I.Vilks: ‘Kā rakstīt zinātnisku publikāciju’

Zinātniska publikācija – tas tā mazliet skaļi skan. Patiesībā šis raksts ir par visām publikācijām. Nosaukums ‘zinātniska’ tik uzsver to, ka zinātnieki tāpat kā profesionāli aktieri vairāk domā un runā par to, ko un kā jāraksta un jāsaka, lai uzrakstītais vai pateiktais būtu saprotams un atbilstu īstenībai. Šim nolūkam zinātnieku kolektīvos izveidota pat speciāla sistēma – iesniegto darbu recenzēšana, bet nopietnai publikāciju sagatavošanai un apspriešanai tiek organizēti zinātniskie semināri.

Kad dzejniekam Kornelam palūdza paskaidrot viņa dzejoļu jēgu, viņš atbildējis: – „Kad es tos rakstīju, tie man bija pilnīgi skaidri. Tagad es tos saprotu ne vairāk kā jūs.” Dzejniekam to var piedot, zinātniekam – nē.

Tātad, visiem, kas grib rakstīt nopietni, t.i., pretendēt uz uzrakstītā derīgumu, jāievēro prasības, kuras sev uzstāda nopietnu darbu autori. Aplūkosim zinātniska raksta sastāvdaļas, kam tajās ir jābūt un kādām tām ir jābūt.

Kā jāraksta.
Dažreiz autors pats skaidri nezina, ko grib pateikt. Tas tāpēc, ka rakstītājs domā nevis pirms rakstīšanas, bet tad, kad raksta. Visupirms par tēmu ir jādomā, domās jāuzbūvē raksta ‘ēka’.

Autors domās iztēlojas, kā būvēs ēku pēc plāna – tas dod iespēju visu secīgi pateikt. Nedaudzi raksta kā arhitekts, kurš vispirms plāno līdz pēdējam sīkumam. Vairums raksta tā, kā spēlē domino – liek akmeni pie akmens, daļēji – kā pagadās, daļēji – pēc plāna. Daudzi pasaules zinātnieki, rakstnieki un dzejnieki aprakstījuši, kā viņi savus darbus radījuši: visupirms uzraksta domās, pēc tam uz papīra (šodien – datorā) un 3-10 reizes labo un pārraksta.

Jāraksta vienkārši, skaidri un saprotami. Ja kādu vārdu var izsvītrot un informācija netiek zaudēta, jāsvītro. Ja svešvārdu var aizvietot ar pamatvalodas vārdu, tas jādara. Viena jēdziena apzīmēšanai nedrīkst lietot vairākus vārdus. Ja sarežģītu teikumu var aizvietot ar diviem vienkāršiem, tas jādara.

Vienmēr jārūpējas, lai uzrakstītais būtu saprotams viennozīmīgi. Neskaidri izteiktas domas nereti ļauj saprast, ko autors gribējis teikt, un ieraudzīt, ka pateikts ir kas pavisam cits:
No grāmatas priekšvārda: „Grāmatas uzdevums ir iedot lasītājam minimālas zināšanas par aplūkoto jautājumu”.
No raksta medicīnas žurnālā: „Daverana eksperimentos ar pelēm tika novērots astes sapampums, kurš nebija citiem autoriem”.
Raksts medicīnas žurnālā: „1917.g. pirmo reizi pārlietas asinis slimniekiem, kuri mira no gāzes gangrēnas ar spožiem panākumiem”.

Lai citam pateiktu to, kas pašam šķiet skaidrs, vajadzīga izkopta valoda. Seneka ir teicis: – Neskaidra valoda liecina par neskaidru domāšanu.

Ievads.
Ievadā autors nosauc un īsi apraksta zinātnes nozari, pie kuras viņa darbs pieder. Tālāk konkrēti – par kādu nozares jautājumu vai problēmu būs runa. Autors pastāsta, kas par izvēlēto jautājumu pasaulē ir zināms un atrisināts, kādi ir neskaidri jautājumi un problēmas, norāda publikācijas un citu autoru darbus. Labs, izsmeļošs apskats piemin visu būtisko, kas pasaulē par izvēlēto tēmu ir zināms. Šajā gadījumā autors bieži citē citu uzrakstīto. Doma ir vienkārša: ja nevar uzrakstīt labāk, tad citē to, ko citi pirms tam uzrakstījuši. Šāda citāta priekšrocība: tas izslēdz strīdus un neprecīzas interpretācijas un skaidri parāda, ko iepriekšējais autors ir teicis, un ko nav.

Autora uzdevums ir skaidri nodalīt to, ko viņš ir sagatavojies teikt, no tā, kas dotajā brīdī ir zināms. Citiem vārdiem, ievadā autors pasaka, kas viņa darbā ir jauns, tāds, kas līdz šim nekur un nekad nav bijis. Padomju laikā zinātnieku vidē modē bija teiciens – zinātnisks ir tikai tas, kas nekur un nekad pasaulē nav bijis, kas ir pilnīgi jauns. Piemēram, izgudrojumus pasaulē reģistrē tikai pēc šī principa.

Šīs sagatavošanas daļas izveidošana šodien ir ap 10-100 reizes vieglāka nekā pirms 50 gadiem. Toreiz, lai uzrakstītu, uzskaitītu visu (vai, gandrīz visu), kas par izvēlēto jautājumu pasaulē jau zināms, autoram bija vajadzīgi daudzi gadi – iepazīšanās ar zinātniskos žurnālos publicētiem rakstiem, piedalīšanās semināros un konferencēs un referatīvo žurnālu pārlūkošana. Īsi sakot, bija tā, ka tikai speciālists, kas daudzus gadus strādājis un izvēlētajā nozarē publicējis rakstus, labi orientējās un labi zināja, kas pasaulē viņa nozarē ir zināms, un kas nav. Šodien interneta vietne www.google.com pat jaunpienācējam ļauj iegūt priekšstatu par to, kas pasaulē par izvēlēto jautājumu jau ir zināms, atrast un lasīt publikācijas.

Ievada otrā daļā autors apraksta nozarē zināmās un nezināmās problēmas, neatrisinātos jautājumus, un paskaidro, kādas problēmas viņš ir atrisinājis. Tie var būt kāda procesa trūkumi, kādas teorijas neskaidrie jautājumi. Paskaidro, kādēļ esošie, zināmie risinājumi labi nestrādā vai esošā teorija novērotos faktus skaidro nepilnīgi vai nepareizi. Pat tad, ja aplūkotās problēmas ir vispārzināmas, stāvokļa ilustrācijai der uzrādīt publikācijas vai pasaules domātāju izteikumus, kuri tās trāpīgi apraksta.

