L.Stumbre: ‘Brāļu draudzes – pirmā garīgās atmodas kustība Latvijā’

Neapšaubāmi Hernhūtes brāļu draudžu darbībai ir nozīmīga loma latviešu tautas vēsturē. Iespējams, ka viņu aizsāktā izglītošanas kustība deva izšķirošu dzīvības dzirksti brīdī, kad latviešu tauta gan fiziski, gan garīgi bija novārdzināta līdz kritiskai robežai. No šīs pieredzes ir, ko mācīties. Tomēr atļaušos piezīmēt, ka pamodināt var tikai to, kurš dzīvs. Lai arī šis raksts ir par hernhūtiešiem, būtu gribējies, lai autore kaut vismaz vienā teikumā min latviešu tautas augsti attīstīto dzīvesziņu. Nez no kurienes karos un slimībās izmocītā tauta spēja radīt un no paaudzes paaudzē nodot tūkstošiem tautas dziesmu? Cik lielā mērā hernhūtieši sekmēja pašu latviešu gadu simtos izauklētā pasaules uzskata izaugsmi un cik lielā mērā ar dabu vienotībā dzīvojošā dabasbērna uzskats tika aizstāts ar ko svešu?

Skaiti, vilks, pātarus!
-Es, Dievs, nemāku,
Jēruļi, kazuļi,
Tie mani pātari.
2388-1

Dieviņš man liek pātarus skaitīt!
- Mīļo Tētīt, nemāku skaitīt.
- Mācies, mans bērns, pātarus skaitīt,
tad tava dvēsele bojā neies.
P 1899


* * *

1703.gadā Krievijas karavadonis Šeremtjevs ziņoja caram: «Man tev jāziņo, ka visvarenais Dievs un vissvētā Dievmāte Tavu vēlēšanos piepilda: ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai un no Rīgas līdz Valkai viss iznīcināts, visas pilis sagrautas. Nav nekas atlicis, izņemot Pērnavu un Rēveli un šur tur pa muižai pie jūras.»

Kelha hronika par šo laiku vēsta: «Viņi nodarīja iedzīvotājiem visādas varmācības un nogalināja vīrus, sievas un bērnus bez izšķirības vai arī aizveda gūstā… Daudzus simtus mazu bērnu kā zosulēnus sakrāva ratos un aizveda uz Tatāriju.»

Bet ar to vēl nebija gana. 1709.gadā Vidzemē izcēlās bads, kam sekoja mēris, kas iznīcināja trīs piektdaļas atlikušo iedzīvotāju. Lai piebeigtu pārējos, vācu muižnieki drīz aptvēra, ka degvīns ir ienesīgāks par graudiem. Sākās īsti degvīna plūdi, un 18.gadsimta vidū Latvijas teritorijā darbojās 933 krogi. Likās, ka šai tautai lemts izzust uz visiem laikiem.


* * *

Tumšajos, vējainajos un mitrajos rudens vakaros gribas domāt par dažādām pārpasaulīgām lietām, piemēram, par Zemes vecumu, bojā gājušām civilizācijām, klimata pārmaiņām, paralēlo pasauli… Tādas lietas paplašina ikdienas dzīvi un iedrošina – nē, nav tikai «skrējiens no krasta līdz zvejnieku laivai, lai saķertu zivs galvu»! (Ričards Bahs «Kaija vārdā Džonatans Livingstons»). Ir tomēr vēl kaut kas, ir!

Novembrī, kad zeme kļuvusi kaila, gluda un iekrāsojas pelēcīgi brūnajos toņos, latvietis pazūd savā mājoklī, cieši aiztaisot logus un durvis, – ziema tuvojas. Rudens darbi apdarīti, var arī svinēt svētkus: Miķeļus, Mārtiņus, Lāčplēša dienu, Latvijas Republikas proklamēšanu 18.novembrī… Latvijas valsts esamības fenomens joprojām izraisa gan prieku, gan neticīgu izbrīnu – vai tiešām esam to paveikuši, vai mūsu māja uzcelta?

Tad gribas arī parakņāties pa sen bijušo un pagājušo, to, kur neesmu piedalījusies, bet kas, iespējams, ietekmējis arī manu likteni. Kaut grūti, tomēr ik pa brīdim aptveru, ka viss uz pasaules – gan virs tās, gan zem, gan gar malām un pašā augšā – viss ir savā starpā saistīts un neviens mēs te neesam kaut kāda dabas kļūda vai kas nejaušs. Viss noticis ar apdomu un gudru ziņu.

Brīnumainākais un neticamākais no veidojumiem – Latvijas valsts (ņemot vērā iepriekšminētos citātus un to, ka Eiropas un pat pasaules valstu vidū esam gandrīz vai īpaša likteņa izredzēta nācija, kas, par spīti visām iespējām izzust no zemes virsas, tomēr izveidoja savu, nacionālu valsti), kurā es dzīvoju šodien, būs jo grūtāk izprotama, nemaz vai pavirši zinot tās pagātni. Ja jūsu ap-ziņā uzpeld kaut viens vienīgs «kāpēc», tad pēc nelielas piepūles sekos arī «tāpēc ka», un tas jau ir iedvesmojoši.

Liekot kopā Latvijas valsts šodienu un pagātni, sadūros ar tādu terminu kā «Brāļu draudze». Man, neticīgajai kristietei, tas likās interesanti. Kaut vai tāpēc, ka vieni apgalvo, ka Brāļu draudžu parādīšanās 18.gadsimta Vidzemē bija «pārsteidzošs, liktenīgs notikums» – aizsākums latviešu garīgajai atmodai, kas savukārt noveda pie brīvas Latvijas valsts šodien. Tiek minēts arī tāds fakts, ka Brāļu draudžu ietekmē tieši no Vidzemes nākusi lielākā daļa latviešu gara darbinieku: Jānis Cimze, Jānis Poruks, Jāzeps Vītols, Kārlis Skalbe, brāļi Kaudzīši…

Citi pilnībā noliedz šo draudžu ietekmi uz Latvijas likteni un apgalvo, ka kristietisms, kas jau 500 gadus valdījis šeit, bijusi vienīgā ietekmīgā reliģija, un, protams, agri vai vēlu Latvija vie-nalga būtu kļuvusi par valsti. Agri vai vēlu? Kas zina, vai būtu vajadzīgi vēl 500 pazemotības un iznīcības gadi, lai vācu muižnieki un krievu cari sāktu uztvert latviešus par cilvēkiem? «Kas būtu, ja būtu» nav auglīgs diskusiju temats. Labāk papētīt faktus, kuriem tiešām ir kāda nozīme.


Vēstures takas un lielceļi

Pēc čehu nacionālā varoņa Jana Husa (1369-1415) sadedzināšanas sārtā Čehijā sākās spēcīga evaņģēliska un arī sociāli nacionāla kustība, kas nežēlīgās vajāšanās gadsimtu gaitā pamazām tiek noslīcināta asinīs. 1722.gada 17.jūnijā bēgļi no Morāvijas čehu namdara Kristiāna Dāvida vadībā atrada patvērumu Saksijā, grāfa Nikolaja Ludviga fon Cincendorfa īpašumos. Sākās Hernhūtes ciema celtniecība. Pēc diviem gadiem ciemā mita jau aptuveni 300 dažādu konfesiju cilvēku. Radās vienota un brālīga kopiena, kurā 100 gadu skanēja «nepārtrauktā lūgšana», lūgšana par misiju un tās cilvēkiem. Neilgā laikā hernhūtisms izvērtās par masu kustību vairāku iemeslu dēļ. Oficiālajās draudzēs zemnieki bija tikai muižnieku un mācītāju pavēļu pildītāji, bet hernhūtisma slu-dinātāji centās izraisīt klausītāju aktivitāti, no zemnieku vidus izvirzot pulciņu un draudžu vecākos, viņu vietniekus, vīru, sievu, neprecēto vecākos, uzraugus, paskubinātājus, slimnieku kopējus. Tātad hernhūtiešu organizācijās izveidojās demokrātiska iekārta, kurā nejuta mācītāja draudīgo pirkstu. Hernhūtieši akcentēja humānismu pretstatā baznīcas kundziskumam, emocionalitāti pretstatā sausajai didaktikai. Iejūtība un sapratne no reliģisko mācību sludinātāju puses bija klausītāja līdzvērtības atzinums, Brāļu draudzēs tika akcentēta kristīgā mīlestība, sirsnīgums, laba attieksme pret visiem cilvēkiem, darba tikums un kārtīgs dzīvesveids, bez dzeršanas posta un netiklības.

Divos gadu desmitos no Hernhūtes izsūtīja vairāk misionāru nekā divos gadsimtos no visas reformācijas baznīcas kopā. 18.gs. sākumā Vidzemē darbojās vairāki luterāņu mācītāji, kas labvēlīgi izturējās pret Hernhūtes brāļu draudzi. Valmiermuižas saimniece Magdalēna Elizabete fon Hallarte aicināja hernhūtiešus sūtīt uz Vidzemi brāļus, kas būtu priekšzīmīgi tikumos un amatos.

Pirmie brāļi – Kristiāns Dāvids un Timotejs Fīdlers – ieradās Rīgā, tad Valmiermuižā, kur tos jo īpaši labi uzņēma fon Hallarta kundze, kas vēlāk kļuva par vienu no galvenajām kustības veicinātājām Vidzemē. 1738.gadā Valmiermuižā izveidoja Skolotāju semināru, kurā ne tikai izglītoja, bet arī dziedāja, vingroja un mācīja spēlēt mūzikas instrumentus. No Valmiermuižas atmodas kustība strauji izpletās pa visu Vidzemi.


Brāļu draudzes gājums Latvijā

1729.gada rudenī no Hernhūtes kopienas Saksijā (Vācija) Rīgā, Vidzemē, ierodas trīs brāļi Hernhūtes dibinātāja luterāņa Kristiāna Dāvida vadībā.

Iesākas Brāļu draudzes evaņģēliskās sadraudzības idejas attīstība; vietējie atbalstītāji: ģenerāliene M.E.fon Hallarte, B.fon Kampezhauzens, T. Sprekelsens u.c.

1735.gadā M.E.fon Hallarte vēstulē Cincendorfam aicina sūtīt Hernhūtes brāļus evaņģēlija sludināšanai un pravieto: «Laiks nāks drīz.»

1736.gada septembrī Vidzemē ierodas Saksijas grāfs L.N. fon Cincendorfs. Viņš sprediķo Rīgā, Valmierā un Tallinā, gūst triumfālus panākumus un daudz draugu.

Brāļu draudzes Marienbornas sinode spriež uz Vidzemi sūtīt tautas skolotājus

1737.gadā Vidzemē ierodas skolu darbinieki. Hernhūtieši strādā kopā ar latviešiem un mācās latviešu valodu.

1738.gadā pirmie «atmodinātie» latvieši Valmiermuižā pievienojas vācu saiešanām.

Hallarte iepērk zemi un būvmateriālus Skolotāju semināra celtniecībai

23.augusts – Skolotāju semināra dibināšana un darbības sākums; sākums «modināšanai» semināristu vidū, pirmais – Šķestera Pēteris.

1739.gada 8.janvārī sāk noturēt atsevišķas saiešanas latviešiem; pirmajā piedalās astoņas dvēseles.

Pirms Lieldienām notiek kopīgs latviešu un vācbrāļu mīlestības mielasts, bet maijā te pulcējas jau vairāk nekā 200 latviešu.

18.maijā, Vasarsvētkos, notiek saiešana zem atklātas debess. «Uguns nokritusi no debesīm, un sirdis sāk degt… Tā ir liela atmoda.» (No laikabiedru liecībām.)

Uz Valmieru plūst daudzi no Trikātas, Smiltenes, Straupes, Cēsu, Liepas u.c.novadiem, sakot, ka latvieši svinot «saderināšanos ar Pestītāju».

Rodas latviešu sludinātāji. Vācbrāļi izveido konferenci kustības vadīšanai. Hallarte finansē un Brāļu draudze izdod otro latviešu Bībeles izdevumu (Igaunijā izdots pirmais) un dziesmu grāmatu.

1740.gadā Skolotāju seminārā mācās jau aptuveni 100 latviešu studentu.

Atmoda skar plašus Vidzemes latviešu novadus, četri pieci tūkstoši latviešu ir Brāļu draudzes dalībnieki.

1741.gadā Hallarte Gaujas krastā līdzās diakonātam uzbūvē Brāļu draudzes kustības centru – Jērakalnu.

1742.janvārī Jērakalnā notiek pirmā latviešu draudzes diena.

14.aprīlī ar lozi nosaka 40 latviešu Brāļu draudzes vecākos.

19.aprīlī dibina pirmo latviešu Brāļu draudzi Valmierā.

28.augustā dibina latviešu Brāļu draudzi Straupē (piedaloties grāfienei Cincendorfai).

12.septembrī Mārsnēnos un Liepā veidojas Brāļu draudzes saiešanu struktūra un amati.

Fon Hallarte finansē otras Brāļu draudzes dziesmu grāmatas (234 dziesmas) izdošanu.

Rīgā Jāņa Šteinhauera vadībā kopā pulcējas ap 50 «atmodināto» latviešu.

1743.gada vasarā Vidzemes landtāga rosināta konsistorija izveido izmeklēšanas komisiju hernhūtiešu lietā.

1743.gada 16.aprīlī cariene Elizabete aizliedz Brāļu draudzes darbību Krievijas impērijā, slēdz un aizzīmogo Jērakalnu u.c. Brāļu draudzes saiešanu vietas, atņem grāmatas, sākas vajāšanas.

Sākas «klusais gājiens» – 74 gadu darbība nelegālos apstākļos.

1744.gada pavasarī grāfiene Cincendorfa dodas uz Pēterburgu, decembrī Rīgā ierodas grāfs Cincendorfs, lai dotos pie carienes, taču tiek ieslodzīts Citadelē.

Somijas ģenerālgubernators Kampenhauzens carienei: «..kein Bruder bin ich, aber ich wunsche als ein Herrnhuter zu leben und zu sterben.» («…es neesmu brālis, bet gribu dzīvot un mirt kā hernhūtietis.»)

1744.gadā slēdz Skolotāju semināru, bet tā audzēkņi gadu desmitus darbojas visā Vidzemē. Stabilizējas latviešu Brāļu draudzes struktūra un saiešanu darbība.

1745.gadā vācu hernhūtiešus izraida no Vidzemes, tiem līdzi dodas arī kādi latvieši, veidojot pirmo latviešu emigrāciju Rietumeiropā. Veidojas plaša latviešu sarakste ar Eiropas brāļiem, milzīga pašizglītības attīstība.

1746.gadā Brāļu draudzes Zeistas sinodē (Holandē) lemj, ka no latviešiem un igauņiem pašiem jārodas apustuliskiem ļaudīm un jāuzņemas savas darbības vadība.

1747.gadā latviešu Brāļu draudzes satversmi pārkārto «klusajam gājienam».

1749.gadā Vidzemē tiek minētas 55-57 hernhūtiešu darbības vietas.

Vācbrāļi ar roku uzlikšanu amatā ieved kārtu kopējus, latvieši sāk lietot lozungus.

1750.gada 30.janvārī mirst Magdalēna Elizabete fon Hallarte, tiek zaudēts Jērakalns.

Augustā notiek pirmie puišu brāļu kārtas svētki.

Katrai saiešanai izvēl saiešanas dienas grāmatas – diāriju – rakstītājus.

1751.maijā notiek pirmie meitu māsu kārtas svētki.

Oktobrī amatā ieved četrus laulātus pārus par bērnu kustības kopējiem.

1752.gadā Brāļu draudze pastiprina interesi par Kurzemes hercogisti, kur ir draudzes atbalsta punkti.

1753.gada 14.martā Brāļu draudzes ienaidnieki fiziski sāk izznīcināt bijušā centra – Jērakalna – ēkas.

1756.gads – Doles salas hernhūtieši saiešanas notur slepus mežā; līdzīga situācija ir daudzviet.

1755.gadā sākas regulāras bērnu saiešanas un konferences, mērķtiecīgs darbs ar bērnu vecākiem.

1760.gadā mirst Ludvigs Nikolauss fon Cincendorfs.

1761.gadā – «caurrunas» ar katru un visiem par sevi.

1762.gada septembrī notiek pirmie laulāto kārtas svētki, bērnu svētki un dziedāšanas stundas.

Latviešu Brāļu draudzes saiešanas svin savu 20 gadu pastāvēšanu.

1764.gada 11.februārī carienes Katrīnas II ukazs ļauj atjaunot hernhūtiešu darbību impērijā (Volgas lejtece, Sarepta), taču Vidzemē tas situāciju nemaina.

1760.-70.gads. Dieva mierā dodas daudzi latviešu «pirmdzimtie» – notiek Brāļu draudzes vadītāju paaudžu maiņa; vājinās kontakti ar Hernhūti.

1770.gadā mirst J.A.Cimmermanis – ilggadējs Vidzemes luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendants un Brāļu draudzes vajātājs; stingrais spiediens pret latviešu Brāļu draudzi mazinās.

1776.-77.gads. Brāļu draudzes novados izceļas zemnieku nemieri, kurus asiņaini apspiež.

1779.gads. Brāļu draudzē Latvijā ir aptuveni 5000 brāļu un māsu, aptuveni 2000 bērnu, taču gājēju skaits ir lielāks.

Lasītpratēju skaits Vidzemes Brāļu draudzes novados: 1780.g. ~75%; 1800.g. <90%.

1790.gados Latvijā notiek vairāk nekā 40 saiešanu, sākas jauns Vidzemes atmodas vilnis.

1802.gadā izceļas Kauguru nemieri, par to cēloni valdības izmeklēšanas komisija uzskata hernhūtiešus.

1811.gadā Brāļu draudzes atmodas liesma uzvirmo Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā.

1817.gada 27.oktobrī cara Aleksandra I «žēlastības manifests» legalizē Brāļu draudzes darbību Baltijā – «klusā gājiena» beigas, sākas otrie «ziedu laiki».

1819.gadā vācbrāli J.Ēvaldu iekšlietu ministrs apstiprina par pirmo Baltijas Brāļu draudzes diasporas vadītāju ar sēdekli Vaidavā, Rubenes draudzē. Pēc Napoleona kara sākusies garīgā rosība, grupa rīdzinieku meklē kontaktu ar hernhūtiešiem.

1820.gadi (un vēlāk) – ievērojami pieaug baznīcas un impērijas drošības dienestu un birokrātiskā aparāta Brāļu draudžu apkarošana (vajāšana).

1830.gada 5.jūnijā iesvēta Rīgas Brāļu draudzes namu Kalēju ielā 8; draudzē 38 dvēseles. Nama būvniecībai ziedojuši arī lauku saiešanās, tātad latvieši.

1834.gadā sākas milzīgi ierobežojumi Brāļu draudzēm – saiešanu ierīkošanai vajag iekšlietu ministra atļauju, saiešanas pakļauj baznīcai, daudzi nami jāslēdz, vārda brīvību atņem u.tml.

1839.gadā iekšlietu ministrs Brāļu draudzei aizliedz uzņemt jaunus dalībniekus, tētiņi drīkst lasīt tikai mācītāju apstiprinātus tekstus, nosaka dziesmas utt.

19.gs. 40.gadu pirmajā pusē sākās ortodoksālās baznīcas zemnieku pārvilināšana cara ticībā, un, redzot Brāļu draudzes lielo ietekmi uz zemniekiem, luteriskā baznīca nolēma lūgt palīdzību tās vadītājiem. Dažus gadus kustībai bija par vienu vajātāju mazāk, taču ne uz ilgu laiku – tiklīdz konversijas jukas bija pāri, luterāņu baznīca aizmirsa hernhūtiešu sniegto palīdzību un atsāka uzbrukumus brāļu kopām.

Brāļu draudze turpināja pastāvēt, un pirmās brīvvalsts laikā Latvijā bija aptuveni 90 saiešanu namu, no kuriem aptuveni 60 darbojās regulāri. Saiešanu namu parasti cēla kāda bagāta un godājama saimnieka īpašumā. Tā bija atvērta vieta, jo to būvēja kopīgiem spēkiem, kaut juridiski parasti skaitījās saimnieka privātīpašums.

Padomju okupācijas laikā saiešanu namus nekavējoties likvidēja – tajos izveidoja kazarmas, cūku kūtis vai mājvietas vairākām ģimenēm. Saimniekus, uz kuru zemes šie nami atradās, un parasti tie bija lielsaimnieki, protams, izsūtīja.


Kā viņi (mēs) to izturēja

Lasot Roalda Dobrovenska romānu «Magnuss, dāņu princis» un zinot, ka rakstnieks savu darbu balstījis uz pamatīgi izpētītiem dokumentiem, pārņēma kaut kāds drausms izbrīns par to, ka tādi latvieši vēl vispār eksistē zem šīs saules. Neskaitāmi kari, bads, mēris, laupīšanas, izvarošanas, aizvešana verdzībā – tāda bija to-reizējo Latvijas pamatiedzīvotāju ikdiena; tolaik dzimušie bērni, šķiet, vispār nav varējuši iedomāties, ka pastāv vēl kāda cita dzīve bez nemitīgiem kariem, slaktiņiem, bada un slimībām. R.Dobrovenskis ar reāli domājoša cilvēka izbrīnu izsmējīgi jautā toreizējiem vāciešiem, poļiem, dāņiem, krieviem un zviedriem, kas karoja savā starpā, kā viņi nav pamanījuši latviešu zemnieku – veselīgu, spēcīgu cilvēku, kas būtu lieliska lielgabalu gaļa? Kā gan tas gadījās? Laikam jau tiešām tāpēc, ka šo zemnieku vispār neuzskatīja par cilvēku, kurš uz kaut ko spējīgs. Tomēr latvietis izturēja visus likteņa triecienus, un te nu atkal sākas klaigāšana mūsdienu zinātnieku starpā: vieni apgalvo, ka latviešu zemnieks to visu izturēja tāpēc, ka bija vienkārši truls, mūžīgi piedzēries, slinks un izlaidīgs; otri tikpat kaismīgi apgalvo, ka to visu var pārdzīvot un palikt dzīvs tikai augsti tikumīgs, drosmīgs un pašaizliedzīgs cilvēks. Neviens gan, starp citu, neapgalvo, ka nabagam palīdzējusi ticība Jēzum Kristum. Un tas nu tiešām būtu visai drosmīgs apgalvojums, ņemot vērā to, ka kristīgā ticība līdz pat 18.gadsimtam Latvijā tika popularizēta ne jau latviešiem saprotamā valodā un latviešiem toreiz bija visai maza nojausma, par ko klaigā mācītājs no kanceles. To, ka šīs klaigas nebija latvietim labvēlīgas, – tik daudz jau laikam viņš saprata.

Brāļu draudzes būtība patiesībā ir visai vienkārša un kristietisma vēsturē bieži sastopama parādība – padarīt ticību saprotamu un pieejamu arī vienkāršam cilvēkam, cenšoties šīs reliģijas vienkāršos un skaidros desmit baušļus un tuvākā mīlestību ieviest dzīvē. To centušies darīt daudzi kristīgie, sākot jau ar apustuļiem, Pjēru Valdo, tad svēto Francisku, kurš aicināja ne tikai runāt par evaņģēliju no kanceles, bet dzīvot pēc tā. Tomēr garīdzniecību vienmēr tracinājuši šie aicinājumi – dzīvot pēc evaņģēlija! Tādēļ skaidrs, ka baznīckungi Brāļu draudzes ietekmi uz zemniekiem nevarēja uzņemt labvēlīgi. Nedod Dievs, latvietis sāks domāt un uzskatīt sevi par cilvēku! Bet maisam gals tomēr bija vaļā – zemnieki veda savus bērnus uz skolu, krogi tukšojās un, par spīti drausmīgajam postam, kuram tautai bija jāiet cauri, latviešu dzīve ne tikai turpinājās, bet kļuva arī labāka.

Šogad Jaunpiebalgā Brāļu draudzes dienās tika atzīmēta šo draudžu pastāvēšanas 276.gadadiena. Tā ir pati vecākā latviešu organizācija; tā bija ne tikai «latviskā kristietisma» (Latvijas baznīcas vēstures pamatlicēja Ludviga Adamoviča apzīmējums) radītāja, bet visdažādāko dzīves jomu virzītāja un noteicēja.

Latvijas Brāļu draudzes sadraudzības kustības atjaunotājs mācītājs Gundars Ceipe uzskata, ka tā kļuva par pamatu tam, ko šodien saucam par latvisko mentalitāti, identitāti. Brāļu draudzei varam teikt paldies par Dziesmu svētkiem (draudžu sanākšanās viens no galvenajiem rituāliem bija kopdziedāšana), mūsu ziedu mīlestību, kapu svētkiem un jo daudzām citām tautas dvēselē skaistām lietām. Kā dziļas cieņas apliecinājums hernhūtiešu veikumam jāsaprot fakts, ka līdz Brāļu draudzes likvidēšanai drīz pēc Otrā pasaules kara tās goda vadītājs bija Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps.

«…izpētiet, kurš senlaikos ir bijis svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei.» (Jer.6;16)

Par Brāļu draudzes atjaunoto kustību Latvijā sarunājos ar kustības dalībniekiem – pedagoģi Jutu Strazdiņu un luterāņu mācītāju Gundaru Ceipi.

– Brāļu draudzes sadraudzības kustība Latvijā tika atjaunota 1997.gadā, kad Straupē notika pirmā Brāļu draudzes diena – konference par Brāļu draudzes kustību Latvijā. Toreiz tā bija tikai konference, bet no tā brīža darbība Brāļu draudzes garā pamazām atjaunojās.

Brāļu draudzes dienas notikušas dažādās Latvijas vietās: Krimuldā, Cēsīs, Burtniekos, Smiltenē, Mūrmuižā, Cēsīs, Dalbē, Dzērbenē, Raunā, Cimzā, Grostonā u.c.

Pakāpeniski stabilizējās apmeklētāju skaits, un galvenais, kas vieno šos cilvēkus, ir siltums un draudzība, vēlēšanās palīdzēt, kopīgi gan talkot, gan svinēt svētkus, gan palīdzot apkārtējiem, piemēram, tikt vaļā no dzeršanas posta. Cilvēkus saiešanas namos vieno sadraudzības gars, tur nevienam neko nevajag ne pierādīt vai kaut ko politizēt, cilvēki turp dodas paši sava prieka dēļ.

Populāri ir tā sauktie vīru vakari. Jau kādus piecus gadus vīri pulcējas kādā no saiešanas vietām, parasti piektdienās. Vīri nevienojas ap polša pudeli, bet ap Bībeli. Lasa, tad pārrunā to, lūdz Dievu un nodzied kādu dziesmu. Tad seko sadraudzības mielasts. Tad parunā par dzīvi – par darbiem, mājām, politiku…

Gribas uzsvērt pārreģionālo aspektu Brāļu draudzes kustībā. Katra Brāļu draudzes diena notiek citā novadā, uzsverot šīs vietas īpatnības. Svarīgs ir šīs kustības ekumēniskais raksturs, kur nedala ticības šķirās – luterānis, baptists vai pareizticīgs; galvenais ir cilvēks.

Brāļu draudzē ļoti svarīgs lozungs ir «Misija un izglītība». Reāli tas izpaužas, piemēram, Grostonas draudzes skolā, kura uzsver savu Brāļu draudzes identitāti. To dibinājuši un vada enerģiskie Valdis un Juta Strazdiņi un tur pieņem bērnus no visas Latvijas, no ļoti dažādām ģimenēm. Juta saka: «Bērns jākopj kā dārzs, tajā jau viss ir!»

Globāla Brāļu draudzes identitātes zīme ir arī īpaša Dieva vārdu lasīšana katrai gada dienai – lozungi, ko izlozē Hernhūtē un ko izveido kā Dieva vārdu kalendāru, jeb loziņi (losungen – ‘lozungi’ vācu val.), un tie tad arī ir katras dienas galvenā tēma.

Brāļu draudzes skatījums uz pasauli – «par brīvu mēs to visu esam saņēmuši, par brīvu atdodam tālāk». Esam taču pamanījuši ik-dienā, ka cilvēki jūtas satraukti, nervozi, īgni un nedroši. Šeit cenšamies atjaunot cilvēka «normalitāti» – viņa spēju būt mierīgam, līdzsvarotam, draudzīgam un izpalīdzīgam.

Mums šķiet, ka vajadzētu mainīt diezgan iesīkstējušo uzskatu par latviešiem – nemitīgi tiek uzsvērts, ka vienmēr esam bijuši nabadziņi, cietēji un cits cita aprijēji, kas 700 gadu dzīvojuši verdzībā un spēj tikai nevarīgi pakļauties stiprākajam. Taču patiesībā no analfabētiskiem, pakļautiem zemniekiem esam kļuvuši par nāciju ar savu valsti. 18.gs. sākumā, kad sākās Brāļu draudzes kustība, tika iekustināti tautas radošie spēki – veidojās pamats nākamajai latviešu inteliģencei. Mēs esam Atmodas nācija, un, manuprāt, mums tiešām ir īpašs liktenis, ja spējām izrauties no garīgās verdzības; tad kļūst skaidrs, kāpēc mums tā patīk dziedāt un kāpēc tik stipri izteiktas mūsu estētiskās jūtas: ziedu kultūra un cilvēka skaistums, valodā, piemēram, biežā deminutīvu lietošana – ja sirds ir mīlas un sirsnības pilna pret pasauli, tad katrs kociņš, krūmiņš, bērniņš un zāles stiebriņš ir tuvs.

Arī vārds «atmoda» liecina par to, ka tā ir sirds un dvēseles atmoda un tā nāk no cilvēka iekšienes. Mūsdienu cilvēks jūtas nedrošs, nomākts un neuzticēšanās pilns, tādēļ Brāļu draudzes galvenais uzdevums būtu atjaunot sadraudzību, lai cilvēks draudzību un mājīgumu sajustu ne tikai savā dzīvoklī vai mājā, bet it visur, kur viņš ietu.


Lelde Stumbre
, pārpublicēts no www.videsvestis.lv (ievada autors Ivo Verners)
Iesūtīja Laura R. un Agnese M.


  • Paldies, fantastisks materiāls! Un īstajā laikā!
    Tas ir atmodas modelis, kurš turklāt pārbaudīts un tepat Latvijā.
    Pretrunu nav, jo apskādēts, izspiests, nodzirdīts, plikā eksitencē iedzīts, psihiski un fiziski notramdīts cilvēks, kuru “kungi” vispār neuzskata par cilvēku, nespēj kopt arī savas nacionālās tradīcijas un kultūru. Jādomā, brāļu draudzēs notika arī latviskās tradīcijas renesanse, veidojot sintēzi starp dzīvi atbilstoši Jēzus mācībai un latviskai dzīvesziņai.
    Par nacionālo renesansi var spriest arī pēc tā, ka, piemēram, krievu nacionālā dzīvesziņa saglabājusies galvenokārt t.s. vecticībnieku draudzēs (arī Latvijā, ,kur var atrast krievu teicējus, dziesminiekus un patstāvīgas dzīves parašas), kurpretī oficiālā valsts ortodoksālā baznīca krievisko dzīvesziņu ir efektīvi iznīdējusi.
    Brāļu draudzes uzskatāmas arī par kooperācijas sākumu Vidzemē un Latvijā, jo brāļi un māsas ne tikai klausījās Dieva vārdu un dziedāja, bet arī cits citam palīdzēja iekārtot savu materiālo dzīvi, gūt izglītību. Un tas jau saskan ar kooperācijas principiem. Vēl šo kustību varētu saukt par Mīlestību darbībā.

    ——————————————————
    Mums te bieži iznāk sadursmes par reliģiskiem jautājumiem. Manuprāt, saistībā ar kristietību, pārpratumi rodas tāpēc, ka ir un visās rietumvalstīs pastāvējušas divas kristietības: Impēriskā Romas kristietība, no kuras atvasinātas arī luterāniskās jeb protestantu baznīcas, un kristīga dzīve saskaņā ar Jēzus mācību. Impērisko kristietību iedibināja Romas imperators, tās struktūra (diakonijas, diacēzes, dekanāti u.c.) ir burtiski Romas impērijas pārvaldes modelis, kas saglabājies līdz mūsdienām. Impēriskai kristietībai ir impēriski mērķi, starp kuriem bija arī t.s. trešais krusta karš jeb Baltijas piespiedu kristianizēšana. Jāpiebilst, ka impēriskā kristietība vajāja un centās iznīdēt īstos Jēzus mācības sekotājus, taču tas nekad neizdevās līdz galam. Ik pēc laika atkal uzliesmo kustības, kas balstījās uz Jēzus mācības principiem. Viens no spilgtākajiem piemēriem modernajā vēsturē – Martina Lutera Kinga nēģeru atbrīvošanās kustība ASV. Ik pēc laika gadās, ka arī kāds impēriskās baznīcas priesteris sadumpojas pret savas baznīcas kārtību un sāk sludināt dzīvi saskaņā ar Jēzus mācību, protams, to izmantojot un pielāgojot atbilstoši konkrētajiem vēsturiskajiem un sociālajiem apstākļiem. Arī Mahatma Gandijs nepieņēma vairākus hinduisma prakses principus, piemēram kastu iekārtu, bet pats bija iedvesmojies no Jēzus mācības (savā studiju periodā Lielbritānijā un vēlāk Dienvidāfrikā). Tas ir viņa teiciens: “Es mīlu Jēzu, bet kristieši tik ļoti atšķiras no Jēzus.” Ar to viņš domāja oficiālās baznīcas kundzisko, impērisko praksi, kas tāpat cilvēkus sadalīja kastās (kārtās, šķirās), tautas sadalīja izredzētās un nevērtīgās, turēja pēdējās tumsonībā, nabadzībā un apspiestībā utt.
    Šo divu kristietību pastāvēšanu veikli izmantojuši arī zeitgeististi savā pirmajā filmā. Jo Romas imperators patiešām kristīgo kultu pielāgoja pagāniskajai dzīves kārtībai, lai pagāniem būtu vieglāk pieņemt impērisko reliģiju. Tāpēc jau tie kristiešu lielākie svētki salikti saulgriežos, radīti visādi mīti, rituāli utt. Tajās Bībeles daļās, kas vēsta par Jēzus dzīvi, nekā tamlīdzīga nav.

  • Par pasionārijiem jeb “dullajiem” uzskata cilvēkus, kas sevi ir gatavi ziedot kādas idejas vārdā un kas faktiski ir nolemti sevis ziedošanai. Pasionārijs nav noteicējs par savu likteni bet būtiski veido tautas likteni.
    Katrs AKTĪVS – garīgas vai materiālas pēdas radošs –
    inteliģents ir pasionārijs, bet ne katrs pasionārijs ir inteliģents. Katrs pasionārijs neapšaubāmi ir spēcīga personība, un katrai personībai vajag sevi apliecināt. Vienkāršākais, senākais un vēl nesen izplatītākais sevis apliecināšanas veids bija/ir ģimene -> ģimenes ķildas -> kautiņi -> bandītisms -> karošana -> un pašā pēdējā laikā tā jau ir politika ( visas sfēras, kas to apkalpo un baro). Kultūra pasionāram, neinteliģentam ir sevišķi nepievilcīga. Lai varētu sevi apliecināt kultūrā vispirms ir vajadzīgas kultūras prasmes; savukārt to demostrēšanai ir nepieciešams atbilstošs fons kur tos dārgumus un smalkumus izrādīt vai pārdot. Karadarbības un politiskas karjeras gadījumā šis fons var būt jebkurš, jo pieļaujot, ka vara ir galvenā vērtība,nav pat īpaši svarīgi, attiecībā uz ko šī varas esamība tiek apliecināta. Kultūras gadījumā tas ir savādāk, jo kultūra gan ir vara, bet tās apliecināšana nav tik vienkārša kā karadarbībā un politikā.
    ——–
    !!!!
    Jautājums: vai mums “dulluma” UN GUDRIBAS pietiek, lai … … ?
    !!!!
    ————-
    Diezgan garš komentārs par tēmu – kas tā reliģija tāda un ar ko tā ēdama; droši var nelasīt =>

    Cilvēki, kas noliedz objektīvu kādam konkrētam cilvēkam vai pat cilvēcei nepārbaudāmu lietu pastāvēšanu, kaut vai to, ka akmens pats kalnā neveļas, kas faktiski ir visu laiku visu tautu svēto rakstu pamatā un ir to būtiskais saturs, ir vai nu nejēgas vai nelieši un netikļi, kas ne pie kā jēdzīga dzīvē PAŠI netiks; tādiem atliek vien cerība uz naudu un varu.
    Ne akadēmiskā, ne teoloģiskā vidē pīšanās ar naudu un varu netiek cienītas, bet tās nākas pieciest. Sabiedrībā izplatītā negatīva attieksme pret kristietību un īpaši katolicismu starp Latvijas pārsvara protestantiskajiem baltiešiem vairāk adresējama uz tiem priesteriem, kas sapinušies ar varu un ir tās kalpi vai arī Dieva Vārda uzurpatoriem, kas ir nostājušies pret katra cilvēka tiesībām sarunāties ar Spēku kā neaizstājami vidutāji. Es ne ar vārdu neiebilstu pret vajadzību pēc teoloģiski izglītotiem cilvēkiem, arī man bieži ir vajadzīgs kāds pavadonis manā garīgajā ceļā. Tomēr es pats cenšos visai strikti nodalīt garīgās un materiālās bākas un vadoņus savā ceļā.
    *
    Jums vajadzēs piekrist, ka, piemēram, iecere uzmeistarot ķeblīti un pat ķeblīša rasējumi un zīmējumi un pat sagādāti materiāli ķeblīša uzbūvēšanai un sagādāti visi piederumi ķeblīša uzbūvēšanai un ķeblītis uz kura jūs varat apsēties un sēdēt
    °IR
    pavisam atšķirīgas lietas
    **
    Turpinot un paturot acīs līdzību par ķeblīti,
    ir lietderīgi zināt, ka
    1. “ticība kā tāda” vienkārši ir esamības pamatkategorija pat ne visam dzīvajam, bet varbūt pat visam pastāvošajam, varētu runāt par tādu filosofijas kategoriju kā “atspoguļošana” un atcerēties, ka šo funkciju apkalpo īpašs smadzeņu morfoloģiskais apgabals; izsakoties pavisam atklātā un nepārprotamā tekstā – VISIEM AUGSTĀKAJIEM DZĪVNIEKIEM IR FIZIOLOĢISKAS MATERIĀLAS STRUKTŪRAS RELIĢISKO JŪTU REALIZĒŠANAI – šādā nozīmē ateistu kā tādu nav un nevar būt, nekad nav bijis un nebūs; protams, vienmēr atradīsies kāds, kas savu Tēvu un māti noliegs
    2. Pagānisms tad nu ir pirmā apzinātā ticība – ticība tam, ka visām lietām un būtībām ir gars un dvēsele. Pēc manas personiskās pieredzes, daudzu kristīgo cilvēku personiskās pieredzes, austrumu garīgajām mācībām – arī tas tā vienkārši ir
    3. JA katrā lietā ir tās gars, tad gan jau ir “krēslu gars”, “datoru gars”, “pazemības gars”, “gudrības gars”
    Panteismā tas ir dievu panteons, katolicismā tie ir svētie – kādas lietas vai pārādības aizbildņi.
    4. Kristietībā visas šīs hierarhijas virsotnē ir Radošā Svētā Trīsvienība – ir aizdomas, ka tas ir vispareizākais normālas hierarhiskas struktūras virsotnes arhitektūras atttēlojums.
    Ar jebkuru teoloģiskos jautājumos pietiekami zinošu cilvēku jebkur un pasaules būtu jābūt iespējai runāt un saņemt padomus, kas būtu attiecināmi uz jebkuru no 4.-5. iespējamiem reāli pastāvošiem cilvēka reliģiskās apziņas līmeņiem.
    Pirmo līmeni apkalpo psihologi un ekstrasensi.
    Otro – trešo ekstrasensi un tautu un novadu tradicionālās kultūras kopēji.
    Katolicismam un jebkādai reliģijai nevajadzētu konfliktēt ar 1.-3. līmeņa problēmu risinātajiem.
    —————

  • Atmoda ir labi
    Kā redzams neviena vien tāda ir bijusi
    rezultāti arī visiem klaji redzami
    jāsecina – ka nepietiek tikai ar atmodu
    ko a?

  • ‘Homo sapiens’/domājoša būtne? Domāt – atcerēties….
    p.s.
    Saistītais raksts –
    Interregnum. Saruna ar sociologu Zigmuntu Baumanu
    http://www.satori.lv/raksts/3618

  • Paldies, Jāni! Pilnībā piekrītu. Vēl varu vienīgi piebilst – uzskatu, ka mūsu senču dzīvesziņa nevienā niekā nebija (nav) pretrunā Jēzus mācībai. Protams, tā gan tāda idealizēšana, jo neviena sabiedrība nav 100% viendabīga.

  • Reiz jautāju vienam vēsturniekam (tiesa ar specializāciju arheoloģijā) – “vai kāds var pateikt precīzi, kad tieši radās latviešu tautasdziesmas”… Un viņa atbilde bija aptuveni šāda:
    “Spriežot pēc tautasdziesmu satura un tajās dažkārt apdziedātajiem vēstures notikumiem, tās tautasdziesmas, kuras saglabājušās līdz mūsdienām, radušās ~ 16.-18.gs. .. ieskaitot nerātnās tautasdziesmas, kas spilgti norāda uz sabiedrības degradācijas posmu. Taču tautasdziesmas kopumā nes dzīvesgudrību, kas nāk no ļoti ļoti seniem gadu simtiem”.

    Vai kāds par šo zina ko precīzāk?

  • Ļoti precīzi laikam neviens nezina. Tas, ko raksta pētnieki, ir tikai pieņēmumi. Turklāt dažādu pētnieku pieņēmumi ir pretrunīgi.
    Laikam jau tas jājūt intuitīvi, vispirms izpētot un izprotot dažādus vēstures periodus.
    Tiek uzskatīts, ka ļoti senas ir mitoloģiskās dainas. Taču arī šāda atziņa ir apšaubāma, jo daudzas dziesmas par latviskajām dievībām varēja rasties pat tikai XX gadsimta sākumā, kad Latvijā Brastiņa vadībā bija mēģinājums restaurēt seno dzīvesziņu. Bet arī pats Brastiņš atklāti norāda savas mitoloģiskās mācības avotus – sākot no grieķu mitoloģijas, beidzot ar vācu XIX gadsimta filozofiem un indiešu mitoloģiju. Līdzīgi restaurācijas mēģinājumi XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā noritēja daudzās valstīs: Vācijā, Krievijā u.c.
    Piemēram, es esmu Iļģu mūzikas mīļotājs. Iļģu dziesmas skan ļoti senatnīgi un mitoloģiski. Iespējams, mūsu pēcteči tās uzskatīs par autentiskām dainām. Taču paši Iļģi var paskaidrot, ka daudzas viņu dziesmas ir pašu radītas “apdares”, kas veidotas zināmā stilā (arī citās valstīs vērojama līdzīga tendence). Viņu melodijās jūtami tautiski motīvi, taču tas nenozīmē, ka tieši tā dziedājuši mūsu senči.
    Arī nerātnās dainas nav visas vienādas. Daudzas patiešām liecina par zināmu pagrimumu (tiek salīdzināti dažādu tautu dzimumlocekļi un apstākļi, kādos notiek kopošanās), bet ir arī, manuprāt, autentiskas nerātnās dainas, kurās jūtama cieņa uz pretējo dzimumu, kopības apziņa un šīs jomas misija – radīt bērnus, izjust auglības un dzīvības brīnumu.
    Interesanti, ka diezgan skanīga un asprātīga folklora veidojās arī kolhozu laikā. To gan pieņemts noniecināt, bet vai tiešām jāizliekas, ka mūsu vēsturē tāda perioda nav bijis un ka to cilvēku dzīve ir ignorējama?

  • Tam, ka tautas dziesmas nes senu gudrību, var piekrist. Tā ir t.s. mutvārdu kultūra. Taču, manuprāt, nevarētu uzskatīt, ka šī gudrība no senatnes atnākusi caur gadsimtiem nemainīgā formā un saturā. Izteiksme katrā periodā mainījās.
    Tiek uzskatīts, ka dainas savāca Barons ar saviem līdzstrādniekiem, taču tautas dziesmu vākšana daudz masveidīgāk notiek mūsdienās. Es to zinu kā bijušais folklorists, kas pats bijis klāt dažās ekspedīcijās.
    Vienkārši katrā pagastā tiek sameklētas tantiņas un onkulīši, kas dzīvē bijuši lieli dziedātāji. Katrs pagastā viņus zina un informē eskspedīcijas.
    Un tad nu tāda tantiņa vai onkulis mēģina atcerēties, ko viņas bērnībā dziedājusi viņa/s vecmāte vai vectēvs. Bieži vien tā atcerēšanās ir visai fragmentāla un nedroša – drebulīgā balsī, arī dziedāšanas spējas nav kā jaunībā. Kaut kur kaimiņos kāds cits dziedātājs līdzīgu dziesmu atceras nedaudz savādāk, zina citus pantus utt. Citā pagastā tos pašus vai līdzīgus vārdus dziedājuši pavisam citā meldiņā utt. Tāpēc rodas neskaitāmi dziesmu un arī vārdu varianti.
    Parasti ekspedīcijās ir muzikāli cilvēki, un tagad es pateikšu mazu noslēpumu. :) bieži vien tie ekspedīcijas cilvēki dziesmu līdz lietojamai kondīcijai radoši noved paši. :)
    Domāju, ka līdzīgi tas varēja būt arī citos periodos.
    Tā ka viss ir relatīvs, bet vienu noliegt nevaram – tautas dziesmas patiešām ir tautas daiļrades un gudrības izpausme, kas savieno daudzas tautas paaudzes un nes gudru vēsti.

  • Latviešu nopelns ir tas, ka viņi šīs garīgās mantas ir savākuši, pierakstījuši un sistematizējuši. Daudzas citas tautas, kuras sevi uzskata par kultūras tautām, to nav izdarījušas.
    Tad nu mums atliek šajā lielajā krātuvē atrast dārgumus. Visu dainu kopumu noteikti nevar uzskatīt par “svētajiem rakstiem” vai nemaldīgu kanonu. Jo, piemēram, starp dainām var atrast ļoti daudz dziesmu, kuras var pelnīti saukt par dzērājdziesmām. Tajās tiek slavēts alus vai cits alkohols, tam piedēvēts spēks, gudrība, kaut kādas mistiskas īpašības. Šādām dziesmām bijusi liela nozīme tautas nodzirdīšanā, jo tās nojauc psiholoģisko barjeru pret prastu žūpošanu.
    Tāpat ir daudz dziesmu, kuras ar nolemtību suģestē, ka mūsu bāliņam jājāj svešos karos, jākalpo svešiem kungiem u.tml. Tādu dziesmu ir daudz un tās arvien tiek aktīvi lietotas. Manuprāt, no šādu dziesmu popularizēšanas būtu jāatturās un jāizvēlas veselīgāki analogi, kādus arī var atrast. Jo dziesma ir efektīvs suģestēšanas līdzeklis.

  • Var uzskatīt par pieņemamu uzskatu par to, ka NAV kaut kāda vienota garīgā laika. Varat tieši pajautāt, piemēram, Ilgai Reizniecei, man šķiet, ka viņas atbilde būs – es dzīvoju mūzikā un dančos kādi tie bija līdz 10 gadsimtam un būs jau drīz. Iļģi faktiski ir pieskaitāmi pie “pasaules mūzikas plūsmas”. Sakrālos tekstus jau vispār nedeklamēja, tos teica, tāpēc atraut tos no mūzikas ir nevietā.

    ———–
    Netiešs atbalsts šai domai ir DNS pētījumi par Āfrikas cil­tīm, kam ir tā saucamās klikšķu valodas. Tās ir valodas, kurās jēgu nosaka toņa izmaiņas. Šādas tonālas valodas varbūt bija pirmās cilvēku valodas. Arī ķīniešu valodas mandarīnu dialekts ir tonāla valoda. Tonālā valoda nav jāsaprot kā mūzika. Tomēr pētnieki, kas pārbaudīja, kā mandarīnu dialekta toņu izmaiņas uztver sveši­nieki, konstatēja, ka šajā ziņā studenti, kas mācās mūziku, pārspēj citus studentus.
    Ir arī liecība par to, ka dzīvniekiem mūzika ir veidojusies ilgi pirms cilvēka izcelšanās. Tas konstatēts dzīvnieku mūzikas pētī­jumos, ko veica pianiste Patrīcija Greja (Patricia Gray) un pieci biologi. Pētījumu rezultāti ir publicēti prestižajā žurnālā Science. Autori raksta: fakts, ka vaļu un cilvēku mūzikā ir tik daudz kopīga, lai gan vaļu un cilvēku evolūcijas ceļi nav krustojušies jau 60 mil­jonus gadu, ļauj domāt, ka mūzika ir bijusi pirms cilvēka un ka mēs nevis izgudrojām mūziku, bet gan bijām vieni no pēdējiem, kas uzkāpa uz muzikālās skatuves.
    Dzīvnieki ir mūzikas radītāji un patiesie skolotāji. Iespējams, ka cilvēki mūziku mācījās no dzīvniekiem, visticamāk – no putniem. Vēl viena liecība, ka cilvēki drīzāk atdarināja putnu mūziku nekā izgudroja to paši: tikai 11 procentiem primātu sugu ir dziesmas.
    Putnu dziesmas noteikti ietekmēja Mocartu. Viņam bija pieradināts mājas strazds. Savā piezīmju grāmatiņā viņš ir pie­rakstījis pasāžu no Klavierkoncerta sol mažorā, kā viņš pats to bija sacerējis un kā strazds bija viņu izlabojis, diēzus pārvēršot bemolos. Mocarts pie strazda versijas bija pierakstījis: “Tas ir brīnišķīgi.” Kad strazds nobeidzās, Mocarts pie viņa kapa dzie­dāja psalmus un nolasīja putnam sacerētu dzejoli. Viņa nākamā kompozīcija “Muzikālais joks” bija strazda stilā. Ja tāds mūzikas ģēnijs kā Mocarts apbrīnoja putnus un mācījās no tiem, ir pilnīgi ticami, ka arī pirmie cilvēki, izgudrojot savu mūziku, mācījās no putniem.
    Dzīvnieku mūzika ir vēl viena lieta, par ko cilvēkiem piederīgie pētnieki nelabprāt saka: dzīvnieki spēj to pašu, ko cilvēki, tas ir; radīt mūziku. Pat Patrīcija Greja lieto vārdus “muzikālas skaņas’, nevis “dzīvnieku mūzika” Tomēr visi piekrīt, ka dzīvnieku mūzi­kas individuālie elementi ir tādi paši kā cilvēku mūzikā. Kuprvaļu dziesmās, līdzīgi kā cilvēku dziesmās, atkārtojas piedziedājums, un dažām vaļu dziesmām ir atskaņas. Var būt, ka vaļi izmanto atska­ņas tam pašam mērķim kā cilvēki, – mums tās palīdz atcerēties, kas ir tālāk dziesmā vai dzejolī. Kornela Universitātē Linda Ginija (Linda Guinee) un Keitija Peina (Katy Payne) ir konstatējušas, ka garajās, sarežģītajās vaļu dziesmās ir vairāk atskaņu nekā īsajās, vienkāršajās dziesmās. (Keitija Peina atklāja, ka ziloņi var sazinā­ties, izmantojot infraskaņas.)
    Putni sacer dziesmas, kurās ir tādas pašas ritma variācijas un toņu attiecības kā cilvēku radītā mūzikā, un viņi dziesmas var arī transponēt citā toņkārtā. Putni izmanto accelerando, crescendo un diminuendo, kā ari tādas pašas gammas kā tās, kuras ir visas pasau­les komponistu mūzikā.
    Dzīvniekiem un cilvēkiem ir ari līdzīga muzikālā gaume. Žur­kas un mājas strazdi dzird atšķirību starp “labiem” akordiem, kas ir harmoniski, un disonējošiem akordiem, kas skan “slikti” Lūiss Baptista (Lats Baptista), kas bija Kalifornijas Zinātņu akadēmijas Ornitoloģijas un mamaloģijas nodaļas kurators un priekšsēdētājs līdz savai nāvei 2002. gadā, Meksikā ir ierakstījis baltkrūtainā meža paceplīša dziesmu. Tajā ir precīzas Bēthovena 5. simfonijas sākuma notis. Maz ticams, ka putns kādreiz būtu dzirdējis Bētho­vena simfoniju. Tā mūzika, kuru mēs uzskatām par skaistu, skaista šķiet arī putniem, un putni sacer tādus pašus motīvus.
    Pētnieki piekrīt, ka putnu dziesmas ir stipri komplicētas, tādēļ tās var uzskatīt par putnu valodu. Lielākā daļa dzīvnieku sazinā­šanās pētnieku domā, ka dzīvnieku saucieni ir pārāk vienkārši, lai tos varētu uzskatīt par valodu. Bet neviens nedomā, ka vienkāršās ir dzīvnieku dziesmas. Iespējams, ka sarežģītas tās ir tādēļ, lai varētu kalpot par dzīvnieku valodu. Šķiet, ka putni ir izgudrojuši sonāti. Sonāte sākas ar ievadtēmu, tad pāriet kompozīcijas galvenajā daļā, un beigās ievadtēma atkārtojas. Sonātes sacer un dzied Ziemeļ­amerikā plaši izplatītie dziedātājzvirbuli. Mūzikas psiholoģe Diāna Doiča (Diana Deutscb) no Kalifornijas Universitātes Sandjego cilvēka radītās skaņas iedala mūzikā, runā un pamlingvistiskajās izpausmēs (pie pēdējām pieder, piemēram, smiekli un vaidi). Viņa domā, ka dzīvnieku saucieni ir līdzīgi mūsu paralingvistiskajām izpausmēm, tomēr uzskata, ka putnu dziesmām labākais analogs ir cilvēku radītā mūzika. Citiem vārdiem sakot, dzīvnieku mūzika ir mūzika.
    Dzīvnieku dziesmu pētnieki saka, ka dzīvnieki dziesmas izmanto, lai aizsargātu teritoriju un pievilinātu pretējo dzimumu, bet es domāju, ka dzīvnieki, lietojot tonālo valodu, iespējams, dara vēl vairāk. Mēs zinām, ka mūzika ir saistīta ar emocijām, jo tā ierosina emociju centrus, kas atrodas smadzeņu vidū un pat dzi­ļāk – smadzenītēs – smadzeņu senākajā daļā. Skenējot smadzenes, Kerola Krumhansla (Carol Krumhansl) no Kornela Universitātes ir atklājusi, ka ātra tempa mūzika mažorā rada noteiktas fiziolo­ģiskas izmaiņas – tādas pašas kā tad, kad cilvēks ir laimīgs (pie­mēram, elpošanas paātrināšanos), bet lēna tempa mūzika minorā izraisa izmaiņas, kādas ir tad, kad cilvēks jūtas bēdīgs (lēnāks pulss, augstāks asinsspiediens, pazemināta temperatūra).
    Varbūt dzīvnieki izmanto melodiju, lai citiem dzīvniekiem paziņotu par savām jūtām.
    Avots – Templa Grendina – Ketrina Džonsone – Kā saprast dzīvniekus 318.-320.lpp
    http://en.wikipedia.org/wiki/Temple_Grandin

  • Es neesmu vienīgais cilvēks, kas uzskata,
    ka viņam nav vecuma,
    ka manu dzīvi ir nepareizi saistīt ar to vienu datumu, kad esmu piedzimis

  • Lielākā problēma kristietībā ir paši kristieši. Es jau reiz teicu, ja apustuļi un Kristus sekotāji pašos pirmsākumos būtu formējuši savus uzskatus pēc sava racionālā prāta, veidojuši savstarpējās attiecības pareizajos un nepareizajos, diezin vai šodien mēs runātu par šo tēmu.
    Pirmkristieši bija pasionāri, bet pirms viņiem tādi bija pravieši. Es nedomāju, ka pirmkristiešiem bija doma veidot sadraudzību ar Dievu, kā apraksta J.K. caur kādas impērijas modeļa klonēšanu. Visam par pamatu pirmsākumos bija savstarpējās attiecības.
    Ideālisms un ideālisti, tie paši pasionāri spēj iekustināt, iedvesmot un radīt virzību pretim mērķim. Diemžēl tālāk jau ….mēs redzam, kas notika.
    Esmu optimists, lai gan arī mani reizēm piemetas pesimistiskas izjūtas, par nākotnes iespējām. Bet pietiek satikt kādu, kas arī bezizejā redz nākotnes iespējas, saprotu, ka man nav tiesības vaimanāt.
    Vienas zāles pat pie vienas un tās pašas slimības visiem neder. Edge ļoti pareizi pateica, ka domāt, nozīmē atcerēties, atcerēties, ko esam piemirsuši vai uzzināt kā bija, lai varētu salīdzināties un pieņemt lēmumu, lai būtu pareizi.
    Nesaprotu Ivara sacīto, ka visā lietās ir gars. Laikam jau esmu tik aprobežots. Lietas iespējams pārnes garus, bet ne pašām piemīt gari. Dzīvai pasaulei arī piemīt gars, kas dara viņu dzīvu, bet tas nav tas Gars vai gari, kas piemīt cilvēkam. Lai kā Darvins nepulējās un pat tika pieņemts, ka cilvēks evolucionējis no pērtiķa, neesmu šīs atklāsmes piekritējs. Bet tas nenozīmē, ka citiem nav tiesības tā domāt.
    “Ne akadēmiskā, ne teoloģiskā vidē pīšanās ar naudu un varu netiek cienītas, bet tās nākas pieciest. ”
    —————————————————–
    Kāpēc Ivar, tā domā? Vai tāpēc, ka cilvēks tiek pārbaudīts ar naudu un varu? Vai iesaki no tā visa atteikties vai mocīties ar pieciešanu? Vai būsim piecietīgi un dzīvosim ciešanās? Ja to visu atmestu, ticu ka tiks izdomāts kaut kas cits, kas radīs cilvēkos tās pašas izjūtas. Varbūt naudas vietā varētu ieviest ķeblīšus vai ko citu? Kāds risinājums? Nekas nemainīsies var mainīt tikai attieksmi pret naudu, kā vērtību. Naudu nedrīkst pielūgt, tas nozīmē kalpot mamonam, bet naudai jākalpo cilvēkam. Ja pielūgsi lietas, kalposi lietām, bet pielūgsi Neredzamo lietas kalpos tev! Ķeblītis pildīs savas funkcijas, kādas tam jāpilda.

  • Egil, tu mani pārprati. Es teicu, ka impērisko kristietību dibināja imperators Konstantīns. Pirmkristieši bija pirms Konstantīna. Kad Konstantīns ķērās pie Romas baznīcas dibināšanas, kristietība jau bija nogājusi lielu ceļu un aptvērusi vairākus kontinentus. Turklāt nevis uzspiežot, bet sludinot vēsti un atbilstoši dzīvojot. Konstatīns šai pirmkristiešu strauji augošajai kustībai tikai uzvilka impēriskus apaušus un lika kalpot impērijai. Tos pirmkristiešus, kas imperatora baznīcai nepakļāvās, pasludināja par ķeceriem un iznīcināja.

  • Re, viena no filmām par impēriskās kristietības dzimšanu un imperatoru Konstantīnu Lielo.
    http://www.saulesjosta.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=3141&mode=thread&order=0&thold=0

  • Ja es kaut ko pasaku strikti, varbūt uzrūcu, tas nenozīmē, ka man kaut kāds (cilvēks->persona->juridiska persona ->ideja) pilnība ir nepieņemama vai kaut kas (kaut vai lieta, bet atkal var būt ideja vai pat ideoloģija). Mana rūciena iemesls bijis tas, ka es vai nu kaut ko nesaprotu (man tas, iespējams, pagaidām svešs) vai patiesi kaut kas nav īsti pareizi vai vismaz man tā šķiet. Kad aiziet tik personiskas sarunas, es atzīstos, ka manā personiskajā iztēles dievnamā, varbūt ietilps visa kristietība; katrā gadījuma kristietības tradīcija ir viena no manas personības būtiskām saknēm; piederu vairākām kristiešu draudzēm; tai pat laikā vienkārši ir tāds fakts, ka nacionālās senās dievturības izdzīvo un dzīvo savu pilnasinīgu dzīvi katolicisma paspārnē; no manis -latvieša – būtu nešķīsti par to, ko tas devis mums nebūt pateicīgam Jēzum un viņu negodāt.
    ———-
    Kāpēc es uzskatu, ka krēslam ir gars? Nu labi, bet ir krēsla ideja, ir krēsla shēma-rasējums, to var saukt par energoinformatīvo matrici. Kants par to diezgan daudz runā.
    ———-
    Indiešu mācība par čakram ir objektīva lieta. Čakras ir gan smalkas garīgas substances, gan tām atbilst mūsu organisma struktūras. Var uzskatīt, ka čakra ir vieta organismā, kur cilvēks kaut ko pārdzīvo. Vispār tādu vietu organismā ir daudz vai bezgalīgi. Runā par septiņām galvenajām eksistenciālajām čakrām. Tad 1. čakra atbilst eksistencei, kailās dzīvības nodrosināšanai, 2. atbild par baudu, 3. par varu, 4. mīlestību, 5.komunikāciju 6. intuīciju 7. sazinu ar neapšaubāmu diženumu – Raditāju – Dievu. Katra augstākā čakra atveras, kad ir atvērta un nolīdzsvarota zemākā čakra. Tātad jebkura cilvēka runas par mīlestību, JA viņs nav nokārtojis-noskaidrojsi attiecības ar naudu ( 1.-2.čakra) un varu (3. čakra) ir vienkārši dziļi nenopietna
    Vairāk par šādu skatījumu – Chakras for Beginners – liekas ir latviešu tulkojums
    http://www.reflectingpond.com/Books.html

  • Kandesa, varbūt iemesls tam, kā viss tā beidzies, nav atmoda, bet tas, ka aizmigām, īsti nepamodušies? Un vai jau viss tiešām beidzies un vairs nav jēgas mosties?

  • Vilcienu nevar uzreiz apturēt, iekustināt tāpat

  • Jāni, reizēm mums liekas, ka esam atmodušies, bet faktiski vēl atrodamies pusmiega stāvoklī. Gribas vēl pagulēt, bet jāceļas. Iekšējā balss čukst: “Vēl paguli”, bet prāts liek piecelties.
    Neko darīt, jāceļas. Neviens mūsu vietā neko nedarīs. Ja mēs snaužam, tad pieceļoties ieraugam, ka kāds pašiverējis mūsu namā.
    Nav jau svarīgi vai kopā vai atsevišķi laba prāta cilvēki darbojas, bet ne šeftē. Ja tas atbilst Augstākā gribai, viss notiks. Pat Konstantīns nebūdams vēl kristietis rīkojās paļaujoties uz vīziju.
    Nevaru kritizēt Konstantīna rīcību radot kristīgo impēriju, jo viņš bija impērijas cilvēks un tikai mūža beigās viņš priekš sevis izdarīja secinājumu.
    Pāvils, tas pats Sauls, kas nežēlīgi vajāja pirmkristiešus, tikai pēc vīzijas tuksnesī kļūst par lielāko kristietības apustuli. Vai viņš būtu ieklausījies sava skolotāja Gāmaliela teiktajā, ka veltīgi viņš vajā kristiešus, jo kas no Dieva pastāvēs, bet kas nav iznīks pats no sevis.
    Kristīgā pasaule vēlas sēdēt itkā uz diviem ķeblīšiem, Vecās un Jaunās derības. Nekas nesanāks. Nevar vienlaicīgi nīst un mīlēt. Nevar izraut kādu tekstu no Vecās derības konteksta un to tieši pildīt, lai tev labi klātos, tas laiks beidzies. Kristus neatnāca atcelt bauslības likumus, bet tos piepildīt. Bet tas nenozīmē, ka Jaunās Derības mantiniekiem būtu jāizmanto Dieva dotos likumus pēc jūdu paražām un nolikumiem. Aci pret aci, zobs pret zobu! Reizēm to grūti saprast, bet kas to sapratuši lielas lietas veikuši. Vara tiek nepareizi saprasta un ja to nesaprot pareizi, tā rada varas darbus – vardarbību.

  • Tas Konstantīns darīja to pašu, ko Džordžs Bušs jaunākais. Bušs taču arī teica, ka karu pret terorismu sākt viņu pamudinājis pats Jēzus. Un uz hitleriešu bikšu siksnu sprādzēm bija iegravēts “Dievs ar mums”. Gan pirms, gan pēc tam, izņemot boļševikus un musulmaņus, visi imperiālisti ir izmantojuši krusta zīmi un savus nāves ieročus svētījuši, murminādami Dieva vārdu. Arī verdzību briti un citi attaisnoja ar svētajiem rakstiem.
    Manī arvien nostiprinās pārliecība, ka tādi konstantīni un citi imperiālisti reliģiju izmanto tikai kā ieroci savu laicīgo mērķu sasniegšanai.
    Kur vēl lielāks cinisms – kristietības simbolu piesavināties impēriskai kara mašīnai, Jēzus vārdā nogalināt?
    Vai tad Jēzus nemācīja mīlēt savus ienaidniekus, nenogalināt?

  • Atvainojos, ka rakstu ne par tēmu, bet gribēju pievērst uzmanību vēl vienai aktuālai grāmatai:
    http://diena.lv/lat/tautas_balss/blog/imants-liepins-reporters-sans-fronti-res/piesmieta-misis-eiropa-labaka-zurnalistika-pecpadomju-latvija
    Un vēl, lai saprastu, kas ar Latviju noticis pēdējos 20 gados, iesaku palasīt visas Laimoņa Pura grāmatas. Līdzsvarots un tiešs skatiens uz lietām un procesiem, kādi tie realitātē ir.
    Laimonis Purs neizdabāja valdošajām ideoloģijām ne padomju laikā, ne tagad. Turklāt raksta aizraujoši.

  • Man liekas, ka runa par kultūras vēsturi, par latviešu pagātni saistībā ar kristīgo ticību. Fokusēties uz kādu ticības atzaru un to apjūsmot? Es gan domāju, ka visos laikos bijusi tāda cilvēku daļa, kas apjūsmojusi pagātni, kas cilvēces attīstības spirāli mēģinājusi apgriezt otrādi. Taču šo spirāli nevar apgiezt otrādi kā laiku nevar pagriezt atpakaļ.
    Ja raksta aicinājums – jūsmot par kristīgās kultūras vērtībām, pieņemu. Ja aicinājums minētās vērtības pārnest uz šodienu, kopt, lai tās aug, dzīvo, attīstās, lai kalpo sabiedrībai , tā ir utopija!

  • Hernhūtieši nenoliedzami ir veikuši pozitīvas lietas
    vēsturiski , tas bija tautas ticības attīstības ceļš patiesības atziņas virzienā . Taču paralēles ar antroposofisko R.šteinera mācību ir acīmredzamas . Sava , revidētā evanģēlija sludināšana un nostāšanās pret baznīcu (lai kāda tā arī būtu tajā laikā ) ir fakts. Tā saucamie sakrālie tūristi tie varētu būt mūsdienās. Demokrātija , mīlestība , neticīgā kristiete , tautasdziesmas par Dieviņu . Viena vienīga putra , kas bijis tas pagājis . Komentāros
    arī pavīd dziļas enciklopēdiskas zināšanas, bet diemžēl bez , skaidras apziņas kas ir kas .
    Ticība un reliģija tas nav viens un tas pats. Mosties
    nekad nav par vēlu. Vienmēr ir pēdējā iespēja atgriezties pie Pestītāja , izsūdzēt grēkus , likties
    kristīties un negrēkot vairs . Un tie, kuri domā ka
    Dievam patīk , ka viņu saucam mīļvārdiņā par dieviņu pamazinātā formā ar to vien var izsaukt uz sevi Dieva dusmas . Ar to reliģisko spriedelēšanu vajag
    ļoti uzmanīties – silti iesaku .

  • Vai esi ievērojis, Induli, ka Tev visas jaunās ierosmes šķiet utopiskas?
    Ja būtu uzmanīgi izlasījis tekstu, tu nerakstītu, ka brāļu draudzes bija kāds ticības atzars. Tā bija garīga un arī praktiska kustība, kas pieņēma visu ticību un konfesiju cilvēkus. Re, citāts no raksta:
    “Svarīgs ir šīs kustības ekumēniskais raksturs, kur nedala ticības šķirās – luterānis, baptists vai pareizticīgs; galvenais ir cilvēks.”
    Un tieši šis princips ir pat ļoti derīgs tieši mūsdienās. Mēs esam sadalīti līdz riebumam, pat vienas ģimenes locekļi bieži ir sadalīti. Tāpēc kaut cik vienot un pacelt var tikai ideja, kas paceļas virs šiem visiem sadalījumiem.

  • Ak, Iveta, vai tad brāļu draudzes nav bijušas krietni pirms R. Šteinera un H. Blavatskas? Un kur tu ņēmi par “evaņģēlija revidēšanu”?
    Manuprāt, tieši oficiālās baznīcas ir revidējušas un pārinterpretējušas evaņģēliju, līdz panākušas pilnīgi pretēju mācību, proti, Jēzus vārdā apgriezušas otrādi Jēzus mācību.

  • Nē, neesmu ievērojis.
    Labi, nepatīk atzars, lai būtu koks, bet sabiedrības puse nav kristietības piekritēji. Un vēl es nevaru iedomāties, ka sabiedrība tā vienkārši, nesadalījusi un nepārveidojusi pēc sava prāta un patikšanas, pārņems kādu , kaut visskaistāko un labāko, tradīciju. Pirmkārt, sabiedrībai nav interese to darīt. Tad, kad interese radīsies, ja radīsies, kā, kurā virzienā tā izpaudīsies? Vieglāk zīlēt kafijas biezumos kā paredzēt.

  • Brāļu draudžu laikā vēl lielāka sabiedrības daļa nebija kristieši. Tas, ka tie dzimtcilvēki tika dzīti uz baznīcām un klausījās mācītāju buldurēšanu vācu vai pat latīņu valodā, nenozīmē, ka viņi bija kristieši. Arī tas rakstā uzsvērts. Zemnieki tikai no intonācijas saprata, ka tas vācu mācītājs ir uz viņiem ļoti dusmīgs un bargs, kas bieži izpaudās arī ar miesas sodiem pie kauna staba, kas agrāk bija pie katras luterāņu baznīcas.
    Mājās zemnieki piekopa vecās tradīcijas: baroja veļus, pielūdza auglības dievības un dievības pret ļauniem gariem.
    —————————————————-
    Ē, būtu ļoti interesanti dzirdēt, konkrēti kuru jaunu ideju Tu uzskati par reālu un īstenojamu?

  • Jāni, es izkopēju no rakstiņa:”Brāļu draudzes būtība patiesībā ir visai vienkārša un kristietisma vēsturē bieži sastopama parādība – padarīt ticību saprotamu un pieejamu arī vienkāršam cilvēkam, cenšoties šīs reliģijas vienkāršos un skaidros desmit baušļus un tuvākā mīlestību ieviest dzīvē.”
    Nav jau arī zināms, vai baznīca maz gribēja kaut ko skaidrot. Noslēpumainība tikai vairo ticību!
    Arī šie brāļi bija ticīgie, misionāri, sludināja ticību, bet nedaudz citā veidā. Tikai tas radīja nesaprašanos un baznīca vērsās pret viņiem. Vai šodien baznīca spētu vienoties? Luterāņi un katoļi. Nē, pat viens no baušļiem to liedz! Pirms Stankeviča iecelšanas arī komentārus palasīju. Nelabojami baznīcas fanātiķi!
    Tāpēc domāju, ka vienot var tikai ar ko pavisam jaunu. Taču iepriekš jāpārvar pirmā stadija – jārada vēlme to darīt.
    Tādas ir manas domas, bet par idejām runājot, domāju, ka lielākā mūsu nelaime ir partijas, varas anarhija un nespēja vienoties (pat iedomāties) par vienu, lai sākotnēji pavisam mazu, cilvēcīgu, bet visiem kopīgu mērķi.

  • Jā, Induli, tās nelaimes esam lielā mērā apzinājuši, lai arī varbūt ne visas un ne pašu galveno. Bet bēdīgāk ar tām alternatīvām.
    Tad nu katrs, burtiski katrs, tagad var kļūt iniciators kādai iniciatīvai un ar savu darbību iesaistīt arī citus.
    Jo īsti neesam pat kustības sākumā. Darbības lauks ir burtiski neaptverams, iespēju – miljoniem. Tikai – kaut kas mūs tomēr attur. Varbūt tieši tur tas suns aprakts. :)
    Un man aizdomas, ka tā atslēga ir mūsos pašos. Ka tā vara un partijas ir mūsu pašu atspoguļojums. Partijas tikai citā līmenī rīkojas gluži tā pat, kā mēs katrs savā vidē un līmenī. Atslēga ir mūsos.

  • Latvijas mērogos Hernhūtisms nebija tikai reliģiski un tolaik, varbūt tā bija mazāk reliģiska kā īsta tautas kustība. Bez tās mums, iespējams, dziesmu svētku nebūtu. Arī hernhūtisms bija viens nopietns piliens tājā virzienā, lai mums tie tagad būtu. Manā uztverē zināt par šo kustību un just tās garu nozīmē saprast kādu būtisku latviešu identitātes sķautni.
    Eiropas mērogā hernhūtisms un pietisms mierīgi un rāmi diezgan būtiski izmainīja katolicisma dabu, manuprāt uz labo pusi.
    ————–
    Hernhuliešu kustība Vidzeme iesakās XVIII gadsimta vidu. Nenoliedzami, ka starp hernhutiešiem mēs varētu atrast daudzus pasionārijus- kaut Ķikuļa Jēkabu. Ir arī skaidrs, ka hernhūtisms Vidzemē nav tikai reliģiska kustība. Tomēr mūs patlaban vispirms jau interesē šīs pasionāriju grupas ģenēze. Vidzemē astoņpadsmitā gadsimta sākumā bija Ziemeļu karš, tomēr tā radītās genofonda izmaiņas vēl nevarēja ģenerēt šo pasionāriju grupu – inkubācijas periods ir pārāk īss. Iepriekšējais karš, kas aptvēra Vidzemi, bija Livonijas karš XVI gadsimta beigās.
    Par karadarbību ziņas mūs interesējošā griezumā mēs varam atrast Manceļa sprediķos. Ja arī Mancelis tieši nepiemin izvarošanas, tad būtu grūti iedomāties Livonijas karu bez tām. Svarīgi varētu būt arī tas, ka iekarotāji bija krievi – tātad pasionārisms acīmredzot tika pa­tapināts lielākoties no viņiem. Daļa šīs grupas pasionāriju noteikti piedalījās Ziemeļu karā -nav pat svarīgi, kurā pusē, jo runāt par jelkādu patriotismu XVIII gadsimta sākumā nav nopiet­ni, – uzreiz piebildīsim, ka par to nav nopietni runāt arī I pasaules kara gadījumā, bet par to sīkāk atsevišķā nodaļā. Tie pasionāriji, kas to vai citu iemeslu dēļ nepiedalās Ziemeļu karā vai ari atgriežas no tā “sveiki un veseli”, ir varens atradums no Eiropas ieklīdušajiem vācbrāļiem, kas nākuši Vidzemē sludināt hernhūtisma idejas.
    Daļa hernhūtiešu pievērsās arī īsti laicīgām un dumpinieciskām idejām, kas tikai vēlreiz apliecina viņu pasionārismu.
    Runājot par inteliģences ģenēzi, mums būtisks ir vēl kāds moments – tieši hernhūtieši radīja Krievzemes ķeizara latvisko arhetipu.
    Putiet
    Un spēlējiet
    Augstu godu
    Mūsu augstam
    Un visdārgam keizeram!
    Un šoreiz tā nav tikai kaut kāda formula- katrai idejai ir vajadzīgs savs personificējums, brīvības vai labākas dzīves simbols XVIII gadsimtā Vidzemes latviešiem bija Krievzemes ķeizars. Šim simbolam attīstoties, Krievzemes ķeizara vietā XIX gadsimta otrajā pusē dažiem latviešu inteliģentiem stājās vai viss krieviskais.
    Vajāšanu rezultātā hernhūtiešu kustība divas reizes tiek aizliegta. Pēc pirmās aizliegšanas gan seko tās atcelšana, bet pēc otrās – vairs ne. Būtiski ir arī tas, ka hernhūtieši faktiski veido diezgan noslēgtu cilvēku kopumu, kas, ievērojot to, ka tur nebūt nav tikai pasionāriji, ar laiku savu pasionārismu zaudē. Bet jebkurš noslēgts cilvēku kopums, kas pilnībā ir zaudējis pasionārismu, ir vai nu nolemts izmiršanai “dabīgā” nāvē, vai ari aklimatizējas apkārtējā vidē.
    Hernhutiešu gadījuma šī aklimatizācija izskatījās šādi. Deviņpadsmitā gadsimta vidu, kad brāļu draudzes juridisku iemeslu dēļ nevarēja pastāvēt autonomi, tās meklēja patvērumu pie luterāņu baznīcām – acīmredzot spēka neformālai pastāvēšanai tām vairs nebija. Kad šis patvērums netika atrasts, tika rasts kompromiss ar pareizticīgajiem, kas beidzās ar attiecīgo hernhūtiešu faktiski jau pilnīgu pāriešanu pareizticībā.
    Pazīstamākais no šī posma hernhūtiešu darbiniekiem Dāvis Balodis sava mūža beigās kļuva par Ļaudonas pareizticīgo draudzes mācītāju un tad par zārku meistaru turpat Ļaudonā.
    Jebkurā gadījumā jau divdesmitā gadsimta sākumā hernhūtieši Vidzemē faktiski bija iznīkuši, un Kaudzītes Matīsam atliek vien konstatēt, ka tie ir pagājuši laiki. Un diezin vai mēs še sameklēsim kādu juridiski vēsturisku izskaidrojumu – drīzāk jau tas, ka hernhūtisma idejai itin drīz aptrūkās tās nesēju… Etnoģenētiski uzlūkojot šo iznīkšanu, mēs varam teikt, ka hernhūtieši kļuva par tādu kā reliktu, un katrs relikts, ja vien nespēj iegūt pasionārisma pieplūdumu, ir nolemts izzušanai. Šī relikta beidzamo esības fāzi dokumentē daža laba “tautiskās atmodas” laikmeta dzejdara dzeja, piemēram, Rietekļa.
    Deviņpadsimta gadsimta sākumu varētu saukt par tādu ka tukšo posmu – hernhutiešu laiki, kas bija gan tikai Vidzemē, faktiski jau sāka noklust vai vismaz kļuva par pieradumu. Kurzemi XIX gadsimta pašā sākumā apmeklēja Napoleona spēki, bet runāt par tik plašu karadarbību kā Vidzemē Ziemeļu kara laikā būtu grūti. Kā tādi laikmeta kuriozi būtu minami paša Napoleona ārlaulības bērns, kas piedzima kādai Krāslavas muižniecei – esot apglabāts Krāslavas kapos -, un tā paša Napoleona mīlestības vēstules kādai dāmai Ērberģē, kas ieliktas viņas sarkofāgā vietējā baznīcā.
    Ja mēs censtos sastrukturēt šo laikposmu attiecībā uz pasionārijiem, tad redzētu, ka Kurzemē mums šī slāņa faktiski nav, bet Vidzemē esošais pasionāriju slānis, kas bija pievieno­jies hernhūtiešiem, bija jau atvirzījies nost no tautas, veidojot savrupu grupējumu.
    No tām nedaudzajām liecībām, ko mums šis laiks glabā par latviešiem, minēsim tikai par Kursīšu skolu Leišmalē, kura gan latviešiem bija ierīkota, bet stāvēja tukša.
    Kultūrvēsturē tiek minēti tā saucamie revolucionārie demokrāti, taču viņu nozīme latviešu inteliģencē ir visai niecīga – viņu darbības lauks tomēr bija Krievijas plašumi. Faktiski arī tā bija kustība, kas izcelsmes ziņā varbūt ir saistāma ar hernhūtiešiem, tomēr jebkurā gadījumā reālu rezonansi Latvijā neieguva. Pieņemtais uzskats, ka viņi it kā sagatavojuši jaunlatviešu kustību, diezin vai būs pamatots, jo mēs pat pie labākās gribas nevaram pierādīt, ka, teiksim, Krišjānis Valdemārs būtu kaut zinājis par tāda Pētera Baloža ( Jau minētā dāvja Baloža dēls, domā, ka viņš bijis Bazarova prototips Turgeņeva – Tēvos un dēlos) eksistenci.
    Kā redzams, tad šis ir savdabīgs klusais periods. No etnoģenētiskā viedokļa mums tas būtu jāvērtē kā inkubācijas periods – kaut vai tādēļ, ka ir zināma drīz sekojošā jaunlatviešu kustība un tā saucamā pirmā atmoda.
    IV Zaļās loģikas konferences materiāli – 1996 – Pēteris Mežulis – Latviešu inteliģences attīstība divos gadsimtos

    ————
    Vēl viena versija:
    Hernhrutisms.
    18.gadsimts. Bezcerīgajos apstākļos zemnieki neguva garīgu mierinājumu arī luterāņu Baznīcā. Aptuveni 2/3 mācītāju bija ieceļojuši vācieši, kas lielākoties neprata latviski. Bieži vien viņiem pašiem bija zems tikumības līmenis, daudzi bija alkoholiķi un visumā palīdzēja muižniekiem apspiest un pazemot tautu. Zemnieki ar nicinājumu raudzījās uz šiem mācītājiem, un tikai nedaudziem izdevās iegūt tautas uzticību un mīlestību. No tiem vairākums bija studējuši Hallē un ietekmējušies no piētisma.
    Piētisms bija atjaunošanās kustība vācu luterānismā. Viens no piētisma atzarojumiem bija grāfa Ludviga fon Cincendorfa 1727.gadā dibinātā Bohēmijas brāļu hernhrūtiešu kustība (Herren-hut – tā kunga aizstāvība). Ar pulciņu Bohēmijas brāļu grāfs devās uz Valmiermuižu, kur ģenerāļa fon Hallarta atraitne Magdalēna bija izveidojusi piētistu centru. Šeit tika likts pamats vidzemnieku hernhrūtiešu kustībai, kas ātri izplatījās Vidzemes latviešos un arī igauņu daļā.
    Brāļu draudzes deva mierinājumu un garīgu spēku apspiestajiem zemniekiem, stiprināja viņu iekšējo solidaritāti, pašapziņu un nīdēja mazvērtības izjūtu. 1742. gadā latviešu hernhrūtiešu draudzēs bija ap 4000 locekļu (brāļu un māsu). Rezultāti bija acīmredzami: ievērojami samazinājās dzeršana, zādzības un noziedzība, bet pieauga savstarpējā palīdzība un pienākumu izjūta. Bet muižnieku interesēs nebija stiprināt morāli vai solidaritāti zemnieku starpā. Brāļu draudžu apsekošanu uzdeva izdarīt Landtāgam. Iemesls bija vienkāršs – zemnieki labprātāk apmeklēja hernhrūtiešu lūgšanu sanāksmes nekā oficiālo baznīcu. Muižnieki uzskatīja, ka hernhrūtieši padara zemniekus ietiepīgus pret kungiem. 1743.gadā cariene Elizabete aizliedza brālību, apķīlāja tās īpašumus un rakstus un izraidīja bohēmiešu brāļus no Krievijas. Kad 1770.gadā Katrīna II ieviesa reliģijas brīvību, hernhrūtieši atkal varēja darboties legāli, un 19.gs. vidū viņu skaits pārsniedza 20 000.
    Doma, ka tomēr iespējama taisnīgāka sabiedrība, bija pamodināta apspiesto ļaužu apziņā, un hernhrūtisms laika gaitā stiprināja tautā pārliecību, ka visi cilvēki ir brāļi ar vienādām tiesībām. Hernhrūtieši bija netieši sagatavojuši idejisko pamatu plašajiem zemnieku nemieriem, kas šajā laikā satricināja Vidzemi.
    Savā veidā brāļu draudzes Vidzemē bija tautas kustība, un brāļu draudžu sanāksmes varētu uzskatīt par pašizglītības aizsākumu.

    P.S. Vēršu uzmanību uz skaitli – XIX gs. vidū viņu bija ap 20 000 – un viņi 70 gadus bija darbojusies nelegāli. Vai mums patreiz Latvijā ir kāds tik liels monolīts spēks?

