Kāpēc Latvijā noziegumu upuriem ir aizliegts runāt?

Bieži izskan dzelžains arguments: par personas X izdarīto noziegumu nedrīkst skaļi runāt, jo nav likumiskā spēkā stājies tiesas spriedums. Cilvēktiesības esot jāievēro. Šajā sakarā ir lietderīgi salīdzināt, kā Latvijas valsts izturas pret noziedznieku un viņa upuri. Pasteigšos ar secinājumu: Latvijas tiesu sistēma konsekventi aizstāv noziedzniekus, un vienlaikus nesaudzīgi vēršas pret noziegumu upuriem. Turklāt valsts garantē noziedzniekam tiesības, lai par viņa nodarījumu sabiedrībā neviens neuzzinātu.

Vai netiek „šauts pār strīpu”? Vērtējiet paši.
Apskatīsim dažus piemērus. Ņemsim LR Satversmes 91., 92. un 100. pantā garantētās tiesības. (91. pants. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. 100. pants. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. 92.pants. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā).

Iedomāsimies, ka jūs esat kļuvis (kļuvusi) par upuri noziegumam. Kāds dzērumā ar auto ir jums uzbraucis, bet vēlāk ar ieroci tika draudējis jūs nogalināt. Jūs neesat bandīts un pašrocīgi nekārtojat izrēķināšanos. Tā vietā kā likumam paklausīgs pilsonis par notikušo ziņojat policijai. Kas sekos tālāk? Daudzu cilvēku pieredze liecina, ka policija, visticamāk, negribēs pūlēties. Atsūtīs jums atbildi ar atteikumu uzsākt kriminālprocesu. Sūdzēties prokuroram bieži vien ir bezcerīgi – prokurors skatīs tikai policijas savākto materiālu (kurš labākā gadījumā ir stipri nepilnīgs, bet sliktākajā – ar apzināti sagrozītiem faktiem), un uz šo nepilnīgo materiālu pamata arī atteiks uzsākt kriminālprocesu. Prokurora lēmums vairs nav pārsūdzams. Viss. Sūdzēties un prasīt notikuma izmeklēšanu jūs vairs nedrīkstat. Latvijas valsts ir pateikusi, ka Jūsu intereses aizstāvēt tā negrasās. Varat vienīgi vēl mēģināt vērsties KNAB, ja ir aizdomas, ka vainīgais iemaksājis kukuli, vai arī Valsts civildienesta pārvaldē, ja notikusi vienkārša amatpersonu nolaidība. Ievērojāt – ir notikusi akcentu pārbīde! Skaidrošanās turpmāk var notikt un notiks tikai par to, vai jūsu iesniegums ir ticis likumīgi pārsūtīts no vienas iestādes uz otru. Bet noziedznieka jums nodarītā pārestība tiek vispār nobēdzināta un aizmirsta! Kamēr jūs cīkstaties ar neizdarīgiem ierēdņiem, laiks strādā noziedznieka labā. Paies 2 vai 5 gadi (atkarībā no nodarījuma smaguma), un iestāsies noilgums. Pēc šiem gadiem amatpersonas bezkaislīgi (un gluži likumīgi) teiks, ka nekādu pārbaudi jūsu lietā vairs nevar veikt.

Gadījumā, ja jums būs laimējies un lieta tomēr nonāks tiesā, un vainīgo notiesās, nez vai jūs kā nozieguma upuris varēsiet saņemt gandarījumu. Kā tas bieži notiek, saņemsiet katru mēnesi pa 1 latam, ar cerību, ka pārsimt gadu laikā vainīgais izmaksās visu spriedumā noteikto kompensāciju. Ja būsiet nepacietīgs, un lūgsiet tiesu iejaukties un panākt tās sprieduma reālu izpildi, visticamāk, saņemsiet atbildi, ka cietušā vēlmes tiesai nav saistošas. Vismaz tā tiesa atbildēja kāda nozieguma upurim Bauskā. Šķiet, jau iezīmējas atbilde, vai noziedznieki un to upuri Latvijā ir vienlīdzīgi tiesas priekšā. Būtu vēl jāpaskatās, cik vienlīdzīgi viņi ir likuma priekšā.