Tēma.
Šajā nodaļā autors izklāsta savas pieejas galvenās idejas. Apraksta un parāda, kā tās risina sākumā minētās problēmas. Pierādījumi balstās uz vispārzināmiem dažādu zinātņu faktiem (augstskolas kursa fizikas, ķīmijas, bioloģijas, psiholoģijas, evolūcijas vai informācijas teorijas likumiem un formulām, citu zinātnieku darbiem) un autora izpildītiem aprēķiniem un eksperimentiem. Piemēram, ja kāds izsaka sabiedrības problēmu risināšanas priekšlikumus, tad viņam ir jāpierāda, ka viņa priekšlikums strādās. Jāpaskaidro, kā radušās aplūkotās problēmas, kāpēc tās nav atrisinātas līdz šim; jāpaskaidro, uz kādiem evolūcijas, informācijas teorijas, bioloģijas vai psiholoģijas pamatlikumiem un principiem viņa piedāvātais risinājums ir balstīts, un, ja kaut vienā vietā pasaulē tas ir realizēts, tad – kur. Ja autors min kādus skaitļus vai faktus, tad jānorāda, kur tie ir publicēti. Eksperimentu aprakstiem jābūt tādiem, lai citi zinātnieki šos eksperimentus varētu atkārtot.

Sevišķi rūpīgi jāapraksta un jāpaskaidro pilnīgi jaunas lietas, jaunas pieejas vai izpratnes. Piemēram, Darvins stāstīja, ka vienlaicīgi ar viņa rakstu par sugu izcelšanos par šo pašu tēmu bija publicēti vairāki neskaidri Vollesa raksti, kas palika pilnīgi bez ievērības. Kritiķis Gautons par tiem rakstīja:  „viss, kas tajos ir jauns, nav pareizs, bet tas, kas ir pareizs, nav jauns”. Pilnīgi jaunas idejas jāapraksta pamatīgi, tā, lai visu laiku būtu redzams galvenais domu gājiens, labs maršruts, kas lasītājam ļauj sajust tā racionalitāti.

Tēmas otrā daļā autors analizē savu eksperimentu vai aprēķinu rezultātus un dod to skaidrojumu: paskaidro, kā tie apstiprina pašreiz lietotu teoriju vai arī izvirza jaunu skaidrojumu, jaunu teoriju. Pie iegūto rezultātu analīzes pieder arī autora pieejas salīdzināšana ar esošām teorijām – autors parāda, kāpēc esošās teorijas zināmos faktus skaidro vai zināmās problēmas risina nepilnīgi, un ar ko viņa pieeja ir labāka.

Nodaļas beigās autors apraksta piemērus un dažādas tehniskās, zinātnes vai sabiedrības dzīves nozares, kurās viņa pieeja var dot uzlabojumus un problēmu risinājumus.

Apskati.
Zinātniskos žurnālos nereti tiek publicēti kādas zinātņu vai tehnikas nozares apskati, kas neizvirza jaunas idejas, bet informē lasītāju par stāvokli visā nozarē. Tajā autors, (parasti tas ir pasaulē atzīta autoritāte, speciālists konkrētajā nozarē) iepazīstina lasītāju ar svarīgāko, kas nozarē ir zināms, sasniegts (citējot vai uzskaitot publikācijas pasaules zinātniskajos žurnālos, grāmatās vai interneta vietnēs), un kas nav atrisināts. Piemēram, rakstā par sugu daudzveidības samazināšanos minētas 500 publikācijas, ANO pētījumu atskaites, pasaules universitāšu un pētniecības institūtu pētījumu rezultāti, pastāstīts, kas rakstīts respektablākajās publikācijās, ko šodien par pareizu uzskata zinātnieku vairākums; kas nozarē ir droši zināms, novērots vai eksperimentāli pārbaudīts, un kas ir iespējams, bet nav pierādīts; ko raksta citu uzskatu pārstāvji, kādi ir viņu argumenti un pierādījumi. Šāda apskata beigās autors dod kopsavilkumu, kurā īsi uzskaita galvenos par un pret argumentus, dodot lasītājam iespēju iepazīties ar norādītajiem avotiem un izveidot savu viedokli.

Slēdzieni.
Slēdzienu daļā autors īsi atkārto sākumā uzskaitītās problēmas un paskaidro, kā viņš tās atrisina. Uzskaita, kas ir iegūts un padarīts. Kritiski aplūko un novērtē savus iegūtos rezultātus un risinājumus, uzrāda to iespējamos trūkumus un sagaidāmās problēmas.


Imants Vilks

Izmantotā literatūra.
Регирер Е.И. Развитие способностей исследователя. Москва Наука 1969.


  • Par šo pašu tēmu baudāmāk – UMberto Eko – Kā uzrakstīt diplomdarbu

  • < Ivars 28.01.2011., 09:56
    - Umberto Eko? Noder, – un papildus vēl Paulu Koelju un/vai Maikla Skota ''Alķīmiķis''. Noderēs, jo alķīmiķi un alķīmija atgriežas jaunā veidolā – neizbēgams process, kas notiek likumsakarīgi, kad pazeminās intelektuālais līmenis, kad izglītības sistēma tiek nepārtraukti reformēta un zinātne nīcināta un nicināta.
    Vārds ''zinātisks'' un ''demokrātija'' man liek būt uzmanīgam – nevelti tak' kultūras socioloģe D.Beitnere secināja:''(..)Savā pagājušā gada pētījumā biju spiesta konstatēt, ka esam atgriezušies pie Viduslaikiem raksturīgās gan politiskās, gan ekonomiskās uzvedības.’’ (Paldies globalizācijai. Kabinets, 2010.g.30. oktobris)
    p.s.
    Senekam, protams, bija taisnība,jo viņa sarunu bija sengrieķu filosofi – taču daudzi 21.gs. vairāk dod
    priekšroku O.Bendera, Cepļa vai kāda Kampēja,Buldozera,Trubas Aivara ieteiktajām metodēm/runas stilam (bulšitam).

  • Domāju, ka šī publikācija TF-ā nav tik vienkārša un nenozīmīga (savas it kā pārāk pārāk lielās “specifikas” dēļ), kā varētu likties. Domāju, ka TF lasītājiem un veidotājiem ir vērts pievērst tai lielāku uzmanību.
    Diemžēl Saistītajos rakstos neparādās šī paša autora agrāka publikācija tautasforumā: “Neiespējamības teorēmas jeb Vai mūsu civilizācijai draud bojāeja?” – sk. http://www.tautasforums.lv/?p=799
    Umberto Eko grāmatu esmu turējusi rokā, šķirstījusi, bet man nebija skaidrs, kāpēc MAN to būtu jālasa, tāpēc neesmu to darījusi. Bet to es saku tikai par sevi. U.Eko vispār ir noZĪMīgs.
    Arī Edge teiktais man šķiet būtisks – par racionālisma sabrukuma draudiem. Kādus 20 gadus atpakaļ mūsu “Liepājas metodoloģiskajā seminārā” tā bija galvenā tēma – lai nesarežģītu lietas, nosauksim to par “racionālisma glābšanu”. Mēs runājām par to pašu “katastroiku”, par “zabardačje” (analoģija ar L.Kerola “aizspoguliju”, par “vēstures beigām” (F.Fukujamas termins), par Tautas fronti kā “kanalizācijas programmu” (toreiz mūs sāka apsaukāt par “interfrontistiem”…)utt. Mēs toreiz nodibinājām “Rīgas Kultūras politikas skolu”, lai izveidotu un izaudzinātu “Humanitārās pārvaldes kolēģiju”. Iesniedzām pat tādu projektu vienā no pirmajiem (vai pašā pirmajā, vairs neatceros) Sorosa fonda projektu konkursā – tur tas arī palika tajā 1991.gadā… (bet tas labi, jo pateicoties tam es esmu visus šos garos gadus mācījusies, ko tas nozīmē, ka ja tevi neielaiž pa durvīm, tad var tikt iekšā pa logu, ja vien tici, ka tas ir TAVS CEĻŠ).
    Varbūt Ivars, kurš te TF-ā daudz pieminējis Hēdeļa teoriju, var pastāstīt arī par N.Bora, man šķiet, saucas papildināmības teorija. Viss ir gan daļiņa, gan vilnis, tikai ne kopā, ne vienlaicīgi. Divas realitātes visu laiku papildina viena otru. Vienas lielas patiESĪBAS otra puse ir CITA liela patiESĪBA (lielie burti šeit aizgūti no Lauras algoritma).

