Intervija ar Banku augstskolas profesoru Ivaru Brīveru (2008.g.)

Uz Neatkarīgās lasītāju jautājumiem atbild Banku augstskolas profesors Ivars Brīvers.

– 12. decembrī Saeima apstiprināja Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmu, kas paredz palielināt pievienotās vērtības nodokļa pamatlikmi no 18% līdz 21%, bet nodokļa samazināto likmi no 5% līdz 10%. Turklāt būs jomas, kurās pievienotās vērtības nodokļa likme pieaugs no 5 līdz 21 procentam.

– Pašreizējās krīzes smagumu valdība piedāvā uzlikt uz trūcīgāko valsts iedzīvotāju pleciem. Finanšu ministrija rēķina, ka ar jauno PVN 2009. gadā palielinās valsts budžeta ieņēmumus par 288 miljoniem latu. Tātad uz vienu nodarbināto tas būtu 280 latu gadā vai 23 lati mēnesī. Pat pieņemot samazinātus vērtējumus, katra strādājošā ikmēneša izdevumi savu vajadzību apmierināšanai PVN likmju palielināšanas rezultātā pieaugs par 15 latiem mēnesī.

Kā kompensācija tiks samazināta iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme un mainīts neapliekamais minimums! Parēķināsim. Ja šobrīd cilvēks, kura mēneša ienākumi ir 160 latu, maksā ienākuma nodokli 20 latu, tad pēc izmaiņām viņš maksās 16,10 latu un ieguvums būs 3,90 latu mēnesī.

Savukārt cilvēkam, kuram ienākumi ir 250 latu, šāds ieguvums būs 5,70 lati mēnesī. Ja ienākumi ir 1000 latu, tad iegums būs 21,70 latu mēnesī. PVN pieaugumu ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājumu kompensēs tikai lielo algu saņēmēji! Ja alga ir 2000 latu mēnesī, tad ieguvums no nodokļu izmaiņām būs plus 41,70 latu. Ja mēneša ienākumi ir 4000 latu mēnesī, tad ekonomikas stabilizācijas plāns šai sociālajai grupai liksies ļoti atbalstāms – tas papildus dos 81,70 latu mēnesī.

– Cilvēki taču mazāk neēdīs?

– Ēdīs mazāk. Cilvēki būs spiesti taupīt pat uz pirmās nepieciešamības precēm. Taču, ja nebūs naudas, ko tad? Absolūti neelastīgs pieprasījums ir tikai tāda teorētiska konstrukcija. Realitātē tas neeksistē.

Kad palielināja elektroenerģijas cenas, tad tērēja mazāk. Cilvēks, ja nav ko ēst, atteiksies no grāmatas. Palielinot PVN grāmatām, cilvēki mazāk mācīsies. Tas ir ļoti tuvredzīgi. Tādās nozarēs noteikti nodokļu ienākumi nepalielināsies proporcionāli nodokļu pieaugumam.

Es neesmu tik optimistiski noskaņots par Finanšu ministrijas prognozēm iekasēt šādas summas. Prognozes diez vai piepildīsies, jo, palielinoties cenai, pieprasītais daudzums samazināsies.

– Kā tas veicinās stabilizāciju un izaugsmes atjaunošanu?

– Ir jānodala divi jēdzieni: ekonomikas izaugsme – ekonomikas aktivitāšu apjoma pieaugums noteiktā teritorijā, un to mēra ar IKP pieaugumu, kā arī ekonomikas attīstība, kas ir sarežģītāks jēdziens, ko nevar izmērīt ar vienu skaitli un kas izpaužas kā iedzīvotāju labklājības pieaugums un valsts ekonomikas potenciāla kāpums.

Izaugsme ir ārējs novērojums. Ja dārzenis, piemēram, ķirbis, ir izaudzis, var redzēt no liela attāluma. Attīstība ir iekšējs jēdziens – lai noskaidrotu, ka ķirbis tiešām ir attīstījies un būs garšīgs, ir jānoskaidro, kas tam ir iekšienē. Tas pats attiecas uz ekonomiku.