  • Sveiks Jāni! Dīvaina sajūta radās lasot Tavu komentāru.Tu uzrakstīji tieši to ko es biju gatavs šobrīd uzlikt “uz papīra”. Gluži kā nozagi domu.:)Zini kas mūs vēl (bez tā ko Tu minēji)lielā mērā attur. Mēs katrs jūtamies kā īpaša personība un tas bieži neļauj ,tā vienkāši, piekrist citas īpašās personības nedaudz atšķirīgajam redzējumam uz lietām. Līdz ar to mēs pamatā skaldam matus, tā vietā lai skaldītu malku. Bailes pazaudēt zināmo nabadzību ir stipri lielākas par iespēju iegūt nezināmo bagātību -labāk zīle rokā nekā mednis kokā.

  • <eo 26.01.2011., 21:27
    - Skaisti raksti, tāpēc papildinu ar vēl vienu šī raksta autores L.Stumbres atziņu, kas gan norāda uz skarbo realitāti(nekādas zīles nav rokā):
    ''(..)Esam pamanījušies izaudzināt jaunu paaudzi, kuriem Latvija ir vienaldzīga.''
    Vai esmu tur, kur man jābūt? Saruna ar rakstnieci Leldi Stumbri16.10.2010.
    http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/?doc=87370

  • ”Zīle rokā” bija tiem 101 ‘brāļu draudzes’ pulciņam, kas Vidzemē darbojās Baložu Dāvja vadībā. Par tās darbošanās rezultātu skaisti rakstīja Imants Ziedonis savā ”Tik un tā”:
    ”Baloža 101 vīra pulciņš ir pirmais saliedētais ‘brīvības pulciņš’ atkal pēc vairākiem verdzības gadsimtiem. Tikais trīs gadus vēlāk (1848.g.) Valdemārs pulcinās ap sevi Ēdoles jaunekļus un dibinās ”Jūras izsmelšanas biedrību”.Līdz tam latvju zemnieks bija centies ar dakšām un cirvjiem izrēķināties, dedzināt muižas, sacelties,atriebt.Tagad pirmoreiz parādās sabiedriskās domas iedīgļi, pašu dimplomātija un gudra politika.Parādās nepievarama spēka uzlādētas personības”.(‘Tik un tā’.221-ā lpp.)

  • Izlasīju: Attiecībā uz hernhūtismu būtiski ir arī tas, ka še beidzot gan mutiskā, gan arīdzan rakstiskā veidā parādās pašu latviešu reliģiskie uzskati.
    Nodomāju :Mums, varbūt, patiesi patreiz ir jārada savi ekonomiskie un politiskie uzskati
    ———–
    Toties pēc Ziemeļu kara, kad Vidzeme nokļuva krievu varā, tur sāka izplatīties hernhūtisma idejas. Mums nav pamata uzskatīt, ka latviešiem hernhūtisma idejas ir aktuālas tikai kā cerība tikt pie brīvības, kā tas varbūt ir bijis Ķikuļa Jēkabam. Nav pamata arī uzskatīt, ka tie ļautiņi, kas pievērsās hernhūtisma idejām, pilnībā atteicās no tautas gudrības – pretējo pierāda kaut ziņa, ka Lizuma “Gūžilās”, kur bijusi brāļu draudzes saiešana, bijusi arī Ūsiņam veltīta svētvieta. Attiecībā uz hernhūtismu būtiski ir arī tas, ka še beidzot gan mutiskā, gan arīdzan rakstiskā veidā parādās pašu latviešu reliģiskie uzskati, un tas nozīmē, ka tie būs latviski gribot negribot, ja vien nav akli pārstāstīti, bet iekšēji pieņemti.
    Lai lasītāju nemulsinātu, ka Baltijas apdzīvotāji visnotaļ savdabīgi varētu būt interpretējuši kristietību, atgādināsim Jāņu svinēšanu Brigitas klosterī Tallinā, ko apraksta Baltasars Rusovs “Livonijas hronikā”, – turpat pie kristīgā altāra tikušas piekoptas visādas pagāniskas izrīcības, kas apliecina Jāņus kā auglības svētkus.
    Avots – Pēteris Mežulis – Valsts

  • Ivars 26.01.2011., 21:09
    (..)
    Manā uztverē zināt par šo kustību un just tās garu nozīmē saprast kādu būtisku latviešu identitātes sķautni.
    ========================================================
    Savukārt es mēģinu norādīt uz jēdziena ”saprašana/domāšana” būtības dziļāku apjēgšanu, jo pašlaik notiekošo (krīze, tās pārvarēšana) man atsauc atmiņā laiku pirms 20-it gadiem (īpaši pēc video ar I.Ziedoņa atžiņām).
    Spriežot pēc sasniegtā rezultāta – mūsu senčiem ”brāļu draudzēs” 19.gs. izdevās sasniegt daudz vairāk kā tai paaudzei (L.Stumbres vecuma), kas divdesmit gadus cēla atjaunoto neatkarīgo 4.maija republiku.
    Par kādu domāšanu var būt runa, ja galarezultāts ira:
    ”(..)Esam pamanījušies izaudzināt jaunu paaudzi, kuriem Latvija ir vienaldzīga.”
    - Domu haoss…Kas notiek, ja tāds domu haoss ir lielākajā sabiedrības locekļu galvās – tēlaini aprakstīja arī filosofs M.Mamardašvilli:Bezgalīga nejēdzība, kas atkārtojās, atkārtojās – un nepāriet (kustība pa apli) ….

  • Ivars 26.01.2011., 22:10
    (..)
    Izlasīju: Attiecībā uz hernhūtismu būtiski ir arī tas, ….
    ========================================================
    Es vairāk koncentrētos uz 2011.g., kurā top nākotne (kāds 2030.g.). Mūsu senči spēja labāk apjēgt reālo objektivitāti/patiesību, spēja rīkoties jēgsaturīgāk – spēja virzīties uz priekšu.
    Diemžēl, mūsu radošie inteliģenti 1991.g. neapjēdz – ne notiekošo, ne spēja ko jēdzīgu piedāvāt sabiedrībai. Rezultātā viņi likumsakarīgi nokļuva autsaideros, bet vadību pārtvēra citi cilvēki.Viens otrs kaut ko sāk saprast (otrā puse – lohotrons), taču viens otrs tā arī savu ”gudrību” joprojām neapjēdz –
    D.Īvāns:”(..)Pēcatmodas politiskie spēki taču Saeimā savu privāto interešu dēļ nodeva vispirms Latvijas mazākumtautību ļaudis, kuri uz barikādēm riskēja ar dzīvību, bet pēc tam kārtīgi apzaga un pazemoja tautiešus.”
    http://www.pietiek.com/raksti/saprata_vairakums_paklauts_blezu_valstiskam_interesem

  • Kristus mācība bija un ir universāla visām tautām. Viņš bija nācis pie jūdiem, bet tie viņu nepieņēma. Viņš krasi nostājās pret farizejiem un to mācību sinagogās.Paši rakstu zinātāji viņu neuzņēma Evaņģēlijs atklāj tā laika dubulto morāles standartus. Vai tas nav aktuāls šodien? Vai baznīcas priesteros nav iemājojis farizejiskais gars? Spožums, liekulība, skaudība, pārrākuma apziņa,cik sen tas viss mājo rakstu mācītāju vidū?
    J.K., var jau starp Konstantīnu un Bušu jaunāko vilkt paralēles, bet Konstantīns mūža beigās tikai kristijās, bet Bušs jaunākais bija kristīts, darot savus netīros darbus. Konstantīns novilka purpura apmetni un apmainīja pret vienkārša auduma kreklu, bet to nesagaidīsim no Buša.
    Par to rakstu uz friču sprādzēm, gribu teikt, ka valkājot Dieva vārdu vietā, nevietā var izpelnīties drīzāk Viņa sodu, nekā mājas vietu, Debesu valstībā.

  • Teikšu pavisam īsi un rupji – xx% no šī laika pārēdušās, aiz pārēšanās trakās publikas – NEGRIB NEKO. XX% elites NEGRIB NEKO
    ———
    Teikšu vēl ko – bežškiru sabiedrība kā mērķis vai iespējama vīzija nav murgs, bet iespējami tuva nākotne
    Viena versija par to ir Dittas ieteiktā sistēma.
    Ļoti iespējams, ka pēc simts gadiem Bušš būs pilnībā aizmirsts – nebūtībā .
    Luka laikam bija ārsts – viņam ir laba līdzība par farizeju un muitnieku, varbūt, Bušs vēl var paspēt un ne tikai viņš. Lūgšu, lai Dievs apžēlojās par viņu, lai dod tam prātu;
    BET
    Konstantins pēc vēstures liecībām bija tāds pats gudrs divdabis kā Valters fon Pletenbergs

  • < Ivo Verners 26.01.2011., 11:31

    Reiz jautāju vienam vēsturniekam (..). .. ieskaitot nerātnās tautasdziesmas, kas spilgti norāda uz sabiedrības degradācijas posmu.
    Vai kāds par šo zina ko precīzāk?
    ========================================================
    IvoV. atceras dziesmu par tiem ''degradācijas laikiem'' ?
    Turaidas Roze
    Tas notika sen, sen pirms trīssimts gadiem,
    Kad plosījās vēl poļu- zviedru karš,
    Kur tagad tikai drupas Gaujas malā,
    Tur toreiz stāvēj` stalta Turaid`s pils.''
    http://www.dziesmas.lv/d/Turaidas_Roze/7423
    p.s.
    Kad sākas runas/rakstīšana par mūsu senču degradāciju, tad es iesaku to salīdzināt ar pēdējo divdesmit gadu laikā notikušo dzimstības samazināšanos.
    'Vairosimies Latvijai!' – šķiet Latvijas patriots iz Čikāgas god.Alberts Legzdiņš tā aicināja kādos aizjūras dziesmusvētkos – un rāva vaļā savu ''Sekss ir labs'.

  • Paldies, Ivar, par tiem diviem skatījumiem uz hernhūtismu.
    Nekāda neka lieta jau nu tā nebija un, manuprāt, būtiski mainīja tautas likteni uz labo pusi. 20 tūkstoši aizliegtā organizācijā? Jā, par to varam pagaidām tikai sapņot. Tas būtu pietiekami, lai iniciētu Latvijā lielas pārmaiņas.

  • Atvainojos, rakstīju “nieka lieta”.

  • <Ivars 26.01.2011., 22:58
    (..)
    Viena versija par to ir Dittas ieteiktā sistēma
    ========================================================
    Esmu apstājies pie 1-ā stara, cik saprotu pēc www saites, tad tā nav Dittas sistēma. Ko līdzīgu es jau esmu redzējis 1990-o gadu vidū, kad veselu gadu, katru svētdienu mūsu daudzīvokļu namu apstaigāja Jehovas draudzes aģitatori – stāstīja, dalīja smukus krāsainus žurnālus 'Sargtornis' un 'Atmosties'. Tur tā Dievavalstība bija attēlota līdzīgi tam kartupelim ar saspraustajiem sērkociņiem.
    Nudien' tas ir vēl viens apstiprinājums D.Beitneres pētījuma secinājumam par viduslaiku tradīciju atgriežanos (raksts 'Paldies globalizācijai').
    ALĶĪMIĶI/Alķīmija atgriežas??

  • <EgilsR 26.01.2011., 22:36

    Kristus mācība bija un ir universāla visām tautām.(..) Vai tas nav aktuāls šodien?
    ========================================================
    Bija, ir un būs. Taču es norādu uz vienu niansi – par vadītāju Jēzus negribēja kļūt.Viņa mācītais ir labs katram cilvēkam, kas vēlas sevi individuāli pārveidot – taču kristietība nevar būt valsts ideoloģija/''reliģija''. Pietiks mums ar viduslaikiem un Svēto Inkvizīciju, Romas pāvesta vēlmi valdīt un vadīt laicīgo/praktisko dzīvi.
    p.s.
    Papildus pārmomām var noderēt – es pats lasu pašlaik aprakstu par grāmatu, kas ir otra lasītākā ASV.
    Глава 1 / Алиса в стране чудес
    В один прекрасный день Библиотека Конгресса США заинтересовалась следующим вопросом: черт возьми, у нас тут десятки тонн самых разных книг, но какая из них занимает второе место по влиянию на умы?
    Александр Никонов / Cвобода от равенства и братства.
    Моральный кодекс строителя капитализма
    http://fictionbook.ru/author/nikonov_aleksandr_petrovich/svoboda_ot_ravenstva_i_bratstva_moralniy/read_online.html?page=1

  • Vienā rokā Bībele, otrā ”Atlas Shrugged” – un šodien ASV ir varenākā lielvalsts pasaulē.
    Zīmīgi, ka Ayn Rand sarakstītā Atlas Shrugged/Atlants iztaisno plecus izdota 1957.g. Toreiz PSRS palaižot sputņiku apsteidza ASV kosmosa iekarošanā – un to šodien savā runā ASV Kongresā pieminēja Br.Obama.
    Tagad ASV vajadzīgs jauns uzrāviens – atkal tiks gigantiski investēts izglītībā un zinātnē.
    Obama calls for united effort to secure America’s prosperity
    http://articles.cnn.com/2011-01-25/politics/state.of.the.union_1_obama-heads-president-barack-obama-clean-energy?_s=PM:POLITICS

  • Kamēr nebiju Dittu viņa priekš manis reāli neeksistēja.
    Seminārā biju kopā ar cilvēkiem, kas bija jau sen pazīstami, pavisam nepazīti un pazīti tikai no komentāriem TF – man tā bija minimāla programma: satikties un pabūt kopā, priekš manis tam ir nozīme, JO – tas var patikt vai nepatikt – ap 80% informācijas cilvēks saņem pa neverbālajiem kanāliem. Man šai semināra nebija skaidras un izteiktas nepatikas ne pret ko, jā bija jautājumi, bija vēlmes un, ja tās būs bijušas pamatotas – piepildīsies. Smukas bildītes un jēli nolaizīti vārdi mani neinteresē.
    ———–
    Zināmu atgrūšanu izraisīja paziņojums, ka šī ir nereliģiska organizācija. Vai tas vispār bija jāpiemin? Tiesa vismaz 12% laika tajā aizņēma izteikti sakrālas nodarbības – tiesa personiski man visas tās pilnībā bija pieņemamas. Pēc noklusējuma ir skaidrs, ka reliģiskai pārliecībai dalībā LR.LV nav nekādas (?) nozīmes. Uz mani pastāv iespēja iedarboties ar daudziem kultiem, jo es tos pazīstu, bet taisni tāpēc es (ceru) pietiekami protu neielaist sevī nepieņemamo. Tas, ka tieši šie 12% semināra faktiski izraisījuši diezgan lielu viļņošanos, vismaz man liek nopietni padomāt. Savu pietiekami skaidru skatījumu uz ticībām un kultivētam ticību sistēmām = reliģijām es jau pateicu te agrāk.
    Tikai ņemiet vērā – no eksaktām pozīcijām ticība Kristum principiāli neatšķiras no ticības Pepsi vai Ugunsgrēkam. Un tas mums nekādu protestu neizraisa?
    Biežāk protestantiskaja – bet vismaz jau ne Brāļu Draudžu vidē – vērojamās pārliecīgās rūpes par ticības tīrību un klīrīgā norobežošanās no lietām, kas varētu būt saistītas ar pagānismu vai nerātnībām vienkārši liecina par progresējošu dvēseles degradāciju, nedrošību par sevi.

  • Dittas ieteiktā sistēma? – runājam atklātā tekstā.
    Ir acīmredzami, ka bezšķiru sabiedrības materiāli tehniskā bāze faktiski ir radīta. Klibo organizācija.
    Un vismaz 25% lietu no mūsu sadzīves, tāpat kā no mūsu latviskā nacionālā mantojuma pilnīgi vienkārši ir nekavējoši izmēžamas, savukārt vismaz 25% faktiski ir nekādi neaizskaramais būtiskais kodols. Tam jau arī gan draudzes (protams, reliģijās, kuras par tādam sauc), gan sapulces, gan semināri vajadzīgi (tā saucamajās nereliģiskajas ticējumu sistēmās).
    !
    °BET – formulētiem mērķiem un rezultātiem jābūt – piekrītu Jānim – MĒS JAU NEKO VĒL NEESAM SĀKUŠI
    !
    Dittas ieteiktajā var saskatīt kaut ko tādu, kas sastopams sistēmā, ko kāds uzskata par sliktu? -nepamanīju, bet ļoti iespējams, ka tādas līdzības ir

  • Tas, ka neesam ideāli faktiski tikai liecina par to, ka esam cilvēki

  • Ivar, un to Tu pasaki tikai tagad un šajā vēlajā vakara stundā?

  • Paldies par šī raksta publikāciju Tautas forumā, kur ieskatījos, pateicoties Laurai!
    Liels paldies par daudziem ļoti labiem papildinājumiem komentāru veidā!
    Pilnībā piekrītu Jānim:
    “Un man aizdomas, ka tā atslēga ir mūsos pašos. Ka tā vara un partijas ir mūsu pašu atspoguļojums. Partijas tikai citā līmenī rīkojas gluži tāpat, kā mēs katrs savā vidē un līmenī. Atslēga ir mūsos.”
    Arī man jau sen ir tādas “aizdomas”!
    Tad ko, pēc jūsu domām, mums vajadzētu mācīties un pārņemt no Brāļu draudzēm šodien?
    KURŠ var sasniegt šo atslēgu un atslēgt?
    VAR būt, ka kāds to jau ir sasniedzis, un atslēgšana ir JAU sākusies?

  • Paldies, Ivar, arī no manis. Bez Taviem komentāriem stāsts tāds husiski-hernhūtiski-mistisks rādījās.
    Tavā pirmajā versijā nav īsti apjaušama hernhūtisma rašanās jēga, otrā (piētisma) versija man liekas skaidrāka un saprotamāka. Attāli Lutera ideju nesēji – misionāri.
    Vācieši kristietību atnesa ar uguni un zobenu, ar varu un noteikšanu. Mācītāju lomu tajā laikā varētu salīdzināt ar neseno partijas komisāru un partorgu darbību. Misionāriem nebija neapšaubāma varas, zobena un uguns atbalsta, tāpēc idejiskajā hierarhijā tie man asociējas ar vienkāršiem aģitatoriem, bet stāstā ar humānistiem.
    Ko nozīmē saģitēt 20000? Mūsu pirmais premjers arī iepriekš darbojās kā aģitators. Vai var teikt, ka viņš saaģitēja 2000000?
    Vara un partijas – mūsu atspoguļojums? Nē, tās tika veikli uzspiestas(šoreiz ar meliem un viltu, nevis uguni un zobenu kā vācu jūgā), izmantojot mūsu muļķību un nespēju redzēt tālāk par savu degunu. Ulmanis Nr.1 tika pataisīts par dumju un nežēlīgu diktatoru, bet partijas par saulaino “demokrātiju”.
    Vispēdējais. Saruna par stāstu un kristietības vēstures epizodi, vai saruna par idejām, ko stāsts sevī nes?
    Ja kādam liekas, ka stāstā ir idejas un lietas, kas mums noderīgas šodien, kas mūs visus var vienot, kas mums var dot kopēju mērķi, lūdzu, nosauciet un paskaidrojiet! Es bez brillēm tādas neredzu!

  • Mūsu nelaime, ka dzīvojam pretrunu mocitā pasaulē. Dita runā, par sistēmisko domāšanu, kas nosaka un veido vai veidos sistēmisko kārtību? Piemēram, mēs esam dažādu profesiju un sociālo slāņu pārstāvji. Tātad daļa jau no kādas sistēmas, iespējams. Katrs mēs varam dot kādu pienesumu kopējā darbā, bet mūsu piedāvājumi būtu jāiekļauj sistēmiskā kārtībā? Kas notiks? Šodien runāts tiek par vertikālo sistēmu, tā tiek kritizēta, labi, kāds piedāvās horizontālo, lineāro, labi, bet kas atradīsies sistēmas sākumā? tas nav mazsvarīgi, jo sistēmas ķēdes sākuma posmam jābūt piestiprinātam, savādāk sistēmas ķēdei nebūs jēgas. Nu būs ķēde bez funkcijām.
    Dabā viss ir sistēmiskā kārtībā, arī mēs. Nepastāv haoss, haosu radam mēs, vai būtu lieki? Kurā sistēmas posma daļā būtu jāatrodas mums? Vienmēr visam pastāv savs sākums un beigas. Lai nonāktu pie sistēmiskās domāšanas, mums par kaut ko nāksies vienoties. Kamēr tas neizdosies mums nāksies mocīties pretrunu un pārmetumu pilnā pasaulē. Agnese pareizi noteica, kur meklējama atslēga, ļoti tuvu, bet vēl nav karsts.

  • Mēs varam mācīties no jebkā no pozitīviem un negatīviem piemēriem vēsturē , vai tagadnē un mums tas ir jādara . Jautājums , ko mēs gribam iemācīties un izdarīt ? Vai veidot bezšķiru sabiedrību ? Vai celt tautas labklājību? Tad mums ir precīzi un skaidri jādefinē , kas ir bezšķiru sabiedrība un , kas ir labklājība ? Esmu pārliecīnāta ka , katram no jums ir vismaz vairāki definīciju varianti.Tautai ir jāvienojas par to , kas ir labklājība (vai tas ir Mērķis uz ko tiekties ?) Runa iet par to , kas ir patiesība un , kas nav patiesība . Te pavīdēja doma pa dubulto morāli .Tur jau ir tā sāls . Apziņa par Dieva esamību un viņa patiesības izprašanas griba cilvēkā nostāda visu savās vietās. Jo mēs esam Viņa radības mēs nespējam līdzsvarā dzīvot ārpus Viņa .
    Mums nav katram sava patiesība , patiesība ir viena.
    No Brāļu draudzēm mēs pārņemt tieši faktiski nevaram neko. Mēs varam censties dzīvot bez grēka izprotot , kas ir patiesība un kas nav. Puspatiesība neeksistē kā patiesība. Vai nu mēs garīgi mirstam maldos , vai dzīvojam patiesībā. To ir smagi pieņemt , pelēkās zonas garīgajā sfērā nav, bet visa pasaule uzskata , ka tā pastāv,tā ir dubūltā morāle. Tas ir mūsu katra individuāls pārbaudījums , ko Dievs mums ir uzlicis šodien , iemācīties pastāvēt patiesībā tur kur tu esi tagad un sperot katru nākamo soli apzināties šo faku pēc būtības .Jēzus ir patiesības ceļš ko Dievs mums ir dāvājis savā žēlastībā , lai mēs grīgi spētu pastāvēt, patiesi ticīgi cilvēki to izprot .Es domāju
    ka atslēga ir definīcijā, kas ir Dievs , vai mēs viņu pazīstam . Es viņu pazīstu un tāpēc man daudzas lietas šajā pasaulē ir atklātas paldies Viņam par to. Lai Dievs jūs svētī.

  • Agnese savu komentāru noslēdz ar jautājumu, pat mīklu. Var jau atbildēt, ka atslēga jāmeklē slēdzenē! Palika kas skaidrāks sistēmiskāks? Man, nē!
    Par vienošanos. Mēs katrs vēlamies pastāvēt un turēties pie savām vērtībām un šobrīd neviens un ne par kādu naudu nav gatavs no tām atteikties, tās aizstāt ar citām, pat radniecīgām. Nē tas ir mans, es uz tā pastāvu! Uz kā pastāvēt atradīsies katram no mums. Kompromisa, savstarpējas piekāpšanās nebūs! Vienīgā iespēja tādai ideju sadrumstalotai un egoistiskai sabiedrībai, nevis pieslieties pie kādas no esošajām, bet radīt pavisam jaunu un neatkarīgu ideju vai mērķi, kuram pēc brīvas gribas un labrātīgi var sekot.
    Piemēram, saule, mākoņi, daba. Piezemējamies un tepat līdzās sameklējam idejas un mērķus, kas visus mūs un šo zemi spēj vienot. Labi, ne pirmajā, bet otrajā ticībā. Lai, bet tas šo kopējo un valstisko dzīvošanu būtiski mainītu labā nozīmē. Tas pat neprasa naudu, tam nevajag daudz darba, vajag tikai izdomāt, pieņemt lēmumu un vienoties!

  • Vispār jau es te neko – Baltasaru Rusovu tēloju
    ————-
    Tas,kas bija LU 6.auditorijā bija īsts, taču vienreizējs.
    ——–
    Jebkura formāla vai neformāla (kaut vai pagalma puiku bariņš) apvienībā vienmēr ir arī vienošanās par kaut kādiem pamatpieņēmumiem. Vienmēr, kaut divu cilvēku starpā ir kaut kāds rakstīts vai nerakstīts līgums un no tā izrietošā tirgošanās, un tam visam vienmēr nāk līdzi rituāli.
    http://www.istvanbalogh.net/index.php?id=8&mod_action=entry_galerie&mod_balogh_entry_id=29&mod_balogh_entry_picture_id=215
    Šajā Ištvana Baloga fotostāstā “viss beidzas laimīgi” – viņi iepazīstas (kaut ko kopīgi izdara – noskatās filmu) un tas beidzas ar kopīgu fotografēšanos (viņi VISIEM pasaka – mēs ESAM kopā).
    Tovakar sanākušie (arī es) atnācām un bez lielas tamborēšanas izteicam, kas uz sirds. Faktiski pat tika panākta vienošanās, tikai nebija sapulces dokumeta (kaut pāris teikumos), pietrūka laika? Nē, nebija uzstādījuma un nebija sapulces ievēlēta vadītāja un protokolista. Tāpēc šis pasākums prasās pēc vēl viena “cepurītes pasākuma”. Ideju uguņošana bija visai bagātīga (nu kaut vai 10m jogas stunda – es labi zinot šīs lietiņas un sākotnēji tajā nepiedaloties, bet pēc Lauras parauga tomēr domiski pieņemot uz 5min. no šīm 10 min. to puisi par Skolotāju, jutu rezultātu un tas bija tobrīd neskaidrs, tagad to vērtēju pozitīvi; kāpēc? – darbi patreiz man veicas labāk kā pirms tā vakara un es esmu izsvēris, ka arī pateicoties tam puisim)
    KAUT GAN – vienošanās uzmetums tika PIERAKSTĪTS
    FOTOGRĀFIJA vakara beigās – atliek tikai to līdzīgi audioierakstam IZLASĪT
    ———–
    Par Hernhūtismu neviens nevienu neaģitēja. Vienkārši pareizās lietas pareizi darīja, TAS daudziem cilvēkiem bija vajadzīgs. Bet iesākumā bija kāds viens vai daži, kas meta “pirmo piku”, pika tika mesta pareiza laikā, pareizā vietā un virzienā un pika sāka velties kļūstot par lavīnu. Kādas idejas bija “tai pikā”? Varu mēģināt nosaukt divas: “labais kungs” ( HERNHUTISMS) un “mātes uzticīgās rūpes un svētība dullajam, pārdrošās pareizās idejas nesējam dēlam (PIETISMS)”, kopā tas dod “bezšķiru sabiedrību” . t.i. katram tiks dota iespēja (nav svarīgi kāda, nav svarīgi, ka TO pašam vajadzēs iznēsāt un realizēt, svarīgi, ka iedeva ticību un reāli darīja, lai šī ticība varētu piepildīties)…
    ————
    Vēl viens latviešu tautas kustības piemērs ir Krišjānis Barons un Latvju Dainas. Vēršu uzmanību uz to, ka Barons pats, iespējams, nevienu dainu nepierakstīja. Tautai bija svarīgi izteikties, Barons to saprata. Viņš tikai tautai deva vārdu. Iznāca kaut kas par ko mūs tagad apskauž visa pasaule un kas neapšaubāmi ir un būs vismaz latviešu nacionālā vai cilts bagātība
    ( redziet par pēdējo Pasaule vēl nav skaidrībā
    Kāds angļu diplomāts par mums 1940. gada saka:
    [Latvijas valsts] radās nejauši iepriekšējā karā kā lielo varu cīņas rezultāts. Nesekmīgais mēģinājums nodibināt patstāvīgu politisku eksistenci, pamatojoties uz reprezentatīvajiem institūtiem, pēc gadiem ilgas sīkumainu un koruptīvu grupu radītās šķelšanās beidzās ar diktatūru, kas radīja maz pozitīva entuziasma. [ - - - ]
    Latviešu nacionālisms, kas kādreiz bija romantiski centieni, kara sauciens un krusta karš, savā pēdējā izpausmē bija kļuvis par tukšu skaņu. Latvieši, ko uzskatīja drīzāk par cilti nekā par nāciju, ilgos gadsimteņos ir pierādījuši īstu individualitāti un spējas sekmīgi pretoties pārtautošanai. Nav nekādu iemeslu sagaidīt, ka viņu atšķirīgā kultūra un īpatnības pēc viņu nesenā piedzīvojuma ies zudumā. Doma, ka visām stipri individuālām ciltīm ir tiesības un spējas kļūt par nācijām vārda pilnā nozīmē, t.i., par pilnvērtīgu politisku un ekonomisku vienību, deviņpadsmitā gadsimtenī radīja krietni daudz saviļņojuma. Toreiz katras cilts centieni, sākot ar armēņiem un beidzot ar velsiešiem, kas pastāvīgi pieprasīja šo centienu realizēšanu, atrada pārāk lielu ievērību miera sarunās. [ - - - ] Divdesmitais gadsimtenis ar objektīvāku pieeju politiskos jautājumos ir nolēmis, ka šis postulāts ir kļūdains.
    Avots – Dunsdorfs Ed. Kārļa Ulmaņa dzīve. – 383. – 384. lpp.).

    Šīs lietiņas SAPROT, piemēram Ivars Godmanis – Latvijas pilsonis (!!! es domāju, ka viņš apzināti spēj izšķirt sevi amatpersonu un pilsoni)-patriots. Pavisam nesen viņš teica – pirmo reizi mēs noturējāmies 22 gadus, , tagad esam noturējušies 20, ceru, ka tagad noturēsimies diezgan ilgi, ilgāk kā pagājušo reizi. Jāteic, šīm cerībām IR pamats – tuvākie divi gadi ir labvēlīgi labām pārmaiņām; kāpēc? – garš stāsts; neticiet? nedariet neko un pēc diviem gadiem paskataties; kāds kaut ko būs izdarījis.
    ————-
    Un tas Saules simbols, kas ielikts “25.janvāra kustībā” – nu šoreiz es to TĀ nosaukšu, JO bosa jau nebija ne kādas fiziskās vai juridiskās personas veida un , ja bija tad tas bija Dievs, un atkal tas nebija ne latviešu, ne cittautiešu, ne “labo”, ne “slikto” Dievs. Un Dievam, varbūt, mēs solījam jēdzīgi rosīties, lai lietas jēdzīgi notiek un lūdzām Viņam, lai viņš šīs lietas pieskata. Atkārtoju, kopsavelkot – bosa nebija, bet pasākums tika ik brīdi kāda vadīts un kāds ik brīdi bija boss (nu kaut vai tais strīdīgās 10 minūtēs).
    ———-
    Manuprāt, tovakar bija tā retā kopš 20 gadiem reize, kad lietas notika pareizi. Sākam atcerēties to, ko bijām aizmirsuši 20 gadus un tas ir cerīgi.
    ———-
    Tas tēls, kas ir “mūsu kustības” pamatā (viena no labākām ilustrācijām – persikā vai ābolā sasprausti sērkociņi) ir ļoti spēcīgs, bet pinķerīgs instruments, vajadzīga liela drosme un uzdrīkstēšanās, lai pie tā ķertos

  • >Linina Iveta, mēs visi esam pelēkajā zonā. patīk to dzirdēt vai nepatīk. Lai nonāktu pie Patiesības daudziem jāizstaigā dažādi ceļi to meklējot. Mēs pat reizēm atrododot patiesību to aizmetam prom, jo patiesība mums neliekas pievilcīga.
    Tautai jāvienojas! Piekrītu, bet nesanāk. Lai par kau tko vienotos, jābūt skaidri uzstādītam mērķim, pie kam vienam. Bet mērķīšu mums daudz.
    Nepiekrītu tam, ka brāļu draudžu piemērs nav pārņemams. Kāpēc? Vai tad viņi bija savādāki par tiem, kuri apmeklēja sakrālas celtnes, lai izradītos kādam cik cītīgi garīgā ceļa gājēji viņi bija? Vai tad lielākais apustulis Pēteris nepieļāva kļūdas un arī reiz neizmantoja dubulto morāli? Patiesība jau nav tajā, ja kādam aizrādam, ka viņš aimeta prom patiesību, bet ko darām mēs paši kristieši?
    Nebiju seminārā nevaru spriest, apskatiju mājas lapā izvietoto video. Kaut ko nesapratu. Dita runā saklausīju, ka viņai nav zinātniska grāda un diploma, bet studējusi Stoholmas ekonomikas zinātņu maģstratūrā. Darbs pat prezentēts Spānijā. Kaut kas neklapē……
    Ko nozīmē “Brīvā cilvēka zinātniski aizsargājošais koncepts?” Varbūt esmu neizglītots latvietis salīdzinājumā ar citiem rietumos dzīvojošajiem, bet paldies Dievam manu cilvēka brīvību sargā Augstākais, bet ne koncepts.

  • Egil,
    tas vienkārši saucas – smadzeņu skalošana.

  • Vienmēr cilvēki rīkojas, balstoties uz kādu pamatpieņēmumu-hipotēzi/ēm, un šīs darbības vienā gadījumā var viņus tuvināt mērķim, bet citreiz no tā attālināt, vai arī varam “ilgi tikt vazāti aiz deguna”, kamēr jaunie fakti mūs nepiespiež atteikties no kļūdainās hipotēzes. Dažas hipotēzes mobilizē cilvēku, liek tam meklēt, pētīt, eksperimentēt, citas, tieši otrādi, iegalovo mums, ka kāda parādība nav ietekmējama, ka viss vai gandrīz viss ir atkarīgs no …

    Avots – Мы и наши родители – Ю.Никитина. – 4 daļa – РЕБЕНОК СПОСОБНЫЙ НЕ ДАР ПРИРОДЫ
     
    …. no kā? Jānis pateica – no mums – Jānis kaut ko par kaut ko saka, es arī, bet (kaut šie divi mēs) neesam no dzelzsbetona un katrs tikai viena eksemplārā, vismaz mums abiem diennaktis stipri par īsām.
    ———
    Visa cita starpā. Par Dittas autoritāti, diplomiem u.t.t.
    Man pietiek ar to, ka viņa vienu sakarīgu teikumu pateica( un tur jau nebija viens sakarīgs teikums vien) – jādomā sistēmiski.
    Ko tas nozīmē? Nedrīkst uzcelt pārāk augstu sētu ap sevi. Kaut vai tiem, kas Hernhūtismu sākotnēji pieņēma tā nebija pārāk augsta. Ar laiku tika pie iztikšanas un pat pārticības un? Finālā noslāpa.
    Dziesmu svētki arī ir aizgūts zīmols, BET pacelts jaunā kvalitātē. Vācijā, no kurienes tos ieveda (ideju) arī tie pastāv, bet tikai “Dzeisma manai paaudzei” un šļagerfestu līmenī. Ap šo zīmolu sēta nav sacelta pārāk auksta. Šīs kustības vadoņi ir “labie kungi” un reizēm paaicina “kungus no malas” ( Renārs un Prāta vētra, kas vispār runa pretī dziesmusvētku kanonam, bet … nu paskatieties …
    http://www.youtube.com/watch?v=v8O8z_aacyQ&feature=related
    Vai varat iedomāties koncertu kādā R-valstī vai ASV, kur katrs, kas vien iepriekš ielicis mazliet darba, var dziedāt kopā ar savas valsts vadošajām popzvaigznēm un operas “dīvām”, kopā ar valsts labākajiem orķestriem? Un tas viss bez saltas distances, bet patiešām KOPĀ? Es arī tur biju un to sajūtu neaizmirsīšu līdz kapa malai!!! Ir vēl lietas, kas pie mums labākas, nekā “tur”.
    P.s. Īstais “fīlings” bija ģenerālmēģinājumā!)
    Un vispār TIE ir ap … tikai? 150 000 cilvēku
    tiesa ( nu visa Latvijas koru kustība)
    tikai (?) ap 7%-15% population

    Es jau vairs nevaru saskaitīt tos gadījumus, kad pie mums te kaut kas IR nokustējies, process ir sācies, nāk vīri sievas, vecmāmiņas un vectēvi, bērnu; prasa – dod baļki, parādi vietu; labi, ja bosi pasaka taisnību – meklē pats; parasti pasaka pagaidi, un? dzirkste pazūd, uguntiņa noslāpst, stars aiziet no Saules starā mirdzõšā; nu jā ir jau vēl viena lieta – svarīgāk mirdzēt pašam, ne tikai skaisti atspīdēt…
    Tovakar neviens par bosu neuzmetās un nemeloja par baļķi
    Arī TAS bija labi
    ( vispār jau mani lielākoties interese tas, kas BIJA vai IR)

    Jau 20 gadus pasaule gaida vai mēs paši kaut ko teiksim, vai mums viss ar karotīti mutē jāieliek?

  • Iekopēšu savu mērķa/vīzijas definējumu. Labojiet, papildiniet.Varbūt uz šīs SAPRATNES pamata varēsim vienoties?
    ” Izglītošanas/izglītošanās pamatmērķis – izzināt patiESĪBU par cilvēka sūtību, t.i.,
    saprast, ka dvēsele ir nemirstīga un ka galvenais ir rūpēties par tās labklājību
    tur smalkajās pasaulēs. To var izdarīt – tikai krietni, Dievbijīgi/Dievticīgi dzīvojot še uz zemes,
    kur esam atsūtīti skolā.
    Pēc J.Miezīša “Sarunām, kas neļauj aizmigt” u.c. tekstiem.

  • Mana koncepcija ir skarbāka:
    aktivitāte
    vārds
    skaitlis

    Likt visu uz vienu kārti “izglītošanu” ir ķļūda. Paspēlēt var tikai ar kāvu
    Kāpēc?
    Nu kaut vai ..
    Rupjš visu cilvēka spēju iedalījums “iedzimtajās”un “iegūtajās” var pastāvēt, tomēr tas nav gudrs …un tādam iedalījumam vispār nav jēgas, kad iekārta (/bērns/audzēknis) gan mācās, gan māca.
    Viljams Volters (William Grey Walter – The Living Brain, New York 1953 )

    kimā te soļs – KATRS aktīvi gan māca, gan mācās
    pie tam aktīvi rezultatīvi darbojoties un (tas jau vispār skarbi) nodrošinot sev godīgi nopelnītu maizes riecienu

  • kāds var man pierādīt, ka uz Planētas ZEME ir iedibināta sociāla vienlīdzīga Dievišķa (hierarhiska)kārtība un dzīvot var neliekoties nemaz ne zinis, par to vai tā ir vai nav patiesība, resp, vai to ir kāds uzrakstījis un par to tā runā
    Cik man ir zināms, valstis ir teritorija, kuru kā uz tortes griežot, ierādījuši monarhi utt.(līdz šim pastāvošā vara, kas ģenerē jau vairākus tūkstošus gadu)
    Tautas veido jau pirmkārt valoda. Lai tu teiktu,ka esi latvietis, kas Tev būtu jādara?

  • http://www.youtube.com/watch?v=huTnxoGMfi8
    Great Song! Greetings from Lithuania! Brotherhood of Baltic Countrys.
    Great Song! Greetings from Estonia! Brotherhood of Baltic Countrys.
    ——–
    redz Vecais Stenders To pateica, Vītoli pateica, Ņikonovi pateica
    tikai ar valodu ( kas IR nepieciešama) vēl nepietiek
    jādzīvo
    lai Tu varētu pateikt, kas ESI DZĪVOJIS

    Es ar saknēm no Vidzemes, no Matīšiem, no TURIENES

  • >Rast, es teiktu tā,”Mans zelts ir mana tauta, man gods ir viņas gods!”
    Visupirms ieraksts pasē, prasme runāt, nosaka iespējams tavu piederību, bet es teiktu, vai tu jūties kā latvietis? Vai esi saimnieks un spēji rūpēties par saimi? Ne tikai šaurā izpratnē. Bet visupirms, lai būtu krietns savas tautas pārstāvis, tev jāapzinās, ka esi cilvēks un tu esi starp cilvēkiem. Mēģini viņos ieraudzīt Dieva atspulgu, bet ieraugi. Ja esi saimnieks, tad arī dari visu kā saimnieks, bet lai tāds būtu jāatbrīvojas, jābūt brīvam, visupirms garā. Līdz ar to nekas neizdarāms nav jādara, dzīvo un esi pateicīgs Radītājam, ka tu esi ielikt šajā zemē, tieši šajā.

  • Egil,
    nu nevajag citēt Blaumani, jau tāpēc vien,ka viņš auga un veidojās citā gaisotnē/ Mēs esam pārāk samēsloti, mums ir daudzkas pieejamāks. Vispār Tevis rakstītajā bieži parādās stereotipi.Interesanti, kāds Tu esi dzīvē? Es nezinu vai tas ir tavs mēģinājums veidoties par kristieti ?
    es esmu piedzimis, kuru skaitīja par PSRS

  • Egil. Svarīga ir mūsu attieksme un mazāk svarīgi ir
    rīcība un darbi . Mēs paši pret savu gribu vairumā gadījumu esam spiesti rīkoties netaisni , vai gļēvi.Iekšēji mums tas pašiem ir skaidrs ,tiem , kuri esam garīgi dzīvi(Garīgs cilvēks) . Ir garīgi pasīvie ( tiem ir dusošs vai miris gars )Dievs visiem ir devis garu(Dieva garu kriev.духовный ), dvēseli( Garīga pasaulīgā substance kriev.дншевный) un miesu(fizisko ķermeni) . Mēs grēkojam no iesākuma (no Ādama un Ievas grēka paklausot pievīlējam )Kas valda mūsuos – miesa (miesīgs cilvēks), gars vai dvēsele nosaka mūsu būtību un mūsu darbus .Dievs to zin . Bet mūsu varā ir to kontrolēt, cik drošsirdīgi mēs esam? Dievs lūkojas tieši uz mūsu attieksmi garīgajā līmenī . Viņš zina , kā mums vajag(naudu mantu,seksu ,Dievu ,darbu , dabu ) un redz mūsu attieksmi.
    Es neteicu , ka no HERNHUTISMA mums nav ko mācīties es teicu , ka mēs nevaram pārņemt to sistēmu , tas nav viens un tas pats. Par sistēmisko domāšanu es neko nezinu uz semināru nebiju . Sistēmu parasti kautkas veido , kurš to dara , kāds vienmēr ir autors ??Piem ; New age ; Venus un t.t. Par to godu un tautu es vairākkārtīgi esmu teikusi , katrs atbildēsim par sevi , cik cilvēkus būsim personīgi
    pazudinājuši , pievīluši vai izglābuši . Kolektīvā
    apziņa faktiski ir fikcija. Es skaidri redzu atšķirību starp miesīgu , dvēselisku un garīgu cilvēku. Dzīvojot šajā pasaulē mums no miesas jāpārtop
    par garu , tas ir process , Jēzus bija skolotājs viņš iemācīja saviem mācekļiem dzīvot Svetajā Garā vienotībā ar Dievu radītāju . Par Valsti – tā ir
    sistēma labāka vai sliktāka svētajos rakstos viss ir
    uzrakstīts par valsti var palasīt NEHEMIJAS grāmatu vecajā derībā ,nekā jauna nav šajā pasaulē .

  • =>IR VĒL VIENS SKATĪJUMS UZ apm. 1730.-1880. PERIODU:
    +
    XVIII gadsimts bija traģisks laiks Livonijas vēsture. Ziemeļu kara laikā Pētera I uzsūtītās Šeremetjeva bandas iztukšoja Vidzemi, kā rezultātā tur gandrīz pilnīgi tika izkauti latvieši un lībieši, daudzos novados vairs nebija kam apglabāt upurus, bet tos, kuri patvērās mežos, pļāva mēris. Tiem retajiem, kuri izbēga no nāves, nācās no jauna gādāt iedzīvi, kuru bija nozaguši vai iznīcinājuši krievu lau­pītāji. Vajadzēja no jauna līst līdumus, būvēt pēckara rocībai atbilstošus primitīvus mājokļus, jo tagad prioritāte bija – izdzīvot. Tas bija īstais laiks pārtaisīt vēstures pirmavotus, no hronikām izmest apsūdzības pret austrumu kaimiņu, parādot to simpātiskā gaismā, un atņemt tautai vēsturisko atmiņu.
    Šādos traģiskos apstākļos, ļaunprātīgi izmantojot iedzīvotāju bēdīgo stāvokli pēc Krievijas laupītāju nestā posta, kāda melno baronu grupa nāca klajā ar 1735. gada Rozena deklarāciju, kur apgalvots, ka Livonijas pamatiedzīvotāji no laika gala esot bijuši dzimtcilvēki (proti, vergi). Un, lūk, jau pēc 5 gadiem, t.i., 1740. gada, aiz Livonijas robežām apšaubāmu personu muižas esot atrasti pirmie Indriķa hronikas un Atskaņu hronikas noraksti, kas it kā to aplie­cina. Krievijas vēsturnieka Nikolaja Karamzina (dzīv. 1766- 1826) liktie jaunās vēstures zinātnes pamati deklarācijā izteikto domu at­tīstīja līdz mītam par vācu jūgu Livonijā. Taču J.Krīpēns liecina, ka pirmās abu hroniku interpolācijas ir notikušas jau ap 1300. gadu. Tas bija laiks, kad starp bruņiniekiem, kas uz Livoniju brauca dienēt ar labu gribu, ieklīda arī Romas vergturu pēcnācēji, kam padomā bija pretēji nolūki.
    Taču atgriežamies pie Šeremetjeva, kurš lielījās, ka plašās teritorijās ir iznīcinātas muižas. Toreiz mežonīgā genocīda apstākļos dzīvi un neskarti izrādījās daudzi vācu baroni ar savām dzimtām. Tāpēc šķiet loģisks jautājums – kādas muižas tika iznīcinātas, bet kādas un kāpēc saglabātas? Bēdīgi slaveno Rozena deklarāciju parakstīja tādi, kuru vārdi bija pazīstami vēl no Livonijas laikiem. Vēlāk Pēterburga šos baronus netraucēja arī tad, kad bija saspīlētas Krievijas un Vācijas attiecības un avīzēs valdīja nikna pretvācu gaisotne.
    Un tomēr arī tad krievu cari uzreiz neuzdrošinājās Baltijā ieviest verdzības iekārtu. Viņi deva iespēju iekopt zemi, puslīdz atjaunot turību un, kā tas iepriekš minēts, tikai 1785. gadā (Kurzemē un Zemgalē – 1795. gadā pēc Polijas saplosīšanas) uzdrošinājās pacelt roku pret Baltijas tautu brīvību. Tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai pēc infrastruktūras un izglītības sistēmas sagraušanas izaugtu vairākas neizglītotas paaudzes. Tomēr tas nevarēja mūsu senčos iedzīt verga dvēseli.
    Sakarā ar 1802. gada Kauguru nemieriem Baltijas vikingi ( tā sauktie melnie vācu baroni) sūdzējās caram Aleksandram l, ka latviešu zemnieki atceras laikus, kad viņiem šī zeme piederēja, un šeit valdīja taisnība. Zemnieku pretenzijas varēja uzjundīt tikai brīvības acu­liecinieki – vectētiņi un vecmāmiņas, kuri piedzima pirms Ziemeļu kara. Par XII gadsimta statusu diez vai kāds ieminētos, ja tik ilgus gadsimtus paaudzes būtu pazemīgi cietušas jūgu.
    Paverdzināšanas process izraisīja tautas aktīvu pretreakciju. Gar­lība Merķeļa, Hendeļa un citu sociāli aktīvu cilvēku saceltā trauk­sme ietekmēja Eiropas civilizācijas sabiedrisko domu. Vikingu muižu dedzināšana un pasaules sabiedrības spiediens piespieda Krieviju
    atteikties no nodoma forsēti ievest verdzības iekārtu Latvijā un Igaunijā. Noziedzīgais verdzības režīms 1817. gadā tika atcelts Kurzemē, 1819. gadā – Vidzemē un Igaunijā, bet 1861. gadā Latgalē un visā Krievijā. Bet 1918. gadā Livonija atkaroja savas likumīgās tiesības uz dzīvi zem saules.
    Ja mēs neatjaunosim un neuzspodrināsim savu vēsturisko atmiņu par mūsu tautas varonības pilno senatni un ticēsim mītiem par vācu, poļu un zviedru jūgu, vienreiz varam zaudēt savu nacionālo identitāti uz visiem laikiem. Un tad pienāks arī mūsu kārta saukties par krieviem, ja izdosies palikt dzīviem.
    Tāda izskatās Latvijas vēsture, ja vēstures pirmavotiem piešķi­ram relatīvās, nevis absolūtās ticamības statusu.
    Tāpēc šeit būtu sakāmi daži vārdi par vēstures viltošanas vēsturi. Atšķirībā no hronikas Pagājušo laiku stāsts, kura jau no paša sākuma tika uzrakstīta pēc Krievijas vikingu speciālā pasūtījuma, \ndrika hronika, kā liecina latviešu zinātnieks I.Krīpēns, līdz XVIII gadsimtam (t.i., līdz Rozena deklarācijai) 500 gadu laikā atradās mainīgā stāvoklī, un pirmais izdevums ar pārrakstītāju grozījumiem un uzslāņojumiem nācis klajā ap 1550. – 1575. gadu. Pirmo tulkojumu no latīņu uz vācu valodu 1747. gadā (tātad pēc Rozena deklarācijas) ir izdarījis Ārensburgas skolotājs J.G.Arnts. 1853. gadā A.Hanzens izdeva papildinātu latīņu tekstu. Pirmo reizi hronika latviski tulkota 1883. gadā, kad svešas rokas jau bija pietiekami piestrādājušas tekstu, un latviešu vēsturniekiem jau bija izstrādājušies tādi priekš­stati par mūsu senatni, kādi bija vajadzīgi attiecīgiem spēkiem. 1924. gadā kāds sveštautietis L.Arbuzovs uzņēmās kritiski pārbaudīt hronikas tekstu.
    Avots – Oļģerts Guļāns- Par ko klusē vēsture – 293-295.lpp.
    —————-
    JA ar norādīto avotu iepazīstamies mazliet plašāk tiekam pie secinājumiem:
    Līdz XVIII gadsimta sākumam Latvijas teritorijā faktiski bija gan lielvaru ietekmes sfērā, tomēr šīs zemes iedzīvotāji lielākoties bija brīvi cilvēki. Ieroču nēsāšanas tiesības atņēma un verdzību uzspieda atsevišķās vietās no XVI gadsimta. Krievijas zīmola realizētā Latvijas sagrābšana XVIII-XIX gs. lielā mēra atkārto šī zīmola darbības no XX gs. vidus līdz .. šim brīdim: vispirms sagrābt, tad juridiski noformēt “darījumu”

  • => pēc šiem 65 komentiem
    !!! atgriežamies pie teksta, kas tiek komentēts
    VIRSRAKSTS IR GALĪGAS AUZAS
    bet ne autore, ne VV redakcija jau pie tā NAV vainojama
    tā ja tagad domā VISI

  • Mēģinot kopsavilkt XVIII gs. dažos teikumos iznāk:
    No Divgalvu ērgļa valstiskā līmenī saņemam militāru agresiju, svešumā aizdzītus tautiešus un masīvi viltotu vēsturi pat arhīvu līmenī. Tiek taupīti divgalvu ērglim lojālie vācu izcelsmes muižnieki.
    No Vācijas/Eiropas neformāli saņemam misionārus, kas gan apgrūtina Latvijas pilnīgu nonākšanu Divgalvu ērgļa nagos, gan nodrošina kristietības diktētu taisnīguma tendences pieaugumu un varbūt pat tiesiskumu “iespēju robežās” vai vismaz cerības uz to

  • “Katakombu” tehnoloģija = vienīgā sociālā cerība.
    http://www.youtube.com/watch?v=9feTaIVYspM&feature=related
    (krieviski)
    Šeit, savukārt, tas pats autors par personīgās izaugsmes resursu īsto nozīmi:
    http://www.youtube.com/watch?v=sjphGxgB91k&feature=related

  • Pirms apmēram septiņiem gadiem bija iespēja gandrīz divus mēnešus pavadīt bibliotēkās. Pirmajās divās nedēļās sapratu, ka esmu nokļuvis vai nu pavisam citā pasaule, vai sen aizmirstā pasaulē. Atradu daudz “principiāli jaunas informācijas”, kas e-veidā nav pieejamas. Kad biju “atradis bibliotēkās pirms noliktā laika” meklējamo, palutināju sevi ar vēsturi; sekas – riebumā novērsos no grāmatu lasīšanas uz vairākiem gadiem. Mani izārstēja pa drupačām nopietnās psiholoģijas pamatu grāmatās izmakšķerējama atziņa, ka pat viens un tas pats cilvēks, pat pilnīgi godīgi rakstot par savu dzīvi var uzrakstīt vismaz septiņas principiāli atšķirīgas un būtiski “citu cilvēku” tēlojošas grāmatas. Nu iedomājaties cilvēku, kas vispār un parasti ir gandrīz vai atturībnieks, “kad viņš uzkāpj uz korķa” – kā tad viņš rakstītu par savu dzīvi, un salīdziniet ar to kā šis cilvēks rakstītu par sevi, ko no savas iepriekšējās dzīves atcerētos, kad būtu patiesi iemīlējies. Lūk jums kāda viena cilvēka dzīves pašpilnpieraksts no pirmās un ceturtās čakras , no izdzīvošanas un patiesas mīlestības pozīcijām.
    …. (varētu un, iespējams vajadzētu uzrakstīt par kādiem pēdējiem gadiem manā un mūsu dzīvē , teiksim pētniecisku romānu; teiksim tā JA kaut kas tāds, ar pietiekami dziļu urbienu sociālajā bazaltā un pietiekami augstu lidojumu garīgajos – bet reālajos – mākoņos, tiktu uzrakstīts, to lasītu un tas būtu labi pārdodams, pats labprāt kaut ko tādu par mums TE un TAGAD palasītu, ik dienas notiek TIK interesantas un NESAVIENOJAMAS lietas, bieži viena kvartāla attālumā …)
    —————–
    1. Agnese, katakombu kultūra, pagrīde ir katras veselīgas sabiedrības eksistences garants.
    …. Iespējams (un ne tikai Latvijā, bet pasaulē) – internets iznīcināja un vēl arvien iznīcina katakombas, kurās dzimst mūsu rītdiena. Pasaules tīmeklis izrādījās pavisam savādāks kā to gaidīja – gan daudz ļaunāks un ….. , gan daudz labāks un …. – kā viss patiesai, Dievišķais un diženais. Visa cita starpā pirmie retie zīdītāji dinozauru laikmetā, ka tik nebija surikāti ( meerkats) vai kaut kas stipri līdzīgs, kas jau faktiski arī ir katakombu iemītnieki. Tikai šī laika dīvainība vēl jau ir tā, ka gandrīz visi vai pat visi sociālie slāņi sevi iekšēji visbiežāk sevi izjūt kā minoritāti un katakombu iemītniekus. Viens no pat pavisam tuvas nākotnes scenārijiem tad arī ir vispārējo šķirisko katakombu rašanās, kas tālākā perspektīvā varētu novest pie cilvēku sugas sašķelšanās dažādos paveidos (nu kā tas evolucionējot kopā ar cilvēku izdevies/nācies suņiem; jā un kurš tad ir kuru pieradinājis – suns cilvēku vai cilvēks suni? un kāpēc cilvēkiem bija vajadzīgs tehniskais progress – sevis vai suņu, kaķu un, iespējams, kāmīšu un zelta zivtiņu dēļ.
    2. Cik PARALĒLO LATVIJU jau šodien te pie mums reāli pastāv? Cik procentus no šīm paralēlajām Latvijām ne tas, ka kontrolē, bet vispār ir pamanījusi un vispār spēj redzēt “oficiālās Latvijas dinozauru kultūra”?
    3. Gribu Latvijas vēstures objektīvus, patiesus tomēr,iespējams, principilāli atšķirīgus pāris redzējumus. Kāds var piedāvāt, vai te pie jums patreiz uz visām patiesi vajadzīgām lietām pašapkalpošanās, A?

  • http://www.youtube.com/watch?v=GRB84fmPNdA&feature=related
    Jā un vai …. latvieši (?) atceras kā viņiem ar “zilo lakatiņu gāja”
    un
    kā mums katram ir ar “sarkano lakatiņu?

    es no sava sarkanā/ !!!! patiesībā SARKANAJIEM !!!
    lakatiņa kā redzat nekaunos, vairākkārt arī te esmu parādījis; atzīšos tas nebija viegli (pirmoreiz); pirmoreiz jebko darīt ir grūti un problemātiski, īpaši, ja kādubrīd esi patiesi viens – viens katakombās

  • Rast, es piedzimu savā laikā. Man tika stāstīts, ka mana paaudze dzīvos…..!!! Līdz zināmam vecumam ticēju, bet tad sapratu, ka tas nav iespējams. Tā domāja daudzi, bet viņi dzīvoja un arī es dzīvoju savu dzīvi ar saviem uzskatiem, vēroju, bet nekā nedarīju, nekļuvu par disidentu. Sapratu vienu, ka jāmācas attīrīt graudus no sēnalām. Līdz pienāca laiks, kad …..cēlāji uzsāka nama pārbūvi un uz tiem pašiem nestabīliem pamatiem uzsāka citas nākotnes ēkas celtniecību. Sāka kaut ko būvēt, nezinot ko. Paļaujoties nevis uz pašu izstrādāta konstrukcijas plāna, bet uz dažādiem ārējiem ieteikumiem. Pieļaujot tās pašas kļūdas, bradājot pāri pagātnes vērtībām, nākotnes vārdā. Mēģināju dažam labam parādīt, kur kļūdamies, līdz sapratu, ka to nav vērts darīt. Sāku sistematizēt pats sevi, biju pats ar sevi apmierināts un neapmierināts. Meklēju, atradu, nevajadzīgo atmetu. Necenšos kādu pārliecināt, neeju ar savu taisnību svešā baznīcā. Var palīdzēt tam, kas vēlas, lai viņam palīdz.
    Par stereotipiem runājot, tie protams piemīt arī man, tāpat kā visiem, tā pasaulē iekārots.Stereotipi mēdz būt dažādi Bet ceru, ka manējie netraucē citiem. Vismaz cenšos neuzspiest.
    Linina Iveta, reizēm mēs varam viens otru nesaprast, bet precizējot, kļūst skaidrs. Piekrītu tavam komentāram, līdzīgi domājam, paldies.

  • Jēzus ir viens no labākajiem Skolotājiem un viņš ir mans Skolotājs

  • Vēlos atgriezties pie Jāņa pirmā komentāra pie šī raksta:
    “Tas ir atmodas modelis, kurš turklāt pārbaudīts un tepat Latvijā.
    Pretrunu nav, jo apskādēts, izspiests, nodzirdīts, plikā eksitencē iedzīts, psihiski un fiziski notramdīts cilvēks, kuru “kungi” vispār neuzskata par cilvēku, nespēj kopt arī savas nacionālās tradīcijas un kultūru. Jādomā, brāļu draudzēs notika arī latviskās tradīcijas renesanse, veidojot sintēzi starp dzīvi atbilstoši Jēzus mācībai un latviskai dzīvesziņai.”
    Un pajautāt visiem, kuri šeit lasa, domā un vērtē:
    Vai tu jūti, ka esi daļa no šodienas Brāļu Draudzes Latvijā?
    Es jūtu. Es tā dzīvoju (tikai nezināju, ka to tā var nosaukt), no tā mācos un rodu spēku.
    ATMODAS MODELIS.
    Ikdienā redzu, piedzīvoju šo: “apskādēts, izspiests, nodzirdīts, plikā eksitencē iedzīts, psihiski un fiziski notramdīts cilvēks, kuru “kungi” vispār neuzskata par cilvēku”. Bet kuri IR cilvēki (daudzi paši tam vairs netic).
    Man vēl viens jautājums – par to jau pieminēto ATSLĒGU, kura ir “mūsos pašos” – vai tā varētu būt šī (kā Jānis raksta)latviskā renesanse, kura notiek šodienas brāļu draudzēs Latvijā? Tas ir TF – virtuālā katakomba, kur cilvēki ienāk no savām individuālajām katakombām, un tad viņi sāk iziet laukā no savas kopīgās virtuālās katakombas un tikties (runāties, paskatīties viens uz otru, sajust) – kādā reālā katakombā, piem., Dittas Saules dārzā.
    “Katakombu kultūra” ir kaut kāda dzīva, dinamiska, neproognozējama (tātad neizkontrolējama) KONTRELITE.
    Nevardarbīgās pretošanās modelis.

  • Ivaram: Mans arī! :)

  • Egil, es negaidīju, ka man stāstīs, es pats dzīvoju, jo sapratu, ka bez manis ar to neviens netiks galā. Tāpēc arī meklēju skaidrību.

  • katakombas…. hmm …. Nosauciet to vel par veļu trimdu.
    Pietiks gausties! Svabadais GArs. nekadu sakumpienu un pieliekšanos. Nu nevajag sevi mocīt ar to kā nav. Ir vējš.ir saule. Debesis. Un skaista diena.

  • Turpinājums – vēl viens jautājums par šo (no Jāņa komentāra):
    “…sintēzi starp dzīvi atbilstoši Jēzus mācībai un latviskai dzīvesziņai”.
    Esmu ļoti daudz par to domājusi pēdējā gada laikā, it sevišķi saistībā ar savu jauno darbu par lauku skolas vadītāju nepazīstamā novadā. Redzu spilgtāk un saprotu visu daudz skaidrāk nekā tad, kad dzīvoju un strādāju savā pilsētā, savā draugu, radu, tuvu cilvēku lokā. Šeit es ik dienas daudz dažādos veidos izjūtu, piedzīvoju un apzinos to, ka esmu Latvijā, bet neesmu savā dzimtenē, neesmu mājās (un varbūt nekad vairs nebūšu). Var teikt, ka es apzinos sevi izsūtījumā (un tas būs tikai nedaudz pārspīlēts). Un visa dzīve šeit nav tik daudz dzīve, cik darbs un domāšana, pētīšana, modelēšana, programmas elementu meklēšana (Pārprogrammēšana) – tie, protams, ir aptuveni, apzīmējoši vārdi uz līdzību pamata.
    Es neesmu reliģioza, neesmu nevineā konfesijā (vairs ne), bet Jēzus ir mans ceļš un dzīvība, garīgais pamats. SIRDS MĀCĪBA, kā teiktu Laura. :)
    Un, lūk, ko vēlos ar to visu teikt: esmu pārliecinājusies, ka kaut kādi dzīvi garīgi spēki šeit kopienā izdzīvojuši un atrodami TIKAI vai nu uz kristīgās apzi;ņas turpināšanās pamata, vai uz atsevišķām profesionālās apziņas drupām (gan pedagogi, gan daudzu citu DARBU veicēji, ieskaitot šoferus, apkopējas, virtuves darbinieces u.c.).
    Tāpēc es esmu secinājusi to pašu, ko Jānis (ja pareizi saprotu) raksta savā pirmajā komentārā: nacionālais saturs KRIST-ietībai un DARBAM jāieliek mums pašiem. Bez teorijas vai dogmām. Ar dzīvu apziņu, ka ES ESMU, viņš/viņa ir/ TU ESI >>> tātad LATVIETIS IR.

  • rasts: “Svabadais GArs. nekadu sakumpienu un pieliekšanos. Nu nevajag sevi mocīt ar to kā nav. Ir vējš.ir saule. Debesis. Un skaista diena.”
    PILNĪGI PIEKRĪTU.
    Es arī par to pašu!
    “Katakombu kultūra” nozīmē kontreliti.

  • es gan pa druskai atrodu vairāk austrum lietas.(Nezinu vai Baltu tautam ir iedzimtas tās jūdu-kristiešu izplatītās lietiņas)Bet kā rakstīja cilvēks, kurš šķiet raksta sakarīgi arī par reliģiju, tad teikšu to pašu- Dievs ir ārpus, reliģija to ienes un grib to ieviest mūsu dzīvēs, it ka VIŅŠ pār tam darbojas un nosaka. Atveriet acis un palūkojieties tā verīgak uz Viņa plāniem

  • Jūdi apsmēja Jēzu sacīdami, ka nekas prātīgs nevar nākt no Nācaretes. Iespējams, ka arī kāds vai kādi teiktu, kas prātīgs var nākt no Latvijas. Atmodas pirmsākumos tikos ar vienu cilvēku, kurš bija ieradies no Rietumiem, lai mācītu mums “pareizi dzīvot.” Strukturēt vai sistēmiski veidot sabiedrību, radīt sabiedriskas organizācijas, kuras atbilst demokrātiskiem principiem. Pēc ilglaicīgām tikšanās reizēm un diskusijām viņš man godīgi pateica, ka īsti nesaprot, ko šeit dara? Mācot mūs viņš mācījās no mums. Mēs runājām atklāti, mēs izteicām par daudzām lietām savus redzējumus, kuriem viņš piekrita. Tajā brīdī viņš secināja, ka esam garīgi stiprāki par rietumniekiem. Tas bija pirms divdesmit gadiem. Tagad viņš jau aizgājis mūžībā. Nezinu ko varētu viņam teikt šodien? Un ko viņš sacītu man? Tādu kā šis cilvēks starp “jauno patiesību” sludinātājiem, viltus mācītājiem bija maz, pat iespējams ļoti maz, kuri spētu atvainoties par tām gara “dāvanām”, kuras mums atnesa.
    Iespējams redzot, ka ar veciem bukiem nevar tikt galā, viltus sludinātāji izvēlējās citu auditoriju, jaunāko paaudzi. Un sēkla krita augsnē. Protams, ka ar materiālām vērtībām tika piepirkti klāt kāds no vecās politiskās nomenklatūras.
    “29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. ” Ap.d.20:29;
    “15 Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.” Mt.7:15;
    Cik šie vārdi zīmīgi mūsdienās! To taču varam attiecināt ne tikai uz reliģiskām lietām, bet ņemt kā pamatu laicīgām.
    Jēzus teiktais – pēc manas aiziešanas mūsdienas apstākļos varētu skaidrot, kā garīgo vērtību atstāšana, laicīgā cilvēka atkāpšanās no morāles nosacījumiem.
    Dieva – Jēzus aiziešana fiziski nenozīmē, ka Dievs aizgājis. Viņš ir konstants, paliekošs, tikai cilvēks klaiņotājs no Viņa attālinās. Augstākās morāles vērtības izriet no viena Dieva, kā arī mēs Viņu nesauktu, Dievs, Dieviņš, Allahs, Deivs. Galvenais vienoties, ka Gara vērtība ir tā labā sēkla, kuru sēt, tad darām to! Ja Jēzus sacītais, mācītais ir = ar Dieviņa teikto, tautas dziesmās pausto, kur redzat problēmu? Problēma var būt tajā, ja gribam Augstāko pabīdīt malā un ieņemt Viņa statusu. Iedomāsimies, ka ieteiktu visiem rīt plkst. 10.00 sākt vienlaicīgi lēkāt piecas minūtes, lai piebremzētu zemes griešanās ātrumu. Tas būtu vienkārši stulbi.
    Jūs labi ziniet, ka laicīgā vara nedos iespēju reformēt valsti tā, lai garīga izglītība ienāktu sistēmā. Līdz ar to mēs katrs kļūstam par mācītājiem saviem bērniem un mazbērniem. Mēs, tas nozīmē es un tu iemāci kādam pateikties Dievam, par dienišķo maizi,un, lai svētība tiem, kas bija sējēji un cepēji, tiem, kas palīdzēja, lai šī maizīte būtu uz tava galda, pirms sēdies pie pusdienām. Ja tikai šāds viens sīkums no sirds tiks piepildīts, mēs izmaiņas redzēsim. Bet būs redzams arī tas, ka šādu itkā mazu sīkumu, izpildīt cilvēkam grūti.

  • rasts
    es gan pa druskai atrodu vairāk austrum lietas.(Nezinu vai Baltu tautam ir iedzimtas tās jūdu-kristiešu izplatītās lietiņas
    —————————–
    pastāsti vairāk,ko tu tur atrodi!

  • incubus,

    piemeram where science and buddhism meet= http://www.youtube.com/watch?v=zOO6ifxO9pY

    tas pats krievu val.= http://rutube.ru/tracks/3018464.html

  • Egil,
    ko Tev nozīmē politika un ko ar to darīt? Neuzspiežu, bet uz Zemes jau nav palikusi neviena vietiņa, kura gan nebūtu sadalīta. Nav jau kur padoties savam mieram. Un protams ja nav tautas – ir bari,saimes,grupas, ir domubiedri, ir ģimenes

  • svaiki un vasali brõļi un mõsas !

    Agnese,tas labi, ka tici.

    Hm, tiesa … ir pat grūti saskaitīt cik reizes esmu atgājis, pagājis maliņā, vai pat aizgājis (tomēr neaizmirsot pateikt paldies, un nekad jau nu ne durvis aizcērtot) no Kristus. Un vienmēr tagad vienmēr vai nu es pie viņa aizeju vai viņš atnāk; laikam būsim sadraudzējušies. Tiesa, tie viņa kalpi gan man reizēm sadusmo un tieši viņi ar savu dedzību šķir mani no Skolotāja, ko esmu pats no savas brīvas gribas izvēlējies. Tad es ar Viņu runāju aci pret aci. Reizēm mūsu sarunas ir skarbas – Viņš nav un nekad nav bijis jēlenis un vārgulis.

    OK
    Tagad paskatīsimies uz Kritu un kristietību no citiem viedokļiem. Katolicisms no pedagoģiskā viedokļa ir vecis, kam spēki iet uz galu, vai …. Protestantismā daudzviet labāk. Metodiskā ziņa Austrumi it kā daudz daudz labāki; diez vai tā būs – mums austrumus pasniedz lieliskā iesainojumā; tā vienkārši parasti ir versija dlja osobo tupih – tirgus būdu lohotrons;
    BĒĒĒĒT
    Nopietni garīgu ceļu ejošiem vismaz būt tolerantiem pret katolicismu un budismu, u.t.t. vienkārši ir obligāti. Minētajos ticības laukos gadu tūkstošos sakrātas nenovērtējamas teoloģiskas un praktiskas atziņas. Ir bijuši brīži, kad, lasot Staņislavu Ladusānu, esmu sev teicis – ak kas gan var būt labāks par šo!!
    NU praktiski ir tā, ka kristietības pavēnī uzplaukusi civilizācija; arī dators, ko tagad izmanto, IR netiešs kristietības produkts. A kas Austrumiem liedza? A varbūt Austrumi zināja un pagaidīja, kamēr glupie un šustrie Rietumi iztaisīs un viņiem uz paplātītes klāt pienesīs? May be.
    Var uzskatīt, ka kristietība ir labākā un drošākā pragmātiska izvēle.
    Hm .. nu ja nu es te tā ieskrējos
    Baumo vai apgalvo ?
    nopietnas grāmatas, kuras saista ar Svētas Romas katoļu baznīcas oficiālo neoficiālo viedokli, ka
    Jehovas liecinieki izperēti Ohrankas laboratorijās, tāpat kā vēl virkne “tautas kustību” un uz ticības lietam attiecināmu literatūras pieminēkļu.
    BĒEET no otras puses
    es par tais mājās staigājošiem varu teikt tikai labu
    kaut vai tikai tāpēc, ka gandrīz neviens “cits no tiem” man mājās pie durvīm nav klauvējis, pat tad, kad būtu gribējis lai klauvē
    man ir bijušas labas sarunas ar tiem puisīšiem, kas pa Rīgu pa pārīšiem staigā; ir gadījies, ka viņi mani centušies “piegriezt”, ka tik kādreiz :viņus neesmu piegriezis”; bet grāmatiņa viņiem laba un puiši labi sagatavoti, bet ne jau priekš tādam ticības haizivīm kā es
    TĀ KĀ … , skatieties paši, par šo tēmu piedāvājums patreiz tīri vai pasakaini pārbagāts, man liekas pārlieku

  • Reāli tradicionāli kristieši “citus” vai “svešus” pie sevis neaicina. Viņi gan ļoti dedzīgi cenšas piegriezt …. ,
    bet tas nu gan man patiesi “piegriezies”.
    ***
    Latvija varētu būt patīkams izņēmums.
    Kāpēc jau nav?
    a, dulluma pietrūkst vai gudrības

  • Laba un arī jautra filma filma par “brīvo tirgu” un asprātīgiem cīņas veidiem pret to, ir “The yes men fix the world”.
    To var bez maksas ielādēt šeit un citur:
    http://vodo.net/yesmen
    Tie jautrie zēni gan uzķērušies uz “globālās sasilšanas” blēdības, bet citādi – ļoti trāpīgi.

  • PAR HERNHŪTIEŠU DRAUDZI.
    Negāja misionāri pie zemniekiem, kuri ikdienā apstrādāja laukus, rūpējās par savu vēderu, dzīvoja mājās, kurās dūmi vēlās pa logu ailām, kurinot pavardu. Acīmredzot, baznīcas atbalsts, arī pabalsts, bija, citādāk grūti iedomāties. Bet 100 gados, 5 paaudzēs 20 tūkstoši piekritēju, kur nav zināms ar kādām integrācijas formulām tika iegūti apaļie 20. Vairāk jau izskatās pēc sakarības ods – zilonis. Tāpēc, neredzot jēgu, baznīca arī patrieca hūtes misionārus. Ka nav kazai piena, ta nav, nodomādama.
    ……………….
    PAR KRISTIEŠIEM.
    Trim mums pazīstamākajām monoteiskajām konfesijām ir katrai savs nosaukums un bauslis, kas liedz vienlaicīgi iesaistīties citā ticībā. Pretēji ticīgo un baznīcas vēlmēm viņus apvienot un kopīgi saukt par kristiešiem vairāk līdzinās apsaukāšanai. Var, protams, lietot citā nozīmē, kā “atkritējs” ticīgo izpratnē, kā kādas atsevišķas konfesijas pārstāvis, bet tad pareizāk būtu nosaukt šo konfesiju.
    ……………..
    PAR SABIEDRĪBAS VIENOŠANOS
    Vienošanās apvārsnis nevar būt mazāks kā visa valsts. Tas nevar būt atsevišķs partijas, ticības, profesijas, tautības, vecuma, izglītības … loks, tam jābūt kā sabiedrības atbalstsm un kompromisam. Bet sākumā (es pieņemu ka vajadzība jau ir) jābūt vēlmei vienoties, pēc tam atbalstam. Vienošanās noformēšana – tie ir tikai tehniski rakstvedības sīkumi.
    ………………………
    KAS TRAUCĒ CILVĒKIEM VIENOTIES.
    Vienošanās ir kopēja mērķa izvirzīšana un ticība tam. Ticības uzdevums, kuru atbalsta tauta, bet tas traucē:
    1) partijām, kuru manipulācijas spēja tiek aprobežota ar kopīgas vienošanās mērķi,
    2) baznīcai, kuras pirmais bauslis liedz kaut vismazākā mērā ticēt vēl kaut kam.
    Romas baznīca bija lielā mērā pasaules kārtības noteicēja (100 gadu, krusta kari, Livonijas ordenis…)līdz hegemoniju iedragāja nauda, partijas un to ideoloģija, un tā tika atdalīta no valsts. Neskatoties uz to, baznīca joprojām Latvijā ir ietekmīga ar dažādiem politiskiem paziņojumiem, atbalstu 1. partijai un citām lietām, un tā nemaz nav ieintresēta, lai sabiedrība vienotos. Tā darbosies pretī visos iespējamos veidos.
    Lai vienotos, jāpārvar partiju un baznīca pretestība. Vai tas iespējams?

  • >Rast, paldies par iekopēto saitu. Tagad par politiku. Kas tad ir politka? Viena no definīcijām:”Politika ir valdības resursu – naudas un varas – apvienošana, lai kalpotu sabiedrības mērķiem, ar šiem resursiem ietekmējot institūciju, organizāciju un indivīdu rīcību. Sabiedriskā politika ir autoritatīva vērtību nostiprināšana visā sabiedrībā; valsts amatpersonu autoritatīvi vai sankcionēti lēmumi. Šajā ziņā politika nozīmē pārvaldes procesa rezultātus.” Kā redzi politikai ir tieksme uzurpēt un pārvaldīt procesus. Varētu teikt, ka politika nav nekas jauns, cilvēku modernizēta reliģija. Pēc manām domām, kad cilvēce atsakās no teokrātijas ienāk tā saucamā politiskā pārvaldes forma. Mieru atrast politikā nav iespējams.
    Tas, ka sabiedrība sadalās dažādās grupās pēc interesēm, ādas krāsas, reliģijas u.t.t.bijis un būs vienmēr, līdz zudīs šī Zeme, tāpēc jau dzīve neapstājas.
    Uzskatu, ka cilvēkam neko nevajag idealizēt. Austrumi un Rietumi, to reliģija/as ir vērtības un noliegt to nevar un nedrīkst. Nav jākalpo elkiem, bet Vienam, Neredzemajam IR būtībai.Un tā kā esmu Rietumu kultūras pārstāvis, Kristus man palīdz atsijāt graudus no pelavām. Man protams ir savi kritēriji, kāpēc sekoju Kristum. Tas ir mans ticības credo, jēga dzīvei, kurā dzīvoju. Ticības apliecinājumus redzu pie “melnā cauruma”, kapa vietas, kad pavadītāji ieklausās un iespējams pirmo reizi iepazīstas ar Kristus pausto Mūžibas būtību. Daudziem tas ir īslaicīgs brīdis pārdomām dažu desmitu minūšu garumā, bet ir, kas meklē skaidrību, bet to ir mazāk.
    Jēzus bieži sacīja: “Miers ar jums!” Tāpēc nav jāsatraucas par iznīcīgām lietām.
    Jaunībā aizbraucot uz laukiem pie vecvecākiem gribējās viņiem palīdzēt. Mēģināju veco tēvu mudināt uz lauku darbiem, bet viņš man atbildēja: “Nesaspringsti!” , “Katram darbam savs nolikts laiks.” Viņš visu darīja savā sistēmā un tāpēc vienmēr viss bija sakopts. Pat laiks bija paklausīties vietējās ziņas, paklausīties Amerikas balsi, izlasīt labu grāmatu. Par kuru laiku? Es gribēju rakt, pļaut, kraut sienu, bet viņš mani piebremzēja, kāpēc? Es taču pie viņa varēju atbraukt tikai savā atvaļinājumā. Ilgi nevarēju saprast kāpēc citi raujas vaiga sviedros, čīkst, ka darbi stāv neapdarīti, bet viņam viss sakārtots, katra lieta savā vietā, visu viņš dara savā laikā. Un tad sapratu, ka viņā bija Miers! Tāpēc varu ieteikt meklēt Mieru. Es tāpēc arī ticībā dzīvoju, ka ja tas ko mēs ieceram būs no Dieva, viss piepildīsies savā, Viņa noliktajā laikā un mūsu steiga izņemot neapmierinātību neko nedos.Saprotu, ka laiks skrien vēja spārniem, tā saka, nu un kas. Kāds iesāks, kāds turpinās un kāds pabeigs. Ja tas no Dieva, tas notiks.
    Man ienāca prātā kāds ausrumnieku stāsts, kas iestādīja kociņu sirmā vecumā. Garām bija braucis sultāns, kas pasmējās, ka vecais taču nebaudīs šā koka augļus. Bet sirmgalvis viņam teica, ka kādreiz kāds ceļinieks šeit varēs atpūsties un baudīt paēnī augļus un iespējams padomās par cilvēku, kas šo kociņu iestādīja. Valdniekam iepatikās vīra atbilde un viņš uzdāvināja sirmgalvim maisiņu ar zeltu. Sirmgalvis pateicās un teica, ka redzi valdniek par to augļu baudīšanu tev nebija taisnība, tikko iestādīju un jau saņēmu ražu. Par šādu atbildi valdnieks viņu atalgoja trīskārši.
    Ivar, katolicisms, protestantisms, pareizticība ir viena un tā pati kristietība, viena mācība, tikai dažādas ārējās izpausmes formas. Slikti ja cilvēki izmanto šīs formas, kā pareizākās ticības apliecinājumu, tādejādi graujot patieso Kristus mācību. Kristus nemācija saviem apustuļiem, no kuras puses tuvoties altārim un ar cik pirkstiem mest krustu, vai arī kādā tērpā pareizi kalpot. Es nekritizēju nevienas konfesijas formu, bet gan cilvēku cīņu, ka lūk viņi lūdz pareizi, bet citi nepareizi. Katrs taču izvēlas sev piemēroto, bet tāpēc mana ārējā forma nedrīkst sabojāt attiecības ar citiem kristiešiem vai vispār cilvēkiem, neskatoties kādai ticībai viņi pieder.

  • Iesaku palasīt mūsu tautas pasakas. Cik daudz dievišķas gudrības viņās ieliktas! Uz laiku atgriežaties bērnībā. Tautas gara darbos mums atklājas patiesība. Tās pārdzīvojušas visādus laikus un režīmus. Noslaukiet no šīm grāmatām putekļus un atrodiet laiku tās palasīt priekšā saviem mazbērniem.

  • >Indulis 28.01.2011., 17:06
    Lieliski, dziļi Tavā priekšā noliecu galvu.
    Ir “cits viedoklis”, pieredze, vai redakcionāli papildinājumi Tava teksta 2. un 4. nodaļai
    Man ir jāpadomā

  • > EgilsR 28.01.2011., 17:32
    es par
    -
    Ivar, katolicisms, protestantisms, pareizticība ir viena un tā pati kristietība, viena mācība, tikai dažādas ārējās izpausmes formas.
    -
    Par to monogrāfiju vajadzētu uzrakstīt un ne vienu vien.
    Kristietības iekšienē IR daudz lielākas reālās atšķirības kā, teiksim,starp kristietību kā tādu un Islāmu. Tam tā nevajadzētu būt, bet ir
    ——
    Vispār no draudzes uz draudzi un no dievnama uz dievnamu vazāties ir lēts pseidokristīgs sātanisms, tas ir neveselīgi, grauj cilvēku, tas nav viegli panesams un,ja to dara “pa īstam”, reizēm šķiet, ka mirt gan jau nu ir vieglāk, tā ka,
    nu tā viš i

    REDZI vajadzētu jau jau būt kā tu saki, vajadzētu jau stiprināt ekumenismu, bet Vanagu ui kā knāba un manuprāt, ne par tēmu, jo ārēji jau var likties, ka būtu visi zem Romas cepures

    Varu pateikt vienīgi to to, ka esmu un patiesi esmu kristīts katolis, nu tā 50:50, jo biežāk gan ciemojos par to atklāti pasakot nekatoliskā draudzē, kas ir mana kristīgā ģimene.

  • >Induli par tavu 2) punktu. Baznīca neliedz ticēt vēl kaut kam. Nevajag vienmēr saistīt ticību mērķim ar reliģisko ticību. Tieši Baznīca atbalstīja”Solidaritātes” ticību izvirzītajam mērķim. Baznīca abalstīja tautas ticību Atmodai un neatkarības atjaunošanai Latvijā.
    Par partijām piekrītu, būs tādas, kas mēģinās traucēt procesu, bailes no atbildības par pastrādāto.

  • Baznīca pie mums no valsts ir atdalīta. Līdz ar to man personīgi nav skaidrības, kāpēc varas pārstāvjiem tiek atvēlētas goda vietas. Baznīcā nav ministru un prezidentu, deputātu vai citi “varenie.” Attieksmei jābūt pret visiem vienādai. Baznīca nav teātris vai grand opera, kur vietas pērk par naudu, lai sēdētu ložās.

  • Baznīca ir MĒRĶTIECĪGS, PRAGMATISKS un PĀRNACIONĀLS ideju uzņēmums (reliģisku organizāciju darbība tiek reģistrēta vai arī licencēta – nezinu), kurš ticīgo savstarpējās un attiecības ar pārējo pasauli formulē baušļos vai baznīcas morālē.
    Egil, tad apraksti loģiku pēc kuras baznīcai būtu labprātīgi jādāvā un jāpiedāvā, un jādalās ticībā ar un par Latvijas valsti.
    Iesēdīsimies laika mašīnā, atgriezīsimies 1200. gadā, un iedomāsimies, ka mūsu zemei joprojām uzbrūk Livonijas ordenis. Ko sludinās katoļu mācītāji, tas man skaidrs, bet es domāju, kā tādā situācijā rīkosies katoļticīgie Latvijas valsts patrioti. Laikam jau dažādi. Un šodien? Nav karš, bet arī dažādi!
    Par Solidaritāti, cits konteksts! Vienas partijas ideoloģijas monopols vienlaicīgi ar pārējo ideju atrašanos gandrīz pagrīdē. Ar Atmodu tas pats!