  • redzait brõļi un mõsas
    ——–
    Ivars ir, laikam vienīgais LatNetā, kas pieminējis, ka
    katra cilvēka DOMĀŠANA ir atkarīga no viņa pamatpieņēmumu sistēmas un katra sistēma, kurā šis cilvēks iesaistās vai nonāk kontakta arī ir atkarīga no šīs sistēmas pamatpieņēmumu sistēmas (es norādīju labu pirmavotu, kur analizēts kā Hēdeļa teorēmas zināšana VAR noderēt, piemēram, sētniekam – Google uz vaicājumu izmeta tikai manu rakstus un pieminējumus).
    UN?
    JA kāda cilvēka pamatpieņēmumu sistēma mazliet vai daudz konfliktē ar kādas sistēmas pamatpieņēmumu sistēmu
    TAD
    viņiem nesapas
    END of subroutine
    TAGAD Ivars vēl atļausies ieteikt Aigara Poikāna – Cita Ekonomika, kas, iespējams ir pirmais stipri nopietnais darbs latviski par ekonomiku, jo nopietnas lietas kadus 10 gadus iznēsājis latvieti, Latvijā.
    UN?
    Kas tad mums te, tagad ir, kāda iekārta?
    Poikāns saka tirgus ekonomikas un komandekonomikas hibrīds. Pirmajam tuvinājumam (calculus risināšanā) lieliski. Par tās sistēmas, kura esam, iepakojumu pateikts pilnīgi un izsmeļoši. Visas ekonomiskās teorijas, ko mums te ceļ priekšā ir šī pirmā tuvinājuma līmeņa. Viens gudrs cilvēks no Saeimas, vairāk kā pirms gada Saeimai ieteica palasīt Hajeku, kas jau ir vairāk kā pirmais tuvinājums. Tur jau kaut kas ir “arī par lietu”. Neesmu Latvijā dzirdējis neko par ekonomikas teorijas virzienu, kas jau “lietu nopietni aptausta” – institucionālismu, kas radās XX gs. sākumā.
    ———
    Poikāns ar interesantu piemēru paskaidro institucionālismu:
    Latvijas sabiedrības līmenī dominē noteikti standarti par pedagogiem: tā ir sieviete pusmūžā, kura daudz lasa, askētiski ģērbjas, pieklājīgi uzvedas, brauc ar mazas klases automašīnu, apmeklē teātri, u.t.t. Standarti dod iespēju novērtēt katra skolotāja atbilstību pedagoga lomai. Pedagoga lomas spēlēšana prasa no skolotāja noteiktu uzvedību (arī ekonomisko) un noteiktu patēriņu. Skolotājs nepērk vietējā veikalā “Zelta Vārpas” degvīnu, bet iegādājas puķu sēklas, rupjmaizi un kaķu barību
    Kas iznāk ar mani, ja es sevi paanalizēju ar institucionālisma instrumentiem: skolai man nav ko iet tuvumā un no izglītības un izglītošanas labāk turēties pa gabalu, steidzami jātinas prom no Latvijas – institucionālisms parada, ka mana uzvedība neatbilst latvieša uzvedībai, kas ari ir institucionāli izskaitļojama. Es te (arī TF pagaidām kaut kā turos), grūti jau brīžiem ir, bet esmu pieņēmis šos izaicinājumu. Ir “literāti” kas praktiski nenorāda vai pat slēpj avotus (Heidegers, Dzīvās ētikas mācība) – ta ir ekstrēma literatūra, kas mēdz ievērojami apsteigt savu laiku, vai darbojas kā efektīva “Laika bremze”.
    —–
    Tikai šodien uzzināju, ka Ķīnā “fen-šuj” attēlo ar hieroglifu “rīsi” ( Latvijā tas atbilst “dienišķa maize”) un tvaiki-garaiņi. Nav komentāru.

  • Mīlīši, kādas vēstures beigas?
    Pat ne eksāmens.
    Ieskaite, bet visā pasaulē un visai pasaulei

  • <Ivars
    - Kamēr elpojam, tikmēr domājam. 'Es domāju – es esmu', taču notiekošais Latvijā neiepriecina. 'Back to the Future' – atpakaļ uz 12.gs., dzīve Brīvdabas muzejā, tikai lauksaimniecība aizvēturiskā līmenī?
    ''Ivara ieskaitē'' Latvija iet globalizācijas-tumsonības priekšgalā?
    ''Latvijas Organiskās sintēzes institūta (LOSI) direktors Ivars Kalviņš asi kritizē Saeimas pieņemtās izmaiņas Zinātniskās darbības likumā par intelektuālā īpašuma izmantošanas tiesībām. "Vienmēr esmu teicis, ka valstij nerūp sava intelektuālā īpašuma liktenis un aizsardzība, bet sadzirdēja tikai – "aizsardzība". Un pieņēma likuma izmaiņas, kas zinātniskajām institūcijām vispār nedod tiesības pārdot savu intelektuālo īpašumu. Taču, ja to nevarat pārdot, neviens nevar nopirkt. Un ienākumu nav," situāciju raksturo LOSI vadītājs, norādot, ka "tagad esam vienīgie Eiropā, kam ir šāds likums, kāds bija sociālismā".
    "Līdz ar to Latvija tagad ir nobremzēta absolūti. Tagad izgudrojumam nav jēgas. Tas ir kā izmest savu darbu miskastē," skarbs situācijas vērtējumā ir LOSI direktors.'' (Lielākais apdraudējums Latvijas zinātnei ir novecošanās un brīvais tirgus.29.01.2011)
    http://www2.la.lv/lat/sodienas_zinas/?doc=11249
    - Līdz ar to Latvija tagad ir nobremzēta absolūti- ???

