-tu aizmirsi pateikt pasu galveno.
    Krievi uzbruuk-parejam uz EURO,jo taa ir musu nakotne,un balsojiet par musu partiju.

  • Vispār jau monopoli ņemj piemēru no žīdu darbības ar augļošanu – finansu sektorā. To vienā savā video lekcijā teica KPE lektors Slavoļubovs. Ja bankas no tukša gaisa rada sev virspeļņu ar augļošanu un baņķieri dzīvo kā niere taukos, kamdēļ mēs (lasi enerģijas monopolisti, kā GAZPROM, LAtvenergo, Rīgas Siltums,Rīgas Satiksme) nevarētu uzskrūvēt cenas un labi nopelnīt uz vietējo lumpeņu un aitu rēķina ?
    Tagad koncerni, monopoli ir varenāki, nekā kādas pat vidēja lieluma valstis.

  • PS par to ” pietiek” vārdu – mistiskā nozīmē, šo vārdu izmantojušas daudzas otrajā plānā palikušas – visādu tur ” oranžo”, “tvītera” u.c. revolūciju organizētājbiedrības, kuru rezultātā – tiek gāzta vietējā korumpētā elite (vai ASV nepakļāvīgā elite, atcerēsimies atnetātu pret Anvaru Sadatu, Ēģiptes vadītāju savlaik, ko veica CIP, tagad CIP izvairās tik atklāti darboties un viss notiek ar citu rokām), un valstis nonāk globālās “vergu-vergturu” piramīdas varas mafijas – tiešā pārvaldībā, bez ” valsts elites” starpniecības, nākošā valdība ir tikai ” bioroboti” – kuri akli pilda SVF u.c. prasības.
    Tamdēļ – esiet aizdomīgi pret visādiem ” pietiek.com”, lietussargu un ” 13.janvāra” revolūcijām – stāvokli tās neuzlabos.

  • Mēs jau esam tik aizdomīgi, ka uzticamies vienīgi starptautiskajām bankām. Tad nu tās var mierīgi darboties un pārņemt mūsu pēdējos uzņēmumus, kamēr mēs ar aizdomām raugāmies cits uz citu.
    Ideāls risinājums, vai ne? Tikai kam?

  • runājot par knapi siltajiem radiatoriem. Nevajag nekādu papildus sķeldas staciju. Vnk ir jāsiltina mājas, jānomaina logi un radiatori. Dzīvoju jaunā mājā ar nebūt ne ideālāko siltinājumu un sūdīgiem pakešu logiem, bet radiatori ir knapi čuras siltumā, bet temperatūra telpās stabili 21-23C.

  • Kam ir krievu paziņas, tiem var piedāvāt labu raksta tulkojumu, kas šeit:
    http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/janis-kucinskis/latvenergo-zalog-blagopolucija-latvii
    Tie, kas grib iesaistīties akcijā un turpmākā darbībā, domubiedru grupu var atrast šeit:
    http://www.draugiem.lv/group/114363/

  • Par Latvenergo man grūti spriest, bet ja no Latvenergo aizies lielākie elektroenerģijas patērētāji, tādi kā Rīgas dome, Latvijas dzelzceļš, tad domāju ka Latvenergo varenība beigsies.
    Rīgas dome jau apsver iespēju pirkt elektroenerģiju no Igauņiem. Domāju, ka LDZ darīs to pašu!
    Par pasažieru pārvadājumiem pa dzelceļu-visā pasaulē šie pārvadājumi tiek dotēti. Izņēmums ir Albānija, jo tur ir tikai viena dzelzceļa līnija, kurā pārvadā pasažierus.
    Arī LDZ, kad vēl piederēja pasažieru pārvadājumi, tika segti ar šķērsubsīdīju palīdzību no kravu pārvadājumiem. 18 000 000Ls katru gadu! Eiropas savienības direktīva nepieļauj dotēt pasažieru pārvadājumus no kravu pārvadājumiem un tiem ir jābūt atdalītiem. Tāpēc tika izveidots “Pasažieru vilciens”. Domāju, ka arī Pasažieru vilciens neizbēgs no biļešu cenas celšanas, to vēl palīdz darīt valsts ņemot nost dotācijas un palielinot nodokļus. Kur pārvadātājam likties? Var jau atlaist cilvēkus, kas arī notiek, bet PV darbinieku skaits jau tā ir minimāls un pietiek vienam mašīnistam saslimt, kā viss grafiks jūk!
    Pati valsts dara visu lai sevi likvidētu! Domāju, ka tas arī drīz notiks, jo cilvēkiem naudas ir tik, cik ir un visam ir robeža! Ja sasummē tad jau šodien mēs 57% no saviem ienākumiem atdodam valstij nodokļu veidā! Cik ilgi tā turpināsies?