  • Nav iespējams atgriezties vēsturē nr.1. Livonijas ordeņa brāļiem pašiem bija domstarības ar Baznīcu. Ne jau katrs, kas valkā krustu būtu ticīgs.
    Reiz jautāju krievam, ko tu darītu, ja Krievija uzbruktu Latvijai? Atbilde: “Kautos pretīm.” Bet viņi taču krievi – pareizticīgie? Atbilde: ” Bet šeit dzīvoju es un mana ģimene, vardarbīga rīcība iebrūkot neliecina par ticīgu cilvēku rīcību. Viņi uzbrūk, es aizstāvos.” Vēsturē taču redzams, ka kari lielāko tiesu sevišķi pēdējie risinājušies starp kristiešiem ar atsevišķiem izņēmumiem. Kā vārdā? No ticības ne smakas – iekāre. Ne vārda par Kristus mācību, dzīvot mīlestībā!Protams iespējami regulējami konflikti arī kristīgajā pasaulē, bet bez kariem. Debesu valstībā nonāks ticīgi cilvēki, bet ellē dažādo konfesiju piederīgie.
    Dievs piedod, ja grēkoju!

  • Kaut kur lasīju, ka katrs izņēmums tikai apstiprina likumu.
    Ko nozīmē tavs pēdējais teikums, īsti nesapratu.
    Kā Edge tādās reizēs raksta off.

  • Cilvēks, kas ticībā dzīvo saprot, ka pēc savas cilvēciskās dabas tu neesi absolūts. PIlnīgi iespējams, ka konfesijas pēc būtības arī ir Dieva plānā, lai mūs pārbaudītu, bet es viņiem tā noteicu vietu…..
    “Turpretim virseņģelis Miķelis, kad viņam bija Mozus miesas dēļ vārdu cīņa ar velnu, neiedrošinājās par viņu izteikt zaimu spriedumu, bet tikai sacīja: Tas Kungs lai tevi soda!” Jūdas 1:9;
    Redzi,pēdējais spriedums būs Dievam. Bet nu tas tā.

  • “PIlnīgi iespējams (ne mazāk kā pilnīgi neiespējams – vai ne), ka konfesijas pēc būtības arī ir Dieva plānā (kas tas tāds, tie taču murgi!), lai mūs pārbaudītu, bet es viņiem tā noteicu vietu ( Tu nosaki kādam vietu pēc Dieva plāna!!!)…..”
    Ja tāda Tava “loģika”, tad domā vesels un sapņo, ka esi uzkāpis un stāvi savas partijas sektas kancelē, ka vari droši turpināt copy-pastēt reliģiskās literatūras fragmetus, ka tā Tava partija no jaņiem ar tavu murgojumu palīdzību kādreiz nonāks saulītē.
    Es atturēšos.

  • Redzi, viena ticība, viena mācība, dažādas formas, atšķirība pastāv. Katrs sevi uzskata par taisnu, pareizu, noliedzot otru. Ir vai nav? Mēs katoļi, mēs luterāņi, mēs pareizticīgie, tie mazākie vispār no ļaunā. Bet D. likumā teikts, ka tev nebūs tiesāt. Pareizticīgie pārkrista savā ticībā, katoļi, baptisti un citi arī. Bet kristība ir tikai viena – Kristus vārdā, bet ne konfesijas. Dievs vēlas attiecības. Attiecības ar Sevi un cilvēku starpā.

  • Palasīju Satversmi, kas teikts par cilvēka pamattiesībām 99. pantā:
    “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un RELIĢISKĀS PĀRLIECĪBAS BRĪVĪBU. Baznīca ir atdalīta no valsts.”
    ………..
    Palasīju Romas Katoļu Baznīcas (bet galvenajā visām kristīgajām konfesijām tie ir līdzīgi) 1. bausli:
    “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. TEV NEBŪS CITUS DIEVUS TURĒT MANĀ PRIEKŠĀ”
    ……….
    Redzama baznīcas pretruna ar cilvēka pamattiesībām (spēju realizēt pārliecības brīvību), kas pieņemtas un pēc kurām vadās un dzīvo sabiedrība. Ja ikdienā reklāmā uzņēmums vai banka aizliegs pilsonim izmantot lidzīga uzņēmuma, bankas pakalpojumus, vai kā šis uzņēmums “dabūs pa pirkstiem”.
    ………..
    Vispārēja kārtības un tiesību ievērošana atrisina vairākas pretrunas.
    Pirmā – padara saprotamu jēdziena “kristietis” lietošanu.
    Otrā – ja kādreiz latvieši spēs vienoties un izvirzīs kopēju mērķi, un spēs tam noticēt, baznīcai tiks liegta iespēja nostāties tam pretī vai citādi traucēt.
    ……….
    Manuprāt, būtu jāgriežas cilvēktiesību institūcijās vai pat tiesā, lai pārtrauktu reliģisko organizāciju (ne jau Dieva) cilvēka pamattiesību un Satversmes pārkāpumu.

  • <Indulis 30.01.2011., 14:23
    (..)
    Redzama baznīcas pretruna ar cilvēka pamattiesībām …
    ========================================================
    'Pēc darba augļiem viņus būs pazīt' – vismaz Latvijā nekādas lielas pretrunas es personīgi neredzu. Bija 1980-os tāda organizācija ''Atdzimšana un atjaunošanās'', kurā darbojās daudzi toreiz jaunie kristieši-mācītāji – šodien cienījami cilvēki,jo viņu vārdi sakrita ar darbiem (augļiem).
    Tās savas teorētiskās pretrunas var bezgalīgi risināt internetā – un nekad neatrisināt virtuālajā pasaulē. Dzīve var praktiski risināt – un par ne-ideālo rezultātu pārāk nesatraukties. Galu galā – nekļūdās tikai tas, kas…..
    - Tiesāties?-normāla biznesa lieta….

  • >Indulis 30.01.2011., 14:23
    1. HM .. Es neredzu nekādas atšķirības starp, piemēram, fiziku, matemātiku un kaut vai Eiklīda ģeometriju kaut vai pēc Kiseļeva metodiskās pieejas no vienas puses un kristietību, islāmu un tā Rakstiem, praksi un teoloģiju no otras puses. Es nesaprotu kāda velna pēc fizika un matemātika nav atdalīta no valsts, bet reliģija ir. Es TO vienkārši nesaprotu. Gan fizikā, gan reliģijā (jebkurā un jebkurā redakcijā) runā par cilvēkiem būtiskam lietam, kas ir objektīvas, visbiežāk nav izmaināmas un diezgan bieži pat nav pilnībā cilvēkam izzināmas. Kāpēc var būt pēc iespējas iznīdēt reliģijas? Patiesībā jau to galvenais saturs nav Jāņa, Pētera vai Kristus u.t.t. biogrāfijas un leģendas/patiesības/? par viņiem , bet tikumības jautājumu izklāsts, izpēte un rekomendācijas šai jomā. Ir skaidrs, ka valsts vai kaut kāds cilvēku kopums pastāvēs, ja viņi būs nonākuši pie vairāk vai mazāk vispārpieņemtas vienošanas par to, kas ir labi un kas ir slikti – ētikas kodeksa, tikumības versijas. Kā visefektīvāk graut šo cilvēku kopumu? Sagraujot vai vismaz samaitājot tikumību. Tikumība ir labojama ar sodiem => regulārām masu slepkavībām vai reliģiju. Protams, katrs var apgalvot, ka katra demokrātiskas izvēles iespējas ir pieņemt vai nepieņemt ticību, reliģiju un tikumību. Kādi bija šīs demokrātiskās izvēles rezultāti Jukumam Vācietim, Rudzutakam un Tuhačevskim mēs zinām.
    2 Hm … Viss “Jēzus piemērs” – Jaunā Derība parāda, ka “Cilvēka rakstītie un nerakstītie likumi IR MAINĪGI un tie jāpielieto elastīgi”.
    Es pieņemu, ka ir VĀRDS. No tā izriet LIKUMS. Balstoties uz to cilvēki raksta likumus. Bet, protams, katrā nākoša etapā, katrā hierarhiskas sabiedrības līmenī darbojas “sabojātā telefona princips”. Jo sabiedrībā vairāk šķiru, jo tiesībās liekāka putra. Tā kā jebkura galīga nepretrunīga aksiomu sistēma ir nepilnīga, tad uzrakstīt pilnīgu likumu sistēmu un izveidot formālu vienmēr taisnīgu un darbojošos tiesību sistēmu nav iespējams. Tāpēc ir nepieciešamas tiesas.

  • <Ivars 30.01.2011., 23:46
    (..)
    Es TO vienkārši nesaprotu.
    ========================================================
    Ir iespēja saprast – vēlreiz izlasot matemātiķa Galileo Galileja piedzīvoto. Tas vīrs bija gudrs, jo gudri rīkojās,kad Svētas Inkvizījas ''gudrajiem'' nesāka ar matemātiskajām formulām pierādīt atklāto patiesību.
    Atceries (atkārtošana zināšanu māte) ?
    p.s.
    ''1992. gadā pāvests Jānis Pāvils II oficiāli atzina, ka Baznīca kļūdījusies, piespiežot Galileo Galileju atteikties no brīvas savas zinātniskās izpētes tēmu izvēles — labāk būtu bijis zinātniekam ļaut turpināt darbu, jo tad varbūt būtu atrasti pierādījumu heliocentrisma koncepcijas patiesumam (ko pierādīja tikai XIX gs.).''
    http://lv.wikipedia.org/wiki/Galileo_Galilejs

  • Tas kurš sevi nosaucis par (incubus) vai tu zini ko tas nozīmē???’
    Paldies Egilam viņš tiešām pamatvērtības māk definēt patiesi .
    Pārējiem gan ir krietni jāpiepūlas , lai izlobītu
    kādu patiesības graudu no visas šīs purtas .Redzu tikai vienu iespēju jālūdz Dievam , lai viņš jūs
    apskaidro , bet kā lai lūdz , ja nezinu jūsu īstos
    vārdus ????

  • >Ivars,”Jo sabiedrībā vairāk šķiru, jo tiesībās liekāka putra. Tā kā jebkura galīga nepretrunīga aksiomu sistēma ir nepilnīga, tad uzrakstīt pilnīgu likumu sistēmu un izveidot formālu vienmēr taisnīgu un darbojošos tiesību sistēmu nav iespējams. Tāpēc ir nepieciešamas tiesas.”
    Vai tu neredzi pretrunas? Tu konstatē faktu, ka izveidot pilnīgu likuma sistēmu nav iespējam un tāpēc nepieciešamas tiesas.Kā un uz kādu likumu pamatu spriedīs tiesas? Vai tā kā to darīja “troika”?
    Bauslības likumā ir teikts: “Tev nebūs zagt” (2. moz. 20:15)
    Zinu, ka daudzi apliecinās, ka šis bausli tiek pildīts, likums ievērots. Redzi materiālā labuma paņemšana bez atļaujas vai piekrišanas, kas kādam pieder būtu klasificējams kā zagšana. Bet kā ar laika zagšanu, kas kādam tāpat pieder? Sarunāta tikšanās, bet cilvēks nav atnācis. Kāda tiesa “pārkāpēju” tiesās? Tas tā, vienkāršoti.
    Tu saki, ka tikumība labojama ar sodiem. Jocīgi, tikumība vai nu pastāv vai nepastāv. Ja tā pastāv, tad kāpēc to labot? Var tikai sabojāt. Kādus tikumiskos likumus Tu ieteiktu, kas tos noteiks?
    Tu nesaproti, kāpēc reliģija atdalīta no valsts? Kā Tu gribētu? Vai, lai valsts uzrakstītu Baznīcai garīgos likumus un normas?

  • \Tas kurš sevi nosaucis par (incubus) vai tu zini ko tas nozīmē???’\
    ———————-
    Zinu gan,lietuvēns.Latviski nevarēju iereģistrēties.Es ceru,ka Jūs nevērtējat cilvēkus pēc to nikiem?Neuztveriet to tik dramatiski :)Īstenībā es nemaz neesmu tik slikts lietuvēns.Tā teikt Mazais lietuvēns :))
    Честь имею incubus.

  • Tiesas mūs neizvēlās, mēs izvēlamies tiesas.
    ————–
    Personiski mani tikai vienu reizi ir izdevies aizvilkt uz tiesu un tad arī nav skaidrs vai patiesi izdevās, pasākums sanāca balagānisks un formāls – tiesa nepalīdzēja, jo es uzskatīju, ka TAS nav tiesas kompetencē; tiesa manus argumentus ņēma vērā un ieteica iztikt bez tās pakalpojumiem, tikt gala pašiem.
    ———-
    Iesaku iztikt bez tiesām. Ir aizdomas, ka Kristus domā tāpat. Pie reizes piezīmēju, ka nav tikai labu vai tikai sliktu vārdu
    un viss var būt gan zāles, gan inde
    Iesaku bez citām -loģijām ( LOGOSS – esošais) reizēm izmantot arī teoloģiju

  • > EgilsR 31.01.2011., 10:23
    ta Dies ar to teoriju; paskatāmies praktiski
    Norvēģija :
    (http://norvegija.lv/ – tā ir šīs teokrātiski monarhiskās demokrātijas oficiāla vietne)
    Valsts vadītājs – monarhs vienlaikus ir šis valsts baznīcas galva. Pa ielām nebraukā mašīnas ar skaļi ieslēgtu mūziku. Valsts ar mazliet vairāk par diviem miljoniem cilvēku ir spēks ar kuru rēķinās pasaule. Vienu pēc otra tulkojam norvēģu literātu darbus. Un man te TF pusgada laikā vismaz 3 reizes (no kādām 10, kad kaut ko ieteikts palasīt) ieteikts palasīt taisni Norvēģijas produktu. Arī es esmu ieteicis Norvēģijas produktus šai jomā. Silti iesaku Gulbransenu – uzrakstīja cilvēks vienu vidēji biezu grāmatiņu un nodrošināja sev dzīvi Nobela laureāta statusā.

  • Mēs neizvēlamies labo, labais izvēlas mūs

  • >Linina Iveta 31.01.2011., 09:28
    lūgsim mās !
    Ivars Viktors Alksnis

  • > Ivar, mums nav monarhijas. Monarhs un prezidents, atšķirību redzi? Latvijā nebūs tāda pārvaldes sistēma, kāda pastāv Norvēģijā. Monarhs pēc pēctecības + parlaments.
    Vienīgie no Baltijas republikām, kas varētu šādu formu, iespējams, ieviest, būtu lietuvieši. Tas tā teorija.

  • Mēs jau visu varam; dāņi pirms kādiem simts gadiem, piemēram nolēma pāriet uz monarhiju, izsludināja uz šo vakanto vietu konkursu un pasākums aizgāja.
    Cits teokrātiskas monarhistiskas parlamentāras demokrātijas
    (tiesa nekristīgas, bet ar ārkārtīgi augstu toleranci pret kristietību)
    piemērs ir Japāna
    (http://www.lv.emb-japan.go.jp/)
    Visos laikos, pat vēl joprojām tagad vairāk teokrātiska, patreiz gan vairāk “būdiņās” , pie tam vairāk nacionāla tīri fiziskās antropoloģijas ziņā
    bijusi un reāli dabā ir Ēģipte
    ( http://egypt.embassyhomepage.com/ – Londonā
    vēstniecība ir, vietnes nav – Maskava
    vēstniecības nav , par vietni nav ko runāt – Rīga)
    ————
    ko TAS nozīmē praktiski man – te nav pat pastāvēšanas fakta ziņā politiskas partijas, kas pārstāvētu manus politisko uzskatu; es šeit esmu “otrā vai trešā plāna aktieris pēc definīcijas”
    Tātad, pēc Tava jautājuma, izanalizējot sevi ar kādu citu intelektuālo instrumentu man atkal secinu, ka vai nu jāturpina daudz ko pieciest vai jātinās no šejienes prom

  • PAR NEPILNĪBĀM
    Intersantākais, manuprāt, nav nepilnību apzināšana, bet process, kā cilvēki un sabiedrība ar tām cīnās. Ja iedomājamies kuģi, kura korpusā apkalpe pamanījusi nepilnību – sūci, visa komanda metas cīņā! Metina, slīpē, krāso, lako un uzvar! Reizē ar uzvaru parādās nebijusi sūce, kuru radījis uzliktais ielāps. Un atkal cīņa sākas no jauna. Tiek likti ielāpi un radītas sūces, un tā no cilvēces pastāvēšanas pirmsākumiem. Hēgelis šo procesu nodēvēja par dialektiku. No malas raugoties, vienveidīgs idiotisks rituāls. Taču tāda ir cilvēces pastāvēšanas un dzīvības programma.
    Nelikties zinis par dzīves radītajām “sūcēm”, nozīmē stagnāciju un iznīcību. Kas neattīstās un neaug – tas sapūst. Tāds nu reiz ir dabas likums.

    PAR JAUNO PASAULES KĀRTIBU
    Tai jau varāk kā 2000 gadu! Tā tika izveidota Romas impērijas laikā. Fiziskā sabruka, bet idejiskā pārauga kristīgā idejā un, ar nelielām izmaiņām, turpina pastāvēt noteiktā pasaules daļā joprojām. Jautājums vairāk par saturu. 19. gs. sākās un nerimst tā meklējumi. Nacionālsociālisma un komunisma idejas dažādu iemeslu pēc bankrotēja. Kas sekos, kas nebankrotēs, nav īsti skaidrs, nauda un bankas arī tuvu bankrotam. Atgriezties kristīgajā pagātnē vai antīkajā Romā nav iespējams, dialektika liedz. Turpinās meklējumi un eksperimenti, kuru gala produktu nav spējīgs neviens paredzēt. Bet vājam būt ir riskanti!

    PAR MŪSU SITUĀCIJU
    Pat krievu tiesību speciālisti šodien pārliecināti, ka boļševiku un eseru partijas sākotnēji bija klasiskas bruņotas laupītāju bandas. Un svētā inkvizīcija labāka?! – http://www.spoki.lv/foto-izlases/Inkvizicija/117566
    Tāpēc nedomāju, ka latvieši būtu kādam parādā vai pret kādu būtu jāizturas ar “ipašu cieņu”. Par visu un visiem “darba augļiem” ir samaksāts!
    Latvijas “vissvētākā govs” ir Latvijas tauta un tās intereses. Tikai no tā arī jāraugās un metodiski jālikvidē radušās “sūces”. Tā ir mana pozīcija, tas nav bizness!

  • > Induli, labs piemērs. Uz kuģa, komanda nodrošina visa kuģa, ne tikai apkalpes, bet arī pasažieru izdzīvošanu un kravu. Latvija šodien līdzinās šādam kuģim. Tikai atšķiras ar to, ka vieni nezina ko darīt ar pašu kuģi un izmanto glābšanas laivas, citi atrodas apātijā, kas būs, tas būs, vēl citi diskutē kādu ielāpu piemērot.
    Savā laikā, kad gāju jūrā, jaunībā, mūs līdz apnicībai dzenāja simulēcijā, avārijas gadījumos. Katrs komandas dalībnieks zināja konkrētu uzdevumu, kas viņam bija jādara. Katrs savā vietā, sava uzdevuma augstumā, nekādas demokrātijas. Šodien pārņem tādas izjūtas, ka var pienākt brīdis, ka tiks pateikts, tagad katrs glābjas kā māk! Kas mums trūkst? Manas domas, ka uz kuģa nav vienotas rīcībspējīgas komandas.

  • Incubus – (plural incubi; from Latin incubare, “to lie upon”) is a demon in male form supposed to lie upon sleepers, especially on women in order to have sexual intercourse with them. The Incubus drains energy from the woman it performs sexual intercourse upon in order to sustain itself, and in most cases either kills the victim or leaves the victim alive but in very weak or fragile condition.
    Nu padomā labi vai nosaukt sevi šādā vārdā . Un vārds tapa miesa .

    Ivar mūs izvēlas arī ļaunais , neesi naivs , jautājums ir vai viņam ir tiesības mūs izvēlēties ! Nāves dzelonis ir grēks , bet grēka spēks ir likums. Ja cilvēkā nav ticības uz Dievu viņš
    sevi noliek zem likuma un mirst , jo nespēj to pildīt. Ja ir ticība uz Pestītāju viņš top brīvs no grēkā un tādad arī no likuma un nāves. To nav viegli saprast , bet Tu sapratīsi !

  • Esmu bijis sakaru montieris, laborants, pedagogs, izglītības ierēdnis, IT-ists, celtnieks, naturāls zemnieks, mežacirtējs, pastnieks, tulkotājs un sazin vēl kas tik nē, ko gribu vai negribu pieminēt. Iet ar Dievu un saņemt viņa aizsardzību-bruņas jau nozīmē aizvērties un slēpties ( arī jau mazliet melot, ir tāda lieta; reizēm meloju vai cilpas metu) – reizēm nepietiek resursu …
    ——-
    es jau sapprotu, pal-Dies Tev
    TF patreiz stipri lasāms un baudāms,patreiz nav laika, mazāk te rakstīšu un arī palasīšana būs uz brīdi jāatliek
    konstatācija – ziedam

  • Egils:”Manas domas, ka uz kuģa nav vienotas rīcībspējīgas komandas.”
    Priecājos, ka cilvēki par to arvien vairāk sāk runāt, apzinās problēmu. Cerīgi, bet saprotu arī, ka risinājums nebūs 2+2=4.
    Protams, vajadzīga komanda. Taču … tikai un vienīgi? Kaut vislabākā un mērķtiecīgākā komanda, kuģis stāvēs uz vietas, nekustēsies! Vajag kapteini un virzienu. Iepriekšējā diskusija par virzienu vairāk bija.
    Labi, parunāsim par kapteini un komandu.

    KUSTĪBAS DALĪŠANA
    Sākot no nosacījuma refleksa līdz visplašākai masu akcijai, jebkuru saprātīgu kustību var iedalīt divās daļās vai fāzēs.
    PIRMĀ – kustības (sagatavošanās) daļa, kurā ietilpst dažādi apsvērumi, risinājumi domas un pārdomas pirms lēmuma pieņemšanas, pat starplēmumi un blakuslēmumi.
    OTRĀ – galīgā lēmuma pieņemšana un izpildīšana, un jautājumi, problēmu risinājumi par iepriekš pieņemtā galīgā lēmuma realizēšanu.
    Kustības sadalījums 2 fāzēs tikai tāpēc, lai saprastu, ka par demokrātiju – plašu tautas masu iesaistīšanos, var runāt tikai un vienīgi kustības 1. fāzē.
    Kustības 2. fāzē – stop! Ne demokrātija, ne tautas vēlmes un norādījumi nevar traucēt lēmuma izpildīšanu! Ja kādam liekas, ka var. Tā ir anarhija! Viens gājējs, bet partijas skaitliskais sastāvs partop par regulētājiem un noteicējiem. Visīstākā anarhija!
    Minētais kustības iedalījums jāapzinās ikvienai varai. Mūsu vara to 20 gadus neapzinās un nevēlas apzināt. Bet iemesls – bailes no atbildības, kuru uzliek tāds regulējums.
    Par 1. fāzi – tautas līdzdalību arī ne labākie vārdi, kas jāsaka.

  • Kādiem kritērijiem jābūt cilvēkiem, kuri veidotu komandu un kādam jābūt pašam komandas vadītājam?

  • Pēdējā laikā cenšos saprast Latvijas iedzīvotāju pacietīgo attieksmi pret nesaimniecisko Valsts pārvaldi un nevēlēšanos iesaistīties situācijas uzlabošanā. Visapkārt pieejamā informācija liecina par masveidīgu Valsts līdzekļu (mūsu nodokļu naudas) izsaimniekošanu visos iespējamos virzienos bez jebkādas atbildības un sekām. Pat katrā niecīgā projektiņā, kuru varētu realizēt par 10tiem vai 100tiem tūkstošu lati vai eiro tiek viegli tērēti n-tie miljoni. Visi to redz, informācija tiek izplatīta, bet nekas nemainās. Vainīgo nav, ja arī kādu pieķer, tad tos aizrotē uz citiem, ne mazāk ienesīgiem amatiem, un budžeta „sadale” turpinās. Kādēļ tas tā notiek?
    Manuprāt tas ir tādēļ, ka šajā korupcijas tīmeklī ir iesaistīti ļoti daudz cilvēku, Latvijas iedzīvotāju, kuri no šīm shēmām vairāk vai mazāk barojas visos iespējamos līmeņos. Tie kas nav – jau ir pametuši valsti, jo nespēj šo visu paciest un nevēlas tādai pārvaldei maksāt savus nodokļus. Lielākā daļa palikušo tad arī klusēs un sēdēs pie savām barotavām, kamēr vien tur kaut kas atliks. Tas nozīmē, ka liela daļa Latvijas tautas ir UZPIRKTA! Šī nelegālā nauda apritē ir ļoti liela un uz nelielo skaitu Latvijas iedzīvotāju, vairāk vai mazāk atlec katram. Parunājoties ar līdzcilvēkiem, gandrīz katrs zina vai ir iesaistīts dažādās shēmās vai shēmiņās un tās sākas pat no šoferiem, zema līmeņa banku darbiniekiem, automehāniķiem, tūroperātoriem, mediķiem, skolu vadītājiem un daudziem citiem. Gandrīz visi ir kaut kam „piesūkušies” ir piesaistījušies, kādiem nelegāliem (valsts līdzekļiem) ienākumu avotiem. Pieļauju, ka šādi „atkarīgi” ir ļoti liela mūsu sabiedrības daļa, par ko joprojām liecina pilnie lielveikali, lepnās mašīnas, pie tam darba laikā.
    Mans šī brīža secinājums ir tāds – kamēr lielākā daļa sabiedrības būs finansiāli atkarīga no nelegāliem ienākumiem (ko var droši klasificēt kā zagšanu) tikmēr no otra gala mūs turpinās slaukt. Šie cilvēki nebūs ieinteresēti kaut ko mainīt pastāvošajā iekārtā, kamēr vien tie tiks baroti no „melnajām kasēm”. Arī es vēlēto lai tauta vienreiz vienotos un panāktu kārtības ieviešanu visa līmeņa Valsts pārvaldē, bet neredzu atsaucību šādiem aicinājumiem.

  • Labs jautājums Egil !

  • Komandas vadītājam – kā Kārlim Ulmanim jaunības un brieduma gados vai, vēl labāk, ceturtās dimensijas cilvēkam – kā Andrim Buiķim.(Noklausieties vakar Radio 1 plkst. 19-os Monopolu par jauno Jāņa Arvīda Plauža grāmatu “Ar mīlestību, jūsu Zilākalna Marta”.)

  • http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena
    Iesaku palasīt par mediķu darbu un iztikšanu 30. gados.
    >rx; Kāpēc cilvēki neko nevēlas mainīt pastāvošajā sistēmā? Domēju, ka vienkārši netic, ka nākamā varētu būt labāka. Baidās pazaudēt to, kas ir.
    Bailes nomāc ticību, ka var būt labāk. Tu labi secināji kāpēc ir tā kā ir? Kā vajadzētu būt, lai tā nebūtu?

  • Tumsonība – progresa mērs.

    Iedomājos kādam tumsonim jābūt lai,- ir jau labi kā ir, ka nesanak sūdīgāk, ja sakustēsies. Apmēram tā.
    Nekādas bailes nenomāc. Ir vienkārši neizglītots cilvēks.Un ja paļaujās vienkārsi uz absurdu ticību, tad tagad it tas acīmredzamais, kas mūs ticībā ir novedis pie bezjēdzības.

  • Visiem beidzamiem pieciem komentāriem vairāk pievienojos kā nē. Pieļauju, ka sabiedrības korumpētības līmenis sasniedzis 75%-95%, par to liecina socioloģiskās aptaujas – Kaktiņš kādu mēnesi pirms vēlēšanām jautāja latviešiem – vai jūs varētu “kaut ko paņemt”. Pieļauju, ka tikai 5%-10% vai pat mazāk dara to bez piespiešanās. Mēģināšu formulēt šībrīža situācijas īsu raksturojumu: mēs spēsim pieciest šādu dzīvošanu ilgi – tā ir iespējams dzīvot, gandrīz 75% sabiedrības “pirmā doma” – ka šomēnes savilkšu galus, tāpēc ilgtermiņa plāni netiek būvēti un to būvētājiem vispārēja ievirze neticēt, vismaz 75% sabiedrības būtu gatavi “iet aiz kāda” kaut tūlīt, ja tas kodolīgi pārliecinātu, esam gatavi kristalizēties kā pārdzesēts šķidrums, bet nav kristalizācijas centru. Lieta ir labojama padarot “alternatīvo izglītību” par normu.
    ————–
    Uzskicēšu vienu iespējamu skatījumu “uz lietām kopumā”.
    Iedomājaties, ka cilvēks ir septiņstāvu nams. Šai nama katrā stāva ir logi, pa kuriem var paskatīties uz pasauli un redzēt to no dažādām perspektīvām. Protams, logiem ir jābūt tīriem. Skatoties, pa pirmā stāva loga mēs redzam pasauli no būt/nebūt viedokļa kailās eksistences kategorijās; no otrā stāva redzam pasauli baudas kategorijās, no trešā varas kategorijā, no ceturtā mīlestības kategorijās, no piektā komunikācijas kategorijās, no sestā intuīcijas kategorijās, no septītā – neapšaubāma diženuma, mūžības, ideoloģiskās, teoloģiskās, dievziņas kategorijās. Sabiedrības vienmēr ir hierarhiskas. Sabiedrības nopelnu aristokrātijas modelis paredz nemitīgu aristokrātijas atjaunošanu un praktiski garantē katram sabiedrības loceklim iespēju jebkurā brīdī strauji uzkāpt hierarhijas virsotnē.
    Strauju pārmaiņu laikā virsotnei ar to vienkārši jārēķinās. Visas pēdējo 20-30 gadu lielās sabiedriskās norises to tad arī nodrošinājušas ar visai atšķirīgiem mehānismiem – sabiedrības hierarhiskajā virsotnē rotācija bijusi maigi izsakoties ievērojama. Rotācijas mehānismi bijuši ļoti dažādi: gan “dabiski” (PSKP ģenerālsekretāri regulāri mira, notika mums tā Atmoda – lai kā plānoja un virzīja no visam debess pusēm, TE vismaz brīžiem notika tā kā mēs gribējām), gan “sabiedriski determinēti vai buntavnieciski” (Pašvaldību vēlēšanu rezultātā pēc būtības pilnība norotē Rīgas dome un pēc tam faktiski arī Saeima – mums vēl nav bijusi tāda Saeima kā šī, Latvijā vispār nav vēl nekad bijusi; dvīņu torni septembrī).
    Atgriežamies pie septiņstāvu nama – katra cilvēka dabiskiem principiāli atšķirīgiem skatījumiem uz dzīvi. Pieņemsim, ka tas cilvēks katrā stāvā noauž sev kreklu. Kā tos kreklus karināt? Ko zemāk, ko augstāk? Es tos septiņus kreklus izkarinātu uz siena zārda ar trim šķēršļiem.
    Pirmajā līmenī, pamatā, es karinātu drošības sajūtu un pārliecību (1) un savu un sabiedrības mūža misijas apziņu (7).
    Otrajā līmenī – prieku, baudu, labsajūtu (2) un nojausmu par atnākošo un vēl neizzināto (6)
    Trešajā līmeni – SAVU skaidri formulētu pārliecību un attieksmi pret varu (3) un SAVU spēju to izteikt un iemiesot (5)
    Korē es liktu mīlestības kreklu un savu devumu Latvijai. Katram ir inuitīvi skaidrs kas ir un kas nav mīlestība. TO visi cilvēki izprot pareizi. Vai viņi rīkojās balstoties uz šo skaidro ziņu, kas ir katrā – tas jau ir pavisam cits jautājums. Ir aizdomas, ka mīlestībā šobrīd sabiedrībā dzīvo 3%-5%
    (NU es vienkārši TĀ interpretēju; plaša, kompleksa socioloģiskā pētījuma rezultātus Zviedrijā, kur viens no jautājumiem bija apmēram tāds – vai jūs esat īsts kristietis? tik pat labi jautājums varētu būt – vai jūs ticat? – šāds jautājums “iedzītu stūrī” lielāko daļu aptaujājamo, bet jautājumam ir tikai divas iespējamās atbildes un principā abas var būt “pareizās”; skaitlis 3%-5%-7% kā šī brīža sabiedrības reālā avangarda apjoms vispār figurē gandrīz katrā pētījumā, kur sabiedrība mēģināta “nofotografēt” kopumā)
    ———–
    Kāpēc “nekas nenotiek”? “Visi saprot” ir atbildīgs brīdis, “visi mēra” pirms nogriezt

  • Izglītības līmenis protams pazeminās, bet ne tā, lai nesaprastu, kas un kāpēc tā notiek.
    Runājot par bailēm, nevajag vienkāršot. Bailes mitinās zemapziņā un reizēm pat nespējot izskaidrot to parādīšanos cilvēks top paralizēts. Varoņi, rīcība parasti rodas ekstremālās situācijās. Bet to arī nevar attiecināt uz visiem.
    Ja, cilvēks atrodas depresijas stāvoklī viņam var līdzēt, bet apātijā nonākošam, neko palīdzēt nevar. Viss, kas norisinās ap mums, man liekas, ka ir panākts tieši apātiskais stāvoklis sabiedrībā. Kādam bija mērķis sabiedrību novest līdz šādam līmenim.
    Nevajag tikai skaidrot kam, aiziesim atpakaļ pie neauglīgām diskusijām. Kailu faktu konstatācija mūs attālina no iespējamā mērķa un risinājumiem. Vai paši pāris teikumos varam noformulēt, ko mēs paši gribam? Nedomāju, ka tas sagādātu īpašas grūtības. Un tad tālāk raudzīsim kā savas vēlmes īstenot, kādi resursi tam būs vajadzīgi.

  • Iekopēju no LA:
    Latvijas Avīze / 2011-01-27 / Lasītāju balsis
    Vai mana tauta ir sajukusi savā prātā?
    Autors: Ieva Leinasare

    Šī raksta izlasīšana aizņems: 3 minūtes un 2 sekundes

    Pavisam netālu no 2. ģimnāzijas izlikts pārdesmit metrus augsts plakāts, kurā pliks vīrieša dibens uzgūlies virsū tādai pašai sievietei – uz Nacionālā (!) teātra (!). Klusums. Jau gadiem pa skolām klīst organizācija “Papardes zieds” un māca bērniem uzvilkt prezervatīvus un izvēlēties kontracepciju – bez vecāku piekrišanas. Klusums. Vispārpieejamā ziņu portālā “Mango” jebkuram bērnam brīvi apskatāms fragments no “unikālā geju porno šova” – jebkurā dienas laikā. Klusums.

    Kādā Jūrmalas bērnudārzā bērniem pirms maltītes māca pateikt paldies Dievam par dienišķo maizi – sprādziens! Gadījums šķiet tik bīstams, ka tiek piesaukta Satversme, apelējot pie baznīcas un valsts nošķirtības. Iesaistās pat Māmiņu klubs, nekavējoties organizējot aptauju, bet mediji kā rozā amēbas dzied līdzi. Rezultāts – cilvēks, kas vadījis bērnudārzu, ieliekot tajā sirdi un dvēseli, iesniedz atlūgumu. Pārsteidzošs šķiet viena bērna vecāku karagājiens pret visu pārējo grupas vecāku viedokli un tas, cik publiski viegli var tikt izvarota vērtība.

    Šā gadījuma sakarā var runāt par juridisko pusi un iespējamām izmaiņām, demokrātijas būtību, kristiešu diskriminācijas iezīmēm, par to, ko tad sliktu bērnam nodara Dievam pateikta pateicība un kādu vērtību cilvēkiem uzticēt vai neuzticēt savus bērnus. Šā gadījuma sakarā var runāt par daudz ko, bet es runāšu par cilvēcību.

    Cilvēks nav robots, cilvēka būtību no darbiem atdalīt nevar. Cilvēka darbi un rīcība liecinās par viņa būtību. Ja cilvēks ir kristietis, tad tas izpaudīsies viņa dzīvē neatkarīgi no tā, vai viņš strādā par bērnudārza audzinātāju vai premjeru. Cilvēka vērtības nosaka cilvēka dzīvi, un kristīgās vērtības ir vispārcilvēciskās vērtības, kas māca labajam, nevis sliktajam. Protams, šā raksta kontekstā paliek jautājums, kas tad ir labs un kas slikts. Jo tad, ja tauta ir sajukusi savā prātā, labais tiek uzskatīts par sliktu un apkarots, bet sliktais par labu un pieņemts, atzīts, popularizēts, veicināts.

    Jā, Latvijā valsts ir šķirta no baznīcas un tas ir pareizi. Valsts ir sistēma, un baznīca ir sistēma. Bet pāri tai ir Dievs un cilvēks ar savu sirdi un esību. Un neviens nevar aizsiet cilvēkam muti un pavēlēt viņam būt citādam, apspiest brīvo garu nav iespējams. Var atdalīt papīru no papīra, vienu iestādi no otras, bet cilvēka garu no miesas atdalīt nevar. Jā, valsts ir šķirta no baznīcas, bet tauta vienoti dzied himnu kā lūgšanu Dievam. Valsts ir šķirta no baznīcas, bet valstij nozīmīgos svētkos notiek pulcēšanās dievnamos. Valsts ir šķirta no baznīcas, bet barikāžu laikā cilvēki patvērās Doma baznīcā. Jo sistēma ir mirusi, bet gars un ticība ir dzīva.

    Cilvēks, kas noliedz savu Radītāju, pamazām zaudē savu cilvēcību. Tauta, kas vareno Dievu nomainījusi ar nīcīgām lietām, ved sevi uz bezdibeni, un tas ir reāls piemērs acu priekšā – mēs izmirstam fiziski, morāli, ekonomiski. Valstij, kas netur godā Dieva likumus, nav nākotnes (Romas impērija, Babilonija, Sodoma, Pompeja, neskaitāmas tautas, pilsētas un valodas, kas pazudušas no zemes virsas).

    Tāpēc kāda Jūrmalas bērnudārza stāsts nav par reliģiju, jurisdikciju vai normām. Tas ir stāsts par attiecībām vienas tautas cilvēku starpā, par cilvēcību pret savējiem. Vai sist krustā par to, ka bērnam tiek audzināts pateikt paldies Dievam par dienišķo maizi, ir cilvēcīgi? Par to, ka tiek darīts labi un gribēts labi? Tas ir jautājums šā viena bērna vecākiem, Māmiņu kluba māmiņām un medijiem, tas ir jautājums mums katram atsevišķi un tautai kopā. Mums ir jāsaprot, kas mēs esam un kas vēlamies būt, kas ir mūsu vērtības un pamats, uz kā būvējam savu māju, jo diemžēl pieredze rāda, ka līdz šim tās ir bijušas smiltis.

  • Pa manam – gan plakāti pie teātra sienas, gan lūgšanas skaitīšana bērnudārzā – ir ekstrēmi piemēri. Tie protams zināmā mērā dod ieskatu sabiedrības kaut kādam līmenim, esošajam, bet manuprāt konkrēti citētie gadījumi ir pārāk vienreizēji (netipiski savā parādībā).

    Un vēl, cita starpā, te ir labs piemērs, kādēļ lieti nevalkāt viņa vārdu – “Dievs” mūsdienu Latvijā, izrādās, ir katram savs.

    Tādēļ, šķiet, svarīgāk būtu tādā rakstā nevis operēt ar abstraktiem jēdzieniem, par kuriem katram tik un tā ir savs viedoklis, bet gan censties pietuvināties esencei, būtībai, pateikt vienkāršos vārdos, ka
    - Dievs ir gaisma,
    - gaisma, tā ir orientācija dzīvē,
    - gaisma rāda ceļu,
    - ceļš ir mērķis,
    - ņemam Jēzu kā piemēru, kurš izgāja personīgo iekšējo transformāciju (atmeta rozā brilles vai dzīvi ilūzijās)un caur to saņēma spēku, nenogurstoši saskatīt patiesību un uzskatāmi parādīja, kādā konkrētā veidā izpaužas mīlestība pret tuvākajiem, proti,
    - miermīlīgā raksturā,
    - neuzbāzties ar savu viedokli,
    - nevis taisīt biznesu, bet labprātīgi un bez maksas dalīties savās zināšanās,
    - domāt un argumentēt loģiski,
    - nekultivēt negāciju vai emocijas, bet saredzēt lietas un cilvēkus, kādi tie ir, kā arī saprast, ka taisnīgs ir tas, kas otram dara to, ko pats vēlas saņemt.

  • LauraR. (citāts no LA): “Cilvēka vērtības nosaka cilvēka dzīvi, un kristīgās vērtības ir vispārcilvēciskās vērtības, kas māca labajam, nevis sliktajam. Protams, šā raksta kontekstā paliek jautājums, kas tad ir labs un kas slikts. Jo tad, ja tauta ir sajukusi savā prātā, labais tiek uzskatīts par sliktu un apkarots, bet sliktais par labu un pieņemts, atzīts, popularizēts, veicināts.”.
    ***
    Mēs lasām: “… no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” Tā mēs te visi Latvijā un TF-ā mirdami mirstam, jo visu laiku šķirojam labu un ļaunu. Jā, mēs piedalāmies karā. Mēs turpinām piedalīties Romas impērijas brukšanas procesā, hierarhiskas pārvaldes, administrēšanas, kontroles un tiesu pasaules agonijā.
    ***
    Atcerēsimies: dārza vidū bija vēl otrs īpašais koks, dzīvības koks. Pretinde pret samaitāšanu, ko nes laba un ļauna nošķiršana. Baudīt no dzīvības koka augļiem nozīmē tapt dziedinātam un atgūt to redzes skaidrību, kāda ir Dievam: “viss ir labs”.
    ***
    P.S. Domāju, ka ļoti pareizi Ivars šeit rakstīja: “Tiesas neizvēlas mūs, mēs izvēlamies tiesas. … Mēs neizvēlamies labo, labais izvēlas mūs.”
    ***
    Tai bērnu dārza vadītājai, protams, nevajadzēja rakstīt atlūgumu. Bet neviens nav vainīgs pie tā, ka viņa uzrakstīja. Tā bija viņas uztvere, izjūta un izvēle konkrētajos apstākļos. iespējams, ka es būtu darījusi tāpat, bet iespējams, ka nē. Katrā ziņā es tad būtu skaidri un gaiši paziņojusi, ka tā ir MANA IZVĒLE noteikta stipruma emocionāla un sociāla spiediena situācijā, nevis ļāvusi, ka mēdiji un visādi žēlotāji pataisa mani par “netaisnības upuri” un izmanto to, lai vairotu ļaunuma uztveri (t.i., ļaunuma šķietamību) pasaulē.
    ***
    Ar to, ko cilvēki mēdz saukt par “kristīgajām vērtībām”, jābūt ļoti uzmanīgam. Mana novērojumos un personiskajā pieredzē balstītā atziņa ir tāda, ka “kristīgās vērtības” visbiežāk piesauc cilvēki, kuri izmanto Kristu, lai attaisnotu savu vēlēšanos justies labiem noteiktā veidā. (Tas nav uzbrukums, bet tikai atziņa par noteikta veida pievilšanos.) Mums jāsaprot, ka Jēzus nomiršana pie krusta nav neko vērta, ja viņš tiek pataisīts par upuri. Tā bija viņa izvēle. Vislielākais varoņdarbs visā universā, kā mēdz teikt viens mans draugs. Tātad kristīgā vērtība nav nomiršana, bet augšāmcelšanās, un augšāmcelšanās nav nekas no parapsiholoģijas pasaules un sarunām ar gariem caur šķīvīšu dancināšanu, bet reāla, piepildīta izvēle pilnībā nomirt savam ego sava tuvākā dēļ.
    ***
    Ceru, ka tā bērnu dārza (nu jau laikam bijusī) vadītāja to sapratīs un neturpinās savu dzīvi kā upuris!

  • P.S. Starp citu, AUGŠĀMCELŠANĀS ir ļoti īpašs vārds. Ļ.Tolstojam ir brīnišķīgs daiļdarbs ar tādu nosaukumu. Un krievu valodā svētdiena ir “voskresen’je”, tātad aktīvas izvēles jeb “sirdsapziņas darba diena”, nevis kaut kāda abstrakta reliģiskiem rituāliem veltījama “svētā diena”.

  • P.P.S. Jā, un vēl, citā svešvalodā “augšāmcelšanās” ir anastasis… varbūt par to arī ir tas slavenais mūsdienu “Anastasijas vēstījums”?

  • Svēts > svētīt > nozīmē:
    ‘attīrīt’/ ‘šķīstīt’/ ‘apskaidrot’ – spēja, saņemt šajā brīdī tīro informācijas plūsmu un tikt apskaidrotam, saskatīt lietas, kādas tās ir, atbrīvotas no visa liekā balasta.

    :)

  • Reliģiju skaits pasaulē sniedzas tūkstošos. Ietekme arī džāda. Domāt, ka visu Latviju var nosegt ar provinciālu deķīti uz kura rakstīts Jēzus Kristus, panaivi. Arī tāpēc, ka pastāv dalīšanās konfesiju un sektu starpā šajā sakarā.
    Taču esmu vienisprātis, ka valstij ideja un ideāls ir vajadzīgs. Tas jārada visiem kopā un pavisam no jauna. Var jau būt, ka to var saukt par Jēzu, taču jālemj visiem, tautai kopā.

  • vk,
    paldies par papildinājumu!
    Mums ir vajadzīga gan svēt-diena (“saņemt informācijas plūsmu un tikt apskaidrotam”, gan “voskresen’je” – sirdsapziņas darbs ar sevi, piepūle, tas, ko varam dāvāt, labu darīt citam, atzīt savas kļūdas un lūgt piedošanu, pārkāpt pāri savam paštaisnumam (lepnībai), lai rastos vieta, kur ienākt tai “attīrošajai, apskaidrojošajai informācijas plūsmai”. Došana un saņemšana vienmēr ir savstarpēji saistīti, tieši un atgriezeniski (abos virzienos).
    Latviešu etimoloģijas vārdnīca saka, ka vārdi “svēts” un “svētki” nāk no indoeiropiešu pirmvalodas ar nozīmi “gaišs, spīdēt”, t.i., atšķirties uz visa pārējā fona tā, kā atšķiras gaisma no ne-gaismas.
    Ja tā labāk padomā, tad mūsdienu cilvēku (it sevišķi, jaunatnes) vēlēšanās izcelties uz citu fona, pievērst sev uzmanību būtībā arī liecina par ilgām pēc svētuma un svētkiem.

  • Indulis: “Taču esmu vienisprātis, ka valstij ideja un ideāls ir vajadzīgs. Tas jārada visiem kopā un pavisam no jauna. Var jau būt, ka to var saukt par Jēzu, taču jālemj visiem, tautai kopā.” – pravietiski vārdi! Tieši par to, starp citu, ir t.s. Atklāsmes grāmata.
    Es piekrītu, ka mūsdienās nevar nebūt skaidrs pat visvienkāršākajam cilvēkam, ka sektas nav galīgais risinājums – vienalga, vai katoļu vai kāda cita sekta (vārds “sekta” pats par sevi norāda uz šķelšanos, dalīšanos vismaz divos). Jautājums tikai, kurš, kad un kur pateiks, ka “karalis ir kails” (ka kristīgo baznīcu kā organizāciju, kā konfesiju pastāvēšana kā tāda visu laiku apliecina Kristu krustā, Kristus salauzto miesu, nevis Augšāmcelšanos). Patiesībā tas ir nebūtisks jautājums, tas jau notiek un notiks arī turpmāk vēl vairāk.
    Būtisks, pēc manām domām, ir tieši tevis uzstādītais jautājums. Labi uzstādīts jautājums jau pats par sevi satur sevī atbildi (vai tas var vai nevar būt Jēzus).
    Tu saki: “jārada visiem kopā un pavisam no jauna… jālemj visiem, tautai kopā.”
    “Visiem” – kas tā, matemātiski runājot, par kopu, vai tur ietilpst visi tie cilvēki, kuri šodien dzīvo uz planētas Zeme, vai kuri dzīvo Latvijā, vai tikai latvieši pasaulē, vai tikai latvieši Latvijā, vai tikai pilngadīgie latvieši Latvijā, vai tikai pilngadīgie latvieši Latvijā, kuri nav bijuši krimināli sodīti, vai arī tie, kuri netiks krimināli sodīti rīt, nākamgad utt., u.tjpr. Kurā brīdī tiks nolaists šķērskoks un pasludināts: viss, lemšana ir notikusi, tā tam turpmāk būs būt! “Jēzus” nav partija un nav politiķis, “Jēzus” nozīmē mūžības dimensiju, tātad tādā “lemšanā” būtu jāpiedalās visiem, kuri ir bijuši un kuri vēl būs. Varbūt vēlies teikt, ka mums būtu vajadzīgs kaut kas līdzīgs kā senie latvieši darīja: viedie vīri atveda baltu zirgu, nolika tam priekšā zobenu, un tad visu izšķīra tas, ar kuru kāju zirgs tam kāpa pāri? (Es to pavisam nopietni.)

  • Jūs te gudri spriež pa reliģiju, par tām lietām un tā. Bet jums instrukcija ir?
    A kas? Nu bet ja, kristus ir mērs nacionālai pašapziņai, vai kļūst sliktāk? Neviens jau tāpat nevar neko labāku piedāvāt vai pateikt kā to darīja Kristus. Viņš zin visu – viņš zinās visu, jo viņš ir tur no kurienes tas tiek pūsts.Cik nožēlojami spēlējam lielā režisora priekšā,pateicoties tam ka esam akli.

  • P.S. (Indulim) Kā tu iedomājies šo “pavisam no jauna”? KAS var būt “pavisam no jauna”? manuprāt, ja šo tavu uzdevuma uzstādījumu ņem loģiskā ziņā precīzi un nopietni, tad “pavisam jauns” var būt tikai KAT KAS, ko var izteikt apmēram tā, kā ir rakstīts:
    “Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs, un tās nevienam vairs nenāks prātā…. Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. … Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav.” (“jūra” bībeles valodā nozīmē grēku.)
    Tā ka viss ir pareizi, nekas nav jāpierāda, viss tā arī notiek. “Jēzus” ir VĀRDS, ka nozīmē to, kas par sevi ir teicis “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība”.
    Tāpēc, manuprāt, “vienoties visiem par kaut ko” vai “lemt visiem kopā” šajā nozīmē (t.i., attiecībā uz to, kurš saucas “Jēzus”) nozīmē IEPAZĪT, atklāt, saprast, pamēģināt, piedzīvot un atzīt. CEĻŠ, PATIESĪBA, DZĪVĪBA – tā arī ir tā lemšana, tā jau ir notikusi, tā nevar nenotikt (jautājums tikai par to, kurš kurā brīdī to ierauga un saprot, bet tās jau ir detaļas).
    Tā ka – nekādas reliģijas, viena vienīga loģika (un varbūt pat matemātika?).
    Einšteins esot teicis, ka visu vajag padarīt, cik vien vienkāršu var, bet ne vienkāršāku…

  • rasts,
    Instrukcija ir: “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”! Vai tu tā dari?

  • Mīļā Agnese, lai to darīt ir jāzin priekšmets, tā apjoms un personīgās resursu rezerves.

  • paldies, rast, es sapratu: tu mani mīli kā sevi pašu!
    tas ir brīnišķīgi (jo kurš gan vēl to spētu šajos apstākļos un ņemot vērā visu… bet tas vairs nav svarīgi.)
    Seniem ķīniešiem esot tāds teiciens, ka tad, kad zaķis noķerts, tad lamatas var aizsviest (bet es labāk pagaidām vēl paturēšu…). :)

  • man samierināties vai kā…?
    Agnese es negribētu lai Tu būtu mana opozīcija, jo es taču zinu, ka tās nav lamatas, Tu vienkārši meklē vārdus

  • Vēl Einšteins, kurš nešaubīgi ticēja Dievam, ir teicis, ka “neviens īstens dabas pētnieks nevar dzīvot bez reliģiskām jūtām”. (LA. 13.01.2011.)Vai gan jebkurš cilvēks bez tām jēgpilni var nodzīvot dzīvi?

  • Tā jau būtu tā kā dogma … Laura R.?

  • piečakarējot,kristu, vai kāds no jums ir lasījis ERnestu Brastiņu http://www.laija.lv/lv/literatura/Brastinu.Ernests.Musu.dievestibas.apkaroshana.%5B1936.%5D.pdf.
    Arī it kā tautietis, bet drusku ko savādāk vēstīt.
    Tikai viela pārdomām. Ielādēšanai galvās.

  • INGMARS ZEMZARIS:”(..)Vazājoties svešu ietekmju un ideoloģiju pavadā, mēs esam galīgi sajukuši prātā.”
    http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=92525

    - Ak,”latvieši-indiāņi”, nudien vēlreiz jāpiekrīt kultūras socioloģes D.Beitneres pētījuma atziņai – esam atgriezušies viduslaikos. Kā ta mēs neiesim ideoloģijas vārdā ‘demokrātija’ pavadā, ja pašu valstī to ieviešam? Katrs tak’ individuāli var piesaukt, lūgt, balstīties uz ko vien vēlās (uz Jēzu, Jehovu, Budu, Muhamedu..utml), taču valstij, sabiedrībai kopumā vajadzēs atsevišķu ideoloģiju. Nevajag jaukt ētiskās/morālās lietas (garīgās) ar valsts ideju/ideoloģiju (laicīgais). Johaidī – dodiet tak’ ķeizaram/valstij, kas ķeizaram/valstij pienākas un….!
    Vai ta skolās pat tik elementāras lietas vairs nemāca?
    Un kur visu filosofu, teologu un mācītāju darbi, sākot ar Erasmas Roterdama ”Muļķības slavinājumu” ir pazuduši?

  • Egde
    Un kur visu filosofu, teologu un mācītāju darbi, sākot ar Erasmas Roterdama ”Muļķības slavinājumu” ir pazuduši?
    ———————————————————
    Droši, ka tos vēl var iegādāties antikvariātos.

    Tikai tā mazāk gribas lasīt. Nu šodien maz kas noder, jeb vienkārši tu paņem rokās grāmatu, tā drusku pārlasi un tevi nesaista. Diemžēl ar mums kaut kas notiek.

  • <Pārdomām var palasīt internetā pieejamo 'Komunisma cēlāja morālo kodeksu' – ja krievu valodas zināšanas ir pamatlīmenī, tad Svēto Rakstu pārzinēji daudz ko atpazīs šai skaistajos tekstos. Kā beidzās komunisma celšana un vēlme dzīvot pēc 'debesu valstības' likumiem – nerakstīšu, tas ''vājprāts'' tagad notiek visapkārt…
    Моральный кодекс строителя коммунизма
    Материал из Википедии — свободной энциклопедии
    http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9C%D0%BE%D1%80%D0%B0%D0%BB%D1%8C%D0%BD%D1%8B%D0%B9_%D0%BA%D0%BE%D0%B4%D0%B5%D0%BA%D1%81_%D1%81%D1%82%D1%80%D0%BE%D0%B8%D1%82%D0%B5%D0%BB%D1%8F_%D0%BA%D0%BE%D0%BC%D0%BC%D1%83%D0%BD%D0%B8%D0%B7%D0%BC%D0%B0

  • Nu bet ja mēs dzīvojam sabiedrībā, jeb sabiedrība ir mūsu pastāvēšanas forma, tad kaut kādam rakstītam vai nerakstītam (bet labāk jau tomēr zināmam, pāredzamam, izklausamam)kodeksam ir jābūt. Par kaut ko vienojas, vai to iztrādā datorprogramma.Tas varētu mainīties, atkarībā no zinātniskiem sasniegumiem, kas nāktu par noderīgu mūsu sabiedrībai un mūsu – civilizācijas mērķiem. Vienkārši uzstādījumiem.

  • >Edge 3.02.2011., 00:19
    Man likās, ka stāsts par to, kā tie 12 punkti tapa ir vērtīgāks, par to,kas toreiz tapa viena kompānijas paģiru rītā.
    Tagad es pēc meklētāja rezultātiem ( ja nav īpaša interese) bieži skatos pirmos 3.-5. piedāvājumus. NO bībeles 10 baušļiem, kas arī faktiski ir par daudz. Tā nopietni “praktiski studēju” pirmos 3.-5. Jā, katram punktiņam var būt apapkšpunktiņi gandrīz vai līdz bezgalībai
    Runājot par tiem 12 punktiem – doma jau Ņikitam bija laba, pareiza un aizgūstama. Tikai “tas kodekss”, ja kāds atceras tā reāli tika kaut pieminēts pāris un diezgan reti pat ne 10 gadus. JO runas par ētiku, morāli u.t.t. paceltas augstākajā līmenī tikai lika skaidrāk saskatīt, ka kāršu namiņš būvēts uz smiltīm un rezultātā ideologi izdomāja, ka “centienu par vietā” ir jāliek “cīņa pret”, lai vismaz būtu cerība pensiju sagaidīt un to kaut drusku pabaudīt.

    7. Честность и правдивость, нравственная чистота, простота и скромность в общественной и личной жизни.
    8. Взаимное уважение в семье, забота о воспитании детей.

  • > rasts 2.02.2011., 23:41
    laija ir strupceļš un bizness, varbūt vēl kas …

  • laija?lv?

    Ivar, iemetu skatienu, bet man gar to nav ne daļas. Man savs sakāmais

  • 1. Bībelē it vairāk laika gaitā izmanītā vai rediģētā teksta kā pirmavotos; latviskais tulkojums nemitīgi tiek rediģēts.
    2. Olģerts Guļāns raksta:
    Par zinātniskām varam uzskatīt tikai tās vēstures nozares, ku­ras ir vērstas uz konkrētu vēstures faktu vai laika posmu notikumu izmeklēšanu un izpēti. Tomēr nereti arī tās ir piesārņotas ar lokālpatriotismu, lokālkonfesionālismu un uz nepārbaudītām hipotēzēm balstītām koncepcijām. Patiesībā mums nākas samierināties ar to, ka realitātei atbilstoša vēstures notikumu skaidrojuma vietā mēs redzam surogātu, no kura nav iespējams izdarīt pareizus seci­nājumus un gūt mācību priekšdienām.

    Vēstures viltojumos kopš XII gadsimta ir ieinteresēta austrumu militāristu virsotne, jo tie no viņu viedokļa it kā rada tiesības uz visu slāvu zemju savākšanu viena kņaza (cara, ģenerālsekretāra, prezidenta) paspārnē – sāk, ja tu esi slāvs (vai vismaz par tādu esi nosaukts), tad tava vieta ir tikai Krievijā, un tavs pienākums ir pār­tapt par krievu, nemaz nejautājot, kāpēc tas vajadzīgs. Šāda politi­ka tēmē uz perspektīvu tālākā nākotnē – ne tikai uz Polijas, Čehi­jas, Slovākijas un citu slāvu zemju okupāciju (savākšanu) un to iedzīvotāju asimilāciju vien.

    Mūsdienu vēstures zinātne Rietumos un Austrumos ir naida un vardarbības pedagoģijas piedēklis, kurš vērsts vai nu uz jaunās pa­audzes samaitāšanu ar nacionālo vīzdegunību un starptautiskās neuzticības vairošanu, vai arī uz nepilnvērtības kompleksa iepotēšanu tās vai citas lielvalsts valdošo aprindu interesēs.

    Tās pašas Atmodas laikā mēs smējā­mies par to. ka Rubiks un citi sarkanie fašisti blefo, apgalvojot, ka uz internacistu mītiņiem esot sanākuši 10 tūkstoši, 50 tūkstoši 100 tūkstoši un vairāk piekritēju, kaut gan pat vislabāk organizētos mītiņu dokumentālajos videoierakstos bija redzami tikai 1-5 tūk­stoši klātesošo. Afēristi pazemīgi pacieta smieklus un izskatījās nožēlojami, taču turpināja melot. Kāpēc? Vienīgais loģiskais izskaidrojurns – viņi gatavoja materiālus nākotnei par lielo tautas atbalstu komunistiem, lai nākamajām paaudzēm pasniegtu falsificētu vēstu­res versiju.

    Diemžēl vēsturnieki, ja nav citu pierādījumu, tic rakstītajam un nonāk līdz pārpratumiem

    3. Faktiski par nopietnu un masveidīgu Latvijas pamatiedzīvotāju
    (latviešu vai tautu un cilšu no kurām 18.gs izveidojās latvieši – šis jautājums vismaz man patreiz ir neskaidrs; es toreiz nedzīvoju un dažādi avoti apgalvo visu ko)
    apzinātu un mērķtiecīgu tiesību atņemšanu, domāju var runāt no XV-XVI gadsimta, bet par nīdēšanu kopš XVIII gs. līdz tam jau tauta diezvai tika skaitīta par būtisku vērtību
    ————
    Man skaidrs tikai tas, ka savas darbības pēc iespējas objektīvi jādokumentē,lai vismaz pats par savu dzīvi un to vēsturi, kas attiecas uz mani tiktu skaidrībā. Protams, es ieskatos arī grāmatās par “vēsturi vispār”. Reizēm sev kaut ko noderīgu atrodu.

  • >rasts 3.02.2011., 01:02
    tiesa, nav svarīgi “kura bodītē pārdod” grāmatas “par mums”

  • > Ivar, “No Bībeles 10 baušļiem, kas arī faktiski par daudz”, nākas tev piekrist. Arī Kristus tev piekristu, jo Viņš iedeva cilvēcei divus Likumus, atstājot pirmo bausli nemainīgu: “Tev būs Dievu to Kungu…..” un kā otro Mīlestības Likumu dodot. Šie divi pārklāj absolūti visu bauslību, bet redzi arī šie divi Likumi cilvēkiem nav izpildāmi, liekas par gariem. Ja pēkšņi notiktu brīnums un šos divus Likumus sāktu visa cilvēce vienlaicīgi pildīt, 15 minūtēs mēs ieraudzītu milzīgas pārmaiņas. Bet Tu labi zini, ka tas nav reāli.
    >Rast, zinātnes sasniegumi vienmēr kalpo sabiedrības mērķiem. No sākuma izgudroja tanku un tikai pēc tam traktoru.
    > Edge, komunistu manifests protams ir vājš pakaļdarinājums Kristus mācībai, morālei. Sātans, šīs pasaules valdnieks pats neko nespēj radīt. Bet uz graušanu viņš varens. Viņš paņēma Dieva mācību, pielaboja un radīja ideoloģiju. Dievs tika izslēgts, jo Tā vietā citus dieviņus salika. Tāpēc nekas arī nesanāca. Morāles mācība nav aizstājama ar ētikas mācību. AMEN.

  • Egil,

    noteikti, ka bija labs pasūtītājs. Kurš gan Tev apgalvo, ka mūsu sabiedrībai nav problēmas? Nevajag jaukt lietas.

  • > rast, vai tad es sacīju par apgalvokumu, ka sabiedrībai nav problēmu?

  • Egīl,

    pakārtotība

  • Komunistiem bija ideja un bija morāle, pat vesels kodekss utt. un vēl dažas lietas. Tajā ziņā viņi bija čempioni!

    Ja ceļu rāda ienaidnieks, labāk maldīties, bet nekādi nepieņemt un neieklausīties ienaidnieka teiktajā? Ar tādu “šķirisko” morāli notiek visas latviešu diskusijas. Nožēlojami un aprobežoti. Komunisms joprojām dzīvs!

    Cienu ticīgus cilvēkus, bet ne liekuļus. Kristieši, vai pēc pagāniskās Jāņudienas svinēšanas jums paģiras dubultā, pērkat indulgences, izsūdzat grēkus un solaties līdz nākamai Līgodienai ni, ni? Un līdzīgām lietām? Tāpēc reizēm der palūkoties saulē un atcerēties par plankumiem!

    Ko lai dara, ja 1 bauslis, līdzīgi kā obligāta brunču valkāšana sievietēm, atpalikuši laikā? Ka pretrunā ar pastāvošajām cilvēktiesībām. Raganas vairs uz sārta necepj un baznīcas 1. bausli var arī pamainīt.

    Otras, valsts ticības ieviešanas tehniskā puse, manuprāt, ir gaužām vienkārša un sākumposmā lēta. Ideju konkurss -> tautas nobalsošana par variantiem. Vienu tādu ideju konkuram TF formulēja S. Ieviņa: “Latvija ir mūsu kopējās mājas, bet lielākā vērtība tajā – cilvēks”
    To atliek tikai svētīt, apaudzēt ar garu, uzrakstīt morāli un lai dzīvo! Veidosies kultūra un atdzims māksla! Valsts svētkos prezidenta runa iegūs citu nozīmi.
    Ja Joga ir reliģija, tad arī valstisku mudinājumu vienoties, var vērst kopējā ticībā.
    Bet Problēmas redzu pastāvošo ticību greizsirdībā. Ja nieka trejdeksnis izsauca kvēlu noliegumu, tad valstiskas vienas ticības pieņemšana radīs ievērojami lielāku pretošanos no baznīcas un ticīgo puses. Tāpēc vēlreiz atgādinu par Satversmi un par cilvēka tiesībām. Tādi uzbrukumi ir minēto tiesību un Satversmes pārkāpšana.
    Otra problēma – esošā valsts iekārta, kura nav piemērota tādam uzdevumam, un partijas. Tās, nespējot ģenerēt vēlētājus aizraujošas idejas, vēršas pie baznīcas, ticības, tās iesaista un izmanto politiskajā cīņā.

  • Par to komunistu morāli, šaubos. Kādu tur morāle? Tikai ētiskās normas. Par pirmā baušļa nomaiņu nepiekrītu, to jau nomainījā un kāds rezultāts? Par ticīgiem cilvēkiem, piekrītu, bet nevajag jaukt ticību ar fanātismu.

  • Edge 3.02.2011., 00:19
    Man likās, ka stāsts par to, kā tie 12 punkti tapa ir vērtīgāks, par to,kas toreiz tapa viena kompānijas paģiru rītā.
    ========================================================
    Tieši tā,tāpēc jau vārdiņš ”voluntārisms” arī pēc 1964.g. oktobra tika bieži piesaukts ( komēdijā Kaukāza gūstekne: – ‘Jūs uzdodat veikt nereālus uzdevumus’; ‘Tas ir, kā viņu – voluntārisms ).
    Kā Mozus saņēma 10 baušļus iekaltus akmens plāksnēs, nerakstīšu – jo galvenais jau ir īstenošanas process, sasniegtais rezultāts. Izraēlā kā nebija ilgstoša miera ķēniņa Saula Dāvida laikos, tā arī tagad nav. Taču dzīve turpinās….

  • <Indulis 3.02.2011., 19:17
    (..)
    Vienu tādu ideju konkuram TF formulēja S. Ieviņa: “Latvija ir mūsu kopējās mājas, bet lielākā vērtība tajā – cilvēks”
    To atliek tikai svētīt, apaudzēt ar garu, uzrakstīt morāli un lai dzīvo! Veidosies kultūra un atdzims māksla! Valsts svētkos prezidenta runa iegūs citu nozīmi.
    ========================================================
    'Viss ģeniālais ir tik' vienkāršs' ? – nasing spešal, tikai dzīvē bieži tādi skaisti sapņi un labi nodomi, piemēram – par 7 treknajiem gadiem beidzās…dižķibeles bedrē. Ekonomiskie un sociālie likumi ir objektīvi – tos var ignorēt vai nezināt, taču tie strādā neatkarīgi no tā, kā saucat savu iekārtu/sistēmu.
    Par padomju komunistu problēmu – savas izveidotās
    valsts sistēmas nepārzināšanu, godīgi atzinās viens no pēdējiem tās vadītājiem – visu spēcīgā KGB/VDK vadītājs J.Andropovs:'Veidojām, veidojām, bet ko esam izveidojuši, kas te īsti notiek – nesaprotam'. Traģikomiska, taču likumsakarīga situācija, kad savas sistēmas pētīšanu nepieļāva, bet turējās pie 19.gs.ideoloģijas vārdā 'marksisms'.
    Latvijā jau ar turās pie 1922.g. modernās Satversmes, turās ar visu spēku – īpaši tie/''mantīgo šķira'' (J.Peters), kas vēl divdesmit gados vēlas normāli dzīvot. Loģiska rīcība, saprotama propaganda:''Un izskatās, ka mums šobrīd nav enerģijas un potenciāla tikpat (kā pirms 20 gadiem – Edge)lielam nākamajam solim.Iespējams, tam vajadzīgi vēl 20 vai varbūt pat 50 gadi''(J.Liepnieks.27.12.2010.NRA).

  • Egīl,
    kā Tu uzskati, kāda ir plaisa starp morāli un ētiku?

  • Es tik dzirdu – cilvēki cīnās par taisnību. Par savu vai par kopēju?

  • <Indulis 3.02.2011., 19:17
    (..)
    Otra problēma – esošā valsts iekārta, kura nav piemērota tādam uzdevumam, un partijas.
    ========================================================
    Kam ir piemērota? Vienā rakstā par vienu objektīvu likumu izlasīju, kas,ņemot pēdējo divdesmit gadus notikumus Latvijā, un zināmo par Romas impēriju un notikušo ar PSRS, izraisīja pārdomas:''Pastāv nozīmīgs sociālais likums: impēriska tipa lielas valsts pastāvēšanas svarīgs nosacījums ir metropoles dominēšana par nomalēm, integrējošajam kodolam ir pirmāmkārtām jānostiprina pašam sevi.''
    Сверхобщество и процесс глобализации.
    http://gtmarket.ru/laboratory/publicdoc/2007/2490

  • Kāpēc mums vispār vajag saspringt par kaut kādām bijušām pārvaldes sistēmām, ja tās ir tik nederīgas? Grābeklis taču tāpat ir garantēts

  • <rasts
    - Ēģiptē notiekošais labs cīņas paraugs. Cilvēki cīnās par savām interesēm…..Demokrātijas indeksa palielināšana tikai palielinās haosu Ēģiptē? Es kaut kā nevaru iedomāties, kādas tādas partijas/daudzpartiju sistēma tagad būs Ēģiptē. ''Brāļi musulmaņi'' – tas ir saprotami, islama kaujinieku organizācija, bet tādi tak' kādu jēdzīgu sistēmu savā valstī diezin vai spēs izveidot. To jau Kosovas piemērs aplicina – baigais škandāls un izmeklēšana t.s.Kosovo body traffic / ķermeņu orgānu tirdzniecība tagad sāksies. Bijušie kaujinieki varenu biznesu uzsākuši…..

  • <rasts 3.02.2011., 20:56
    Kāpēc mums vispār vajag saspringt par kaut kādām bijušām pārvaldes sistēmām, ja tās ir tik nederīgas?..
    ========================================================
    Varbūt tāpēc, ka pašreizējā ir vēl neefektīvāka? Problēmas jau pašas no sevis ''neuzsūksies/neizzudīs'' – a problēmas jau divdesmit gados par nepatīkamiem ''augoņiem'' pārvērtušās, sāk niezēt tā depopulācija, emigrācija, bezdarbs, nabadzība, parādi, korupcija un noziedzība. Ai, kā sāk ''niezēt''….

  • Edge,
    zini es nepārdzīvoju, ka dzimis esmu dzīvojis padomju laikos.Man ir ko salīdzināt.
    Un kurš tad šodien ir neapmierinātais’?

  • > Edge, iesaku papētīt Bībelē jūdu vēsturiskos posmus. Tie ļoti cikliski, aptuveni 50,40 gadi. Uzplaukums mijās ar sabrukumu un dažādām likstām. Līdz sāka atcerēties ko darīja priekšgājēji. Konstatācija, ka neievēroja 1. bausli, atkāpās no sava Dieva. Ko darīja? Atgriezās un sākās uzplaukums. Labi dzīvojot parasti aizmirst kam pateikties.
    >rast, starp morāli un ētiku milzīga plaisa, tieši 1. baušļa dēļ. Palasi šo bausli rūpīgi un lūdz no Dieva apskaidrību, lai dod tev atklāsmi. Kad to saņemsi, pasaki.

  • “Mīli Dievu savu Kungu no visas savas sirds, ar visu savu prātu un ar visu savu spēku, un savu tuvāko kā sevi pašu.” – Kā var mīlēt to, ko nepazīst, nesaprot, un – galvenais – nesaņem nekādu pārliecinošu liecību no tiem, kuri saka, ka it kā pazīst?
    Vai zināt bībeli un zināt (pazīt) Dievu ir viens un tas pats?
    Kāpēc baznīca un mācītāji neapzinās, ka hierarhijas un administratīvas organizācijas ir pretrunā ar Vienīgo bausli?
    Vai tiešām mēs nevarētu vienoties par to, ka mēs esam brāļi un māsas, nevis ticīgie pēc tās vai citas konfesijas vai reliģijas?
    Tautas forums = brāļu un māsu forums. T.i., tāda vieta zem saules, kur tiek iestādītas, koptas un uzturētas “Pirmā baušļa” attiecības, vieta, kur mēs tās mācāmies un mācām viens otram caur savu meklēšanas, darīšanas un komunikācijas pieredzi un LIECĪBU viens otram par to.

  • http://www.tautasforums.lv/?p=558#more-558
    Es nevienam neuzspiežu savus baušļus, ja kāds vēlas var no manas darbošanās izlobīt un patapināt – derīga lieta, normāla tehnoloģija – “bauslis”
    Es nevienam neuzspiežu savu Vārdu – ja kāds vēlas var no manas darbošanās izlobīt un patapināt – derīga lieta, normāla tehnoloģija – “Vārds”

    Atbildes uz jautājumiem
    1. Mīlu u.t.t., ko pazīstu, to arī uzskatu par Vārdu
    2. Nē
    3. Tie, kas Skolotāja cienīgi, apzinās.
    4. Tur nav jāvienojas, pašam tas jāpieņem. Protams, ir patīkami, ja mani mīl, bet bez tā var iztikt. Svarīgi ir mīlēt.
    Par radiem latviešiem ir sakāmvārds – rads rada velns.
    Netiecos pēc daudz radiem, bet man tādi ir.
    Dievs sargi mani no draugiem, ar ienaidniekiem pats tikšu galā, tiesa tādu īstu ienaidnieku tā arī nav nācies atrast.

  • > Agnese, tu norakstīji tikai vienu daļu no pirmā baušļa. Pētī tālāk. Ja nemaldos 2. Moz gr. 20 nod. Caur Sv. Rakstiem Dievs sniedz info mums. Ticības apliecībā kristieši apliecina ticību redzamajai un neredzamajai pasaulei, kura reāli pastāv.
    Bībeli nevar tā vienkārši lasīt, tas nav iespējams. Viņā apslēptas daudz svarīgas lietas arī mūsdienām, kā arī ierakstīta nākotne.
    Pirmais Likums satur milzīgu Dieva gudrību, kuru nāktos zināt vīriem. Kas meklēs tas atradīs! Kas lūgs skaidrojumu no Dieva, tas to saņems. Lai arī Dievu neredzam, mēs nevaram noliegt Viņa esību, jo caur daudziem praviešiem Viņš atklājies. Un ne tikai caur praviešiem, bet arī caur Sv. Garu.Mēs meklējam sistēmu un nevaram atrast, bet tā ir līdzās.Dievs ir sistēmiskās kārtības Dievs. Viņš nerada haosu, haosu izraisa pats cilvēks, viņa nezināšana. To ka hiearhijas un organizācijas ir pretrunā ar Pirmo Likumu mācītāji apzinās. Tāpēc jau arī Baznīca ir atdalīta no valsts. Bet tā ir cita tēma. Es vispār negribētu TF par to runāt, jo zinu, ka tas izraisa vētru ūdens glāzē.
    Vai varat uzrakstīt vienā vai divos teikumos, kādai vajadzētu būt Latvijai? Bet ne vairāk?
    > Ivar, nesaprotu, kāpēc jāsargājas no draugiem? Ja no viņiem jāsargājas, tad taču viņi nav cienīgi būt par draugiem.
    Reiz dēls atgriežoties no ilga ceļojuma pa pasauli, lūdza tēvam, pirms ierašanās, uzaicināt draugus. Saklāt svētku galdus, pasūtīt mūziku. Atgriežoties mājās dēls sastapa tikai pāris draugu sēžot pie bagātīgi klāta galda. Dēls jautāja, kāpēc tēvs neizpildīja viņa lūgumu, bet tēvs atbildēja, ka viņš visu izpildīja, kā dēls bija lūdzis, tikai bija pateicis vienu piebildi, ka dēlam ļoti smagi gājis un nonācis lielās problēmās. Priekos draugu netrūkst, bet bēdās atnāk tie patiesākie.

  • Egils: “Par to komunistu morāli, šaubos. Kādu tur morāle? Tikai ētiskās normas.”

    -morālā izvēle, morālā stimulēšana, morāle, morāles norma, morāles principi, morāle un politika, morāle un zinātne, morāles kodekss … par to rakstīja un to pētīja komunisti.
    Morāles pastāvēšanu nosaka idejas esamība, tikai tāpēc šodien nav morāles, to aizstāj ētika. Arī kultūra neeksistē. To aizstāj kičs vai ar kultūru tiek apzīmēta kultūras vēsture.
    Kultūra ir mākslas sintēze, bet māksla pretstata labo – ļaunajam, pareizo – nepareizajam. Mums nav šo jēdzienu un idejas trūkums sabiedrību degradē un noplicina.

    Egils: “Par pirmā baušļa nomaiņu nepiekrītu, to jau nomainījā un kāds rezultāts?”

    Cilvēka tiesības, vēl vairāk – cilvēka pamattiesības nevar atļauties ignorēt neviens! Ja tāda dogmatiska nostāja vērojama kādā organizētā sabiedrības grupā, ticībā, tad pārējā sabiedrība to vienkārši aizliedz, non grata!

    Edge: “Latvijā jau ar turās pie 1922.g. modernās Satversmes …”

    Nevienam nav skaidrs, kur “turās”. Sabiedrībā nav garīgās domas. Par “garīgo domu” šobrīd dēvē žurnālista interpretāciju par valsts vīra pēdējiem vārdiem steidzīgā ceļā uz WC.

  • >>> EgilsR “… uzrakstīt vienā vai divos teikumos, kādai vajadzētu būt Latvijai?”
    LATVIJAI VAJADZĒTU BŪT DZIRDĪGĀKAI un REDZĪGĀKAI(nevis “tiem ir acis, lai redzētu, bet tie neredz, tiem ir ausis, lai dzirdētu, bet tie nedzird”), GUDRĀKAI (“gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži”).
    Latvijai jābūt patstāvīgai, bet patstāvību var pa īstam iegūt, tikai īstenojot savi sūtību pasaulē. Ja Latvijai jābūt tāpēc, ka tā ir LATVJA (nevis tāpēc, ka divreiz simts gados lielās valstis drusku uzspēlē “brīvlaišanas drāmu”), tad tas nozīmē, ka Latvijai ir savs uzdevums vēsturē. (Man ir aizdomas, ka šis uzdevums ir saistīts ar “lāsta noņemšanu/atkodēšanu/ sistēmas kļūdas atklāšanu”, par ko rakstīju vienā vietā agrāk.)
    ***
    Piekrītu, ka nevajag tērēt laiku un spēkus visādām “vētrām ūdens glāzē”, bet tam, lai lai radītu īstu vētru, kas aizmēž visas ilūzijas.

  • “LATVIJAI VAJADZĒTU BŪT DZIRDĪGĀKAI un REDZĪGĀKAI”,” GUDRĀKAI. ”
    >Agnese, ” (Man ir aizdomas, ka šis uzdevums ir saistīts ar “lāsta noņemšanu/atkodēšanu/ sistēmas kļūdas atklāšanu”, par ko rakstīju vienā vietā agrāk.)” ”
    _______________________________________________________
    KO VĒL KĀDS PIEDĀVĀS?
    > Induli, cilvēku tiesības, kas tās tādas? Visupirms zinu, ka jābūt pienākumiem, lai iemantotu tiesības.
    Raksti par cilvēku pienākumiem, pamatpienākumiem.

  • >>> EgilsR
    “Ko vēl kāds piedāvās”
    Bet vai tu vēlies palīdzēt? Kādi ir tavi JAUTĀJUMI?
    “Raksti par cilvēku pienākumiem, pamatpienākumiem.”
    PAMATpienākums? “Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to KOPTU un SARGĀTU.”
    T.s. “bauslība” ir mācība par LIKUMU – bet vai mēs to saprotam? Mēs domājam, ka tās ir dogmas, kuras vajag citēt, atkārtot un iekalt. Bet gars ir dzīvs, gars darbojas un liecina, sasniedz visus cilvēkus, mums tikai jāsaprot, KAS mums tiek teikts un atklāts, šodien – vēl vairāk nekā Mozus laikos, praviešu laikos,Jēzus laikos. Tāpēc arī ir svarīgi saprast, ka PAMATU PAMATS ir noteiktu ATTIECĪBU LIKUMS. Pirmsjēzus sistēmā šis likums bija “Ko sēsi, to pļausi” likums. Laba un ļauna atzīšanas (diferencēšanas, šķirošanas>>>hierarhijas) likums. Pēc Jēzus – sava tuvākā mīlestības, t.i. žēlastības, līdzjutības, piedošanas un vainu nolīdzināšanas likums, kurā saņemta kopā visa iepriekšējā t.s. “bauslība” (visu pirmsKristus normatīvo aktu kopums, ja tā var teikt). Jēzus pēdējie vārdi bija “viss ir piepildīts!” (oriģ.valodā lietots vārds, kas apzīmē PARĀDU SARAKSTA DZĒŠANU).
    Es baidos, ka mums palicis ļoti maz laika, lai to beidzot saprastu un pieņemtu.
    Un ja nu tas patiešām ir ATVIJAS uzdevums pasaulē?

  • >>> EgilsR
    “Ko vēl kāds piedāvās”
    Bet vai tu vēlies palīdzēt? Kādi ir tavi JAUTĀJUMI?
    “Raksti par cilvēku pienākumiem, pamatpienākumiem.”
    PAMATpienākums? “Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to KOPTU un SARGĀTU.”
    T.s. “bauslība” ir mācība par LIKUMU – bet vai mēs to saprotam? Mēs domājam, ka tās ir dogmas, kuras vajag citēt, atkārtot un iekalt. Bet gars ir dzīvs, gars darbojas un liecina, sasniedz visus cilvēkus, mums tikai jāsaprot, KAS mums tiek teikts un atklāts, šodien – vēl vairāk nekā Mozus laikos, praviešu laikos,Jēzus laikos. Tāpēc arī ir svarīgi saprast, ka PAMATU PAMATS ir noteiktu ATTIECĪBU LIKUMS. Pirmsjēzus sistēmā šis likums bija “Ko sēsi, to pļausi” likums. Laba un ļauna atzīšanas (diferencēšanas, šķirošanas>>>hierarhijas) likums. Pēc Jēzus – sava tuvākā mīlestības, (oriģ.val. šī vārda nozīme ir žēlastība, līdzjutība, piedošanas un izlīdzināšanās/vainas nolīdzināšana)likums, kurā saņemta kopā visa iepriekšējā t.s. “bauslība” (visu pirmsKristus normatīvo aktu kopums, ja tā var teikt). Jēzus pēdējie vārdi bija “viss ir piepildīts!” (oriģ.valodā lietots vārds, kas apzīmē PARĀDU SARAKSTA DZĒŠANU).
    Es baidos, ka mums palicis ļoti maz laika, lai to beidzot saprastu un pieņemtu.
    Un ja nu tas patiešām ir LATVIJAS uzdevums pasaulē?

  • http://kobtv.narod.ru/documental/lingvisticheskaya-genetika-i-pedagogika.html
    VISS dzīvais ir teksti – burtiski
    Tas liek savādāk , pavisam savādāk, paskatīties uz tekstu:
    un iesākuma bija Vārds

  • > Agnese, “Koptu un sargātu!” Tas bija Ēdenē, no kuras cilvēks tika izraidīts. Ko mums vajadzētu atjaunot, lai sāktu to kopt un sargāt? Cik būtu tādu, kas to vēlētos?
    Jēzus dzēsa parādu. Tev taisnība, par visiem, daudziem tā liekas, bet vai tā ir? Vai visi var pretendēt uz tiesībām, bez pienākumiem saņemt šo žēlsirdības dāvanu? Tāpat bez darba, man pienākas!
    Redzu, ka tev ir īpaša nojausma par Latviju vai padalīsies ar atklāsmi?