Latvijā ir notikusi strauja ekonomikas izaugsme, bet ar zemu tās attīstības līmeni. Rezultātā Latvijā iedzīvotāju sociālās un reģionālās nevienlīdzības līmenis ir vislielākais Eiropā. Straujā ekonomikas izaugsme Latvijā ir notikusi galvenokārt nozarēs, kuras balstās uz spekulatīvajiem darījumiem (operācijas ar nekustamajiem īpašumiem, tirdzniecība, finanšu starpniecība). Taču spekulatīvo darījumu apjoms neuzlabo valsts ekonomikas potenciālu un nepalielina Latvijas preču konkurētspēju. Vairāk nekā 60% no ārvalstu investīcijām ir nonākušas nozarēs ar lielu spekulatīvo darījumu īpatsvaru, līdz ar to sekmējot inflāciju, bet nesekmējot valsts ekonomikas potenciāla kāpumu.

Turklāt spekulatīvais sektors savas iespējas ir izsmēlis, vēl jo vairāk – pasaules ekonomikas krīzes apstākļos, kad kredīti nav viegli pieejami. Spekulatīvā ekonomika ir kā katalizators reālajai, bet, ja katalizators ir gandrīz vai 40% no visas ekonomikas, tad jāsauc pēc SVF palīdzības.

– Kā, jūsuprāt, pieņemtā programma ietekmēs Latvijas ekonomisko attīstību? Vai var uzņemt ātrumu, spiežot bremzes pedāli?

– Jūs jau ar jautājumu apsteidzāt manu atbildi. Šajā brīdī ekonomiskā teorija saka skaidri un gaiši – Latvijas valdībai ir jāīsteno ekspansīva ekonomiskā politika, kas nozīmē nodokļu samazināšanu vai valdības izdevumu palielināšanu. Ja īstenojam Keinsa ieteikto, tad labākais solis ir valdības izdevumu palielināšana. Tikai Latvijā ar valdības izdevumiem saprot ministru padomnieku algas un prēmijas, bet valdības izdevumi nozīmē palīdzību uzņēmumiem nevis ar vārdiem, bet ar naudu. Kaut vai pavērojiet, kā Lielbritānijā valdība strādā, lai pārvarētu krīzi.

– Austrālija tagad izdala naudu tērēšanai iedzīvotājiem…

– Lai pārvarētu krīzi, ir jāpalielina kopējais pieprasījums.

Un naudas tērēšanas palielināšana palielinās kopējo pieprasījumu. Daļa varbūt tiks uzkrāta, bet tas ir solis kopējā pieprasījuma palielināšanai. Tas ir kā spiest uz gāzes pedāli jeb, kā Latvijā ir pierasts teikt – gāzi grīdā. Jābremzē ir pirms pagrieziena, bet pagriezienā jāspiež uz gāzi. Ja nauda tiek novirzīta uzņēmumiem (nevis uzņēmējiem), tad tas palielinātu kopējo piedāvājumu un radītu vēl lielāku efektu.

– Jūs domājat valsts pasūtījumus?

– Ne tikai. Piemēram, kāds uzņēmējs vēlas būvēt elektrostaciju, lai no šķeldas ražotu elektrību. Viņam naudas pietiek tikai nelielai elektrostacijai. Valdība var piedāvāt ieguldīt riska kapitālu 75%, lai ar šo papildu kapitālu tiktu celta nevis neliela, bet daudz lielāka elektrostacija. Valsts var piedāvāt noteikumus, ka ar laiku uzņēmējs varēs atpirkt šīs kapitāla daļas. Tas dotu gan lielāku pieprasījumu un darbu celtniekiem, gan samazinātu elektrības importu utt. Tā es saprotu valdības ietekmi.

Pašlaik valdībai būtu jāpalielina izdevumi, novirzot tos reālajā ekonomikā, nevis bankām vai spekulatīvajā ekonomikā.