  • I.Kalvišķis:”tagad esam vienīgie Eiropā, kam ir šāds likums, kāds bija sociālismā”.
    - Te jau vēl apstiprinājums tam A.Zinovjeva tēlainajam valsts-hibrīdam ”ragainais zaķis”. Kaut kas no rietumnieciskā (‘modernā’Satversme,daudz-partijas), kaut kas no sociālisma (‘jokainā’ valsts pārvalde), kaut kas no feodālisma (‘ne mana cūka, ne mana druva’ – latviskā mentalitāte). Kā tādu ”sociālo kropli”(A.Zinovjevs) pārveidot pozitīvu uzlabojumu virzienā?
    Nav jau pārsteigums, ka neko konkrēti arī D.Rietuma neraksta:”Mums ar steigu jānomaina šī ekonomiskā sistēma, bet tas ir jādara mums pašiem, tiem, kuri labi zina, ko vēlamies.” – Kas uz ko jāmaina, ja tāds ”brīnums” nekad pasaules vēsturē nav piedzīvots, nav izpētīts? Iespējams, tāpēc jau D.R. neaicina pētīt un domāt, bet droši raksta:”Risinājums rodams cilvēku dvēselēs un sirdīs” (Dittas Rietumas ‘Mīlestības Ekonomiskā sistēma’).
    - Nāks laiks, nāks padoms?

  • Agnese 29.01.2011., 13:33
    (..)
    Umberto Eko grāmatu esmu turējusi rokā, šķirstījusi, bet man nebija skaidrs, kāpēc MAN to būtu jālasa, tāpēc neesmu to darījusi. Bet to es saku tikai par sevi. U.Eko vispār ir noZĪMīgs.
    ========================================================
    Es arī neesmu lasījis ne Eko,ne Koelju, ne Skota ‘Alķīmiķis”, taču droši rakstīju – noderēs. Lasīšana jau noder domāšanas trenēšanai, pat ir hipotēze/pieņēmums – lasīšana dzīvi netikai bagātina, bet arī paildzina.
    - Pafantazēt/iztēloties jau arī dažkārt vajag?
    ‘Back to the future’ – ja no 2011.g. nokļūstam 1411.g., kad vara un ekonomika jau vairs pilnībā neatradās vietējo ”aborigēnu” rokās, kas šetan Baltijā dzīvoja?
    Līdz ”brāļu draudzēm”, janlatviešiem, jaunstrāvniekiem,1918.g…..tāļu tāļu. Priekšā 700 gadi – dzimtbūšana, kari, bads, epidēmijas – un tikai pēcāk atjaunotne/atdzimšana….Kāda reakcija, kāda rīcība 1411.g. – tāda arī varētu būt 2011.g.. Spriežot pēc notiekošā, tad 20.gs. beigās latvieši nespēja izdarīt secinājums, lai izvairītos no pagātnes kļūdām
    (sk.D.Beintners ‘Paldies globalizācijai’)
    p.s.
    Stop, jāizlasa beidzot viens saturīgs raksts, jāpapēta tas ”forsaits”, tie futorologi tuvāk –
    Pelēcības neesam. Intervija ar futurologu Arturu Mauriņu
    http://diena.lv/lat/business/lietiskadiena/pelecibas-neesam-intervija-ar-futurologu-arturu-maurinu

  • Mūsu ikdienā ir ienākuši vārdi globalitāte un globalizācija. Var jau nezināt šos vārdus. Tomēr savai attieksmei pret šīm realitātēm jābūt un ir katram – jo visā ir viss. Ja cilvēks PATS ir saimnieks savā miteklī, kādā … teritorijā, kādās ikdienas norisēs, tad viņš ir uzvarētājs un viņš ir viens no šodienas pasaules radītājiem. Ja viņš negaida rītdienu, ir visa un visu upuris, zaudētājs, tad viņam sev jāuzdod dabiskais un neizbēgamais jautājums – kāpēc?
    Pats vārds globalizācija ir ne vairāk kā divdesmit –
    trīsdesmit gadus vecs. Tā rašanos saista ar amerikāņu sociologu R.Robertsonu, kas 1985. gadā deva šī vārda skaidrojumu, bet 1992. gada uzrakstīja grāmatu «Kas ir globalizācija?», kurā izklāstīja savu koncepciju par globalizāciju1. G.Ternborns detalizēti pētījis vārda globalizācija lietojumu dažādās valodās.
    Tas intensīvi sākts lietot 1992.–1995. g. Tagad visā pasaulē lieto šo vārdu vai tā līdziniekus. Tiesa, šaurā franču valodas lietojuma vidē jau kopš XX gs. 50.–ajiem gadiem pazīstams termins mondiālisms. Un nav nejaušība, ka tik satraucoši daudz par šodienu un nākotni varam uzzināt lasot Ekziperī «Mazo princi» vai Bībeli.

    Jāņem vērā, ka globalizāciju un katru lielāku vai mazāku tās rezultātu nevar apskatīt tikai ekonomiskā dimensijā. Vienmēr jāskata arī politiskie, kultūras, tehnoloģiskie un ekoloģiskie aspekti . Bet gūt skaidras atbildes uz jautājumiem šais sfēras iespējams iegūt tikai tad, ja atsevišķām personām, dažādam formālām vai neformālām apvienībām, valstīm ir skaidri mērķi.
    Plašākā sabiedrībā Latvijā nav notikusi pietiekami plaša
    un pieejama diskusija par glolizāciju Bijis tikai galvenokārt politiķu politisks noliedzošs vērtējums.
    Ja šodien Latvijā notiktu pietiekami plaša aptauja ar
    jautājumu – Vai globalizācija ir pozitīvai vai negatīva parādība? – tad, manuprāt, vismaz 2/3 būtu negatīva attieksme. Kāpēc tā?
    Viena no atbildēm – mēs esam zaudētāji globalizācijā. Un viens no iemesliem – mēs par to, lielākoties nekā nezinām un negribam zināt.

    2.11.2008.
    Ivars X X

  • palasos komentārus un īsti vairs neredzu, kādā sakarā komentāri ir ar komentējamo rakstu.

    “vilku barā dzīvo – vilku dziesmu dziedi”. t.i. ja vēlies komunicēt ar miljongalvaino vispasaules akadēmiskās zinātnes pārstāvju kopumu – lūdzu runā viņiem saprotamā valodā. un viņu atbildes saproti TIKAI viņu valodā. autors ļoti labi uzraksta noteikumus un likumsakarības: katram terminam ir vispārpieņemta (akadēmiskajā lokā) nozīme, tā ir viennozīmīga, tieši tādā tā arī ir jālieto, lai tevi saprastu adekvāti. visiem apgalvojumiem ir jāpievieno vai nu atsauces (arī tas un tas no akadēmiskās vides ir teicis) vai arī apgalvojums ir tavs paša, pamatots ar kādiem taviem apsvērumiem (pietiekoši detalizēti aprakstīts, lai sarunubiedrs intereses gadījumā var visu apsvērumu ķēdi pats pārbaudīt). un tā tālāk.