  • “Ēdene” nekad nebeidzas, Egil! “Ēdene” nozīmē cilvēka vienotību ar Radītāju, un caur Jēzu mēs visi esam pievienoti atpakaļ. Viss atkarīgs no tā, vai mēs beidzot ieraudzīsim, sapratīsim. Vai ļausim, lai dzīvais Dieva gars raksta savu Vārdu uz mūsu sirds plāksnēm, nevis akmens vai papīra. Vai beidzot kļūsim ticīgi un pieņemsim, ka Dieva valstība ir mūsu vidū, nevis kaut kur citur? KAS mūsu prātos, mūsu uztverē ir tas, kas traucē atmosties?
    “Vai visi var pretendēt uz tiesībām…” – Egil, tu taču saproti, ka nekādu ierobežojumu nav, izņemot tos, kurus mēs paši uzliekam vai tos, kuri mums iekodēti, ieprogrammēti? Jēzus neuzlika nekādus nosacījumus savai dāvanai. “…pienākumiem saņemt šo žēlsirdības dāvanu” – dāvanu DRĪKST nepieņemt. Tā ir dāvanas būtība. Ar to jau arī “derība” atšķiras no jebkura cita veida “līguma”, kur abām pusēm ir pienākumi. derība nozīmē, ka Dievs apsola uz mūžīgiem laikiem, vienpusēji, bez jebkādiem nosacījumiem – “jo Viņš nevar pats sevi noliegt”. “…bez darba, man pienākas” – Jēžus NAV teicis, ka mums jāstrādā un jāpūlas, lai saņemtu to, ko viņš mums dāvā. Viņš tikai mācīja SASKATĪT, SAKLAUSĪT, SAPRAST. Viņš teica, ka ir tikai VIENS mācītājs. Viņš teica, ka jābūt kā bērniem – t.i., jāpieķeras, jāpēta, jāinteresējas, jāmeklē, jāpriecājas par atklāto, jābūt zinātkāriem un radošiem. Smagais darbs, nopelnīšana – tas ir uzliktais lāsts (“vaiga sviedros tev būs savu maizi pelnīt”). Īsts darbs ir LABPRĀTĪGS darbs. Mums ir LAIKS saprast, ka viss tas stāsts, par ko ir lielā, it kā (gadu tūkstošiem ilgi) noslēpumainā Grāmata, ir patiešām par BRĪVĪBU. Un jāpieņem viss savā saprašanā pilnā mērā. Kā Dieva skola, ceļš uz brīvību, uz prāta (dvēseles) atmodu.
    Paldies par uzaicinājumu padalīties!
    Es tālāk iekopēšu vairākās daļās savu nepabeigto pētījumu. Lūdzu pacietību un mieru!
    Saucas: “Sākums. Stāsta par Kainu un Ābelu.”

  • Sākums. Stāsts par Kainu un Ābelu.

    Kādā valodā runāt par to, kas mēs esam?
    Jā, jautājums nav par to, kas mēs esam, bet tieši tāds – kādā valodā par to runāt?
    Jautāt „Kas mēs (es) esam (esmu)?” ir tas pats, kas sastāties ap milzumlielu „ziloni” (pasauli) un aprakstīt savas pieredzes mazo gabaliņu, – mēs iegūsim strīdus un viedokļu sacensības, nevis saprašanos.
    Toties uzdodot jautājumu „Kādā valodā runāt par to, kas mēs esam?”, mēs meklēsim kopīgu pamatu, t.i., saprašanos. Pamats ir tēlu valoda. Jebkura valoda kā zīmju sistēma simboliskā veidā atklāj attiecības un sakarības esības dažādo aspektu starpā, veidojot noteiktu apjēdzamu veselumu. Tomēr tēlu valodai ir divas būtiskas priekšrocības saprašanās pamata nodrošināšanā – pirmkārt, tā ir daudz mazākā mērā (ja vispār) atkarīga no tiem kultūras un reliģiskajiem ierobežojumiem, kurus uzliek dabiskās verbālās valodas. Otrkārt, tēlu valoda daudz lielākā mērā atklāj nekā apraksta, rada, nevis sašķeļ. Tēlainā uztvere ir simultāna (tēls uzreiz tiek uztverts kā veselums), nevis sukcesīva (kad veseluma elementi vispirms seko noteiktā secībā, pakāpeniski, izraisot visādas starpinterpretācijas vēstījuma nodošanas laikā un izsaucot atbildes uz nepilnīgi noraidītu vēstījumu).

    „Dievs” ir vārds, lai apzīmētu cilvēku sugas intuitīvo nojēgu par mūsu kopīgo izcelsmi, kopīgām saknēm un kaut kādā veidā mūžīgu kopīgu esību. Pat mazs bērns intuitīvi nojauš kopveselumu, jo atskaites punkts ir viņš pats.

    Tēlu valoda, kura izmanto verbālu formu, ir īpašs izaicinājums saprašanai. Piem., Bībeles teksts, – to var uztvert priekšmetiski un faktoloģiski (šajā nozīmē daži cilvēki to mēdz saukt arī par „ebreju tautas vēsturi/reliģiju”, kurš tātad uz citiem neattiecas). Un to var uztvert arī metodoloģiski – kā universālu zīmju sistēmu, kultūras kodu, kurš ietver un atspoguļo visu esības spēku invariantās (nemainīgās) attiecības.

    „Iesākumā Dievs radīja…” nozīmē tieši to pašu, ko „Iesākumā bija vārds un vārds bija pie dieva, un vārds bija dievs”. Tā ir VALODA, kurā runāt par kopīgo, būtisko, mūžīgo. Lai pasvītrotu to, ka šis teksts tiek rakstīts kā metodoloģisks, nevis faktoloģisks, turpmāk vārds „dievs” netiks rakstīts ar lielo burtu (izņemot, protams, tiešas atsauces un citātus no pirmteksta).

  • Ja mēs savstarpējā saskarsmē un kultūras tekstu uztverē vairāk uzmanības pievērsīsim tam, KĀ (kādā veidā, kādā valodā, kādās formās) notiek komunikācija, nevis KAS tiek noraidīts (komunicēts), tad mēs sevi atprogrammēsim no reaktīvās domāšanas lāsta (nolemtības). Citiem vārdiem sakot, mēs būsim brīvi attiecībā uz šo „kas”, jo esības statusu pārvaldīs nevis tas, kurš noraida (informāciju, vēstījumu), bet tas, kurš saņem (uztver, interpretē un saprot). Iespēt domāt proaktīvi – par to, kas vēl nav noticis pirms attiecīgās domas, bet izšķiras šīs domas laikā – tas ir tas izaicinājums, kurš, pēc manām domām, pilnībā atbilst Labās Vēsts apsolījumam: „jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”

    Citiem vārdiem sakot, mans pieļāvums un hipotēze ir tāda, ka JAUTĀJUMI ATBRĪVO, bet atbildes (formulas, dogmas, standarti un normas) sasaista. Programmas, kuras mūs sasaista, ir jāpārvērš jautājumos. Domāšanas pamatprogrammas, civilizācijas bāzes programmas („kultūras kodi”), sistēmintegrējošās nozīmes un jēgas, cilvēces kopaziņas atslēgas elementi – vienalga, kā mēs to visu nosauktu, bet ir lietas, kuras nevar ne izsvītrot, ne sadedzināt, ne citādi iznīcināt (ja nu vienīgi pilnīgi iznīcinot atmiņu kā tādu). Domāju, ka vēsture liecina par to, ka pārprogrammēt arī nevar, pie katra mēģinājuma atkal un atkal izrādās, ka radies vēl viens kārtējais tās pašas bāzes programmas variants. Pārprogrammēt nevar, taču var PĀRVĒRST, izmantojot tēlu valodu. Atšķirība ir tieši valodā – sākotnējās programmas kā tādas vienmēr ir sukcesīvu (savstarpēji secīgu, viena otrai sekojošu) zīmju valodā tapušas (savādāk nevar būt, tā ir vēsturiskā procesa būtība). Tāpēc šī civilizācijas ieprogrammētība tiek tekstuāli apzināta kā dažāda veida mācības, ideoloģijas, dogmatika, faktoloģija. Turpretī saprašanas process ir simultāns (nozīmju vienlaicīga, momentāna saistīšanās vēstījumā, jaunā jēgā). Pa īstam cilvēks zina nevis tad, kad kaut ko „zina”, bet tad, kad saprot. Tātad atbrīvošanos no ieprogrammētības nevar dot dažādu mācību sacensība principā. Turpretī PĀRVĒRŠANAS uzdevums ir uzdevums ietvert PILNĪGI VISUS „vecā stāsta” elementus „jaunā stāstā” – stāstā ar jēgu un garšu (baudāmā, izjūtamā, piedzīvojamā) Nosacīti var teikt tā, ka „vecais stāsts” ir programma ar atvērtu galu, bet noslēgtu sākumu (reaktīvā domāšana). „Jaunais stāsts” sākas no gala un atstāj vaļā sākumu (proaktīvais analogs). Nekas netiek atsviests no vecā stāsta. Nepaliek vietas konkurencei un ideoloģiju, mācību jeb dogmu cīņai vai sacensībai par to, kurš pareizāks.

    Tālāk sekos vairāki mazi VALODAS vingrinājumi, vienas iespējamās programmas iespējamas pārvēršanas epizodes, ņemot par pamatu vienu no kultūrā pazīstamākajiem supertekstiem, sauktu par Bībeli. (Paļaujoties uz to, ka šis teksts ir augstākajā mērā atpazīstams R civilizācijā, centīšos pēc iespējas izvairīties no gariem un pilnīgiem citātiem, operējot ar visu kontekstu, jo tekstuālo atbilstību katrs pats var viegli pārbaudīt).

  • Iesāksim ar dažiem interesantiem jautājumiem. Pēc tam paskatīsimies, vai un kā šie jautājumi būs izmainījuši mūsu uztveri un saprašanu.
    * * *

    - No kurienes radās „čūska”? Ir pieņemts uzskatīt, ka čūska pavedināja cilvēku uz grēku, un ja „grēks” ir kaut kas, ko mēs atzīstam par sliktu, tad jau „pavedināšana” uz to arī ir slikta (3.nod.). Bet kā tas saskan ar pirmajās divās nodaļās pausto, ka visu radīto bija radījis Dievs un viss radītais bija atzīts par labu? Jā, kā tad tur īstenībā stāv rakstīts? – „Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: „Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?”” >>> 1) „viltīgs” un „ļauns, samaitāts” nav viens un tas pats; 2) čūskas parādīšanās radīšanas stāstā saistīta ar pirmā pasaulē jautājuma parādīšanos.
    - Vai visu to „aizliegtā augļa” baudīšanas procedūru Dievs nosauc par grēku? Mēs zinām, ka cilvēks sajutās kails, paslēpās krūmos, tad nāca Dievs un …. jā, un kas tad tur īstenībā notika? – „Un Dievs tas Kungs sauca Ādamu, sacīdams: „Kur tu esi?” Tas atbildēja: „Es dzirdēju tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.” Bet Viņš sacīja: „Kas tev ir sacījis, ka tu esi kails? Tu taču nebūsi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?”” Tātad pirmā jautātāja bija čūska, bet tālāk nāk Dievs un arī jautā. Cilvēks šo jautājumu uztver (izjūt) kā pārmetumu, apsūdzību, draudu, un tūlīt sāk taisnoties, apsūdzot pretī gan sievu, gan pašu Dievu: „Un cilvēks sacīja: „Sieva, ko tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” Un Dievs tas Kungs sacīja sievai: „Ko tu esi darījusi?” Un sieva sacīja: „Čūska mani pievīla, un es ēdu.”” Vai cilvēks meloja? Nē. Tikai apsūdzēja. Vai Dievs kaut ko saka par „grēku”? Nē, šis vārds neparādās trešajā nodaļā vispār – visa t.s. „nolādēšana un izraidīšana” notiek kā stāsts par to, kā šis pirmais apsūdzības akts, kas radās par atbildi uz pirmajiem pasaulē Dieva jautājumiem cilvēkam, momentā radīja arvien jaunas savstarpējas apsūdzības, līdzīgi kā pieaug sniega pika, no kalna veļoties.

  • - Bet kas tad ir „grēks”? Kad un kur parādās šis vārds? Ceturtajā nodaļā ir stāsts par to, ka Ādams „atzina” savu sievu, un viņa dzemdēja viņam dēlu Kainu un pēc tam – otru dēlu Ābelu. Un pēc kāda laika gan viens, gan otrs „nesa upuri tam Kungam”, un Ābela upuri Dievs uzlūkoja „ar labpatiku”, bet „Kainu un viņa dāvanas Dievs neievēroja”. Un te tūlīt arī parādīsies tas „grēks”: „Tad Kains iedegās bardzībā un viņa vaigs raudzījās nikni. Tad Dievs sacīja Kainam: „Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!”” Pievērsiet uzmanību – Kains vēl nebija noslepkavojis savu brāli, bet Dievs jau saka „ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā…” >>> Grēks nav izdarītā rezultāts, bet NODOMS, sirds tieksme, motīvs (varētu arī teikt – mūsu prātos ieliktā „programma”, kas nosaka noteiktu seku neizbēgamību, pat ja mums pašiem liekas, ka viss ir kārtībā).
    - Kad esam tikuši kaut cik skaidrībā par „grēku”, paskatīsimies atpakaļ uz to „čūsku” – vai mums ir pamats apgalvot, ka čūskas nodoms, nolūks, mērķis bija cilvēku pazudināt??? Lūk, šeit jau sākas tas interesantākais – NĒ, nav tāda pamata. Mēs varam izsekot katru teksta detaļu tik smalki kā zem mikroskopa un mēģināt atrast pamatojumu čūskas ļaunajam nodomam, tātad tam, ka čūska vainīga (kā teica Ieva), bet mēs to neatradīsim.
    - Nu, bet tad viss paliek tikai neskaidrāks – KO tad čūska darīja, ko viņa gribēja? KĀPĒC viņa vispār nāca un JAUTĀJA, un kāpēc ar šo „liktenīgo” jautājumu sākās tik sarežģīti un ilgi notikumi – visas tās „labā” un „ļaunā” cīņas, kuras pletās plašumā cauri visai tekstā atspoguļotajai vēsturei, līdz kamēr noveda pie „labā” „uzvaras” „Jēzū Kristū”? Mēs jau noskaidrojām, ka sieva bija tā, kura apsūdzēja čūsku, – kas tad tur starp viņām īstenībā notika, ko mums teksts par to saka? – „Sieva teica čūskai: „Mums ir atļauts ēst no visiem dārza koku augļiem, bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tiem jums nebūs ēst nedz tos aiztikt, citādi jūs mirsiet.” Tad čūska teica sievai: „Jūs nemirsiet vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.”” Šeit mums jābūt ļoti uzmanīgiem, tā it kā mēs pacietīgi grozītu mikroskopa lēcas, kamēr ieraudzīsim pavisam skaidru bildi.
    - Jautājums būtu šāds: vai sievai bija pamats teikt Dievam, ka „čūska” viņu „pievīla”? Vai arī šī sievas izteiktā apsūdzība čūskai ir tikai reakcija uz Ādama izteikto apsūdzību viņai pašai (vainas novelšana vienam uz otru)? Tātad čūska teica sievai Jūs nemirsiet vis, bet zināsiet, kas ļauns un kas labs, – un vai tad tālākie notikumi tieši to arī neapstiprina? Cilvēks saprata, ka kaut kas nav kārtībā, nobijās, noslēpās krūmos… – līdz tam jau nekā ļauna tajā radītajā pasaulē nebija, viss radītais bija savstarpējā saskaņā un saskaņā ar pašu radītāju. Cilvēks nenomira, bet iepazina duālu realitāti – līdz tam veselā pasaule sašķēlās „labajā” un „ļaunajā”. Vai pirms tam sieva varēja baidīties no tā, ka Dievs teicis, lai neēd, jo tad viņi miršot? Nē, jo tādu realitātēs kā „miršana” tajā pasaulē nebija. Tātad Ieva čūskai tikai kā tāds „ieprogrammēts robots” atbildēja pareizo frāzi – mēs no tā koka neēdam tāpēc, ka Dievs aizliedzis, jo citādi notikšot tas un tas – kas? Kaut kas! – jo pateikt, ka tad mēs mirsim nozīmēja nepateikt neko, jo tādas realitātes tajā brīdī vēl vispār nebija.
    - Nu, tiktāl skaidrs. Bet kas tad tādā gadījumā bija ar tiem diviem kokiem? Kas tie par kokiem, kāpēc Dievs tādus radīja, kāpēc tie bija vajadzīgi? Ja Dievs bija radījis visu labu, un ielika šos divus kokus un aizliedza no tiem ēst – vai tas nozīmē, ka tajos kokos tomēr bija apslēpts kaut kāds ļaunums (tātad tomēr ne viss bija labs?)? Tagad, kad esam apguvuši rīkošanos ar to mūsu „mikroskopu”, skaidru bildi var ātri dabūt gatavu – tātad iznāk, ka viss bija radīts labs, bet ĻAUNĀ IESPĒJAMĪBA BIJA DAĻA NO VISA APTVEROŠĀ LABUMA? >>> Ļaunais nebija radīts, bet bija radīts nosacījums, pie kura ļaunajam bija jārodas pašam no sevis. Un šis nosacījums bija labs un vajadzīgs (jo teikts taču, ka VISS bija labs). Un tas jau ir patiešām interesants uzdevums izpētei, vai ne?

  • - Īstais izaicinājums sapratnei ir par “Dieva vainu”. Skola = Mīlestība. Brīvība un piedošanas labprātība. Vainas izpirkšana, parāda dzēšana, tātad – izslēgšana no cilvēku pasaules, jauna algoritma (bez-vainas, bez-upura)izveidošana SA=Darbībā (līdz-darbojoties cilvēkam un dievam, tādējādi ATJAUNOJOT veselumu, nesašķeltu kopību). >>> Visaptverošais jēgveidojošais konteksts nav „grēks” (reliģijas līmenis) vai „(izredzētā) tauta” (vēsturiskais aspekts/līmenis), bet „SKOLA” (konceptuālais, metodoloģiskais līmenis).
    - Tātad LIELAIS JAUTĀJUMS: Kādu „upuri” vajadzēja nest Kainam un Ābelam, lai slepkavības nebūtu un lai, Grāmatas ceturtajai nodaļai beidzoties, abi varoņi būtu dzīvi? (Un mēs – līdz ar viņiem!)

  • Kāda, manuprāt, ir Latvijas sistēmveidojošā jēga un misija?
    Jānis Cimze, kas ievērojami pārveidoja Latviju un Igauniju – seno Livoniju, kur ilgstoši bija saglabājušies reāli brīvi cilvēki – bija gan labs skolnieks (visu mūžu), gan mūziķis un mūzikas pedagogs, gan dārznieks(pavisam burtiski). Kas trūkst – cieņas(un nevis trīcēšanas un drebēšanas) pret skaitli un eksaktu pieeju. Rīkoties (rāmi, kā tas TE ir dabiski un nevienam nav jāmāca). Pret Vārdu un vārdiem mums te ir pietiekama cieņa, pret zemi arī.

  • Dānija. Kas ir pamātā šis valsts eksistencei?
    Dzejnieks,filozofs,teologs,pedagogs Nikolajs Frederiks Severīns Gruntvigs (1783-1872).”Maza tauta var kļūt dieva izredzēto tikai tad,kad iet pareizu ceļu” N.F.S.Gruntvigs.
    Pievērsiet uzmanību vārdam “iet”.
    N.F.S.Gruntviga teorijas pamatā bija uz to brīdi neizglītotās dāņu tautas vispusīgās izglītības celšana.
    Šeit neiet runa par labu ekonomistu,IT speciālistu, mediķu skološanu. Runa iet par zināšanām, kas zvēru izveido par cilvēku.
    Trīsdesmit spieķu saistīti vienā rumbā,
    Ratu vieglumu nosaka tukšums starp tiem.
    Podnieki mīca mālu, lai veidotu traukus,
    Lietojams tikai trauku iedobums.
    Namdariem,ceļot māju, jāatstāj logi un durvis,
    Tikai mājas iekšējais tukšums ir apdzīvojams.
    Esamība ir manta, bet lieto neesamību. Laodzi.
    Tā lūk ekonomika,IT zinātnes,medicīna utt. ir tikai manta. Eksistē zināšanas kas atļauj saprast neesamību. Starp citu, jo lielāks ateists vai pašreizējā cilvēku izpratnē “neveiksminieks” var veiksmigāk šis zināšanas saprast un apgūt.
    Gruntviga Tautas skolas. Skolas, kur mācās gan skolotājs, gan skolnieks.
    Jā kādam ir informāciju par Dāņu kooperācijas sistēmu 1900 gados un vēlāk, lūdzu rakstiet guntarsloba@gmail.com

  • > Agnese, jāņem vērā, ka Genesis ir mitoloģisks vēstījums, par radīšanu.Senos šumeru rakstos un atrastajās zīmēs redzama aina no Ēdenes dārza, kur attēlots aprakstītais.
    Pie kam no Rakstiem izriet, ka cilvēks tiek ielikts Ēdenes dārzā. No tā izriet, ka cilvēks top radīts citos apstākļos. Cilvēks saņēma konkrētu uzdevumu, kopt un sargāt. Pie kam Ādams saņēma tieši no Dieva brīdinājumu, ka no labā un ļaunā atzīšanas koka viņam nebūs ēst. Mirdams, mirsi! Tas nozīmē, ka pārkāpjot liegumu, cilvēks zaudēs sev piešķirto imunitāti. No tā izriet, ka pirms tam viņam piešķirta mūžība un viņš varēja baudīt mūžības koka augļus..
    Vai uz to brīdi pastāvēja ļaunums? Mēs lasām, ka viss bija labs, ko Dievs radījis. Kaut kas neklapē. Kur slēpjas nezināmais? Iespējams ka Dievs nevēlējās cilvēkiem kaut ko atklāt pirms laika? Pie kam interesanti, ka Dievs visiem lauku zvēriem lika iet pie Ādama, vērodams, kādā vārdā viņš tos nosauks. Tas liecina, par viņa intelektu, jo starp nosauktiem viņš neatrod sev palīgu, kas viņam atbilstu. 3. nodaļā mēs iepazīstamies ar tevis minēto notikumu. Čūska kārdina Ievu. Kas bija čūska? Rāpulis, kuram jāpaklausa cilvēkam, bet notiek otrādi. Tagad ieskaties Jāņa Atklāsmes grāmatas 12. nodaļas 7,8,9, pantos. Vai redzi atslēgu, tam, kas notika pirms Ēdenes? Tas atklāj to, ka ļaunums jau bija virs Zemes. Pie kam Genesis gr. 15. pantā Dievs norāda sātana garam, kas bija iemājojis čūskā tā beigu scenāriju. Pirmā zīme par Jēzus lomu.
    Pie kam Ādams pārkāpa aizliegumu, kuru bija saņēmis pirmais, tieši no Dieva bez starpnieka. Ieva zināja par koku no Ādama. Dzirdot Dieva balsi viņi paslēpās, jo juta vainu, neizpildīja aizliegumu. Pie kam savu vainu cilvēks uzgrūda sievai un tā tālāk čūskai. Jau aptraipīti ar ļaunumu un nepaklausību viņi tiek sodīti. Viņiem bija tikai no viena koka aizliegts augļus baudīt. Pirms tam viņi varēja baudīt dzīvības koka augļus, bet tagad, lai viņi neatgūtu bez izpirkuma mūžību, viņiem Ēdene jāpamet. Caur Ādamu pasaulē ienāk grēks. Ādams bija pirmais un Kristus pēdējais Ādams, caur kuru tiem, kas patiesā ticībā ir iespējas atjaunot attiecības ar Dievu pilnībā. Bet ceļš nav viegls, kā Tu raksti. Lai garā pieaugtu pie tā jāstrādā smagi. Mēs varam mānīt sevi, bet ne Dievu. Mūsu racionālais prāts traucē atjaunot attiecības, tas taisni padziļina atkrišanas plaisu Un tas redzams ne tikai sekulārajā pasaulē, bet arī Kristīgā Baznīcā.

  • Mīļais (brāli) Egil,
    saki, lūdzu, ko tu īsti gribēji teikt?
    Kas tev ir ĪSTI svarīgi?
    Tu taču neesi farizejs un rakstu mācītājs, vai ne?
    Nu protams, ka neesi. Ne vergs un ne vagars.
    Tad kāpēc tu sev netici un citus līdz ar sevi velc iekšā tajā scenārijā?
    Kāpēc tu netici, ka tu esi tu, ka TU ESI?
    KO tu APLIECINI?
    Vai tiešām tu tik ļoti mokies ar to, ka vēlies būt noderīgs un nekādi nespēj?
    Tas nekas. Pietiek tikai ar vienu mazu, vismazāko gaismas stariņu, patiesībā pietiek ar vienu “fotonu”, un tev ir vairāk par to, tev ir tik, cik vajag, tikai, lūdzu, neslēp sveci zem pūra!
    Kas tev ir LAIKS?
    Varbūt tu joprojām dzīvo tajā laikā, kur “savs laiks akmeņus mest”, bet es – tajā, kur “savs laiks tos salasīt”? Tā vismaz izskatās.
    Toties ES ESMU droša, ka mēs to “bildi” ar tiem “kokiem un čūsku” esam fiksējuši dažādos laikos.
    Redzi, es dzīvoju laikā, kurā tas “sievas dzimums”, kurš “sadragās” TO “galvu”, ir JAU dzimis.
    Vai tu zini, KĀDĀ laikā dzīvo tu?
    Vai tu pats saproti, ko tu dari, norādīdams uz TIEM atkl.grām.pantiem? Tu slikti izlasīji un nesaprati, ar KĀDU tekstu tev TE ir darīšana, tāpēc es atkārtoju:
    “Nosacīti var teikt tā, ka „vecais stāsts” ir programma ar atvērtu galu, bet noslēgtu sākumu (reaktīvā domāšana). „Jaunais stāsts” sākas no gala un atstāj vaļā sākumu (proaktīvais analogs). Nekas netiek atsviests no vecā stāsta. Nepaliek vietas konkurencei un ideoloģiju, mācību jeb dogmu cīņai vai sacensībai par to, kurš pareizāks”"
    Ir teikts: “bet tu viņam iekodīsi papēdī”…
    Īsi sakot, Egil, ja tu domā, ka tev te darīšana ar klausītājiem , kuri sēž baznīcu solos un snauž vai dreb, tad atmosties un skati patiESĪBU! “No SIRDS pilnības mute runā”.
    Tu pats sevi atmaskoji.
    Bet tas arī ir LABĀKAIS, kas ŠEIT varēja notikt.
    Tevis paša dēļ.
    JO: atpakaļCEĻĀ pie “dzīvības” koka ir tikai viens šķērslis, kas sargā to mūsu pašu labā, un tas ir…
    Ir viens mazs noslēpums, un es labprāt padalītos ar tevi, tikai baidos, ka tu vēl neesi tapis par tik mazu kā tas BĒRNS, lai ieietu “debesu valstībā”. Un SKOLA tevi neinteresē, tur tas “āķis”…. vismaz ne “skola” kā “iešana uz brīvību”, ja nu vienīgi kā vieta, kur var RUNĀT PAR brīvību. Mūžīgais elitārisma un hierarhijas triumfs. Tev ir pārāk daudz atbilžu un pārāk maz jautājumu, lai tu varētu LIECINĀT par TO dzīvību.
    Tā ka TAM sargam tu ŠO programmu nevari iznest cauri, Egil. Tā ir tikai labs pakaļdarinājums. Man žēl.
    SĀC no sākuma, SĀKUMS ir atvērts.
    Tātad: “KĀDU „upuri” vajadzēja nest Kainam un Ābelam, lai slepkavības nebūtu un lai, Grāmatas ceturtajai nodaļai beidzoties, abi varoņi būtu dzīvi? (Un mēs – līdz ar viņiem!)”

  • Es, Dievs, nemāku,
    Jēruļi, kazuļi,————

    STOP—————-STOP————-STOP

  • DIEVS= SATANA= DIABOLO= VELNS=SELO=ZELO=ZLO= NEGATIVS=ЗЛО;SЕЛО=AMEN=OMEN=TETRAGRAMATON= UTT

    JUS KA LATVIETIS KO VEL NEZINIET PAR PAMAT PANTEONU AR 108 DIEVISKO NOSAUKUMU PAREIZO NOSAUKUMU

    MOSTIES

  • Edge,
    zini es nepārdzīvoju, ka dzimis esmu dzīvojis padomju laikos.Man ir ko salīdzināt.
    Un kurš tad šodien ir neapmierinātais’?

    STOP

    STOP

    STOP

    JUMS IR KERMENIS PAGAJUSA DZIVE BIJ ARI

    SAPROTIET?

  • > Agnese, katrs mēs raugāmies uz vienu namu, tikai no savas puses.
    Tu jautā kādu upuri vajadzēja nest Kainam un Ābelam. Redzi, neviens tev nedod skaidru atbildi par aizgājušo laiku. Varbūt ieliksim viņus abus šodienā? Mana atbilde: “Nekāds!” Jebkāds upuris no cilvēka Tā priekšā ir neicība. Tas visu nokārtojis tavā un manā vietā. pieņem pateicībā ar mīlestību un cieņu.
    Brīvs ir tas, kas garā jūtas brīvs! Brīvību ierobežo nolikumi un noteikumi, varas hiearhija, kuri sagroza Likuma garu pēc sava racionālā prāta.
    Tu domā, ka zini to šķērsli, kas atrodas tavā priekšā, lai baudītu Mūžibas augli? Es diemžēl nezinu. Šeit varu tikai domāt, ka iespējams zinu.
    Kāpēc no tevis tāds spriedums, ka baznīcas solos sēž snauduļi un drebētāji? Iespējams ka uztveram Baznīcu atšķirīgi. Es redzu Baznīcu, Tu baznīcu. Kur starpība?
    Pastāv lietas un lietu kārtība, kas izteiktas pavēles formā no Tā! Dogams un pavēles interpretācija izriet no prāta, kas arī rada konkurenci un neskaidrības. Bet ne man tiesāt!
    Es zinu kādā laikā dzīvoju. Visupirms savā! Es nemokos par savu noderīgumu. Ne man to svērt vai izvērtēt. Vienmēr pastāv izvēles BRĪVĪBA!
    Slikts salīdzinājums ar to farizeju un Rakstu mācītāju. Visi esam koduši labā un ļaunā atzīšanas koka auglī, ja reiz esam sākuši spriest kā dievi.
    Man svarīgi, lai saprastu katrs jēdzienu, ” Svētīgi garā nabagie.”
    Tas nams, kuru gribam šeit uzcelt visupirms sastāv no “dzīviem akmeņiem.” Pamatam jābūt stingram, kādu stūrakmeni Tu iesaki ielikt?

  • >>> EgilsR “Vienmēr pastāv izvēles BRĪVĪBA!”
    Domāju, ka īstā brīvība, brīvības pilnība, atklājas nevis “izvēlē” (kā to saprata pirms Kristus R pasaulē), bet MĪLESTĪBĀ.
    “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” – tas nozīmē tādas attiecības starp ES un TU, kur mana brīvība SĀKAS tur, kur beidzas TAVA brīvība. Katrs TU, kurš sasniedz savu PILNĪGO brīvību, spēj to tikai caur kāda ES mīlestību (atteikšanos no sava ego otra dēļ), tātad apliecinājis šī ES pilnīgo brīvību radīt citu pilnīgu brīvību.
    Cik labi būtu, ja mēs saprastu, ka resursi IR neierobežoti – bet tikai tādā veidā!
    >>> EgilsR “Man svarīgi, lai saprastu katrs jēdzienu, ” Svētīgi garā nabagie.”
    Tas nams, kuru gribam šeit uzcelt visupirms sastāv no “dzīviem akmeņiem.” Pamatam jābūt stingram, kādu stūrakmeni Tu iesaki ielikt?”
    - Kā tu saproti šo jēdzienu? “Garā nabagi” es saprotu caur nesavtīgo mīlestību, apmēram tā kā jau aprakstīju, kas ir pilnīga varas (vardarbības) atcelšana, likvidēšana aiz nevajadzības, neefektivitātes. “Vardarbība” ir morāli nolietojusies tehnoloģija.
    “Dzīvie akmeņi” ir tā “bauslība uz sirds plāksnēm.”
    “Stūrakmens” JAU ir. Nedomāju, ka mums jāceļ kaut kas no jauna. VIŅŠ PATS ceļ. Tam “celtniecības objektam” gan vēl stalažas apkārt stāv, bet nu jau sākas to novākšana, un drīz būs skaidra bilde par to, kas notiek.
    Viss jau ir, tikai piesārņots un nesakārtots, jo netiek pietiekoši KOPTS un SARGĀTS. Netiek uzturēta AUGLĪBA.
    Kopšanas un sargāšanas instrukcija pazudusi… Tāpat kā “augļošanās un vairošanās”…
    Vai arī vairs neprotam lasīt.
    (Te Ivars nesen kaut kur bija iekopējis saiti uz vienu avotu par to, ka mēs visi esam teksti. Tā arī ir.)
    Jāiedod īstais saturs SKOLAI – jebkurai skolai jābūt ĪSTAI, ne tikai kaut kādām alternatīvajām. Tas IR iespējams.

  • > Agnese, Sākumā mēs runājām par diviem kokiem, “ūžibas un labā un ļaunā atzīšanas koka augļiem.”Dievs – Augstākā apziņas forma. Viss radīts labs. Viņam nepastāv laika ierobežojuma. Viņa providencē ir mūsu nākone – beigu process, kas var būt jaunam sākumam un vecā nobeigumam. Radīšanas process nav nobeigts. Tas vēlas, lai cilvēks ar savu izvēles brīvību tajā piedalās un pilnveidojas. Tātad labā un ļaunā koks nav nejaušība, Viņš zināja, kas notiks.
    Garā nabagie ir tie, kas pilnveido savu garu, atzīst, ka nav pilnīgi un rezultāts, lai to saniegtu ir mūsu izvēle. Garā nabagie meklē pārrauto saiti, starp Augstāko apziņu un mūsu cilvēcisko.
    Mīlestība ir stūrakmenis garīgās Baznīcas celtniecībā.
    Ne Kains, nedz Ābels nav miruši. Viņi ir katrā no mums.Kains – sirdsapziņas mokas, būt tekulim un bēgulim, Ābels, tas labais, kas pastāv. Jūs nemirsiet, sātanam taisnība, jo gara mūžība ir Dieva kompetencē un izvēles brīvībā. Dievs predistinēts uz izlīdzināšanos ar cilvēku, bet ne iedzimto grēku, cilvēks nodarbojas ar blasfēmiju uz kuru vada mūsu prāts. Cilvēkam kā Dieva gala produktam pašam jāatrod ceļš uz pilnību. Viss ģeniālais ir super vienkārš.Un te nevar palīdzēt akadēmiskās zināšanas. Tie kas grib izpētīt Dievu, tiek saukti par teologiem. Smieklīgākais , kas var būt, ar prātu izpētīt Neaptveramo. Dvēseles pētnieks – psihologs, tā arī neviens dvēseli nav izpētījis. Tas nenozīmēka to nevajag darīt, bet tas ir šauri.
    Tu nedrīksti atteikties no sava Ego. Tas ir tavs vienīgais un neatkārtojamais, kas pieder tikai tev. Kas nemīl sevi, nespēj mīlēt citus. Tavs Ego ir patiesais cilvēks, nevis miesā, bet garā, tikai sargies no lepnības gara, jo citam arī piemīt Ego. Mūsu apziņa tiek saistīta ar Augstāko apziņu, kas arī tad attiecinama uz Dieva līdzību, tikai mēs neesam dievi. Mēs radam – augļojamies un vairojamies, miesā un garā. Svētīgi, lai ir garā nabagie, jo tiem pieder Debesu Valstība! Kristus teica, ka neviens nenonāks Debesu Valstībā, kā caur mani. Es esmu Ceļš,Patiesība un Dzīvība.Citiem būs citādi.SKOLA ir dzīve. Skoloāju man bija daudz, līdz pieņēmu vienu mācību un vienu Skolotāju.
    Tas kas atsakās no sava Ego cita Ego labā, pazaudē sevi.
    Augstākā mīlestība AGAPE nav dalāma, tā ir viena. Bet ja gribi dalīties, izmainīties sīknaudā tad ir citas mīlestības, erossun filoss. Cilvēks – Dieva Dēls noliedza sevi citu dēļ, jo Viņam bija AGAPE. Viņšupurēja sevi par tevi un mani un visiem, kas uz Viņu tic.
    Es nerunāju akadēmiski, jo neatrodos akadēmiķu vidū, bet tā ienkārši. Ko nozīmētu Kristus akadēmiskā uzstāšanās savas tautas priekšā – farizejisms.
    Kas tevīdominē, skolotājs, direktors – administrāors vai psihologs? Šīs trīs personas formē tevi. Tikai iegaumē, ka Tu reizēm runā ar cilvēkiem, kas grib tevi saprast, skolnieks vēlas saprast skolotāju, padotais – administātoru – vadītāju, dvēselesagrautais – psihologu.

  • Stūrakmens ir Jēzus.
    Un Jēzus vārdā ir Dieva svētais gars.
    Kādas tev problēmas to pateikt, Egil?
    Kāpēc tu tik ļoti pārdzīvo?
    Kāpēc tev ir tik svarīgi man iegalvot, ka es nedrīkstu atteikties no sava ego? Tu no kaut kā baidies, man šķiet. Bet ir teikts: mīlestībā nav baiļu.
    Par Jēzu nav jārunā pagātnē, ne arī nākotnē. Viņš ir mūžīgā tagadne, Dieva vārds mūsu vidū. Tajā Ēdenes dārzā tāpat kā šodien šeit starp mums. Viņš ir katrā no mums, mums beidzot vajag sākt viens otram uzticēties, un ticēt pašiem sev. bez uzticēšanās nesanāks nekāda sadarbība, nekāda Latvijas glābšana tikai mūžīga parazitēšana, kuras viens no veidiem saucas “izaugsme un pašizglītošanās”.
    Bet tu man uzticies, lai cik tas nebūtu dīvaini, un tāpēc mēs esam brāļu draudze. Ko arī vajadzēja pierādīt.
    Bet tu vari arī atteikties notā. No jebkā. VISS jau ir noticis, gan labais, gan ļaunais. Mēs varam noteikt tikai to, ko mēs piedzīvosim, nevis to, ko izdarīsim.
    Mums ir daudz lielāka brīvības pakāpe nekā mēs esam pieradināti domāt. Attālums starp nulli un viens ir nesalīdzināmi lielāks nekā starp viens un divi vai starp divi un trīs…
    Izvēli starp “ēst” vai “neēst” tu taču nesauksi par BRĪVĪBU, vai ne?
    Izvēli starp zināt vai nezināt – tas jau varētu būt tuvāk.
    Bet tāpat garām (tu, protams, zini, ka orģinālvalodā vārds “grēks” nozīmē “netrāpīt mērķī”?)
    Mīlēt vai nemīlēt – vai tā būtu tā īstā un galīgā, augstākā izvēle, kuru varētu nosaukt par brīvību? Tikai tad, kad mīli, tad izvēles nav. Mūžīgā mīlestībā tu piedalies mūžīgā radīšanā, radot to, kuru (un ko) mīli.
    Kāds ir teicis, ka arī Dievam ir sava elle, un tā ir mīlestība uz cilvēku. Viņš ir viens ar mums, tur tas “joks”… Un mēs visu laiku piedalāmies vai nu Viņa ciešanās, vai nu Augšāmcelšanā. Tā ir elle vai debesis mūsu dvēselē, atspoguļojums no tā, kas notiek.
    Labi, tev tas droši vien nav vajadzīgs, pats visu zini, un droši vien tu gribēji mani kārtīgi pamācīt un būt noderīgs, – ja tas tev tiešām vajadzīgs, tad es esmu gatava apliecināt, ka tas ir noticis!
    Bet kas attiecas uz “saprast” – tad nekas nav vienkāršāk par to – uztver tā, kā bērni uztver. Nemeklē tādos plauktos vai kastītēs, kur virsū etiķetes “skolotājs”, “administrators”, “psihologs” vai tamlīdzīgas.
    Tu pats teici – AGAPE nav dalāma, nu tad seko tam, ko pats esi pateicis – tici sev pa īstam, un viss būs labi! Tu taču zini, ka Jēzus ir dzīvs, nu tad kādas problēmas saprast?
    Bet tas, ko tu pateici par Kainu un Ābelu, gan nav līdz galam izdomāts – tu atspoguļoji nemīlestības sekas (viens “labais, nevainīgais”, otrs – “tekulis un bēgulis”). Bet tā vienkārši loze izkrita. Varēja būt otrādi. Kāda tam nozīme. No nejaušībām jau nevajag uzreiz elku taisīt, tas “Ābela labums” taču ir tikai šķietamība. Abi nezināja, ko darīt. Juta, ka “upuri nest” vajag, bet kā to izdarīt, – katrs lēma un meklēja atsevišķi, katrs pat par sevi. Sašķeltībā sāka un sašķeltībā beidza. Tā vietā, lai kā bērni ietu un jautātu Ievai, savai mātei, bet kas tad tam Dievam vislabāk patiktu? Ja mēs nesīsim “upuri”, tātad – dāvanu, tad kādu Viņš gribētu saņemt, KAS viņu VISVAIRĀK iepriecināttu? Ieva to būtu pateikusi. Tajā brīdī viņa to jau zināja, vai ne? Bet lāsts turpinājās – nepajautāt un nerīkoties kopā, bet katram pašam par sevi, sacensībā vienam ar otru. Un tā arī aizgāja cauri visai vēsturei – dalīt labumu, nevis likt kopā un radīt vairāk.
    Paldies, ka uzklausīji.
    Man žēl, ja esmu tevi nogurdinājusi.
    tad vienkārši nepievērs tam uzmanību un neatbildi vairāk, tad es arī likšos mierā.

  • znajka 7.02.2011., 23:59
    Edge,
    zini es nepārdzīvoju, ka dzimis esmu dzīvojis padomju laikos.Man ir ko salīdzināt.
    Un kurš tad šodien ir neapmierinātais’?
    STOP
    STOP
    STOP
    JUMS IR KERMENIS PAGAJUSA DZIVE BIJ ARI
    SAPROTIET?
    ========================================================
    - Uzskatu, ka ‘znajka’ latviešu valodā rakstīto saprotu – tāpēc aicinu ‘znajka’ padiskutēt par pagājušo dzīvi/reinkarnāciju kādā vietnē ‘mistērija.lv’ vai ‘alliens.lv’.
    Es pats dodu priekšroku diskusijām par tēmām ‘Šeit un tagad’, jo okultās/mistiskās lietas mani kopš 1992.g. vairs neinteresē.

  • <rasts 3.02.2011., 21:32
    Edge,
    zini es nepārdzīvoju, ka dzimis esmu dzīvojis padomju laikos.Man ir ko salīdzināt.
    Un kurš tad šodien ir neapmierinātais’?
    ========================================================
    Varbūt 'zjanka', kas baisi briesmīgos padomju okupācijas laikus nepiedzīvoja (jo nebija vēl ieplānots?)?

  • >Agnese, piekrītu tev visā. Provocēju līdz Tu pateici to, ko gaidīju.
    Es nebaidos, zinu, ka komentārus manus Ivo nedzēsīs un rakstus neliks. Par tām bailēm Tu kļūdies. Bailes no verdzības nāk, bet es neesmu vergs.
    Paldies, tev. Laikam pienācis laiks šo tēmu nomainīt.

  • Kur ejam?
    Kāpēc ejam?
    Kas iet?
    ——–
    Atgriežoties pie raksta – “kāds” atrada un atnesa TE vai arī “kāds cits”, redzot kas te notiek “atnesa te tekstu”, kas pēc tam ilgi tika TE reproducēts un rezultāti priecēja un faktiski priecē vēl tagad.
    Un tagad? Mēs visi gaidām “kaut kādu tādu tekstu”. Ne kāds kaut kur atrod, ne sacer pats. Faktiski ir jautājums par kaut kāda “teksta” 2-3 pamatakmeņiem. Man šķiet, ka esmu tos atradis. Esmu pirmiem akmeņiem likt klāt vēl kādus
    BET
    ———–
    Nekas netiks uzcelts, ja celšu tikai es.
    JO neko jau nevar uzcelt viens “cilvēks”, ir vajadzīga Dieva/cita cilvēka līdzdalība

    P.S. kaut kādu iemeslu dēļ cilvēks nespēj reproducēts, ja ir viens
    Ir aizdomas, ka tas attiecas pat uz Dievu

  • >>> Ivars
    PRIECĒ. Jā. “Prieks – tā ir īpaša gudrība.”
    “To Es uz jums esmu runājis, lai MANS prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu PILNĪGS.”
    Paldies par jautājumiem saistībā ar iešanu (ceļu).
    Kā jau vienā citā vietā rakstīju, man ir stipras “aizdomas”, ka mūsdienu latviešu nespēju izvēlēties ceļu un IET nosaka Ulmaņa “testaments” par “palikšanu savās vietās”. Tautas un vadoņa mīlestība ir ļoti interesants vēstures resurss. Ieprogrammētība jeb, citiem vārdiem sakot, lāsts, kas jānoņem – caur atzīšanu un saprašanu.
    Domāju, ka šī īpašā vājuma otra puse ir mūsu īpašās, ĪSTĀS iespējas – ar savu ATKODĒŠANOS mēs varam ĻOTI noZĪMīgi pakalpot (palīdzēt) visai pasaulei. Mēs te it kā cīnāmies ar sekām, runājam par bankām, par politiķiem un viņu ievēlēšanu, utt. Bet, no stratēģiskās pārvaldīšanas viedokļa, tās visas ir tikai sekas, un, kas vēl svarīgāk, – to tiešie cēloņi paši par sevi arī ir tikai sekas. Ir jāatrod sakne, jāierauga, kā darbojas pati programma, kura producē šīs sekas.
    Tāpēc es teicu – šis TEKSTS ir metodoloģisks. Tā nozīme ir retroaktīvas sistēmas (“vergu-vagaru”) pārvēršana par proaktīvu (sadarbības, līdzradīšanas). Tas ir INSTRUMENTS, nevis produkts patērēšanai (piem., vienkārši zināšanu, informācijas vai domāšanas dēļ).
    Par tiem 2-3 pamatakmeņiem tu arī LABI pateici, – “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” Tā ir DRAUDZE, un šādās ATTIECĪBĀS ir iespējams pilnīgi viss, pie tam iepriekš izvēlētā veidā. Manuprāt, tā ir ORGANISKA atbilde uz Hēdeļa teorēmu (vienlaicības neiespējamību).
    Domāju, ka to “celtni” jeb “akmeņu” konfigurāciju vajag izlīdzsvarot un nofokusēt uz vienu galveno JAUTĀJUMU (tas var būt jebkurš jautājums, kuru mēs spējam aptvert un izjust kā galveno konkrētos apstākļos).
    Man personīgi šis jautājums ir saistīts ar Darba-Naudas-Varas attiecībām. Es teiktu tā: caur DARBU var atrisināt šo “līdzatkarības vienādojumu” – atbrīvot lāstu no naudas un naudu no lāsta. Mums jāstājas ĪSTAJĀS DARBA ATTIECĪBĀS. Tad tas, ko mēs pašlaik uztveram par “darbu” (darba vietas aizpildīšana, t.i., sava laika un savass uzmanības – sirds resursu – pārdošana par naudu) būs dabiskas sekas ar DABISKU AUGLĪBU.

  • ( tikai nepilnīga skice, bērns jāpabaro un māja jākārto, bet es te ….)
    Nezinu, nevaru pateikt, kad pie manis kā viena patstāvīga tēma manas dzīves melodijā atnāca Hēdeļa teorēma, bet priekš sevis apzināti to spēlēju diezgan bieži. Sāls ir tur, ka pēc Aristoteļa loģikas Vienmēr var būt vai nu “tā” vai “šitā”, bet ne kā citādi. Aristoteļa loģika ir divvalenta; dzīvē un vēl jo vairāk mīlestībā tā nav nekad; JA uznāk uz skatuves būt-vai-nebūt, mīlestība kaut kur ir notinusies; un ja nav mīlestība, man dzīve nav vajadzīga …. hm … skarbi, bet tā nu tas ir; tad nu es kaukdams vismaz kādus 10 gadus mācos būt VIENLAIKUS pazemīgs un stalts, dziļi ticīgs un pilnīgi nekam neticīgs; redz izrādās, ka tas ir iespējams, redz izrādās, ka taisni tas ir dzīvot pa īstam – apzināti dzīvot bezapzināti.
    ****
    esmu eksperimentāli noskaidrojis, ka es viens pats TO nevaru izdarīt
    ir vajadzīga draudze, it kā ir, it kā nav, it kā var izveidot, tad jau manīs, jo kaut kas jau ir vienmēr
    ko tad tā draudze darīs?
    draudzes skola ( kāpēc draudzes, tāpēc lai ikdienu nav jūzeriem jāskaidro acīmredzamas lietas, piemēram tas, ka svētdiena jāsvēta – kā? da jeb kā, bet tai cieti jābūt svētdienai; radikāli atšķirīgai un uz garīgumu – tas ir lai es un bērns kļūtu labāki un tas ir šīs dienas galvenais darbs, viss pārējai materiālais un aprēķina ar aprēķinu ar svētdienas statusu nolikti otrā plānā)
    ———
    ko darīs? kāda programma būs draudzes skolai?
    Skolas absolvents spēj atrast sev darbu, radīt uzņēmumu, izveidot ģimeni, atrast komūnu.
    12 vārdi

  • Skolas absolvents spēj atrast sev darbu, radīt uzņēmumu, izveidot ģimeni.
    10 vārdi
    ———
    ka labāk?
    12 vārdi vai 10 vārdi?

  • >>> Ivars “ka labāk?
    12 vārdi vai 10 vārdi?”
    Jautājums apmēram tāds, kas atgādina izvēli starp 10 baušļiem un 12 apustuļiem.
    Kādi atskaites punkti, lai varētu veikt salīdzināšanu par “labāk” vai “sliktāk”?

  • Vai te atkal nav komentomānija?… Bet es šodien biju Tvaiku ielā…Miniet desmitreiz.
    Un klausos Garjajevu par DNS un lingvistisko ģenētiku un pedagoģiju.
    http://kobtv.narod.ru/documental/lingvisticheskaya-genetika-i-pedagogika.html
    Paldies Ivaram.

  • Labi, varu paprasīt atklāta tekstā – kā būtu, ja mēs te ieviestu pastāvīgi darbojošās komūnas kā
    nu kā, piemēram, 3×3, bet ne kā nometni, bet tradīciju
    nu kā latvieši te ieviesa dziesmu svētkus
    ?

  • Darbojošies prototipi: Līvānu Baltā māja un, iespējams, kaut kāda mērā Cēsu Harmonija

  • Redzi Laura, te vienkārši, par izglītības tematiku 3-5 cilvēki intensīvi strādā un apmainās ar starprezultātiem un “melno materiālu”, skatiņš reizēm nav priekš “visiem”, nu kā ķirurgu “ķēķa sarunās”

  • >Ivars,Zinātnē par dvēseli tiek dēvēts ar ķermeni cieši saistīto psihisko (grieķu: ψυχή (psychē) – dvēsele) parādību kopums. Pie psihiskām parādībām pieder apziņa, domas, jūtas, emocijas, griba. Zinātni, kas pēta dvēseliskās (psihiskās) parādības un analizē novērojumu rezultātus, sauc par psiholoģiju. Zinātne uzskata, ka psihiskās dzīves pamats ir materiālo ķermeņu (resp. nervu sistēmas) eksistence.
    Atsevišķos filosofijas virzienos un daudzās reliģijas mācībās dvēsele ir nemateriāls esamības kodols. Dvēselei raksturīga spēja just, domāt, apzināties sevi. Dvēsele nosaka cilvēka iekšējo (garīgo) dzīvi. Dažās reliģijās dvēsele tiek uzskatīta par mirstīgu, daudzās par nemirstīgu. Lielākā daļa reliģiju un daži filosofijas virzieni dvēseli cieši saista ar uzskatiem par pēcnāves dzīvi.
    Taču reizē ir skaidrs, ka…
    * Reizē ar fizisko (redzamo) ķermeni -> pastāv dzīvības individa neredzamā, bet jūtīgā (sensorā) daļa. ķermenis – cilvēka, dzīvnieka, kukaiņa, (arī jebkura auga, par to drusku vēlāk…) sastāv no divām daļām: redzamās un neredzamās…
    * Redzamā puse ir gaļas-, saist-, asins-u.c. audi. Taču neviena miesa (vai tās daļa) nefunkcionēs kā dzīvība, ja tai nebūs t.s. darbības programma, kas ietverta sensorajā daļa. Šo “programmu” jeb sensoro daļu cilvēki nosaukuši par dvēseli.
    “Dvēsele, tāpat kā ķermenis, dzīvo no tā, ar ko tā tiek barota.
    J.Holland”

  • Zinātne un zināšana ir divas pavisam atšķirīgas lietas; un nevajag tās jaukt; tāpat ka darbu un algotu darbu
    ————
    Tīšām skrēju par pagalmu,
    Kā pagale dzirkstīdams.

  • Es , Ivar, nejaucu kopā zinātni un zināšanas. Zinātne ir tā, kas bieži pirmsākumā noliedzot pierādA daudzu zināšanu patiesumu.

  • prosta dialektika

  • Egīl, negaidīti priekš manis redzēt, ka esi ekumēnima pārstāvis, atceroties Tavu rakstu par Jaunā Laikmeta reliģiju, tas ir viens no masonu New Age projekta pamatkomponentiem, kas iedalās 2 daļās starpreliģiozais ekumēnisms un kristīgais, kur abiem ir viens autors.

  • interesanti fakti arī par brāļu draudzi šai darbā:
    http://www.kra.lv/Latviski/Raksti/Latv-pareiztic19.pdf

  • Dišlers Guntis. Dāvids Balodis – latviešu Mozus
    http://www.kra.lv/Latviski/Raksti/Par_DBalodi.pdf

  • EgilsR 15.02.2011., 12:04
    (..)
    Zinātne ir tā, kas bieži pirmsākumā noliedzot pierādA daudzu zināšanu patiesumu.
    ========================================================
    Neticīgo Tomu atceries? Viņu tak’ ar var nodēvēt par zinātnieku – sak’,kamēr neredzēšu pierādījumus, tikmēr….Tikmēr palikšu pie saviem sākotnējiem uzskatiem.

  • <relikts 16.02.2011., 20:23
    Dišlers Guntis. Dāvids Balodis – latviešu Mozus
    ========================================================
    ''Baložu Dāvis kopā ar 101 piekritēju pāriet pareizticībā'' (I.Ziedonis 'Tik un tā',lpp 218.Rīga 'Liesma' 1985).
    - Vēlreiz pārlasu I.Ziedoņa grāmatas 'Tik un tā' nodaļas 'Darba organizācija' apakšnodaļu 101, kurā aprakstīts Baložu Dāvja gaitas. Varen gudrs vīrs bija – nu gluži kā Brigaderes Sprīdīts, kas ar milzi Lutausi lauzties negāja.Šodien tādam Baložu Dāvim būtu grūtāk, jo pretinieks daudz,daudz viltīgāks.

  • Mūsdienās ir tieši tāpat kā toreiz, 18. gs.: tauta ir tauta, un ar valsti tai ir maz sakara. Valstis nāk un iet, tautas paliek (pārsvarā).
    Tautas forums arī ir tāda savdabīga hernhūtiešu biedrības atbalss. Tiesa, viņiem bija viena priekšrocība: kopējas problēmas.
    Vai nevajadzētu uzorganizēt kādu kopīgu projektu – talku, vai kaut ko tamlīdzīgu? Kopējs darbs vieno cilvēkus, jo sevišķi tik sašķeltus, kā mūs.

  • >relikt, iespējams Tu mani nesaprati. Nekad neesmu bijis un nebūšu new age piekritējs. Esmu par to, ka Austrumu un Rietumu Kristīgai Baznīcai esot vienā mācībā, jāatrod iespēju pārvarēt vēsturisko skizmu. Vēsturiskās sašķeltības pārvarēšanu un visu konfesiju apvienošanos.
    Ekumēnisms nekad nebūs starp atšķirīgām reliģijām.
    > Edge, ļoti trāpīgi pateici, par Tomu. Tieši tā, kamēr neizpētīšu, tikmēr neticēšu. Un tas jau nav slikti. Zinātne jau šodien pierāda, ka no nekā rodas matērija, atbilstoši Sv. Rakstiem.

  • Edge, ļoti trāpīgi pateici, par Tomu. Tieši tā, kamēr neizpētīšu, tikmēr neticēšu. Un tas jau nav slikti. Zinātne jau šodien pierāda, ka no nekā rodas matērija, atbilstoši Sv. Rakstiem.
    ========================================================
    Kaut gan fizika skolas laikos nebij’ mans mīļākais priekšmets, taču Ņūtona atziņas atceros (šķiet enerģijas nezūdamības likums bija…).
    No ‘nekā’ nekas nevar rasties – tas tak’ ir loģiski ar prātu aptverams? Pat Mozus vai Jēzus brīnumdarbus (ūdens pārvēršana vīnā,dziedināšana.u.c ) var izskaidrot ar mūsdienu zināšanu bagāžu/līmeni. Cilvēku zināšanas arī par Visumu uzbūvi palielinās un palielinās – un diskusijas turpinās….To izziņas procesu trāpīgi raksturojis filosofs M.Mamardašvilli:
    ”Nekad nevajag baidīties iedziļināties/aiziet parāk tālu, tāpēc ka patiesību – ir vēl tālāk” (Visums ir bezgalīgs)

  • ”Nekad nevajag baidīties iedziļināties/aiziet parāk tālu, tāpēc ka PATIESĪBA – ir vēl tālāk”
    “Никогда не нужно бояться зайти слишком далеко, потому что истина – еще дальше”
    – Visums ir bezgalīgs, tāpēc visa PATIESĪBA vienmēr būs vēl tālāk ( ‘Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība’).
    Zinot, ka cilvēki kļūdās,der apjēgt zinātnes metožu lietderību patiesības noskaidrošanā, tās atšķiršanu no meliem.Cilvēces/baznīcas vēsture ir daudz tādu kļūdīšanās piemēru, kam pamatā, manuprāt, ir bailes no patiesības (psiholoģiska problēma) un vēlme paturēt monopolu pār patiesību, tās interpretāciju un sludināšanu (inkvizīcijas piemērs).

  • > Edge, vairs neatceros, kur lasīju, ja sameklēšu uzrādīšu, bet kvantu fizikā zinātnieki veicot pētījumus matērijā, gājuši tik tālu līdz sasniedza absolūto tukšumu.
    Ar prātu jau mēs aptveram, ka no nekā nekas nevar rasties, bet prāts savā ziņā ierobežots, kaut gan tas spēj radīt sarežģītas lietas, kuras sniedz izziņu par objektu. Neesmu speciālists šajā jomā, tā kā varu vai nu ticēt vai neticēt. Ja cilvēka acs kaut ko nesaskata, tad nevaram apriori apgalvot, ka tur nekā nav. Bet tai pat laikā kaut ko noliedzot, pēc laika nākas atzīt, pateicoties zinātnes centieniem. Tā pati telepātija vai bezvadu sakari un vēl nākotnē nepieredzēti brīnumi pārsteigs cilvēci, jautājums tikai kādā formā un veidā? Kā mēs spēsim to izmantot racionāli vai iracionāli?

  • Edge un Egil, par prātu un saprātu no pareizticīgās plāksnes un izziņas metodēm:
    “А мы имеем ум Христов” (1 Кор. 2, 16).

    Так говорит апостол Павел. Отсюда можно заключить, что можно иметь и другой какой-то ум? И, действительно, надо различать три проявления или, скажем условно, три вида ума.
    Первый вид – ум “инстинктивный”, которым обладают и животные и которым преимущественно живут неразвитые духовно люди и дикари. Он занят исключительно задачей сохранения жизни и удовлетворения потребностей тела.
    Он может быть хорошо развит – “заострен”, и тогда его называют хитростью, пронырливостью и т. д. И в самом совершенном состоянии этот вид ума не облагораживает человека.
    Если только им живет человек, то он не возвышается над животными и роняет человеческое достоинство. В этом случае все мысли человека заняты заботами о сохранении жизни, пропитании, одежде, жизненном комфорте и т. п. Этот вид ума вложен в животный мир Богом, как средство самозащиты и поддержания жизни тела.
    Второй вид ума – это ум логики и науки. Его нет у животных. С помощью его человеком строится наука, двигается прогресс техники, сплетаются научные теории и философские системы. Господом он дан человеку для постижения Его творений и премудрости Самого Творца вселённой.
    Он дан также для облегчения жизни тела человека, лишенного той физической силы и выносливости, которые дарованы Богом многим из животных. Этим умом человечество зачаровано, гордится им и считает в каком-то дурмане, что некогда он приведет все человечество к счастью и чуть ли не к бессмертию.
    Если ум инстинктивный свойственен всему человечеству, то развитие и пользование умом логики и науки является уделом уже сравнительно узкого круга людей.
    Однако и не этот вид ума является главным даром человеку от Бога. Этот ум несовершенен, о чем свидетельствует хотя бы философия, которая состоит из множества постоянно меняющихся и противоречащих одна другой систем и теорий.
    Человеческая логика также не безупречна, и натренированный софист может с успехом защищать как тезис, так и антитезис. Обладая только этим умом, человечество может подняться лишь на степень цивилизованных животных, истребляющих друг друга при помощи способов и орудий, доведенных до высокого технического совершенства.
    Главным, ценнейшим даром человечеству является третий вид ума – мы назовем его условно благодатным разумом. Как пишет митрополит Вениамин: “У души есть свой, более глубокий разум, истинный разум, интуиция, внутреннее восприятие истины”.
    Благодатным разумом и верой постигается существование Бога Творца мира, Его непостижимая премудрость, связь мира с Божеством – промысел и любовь Бога к Своему творению, целесообразность всех законов природы и закономерность явлений в судьбах всего человечества, народов и отдельных личностей. Лишь благодатный разум веры может постигать, в какой-то мере, гармонию мира и невыразимую красоту Самого Божества и примирять в душе все те кажущиеся противоречия и недоумения, перед которыми бессилен ум науки и логики.
    Как пишет митрополит Вениамин, человеку, обладающему благодатным разумом, “совсем не нужно бояться тайн и непостижимости вообще, а в особенности в вере”.
    Для этого разума не существует бессмысленности в антиномиях религии.* Он постигает невидимое в видимом, для него нет ни “проклятых” вопросов, ни “неразрешимых” проблем и загадок мироздания.
    Он не смущается от таких антиномий, как единство Бога при троичности Лиц; единство во Христе Бога и человека; совмещение свободы воли человека с предопределением его судьбы у Бога, сочетание Божией справедливости с милосердием Бога и т. п.
    И именно благодатный разум, а не ум, поистине обогащает человека. Этот разум есть “ум Христов”, который имеется в человеке лишь при сопребывании в нем Святого Духа Божия и развивается в душе по мере Его “стяжания”.
    Как пишет А. С. Хомяков: “Дух Божий, глаголющий Священными Писаниями, поучающий и освящающий священным преданием вселенской Церкви, не может быть постигнут одним человеческим разумом. Он доступен только полноте человеческого духа, под наитием благодати.
    Попытка проникнуть в область веры и в ее тайны, преднося перед собою один-светильник разума (человеческого), есть дерзость в глазах христианина, не только преступная, но в то же время безумная. Только свет, с неба сходящий и проникающий всю душу человека, может указать ему путь; только сила, даруемая Духом Божиим, может вознести его в те неприступные высоты, где является Божество”.
    “Только тот может понять пророка, кто сам пророк”, – говорит св. Григорий Чудотворец. “Только само Божество может уразуметь Бога и бесконечность Его премудрости”.
    “Только тот, кто носит в себе живого Христа, может приблизиться к Его престолу, не уничтожившись перед той славой, перед которою самые чистые силы духовные повергаются в радостном трепете”.
    Этот вид познания, в отличие от первых двух видов ума, святые апостолы называли “мудростию”. Ап. Иаков для характеристики ее перечисляет следующие ее свойства:
    “Мудрость, сходящая свыше, во-первых, чиста, потом мирна, скромна, послушлива, полна милосердия и добрых плодов, беспристрастна и нелицемерна” (Иак. 3, 17).
    Эту духовную мудрость св. отцы называют “духовным разумом” или “духовным ведением”, а различные писатели – “высшим разумом”, “большим разумом”.
    Про этот разум так говорила мудрая старица Ардалиона (из Усть-Медведицкого монастыря):
    “Ум, умерший своему мудрованию, становится проводником тайн Божиих, ему открывается ведение судов Божиих и Его всесвятой воли”.
    Обычный человеческий ум и благодатный разум очень часто находятся в противоречии друг с другом: повеления одного не согласуются с пожеланием другого. С точки зрения ума требования этого разума могут казаться “безумием”.
    Этим объясняется требование ап. Павла от христиан “безумства”. Он пишет Коринфянам (1 Кор. 3, 18): “Если кто из вас думает быть мудрым в веке сем, тот будь безумным, чтобы быть мудрым”. И часто мудрость благодатного разума будет для ума логики и для инстинкта только безумием.
    Поэтому мир обычно зовет людей, всецело живущих этим разумом, “ненормальными”. И они действительно таковы, потому что отвергают обязательность для себя той “нормы” лжи и греха, которая неотъемлемо присуща всем обычным “нормальным” людям.
    Нельзя думать, что благодатный разум может развиться путем одного обогащения человека отвлеченной богословской наукой, как бы ценна она ни была сама по себе.
    Богатство богословскими знаниями еще не преображает души – не открывает человеку путей к Царству Небесному, если он будет пренебрегать очищением сердца от страстей и стяжанием благодати Святого Духа. Про это так пишет схиархимандрит Софроний:
    “Частое явление, что религиозная жизнь у человека сосредоточивается в мозгу, как отвлеченное понимание.
    Пребывая в этом состоянии, он нередко мнит себя обладателем духовного ведения, не разумея, что подобное отвлеченное понимание, хотя бы и предваренное чтением Священного Писания, по существу остается для него “книгой, запечатанной семью печатями” (Откр. 5, 1).
    Прояснение ума – зарождение благодатного разума и полнота развития его под действием Святого Духа Божия – такое же редкое явление, как и святость. Сам Господь говорил, что “немногие находят путь, ведущий в жизнь” (Мф. 7, 14).
    Грех настолько затуманил человеческий ум, что для человека, даже стремящегося к истине, не легко ее найти. Как пишет схиархимандрит Софроний: “Наличие несовершенства в человеческом добре, с одной стороны, и неизбежное наличие доброго предлога во зле – с другой, делает различие добра и зла очень трудным.
    Всякое зло, совершаемое свободными тварями, по необходимости паразитивно живет на теле добра; ему необходимо найти себе оправдание, предстать облеченным в одежду добра и нередко высшего добра.
    Зло всегда и неизбежно смешивается с некоторой долею положительного по форме искания, и этой своей стороной прельщает человека. Свой положительный аспект зло стремится представить человеку, как ценность настолько важную, что ради достижения ее – дозволены все средства”.
    Схиархимандрит Софроний, на основе учения старца Силуана, дает такой критерий истины – способ различать в мире зло и добро:
    “Старец Силуан считал, что зло всегда действует обманом, прикрываясь добром; но добро для своего осуществления не нуждается в содействии зла, и потому там, где появляются недобрые средства (лукавство, ложь, насилия и подобное), там начинается область, чуждая духу Христову.
    Добро злыми средствами не достигается, и “цель не оправдывает средств”. Добро, недобро сделанное, – не есть добро.
    Это завет нам от апостолов и святых отцов”.

  • iz Н.Е.Пестов. Душа человеческая
    http://www.pukhovachurch.org.ua/library/Library/Psychology/Dusha%20chelovecheskaja.htm

  • EgīlR,
    “Esmu par to, ka Austrumu un Rietumu Kristīgai Baznīcai esot vienā mācībā, jāatrod iespēju pārvarēt vēsturisko skizmu. Vēsturiskās sašķeltības pārvarēšanu un visu konfesiju apvienošanos.
    Ekumēnisms nekad nebūs starp atšķirīgām reliģijām.”
    Pirmkārt uz starpkristīgo ekumēnisms cenšās tieši Rietumu kristietība.
    Rietumu baznīca tieši arī jau no sākta gala ar katoļiem ir atlūzusi no Pareizticīgās Baznīcas mainot pa savam prātam skatu uz Svētajiem Rakstiem un Tradīcīju – mutvārdu apustulisko mantojumu. Atbildēšu ar citātiem, no darbiem, kur manuprāt labi viss izskaidrots:
    “Daudzi nenojauš, ka visām mūsdienu ķecerībām (herēzēm) par savu pastāvēšanu ir jāpateicas Romas-katoļu Baznīcai. Tai laikā, kad Pareizticīgā Baznīca Austrumos gandrīz vai bez pārtaukuma tika pakļauta cietsirdīgām persiešu, arābu, turku un citām austrumu tautu vajāšanām, tāpat arī būdama spiesta nemitīgi atvairīt ķeceru spiedienu, rietumu pasaule dzīvoja salīdzinoši bezrūpīgā pārticībā. Tas kļuva par iemeslu tam, ka Apustuliskās Baznīcas kristīgais gars sāka pakāpeniski apdzist, atdodams savu vietu formālismam un rituālticībai. Glābšanās vairs netika uzlūkota kā garīgās atjaunošanās ceļš, bet jau tika izprasta kā atlīdzība par labiem darbiem. Romas katoļu baznīca arvien vairāk sāka atgādināt laicīgu iestādi ar tai raksturīgu varaskāri, karjerismu un intrigām. Ārējās izpausmes izspieda iekšējo noskaņotību. Viss uzsvars tika likts uz ceremonijām un darbiem: jo vairāk „labu darbu” paveiksi, jo lielāku saņemsi balvu. Svētie Dieva kalpi esot sakrājuši tik daudz labo darbu, ka tiem esot izveidojies pārpalikums. Romas-katoļu baznīca sāka sludināt, ka šie „virsnormas nopelni” atrodas tās dārgumu glabātuvē un, ka tā varot rīkoties ar šo bagātību un piešķirt to citiem saviem locekļiem.

    Tā radās kroplīgā mācība par induļģencēm ar visām tās bēdīgajiem rezultātiem priekš kristīgās pasaules. Vācot baznīcas kasei paredzētos līdzekļus, sāka ņipri tirgot grēku atlaides – ne tikai jau padarīto, bet arī nākamo – daudzus gadus uz priekšu. Jo vairāk samaksāsi, jo vairāk grēku tev tiks atlaists. Šī briesmīgā kristietības izkropļošana izraisīja reakciju protestantu kustības izskatā. Cīņas karstumā ar katoļu baznīcas ļaunprātībām Luters krita pretējā galējībā: „nekādi darbi nav vajadzīgi: tikai tici un tu tiksi pestīts!” Taču vistraģiskākais rietumu kristietībai izrādījās tas, ka ne Luters, ne viņa sekotāji nespēja atbrīvoties no galvenajiem katolicisma maldiem – no pestīšanas formālās izpratnes. Labo darbu aizstāšana ar ticību problēmu ne mazākajā mērā neatrisināja, jo aktīva dvēseles atjaunošana – tas galvenais, ko mācīja Kristus – palika ārpus redzes lauka. Romas katoļu baznīcas nozaudēto kristietības izpratnes atslēgu protestantu teologiem tā nekad arī neizdevās atrast. Pasludinādami pliku ticību par pietiekamu priekšnoteikumu pestīšanai, viņi „ar vienu spalvas vilcienu” atcēla arī visus tos svētīgos līdzekļus ar kādiem Kungs tika apveltījis Apustulisko Baznīcu ticīgo dvēseļu atjaunošanai un glābšanai. Priesterība un sakramenti tika pasludināti par liekiem.

    Ar satraukumu nākas vērot, kā citādi ticīgā pasaule arvien tālāk un tālāk aiziet no Apustuliskās Baznīcas kristietības. Daudzas jaunuzradušās sektas un kulti savā „patērētāja” attieksmē pret kristietību iet vēl tālāk par Romas katolicismu un protestantismu. Tie, kā piemēram, piecdesmitnieki (pentakostāļi) un tiem līdzīgie „harizmātiķi” galveno uzsvaru liek uz to, lai mākslīgi izsauktu sevī sajūsmas un ekstāzes, jeb pat nevaldāmu smieklu stāvokli. Muļķīgos neartikulēto skaņu izkliedzienus tie zaimojoši dēvē par „runāšanu mēlēs”, bet mēdiumistiskos transus – par Svētā Gara klātbūtni. Citi, trāpīgi nodēvētie par of the gospel of greed („iedzīvošanās evaņģēlijā”) sludinātājiem, kristietībā saskata līdzekli tam, lai sasniegtu panākumus dzīvē. „Notici!” – tie aicina, – „un tavs bizness ieies pareizajās sliedēs, tev būs panākumi mīlestībā, tu izveidosi brīnišķīgu ģimeni, allaž būsi vesels, laimīgs un spēku pilns.” Gluži kā lepnā restorānā: no Svēto Rakstu ēdienkartes ikviens izraugās to, kas viņam visvairāk garšo.”
    http://biblos.lv/Kristietibas-butiba2.html

  • Tāpat arī iepriekš Jums jau devu linku pie raksta par masoniem, par kristīgo un starpreliģiozo ekumēnismu, ko lielā mērā bīda pāvests ar katoļu baznīcu priekšgalā:
    http://rutube.ru/tracks/961553.html?v=f43b9c25fe2d6aef24a6752df8dfa9f7
    un labs Amerikāņu pareizticīgo video:
    ANTI Ecumenism
    http://www.youtube.com/watch?v=Gke1BN7k2gM&feature=related
    “The saints and holy fathers of the ages past died rather than surrender their faith. Countless martyrs chose death over renouncing Christ in even the smallest way. We hear of martyrs who were told to sacrifice to idols and had burning coals placed in their hands – yet they held these hot coals until their hands burned off rather than throw them before the idols, thus sacrificing to them. Men, women, and even young children were tortured in diverse, cruel and unimaginable ways because they refused to renounce our Lord and Savior. Their stories fill us with awe for their supreme love and unwavering zeal for the faith. The holy fathers are shinning examples of how we ought to protect the faith. They fought and refuted the heresies of Arius, the Iconoclasts, Monophysites, and many others. At the First Council, St. Nicholas of Myra, filled with holy anger, struck the heretic Arius. St. John Chrysostom was exiled for teaching the truth. Many other saints and their heroic deeds for the sake of the church could be mntioned. How precious the faith was to these holy men and women! Let us imitate them as fully as we are able as we strive to hold fast to the Church, the same church for which they willingly gave their lives and sacrificed themselves, and not give way to the ecumenistic spirit that fills the world today.”

  • “Dvēseles pētnieks – psihologs, tā arī neviens dvēseli nav izpētījis. Tas nenozīmēka to nevajag darīt, bet tas ir šauri.
    par šo tēmu tai pašā Н.Е.Пестов. Душа человеческая grāmatā:
    Итак, и к телу христианина должно быть внимание. Но несравнимо большее внимание должно быть у него к бессмертной душе, о которой преимущественно должен заботиться и думать христианин. Он должен изучить законы, управляющие душой и заботиться о ее здоровье более, чем о здоровье тела. Между тем наука о душевной жизни человека – психология – мало популярна, по сравнению с другими науками.
    Вместе с тем, если бы мы захотели глубоко изучить психологию человека и обратились бы к соответствующим официальным руководствам по ней, то мы были бы разочарованы.
    По существу мы здесь вообще не нашли бы науки: психологии нет, а есть лишь история попыток построения психологии, смена опытов по ее созданию на непрерывно меняющихся обоснованиях.
    Вместе с тем, мы не нашли бы в современной “научной” психологии исчерпывающих и правильных ответов на следующие важные для нас вопросы: что считать за идеал душевного здоровья? в чем сущность болезни человеческой души? каковы методы работы над собой по преображению, просветлению души и т.д.?
    И это не случайно. Нельзя слепому говорить о красотах мира или глухому о музыке и мелодиях. А те представители науки, которые создавали официальные школы психологии, были обычно слепы на внутренние очи и глухи на внутренний слух, необходимые для постижения внутренней душевной жизни.
    И не у университетских профессоров психологии, и не у докторов психиатрии или невропатологии надо искать истинного познания о внутренней жизни человека.
    Ее глубины были постигнуты лишь сосудами Духа Святого – апостолами, святителями и преподобными. Преподобные в уединении, в течение многих лет жизни трудились над познанием самого себя и над очищением, оздоровлением, преображением своей души.
    Достигнув этого, прозрев внутренне, они постигали и науку врачевания душевных недугов так, что могли поучать и методам работы над самим собой.
    После Священного Писания одним из исчерпывающих руководств по истинной и опытной психологии человека являются творения св. отцов, и в том числе сборник трудов 38-ми старцев, именуемый “Добротолюбие” (в 5-ти томах).
    Как пишет невропатолог и священник о. Александр Ельчанинов:
    “Если мы просмотрим писания подвижников и святых отцов – какую глубину психологического анализа мы там встретим, какую тонкость определений и верность классификации всех тонкостей ощущений”. “

  • >>> relikts 17.02.2011., 15:33
    Pilnīgi PIEKRĪTU šim:
    “Glābšanās vairs netika uzlūkota kā garīgās atjaunošanās ceļš, bet jau tika izprasta kā atlīdzība par labiem darbiem. Romas katoļu baznīca arvien vairāk sāka atgādināt laicīgu iestādi ar tai raksturīgu varaskāri, karjerismu un intrigām. Ārējās izpausmes izspieda iekšējo noskaņotību. Viss uzsvars tika likts uz ceremonijām un darbiem: jo vairāk „labu darbu” paveiksi, jo lielāku saņemsi balvu. Svētie Dieva kalpi esot sakrājuši tik daudz labo darbu, ka tiem esot izveidojies pārpalikums. Romas-katoļu baznīca sāka sludināt, ka šie „virsnormas nopelni” atrodas tās dārgumu glabātuvē un, ka tā varot rīkoties ar šo bagātību un piešķirt to citiem saviem locekļiem.

    Tā radās kroplīgā mācība par induļģencēm ar visām tās bēdīgajiem rezultātiem priekš kristīgās pasaules. Vācot baznīcas kasei paredzētos līdzekļus, sāka ņipri tirgot grēku atlaides – ne tikai jau padarīto, bet arī nākamo – daudzus gadus uz priekšu. Jo vairāk samaksāsi, jo vairāk grēku tev tiks atlaists. Šī briesmīgā kristietības izkropļošana izraisīja reakciju protestantu kustības izskatā. Cīņas karstumā ar katoļu baznīcas ļaunprātībām Luters krita pretējā galējībā: „nekādi darbi nav vajadzīgi: tikai tici un tu tiksi pestīts!” Taču vistraģiskākais rietumu kristietībai izrādījās tas, ka ne Luters, ne viņa sekotāji nespēja atbrīvoties no galvenajiem katolicisma maldiem – no pestīšanas formālās izpratnes. Labo darbu aizstāšana ar ticību problēmu ne mazākajā mērā neatrisināja, jo aktīva dvēseles atjaunošana – tas galvenais, ko mācīja Kristus – palika ārpus redzes lauka. Romas katoļu baznīcas nozaudēto kristietības izpratnes atslēgu protestantu teologiem tā nekad arī neizdevās atrast.”
    ***
    Man šķiet, ka tevis rakstītais pilnībā SASKAN ar to, ko pie šī raksta pirms kādas nedēļas apspriedām ar EgiluR – par “lāsta noņemšanu no naudas” un DARBA ATBRĪVOŠANU no tādas naudas. Izskatās, ka tavs teksts atklāj to, kāpēc R-kristietībā aizstāv tādu sabiedrības organizāciju, kura balstās uz augļošanu – uz “labo darbu banku”, kur tie, kuri māk, ir nopelnījuši un uzkrājuši “labos darbus” (naudas izteiksmē) un var tirgot citiem.
    Jūtos tev personīgi ļoti pateicīga, ka palīdzēji man līdz galam saprast šo lietu!
    ***
    Manuprāt, iekopētais izvilkums no taviem garajiem tekstiem visprecīzāk atspoguļo to problēmu, kurai mēs te visi TF-ā meklējam risinājumus.
    Vai piekritīsi, ka BRĀĻU DRAUDZES var uzskatīt par vēsturisku precedentu tādai tautas kustībai, kur garīgās atjaunošanās ceļš, (kā tu raksti) ir tieši saistīts ar brāļu un māsu pašorganizēšanaos, pašpalīdzību, praktisku mīlestības un savstarpējas atbildības motivētu darbu veikšanu, tādējādi sasniedzot “AKTĪVU dvēseles atjaunošanos – galveno, ko mācīja Kristus” (kā tu pats raksti)?

  • >>> pmartinsons 17.02.2011., 00:57
    “Tautas forums arī ir tāda savdabīga hernhūtiešu biedrības atbalss. Tiesa, viņiem bija viena priekšrocība: kopējas problēmas.
    Vai nevajadzētu uzorganizēt kādu kopīgu projektu – talku, vai kaut ko tamlīdzīgu? Kopējs darbs vieno cilvēkus, jo sevišķi tik sašķeltus, kā mūs.”
    ***
    VAJADZĒTU.
    Tam tad vajadzētu atšķirties no visiem citiem projektiem un kopā sanākšanām ar to, ka tas būtu “brāļu projekts”. Vai tev ir tāds redzējums?
    No savas puses par šo jautājumu varu pateikt trīs lietas:
    1) man ļoti gribētos, lai tas, ko tu raksti, būtu iespējams;
    2) es diemžēl līdz šim nekādi neesmu varējusi reāli iedomāties, kā tas varētu īstenoties caur TF biedrību (virtuālā komunikācija ļoti kultivē individuālismu);
    3) es pati pēdējā gada laikā diezgan apzināti pētu, meklēju, eksperimentēju un daru, lai tajā vietā, kur dzīvoju un strādāju, tāds “brāļu draudžu” attiecību, domāšanas un pašorganizēšanās veids iesētos un iesakņotos starp cilvēkiem, ar kuriem ikdienā esmu kopā (šajā ziņā varbūt var teikt, ka man jau ir zināma pieredze).
    Varbūt vajadzētu sākt ar to, ka nosaukt dažus būtiskus PRIEKŠNOTEIKUMUS tādam “brāļu darbības/kustības projektam”? man liekas, ka ĪSTUMS un ATKLĀTUMS (patiesa atvērtība) būtu ļoti svarīgi.

  • pmartinsons (17.02.2011., 00:57)
    Tautas forums arī ir tāda savdabīga hernhūtiešu biedrības atbalss. Tiesa, viņiem bija viena priekšrocība: kopējas problēmas.
    Vai nevajadzētu uzorganizēt kādu kopīgu projektu – talku, vai kaut ko tamlīdzīgu? Kopējs darbs vieno cilvēkus, jo sevišķi tik sašķeltus, kā mūs.
    ___________________
    Es esmu par. Darot labi sokas arī domāšana.

  • Pavasara sakopšanas talka Latvijā JAU ir kļuvusi par Eiropas mēroga kultūras zīmi un ikonu.

    Šogad atkal šai diena es piedalīšos tajā sakopjot dzelzceļmalu starp Atgāzenes un Turības dzelzceļa stacijām.