Bez finanšu tirgiem kapitālisma ekonomika nevarētu pastāvēt, jo tie ir katalizators ekonomikas izaugsmei un arī attīstībai. Taču atšķirībā no preču tirgiem finanšu tirgi nerada reālas materiālas vērtības. Tāpēc ekonomiku var iedalīt: reālā ekonomikā, kas ir pamatā labklājībai, un spekulatīvā ekonomikā, kas ir reālās ekonomikas dzinējspēks. Taču, ja spekulatīvā ekonomika sāk dominēt, tad ekonomikā rodas būtiskas problēmas. Nauda, kas tiek ģenerēta finanšu tirgos, paliek bez reālā seguma preču tirgos. Lai atdotu vecos kredītus, tiek ņemti jauni kredīti, faktiski veidojot finanšu piramīdas principu. Pašreizējie notikumi liecina, ka finanšu piramīda brūk, un centieni to saglābt var atlikt šo sabrukumu uz kādu vēlāku laiku, taču ar jo smagākām sekām. Lai saglābtu savu kapitālu, investori no finanšu tirgiem drudžaini metas uz preču tirgiem, izraisot tur haotisku pieprasījumu, un uz to varam tikai noskatīties bez jebkādas iespējas tur ko ietekmēt.

Nekustamo īpašumu tirgus atvēršana Latvijā radīja situāciju, ka cilvēkiem, pārsvarā ārvalstniekiem, kuru rīcībā bija liela nauda, radās iespēja ieguldīt to. Latvijā nekustamais īpašums kļuva par spekulatīvo darījumu objektu. Pieprasījums šajā tirgū auga ļoti strauji, līdz ar to cenas nekustamo īpašumu tirgū. Latvijas iedzīvotājiem, kuriem nekustamais īpašums bija vajadzīgs ne spekulatīvām vajadzībām, bet dzīvošanai, lai spētu konkurēt šajā tirgū, nekas cits neatlika kā ņemt arvien lielākus kredītus, līdz ar to tālāk palielinot pieprasījumu un cenas. Arī bankas sāka konkurēt cita ar citu kredītu izsniegšanā. Tas noveda pie situācijas, ka ne vien iedzīvotāji neapzinājās kredīta atdošanas risku, bet arī bankas neapzinājās kredītu atgūšanas risku. Multiplikatora efekta rezultātā radās strauja izaugsme arī finanšu sektorā, tirdzniecībā un būvniecībā. Skanēja gaviles par straujo IKP pieaugumu. Taču tā bija izaugsme bez attīstības, tas pats finanšu piramīdas princips, kam nu ir pienācis gals.

Tas pats multiplikatora efekts tagad darbojas pretējā virzienā. Tā arī ir krīze – saimnieciskās darbības apjomu samazinājums un bezdarba pieaugums. Reālajā ekonomikā tā izpaudīsies mazākā mērā, jo arī iluzorais ekonomikas uzplaukums treknajos gados reālajā ekonomikā nebija vērojams. Taču spekulatīvās ekonomikas sektoros nodarbinātie, it īpaši tie, kuriem ir liels parādu slogs, šo krīzi izjutīs smagi.

– Izskan aicinājumi naudu dot bankām, bet tās savukārt sildīs ekonomiku…

– Ne jau banka uzsildīs ekonomiku. Bankas ir starpnieki. Ekonomiku virza reālais sektors, ne tikai tīrie ražotāji, bet arī pakalpojumu sniedzēji. Manuprāt, bankām ir jābūt valsts īpašumā. Es neesmu pirmais, kas šādu ierosinājumu izsaka.

1925. gadā izcilais latviešu ekonomists Kārlis Balodis publicēja grāmatu Kur meklējams Latvijas saimnieciskais glābiņš? Arī tajā laikā Latvijas ekonomikā problēmas bija līdzīgas kā šodien. Gan tad, gan tagad par galveno mērķi tiek minēta eksporta palielināšana. Otrs ceļš ir importa samazināšana, ražojot tepat Latvijā preces, kuras ir vajadzīgas kā izejvielas citu preču ražošanai, – cukuru, graudus, pienu, būvmateriālus u.c. Diemžēl Latvija pēdējos gados ir gājusi tieši pretējā virzienā. 1928. gadā Kārlis Balodis rakstīja: “Rūpniecības strādnieku nodarbināšana iekšzemes patēriņiem pie tam ir daudz racionālāka un drošāka nekā izvedumam uz ārzemēm un vēl tādās nozarēs, kurās mums pašiem nemaz nav izejvielas!” Šī doma nav zaudējusi aktualitāti arī šodien – cerēt uz konkurētspējīgu eksportu, kas balstās uz importētām izejvielām, ir pārāk riskanti.

