O.Rode: ‘Kāpēc nepieciešamas alternatīvas izglītības skolas?’

Uz šo jautājumu centīšos atbildēt īsi, ieskicējot mūsdienu situāciju sabiedrībā un skolā, pamatojoties uz humānistu atziņām filozofijā, psiholoģijā un pedagoģijā.

Pēdējo gadu laikā sabiedrība pamatoti ir satraukusies par mūsu izglītības sistēmu. Novērojumi un īpaši pētījumi apliecina, ka ar katru gadu pieaug nihilisms, necieņa, nedisciplinētība, nevēlēšanās mācīties.  Vājš ir mierinājums, ka citur pasaulē situācija ir līdzīga. Simtiem zinātnieku, sabiedrisko darbinieku un vienkārši pilsoņu savās publikācijās, konferencēs, semināros, multimediju telpā un, vienkārši pulcējoties, meklē atbildi uz jautājumu: kā un ko darīt? Idejas – ko un kā darīt izglītības jomā, rodas kā sēnes pēc lietus.

Arī Latvijā ir izskanējuši dažādi viedokļi. Vieni problēmu izglītībā saskata zemajās abiturientu prasmēs, zināšanās un saista to ar pedagogu zemo kvalifikāciju. Šis viedoklis, pirms vairākiem gadiem, ieguva dzirdīgas ausis izglītību organizējošā ministrijā. Tika izstrādāti jauni, obligāti noteikumi pedagogu kvalifikācijai, organizēti daļēji valsts finansēti pedagogu izglītošanas pasākumi, nostiprināta skolotāja darba kvalitātes kontrole.

Citi galveno problēmu saredz skolotāja zemajā prestižā, zemajā atalgojumā, kā rezultātā ne tie labākie kļūst par skolotājiem. Te tika uzsākta cerīga reforma, bet nu, kur esam – tur esam.

Vēl citi domā, ka problēmas var tikt atrisinātas, izmantojot sasniegumus informācijas tehnoloģijās, interaktīvās mācību metodēs, uzlabojot mācību laboratoriju materiālo bāzi un tamlīdzīgi. Šis viedoklis ir populārs visā pasaulē un ir guvis atsaucību arī mūsu zemē. Ir izstrādāti un izgatavoti interaktīvi mācību līdzekļi dabas zinātnēs un matemātikā (ar skaistu  moto: „Ieguldījums Tavā nākotnē!”). Skolas pakāpeniski tiek nodrošinātas ar tehniskajiem līdzekļiem (datoriem, interaktīvām tāfelēm un tamlīdzīgi). Ar Eiropas fondu finansiālu palīdzību šis darbs tiek turpināts. Droši vien šie centieni ir atbalstāmi, bet uz to likt pārāk lielas cerības – kā uz burvju nūjiņu, droši vien nevajadzētu. Ir valstis, kurās viss jau ir. Man gadījies vairākkārt būt Dānijā, būt skolās, piedalīties mācību stundās, pat 9.klases fizikas eksāmenā. Fizikas kabinetu aprīkojums Dānijas skolās, salīdzinot ar Latviju, ir „zinātniskās fantastikas” līmenī.  Bet kāpēc dāņu skolēni fiziku nezina labāk par mūsu skolniekiem?

Daļa pedagoģijas praktiķu ir pārliecināti, ka skolēnu motivāciju mācīties var palielināt savstarpēji integrējot mācību priekšmetus, vai sasaistot tos ar vērtībizglītību jeb „sirds atvēršanu”. Citi – humanitarizējot, t.i. savietojot eksaktos ar humanitāriem mācību priekšmetiem vai „dabiskojot” – pietuvinot mācību priekšmetu saturu dzīves situācijām, tautas mentalitātei. Ir pētījumos pamatota pārliecība, ka mācību metodes saskaņojamas ar loģiskās vai tēlainās domāšanas dominanti (ievērojot labās – kreisās smadzeņu puslodes darbības īpatnības). Krievijas zinātnieki ir pārliecināti, ka nedrīkst neievērot dzimuma īpatnības un indivīda temperamentu. Vēl citi liek lielas cerības uz apslēpto un līdz šim neizmantoto cilvēka psiholoģisko spēju attīstīšanu un izmantošanu. Visus šos priekšlikumus pavada nopietni zinātniski pētījumi psiholoģijā un pedagoģijā. Katra no idejām pati par sevi izklausās laba, bet problēma, manuprāt, tajā, ka visas tās stāv it kā katra par sevi, tās nav sakļautas loģiskā veselumā, nav pakļautas kādai kopīgai idejai vai kopīgam mērķim. Bez tam tās drīzāk izskatās pēc tādiem kā ielāpiem vecajai izglītības sistēmai.

Nav grūti noraksturot mūsdienu skolu, kur (nav svarīgi kādā kontinentā, valstī) valda vairākus simts gadus vecas izglītības tradīcijas. Tās balstās uz rūpnieciskās sabiedrības sākumos rodamo nepieciešamību sagatavot topošām, jauna veida ražotnēm pietiekami kvalificētu darbaspēku. Šodien mainījušās tehnoloģijas, ražojamo lietu nomenklatūra, apjomi. Ražošanai vairs nevajag tikai strādniekus ar lasīt un rakstītspēju, bet ar spēju pareizi nospiest datoru taustiņus un … spēju būt labam patērētājam. Konkurences, sacensības gars, kuru sabiedrība prasa ielikt jau skolā, kļuvis par galveno vērtību. Mūs māca priecāties par savu spēju apsteigt citus, par spēju „izsisties uz augšu” un  „labi dzīvot”. Skola ir padevīga šādu vērtību kalve – labākos matemātiķus, valodniekus, ķīmiķus, sportistus u.c. tā slavē, dod tiem diplomus, balvas, sūta uz olimpiādēm, pompozi sveic par uzvarām. Kāpēc nevienam neiesāpas sirds par tiem, kuriem tiek nodzēstas tās prieka pilnās cerības sirdī, kuras tiem bija, sperot savus pirmos soļus skolā. Drīz vien daļa no mazajiem tiek atzīti par nepaklausīgajiem, neērtajiem, sliņķiem, netalantīgajiem, nespējīgiem un nokļūst „apdalīto klasēs”. Es pieļauju, ka reti kāds skolotājs padomā, kas notiek šādu „atzinību” saņēmuša bērna sirsniņā, kā pārtop viņu pašapziņa. Un kāpēc, lai rastos, jo tas nav skolotāja uzdevumos, ne jau par līdzjūtību slavē skolotājus un godina kā labākos. Šādi skolotāji, kuri mācējuši vienus nobīdīt (lasi: sāpināt), otrus izcelt, jeb citiem vārdiem sakot – katram „ierādīt savu vietu”, nereti tiek slavēti, godināti. Bet varbūt tā arī vajag?  – vai cilvēki neevolucionē, pateicoties nemitīgai cīņai par savu vietu „zem Saules”? Tāds noteikti ir mūsdienu, tirgus ekonomikas valdošās patērētāju sabiedrības  viedoklis. Tas balstīts materiālo vērtību kultā un ir pragmatiski bezjūtīgs „dzelzs ritentiņu”, bezsirds monstrs.

Mūsu sabiedrība faktiski prasa, lai uz skolas konveijera tiktu sagatavota konkurences spējīga prece, kura tirgū sevi varētu visizdevīgāk pārdot. Pēdējā publikācija, ko lasīju par šo tēmu, bija Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktora Ivara Kalviņa raksts “Dienā”. Domāju, ka viņa bažas ir pamatotas no tā skata punkta, no kura viņš aplūko problēmu, lai gan no tā paša biznesa puses var paskatīties arī citādi. Man pirms nedēļas bija saruna ar kādu citu Latvijas uzņēmēju (divu rūpnīcu līdzīpašnieku). Šis vīrs ir pārliecināts, ka pirmais solis Latvijas nodošanā ir sperts – skola jau „ražo robotus” – cilvēkus, kuri negrib un nemāk radoši strādāt. Viņi ar lielāko patiku dara kādu monotonu darbu, kur nav jādomā. Pēc šī uzņēmēja vērojuma, radošie cilvēki ir tikai daži procenti. Viņa skatījumā, Eiropas tirgū izveidojies „robotu” vakuums. Un priecīgie no Latvijas dodas to aizpildīt. Varbūt arī vajag robotus ražot un vienīgā problēma – nodrošināt tos ar labām „datorprogrammām”? Nopietni pētījumi pasaulē (Froms, Vilbers, Gebsers, Maslovs) atklājuši, ka patiesībā problēma ir „robotos”. Tie ir cilvēki, kuri kaut kādā savā dzīves posmā pazaudējuši sevi –  un nu kalpo ne kāda atsevišķa cilvēka, bet tirgus varai. Šo cilvēku prāti par savējiem pieņēmuši konkrētās ārējās varas ideālus. Tas notiek tik dziļā psihes līmenī, ka cilvēki pat nespēj ne to ieraudzīt, ne aptvert. Intereses ir sašaurinājušās līdz dzīvniecisko instinktu, iegribu apmierināšanai. Viņus ir apžilbinājušas tirgus piedāvāto preču žilbinošā spozme un iespējas tās dabūt. Tāpēc nelolosim veltas cerības uz aizbraucēju patriotisma jūtām – tā ir tukša skaņa patērētāja filozofijai un tirgus fanu apziņai.

