Tiesnešu privilēģija palikt nesodītam – vai būs mūžīga?

Ja kāds no mums – pavāriem, šoferiem, celtniekiem, banku kalpotājiem un citiem “reņģu ēdājiem” – atļautos slikti strādāt, tad tiešais priekšnieks vienreiz aizrādītu, bet pie otrā gadījuma vairs neauklētos. Taisnošanās, ka es esmu vienkāršs nejēga un nezināju, kā pareizi jāstrādā, kalpotu uzreiz par pamatu bezierunu atlaišanai. Un, nedod Dievs, ja būtu vismazākais mājiens, ka darbs salaists grīstē apzināti, par saņemtu kukuli.

Taču tiesnešiem viss ir savādāk.

Par to pārliecinājies būs katrs, uz kura nekustamo īpašumu aci ir metis turīgs mafiozi, vai tiesā skatīta tikusi cita lieta, kurā pretējā puse tiesnesim var izteikt mājienu par “interesi”. Jūs pēkšņi ieraugāt, ka tiesnese paliek kurla un akla, un vispār neredz jūsu piesauktos likuma pantus. Spriedums ir tik dīvains, ka jūsu paziņas juristi vien groza galvas. Ja notiek brīnums, un pret šo tiesnesi tomēr uzsāk disciplinārlietu, tad tiesnešu disciplinārkolēģija par nelikumību vien maigi pabužinās galvu. Nejēga esot apzinājusies savu nejēgšanu, tāpēc neesot vajadzības izteikt aizrādījumu! Pietiekot ar apspriešanu.

Piebilstams, ka nesaņemtais sods būtu “bargs” – piezīme vai rājiens. Salīdzināsim. Dažas minūtes vieglu izbaiļu tiesnesim. Un pretī – jums nodarītas ciešanas ilgu gadu garumā. Jūsu veselības sabendēšana, laika un naudas tēriņi! Šos resursus jūs labprāt ieguldītu pats savā nākotnē, bet jums to neļauj. Turpretī tiesnese un viņas ģimene dzīvo komfortā un kļūst arvien turīgāki.

Katru nedēļu mēs uzzinām par kādu jaunu negodīgumu un patvaļu tiesās. Taču disciplinārlietas vai Ģenerālprokurora rīcība nez kāpēc neseko.

Pēkšņi ir atklājies jau it kā zināmais – ka viss tiek nokārtots kuluāru sarunās. Lietas tiesa izspriež nevis pēc likuma, bet pēc interesēm. Telefona zvans aizstāj likumu.

Visbēdīgākais, ka tā rīkojas, ja var ticēt publiskotajām telefonsarunām, arī Augstākās Tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pāvels Gruziņš. Cilvēks, kurš ar likumu ir noteikts par visgodīgāko visā Latvijā. Kuram par godīgumu no mūsu nodokļiem tiek maksāti brangi tūkstoši. Tieši P.Gruziņš ir tas cilvēks, kuram pieder galavārds par jebkura cita cilvēka vainu. Arī lietās par tiesnešu kukuļņemšanu vai nelikumīgu nolēmumu taisīšanu.

Tiesiskā valstī tiesnešu kolēģijā nāktos izvērtēt katru gadījumu, kad apelācijas vai kasācijas instance atceļ spriedumu. Tas ir brāķis konkrēta tiesneša darbā.

Par nelikumīga nolēmuma taisīšanu atbildību paredz Krimināllikuma 291.pants, par kukuļošanu – 323.pants, par sazvanīšanos (tirgošanos ar ietekmi) – 326-1.pants. Kriminālprocesa likums paredz pienākumu uzsākt kriminālprocesu, tiklīdz ir saņemtas ziņas, kas norāda uz iespējamu noziedzīgu nodarījumu. Ja pārbaudē ziņas neapstiprinās, tad kriminālprocesu izbeidz. Likums nosaka, ka lietas par tiesnešiem izskata personiski Ģenerālprokurors. Varētu domāt, ka likums tiek pildīts un kriminālprocesu pēc 291.panta ir tikpat daudz, cik ir sūdzību par klaji nelikumīgiem tiesas nolēmumiem.

Gadījumā, ja neiegūst pierādījumus, ka nelikumīgais nolēmums taisīts apzināti (kurš būs tāds muļķis, ka atzīsies?), kriminālprocesu izbeidz. Tad pārkāpumu nodod izspriešanai disciplinārkolēģijā (nelikumība taču ir bijusi). Tādu secību paredz likums.