    akadēmiskās zinātnes pārstāvjiem ir speciāls termins – žurnālistiskais stils, ko lieto kā lamuvārdu, kā pretmetu zinātniskajam stilam. īstā zinātniskā rakstā NAV emociju, nav tiešas demagoģiskas ietekmēšanas, un spēles uz publiku. tur ir tikai izmantotie fakti, pieņēmumi, sakarības, darbu rezultāti un no tiem izrietoši zinātniski secinājumi. tāpēc katram zinātniskam pētījumam parasti tiek rakstīta arī “žurnālistiskā relīze”, ko publicē parastajos ziņu līdzekļos, parastajai tautai, vienkāršotā saturā un valodā. “tas ko mēs parastie saucam par zinātni” :)

    mums latvijā ir bēdīgi pēdējos gados ar jauno zinātnieku skološanu. vismaz man tā universitātē nesen bija – izbrauc visam bakalaura kursam, un pēkšņi beigās no tevis sagaida, ka beigu darbu rakstīsi īstajā tīrajā “ziloņkaula torņa” dialektā….

    starp citu, arī parasts cilvēks, arī sabiedrībā zināms cilvēks var būt sekmīgs zinātnieks. te nupatās lasīju, ka entomologu sabiedrība atzina par būtisku Nabokova (Lolitas autora) ieguldījumu entomoloģjas zinātnē. Nabokovs bija pētījis un klasificējis ziemeļamerikas tauriņus un izteicis vairākus secinājumus par to evolūcijas vēsturi. nesenos pētījumos ar dns analīzi vairums šo secinājumu tika apstiprināti. (ak jā. nabokovs bija arī zinātnieks, ne tikai romānu rakstnieks :)

  • Tiem,kas apmaldījušies. Man liekas, šajā reizē un vietā jāraksta komentāri tikai par VILKA piedāvāto tematu:” Kā rakstīt….”

    Varbūt izlasiet vēlreiz piedāvāto autora tematu un sava raksta beigās šeit un vienmēr apdomāt, vai atceraties vēl sava komentāra sākumu!

  • <Adolfs 30.01.2011., 12:40
    Tiem,kas apmaldījušies.
    ========================================================
    Paldies, Ādolf! Ja vari, lūdzu, palīdz tikt skaidrībā, jo neesmu titulēts zinātnieks, es tikai mācos….
    Informācija pārdomām (zinātniskai publikācijai) -
    1."Bruģa, daudzdzīvokļu māju rindu, dūmu, trokšņa vietā man tagad ir zaļa pļava, upe un lauku cilvēku mierpilnā filozofija. Te es jūtos tuvāk tautas kailajai dvēselei…" Ē.Kūlis, rakstnieks (Tuvāk kailajai dvēselei.28.07.2010.LA)
    2.‘’ Ja skatāmies, ka ir nepieciešams saglabāt latviešu valodu un kultūru, tad šāda politika ir graujoša. Latviešu kultūras un valodas aizstāvji rok dziļu bedri: šī esošā, dominējošā, stereotipiskā latviešu kultūras paradigma ir vērsta uz Latvijas kā Brīvdabas muzeja saglabāšanu, jo tad tur būs darbs dzejniekam un māksliniekam, algu viņi saņems, tur būs arī valoda, tautastērpi un tiks saglabātas tradīcijas.’’
    S.Kruks, profesors ( Vai kultūras vērtības nākotnē noveco?15.07.2010. LA )

    3.‘’Mēs esam pārtikusi, pārēdusies tauta, kurai nav īstu problēmu un nez kādēļ dots septiņarpus reizes vairāk, nekā mēs būtu pelnījuši. Intelektuālā un ekonomiskā ziņā mēs neko nespējam. Mūsu uzdevums ir tikai viens – saglabāt no indoeiropeiskās cilmes mantoto – labu literāro valodu, vispusīgu enciklopēdiju, tautasdziesmas." M.Bendiks, pr speciālists, (Mūžīgais dzinējs vai malduguns? 09.10.2009. LA)

    4. ‘’Brīvdabas muzeju, kura dēļ daudzas tautas mūs apskauž, ienaidniekiem neatdosim.’’ V.Zariņš, filozofs ( Paliekošās vērtības.21.07.2010.LA)

  • <Ivars 29.01.2011., 22:17
    (..)
    Plašākā sabiedrībā Latvijā nav notikusi pietiekami plaša
    un pieejama diskusija par glolizāciju.
    ========================================================
    Manuprāt, pēdējo desmit gadu laikā t.s. Latvijas intelektuāļu starpā notiek nepārtrauktas diskusijas, strīdi,kašķēšanās utt.utml.Par citu (zemniekiem, policistiem,mājsaimniecēm, bomžiem u.c.)darbību es secinājumus atturēšos paust..

  • Kas ir ‘globalizācija’?
    Pajautāsim kādam Jēkabpils iedzīvotājam (Jānim_K ??) par pārmaiņām pēdējo desmit gadu laikā šai kādreiz brīnišķīgajā Latvijas vietā.
    Ja jau latvieši sāk viens otru slepkavot kā kādā 1919.g.,1941.g. vai 1949.g., tad kādu vienu negatīvu secinājumu par notiekošo ar cilvēku varēsim izdarīt?
    Varbūt šādu (pārkopēju oriģinālvalodā):
    ”Глобалисты пустили в ход самое страшное оружие – моральное разложение человечества. Это ключевая проблема. ” http://spkurdyumov.narod.ru/Zinovyev5.htm
    p.s.
    Parmenīds, filosofs:”Domāt – tas nozīmē, ka nepieciešams runāt tikai par esošo un izteikt tikai esošo” (citāts iz M.Mamardašvilli ”Domātprieks”)