Pazaudēt sevi nozīmē neattīstīt savus personīgos individuālos dotumus un nepiepildīt sevi caur tiem, nebūt radošiem. Cilvēks savā kopienā (tautā) var būt patiesi brīvs un laimīgs, atbilstoši humānai paradigmai, tikai savas personīgās dzīves jēgas ietvaros. Tikai dzīvi nodzīvojot atbilstoši savai iekšējai būtībai, cilvēks jutīsies piepildīts arī tad, kad ārējos vizuļus kāds atņems. Latvijas nākotne, manuprāt, meklējama ne robotos, bet brīvās, radošās personībās, kuras caur savu individuālo spēju apzināšanos, attīstīšanu veidos kā ekonomiski, tā garīgi spēcīgu valsti.

Pirmais un galvenais nosacījums jaunas izglītības sistēmas veidošanai ir brīvās izvēles likuma iedibināšana izglītībā. Tas ir kaut kas pilnīgi pretējs tam, ko sludina izglītības politikas globālisti – vienādas līmeņu programmas, standartizētas prasības, skolas Eiropā vai jebkur citur pasaulē – nekādas īpatnības, savdabības. Mums, skaitliski mazai tautai, šis indivīdu un tautu novienādošanas ceļš bruģēts uz elli. Tieši katrā spilgtā individualitātē, viņas attīstīto spēju dažādībā ir meklējama neizputēšanas un attīstības ķīla. To, ka nebrīvs cilvēks ir kūtrs gan darbos, gan domāšanā, saprata jau dzimtbūšanas sabiedrībā. Taču brīvlaišanas mehānisms (nemāku teikt vai apzināti vai nē) tika izstrādāts tā, ka tās autori panāca lielāku ražību, bet saglabāja domāšanas kūtrību. Loģiski būtu, ja mēs spertu nākamo soli un atbrīvotos arī no pēdējās. Planētas gaišākie prāti māca, ka tas iespējams tikai vienā ceļā – ļaujot cilvēkam piepildīt savu mūžseno sapni: iegūt patiesu brīvību. Šis solis, kā tas skaidrots Veseluma ideju humānistiskājā paradigmā (sinerģētikā – rezonanses efekts), sola „kvantu” lēcienu cilvēka psihē un jaunradē.

Indivīds var realizēt savu brīvo izvēli tikai tad, kad ir kur to realizēt. Tas nozīmē, ka jābūt pietiekami lielai izvēles iespējai – dažādām skolām ar dažādām programmām, saturu daudzveidību, metodēm, dažādiem akcentiem, novirzieniem, interesēm, līmeņiem t.i. individualizētām mācībām. Starp citu, individualizētās mācības ir vienīgā darba organizācijas forma, kurā var tikt ievērots katra skolēna psihofizioloģisko īpašību kopums. Skolēniem ir jābūt valsts finansētai iespējai brīvi izvēlēties savai iekšējai būtībai atbilstošas skolas,  skolotājus. Tas nebūt nenozīmē haosu, anarhiju, tas nozīmē cieņas apliecinājumu katrai dvēselei (vai augošais nihilisms skolēnu vidū nav apliecinājums tam, ka ignorējam viņu personības? – necieņa pret necieņu!). Jāveidojas tādai kā pašorganizējošai sistēmai. Mūsdienu pētījumi sinerģētikā sakrīt ar reiz Maslova teikto par to, ka pašaktualizācija – savas būtības realizēšana var notikt tikai pašorganizējošās sistēmās. Pašorganizējoša vide (skola) ir nepieciešama arī tam, lai indivīds apgūtu visus nepieciešamos instrumentus, kuri būtu nepieciešami sevis realizācijai.  Šādu vidi raksturotu skolēna iekšējā motivācijā balstīta pašizvēle, pašmācība, pašvērtēšana, pašizpēte, pašvadība un viss cits, kas neļauj cilvēkam pazaudēt sevi.

Te jāpiebilst, ka visai populārs ir oponentu viedoklis, ka orientēšanās uz individuālo pašizteikšanos novedīs pie egoistiskas paaudzes izveidošanos, kad cilvēkiem svarīgs būs tikai personīgais. Tas radies no neizpratnes par to, ka katra indivīda dzīves jēga (patība) rodas Veselumā, no kura mēs visi nākam un kurā visa cilvēce dzīvo. Veselums nosaka bezgala daudzās, harmoniski savstarpēji saistītās mijiedarbības visos līmeņos. Kopīgais avots izslēdz pretrunu iespējamību starp indivīda pašapliecināšanos un sabiedrisko. Indivīds nerealizēs sevi bez tās kopienas (ģimenes, skolas, tautas) palīdzības, sadarbības, kurā tas ir piedzimis. Tāpēc humānā paradigma ietver sevī arī ideju par tautu kā Veselumu, tās patību un pastāvēšanas jēgu.

Nedrīkst ignorēt ne indivīdu dažādību, ne tautu dažādību – nav jābūt zinātniekiem, lai pamanītu būtiskas mentalitāšu atšķirības. Tautu savdabīgā pasaules uztvere, tradīcijas, kultūru daudzveidība bagātina pasauli. Nacionālās identitātes pētījumi apliecina, ka līdzīgi kā indivīdiem arī te rodamas dažādu apziņas līmeņu dominantes. Mums, baltiem, ir svarīgi apzināties, ka no pārējām Eiropas tautām mēs atšķiramies ar raksturīgo tēlaino domāšanu (baltiem raksturīga labā smadzeņu puslodes dominante – lasīt E.Siliņa „Patiesības meklējumos”).  Vecajai sabiedrībai tas nebija ne aktuāli, ne tas atbilda tās paradigmai – peļņai nepieciešami lojāli patērētāju sabiedrībai, ne nacionāli īpatņi. Šodien mums nedrīkst būt vienaldzīgi jautājumi: kas esam? kāpēc esam? Palūkojieties uz mūsu Latviju – tā kā dzērājpuisis mētājas no viena grāvja otrā, neredzot savai kustībai patieso jēgu! Rezultātā: nepiepildītas, bezmērķīgi, bezjēdzīgi nodzīvotas pilsoņu dzīves, paaudzēs dzēšami parādi „naudas maisiem”. Un nelolosim ilūziju, ka šādos bezmērķa tautas dzīves apstākļos situēta pilsoņa dzīve ir ar kaut ko vērtīgāka par trūcīga bezpajumtnieka dzīvi.

Kopsavilkumā var teikt, ka alternatīvo skolu nepieciešamību diktē šādi iemesli.

  • * Pirmkārt, tas jādara tāpēc, ka sabiedrības smagnējais inertums liedz pietiekami strauji pielāgoties jaunām situācijām.
  • * Otrkārt, tāpēc, ka liela daļa sabiedrības nebūt nav gatava pieņemt ko jaunu, neatbilstošu iedibinātām, pārbaudītām tradīcijām.
  • * Treškārt, tāpēc, ka pastāv ideju daudzveidība.
  • * Ceturtkārt, cilvēku dažādību dēļ. Vilbera, Gebsera u.c. psihologu pēdējo laiku pētījumi liecina, ka cilvēka evolūcija saistāma ar būtiski atšķirīgiem apziņas līmeņiem (Vilbers izdala astoņus). Cilvēks kā indivīds iziet to pašu evolūciju, ko cilvēce kopumā. Tas nozīmē, ka apziņas līmeņi pakārtoti katra cilvēka individuālai evolūcijai un ka pastāv principiālas atšķirības starp dažādu indivīdu sapratnēm.
  • * Piektkārt, tāpēc, ka nepieciešamas dzīvas laboratorijas, kurā var tikt aprobētas jaunas idejas, kur būtu iespējas skolotāju brīvai un radošai pašizteiksmei.