Dzīvē gan notiek savādāk.

Pirmkārt, iesniegumi par nelikumībām uz J.Maizīša galda nemaz nenonāk. Kā jau ir piedzīvots, tos vispirms “pārķer” virsprokurora Jura Pēdas departaments (ar šaubīgiem lēmumiem tajā ir izcēlusies prokurore Ramona Bērziņa) un “aizfutbolē” labi tālu. Nākamais “filtrs”, kurš neļauj dokumentiem nonākt uz J.Maizīša galda, ir tiesās izskatāmo lietu nodaļas virsprokurors Ēriks Kalnmeijers.

Otrkārt, ja dokumenti par tiesnešu nelikumībām arī nonāk pie Ģenerālprokurora, tad “ieslēdzas” padomnieki. (Pat gribēdams, Ģenerālais pats nespēj izskatīt visu ienākošo sūdzību blāķus). Kā tas redzams grāmatā par aizkulišu telefonsarunām, pasūtīt Ģenerālprokurora parakstītu atzinumu, ka tiesneša izdarītais noziegums nav noziegums, ir bijusi ierasta prakse.

Sūdzības par tiesnešu nelikumīgiem lēmumiem ir vai ik dienas, bet Ģenerālprokurora uzsāktu kriminālprocesu pēc KL 291.panta kā nav tā nav. Izskatās, ka sūdzības vispār netiek pārbaudītas. Kāpēc ?

Dīvainu spriedumu pavadonis ir intereses. Precīzāk, kukulis. Kad to skaidri pateica Valsts prezidente V.V.Freiberga, sekoja īpatnēja M.Bičkoviča un Rīgas apgabaltiesas tiesnešu reakcija. Visi Latvijas tiesneši esot svēti! Kad KNAB tomēr pieķēra pie rokas B.Tāleri un I.Poļikarpovu, tiesnešu pārraugi un vadītāji saskatīja, ka kukuļņemšana nav pietiekams pamats, lai abas atbrīvotu no tiesneša amata!

Pēdējo septiņu gadu laikā tiesnešu disciplinārkolēģija ir ieteikusi atbrīvot no amatiem tikai septiņus tiesnešus. Vidēji pie vienam gadā. Pamatā par dzeršanu. Kā Hipolits Miks. Parasts mirstīgais līdzīgā situācijā jau sen būtu cietumā, bet H.Miks gadiem turpināja savus “varoņdarbus”.

Tiesnešu pašpārvalde ir gaužām bezzobaina. Tā padara par muļķiem tos tiesu priekšsēdētājus, kuri cenšas panākt likumību un ierosina disciplinārlietas. Nupat izskanēja fakts, ka visrupjāko cilvēktiesību pārkāpumu – pēdējā vārda nedošanu apsūdzētajam – tiesnešu disciplinārkolēģija uzskata par ievērības necienīgu sīkumu. Ja brutālu necieņu pret Eiropas Savienības likumiem un Latvijas starptautiskiem līgumiem atļaujas AT senatori, tad ko no viņiem var mācīties studenti ?

Turklāt tiesnešu nelikumību lielākā daļa līdz disciplinārlietai nemaz nenonāk. Ja kāds ir lūdzis ierosināt pret tiesnesi disciplinārlietu, tam ir zināms Tiesu administrācijas Tiesu darba organizācijas departamenta direktores Dzintras Kullas un viņas vietnieces Tatjanas Bormanes stils: pataisīt melnu par baltu, un pat visrupjāko nelikumību pasniegt tik gludi samudžinātu, ka soda par patvaļu vietā vainīgajam būtu piešķirami eņģeļa spārniņi.

Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Juris Stukāns saka skaidri – viņa pamatuzdevums esot aizstāvēt tiesnešus. Tā kā sūdzību par klajām nelikumībām Rīgas apgabaltiesā ir bezgala daudz, J.Stukāns ir sācis bēguļot, un ir atteicies no sākotnēji tik braši uzsāktās pilsoņu uzklausīšanas pirmdienās. Kā visi pārējie tiesu vadītāji, arī J.Stukāns norobežojas no tautas ar necaursitamu sekretāru sienu – lai tikai nebūtu jādzird par patvaļīgu tiesnešu radīto postu.