  • Vai Klifords Saimaks http://lib.ru/SIMAK/flesh.txt
    un
    Roberts Šeklijs (Robert Sheckley – pēc izglītības labs fiziķis), Aizeks Azimovs (Isaac Asimov- bioķīmiķis) rakstīja zinātniskas publikācijas?
    Manuprāt, viņi jau neko citu nedarīja, tikai līmenis cits un publikācijas žanrs (instruments) cits. To, ka viņi rakstīja zinātniskas publikācijas uzreizi tā nevar izkost.
    Kāpēc vēlreiz silti iesaku EKO darbu par šo tēmu?
    Kāpēc es to grāmatu regulāri lasu jau piecus gadus un beigas tam neredzu?
    Eko raksta par nopietniem zinātniskiem darbiem (150.-300. lpp.). Nopietni īsāk uzrakstīt nav iespējams, ja, protams, tu neesi Luijs de Brolji vai Vitgenšteins. Eko paskaidro, ka Itālijā universitātes izglītību bez diplomdarba iegūt nav iespējams (1977. g.) – pie mums toreiz, diplomdarbus augstskolu beidzēji lielākoties nerakstīja – Eko paskaidro, ka šai zina Itālija pasaulē ir minoritāte.
    Nākošais būtiskais apgalvojums, ko Vilks pat nepiemin:
    zinātnisks darbs var būt kompilatīva rakstura vai pētniecisks darbs. Protams, pētnieciski darbi starp diplomdarbiem un jebkuriem zinātniskiem darbiem atkal ir nožēlojama minoritāte. Eko dod padomus kā uzrakstīt labu kompilatīvu darbu, lai tam būtu cerība kļūt par zinātnisku pētījumu vai kāda cilvēka pētnieciskā darba aizsākumu, ko varētu vainagot de Brolji līmeņa doktora disertācija, kas pēc savas būtības sastāvēja no vienas formulas
    nu ja, kaut kas tāds iespējams jau tikai pie eksaktajiem – mācieties mīļie brāļi un māsas matemātiku !)
    *
    Citēju Eko -
    Tātad pirmais secinājums: jūs varat rakstīt kompilatīvu vai zinātniski pētniecisku diplomdarbu; varat rakstīt PhD līmenim atbilstošu vai salīdzinoši pieticīgāka vēriena darbu.
    Pētnieciska diplomdarba rakstīšana vienmēr prasa daudz ilgāku laiku un smagākus pūliņus, turklāt šādam darbam ir jāatbilst augstākām prasībām. Arī kompilatīva darba radī­šana var būt grūta un laikietilpīga (pastāv kompilācijas, kuru sarakstīšanai ir veltīti daudzi gadi), tomēr parasti šā­das ievirzes darbu var sarakstīt ātrāk un ar mazāku risku.
    Turklāt nebūt nav jāuzskata, ka kompilatīvs diplomdarbs aizšķērso ceļu vēlākai zinātnieka karjerai; kompilācija var būt nopietns apliecinājums tam, ka jaunais zinātnieks pirms patstāvīgu pētījumu uzsākšanas vēlas tikt skaidrībā par visiem jau pastāvošajiem kāda jautājuma izpētes rezultā­tiem.
    Kā pretstats jāmin diplomdarbi, kas ambiciozi iecerēti kā zinātniski pētījumi, tomēr ir sarakstīti pavirši un sa­steigti, – tie nu patiešām ir slikti diplomdarbi, kas aizkai­tina lasītājus un nekādi nenāk par labu to autoriem.
    Tātad izvēle – rakstīt kompilatīvu vai pētniecisku darbu -būtu jāizdara pēc pamatīgas savu darbaspēju un brieduma izvērtēšanas. Taču – nelaimīgā kārtā – šī izvēle bieži vien ir atkarīga arī no ekonomiskas dabas apsvērumiem, jo nav ap­strīdams, ka strādājoša studenta rīcībā ir daudz mazāk laika, mazāk spēku un nereti arī mazāk naudas, ko ziedot ilgsto­šiem pētījumiem (kuri var nozīmēt arī nepieciešamību iegadāties retas un dārgas grāmatas, doties braucienos uz citu valstu bibliotēkām, pētniecības centriem u. tml.).
    Diemžēl šajā grāmatā nevaru jums dot padomus, kā atri­sināt ekonomiska rakstura sarežģījumus. Vēl nesen visā pasaulē zinātniski pētījumi bija tikai bagāto studentu privi­lēģija. Mūsdienās pastāv iespēja iesaistīties studentu ap­maiņas programmās un izpelnīties apmaksātu stažēšanos citvalstu augstskolās, saņemt līdzekļus braucieniem uz ārze­mēm un stipendijas mācībām vai pētnieciskam darbam, tomēr nekādi nevar apgalvot, ka visu studentu materiālās problēmas būtu pilnībā atrisinātas. Ideālā sabiedrībā studijas universitātē tiktu uzskatītas par darbu, ko apmaksā valsts, ideālā sabiedrībā tiktu atbalstīti tie, kuriem piemīt patiesa vēlēšanās mācīties, ideālā sabiedrībā nevajadzētu par katru cenu iegūt universitātes diplomu, “to apštempelēto papīra gabalu”, kas palīdz atrast darbu, apsteigt konkurentus un virzīties augšup pa karjeras kāpnēm.
    Taču mūsu universitātes atspoguļo pastāvošo sabied­risko iekārtu, un tā nu ir tāda, kāda ir; mēs varam tikai cerēt, kaut dažādas izcelsmes studentiem būtu pieejamas vienā­das iespējas un nebūtu jāpacieš nevajadzīgi pazemojumi un ierobežojumi. Bet pagaidām centīšos izskaidrot, kā, par spīti visam, uzrakstīt cienījamu diplomdarbu, pirms tam aprēķinot, cik daudz laika un spēku ir rakstītāja rīcībā, un apsverot katra individuālās intereses.
    *
    Otrais būtiskais Eko ieteikums
    Citēju:
    Tātad šī grāmata ir domāta tiem, kuri (nebūdami puspa­sauli apceļojuši miljonāri un nevarēdami veltīt studijām desmit gadus) ir gatavi ik dienas dažas stundas veltīt mācī­bām un grib uzrakstīt diplomdarbu, kas sniegtu pietiekamu intelektuālu apmierinājumu un noderētu arī pēc univer­sitātes beigšanas. Es vēršos pie tiem, kuri godīgi ir notei­kuši savu iespēju robežas (lai arī cik tās būtu pieticīgas) un vēlas paveikt nopietnu darbu. Galu galā nopietni var kolek­cionēt arī uzlīmes: jānosaka tikai kolekcijas tēma, katalo­ģizācijas principi un ierobežojumi laika. Ja tiek nolemts neatkāpties pagātnē tālāk par 1960. gadu – lieliski, vienī­gais noteikums: jāsavāc patiešām visas vajadzīgās tematikas uzlīmes, kas bijušas pieejamas kopš 1960. gada. Protams, šāda kolekcija ievērojami atšķirsies no Luvras muzeja krā­jumiem, tomēr daudz labāk ir izveidot nopietnu kolekciju, kurā atrodamas visas 1960. – 1970. gada uzlīmes ar futbo­listu attēliem, nekā radīt nožēlojamu muzeja parodiju. Šie paši kritēriji ir spēkā, arī rakstot diplomdarbu

    Ir tur vēl viens būtisks ieteikums (pārējais ir detaļas), bet to nu gan atrodiet paši. Eko to ir pelnījis, viņš patiesi ir ļoti labs matemātiķis.

  • Nu jā, ir viens ieteikums no manis – nerakstīt kādam vispārējam lasītājam un vispārējam labumam, un arī ne sev, bet “kādam”. Viss, ko es rakstu ir rakstīt konkrēti kādam cilvēkam

    Un ja godīgi, tad šo rakstīju ta es rakstīju Agnese
    29.01.2011., 13:33. Kāpēc? Mani emocionāli uzjundīja šī teksta beigas. Tad es padomāju par
    http://www.tautasforums.lv/?p=800
    un to ko vēl stāsta Dr. Kvants