Ļoti cerīga ir pašreizējā vecāku aktivitātes palielināšanās. Tajā saskatāma patiesa sabiedrības un skolas vienotības pazīme. Domāju, ka vecāku iniciatīva alternatīvu skolu veidošanā ir vērtējama kā pašorganizējoša parādība ceļā uz jaunu izglītības modeli, uz cerīgu Latviju.


Ojārs Rode
, tautskolas „99 Baltie zirgi” vadītājs


  • Vecāki, esiet vecāki un neaizmirstiet vectētiņus un VECMĀMIŅAS

  • Dažas manas, dažas noklausītas, dažas Ojāra ierosinātas domas:
    Daudzi arvien pieaugošās psihologu saimes pārstāvji par tādiem kļuvuši, lai saprastu kā atrisināt savas problēmas. Viņi atzīst, ka tos patiesi iepriecinātu, ja viņu palīdzība patiesi nebūtu nepieciešama.
    Džons Teilors Gatto viena no savām labākajām esejām “Kongregācijas princips” pievērš uzmanību tam, ka faktiski tagad abi laulātie visu dienu pavadot darbā salīdzinošas cenās saņem tikai mazliet vairāk kā pirms simts gadiem, kad strādāja visbiežāk tikai vīrietis. Tātad aplūkotās problēmas ir ekonomiskās sistēmas radītas.
    Greizajā izglītības sistēmā strādājošie pedagogi un pārvaldes darbinieki ir nenovērtēts mūsu valsts zelta fonds.
    Bērni “netaisni” un noraidoši izturas pret vecākiem un izglītību tāpēc, ka viņiem tiek darīts pāri. Ir svarīgi saprast kur un kā mēs viņiem darām pāri.
    Jebkuras atkarības, pat tās, ar kuram mēdz lepoties daži politiķi – darbaholisms, datoratkarības, u.t.t. ir cilvēku bēgšana no viņiem nepieņemamas realitātes. Kas ir nepareizi, ko pilnīgi nevajadzīgi paciešam katrs pats savā dzīvē, ģimenē?
    !!!! Ir uzkrītoši, ka gan augstāka līmeņa mācību programmu veidotāji (tā šodienas pasaulē ir faktiski uzņēmēju spiediena rezultāta radusies augoša industrija), gan kvalificētu darbaspēku izmantojošu uzņēmumu vadītāji gan Latvijā, gan gandrīz visur pasaulē kā savu lielāko vajadzību uzsver jaunā darbinieka komunikācijas prasmes, kas skolā mērķtiecīgi un sistemātiski veidotas netiek, drīzāk otrādi.
    LU Fizikas fakultātē, pielaidei laboratorijas darbiem studentiem bija jāizpilda tests par teoriju, kas saistīta ar konkrēto laboratorijas darbu. Laika perioda no 1960.-1980. gadam studenti šais testos uzrādīja arvien sliktākus rezultātus. Kas vainīgs – arvien pieaugoša seklās, fragmentārās informācijas plūsma, vai mūsu neprasme neļauties informatīvajai narkomānijai? Un bērniem un jauniešiem jau parasti par kaut ko tādu pat netiek pateikts.
    Enerģijas pārbagātības un pastāvīga komforta pieauguma laikmetā, kas vēl nav beidzies, ekonomikai pārsvarā bija vajadzīgi izpildītāji. Darba tirgū bija vajadzīgi darba ņēmēji, tagad pat algotam darbam ir vajadzīgi faktiski darba devēji, cilvēki, kas gandrīz jebkurā situācijā nenolaiž rokas.
    Japānā daudzi cilvēki rakstot ar abām rokām. Arvien skaidrāka top vajadzība cilvēkam attīstītie gan mākslas, gan eksaktajā laukā. Tā faktiski bija viena no 1960.-1970. uzsāktās vērienīgās izglītības sistēmas globālās reformas vadlīnijām. Einšteins spēlēja vijoli un lasīja “smago” Dostojevski.
    Kāpēc skolās ir jāmācās tik daudz tās matemātikas, kas faktiski sagatavo diferenciāl- un integrālrēķinu apguvei. Vai būtu iespējams skolā atgriezties pie Kiseļeva ģeometrijas? Cik liels ir kvalitatīvo uzdevumu īpatsvars fizikas mācīšanā?
    ————-
    Cik % no šodienas cilvēkam nepieciešamām zināšanām dod skola? Vai vecāki spētu dot savu pasūtījumu skolu sistēmai un izdevējiem?

  • “Novērojumi un īpaši pētījumi apliecina, ka ar katru gadu pieaug nihilisms, necieņa, nedisciplinētība, nevēlēšanās mācīties.”
    par nihilismu to Serafimam Rouzam ir grāmata: “Cilvēks pre Dievu”, latviski varbūt kādā bibliotēkā, bet krieviski:
    http://www.pereplet.ru/misl/rouz3/rouz3.html

  • “Planētas gaišākie prāti māca, ka tas iespējams tikai vienā ceļā – ļaujot cilvēkam piepildīt savu mūžseno sapni: iegūt patiesu brīvību. Šis solis, kā tas skaidrots Veseluma ideju humānistiskājā paradigmā (sinerģētikā – rezonanses efekts), sola „kvantu” lēcienu cilvēka psihē un jaunradē.”-
    Nu nezinu vai skolēni alkast pēc patiesas brīvības , cik es vēroju savus bērnus viņi ir tik drudžaini pieķērušies visādām materiālām lietām , kuras viņus burtiski vajā uz katra soļa šī pastāvošā materiālisma subkultura ir aizvilinājusi
    mūsu jaunās atvases pa maldu ceļiem . Droši vien
    reformējot skolu sistēmu varētu būtiski ierekmēt
    jauno cilvēciņu sapratni par lietām ko piemin autors.
    Kā vienmēr uzsvēršu arī ticības mācības nozīmi cilvēka garīgās brīvības iegūšanai .

  • Iveta,
    kādēļ tu tā uzsver “ticības mācības nozīmi”? Ko tieši tu vēlētos, lai bērniem māca ticības mācībā? Iemācīt, kam ticēt? Varbūt tu varētu noformulēt (pareizu) ticēšanu – ko Tu ar to saproti?

  • Labs jautājums IVO !
    Es vēlētos lai ticības mācībā bērniem iemācītu 10. baušļus un mācītājs (skolotājs) tos arī bērnam izskaidrotu . Piemēram:
    1. Bauslis. “Tev nebūs citus dievus turēt Manā
    priekšā.” ( mans skaidrojums : Dievs ir
    zemes radītājs un mūsu uzdevums Nr.1 ir
    klausīt, godāt , cienīt un mīlēt savu
    Radītāju un turēt viņa likumus augstāk
    par visu pārējo, kas pastāv pasaulē.)
    2. Bauslis. “Tev nebūs Tā Kunga , sava Dieva Vārdu
    nelietīgi valkāt” (Nedrīkst tā runāt ak
    dievs ; ak jēziņ ; dieviņš un t. t.)
    3. Bauslis. “Piemini sabata dienu ka tu to svētī.”
    Ja vajag turpinājum sekos .

  • * Es vēlētos, lai bērni no savas personīgās pieredzes, mācoties, domājot… no vecāku, vecvecāku piemēra, draugiem, bet galu galā PAŠI saprastu, kas ir labs, kas slikts. PAŠI apgūtu gan to, kas rakstīts 10 baušļos, gan vēl daudz ko vairāk – arī to, kas tajos nav iekļauts.
    * arī izpratnei par Dievu, radītāju, kopējo informatīvo lauku, augstāko saprātu, dabas likumsakarībām.. manuprāt, ir jārodas pašizziņas un pieredzes veidā, nevis tādēļ, ka kāds MĀCA, kā ir pareizi. TĀ JAU PAŠOS PAMATOS IR BRĪVĪBAS IEROBEŽOŠANA!
    * cita starpā, kā un kopš kura laika radās mums zināmais KALENDĀRS – ar darba dienām un svētdienu? Es saprotu ziemu/vasaru, dienu/nakti, saulgriežus, mēness fāzes.. zinu, ka dažādiem augiem ir savs dīgšanas, ziedēšanas, augļu nešanas laiks… Vai mūsdienu Latvijā pazīstamajam 7-dienu cikla – nedēļu kalendāram ir kāda saistība ar dabas un/vai cilvēka dzīves ritmu? Kurš to izdomāja?


    Varbūt vienreiz patiešām kļūsim brīvi un arī bērnu izaugsmei pacentīsimies nodrošināt, cik iespējams, DABISKUS apstākļus? Lai viņi paši nebaidās uzdot jautājumus un patstāvīgi meklē atbildes!