Taču attiecībā uz banku sektoru Kārlis Balodis ierosināja visas bankas pārņemt valsts pārziņā.

– Pirms pusgada jūs nosauktu par marksistu un fantastu. Šodien Lielbritānija jau ir visai tuvu jūsu un Kārļa Baloža ieteikumam.

– Tagad jau par Parex banku ir skaidrā tekstā pateikts: nacionalizācija. Pasaule mainās. Manuprāt, viss banku sektors varētu pāriet valsts īpašumā.

– Pirms kāda laika banku sektors bija elitārs bizness. Tagad bankas ir infrastruktūras daļa, kas daudzos gadījumos darbojas kā privāts monopols.

– Ja iet labi – viss kārtībā, ja bizness neiet, tad uzņēmums lai bankrotē! Taču banku sektorā šis princips nedarbojas. Ja vadāmies no klasiskā tirgus ekonomikas principiem, tad vajadzēja pateikt Parex bankai: “Paši vainīgi, bankrotējiet.” Tomēr bankrots skartu ļoti daudzus. Sanāk, ja uzņēmumam iet slikti, tad valstij tas ir jāglābj. Pēc tirgus ekonomikas loģikas, ja kādā nozarē ir liels ienesīgums, tad tajā ienāk konkurenti, kas palielina piedāvājumu un mazina cenas un ienesīgumu. Mūsdienu pasaulē finanšu sektorā iemanījās saglabāt ienesīgumu ilgākā laika posmā. Tajā pašā laikā uzņēmēji šajā sektorā jūtas droši, jo, lūk, valsts tiem neļaus bankrotēt un visus glābs. Mehānisms, kas bija izstrādāts, lai saglabātu ienesīgumu banku sektorā, ilgu laiku bija ilūzija. Burbulim bija jāplīst. Neizslēdzu, ka pārmaiņas pasaulē varētu nozīmēt pakāpenisku banku sektora pāreju valsts rokās. Galu galā, ja valsts uzņemas visu atbildību, tad valstij pienāktos arī peļņa no rezultāta.

– Šā gada maijā intervijā žurnālā Nedēļa jūs devāt padomus, ko valdībai darīt, iesakot netradicionālu nodokļu politiku – diferencētu nodokļu likmju piemērošanu dažādiem reģioniem, nozarēm un sociālajām grupām un nacionālās valūtas atsaisti no eiro. Kādu padomu dotu valdībai tagad? Vai ir recepte, kuru realizējot ekonomika atgūsies?

– Manā rīcībā nav informācijas, kāda ir Slakterim vai Godmanim. Sākšu ar līdzību. Iedomājieties cilvēku, kurš desmit gadu no vietas ir žūpojis un kādu rītu pamostas, un viņam ir tik slikti, tik slikti, ka jāiet pie ārsta. Ko viņam teiks ārsts? Gribat, lai jums ir labāk? Mainiet savu dzīvi! Alkoholiķis atbildēs: bet man vajag, lai pašsajūta uzlabojas uzreiz. Tad ārsts atbildēs: ja uzreiz, tad vienīgais, ko var ieteikt – ejiet un salāpieties.

– Vai valūtas fonds iedos Latvijas valstij drusku salāpīties?

– Iespējams, ka ar to nepietiks, lai salāpītos – tā drusku paostīt…

Tas pats attiecas uz ekonomiku. Ja vēlamies salāpīties, tad vajag aizņemties. Ilgtermiņā ir jāskatās, ko darīt, lai atdotu parādu. Ilgtermiņā ir jāpārskata valsts stratēģiskā virzība, palielinot valsts ekonomikas potenciālu, samazinot Latvijas ārējo atkarību no stratēģiski svarīgiem resursiem (energoresursi, cukurs, graudi), nepieļaujot Latvijas lauksaimniecības nožņaugšanu ar tai uzliktajām kvotām.