  • Nu kā jūs nesaprotat – tas taču progress. Tā ir moderni. Izdzīvo stiprākais, bet pārējie paši vainīgi, ka nav pietiekami veikli un apsviedīgi, lai izdomātu kā nopelnīt. Skatos jau lielas reklāmas uz ēku sienām piedāvā kursus par to kā pelnīt uz valūtu svārstībām.

    Kas attiecas uz Latvenergo, notiek tas pats kas visās citās jomās – visu jomu komercializācija. Tur pat necenšas pakustināt savu smadzeni un vismaz tad ieviest diferencētu pieeju par to kuras jomas drīkst un kuras nedrīkst pakļaut tirgum.

    Progress globalizatoru izpratnē nozīmē lielāku peļņu, lielāku produktivitāti un efektivitāti globālā mērogā, neatkarīgi no tā, kā tas ietekmē reģionus, ģimenes un indivīdus. Respektīvi – viņi domā, ka, ja ir augsti attīstīta tehnoloģija, tirgus ir dzīvelīgs un naudas apgrozījums palielinās, tad automātiski visiem būs labi. Kāpēc visi lamā kreisos un antiglobālistus? Tāpēc, ka ir divas pretējas un savstarpēji konfliktējošas domāšanas paradigmas. Viena ir globālā – tas, kā jau minēju, nozīmē attīstības progresu vērtēt globālos mērogos, neinteresējoties par reģionālām vajadzībām, par ģimeni, stabilitāti, kur nu vēl par tādām smalkām lietām kā dvēsele, garīgi radošā izpausme. Viss tiek pakārtots maksimālai peļņai, efektivitātei un produktivitātei tirgus ekonomikas kontekstā. Otra paradigma ir kopienas jeb reģionālā apziņa. Šiem cilvēkiem ir cita vērtību sistēma. Piemēram – var jau tehnoloģiju attīstīt gandrīz vai neierobežoti, taču, ja tehnoloģija izjauc kopienu, izjauc veselīgas komunikatīvās saites, tad to nemaz neievieš, bet atrod citus risinājumus. Respektīvi – atšķirībā no globālisma viss ir tieši otrādi, viss tiek pakārtots kopienas, ģimenes un indivīda patiesajām vajadzībām. Tas nozīmē, ka progress tiek vērtēts nevis pēc tehnoloģijām vai tirgus, bet gan pēc cilvēka paša. Ja globālisti nesaudzīgi upurēs cilvēku patiesās vajadzības, tad antiglobālisti tieši otrādi – upurēs tehnoloģisko progresu, cilvēka individuālā progresa dēļ. Ja, piemēram, tehnoloģijas dēļ cilvēki vietējā pagastā vairs nevar atrast darbu, tad, lai saglabātu cilvēku kopienu, atteiksies ieviest jaunu tehnoloģiju, bet tā vietā meklēs kādu labāku risinājumu, kas neizjauks cilvēku dzīves. Tas nenozīmē, ka mums jāiesūno savās kopienās – nebūt ne. Bet tas nozīmē nodrošināt tik ļoti daudzinātās cilvēktiesības katram dzīvot pilnvērtīgi tur, kur viņš vēlas, nevis piespiedu kārtā tik tāpēc vien, ka kāds oligarhs progresa vārdā pārvieto uzņēmumu vai pārtrauc investīcijas, pārceļas uz dzīvi citur, kur varbūt nav priekš šī cilvēka tik labvēlīga vide. Un priekš kam tad vajadzīga tā superefektivitāte un superproduktivitāte, ja pietiek patēriņa preču i tāpat? Pēc kā tad mēs dzenamies – pēc tā, lai būtu vairāk materiālu lietu vai pēc tā, lai katrs cilvēks varētu pilnvērtīgi dzīvot tur, kur viņš vēlas un pilnvērtīgi radoši izpausties? Kapitālisms un brīvais tirgus, gluži tāpat kā sociālisms – lai cik labas nebūtu šīs ideoloģijas, tās sevi nav attaisnojušas, bet tieši otrādi, ir pierādījies, ka tik un tā nenotiek taisnīga resursu sadale. Da ko līdz tā milzīgā efektivitāte, tas tehnoloģiju progress, ja puspasaule mirst badā?