    (to, vai vajag turpināt.. atstāju Tavā ziņā)

  • Ivo, tava piedāvājuma “arī izpratnei par Dievu, radītāju, kopējo informatīvo lauku, augstāko saprātu, dabas likumsakarībām.. manuprāt, ir jārodas pašizziņas un pieredzes veidā” ideālākais kopsavilkums ir, ka bērnam nav vajadzīga izglītība, jo kam fizika, ķīmija, bioloģija un reliģija, ja jau visu PAŠI, lai pētam.

  • Ir jēga/drīkst vispār kaut ko, tais skaita baušļu mācīt bērnam , kas nāk no ģimenes. Es nerunāju par tiem bērniem, kas “skaitās” ģimenē, bet nav no ģimenes, jo tā cilvēku savienība, kas audzina bērnu nav ģimene.
    Es uzskatu, ka par ģimeni var saukties tā kopība, ko vieno kāds rakstīts vai nerakstīts kodekss, ētika.
    Ievietoju saiti uz ģimenes “paragkodeksu”
    http://www.philos.lv/Gimenes_kodekss.html
    Iespējams to derētu visu pilnībā pārpublicēt TF
    Es kā pedagogs ar pilnu atbildību esmu gatavs darboties ar bērniem, kas nāk no īstas ģimenes. ne-Cilvēkus un nihilistus apmācīt mani ir jāpiespiež, šai ziņa esmu grēkojis, jo valsts skolā man bija jāmāca ļaunu
    (ļaunums = apzināti darīt citam slikti; apzināti iegūt nepelnitu materiālo atlīdzību=krāpt)
    cilvēku un krāpnieku bērni

  • Linina Iveta 17.02.2011., 15:49
    2. Bauslis. “Tev nebūs Tā Kunga , sava Dieva Vārdu
    nelietīgi valkāt” (Nedrīkst tā runāt ak
    dievs ; ak jēziņ ; dieviņš un t. t.)
    ———
    izsauciens “ak Dievs!” ko nosoda mūsu inkvizitore Iveta
    faktiski ir šautru lūgsna, kas IR DIEVAM TĪKAMA

  • svētums un svētulība ir polāri pretējas lietas
    pa vidu ir atklāta izlaidība

  • svētulība=sātanisms

  • Te nu mēs esam ! Nonākam pie māceklības. Kas ir mācakļi un kas mācītāji . Bibliskā izpratnē viss ir
    skaidrs mācītājs izvēlas mācekļus . Pasaulīgā izpratnē mēs zinām kā notiek tagad , mācītājs pasniedz zināšanas , kuras valsts ar likumu ir noteikusi un rezultāts ir kā raksta autors
    “Novērojumi un īpaši pētījumi apliecina, ka ar katru gadu pieaug nihilisms, necieņa, nedisciplinētība, nevēlēšanās mācīties.”

  • Ivo – vai šis ir piemērs kā NERAKSTĪT KOMENTĀRU?
    bet kā lai uzraksta emocijas, kas te ir 80% teksta
    ————
    Taisnība Iveta
    ES ESMU
    no nācis līdz tam, ka
    *
    1. nekādas mācību programmu pilnveides; var un vajag meklēt vispirms tos šodienas dzīvē vajadzīgos gan praktisko, gan teorētisko zelta graudus, kas izveidotu
    nākotnes cilvēka, tā bērna par ko mēs priecātos, … ( tiešām meklēju TAM vārdu) jaunās skolas, brīvās skolas ( atkal meklēju vārdu) pedagoģijas teorētisko pamatojumu un to mācību programmas pamatu. Ir skaidrs, ka būs vajadzīga kaut kāda bauslība -> skolas iekšējās kārtības noteikumi
    2 ir programma Comenius -> nu ir vajadzīgs šī laikmenta “lielais didaktiķis” vai “lielo didaktiķu varenā kopa”
    patiesībā katrs ir aicināts; kamēr runa ir par apmācību 1.-3. klasē visi jestri un gudri un forši
    JO
    tas taču vēl samēra labi iet cauri vecajā sistēmā, tas strādā, gandrīz OK; vecā sistēma sāk diži atņirgties jau ap 5. klasi, man ir aizdomas par to, kāpēc tur tas tā un par to rakstu publikāciju un eksperimentēju, ceru kaut kāds materiāls būs ….. katrā gadījumā ne šodien
    ***
    atsēdināja mani uz bauslības
    manas domas ir ka pārdomāti stāstīt un ieviest ticības mācibu pirms 12-14 gadiem, kristīt pirms 18 vai 21 gada IR DIEVA VĀRDA NELIETĪGA VALKĀŠANA
    ,,, patreiz lasu Jānis Pavlovskis ( tēvs Andrejs, franciskānis kapucīns – katoļu katehisms 1995
    ……
    2. skola ārēji izskatīsies
    http://www.draugiem.lv/gallery/?pid=112623124
    bet tajā būs gan vadība, gan skolotāji, gan skolotāju mācekļi, kaut reizēm patiesi patiesi mācīs kāds piecgadīgs bērns; skolotājiem SKOLAI-ZINĀŠANĀM ir jābūt, bet bērnu brīva skola nedrīkst būt farisejiska;
    3. faktiski brīvā skolā nedrīkst būt obligatu mājas darbu, bet ir nepieciešami rosinājumi darboties; rosinājumi mācīties visur, visu mūzu u.t.t.

    ———–
    savā gara esmu protestants , pat brīvdomātājs; bet si ekumenistu un brīvdomātāju un u.t.t. metodiskā nabadzība un kailums, nu piedodiet; ar plikatām man nav pa ceļam

  • Mja, humānisms ir atbalsta stabs uz kura radība ar līdzību Radītājam atmet Viņu un uzskata sevi par centru ap kuru griežas pasaule. Respektīvi cilvēka lepnības ideoloģija, nostādot savu grēka pilna dabu centrā un aizsargājot tās intereses ar dažām juridiskām robežām.
    Diezgan labs darbs, par šeit bieži piesauko humānismu:
    “В общественное сознание прочно вошло понятие «Возрождение», трактуемое как явление несомненно положительное. Сколько мы знаем высказываний классиков марксизма и революционных демократов! «Это был величайший прогрессивный переворот из всех пережитых до того времени человечеством, эпоха, которая нуждалась в титанах и которая породила титанов…» (Энгельс). «В сторону пошлые споры схоластические! – воскликнул средневековый человек. – Дайте упиться одами Горация, дайте подышать под этим светлым лазоревым небом, насмотреться на роскошные деревья, под тенью которых и кубки с соком виноградных гроздей, и страстные объятия любви перестают быть преступлением» (Герцен). Конечно, явление Возрождения было исторически неизбежно как следствие радикального уклонения католической церкви от истины Христовой. Подавление свободы, насилие вплоть до костров инквизиции, превращение церкви в государство над государствами и т.д. не могло не восприниматься человеческой личностью иначе как гнет, и протест был неизбежен.

    Но цель этой статьи – вовсе не анализ причин, приведших к Ренессансу. Не буду рассматривать и прогрессивные достижения этой эпохи, они достаточно широко известны. Важна содержательная сторона явления.

    Европейское человечество, имея католицизм как единственный вариант христианства, шарахнулось от него и угодило в другую крайность. Религиозный человек является носителем теоцентристской модели мира, то есть для него Бог – центр мира. Человек эпохи Возрождения стал автором иной, гуманистической модели – антропоцентристской, в которой человек заменил Бога и превратился в центр мира. Концепция абсолютно лживая, содержащая в себе социальное безумие и ведущая к вырождению и гибели, так как ложь несет в себе семя смерти. Правильнее было бы назвать это явление не Ренессанс, а деградация, не Возрождение, а вырождение. Однако лживое название явления дает человеку лживые ориентиры, и европейское человечество, приобретя сатанинскую гордыню, успешно прогрессирует… к гибели.

    Человек освободился. Но освободился ли? Освободившись от авторитета церкви, он стал освобождаться от понятия греха. Свобода стала распущенностью. Грех (по-гречески – «амортия», то есть «непопадание в цель», «промах») превратился в законодателя, властителя человеческой жизни, то есть человек сделался рабом греха. Человек стал не попадающим в цель своего бытия, он уклонился от жизни в смерть. Возникновение эпидемий сифилиса связано со временем «Возрождения» отнюдь не случайно! Но ничто не вразумило европейское человечество. Что из того, что Гамлет характеризует эпоху:

    И добродетель в этот жирный век

    Должна просить прощенье у порока?