Kas notiek, ja nozieguma upuris vēlas izmantot LR Satversmē garantētās tiesības uz vārda brīvību, un par notikušo noziegumu pastāstīt citiem? Izrādās, likums Latvijā prasa nozieguma upurim klusēt par notikušo. Jāklusē pat tad, ja noziedznieks ir notiesāts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu. Ja nozieguma upuris netur noslēpumā noziedznieka vārdu, tad Latvijas valsts nozieguma upuri nežēlīgi soda. Piemērs no ikdienišķas tiesu prakses. Bauskā piedzēries šoferis Z.L. (arī mēs nedrīkstam skaļi pieminēt viņa vārdu !) sabrauca Inesi Šilteri. Bauskas tiesa atzina Z.L. par vainīgu un piesprieda viņam 3 gadus cietumsoda. Sabrauktā sieviete gandrīz gadu nogulēja uz gultas, no jauna mācījās staigāt. Šie necilvēcīgie pārdzīvojumi ieinteresēja medijus. Nozieguma upuris I.Šiltere nepaturēja noslēpumu un izpauda sava pāridarītāja vārdu. Par to Bauskas tiesa nekavējoties uzsāka pret daudzcietušo sievieti kriminālvajāšanu pēc Krimināllikuma 158.panta (!?). Medijiem Bauskas tiesas priekšsēdētāja skaidroja, ka likums aizsargā cietumnieka Z.L. godu.

Krimināllikuma bēdīgi slavenais 158.pants saka: „Par tīšu goda aizskaršanu vai neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam”. Redzat, mazais vārdiņš „vai” sadala teikumu divās daļās un paredz divus dažādus noziegumus 1) goda aizskaršana; 2) neslavas celšana. Kas ir neslavas celšana jeb ļaunprātīga apmelošana, būtu skaidrs. Toties godu aizskar, kā redzējām piemērā augstāk, arī oficiālu ziņu publikācija – nozieguma apraksts un noziedznieka vārda nosaukšana. Ja ar medijiem sarunājas skaidrā prātā, t.i. tīši, tad iznāk, ka runātājs izdara noziegumu. Par ko runātājs liekams cietumā. Tādējādi ar KL 158.panta esamību Latvijas valsts garantē noziedzniekiem, ka viņu noziegumi tiks rūpīgi slēpti no sabiedrības. Likuma kļūda? Tad Saeimai tā būtu jālabo! Jo absurdā lieta Bauskas tiesā nav vienīgā. Latvijas KL 158.panta normas Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Terijs Deiviss nodēvēja par īpaši viltīgu iebiedēšanas veidu, ar ko apslāpēt kritiku. (“Diena”, 10.05.07.). Tiešām, ja Civillikuma 2352-a pants paredz iespēju ikvienam tiesas ceļā atsaukt godu aizskarošas nepatiesas ziņas, tad kādēļ gan vajadzīgs KL 158.pants? Tur jau ir tas āķis! Civillikums paredz atsaukt tikai nepatiesas ziņas. Ziņu publicētājam tiesas sēdē ir jāpierāda, ka ziņas ir patiesas. Savukārt KL 158.pants paredz cietumsodu par patiesu ziņu publikāciju. Pierādīšanas priekšmets tiesas sēdē ir: vai sūdzētājs tiešām jūtas aizskarts. Ziņu autoram netiek dota iespēja tiesā pierādīt, ka ziņas ir patiesas, un tas arī tiesu neinteresē.

Sakiet vēl, ka Latvijā ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā!

Ja pret jums vērš vardarbību, tad varmākas seju jūs atcerēsieties līdz mūža galam. Juristi gan spiedīs jūs lietot neloģisku kalamburu: „šis Z.L., kuru es iespējami esmu redzējis, ir iespējami vainīgā persona, kura iespējami ir mani izvarojusi, ar to iespējami izdarot Krimināllikumā paredzētu noziedzīgu nodarījumu”. Lai saka juristi ko grib, bet jūs taču labāk zināt, kā bija! Varmācība ir noziegums un varmāka ir noziedznieks! Vismaz cilvēku vairākuma izpratnē. Tādēļ arī es šajā rakstā nejuridiski lietoju vārdu „noziedznieks”, ar to domājot „varmāka”. Bet viņa upuris ir un paliek upuris. Atzīst to juristi vai neatzīst.