  • JK: Lai kaut kas būtu, darbotos un dzīvotu, nepieciešama enerģija. Enerģija ir it visur – gaisā, saulē, ūdenī, zemes dzīlēs, cilvēkos, citās dzīvās būtnēs un augos. Pateicoties zinātnieku atklājumiem, cilvēki iemācījušies citur gūto enerģiju pārvērst ērti izmantojamā un viegli transportējamā veidā – elektriskajā strāvā. (..) No elektrības pieejamības un cenas ir atkarīgas visas pārējās nozares.
    Ivars: Faktiski elektroenerģija ir XXI gadsimta zelts. Elektroenerģijas ražotājvalstis/kompānijas faktiski raksta ekonomikas spēles noteikumus
    kristietis 7.03.2011., 09:41: Progress globalizatoru izpratnē nozīmē lielāku peļņu, lielāku produktivitāti un efektivitāti globālā mērogā, neatkarīgi no tā, kā tas ietekmē reģionus, ģimenes un indivīdus.
    Ivars: Faktiski globalizātoru pamatinterese ir globāla ekonomiska aktivitāte pēc iespējas visur. Ja kāda vieta, kaut pagasts, pats spēs sevi nodrošināt ar enerģiju, un pat to eksportēt; ja tur būs augsta nodarbinātība, kas izcīnīta pašu spēkiem, TAD šajā vietā būs ekonomiskas vajadzības, būs importa vajadzības, jo nekur jau nav iespējams noorganizēt visu lietu ražošanu. Ja vieta pati ražos enerģiju, tad tai nebūs vajadzīgi energopiegādes tīkli un tāpēc vien energoefektivitāte un ekonomikas efektivitāte tur būs augsta. Zīmols Latvenergo ar visu tā infrastuktūru un uzņēmuma, varbūt, neformulēto filosofiju izveidojās bijušajā PSRS un faktiski “vienkārši turpina rullēt” kur? tagadējās Krievijas interesēs ……
    Latvijai un vel jo vairāk Baltijai ir gan iespējas, gan interese kļūt no elektroenerģijas importētājas par eksportētāju (resursi : ap 5-7 milj. t. koksnes; zem Kurzemes guļot urāns, …)
    kristietis 7.03.2011., 09:41: Da ko līdz tā milzīgā efektivitāte, tas tehnoloģiju progress, ja puspasaule mirst badā?
    Ivars: Ar ELEKTROenerģiju pasaulei līdzēt patreiz nevaram; ar IZPRATNES un PRAŠANASenerģiju gan. Jau vismaz pāris nedēļu regulāri sekoju TF vietnes apmeklējumam. Tikai apmēram 1% apmeklētāju ir no Latvijas un arī tad galvenokārt no Rīgas; tikai fragmentāri TF lasa no Kuldīgas, Liepājas un Cēsim. Bet te taču ir daudz praktiski noderīgas informācijas. Igaunija/no Igaunijas TF lasa apmēram 3x vairāk un lasīšanas ģeogrāfija ir jau plašāka. Mūs ik dienas lasa no Čerkasiem Ukrainā – no pēdējiem 1000 lasījumiem 25 no turienes, citi lasījumi no Ukrainas -1, visticamāk nejaušs. No pēdējiem 1000 lasījumiem – vairāk par 50% ir no United States-185, India-104, Hungary-52, China-43, Philippines-42, France-35, Denmark-27,
    Egypt-27, Thailand-27, t.i. no turiene, kur “vismaz vidēji” vai pie pietiekami labas un kompetentas pārvaldības nemirst vai nevajadzētu mirt badā nevienam.
    ———-
    Jā, es pagāšgad neesmu palīdzējis nevienam ne šejienes(vismaz tiešā veida nē …), ne tās pusaules, kura gandrīz visa iztiek ar minimālo. Tiesa, pirms 5-7 gadiem varēju iztikt ar 20-50LVL mēnesī un pat labi, jo dzīvoju laukos un sevi nodrošināju. Tagad manai eksistencei Rīgā ik mēnesi ir nepieciešami ap 200LVL. Bet laukos es pelnīju vidēji ap 200-250LVL/mēnesi, te tagad Rīgā ap 200-700LVL/mēnesi=> vidēji 400LVL. “Globalizācijas garam” esmu sācis patikt, bet man tas nepatik

  • >Janis_K. 6.03.2011., 09:33
    Tie, kas grib iesaistīties akcijā un turpmākā darbībā, domubiedru grupu var atrast šeit:
    http://www.draugiem.lv/group/114363/
    Ivars: Stundu pētīju, esmu vīlies, tur nepiedalos

  • lai popularizētu tautasforumu, globalizetajā pasaulē nekas cits neatliks kā pielietot vispārizplatītos paņēmienus uzmanības piesaistīšanai.