    Если «Возрождение» можно условно охарактеризовать неким подобием дуализма, т.е. аналогией равенства Бога и человека, то дальше развитие пошло, как известно, по пути последовательного удаления от Бога и превращения человека в кумира. ”

    IV

    Столь же нелепо, как обозначение эпохи Возрождения словом «Возрождение», употребление термина «Просвещение» по отношению к эпохе Просвещения. Для христианского сознания просвещение связано со светом Христовой Истины, светом, исходящим от Бога как источника света и жизни. В тропаре на день Богоявления поется: «…явлейся Христе Боже и мир просвещаяй, слава Тебе».

    Какой же свет дал название эпохе Просвещения? Свет человеческого разума. Как известно, разум человека сделался высшим судией, высшим правителем мира. Природа человека стала отправным моментом совершенствования человечества (при том, что о падшести этой природы было забыто). Свобода человека была абсолютизирована. Материализм сделался господствующей системой взглядов. (Деизм Вольтера и Руссо классики марксизма справедливо относили к форме материализма.) Был сделан внушительный, по сравнению с эпохой Возрождения, шаг к практически полному освобождению человека от Бога.

    И опять активно применяется система дезориентирующих подмен основных понятий. Человеческий разум? Воистину в нем можно усматривать подобие Богу! Свобода? Это незыблемый закон Божий! Да вот беда: и разум, и свобода человека поставлены выше Самого Бога, сделались самодостаточными. А если судить по плодам, принесенным этой системой подмен, то невооруженным взглядом видно, как программированное «царство разума» при внешнем прогрессе воплотилось в царство безумия, пороков, озлобления и бесперспективности.

    Однако, в свете этого «Просвещения» развивается новейшая история, в лукавом свете продолжаем находиться и мы. Революции XVIII–XX веков – плоды «Просвещения». Каннибализм, геноцид, самоуничтожение народов, нацизм, марксизм и т.д. – все эти жуткие явления имеют в себе «просветительскую» основу. О каком же «свете» может идти речь? Только о свете сатанинском! Однако, чтобы быть понятым, я должен говорить, например: «Художник эпохи Возрождения» или «литература эпохи Просвещения». Таким образом, все мы включены в систему глобальной подмены ценностей. Иначе мы лишаемся контакта с другими людьми.

    V

    Картина становится полной лишь при учитывании того, что, собственно, и «Возрождение», и «Просвещение» находятся в русле развития еще более общего явления, носящего вроде бы красивое имя – гуманизм. В начале статьи я уже говорил об отождествлении гуманизма с христианством. Эту идею первым высказал Гегель. А теперь ее поддерживают даже некоторые христианские мыслители. Обыденное сознание усматривает в гуманизме лишь одну сторону: гуманность. Для многих людей гуманизм от гуманности ничем не отличается, а на самом деле – различие кардинальнейшее! Гуманность – это человечность, человеколюбие, то есть все то, что входит в христианскую заповедь любви к ближнему. Гуманизм же является отрицанием христианства.

    «Система взглядов гуманизма впервые формируется в эпоху Возрождения. Гуманизм выступает в это время как широкое течение общественной мысли, охватившее философию, филологию, литературу, искусство… Гуманизм формировался в борьбе столько с феодальной идеологией, сколько с религиозной догматикой, духовной диктатурой церкви. В итоге гуманисты… противопоставили богословско-схоластическому знанию знание светское, религиозному аскетизму – наслаждение жизнью, уничижению человека – идеал свободной, всесторонне развитой личности» (БСЭ. М., 1972. Т. 7. С.444). Дальнейшее историческое развитие гуманизма, ставшего основой идеологии капитализма и коммунизма, не коснулось его корней. А корнями этими всегда оставалась идея автономии человека по отношению к Богу, самодостаточности человека и восприятия им самого себя как высшей ценности.

    VI

    Но возникает закономерный вопрос: на основании чего Гегель, гениальный человек, утверждает, что освобождение от Бога есть истинное христианство? Предметом этой статьи не является исследование мыслительного процесса философа. Нужно лишь сказать, что он, несомненно, находился в русле развития идей «Просвещения» и гуманизма, корневой основой которых является антихристианство. Не случайно диалектика Гегеля легла в основание самой безумной концепции – марксизма. Не случайно замечательный русский мыслитель Иван Киреевский еще в XIX веке предупредил: гегельянство есть тупик европейской мысли. Гордыня человеческого ума ослепила человека и сделала практически не способным к восприятию Откровения и Истины Христовой. ”

    vairāk: http://www.sinodipc.ru/index.php?id=88

  • Taisnība relikt
    Esmu to tautas vardarbīgo kustību un revolūciju laiku pētījis rūpīgi un aiz tā spožuma arī tā postu saskatījis.
    Runa jau faktiski ir par to, ka tai 500 gadus Rietumeiropā ilgušajai atmodai (ar šādu bļitku pasniedz pūlim) vai patiesībā sātanisma izplatīšanas ofensijai (kas tā patiesībā ir) ir jādara gala, nu jau paši sātanisti to pat saprot
    bet
    zini inerce, vilcienu nevar uzreiz apturēt
    TIESA šim īstas ticības mīdīšanas kājām un šim īstas ticības atrašanas un atgūšanas laikam
    (JO katra atmoda un renesanse vienmēr ir divvirzienu šoseja)
    šoreiz ir vesela virkne blakusefektu – tehnoloģiju, kas nav ne labas, ne sliktas, bet grandiozi palielinājušas cilvēka zināšanu loku un adptācijas spēju videi; ir saražots milzum daudz visfantastiskāko un burvīgāko kruķu/važu
    vajag ar TO tikt skaidrībā
    nužno razobratsja
    eng – education – ko nozīmē tas nekādais vārds
    obrazovaņije – veidošana-<-tēla atveide
    izglītība – glītveidošana<-veidošana ņemot vēra augstākos lietderības visaugstākos standartus

  • Nav “sliktas informācijas” vai “labas”.
    Informācija vienkārši ir.
    Svarīgi ir, ko tu ar infromāciju dari.
    _
    Miljardiem cilvēku TEV katru dienu skaidro/s, ka filma Zeitgeists ir pasaules pārņemšanas plāns vai vienīgā saprātīgā izvēle saprātīgiem cilēkiem, vai, ka Kristietība ir smadzeņu saklošanas metode vai vienīgais īstais ceļš…
    _
    Ar atvērtu prātu uztver visu informāciju.
    Tad TU kļūsti atbildīgs par savu rīcību, nevis seko baram.
    Tad TU kļūsti brīvs no citu cilvēku viedokļa, atzinīga novērtējuma un sabiedrības spiediena.
    Tad TAVA rīcība būs brīva no tā, ko saka un domā citi – vienalga – labu vai sliktu.
    _
    TU sajutīsies/būsi brīvs, kad TU PATS pieņemsi katru dienu lēmumu pēc lēmuma.

  • >>> Ivars “eng – education – ko nozīmē tas nekādais vārds”
    http://www.babeled.com/2008/11/27/word-power-education/
    Īsumā (tiem, kas nesaprot angliski): angļu “education” cēlies no latīņu “educare”, kas, savukārt, veidots no diviem vārdiem (ex=ārā; ducere=vest, vadīt). Tātad angļu valodā “izglītot” nozīmē “vest/vadīt ārā”. Arī nav slikti, vai ne? :)
    ***
    Ivars
    18.02.2011., 13:09 “bet kā lai uzraksta emocijas, kas te ir 80% teksta”
    Arī SKOLĀ ir ap 80% emociju. Ja ne vairāk.
    Bez tā NAV patiesības.
    Mēs varam gribēt un prast MĀCĪT. tas ir labi. Bet vēl LABĀK, ja mēs gribam un protam būt tādi, no kuriem vēlas MĀCĪTIES.
    Te viens piemērs, varētu to nosaukt par “SKOLA skolā” (arī angliski):
    http://www.youtube.com/watch?v=3xgQIokLsDI&feature=related

  • Pavīdēja te kādreiz IVO doma par TF tezauru
    Tagad, kad Tu Agnese man paskaidroji vārda izglītība anglisko nozīmi, kad es esmu ieskicējis šī vārda krieviskās nozimes skaidrojumu, bet varētu to izdarīt lielā apjomīgā rakstā, kad es te kaut kur esmu ieskicējis ko tas vārds nozīmē Ķīnā, kas esmu tuvojies latviskā vārda izglītiba jēgai, kas pati no sevis paredz izglītibu vismaz kā pie Ojāra, latvietim, kas ir šī vārda cienīgs ….. prasās TF tezaurs, jo mēs jau kļūstam par īpašu, ar citiem latviešiem nesajaucamu tautu; nu jā un īpašs jau nozīme TIKAI TO, ka ar kaut ko būtiski atšķiramies, ir aizdomas, ka uz labo pusi
    ———–
    rakstu rakstu par vārdu izglītība, protams vispirms paskatos , kas JAU IR uzrakstīts, un JAU IR uzrakstīts pietiekami daudz laba un sakarīga

  • Cik atceros, tad grieķu valodā jēdziena “skola” etimoloģija bija saistīta ar brīvo laiku.
    Izglītība (skola) pēc būtības IR privilēģija, un tā IR domāta brīvības paplašināšanai sabiedrībā. Viņi gan skološanos nesaprata tik daudz kā reproducēšanu, gatavu atbilžu pavairošanu, bet kā domas dzemdināšanu un skaistuma, harmonijas radīšanu(metanoja, kalanētika utt.)