    Redzamās drazas savākšana un vešana uz mēslaini tuvojas beigām un iet mazumā. Laiks stāties pie garīgās drazas vākšanas un vešanas uz mēslaini. Laiks stāties pie sakopto vietu iekopšanas un mūsu dvēseļu kopšanas. Laiks stāties pie mūsu ģimeņu sakopšanas un iekopšanas.

    http://www.philos.lv/Gimenes_kodekss.html

  • Ivo, pārmaiņas pēc ieliec TF kādu neverbālas komunikāciju piemēru. Valoda ir ļoti trausls/viegli manipulējams saskarsmes veids.
    http://www.youtube.com/watch?v=bX7PTn1HbOA

  • Grūti pateikt tā uzreiz. Tam ir jābūt kaut kam sabiedriski noderīgam, paveicamam vienā dienā (iesākumam), vienkāršam un nedaudz “oriģinālam”, kas pierādītu, ka “var arī savādāk”. Un vienlaikus izmantojamam par pozitīvo priekšzīmi. Talka ir labs piemērs. Vēl labāk būtu, ja tas kaut kādā veidā veicinātu TF darbību. Lai, tēlaini runājot, koks augtu pats, nevis tikai tad, kad kopējs laista :)
    Uzsveru, cilvēkus vieno kopējs darbs, jo tam ir kopējs mērķis. Varbūt TF jāuztaisa aptauja, kurā šim pasākumam iesniedzamas idejas? Ir daudz mazo uzņēmumu vai vienkārši labu ideju aizsākumu, kurus varētu iekustināt ar šādu impulsu.
    Skeptiķi drīkst novērot un pievienoties beigās ;)

  • Ļoti laba doma, Pēteri

  • cilts-bērnus vieno kopēja griba

  • 1.) Krievu karš pret zviedriem Latvijas teritorijā, tiek samelots, par krievu karu pret latviešiem. Par ko tas liecina?
    “Kauja pie Omuļiem bija viena no lielajām kaujām starp zviedru un krievu karaspēku Lielā Ziemeļu kara pirmajā periodā. Tā notika 1702. gada 18. jūlijā pie Omuļiem (vācu: Hummelshof), netālu no tagadējās Latvijas un Igaunijas robežas.
    ——–
    1701. gada rudenī krievu dragūnu pulki (ap 40 000 vīru) Borisa Šeremetjeva vadībā iebruka zviedru pārvaldītajā Igaunijā un pie Omuļiem sakāva Volmāra fon Šlipenbaha komandēto zviedru karaspēka vienību (ap 5700 vīru). Pēc šis uzvaras krievu rokās nonāca visa Ziemeļvidzeme un Igaunija, kas tika kā “ienaidnieka teritorija” pamatīgi izpostīta.
    1702. gada beigās Šeremetjevs bieži citētajā vēstulē caram Pēterim rakstīja:
    Varenais Dievs un vissvētā dievmāte ir Tavu vēlēšanos piepildījusi….”
    http://lv.wikipedia.org/wiki/Kauja_pie_Omuļiem
    2.) “Neviens gan, starp citu, neapgalvo, ka nabagam palīdzējusi ticība Jēzum Kristum. Un tas nu tiešām būtu visai drosmīgs apgalvojums, ņemot vērā to, ka kristīgā ticība līdz pat 18.gadsimtam Latvijā tika popularizēta ne jau latviešiem saprotamā valodā un latviešiem toreiz bija visai maza nojausma, par ko klaigā mācītājs no kanceles.”
    mja, un kā tad ar pareizticību, kas bija pirms vāciešu ienākšanas, kuru cilvēki pieņēma labprātīgi, kamēr vācieši neiznīcināja baznīcas?
    atkārotšos ar savu veco ierakstu:
    “Bieži sabiedrībā kā viens no informacionālajiem vīrusiem, lai cilvēkus pa gabalu atturētu no Bībeles un tajā ietvertās dzīvesziņas izprašanas, ir apgalvojums “kristietība ienāca Latvijā ar uguni un zobenu”, kas ir radīts no kļūdaina izziņas avota. Kādā latviešu tautasdziesmu krājuma, kurā bija arī tautasdziesmas par kristībām, izskaidrota vēsture un kristīgo vērtību ienākšanu no slāvu pareizticīgo baznīcas, tādejādi kristīgie termini latviešu valodā ir cēlušies no krievu valodas: svēts no святой, baznīca – божница , kristīt – крестить, kristieši – христиане, gavēt – говение, grēks – грех. Turpretī šie paši vārdi vācu valodā ir: svēts – heilig, baznīca – kirche, kristīt – taufen, kristieši – christen, gavēt – schnell, grēks – sünde. Arī bez šīs acīmredzamās etimoloģiskās liecības ir minēti vēstriski fakti par miermīlīgā ceļā ievesto kristīgo mācību pirms krustnešu iebrukuma.”
    tautasdziesma:
    Paldies saku krustamāt’,
    Ne savai māmiņai:
    Tā pie krusta mani nesa,
    Tā vellam atsacīj;
    3.) “Tomēr garīdzniecību vienmēr tracinājuši šie aicinājumi – dzīvot pēc evaņģēlija!”
    Kuru garīdzniecību, interesanti, kā tiek zem šī paliktas uzreiz visas konfesijas.
    4.) “pātari” – Ivo, kas minēti tavās piedāvātajās tautasdziesmās, cēlies no latīniskā Pater Noster, kas ir saistīts ar Rietumu Baznīcas kristietību. Kamēr latviešiem mīļais vārds “kūma” nāk no krievu “кума”(Кума: Женское от «кум» — вид неродственной связи. Обычно, родители так называют крёстную мать их ребёнка, или же наоборот: крёстные родители — родную мать крестника.).
    ——————-
    Ivo kā redzams, vispār nešķiro un neiedziļinās kristietībā, tā viņam ir naidīga un ar varu uzbāzta, visi kristieši un kristietība bāžama vienā maisā, nešķirojot kas ir kas. Viņš jau vairākas reizes ir apsaucis mani par reliģiozo fanātiķi, kaut arī esmu argumentēti pamatojis savus uzskatus un atzinis savu kļūdainību kādos no iepriekš paustajiem.(Fanātismam nepiemīt pamatota argumentācija), kamēr pats paliek pie saviem uzskatiem nelokāms un nemainīgs, tādēļ galīgi neizskatās, ka Tautas Forums varētu kļūt par tādu kā Brāļu Draudzes turpinājumu vai kādu jaunu formu, ja cilvēks ir klaji nostādīts naidīgi pret faktisko un vēsturiski vienīgo Dievu un Viņa Baznīcu un atstāto Ceļu, kas apstiprināti ar svētiem cilvēkiem 2000 gadu garumā, kas gan ar brīnumiem, gan dziļu tikumisku dzīvi ir apliecinājuši sava svētuma pareizumu, kaut vai no pēdējiem Maskavas Matrona, Kronštates, Svētais Kronštates Jānis, Sarovas Serafims, Teofans Vientuļnieks, Ignātijs Brjančaņinovs, Pēterburgas Ksenija u.c.
    Viņš visādi meklē, kā apsaukt kristietības mācību un nostādīt to nesvarīgu un ignorē argumentus tai par labu.

  • Piedod, Ivo, tiešām piedod! Negribētu atkal Tevi sadusmot.

  • Nav “sliktas informācijas” vai “labas”.
    Informācija vienkārši ir.
    Svarīgi ir, ko tu ar infromāciju dari.
    _
    Miljardiem cilvēku TEV katru dienu skaidro/s, ka filma Zeitgeists ir pasaules pārņemšanas plāns vai vienīgā saprātīgā izvēle saprātīgiem cilēkiem, vai, ka Kristietība ir smadzeņu saklošanas metode vai vienīgais īstais ceļš…
    _
    Ar atvērtu prātu uztver visu informāciju.
    Tad TU kļūsti atbildīgs par savu rīcību, nevis seko baram.
    Tad TU kļūsti brīvs no citu cilvēku viedokļa, atzinīga novērtējuma un sabiedrības spiediena.
    Tad TAVA rīcība būs brīva no tā, ko saka un domā citi – vienalga – labu vai sliktu.
    _
    TU sajutīsies/būsi brīvs, kad TU PATS pieņemsi katru dienu lēmumu pēc lēmuma.

  • Pēdējie komenti ir uzskatāms piemērs tam, kā mēs strīdamies par formu, aizmirstot būtību, vai pat neredzot to. Tāpēc arī šķeļamies.

    Konkrēts piemērs ar kristietību. Man ir vienalga, kādā formā tiek pasniegta sevis tuvākā mīlestība: katolicisma, pareizticības vai vienkāršu loģisku argumentu veidā (kas tuvāki man). Nav svarīgi, vai mēs skaitam lūgšanas pie pusdienu galda pateicībā par to, ko Dievs devis, lūdzam Dievu uz paklājiņa ar seju pret Meku, vai sāstām pagānu pasakas savam bērnam. Svarīgi ir, ko un kāpēc mēs lūdzam vai stāstām; un vēl daudz svarīgāk, ko pēc tam darām.

    No agras bērnības esam trennēti “meklēt desmit atšķirības” citādi līdzīgās bildītēs. Vai ir atšķirība starp mani un Aigaru? Nešaubīgi. Starp Aigaru un Reliktu? Pilnīgi noteikti. Taču mēs visi esam šeit līdzīgu mērķu vadīti. Tātad varam arī darboties kopīgi, kamēr tas nav pretrunā ar kāda principiālām vērtībām.

  • >>> pmartinsons
    Tavs pēdējais komentārs ir “tuvākā mīlestības” izpausme, paldies!
    Vēlos vēl tikai īsi piebilst, ka, manuprāt, “šķelšanās” principiālas iespējamības un pat neizbēgamības cēlonis ir tas, ka TF-am nav nodefinēta tāda kā platforma, kā atskaites sistēma “cilvēks pirmajā vietā”. Visu laiku tiek izcelta rīcības, darbības nepieciešamība, bet reāli šeit ir komunikācijas vide, kopīgas domāšanas un izpratnes attīstīšanas telpa. Ja mēs sāktu pa īstam saklausīt, iepazīt, saprast, novērtēt viens otru, atcerēties, ko kurš ir rakstījis un teicis, ja sāktu domāt par to, kādu ieguldījumu šī CILVĒKU DĀRZA kopšanā un sargāšanā es varu šodien dot, tad rīcības, pulcēšanās, kopīgi darbiņi rastos paši no sevis.
    Ir pārbaudīts.

  • Pirms rīcības ir jābūt komunikācijai, lai rīcība būtu saskaņota. Taču komunikācija bez rīcības ir tukša runa.

    Neviens nevar zināt visu, un kopaina ir apjēdzama visnotaļ aptuveni, jo sevišķi šajos informatīvi pārbagātajos laikos. Tāpēc TF diskusijas un strīdi ir vienīgais ceļš uz kaut kādu daudzmaz vienotu vērtību sistēmu.

    Mums jāsaprot, ka racionālas debates un diskusijas nav mūsu tautas stiprā puse, vēsturisku iemeslu dēļ (tāpat kā lielā daļā citu pasaules tautu). Lai šo spēju attīstītu, paies ilgs laiks. Atliek tikai nemest plinti krūmos, un atcerēties, ka ātrus rezultātus sola tikai reklāmās…

    Lielākā daļa cilvēku (ap 80%) seko pārējiem. Labā ziņa ir tā, ka pietiek ar 10%, lai kaut ko iekustinātu. Labs piemērs šai ziņā ir sevišķi lipīgs: ja kādam kaut kas izdodas, daudzi sāk viņu atdarināt. Pats esmu par to pārliecinājies ar tādu banālu darbību kā sniega rakšanu daudzdzīvokļu mājas pagalmā :)

  • >Ivar, paldies par ģimenisko vērtību kodeksu.
    >pmartinson, lai arī racionālās debates un diskusijas nav tautu stiprās puses, vēsturisko attiecību dēļ, tomēr tās jāturpina, neskatoties uz daudzām atšķirībām, kuras pastāv. Vienmēr var atrast, ko vienojošu, kopīgu. Meklējot atšķirīgo, rodas lielāka telpa konfliktiem.
    Piemēram vārds “māte, māmiņa” katram bērnam saprotams, bet aiz vārda katrs redz savu – to labāko, skistāko, mīļāko. Tāpēc glupi būtu uzdot jautājumu bērniem – kura māte ir tā labākā?
    Ja, mēs spēsim reizēm iejusties empātiski otrā cilvēkā, mēs spēsim regulēt attiecības.

  • <pmartinsons 18.02.2011., 17:28
    (..)
    Labā ziņa ir tā, ka pietiek ar 10%, lai kaut ko iekustinātu. (..) Pats esmu par to pārliecinājies ar tādu banālu darbību kā sniega rakšanu daudzdzīvokļu mājas pagalmā.
    ========================================================
    Kas Jauno Derību nav lasījis, bet tikai A.Upīša 'Sūnu ciema zēnus', un par lielo pārmaiņu sākšanos Latvijā pirms 25 gados kaut nedaudz zina – tas piekritīs.
    Arī notikumi pēdējos desmit gados Latvijā apliecina 10% lielo spēku sabiedrības iekustināšanai – gan pirms balsojuma par iestāšanos ES, gan pirms banku lēto kredīto izsniegšanas, gan solījumiem par 7 treknajiem gadiem,……, gan apliecinājumiem sākt strukturālās reformas, gan necelt nodokļus, gan……
    ''Apsoli cilvēkiem akmeņus par maizi pārvērst – un viņi ies aiz jums/pakaļ'' (šķiet, Lielinkvizitora teiktais iz Dostojevska ''Brāļi Karamazovi'').
    Vajag apjēgt patiesību par šodienas sabiedrību, lai nav ilūziju vai neizpratne par savu lielo ieceru neīstenošanos. Būsim reāli – var iekustināt cilvēkus kaut uz maziem ''varoņdarbiem'' – tīrīt sniegu ziemā vai sakopt apkārtni pavasarī – lieliski.
    Ja uz lieliem apvērsumiem valstiskā līmenī nesās prāts, tad vajag stratēģiju pārdomāt, īpaši piedāvātās idejas/labumu un izpildes termiņus. Par konkurentu aktivitātēm arī der painteresēties, lai savas iespējas nepārvērtētu – un pret vēsturiski neizbēgamo procesu nesāktu karu, kā viens otrs to darīja 12.- 14-ā gs. pret kristietību.
    Arvīds Ulme: Neatkarība ir neizbēgama
    http://www.zp.lv/?r=194

  • Pateicoties TF, vispirms Ivo, un gan jau vismaz 10 cilvēkiem no šīs kopas es, manuprāt, priekš sevis, esmu sapratis šo Zemi, šo vietu – Latviju – šai laikā, caur TF TAS man parādījis ar manu prātu un manam acīm pašam vien tos trenkājot – kur šai putra varētu būt mana vieta un kāda tai vieta mana vieta; vai kaut ko no tā, ko es spēju izdarīt izdarīšu? ; nezinu; tas nav atkarīgs tikai no manis; bet tikai no manis ir atkarīgs, lai būtisko no mani saprastā es uzliktu uz baltas lapas un lai atrastu kāda baltu lapu, kur ierakstīt būtisko kādā cilvēkā;
    ===+===
    kristietībā
    (u.c. tik pat nopietnās lietās, kaut vai kāda amata prasmē)
    tā ir pēctecība no Kristus, lietas, ko cilvēks cilvēkam nodod tieši; kristietībā TAS esot saglabājies tikai viena no katolicisma virzieniem – pareizticībā ; tā runā

  • Aicinu stāties Rīgas Latviešu biedrībā ar galveno mērķi – kopt valstisku (ne partejisku!) politiku.To vakar pilnsapulcē izteica biedrības pr-js Ingmārs Čaklais. Pēdējā gada laikā aktivizēta jaunu biedru uzņemšana – iestājušies ap 200. Diemžēl vakar līdz kvorumam pietrūka 40 cilvēku, un sapulce tika pārcelta uz 5.martu.
    “Valsts ir tautas vara, taču tauta nav jebkura kaut kādā veidā savāktu cilvēku kopa, bet daudzskaitliska kopa, ko apvieno vienprātība tiesībās un kopējs izdevīgums. Pirmais cēlonis, kādēļ tajā jāapvienojas, nav tik daudz vājums, kā cilvēku dabiska biedrošanās.”
    (Cicerons. Par valsti.)
    Neesmu RLB biedre, bet taisos iestāties. Ivo jau ir iestājies. Uz tikšanos 5.martā!

  • >>> “…kopt valstisku – ne partijisku! – politiku”.
    Paldies, Laura!
    KOPT tiešām vajag – vai nu caur RLB, vai kā citādi (ir arī citi “cilvēku dabiskās biedrošanās” varianti).
    Uzziņai: “RLB ir dibināta 1868. gadā, darbību tā atjaunoja 1989.gada 14. janvārī.

    Patlaban RLB darbojas 714 biedri, to skaitā trīs Goda biedri – Vaira Vīķe-Freiberga, Guntis Ulmanis un Jānis Stradiņš.”
    http://www.delfi.lv/news/national/politics/rigas-latviesu-biedribas-vadibu-neparvel-kvoruma-trukuma-del.d?id=36926307

  • 2011. gadā Latvijā būs ļoti īpašs notikums – iznāks uzreiz divi Korāna latviskojumi. Viens no tiem būs Im.Kalniņa.
    Iesaku noklausīties interviju ar viņu par “ilgām pēc brīvības, kas ir nepārvarams spēks” un par to, ka reliģiskā pasaules izjūta cilvēkam dota, lai viņš mācītos, kā dzīvot LAIMĪGI:
    http://www.latvijasradio.lv/program/1/2011/02/20110219.htm
    (19.02. plkst. 15.05 raidījumā Augstāk par zemi)
    Atšķirībā no profesionālā tulkotāja U.Bērziņa tulkojuma, motivācija bijusi nevis teksta latviskais labskanējums, oriģinālteksta latviskotā izteiksmība, bet gan atspoguļot Dieva vēsts klātesamību šajā pasaulē, to, kādēļ vispār tāds vēstījums pastāv.
    Im.Kalniņš saka, ka mums ir vajadzīgs karogs, ar ko staigāt ikdienā, jo pašlaik iznāk, ka mēs esam spējuši pacelt savus karogus, lai cīnītos par brīvību un neatkarību (politiskā dimensija), bet mums nav karoga mūsu ikdienas cīņām brīvības un neatkarības uzturēšanai, kopšanai (reliģiskā dimensija). Viņš saka, ka eksistenciālajā (materiālajā) plāksnē mēs (tauta) tikpat kā neko nenosakām, viss atkarīgs no ES (no lāča skrējām, pie šakāļiem ieskrējām), bet ka mēs varētu noteikt to, kas IR no mums atkarīgs – “manifestēties” (pierādīt sev un citiem, apliecināties, gūt piepildījumu) kā VIENOTA NĀCIJA, – ja mums būtu vienoti orientieri (“kamēr nebūs vienotas orientieru sistēmas, mēs NEKO neizdarīsim”). Un viņš (pamatoti) kritizē kristietību kā Pētera un Pāvila reliģiju, tajā formātā, kā tā nonākusi līdz mūsdienām, kam “ar Jēzus mācību nav nekāda sakara”. Šī “trīsvienības” reliģija – saukta par kristietību – ir sašķēlusies un kā orientieru sistēma zaudējusi jebkādu reālu lomu R civilizācijā, kura ir nīkulīga, ar lielu pozitīvo emociju deficītu. Pētera un Pāvila “trīsvienības reliģija” prasa ticēt, jo balstās uz vainas apziņu, bet Korāna priekšrocība ir tā, ka šī reliģiskā tradīcija nav ļāvusi Dievu sadalīt, un tāds Dievs nepadara cilvēku vainīgu un atkarīgu, bet iedvesmo tiekties, atjaunoties, iepazīt ne tikai ar sirdi, bet izzināt ar prātu.
    Interesanti, ka Jēzus jau tiešām novēlēja saviem mācekļiem (Viņš pats tos nesauca ne par apustuļiem, ne svētajiem vai kaut kā tamlīdzīgi) novēlēja iet un darīt par MĀCEKĻIEM visas tautas. Kāda tur “ticība”?! Vecajā derībā Dievs pats saka, lai mēs pārbaudām Viņu.
    Un tā nu iznāk, ka mēs esam ļāvušies “noformatēt” savas reliģiskās jūtas caur Romas impērijas ražojumu, un pēc tam baidāmies un vairāmies tā “dieva”, kuru šis formāts atspoguļo.
    Im.Kalniņš beigās saka, ka vienā brīdī viņš esot sapratis, par ko īstenībā ir tas stāsts par Ādamu un Ievu… bet te man drusku atšķirīgas domas, tāpēc neturpināšu.

  • Tas, ko katrs cilvēks var saprast par dzīvi, un ko tomēr diezgan daudzi saprot par dzīvi, iespējams, ir diezgan individuālas lietas, unikālas mozaīkas, ko daži spēj vismaz fragmentos parādīt citiem. Un šis mozaīkas bieži balstās uz kādiem Rakstiem vai kultūras citātiem. Kristietībā iekausēti ārkārtīgi daudzu cilvēku pieredzējumi, kas centrēti ap kādu vienu ideju. Gan kristietībai, gan katram kristietim ir noderīgi “piemērīt” savu šo Rakstu izpratni ar savu izpratni par lietām (tas teksts ko te šobrīd rakstu mani jau mazliet garlaiko; šodien jūtos kā vectētiņš vai vecvectētiņš; ceru, ka kādam kaut ko noderīgu pateicu).
    ——–
    Man jau diezgan sen liekas, ka tikai Svētās Trīsvienības ideja kristietībā vien
    ir ne viena vien cilvēka mūža pārdomu vērta

  • Patiesībā tas, ar ko varētu salīdzināt hernhūtiešu darbību, šobrīd ir “Labestības diena”. Tajās dienās cilvēkos atmostas pašaizliedzība, ziedošanas prieks, gandarījums, ka piedalies jēdzīgā lietā.
    Man prieks, ka Lelde līdz tam aizrakusies, jo šī epizode no Latvijas dzīves bija stipri vien aizkulisēs kā nevajadzīga.Pietika jau ar Merķeli un viņa “Latviešiem”.
    Bet es uzdevu sev jautājumu, – kāpēc Merķelis, kura tēvs ir mācītājs tai pusē, kur brāļu draudzes rīkojas visplašāk, šo kustību neredz un nenovērtē?
    Atbilde ir pārāk vienkārša. Viņš pārstāv “lielo nāciju” un pret latviešiem izturas kā pret maziem bērniem, kuri jāmāca, turot pie rociņas. Bet bērni ir sadomājuši paši darboties, neprasot atļauju! Un tad nāk epizode, kur Merķelis izdara secinājumu par izglītības kaitīgumu, jo tā ceļ zemnieka pašcieņu.
    Brāļu draudžu ētika latviešos tāpēc arī ieguva popularitāti, ka tika apgūta darba laikā, nevis kā sprediķis no kanceles.Viņi darbojās kā multiplikatori- vācbrāļi apmācīja vietējos amatos un metodikā, un tad šie vietējie gāja tālāk ar tādu pašu metodiku. Dažiem laikam ir bijusi arī metodistiem līdzīga pieeja, to var saprast pēc draudžu locekļu dienasgrāmatām, kas saglabājušās.
    Bet stāsti par saiešanas namu būvi ir pārsteidzoši. Ņemot vērā, ka tas ir klaušu laiks, zemnieki mājās ir ar tumsu, bet vēl tad notiek rosība izvēlētajā būvlaukumā.Kalēji pa nakti kaļ durvju viras un logu stūrus, ir pieraksts, ka jauna atraitne ar bērnu lakatā uz krūtīm ved niedru vezumu saiešanas nama jumtam.
    Liktensdārzs varētu kļūt par tādu vienotāju, ja vien tur pa vidu nemaisītos naudas kāsēji.

  • Vajadzētu laikam izsijāt zelta graudus no šīs 250 komentāru virtenes
    ———-
    Atmoda un Tautas Fronte BIJA salīdzinoši īss uzplaiksnījums. Hernhūtiešu kustība, varbūt, nekad nesasniedza tādus augstumus un masveidību
    BET
    ņemot vērā šīs kustības masveidīgas pastāvēšanas vismaz 100 gadus, iespējams, ka
    NEKAS TAI LĪDZVĒRTĪGS LATVIJĀ NAV BIJIS

  • Ivars 21.02.2011., 20:57
    (..)
    Atmoda un Tautas Fronte BIJA salīdzinoši īss uzplaiksnījums.(..)
    BET
    ņemot vērā šīs kustības masveidīgas pastāvēšanas vismaz 100 gadus,….
    ========================================================
    Skaisti raksti! Tikai salīdzināt gan nav saprātīga nodarbe – kaut vai tāpēc, ka 19.gs. situācija būtiski atšķirās no tiem vēsturiskajiem apstākļiem, kādos norisinājās Atmoda. Atcerētos rindas iz A.Čaka ”Mūžības skartajiem”:’Tie ir strēlnieki, kas bija – un nebūs otreiz vairs. Tikai viņu mūžīgā slava tautu sargās….” – apgalvoju: nevajadzēja pēc ”brāļu draudzēm” vairs 100 gadus cīnīties par savām tiesībām. Varēja iet tālāk attīstībā gan jaunlatvieši, gan jaunstrāvnieki, gan 18.novembra republikas cēlāji, gan 4.maija valsts atjaunotāji. Atceroties to mūsu senču paveikto – varam paši sev uzdot jautājumu 2011.g.21.augustā:”Kur tagad dodas latviešu tauta”? – jo nekas tāds, kas noticis pēdējos divdesmit gados Latvijā nekad nav bijis. Ne mēris, ne karš, ne bads – abet’ Latvija paliek aizvien tukšāka un tukšāka. ‘Lai dainu skapis izkrīt pa logu’!- izsaucās profesors L.Taivāns. Manuprāt, pamatoti – manuprāt, tāda procesa ‘globalizācija’ laikos nevarēs tikpat veiksmīgi pielietot senču metodes kā senču laikos. Vajadzēs domāt, vajadzēs radīt pašiem ko jaunu – ne tikai apjūsmot un balstīties uz senču paveikto?

  • lurike 21.02.2011., 20:09
    (..)
    Liktensdārzs varētu kļūt par tādu vienotāju, ja vien tur pa vidu nemaisītos naudas kāsēji.
    ========================================================
    Varētu – ja vien vēsturisko procesu vārdā ‘globalizācija’ varētu ja ne atcelt/ignorēt, tad vismaz koriģēt sev vēlamjā virzienā? Parsonīgi man pietiek ar ‘vienotāju’ Brīvības pieminekli un Brāļu kapiem.

  • Es izlasīju rakstus, kas atrodami “relikta” komentāros ievietotajās saitēs:

    relikts 16.02.2011., 16:38
    interesanti fakti arī par brāļu draudzi šai darbā:
    http://www.kra.lv/Latviski/Raksti/Latv-pareiztic19.pdf
    Dišlers Guntis. Dāvids Balodis – latviešu Mozus
    http://www.kra.lv/Latviski/Raksti/Par_DBalodi.pdf

    Domāju, ka var piekrist tai Kristīgās akadēmijas maģistrantei, kura aizstāvējusi darbu par to, ka latviešu brāļu draudžu kustība, kas noveda pie viņu masveida pāriešanas pareizticībā 19.gs.vidū, nebija tikai sociālu un ekonomisku motīvu vadīts process (kāda bija iepriekš dominējošā vēsturiskā interpretācija). Tā bija GARĪGĀ ATMODA. Tā pati pašapziņas atmošanās, kuru min “lurike”, – kad “bērni” (latviešu tauta) apzinās, ka viņi vairs nav aiz rokas vedami, kad viņi vīstās ārā no aizbildnieciskuma autiņiem. Tas sakrita ar dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemes un Vidzemes guberņās 1817. un 1819. gadā – muižkungiem vairs nebija pienākums rūpēties par zemniekiem, atbildēt par viņiem kā par savu dzīvo īpašumu. Latvieši rezultātā ieguva t.s. “putna brīvību” – zemnieku atvienošanu nost no zemes un – faktiski – kļūšanu par algotiem lauku strādniekiem (klaušu pildīšana). Un šīs pirmās garīgās atmodas kustības vēsturiskais ieguvums bija šī kopīgi piedzīvotā atziņa, ka IR kāda augstāka vara, ka pastāv objektīvas taisnības un patiesības iespējamība. Radās jēga uz kaut ko sākt tiekties (nevis krogos sēdēt, kā D.Balodis atbildēja luterāņu baznīckungam). Faktiski, radās pasūtījums latviešu apgaismībai, izglītošanās kustībai.
    ***
    Man šķiet, ka L.Stumbres raksta un daudzo komentāru vienojošā jēga mums šeit TF-ā ir atziņa, ka mūsu vēsturiskās izpratnes diapazonam, domājot par Latvijas valsti un pašpietiekamu, pašpārvaldošu tautu, ir jābūt plašākam nekā 1918. gads un 1987.-1991.gads.
    ***
    Atausa atmiņā I.Akurateres dziedātais “palīdzi, Dievs! palīdzi, Dievs! visai latviešu tautai…” Mūsu draugi Rietumos, kuri klausījās šos un līdzīgus ilgu un apņēmības pilnus tekstus, saprata tā, kā viņi BIJA SPĒJĪGI saprast – ka mums vajag NAUDU. Un to arī dabūjām. MORĀLE: lūdzot Dievam, ir jāzina, ko mēs PATIESĪBĀ VĒLAMIES. Ir aizdomas, ka gan atsevišķs cilvēks, gan tauta, saņem to, ko vēlas, tikai bieži pēc tam konstatē, ka tas jau tomēr nemaz nebija tas, ko “mēs domājām”…
    ***
    Mana atziņa: tas augstākais spēks, patiesības un taisnības likums, kuru cilvēki sauc par Dievu, ir izzināms, saprotams, un ir iespējams panākt sadarbošanos, saskaņu, savienošanos spēkā un dzīvību apliecinošos rezultātos ar TO.
    >>> Jākrāj GUDRĪBA mūsu vidū. Gudrība ir īstā tautas identitāte. Faktiski, tā ir KOPSPĒJA (es to saucu par “draudzes principu”0.

  • >Edge 21.02.2011., 22:57 teica: salīdzināt gan nav saprātīga nodarbe
    Tu jau, brāl, runā kā Kains. Viņš bija lopkopis un viņiem jau brīvdienu nav. Ābels rušinājās pa zemi un bija, varbūt, pirmais dārznieks. Tiem savukārt mēdz būt gari “dabiski atvaļinājumi”, aiz gara laika cilvēks sāka ar zinātni un pašizziņu nodarboties un, varbūt, atvēzās uzkundzēties vai, varbūt, Kainam tas tikai tā likās. Iespējams, ka šai rindkopā jau pateikto Rakstu īstie zinātāji apšaubīs, bet man tas no bērnības iegūlies kā vectēvs ar saviem vienaudžiem vakarēšanās par to visu sprieda. Un viena no lietām krēslas un tumsiņas laika sarunās pēc būtības bija SALĪDZINĀŠA. Pie zināšanām tiek tikai caur salīdzināšanu. Faktiski Tu apgalvo ka saprātīgam būt nav saprātīgi. Saprātīguma monopolistam, protams, ir izdevīgi šādu domu iedēstīt “visos pārējos”.
    Par to pamatu Hernhutiešu un LTF salīdzināšanai. Gan vienai gan otrai kustībai bija OBJEKTĪVAS un subjektīvas (gudro cirpēju īpaši koptas un veicinātas) saknes. Tagad iedomāsimies, ka “izmēram” vai novērtējam visas populācijas cilvēku “aktivitāti” – to cik lielā mērā cilvēki katru dienu kaut ko darīja savādāk kā iepriekšējā un to cik daudz laika cilvēki veltīja pašizziņai un Gara izziņai; integrāls rādītājs varētu būt: cik daudz cilvēki lasīja un lasīto savstarpēji pārsprieda. Iegūtos datus par te mītošajiem no summējam kopuma pa katru dienu un tad mēs tiekam vienas “tautas aktivitātes” grafika gadsimtu garumā. Tādā grafikā parādīsies kūkums, teiksim, ap 100 vienību augstumā saistībā ar Hernhutiešim 100 vai vairāk gadu garumā; laukums zem figūras= integrālis būs, teiksim kādas 10 000 vienības; LTF sakarā varētu sanākt kādas 1000 vienības augsta aktivitāte 3 gadus; summā varētu sanākt 3000 vienības liela realitāti pārveidojoša aktivitāte, kas vispār beidzās ap “pšik” labi sākam distanci, pakritām, tagad atkal sākam slieties kājās un varbūt sāksim darīt to, ko vajadzēja

  • >Ivar, atvaino, bet Tu sajauci. Kains bija zemes kopējs, bet Ābels deva dzīvu upuri.

  • Labi, sajaucu, bet tās bija detaļas, par kuram šaubījos, jau rakstot – būtība bija tā: no vectēvu sarunām atceros, ka viņi bija izlobījuši, ka Ābelam bija vairāk laika pārdomām un viņš pārdomu rezultātā iegūtās atziņas – vērtības – vai nu nelietīgi vai vienkārši nelietderīgi izmantoja un par to saņēma pelnītu Dieva sodu. ….. ( es vēl kaut ko atjautu, bet līdz tam nonāc pats)
    ———–
    No šīs mūsu diskusijas atjautu, ka Hernhūtiešu un LTF laika līdzība-problēma-iespēja ir patiesībā vēl dziļāka. Pirmās Atmodas rezultātā tauta gāja vairumā, trešās atmodas rezultātā redzami, skaitliski tikai pašā šīs kustības sākumā ….. pagaidām ….
    Un Pirmās un Trešās atmodas attiecības ar “svešo” varām gandrīz 1:1 kā divas ūdens piles. Mums vēl ir laiks izdarīt secinājumus. Protams, tie “svešie” neizturējās gluži tā kā “mums gribētos”, bet diez vai viņi apzināti gribēja mums “ko sliktu”, viņiem “gadījās” vai “dažiem no viņiem gadījās” un “kādi citi apzināti gribēja ieriebt”. Mēs uzvedamies tā it kā “visi svešie ir sliktie un dumjie”. Tas nav taisnība.
    TĀPEC rezultāti ir tādi kādi tie ir
    ———
    Joprojām uzskatu, ka taisni diskusija par šo Leldes Stumbres rakstu un Hernhūtiešiem ir TF portāla veiksme, kas, varbūt pat prasās pēc tālākas izpētes un rezumējuma, varbūt jau šogad, varbūt kādā konferencē vai …. nu vai nav vienalga kā to sanākšanu sauc, konferences organizējot gan parasti kādam ir jāmeklē finansējums u.t.t.

  • IR VĒRTS padomāt PAR
    latviešu saknēm un tautas ģenēzi, tapšanu un ceļu uz reālu ietekmi
    plašākā hronoloģiskā un ģeogrāfiskā skatījumā.
    IR VĒRTS padomāt PAR
    latviešu devumu cilvēces tapšanā par globālu faktoru
    IR VĒRTS pamācīties kaut vai no frančiem, japāņiem un mongoļiem
    šai lietā
    Franči jaunā nebijuša laika atnākšanu saprata vieni no pirmiem, iespējams ne pirmie, bet viņiem jau XX gs. sešdesmitajos gados priekš šis realitātes atradās vārds – mondiālisms,
    anglosakši, kuru mēle tagad “visi runā” tad vēl “gulēja uz ausīm”.

  • >Laura R. 21.02.2011., 10:29
    Manuprāt JEBKURA cilvēka vai cilvēku kopuma apzināšanās un apjēgsme par par to “kā viņš tic” ir iespējami nozīmīga. Protams, šo apjēgsmi – vērtību vienmēr ir iespējams gan tikumīgi (lai kaut kur un pie kaut ka TIKTU ->NONĀKTU=ATNĀKTU), gan nelietīgi (apjēgsmei neatbilstoši, “ne par tēmu”, t.i., kaut vai vijoli izmantot naglu dzīšanai sienā, NE-LIET-DERĪGI).
    Tāpēc es cienu JEBKURUS autoritatīvus, liela skaita no sirds ticošu cilvēku radītu RAKSTUS un viņu VALODU, kas jebkuros rakstos ir PIRMAIS VĀRDS

  • > Ivar, ļoti labi parvēsturisko apzināšanu, tik tālu, lai varētu sekmīgi virzīties uz priekšu. Mums taču dzīvojot šodien, jāveido rītdiena.
    Podniekam bija filma : “Vai viegli būt jaunam?” Gribētos pārfrāzēt,”Vai viegli būt cilvēkam?” Cilvēks kā attīstītākā būtne apzinās savu piedzimšanu un aiziešanu no laika un telpas ierobežojuma.Ja esi reliģiskā ticībā, ka nāve ir pāreja uz Mūžību, kas seviški izteikts kristietībai, tad Tu centies darīt tā, lai nenonāktu mūžības “mēslainē.” Ja ticības nav mēslainē var dzīvot arī laika un telpas ierobežojumā, kas šobrīd arī notiek.
    Šeit un tagad var pietuvotieslabklājības modelim, bet absolūto sasniegt nav iespējams, jo iekāre dominē pār saprātu, kas rada konfliktus.
    Kārtējo reizi uzsveru attiecības starp cilvēkiem. Domāju ka mums visiem ir zināmā mērā vēlme dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Vismaz starp tiem, kas komunicē TF. Nospraudīsim sev konkrētu mērķi un veicamos uzdevumus. Sākumā Ivo varētu izveidot virtuāli iesniegumu anketes (iespējams)caur kurām mēs redzēsim aktivitāti, par piedalīšanos. Tālākais jau rādīs, par iespēju vai neiespēju tikties klātienē.
    >Agnese “2011. gadā Latvijā būs ļoti īpašs notikums – iznāks uzreiz divi Korāna latviskojumi. Viens no tiem būs Im.Kalniņa.
    Iesaku noklausīties interviju ar viņu par “ilgām pēc brīvības, kas ir nepārvarams spēks” un par to, ka reliģiskā pasaules izjūta cilvēkam dota, lai viņš mācītos, kā dzīvot LAIMĪGI:”
    Ulda Bērziņa tulkojums, zinot viņu kā dzejnieku un tjurku valodu speciālistu, būtu jauks izdevums. Par I.K. tulkojumu šaubos. Man tas drīzāk izskatās, kā lobisms citai reliģijai. Pie kam, lai tulkotu Sv. Rakstus jābut arī dievišķai atklāsmei un labām kultūras vēsturiskajām zināšanām. Bībeli – Septuaģintu tulkoja septiņdesmit tulku, kuru tulkojumus salīdziot nebija neviena atšķirīga vārda vai jēdziena, savā veidā viens no Dieva brīnumiem. Pēc tā laika nosacījumiem neviens vārds vai burts nedrīkstēja pazust. Tas bija nāves grēks.
    I.K. intervija par islamu kā vienotu reliģiju, iebilstu. Arī islamā pastāv dažādi novirzieni, kā jebkurā reliģijā.

  • >>> Ivars
    “Joprojām uzskatu, ka taisni diskusija par šo Leldes Stumbres rakstu un Hernhūtiešiem ir TF portāla veiksme, kas, varbūt pat prasās pēc tālākas izpētes un rezumējuma, varbūt jau šogad, varbūt kādā konferencē vai …. nu vai nav vienalga kā to sanākšanu sauc, konferences organizējot gan parasti kādam ir jāmeklē finansējums u.t.t.”
    ***
    ES varu apņemties šādu konferenci noorganizēt.
    Tad man vajag, sākot no šīs dienas:
    1) vēl dažus cilvēkus, kuriem ir REDZĒJUMS attiecībā uz šādu pasākumu un vēlēšanās piepūlēties t.s. “ultimate goal” labā (tā būs pasākuma darba grupa, kuru var arī saukt par org.komiteju);
    2) no pārējiem daudzajiem ieinteresētajiem, kuri ir šeit komentāros izteikušies, vai varbūt ir lasījuši, bet izteikušies nav, tomēr ir gatavi vairāk vai mazāk iesaistīties, lai sāktos un turpinātos šī kopīgā pasākuma gatavošana – idejas, priekšlikumus, jebkādas domas attiecībā uz:
    a) lielo tematiku (t.s. plenārsēžu referātu aptuvenās tēmas;
    b) darba grupu virzieniem;
    c) pieaicināto runātāju un dalībnieku sastāvu;
    d) komunikācijas veidiem PAR un AP šo pasākumu;
    e) citas lietas, piem., pats pasākuma formāts, metodes un instrumenti, tehniskais izpildījums vai tml.
    Tuvākās nedēļas, divu vai trīs laikā to visu vajag vienkārši izteikt, PAPILDINOT vienam otru.

  • >>> EgilsR
    “Šeit un tagad var pietuvoties labklājības modelim, bet absolūto sasniegt nav iespējams, jo iekāre dominē pār saprātu, kas rada konfliktus.”
    Egil, bet es vēlos tev uzdot šādus jautājumus: 1) Vai vislielākā IEKĀRE nav tieši šī “sasniegt absolūto”? Vai esi kādreiz padomājis par to? No kurienes tas nāk un kam (kāpēc) tas vajadzīgs? Tā “mūžība” vai “debesu valstība”, par kuru runāja Jēzus, ir DĀVANA, nevis tas, ko jātiecas sasniegt. VIŅŠ teica “ja jūs nekļūsiet kā bērni, neredzēt jums…” Piekrītu tev tajā ziņā, ka Pāvila iedibinātā kristietība – šajā ziņā – dod CITU mācības piemēru nekā pats Jēzus. 2) Vai konflikts ir kaut kas slikts? Slikti ir tad, ja: a) cenšas par katru cenu no tiem izvairīties; b) nemāk un negrib mācīties tos risināt. Manuprāt, cilvēka jēdziens un tā realitāte, kura saucas “cilvēks”, pati par sevi ietver konfliktu kā ceļu uz brīvību. Tas arī ir tas “šaurais ceļš” – neiespējamais, neparedzamais, nezināmais, principiāli atvērtais IZ-aicinājums mūsu dzīvē. KON-flikts ir TAPŠANAS VIETA. RISKA vieta. AT-klāsmes vieta. Manuprāt, būtu vērts pamācīties tādu lietu kā “konfliktu menedžments” un “risku pārvaldība”. Mūsdienu valoda, kurā noformēti pētījumu un izziņas rezultāti, pati pasaka priekšā, kur jāmeklē. Konflikts un risks attiecas uz dialektisko saprātu. Pretstatā dogmatiskajam.
    ***
    >>> EgilsR
    “Man tas drīzāk izskatās, kā lobisms citai reliģijai….I.K. intervija par islamu kā vienotu reliģiju, iebilstu. Arī islamā pastāv dažādi novirzieni, kā jebkurā reliģijā.”
    Reliģijas – tā ir vēsture, kultūras vēstures sastāvdaļa. Un baznīcas kā organizācijas, šajā ziņā, ir vairāk tādi modernie interaktīvie muzeji nekā kaut kas cits. Bet RELIĢISKĀ APZIŅA ir mūsdienu cilvēka lielākais izaicinājums – kaut vai tikai šī objektīvā globalizācijas procesa dēļ, kā arī informācijas un komunikācijas tehnoloģiju radītā vienotās domāšanas un rīcības telpas dēļ. Reliģiskā apziņa nav saistīta ar konfesionālu piederību, tā ir objektivitāte, cilvēka sugas neatņemama īpašība. Un tā var būt vai nu dogmatiska, vai dialektiska. Mans redzējums par to, kā šīs divas līdz šim nesamierināmās pieejas (principus, metodes) var integrēt (neapspiežot, neapkarojot, neasimilējot), ir caur t.s. organisko draudzes paradigmu. Tam ir saistība ar kompleksu sistēmu pašorganizēšanos, kā arī ar jau Ivara tepat nesen pieminēto “Kopenhāgenas paradoksu”.

  • P.S. (saistībā ar Im.Kalniņa interviju). Pirmkārt, Kalniņš runā par Korānu – t.i., par tekstu kā īpašu, unikālu fenomenu, kurā izpaužas Dieva klātbūtne, nevis atmiņas par Viņu. Kalniņš tur nerunā par islāmu kā reliģiju. Es sapratu, ka šim tulkotājam, atšķirībā no U.Bērziņa, svarīgi bija šis dzīvā teksta, dzīvā vārda piedzīvojums un atklāšana caur sevi, kuru, tai pat laikā, viņš atdot vērtēšanai šai speciālajai komisijai tulkojuma pareizības akceptēšanai (kas droši vien ir apmēram tas pats, kas tevis pieminētie 70 Septuagintas tulkotāji). Tāpēc domāju, ka tas ir labi, ka mums būs divi tulkojumi un DIVI RAKSTI (Bībele un Korāns).
    ***
    Vēl, runājot par šo 2011. gada NOTIKUMU, man gribas teikt gan jā, gan nē. “Jā” tajā ziņā, ka Korāns aizliedz augļošanu – Latvijai varbūt pat šobrīd nav svarīgākas tēmas par šo. “Nē” tajā ziņā, ka mums nav jāatkārto tas pats, kas notika ar hernhūtiešiem – nav jāmeklē cita idejiskā sistēma, cita reliģija, cits aizstāvis (viena ticība ar caru vai vienīgā Dieva atziņa vispār). Mums ir jābūt uzdevumu augstumos un jāatkodē, jāatšifrē, “jāatkož” tas viss. Tas ir mūsdienu zināšanu līmenim paceļams metodoloģisks uzdevums. Kā jau ne vienreiz vien esmu mēģinājusi šeit ieminēties. Galu galā, Egil, mēs taču esam MĀCEKĻI, nevis kalpi vai farizeji, vai ne?

  • >Agnese 22.02.2011., 14:16
    Lasīju, domāju, vēl kāda klapata uz mana kupra, vēl kāds krusts nesams

  • Klapata un krusts- kāpēc? Ja Agnese ir ar mieru kaut ko pasākt- varbūt ir jēga atbalstīt? Jo idejas ir izbirušas, bet vienu es saprotu un tas ir galvenais- klusais gājiens 2011. Jo- un to es pieredzēju savām acīm, kā LTF no tautas kustības pārtapa par bijušo funkcionāru vadītu kustību. Un te nu būtu no šīs ligas jāizvairās. Atrast vienojošo,kas visai Latvijai dotu motivāciju turēties un palikt kājās, lai vai kādi vēji pūš.
    Egils domā, ka dainu skapis var izlidot pa logu- es saķeru galvu no domas vien. Kas neciena pagātni, tam nav nākotnes.
    Doma- vai esam vai neesam kalpi? “Vien tas, kas sevi atbildīgu jūt, var reizē kalps un reizē saimnieks būt”. To arī teica latvietis.Vai tur trūkst pašcieņas? Tās ir diezgan,jo ir reizes, kad vajag dubļus brist un ir reizes, kad vajag goda svārkus. Dainu skapī ir mūsu ētika, un no tās nevar šķirties ar tik vieglu roku, kā to iedomājās pasaules gudrības sastrēbies Taivāns. Nekad man nav gribējies saraut bikses un jozt aiz kādas pasaules idejas, jo visas svarīgās un izdzīvošanai derīgās ir tepat.
    Pēc emocionālā izverduma- ja par šito būs nopietnā runāšana- piedalos.

  • > Agnese,- Kas nu no tā izriet? Vai pati bauslība ir grēks? Nekādā ziņā ne! Bet to gan varu teikt: es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! (rom 7:7)
    22 ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, (efez.4:22)
    Iekāre savā negatīvā formā rada cilvēcei tikai vienas problēmas. Var būt tikai vēlme, bet ne iekāre sasniegt Absolūto. Iekāre, kāre, kari!!!
    Debesu Valstība patiesi ir apsolījums un dāvana, kura jānopelna. Iegūtais bez pūlēm tiek nenovērtēts. Jābūt darbībā caur ticību. Kristus nedāvina Debesu valstību, bet atbrīvo no grēka bez nopelna caur ticību uz Viņu. Līdzība ar bērniem – jo bērni tic, līdz pieaugušie viņus apmāna. Viņu ticība ir tīra, bez piemaisījuma.
    Grēka atbrīvošana nav indulgence šeit virs zemes. Tas būs pēc laika un telpas ierobežojuma pārvarēšanas, līdz ar to ticīgs cilvēks var pievienot sev klāt šeit tikai Svēts, svēts grēcinieks, bet tik un tā zem grēka.
    Par pāvilu – viņš nedod citu mācību, kā vien Kristus. Atšķirībā no Pētera viņš bija apustulis pagānu tautām, bet Pēteris jūdiem.
    a) Konflikts vienmēr uzrāda, ka nav Mīlestības – Dieva klātbūtnes. Var būt atšķirīgi viedokļi,diskusijas, bet ne ienaids. b) piekrītu, ka mums jāmācas dzīvot sadraudzībā. Bīstami doties sasniegt virsotni konfliktējot. Pirms dodies ceļā – jāizlīgst, jāuzticas un tad var sasniegt vēlamo.
    Lai pārvaldītu riskus un izvairītos no konfliktiem, jāmācas, jāizpēta, neparedzamais jākonvertē uz paredzamo,nezināmais uz ziāmo, neiespējamo uz iespējamo. Reizēm tas nāk caur atklāsmēm.
    Dostojevskis pats būdams revolucionārs neieredzēja revolucionāro inteliģenci, jo paredzēja, ka tā noliegs gara brīvību un tas būs bezdievīgās revolūcijas ideju dialektiskais rezultāts. Tā formā, kurā mēs dzīvojam diemžēl ir dialektiskā produkta auglis. Ticības dogma nav savienojama ar dialektiku.Dostojevskis bija sociālists ar Kristu. Tās pastāv un to nevar noliegt, tāpēc piekrītu tam ka nevajag neko asimilēt, integrēt
    vai apkarot. Mums patiesi jāmācas atšifrēt, atkodēt un atkost Dieva vēstījumu cilvēcei. Tas ielikts unikālajā bibliotekā – Dieva inspirētajā vārdā – Bībelē. Gan pagātne, gan nākotne. Tur ir viss, gan psiholoģija, gan medicīna, kultūra un izglītība. Pravieši mums atklāj, bet mēs neredzam un nedzirdam. Bībele prieks manis ir etalons salīdzināšanai. Žēl, ka I.K. nepietika laika šīs unikālās grāmatas izpētei.
    > lurika, lūdzu nepiedēvē man svešus gara augļus. Lasi manus komentārus, neesmu neko izteicis par dainu skapi un to izmešanu. To būs paudis kāds cits.

  • <EgilsR 23.02.2011., 12:06
    (..)
    Mums patiesi jāmācas atšifrēt, atkodēt un atkost Dieva vēstījumu cilvēcei.
    ========================================================
    Šifrēt, kodēt, kost? Varbūt tik dārgo laiku labāk veltīt radošākam darbam, jo tie 10 Dieva baušļi jau ir katrā cilvēkā ''ierakstīti'' (''..morālais likums manī'' Kants). Tos tik' vajag pacensties ievērot, lai ikvienam ''šifrētājam, kodētājam, kodējam'' varētu savus labos darbos (darba augļus) parādīt – nebūs daudz jārunā, daudz jācitē Raksti, jāpierāda savs svētums?
    Veiksmi darbos!

  • p.s.
    ”Dainu skapis – lai izkrīt pa logu!” – es vēlreiz šo LU profesora L.Taivāna emocionālo teikumu pārkopēju
    http://citadiena.ir.lv/2009/12/04/dainu-skapis-lai-izkrit-pa-logu/
    – Manuprāt, šis tēlainais apzīmējums spilgti raksturo šodienas Latvijas sabiedrības domāšanu un uzvedību. Sak’ globalizācijas laikus pārcietīsim, jo varam balstīties uz senču un senču dzīves gudrībām, viņu paveikto – varam mierīgi dzīvot tērējot viņu atstāto mantojumu, neko jaunu, būtisku vai paliekošu neradot (Jaunu vērtību sistēmu – sk.R.Grāveres rakstu ‘Mēs esam…’). Varam jau vēl tā izdzīvot – skaitīt dainas, izcirst mežus, izpārdot zemi….Vēl vienai paaudzei pietiks palustēties, a pēc tam, kaut vai ūdensplūdi?

  • p.s.s.
    ”Dainu skapis – lai izkrīt pa logu!” –
    Aktuāli, taču ne jau burtiskā nozīmē.Ja tagad dainu skapis tiks novietots nevis Brīvdabas muzejā, bet gan tas tiks izvietots centrālajā vietā jaunajā bibliotēkā -’Gaismas pilī’ – tad ‘skaidra bilde’, acīmredzama Latvijas valsts stratēģija 21.gs. ‘Atpakaļ pie saknēm, atpakaļ uz 12.gs.’ – forši, vai ne, – tad neko jaunu radīt nevajag, izglītības sistēmu var ‘konsolidēt’,varam mierīgi ‘dreifēt’….un 2100.g. lielākā daļa iz 300 000 latviešiem (I.Meža prognoze) mierīgi dzīvos Brīvdabas muzejā/modernā rezervātā?

  • >Edge, ” Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod. “,
    Viens piemērs;….. lai tu ilgi dzōtu tanī zemē……
    Bauslības likums ierakstīts sirdīs, labi, bet ko Vārds mums vēlas pavēstīt? Lai darbotos. tas nozīmē atrisinātu problēmu, kāpēc pazaudējam savu zemi? Mūsu attieksme pret vecākiem, bijušo, aizgājušo paaudzi. Bauslība apsūdz, kāpēc jūs tā nedarat. Mums tiek ielikts, mutē, bet mēs izspļaujam, negaršo.
    Mani Dievs uzrunāja ar šo bausli un ilgi domāju, ko nozīmē Viņa pavēle, bet likums izteikts pavēles formā, “lai tu ilgi dzīvotu tai zemē….” Kā izpaužas šodien valsts attieksme pret tēviem un mātēm? Es nerunāju par katra indivīda attieksmi vai sabiedrības uzskatu kopumu. Kā rīkojas mana valsts – valdība? Kā tika godāti divdesmit gadu garumā mūžu nodzīvojušie? Cik reizes viņi vienkārši tika muļķoti? Tad nu nebrīnīsimies, ka daudzi aizbarauc un pārpalikušajiem vieta būs rezervātā – Brīvdabas muzejā.
    Rakstos teksts nav tāpat vien aiz gara laika uzrakstīts. Tu sapratīsi, es sapratīšu, vēl kāds simts un, kas tālāk? Var jau neievērot brīdinājumu zīmes uz ceļa, iespējams nekas nenotiks, bet ja notiks, kas vainīgs?
    Vajag radīt jaunu, tikai neaizmirsīsim, ka viss jaunais, labi aizmirsts vecais. Mums vecais, jāieliek citā kvalitātē. Nevar, kā teikts, ieliet jaunu vīnu vecā maisā, bet tu vari viņu ieliet jaunā. Nevar nemitīgi uz vecām biksēm likt jaunus ielāpus, saplīsīs, tad labāk pašūt jaunas. Un tik un tā tās būs bikses, bet ne svārki. Nevar atpiņķēt samudžinātu dziju, ja nesameklēsi galu. Mēs te runājam par sistēmisko kārtību, bet tad vajadzētu vienoties, ka nav vērts lapīt sistēmu ar ielāpiem. Var jau uzšūt bikses bez mēriem un piegrieznes, iespējams kādam derēs? Bet ja nederēs, ko izmetīsim un atkal diskutēsim, kā būtu labāk, kādu audumu ņemsim, kādā krāsā? Bet varbūt no sākuma nomērīsim, noteiksim izmēru un uztaisīsim piegriezni?
    Agnese izteica piedāvājumu kopā sanākšanai, ideāli, iepaīsimies klātienē, konkretizēsim, ko vēlamies, ko varam darīt. Piedāvājums izteikts, tad jāseko arī rīcībai.

  • lurike 22.02.2011., 20:41 =-Klapata un krusts- kāpēc?
    lietvārdus un darbības vārdus saprotu; ar īpašības vārdiem, apzīmētājiem, attieksmes apzīmējumiem man ir problēmas, mēdzu lietot atbilstoši noskaņojumam, cienot TF vajadzētu pirms raksta 10x pārdomāt; formulēsim citādi – objektīvāk
    =>
    Īsta pirmās atmodas un Hernh utisma apzināšana ir labs darāms darbs

  • >>> Ivars “Īsta pirmās atmodas un Hernhutisma apzināšana ir labs darāms darbs”
    Vai varētu ņemt diapazonu “pirmā garīgā atmoda – pēdējā garīgā atmoda: Kā, kāpēc un ko no tā varam mācīties?”
    ***
    Nevaru nedomāt par šo:
    “… Un pēkšņi man radās ideja, par kuru gribējās pateikt visiem – jo tā bija ļoti atbilstoša konferences garam. Un Velta man uzreiz arī ļāva runāt.

    Tā, kā bija Barikādēs, mums nekad vairs nebūs. Nekad vairs nebūs situācijas, kad ģimenes no mazpilsētām brauca uz Rīgu, kabatās ielikuši lapiņas ar asinsgrupām. Kad dievnams kļuva par cilvēku nakts atpūtas un apsildīšanās vietu, un pilnīgi viss bija sagatavots, lai tas kļūtu arī par lazareti – Domā bija mediķi, pārsienamie, nestuves, kruķi, šinas. Kad cilvēki bija gatavi pilnīgi visam. Ne mūžam vairs nebūs tādas vispārējas vienotības kopējo briesmu priekšā. Mums bija 500.000 drosmīgu vīriešu, sieviešu un pusaudžu, kas pulcējās Daugavas krastmalā Lietuvas atbalsta mītiņam. Par to nevar runāt bez trīsošas sirds. Un skudriņas skrien pa muguru, dokumentālajos kadros skatoties, kā tauta ar vienprātīgu “Jā” atbild Romualda Ražuka vaicājumam – vai mēs esam gatavi aizstāvēt mūsu Augstāko Padomi, valdību, Latvijas Radio un televīziju?

    Šīs atmiņas ir milzīga nacionālā un garīgā bagātība, kas jāuzkrāj un jādara pieejama ikvienam Latvijā. Un šī mana ideja ir – izveidosim kaut ko līdzīgu Vikipēdijai, citiem vārdiem sakot, virtuālo pašapkalpošanās enciklopēdiju internetā. Nu nosauksim to kaut vai par Barikadopēdiju, Barikadupēdiju, Barikadpēdiju vai kaut kā savādāk. Kaut kā latviskāk. Lai gan tagad vārds “barikāde” ir nevis svešvārds, bet ļoti latvisks vārds. Gan jau pa visiem kopā izdomāsim!

    Lai katra ģimene tur var ievietot savas atmiņas, lai dienasgaismu ierauga uzrakstītie, bet vēl nepublicētie raksti, fotogrāfijas, skaņu un videoieraksti. Lai šajā interneta portālā vietu atrod tālaika avīžu raksti, vēstules, protokoli, uzsaukumi, arhīvu materiāli par tolaik slepenajām LKP CK sēdēm un Interfrontes intrigām. Te varētu atrast materiālus par Latvijas Tautas fronti, par dievkalpojumiem un par tām ļoti daudzajām sabiedriskajām organizācijām, kas radās viena pēc otras ar vienu vienīgu mērķi – cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Portālā vieta jāatrod katram cīnītājam un katram pagastam. Lai vērtīgi materiāli no muzeju krātuvēm un arhīvu plauktiem uznirst uz datoru ekrāniem katrā mājā un katrā dzīvoklī jebkurā diennakts stundā.

    Interneta portāls jāizveido tāds, lai tajā varam mācīties patriotismu un ikdienas grūtajos brīžos pasmelties optimismu. Tāds, kas ar saviem stāstījumiem, ar attēliem, ar fotogrāfijām un filmām mums visiem rādītu, kā Latvijas tauta – latvieši, krievi, ukraiņi, ebreji, poļi, čigāni un visi citi – mīlēja Latviju Neatkarības atjaunošanas laikā.

    Portāls pildītu arī pedagoģisku uzdevumu. Visticamāk būs tā, ka daudzi vectētiņi un vecmāmiņas lūgs talkā mazbērnus, kas internetu pārzina kā savu kabatu. Tādā veidā jaunā paaudze iepazīs Latvijas neseno vēsturi….”
    No: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/andrejs-cirulis-par-barikadopediju.d?id=36410595

  • Varbūt arī uz 90-gadu vidu – izdevās tikai drusku iziet no vienas varas piramīdas pakļautības (pēc KOB datiem – PSRS ” elite” bija pakļautas vispasaules globālajai valdībai), taču brīvības brīdis bija īss, iestājoties ES – sākās “skruvju piegriešana” Latvijā. Un pirms iestāšanās – visas tās Ferhoigenu, Vīzentālu un citu žīdu vizītes.
    Latvija neizcīnija brīvību,- tas ir jāsaprot, notika varas struktūras nomaiņa, pret vēl mežonīgāku un sliktāku. Šie 20 gadi – kopš Latvija vairs nav PSRS ir jauna veida – biorobotu veidošanas gadi, kuri vairs nesapratīs to, ka varēja dzīvot savādāk.
    Arī – orientēšanās uz kristietismu – tas ir bezperspektīvs solis, tāpat kā vēlme atdzīvināt mironi -dievturību.

  • P.S. Precizējums: “Vai varētu ņemt diapazonu “pirmā garīgā atmoda – pēdējā garīgā atmoda: ko, kā un kāpēc mēs darījām un ko un kā no tā varam mācīties?””
    Akcents uz to, ka MĒS DARĪJĀM (nevis uz to, kādi bija vācu muižkungi, krievu cara ierēdņi vai pareizticīgo baznīca, padomju vara vai rietumu liberāļu (t.sk. amerikāņu kristīgo fundamentālistu) neokoloniālisms un tml. – tie ir tikai apstākļi (faktiski – resursi, ja iemācās to tā uztvert). Un vēl – tām “atmodām” ir beidzot jāpieliek PUNKTS.

  • Punktu nevar pielikt, kamēr vēl simti guļ – apstulboti, noguruši, citu iemeslu dēļ. Pārlasu- briemīgi maļamies-es Egila komentārā sapratu, ka viņš Taivāna domai piekrīt- bet viņam kaut kāda ironijas deva klāt, ko nenolasīju. Tagad atkal tā- dainas ir senatne nevis ētikas kodekss(ja jau vecas un saglabātas?)Dievs neko nenozīmē- bet mīļie, bez viņa palīdzības arī mūsu centieni būs neveiksmīgi.
    Vīri, man nezin kāpēc tāds tēls – koks virs zemes dublē sakņu sistēmu pazemē. Ja mēs tās saknes gribam atcirst kā nevajadzīgas, kāda tad būs zaru sistēma? Es dainu reliģiju izjūtu par savējo, bet uz rituāliem neeju, reizēm izdomāju pati sev kādu svētbrīdi, jo bez tā nevar.
    Ir jau mēģināts apkopot barikāžu atmiņas, kaut kur vāca videokadrus, bija domu apmaiņa draugos.lv sadaļā “Parunāsim”.

  • Luriķei un citiem – par dainām.
    S.K. Čaterdžī grāmata „Balti un ārieši”(Rīga, ZINĀTNE, 1990)
    DAINU SKAISTUMS UN SPĒKS (58.lpp.)

    Par dainu literāro vērtību un augsto māksliniecisko līmeni vislabāk būtu dot kompetentu šīs dzejas pētnieku – lietuviešu un latviešu, kuri dzimuši un auguši to vidē, – liecības (. . ) Bet baltu dainu dzejas svaigums nav tik labi pazīstams, galvenokārt tāpēc, ka šī plašā un brīnišķīgā literatūra viegli pieejama vienīgi baltistiem (. .) šķiet, ka vispirms vajadzētu sniegt amērikāņu pētnieka Roberta Peina ļoti iejūtīgo novērtējum dainu vienkāršībai un skaistumam.

    Dainu dzīvotspēja sakņojas poēzijas spēkā un arī zemē, kura devusi tām dzīvību, – mežos, purvos un jūras ieskautā zemē tālu no Eiropas civilizācijas lielceļiem. Dainas pārstāv dzejas formu, kas ir tikpat veca kā šī pasaule (..) Kaut arī tās ir vienkāršas un acumirklī uztveramas, tās nepieder pasaulei, kuru pazīstam. Tajās ir kaut kas neatlaidīgs un tiešs kā dzīvnieka acu skatiens. Šīs dziesmas dieviem neizrāda bailes, nedz arī lūdzas žēlastību (..) Atklājis tās sev, mūsdienu cilvēks jūtas pārsteigts, kā dainām izdevies palikt neskartām. Savā vienkāršumā un necilajā košumā tās ir pārākas par visu, ko es zinu Rietumu literatūrā, izņemot Grieķijas salu iedzīvotāju senās dziesmas. Tās liekas sacerētas pasaules rītausmā, un rasas svaigums uz tām ir joprojām. Tauta, kura tās sacerēja un dziedāja, pieder pie visapskaužamākajām, kādas jebkad dzīvojušas. Tā dziļi izjutusi visu apkārtējo – mežus, strautus, meiteņu sejas, debess krāsas. Viņu dziesmas ir vienkāršas, bet cik daudz mākslas ir šajā vienkāršībā! Viņi dziedāja pilnā balsī, apzinādamies, ka ar savu dziesmu spēj uzrunāt dievus, apzinādamies savu morālo lieliskumu. Viņiem pasaule ir nomazgāta tīra debess lietū, un nedz vainai, nedz nožēlai nav vietas viņos.
    (..)Mūsu laikmetā tik neviltots prieks ir rets, un mums draud briesmas aizmirst, ka reiz bija laiks, kad prieks dzīvoja zemes virsū, kad cilvēki varēja teikt: „Ciltsbrāļi ir mani svētījuši, un tie ir mana bagātība.”(. . ) cilvēks, vēl būdams tālu no atsvešinātības, vēl būdams cieši saistīts ar spēka avotiem, ir mīlošs draugs visai dzīvajai radībai. Tāpēc mūsu izmisušajā laikmetā dainas iegūst augstāko vērtību, jo tās runā par laikiem, kad prieks vēl staigāja pa zemi.

  • Dainas ir neizvētītas, Dainas NAV tikai un vienīgi GATAVU dimantu krātuve, tas ir dimantu iezis. Tiesa, pie laba un ļauna atzīšanas tajās var nokļūt ātrāk kā baznīcēnu meldijās. Katram ir iespējams izvēlēties – braukt ar priekšējo, pakaļējo riteni (kā cirkā) vai abiem (kā vienkāršie parastie ļaudis).

  • >Agnese 23.02.2011., 22:03
    Starp barikādēm un visu to LFT laiku no vienas puses un Hernhūtismu no otras puses,
    manuprāt,
    IR
    viena principiāla atšķirība
    BARIKĀDES ir mirklī Debesīs PATI uzaugusi PUPA (kā narkotika)
    BRĀĻU DRAUDZES ir pa pilienam gadu simtos SAKRĀTS (darbs)

  • Kas kopīgs Kristum ar Karlsonu?
    Par šo jautājumu iespējamas daudzas apjomīgas atbildes.
    Mana atbilde ir pavisam vienkārša – viņi abi ir lielāki par mani, viņi abi ceļ mani tuvāk Debesīm

  • Mani estētiskā puse valdzina mazāk(Dainās), bet tur ir pasaules uzskats, kurš man tuvs(panteisms). Profesors Padomiņš apgalvo, ka ūdens neesot dzīvs organisms, bet kāpēc tas spēj apvainoties un priecāties? Un to saredz dabā dzīvojošie.
    Hernhūtieši un barikādes ir salīdzināmi, jo abi ir sprādzieni ilgi aizturētai enerģijai. Tikai pēdējā mēs bijām klāt, tāpēc zinām, kā izskatās apņēmīgās vīru un priecīgā riska pārņemtās jauniešu sejas.
    Ivara minētie pilieni ir pēc tam, process attīstībā. Barikāžu procesam nav attīstības, es pat sliecos domāt, ka attīstība varmācīgi tika pārtraukta(zemessargu atbruņošana).

  • PAR HERNHŪTIEŠIEM
    Tajā laikā laukos bija 2 sabiedriskas vietas – barona muiža un baznīca, kurām apkārt novietojās zemnieku viensētas. Ja pieminētie brāļi darbojās lauku teritorijā, kur viņi dzīvoja, kur uzturējās, kas viņiem maksāja naudu, kas baroja, kā un kur viņi sludināja …. Ja to nezina, tad, tikai balstoties uz šo L.S. rakstu, nav ne mazākā pamata apjūsmot brāļus un viņu veikumu.
    Dažkārt tiek apdziedāts pašmāju Robins Huds – Kaupēns. Var gadīties, ka kāds iedomājas aŗi glorificēt šo vēsturisko personāžu. Ķīnieši jau uzzīmējuši animācijas filmu par Zikovu un pēc 5 gadsimtiem kāds cits iedomāsies viņu saukt par modernā kino kustības pārstāvi. Viss var gadīties, tāpēc, lai dotu vēsturisku vērtējumu, nepietiek ar dažiem faktiem.

    PAR ATMODU.
    Domājot par atmodu, nevar runāt par kaut ko atsevišķu. Atmodas fenomens ir tieši spējā visiem vienoties kopīgā mērķī. Kā krievi 2.p.k. sauca par tēvijas karu, tā šo vienojošo kustību pamatoti varam dēvēt un dēvējam par visas tautas atmodu.
    1X VĒSTURĒ TAUTAI BIJA VIENOTS MĒRĶIS. 1x TAUTA SPĒJA VIENOTIES FIZISKI TĀDĀ SKAITĀ ( 500 000). 1X BALTIJAS TAUTAS PĀRI ROBEŽĀM SADEVĀS ROKĀS.
    Tieši tie 3 teikumi ir galvenais, paliekošais, kas raksturo iepriekš neiedomājamo, neiespējamo un nākotnē neatkārtojamo. Tie būs kā vienotības vēsturisks paraugs, cik ilgi tauta pastāvēs.

    PAR TICĪBU
    Mana ticība ir mana ģimene, mani bērni. Es viņus mīlu , es viņiem ticu, man nevajag ne ieteiktos dievus, ne sātanus. Man ir mana ticība, kura pasaulē ir vislabākā. Ar katru, kurš to aprunās vai apšaubīs, esmu gatavs atrunāt un pastāvēt,aizstāvēt savu ticību. Man nepiemīt latviešu tautai labi zināmā Pietuka Krustiņa rakstura iezīme – “plātīšanās”. Un es nesaprotu, kā justos te rakstošās dāmas, ja es publiski tīksminātos par saviem pielūgsmes objektiem, par sievas skaistumu vai bērnu gudrību, vai vēl vairāk, ieteiktu platiskas operācijas, lai jūs līdzinātos tieši manam pielūgsmes objektam. Bet tāds dullais es neesmu viens. Daudziem maniem paziņām ir līdzīgas dzīves vērtības. Taču es cienu jebkuru citu ticību, ja tā ir patiesa un nes laimi. Bet ieteikt, aicināt, norādīt uz savu ticību kā vienīgo pareizo, pārāko, nav labais tonis! Tas ir vismaz egoistiski, ko tālāk negribētos izvērst bezjēdzīgā strīdā.

  • Savos vecākos un sevī atrodu hernhūtisma ietekmes, ieejot dievnamā arī, lasot Dainas arī – ja kaut ko neapzināmies, tas nenozīmē, ka tā nav. Ja visi visu apzinātos ….. – nu murgs, taču daži to visu vai vismaz daļu reizēm ir spējuši, jo viņiem tas bijis vajadzīgs. Sabiedriskais organizācijai Latvijā, kas pretendē uz tautas vai būtiskas tās daļas identitātes apjēgšanu zināt hernhūtismu ir obligāti.
    Apjēgsim – būsim, ne – nīksim
    —————
    Citēju :
    Eiropas garīgās vēstures un attīstības neatņemama sastāvdaļa ir kris­tīgās ticības ietvaros radušās un evolucionējušās reliģiskās atmodas jeb atjaunotnes kustības. Līdztekus tiešajiem ar reliģisko dzīvi saistītajiem mērķiem, kuri attiecās uz teoloģiskās izpratnes un pamatnostādņu revidēšanu un atjaunotni, tās ir atstājušas nozīmīgu un paliekošu iespaidu uz citām ar cilvēka darbību saistītajām dzīves jomām – ekonomiku, kul­tūru, politiku, izglītību, individuālo un sociālo ētiku, u.tml. Sākotnēji arī pati kristietība ir radusies, attīstījusies un izplatījusies tieši kā šāda veida kustība. Latvijas Brāļu draudze ir uzskatāma par tipisku 18. un 19. gadsimta reliģiskās dzīves atmodas un atjaunotnes kustību.
    Atmodas fenomens ieņem būtisku vietu latviešu tautas vēsturē. Brāļu draudzes kustība nesa pirmo latviešu garīgo atmodu un, pakārto­tā veidā, ari nacionālās pašapziņas atmodu.4 Tās ietekmē izauga pirmā latviešu zemnieku inteliģences paaudze, izveidojās nacionālas pašpār­valdes struktūras (hernhūtiešu saiešanas) un veidojās sabiedriska kop­darba organizatoriskā pieredze. Brāļu draudzes proponētie ideāli kļuva par nozīmīgu tautas ētisko un morālo vērtību veidotāju, kuri savukārt ietekmēja tautas mentalitāti, pašizpratni, radošās izpausmes, saskarsmes kultūru, skaistuma izpratni u. tml. Tādā veidā Brāļu draudzes paradigma ir veidojusi un joprojām ietekmē tās grūti definējamās tautas kopīpašības, dzīvesziņu un stilu, ko mēdz apzīmēt kā nacionālo identitāti.
    Avots – Gundars Ceipe – Latvijas Brāļu draudzes Vēsture 1918-1940 8.lpp.
    ————-
    Apjēgt gan bezgalīgo ceļu kalnup, gan garo pupu ir svētīgi.

  • starp citu – kādu brīdi mēs te šodien ar Induli RAKSTĪJĀM VIENLAICĪGI; NEJAUŠĪBU NAV; BRĪVA GRIBA IR – tā lūk

  • lurike 24.02.2011., 22:57
    “Punktu nevar pielikt, kamēr vēl simti guļ – apstulboti, noguruši, citu iemeslu dēļ.”
    Domāju, ka šis ir viens no atslēgas momentiem – vai tiešām var teikt, ka simti guļ? Apstulboti, noguruši – tas gan!
    Ko es domāju ar to, ka tām “atmodām” ir beidzot jāpieliek punkts?
    1) Pēdējā atmoda 1987.-1991. bija principiāli savādāka nekā iepriekšējās, tā notika IKT laikmetā, kad t.s. sociālais laiks daudzkārt apsteidz dabisko laiku. Ja mēs nespējam atzīt, saprast un noticēt, ka mēs toreiz jau atmodāmies, ka VISS JAU notika, tad tagad mums neviens vairs nevarēs palīdzēt, tautas izjukšanu vairs nevarēs apturēt.
    2) Atmoda ir gribas un ticības akts vairāk nekā jebkas cits. Ja cilvēks atmostas un ierauga to, ko negrib redzēt, ja viņš negrib pieņemt to, ar ko sastopas atmostoties, bet grib palikt gultā, lai kāds cits pienes kafiju klāt, un brokastis, un pusdienām sapelna utt. – tad, protams, cilvēks (vai tauta) turpina izlikties, ka guļ, vai meklēt attaisnojumu tam, kāpēc palikt gultā – gaida, kamēr kāds cits krāsni izkurinās, kamēr pēc ūdens aizies, galdu saklās utt. (Tikai uz tualeti gan nākas tomēr celties un iet pašam – tāpēc jau tur arī esam…) Tā ir ATKARĪBA, šajā gadījumā, no sapņiem. Jāsaprot atkarības fenomens. Arī par ticību-reliģiju, atkodēšanu utt. es tik daudz pieminu tieši šī atkarības fenomena dēļ – atkarības un līdzatkarības procesi spēj ideāli papildināt viens otru, veidojot noslēgtu loku ļoti ilgu laiku, no kura nav vienkārši izrauties. (Tāpēc – šis jau vairākkārt pieminētais “draudzes princips”)
    3) Atcerēsimies, ka Antiņš trešajā reizē ņēma Zelta zirgu un tika augšā. Ceturtās reizes nebūtu bijis. To atmodināšanu jau neveica viss ķēniņa galms, ne arī visi kēniņvalsts pavalstnieki barā. Atmoda notiek caur tiem, kuri grib, tic un dara, un ar citiem pārmaiņas notiek, skatoties, klausoties, līdzpārdzīvojot, identificējoties, lūdzot un priecājoties, brīnoties un sajūsminoties, sekojot un līdzinoties, atdarinot, tiecoties, pat aiz ziņkāres un garlaicības (arī tā notiek atmoda). Vajag vienkārši uzturēt SAVU atmodas stāvokli un dzīvot ik brīdi visās vietās un lietās, apzinoties, ka esi NOMODĀ. Vai CEĻĀ.

  • Atvadas no Shri Mataji – Interneta tiešraide tagad.
    Fonā – meditācijas mūzika.

    http://www.ustream.tv/channel/memorial-puja-for-shri-mataji
    un oficiālā prese relīze
    http://sites.google.com/site/latviasahajayoga/shri-mataji-in-memoriam

  • Indulis 25.02.2011., 13:31
    “Tajā laikā laukos bija 2 sabiedriskas vietas – barona muiža un baznīca, kurām apkārt novietojās zemnieku viensētas.”
    Vai tu neaizmirsi par pašu galveno LABPRĀTĪGAS sabiedriskās saiešanas vietu – par KROGU? Brāļu draudzes bija tādas pašas labprātīgas saiešanas vietas, tikai tādas, kuras apzināti pretstatījās krogiem. Manuprāt, no garīgā mantojuma viedokļa nav tik svarīgi, ka viņi pretstatījās muižām un baznīcām, cik tas, ka PAŠI meklēja savus jaunus labprātīgas un jēgsaturīgas KOPĀ BŪŠANAS vietas. manuprāt, tas vēsturiskais ieguvums no latviešu brāļu draudžu kustības, kas mums svarīgs arī šodien, ir tautas GRIBAS dzimšanas izpausme, liecība par kopīgu gribu apliecināt sevi, nevis muižas vergiem, baznīcas kalpiem, vai plānās kabatas tukšotājiem krogā. Par šo “kroga” aspektu raksta, piemēram, G.Dišlers rakstā “D.Balodis – latviešu Mozus”, uz ko saiti bija devis vienā savā komentārā “relikts”.
    ***
    “Ja pieminētie brāļi darbojās lauku teritorijā, kur viņi dzīvoja, kur uzturējās, kas viņiem maksāja naudu, kas baroja, kā un kur viņi sludināja …. Ja to nezina, tad, tikai balstoties uz šo L.S. rakstu, nav ne mazākā pamata apjūsmot brāļus un viņu veikumu.”
    Protams, jāmeklē fakti un jāpēta liecības. Vienmēr var vēlēties zināt vairāk. Tomēr svarīgākais, manuprāt, ir apzināties, KĀPĒC mēs to darām. Tāpēc, ka mūs kaut kas uzrunā šajā kustībā, mēs spējam tajā sajust līdzību ar sevi un savu laiku, mēs pārdomājam kaut ko par saviem senčiem un labāk saprotam sevi. Ne jau tur tā sāls, ka mēs “apjūsmojam” brāļu draudzes vai ko citu. Mēs nospraužam laika robežas, izdalām šo vēsturisku periodu līdz LTF un mūsdienām un sākam pētīt, kādu CEĻU esam pa šo laiku nogājuši, ko esam darījuši un ko – mācījušies no tā visa. Būtu labi, ja mēs rezultātā apzinātos, kādā vēsturiskā laikā mēs pašlaik atrodamies – attiecībā paši pret savu likteni, nākotni. Un tāpēc es saku, ka, manuprāt, mums būtu svarīgi nevis runāt par to, kas “viņiem tur toreiz maksāja naudu un kas baroja”, bet kā mēs toreiz dzīvojām, ko sapratām, kam ticējām, ko darījām, ko nodevām tālāk saviem pēcnācējiem, un viņu pēcnācējiem utt. – līdz pat mums. Apzināties, ka esam mantinieki, tur tā sāls.

  • Agnese: “Manuprāt, no garīgā mantojuma viedokļa nav tik svarīgi, ka viņi pretstatījās muižām un baznīcām, cik tas, ka PAŠI meklēja savus jaunus labprātīgas un jēgsaturīgas KOPĀ BŪŠANAS vietas.”

    Kā Tu to domā, kā tas varēja notikt reālā dzīvē? Ka brāļi, stāvēdami “pie lielā akmens”, sagaidīja barona dzimtcilvēkus, kuri devās uz svētdienas dievkalpojumu? Lietū un vējputenī pavadīja līdz baznīcai, runājot un stāstot par pasaulīgām lietām? Atpakaļceļā tas nevarēja notikt aiz tā iemesla, ka parasti baznīcas tuvumā atradās krogs. Kas stipri retināja atpakaļnācēju rindas un garu darīja pārāki gaisīgu saprātīgām runām.
    Kā tādā situācijā rīkotos pedantiskais vācu muižkungs, kura īpašumā ne saukti, ne aicināti parādītos “brāļi” un grozītu viņa dzimtļaužu prātus? Paaicinātu ordeņa kavalēriju, lai iekaļ važās kā ķecerus un uzcepj sārtā vai, ja vairāk “paveicas”, sakropļo moku solā. Un stāsts par “brāļiem” būtu galā.
    Tā nebija, bet kā bija? Viņi aizvietoja tos mācītājus, kuri pārdzērās bauru alu līdz baltām pelītēm, bija pastāvošās baznīcas kalpotāji un ar ziedojumu trauku apstaigāja dievlūdzējus, viņus iesūtīja vai uzsūtīja laicīgā vara? “Kas un kāpēc” jāzina, lai saprastu nolūku, mērķi un izdarītu secinājumus. Vai, kā Tu saki, “mūs uzrunā”, bet varbūt pazemo?
    …………………………
    Nosaukums. HERN – angliskojums ar nozīmi – mistisks mednieks, HŪTES – tas varētu būt kaut kas līdzīgs Čaplina slavenajam “katliņam”. Agnese, vai Tev nešķiet, ka tas ir vienkārši “izcils” vārdu saliktenis, lai runātu par latviešu beztiesiskumu un citādi grūtajiem dzīves apstākļiem vācu dzimtbūtnieciskajā jūgā?
    …………………………
    Mums taču ir lieliskas to laiku radītas un vēlāki pierakstītas tautas enciklopēdijas. Tautas ticējumi, paražu apraksti, buramie vārdi, dainu apkopojums. Šodien esam brīvi, neviens nespiež vēsturi rakstīt svešas varas pavadā. Pastāvošā ideju krīze būtu īstākais, piemērotākais laiks aktualizēt, konspektēt, tematizēt un visādi sijāt, un sevi bagātināt ar saglabāto tautas atziņu mantojumu. Pie tam ļoti bagātu! Tā vietā mēs savu bagātību ignorējam, slinkojam, bet meklējam un lipinam kopā aizjūras kultūras driskas. Nesaprotu!

  • >Agnese 25.02.2011., 20:11 Citēju: Vai tu neaizmirsi par pašu galveno LABPRĀTĪGAS sabiedriskās saiešanas vietu – par KROGU?
    ———–
    Vētīšana visas tryjās galvenajās “zelta pavediena”=dzīves, t.i.,
    politikas-uzņēmības/uzņēmējdarbības-dzīvesziņas(Reliģijas=Līguma ar pastāvošo) dzīslās NOTIEK bieži, reizēm ik dienas.
    Pastāstīšu kaut ko par Krogiem un Kristīgo baznīcu līdz t.s. Renesansei. Toreiz Kristīgajā baznīca Svētdienā dienaskārtība bija tāda:
    1. daļa – Nopietnās runas ar Īstā Bīskapa runu un visu nopietno un Īsto
    2. daļa – Debates Krogā
    3. daļa – Klaunāde ar Viltus Bīskapu (nu piem. Ufo, kas Gudrības ziņā, manuprāt, neatpaliek no piem. Vanaga kunga) un histrioniem (kora)
    T.s. Renesanse un Patiesā kristietības Reformācija diemžēl pārcentās ar vētīšanu: izdzina no Baznīcas histrionus un norobežojās=atteicās no Kroga. Manuprāt, tā bija kļūda, kas Ir labojama

  • >>> Ivars “T.s. Renesanse un Patiesā kristietības Reformācija diemžēl pārcentās ar vētīšanu”.
    Domāju, ka tas ir kā “naglai uz galvas”. Krogs un klaunāde tiek saukti arī par “tautas smieklu kultūru”, “profāno kultūru” (pretstatā sakrālajai), “karnevāla kultūru”. Atšķirībā no sakrālās, tai ir polifonisks raksturs. Faktiski tā ir kultūra, kurā notiek ikviena cilvēka individuālās dzīvošanas (arī – vienkārši eksistēšanas, visnožēlojamākās “dzīvības vilkšanas”) pārtapšana LĪDZDALĪBĀ lielajā dzīvē (vēsturiskajā). Sakrālā kultūra ir monoloģiska – cilvēki tai ne tik daudz pievienojas, cik to reproducē, t.i., atkārto, atceras, iegaumē un apgūst paklausīšanas un atdarināšanas režīmu. Līdzsvara izjaukšana un savstarpējas papildināšanās trūkums starp sakrālo un profāno vēsturiskajā kristietības kultūras attīstībā noved pie dažādām totalitārisma formām gan indivīdu un grupu domāšanā, gan sabiedriskajā organizācijā. Kurām diemžēl nekāds (labi domāts) liberālisms vairs nevar palīdzēt, jo tas nespēj būt libertārisms visiem.
    Diemžēl šo sakrālo monoloģisma paradigmu īsteno arī skolas (ne tikai saimnieciskā, politiskā un reliģiskā vara). Un tas šodien izpaužas tā, ka nevar un nevar panākt to, lai skolēni “būtu aktīvi”. Motivācijas problēma ir visu citu problēmu pamatā. Tāpat kā sabiedrībā kopumā – vara tik visu laiku griež un piegriež, bet vairākums, skatās, vēro, gaida utt. – kā šovu, it kā tā nebūtu realitāte, kurā mēs paši ESAM.
    Kas attiecas uz “krogiem”, tad viss būtu labi, ja vien šī pati monoloģisma paradigma nebūtu likvidējusi tautas smieklu kultūru un atstājusi tikai materiālo, par naudu pārdodamo faktoru – alkohola dziras ar izteiksmīgām etiķetēm. Cilvēku izteiksmīgums (spēja teikt, apdziedāt, piedalīties kaut kā tapšanā) ir apklusināts. Šķietami, protams. Jo apklusināt jau nevar. Var tikai vulgarizēt līdz nelabumam.
    ***
    Nāk prātā viens nesens iespaids leišu Biržu pilsētā, kurā līdz pat šim laikam tiek koptas alus darīšanas tradīcijas (pagājušajā gadā joprojām boja kādi 8 alus darītāji). Mūsu grupa iedalījās tādā tautas smieklu atdzīvināšanas rituālā muzejā – kur izrādīja visas alus tapsanas stadijas, paralēli lēja alu dzeršanai un dziedāja dziesmas, kuras atspoguļo visu kopā būšanas procesa dinamiku – no sanākšanans līdz zem galda krišanai un prom iešanai (vai ieilgušo ciemiņu izdzīšanai). Tā nebija banāla dzeršana un pļāpāšana par šo un to. Tā bija kultūra. Ne tikai izklaide, jautrība, relaksēšanās (vai kā to vēl dažādos it kā pieklājīgos vārdos sauc mūsdienās), bet īsta, vienreizēja KOPĀ BŪŠANAS PIEREDZE.
    (Jālasa Mihails Bahtins. Un citi.)