    Milzīga bauda man bija apjēgt, saprast un pieņemt patiesību , ka kvantu pasaule, kur valda statistiskas likumsakarības ir iespējams un tikai un vienlaicīgi iespējams ieiet vienlaicīgi pa divām durvīm. Ja priekša divas durvis, tad nav iespējams ieiet pa vienām no tām.
    Kvantu daliņa vienlaicīgi ir gan diskrēta daļiņa, gan vilnis. Nav tā un nekad nav iespējams būt pirmdien,trešdien, piektdien diskrētai daļiņai un otrdien, ceturtdien, sestdien vilnim (kas ir bezgalīgs laikā un telpā). Runa ir par eksperimentu, ko labi fizikas skolotāji rāda sakot pamatskolas fizikas kursu – gaismas viļņa difrakcija no divām spraugām. Man jau toreiz septītajā klasē skolotājs pateica, ka šo ainu veido miljardu miljardi fotonu ik mirkli. Es saku domāt un par šo eksperimentu domāju, ka galva čīkst veselus trīs gadus. 10. klasē atradu grāmatu, kur bija aprakstīts laikam Harvarda universitātes studenta Teilora kursadarbs fizikā. Šis puisis sava istabā uzstādīja gaismas avotu, divas spraugas, eksperimenta reģistrācijai uzlika fotoplati, BET viņš veselu mēnesi bija notērējis blivu gaismas filtru uzlikšanai un aprēķiniem, kas nodrošināja to, ka jebkura laika mirklī tai viņa iekārta pilnīgā tumsībā atradās viens un tikai viens fotons; puisis aizbrauca uz Eiropu uz pus gadu stažēties un atgriezies izņēma fotoplati; kā jau bija izplānots pēc attīstīšanas tur bija redzama difrakcijas aina no divām spraugām.
    Jūs to visu savā apzina varat salikt kopā, jums tas pielec?
    Mani tas satrieca, bet nenogalināja. Tev novēlu to pašu.
    ———–
    Kādi ir secinājumi? Viss ir jāpanāk ar pilināšanas metodi. Ar Tevis vienas bļāvienu, vienreiz, kaut kas no-TIKS tikai tad, ja “visa progresīvā cilvēce” būs iepriekš parūpējusies par “Tava bļāviena” fotoelektronisku pavairošanu un reģistrēšanu

  • UFF …. es te TF šodien pažēlojos par to, ka faktiski nav laba (vēlams patriotiska avota par Latvijas vēsturi)
    bildītes līmenī labs/labākais manuprāt joprojām ir
    http://www.tautasforums.lv/?p=558#more-558
    tūlīt pacentīšot pārlasīt “Latviesu tautas piedzīvojumus”,
    bet
    tas tomēr rakstīts stipri sen
    UN
    nupat paziņa atsūtīja “Latvijas vēsturi” četrās rindiņās’ TF formātā sanāks vairāk, bet uz A4 formāta lapas būs 4 rindiņas – sakarīgi par to, kas bijām, vēl jau esam un par ko jācenšas palikt:
    !!!!!!!!!!!!
    Latvijai, jau tūkstošgadiem pa Daugavu iet tirzniecības ceļš. Latvijas iedzīvotāji arī ir atstājuši savu artavu Zviedrijas vēsturē. Ja kurši nebūtu nodedzinājuši, iepriekšējo galvaspilsētu, tad nevajadzētu laist pa straumei baļķi. Nebūtu latviešu , nebūtu arī PSRS. Visi galvenie karavadoņi sarkanājā armijā bija latvieši, kā arī pirmā čeka sastāvēja no 30% latviešu, 30% ebreju, tad no visām pārējām tautām. Latvija ir izredzēto zeme, lai , kā sveši naidnieki iekāroja bagātos Daugavas krastus, latvju mēli tie neiznīdēja.
    !!!!!!!!!!
    Faktiski prasīju ideju/idejas 5 min video; paziņa “labi iedeva”, ko iedeva? diktora tekstu? subtitrus? vienalga “labi iedeva”

  • >Edge 30.01.2011., 14:02 teica: Latvijas intelektuāļu starpā notiek nepārtrauktas diskusijas, strīdi,kašķēšanās utt.utml.Par citu (zemniekiem, policistiem,mājsaimniecēm, bomžiem u.c.)darbību es secinājumus atturēšos paust..
    Hm . nu tipiski birokrātiski intelektuāla pieeja.
    Es kādus pēdējos 10 gadus esmu nu patiesa neizpratnē un

    faktiski mājsaimnieks
    ; tas nekas, ka brīžiem pastrādāju uz kādiem 500-700 LVL mēnesi, ta ne jau tur un ne jau to, ko gribētu un ko varētu, bet to ko gribētu vai ko varētu … nu kaut kā nesanāk …. parasti
    ——–
    arī mājsaimnieces un visi pārējie IR globalizējušies
    bet
    tā uz aci
    tāpēc kaut kā nav sanācis
    ——-
    P.S. es ATCEROS zem kāda virsraksta rakstu
    un
    ceru, ka man būs zem ši virsraksta iespēja runāt “par tēmu”

  • >>> Ivars
    Vai “progresīvā cilvēce” ir iepriekš parūpējusies?
    Viens jautājums vairāk vērts nekā vesels traktāts.
    Ir KĀDS, kurš ir parūpējies par to, lai pat visprogresīvākā “parūpēšanās” neko nekaitētu.
    TEKSTI ir dažādi, bet tie IR.
    Vismaz viens no tiem.
    Viņš nāca pie savējiem, bet savējie viņu nepazina…
    Tas pareizi, ka “labi iedeva”.
    Tas labi, ka ATCERIES.
    CERĪBA sākas tur, kur beidzas jebkāda cerība.
    P.S. Pilāts Viņam saka: “Kas ir patiesība?” – WHO or what? КТО или что?

  • <Ivars 7.02.2011., 21:40
    (..)
    Hm . nu tipiski birokrātiski intelektuāla pieeja.
    Es kādus pēdējos 10 gadus esmu nu patiesa neizpratnē un
    faktiski mājsaimnieks
    ========================================================
    Cik cilvēku, tik viedokļu. Man jau ar grūti pieņemt to demogrāfa I.Meža apgalvojumu/secinājumu – 'Latvieši slēpj galvu smiltīs', jo diezin vai 2100.g. varēšu pārliecināties par latviešu skaitu ( prognozē 300 000 jeb 10% ņo iedzīvotāju kopskaita ).
    'Jābauda mirklis' – tā laikam dzejnieks Haijams ieteica?
    Priekā – pēc mums kaut vai ūdensplūdi?