  • http://www.diena.lv/lat/politics/hot/latvijas-makslas-augstskolu-asociacija-budzeta-konsolidacijas-aizsega-tiek-grauta-izglitibas-un-kulturas-sistema#
    http://www.gorod.lv/novosti/125011-teykmanis_pod_prikryitiem_konsolidatsii_rushitsya_sistema_obrazovaniya
    —————
    1.Neesmu atmetis nodomus “paspaidīt podziņas” “jaunajiem elektroenerģijas tarifiem”
    2. Tautas forums.lv popularitāti globālajā pasaulē vienkārši pieņemu zināšanai; tautasforums.lv popularitāti Latvijā šodien iespējams esmu cēlis par kādiem 0,5% no kopējā-globālā apmeklējuma vai par 25%-50% lokālā Latvijas apmeklējuma; katrs pats var izdomāt dučiem sīku, iespējami ilgspēlējošu on-line un ofline paņēmienu; šādas lietās tāpat kā attiecībā uz jebkuriem tarifiem vai finasējumiem
    !!!!
    “labāk 100x pilināt kā vienreiz barā izkliegt savu sāpi”

  • http://www.gorod.lv/novosti/121873-bakalavryi_nenuzhnyih_nauk
    http://www.jurmala24.lv/zinas/55/29460
    —————–
    Citāts no pirmās saites -
    Если Великая Британия находится на грани банкротства, то где тогда находится Латвия? Явно ЗА этой гранью, но даже на нынешний учебный год страна выделила на высшее образование 50 млн. латов. Почему же мы, будучи банкротами и сидящими на игле у ЕС и МВФ, продолжаем плодить тысячи никому не нужных белых воротничков за деньги налогоплательщиков?! Впрочем, с “никому не нужными” я погорячилась.

    Ja pat Apvienotā karaliste atrodas uz bankrota robežas, tad kur ir Latvija?
    Skaidrs, ka tālu aiz šīs robežas, bet pat šajā mācību gadā valsts izdalīja augstākajai izglītībai 50 milj. latu. Kāpēc tad mēs, bankrotējot un sēžot uz ES un SVF “adatas” turpinām radīt tūkstošus nevienam nevajadzīgu “balto apkaklīšu”. Ar to “nekam nevajadzīgu” es pārsteidzos. ( Izrādās “attīstītajās valstīs” Latvijā sagatavoti speciālisti ir “uz izķeršanu”. – sīkak un konkreti norādītajā rakstā)
    —————–
    => sabiedrībai, katram no mums ir jāpalīdz valdībai saskatīt
    1. kas pie mums izglītībā ir lieliski
    2. kas steidzami maināms
    lai
    tik negatavi dokumenti kā
    LATVENERGO ELEKTROENERĢIJAS TARIFI no 1. aprīļa ne tikai neiegūtu likuma spēku, bet vispār neparādītos publiskajā apritē
    (atkārtoju lēnām un pa burtiem – iecere bija lieliska, trūkst valdības aktīvas līdzdalības – kāpēc nav? nesen bija smagas vēlēšanas -, slīpējuma; patreiz publiski cikulējošā globālā antiglobālistu “PRET nostāja” ir analfabētiska un vel sliktāka par “sliktajiem jaunajiem tarifiem”)

  • Iespējami visai nepopulārs, bet efektīvs paņēmiens Latvijas akadēmiskās vides restartam varētu būt šīs vides atvēršana ar valsts daļēju atbalstu visas pasaules studentiem un pasniedzējiem. Tad varētu gadīties, ka tehniskajās un eksaktajās zinātnēs mūsu augstskolu pasniedzēji pamatā būtu no Dienvidaustrumāzijas vai Āfrikas, gandrīz kā daudzās ASV “vidējā kalibra” augstskolās
    http://www.lu.lv/par/dokumenti/strategijas-un-koncepcijas/latvijas-universitates-starptautiskas-sadarbibas-strategija/
    http://www.gorod.lv/novosti/121825-daugavpilsskiy_universitet_byil_byi_rad_kitayskim_studentam
    ———
    interesanti? reāli? vajadzīgi? iepriecinoši?

  • http://www.lu.lv/eng/news/t/5372/
    mēs esam sasnieguši reālu angļu/vācu/franču/spāņu/portugāļu/japāņu/ķīniesu-latviešu divvalodību,
    kas manuprāt ka obligāta būtu ieviešama Latvijas pamatizglītībā vai, varbūt, to vajadzētu izvirzīt par katra “reāla latviešu nacionālista mērķi”, A?

  • Par 16.un 24.marta protestiem – dzejolis
    ****************************************
    Katru gad no jauna
    Latviets protestos iet
    Bet kā vienmēr no ļauna
    Viss paliek tāpat aizvien
    Ko lai dara, ka latviets ir stulbs
    Triecās ar pieri viņš nezinot kur

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.