Tieslietu ministrija iet vēl tālāk un skaidro, ka likums par iesniegumu un sūdzību izskatīšanas kārtību uz tiesu priekšsēdētājiem neattiecas. Pilsoņu sūdzības par nelikumībām tiem neesot jāuzklausa. Ja kādam nav naudas nolīgt advokātu rakstiskas sūdzības sastādīšanai, tad kāpēc lai tādu nabagu ņemtu vērā!

Otra konceptuālā nostādne, ko īsteno Dz.Kulla un T.Bormane: tiesneša nelikumību izskatīšana disciplinārkolēģijā esot nepieļaujams spiediens uz tiesneša neatkarību. Tāpēc disciplinārlietas ierosināt nedrīkst! Ja kāds ir izdarījis KL 291.pantā paredzētu noziegums, esot jānogaida gads vai divi! Reaģēt uz tiesneša patvaļu drīkstot tikai pēc tam, kad Augstākās Tiesas Senāts būs pieņēmis lietā īpašu blakus lēmumu par nepieciešamību uzsākt disciplinārlietu.

Lielāku cinismu ir grūti iedomāties. Likums jau tā garantē tiesnešu praktisku nesodāmību – ja disciplinārlieta nav uzsākta un izskatīta trīs mēnešu laikā (!) no pārkāpuma atklāšanās (sūdzības iesniegšanas) dienas, iestājas noilgums un tiesnesi sodīt nedrīkst. Nav zināms arī, ka Latvijas vēsturē kāds tiesnesis uz savu iniciatīvu būtu uzņēmies rakstīt ieteikumu, ka otrs tiesnesis ir sodāms !?

Taču viss nostājas vietās, ja pavēro ceļus, no kurienes parādās jauno tiesnešu kandidāti. Atlasi veic T.Bormane (pēc vairākiem faktiem spriežot, viņa ir faktiskā noteicēja departamentā, kurā Dz.Kulla skaitās direktore).

To, kādi cilvēki tiek virzīti par tiesnešiem, saskaņo kabinetu klusumā. Varam tikai zīlēt, vai izvērtēšana ir nopietna. Kur garantijas, ka pēc telefonieteikuma netiek virzīti “vajadzīgie”, bet godīgos un spējīgos atstājot “aiz borta” ? Dīvaini, ka tiesnešus izrīko Cēsu kolonijas bijusī uzraudze, atsauksmes par kuru nav glaimojošas.

Absurdi, bet tik svarīgajos tiesnešu amatos, turklāt uz mūžu, Saeima ieceļ vispār bez apspriešanas un pat neprasot, kas ir šie cilvēki!

Ja kāds tic, ka plānotā tiesnešu konference spēs ko mainīt, tad tam būtu jāpalīdz šo mērķi sasniegt. Godīgi cilvēki ir arī tiesnešu starpā. Tāpēc pirmais – izveidosim “balto sarakstu”! Lai sabiedrība zina, kuri no tiesnešiem ir taisnīgi, un ir ar nevainojamu reputāciju. Otrais. Cietušajiem no tiesu patvaļas vajadzētu turēties kopā. Trešais. Būtu jānosauc to tiesnešu un prokuroru vārdi, ar kuriem saistās klaji nelikumīgi lēmumi un netaisnīgi spriedumi.

Gribētos cerēt, ka A.Guļāns un J.Maizītis spēs atbrīvoties no “galminiekiem”, kuriem telefona zvans aizstāj likumu. Būtu labi, ja Saeima atceltu trīs mēnešu noilgumu, kas padara tiesnešu disciplinārlietas bezjēdzīgas.

Latvijā tiesnešu vairākums ir vēl kompartijas iecelti. Šķiet, tiem ir grūti pieņemt jauno ES domāšanu. Līdzšinējo draugu būšanu varētu novērst, ja disciplinārlietas par pārkāpumiem izlemtu komisija, kurā ietilptu arī ar “tiesnešu brālību” nesaistīti cilvēki.

Rēķinoties ar sliktāko, ka arī šis tiesu skandāls beigsies kā parasti, “reņģu ēdājiem” vēl paliek iespēja iesniegt sūdzības Eiropas institūcijās.

Ostaps Benders teica: slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās!

V.Eihmanis


Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.