  • Izlasot visu iepriekšējo- grieķu skolai jau vēl lāga nebija ko atkārtot, literatūru viņi dziedāja, tāpat kā vēsturi. Harmoniskā personība- garīgais sabalsots ar fizisko. To ideālu taču atjaunoja Apgaismības metodika un, starp citu, popularizēja arī padomju skola. Te mēŗķis visos gadījumos bija domāt un par savu zemi atbildēt spējīgs pilsonis, kuram vajadzēja arī šo zemi aizsargāt. Un tieši grieķi ieviesa sacensības garu- agonu.
    Ja paskatāmies no šī skatu punkta- protams, ka Latvijai ir vajadzīgi apzinīgi, spriest spējīgi pilsoņi, kuri vajadzības gadījumā spētu savējos aizsargāt.
    Vai to bez ģimenes ievirzes kā mērķi pieņems jebkurš bērns?
    Fiziskā sagatavotība krītas, jo armija nav obligāta, tāpēc var nedarīt vienu, otru, trešu – un rezultats ir ārstu satraukums par veselības stāvokli.
    Izvēlēties var ļaut cilvēkam, kas ir iemācījies valdīt savu ķermeni un domāšanu. Kamēr tas nav noticis, kāda izvēle?
    Alvis Hermanis jau
    Oblomovu(klasisko neizlēmības un slinkuma paraugu) šodien traktē kā cilvēku , kas grib dzīvot pēc savas izvēles . Vai to mēs novēlam saviem bērniem?
    Par izglītību kā sistēmu domājot – tieši uzspiesta sistēma rosina tai pretoties. Ja viss tiek atļauts, nerodas pretspiediens, kas ir diezgan produktīva lieta.
    Protams, var rakt vēl dziļāk, un tad nonāksim pie tā, ka būtu ļoti progresīvi ieviest(atjaunot) zēnu un meiteņu skolas. Tagad pacelts arī jautājums par skolotāju sastāvu skolās. Arī tam ir nozīme, ka lielās skolās pilnīgi nojūk orientācija, vienas vienīgas skolotājas- uz ko lai orientējas puiši? Un kāpēc tā ir, vai te kādam jāstāsta?
    Rodes kungs savu skolu veiksmīgi ir izveidojis dabas vidē. Kopš bērnības atceros to skaudību, kāda man bija pret lauku māsīcu, ka viņai pie skolas bija “izmēģinājumu lauciņš”, kurā bērni paši sēja, stādīja, kopa un novāca sēto un stādīto. Arī tur sacentās, un tas nebija sliktākais- jo lai kļūtu par labāko, bija jāiegulda darbs. Izmēģinājumi arī pastāvēja- tur apputeksnēja augus un skatījās, kas sanāk, potēja un acoja. Kas rīdziniekam to deva? Patiesībā man šķiet, ka to jauno, ko meklējam, vajag atrast piedzīvotajā un piemirstajā. Mani kā mūzikas skolas audzēkni veda uz tekstilrūpnīcu un saldumu ražotni, lai zinām, kā izskatās reāls darbs. Vai teiksiet, ka tas nebija vajadzīgs? Tā tika pamatots, ka darbs ir visa pamatā. Un skolēna darbs ir viņa mācību stundas. Atzīmes ir alga.
    Bet par izglītību mūža garumā – tā nu ir izredzēto privilēģija, kas nebūt negarantē materiālo labklājību.

  • >lurike 20.02.2011., 23:37
    A – Manuprāt vissaturīgākais komentārs konkrētajam rakstam; tas manuprāt pat saturīgāks par Ojāra rakstu.
    B – lurike>Te mēŗķis visos gadījumos bija domāt un par savu zemi atbildēt spējīgs pilsonis, kuram vajadzēja arī šo zemi aizsargāt Manai latviešu valstij ir vajadzīgi tās sargi => Mans pienākums ir vajadzības gadījumā aizsargāt savu valsti=> JA šī valsts ir definējusi, ka tai ir tikai profesionālu algotņu aizsardzības (nemelojiet funkcionāri – uzbrukuma) spēki TAD man ir jāsaprot, ka mana zeme ir neaizsargāta un tai ir vajadzīgi brīvprātīgi tās zemessargi=>
    ——————–
    Mācību iestādēs, kas ir lojālas Latvijas valstij darbojas Latvijas jaunsargu kopas un visi īstas Latvijas skolas pedagogi un audzēkņi tiek gatavoti aizsargāt savu ģimeni, tautu un valsti=> Īsts Latvijas patriots saprot, ka valsts aizstāvāma un KOPJAMA ne tik daudz ar karaspēku cik ar gara spēku =>

    ( tās te bija asociācijas un diskusija tikai par “lurike” teksta pirmo rindkopu; pilnvērtīgai diskusijai būtu jāpieslēdz “draudzes princips” un “Hernhutiešu mācība”; manuprat par produktivu pamatskolas darbu var runāt tikai balstoties uz atslēgvārdiem
    “aktivitāte” – 2 stundas dienā līdz labiem sviedriem
    “vārds” – 2 stundas dienā darboties ar dažādiem vārdiem
    “skaitlis” – zināt, ka 2×2=4 un par to nefilosofēt)

  • tehniska piezīme – interpretators interpretēja trīsturiekavas tā kā viņam bija likts un nu atkal IR vajadzība tekstu rediģēt vai vismaz šai piezīme norādīt, ka iepriekšēja komentāra
    B daļā es faktiski komentēju “luriķe komentāra teikumu:
    !!!!
    Te mēŗķis visos gadījumos bija domāt un par savu zemi atbildēt spējīgs pilsonis, kuram vajadzēja arī šo zemi aizsargāt.
    !!!

  • Luriķe pateica lielu/ābeces patiesību, būtībā par brīvību:
    “Izvēlēties var ļaut cilvēkam, kas ir iemācījies valdīt savu ķermeni un domāšanu. Kamēr tas nav noticis, kāda izvēle?” Jā – kāda brīvība?
    Vakar, skatoties LNT “Intelekta apokalipsi”, kur arī bija runa par brīvību un atkarībām, man radās šādi atzinumi:
    “Brīvības nav, jo esam atkarīgi no Dieva/Kosmosa likumiem” vai:”Brīvība ir tad, kad esi atkarīgs no Dieva/Kosmosa likumiem”.

  • Pārdomas pēc tikšanās SAULES DĀRZĀ
    Kas ir Saules Dārzs?
    Saules Dārzs tā ir Pasaules radītāja Dzīvības Plāna sistēma, kas balstās uz gaismas un mīlestības

    principiem
    ir pretstats Pasaulē eksistējošai Piramidālai sistēmai.
    Jūtams, ka cilvēkus šokē vārds Dievs un jēdziens NERELIĢISKA it kā šie jēdzieni būtu pretrunā.

    Lai saprastu saules dārza principus nepieciešams ieviest skaidrību šo jēdzienu būtībā

    Kas ir reliģija?
    Pasaulē trūkst pamatzināšanu par pasauli kā vienotu veselu organismu, kur katra tās sastāvdaļas ir viena veseluma sastāvdaļa un ikvienai tās daļai ir nozīme kopējā pasaules virzībā. Tāpēc dievišķā būtība ir Radītāja noteiktās Dzīvības Programmas likumīgs pamatojums un realizācijas virzošais spēks. Dievs nav jāpielūdz, bet jāatrodas dialogā, jāuzklausa Dieva Padoms un ar apgaismotu dvēseli un lielu dievišķo mīlestību jāpilda sava sūtība Dieva Pasaules ilgtermiņa eksistences nodrošināšana. Tas arī ir Saules staru uzdevums ar mīlestību un gaismu radīt pārtikušu dzīvi pretēji piramidālām parazītiskām patērētāja sistēmām./Parazitēt uz citu rēķina./ Pēc zinātnes specifikas tā ir dabas zinātne, kā tā bija līdz Reliģijas pirmsākumiem /jūdaisma, Pāvila ievirzītā un Romas imperatora Konstantīna realizētā „Kristietība”/, kas ievirzīja jaunu attieksmi pret Dieva pasauli radot šķiru sabiedrību, augstprātību, alkatību un naidu kā rezultāts ir šodienas izlaupītā, izpostītā pasaule ar slimībām, nabadzību un dabas katastrofām.