  • P.S. Aleksandrs M.Pančenko raksta, ka krievu tautas smieklu (jeb senkrievu tautas) kultūra nebija nošķirta no pareizticīgās kristīgās baznīcas (t.s. skomorohi netika izslēgti no baznīcas), tai pat laikā no maģistrālās kultūras un varas puses atzīti viņi tika tikai Pētera I laikā (šim krievu caram un pirmajam krievu imperatoram bija protestantiska orientācija).
    Sk. rakstus pie: http://panchenko.pushkinskijdom.ru/)
    Latviešu Brāļu draudžu kustības rašanās jāskata gan rietumu (no kurienes tā nāk), gan austrumu kristīgās tradīcijas kontekstā. Rietumos hernhūtisms radās Eiropas nacionālo monarhiju uzplaukuma, baroka un klasicisma laikmetā (emocionalitāte un greznība, atgriešanās pie Romas impērijas mantojuma un tml.). Baroks bija krāšņuma, dramatisma, emocionalitātes kultūra, kad, ļoti iespējams, augstākās aprindas mēģināja atgriezties pie savas iekšējās dzīves spontānuma atļaušanās. Bet kad Latvijā radās Brāļu draudžu kustība, – toreizējās Krievijas absolūtās monarhijas nostiprināšanās apstākļos, Eiropā jau bija Apgaismība, monarhiju pagrimums un Franču revolūcijas priekšnojausmu laikmets.
    ***
    T.s. “tautas dzīvesziņā” vajag izdalīt “sakrālo” (absolūtā meklējumi un nostiprināšana atmiņā un praksē) un “profāno” (smieklīgums, pareizā noliegšana, pretstatīšanās varas noteiktajai kārtībai ar tās apšaubīšanu un izjokošanu un tml., – viss “alternatīvais”, kā mēs teiktu šodien) pusi. Domāju, ka vajadzētu tās apzināties kā divas dažādas (protams, savstarpēji saistītas) tradīcijas. To pašu parāda arī t.s. “bērnu folklora” – “šausmu stāsti” ir bērnības pasaules variācija par sakrālo, apsaukāšanās skaitāmpantiņi, bērnu anekdotes, iesauku praktizēšana un tml. – profānās tradīcijas izpausme.

  • Vai tās var saukt par latviešu brāļu draudzēm, neesmu pārliecināts. Sekojot līdzi laikam, kā lūgšanu biedrības saviem dzimtcilvēkiem, tās ieveda no Rietumiem vācu baroni. Kāds bija mērķis, tas jāskatās no baronu viedokļa, ne latviešu. Dzimtļaudis tikai paklausīgi pildīja svešu gribu – ko lika, to darīja.
    Bet diskusija par hernhūtismu ir dziļi reliģiskas dabas. Tiem, kuri ir reliģiozi un kurus vairāk interesē ticības formas, var ieiet šajā LEBL lapā http://www.lelb.lv/forums/?fu=l&id=2656&rid=5

  • >>> Indulis “Dzimtļaudis tikai paklausīgi pildīja svešu gribu – ko lika, to darīja.”
    Protams, uz šo jautājumu var paskatīties arī no šķiru cīņas viedokļa. Vari turpināt, ja vēlies, – par 18.-19.gs šķiru cīņu Latvijas laukos. Tikai no tiem materiāliem, cik es esmu lasījusi un dzirdējusi, tad oficiālā luteriskā baznīca uzskatīja “brāļus” par apdraudējumu (“konkurentiem”). Arī REiropā brālības un vienlīdzības ideju jau nenesa aristokrātija.

  • Mūsu tautas lielum lielais vairākums faktiski gandrīz jebkurā sfērā ir pieskaitāms pie profānās
    (/arī profānas ????)
    kultūras nesējiem. Piemēri iz augstākās sabiedrības dzīves – M. Gailis būdams valsts premjers kāda intervijā (pasen) runāja par to, ka pēc intervijas dosies rakt uz laukiem kartupeļus, kas viņaprāt esot gandrīz neiztrūkstoša reāla latvieša pazīme; un pavisam nesen pavīdēja ziņa – M.Gaiļa dzīvesbiedre Zaiga Gaile darba vizītēs dodas nevis ar mersi vai bentliju, bet ar riteni, kundze visai sakarīgi paskaidroja kāpēc, paskaidrojumā bija gan pamatojums, gan aicinājums sekot viņas piemēram, gan skaidra šīs kundzes apziņa par to, ka viņa sevi pelnīti pieskaita augstākajai elitei. No šīm sīkziņām faktiski varam izdarīt lielus secinājumus – Latvieši ir viena no tām retajām Rietumu kultūras (CIVILIZĒTĀ CILVĒKA) plūsmai pieskaitāmajām tautām, kas nav zaudējušas saikni ar ZEMI. Šeit rodas problēmas sakrālā monoloģisma verbālajiem cilvēkiem sludinātājiem un aģitatoriem, kas psihofizioloģiski un skolas izglītības iespaidā tendēti uz formālu (ne vienmēr tas ir slikti, jebkurai sistēmai tas parasti ir labi)PAREIZU, bet aukstu vai mirušu ideju sludināšanu.
    Profesionāļi jau vismaz 100 gadus ir apzinājušies, ka viņu lieliskas domas un lieliskie atradumi, atziņas un “ieteikumi tautai” nerod atbalsi masas. Īstais šīs civilizācijas profesionāļu slimības-iedzimtā grēka cēlonis, iespējams, ir banāla atrautība no reālās dzīves un dabas. Tas, iespējams, ir patiesais iemesls tūrisma nu jau katastrofāli pieaugošajai popularitātei. Pirmcēlonis ir banāls un smieklīgs. Tā vide, kura ik dienas atrodas, piemēram, sētnieks salīdzinot ar jebkura ierēdņa vai cita “biroja planktona” šķiras pārstāvis ir vismaz par pāris kārtām nabagāka un konfortablāka. Sekas atkal ir profesionālim-školaram nelabvēlīgas. Asas krīzes situācijā sētnieks ar 3 klašu izglītību bieži spēj reaģēt adekvātāk kā školars, jo lai arī sētnieka smadzenes nav tik labi piepildītas, tomēr tās ir labi iekārtotas un bieži nemitīgi un apzināti tiek attīstītas (nu kaut vai krustvārdu mīklas minot vai Brain spēlējot). Izteicos samudžināti, mēgināšu kopsavilkt –
    manuprāt, objektīvi masveidīgi (vismaz kādu 1000-10000)
    “vienkāršo cilvēku šķiras” un “elites šķiras” pārstāvju smadzeņu potenciāla un elastības pētījumi parādītu “elites” fizioloģisko nepilnvērtību. Tas pat nav jāpierāda, tas ir fakts. Kā nomenklatūras darbiniekam, pie iepriekšēja karoga man bija iespējams iepazīties ar ierobežotas pieejamības dokumentu par Maskavas populāciju. Tur melns uz balta bija “iecirsti” divi fakti – #1 1987. gadā Maskava bija teritorija ar visaugstāko visaugstākās kvalifikācijas zinātnieku koncentrāciju pasaulē #2 Maskavā garīgi un fiziski nepilnvērtīgu bērnu īpatsvars pēc kaut kādiem pētījuma parametriem bija faktiski visaugstākais vismaz PSRS.
    Kā tas tā varēja izveidoties? Vienkārši. “Tēvs” nācis no dziļiem laukiem ir skarbās vides izlolots sasniedzis faktisku ģenialitāti, aizņemts ar kalpošanu partijai vai cilvēcei, nodrošina bērnam komfortu – faktiski nolemj uz drošu deģenerāciju, uzturā lietojot “deficīto” salami un konservus, … u.t.t. Rezultāti – par cik darbojās reāls nerakstīts likums “pulkvežu dēli nekļūst par ģenerāļiem”, jo arī ģenerāļiem mēdz būt dēli”, mēs dabūjām arvien pieaugoša stulbuma augstāko birokrātiju un PSRS kaut kā tā pati no sevis sabruka pēc mazas vēja pūsmiņas no Baltijas iespaidā.
    *
    Tagad “bez sāls un maizes apriešu” Induļa pieminēto marksistisko “šķiru teoriju”. Realitāte ir tā, ka Civilizētais-Rietumu cilvēks ik dienas spēle, varbūt, pat simtiem sociālo lomu (tēvs, dēls, u.t.t., uzņēmējs/darbinieks (šis dalījums šodien ir smieklīgs un nenopietns, bet pirmajam tuvinājumam lietojams un rezultatīvs), kādai reliģiskai konfesijai piederīgs/nepiederīgs un tur kādu lomu spēlejošs, kādu sociālo tīklu piederīgais u.t.t.). Faktiski katras šis sociālas lomas apraksts var kalpot sabiedrības sadalīšanai kaut kādas klasifikācijas grupās TĀTAD ŠĶIRĀS. Par kādu 500 vai 5000 šķiru sabiedrību pie mums neviens nerunā, jo jau šādi sākot klusi pie sevis runāt pirmos teikumus, saprot, viņu nesapratīs(labākajā gadījumā) pat, ja viņš izvirzīs konkrētus praktiskus priekšlikumus. Iesaku vai nu runāt par sabiedrības šķirām un slāņiem nopietni vai nerunāt nemaz. Ļoti kritiski izturēties pret Marksu un marksistiem – viņi ir dedzīgi, bet pavirši vai profāni, kaut arī viņu izšķiltās atziņas mēdz būt patiesi dārgumi.
    => ne farizejisms, ne birokrātisms nav lamājams’ fariseji un birokrāti ir nepieciešami, viņi ir sabiedrības stabilitātes un evolūcijas garants; gudrs katolicisms sevī paredz ķecerību kā institūtu jaunu domu iznēsāšanai un pieļauj ķeceru ķecerīgo domu padarīšanu par dogmu (vispārpieņemto viedokli)
    *-*
    P.S.tiks turpināts; derētu izvērst par rakstu vai monogrāfiju.

  • Daži ieteikumi cilvēkiem, kas saprot Grāmatas (Bībeles, Daodedzin, Dainu) vērtību.
    ———-
    Atkāpe-Citāts:
    Trīsdesmit spieķu saistīti viena rumbā.
    Ratu vieglumu nosaka tukšums starp tiem.
    Podnieki mīca mālu, lai veidotu traukus,
    Lietojams tikai iedobums.
    Namdariem, ceļot māju, jāatstāj logi un durvis,
    Tikai mājas iekšējais tukšums ir apdzīvojams.
    Esamība ir manta, bet lieto neesamību.
    ———
    Iesaku apmeklēt
    Sv. Jāņa baznīcu Cēsīs. Vismaz man gadījās būt klāt dievkalpojumā, kas bija gan pareizs, gan baudāms, gan no sirds. Šī draudze-skola darbojas ikdienas visu dienu, visas nedēļas dienas un reizēm (biežāk svētdienās) tur dievkalpojumam ir visas vajadzīgās trīs daļas.
    Kādu sarīkojumu adventistu draudzē piektdienas vakarā un SESTDIENAS RĪTĀ.

  • >Agnese, “Arī REiropā brālības un vienlīdzības ideju jau nenesa aristokrātija.” Nevaru tev piekrist. Latvija tajā laikā atradās Krievijas impērijas sastāvā. Tajā laikā jau plaši izplatījās brālības un vienlīdzības idejas Krievijā, veidojās narodņiku kustība un slavofīli. Krievijas impērija atradās dzimtbūšanas spīlēs. Līdz X1X gs Krievija bija izveidojusies par milzīgu nepārskatāmu zemniecisku valsti. Krievijas muižniecības labākā un kulturālākā daļa sajuta, ka tas stāvoklis ir nenormāls. Impērija bioja kļuvusi gaudena garīgajā garīgajā un sociālajā ziņā. Ņemot vērā pareizticības dominējošo lomu, šīs idejas izplatījās arī Latvijā. Sāka veidoties radikālākās sociālistiskās un anarhiskās idejas. Ritumu idejas un mācību sāka apgūt dogmatiski. Krieviem piemīt ārkārtas spējas piesavināties Rietumu idejas un mācības un tās savdabīgi apstrādāt. To ka Rietumiem bija tikai kritikai pakļautas teorijas, hipotēze, krivi to pārvērta dogmā – “reliģijā”. Jau tajā laikā izplatījās plaši Hēgeļa un Fejerbaha filosofija.
    Tolaik sociālismu daudzi mēģināja pamatot ar kristietību, jo inteliģence bija noskaņota reliģiski.Bija tādi, kas pievērsās katolicismam, lai meklētu tur atpestīšanu. Pretēji tam, kas notika Latvijā. Slavofīli aizstāvēja kopienu, kuru tāpat kā slavofīli uzskatīja par organisku un orģināli krieviskas zemniecības saimnieciskās dzīves sakārtu. No tā visa izriet, ka arī Latvijā, lai gan te saimniekoja divi kungi, tā laika Rietumu humānisms bija jau sasniedzams.
    Gribu tikai piebilst, ka Brāļu draudzēm ar to nebija nekādu sakaru, jo Brāļu draudzes bija reliģiskas, bet ne revolucionāras.

  • Alkohols ir koncerti, teātri un ceļojumi nabagajiem.
    Internets – ?

  • Tālrāde – dievkalpojumi nabagajiem?

  • Agnese, pārvelkot un vienojot paralēles uz nesenāku pagātni, jāturpina tā, ka dižajā ceļā uz komunismu “Staļina laiku” epizodiski un dažās Latvijas vietās nomainīja “Hruščova laiks”, kurš asociējās ar labo ….gandrīz hernhūtismu. Bet pēcāk atgriezāmies atpakaļ “Staļina laikā” (tas gan tikai stāstā).
    Bet komunistiem Kaulam un Kauliņam vajadzētu laicīgus ordeņus piešķirt. Vienam par lauku industrijas attīstību, otram par to, ka 45.-49. g. izvešanās no Lielvārdes uz Sibīriju, neaizveda nevienu iedzīvotāju. Vai tāpēc pastiprināti neizretināja kaimiņu pagastus? Tādi fakti nav apzināti un pierādīti. Arī starp vācu baroniem atradās gan labestīgi un cēli, gan nelietīgi un sadistiski cilvēki.
    Vēsturē viņi ienāca katrs ar savu gaišo un tumšo toni. Ar tiem, iekrāsojot noteiktu pagātnes posmu, iegūstam objektīvo nivelēto toni mūsu vēstures piramīdā. Un konstanta lieluma konstants tonis iemājo mūsu vēsturiskajā apziņā.
    No vēsturiskās piramīdas ķeksēt vienpusīgus faktus, pastiprināt vai mainīt to kontekstuālo nozīmi , kāpēc tas vajadzīgs. Tikai pīšļu un putekļu intrigai? Arī aicinājums, kad mēs (dotajā rakstā hernhūtieši) augām, tad gan …. Patiesībā ir muļķīgs un bezjēdzīgs. Neviena sabiedrība nevienu lēmumu nav pieņēmusi vadoties no tādas atziņas. Katra nākamā paaudze pamato savu dzīves redzējumu un uzstādījumu. Dialektika, kurā vēsture nekad neatkārtojas. Tā pāriet nākošajā dzīves vijumā un citā pakāpē.

  • draugiem.lv un facebook, arī tautasforums.lv FAKTISKI ir sācis jaunu ēru
    var jau
    to izmantot un dzīvot pa vecam
    BET
    varbūt fakts un Dieva likums ir:
    jūs mīlīši dzīvojat sabiedrībā 2.xx
    to pastardienu es tā “pa klusam”, “hodā” uztaisīju,
    A?

  • Atbrīvojoties no autoritārisma, mēs nonācām pie tās saucamās demokrātijas – sikpilsonības. Tāds stāvoklis nesekmē personības rašanos. Hēgelis rakstīja, ka Brīvības pieredze visupirms ir pieredze. Nevis nepieciešamība ir Brīvības radīta. Brīvība jāiegūst caur grūtībām, kas rada sāpes. Un tad mēs atrodamies krustcelēs. Cilvēkam savā dzīvē visam jāiziet cauri Brīvībai, caur Brīvības pārbaudi, noraidot Brīvības kārdinājumus. Iespējams tur, kā sacīja N. Berdjājevs, apslēpta grēkā krišanas jēga.
    Reti, kurš šodien var apliecināt, ka būtu brīvs. Mēs nevaram apliecināt to, ka pēc “nosacītās” brīvības iegūšanas pirms divdesmit gadiem, būtu nometuši verga važas.
    Verdzības stāvoklis “jaunā dzīves vijumā” tik un tā būs verdzība. Gars vergo matērijai, kas pakļauta kodēm un rūsai, bet , kas pret to saceļas nonāk outsaidera lomā.
    Mūsu attieksmē pret saimniecisko dzīvi var šķirt divus pretējus principus; viens princips liek dzīties pēc sava materiālā labuma un tas sekmē saimniecisko attīstību kopumā, tas būtu izdevīgi sabiedrībai, nācijai, valstij. Otrs princips liek kalpot citiem, sabiedrībai, kopumam un tad iegūsi visu, kas tev nepieciešams dzīvei. Bet tas izskatās pēc sociālisma, no kura tā visi baidās. Pilnīgi skaidrs, ka otrais saimniekošanas princips atbilst tuvāk kristietībai nekā pirmā forma. Bet to nepieņem, jo eshatoloģiskā periodā cilvēki pievēršas pirmajam – antikristiskajam – romiešu īpašuma jēdziens, pēc kura tā tiecas E.S. Neo – liberālisms, kas rada ekonomisko cilvēku un mūžīgos ekonomikas likumus, otro principu noliedz, uzskata par ūtopisku. Nav iespējams radīt jaunu cilvēku – sabiedrību, pasludinot saimniecisko dzīvi par valsts ierēdņu svētu pienākumu. Tādejādi mēs saimniecību nevis socializējam, bet gan saimniecisko dzīvi birokratizējam.
    Kristiešiem, lai atbrīvotos no zemes valstības uzspiestā zīmoga, nāktos iestāties par personalistiskā sociālisma sistēmu, kas spēj savienot personības kā augstākās vērtības principu ar cilvēku brālīgās kopības principu. Tas nozīmē, ka tiek prezumēta cilvēka brīvība un Dieva svētības klātbūtne.

  • Komentēju pa rindkopām:
    Pilnīgi brīvs var būt tikai NEKAS. Samērā brīvs kā pareizi atzīmēji – sīkpilsonis/žurka, no šejienes viens solis līdz Mērim.
    Katrs bērns kaut kāda mēra piedzimst par vergu, bet …
    Sabiedrības 2.xx pazīme, manuprāt, ir pāriešana uz braukšanu uz divriteņa. Garīgais un Materiālais IR vienlīdz svarīgi. Fiziķiem tas vienkārši jau ir eksakti pierādīts fakts. Un attiecībā uz tām dažādajām varām … ko Tu teiktu par PEKA: Politiskās-EKonomiskās-Akadēmiskās varas vienotību. Citādi pietiekami izturīgs “zelta pavediens” var nesanākt. LIKUMA (labi noregulētā teokrātiskā monarhistiskā demokrātijā ar stabilu likumdošanu: Norvēģija, Japāna, Dānija …) tirānijas apstākļos , piemēram pedagoga, psihologa un mācītāja darbs ir tikpat pievilcīgs un labi apmaksāts kā šībrīža birokrāta vai popdīvas darbs.
    Nezinu gan cik nopietns bija JL dibināšanas brīža solījums Rīgas Domā, bet pieļauju, ka kaut kāda nozīme un sekas tam bijušas

  • Zeitgeist 4
    http://www.youtube.com/watch?v=IGUBG4B8csE&feature=player_embedded
    Ir ir dzīvība aiz dīvāna robežām?

  • Agnese teica pirms nedēļas:ES varu apņemties šādu konferenci noorganizēt.
    Tad man vajag, sākot no šīs dienas:
    1) vēl dažus cilvēkus, kuriem ir REDZĒJUMS attiecībā uz šādu pasākumu un vēlēšanās piepūlēties t.s. “ultimate goal” labā (tā būs pasākuma darba grupa, kuru var arī saukt par org.komiteju);
    2) no pārējiem daudzajiem ieinteresētajiem, kuri ir šeit komentāros izteikušies, vai varbūt ir lasījuši, bet izteikušies nav, tomēr ir gatavi vairāk vai mazāk iesaistīties, lai sāktos un turpinātos šī kopīgā pasākuma gatavošana – idejas, priekšlikumus, jebkādas domas attiecībā uz:
    a) lielo tematiku (t.s. plenārsēžu referātu aptuvenās tēmas;
    b) darba grupu virzieniem;
    c) pieaicināto runātāju un dalībnieku sastāvu;
    d) komunikācijas veidiem PAR un AP šo pasākumu;
    e) citas lietas, piem., pats pasākuma formāts, metodes un instrumenti, tehniskais izpildījums vai tml.
    Tuvākās nedēļas, divu vai trīs laikā to visu vajag vienkārši izteikt, PAPILDINOT vienam otru.
    ———–
    Sākam domāt tīri praktiski
    1. Vieta-varianti
    1.1.Omulīgai draugu pasēdēšanai kaut kur mežā-lauka-pie upes vai ezera budžets nekāds vai gandrīz nekāds, vienkārši notiek SARUNA PAR TĒMU
    ar “galveno ziņotāju” – “kandidatūras” un “ko viņš varētu teikt”, t.i. referāta plāniņš
    1.2. Kaut kur Rīgā – jebkura greznuma un kubatūras telpa
    budžets jau kaut kāds
    1.3. Cēsis viesnīcā Katrīna; septembrī vai oktobra sākumā; budžets 10 LVL uz cilvēku dienā; piesaistām Cēsu Domi un tās bijušo telpu Domi; Pašu vel tak dzīvo brāļu draudzi un Zviedrijas hernhūtiešus, piemēram.
    Vai vēl IR varianti? Protams ir …..
    2. Izejot no 1.p., JA neizvēlamies pašu minimālistiskāko variantu neizbēgami jāorganizē vai spontāni radīsies publicitāte. Tātad jādomā par atspoguļojumu arī citos mēdijos, ne tikai tautasforums.lv. Un IR jādomā par, piemēram, flašinu vai disku, ko saņems katrs dalībnieks un ko pat, iespējams varētu tirgot; JO JA materiālu apkopojums bus labs, pircēji atradīsies
    ———
    Turpinām domāt

  • Nu jā, un tam dievkalpojumam gribētos pilnas trīs daļas

  • Interesanti ko par to teiktu Pauls
    http://www.philos.lv/Tautas_saimnieciba.html

  • Vai mēs varētu vienoties par kādiem kopīgiem orientieriem šajā tēmā, kā, piemēram:
    Brāļu draudzes NAV konfesionālas draudzes, bet virskonfesionāla kristīgu ļaužu KUSTĪBA ar tālām vēsturiskām saknēm. Lai arī brāļu draudžu kustība radās reformācijas laikmetā un var tikt uzskatīta par protestantisma neatņemamu vēsturisku sastāvdaļu, tā nekad pilnībā nesaplūda ar oficiālo luterisko baznīcu (ne arī citām protestantisma konfesijām). Šo kustību raksturo efektīva pašorganizēšanās un pašizglītošanās, kā arī respekts pret vietējām tradīcijām, konkrētiem cilvēkiem (brāļiem un māsām). Šī kustība nav vērsta uz baznīcu jeb apjomīgu dievnamu celšanu un hierarhijas nostiprināšanu caur izsmalcinātu, profesionalizētu teoloģisko izglītību, bet uz SAIEŠANĀM, – uz tādu attiecību un savstarpējas palīdzības kopšanu, kas iedzīvina praksē kristīgo vēstījumu, nevis tikai vārdiski un dogmatiski reproducē to.

  • Taisni TAS, kas man ir īpaši pievilcīgs.
    Būs jāizlasa Gunāra Geides grāmata un jāpasērfo
    Farnciskāņi simpātiski ar to, ka viņi galvenokārt vērsti uz izglītošanu un izdevējdarbību.
    Man ir simpātiski pasākumi, kur domāts par trim paaudzēm un to kopbūšanu.
    Tādā gadījumā konferenci vai saiešanu jau uzprojektēt ir stipri grūtāk.
    Bet varbūt es jau atkal domāju par ātru; tas varētu būt nākamais solis; vispirms vairāk tīri zinātniski praktiska konference
    Tagad patiesi ir nopietni jāpadomā

  • Ivo, vai šis varētu attiekties uz TF?
    Iegāju uzklikšķinot uz skaitītāja
    http://c3.gostats.ru/visitors.xml?id=296334

  • Indulim – brāļu draudžu tiešā vaininiece ir Valmiermuižas grāfiene(laikam Margarita Hallarte, ja pareizi atceros). Kāds nolūks- atturēt savus zemniekus no nodzeršanās. Ievestos sludinātājus- amatniekus, sākotnēji baro grāfiene, vēlāk jau viņi paši pelna. Katrs sagatavo 10 multiplikatorus, kas tālāk māca amatu, vienlaicīgi runājot par evaņģēliju tēmām. Aizdomām nav vietas, jo vietējie vācu baroni un mācītāji, kad atklāj plašo kustību un aizraušanos, iet ar pretenzijām pie Krievijas ķeizara.
    Tagad par otro daļu- organizēšanos. Jā, tur ir arī darbs ar atsevišķām grupām- ar ģimenes cilvēkiem, ar topošiem pāriem, arī ar bērniem. Hernhūtieši pirmie pie savām skolām ar latviešu mācību valodu ierīko internātus.(Draudzes skolas māca vāciski, pagastskolas- krieviski).
    Par mūsu organizēšanos – gan jau vēl kopā sauks “Saules dārzs”, un siltajā laikā būs vieglāk organizēties.

  • Es jau saprotu dedzību vēstures viltošanā un kalpībā …. ( a vai nav vienalga kam)… ,varbūt.
    ???
    gandrīz jau prasās pēc vietnes par ŠO tēmu
    un mērķauditorija ir diferencējama
    ————-
    !!!!!!
    No juridiskā aspekta raugoties, Vidzemes latviešu Brāļu draudze uzlūkojama kā īpašs fenomens. Proti, attīstība, no praktiskas latviešu zemnieku iesaistīšanās, līdzdalības Brāļu draudzes kustībā līdz valsts institūciju tiesiski atzītai un juridiski skaidri definētai organizācijai, ilga gandrīz divsimt gadu.
    ———-Hm …. Hm…——————
    !!! Ne Latvju Dainas ir adekvāti izprotamas bez šīs Latvijas vēstures nodaļas nu jau vismaz 300 gadu garumā, ne vispār adekvāta Latvijas vēsture uzrakstāma
    ******
    —————–
    Brāļu draudze radās un attīstījās ka atmodas kustība. Brāļu drau­dzes pirmsākumu attiecina uz 15.gadsimta notikumiem Bohemijā un Morāvijā. Bet samērā populāra ir arī Brāļu draudzes garīgās pēctecības saistīšana ar pirmkristiešu apustuļu laikmetu un valdensiešu ( Waldenser) kustību kā to tiešo turpinātāju, un tikai tad ar ievērojamo Bohēmijas re­formatoru Prāgas Universitātes profesoru, priesteri Janu Husu (jan Hus, ap 1369-1415). Jana Husa teoloģiskās Sola Scriptura pamatnostādnes gadsimtu vēlāk atkārtoja un aktualizēja Mārtiņš Luters (Martin Luther, 1483-1547), par kura darbību Huss pravietoja īsi pirms savas martira nāves. Romas katoļu baznīca Konstances koncilā Janu Husu apsūdzēja ķecerībā un piesprieda nāves sodu uz sārta. Atšķirībā no Lutera, Jana Husa spriedumu 1415. gada 6. jūlijā īstenoja dzīvē. Uz Jana Husa evaņ­ģēliskās teoloģijas bāzes attīstījās reliģiskās kustības, ko veidoja mērenie kaliktieši un utrakvisti, kā arī radikālie taborīti. Vienlaikus Jana Husa darbība stimulēja čehu tautas nacionālo pašnoteikšanos, kura pārauga t.s. husītu karos, lai atbrīvotos no Romas katoļu baznīcas pāvesta varas un vācu feodālās virskundzības. Politiski un teoloģiski piesātinātā laik­meta peripetijas dažādus virzienus pārstāvošos “Bohēmijas brāļus” un no rietumiem nākušos valdensiešus noveda pie neatkarīgas evaņģēliskas baznīcas dibināšanas.
    Senā Brāļu draudze tika dibināta 1457. gada 1. martā Bohēmijas ziemeļrietumos, nelielajā Kunvaldes (Kunwald) ciematā. Jau 26. mar­tā ievēlēja draudzes garīgās dzīves vadītājus, vēlāk tika ieviests bīskapa amats. Jauno reliģisko organizāciju vispirms nosauca Frates Legis Christi (Kristus likuma brāļi), vēlāk pārdēvējot par Unitas Fratrum – Apvienoto brālību, čehiski Jedotna bratrskd.^ Runājot par Brāļu draudzi, lieto arī Bohēmijas brāļu vai morāviešu (Moravians) apzīmējumu. Romas katoļu baznīca nežēlīgi un asiņaini vajāja seno Brāļu draudzi visu viņu darbības laiku. Vajāšanas notika politisku iemeslu dēļ, tomēr galvenais iemesls bija brāļu evaņģēliskā izpratne par kristietību.
    Brāļu draudzes garīgās dzīves centru veidoja Dieva atklāsme Jaunajā Derībā un Svētais vakarēdiens. Brāļu draudzes pamatnostādne bija, ka Dievs visiem cilvēkiem vienādi ir dāvājis savu atklāsmi caur Bībeles vārdiem dzimtajā valodā un saviem sekotājiem Pestītājs ir konsekrējis Svētā vakarēdiena sakramentu, kas saņemams ar maizes un vīna redza­mām zīmēm. Viduslaiku garīgās dzīves attīstībā tas bija revolucionārs pavērsiens.
    Brāļu draudzes garīgās dzīves un teoloģijas galvenais akcents bija ie­tverts Kristus Kalna sprediķī. Tajā paustie kristietības ideāli ļoti būtiski ietekmējuši Brāļu draudzes tradīciju veidošanos, dievbijības izpausmi tuvākmīlestībā, praktisku, diakonisku kalpošanu un gatavību upurēties savas ticības vārdā. Brāļu draudzes teoloģiskā izpratne noteica nepiecie­šamību kustības dalībniekiem personīgi spēt iepazīt Svētos Rakstus. Tas tieši veicināja un noteica Brāļu draudzes sekotāju augsto izglītības līme­ni, kā arī veidoja mājmācības tradīciju. Mājmācības procesā liela nozī­me bija sievietēm, kas izcēla Brāļu draudzes sieviešu lomu viduslaiku sabiedrībā. Nemitīgās vajāšanas neļāva būvēt lielas baznīcas, tādēļ brāļi un māsas dievkalpojumiem pulcējās nelielās kapelās, kas ļoti atgādināja Vidzemes saiešanu namus.
    Senās Brāļu draudzes pieredzē saskatāms vēsturiskās pieredzes para­lēlisms ar Vidzemes Brāļu draudzi – vajāšanas, mājmācības praktizēšana, augstais izglītības līmenis, sievietes prestižais stāvoklis sabiedrībā, sak­rālo celtņu veids. Arī starp hernhūtiešu misionāriem, kuri 18. gadsimtā uzsāka darbību Latvijā, bija ievērojams čehu tautības brāļu īpatsvars, kuri pārstāvēja senās Brāļu draudzes kustības sekotājus. Tātad Vidzemes Brāļu draudze ir tieša senās Brāļu draudzes turpinātāja, ko pirmajā lat­viešu autora grāmatā par Brāļu draudzes vēsturi īpaši uzsver tās autors Matīss Kaudzīte.
    1620. gadā Trīsdesmit gadu kara laikā blakus Prāgai pie Baltā kalna čehu militārie spēki tika sakauti. Tam sekoja asiņaina izrēķināšanās arī ar evaņģēliskās Brāļu draudzes sekotājiem un nežēlīga, ilgstoša kontrreformācijas pasākumu īstenošana. Pēdējais Bohēmijas un Morāvijas Brāļu draudzes bīskaps bija Jans Komenskis (Komensky) jeb latīniski -Johans Amoss Komeniuss (Johann Amos Comenius, 1592-1670), kurš, tāpat kā daudzi citi, vajāšanu dēļ 1628. gadā bija spiests doties trimdā. Tas nozīmēja, ka bija beigusies senās Brāļu draudzes atklātā darbība Čehijas teritorijā, bet tās idejas saglabājās un izplatījās citur Eiropā, to­starp arī Kurzemes hercogistes galmā. Neraugoties uz bīskapa Amosa Komeniusa ārkārtīgi neordināro un spožo domātāja un teologa veikumu, mūsdienās viņa vārds galvenokārt tiek godāts saistībā ar pedagoģiju, jo Komeniuss ir labi pazīstamās Eiropas modernās pedagoģiskās izglītības sistēmas pamatlicējs.
    Neskatoties uz gadu desmitiem ilgušajām vispārējās rekatolizācijas politikas represijām, daļā tautas tika saglabātas un koptas atmiņas par seno Brāļu draudzi kā evaņģēliskās kristietības idejas īstenotāju. Tas notika vislielākajā slepenībā. Brāļu draudzē šo gadsimtu ilgo periodu apzīmē par “apslēptās sēklas” laikmetu.
    1722. gadā neliela grupa brāļu un māsu no katoliskajām Morāvijas un Bohēmijas zemēm, meklējot ticības dzīves brīvību, bēga uz kaimiņos esošo vācu zemi Saksiju (Saksen). Kristiāna Dāvida (Christian Dāvid, 1690-1751) vadītā grupa, slepeni pārejot kalnus, nonāca Oberlauzicā (Oberlausitz), reihsgrāfa Ludviga Nikolausa fon Cincendorfa (Ludwig Nicolaus Graf von Zinzendorf, 1700-1760) īpašumos. Grāfs, pašam klāt neesot, deva atļauju bēgļiem celt apmetnes vietu līdzās Hūtberga (Hutberg) kalnam. 1722. gada 17. jūnijā Kristiāns Dāvids cirta pirmo koku jaunbūvējamai apmetnei, ko nosauca par Hernhūti (Herrnhut -Tā Kunga pasargājums). Tā iesākās Atjaunotās jeb Hernhūtes Brāļu draudzes vēsture. Tās dibinātājs ir Kristiāns Dāvids, bet kopš 1727. gada tās vadītājs bija grāfs Cincendorfs. īsā laikā Hernhūtē apmetās aptuveni trīs simti dažādu, visbiežāk vajātu evaņģēlisku kustību un konfesiju pār­stāvji. Visplašāk pārstāvēti bija senās Brāļu draudzes sekotāji. Hernhūtes pirmajos pastāvēšanas gados teoloģisko nostādņu dažādība izraisīja ju­kas un savstarpējus strīdus par Hernhūtes kristiešu kopienas identitāti.12 Kristiāns Dāvids vēlākos gados vairākkārt devās misijas braucienos uz Vidzemi un labi zināja latviešu valodu.13
    Grāfs Cincendorfs un K. Dāvids visu mūžu palika piederīgi luterā­ņu konfesijai. Cincendorfs sevi uzskatīja par Lutera mācekli un nekad nedomāja par viņa vadītās kustības atšķelšanu no luteriskās baznīcas. Cincendorfa mērķis bija vadīt baznīcu tuvāk Kristum un Svētajiem Rakstiem. Domājot par Hernhūtes kopienas sadzīves un kalpošanas organizēšanu, 1727. gadā grāfs nāca pie atziņas – būtu svarīgi, ka čehu brāļi, kuri Hernhūtes sākuma periodā bija skaitliskā vairākumā, varētu saistīt savu identitāti ar senās Brāļu draudzes Unitas Fratrum. Lai šo nostādni saskaņotu ar Saksijas baznīcas likumiem, 1727. gada 12. maijā hernhūtieši pieņēma atjaunotās Brāļu draudzes nolikumu, kurā to de­finēja kā sadraudzības kopību luteriskās baznīcas ietvaros. Nolikums noteica, ka tā ir brālīga vienošanās starp Bohēmijas, Morāvijas brāļiem
    un citiem kristiešiem – būt vienotiem, dzīvot saskaņā un sekot apustuliskajiem likumiem. Tajā tika akcentēts, ka Hernhūtē ir celta un pastāv tikai no Dieva žēlastības. Nolikums pauda teoloģisku uzskatu, ka Dieva mīlestība ir dāvāta vienādā mērā visiem un vieno visus pie dažādām konfesijām piederošos Dieva bērnus. Šajā ziņā tas ir pirmais modernā ekumenisma dokuments. Brāļu draudzes statūti noteica, ka hernhūtieši nedrīkst tiesāt, strīdēties un uzskatīt sevi par taisnākiem vai pareizākiem nekā citi cilvēki. Draudzei tika uzlikts par pienākumu saglabāt skaidru evaņģēlija mācību un vienkāršību ikdienas dzīvē.
    1727. gada 13. augustā draudzes dievkalpojumā, baudot Svēto va­karēdienu, līdzās Hernhūtei esošajā Bertelsdorfas (Bertelsdorf) luterā­ņu baznīcā brāļi un māsas piedzīvoja pārdabisku Dieva pieskārienu un vienprātības gara nākšanu pār draudzi un Hernhūtes pilsētiņu. Šis reli­ģiskais piedzīvojums saliedēja un pārvērta kopienas dzīvi. Tas drīz nesa iespaidīgus misionārās darbības augļus hernhūtiešiem – viņi kļuva par protestantiskās baznīcas misijas pionieriem. Brāļu draudzes statūtos šis piedzīvojums fiksēts kā teoloģiska atziņa, ka Dieva atklāsme ir augstāka par jebkādām cilvēka prāta (arī teoloģiskām) konstrukcijām, tādējādi dalījums konfesijās nevar būt šķērslis kristīgai sadraudzībai starp tām. Tajā pašā laikā katrs tika aicināts palikt savā konfesijā, kas ir drošākais rādītājs ceļā uz Dieva valstību.
    Raksturojot vidi, kurā veidojās Ludviga Nikolausa fon Cincendorfa personība, jāatzīmē ari piētistu ietekme. Jaunais grāfs agri zaudēja vecā­kus un dzīvoja pie savas vecmāmiņas Henrietes Katrīnas fon Gersdorfas (Henriete Katharina von Gersdorf, 1648-1726), kas bija dziļi kristīga sieviete. Viņa bija piētisma pamatlicēja Filipa Jakoba Špēnera (Philipp Jacob Spener, 1635-1705) ideju cienītāja un sekotāja. F. J. Špēners kļuva par jaunā Cincendorfa krusttēvu. No desmit gadu vecuma se­šus gadus grāfs mācījās Augusta Hermaņa Frankes (Augusi Hermann Franke, 1663-1727) vadībā piētisma centrā Hallē (Halle) zēnu skolā Paedagogium. 18. gadsimtā modernās piētisma idejas veidoja labvē­līgu darbības fonu Brāļu draudzes teoloģisko ideju īstenošanai. Pēc A. H. Frankes nāves grāfa Cincendorfa un Halles zēnu skolas attiecības
    kļuva distancētas, jo Halles teologi galveno teoloģisko un praktiskās kristietības mācību fokusēja uz “grēksūdzes cīņu” (Busskampf) un at­griešanās piedzīvojuma pārspīlētu nozīmīgumu. Šāda ekstrēma ticības apliecība nesaskanēja ar Brāļu draudzes kristietības un Dieva atklāsmes izpratni. Hernhūtes Brāļu draudzes eklezioloģisko un providences izpratni daudz vairāk ietekmēja Komeniusa teoloģija un senās Unitas Fratrum garīgā pieredze un tradīcijas. Šādu Halles piētisma teoloģisko izpratnes virzienu klātbūtne ir skaidri vērojama ari 20. gadsimta starp­karu perioda vēsturē Vidzemes Brāļu draudzē.
    Brāļu draudzes un Cincendorfa teoloģiskajā izpratnē cilvēku glābējs ir Dieva Jērs, kurš vienu reizi par visām reizēm ir ticis upurēts par visu cilvēku grēkiem. Mums atliek tikai pieņemt viņa žēlastības dāvanu un viņam sekot. Vienlaikus šis upura Jērs pasauli ir uzvarējis, un cilvēkiem vien jāatsaucas viņa aicinājumam un tam jāseko viņa uzvaras gājienā. Dieva Dēls ir dzīvs. Un tur, kur viņa bērni viņa vārdā šķīstām sirdīm sapulcējas, lai veidotu brāļu un māsu sadraudzību, tur pats Jēzus Kristus ir reāli klātesošs. Kopīgais vēsturiskais Brāļu draudzes kustības lozungs jeb devīze ir Vicit Agnus Noster, Eum seņuamur (Mūsu Jērs ir uzvarējis, sekosim Viņam).
    Saskaņā ar Brāļu draudzes dzīvesziņu – lai ko cilvēks darītu, strādātu, atpūstos, mācītu utt, viņam ir jāizjūt Dieva klātesamība it visā. Tālab cil­vēka dvēselei ir jāveido ļoti personīgas, individuālas sadraudzības saites ar Dievu. Cilvēka uzdevums ir, lai viss, ko viņš dara, ari ikdienas darbs, būtu slavas dziesma Dievam, lai caur visu tiktu pagodināts Dievs. Lai veicinātu skaidrāku izpratni par Dieva žēlastību un nemitīgo klātesamī­bu, hernhūtieši dalījās mazās grupiņās, kurās savstarpēji dalījās ar garīga­jām norisēm savās dvēselēs. Šīs, tā sauktās, “caurrunas” ir hernhūtiešu tradīcija, kura ļoti dziļi ietekmējusi latviešus, veidojot iekšējās pasaules dziļu un niansētu uztveri (to pierāda, piemēram, no Vidzemes hernhūtisma vides nākušo dzejnieku un rakstnieku daiļrade).
    Hernhūtes laju kristietība bija mazāk ieinteresēta teoloģijas zinātnes jautājumos, bet vairāk praktiskā Kristus norādījumu īstenošanā un sir­snīgā tuvākmīlestības sadraudzībā. Vienlaikus Brāļu draudzes pazemības un “skaidrās sirds” teoloģiskā paradigma veidoja inteliģentu tolerances
    telpu cilvēku savstarpējās attiecības, ka arī veicināja šāda veida attieksmi pret visu Dieva radību, sabiedrību, dabu. Šāda dievbijības tradīcija ir skaidri redzama Latvijas Brāļu draudzes kustībā, kā arī latviešu mentali­tātē (piemēram, koru tradīcijās, attieksmē pret dabu u.c.). Hernhūtes Brāļu draudzes kalpošanas lielais motivējošais spēks bija visus atšķirtos Dieva bērnus sapulcēt pie Kristus krusta un mīlestības savstarpējas sa­pratnes un sadraudzības gaismā. Brāļu draudzes kustība savu uzdevumu saskatīja tajā, lai pēc iespējas uzmanīgi un pazemīgi vestu cilvēku dvēse­les pie Pestītāja Jēzus Kristus, kur ikviens var piedzīvot Dieva žēlastību, kas plūst no Kristus krusta.
    Brāļu draudzes dievatklāsmes izpratne un vēlme praktiski sekot apustuliskās mācības ideāliem veidoja teoloģisko nostādņu konsek­vences un kustības identitāti, kura veidoja garīgo fonu un kontekstu ari latviešu Brāļu draudzei visā tās darbības garumā.
    Savukārt, lai gūtu izpratni par latviešu Brāļu draudzes organizatoris­kās, tiesiskās un praktiskās darbības attīstības principiem 20. gadsimtā, ir būtiski paturēt vērā to apstākļu kopumu, kas veidoja vēsturisko fonu, no kura izauga Vidzemes hernhūtiešu kustības tradīcijas.
    No juridiskā aspekta raugoties, Vidzemes latviešu Brāļu draudze uzlūkojama kā īpašs fenomens. Proti, attīstība, no praktiskas latviešu zemnieku iesaistīšanās, līdzdalības Brāļu draudzes kustībā līdz valsts institūciju tiesiski atzītai un juridiski skaidri definētai organizācijai, ilga gandrīz divsimt gadu.

  • !!!!!
    1722. gada 17. jūnijā Kristiāns Dāvids cirta pirmo koku jaunbūvējamai apmetnei, ko nosauca par Hernhūti (Herrnhut -Tā Kunga pasargājums). Tā iesākās Atjaunotās jeb Hernhūtes Brāļu draudzes vēsture. Tās dibinātājs ir Kristiāns Dāvids. Kristiāns Dāvids vēlākos gados vairākkārt devās misijas braucienos uz Vidzemi un labi zināja latviešu valodu.

  • Iespējams – latviešiem nav vienas Grāmatas par būtisko, bet vismaz trīs.
    —————–
    Tik daudz par latviešu izcelsmi tomēr zinām, ka tie veidojušies sakūstot vendiem,
    (? http://www.wenden.de/standard/page.sys/1.htm)
    letgaļiem un lībiešiem.
    Vendi vēstures ritējumā mītuši Itālijā, Francijā, Vācijā un savas tautas gaitu beiguši pie tagadējām Cēsīm.
    Letgaļi, iespējams, nākuši Pievolgas vai Pieurāliem.
    Kaut kad pavisam sen igauņi un lībieši, iespējams mērojusi ceļu no Sibīrijas vai pat Mongolijas
    Raiņa “Lauzto priežu” labākais tulkojums ir paša Raiņa veikts un tēlu “lauztās priedes” nesatur, JO jau kuršu kāpās priedes vienkārši neaug, borealo mežu dabiskā robeža ir kaut kur ap Jēkabpili.
    Tad nu iespējams, ka kurzemniekam “Ēdenes dārzu” dabiski meklēt pie Cionas un Golgātas, vidzemniekam Dainās, lībietim Sibīrijas latviešu dziedājumos
    —————
    Saskaņā ar Brāļu draudzes dzīvesziņu – lai ko cilvēks darītu, strādātu, atpūstos, mācītu utt, viņam ir jāizjūt Dieva klātesamība it visā. Tālab cil­vēka dvēselei ir jāveido ļoti personīgas, individuālas sadraudzības saites ar Dievu. Cilvēka uzdevums ir, lai viss, ko viņš dara, ari ikdienas darbs, būtu slavas dziesma Dievam, lai caur visu tiktu pagodināts Dievs. Lai veicinātu skaidrāku izpratni par Dieva žēlastību un nemitīgo klātesamī­bu, hernhūtieši dalījās mazās grupiņās, kurās savstarpēji dalījās ar garīga­jām norisēm savās dvēselēs. Šīs, tā sauktās, “caurrunas” ir hernhūtiešu tradīcija, kura ļoti dziļi ietekmējusi latviešus, veidojot iekšējās pasaules dziļu un niansētu uztveri (to pierāda, piemēram, no Vidzemes hernhūtisma vides nākušo dzejnieku un rakstnieku daiļrade).
    Hernhūtes laju kristietība bija mazāk ieinteresēta teoloģijas zinātnes jautājumos, bet vairāk praktiskā Kristus norādījumu īstenošanā un sir­snīgā tuvākmīlestības sadraudzībā. Vienlaikus Brāļu draudzes pazemības un “skaidrās sirds” teoloģiskā paradigma veidoja inteliģentu tolerances telpu cilvēku savstarpējās attiecības, ka arī veicināja šāda veida attieksmi pret visu Dieva radību, sabiedrību, dabu.
    Avots – Gundars Ceipe – Latvijas brāļu draudzes Vēsture 1918-1940 – 39.lpp.

  • >Agnese,”bet virskonfesionāla kristīgu ļaužu KUSTĪBA ar tālām vēsturiskām saknēm.” Atveino, bet man liekas, ka jau 90. gados Latvijā jau tika piereģistrēta Brāļu draudze.
    “Pēc mācītāja K. Ozoliņa aiziešanas mūžībā (viņš kalpoja Liepājas Brāļu draudzē no 1989.-2004. gadam) Liepājas Brāļu draudzes mācītājs ir Arvīds Bobinskis.

    Pašlaik Liepājas Brāļu draudzē ir 40 draudzes locekļi. Divas reizes mēnesī notiek mācītāja Raivo Bitenieka vadītās Bībeles stundas. Draudzē valda sirsnīga sadraudzība. Pēc dievkalpojumiem ikviens ir mīļi aicināts uz pārrunām pie tējas kopīgā sadraudzībā.

    Draudzei ir izveidojusies sadraudzība ar Liepājas Lutera draudzi, tāpat arī ar Jūrmalciema Nācaretes ev. lut. draudzi, kurā savulaik kalpoja arī bijušais Liepājas Brāļu draudzes mācītājs K. Ozoliņš. Jau otro gadu kopā ar Jūrmalciema draudzi caur nakts vigīlijas dievkalpojumu tiek sagaidīti Lieldienu svētki.

    Par tradīciju Liepājas Brāļu draudzē kļuvušas arī kristīgās dzejas stundas. Darbojas koris, notiek arī diakonijas darbs. Draudze atceras – aizlūdz, apciemo, iepriecina – savus gados vecākos draudzes locekļus, kuri vairs nespēj atnākt uz dievnamu. Pārsvarā Liepājas Brāļu draudzē ir pārstāvēti vecākā un vidējā gadagājuma ļaudis, taču ir dzimusi doma kopt sadraudzību, veidot attiecības ar komponista un draudzes locekļa Andra Eniņa muzicējošiem audzēkņiem. Šie bērni jau tagad ir bieži viesi Brāļu draudzē, iepriecinādami mūs ar saviem priekšnesumiem. Ir ideja sākt veidot arī speciālus bērnu dievkalpojumus, lai bērni vairāk iepazītu Dievu un Brāļu draudzi iemīlētu kā savu dievnamu.”
    “”Brāļu draudze” biedrība
    Kalnaskola, Barkavas pag., Madonas nov., LV-4834
    Iesaki citiem
    Uzņēmumu iesaka: 0
    Kontakti
    Kontakti uz e-pastu
    Kontakti uz SMS
    Tālrunis:
    64828320
    Reģistrācijas Nr.:
    40008074296
    Darbības nozares:
    Baznīcas, draudzes, reliģiskās organizācijas”
    Diemžēl Atmodas laika pirmsākumā draudze neizvērtās par tautas masu kustību.
    “Biedrības “Brāļu draudze”
    Kristiāna Dāvida pamatskola
    2011,”

    SKOLA
    -Kristīga privāta pamatskola ar licenzētu pamatizglītības programmu.
    -Padziļināta muzikālā (klavierspēle, metāla pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti, ģitārspēle, vokālās mākslas pamati), vizuālās mākslas (zīmēšana, gleznošana, veidošana) un sporta (vingrošana, sporta spēles, distanču slēpošana, kalnu slēpošana, galda teniss) disciplīnu apgūšana.
    -Mācāmies attīstīt iniciatīvu.
    -Skolēnu kopskaits – ne vairak kā 40, nelielas klases.

    MĀJAS
    - Skolā uzņemtajiem bērniem kristīgas kopienas aprūpe,
    -Ģimeniska atmosfēra
    -Lauku saimniecība, kur apgūt praktiskās dzīves iemaņas
    -Attiecību audzināšana
    -Nelielas dzīvojamās istabiņas
    -Iespēja skolā palikt vasarā
    -Atbalsts maznodrošinātām ģimenēm

    LŪGŠANU NAMS
    -Ikdienas lūgšanas un kristīgs dzīvesveids
    -Aizlūgšanu prakse (īpaši par kristiešu vienotību un neticīgiem cilvēkiem)
    -Rekolekcijas
    -Konfesionāla sadarbība (ekumēnisms)
    “Henhūtismu Latvijā popularizē un pārstāv Brāļu draudžu misija, kuras galvenais organizators ir LELB mācītājs Gundars Ceipe, kurš gan dīvainā kārtā nekalpo nevienā LELB draudzē.”
    Kā redzi Brāļu draudze Latvijā darbojas un nav jāizgudro jauns velosipēds. Process Latvijā darbojas un tagad būtu jāpanāk tikai lielāka aktivitāte.
    Paldies Ivar, par plašo skaidrojumu TF.

  • >Ivars 28.02.2011., 23:17
    http://monster.gostats.com/geo.xml?id=3558
    Iespējams, ka šī saite rāda kā TF apmeklē un parāda to uz pasaules kartes
    ( ja kaut kur ir iespējams uzknikšķināt, es uzknikšķinu -> no knikšķa uz apmeklējumu skaitītā aizgāju uz iekopēto saiti)
    Kad rakstu no 1000 pēdējiem apmeklētājiem 36 ir no Latvijas; pirms apmēram stundas bija 65. JA tas patiesi atspoguļo TF apmeklējumu, TAD iznāk, ka ap 50% apmeklētāju te ienāk pēc meklējuma Google un tūdaļ arī aiziet. No Latvijas ik dienas vietni apmeklē apmēram 70-250 apmeklētāju. Vietnes tematika -
    uzturs/dzīvesveids- izglītība-ģeopolitika
    faktiski aktuāla jebkur.
    UN?
    JA kaut ko vērtīgu te LOKĀLI DARBOJOTIES atradīsim,
    tas var būt nozīmīgs globāli: tā ir glokālisma ideoloģija
    =>
    Es padomāšu par to, lai kāds vērtīgs uz izsvērts ziņojums/raksts vai tā komentārs būtu latviski/krieviski/angliski
    ————
    Bībeli/Grāmatu var pasniegt
    gan lekcijas/sprediķa veidā,
    gan dzīvi darbojoties un dikutējot.
    Varbūt atkarībā no pasniegšanas veida tās ir pavisam citas Grāmatas. Uzskatu ka Grāmatu patiesi var studēt tikai Krogā/Saiešanas un sadraudzes namā. Man šķiet,ka tas pat nav jāpierāda PARASTI labāk turēties pie zemes. Kaut gan gadās, ka kāds ( kā tēvs Sergijs atver acis ar skatu no malas)
    ———-
    tagad vēl mazliet padomāt un darboties

  • parasti jau nekur nav jāiet, pietiek tikai saprast sevi un savu vietu
    ————
    Kā jau minēts, Rīgas latviešu Brāļu draudzes kustības centrs jau kopš 18. gadsimta atradās Pārdaugavā, rajonā ap Dzegužkalnu. Latviešu hernhūtiešu kustības organizētājs un vadītājs, kā arī 18. gadsimta ba­gātākais latvietis bija Jānis Šteinhauers. Viņa dzīvesvieta, Hemerliņa muiža, atradās Dzegužkalna pakājē Daugavas kreisajā krastā. 1736. gadā Jānis Šteinhauers latviešu brāļu vārdā sveica un uzņēma Rīgā vizitējo-šo Hernhūtes Brāļu draudzes vadītāju reihsgrāfu Ludvigu Nikolausu fon Cincendorfu. Paralēli Valmieras reliģiskajai atmodai tāda notika arī Daugavas krastos, īpaši spēcīgi Pārdaugavā un Doles salā.30 Tomēr Vidzemes un Daugavas lejteces hernhūtiešu kustības savstarpēji nesais­tīja tiešas organizatoriskas saites, ko galvenokārt noteica lielais attālums starp abiem novadiem. Šī perioda Brāļu draudzes darbība Vidzemes vidienē ir pētīta salīdzinoši daudz, taču par latviešu hernhutiešiem un to darbību Rīgā un tās apkārtnē ir zināms pavisam maz.
    18. gadsimta noslēgumā līdzās Rīgas augstākā ģeogrāfiskā pun­kta toponīmam – Dzegužkalnam parādās otrs nosaukums – Jērakalns (Lammberg).31 Šāda jauna toponīma parādīšanās nepārprotami liecina ne vien par Brāļu draudzes klātbūtni šajā ģeogrāfiskajā vietā, bet arī par tās paliekošo ietekmi. Alternatīva kalna nosaukuma parādīšanās liecina par ievērojamu reliģiskās darbības intensitāti Dzegužkalna-Jērakalna apkārtnē, arī par hernhūtiešu reliģiskām darbībām pašā kalnā.
    Minētās netiešās norādes ļauj izvirzīt hipotēzi, ka Iļģuciemā 20. gad­simta sākumā varētu būt saglabājušās kādas atmiņas un izpratne par Brāļu draudzes kustību un, iespējams, pat kāda hernhūtisma tradīciju pārstāvoša ļaužu kopa.
    Citēts no Ceipe 258.-259.lpp.

  • Es jau reiz atsvešinājos no šīs lapas, jo sapratu, ka vienmēr nenotiks saruna par pamatā izvirzīto tēmu, bet tad noteikti kāds ņemsies izcelties uz citu rēķina. Es rakstīju tikai to, ko es zinu par Latvijas procesiem, un nekādā gadījumā nepretendēju uz vēstures zināšanām visaptverošā līmenī. Paldies par atgādinājumiem, bet par ko vēl tad varam runāt- man būs bijīgi jāpārlasa visi palagi?

  • arī es pirms mēneša un šī raksta ievietošanas portālā nezināju to, ko zinu tagad: šobrīd skatos uz Latvijas vēsturi ar pavisam citām acīm

    jā, protams, arī es mēdzu izturēties pret nopietnām lietām nenopietni un otrādi, vispār jau NEADEKVĀTI, kas lieliski atspoguļojas manu komentāru novērtējumos un to komentāros
    BET ŠOREIZ UN PAR ŠO TĒMU lieta ir ļoti nopietna;
    taisni tāpēc pret to nedrīkst izturēties pārāk nopietni

  • labošos

  • >>> EgilsR “Atvaino, bet man liekas, ka jau 90. gados Latvijā jau tika piereģistrēta Brāļu draudze.”
    ATVAINO, Egil, bet tas, par ko es runāju, ir kaut kas cits. Ja vien tu vēlies saprast. Es zinu to, ko raksti, pati esmu liepājniece. Bet es runāju par citu. Tu runā par draudzēm kā reģistrētām reliģiskām organizācijām, kuras vada mācītāji (profesionāli sagatavoti amati) un kurām ierādīta (sabiedriski un politiski akceptēta) noteikta vieta institucionālajā varas dalīšanā. Es, savukārt, runāju par Brāļu draudzi kā par kustību no apakšas, par PAŠorganizēšanos un PAŠizglītošanos, faktiski, – PAŠpārvaldi, PAŠvadību. Kā par – būtībā – alternatīvu (hierarhiskajai) politiskās prakses paradigmu. Ivara iekopētie fragmenti no G.Ceipes grāmatas, manuprāt, lieliski ilustrē un papildina manu domu. “Garīgā” kustība vai “garīgā” atmoda nav nekāda “reliģiskā” realitāte, bet gan tautas (jeb kolektīvās) DOMAS un KOPDARBĪBAS PRAKTIZĒŠANA. Tātad POLITIKA NO APAKŠAS. Atšķirībā no tā, ko mēs parasti esam iemācīti saprast zem politikas un ko vēstures stundās pasniedz kā politiku, šī, ja tā var teikt, “alternatīvā politika” nenotiek ar varas un naudas resursiem nodrošinātos apstākļos, bet – būtībā – mācīšanās, pētīšanas un praktizēšanas vidē, kur vienīgais resurss ir iekšējā motivācija visu pieredzi pārvērst par zināšanām. Manuprāt, tāpēc šī prakse un šī politiskā (“underground”) paradigma tik ilgi veidojās, attīstījās, pa brīžam arī daļēji institucionalizējās un legalizējās, bet nekad šajās institucionalizētajās formās savu būtību pa īstam nesaglabā.
    Tātad es nerunāju par draudzēm, pie kurām pāris reizes mēnesī atnāk mācītājs un kuri kopīgi draudzīgi dzer tēju, un neviens viņus sabiedrībā ne jūt, ne dzird. Viņu, iespējams, vēsturiskā loma ir vienkārši saglabāt šo “brāļu” vārdu kā zīmi par to, kas ir bijis (kā mazs muzejs, līdzīgi rakstnieku memoriālajām mājām-muzejiem kaut kur tālos laukos).
    Lūdzu, nemēģini turpmāk manis sacīto “pabāzt apakšā” zem savas dienas kārtības. Labāk runā skaidru valodu, ko tu vēlies, kas tevi interesē, ko tu pēti vai cel. “Brāļu draudzes” nav teoloģija un nav reliģija.

  • >>> lurike
    “Es jau reiz atsvešinājos no šīs lapas, jo sapratu…” – Es atceros!!! Priecājos, ka piedalies! Mēs (te un vispār) neesam nejauši. Varbūt ka šoreiz mums sanāks labāk…
    ***
    “Par mūsu organizēšanos – gan jau vēl kopā sauks “Saules dārzs”, un siltajā laikā būs vieglāk organizēties.” – Es arī domāju, ka “Saulesdārza kustība” turpinās, notiek un notiks. :)

  • >>> Ivars
    “BET ŠOREIZ UN PAR ŠO TĒMU lieta ir ļoti nopietna;
    taisni tāpēc pret to nedrīkst izturēties pārāk nopietni”
    Varbūt mēs šīs lietas labā varētu, piemēram, uzspēlēt (simulācijas) SPĒLI? Latvijā laikam kāds jau kaut ko iesācis darīt, uzgāju šo: http://www.laimesskola.lv/?p=620
    Arī spēle var būt sanākšanas (konferences, radošās darbnīcas, izpētes un modelēšanas režīma darba grupas vai vienkārši dzīves) forma, iespējams, ka daudzējādā ziņā daudz labāka par jebkuru citu.

  • P.S. … Taču to mēs nevarēsim “pacelt”. Labāk paliksim pagaidām pie šī:
    “Noķer viens vīrs zelta zivtiņu. Skatās, tāda sīka, – metīs atpakaļ jūrā. Bet zelta zivtiņa ir neizpratnē par tādu (nenopietnu?) attieksmi un sauc: Un kā tad trīs vēlēšanās? Es taču esmu Zelta zivtiņa!” “Labi,” vīrs atbild. “Saki ātri, ko tev vajag!”
    ***
    Pagaidām – ar labu nakti. Ir par ko padomāt. Labāk – ir kam padomāties, un tas jau patiešām KAUT KAS IR. Un ja ir, tad jau nekur nepaliks. (Bet ja nav, tad jau vispār nav nekādu problēmu.)
    ***
    Varbūt lai katrs vienkārši uzraksta savus galvenos atslēgas vārdus par šo tēmu. Vai secinājumu 2-3 (5)teikumos. Vai redzējumu līdzības veidā. Tēma tātad ir vai nu plaša (tāda, kas virsrakstā). Vai sašaurināta – “konference” (saskaņā ar komentāru 22.02.2011., 14:16.)

  • >Agnese,To ko Tu piedāvā, agri vai vēlu šādas kustības institualizējas. Pēkšņi parādīsies struktūra, hiearhija un sava birokrātija. Tā tas bija vienmēr. Atradīsies arī “mācītāji.”
    Tu runā par Pašizglītošanos, Pašorganizēšanos, Pašpārvaldi, Pašvaldību, paldies ar to visu esmu ticis galā un turpinu. Sveci nekad neesmu turējis zem pūra un būdams Pašpietiekams varu dalīties ar tiem, kas ko vēlas iegūt. Pētu cēloņu un seku likumsakarības, man apicies cīnīties ar sekām, ja spēju tikt galā ar cēloņiem.
    Katram ir sava taisnība, bet ne katra taisnība man ir derīga.
    Runājot par reliģiju, tad sacīšu Sv. Augustīna vārdiem, ka “Dievs manī ir vairāk, kā es Viņā.”

  • ES GRIBĒTU
    kādu pusstundu parunāties ar kādu video par visu šai tēmā augstāk rakstīto; ar man pieejamiem cilvēkiem es to jau esmu sācis darīt; pagaidām ierakstītais ir “ticis nolikts plauktā”
    AGRI VAI VĒLU MAN TAS IZDOSIES
    tad es to atšifrēšu; atradīšu, kas atšifrējumu pārtulko angliski; angliski subtitrēšu; tas pats krieviski
    JO šai vietnē 80% ienāk no “citurienes” mēs mīlīši esam globāls objektiņš
    —————-
    http://www.diena.lv/lat/multimediji/dienatv/politika/video-tiesraide-roberts-zile-un-maris-zanders-dienas-viesistaba
    ŠĪ raksta un manis deklarēta nodoma sakarā man patīk un patīk kā atdarināšanas cienīgs paraugs sarunas tonalitāte, skaidrība un apņēmība; attiecībā uz brāļu draudžu vai cita nosaukuma draudžu sociālo darbu man atmiņa nāk
    pāvesta Benedikta enciklika
    DEUS CARITAS EST
    http://www.vatican.va/holy_father/benedict_xvi/encyclicals/documents/hf_ben-xvi_enc_20051225_deus-caritas-est_en.html
    CARITAS – THE PRACTICE OF LOVE BY THE CHURCH AS A “COMMUNITY OF LOVE”
    ir latviskais tulkojums
    Fakts: JA sociālo darbu realizē draudze, TAD tas ir gan lētāks, gan efektīvāks – tā tas vienkārši ir; VĀcija nav muļķe

  • Ja var ticēt un man ir aizdomas, ka var ticēt
    http://monster.gostats.com/geo.xml?id=3558
    Tad brīdi, kad tiek rakstīts pēdējos 1000 skatījumos
    2 bija no Rīgas
    nited Kingdom 109 10.9%
    United States 96 9.6%
    India 79 7.9%
    Australia 43 4.3%
    France 40 4.0%
    Thailand 40 4.0%
    Ukraine 35 3.5%
    China 32 3.2%
    Serbia 29 2.9%
    Denmark 26 2.6%

    arī latvieši ir visur
    tautasforums.lv skatās Eirāzija (ap 70% bijusi PSRS), Eiropa, ASV (Kanāda un Dienvidamerika reti), diezgan daudz Dienvidaustrumāzija un Austrālija ( no Sidnejas patreiz 17 skatījumi). Ik dienu no Latvijas 60-250 unikālo apmeklētāju. Mūs ļoti daudz skatījās pagāšgad maijā un jūnijā

  • Saskaņā ar minēto savā ziņā ir loģiski, ka pirmais un gandrīz vienī­gais starpkaru perioda teoloģiska rakstura dokuments iezīmē tieši krīzes periodu Brāļu draudzes darbībā. Runa ir par Brāļu draudzes Garīgo lietu vadītāja luterāņu mācītāja Arvīda Perlbaha 1930. gada 6. jūlijā Brāļu draudzes konferencei ierosināto “Brāļu draudzes Garīgo lietu vadītāja un garīgās darbības satversmes” projektu.28
    Jau minēts, ka daļa kristīgo censoņu, kuri divdesmitajos gados sparī­gi ienāca Brāļu draudzē, nespēja vai negribēja uztvert cilvēka pazemības īpašībās balstīto Brāļu draudzes garīgo tradīciju. Šos cilvēkus bieži vien raksturoja tas, ka tie apzināti vai neapzināti Brāļu draudzi saredzēja kā ērtu instrumentu savu reliģisko priekšstatu un ambīciju izpausmei un realizācijai.
    Viedokļu polaritāte un nespēja rast savstarpēju sapratni starpkaru periodā bija viena no galvenajām Brāļu draudzes problēmām. Atšķirīgie Brāļu draudzes darbības izpratnes modeļi ilgstoši uzturēja iekšēju psi­holoģisku spriedzi, kā dēļ organizācijā starpkaru periodā notika divas šķelšanās.
    Lai labāk izprastu atšķirīgās paradigmas, jāiepazīstas ar skandalozā Brāļu draudzes Garīgo lietu vadītāja (1929-1930) Arvīda Perlbaha sa­gatavoto teoloģisko dokumentu. Tas ilustrē viņa un citu Brāļu draudzes jaunpienācēju domāšanu par hernhūtisma garīgo kustību un ļauj tuvo­ties to cilvēku izpratnei, kuri draudzes garīgo dzīvi uzskatīja par pārāk “remdenu”.
    Brāļu draudzes konferencei iesniegtais garīgās darbības satversmes teksts:
    “Biedrība – Latvijas Evaņģēliskā Brāļu draudze ir garīga organizāci­ja, kuras mērķis ir izkopt sevi par Dieva izredzētu tautu, ķēniņa priesterī-bu, svētu cilti, Dieva īpašiem ļaudīm un pasludināt Tā tikumus, kas mūs aicinājis no tumsības pie Savas brīnišķīgās gaismas (l. Pēt 2: 9).
    Par savas mācības un darba pamatu Brāļu draudze atzīst vienīgi Svētos Rakstus – Veco un Jauno Derību, un pieņem kā Svētu Rakstu paskaidrojumu Apustuļu un Nīkajas ticības apliecību.
    No saviem locekļiem Brāļu draudzes sagaida, ka tie ir piedzīvojuši Dieva žēlastību par grēku piedošanu un garīgu atdzimšanu (Jņ. 1: 12; 13: 3, 7) un apņēmušies vest tādu dzīves veidu, kas pagodina Dievu un liecina par saņemto pestīšanu.
    Garīgās pilnības sasniegšanai ir nepieciešami:
    vest lūgšanas dzīvi, piekopjot lūgšanu vienatnē – klusā kambarī (Mt.6: 6), draudzē un visā dzīvē (l.Tes.5: 17), lai lūgšana taptu par garīgu elpošanu;
    lasīt Svētos Rakstus un iedziļināties viņu izpratnē (Jņ. 14: 23);
    censties pēc svētas dzīvošanas (Ebr. 12: 14) un pierādīt dzīvē Sv. Gara augļus: mīlestību, mieru, pacietību, laipnību, labprātī­bu, ticību, lēnprātību, sātību (Gal. 5: 22);

    apmeklēt dievkalpojumus un garīgas sapulces, uzturot ar ticī­giem sadraudzību un gara vienprātību;
    baudīt Pestītāja iestādīto Sv. vakarēdienu (Apd. 2: 42);
    ticību pierādīt mīlestības darbos (Jk. 2: 17), sevišķi pie ticības brāļiem trūkumā un slimībās un sekmēt ar mīlestības dāvanām Dieva valstības izplatīšanos kristīgās un pagānu zemēs;
    7) liecināt par piedzīvoto Dieva žēlastību un tā pievest Dievam arī citas dvēseles – gan ar runām un liecībām, uzstājoties sa­pulcēs, gan sarunā, gan izplatot, cik vien tas iespējams, garīgus rakstus.”29
    Piedāvātā garīgās darbības satversme ir neko neizsakošs teoloģiska rakstura teksts, kurš satur pašsaprotamas kristiešu garīgās dzīves nor­mas. Šādam uzstādījumam piekristu ikviens kristīgais, un tikpat labi tas varētu būt saistošs jebkurai citai kristiešu organizācijai. Brāļu draudzes garīgās tradīcijas kontekstā teksts pat ir muļķīgs, jo nesaprotamu iemes­lu dēļ apliecina to, kas ir pašsaprotams. Tomēr šis it kā neitrālais doku­ments iezīmē, pat simbolizē šķelšanās procesu Brāļu draudzē. Kāpēc? Tajā tiek pausts iešifrēts vēstījums. Proti, psiholoģiskais zemteksts vēstī, ka
    !!!!!!
    nebūt ne visi Brāļu draudzes locekļi dzīvo šādu paraugkristiešu dzīvi
    Avots – Gunārs Ceipe – Latvijas brāļu draudzes Vēsture 1918-1940 – 232.-233. lpp.
    ——–
    Manuprāt JA konference par Brāļu draudzēm notiku
    TAD tai būtu jāpieņem kāds dokuments
    UN?
    tas varētu būt arī šāda rakstura dokuments

  • Brāļu draudzes savā būtībā ir neformāla organizācija kā VAK un kā tagad viena no nedaudzajām Latvijā tautasforums.lv;
    Hm … neformalitāte tomēr nenozīmē pilnīgu formālo procedūru ignorēšanu u.t.t.
    HM … kaut kādiem mehānismiem ir jābūt

  • >>> Ivars “kaut kādiem mehānismiem ir jābūt”
    Varbūt šāds:
    “Dzjū joku gō o seisu – maigums bieži uzvar spēku”?
    ***
    Ko es ar to gribu teikt?
    Mehānismi IR.
    Tie nav jārada, nav nekas jāsadomā.
    Izaicinājums ir saskatīt, atklāt, ļaut izpausties ESOŠAJAM. Izaicinājums ir saprast to, kas jau ir.
    Runa nav par “formālu” vai “neformālu” organizāciju. Runa ir par KUSTĪBU, kurai ir tāda IEKŠĒJA motivācija, ka tā turpinās cauri laikiem un tai netraucē atsevišķu tās vēsturisku starpstāvokļu noformēšanās galīgās reproducējamās formās. Luterismu jau neizveidoja Luters, bet viņa tuvākie palīgi un sekotāji. T.s. Reformācija pēc būtības, kā kustība, turpinās, un pa šo laiku bez “luterisma” ir noformējušies daudzi citi starpstāvokļi, katrs iezīmēts ar kādu atsevišķu vārdu (nosaukumu) un tālāk jau tiek reproducēts tā, it kā būtu vērtība pati par sevi. To kļūdaini sauc par “kristīgās baznīcas šķelšanos”, jo patiesībā tieši pati šīs “baznīcas” izveidošana bija šķelšanās – vienas formas kanonizēšana, Tāpat kā pašu “kristietību” jau neizveidoja Kristus. Un arī pats Kristus bija “pirms visa”, nevis tikai no tā brīža, kad viņš atklājās vēsturiskajā laikā.
    ***
    Zināšanu un saprašanas cauri gadsimtiem kļūst arvien vairāk, un mūsdienās tos praktiski nekas neierobežo, izņemot veco organizatorisko formu inerci (kas ir tas pats “miesas prāts”). Bet Jēzus mācīja, ka jaunu vīnu jālej jaunos traukos. Tā ka jauns saturs nav problēma, problēma (izaicinājums) ir atbilstošu formu atklāšana.
    ***
    Vai ir iespējams iedomāties, ka kaut kas tāds kā “Brāļu draudze” ir kāda organizācija ar tik un tik tādiem un tādiem biedriem, reģistrēta tur un tur, atrodas tādā un tādā pilsētā, ielā, mājā? Tātad tas, kurš blakus mājā, blakus pilsētā utt., – tas nav viņa brālis? Kurš nav reģistrēts kā “brālis”, tātad nav brālis? “Organizācijas” paradigmā nav. Bet “kustības” paradigmā ir.
    ***
    Organizatoriskās formas, mehānismi ir mūsu prātā – kā domājam, tā arī dzīvojam (to iemiesojam).

  • Ja pareizi iedomājos un saprotu, tad vajadzība pēc amatniekiem radās līdz ar baznīcu un muižu būvniecību. Latvieši neprata paveikt tādus darbus, bet R-eiropā, Vācijā darbojās dažādas amatnieku brālības, kurās pēc palīdzības arī vērsās to laiku Latvijas laicīgā vara un garīdzniecība. Atsaucoties aicinājumam, Latvijā ieradās amatnieki. Muižkungi un baznīckungi gādāja darbu un, kā lurike jau iepriekš rakstīja, lika apmācīt vietējos zemniekus būvniecības prasmēm.
    Bet tajos tālajos laikos taču visi bija ticīgi un svētdienās devās uz baznīcu. Džordano Bruno jau pie mums nebrauca! Baznīcā ārzemju amatniekiem, kuri bija brīvi cilvēki, nācās spiesties pūlī kopā ar vietējiem dzimtļaudīm. Protams, tas sagādāja neērtības. Tāpēc viņi savstarpēji vienojās par kādu atsevišķu lūgšanu telpu. Sākotnēji vieni paši, vēlāk pievienojās mācekļi utt.. Mužnieki un baznīca nepretojās. Amatnieki taču nebija dzimtļaudis un piedevām prasmīgi veica uzticēto darbu.
    Cik ticības, cik lūgšanu, to neviens īsti nezina un vēsture nestāsta. Iespējams, dažos gadījumos, lūgšanas vispār nenotika, tās aizstāja pasaulīgākas nodarbes. Droši vien, ka tolaiku garīdzniecība un laicīgā vara uz tādām aktivitātēm noraudzījās ar aizdomām un klusējošu nicinājumu. Šodien mēs uz to lūkojamies citām acīm. Pirmkārt, Brāļu draudzes darbojās no mums atšķirīgos vēsturiskos apstākļos, otrkārt, nekad un nekas no vēstures netiek pārnests un tieši tāds pat un tādā iesaiņojumā nolikts vēlākā laikā. Katra nākošā paaudze veido savu ideju, savu oriģinālu stāstu, lai cik muļķīgs neliktos, no malas raugoties.

  • 1729.gadā Latvijā ieradās pirmais šīs kustības sludinātājs Kristiāns Dāvids. Arī pats galvenais brāļu draudzes idejiskais vadītājs grāfs Cincendorfs Latviju apciemoja 1736. gadā(pēc m. Hallartes ielūguma-kom. mans)1765. gadā tauta saviem spēkiem ceļ pirmo saiešanas namu Valmieras apr. Kauguru pagasta “Gaidēs”. Kā pirmais “sacītājs” šeit ilgāku laiku darbojies plašā apkārtnē pazīstamais, visu cienītais un mīlētais Šķesteru Pēteris. Viņa priekšzīmes mudināti šim darbam vēlāk nodevušies arī daudzi citi. Sākumā Dieva vārdus sludinājuši pat strādniekiem tīrumā un pļavā.
    Klausītāju skaits visās saiešanās jaupašā sākumā bijis tik liels, ka vajadzējis pat šķirot draudzi pēc kārtām un tā saucamās “uztaisīšanas stundas” noturēt atsevišķi laulātiem, atraitņiem, meitām, puišiem un bērniem.( NO “Senatne un māksla”,I, 1940.g.lpp.94.)

  • > Agnese 2.03.2011., 20:00
    latviešu izdevējam izdevās,
    LNT ar ģimeņu un bērnu dziedāšanas šoviem izdodas,
    ambicioziem “derīgiem muļķiem” vajag tik uztaustīt dzīslu,
    un te dzīsla ir un arvien piebriest

  • #1
    http://www.youtube.com/watch?v=iaCBcLd0AUo&feature=related
    Jā šī pasaka var kļūt bīstama, precīzāk šis
    PASAKAS INTERPRETĀCIJA.
    Arī Bībele var kļūt bīstama nelietpratīgās rokās
    Un tās vēstis ko šodien dzirdam ( no Penzas apgabala u.c. ir tam apliecinājums)
    Jebkura grāmata var kļūt bīstama.
    Pat ja tā ir Bībele vai Svēto Tēvu darbi.
    Varbūt pat manas grāmatas kādam, kāda cita cilvēka interpretācijā izrādīsies bīstamas.
    Un var jau gadīties, ka arī Roulingas kundzes grāmatas kāda rokās ….
    #2
    http://www.youtube.com/watch?v=KKGJJY35Kto&NR=1
    Un tagad otras iespējamās briesmas.
    Tas ir kad pareizticīgie kritiķi visā nopietnībā tai uzbrūk.
    Bet bērns šo grāmatu ir iemīlējis.
    Tad mēs bērnā provocējam nežēlīgu iekšējo konfliktu.
    Vai nu tu klausīsi savas tantes autoritatīvo viedokli,
    kas apgalvo – es šo grāmatu neesmu lasījusi, bet dzirdēju kā Cinigtētiņs teica:
    tas ir sātanisms – neuzdrīksties lasīt
    Bērnam tostarp ir pavisam cits gaišs pārdzīvojums, viņsam ir bērnišķīga iemīlēšanās šajā pasakā
    Un tad iznāk, ka jūs no bērna prasāt veikt kādu viņam nesaprotamu izšķiršanos
    Un var gadīties, ka ar to jūs atgrūdīsiet so bērnu no pareizticības
    Jūs, protams, gribējāt, kā labāk, bet var iznākt pavisam citādi
    Luk, bērnam rokās ir šī grāmata, bet bērnu baksta sātanisti
    nu nāc taču pie mums
    Mēs iemācisim tevi burt, tā ir mūsu sātaniskā grāmata
    mēs tevi iemācīsim burt.
    Tad bērnam nonāks rokās pareizticīgo lapiņa:Roulinga ir sātanistu sektas slepenā locekle,
    Viņas grāmata grūž cilvēkus sātanismā
    Bērns nospriedīs – patiesi laba grāmata, bet saka, ka sātanistu;
    iešu pie viņiem, jo izrādās, ka tie ir LABI KONSTRUKTĪVI PUIŠI
    interesantas grāmatas raksta.
    Tad nu iznāks, ka šie mūsu pareizticīgie antipedagogi, līdz galam neparedzējuši savu, to vai citu deklarāciju rezultātu
    Aizvirza bērnu nepavisam ne tur, kur būtu gribējuši
    (!! pienākas pēc valsts apstiprināta pedagoga sertifikāta virzīt!!)