Eksports ir jābalsta uz vietējām izejvielām. Eksports, kas balstīts uz importētām izejvielām, nav ar ilgtermiņa perspektīvu, jo eksporta pieaugums palielina importu. Ilgtermiņā ir jāsamazina Latvijas atkarība no svarīgu stratēģisku resursu importa. Likvidējot cukura rūpniecību, valdība izdarīja pilnīgi pretējo.

Tikai aizņemoties panāksim, ka ienāks kārtējais ārvalstu kapitāls, lai pūstu nākamo finanšu burbuli.

– Vai ir saprātīgi uzturēt pašreizējo lata kursu? Kāpēc Latvijas Banka ES atļautā plus mīnus 15% koridora vietā ir vienpusēji noteikusi 1% koridoru lata piesaistei pie eiro?

– Es tomēr atkārtošu vēl Einara Repšes teikto, ka tādai valstij kā Latvija ieguvumi no devalvācijas būtu mazi. Citi iebilst, ka 1936. gadā Latvija veiksmīgi devalvēja latu. No 1920. līdz 1936. gadam Latvijā, izņemot divus gadus, bija negatīva ārējās tirdzniecības bilance. Pēc 1936. gada devalvācijas ekonomika uzplauka. Citi saka, ka tā varētu būt arī šodien. No devalvācijas iegūtu eksportētāji, bet zaudētu importētāji. Imports sadārdzinātos, un negatīvā tirdzniecības bilance izlīdzinātos. Taču – kas tagad ir Latvijas galvenās importa preces?

– Energoresursi.

– Tieši tā. Tas nozīmē, ka automātiski palielinātos izmaksas visiem un darbotos multiplikatora efekts. Ieguvēju nebūtu. 1936. gads no šodienas atšķiras būtiski. Tolaik galvenā eksporta prece bija lauksaimniecības produkcija, bet zemnieks energoresursus izaudzēja savā tīrumā, kā auzas, jo ar tām baroja zirgu. Šodien neko tādu vairs nevar. Šajā ziņā gribu aizstāvēt Latvijas Banku, ka lats ir jātur stabils. Taču var būt objektīvi iemesli, kad ir jāmaina valūtas kurss.

– Ja 2004. gada beigās lats tiktu piesaistīts pie eiro ar 15% koridoru, tad lats devalvētos, kad Latvijā ienāca lielā 2005. gada spekulatīvā kapitāla plūsma. Pieprasījums būtu lielāks, un eiro ienāktu par 60 santīmiem. Savukārt tagad, kad notiek pretējs process, lats sasniegtu augšējo robežu un eiro aizplūstu par 80 santīmiem. Tas amortizētu finanšu plūsmu, neradot spiedienu uz atkāpi no koridora.

– Valūtas koridora paplašināšana nav devalvācija. Kāpēc banka izmanto tikai 1% koridoru, nevis 15% koridoru? Arguments ir uzņēmējdarbības riska mazināšana, bet kopumā tas nozīmē, ka mēs vēlamies būt lielāki katoļi par Romas pāvestu.

– Kādas ir jūsu prognozes nākamajam gadam?

– Pirms prognozēm būtu lietderīgi apskatīties, kāds izskatījās Latvijas IKP, ja no tā atņemtu ārējā parāda pieaugumu. Mani aprēķini liecina, ka vislabākais gads bija 2005., kad IKP pieaugums bija 12,8%, taču jau 2006. gadā IKP auga tikai uz kredītu rēķina, jo bez kredītu ietekmes IKP samazinājās par 2,8 procentiem, bet, atskaitot kredītu pieaugumu 2007. gadā, IKP samazinājās par 5,5 procentiem.

Var prognozēt, ka IKP samazināsies. Ar jauno PVN likmi IKP kritīs vairāk. Valūtas fonda kredītu iedodot, IKP kritums būs atkarīgs no tā, kā kredīts tiks izlietots. Inflācija samazināsies, bet deflācijas noteikti nebūs.


Intervēja Juris Paiders
, 2008.gada 22.decembrī
Intervija bija publicēta www.nra.lv, taču tur vairs nav pieejama.


Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.