    RELIĢIJA ir šķiriska politizēta ideoloģiska mācība pazemības, paklausības un baiļu ieaudzināšanai cilvēkos, lai nodrošinātu civilizētas diktatūras nosprausto mērķi. Reliģiskais Dievs ir izredzētās tautas valdnieks, KUNGS, kuram vienīgam tiks dotas pasaules /globalizācijas/ pārvaldīšanas tiesības un izvērst genocīdu pret cilvēci. Reliģijā ir elkdievs, kurš pēc reliģiskās morāles tiek pielūgts un kuram jātic, kaut gan ticības vienīgais ieguvums ir pēcnāves atalgojums, kā to sola Pāvils, vai arī cilvēka psihes sakārtošana mērķtiecīgai rīcībai. /talismana efekts/.

    Tāpēc cilvēku attieksme pret dievišķo būtību ir analfabēta, bez loģiska pamatojuma un apgalvojums „ticēt” vai „neticēt” ir katra cilvēka Pasaules izpratnes līmenis, vai ausu valodas fanātisms. Noliegumu varētu attiecināt uz baznīcas dogmām, bet ne uz Dievu, pasaules apdvēseļotāju un procesu virzītāju. To cilvēks neregulē, bet var pildīt Radītāja plāna uzdevumu /sūtību/, vai arī nepildīt.
    Laimonis Skrastins

  • asirietis
    22.02.2011., 01:52
    “Tāpēc dievišķā būtība ir Radītāja noteiktās Dzīvības Programmas likumīgs pamatojums un realizācijas virzošais spēks. Dievs nav jāpielūdz, bet jāatrodas dialogā, jāuzklausa Dieva Padoms un ar apgaismotu dvēseli un lielu dievišķo mīlestību jāpilda sava sūtība Dieva Pasaules ilgtermiņa eksistences nodrošināšana.”
    ***
    Jāatzīstas, ka es tam pilnībā piekrītu. Pie tam saskaņā ar savu pieredzi esmu pārliecināta, ka tas ATBILST tās Grāmatas, ko sauc par Bībeli, VĒSTĪJUMAM. Ja pieiet dialektiski, nevis dogmatiski.
    ***
    Minētajos Rakstos 1.nod. ir atklāts, ka Dievs radīja cilvēku kā tādu pašu dzīvnieku kā visus citus, tikai “pēc sava tēla” (formas līdzība), un lika tiem augļoties un vairoties, piepildīt zemi un valdīt pār citiem dzīvniekiem. Tā bija dzīvība “zoo” izpratnē. Rakstu 2.nodaļā ir atklāta tikai cilvēka kļūšana par t.s. “bios” – Dieva dvaša kā Dieva līdzības piepildītāja (satura līdzība). Dzīvības šajās divās izpratnēs ir dažādas. Un šim Sevis apdvestajam cilvēkam Dievs deva jau pavisam citu uzdevumu: KOPT UN SARGĀT. Un tad turpat 2.nodaļā seko tas “Ēdenes dārzs” un tie “divi koki”, kā arī “palīga” izveidošana (sieviete kā dzimums jau pastāvēja). TĀTAD: kopšanas-un-sargāšanas uzdevums atbilst Dieva līdzības iegūšanai pēc būtības (t.i., Dieva īpašību iegūšanai). Un PALĪGAM šeit bija paredzēta būtiska loma. JA mēs nopietnāk pieietu šo Rakstu pamatpostulātiem, tad arī izšķirošo 3.nodaļu (tur, kur par to “aizliegto augli”, “čūsku”, “lāstu” utt.) atklātu sev jaunām acīm (jeb ar “apgaismotu dvēseli un lielu dievišķo mīlestību).

  • Alkatība un naids pastāvējuši, kamēr pastāv cilvēks. Jo visos laikos un sistēmās no lielās gudrības ir tālu tūkstoši un miljoni cilvēku. Bet kristietību tiešām no vienlīdzības mācības par apspiešanas sistēmu pārvērta Pāvils. Tas neatņem kristietībai tās sākotnējo patosu. Un tas var būt saprotams katram cilvēkam. Kārtējais cildenais mēģinājums noteikt, izveidot vienlīdzību.
    Diemžēl – bet francūži šoreiz var būt autoritātes – viņi savu Lielo revolūciju taisīja ar devīzi “Brīvība, brālība, vienlīdzība”. Pēc simt gadiem kāds uzdeva jautājumu kādam no Francijas inteliģences- vai revolūcijas mērķi ir sasniegti? Atbilde bija- brīvību izcīnījām, brālība pastāv, bet vienlīdzība nav iespējama.
    Mēs varam runāt līdz aizsmakumam par diferencētu attieksmi un katras personības interešu ievērošanu, bet realitātē tas nevar notikt ārēju ietekmju dēļ. Ļoti spējīgs cilvēks var pilnībā zaudēt savas pozīcijas, ja iejaucas , piemēram, vecāku šķiršanās. Ļoti viduvēju spēju īpašnieks var aiziet visiem garām, ja viņš ir atradis sev motivāciju”iziet ļaudīs”.Jaunieti ļoti agri var iekapsulēt sevī ģimenē pieņemtas lietas- piemēram, ārstēties tikai ar ķīmiskajiem medikamentiem. Bet viņa veselības problēmas ārstējamas tikai ar netradicionālam metodēm. u.t.t.

  • Padalīšos ar kādu domu saistībā ar šī raksta tēmu – “alternatīvas izglītības skola” jeb “citādāka skola”, jeb “īsta skola”. (Iespējams, tas šķitīs visai atšķirīgi no autora rakstītā, tomēr, kā es pati jūtu, NE pretrunā ar viņa teikto).
    ***
    Sākumā atgriezīsimies pie tā, ka “Dievs tas Kungs” iedvesa cilvēkam dzīvības dvašu un tad “dēstīja dārzu Ēdenē” kā VIETU, KUR IELIKT ŠO ar Viņa dvašu atdzīvināto cilvēku. Tas vairs nebija tas pats cilvēks, kuram, tāpat kā visām citām dzīvajām radībām, bija jāīsteno programma “augļoties un vairoties, un piepildīt zemi”. Tālāk stāsts vēsta, ka šis “Dieva dvašas apdvestais” bija jāliek kādā īpašā vietā, un ir vērts papētīt, kas tā par vietu. Tātad seko skaidrojums:
    “Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam, kuru bija patīkami uzlūkot un kas bija labs, lai no tā ēstu, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam.” Mēs jau noskaidrojām, ka Grāmatas 2.nod. neiet runa par cilvēku tikai kā dzīvās radības sugu, tāpēc “KOKI” šeit arī nav vienkārši fiziskās barības devēji. Runa iet par ZINĀŠANĀM. “Divi koki dārza vidū” – tā ir gan mācību programma, gan tās metodiskais nodrošinājums. Tālāk ir atklāts, ka “upe iztecēja no Ēdenes, tā slacināja dārzu”, un teikts, ka tā tur “dalījās četrās straumēs”, kuras simbolizē to, ka zināšanas, kuras nobriest kā augļi dārzā, kuru apūdeņo šī upe, ir domātas visām četrām debess pusēm, bez šķirošanas, jeb ka nav viena vienīgā pareizā virziena. (Jā, kas tad ir tā UPE? Par to vēlāk…) Bet kas notika tālāk? Sekoja kāds INTERESANTS PROCESS, kurš izteikts šādos vārdos:
    “Un Dievs Tas Kungs sacīja: “Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam.”
    Tad Dievs Tas Kungs veidoja no zemes ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā un pieveda tos pie cilvēka, LAI REDZĒTU, KĀDĀ VĀRDĀ VIŅŠ TOS NOSAUKS, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds. Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus, bet viņš neatrada palīga, kas viņam atbilstu.” Par KO šeit iet runa? Manuprāt, tas ir acīmredzami, ka par MĀCĪŠANOS. Pie tam par ĪPAŠU mācīšanos, par tādu, kas notiek DIALOGĀ, savstarpējībā. Mums tiek atklāts, KĀDA skola ir atbilstoša jeb saskaņā ar DZĪVĀ CILVĒKA būtību. Skola, kur mācīšanās notiek tā, ka radītājs ir cilvēks. Un SKOLA ir organizēta tā, lai šī radība, kuru Dievs veido savā līdzībā par radītāju, caur visu saņemtu nepieciešamo palīdzību, PALĪGUS. Tātad “Ēdene” ir “alternatīvās skolas” oriģinālais prototips.
    ***
    NB! O.Rode: “Taču brīvlaišanas mehānisms (nemāku teikt vai apzināti vai nē) tika izstrādāts tā, ka tās autori panāca lielāku ražību, bet saglabāja domāšanas kūtrību. Loģiski būtu, ja mēs spertu nākamo soli un atbrīvotos arī no pēdējās. Planētas gaišākie prāti māca, ka tas iespējams tikai vienā ceļā – ļaujot cilvēkam piepildīt savu mūžseno sapni: iegūt patiesu brīvību. Šis solis, kā tas skaidrots Veseluma ideju humānistiskājā paradigmā (sinerģētikā – rezonanses efekts), sola „kvantu” lēcienu cilvēka psihē un jaunradē.” = GALVENAIS

  • Var runāt par katru no alternatīvās skolas nepieciešamības pamatojuma tēzēm, bet par 1.