  • Var uzskatīt, ka stihiski notiek trešais pasaules karš.
    Ieroči tajā vairs nav “vecās paaudzes- MATERIĀLIE”, bet reliģiskie, faktoloģiskie un ideoloģiskie. Jau visprimitīvāko šo smalko ieroču radīšanai un pat tikai izmantošanai ir vajadzīga laba izglītība. Tāpēc viens no Latvijas Bankas vadošajiem ( bijušajiem -?) darbiniekiem patreiz klātiene mācās budismu un īpaši budisma praktiskās tehnikas. Var teikt, ka atpaliekam tāpēc, ka maz ieguldām zinātnē un izglītībā – gandrīz vismazāk Eiropā. Bet vidusskolnieku masveida došanās studēt uz Skandināviju un Apvienoto karalisti kopuma raksturīga visai Austrumeiropai neatkarīgi no konkrētas valsts finansējuma izglītībai. JA es būtu Bils Geits vai Ričards Bensons vai (ierakstiet pēc patikas) es vēl vismaz 2-5 gadus atturētos no masīvas līdzekļu ieguldīšanas Latvijas izglītībā jo “ne man ir koncepcija/detalizēts plāns ar konkrētu atdevi, ne kāds man to var piedāvāt”.
    ———-
    Materiālajā sfērā Latvijai ir jāspiež uz Ulmaņa plānu II
    Dabiski produkti, iespējami dabiskākā veidā izaudzināti un pagatavoti
    Būt veselam un dabiskam
    Tie ir un vēl ilgi būs pasaules ekonomikas zelta hīti
    Latvija piemēram ražo vienu no kvalitatīvākajiem, ja ne kvalitatīvāko pienu pasaulē. Mēs vēl to protam. To nevar iemācīties gudrās skolās. Šo augstākās raudzes spēju nodod tikai cilvēks cilvēkam; tāpat kā kristietības augstākos sakramentus un ziņas

  • Varbūt
    http://www.youtube.com/watch?v=EMCteKJlhpg
    ielu universitāte kā iespēja?
    Var jau darīt arī TĀ

  • atvainojiet, es te uzvedos kā savā personiskajā 38. nodaļā
    http://www.tautasforums.lv/?p=1450
    Ivars 21.11.2010., 00:58
    kristietis 4.03.2011., 14:50 – lieliska skaidra noslīpēta doma
    ————–
    Visiem ir skaidrs, ka nākotne ir miglā.
    Tie, kas Dievā vai tikai Pārliecībā, tic nākotnei.
    Var vienkārši ticēt – patiesi svētīti šie “garā nabagie”(?)
    Var ticēt Grāmatas burtam prāta un skaidrībā – arī pār viņiem izlīst svētība.
    Un varbūt pat vienalga, kas katram ir Grāmata : Bībele, Tikai Jaunais testaments, Poters, Krēsla, Matrix, C – programmēšanas valoda, kuras arhitektūrā profesionālis “izlasa kristietības citātus”, Lāgerlēva, Anastāsija, Dainas
    Vai Dievs svētīs kādu, kas lūdz sev, tikai sev? – Nē
    Neatkarīgi no tā cik pareizi šis “tikai sev” lūdz.
    …..
    Tad jau mums ir nepieciešams nākt kopā, lūgt kopā.
    Vai Dieva svētība ir garantēta tiem, kas klausīsies un klausīs visautoritatīvāko Dieva dzīvo vārdu no visautoritatīvākajām kancelēm? – Nē, bet cerība ir

    Pie mums valsts un baznīca atdalīta, tas ir pareizi sevišķi Latvijā, kur dzīvesziņa ir raiba kā zirga deķi un sīkais vēl arvien pastāvošais administratīvais iedalījums nav untums, bet šīs zemes savdabība.
    ————–
    Gudrie izskaidroja, ka vienu mērķi sasniedz, izkopjot zināšanas, bet pavisam citu – izkopjot neziņu

  • >>> Ivars
    “Tad jau mums ir nepieciešams nākt kopā, lūgt kopā.”
    Vai tad tas nav tieši tas, ko mēs darām, – nevis kā rituālu pēc ārējām pazīmēm, bet “garā un patiesībā”?
    ***
    “Vai Dieva svētība ir garantēta tiem, kas klausīsies un klausīs visautoritatīvāko Dieva dzīvo vārdu no visautoritatīvākajām kancelēm? – Nē, bet cerība ir”
    Te viens STĀSTS:

    Notika, ka kāds kuģis vētrā gāja bojā, un tikai diviem vīriem izdevās sveikiem izpeldēt malā nelielā saliņā okeāna vidū. Divi izdzīvojušie, nezinādami, ko tagad darīt, bija vienās domās par to, ka atliek vienīgi Dievu lūgt.

    Un viņi nolēma katras doties uz savu salas galu, sadalīt teritoriju un pārliecināties, kuram Dievs vairāk atbildēs.

    Pirmā lieta, par kuru viņi lūdza, bija ēdiens. Nākamajā rītā pirmais vīrs savā salas pusē ieraudzīja koku pilnu ar augļiem, un viņam nu bija ko ēst. Bet otrā vīra teritorijā nekas nebija radies.

    Nedēļu vēlāk pirmais vīrs izjuta dziļu vientulību, un viņš nolēma lūgt sev sievu. Nākamajā dienā sals tuvumā atkal cieta kāds kuģis, un kāda sieva spēja nokļūt līdz šai pašai salai. Salas otrajā pusē nekas nenotika.

    Drīz pirmais vīrs atkala lūdzu, šoreiz jau vairāk ēdiena, arī māju un apģērbu. Nākamajā dienā, kā pēc burvju mājiena, radās ari šīs lietas. Bet otrajam vīram joprojām nekā nebija.

    Visbeidzot pirmais vīrs lūdza, lai atpeld kuģis un viņš ar savu sievu varētu atstāt salu. No rīta viņa salas pusē bija kāds kuģis bija izmetis enkuru. Pirmais vīrs devās uz kuģi un nolēma otro vīru atstāt uz salas. Viņš bija sapratis, ka šis otrais nav pelnījis Dieva svētības, jo kā gan citādi visas viņa lūgšanas būtu palikušas neatbildētas.

    Kad kuģis jau taisījās pacelt enkuru, pirmais vīrs dzirdēja balsi no debesīm, kas pauda neizpratni, kāpēc gan viņš taisās savu biedru atstāt uz salas.

    “Manas svētības attiecas tika uz mani, es esmu saņēmis to, ko esmu lūdzis,” pirmais vīrs atbildēja. “Bet viņa lūgšanas palikušas neuzklausītas, tātad viņš nav pelnījis kaut ko saņemt.”

    “Tu kļūdies!” balss viņu norāja. “Viņam bija tikai viena lūgšana, kuru viņš lūdza, un uz to es arī atbildēju. Ja tās nebūtu bijis, tu nebūtu saņēmis nevienu manu svētību.”

    “Saki man,” pirmais vīrs lūdzās, “ko tad viņš tādu lūdza, ka esmu viņam pateicību parādā?”

    “Viņš lūdza, lai atbildu uz visām tavām lūgšanām.”

    [...Viss, ko mēs zinām, ir, ka mūsu svētības nav tikai mūsu pašu lūgšanu augļi.]

  • Indulis 2.03.2011., 21:59
    (..)
    Katra nākošā paaudze veido savu ideju, savu oriģinālu stāstu, lai cik muļķīgs neliktos, no malas raugoties.
    ========================================================
    Par visu paaudzi nemācēšu pateikt, taču viena daļa 5.martā vēlas turpināt kādu pirms 150 gadiem sākto ideju. No malas raugoties, pagaidām, vajadzētu novēlēt veiksmīgu ”pārlādēšanas” – lai ‘tas lielais darbs uz priekšu iet….”.
    Informācija pārdomām:
    ”Biedrība sāk atgūt savu labo slavu un to nosaka tieši ideoloģiskās un stratēģiskās pārmaiņas, kas caurstrāvo Ingmāra Čaklā ziņojumu: “Es ar katru dienu vairāk jūtu, ka Rīgas Latviešu biedrība var būt spēks, kas maina valsti. Mēs vienmēr esam apzinājušies, ka neesam politiska organizācija tādā nozīmē, kā to saprot šodien. Es tikai varu to vēlreiz apliecināt, jo pamatjēdzieni – latviešu valoda, tauta, Latvijas zeme un mūsu valsts – vispār nav apspriežami un pakļaujami jebkādai politikai. Ne soli atpakaļ! Mums jāsāk atgūt zaudētās pozīcijas, kā tas bija gandrīz pirms 150 gadiem, kad doma par savu valsti bija tikai neprātīgo sapnis. Biedrībai ir jāatrod spēks teikt, ko mēs gribam un kā mēs gribam, lai tad, kad atbrauc kāds pamācītājs no malas, mēs varam viņu ieaicināt savā namā un teikt: tu vari uzklausīt visas Latvijas īstās un pašpasludinātās minoritātes, bet arī latviešu viedoklis tev ir jāzina! (..)
    http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=95185

  • “Gudrie izskaidroja, ka vienu mērķi sasniedz, izkopjot zināšanas, bet pavisam citu – izkopjot neziņu”
    Nikolajs Kūzietis (1401-1464)
    «De docta ignorantia» («Об учёном незнании»).
    “Neziņas” izkopējs vērš savu skatu uz (jebkura satura iegūšanas) metodi, nevis pašu priekšmetisko saturu. Kāds audzē vīnogas un darina vīnu, bet kāds – rūpējas par jauniem traukiem šim jaunajam vīnam (t.i., par to tukšumu, kuru varēs lietot, jeb formu. Dievs ir “visu formu forma” jeb ideāli tukša forma, kas sava “tukšuma” dēļ ļauj eksistēt, nodrošina visu dzīvību.
    ***
    Kad mēs lasām vārdus “Dievs deva savu vienpiedimušo dēlu, lai … pasaule caur viņu tiktu glābta”, mēs iedomājamies “dēlu” kā “kaut ko”, ko var iedot “pasaulei”, līdzīgi, kā vīnu ielej traukā, vai kā maizi ieliek atvērtā tukšā plaukstā. Bet patiesībā ir otrādi – Dievs nāca pasaulē kā ideāla tukša forma, lai “mirtu” no tā, ka viss ienāk viņā, pārvēršas viņa līdzībā.
    ***
    Neaizmirsīsim, ka Jēzus dzimšana, jaunās ēras sākums ir pēc Platona un Aristoteļa, Dievs rēķinās, ka cilvēks uz to brīdi jau prot atšķirt saturu no formas un otrādi.

  • OK esam izanalizējuši DETAĻAS, tai skaitā būtiskas un pat, iespējams, mūsu analīze ir atradusi Leldes raksta skartās tēmas un problemātikas PILNĪGI JAUNAS škautne un skaldnes vismaz latviskajā šī jautājuma apskatā. Analīzes sākuma pieskāros jebkuras kustības reālajam MOTORAM –

    !!!!pasionaritātei.
    Pēc izglītības esmu fiziķis un man nav sveša termodinamika, jēdziens “potenciālā enerģija”; man nav svešas vēdas, kas dos spēku vai uz kuram parazitē kaut vai JOHANS; gan vēdās, gan Bībelē gan bībeliskajos rakstos ir motīvs –
    !!!! un tad TAJĀ radās vēlme
    !!!! un tā radās pirmās domas
    !!!! pirmais VĀRDS
    Kaut kam , nu kaut vai Tautas kustībai, nu kaut vai Hernhūtismam ar līdz pat 200 000 stabilu sekotāju faktiski nelegālā statusā un ap 30 000 – 50 000 legālu sekotāju ap 1940-to Latvijā un ap 80 000 sekotāju Igaunijā pašpietiekamām kopienām Igaunijā.
    Kā kaut kas tāds var rasties?
    PASIONARIATE vispār var rasties, kad
    “kaut kas nav kārtībā, bet vajadzētu būt un var būt” .
    PATREIZ IR TĀDA SITUĀCIJA.
    VAJAG vienkārši ar domu, pareizi, baudāmi, no sirds IET KOPĀ
    PRETRUNAS, NEVIENLĪDZĪBA, NETAISNĪBA u.t.t.
    IR LIELISKA IESPĒJA
    DARBOTIES
    LAI
    TAS ( da kaut kas)
    BŪTU
    LABS/LABI

  • Kas kopīgs hantiem un latviešiem?
    http://www.folklore.ee/rl/pubte/ee/cf/cf/5.html
    Daudz vairāk kā varētu iedomāties

  • JA mums Latvijā kaut kas tāds atdzims,
    TAD tam jānotiek ārpus Rīgas.
    Varbūt Liepājā vai Valmierā.

  • Talsi?

  • Politiķi un dažādu valstu drošības struktūru darbinieki, protams, domā, ka viņi bijuši noteicēji, un nereti tā arī bija, bet… diez vai oficiālo iestāžu pārstāvjiem bija īpaša vajadzība pēc tautas kustības, jo valsts dienestā esošie vienmēr ir dzīvojuši labi. Bet šāda viļņošanās notika un vēl nav rimusi, un kustība savādāk nav apturama, kā vien ejot tai līdzi un mēģinot to vadīt… (Avots – Aldis Auziņš – Zaļais ceļš mājup 6.lpp.)

  • Visspilgtākais piemērs – Polijas brīvības cīņas. “Solidaritāte”, katoļu Baznīcas lomas pieaugums, saules pāvesta Jāņa Pāvila II valdīšanas ziedu laiks. Tas bija viņš, kura pirmais vārds pasaulei pēc stāšanās amatā bija: “Nebaidieties!” Medžugorjē, Bosnijā, vispirms divām meitenēm, kas savā nodabā pastaigājās kalnos, un tad arī vēl divām citām un pāris puišiem parādījās Dievmāte un pilnvaroja viņus visai pasaulei nest miera vēsti. Tas bija pāri cilvēku saprašanai. Ļaudis tūkstošiem pulcējās kalnos, bet armija ar helikopteriem un specvienībām tos izdzenāja. Kad likās – karaspēks tūlīt visu ciemu iznīcinās, nāca lūzums un valdības spēkiem vajadzēja atkāpties. Uz neapbruņotiem cilvēkiem šaut viņi tomēr neuzdrošinājās.
    Reliģija ik pa laikam pasaulei pasniedz arī negaidītas mācību stundas.
    (Avots – Aldis Auziņš – Zaļais ceļš mājup -9.lpp.)

  • “Kristus dotais Lielais uzdevums mums ir doties pasaulē, lai turpinātu iesākto darbu, bet mēs to esam apgriezuši otrādi un uzskatām, ka pasaulei jānāk pie mums, lai dzirdētu labo vēsti. Mēs visu esam nostādījuši tā, ka cilvēkiem ir jānāk uz baznīcu, lai tiktu pie Jēzus, bet cilvēki ārpus draudzes nepieņem šos „spēles noteikumus”. Mēs esam tā pārņemti ar savu reliģiozo sabiedrību, ka mēs domājam, ka attiecības ar Jēzu ir tas pats, kas būt baznīcā, un ka būt bez Jēzus nozīmē to pašu, ko būt bez draudzes. … Mēs esam palaiduši garām Lielā uzdevuma būtību – radīt vairāk cilvēku, kuri līdzīgi Jēzum, un tā vietā nodarbojamies ar to, lai radītu vairāk cilvēku, kuri līdzinās mums.

    Tā vietā, lai ievilktu cilvēkus baznīcā ar mērķi pēc tam viņus vest pie Jēzus, labāk ļausim viņiem iepazīt Jēzu tur, kur viņi dzīvo! Tad mēs kļūsim liecinieki tam, ka tur uz vietas veidojas jauna draudze, – draudze, kurai reāli vajadzīgs Evaņģēlijs, lai panāktu izmaiņas tajā dzīvē un darbā, kas draudzes locekļus saista kopā. Padomāsim, kas notiks, ja mēs Dieva valstības sēklu sēsim tur, kur notiek reālā dzīve un kur veidojas sabiedrība? Vai tas nav tieši tas, kādu Jēzus bija paredzējis savu Draudzi?

    Kā tas būtu, ja draudzes veidotos dabiski, organiski, kā tādas nelielas garīgās ģimenes, kuras dzimst auglīgajā pazudušo cilvēku augsnē pēc tam, kad tur iekritusi Dieva valstības sēkla? Šādas draudzes varētu vairoties tikpat dabiski kā vairojas visa dzīvā daba, visi organismi.

    Mēs esam redzējuši tādas draudzes, kuru pulcēšanās vietas ir restorāni, biroji, mājas, universitāšu pilsētiņas, vidusskolas telpas, pludmales. Draudzes, kuras tiekas bāros, kafejnīcās, parkos un ģērbtuvēs. Viens no mūsu draudžu sadraudzības lokiem ir paziņojis, ka viņu mērķis ir panākt, lai ikvienam cilvēkam Lasvegasā draudze būtu sasniedzama gājiena attālumā no viņa mājām. Kādā citā vietā šo organisko draudžu loks ir pieņēmis par savu vadlīniju to, ka katras mājas ir draudze, katrs kristieties ir draudzes dibinātājs, un katrs draudžu nams ir kristiešu mācību centrs. Šis ir pilnīgi jauns veids, kā skatīties uz Kristus draudzi, un šī kustība pašlaik ir sākusies visā Rietumu pasaulē. Es ticu, ka ar to kā ar lipīgu slimību „aplips” ļoti daudz cilvēku, kuri ir ārpus tradicionālajām draudzēm, bet kuri meklē Kristu. Mums jāieved Kristus cilvēku dzīvēs, un tas var notikt tikai caur attiecībām un uz attiecību pamata.
    Mūsu pieredzes un mūsu vēsts būtība ir tā, ka Dievs negaidīja, lai mēs dotos pie viņa uz debesīm. Viņš atnāca pie mums. Viņš pieņēma spēles noteikumus, kādi ir šeit uz zemes, devās cīņā vienā iejūgā ar mums un pa vienu sacīkšu celiņu ar mums. Viņš kļuva miesa, „… pilns žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:14). Jēzus netērpās kādās īpašās drēbēs, nedziedāja kādas īpašas dziesmas, neieturēja distanci un neuzturējās kādā īpašā vietā. Viņš, tāpat kā katrs no mums, piedzima kails un sīks, iziedams caur savas mātes dzemdību kanālu. Viņam, tāpat kā mums, bija vajadzīgs kāds, kurš mazgātu un mainītu autiņus un kurš saprastu viņa vajadzības bez vārdiem, kad viņš spēja tikai raudāt, ne runāt. Un savas dzīves laikā viņš nevairījās no netīra darba, – viņš bija labprātīgi kļuvis par tādu pašu nabadzīgu un vienkāršu cilvēku, kā tie, kas bija viņam apkārt. Viņš strādāja un kalpoja, un viņa darbs turpinājās, kamēr kaut kur divdesmitajā gadsimtā viņš sastapa arī mani. Mūsu pienākums ir palīdzēt viņam ienākt ikviena pazudušā cilvēka dzīvē. Jo tagad mēs esam viņa kājas, viņa rokas, viņa acis un viņa mute. Mēs, draudze, esam Kristus miesa. Un Dieva nams (templis) ir tur, kur esam mēs, nevis otrādi. Jēzus turpina savu kalpošanas darbu, un viņam ir vajadzīgi tie, kuri vēlas būt Viņam noderīgi.

    Pirms pāris gadiem kāds autors, kurš pats nav kristietis, rakstīja par to, kāpēc kristiešu evaņģēlisti negūst panākumus studentu pilsētiņās: „Ja kaut viena desmitā daļa no tā, kam jūs ticat, ir patiesība, tad jums būtu jābūt vismaz desmit reizes sajūsminātākiem nekā jūs esat. ” Šie vārdi ir patiesi, un tie sāp.” (No Nīla Kola grāmatas “Organiskā draudze” – Neil Cole. Organic Church.)

  • “… Visu cilvēku pasauli var iedalīt kristiešos un vēl-nav-kristiešos. Kristieši mūsdienās savu Jēzus uzticēto misiju var veikt, ja tā ir attiecībās iedzīvināta kalpošana (incarnational ministry). Šāda kalpošana velk vēl-nav-kristiešus tuvāk Dievam, modinot viņu ziņkāri un iztēli ar stāstu stāstīšanu, izsaucot viņos apbrīnu un bijību par Dieva darbiem, parādot neparastu mīlestību, atklājot to, kā Dievs izmaina mūsu dzīves, un visu pateicību par to atdodot Jēzum.
    Mūsu pasaules uzskats mums traucē izbaudīt šo garīgo attiecību priekšrocības. Tieši mūsu pasaules uzskats ir tas galvenais šķērslis, kas neļauj mūsu ar Kristu piepildītās sirds ilgas pēc izmainītām dzīvēm mums apkārt pārvērst reālos augļos, mūsu misijas rezultātos. Mums ir jāmeklē tāds garīgums, kurš nevis nodala reliģiju no pasaules, bet atļauj ieraudzīt Dieva klātbūtni un Dieva darbu pilnīgi visā pasaulē, pilnīgi visās mūsu darbībās, pilnīgi visās mūsu dzīves sastāvdaļās. Vajadzīgs tāds garīgums, kādu parādīja Jēzus (spirituality of engagement) – pilnīga iesaistīšanās, nevis mācība par iesaistīšanos.
    Grieķu-romiešu kultūras pārveidotā Kristus vēsts ir kļuvusi par mācību, par duālistisku garīgu tradīciju, kur „garīgās lietas” ir nodalītas no „pasaules lietām” un kur Dievam vislabāk var „kalpot” tālu prom no cilvēkiem un no visa tā, kas notiek „pasaulē”, tādējādi padarot efektīvu misiju neiespējamu. Turpretī Kristus mesiāniskais garīgums ir tāds, kur izmainītas dzīves un mūžībai atdzimuši cilvēki ir patiesības kritērijs, ne pareizas mācības mācīšana un zināšana.
    Kristus dotajam misijas uzdevumam ir tikai viens paraugs: Kristus pats.
    … Autentiska Jaunās Derības ticība nav tas, kā Pāvils vai kāds cits ticēja Jēzum, bet kā Jēzus pats ticēja.
    Jēzus garīgums nebija tāds, kā mūsdienu evaņģēlistu vai misionāru garīgums. Mūsdienu kristietībā tas jau kļuvis par normu, ka mēs pavadām laiku „garīgi” pareizi, pareizajā laikā un pareizajā vietā, kopā ar pareizajiem cilvēkiem. Bet Jēzus pavadīja laiku ar nepareizajiem. Mums šodien vajag to pašu Jēzu, tā ir vienīgā cerība izmainīt nepareizo pasauli. Mums vajag, lai mēs tāpat varētu būt kopā ar nepareizajiem, tāpat saprast, pieņemt, smieties, mīlēt, – mums šodien vajag tieši tādu pašu svētuma „infekciju”, tādu pašu masveidīgu vienkāršo cilvēku attiecību reliģiju, nevis kādu jaunu reliģisku kārtību vai mācību. Jēzus garīgums bija neatraidāmi pievilcīgs garīgums. Būt tur, kur Jēzus, – tas ir prieks, brīnišķīga laika pavadīšana. Mūsu misijas atskaites punkts ir Dieva apsolījums, ka mēs esam viņa bērni, ka mums ir tā pati daba, ka mēs varam saprast un darīt to pašu, ko viņš, ka mēs esam viņa mantinieki un ka mums ir tā pati vieta pasaulē. Tādējādi viss, ko mēs dzīvē darām, ir neizbēgami kaut kādā veidā saistīts ar Dieva glābšanas plānu visai pasaulei. Dievu pagodina nevis tas, ka mēs sakām, ka Dievs ir viss un mēs neesam nekas, bet tas, ka mēs pieņemam savu mantojumu – Kristus dabu, Kristus mīlestību, Kristus spēku. Bez Kristus mēs neesam nekas, bet ar Kristu mēs esam viss, kas nepieciešams, lai Dieva glābšanas plāns tiktu pilnībā piepildīts.” (No Maikla Frosta un Alana Hirša grāmatas “Kā veidojas lietas, kuras nāk”/The Shaping of Things To Come.

  • Laura pirms nedēļas man ar kāda materiāla fragmentu atgādināja par intelektuālo, emocionālo un garīgo inteliģenci. Katras no tām nozīmīgums reāli cilvēka dzīvē-praktiskums ir atšķirīgs. Jo kāds no šiem inteliģences veidiem pamanāmāks, jo tās būtībā mazāk nozīmīgs.
    Kas varētu būt garīgā inteliģence, ja no pasaules pazustu visas grāmatas un pat atmiņas un miņas par tām? Tad tā būtu cilvēka tēlu pasaules izkoptība. Ir skaidrs, ka ir pazemības, rāmuma, pārliecības gars. Un ir skaidrs, ka lepnība, spītība un muļķība aug no viena celma. Ir skaidrs, ka nozīmīgi tēli-ikonas ir iztika, māja un ceļš. Man liekas, ka tagad ir brieduma-apkūlību laiks. => Īstā skolā=Draudzes skolā būtu jāmāca garīgā inteliģence=prasme darboties ar nozīmīgiem tēliem un prasme veidot nozīmīgus tēlus
    ———–
    Es tagad katru rītu piecas minūtes cenšos iztēloties atnākošo dienu kādā skaidrā tēlā-mērķī un katru vakaru pagājušās dienas tēlu-dienā noieto ceļu. Katru dienu man top divas bildītes un reizēm tajās ir Jēzus, jo Viņš ir objektīva kategorija. Vakar ļoti nozīmīgā brīdī man kāds cilvēks piezvanīja. Un tas bija it kā būtu piezvanījis Viņš. Kāpēc Viņš ir sācis uz mani runāt? Varbūt esmu apzinājies un sācis piepildīt savu brīvo Gribu un Viņš man rāda ceļu?

  • Tēls, ar kuru es sāku šodienu, ir Gredzena Brālība.
    Man šis Tēls ir bijis personīgi nozīmīgs daudzus, daudzus gadus, nu jau vairāk nekā 20. Toreiz mans dēls, kuram bija 10-12 gadu, visur staigāja ar šo grāmatu kā ar Bībeli, lasīja, pārlasīja, desmitiem un simtiem reižu. (Krievu valodā bija izdotas visas daļas, pie tam divos atšķirīgos tulkojumos.) Tā bija mūsu ģimenes ikdienas lasāmviela 90.-to gadu sākumā (“kultūras katastrofas” laikā, kā mēs to saucām savos semināros un atsevišķās publikācijās).
    Es te nerunāju vienkārši R.R.Tolkīna grāmatas personāžiem, bet par tēlu valodu, kurā iekļauta civilizācijas un personīgā vēsture, laiku sākums un gals, visa Pasaules realitāte – no vissenākajām teiksmām, dziesmām, pareģojumiem un lāstiem, no pasaules radīšanas laiku pirmsspēkiem līdz pilnīgai visu zināšanu un spēku atklāsmei un piepildījumam mūsdienās, līdz tam CEĻAM, kuru jānoiet cilvēkiem, kuri ir AICINĀTI.
    “Gredzens” ir ļoti spēcīgs tēls, tas apkopo sevī visu ar VARU saistīto realitāti. Un tas ir paveicams, izturams, piepildāms tikai – BRĀLĪBĀ.
    (P.S. Tā holivudas filma “Karaļa atgriešanās” neatspoguļo ne simto daļu no visas tās Pasaules Tēlu panorāmas, kuru ietver GRĀMATA.)

  • <Agnese 13.03.2011., 09:37
    (..)
    (P.S. Tā holivudas filma “Karaļa atgriešanās” neatspoguļo ne simto daļu no visas tās Pasaules Tēlu panorāmas, kuru ietver GRĀMATA.)
    ========================================================
    Nav Hoļivudai mērķis atspoguļot to tēlu panorāmu,un, diezin vai Hoļivudā grāmatu lasījušie aptver/apjēdz to pašu ko vidusmēra lasītājs Latvijā.
    Mērķis ir veidot klientu, uzdevums – nopelnīt, mērķauditorija ir 10-12 veci bērni. Viss notiek, jo vakardienas 10-12 gadīgie, šodienas 20+ gadīgie jau piepilda Forum Cinema kinozāli – un sāk neadekvāti uzvesties (traģēdija pēcfilmas ''Melnais gulbis'').
    Kā tagad uzvedās tie, kas (nese)sen 10-12 gados lasīja I.Jefremova, Ž.Verna,R.Hagarda? Es personīgi labāk pārlasu to pašu I.Jefremova 'Andromēdas miglāju', atklājot daudz ko jaunu, nesaprastu 10-12 gadu vecumā.
    p.s.
    Interesants ekspertu salīdzinājums – atšķirības Jefremova un Tolkīna pieejas/stilā:
    ''У Ефремова: «Будь вместо меня здесь Фай Родис…, боюсь и она не добилась бы ничего хорошего. Разве что применила бы свою силу массового гипноза. Ну, остановила бы их, а что дальше? … Не избивать же их лазерным лучом только для того, чтобы спасти свои драгоценные жизни! – … Нет, конечно, – Тивиса умолкла, прислушиваясь к шуму толпы, доносившемуся через ограду кладбища».

    У Толкиена: «Двадцать один! – воскликнул Гимли, взмахнув секирой и распластав последнего орка. – Вот мы и сравнялись в счёте с любезным другом Леголасом»… Трупы орков свалили поодаль, и неведомо было, что делать с огромными грудами мертвечины. «И не возитесь с трупьём, – велел Гэндальф…»

    Соблюсти заповедь «не убий» без насилия над логикой затруднительно даже в фантастическом романе. Стругацкие перед этим парадоксом капитулировали, Ефремов изобретал паллиативные ходы (довольно неуклюжие), вроде автоматической защиты: пули рикошетом возвращаются на адрес отправителя. Но для нас важно то, что героев (и авторов) безбожной советской фантастики проблема мучает. Герои Толкиена, как правило, не испытывают даже мимолетной задумчивости.''
    http://scepsis.ru/library/id_1226.html

  • ”Ievērot bausli ”nenogalini” bez vardarbības pār loģiki ir grūti pat fantastiskā romānā.(..) Mums svarīgs tas, ka bezdievīgās padomju fantastikas varoņus (un autorus)problēma spiež domāt/nomoka. Tolkīna varoņi, gan parasti, nevilcinās ne mirkli”.

  • Apsveicu Agnese un Edge – atnācām. Atnācām līdz ļoti svarīgām un nozīmīgām krustcelēm, nozīmīgāka mūsu dvēseles dzīvē iespējams būs tikai šķīstītava, kas ir pirms pekles vai paradīzes-> pekle ir priekškambaris pirms tiek izpildīts nāves spriedums kādai dvēselei; paradīze ir sagatavošanās jaunai dzīvei; kāds dvēseles mūžīgās dzīves eksāmens. Kam komentārs jau šajā vietā ir nepieņemams, lūdzu tālāk nelasīt: jo tad iespējams mēs atrodamies uz paralēlām sliedēm un varbūt pat kustamies dažādos virzienos.
    —————–
    XX gadsimts bija ne vairāk ne mazāk kā kristietības cīņa uz dzīvību un nāvi par izdzīvošanu. Kristietība izdzīvoja un vēl ilgi dzīvos. Tolkīns, Kerols, Milns u.c. savus darbus uzrakstīja XX gs. trīsdesmitajos gados, faktiski tās ir Viktoriānisma laika reminescences; šai laikā pasaules dižākie prāti nonāca pie secinājuma, ka kari faktiski ir kļuvuši par anahronismu; jau tad cilvēce varēja nonākt tur, kur esam tagad – cilvēcei un katram no mums ir iespējams piedalīties tādas dzīves, tādas sabiedrības radīšanā, kāda uz pasaules nekad vēl nav bijusi; arī katrs no mums ir aicināts TAJĀ piedalīties; vienīgais, kas ir vajadzīgs vēlme piepildīt baušļu bausli:
    !!! Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu =>
    Jēzus izvirza kategorisku rīkojumu jebkurai dzīvai dvēselei => vispirms MĪLI no visas savas sirds; mīli no visa spēka, neskatoties ne uz ko; mīli apzināti, ar prātu ……. TOMĒR Tolkīna darbos, Nārnijas Hronikās ir izlasāmas XX gs. pasaules karu priekšnojautas. Tur tie vēl ir priekšā, mēs šiem cilvēces liktens ūdenskritumiem vai krācem JAU ESAM PĀRI. Par laiku pēc Argamedona raksta Roulinga. Potersāga, Matrix un Simsoni ir kristietības raksti pēc Jāņa parādīšanas grāmatā pravieto norišu notikšanas.
    ————
    Cik svēts un kategorisks ir bauslis – nenogalini?
    Ierindas lajam katolim vispār jau “uz rokām” drīkst būt tikai Jaunais testaments – pārējais ir laja dvēseles gana ziņā. Tas tā teorētiski, praktiski jau 90% sabiedrības gana mēdiji, kā grib tā gana. Jaunajā testamentā laikam tak nav vietas “Aci pret aci, zobu pret zobu!”. Protestants it kā ir tiesīgs lasīt visu bībeli, judaists lasa Toru, kas faktiski ir Vecā testamenta prelūdija. Tas daudzas lietas padara skaidrākas. Un tāpēc kari vēl joprojām ir un kādu laiciņu būs, bet vajadzības pēc tiem NAV. Jau tagad ir realizējama Andromēdas Miglājā uzzīmētā sodīšanas procedūra, kur pat visaugstākais soda mērs ir izslēgšana no attīstītās sabiedrības , pārvietošana uz Vientulības salu, kur gan Sargi dara visu, lai cilvēks nodzīvotu kā noziedzniekam pienākas ilgu, drošu un grūtu-dvēseli pilnveidojošu dzīvi.
    ============
    Konferencē par Brāļu draudzēm no XVII gs. līdz mūsdienām un šīs kustības perspektīvām būtu jārunā gan par Grāmatas nozīmi šodien, gan par citiem nozīmīgiem to paskaidrojošiem un būtiski papildinošiem, mūsdienīgiem RAKSTIEM par VĀRDU

  • Bet jūs paskatieties uz PSRS 1950.-1991. kā uz valsti, kur realizēta teokrātiska parlamentāra autoritāra demokrātija
    !!!!!!!!
    ( bet tomēr demokrātija), kur īstas demokrātijas vairāk kā šodienas pseidobrīvkapitālistikajā -
    nav taču vaira tādas lietas, ja nu vienīgi mēdiju izvērstajā propogandā -,tas bija gandrīz vai pilns katolicisma ilgu piepildījums, ar vienu mazu niansīti – Kristus vietā izbijušais seminārists Staļins vispirms ielika sevi,tad Kremļa bonzas Staļina vietā ietūcīja Ļeņinu un leģendu par Volodju.
    !!!!!!
    A?

  • Es padomāšu par Gredzena Brālību – pārdomu vērts tēls

  • Iespējams arī uz mums attiecas tas, par ko Krievijas gudrākie cilvēki spriež, šo laiku uzskatot par “ceturto juku laiku. Tā sauktajā Rietumu pasaulē šo laiku laicīgi aprakstīja Orvels, var palasīt Mehānisko apelsīnu – tāds ir šis laiks iekš makro režīma. Pasaules uzskats – kāds ir – no mūs katra lien ārā kā īlens no maisa mūsu lietotajos vārdos, tēlos: LEKSIKĀ, notiek leksikas maiņa. Un skaidrs, ka viens drošs orientieris šai laikā ir Bībele, jo tā rakstīta 40 paudzēs un tajā ir pietiekami daudzu juku laiku apraksti, labāki vai sliktāki, pārrakstītāju un dažādu laiku ideoloģisko cenzoru izrediģēti, bet ir ….
    http://kobtv.narod.ru/lector/zaznobin/4-smuti.html
    ———-
    TO kā jums personiski strādā apzinātais un bezapzinātais/zemapzinātais jūs varat pārbaudīt tikai miegā vai tiekoties ar jums patiesi tuviem cilvēkiem;
    turiet acis un ausis vaļa, muti pēc iespējas ciet

  • ES neko neteikšu. Tikai drusku uzrakstīšu.
    ***
    “nenogalini” – tā ir starprogramma. programma ir “mīli savu tuvāko kā…” kamēr “gredzens” ir dzīvs, NAV iespējams nenogalināt, bet IR iespējams mīlēt. Himlija un daudzu citu darbiņš bija karot karu apkārt, lai VIENS (teiksim, Frodo) izkarotu karu iekšā (grandiozs – būtībā NE-paveicams sirdsapziņas DARBS uz monumentālu civilizācijas mēroga izaicinājumu fona) – iznestu “gredzenu” cauri SEV (savai esībai, savam laikam, savai sirdij, savam ārprātam utt.)un NE-nogalinātu to, kurš vienīgais varēja atbrīvot viņu no šī smagā sava ES atklāšanas un saistīšanas CEĻA (teiksim, to Gorlumu).

  • Turpinu NEKO neteikt.
    NEXT VERSION – 16.marts, Doma baznīcā, vai varbūt pie Brīvības pieminekļa, vai varbūt RLB, vai varbūt … kaut kur, piem, tādā īpašā vietā kā NE-būtībā. Pie tiem DIVIEM KOKIEM (runa nav par kaut kādiem kokiem, protams), – varbūt tas ir SĀKUMS, bet varbūt GALS.
    Ja TUR atnāktu TAS, kuram jāatnāk…, bet tā NE-būs, es zinu.
    ***
    Domāju, ka mēs savā iz-TĒLē jau esam salikuši visus punktu uz i, un brīnumi NE-notiek. Sirdsapziņas darbs gan. Vienmēr.
    ***
    “Jēzus” – tas ir gan par gredzenu, gan par uguni, gan par frodo-gorlumu-hendalfu-elrondu un…- (kopā, kā VIENU).
    ***
    VISI TIE vārdi ir Grāmatā. Dažādos tēlos un notikumos. Un dažādi atkarībā, piem., no tā, vai lasa no “sākuma” uz “beigām” vai otrādi. Ir aizdomas, ka šajos VĀRDOS ir VISI PASAULES CEĻI.
    ***
    Kā jau teicu, mans nodoms (ņemot vērā visus (?) apstākļus) NE-bija kaut ko pateikt.

  • (Gandrīz) visi stāsti jau izstāstīti (?)
    Šodien TV ziņās skatījāmies Japānu. Ir izteikta prognoze, ka zemestrīce var skart Latviju – es teiktu, ka vismaz lustras pie mums te tuvāko nedēļu vai mēneša laikā nošūposies, cik es zinu seismiski labīlākā ir Kurzeme. Kā tas var būt – nu tā zemes grūdieni atstarojās tā ir vienkārši matemātika.
    —————
    Ar to teikšanu vai pateikt gribēšanu, vai negribēšanu ir tā kā ir – visādi.
    Attiecībā uz reģa redzētu nākotni ir tā, ka publiskots nākotnes paredzējums nākotni vienkārši izmaina un tad reģa redzētais vairs nepiepildās – tā atkal ir vienkārši banāla matemātika, tas ir izrēķinām -> ir laiks, kad pat “parastu cilvēku” domām mēdz būt ievērojams tīri fizisks spēks.
    ————–
    Mans nodoms bija pateikt konkrētas lietas par konkrētam lietām, bet redzu, ka es to ne spēju, ne drīkstu, ne …

  • Šķiet, ka vismaz viens PRAKTISKI svarīgs un varbūt pat izšķirošs jautājums vēl paliek: kā – šajā kontekstā – ir saprotams, kas ir PUBLISKOTS nākotnes redzējums?
    ***
    “…ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs. … ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”
    Vai tas nav brīnišķīgi: TIKAI DIVI – vienā prātā?
    Protams, var paskatīties arī no otras puses: veseli divi – un VIENĀ PRĀTĀ, kā tas ir iespējams (ņemot vērā to, ka pat viens cilvēks pats ar sevi ļoti bieži nav “vienā prātā”)?
    ***
    Tātad: DRAUDZE=divi vai trīs. VISS, ko viņi spēj paņemt savā “vienā prātā”, TAPS DĀVĀTS.

  • Man jau pāris reizes prasīts – kā saprast “publiskots nākotnes redzējums”
    Kobo Abe par to veselu romānu – Ceturtais ledus laikmets uzrakstīja
    NU bet,
    pieņemsim,
    ka kāds man rok bedri, labu un labi nomaskētu bedri, no kuras es mūžam vairs neizrāpšos, UN? kāds cits mani par TO bedri brīdina, UN? ne es tajā neiekrītu; vienkārši cirviski, manuprāt, saprotami
    tā gadās, arī daudz sarežģītākos gadījumos; UN? ja kas tāds piedzīvots Dievam neticēt vairs nav iespējams.

  • Jā.
    Es vienkārši vēlējos pārliecināties.
    Tagad laikam viss skaidrs.

  • GRIBU šeit izteikties par šo:
    “Laura R.
    17.03.2011., 10:20

    Ivar,
    vainīga pārvaldība. Sevis un sabiedrības. Bet ar sākšanu no sevis vien nepietiek.Sabiedības (izglītības!) pārvaldībā ir daudz tranu, pat kaitnieku, kuri turklāt tiek algoti.Vaina sistēmā. Bet sistēmu radījuši cilvēki. Cilvēkiem tā arī jāpārrada. Vai Tev ir skelets Viedai Pārvaldes sistēmai? Viedpārvaldei? Kuras mērķis būtu – Iemācīt cilvēkam izglābties no mokošā dzimšanas un nāves rita un atgriezties Tēva Mājās.” Sk. http://www.tautasforums.lv/?p=3067
    ***
    Viedpārvalde IR. Pie tam daudz vairāk nekā tikai “skelets”. :)
    Manuprāt, jāsāk ar to, ka JĀSAPROT, ka pārvalde, lai arī izpaužas (parādās) kā kaut kas subjektīvs, tomēr pats par sevi (pēc būtības) ir OBJEKTĪVS process. Katrai konkrētas pārvaldes funkcijas īstenošanai atbilst noteikts MĒRS, kādā tas, ko dara tas vai cits subjekts (partija, valdība, korporācijas īpašnieki vai tml.), ir tiešām Pārvalde (nevis vardarbība – saukta arī par “miesas prātu” – un akmeņu kāršana aklā pašiem tiem, kuri to dara). Eksistē Pārvaldes ETALONS (līdzīgi kā metra, kilograma un tml. Etaloni). Mūsu uzdevums – atspoguļot šo Etalonu, pie tam – visā, ko mēs darām, domājam, kā attiecamies viens pret otru. Cik lielā mērā katriem “diviem vai trim” IZDODAS TO atspoguļot, tik lielā mērā mēs esam piedalījušies Pārvaldē.
    Būtība Pārvalde Pasaulē īstenojas caur Draudzes principu. Mēs esam pavisam tuvu kritiskās masas sasniegšanai. Varbūt jau ŠODIEN.
    Un vēl viena lieta jāsaprot – mēs esam iemācīti uztvert un domāt tā, ka “vienā pasaulē” ir “daudzas dažādas draudzes”, bet patiesībā pasaule ir CILVĒKI, kuri ir uz SAVA CEĻA, un šīs visu Cilvēku-kuri-ir-uz-sava-ceļa attiecības veido DRAUDZI, kas arī ir tās “Tēva mājas”. “Jēzus” nozīmē kādu, kura vārds ir “Dievs ar mums”. Tas nozīmē, ka vienā vēstures laiktelpā viss tiek sasaistīts kopā caur Vienu, no kura JEBKURŠ var ņemt pēc vajadzības, neierobežoti. Etalons ATKLĀJAS, un ir pieejams ikvienam, katram pēc viņa SAPRAŠANAS (ticības) mēra. Tad, kad mēs sākam “cīnīties pret tumsu”, tumsas kļūst vairāk. Tad, kad mēs pagriežamies ar savu vaigu uz Etalona pusi, mēs kļūstam par daļu no Pārvaldes, no jēgpilnas un dzīvpilnas kustības, un tumsas (vardarbības jeb pret-pārvaldes) vara izzūd.
    Bet GUDRĪBA un IZAICINĀJUMS tajā visā ir tas, ka Etalonu neviens nevar atspoguļot viens pats, bet tas notiek tikai – attiecībās. Vienmēr ir vajadzīgi tie “divi vai trīs”, kuri, savukārt, ir daļa no citiem “divi vai trīs”. Kad sāk tajā vingrināties, mainās jutīgums, un cilvēks sāk atšķirt signālus un VALODU (zīmes, nozīmes un jēgas) no trokšņu fona (valodveidīga maldu tīkla, kas ievelk un nohipnotizē, cilvēki kļūst kā aizmiguši). Tā arī ir tā “atmošanās”.
    Mums jāpārstāj uztvert un domāt, ka pārvaldi īsteno subjekti, kuri sēž aiz durvīm, uz kurām rakstīts “prezidents”, “ministrs” vai kas tamlīdzīgs. Pārvalde īstenojas caur tiem, kuri atspoguļo pārvaldes Etalonu.
    ***
    Atkal sanāca par garu. Tomēr ceru, ka vismaz kaut kādā mērā mums izdevās pastiprināt Pārvaldes klātbūtni savas ietekmes laukā. Novēlu katram no mums par to pārliecināties, saprast, pieņemt un palikt uz sava CEĻA, kuri mums ir savstarpēji papildinoši. “Eļementarno, Vatson!”

  • Jebkuras sakarīgas pārvaldes reāla risināšanā ir jāņem vērā MĒRI; viena būtiska to grupa sociālie indikātori; tā varētu būt atsevišķa tēma un atsevišķa saruna.
    Mikro līmenī tie ir: cilvēks labi izskatās, labi izskatās uz fotogrāfijas; acis mirdz.
    Makro līmenī tie ir statistiskie rādītāji; piemēram: http://kreisie.lv/?p=1687

  • Ir jau vēl viens aspekts:
    http://news.nswap.info/?p=39354
    Читаю я комментарии некоторых.. Воображение подсказывает (это всё оно, помимо моего желания, собственно), что многие из нас любят развалиться в томной лени где-то на залитом солнцем диване.. и долбить, долбить по клавиатуре, доказывая, какие они-все-ублюдки-и-какого-сюда-понаехали.
    Я православная, мне больно, оттого, что видна вся горькая картина нашего будущего – как России, так и мира в целом. Ещё и впереди VIII Собор, где намереваются объединиться конфессии.
    Работать надо нашей стране. Молиться. Не роптать на правительство (власть не от Бога дана нашему правительству), а делать самому. Я искренне надеюсь, что хоть какая-то толика здесь присутствующих не языко-трясы, а дельные люди.
    То, что мы уже окружены, это факт, но как нам в слепоте своей и оглушённости заметить всё.
    Всё очень просто. И страшно.
    ————–
    Vai tik nav tā, ka Bībeles privāteksemplāru vairāk,
    bet Korāna privāteksemplārus biežāk šķirsta?

  • Agnese 17.03.2011., 22:23 – Laura PIETEICA
    vēl vienu TĒMU konferencei
    Tu to uztvēri = “pacēli” “gremdi grīdā” (volejbolla terminoloģijā)
    nu bumba pie manis; mana atbilde – Lauras jautājums pelnījis izvērstu atbildi un ar manu īsāko atbildi – “Jā” – nepietiks.
    ————-
    1. Es ticu dvēseles nemirstības iespējamībai; es ticu tam, ka dvēsele var mirt vai tikt iznīcināta; es neticu evolūcijas un involūcijas aplim, t.i., tam, ka “viss iet pa rinķi”, ka “viss jau kādreiz bijis”, JO nekas pilnībā neatkārtojas; vēstures atkārtošanas iespējama tikai kongruences=līdzības nozīmē. Indijas vai indusu reliģijas pieņēmums par evolūcijas un involūcijas apli bija Indijas un Austrumu liktenīgā kļūda, Austrumi to sapratuši un tagad šo kļūdu reizēm apzināti mums piespēlē, lai mēs (Rietumi) uz tās pakluptu; mani ar to paklupināt neizdosies, citiem novēlu uz tā nepaklupt.
    2. Laura saka ar paša-pārvaldi nepietiek. Taisnība. Kas ticis ar sevi galā – ne tikai drīkst, bet viņam tieši vai netieši jāvada citi. Jo ne jau visiem patiesi galva uz pleciem; biežāk tā ir ilūzija.

  • Vai mēs varam saņemties?
    Sadūšoties?
    Izšķirties?
    Un SANĀKT KOPĀ?
    VISI, kuri ŠEIT rakstījuši, lasījuši un domājuši? Un jebkurš cits līdzjutējs, interesents vai domu biedrs, vai atbalstītājs vai pretinieks (jo arī pretinieki ir PALĪGI)?
    KAD? Varbūt 24.martā?
    KUR? Kaut kur RIGĀ?
    Vai mēs varam apņemties VIENOTIES – lai ko tas arī nozīmētu, dažādībā, ne vienādībā, vairāk ORGANISKI nekā organizatoriski(apmēram kā “Gredzena brālībā”)?
    Vai mēs varam apņemties tajā vietā un tajā dienā VELTĪT LAIKU VIENS OTRAM – tik, cik vajadzēs?
    Vai mēs varam uzdrošināties izpētīt un pārbaudīt praktiski paši uz sevis – kas ir mana (tava, viņa, viņas…) LABĀ GRIBA?
    Vai mums ir motivācija, entuziasms, ziņkāre, intuitīva aicinājuma un izaicinājuma sajūta – paostīt, pagaršot, nobīties un priecāties par to, ka ir tāda realitāte kā DIVI VAI TRĪS (un divi vai trīs no šiem pirmajiem diviem vai trīs) – pilnīgi atšķirīga no daudzu vienu summas?
    Tur, kur ir daudzi VIENI, tur cilvēkam nākas sacensties, aizstāvēt sevi, slēpt un vairīties, norobežoties vai arī, pretēji, ņemt varu, izcelt sevi un apliecināties kā figūrai uz citu fona.
    Vai mēs jūtamies aicināti uzņemties to noteiktības nastu, kas slēpjas NENOTEIKTĪBĀ?
    Vai mēs jūtamies aicināti palīdzēt viens otram BŪT, tādējādi palīdzot pašiem savam DARĪT?
    TĀTAD: tas, visdrīzāk, nekad nenotiks… Bet tomēr – KĀDS ir to iedomājies. Vēl KĀDS ir to lasījis un mēģinājis iztēloties vai saprast… varbūt šie divi vai trīs, vai desmit KĀDI var sajusties aicināti, piemēram, piedalīties kopīgajā 24.marta manifestācijā un – varbūt – satikties tur (zinot vai nezinot)…

  • Paldies Ivaram par atbalstu, ka ar paša-pārvaldi nepietiek.
    Ir jāizlasa 19.marta Dienā intervija ar radioastronomu Juri Žagaru,kurš runā par ļoti zemas kvalitātes valsts pārvaldību. Vai nav pēdējais laiks pieprasīt prezidentam izsludināt ārkārtas stāvokli, par ko vismaz divas reizes presē ir rakstījis Uldis Pīlēns? Un ne viņš vien. Un Žagars (vai kāds cits ar atbilstošām spējām) varētu ziedoties un novadīt krīzes štābu.Šāda prasība 24.martā varētu būt noteiktība NENOTEIKTĪBĀ.

  • <Laura R. 20.03.2011., 17:36
    (..)
    Un Žagars (vai kāds cits ar atbilstošām spējām) varētu ziedoties un novadīt krīzes štābu.Šāda prasība 24.martā varētu būt noteiktība NENOTEIKTĪBĀ.
    ========================================================
    Dīvaini, man tas šķiet vairāk kā dīvaini. Tak' ''noziedojās'' jau arī D.Īvāns (sk.IR.26.10.2010), līdzīgi kā K.Ulmanis, Rainis, Valdemārs,Baložu Dāvis u.c. Latvijas dižgari, taču ne jau viņu ziedošanās bija izšķirošā. Vēsturiskie apstākļi un radošās inteliģences loma sabiedrības iekustināšanai IDEJAS īstenošanai – to tak' 1988.- 1991.g. atmodas&dziesmotās revolūcijas dalībniekiem vajadzētu ATCERĒTIES? Kas uz ko šodien aicinās? Bijušie padomju inteliģenti, kas 1988.g. varēja iekustināt sabiedrību – šodien ir intelektuāļi un iekļāvušies valsts pārvaldes darba procesā. Situāciju spilgti aprakstījis A.Hermanis-
    'Par melnu pienu un Visumu': ''Tagad daudzi kultūras darbinieki ir viltīgāki. Labāk nekur nejaukties, ne par ko necīnīties, nenākt ar savu viedokli. Runā par abstraktām lietām. Ērti un komfortabli. Pasaule kļuvusi ļoti pragmatiska. Visi tai racionāli piemērojas.''
    http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/kultura/?doc=76398&date=2010-04-14

  • Laikā, kad pasaule šausminās par traģēdiju Japānā – kad koalīcijas spēki bumbo Lībiju – lātvieši cer iežēlināt Eiropas valdiniekus samazināt elektrības tarifus vai pārliecināt par kādu tur ”genocīdu” ? Gribējām rietumu demokrātiju&tirgus ekonomiku – tagad kādas vēlmes? Apvienot sociālistiskos labumus ar kapitālisma priekšrocībām? Kā tur Fredis dziedāja:”Eiropa mūs nesapratīs, Eiropa mūs nepazīst….”.

  • 5 – 6. martā Liepājā notikušajā Latvijas garīgo skolotāju konferencē tika pieņemts lēmums. Pavasara saulgriežu dienā (reālajās Lieldienās) ar 7. minūtēm pateikties Mātei Zemei. Apstāties ikdienas steigā, iziet ārpus egoistiskām rūpēm par savu labklājību un komfortu. Pateikties Zemei, kura dod pamatu šai labklājībai un komfortam. Mēs aicinām visus apzināties sevi, kā cilvēkus – saprātīgas būtnes, kas cenšas sadarboties ar savu planētu. Nevis, kā iedzīvotājus, kas vēlas iedzīvoties uz tās rēķina.
    Apsveiksim savus līdzcilvēkus ar pavasara atnākšanu. Apstāsimies un uzsmaidīsim.
    Mēs aicinām, ne tikai savus domubiedrus, bet visus Latvijas cilvēkus pievienoties Gaismas darbiniekiem akcijā „7. Minūtes, kad apstājās Zeme”. Latvijas skolotāji un meklētāji aicina cilvēkus uz 7 pateicības minūtēm. Mēs vēlamies iziet ārpus savām personīgajiem konfliktiem un ikdienišķā stresa un parādīt cieņu Mātei Zemei. Parādīt cieņu klusējošā meditācijā – pārtraucot pirkšanu un pārdošanu, apkalpošanu un naudas saņemšanu. Mēs griežamies pie laikabiedriem ar lūgumu – apstājieties un ieklausieties savās sirdīs. Jūsu sirds Jums pačukstēs patiesību un norādīs īsto ceļa virzienu.

    Akcija notiks 21.martā plkst.12.30 pēc Rīgas laika.

  • Agnese 20.03.2011., 12:06
    Kad? Kur?
    precīzi +/- 15 min

  • Iespējams īsta Morāvijas Brāļu draudze ir kvazivalsts ar kādiem 500-2000 iemītniekiem un tā veidojas,
    ja veidojas vismaz piecgadi.
    Izglītošana, konference/konferences, publikācijas = pilināšana šai virzienā, kas sākta un jāapkopo un vietumis jāizvērš no TF jau esošā materiāla, tas laikam pirmais darāmais darbs.
    ———–\
    Mani grūti ar kaut ko pārsteigt, bet vakardiena
    un
    šodiena, kad ieskatījos Baltajās grāmatās
    mani pārsteidza

  • Par Pārsteigt – tas laikam līdzīga atvasināta domforma kā pārvērst, pārnākt, pārdomāt, pārrakstīt… vai arī pārtīt kamolu, piemēram. Jautājums nāks no manas garīgās pieredzes – varbūt tavs Pārsteigums nozīmē, ka tev izdevās palīdzēt kādam, kurš ir stiprāks par tevi? Tas ir ļoti grūti, bet kad izdodas, nes īpašas, brīnumainas izmaiņas – gan sevī, gan visapkārt, visur. Atjaunotu uztveri, tā it kā jauni receptori būtu parādījušies.
    Manuprāt, BRĀLĪBAS priekšrocība un nozīme ir tā, ka mums, caur mums un ap mums notiek vairāk nekā mēs spējam paši saprast, izdomāt un izdarīt. Tas ir tas SPĒKS, kurš apsolīts: “ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos.”
    Draudze sākas ar diviem un Vārdu viņu starpā = nepieciešamais un pietiekamais nosacījums. DRAUDZE tātad ir īpašs cilvēku saziņas un sadarbības veids, ar īpašu potenciālu, īpašu rezultativitāti. Tajā kopībā, kas saucas “Brāļu draudze”, mēs iepazīstam un piedalāmies tajā aktivitātē, kuras avots ir ārpus jebkura no mums, tomēr iemiesojas tikai labprātīgi un ar īpašu nodomu līdzdarbojoties.
    Ir teikts: “MŪSU tēvs debesīs…”, “MŪSU dienišķo maizi dodi MUMS šodien un piedod MUMS MŪSU parādus…”
    Varbūt vārdiņa MĒS (mūsu, mums)apgūšana zināšanu, prasmju un iemaņu (dzīvesveida) līmenī ir visas KULTūras kā tādas kvintesence.
    Ikviens ir daļiņa no veselā – to mums vajadzētu mācīties praktizēt.
    Tā arī (manā skatījumā) būtu tā “konference” kā dinamiska sistēma, dažādās vietās un cauri laikam.

  • Kāds teica:
    http://www.philos.lv/KB_tiriba.html
    Ķeltu Kristietība ārēji pieņēma profanētās formas un dibināja anglikāņu baznīcu, bet iekšēji turpināja savu dzīvi neatkarīgā Pazemes Upē, kuras redzamā daļa izlauzās virspusē kā Karaļa Artūra (Lāčplēša) eposs, ar viņa līdzgaitniekiem Gviniveru (Spožo Jaunavu – Spīdolu), Merlinu (Burtnieku), Ezera Valdnieces nogrimušo pili, Avalona (ābolu – guļošo varoņu) salu, Apaļā Galda Bruņinieku Brālību, Morganu La Feju un viņu pretiniekiem, un piedzīvojumiem, kuri beidzās ar cīņu Jūras (Daugavas) krastā, lai turpinātos citā pasaulē un atgrieztos šeit turpināt iesākto jaunā dzīvē. Pazemes Upe iznesa virspusē Ekskaliburu, “Merlina cepuri”, zizli, “Longīna šķēpu”, “kristālus”, Kausu un Pūķu Dziesmas, “Daiļo Dāmu”, “Atraitni” un “Atraitnes Dēlu” (Persifālu), zaudētos Gara Bruņniecības Ideālus un to Mīlestību, par kuru visā viduslaiku Eiropā dziedāja Druīdu Bardi – Minnezengeri.

    Druīdu ordeņi (brālības) pārtapa Kartehīziešu, Joanītu un Templiešu (Livonijas) ordeņos. Visur viņi vājināja Romas baznīcas bīskapu varu, bet pieņēma savā paspārnē tās vajātos un zināšanas alkstošos. Tieši tas, ka Druīdi ietērpās Templiešu formās un savās dabiskajās teritorijās turpināja iesākto darbu, izskaidro vēsturniekiem nesaprotamo ordeņa zibenīgās izplatīšanās un skaitliskā pieauguma faktu, un tās zināšanas un pagāniskos uzskatus, kurus uzturēja ordenis savā vidē un darbībā.
    —————
    Es nekad neesmu šaubījies par Vārda->Mācības->Likuma pastāvēšanu.
    Tā gadījās, ka es tajā uzaugu.
    Pēdējo gadu desmitu pētījumi Dzīvības koda izziņā parādījuši, ka Vārds nav poētiska abstrakcija. TAS vienkārši ir. Viens no reāli pastāvoša, objektīva Vārda iemiesošanās veidiem ir pareiza kristietība. Kristietis orientējas kristietības=sistēmas valodā. Parasti kristietis lieto un studē Grāmatu=Bībeli. Regulāras pārdomas un svētīta svētdiena izdaiļo un nodrošina dzīvi.Dod dzīvei nepieciešamo ritmu un dara to Dzīvu.
    Kad gāju skolā, mācījos augstskolā; “tā laika izglītības tradīcija” paredzēja dažādos mācību priekšmetos četru veidu grāmatas: mācību grāmatas, mācību līdzekļus, vingrinājumu krājumus un mācību priekšmeta pirmavotu hrestomātijas. Bībeli pielīdzinu pēdējam mācību grāmatu tipam. Es mācoties, ja to atļāva laiks vai par priekšmetu bija patiesa interese visvairāk lietoju taisni hrestomātijas vai, ja izdevās pašus pirmavotus vai pēc pieejamiem fragmentiem iespējami ticami restaurēju pirmavotus. Viena no pazīmēm, kas man rada uzticību kādai jebkuras konfesijas kristiešu draudzei ir reālā cieņa pret Grāmatu=Bībeli, tās rūpīga un godīga studēšana. Īsta ticība, bez klapēm uz acīm.
    =>
    Katram laikam sava mācību grāmata.
    Mūsējās vai nu vēl nav vai neesam to atraduši
    Nesasniedzamai ideāls: Meistars katram uz raksta Grāmatu.
    Lai arī ideāls “vispār ir nesasniedzams”, “brīnumi nenotiek”, tomēr dažu cilvēku dzīvēs “bērnam”, kaut kā gadās “meistars”
    UN?
    vispār jau nekas,
    vienkārši Cilvēcē viens ģēnijs vairāk,
    kāda Dieva mīlēta tauta vairāk

  • 1. http://lv.wikipedia.org/wiki/Br%C4%81%C4%BCu_draudzes
    2. Ir pamats domāt, ka Viljams Bleiks uzauga brāļu draudzē

  • Paldies par ķeltu kristietību iekš:
    http://www.philos.lv/KB_tiriba.html
    “Viedumam ir daudz Vārdu. Viedums pieņem atšķirīgas formas, saglabājot satura nemainību. Katrā vidē Viedums nemanāmi iekļaujas kā Gaiss, ko elpojam, kā Ūdens, pēc kura slāpstam, kā sildoša Uguns un Zemes atbalsts, kuru izmantojam, kad esam uz tās. Viedums nav jāaizstāv, Viedums nav jāizplata, par to nav jācīnās. Pietiek ar to, ka laiku pa laikam Cilvēkam atgādina par tā vienmēr esošo klātbūtni.

    Vājiem Cilvēkiem arī tā ir par daudz – tad viņi visiem līdzekļiem apkaro Viedumu. Tad viņi ņem to un piemēro savai saprašanai un vajadzībai. Tie, kuros nav Vieduma, bet kuri zin par tā esamību un saprot Vieduma klātbūtnes nozīmi, cenšas sagrābt to, pieskaņot savu roku platumam, ietērpt savu vārdu patīkamības tukšībā un ar to palīdzību vēl tukšākiem stāstīt to, ko tiem stāstīt nevajag – to, ko nevajag ietērpt tukšo vārdu mīlībā, to, ko nevar ietērpt Vārdos tur, kur nav Vieduma.

    Grieķu valodā Viedums tiek izteikts ar Vārdu – Gnosis (Zināšanas stāvoklis). Gnostiķi iz Zinošie. Gnostiķi runā par Dzīvības Avotu – Sauli un daudzajām rokām, caur kuru darbību Dzīvība no Sava Avota nonāk pie katra Koka – Saprāta saknēm. Gnostiķi katrā Cilvēkā Esošo Sauli – viņa Garīgo daļu, sauc par Kristos, bet viņa ēnu – par Krestos – sava materiālās pasaules (Māras) krusta nesēju un grūtā ceļa gājēju.

    Šo Doktrīnu profanēja. Tās daļas pielāgoja sprediķošanai pūlī, spriedelēšanai, politiska un personiska kapitāla uzkrāšanai, sabiedriskas uzmanības gūšanai un politiski izdevīgām manipulācijām. No Viedumā glabātās Doktrīnas izveidoja kristietības profanāciju – pseidoreliģisku ideoloģiju, uz kuras sazēla baznīcas, klosteri, garīdzniecība un tās nesaskaņu rezultātā radušos sektu novirzieni.

    Doktrīna nekad nav zaudējusi savu Viedumu – tā nekad nav atteikusies no tā, ko tur savas uzmanības centrā – Tīrā un Neaptraipītā Cilvēka Gara – Monādes un Saprāta Vienības, kurš darbojas pasaulē caur Dvēseli un tās ēnu – Cilvēka miesīgo ķermeni. Neviens Esejs, Gnostiķis, Hērmētists, Haldejs vai Druīds nav atbildīgs par tiem profanētājiem, kuri lieto viņu Doktrīnu terminus un Idejas savā izkropļotā veidā.

    Šī vārda īstajā un vienīgajā nozīmē varam droši runāt par Tīrā Gara Doktrīnas (Kristietības) Hermētisko, Esejisko, Ķeltisko vai Baltisko (Druīdisko) formu. Mēs ar pilnām tiesībām varam lietot, ja gribam, mums patīkamo Grieķu Gnostiķu terminu Kristos vai to savas valodas Vārdu, kuru zinām par analogu šim Grieķu Vārdam.

    “Jēzus Kristus” nav Cilvēka vārds un uzvārds, bet Tīrā Gara veidotās dvēseles(starpnieka) intelektuālais princips – Saprāta(Radītāja) emanācija un sūtnis viņa personībā, caur kuru Radītājs darbojas tajā. Starp Esejisko, Hermētisko vai Druīdisko (Ķeltisko un Baltisko) Doktrīnas saturu nav nekādas starpības – ir tikai citas dzīves vides diktēti vietvārdi, situācijas un fonētiskas atšķirības vārdos.

  • (Turpinājums Agnese 6.02.2011., 19:30 Sākums. Stāsts par Kainu un Ābelu UN Agnese 6.02.2011., 19:39 Tātad LIELAIS JAUTĀJUMS: Kādu „upuri” vajadzēja nest Kainam un Ābelam, lai slepkavības nebūtu un lai, Grāmatas ceturtajai nodaļai beidzoties, abi varoņi būtu dzīvi? (Un mēs – līdz ar viņiem!))
    ***
    Hernhutieši ir konkrēta vēsturiska parādība, faktoloģisks notikums konkrētās vēsturiskās koordinātēs. Bet var runāt plašāk – par Brāļu draudzi kā draudzīga, pašpietiekama (vieda) sociuma principu. Par Brāļu draudzi kā pašpārvaldes zīmolu. Kā simbolisku, jēgveidojošu ilgtermiņa (būtībā – mūžīgu) notikumu.
    ***
    KAS nodrošina to, ka mēs JŪTAMIES kā brāļi, nevis tikai domājam, zinām vai vēlamies tādi būt? Kopīga tēlu valoda, viegli tulkojama un principiāli pārnesama uz dažādām vietām un laikiem.

  • Es Agnesei un jebkuram pacietīgam lasītājam, kas izies cauri šiem komentāru simtiem
    (ja tā pavisam godīgi un pilnībā tad tas nu vairs nav iespējams; dažas būtiskas te ieskicētas tēmas jau vienkārši ir neizsmeļamas, teiksim, bībeliskas=mūžīgas) vispirms varu ieteikt:
    http://kobtv.narod.ru/lector/gordon/nlp.html
    Pēdējos 400 gados mūsu civilizācija iegājusi tehnogēnajā fāzē. Zinātniskas metodes būtība: novērojums->modelēšana un apjēgšana-> iegūtās pieredzes un apjēgsmes iemiesošana. NLP ir zinātne. NLP daudziem nepatīk. Kāpēc?
    Ar šīs metodoloģijas
    (kas turpina vētraini attīstīties)
    pamatu ir iespējams atklāt daudzu noslēpumus.Noraut “it kā svētuma” “jaunavības šķidrautu” daudzām jaunām un gadsimtiem vai gadu tūkstošiem vecām sociālajām tehnoloģijām. NLP metodoloģija ļauj potenciāli jebkuram paskatīties, “kas ir vissvētāko svētumu vēderiņā un kā tas uzbūvēts. Es novirzījos no tēmas, atvainojos.
    ——————-
    Agneses jautājums ir patiesi labs. Lielisks.
    Kā visus labus jautājumus, arī šo, es mērīšu vismaz septiņas reizes.
    1. Un parasti pirmais mērs, ko lietoju, esmu es pats, mans ES.
    1.1. Man personiski no nāves nav bail, es to drīzāk gaidu, bet zinu, ka tik drīz neatnāks. Tas man jau nez cik reizes atklātā tekstā pateikts, kad esmu kādam kompetentam cilvēkam ar to uzplijies kā tāds lietuvēns.
    1.2. Tāpat man ne druskas nav bail – kļūt citam, citādākam.
    Varbūt šī, PATREIZĒJĀ ir mana 22. dzīve šai korpusā?
    => nāve nav būtisks jautājums cilvēkam, kas piedzimis no augšas Kristū.
    2. Vienmēr gan ontoģenētiski(katram mums pašam), gan filoģenētiski (cilvēku sugai, kādas dzimtas vai uzskatu cilvēku pasugai, u.t.t.) protozinātne ir “pirms” “īstās zinātnes”. Un protozinātnē, ko tīri stihiski, bezapzināti veido KATRA dzīva būtne ir kategorijas “patiesi”=reaktīvi, afektīvi un “pareizi”=ievērojot šaurāku vai plašāku situācijas kontekstu un situācijas regulēšanas likumdošanu, tātad ari ētiku. Jaunā Priecas vēsts “pa lielam” pasaulē atnesa centienus pēc iespējas mazāk slepkavot un cilvēcisko attiecību jomā ienesa monogāmiju. Es nedomāju, ka tas bija nejauši vai nenopietni.
    =>Ābelam vajadzēja “mazliet padomāt” un mazāk klausīt jūtām un savam adrenalīnam vairāk prātam un ētikai
    3. Ar tiem trim pirmajiem lielajiem bērnības iespaidiem=tēliem, atmiņām ar kuram es apzināti sākos kā domājošs cilvēks 3-7 gadu vecumā pie manis ir atnākusi atziņa par to, ka dzīvot nozīmē
    IK BRĪDI KOST ĻAUNA UN LABA ATZĪŠANAS KOKA AUGLĪ
    vai arī apzināti izmantot vecāku un skolotāju sniegtās zināšanas=SKOLOTIES
    => ar vecāku (Ievas un Ādama) dotu “gudru padomiņu” ir par maz; katram ir jāmācās Dzīves Skolā un tās daudzajās piedāvātajās formālajās un neformālajās skolās
    ( tiks turpināts)

  • var mēģināt grafiski bildītē precizēt – kas ir R pasaule;
    piemēram
    http://monster.gostats.com/geo.xml?id=3558
    Ja vajag pamērogojam karti ar birkām. Tad iegūstam (Eirāziju-NVS-Ķīna)+ Indonēzija u.c.+ Austrālija+ pamatā ASV+ mazliet Dienvidamerikas interesentu, bet praktiski nemaz no Āfrikas

  • laupu norādītā saitē vajadzēs paskorlēt, jo karte uzreiz nav redzama

  • Kad nu tad nu.
    VĀRDS?
    Vārds – un iesākuma bija Vārds, ….. un tas nebija Cilvēka vārds (Valclavs Havels 1989. Meklējiet Kantā)
    Vārds – un Dievs lika Cilvēkam Radībām dot Vārdus (1.Mozus)
    Vārds= Bībele+ Izvētītas Dainas un citi latviešu Vārdi+ …
    ——–
    izmantotie avoti
    1. http://www.diena.lv/lat/multimediji/dienatv/politika/video-stankevics
    2. http://www.philos.lv/Latviesi.html
    (Ja paņemam vēstures mācību grāmatas, tad tur varam izlasīt to, kā Cilvēki dzīvoja, karoja un cik ilgi dzīvoja, no kura laika dzīvoja, kas un kā cēla piramīdas Ēģiptē, Meksikā, Peru un Bolīvijā. Jau manā skolas laikā pirmā cilvēka parādīšanās uz zemes pārceļoja no 150 000 gadu tālas pagātnes uz 1 500 000 gadu tālu laiku, tagad vēsturnieki svārstās ap 5 000 000 līdz 3 000 000 gadu ilgu Cilvēka vēsturi. Ja paklausās cienījamu arheologu uzstāšanos konferencēs, tad tur var dzirdēt ļoti pamatotus un kategoriskus apgalvojumus par to, kā un kāpēc cilvēki to ir darījuši tajā vietā, bet, ja paklausās jaunāko atradumu komentārus, tad dzirdam, ka tie pilnībā maina agrākos uzskatus par vēsturi tajā laikā un vietā.
    ….
    Neviens jau tos vecos tekstus tā īsti lasīt neprot…)
    ——-
    Mācīsimies lasīt
    RAKSTUS

  • Aprasini savus kviešus, lai ūdens gars tiem piekļūst. Tad ļauj to gaisam, lai gaisa gars to skauj. Un ļauj no rīta līdz vakaram to saulei, lai saules gars to var skaut.
    Esēņu Miera evanģēlijs

  • http://www.centrasia.ru/newsA.php?st=1237237440

    Однако, на мой взгляд, были и другие мотивы раздора: не единожды Темучина объявляют варваром без веры. И не раз он обращается к Тенгри, чтя его как единственного бога. Но во всех ключевых сценах фигурирует католик Иван. Может быть, это даже реверанс в сторону францисканского монаха Джованни Монтекорвино, который перевел Новый Завет на монгольский язык. Но именно он, не выпуская креста, призывал не убивать, настаивая на том, что все двуногие – братья. И именно он унес к стенам какого-то города рукопись о жизни Темучина в иероглифах, записанную китайским учителем сына героя. Историю жизни, личную, а значит – тайную.
    ————
    Mēs visi esam brāļi un māsas
    http://ngm.nationalgeographic.com/2011/03/age-of-man/face-interactive

  • e-migrācijas svārsts var nāk atpakaļ, tam var un vajag gatavoties

    interesanti ka tas tā iznāca: Katrīna (ķeizariene) no Latvijas, Barklajam de Tolli vasarnīca Cēsīs, Nikolaja Rērihs dzimis Kurzemē, interesanti kā tas bija iespējams pilnīgi uz ceļiem nospiestā zemē/nekad nepakļautā?

  • Neviens nevar mūs aizvest līdz atbildībai pār mūsu pašu dzīvēm. Tikai mēs varam atbrīvot sevi.

  • par latviešu moceklību 19.gs. pārejot pareizticībā
    “Raksts piesaistīja krievu sabiedriskā darbinieka un publicista Jurija Samarina uzmanību, kurš savā krājumā „Krievijas nomales” 1868. gadā jau publicēja veselu rakstu sēriju “Pareizticīga latvieša piezīmes”. Tur attēlots latviešu zemnieku grūtais un nabadzīgais stāvoklis 1840. – 45. gados, parādīti arī Bebru kartupeļu dumpja cēloņi un nemiernieku necilvēcīgā sodīšana. Priesteris Jānis Līcis raksta: “Tā nebija ļaužu sodīšana, bet kaušana. Cilvēkus tādām kārtām nesit. Un arī sitienu skaits par lielu, nesamērots ne ar gadiem, ne ar kārtu (vīrieši vai sievietes): 12-13 gadus vecu puišeli tik stipri tiesāja, ka pat pieaudzis nevarētu izciest; kādai nespēcīgai vecītei, kura bija izkaltusi un sasprēgājusi, kā koka piepe, uzskaitīja līdz 100 koku; vecīti, kurš no skata līdzinājās egles čiekuram, dzina caur stroju divas reizes, bet viņš lāgā nevarēja iziet cauri pat vienu reizi. Zaldāti uzlika viņu uz riteņiem un vilka nomirušu, sita nūjām kā pa maisu; bet virsnieki gāja abām zaldātu rindām nopakaļ ar krītu rokā un uzvilka uz muguras krustu kuram katram zaldātam, kurš vai nu neiesita, vai iesita gļēvi. Tos nelaimīgos turpat stiepa gar zemi un briesmīgi pēra. Bet bija arī varoņi, pilnā vārda nozīmē. Daži jauni zēni izgāja caur stroju un neiekliedzās. Viens no pagasta amata vīriem, veco laiku cilvēks, nēsāja vēl sapītu bizi aiz pakauša… Šā varoņa uzvārds bija Āpsis. Viņu izdzina caur stroju trīs reizes, viņu un dažus citus sita bargāk par visiem. Un šis Āpsis neiekliedzās, neievaidējās, tik pie katra sitiena nodrebēja; gāja modri, taisni, mērītiem soļiem un zaldātu rindu galos apgriezās ātri un pēkšņi. Tik trešo reizi sāka mesties gan bāls, gan tumšs. Izgājis cauri, apstājās. Viņam atnesa kreklu un zaldāti gribēja viņam to uzvilkt; bet viņš pats to paņēma; kamēr ārsts ar kādām zālēm ierīvēja viņa muguru, kura bija sasista līdz kauliem, viņš pats apraustīja savas ādas lupatas, kuras uz viņa kauliem vēl karājās. Izdzēris ķipi ūdens, viņš plaši pārmeta pār sevi svēto krustu, apsvētīja ar krusta zīmi arī savu kreklu un tad pats to uzvilka. Pēc asinslugas kāds briesmīgs kungs, no augstas vietas, no kuras tika pasludināts spriedums kuram katram notiesātam, pasludināja visiem sadzītajiem skatītājiem: “Tā tiks sodīts kurš katrs, kam ienāks prātā pieņemt krievu ticību, kas iedrošināsies nepaklausīt muižniekiem un mācītājiem, bet paklausīs krāpniekiem – dumpiniekiem.” Mans tēvs visu to nostāvēja un noklausījās, bet tomēr tam nepaklausīja. Taisni pēc 4 gadiem viņš piebiedrojās krievu, pareizticīgajai ticībai. Par to tad arī vācieši izpildīja draudus: nomērdēja manu tēvu cietumā.””
    http://www.eleison.lv/Biblioteka/priesteri/JLicis.htm

  • Paga paga! Te jau atkal notiek manipulēšana ar apziņu savelkot kopā nesaistītas lietas. Kāds sakars dumpjiem ar pariešanu pareizticībā? Palasi par pāriešanu pareizticībā 19. gadsimtā, citos avotos. Zemnieki pārgāja “cara ticībā” tāpēc, ka kāds bija pasolījis zemi. Un kuras impērijas sastāvā toreiz bija Latvija? Kuras impērijas tie kareivi bija?

  • vai tici?

  • jautājums par to vai ir jādzied nav apspriežams – tā ir objektīva patiesība, kas formulēta Latvijas dziesmusvētku dzimtenē Vidzemē dzimušā Latvijas himnā

    domstarpību gadījuma var dziedāt telefongrāmatu
    melodiju var ņemt no putnu dziesmām

    telefongrāmata un putnu dziesmas ir absolūti politkorektas un pārkonfesionālas

  • Brāļu draudžu izpētes biedrības sākotnējo pētījumu secinājumi:
    Brāļu draudžu kustība
    (http://lv.wikipedia.org/wiki/Br%C4%81%C4%BCu_draudzes)
    ir būtisks vai būtiskākais Reformācijas kustības rezultāts.
    Latvijas vēsture sākot no XVII gadsimta nav izprotama nerēķinoties ar šo noturīgo un masveidīgo fenomenu. Jo vismaz 100 gadu garumā tajās bija aktīvi iesaistīti vismaz 100 000 dalībnieku. Ja var runāt par kristietības Latvijas modeli, tad tā vēsture nav uzrakstāma ignorējot Brāļu draudžu kustību. Vairākums neatkarīgās Latvijas vadošo priesteru nāk no Brāļu draudžu vides.
    Brāļu draudzes attīstības gala rezultāts kādā vietā ir pašpietiekama garīga, izglītojoša, ekonomiska kopiena = kvazivalsts=pašvaldība. Tādai brāļu draudzei pamatdokuments ir tās Raksti (piemēram, un mūsu gadījumā visvēlamāk Bībele). Brāļu draudze pastāvēšanas galvenais mērķis ir tikumības kopšana balstoties uz dziļām teorētiski praktiskām rakstu studijām. Brāļu draudzes uzmanības loka nākošais fokuss ir zinātne un izglītība, jo jau no XVII gadsimta objektīvie fundamentālie zinātnes atklājumi un pamatpieņēmumi veido nepieciešamu Rakstu daļu (tātad, kopš XVIII gs. par Rakstiem faktiski uzskatāma Bībele + Zinātnes pamatatziņas)
    Brāļu draudžu kustību nav pareizi uzskatīt tikai par kristietības modifikāciju – virzienu kaut arī tā tāda neapšaubāmi ir. Spēcīgā Gara sēkla radīja arī citus brāļu draudžu idejas stumbrus. Sākot ar Janu Amosu Komenski (http://lv.wikipedia.org/wiki/Jans_Komenskis) caur Pestalociju un Albertu (1825.-1861.) un Šarloti Holanderu Cēsīs Bērzaines ģimnāzijā, kas jau XX gadsimtā top par Cēsu skolotāju institūtu, kurā mācījusies kaut vai brāļi Kokari un biežo Latvijas viesi pēdējos vismaz 12 gados Latvijā Šavlu Amonašvillī
    (http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%90%D0%BC%D0%BE%D0%BD%D0%B0%D1%88%D0%B2%D0%B8%D0%BB%D0%B8,_%D0%A8%D0%B0%D0%BB%D0%B2%D0%B0_%D0%90%D0%BB%D0%B5%D0%BA%D1%81%D0%B0%D0%BD%D0%B4%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87) vispirms rodas klasikās pedagoģijas sistēma, kas faktiski šodien ir visas pasaules vispārējās izglītības sistēmas pamatā. Šavla Amonašvillī precizē šo klasisko izglītības sistēmu, atbrīvojot to ne nejaušiem un nevajadzīgiem elementiem, papildinot to ar būtisku dabiskā uzsvara atjaunošanu uz garīguma kopšanu katra cilvēkā, papildinot klasiskās pedagoģijas sistēmu ar būtiskiem samēra neseniem atklājumiem psiholoģijas pamatos (Vigodski u.c.) un praktiski ieviešot to skolas praksē (Davidovs, Elkoņins, Suhomļinskis, Gatto) faktiski rodas kvalitatīvi augstāka Humānās pedagoģijas teorētiskā un praktiskā izglītības sistēma.
    Veiktie teorētiskie pētījumi pieļauj iespēju brāļu draudžu Gara impulsa dabisku projekciju ekonomikas laukā (praktiskas kooperācijas darbības produktīvas uzturēšanas ziņā).
    Veiktie teorētiskie pētījumi dabiski liek spert nākamo soli – izpētē iegūto zināšanu un ticības praktisku pielietošanu. Šo pētījumu rezultāti jau praktiski veicina vairāku biedrību-draudžu darbu

  • Augšminētajā izpratnē Brāļu draudzes uzskatāmas par Bībeles ka kultūras adekvātu tulkojumu latviski, ar to saprotot iespējamu šejienes garīgi-izglītojoši sociālpolitisku modeli.

  • Dzīvības Tikumiskais Vārds -> Īsta Izglītība -> Ekonomika
    ————-
    tikai šādā secībā secība tuvojoties Vārdam iespējami stabili sociālekonomiski politiski risinājumi

  • esam nonākuši pie “esamības dziļākās jēgas” durvīm
    ——–
    °ir iespējams tur vienkārši iet iekšā°

  • http://kristusdraudze.lelb.lv/?ct=jaunumi&fu=read&id=411&start=3

    1746. gada Brāļu draudzes sinodē Ceistā (Zeist), Holandē, spriežot par atmodu Baltijā, Hernhūtes brāļi izteica vispārēju salīdzinājumu par igauņiem un latviešiem: “Latvieši ir svētie, salīdzinot ar igauņiem. Latviešiem ir mīksta sirds, bet igauņi pēc dabas ir cieti kā tērauds un ak­mens. Latvieši izturas mīlīgi, bet igauņi pēc dabas ir naidīgi {feindselig). Latvieši ir pieklājīgi pret svešiniekiem, bet igauņi ir stūrgalvīgi un nelaip­ni.” Cits brālis raksturoja, ka “latvieši ir jautri un sliecas uz vieglprātību, bet igauņi drūmi (finster) un melanholiski, tāpēc [..] atgriezušies igauņi ir pamatīgāki (grundlicher) un patstāvīgāki kā latvieši”. Arī vēlākos (pietiekami daudzos) vēstures dokumentos 18. un 19. gadsimta latvie­šu un igauņu salīdzinājumā saglabājās līdzīgs spriedums – latvieši tiek raksturoti kā “apgaismotāki”, draudzīgāki, ar viņiem vieglāk sazināties.

  • http://www.raunai.lv/?t=151
    LELB mācītājs Guntars Ceipe atgādināja, ka Jāņa Cimzes vecāki bijuši dievbijīgi, hernhūtiešu atbalstītāji, ar Dieva vārdu cēlušies un sagaidījuši saules rietu. Cimzes brāļu draudzes misija, kas jau četrus gadus te darbojas, ir uzņemta Eiropas Kontinentālās provinces brāļu draudžu sastāvā.
    “Šī vieta ir ierakstīta pasaules vēsturē,” sacīja mācītājs Guntars Ceipe.