Pēc ES pieprasījuma Latvijas likumos ir ieviests diskriminējošas attieksmes aizliegums. Varētu saprast, ka tagad noziedznieks un viņa upuris ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Vismaz tā teikts LR Satversmē. Paskatīsimies, kā deklarētā vienlīdzība tiek īstenota Kriminālprocesa likumā. (KL 158.panta piemērošanas griezumā).

Ja nozieguma upuris vēlas, lai pret varmāku tiktu uzsākts kriminālprocess, tad:
1) tiek prasīts iesniegt izsmeļošu nodarījuma un nozieguma pazīmju aprakstu.
2) policijai ir tiesības atteikt kriminālprocesa uzsākšanu.
3) pārsūdzību par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu izskata prokurors bez iesniedzēja klātbūtnes.
4) uzsāktais kriminālprocess ceļā līdz tiesai iziet dubultu – policijas un prokuratūras – „vētīšanu”, un bieži tiek izbeigts. Noziedzniekam apsūdzētā statuss tiek noteikts tikai pēc rūpīgas visu pierādījumu izvērtēšanas.
5) ja kriminālprocess tiek izbeigts, tad vainīgā datus Sodu reģistrā parasti neievieto.
Redzams, ka no varmācības cietušo (piem., kuram tiek draudēts noslepkavot) valsts nostāda diskriminējošā stāvoklī. Cietušajam valsts liedz tiesības uz likuma un tiesas aizstāvību, ja to subjektīvu apstākļu dēļ nevēlas policija vai prokurors.

Savukārt noziedzniekam, kurš savu upuri vēlas papildus vajāt pēc KL 158.panta, KPL nosaka sekojošas priekšrocības:
1) ir atvieglota sūdzības iesniegšana (nav jāiesniedz notikušā apraksts un pamatojums, vienīgā prasība – lai ar arābu cipariem pareizi būtu uzrakstīts KL panta numurs 158. Papildus ir iespēja sūdzību jebkurā laikā papildināt.
2) kriminālprocess tiek uzsākts, tiklīdz ir ienākusi jebkāda satura sūdzība, turklāt uzreiz smagākajā – kriminālvajāšanas stadijā tiesā, apejot policiju un prokuroru.
3) ja tomēr ir atteikts uzsākt kriminālprocesu, tad pārsūdzību izlemj trīs tiesneši apgabaltiesas sēdē, uz kuru obligāti uzaicina iesniedzēju. Viņam ir iespēja klātienē pamatot savu viedokli un sēdes laikā iesniegt papildus pierādījumus.
4) policijas un prokuratūras „vētīšana” un likumības kontrole, kas parasti ir obligāta, privātās apsūdzības lietās nenotiek vispār. Pļāpīgais nozieguma upuris nekavējoties tiek atzīts par apsūdzēto, un tiek tiesāts bez konkrētas apsūdzības uzrādīšanas (!) un bez iepriekšējas pārliecināšanās, vai sūdzībā minētie apstākļi maz patiesībā ir bijuši.
5) ja kriminālprocess tiek izbeigts sakarā ar upura attaisnošanu, tad nevainīgās personas dati tiek iekļauti tiesāto personu uzskaitē Sodu reģistrā un glabāti mūžīgi.

Šo absurdo sistēmu, kas garantē negodīguma triumfu, ieviesa jaunais Kriminālprocesa likums, un tai ir apzīmējums „privātās apsūdzības lieta”. Kāpēc ne „privātā sarunāšana”?
Tagad sagaidāms, ka negodīgi tiesneši savā starpā „privāti” sarunās un tikpat „privāti” notiesās, piemēram, „Tiesāšanās kā ķēķis” izdevēju pēc KL 158.panta. Kā redzējām, kriminālvajāšanai pietiek ar vienu pieņēmumu, ka Lato Lapsa, iespējami, ir atbildīgs par grāmatu, kura, iespējami, ir aizskārusi kāda, iespējami, godu.

Tieslietu ministrs G.Bērziņš maijā izteicās, ka lūgšot Saeimu svītrot absurdo 158.pantu no Krimināllikuma. Šis pants ir ne tikai viltīgs veids, kā apspiest kritiku, bet arī, kā redzējāt, ir klaji neatbilstošs LR Satversmei. No tiesu prakses būtu izslēdzama gan privāta sarunāšana, gan privātas apsūdzības.

V.Eihmanis


Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.