    * Pirmkārt, tas jādara tāpēc, ka sabiedrības smagnējais inertums liedz pietiekami strauji pielāgoties jaunām situācijām.”

    Jaunas situācijas – nezināmais. Vai var dzīvu būtni mācīt un apmācīt nezināmajam? Absurds! Ja pieņemam, ka sabiedrība attīstās , notiek evolūcija, ko atzīst arī O.R., tad taču līdz jaunajam nonāk pa jau “iemītu taciņu”, balstoties uz esošo, esošajām zināšanām, kuras pāvēršas jaunā kvalitātē, nevis pārlecot un izlaižot sadaļas, un lēkājot kā pa ciņiem.

    Manuprāt, runāt par izvēles, neizvēles izglītību nav tik svarīgi, cik svarīgi valstij noteikt mērķi. Kas mēs būsim?
    Zvejnieku tauta – brauksim jūrā, lāpīsim tīklus un buras, sālīsim zivis.
    Zemnieku tauta – sēsim, ravēsim, pļausim un novāksim ražu.
    Lielos vilcienos virzienam jābūt skaidram. Tas nosaka vajadzīgo zināšanu komplektu dzīvei. Muļķīgi zemniekam prasīt zināt, kā jālāpa tīkli, bet zvejniekam, kā pļaut zāli.
    Otrs – jāsaprot, ka zināšanu apgūšana ir darbs. Parasti, jo grūtāks, jo saldāki augļi. Ikdienā to arī sauc par mācēšanu strādāt. “Mācēt strādāt” ir galvenais, ko līdz pilngadībai un patstāvībai vajadzētu sasniegt. Ja neizdodas, tad, gadiem ejot, apgūt darba prasmi kļūs arvien grūtāk un grūtāk.
    Tā skola, kura spēj ielikt cilvēkā pamatus “strādātprasmei” – lieliska, kura nē – slikta skola. Kāds skolas nosaukums, kārtas numurs, vai tas tik būtiski?

  • Komentārs par virsraksta domu:
    labāk būtu
    MUMS IR NEPIECIEŠAMAS LABAS ĪSTAS SKOLAS

  • >Indulis 26.02.2011., 11:52
    Lielisks polemikai un diskusijai pateicīgs komentārs. Uz tā var uzbūvēt teicamu vismaz vienas dienas zinātniski praktisko konferenci. 10 Žetoni.
    ———–
    >Vai var dzīvu būtni mācīt un apmācīt nezināmajam? Absurds!
    Manuprāt jebkuras īstas izglītības pazīme. Jau Avicenna teica – slikts tas skolotājs, kuru skolnieks kādā sfēra nepārspēj.
    >Manuprāt, runāt par izvēles, neizvēles izglītību nav tik svarīgi, cik svarīgi valstij noteikt mērķi. Kas mēs būsim?
    Zvejnieku tauta – brauksim jūrā, lāpīsim tīklus un buras, sālīsim zivis.
    Zemnieku tauta – sēsim, ravēsim, pļausim un novāksim ražu.
    Lielos vilcienos virzienam jābūt skaidram.
    < XXI gadsimtā jebkurš politiķis, kas uzdrošināsies tādas rekomendācijas dot kļūs par apsmieklu vai ir apsmieklu un izsvilpšanu pelnījis.
    Tas atspoguļojas EK (faktiski valstu parlamentu analogs ES izpildinstitūcija) struktūrā. Tikai viens no 27 komisāriem ir atbildīgs par izglītību un kultūru
    http://ec.europa.eu/education/index_en.htm.
    Patreiz tā ir Andrula Vasiliu: Ja Eiropa vēlas veiksmīgi konkurēt jaunajā pasaules ekonomikā, mums ir jāpanāk izcilība izglītībā, pētniecībā un innovācijā. Šķiet viņa to grib panākt ar mobilitātes un radošuma kāpināšanu.
    Bukletā par EK personālijām un to profiliem viņa izsakās:
    Gan jauniešu, gan vecāku cilvēku izglītības un mācību augstai kvalitātei būs izšķirīga nozīme Eiropas pārveidošanā par sabiedrību, kuras pamata ir zinātnes atziņas. Komisāre šajā jomā gūs panākumus, virzot ES izglītības un mācību mobilitātes programmas. Šim portfelim ir pievienota daudzvalodība, ko iepriekš pārvaldīja atsevišķi. Komisāre A. Vasiliu ir atbildīga arī par sportu.

    ES ir rezervējusi 7 miljardus eiro mužizglītības atbalstīšanai laikposma no 2007. gada līdz 2013. gadam. Komisare A. Vasiliu ir noteikusi šādas priorities – cilvēku prasmju uzlabošana, piekļuves izglītībai un mācībām paplašināšana, lielākas jauniešu mobilitātes veicināšana un radošākas vides veidošana. Novērtējot augstākās izglītības izšķirīgo nozīmi, komisāre centīsies palielināt ES studentu ar augstāko izglītību procentuālo daļu no pašreizējā 31 % līdz 40 % 2020. gada. Viņa izmantos Eiropas inovāciju un tehnoloģiju institūtu un citus viņai pieejamos instrumentus, lai padarītu pētniecības un studiju vidi enerģiskāku un mūsdienīgāku. Viņa izstrādā arī jauno iniciatīvu "Jaunatne kustībā", kura ir apvienotas un vienkāršotas pašreizējas programmas, lai visiem jaunajiem eiropiešiem sniegtu iespēju uzlabot savas prasmes ārvalstīs.

    JA nepalabosim un tā neatbalstīsim, dzīve no murga pārvērtīsies drausmīgā murgā

    Andrula Vasiliu ir dzimusi 1943. gada Pafosā, Kipra. Laikposma no 1996. līdz 2006. gadam viņa bija Kipras Pārstāvju palātas locekle. Lielāko šā laika perioda daļu viņa bija arī Eiropas Liberālo demokrātu un reformu partijas priekšsēdētāja vietniece. Par Eiropas Komisijas locekli viņa kļuva 2008. gada februārī, kad uzņemas atbildību par veselības jomu,
    http://ec.europa.eu/ commission_2010-2014/vassiliou
    < Lundā būvē kolaideru, kas par pāris kārtām pārsniegs CERN kolaideru jaudu. Iekārta dārga – kādus pāris miljardus eiro vērta; iespējams netika pietiekami nodarbināta, ja Latvijas valsts un vecāki nesapratīs, ka tai šim institūtam jāgatavo kadri un latviešiem tur jābūt. Tur nu ne tikai augstākā bet kāds pusducis visaugstāko izglītību neskādēs. Savukārt labu pavāru, manuprāt pat izcila pamatskolas izglītība spēj neatgriezeniski sabojāt. Tad nu izvēle ir vecāku un/vai bērnu un studentu/bet varbūt vispār nevajag to 5-7 gadus sēdēšanu pašā skaistākajā dzīves periodā? rokās
    ————
    Vai ir izeja?- Jā – PAMATIZGLĪTĪBA, kas līdzvērtīga šodienas augstākajai jau beidzot 9. klasi. 10 gadu laikā to ir iespējams realizēt.
    BET?
    Vai mēs gribam būt laimīgi, veiksmīgi un apmierināti ar dzīvi?
    Nesalīdzināmi saldāk ir būt čikstulim. Viņus labi cilvēki baro ar konfektēm.

  • TF regulāri lasa no Čerkasiem
    iespējams no šejienes- tradicionāli un ļoti alternatīvi
    http://perlyna.edu.kh.ua/

  • ir jau arī pie mums, “vietējas nozīmes” cīņu lauki
    http://oazelieliemunmaziem.lv/

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.