  • <Agnese 7.02.2011., 22:14
    (..)
    TEKSTI ir dažādi, bet tie IR.
    Vismaz viens no tiem.
    Viņš nāca pie savējiem, bet savējie viņu nepazina…
    ========================================================
    O, saistībā ar šito es vēlreiz pārlasīšu 'Ticēt un domāt' – rakstu iz izcilā kinorežisora A.Kančelovska bloga. Noder pārdomām par teicienu:'Ar labiem nodomiem ceļš bruģēts uz…''.
    Андрей Кончаловский: Верить и думать
    http://www.rg.ru/2010/07/07/konchalovskii.html

  • <Ivaram
    - Jāizsaka pateicība par Jefremova 'Andromēdas miglāja' pieminēšanu. Es ieguglēju, un atklāju labas lietas – pat ļāvos palasīt turpinājumu 'Vērša zīme'/ Час быка» .
    Un Jefremova 100 gadu atceres rakstu pārlasīju – un savā datu bāze novietoju.
    Bez valsts ideoloģijas/ticības jau neiztikt:''Отказ от мечты, от утопии, от будущего — самая страшная и глупая ошибка постсоветской России; но, может, она начнет опять читать Ефремова?
    Человек, как лезвие бритвы
    http://ogoniok.com/4979/28/

  • Kas ir matemātiķi? ( vairāk detaļu Staņislavs Lems – Stanisław Lem – Summa Technologiae – ir latviskais tulkojums) – nu trakie drēbnieki tak: šuj kaut kādus ancukus, paši nezina priekš kam; kas to izmanto – tak fiziķi un psihologi, reizēm pat dakteri.
    tagad parunāsim par sociālajiem calculus. Andromēdas miglājā ir vietiņa, kur Veda Konga (nu vārdiņš uz pieci – onka kaut ko no kaut kā jēdza) ciemojas tā tālā? nākotnes laika augstskolā un piemin repangulārrēķinus: pamatu sociālajai indženērijai
    Atgriežamies pie pedagoģijas pamatiem. Ir tai zinātnē ari tādi. Tur runā par pieciem zināšanu, prasmju un iemaņu līmeņiem ( mums te ir jau viens vektors – zpi);
    pārejam pie otra vektora zināšanu ( un to pārējo divu līmeņiem)
    1. Pazīšanas līmenis – teiksim es pazīstu burtus
    2. reproducēšanas līmenis – varu uzrakstīt burtus
    3. subjektīvi jaunu zināšanu līmenis – protu atrisināt kvadrātvienādojumu vai diferencialvienādojumu
    4. jaunrade – pagaidām bez komentāriem
    5. ģenialitāte – nezinu kas tas ir , bet esot
    paņemam tādu kategoriju kā literacy, kas nenozīmē burtot un saburtot prasmi, bet spēju izlasīt kādas zīmju sistēmas rakstus-vārdus
    tad nu tā te mums ir jau trešais vektoriņš
    1`.cilvēka valodas vārdu lasītprasme ( bet valodas ir tīri literālās un tonālās – mandarīnu valoda piemēram – te mums būs šai vektoru sistēmā vēl viens subvektors)
    2. vizuālo tēlu lasītprasme
    3.
    4.
    5.
    6.
    7. – cilvēkam ir vismaz kādas septiņas maņas
    Tādā stilā var turpināt, bet lasītājs, kas nonācis jau līdz šai vietai visdrīzāk ir aplauzies; tāpēc vairāk šai virzienā šobrīd nemocīšu;
    !
    jāpameklē kaut kas mīkstāks, teica Old Vāverli un pārkoda dzelzceļa sliedi
    !
    atgriežamies pie pirmā kursa matemātikas; divus vektorus var sareizināt skalāri ( iegūstam skaitli) un vektoriāli ( iegūstam matricu)
    Sareizinot vektoru x1,x2,x3 ar y1,y2,y3 iegūstam matricu
    ż1 z2 z3
    z4 z5 z6
    z7 z8 z9
    sareizinot “vektoriāli” kādus piecus vektoru iegūstam n-dimensiju faktortelpu, kura visai daudz ko var sakarīgi sarēķināt, bet nu žēl , ka man te nav ar ko parunāt šais terminos; iztiksim ar divmēru “bildīti”

    (Raksta) autors vairāk runā par z1 zinātni; protams, VISS kas attiecas uz zinātni z1 ir spēkā arī pārējās zinātnēs, bet “mazliet savādāk; cilvēka laime vai nelaime ir tā, ka zinātnes z1 saprašanai ir jābeidz augstskola, bet ka tik ne visu pārējo zinātņu saprašanai pietiek ar veselīgu dzīvesveidu un vēlēšanos saprast; tāpēc es visiem, kas kaut ko patiesi vēlās iesaku kustēties fiziski un garīgi, dziedāt, lasīt un
    gribēt ( jebko) –
    JA patiesi vēlēsities
    TAD
    TO
    DABŪSIET ( sapratīsit, u.t.t.t.)

  • Attiecībā Ilmāru – cienu, bet viņu diemžēl augstskola mazliet tomēr pamaitāja: pārāk tic tai z1 un kvantitātei; es savukārt spiežu uz kvalitāti (iz atdarināšanas cienīgs piemērs Ābrahams, kādreiz bija vienīgais, kas kaut ko gribēja no Dieva dzirdēt , skat tagad gan kristieši, gan musulmani, gan visi pārējie it kā pie Ābrahama ekumenes piederošie par Viņu kaut slepus , bet interesējas.
    ——–
    Protams, skaitam ir nozīme, skaitlis tāda nozīmē ir pirmais VĀrds, bez kura citu nebūs, bet arī kvalitātei un vel daudzām lietām ir nozīme; ko tas līdzēs, ja būsim daudz, bet dumji vai gudri un glupam viegli maisa iebāžāmi, A?

  • Tā sagadījās, ka laiku īsinot, kamēr kompis dara kaut ko citu un es gaidu rezultātus, var un vajag kaut ko parakstīt. Es ceru, ka stāsts par zinātnēm z1-z9 bija pietiekami intuitīvi skaidrs. Iesaku paskatīties vakardienas 05-02-2011 LNT plkst 18-19:10 – to šovu par izglītības un Z1 izglītošanas krahu; bah un trah cilvēkiem vienmēr patīk skatīties un sovmeņiem to rādīt. Runa ir par to, ka bērns no kāda 5. mēneša mātes miesās faktiski apgūst, teiksim zinātni z9, tad pamazam nolaizās sasniedzis 7 gadu vecumu un sācis iet skolā uz zinātni z1,kuru apgūt viņam prasa sabiedrība. Spītīgākie, sevišķi puiši – saglabā spēju pilnveidoties zinātnēs zx, piemēram mīlēt. Un rezultāti? Intelektuāla viduvējība, kas mīl savējos un doma arī ar rokām ar z1 zinātņu zināšanām rada un vada uzņēmumu (piemēram Fords un ASV metalurģijas radītājs Karnegi), bet ekstra klases sholars nevar atrast darbu. Viens puisis saprata, ka x un y ir labi, bet ar tiem nepietiek, cits nē un spieda uz tiem x-siem un y-kiem. Realitāte ir tāda ka summāra intelektuāla attīstība bērniem parasti būtiski izbeidzās ap 5.-7. klasi ; pie tam meitenēm kādus pāris gadus agrak , zēniem mazliet vēlāk; zēni sakotnēji lēnāk nogatavojās, tāpēc ilgāk saglabā spēju garīgi augt. Ja cilvēks nav garīgi izsīcis, tad viņš atgūst spēju patiesi intelektuāli augt, ķerties pie zinātnēm zx pēc formālās izglītības beigšanas un stabilas vietas dzīvē ieņemšanas, tas ir labākajā gadījuma uz kādiem 30 gadiem. Skolas laiks, kas nu stiepjas arvien garāks faktiski ir cilvēka intelektuālās attīstības nopietnāka krīze. Tā nu tas vienkārši ir. Kaut ko derētu palabot, A?

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.