  • “Pēc vairākiem neražas gadiem dažus Vidzemes novadus piemeklēja šausmīgs bads. Bada uztrauktie zemnieki noticēja baumām, ka Krievijas valdība dodot zemi un pabalstus izceļotājiem uz Dienvidkrieviju. Lai izglābtos no bada un vācu muižnieku varas, badacietēji bariem sāka ierasties Rīgā. Šeit viņi apstaigāja valdības iestādes, lai pierakstītos izceļošanai un pabalsta saņemšanai. Visur viņu lūgumus noraidīja. Tad grupiņa alūksniešu bija nokļuvusi pie bīskapa Irinarha. Bīskaps laipni uzņēma zemniekus; pacienāja viņus ar ēdienu, iedeva viņiem dažus grašus, bet reizē paskaidroja, ka zemes un izceļošanas lietas viņš nekārto. Drīz pēc tam starp zemniekiem bija izplatījušās jaunas baumas: zemi saņemot tikai tie, kas pieņemšot cara ticību. Un pie Irinarha sāka ierasties zemnieki vēl lielākā skaitā un lūgt uzņemt viņus pareizticībā. Bīskaps paskaidroja zemniekiem, ka viņš nedrīkst vietējos luterticīgos uzņemt pareizticībā. Tomēr zemnieki nemitējās apmeklēt bīskapu. Zemnieku vēlēšanās pāriet pareizticībā nepatika vācu muižniecībai, un ģenerālgubernātors Pālens panāca bīskapa Irinarha aizsaukšanau no Rīgas. Zemnieku izceļošanas mēģinājumu vācu muižnieki pasludināja par dumpi un pieprasīja karaspēku dumpja apspiešanai. Sevišķi bargi soda ekspedīcija rīkojās ar zemniekiem Vselauskā un Jaunbebros 1841.gadā. Pēc šī gada zemnieku pārejas kustība pareizticībā uz laiku apstājās.
    Pēc Irinarha par Rīgas bīskapu iecelts Filarets (1842 – 1848), Maskavas garīgās akadēmijas rektors.
    1848.gadā atjaunojās zemnieku pārejas kustība pareizticībā. To novērojuši, muižnieki un ģen.-gub. Pālens lietu centās nostādīt tā, ka atkal gaidāms zemnieku dumpis. Bet bīskapam Filaretam izdevās valdībai pierādīt, ka nekāds dumpis nav gaidāms, bet gan saskatāma zemnieku tieksme atsvabināties no muižnieku un vācu luterāņu mācītāju aizbildniecības, un nopietna vēlēšanās pāriet pareizticībā. To apstiprināja arī valdības atsūtītais revidents, un ģen.-gub. tika atcelts no amata, bet bīskapam Filaretam Sinode atļāva pieņemt zemnieku lūgumrakstus dēļ pievienošanas pareizticībai. Lūgumraksti ienāca ļoti lielā skaitā, un iesākās zemnieku pieņemšana pareizticībā. Tuvākie bīskapa palīgi šinī darbā bija hernhūtiešu sludinātājs Dāvids Balodis un gr. Šeremetjeva Piebalgas muižas pārvaldnieks Jēkabs Mihailovs. Ieradies Rīgā no laukiem, Dāvids Balodis noorganizēja šeit brāļu draudzi. Kad luterāņu garīdzniecība panāca šīs draudzes slēgšanu, D.Balodis griezās pie bīskapa Filareta ar lūgumu ņemt viņa draudzi savā aizsardzībā. Bīskaps atļāva hernhūtiešiem noturēt savas saiešanas Pokrova (Patvēruma) dievnamā ar noteikumu, ka hernhūtiešiem jāpāriet pareizticībā. un tiešām, D.Balodis ar 101 citiem brāļu draudzes locekļiem pārgāja pareizticībā. Šie 101 latvieši noderēja par kodolu, no kura vēlāk izauga lielākā pareizticīgo draudze Rīgā – Debesbraukšanas draudze. Kad D.Balodi 1846.gadā iesvētīja par priesteri un aizsūtīja uz Ļaudonu, Debesbraukšanas draudzes vadība uzticēta priesterim Jēkabam Mihailovam. D.Balodis Ļaudonā attīstīja ļoti rosīgu darbību un divu gadu laikā pievienoja paeizticībai pāri par 6000 abēja dzimuma zemnieku. Vēlāk no Ļaudonas draudzes atdalīta otra liela draudze – Lazdonas draudze.
    Lai sagatavotu garīdzniekus un skolotājus latviešu un igauņu draudzēm, bīskaps Filarets 1847.gadā atvēra Rīgā garīgo skolu. Muižnieki un vācu luterāņu mācītāji, redzēdami, ka pareizticīgie zemnieki sāk izslīdēt no viņu vadības un aizbildniecības, dažādiem līdzekļiem centās aizkavēt luterāņu pievienošanos pareizticībai. Neraugoties uz to, 1848.gadā Rīgas bīskapijā bija jau 138 000 pareizticīgo, kuri iedalījās 98 draudzēs; 15 draudzēs jau bija atvērtas pareizticīgo draudzes skolas.
    1848.gadā Vakareiropā norisinājās plaša revolūcija. Sakarā ar to Krievijas valdība, baidīdamās no katras tautas kustības, sāka ierobežot arī latviešu zemnieku pārejas kustību pareizticībā. Baltijas vāciešiem nelabvēlīgā ģen.-gub. Golovina vietā iecēla viņiem labvēlīgo kņ. Suvorovu un enerģiskā latviešu drauga bīskapa Filareta vietā – mērenāku bīskapu Platonu.”
    Pakalniņš “Ticības Mācība” 1940.g.

  • “1877.gadā par Rīgas eparhijas bīskapu iecelts Filarets (II), kas šīs eparhijas dzīvi vadīja piecus gadus (1877-1882). Viņš sevišķi rūpējās par garīgo skolu un semināru, lai sagatavotu priekšzīmīgus priesterus. Rūpēs par sieviešu izglītību b. Filarets nodibināja Ilūkstē garīgu skolu, kur mācīja pareizticības garā garīdznieku meitas.
    B. Filareta (II) pēcnācējs bīskaps Donāts (1882-1887) turpināja atlikušo dievkalpojumu grāmatu tulkošanu latviešu un igauņu valodās un sāka izdot minētās valodās svētrunu grāmatas. Viņa laikā Rīgas garīgajā seminārā nodibinājās pazīstamais “Pērkona koris”, kas vasaras brīvlaikā uzstājās uz laukiem ar saviem koncertiem. B. Donāta laikā pareizticīgo garīgās mācību iestādes vadīja latvieši: semināru – virspriesteris Drekslers, garīgo skolu – Adrians Ruperts.
    1884.gada 4.novembrī iesvētīja Rīgā jauno katedrāli, pie kam uz b. Donāta ierosinājuma svinībās piedalījās arī latviešu un igauņu draudžu pārstāvji.
    Bīskapa Donāta laikā no jauna iesākās pāriešana pareizticībā. Piecu gadu laikā Vidzemē, Kurzemē un Igaunijā pareizticībā pārgāja 15 000 latviešu un igauņu.
    Pēc bīskapa Donāta pārcelšanas (1887.g.) uz Dienvidkrieviju Rīgas eparhijas dzīvi 10 gadus vadīja bīskaps Arsēnijs (1887-1897), ļoti rosīgs un enerģisks garīdznieks. Ar viņa izgādāto valdības pabalstu uzcelti 70 dievnami un atvērtas jaunas draudzes, tā ka draudžu skaits pieauga no 169 līdz 189, un pareizticīgo skaits pieauga par 12 000, sasniedzot kopskaitu 242 000. Rīgas eparhijā atvērti trīs klosteri – divi vīriešu un viens sieviešu. Paaugstināts arhibīskapa pakāpē, Arsēnijs 1897.gadā pārcelts uz Kazaņu. Viņa vietā nāca bīskaps Agafangels, kas Rīgas eparhijas dzīvi vadīja 13 gadus (1897-1910).
    Ar savu darbību b. Agafangels ieguva liberāla bīskapa reputāciju. Viņš atļāva izdot latviešu valodā garīgo žurnālu “Pareizticīgo latviešu vēstnesis”, vairākas reizes sasauca garīdznieku un draudžu laicīgo pārstāvju saeimas, lai apspriestu pareizticīgo dzīves svarīgākos jautājumus. Bet sevišķi lielas simpātijas tautā b. Agafangels ieguva 1905.-1906.gados, “sodu ekspedīciju” darbības laikā, kad viņš atbalstīja tam padotos garīdzniekus vajāto “revolucionāru” glābšanā un nodibināja īpašu komiteju, lai palīdzētu revolūcijas laikā cietušo piederīgiem. Bīskaps Agafangels un viņam padotie garīdznieki izglāba no drošas nāves un ciešanām daudzus latviešus, bez ticības atšķirības, soda ekspedīciju darbības laikā. 1907.gadā bīskaps Agafangels paaugstināts par arhibīskapu un iecelts par sv. Sinodes locekli Pēterpilī.”
    P.Pakalniņš “Ticības Mācība” 1940.g.

  • “Latvijas arhibīskapijas stāvoklis pēc pasaules kara, vācu okupācijas varas un lielinieku darbības bija ļoti bēdīgs. Daudzi dievnami bija sagrauti, citi izlaupīti vācu okupācijas un lielinieku laikā. Daudzās draudzēs nebija mācītāja. Tiesiskajā ziņā pareizticība brīvajā Latvijā sākumā bija nostādīta it kā ārpus likuma. Izmantojot pareizticības grūto stāvokli, viņas ienaidnieki visiem līdzekļiem centās to pavisam izbeigt. Daudzus pareizticīgo dievnamus, kas bija pāri palikuši no kara gadiem, vienu pēc otra sāka ieņemt citticībnieki. Pareizticīgajiem mēģināja atņemt pat Rīgas katedrāli, nerunājot jau par citiem viņu īpašumiem, vairāki no kuriem bez kāda likumīga pamata atsavināti. Nelīdzēja nekādi pareizticīgo protesti: uz tiem pat neatbildēja.
    1920.gadā pareizticīgo draudžu pārstāvju saeima izstrādāja pagaidu statūtus draudžu dzīves sakārtošanai, nodibināja pareizticīgās baznīcas pārvaldes centrālo orgānu “Latvijas pareizticīgās baznīcas Sinode” un nolēma uzaicināt par pareizticīgās baznīcas virsganu arhibīskapu Jāni Pommeru, kas tanī laikā darbojās Krievijā, kā Penzas eparhijas arhibīskaps.
    Jānis (Pommers) bija pirmais Latvijas patstāvīgās pareizticīgās baznīcas virsgans – latvietis. Zemnieka dēls, no dabas apdāvināts, viņš baudīja augstāko teoloģisko izlgītību, bija labs runātājs un enerģisks, drošsirdīgs, neatlaidīgs savu mērķu sasniegšanā, nelokāms savā pareizticībā, garīdznieks.
    Saņēmis no Maskavas patriarha Tihona dokumentu, kas piešķīra Latvijas pareizticīgai baznīcai kanonos paredzēto patstāvību un neatkarību, arhibīskaps Jānis (II) 1921.gada 24.jūlijā ieradās Rīgā.
    Tā kā Rīgas pareizticīgā arhibīskapa namu bija ieņēmuši katoļi, tad viņš bija spiests apmesties uz dzīvi katedrāles mitrajā pagrabā, simbolizējot ar to pareizticības tanī laikā nospiesto stāvokli Latvijā.
    Atgriezies Latvijā, jaunais virsgans enerģiski ķērās pie kara laikā sagrautās baznīcas dzīves atjaunošanas un patstāvīgās Latvijas pareizticīgās baznīcas noorganizēšanas darba. Nopostītie dievnami tika savesti kārtībā. Sagrauto vai pareizticīgiem atņemto dievnamu vietā uzcelti jauni.
    Izdarīti nepieciešamie remonta darbi katedrālē. Noorganizēta draudžu dzīve. 1923.gadā baznīcas saeimā pieņemti Latvijas pareizticīgās baznīcas statūti, kas darbojas līdz šai dienai. Atjaunota ticības mācības pasniegšana skolā, tāpat baznīcas izdevniecība.
    Reizē ar baznīcas iekšējās dzīves nostiprināšanas darbu virsgans centās nodrošināt arī viņas tiesisko stāvokli valstī. Bet sākumā, kad viņš griezās pie valsts galvas ar lūgumu legalizēt pareizticīgās baznīcas tiesisko stāvokli Latvijā, tas nesastapa šinī jautājumā vēlamo pretimnākšanu.
    Valsts varas attiecības pret pareizticību krasi mainījās ar virsgana ievēlēšanu parlamentā 1926.gada oktobrī. Tagad radās iespēja dot pienācīgu atbildi visiem uzbrukumiem pareizticīgai baznīcai. Virsgana pārliecinošo runu iespaidoti, daudzi tagad bija spiesti atteikties no saviem aizspriedumiem pret pareizticību. Tagad pareizticīgā baznīca tika legalizēta, un ar likumu nodrošinātas viņas tiesības. Neatkārtojās vairs viņas īpašumu atsavināšana. Atjaunota garīgā semināra darbība un budžeta kārtībā atvēlēti līdzekļi viņa uzturēšanai. Atjaunotas arī garīgās organizācijas draudzēs. Panākta daudz baznīcas zvanu un citu piederumu reevakuēšana no Padomju Krievijas. Atgūti daži baznīcai atņemtie vērtīgie īpašumi. Līdzīgi citām konfesijām pareizticīgo baznīcai piešķirts valsts pabalsts proporcionāli tās locekļu skaitam. Baznīcas dzīvē iesākās mierīga ražīga darba laikmets. Pareizticīgās baznīcas prestižs nostiprinājās, un ar to visiem jārēķinās.
    Par pareizticības atzelšanu arhibīskapa Jāņa (Pommera) laikā liecina pareizticīgās baznīcas locekļu skaits, kas no 138 803 cilvēkiem 1920.gadā pieaudzis līdz 197 583 cilvēkiem 1925.gadā.
    Tā pēc 13 gadu ražīgas darbības Latvijā arhibīskaps Jānis (II) ar gandarījumu varēja atskatīties uz sava darba panākumiem. Pateicoties viņa pūliņiem, pareizticīgā baznīca Latvijā atkal nostājusies uz drošiem pamatiem.
    Bet virsgana rosīgo darbību pareizticības labā pēkšņi pārtrauca ļaundara roka: viņa taisnais ceļš, atklāta uzstāšanās un noteikta rīcība nebija pa prātam sabiedrības atkritumiem, un naktī uz 12.oktobri 1934.gadā Rīgas un visas Latvijas pirmais arhibīskaps latvietis – Jānis (Pommers) mira mocekļa nāvē. Viņa mirstīgās atliekas atdusas Rīgas Patvēruma (Pokrova) kapos apakš kapličas, kas jau kļuvusi par svētceļotāju apmeklēšanas vietu.”
    P.Pakalniņš “Ticības Mācība” 1940.g.
    grāmata pieejama http://www.eleison.lv/ir/katahetika/katahetika.htm

  • Amonašvillī :) kabalistu Rērihu pabērns.
    “Оккультизм со школьной скамьи. О гуманной педагогике Ш. Амонашвили”
    http://ansobor.ru/news.php?news_id=1073
    http://ansobor.ru/news.php?news_id=1071

  • ” В этой статье мы хотим рассказать об активной сектантской деятельности «педагога-новатора» Шалвы Амонашвили, поставившего известность своего имени в педагогических кругах на службу рериховцам – активным проводникам оккультного учения Николая и Елены Рерихов.

    «Амонашвили не троньте, это святое для наших учителей» – сказала одна преподавательница, заявившая себя православным человеком и обратившаяся в наш информационно-консультационный центр для решения личных проблем связанных с сектантством. Однако любой православный верующий, прежде всего православный христианин, и только потом уже педагог, шофер, бизнесмен, врач и т. д. И первенствующим для православного является голос Церкви, а только потом мнение его профессиональной среды, пусть даже оправданное объективным наличием тех или иных авторитетов. А каков голос Церкви?

    В определении Архиерейского собора Русской Православной Церкви «О псевдохристианских сектах, неоязычестве и оккультизме» 1994 г. с горечью и тревогой отмечалось, что «усиленно пропагандируется «Учение живой этики», введенное в оборот семьей Рерихов и называемое также «Агни-йогой» (п. 5). В Определении подчеркивалось, что оккультные воззрения «угрожают целостности национального самосознания и культурной идентичности» (п. 9) и свидетельствовалось, что «все вышеперечисленные секты и «новые религиозные движения» с христианством несовместимы. Люди, разделяющие учения этих сект и движений, а тем более способствующие их распространению, отлучили себя от Православной Церкви» (п. 13). В документе сказано, что Архиерейский Собор «не благословляет участие православных в мероприятиях, организуемых указанными в сем Определении группами». Все последующие архиерейские соборы только подтверждали данное постановление.”
    http://www.iriney.ru/sects/teacher/006.htm

  • par Rērihiem rūpīgs teoloģisks darbs
    Диакон Андрей Кураев. САТАНИЗМ для ИНТЕЛЛИГЕНЦИИ

    ОТ АВТОРА
    Сначала я хотел бы обратиться к тем, кому Рерихи не интересны. Эта книга написана на тему “теософия и христианство”. Это означает, что в ней речь идет не только о теософии, но и о христианстве. Из оглавления достаточно ясно видны главы, в которых можно ожидать изложения христианского мировоззрения.
    ПРЕДИСЛОВИЕ
    Большинство людей, почитающих имя Рерихов, совершенно не знают их доктрины. “Да, были такие художники. Они путешествовали в Индию. И там, не то в Тибете, не то в Шамбале, они встречались со святыми отшельниками и мудрецами — Махатмами.
    I. «ЖИВАЯ ЭТИКА КАК СЕКТА». 1 “АГНИ-ЙОГА”- ЭТИКА ИЛИ РЕЛИГИЯ?
    Вам скажут, что теории неважны, что логика и философия не связаны с жизнью. Не верьте. Разум — от Бога, и далеко не безразлично, разумно ли то, что происходит. Г. К. Честертон 15 Является ли рериховское движение религиозным?
    2. СЕКТА ИЛИ “СИНТЕЗ ВСЕХ РЕЛИГИЙ”?
    — От вас я этого не ждала, — сказала леди Маунтигл. — Мы именно и хотели соединить великие религии, Будду и Христа. Вы понимаете, конечно, что все религии одинаковы. — Тогда зачем же, — кротко спросил отец Браун, — искать их так далеко? Г. К.
    3. “ЖИВАЛ ЭТИКА ” И НАУКА
    Оттесняя ваш старинный рационализм и скептицизм, лавиною надвигается новая сила, и имя ей — суеверие. — Священник встал и, гневно хмурясь, продолжал, как будто обращаясь к самому себе. — Вот оно, первое последствие неверия. Люди утратили здравый смысл и не видят мир таким, каков он есть.
    4. НЕЛЕГАЛЫ
    Надеюсь, вы не сомневаетесь в опытности нашего эксперта? — Ну что вы! Я верю, что он опытен, и верю, что он ваш. Г. К. Честертон 104 Если некое движение является религиозным — его деятельность в гражданском обществе должна соответствовать законодательству о религиозных организациях.
    5. “ЖИВАЯ ЭТИКА ” В ШКОЛЕ
    Не стану отрицать, бывают хорошие люди в дурной религии, и дурные — в хорошей. Но одну вещь я усвоил из опыта, вполне реального, так, как учатся различать марки хороших вин.
    II. ПУТЬ К ПУСТОТЕ. 6. РЕЛИГИЯ СЕБЯ
    Он все больше и больше усваивал помпезный стиль и сросся с ним в конце концов, как со своим пресловутым цилиндром. Что требуется в подобных случаях? Несколько дней постельного режима. Несколько целительных недель постоять
    7. БОГ БИБЛИИ И ПАНТЕИЗМ.
    Философия — не что иное, как мысль, додуманная до конца. Не всегда забавно и легко ее додумывать. Но выхода нет: в противном случае придется применять мысли недодуманные. Г. К.
    8. ПО ТУ СТОРОНУ ДОБРА И ЗЛА
    Элмер нагнулся вперед и стал всматриваться в него напряженно, как гипнотизер. — Вы верите во все, — говорил он. — Все мы во все верим, даже когда отрицаем. Отрицающий верит. Разве вы в глубине души не чувствуете, что противоречия тут кажущиеся, что есть некий мир, который объемлет все.
    9. ИГРЫ С ЛЮЦИФЕРОМ
    Отец Браун, Вы верите в предсказания? — Я не совсем понял, — сказал он, — в каком смысле вы употребили слово “верить”. Конечно, если это шарлатанство… — Нет, Нет! — вскричала дама. — Учитель совсем не шарлатан. Для меня большая честь, что он пришел. Он провидец, пророк.
    1О. ЯЗЫЧЕСТВО И “РЕЛИГИЯ КОСМОСА
    — Конечно, они считают, что их вера лечит все болезни тела. — А лечит ли она единственную болезнь духа? — серьезно и взволнованно спросил отец Браун. — Что же это за болезнь, — улыбнулся Фламбо. — Уверенность в собственном здоровье, — ответил священник. Г. К.
    11. РЕРИХИ И ДУХИ
    Когда он хвастался, что вот-вот откроет тайну Изиды, все понимали, что он ее не сохранит.
    III. ОККУЛЬТНАЯ ТЕОКРАТИЯ. 12. ШАМБАЛА ЗИЯЮЩАЯ
    Квинтон витал в небесах Востока, где пострашнее, чем в преисподней Запада. Г. К. Честертон 527 Духи, навещавшие Елену Рерих в течение всей ее жизни, привели ее в некую волшебную страну по имени “Шамбала”. Этой страны нет на политических, физических или демографических картах мира.
    13. ОККУЛЬТНЫЙ РАСИЗМ
    Вот самое удивительное в этой вере: ее враги используют против Церкви любое оружие — меч, который ранит им руки, и огонь, сжигающий их дома. Люди, начинающие борьбу против Церкви во имя свободы и гуманности, губят свободу и гуманность, лишь бы биться с Церковью. Г. К.
    14. ОККУЛЬТНЫЙ КОММУНИЗМ
    Разве может быть праведной жизнь, если представление о жизни ложно? Если ересь достаточно еретична, она влияет на мораль. Г. К. Честертон 659 Теперь я попробую поговорить о семье Рерихов просто как о людях. Как о людях своего времени, которые вместе почти со всеми своими современниками мечтали о новой жизни, о новом обществе, новом человеке.
    15. БОГ И БОГИ
    — Вы еще сомневаетесь, хотя видели собственными глазами. Уж вам-то совсем не пристало быть Фомой Неверующим. Да, в россказнях о талисманах, приворотах, серебряных пулях что-то кроется! Что вы, католик, скажете на это? — Скажу, что я агностик, — улыбнулся отец Браун. — Вздор, — нетерпеливо крикнул Элмер.
    16. ЗА ЧТО ПРЕСЛЕДОВАЛИ ХРИСТИАН В ЯЗЫЧЕСКОМ МИРЕ
    — Но я знаю кое-что поважнее, чем умение преподать урок. — И что же это? — Умение извлечь урок.
    17. О НАШЕМ ПОРАЖЕНИИ
    Никогда еще не бывало, чтобы считанные люди значили так много, все остальные — ничего не значили. Газета говорит: “Страна идет за Хаммом”, а мы понимаем, что его поддержали три владельца газет. Г. К.
    IV. БУДДИЗМ И ХРИСТИАНСТВО. 18. ЕСТЬ ЛИ ИДЕЯ ПЕРЕСЕЛЕНИЯ ДУШ В БУДДИЗМЕ?
    Религии различны. Индус гордится духовной силой. Но то, что он зовет духовным, совсем не совпадает с тем, что мы зовем праведным. Это значит скорее “не относящийся к плоти” или “властвующий над материей”, словом — относится не к нравственности, а к естеству, к господству над стихиями.
    19. ПРОКЛЯТИЕ САНСАРЫ
    Второе, уже отмеченное выше, отличие популярной теософии от классических религий Индии, состоит в ее отношении к колесу перевоплощений. “Исходная точка Пути — это искреннее отвращение к бесконечной цепи перевоплоще
    2О. НИРВАНА И ЦАРСТВО БОЖИЕ
    Благодарю вас, — без малейшего акцента сказало лицо индуса, — мне ничего не нужно. — Слегка открыв глаза, оно еще раз повторило: — Мне ничего не нужно. — И широко раскрыв глаза, сказало вновь: Мне ничего не нужно. — И с тихим шелестом исчезло среди густевших теней сада.
    21. ВЕРОТЕРПИМОСТЬ И БУДДИЗМ
    Итак, буддизм и христианство достаточно различны. Радикально различны. Разное понимание источника греха. Разное понимание следствия греха. Разное понимание человека. Разное понимание Бога. Разное понимание цели духовного пути. Разное понимание средств. И каждое из этих различий не может быть отнесено к типу взаимодополняющих инаковостей. Это именно отношения противоречия.
    22. КАРМА И ПОКАЯНИЕ
    — Вы верите в судьбу? — внезапно спросил его граф Сарадин. — Нет, — отвечал его гость. — Я верю в Суд Господень. Г. К. Честертон 373 Два примера того, действительно ли обогащаются и просветляются мысль и духовный опыт христианина, если в них появляется примесь буддизма, мы сейчас рассмотрим подробнее.
    23. “ДИАГНОСТИКА КАРМЫ” И ДИАГНОСТИКА СОВЕСТИ
    В том и беда, что прочнее всего держится низшая вера — в приметы, в проклятия, в сглаз, — и легче всего потерять веру высшую, радостную. Г.К. Честертон 912 Одна из самых популярных книг последних лет — “Диагностика кармы” С. Н. Лазарева.

    http://klikovo.ru/db/msg/8090

  • Amonašvillī ir cilvēks, kas meklē; vispirms pedagogs;
    viņa uzskati attīstās
    Viena lieta ir tas, ko cilvēks pēc sevis atstāj rakstos; pavisam kas cits Dzīvais Cilvēks. Man bija iespēja un gods būt kopā ar šo cilvēku viņa semināra četras dienas. Es tajā ļoti daudz jauna un vērtīga iemācījos = ieguvu arī vērtīgas pareizticības atziņas.
    ———-
    Pats būtiskākais ir tas, ka Šavla Amonašvilī lieliski iemāca cilvēkam, atgādina desmitiem reižu viņam, ka gan audzēknis, gan konkrēti viņš kādreiz kaut ko var kļūdīties. Šis cilvēks nemitīgi vērtē sevi (tas ir pastāvīgi visam savam veikumuma pieiet kritiski = IZSVEROŠI), un viņš to iemāca katram savam klausītājam. Man bija iespēja pārliecināties par to ka šis cilvēks zibenīgi pieņem aizrādījumus par savām kļūdām, ja aizrādījums izteikts argumentēti un taktiski = TIKUMĪGI
    ————
    Jebkuri garīgie raksti VAR celt cilvēku, JA viņš šiem rakstiem ir gatavs. Tātad izaugsmi var veicināt arī Rērihu darbi, bet attiecībā uz tiem gan es ieteiktu būt modram. Kaut vai tāpēc vien, ka tie varbūt ir, varbūt nav , bet tiek apgalvots, ka ir tikai viena vai divu cilvēku veikums.

  • 2. Tim. 4:3
    “2 pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību.
    3 Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez,
    4 un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.”
    ———– — — –
    Ivar , ne jau tāpat Rērihu mācība un tai līdzīgās sekotāji ir zem anatēmas. Tam ir stingrs teoloģisks pamatojums.
    Man prieks, ka Jūs aizdomājāties par покаяние – bet cik esmu pamanijis, tad New Age religijai ir sava izpratne, par to. Nez vai viņa Jums saistīta ar pareizticīgo skatpunktu, jo pēc izteikumiem izskatās, ka drīzāk New Age imitāciju.
    Sarežģītāk ir atklāt nevis klaji nepareizticīgos, jo tie diezgan ātri top skaidri, bet grūtāk atmaskot pareizticības imitāciju. Sātana galvenais ienaidnieks ir bijusi pareizticīgā Baznīca, kas pierādīt ar mocekļu asinīm līdz mūsdienām. Un viens no galvenajiem sātana darbiem ir adresēts un baznīcas šķelšanu, līdzināšanās mācībā tai un galvas sagrozīšanu.
    “Если дьяволу отказано в соучастии в бытии, то единственное, что ему остается, — эта описанная выше пародирующая направленность на бытие, проявляющаяся в игре метаморфоз, в «зеркальности », в искажающих, ложных имитациях бытия. В конечном итоге дьявол стремится охватить своими имитациями все явления бытия, всю Божественную историю, в частности, историю Богочеловека, от непорочного зачатия до вознесения. Доведенная до такой полноты, эта череда имитаций образует по-своему целостную картину — некое анти-бытие, анти-царство (см. Царство дьявола), последовательно отражающее (разумеется, искаженно) истинное бытие и истинное царство.”
    http://ec-dejavu.ru/p-2/Parodia-devil.html
    Laikam Jūs sevi apgrūtinājāt ar linku izlasīšanu par kritiku. Bet ir tāda lieta, ka Pareizticīgā Baznīca balstās uz 2000 gadu mutvārdu un rakstītās Svētās Tradīcijas, kuras izprašanai jāzin daudzi Svētie Tēvi.
    Viens vīriem, kas sniedzis tādu kā dimantu izvilkšanu no Svēto Tēvu darbiem ir Ignācijs Brančaņinovs.
    Te viņa vārds par Pareizticību:
    http://pravbeseda.ru/library/index.php?page=book&id=827
    un par ķecerību:
    “Впрочем, все сочинения еретиков составлены под влиянием духов и заключают в себе нравственный яд, убивающий душу вечною смертию. Догматические книги их непременно содержат ложные догматы и хулу на догматы, преподанные Святой Церкви Святым Духом; их книги о подвижничестве, хотя по наружности и представляются преподающими учение о высочайших добродетелях и состояниях христианских, но в сущности суть плоды и выражение самообольщения и бесовской прелести, непонятной для толпы; их нравственные писатели преподают нравственность, свойственную ветхому Адаму, так как они о ней только имеют понятие, а отнюдь не нравственность христианскую, вполне не доступную для их ума и сердца.”
    Lai spētu atšķirt ķecerības ir daudz darba jāvelta teoloģijas un Svēto Tradīcijas izprašanai, tā kā liela daļa cilvēkiem, kas ir Baznīcā, nav laika ar to nodarboties, tad daudzos jautājumos Baznīca noformulē pamatotus lēmumus.
    Kristus atnāca tieši nodibināt Baznīcu, kuras pamatā ir gan grēku nožēla, gan tikumība, gan liturģiskā vienotība. Turklāt, ja cilvēks iet pie Svētā Vakarēdiena, pie tam pats ir pilns ar visādām melu ķecerīgiem uzskatiem, tad viņš pats saceļās pret Dievu.
    Ir tāds garīgā pašapmāna veids, kas saucās viedoklis(мнение). Tas lepnam prātam rodās no patmīlības un zināšanām, kad cilvēks sava kritušā prāta prātuļojumus liek augstāku par Baznīcas Svēto Tēvu mācību, kas atšķirībā no mums parastiem grēciniekiem, veica lielus varoņdarbus caurvītus ar grēku nožēlu, kur kā rezultātu Dievs dāvāja saviem svētajiem augstas garīgās spējas.
    Piedodiet par aizraušanos!

  • “”…Страшное орудие в руках духов — ересь! Они погубили посредством ереси целые народы, похитив у них, незаметно для них, христианство, заменив христианство богохульным учением, украсив смертоносное учение наименованием очищенного, истинного, восстановленного христианства.

    Ересь есть грех, совершаемый преимущественно в уме. Грех этот, будучи принят умом, сообщается духу, разливается на тело, оскверняет самое тело наше, имеющее способность принимать освящение от общения с Божественною благодатью и способность оскверняться и заражаться общением с падшими духами. Грех этот малоприметен и малопонятен для не знающих с определенностью христианства и потому легко уловляет в свои сети простоту, неведение, равнодушное и поверхностное исповедание христианства. Уловлены были на время ересью преподобные Иоанникий Великий, Герасим Иорданский и некоторые другие угодники Божии. Если святые мужи, проводившие жизнь в исключительной заботе о спасении, не могли вдруг понять богохульства, прикрытого личиною, что сказать о тех, которые проводят жизнь в житейских попечениях, имеют о вере понятие недостаточное, самое недостаточное? Как узнать им смертоносную ересь, когда она предстанет им разукрашенной в личину мудрости, праведности и святости? Вот причина, по которой целые общества человеческие и целые народы легко склонились под иго ереси. По этой же причине очень затруднительно обращение из ереси к православию; гораздо затруднительнее, нежели из неверия и идолопоклонства.”
    Святитель Игнатий Брянчанинов

  • Pats smieklīgākais, lai cik mēs ienaidniekus meklējam, mēs kā akli taustāmies neapjauzdami, ka ienaidnieks, jau sen kontrolē mūsu doma, rada ilūīzijas, uztur priekšstatus uzkurina kaislība, baro pamtīlību, rada paštaisnību aiz maskas “par vispārēju mieru un saticību”.
    Cilvēki pie visa vaino kaukādas slepnās valdības un apvienības, kamēr mēs visi slīgstam grēkā. Grēka rezultāts ir nāve. Grēcīgā daba ir kaislības, aiz katrām no tām stāv savi gari un dēmoni, mēs tiem pakļaujamies, mēs uzskatām, ka mums ir viss skaidrs un acīmredzams, bet neredzam vislaik kļūdainumu un nepiepildītos sapņus, maldīgos pieņēmumus. Mums šķiet, ka dzīvojam mūžīgi, bet nomirt varam pat rīt. Un tad, kas saigaidīs mūs tur?
    “Посмотрим, чем оно живет всю доступную нашему человеческому взору историю? Какими целями? Конечно же, оно хочет построить Царство Божие на земле, создать рай. Одни с помощью Бога. И в этом случае Он рассматривается не более как средство к благу на земле, но не как высшая цель жизни. Другие – вообще без Бога. Но важно другое. Все понимают, что невозможно это Царство на земле без таких элементарных вещей, как: мир, справедливость, любовь (само собой понятно, какой может быть рай, где идет война, царит несправедливость, злоба и т.д.?), если хотите, уважение к друг другу, снизойдем и до этого. То есть все прекрасно понимают, что без таких основополагающих нравственных ценностей, без их осуществления невозможно достичь никакого благоденствия на земле. Всем понятно? Всем. А что делает человечество всю историю? Что делаем? Эрих Фромм хорошо сказал: “История человечества написана кровью. Это история никогда не прекращающегося насилия”. Точно.

    Историки, особенно военные, могли бы, думаю, прекрасно проиллюстрировать нам, чем наполнена вся история человечества: войны, кровопролития, насилия, жестокости. Двадцатый век – по идее, век высшего гуманизма. И он показал этот верх “совершенства”, превзойдя пролитой кровью все предыдущие века человечества вместе взятые. Если бы наши предки смогли посмотреть на то, что произошло в двадцатом веке, они содрогнулись бы от масштабов жестокости, несправедливости, обмана. Какой-то непостижимый парадокс заключается в том, что человечество по мере развития своей истории делает все точно наоборот основной своей идее, цели и мысли, к которой изначала были направлены все его усилия. Я задаю риторический вопрос: “Может ли вести себя так умное существо?” История просто издевается над нами, иронизирует: “Человечество, поистине, умно и здраво. Оно не душевнобольное, нет, нет. Оно просто творит немножко больше и чуть-чуть хуже, чем это делают в сумасшедших домах”. Увы, это факт, от которого никуда не уйти. И он показывает, что не отдельные единицы в человечестве заблуждаются, нет и нет (к сожалению, только единицы не заблуждаются), а это какое-то парадоксальное всечеловеческое свойство. Если посмотрим теперь на отдельного человека, точнее, если у человека хватит нравственных сил “к себе оборотиться”, на себя посмотреть, то он увидит картину не менее впечатляющую. Апостол Павел точно ее охарактеризовал: “Бедный я человек, делаю не то доброе, что хочу, а то злое, что ненавижу”. И действительно, каждый, кто хотя немного обратит внимание на то, что происходит в его душе, соприкоснется с самим собой, то не может не увидеть, насколько он духовно болен, насколько подвержен действию различных страстей, порабощен им. Бессмысленно спрашивать: “Зачем ты, бедный человек, объедаешься, опиваешься, лжешь, завидуешь, блудишь и т. д.? Ты же этим убиваешь самого себя, разрушаешь семью, калечишь своих детей, отравляешь всю атмосферу вокруг себя. Зачем бьешь себя, режешь, колешь, зачем губишь свои нервы, психику, само тело? Ты понимаешь, что это губительно для тебя?” Да, понимаю, но не могу этого не делать. Василий Великий как-то воскликнул: “И не зарождалось в душах человеческих более пагубной страсти, нежели зависть”. И, как правило, человек, страдая, не может справиться с собой. Здесь, в глубине своей души каждый разумный человек постигает то, о чем говорит христианство: “Делаю не то доброе, что хочу, а то злое, что ненавижу”. Это здоровье или болезнь?!

    В то же время для сравнения посмотрите, как может меняться человек при правильной христианской жизни. Те, которые очистились от страстей, приобрели смирение, “стяжали, – по слову преподобного Серафима Саровского, – Духа Святого”, приходили к любопытнейшему с психологической точки зрения состоянию: они начинали видеть себя худшими всех. Пимен Великий говорил: “Поверьте, братие, куда будет ввержен сатана, туда буду ввержен я”; Сисой Великий умирал, и лицо его просветилось, как солнце, так что на него невозможно было смотреть, а он умолял Бога дать ему еще немного времени на покаяние. Что это? Лицемерие какое-то, смиренничание? Да избавит Бог. Они, даже в мыслях боялись согрешить, потому говорили от всей своей души, говорили то, что действительно переживали. Мы же этого совсем не чувствуем. Я переполнен всякой грязью, а вижу и чувствую себя очень хорошим человеком. Я хороший человек! Но если что-то и сделаю плохо, то кто без греха, другие не лучше меня, да и виноват не столько я, сколько другой, другая, другие. Мы не видим души своей и потому столь хороши в своих глазах. Как разительно отличается духовное зрение человека святого от нашего!”
    http://azbyka.ru/religii/3g1-all.shtml

  • Es tiešām izlasīju visu, bet patosu nesapratu- vai hernhūtieši tiek uzskatīti par ķeceriem? Un kas attiecas uz Rērihiem, tad man pirmām kārtām viņi saistās ar vizuālo mākslu, un vienmēr cienu cilvēkus, kas savus priekšstatus dodas pārbaudīt praksē,šajā gadījumā tā bija Indija un Tibeta.
    Neredzu tajā netikumību. Bet Krievijai jau Pēteris Pirmais arī ir Antikrists?

  • Aleksandram (pēc dīvainas ? sakritības Šavla Amonašvilli ir Aleksandrovičs): ja mēs reālā nesteidzīgā sarunā salīdzinātu savas pozīcijas, tad visticamāk, ka Tu būtu pārsteigts, ka mana un Tava pozīcija ir, iespējams, gandrīz identiska; par saitēm un pozīcijas paušanu paldies.
    ———–
    tikai viena nianse: vai Tev IR gadījies sastapties ar cilvēkiem, kas nav pazīstami ar daudzajiem pareizajiem rakstiem par Rakstiem un pat ar pašiem Rakstiem , bet izsakās/darbojas pareizi un kontekstam atbilstoši kā TE un TAGAD svētos rakstus rakstīdami; vai saziņa ar Neapšaubāmu Diženumu vienmēr ir vajadzīgi kruķi?;
    ———
    katrs cilvēks spēj iet PATS -. tā tad arī bija tā vēsts, tīri lokali galvenokārt Vidzemē izplatījusies vēsts – Dievišķa dzirksts, kas te radīja hernhūtisma vilni un lika tam savīties ar pareizticības vilni tā, ka šodien jau tie savā būtībā vairs nav strikti nodalāmi; katolicisms pirms hernhūtisma
    (arī pareizticība, kas no rietumu katolicisma sava būtība atšķirās tikai ar to, ka savā būtībā nav sapinusies ar varu, bet no otras puses dažreiz rīcības vietā izvēlējusies pamācīšanu un malā stāvēšanu ….)
    un pēc tā ziedulaikiem ir gandrīz vai divas dažādas lietas. Kristietība ir dzīva un tā attīstās. Savā būtībā citādi domājošie
    ( var teikt pat ķeceri <- herētiķi)
    ir būtisks kristietības institūts, kas nodrošina kristietības atbilstību Garam jebkurā laikmetā

  • vai saziņā ar Neapšaubāmu Diženumu vienmēr ir vajadzīgi kruķi?

  • meklē Neapšaubāmu Diženumu brāļu draudžu praksē

  • Meklēt Neapšaubāmu Diženumu nu varēs arī šodien Jumavā atvērtajā Kena Vilbera 1995.g. sarakstītajā grāmatā “Īsa visaptveroša vēsture”, kas “konsekventi ved dziļā autentiskā garīgumā”.Par to šodien pl. 11-os Radio 1 runāja Juris Rubenis un Pēteris Kļava.
    Man kādu laiku pietiks ar atziņu, ko iekopēju citviet:
    “Mp., cilvēka sūtības piepildījumam ir divi pīlāri: SAPRATNE un GRIBASSPĒKS.
    Jeb vienkāršāk:
    Esi labiņš, cik vien vari!
    Esi čakliņš, cik vien vari!
    Un būsi laimīgs!”

  • Atklāsmes 22:14-15
    14 Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā.
    15 Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.
    —–
    TAGAD visā ir viss, visur ir viss – kāds atrod, kāds ne

  • Māci mani, māmuliņa
    Visādam darbiņam,
    Izmācīj`si darbiņam-
    Māci gudru padomiņu!

    Paldies saku māmiņai
    Par to labu lolojumu;
    Nav devusi dižu miegu,
    Ne ar` dzedru valodiņu!

    Ne sunīša es nespēru,
    Ne guntiņas pagalītes;
    I sunītis Dieva laists
    I uguns pagalīte.

    Dēli, meitas, jaunavītes,
    Klausait tēvu, māmulīti!
    Neiet labi tai sētā,
    Kur vecākus neklausīja.

    Es nesmēju nabagam,
    Ne vecam cilvēkam;
    Es nebiju sav`mūžiņu
    Ar rociņu apraudzījis.

  • Pusgadu vismaz kādas ducis cilvēku diskutēja.
    Ko konstatēja?
    Ka vajadzība ir, problēma ir – jāstrādā.
    (Priekš sevis un izpētes grupas izvētīju no kopvākuma uz sešdesmit četrām A4 formāta lapām 233 000 zīmes, manuprāt būtisko, kas prasās pēc pārrakstīšanas un sistematizēšanas. Strādāšu vai strādāsim. Būs jauni rezultāti un pieredze)
    Mana skatījumā vērtīgais, kas te iezīmējas ir tas, kas faktiski daudziem jau sen bijis zināms:
    1. Neviens neapstrīdēs, ka bērni ir jāaudzina un jāizglīto. Kāds var uzskatīt, ka viņa bērnu audzināšana ir tikai viņa lieta un atbildība. Daudzi uzskata, ka bērnam jāaug pašam. Šie pēdējie divi teikumi ABI ir patiesība. Tikai jāatceras – bez bērna un pieaugušā ir vēl KĀDS. Iznāk dabiska triāde, kurai ir līdzība ar kristiešu Dievu Dēlu, Dievu Tēvu un Dievu Svēto Garu. Šo triādi vieno viena forma, viens kopsaucējs un tas ir
    2. VĀRDS= ES+SE Mēs katrs esam vārds un katra lieta ir vārds un tas kopā veido VĀRDU.

    Viena no centrālajām tēmām šai diskusijā vai pusgadu garajā konferencē ir 1. bauslis – Tev Būs ……
    vienu Dievu turēt. To var saprast slēgti un atvērti. Slēgti turēt Vārdu nozīmēs apgalvot, ka viss jau izzināts, viss jau pateikts, atslēgas visām durvīm jau ir, jau ir atslēgas vēl būvēt nesāktu māju durvīm. Tas neizklausās pēc patiesības. Atvērti turēt Vārdu nozīmēs bez vajadzības nepostīt, nemācīt cilvēkam, kas dara vai pat dara pareizi kā pareizi darīt. Atvērti turēt vārdu nozīmēs turēt svētu klēti, noglabāt izvētīto, lietot klēts saturu un to nemitīgi papildināt. Atvērti turēt vārdu nozīmēs atzīt, ka nepieciešama Patiesības daļa mums jau ir, bet ka visa Patiesība vēl nav ienākusies un sējums kopjams un nākamā raža ienākas un tā būs jāsaņem. Nedēļas ražu mēs saņemam sestdienā, kas ir pēdējā nedēļas diena un jauno nedēļu mēs sākam svētdienā, kas ir jaunās nedēļas sēšanas diena. Tam seko piecas darbadienas. Brīviem cilvēkiem tāds nedēļas ritums ir pietiekams. Vergiem un algādžiem var pietikt ar vienu atpūtas un jauntapšanas dienu.

    Un viens veids kā turēt Vārdu daudziem ir un var būt kristietība. Par kristietības vērtību var uzskatīt stabilu ierašu vismaz ik nedēļu vai pat katru dienu kādu īsāku vai garāku brīdi obligāti veltīt atskatam uz paša, tautas un cilvēces gājumu un palūkošanos nākotnē. Kristietis/kristieši/katrs domājošs atbildīgs cilvēks to var saukt par grēku nožēlošanu/noietā kritisku izsvēršanu un lūgšanu/ieskatīšanos nākotnē/priekšā esošā ceļa vērošanu. Var saukt kā grib, būtība no tā nemainās. Būtiska, laikam, tomēr ir šo brīžu domāšanas kvalitāte/formāts, domāšanas vide – vai regulārajos šķirošanas un izšķiršanās brīžos cilvēks ir pilnīgi viens un pilnīgi brīvs no visa vai arī viņš šo brīvību vairo kopā ar draudzi (tas ir vēl vismaz kādu sev tuvu cilvēku) un vai šī draudze pieaicina sev palīgā Kādu (lai būtu Jēzus). Un atkal mēs nonākam pie monādes (es pats un tikai es pats) vai triādes (es, cits, Gars). Es esmu pārliecināts, ka parasti viens nav ne īsts darītājs, ne karotājs. Tāpat esmu pārliecināts, ka ik brīdi “kāds no trim” runā, bet pārējie klausās. Tātad esmu pārliecināts, ka cilvēks nekad nav viens. Tad iznāk, ka cilvēka nemirstības=turpināšanās atslēga ir mācīties un darboties kopā ar …

    Un te, it kā pēkšņi un pavisam negaidīti mēs nonākam pie tā, kas cilvēku padara par cilvēku – dzīvesziņas un skolas. Parasti ar to saprot reliģiju un zinātni, sakrālas ēkas un izglītības iestāžu mājas, īpašās grāmatas– Svētos rakstus un Zināšanu kvintesences un vienas un otras lietas priesterus. Bet tie jau ir tikai nepieciešamas būtības uzslāņojumi. Skola ir cilvēks, kas pareizi māca par pareizo ikdienā, Priesteris ir cilvēks, kas pareizi māca par pareizo mūžīgajā. Abi māca praktiski nepieciešamas lietas, kas ir objektīvas un ir vai nu grūti pārbaudāmas vai pat zinātnes nozīmē nepārbaudāmas=subjektīvas, bet objektīvi pastāvošas. Uzprasās likt vienādības vai vismaz līdzības zīmes tur, kur to parasti nedara dzīvesziņa=reliģija. Uzprasās uzdot jautājumu vai dzīvesziņa ir nepieciešama? Ja jautājums uzdots Kādam, tad dabiskā un vienīgā iespējamā atbilde ir – Jā, dzīvesziņa ne tikai ir nepieciešama, bet vienmēr ir Katram. Tad dabiski jautāt vai ir kādā vislabākā dzīvesziņa? Vai ikdienas dzirdu ka tāda esot. Es tam nepiekrītu. Es zinu un katrs var uzzināt, ka pasaulē ir vismaz ap 2000 reliģiju=dzīvesziņu. Es zinu un katrs var uzzināt – iespējams, vispareizākajai dzīvesziņai – kristietībai ir vismaz ap 2000 paveidu. Kā kaut kas tāds iespējams, vai tas var būt?

    Nu tā tas vienkārši ir. Izmantosim līdzību. Pārvietošanās ar automašīnu – kristietība, pārvietošanās ar “kaut ko citu” – cita reliģija, pārvietošanās ar zirgu – pagānisms, iešana kājām – ateisms. Katram šim pārvietošanās veidam tātad piederas gan pārvietošanās līdzekļa tehniskā dokumentācija, gan lietošanas noteikumi un satiksmes noteikumi. Katrā gadījumā to var nosaukt par Veco derību un Jauno derību. Vai ir konflikts starp šiem Rakstiem?, Vai šos rakstus ir iespējams apvienot? Vai izmantojot praktiski automašīnu ir PIEĻAUJAMA zirga tehniskās dokumentācijas un lietošanas instrukcijas izmantošana – NĒ, NĒ, NĒ.

    Un ja TAGAD paskatāmies uz dzīvesziņas=reliģijas projekciju “darbdienā”, kas tad faktiski ir Tikumība?
    Vai te atkal nenonākam atkal pie tās pašas spriedumu ķēdītes

    Paskatāmies vēl “materiālistiskāk”. Ņemam dzīvesziņas projekciju praktiskajā darbībā. Nonākam pie DAŽĀDĀM uz lokālo reālo dzīvesziņu būvētām EKONOMIKĀM. Ja kādreiz kaut kur ir bijusi labi funkcionējoša ekonomika ar pietiekami kodolīgiem un skaidriem likumiem, tad tajā pašā vietā pēc kāda laika “tas vairs vienkārši nestrādās”. Nu bet tad jau vainīga nav “vecā teorija”, bet “jaunās galvas”, kas uz veca klepera uzsēdušās tā vietā, lai brauktu ar automašīnu. Tiesa, ja esam nonākuši purvā, tad būs dabiski pārsēsties no automašīnas uz zirgu vai, varbūt, labāk iet kājām. Kas zin?

    Apsveicu, atnācām. Izrādās ir nepieciešami dzīvesziņas/izglītības un vieduma/reliģijas ceļveži.
    Citādi “ne to” jūgsim un “ne tā” brauksim.

    Kā atrisināt situāciju? Vai ir iespējams, ka Kāds atnāks “ no kaut kurienes” un pateiks “kā tad nu būt”? – Nē
    Valsts burās sāks pūst ceļavējš, ja vismaz vienā tās “ciemā” “atradīsies” vismaz viens vai daži “pasaules augstajās skolās mācīto”, “Svētā Gara iedvesmu saņēmušie”, kas, “svešos mokasīnos staigājuši”, pratīs iemācīt staigāt “purva ļaudis” (tā esot latviešu vai latu vārda sākotnējā jēga) tiem piederīgajās vīzēs staigāt vai arī iemācīs ceļus, pa kuriem mašīnās braukāt būvēt. Lai mācītu un mācītos būs vajadzīga “ciema skola visiem”. Un šīs Skolas būtiskas detaļas, plāna aprises ir saskatāmas Brāļu draudžu pieredzē.

    Vai iespējams kāds cits redzējums? Visticamāk – Jā. Man gan pagaidām pietiek ar šo vienu iespējamo ceļu.

  • Es joprojām mudinu turēt Vārdu atvērti.
    Turot Vārdu atvērti ir jāuzmanās no tā, lai nepazaudētu savu būtību …

  • ofline

  • http://www.vissnotiek.lv/kalna-skola-hernhutiesi/
    Hernhūtiešu jeb Brāļu draudžu kustība ir latviešu pirmā Atmoda. XVII gadsimtā hernhūtieši latviešu zemniekus izrāva no posta, depresijas un dzeršanas netikuma. Brāļu draudzes bija aizsākums latviešu izglītībai, turībai, Dziesmu svētku tradīcijai, Latvijas valstiskumam. Vai līdzīgu misiju varētu paveikt arī Latvijas atjaunotā Brāļu draudžu kustība?

    „Viss notiek” viesojās Madonas novada Barkavas pagastā, Kristiāna Dāvida pamatskolā, kur uz sarunu aicinājām Jutu Strazdiņu, kas ir Kristiāna Dāvida pamatskolas vēstures skolotāja un dvēseļu dziedinātāja. Viņa pastāstīja par Brāļu Draudžu pirmsākumiem Latvijā, un par to kā attīstījusies ideja par šādas vispārizglītojošas skolas ieviešanu.
    —————
    http://easyget.lv/kultura/read/6334/
    (laicigs, mazliet rezervets skatijums)
    Brāļu draudzes Vidzemē
    Jānis Šiliņš, 03.04.2008. 16:05
    Meklējot latviešu nācijas pirmssākumus, gribot vai negribot nākas apstāties pie kādas nepelnīti piemirstas reliģiskas kustības, kura 18.gadsimtā iekaroja vidzemnieku prātus un sirdis. Hernhūtiešu jeb brāļu draudžu atstātās pēdas šodien šķiet stipri vien pabalējušas, bet viņu nozīmi latviešu nācijas saliedēšanā un attīstībā nedrīkst novērtēt par zemu.

  • http://www.lnb.lv/lv/bibliotekariem/konferencu-materiali/20051123/GvidoStraube.pdf/
    Un ļoti reti dzirdēsim, ka Latvijas valstiskuma idejas saknes būtu jāmeklē pusotru gadsimtu pirms 1905.gada revolūcijas pie tiem pašiem brāļu draudzes pārstāvjiem. Šajā sakarā parasti tiek piesaukta gan nacionālā atmoda 19.gadsimta otrajā pusē ciešā kopsakarībā ar jaunlatviešiem, tomēr īsti šī shēma, kas pamatā pārņemta no Rietumeiropas, nedod pārliecinošu atbildi un Latvijas vēsturei nav īsti ērti šajā Prokrusta gultā. Acīmredzot jāņem vērā divas specifiskas iezīmes mūsu nācijas veidošanās procesa modelēšanā, un proti – jārespektē tas, ka latvieši, līdzīgi poļiem, igauņiem, ukraiņiem, somiem un īriem veidoja tā sauktās „nepilnvērtīgās” jeb nedominantās etniskās grupas, kurām, kā norāda Vācijā dzīvojošā latviešu izcelsmes vēsturniece Kristīne Volfarte, „pirmkārt, … nebija savas nepārtrauktas politiskās suverenitātes, otrkārt, daļai no tām nebija pilnīgas sociālās struktūras – tām trūka savas etniski identiskas elites, treškārt, tām nebija nepārtrauktas rakstiskās kultūras tradīcijas.”1 Paralēli šim apstāklim vērā būtu jāņem arī cits moments, un proti – vēsturnieki atsevišķos gadījumos runā arī par „aizkavējušos nāciju”.2 Pamatā šis termins ir konstruēts Vācijai, tomēr samērā atbilstošs ir arī Latvijas gadījumam, jo atsevišķas norises ir diezgan līdzīgas un process ir patiešām samērā vēls – nacionālā atmoda notiek tad, kad citur tā jau ir vēsture. Pilnībā respektējot šīs abas atziņas, nepieciešams tomēr meklēt vēl, jo kā norādīts jau pieminētajā Volfartes darbā, „Nedominanto etnisko grupu veidošanās par modernām nācijām iesākās tad, kad neliela patriotu grupa (pasvītrojums mans – G.S.) savu etniju sāka dēvēt par nāciju un par savas darbības mērķi pasludināja to trūkumu likvidēšanu, kuri viņu nacionālai grupai piemita salīdzinājumā ar pilnībā attīstītajām nācijām.”

  • Hm … padomāsim
    kā mums PĒC BŪTĪBAS iet ar 1. bausli

    Es esmu Dievs, tavs Kungs (Debesu un Zemes Radītājs), tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

    Jautājumi dvēseles izlūkošanai:
    1.Vai tiešām savā dzīvē nemīli nevienu un neko vairāk kā Dievu?
    2.Vai nav kas tāds, kam klausi un ko godā, un uz ko paļaujies vairāk nekā Dievu?(zinātni, mākslu, talantu, pieredzi, naudu, mantu, stāvokli, darbu)
    3.Vai tu nebīsties no kāda vairāk kā no Dieva?(cilvēkiem, varām, slimībām, trūkuma, neveiksmēm, radiem, vecuma, nāves)
    4.Vai tu tici Dievam, Dieva vārdam un baznīcas mācībai?
    5.Vai nemētājies kā jūras viļņi savās šaubās? Kādas ir, ja ir, tavas šaubas? (To svarīgi noskaidrot, lai zinātu, kā palīdzēt šaubās?)
    6.Vai neciet no šaubu uzbrukumiem ticības pamatpatiesībām(kredo u.c.)?
    7.Vai neesi pielaidis neticību kādā Dieva nodomā?
    8.Vai neesi izvairījies no kāda pienākuma draudzē vai tuvākā priekšā?
    9.Vai ticībā neciet no nejūtīgas, apcietinātas sirds? Noskaidro iemeslu tam.
    10.Vai neesi bijis bezdievīgs, piedalījies ateisma propagandā?
    11.Vai neesi sludinājis vai izplatījis maldu mācības?
    12.Vai neesi atkāpies no ticības un atgriezies pie pasaulīga cilvēka dzīvesveida?
    13.Vai neesi radījis nesaskaņas ticīgajos, draudzē vai baznīcā ar maldiem, tukšām un melīgām runām, strīdiem?
    14.Veesi nodevies neticībai, ka Dievs tev nevar piedot kādu smagu grēku?
    15.Vai neciet no vienaldzības ticībā?
    16.Vai tici Debesu spēku pastāvēšanai (svēto eņģeļu un kritušo eņģeļu iespaidam uz cilvēku)?
    17.Vai nebīsties no velna vairāk kā no Dieva?
    18.Vai neesi vērsies pie burvjiem, zīlniekiem, vārdotājiem, ekstrasensiem un citiem?
    19.Vai neesi ar viņu palīdzību mēģinājis bēgt no slimībām un nelaimēm?
    20.Vai pats neesi darbojies ar maģiju vai aizrāvies ar kādām iespējām, tev piemītošām spējām, nenoskaidrojot, vai tas ir no Dieva?
    21.Vai neesi māņticīgs?(nelaimīgās dienas, dažādas zīmes – melni kaķi u.t.t.)
    22.Vai nenēsā amuletus?
    23.Vai nepiedalies kādos svešos reliģiskos rituālos vai Dieva zaimojošās izdarībās kopīgi ar citiem?
    24.Vai neizmanto Bībeli zīlēšanai?
    25.Vai neesi slinks uz lūgšanu?
    26.Vai neesi vainojams nepateicībā Dievam?
    27.Vai neesi kautrējies pastāvēt par Dieva vārdu un svētumu apsmējēju un zaimotāju priekšā?

    Cik mūsu starpā šobrīd ir tādu cilvēku, kas sev uzdod šos vai ŠĀDUS jautājumus PĒC BŪTĪBAS?
    ———–
    Vai tikai neiznāk, ka diezgan maz.
    JA tas ir TĀ
    TAD ….
    nu kādi te var būt jautājumi?

  • Kam mēs ticam? Kam novēlam ticēt saviem bērniem?
    1. septembris ir tuvu

    ???
    http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/344796-tiesibsargs_bibeles_macibas_ieviesanu_uzskata_par_diskriminejosu/comments/page/1

    iebilde Olgai ( nezkāpēc ienāca prātā Puškina Jevgeņijs Oņegins)

    sabiedrība kļūst nereliģioza, ētika vēl inerces pēc kādu laiku darbojas

    Šķiet, ka esam sasnieguši to stadiju, kad šī inerce jau beigusies. Tāpēc ētika vietā valda morālais relatīvisms.

    Ja katram sava patiesība (kā to sludina liberālisms un postmodernisms), tad arī katram sava ētika – tātad morālā patvaļa.
    Tāpēc tautas sargā savas morālās tradīcijas un savu reliģiju, reliģisko pamatojumu morālei.
    Iecietība pret citiem ir vajadzīga, bet ne uz tradīcījas SAGRAUŠANAS rēķina!

    kristietības tas ir apvienots: cieņa pret IKVIENU cilvēku, kas tomēr noenkurota Dievā!

    Jas tas pazūd un viss ir vienlaga – tad ko gribu to daru! Ar likumu un policiju tad grūti apturēt degradāciju!

    No šejienes – visas parējās problēmas sabiedrībā: sākot ar atkarībām un beidzot ar perversijām

    Nē » hrv0301 2010. g. 4. septembrī, 07:05

    Tieši AR Bībelē slavināto Dievu viņi izaug par slepkavām un varmākām, jo gandrīz katrā rindiņā tur par tādām slepkavībām ir rakstīts….:( Liela daļa pasaules nelaimju un karu ir izdomāto ticību dēļ.
    Neizaug tad, ja turas pie selnlatviešu gudrībām, kaut vai tautasdziesmām -
    Laba mana māmulīte,
    Labi mani mācījusi;
    Ne sunīša kājām spert,
    Ne guntiņas pagalītes.

    Olga 2010. g. 4. septembrī, 00:20

    Citam vajag meditēt, citam – skaitīt lūgšanas, bet cits gūst mieru dabā. Tikai nevajag nevienam kaut ko uzspiest ar varu un piekārt kaut kādas birkas – ticīgais, ateists, pagāns, grēcinieks. Ļaujiet taču cilvēkam būt vienkārši cilvēkam un dzīvot labam, apzinīgam, pieklājīgam, līdzjūtīgam nevis dēļ bailēm no Dieva soda vai vēlmes kļūt nemirstīgam pēc nāves, bet gan aiz paša pārliecības, ka tādam jābūt.

    kristietība+latviska 2010. g. 3. septembrī, 21:17

    Tautas apziņā kristietība – tāda kāda tā ir patiesībā – Bībeliskā, nevardarbīgā un līdzcietīgā – ir cieši iesakņojusies! Tur neko nevar darīt!

    Un to tautas dziesmas labi pierāda!

    šo labo savienību starp folkloru un kristietību nevajag škeltnieciski un sektantiski šķirt!

    Tas nav izdevīgi latviešu tautai!

    Mūsu tautas garīgā pieredze ir gan Baznīcas traīcijās, gan tautas dziesmās:

    Vai, dieniņa, man’ dieniņa,
    Tu atnāci nezinama!
    Nu iet mana dvēselite
    Jēzus Kristus rociņâ.
    27591-0
    Pūt, eņģeli, vara strumpi,
    Lai skan visa pasaulite:
    Nu iet mana dvēselite
    Jēzus Kristus rociņâ.
    27611-0
    Ziemas svētki, liela diena,
    Tie Dievami dārgi laiki:
    Ziemas svētkôs Jēzus dzima,
    Lielu dienu pakrustija.
    33294-0

    Nu » kristietība+latviska 2010. g. 4. septembrī, 07:14

    Ja „Dainu skapī” atrodas 268 815 lapiņas un uz katras no tām pierakstīts pa četrām līdz astoņām tautas dziesmas rindām… tad divas tautasdziesmas, kurās ielikts vārds Jēzus Kristus ir mazāk par tūkštošdaļu piliena okeānā…;)
    Latviskais Dievs, kas ir visās pārējās tautasdziesmās, nekādi nav saistīts ar kristīgo baznīcu.
    Ieteikt (1) Ziņot redakcijai
    Pēterups » Nu 2010. g. 14. septembrī, 16:34

    Nu nu … tur tik daudz kristīgu elementu, ka nu tikai. Ne tik viena pieminēšana. Vajaga palasīt. Un lūdzu neaizmirstiet, ka pirmie par tautas dziesmu vākšanu sāka domāt (un arī vāca) mācītāji. Ja tas tā nebūtu, tad visdrīzāk mums šo tautas dziesmu nemaz nebūtu. Tā lūk.

    kristīgā ekoloģija 2010. g. 3. septembrī, 19:46

    Viens no tematiem Bībeles mācībā – kā izturēties 1) pret citiem un kā 2) pret dabu!
    Uzdevums, kas jārisina mūsdienu civilizācijai: – kā atrast motivāciju NESAVTĪBAI!

    Ko derētu zināt jauniešiem no KRISTIETĪBAS VĒSTURES kā kontraversiju liberālismam un patērētāj sabiedrības dzīves stilam, kas ir cēlonis ekoloģiskajai krīzei!
    Lūk, vidusalaiku askēta un mūka Asīzes Franciska “Miera lūgšana”, kas izsaka kristīgās ētikas būtību un ko vēlāk variējuši daudzi rakstnieki, arī mūsu Rainis (dodu saīsināti):
    “Radi no manis Kungs miera darbarīku,
    lai es nestu saticību, ku sāpīgi dara pāri,
    lai es pārplūstu ilgās dot, bet ne ņemt,
    lai ilgotos ne tik daudz būt mīlētam, cik mīlēt
    ne tik daudz būt saprastam cik saprast citus,
    jo rodi sevi – tikai tad, kad atdodi sevi nomirstot sev – dzimsti mūžīgajai dzīvībai”

    Vienkāršs dzejolis ir laba lieta arī, bet šis dzejolis un pati Franciska dzīve iedvesmoja cilvēkus uz nesavtīgi ziedošanos saviem tuvākajiem.
    Francisks iekopa pirmos leporozorijus un nebaidījās tajos strādāt.
    Daudzi kristieši un pat citu ticību pārstāvji smēlušies viņa dzīves piemērā spēku un piemēru savai darbībai..

    Otrs motīvs: dabas mīlestība, ekoloģiskais motīvs, kas izpužas Franciska dziesmā par Sauli”

    “Slavēts esi Tu, Kungs, ar visu radību savu,
    bet jo sevišķi ar mūsu kundzi, māsu Sauli,
    kas atnes mums dienu un apgaismo mūs pašus,
    un ir tik mirdzoša un skaista, un tās spožums ir attēls Tavs, Tu Visaugstais!
    Slavēts esi Tu, Kungs, par mēnesi – brāli un māsām zvaigznēm,
    kuras pie debesīm radījis esi, tik skaidras, krāšņas un cēlas. …
    Slavēts esi Tu Kungs par brāli ūdeni, kas ir tik derīgs, pazemīgs, jauks un šķīsts.
    Slavēts esi Tu, Kungs, par māsu uguni, ar ko Tu mums apgaismo nakti,
    un tā ir tiks skaista un līksma, tik spēcīga, stipra!
    Slavēts esi Tu, Kungs, par mūsu māsu zemes māti, kas mūs baro un uztur
    un dod mums visādus augļus, krāsainas puķes un zāles! …
    Slavēts esi Tu, Kungs, par visiem, kas piedod aiz mīlestības uz Tevi
    un slimības pacieš un bēdas. Svētīgi tie, kas uztur mieru,
    Jo Tu Visaugstais, tos vainagosi!”

    Lūk divi motīvi: 1) tuvākā mīlestība (kuras dēļ spējam atteikties no sevis – sava labuma, savām iegribām) un 2) dabas, (kurā atspoguļojas Dieva godība) mīlestība, – ko varam mācīties no viduslaiku mūka!

    Vai tas ir kas slikts, ja par to uzzina bērni?

    =>????
    Pēterups 2010. g. 14. septembrī, 16:28

    Interesanta ir tiesībsarga nostāja. Kad runa ir par kristīgās ticības un Bībeles mācīšanu, tad viņš atminās par budistiem un musulmaņiem, kā arī brīvību izvēlēties. Pēc šīs loģikas skolās, kuras vēlas mācīt latviešu tautas dejas un kordiedāšanu, tad vajadzētu arī dot iespēju dziedāt čistuškas un krievu nacionālās dejas. Jā arī čigānu dejas un dziesmas. Ja nu multikulturāla sabiedrība, tad pēc visiem parametriem! Nu un ja runa ir par personas (skolnieka, vecāku) brīvību izvēlēties ko un kā mācīties, tad varētu atteikties no vairākiem priekšmetiem. Varētu atteikties no literatūras un ģeometrijas… Bez tā taču var iztikt. Arī no anatomijas un fizikas lielas jēgas nav – var dzīvot.
    Ja nu brīvību, tad pēc pilnas programmas. Izskaudīsim jelkādu arī tā saucamo pozitīvo diskrimināciju.

    ————
    domāsim par būtisko, svarīgāko

  • http://www.labsserviss.lv/index.php?id=12657
    16:45-17:30 Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! Pakalpojumu pārdzimšana jaunā kvalitātē
    Inese Apse-Apsīte, COCO | brandplay

    1.bauslis. Nav tāda jēdziena kā mērķauditorija. Tās vietā ir dzimusi personība.
    2. bauslis. Neviens neko nepārdod, neviens neko nepērk. Lai dzīvo maiņas darījumi!
    3. bauslis. Izvēle vairs nenotiek veikalā. Tā dzimst tramvajā.
    4. bauslis. Viens partneris vairs nav modē. Lai dzīvo lomu spēle!
    5. bauslis. Neskati vīru pēc cepures. Skaties viņu kailu internetā.
    6. bauslis. Rases tīrība noved pie incesta. Zīmoli ik pa laikam ir jāatšķaida.
    7. bauslis. Pārdevēji ir izzuduši. Lai dzīvo zīmolnesēji!

    Inese Apse – Apsīte ir zīmolvedības konsultante, kura savu pieredzi veidojusi, strādājot ar tādiem zīmoliem kā Stendera ziepju fabrika, Emīla Gustava šokolāde, MÁDARA un citiem. Šobrīd Apse – Apsīte darbojas kā zīmolvedības konsultante sabiedrisko attiecību uzņēmumā MRS grupa un pašas COCO | brandplay, kas rada dzīvus, elpojošus zīmolus. Viņas aizraušanās ir rakstniecība un publicistika – pēdējais šīs apsēstības auglis ir projekts melnzeme.com un žurnāla 21. Gs lappuses.

    ————
    Inese ir visumā jauks cilvēks
    Varbūt viņa PAT varētu būt Latvijas prezidente
    http://blog.intelektam.lv/#question_33
    Paskatoties uz Inesi “dzīvajā”šķita, ka viņai nav problēmu ar Baznīcas 1. bausli, pat, ja viņa par to vispār nezina
    ————
    Vai varētu būt pieņemams 1. baušļa formulējums:
    Esi bijīgs pret Dzīvību?

  • http://www.labsserviss.lv/index.php?id=12657
    16:45-17:30 Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! Pakalpojumu pārdzimšana jaunā kvalitātē
    Inese Apse-Apsīte, COCO

    1.bauslis. Nav tāda jēdziena kā mērķauditorija. Tās vietā ir dzimusi personība.
    2. bauslis. Neviens neko nepārdod, neviens neko nepērk. Lai dzīvo maiņas darījumi!
    3. bauslis. Izvēle vairs nenotiek veikalā. Tā dzimst tramvajā.
    4. bauslis. Viens partneris vairs nav modē. Lai dzīvo lomu spēle!
    5. bauslis. Neskati vīru pēc cepures. Skaties viņu kailu internetā.
    6. bauslis. Rases tīrība noved pie incesta. Zīmoli ik pa laikam ir jāatšķaida.
    7. bauslis. Pārdevēji ir izzuduši. Lai dzīvo zīmolnesēji!

    Inese Apse – Apsīte ir zīmolvedības konsultante, kura savu pieredzi veidojusi, strādājot ar tādiem zīmoliem kā Stendera ziepju fabrika, Emīla Gustava šokolāde, MÁDARA un citiem. Šobrīd Apse – Apsīte darbojas kā zīmolvedības konsultante sabiedrisko attiecību uzņēmumā MRS grupa un pašas COCO | brandplay, kas rada dzīvus, elpojošus zīmolus. Viņas aizraušanās ir rakstniecība un publicistika – pēdējais šīs apsēstības auglis ir projekts melnzeme.com un žurnāla 21. Gs lappuses.

    ————
    Inese ir visumā jauks cilvēks
    Varbūt viņa PAT varētu būt Latvijas prezidente
    http://blog.intelektam.lv/#question_33
    Paskatoties uz Inesi “dzīvajā”šķita, ka viņai nav problēmu ar Baznīcas 1. bausli, pat, ja viņa par to vispār nezina
    ————
    Vai varētu būt pieņemams 1. baušļa formulējums:
    Esi bijīgs pret Dzīvību?

  • Alberts Šveicers par to bija pārliecināts.

  • Vai, vai, Ivar!
    Nu nav tur nekādi pūkainie jēriņi tai tavā bībelē.
    Tā ir ļaunuma, cilvēknīšanas, perversiju un globālas dominēšanas mācība. Labi, ka tā netiek uzspiesta Latvijas skolās!

    Sk. piemēram šo rakstu

    Jahve – Lielais un Briesmīgais, un viņa izredzētā tauta

    Izraēļa (senebr. Tas, kurš cīnās ar Ēlu, Dievu-Radītāju) tautas dievs Jahve (senebr. Grāvējs) Adonajs (senebr. Vergu Kungs) par sevi jūdu-kristiešu svētajos rakstos -Vecajā Derībā:

    „Un kad nu tas Kungs, tavs dievs, tevi ievedīs tai zemē, ko viņš ar zvērestu ir apsolījis taviem tēviem – Ābrahamam, Izākam un Jēkabam, lai tev to dotu ar lielām un skaistām pilsētām, ko jūs neesat cēluši, un arī namus, kas pilni ar visādiem labumiem, kurus tu neesi sakrājis, un ar klintīs izcirstām ūdens tvertnēm, ko tu pats neesi izcirtis, un vīna kalnus un olīvu koku dārzus, ko tu neesi dēstījis, un kad tu ēdīsi un būsi paēdis – tad sargies, ka tu neaizmirsti to Kungu, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes, no kalpības nama. [...] Nesekojiet citiem dieviem no to dievību skaita, kas ir tām tautām, kādas mīt jūsu apkaimē. Jo tas Kungs, tavs dievs, kas mīt tavā vidū, ir stiprs un dusmīgs dievs, ka tā Kunga, tava dieva dusmas neiedegas pret tevi un neizdeldē tevi no zemes virsas.” (5. Mozus 5:10-12;14-15)

    „Un tas Kungs, tavs dievs, tomēr tos nodos tavā varā un tos satrieks ar lielu satriekšanu un ar lielām izbailēm viņu starpā, līdz viņš tos pilnīgi iznīcinās. Un arī viņu ķēniņus viņš nodos tavā rokā, lai tu viņu vārdus zem debess izdeldē; nevienam nebūs tavā priekšā pastāvēt, līdz tu tos nebūsi galīgi iznīcinājis.” (5 Mozus 7:23-24)

    „Un Tas Kungs sacīja Mozum: „Ņem visus tautas vadītājus un tos pakar tā Kunga dēļ ar seju pret sauli, lai tā Kunga dusmu kvēle pret Israēlu mitētos”. Tad Mozus sacīja Israēla soģiem: „Lieciet nonāvēt ikvienu no tiem vīriem, kas saistījušies ar [moābiešu dievu] Baālu Peoru!”” (4. Mozus 25:4-5)

    Mozus: „Bet tagad nokaujiet visus [midiāniešu] bērnus, kas ir vīriešu kārtas, un nokaujiet visas sievietes, kas ir vīru atzinušas un pie vīra gulējušas; bet ikvienu sieviešu kārtas bērnu un tās sievietes, kuras vēl vīru nav pazinušas, kuras nav gulējušas pie vīra, tās atstājiet sev dzīvas.” (4. Mozus 31:17-18)
    Turpinājums šeit:
    http://apslepta-vesture.blogiem.lv/2008/01/02/10814.html

  • Un te vēl nedaudz no bībeles “ētikas” pamatiem, kurus kristīgie fanātiķi grib iedabūt Latvijas skolās un skolnieku smadzenēs:

    Bet tautas, ko israēlieši apsolītajā zemē atradīs sev priekšā, iznicināmas bez žēlastības: “Bet kad Jahve, tavs Dievs, pilsētu nodos tavā rokā, tad visus vīriešus, kas tur ir, tev būs apkaut ar zobena asmeni. Bet sievas un bērnus un lopus un visu, kas tai pilsētā, visu viņu laupījumu ņem sev un ēd savu ienaidnieku laupījumu, ko Jahve, tavs Dievs, tev devis.

    Tā tev būs darīt visām pilsētām, kas tālu no tevis, kas nav no šo tautu pilsētām. Bet no šo tautu pilsētām tev neko nebūs atstāt dzīvu, kam ir dvaša, bet izdeldē tos pavisam (seko izdeldējamo tautu nosaukumi, P. K.) , kā tev Jahve, tavs Dievs, ir pavēlējis.” (5. Moz. 20, 13 – 17).

    Saskaņā ar Jahves pavēlēm israēlieši tad arī ir rīkojušies, kā to Mozus liecina: “Un tanī laikā mēs ieņēmām visas viņa (proti, Hešbonas ķēniņa Sihona) pilsētas un izdeldējām vīrus, un sievas, un bērnus, – mēs nesaudzējām neviena. Tikai lopus mēs sev paņēmām un laupījumu tais pilsētās, ko ieņēmām” (5. Moz. 2, 34 – 35).

    Ķēniņa Dāvīda necilvēcības ir apliecinātas divās chronikās (2. Sam. 12, 31 – 1. Laiku gr. 21, 3): “Un tos ļaudis, kas tur (Rabas pilsētā) bija, viņš (Dāvīds) izveda un lika tos zem zāģiem, un zem kuļamiem dzelzu veltņiem, un zem dzelzu cirvjiem, un tos lika ķieģeļu cepļos. Tā viņš darīja visām ammoniešu pilsētām.” Tātad notika šīs tautas genocīds: ammonieši tika iznīcināti visdrausmīgākā veidā. Un nebija neviena, kas nosodītu Dāvīda rīcību.

    Dāvīds izdarīja vēl arī citu grēku: iekāroja hitieša Ūrijas skaisto sievu Batšebu un lika nogalināt tās vīru.

    Bet neraugoties uz to, Dāvīds visos laikos ir ticis uzskatīts ne tikai jūdu, bet arī kristiešu aprindās par ķēniņa ideālu. Kad Jēzus iejāja Jerusalēmē, tauta viņam uzgavilēja; ” Hosiannā D ā v ī d a d ē l a m, slavēts, kas nāk tā Kunga (t.i. Jahves) vārdā!” (Mat. 21. 9).

    vairāk:
    http://www.zagarins.net/jg/jg49/JG49_gramatas_Kikauka.htm

  • Vai nav gluži likumsakarīgi, ka kristīgās “ētikas” augļi kopš tās izveidošanas ir bijuši “tautu izdeldēšana” un “laupījuma paņemšana”?
    Nemaz jau nerunājot par graujošo pazemošanās (zemojies pestītājam un tas tevi glābs, bez tavas aktīvas darbības) un kalpošanas “ķeizaram” mācību.

  • Katram bībeles mācības studentam noteikti radīsies simtiem un simtiem jautājumu. Bet nebūtu slikti, ja viedie praviešu tulki iesākumam atbildētu uz dažiem:

    1. Trešā Mozus grāmata 25:44 norāda, ka es drīkstu pirkt vergus, gan sievietes, gan vīriešus, ar nosacījumu, ka tie nāk no kaimiņu tautām. Mans draugs saka, ka tas attiecas tikai uz igauņiem, nevis uz lietuviešiem. Vai tā ir taisnība? Kāpēc man nedrīkst piederēt lietuvieši?

    2. Es vēlētos pārdot savu meitu verdzībā kā tas ir rakstīts Otrajā Mozus grāmatā 21:7. Mūsu laikos, ņemot vērā ekonomiskos apstākļus, kāda būtu godīga cena par viņu?

    3. Es zinu, ka man nav atļauts nekāds kontakts ar sievieti, kamēr viņai ir menstruālais cikls(Trešā Mozus grāmata 15:19-24), bet kā lai es uzzinu, vai kādai sieviete pašreiz ir īpašās dienas? Esmu mēģinājis viņām, prasīt, bet viņas parasti apvainojas un atbildi es tā arī nesagaidu.

    4. Kad es dedzinu bulli uz altāra, es zinu, ka es radu patīkamu aromātu tam Kungam( Trešā Mozus grāmata 1:9). Problēma ir tāda, ka mani kaimiņi sūdzās, ka viņiem nepatīk šis aromāts. Varbūt man viņus nedaudz ieklapēt?

    5. Man ir kaimiņš, kurš strādā sabata dienā. Otrā Mozus grāmata 35:2 apgalvo, ka viņam ir jāmirst. Vai man viņu nosist pašam, vai palūgt, lai to izdara policija?

    6. Mans draugs uzskata, ka austeru ēšana (Trešā Mozus grāmata 11:10) ir mazāka nešķīstība nekā homoseksuālisms. Es tā neuzskatu. Vai jūs varat pateikt, kuram ir taisnība? Vai ir dažādi “nešķīstības” līmeņi?

    7. Trešā Mozus grāmata 21:18-21 norāda, ka es nedrīkstu tuvoties Dieva altāram, ja man ir kāds fizisks defekts. Es atzīšos- es valkāju brilles. Vai manai redzei ir jābūt perfektai, vai arī es varu nedaudz apiet šo likumu?

    8. Manam tēvocim ir ferma. Viņš pārkāpj Trešā Mozus grāmata 19:19 stādot 2 dažādas labības vienā laukā, kā arī viņa sieva valkā audumu, kas austs no vilnas un liniem. Viņam arī ļoti patīk lamāties un zaimot. Vai mums tik tiešām ir jāsavāc kopā visa draudze un jānomētā viņi ar akmeņiem?(Trešā Mozus grāmata 24:16) Vai nebūtu vieglāk viņus ģimenes lokā sadedzināt, tā kā mēs to darām ar tiem, kas guļ ar radiniekiem? (Trešā Mozus grāmata 20:14

    9. Es zinu, ka daži no jums ir studējuši bībeli gadiem un jūs esat lieli eksperti šajā jomā, tāpēc es zinu, ka jūs man spēsiet palīdzēt. Neaizmirstiet- Dieva vārds ir mūžīgs un nemainīgs.

  • Valter.. nu ko tad Jūs akal ar katoļu vēsturi liekat miglas fonu virsū vēsturiskajai pareizticīgajai kristietībai, no kuras katoļi atšķēlās? Tas tak netaktisks argumentācijas veids.
    Ir vēsturiski fakti,ar kuriem Pareizticīgā Baznīcā dzīvo 2000 gadu un vēl nesenā vēsture ar PSRS ideoloģiju, kas primāri bija vērsta pret Pareizticības vajāšanu, izsūtot 500 000 svētkalpotāju un nogalināti 150 000 – 200 000 Pareizticīgās Baznīcas garīdznieku.
    Latvijā ir joprojām dzīvi daži no tiem, kas izgāja cauri šīm represījām:

    Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā, kad Baznīca zaudēja juridiskas personas statusu, bet visi tās īpašumi tika nacionalizēti, tēvs Georgijs strādāja par uzskaitvedi. 1941. gadā metropolīts Sergijs (Voskresenskis) pēc tēva Georgija lūguma iekļāva viņu Pleskavas garīgās misijas sastāvā, kura savu darbību veica okupētās PSRS teritorijā, un kuras galvenais uzdevums bija baznīcas dzīves atjaunošana Krievijā.

    Viņš kalpoja Pleskavas apgabalā un aktīvi veicināja baznīcu un dievkalpojumu kārtības atjaunošanu Ostrovas rajonā (Veļjē, Pečanā), Puškinogorskas, Sošihinskas un Novorževas rajonos. 1942. gadā tika apbalvots ar Misijas ordeni.

    1944. gadā atgriezās Rīgā Rīgas bīskapa Jāņa (Garklāva) rīcībā. Tika nozīmēts par psalmotāju Rēzeknes rajona Korovskas ciemā. Neevakuējās, bet turpināja kalpot baznīcā.

    1944. gada oktobrī tika arestēts tāpat kā daudzi citi Latvijā palikušie Misijas dalībnieki, un pēc formālas izmeklēšanas notiesāts uz 20 gadiem ieslodzījumā, no kuriem nometnēs pavadīja 11 gadus.”
    http://www.pravoslavie.lv/index.php?newid=2843&id=6&lang=LV

  • par Pleskavas garīgo misiju
    http://www.youtube.com/watch?v=LB8umf1_ZYQ

  • Valter: “tautu izdeldēšana” un kādu Jūs civilizācijas ārstēšanas kursu ieteiktu tajos laikos, kad tautas upurēja savu bērnus dieviem? taisīja seksuālās orģijas? un žūpošanas izvirtības un pielūdza mantu un radību? Vai Jūs piederat pie tiem, kas atbalsta to visu?

  • Присмотритесь на этом фоне к христианству. Мы видим картину не только уникальную в истории религиозных движений, но картину, в которую, если бы не остались достоверные свидетельства, невозможно было бы поверить. С самого начала его возникновения, начиная с проповеди Христа, – непрерывные заговоры против Него, в конце концов заканчивающиеся страшной казнью, затем издание в Римской Империи закона (!), по которому предается смертной казни каждый, кто будет исповедовать эту религию. Многие бы сейчас остались христианами, если бы вдруг такой закон издали в нашей стране? Вдумайтесь: каждый, кто будет исповедовать христианство, предается смертной казни и не какой-нибудь… Почитайте Тацита, когда он пишет, что в садах Нерона христиан привязывали к столбам, осмаливали их и зажигали в виде факела! Какое развлечение! “Христиан – ко львам!”, и это продолжалось в течение 300 лет, если не считать некоторых передышек.

    Скажите, как могло христианство в таких условиях существовать?! Вообще, как оно могло даже просто сохраниться, как оно не было уничтожено тут же? Вспомните Книгу Деяний Апостолов: ученики сидели в доме, “страха ради иудейского” закрыв замки и двери. Вот в каком они находились состоянии. Но что видим потом? Совершенно поразительное явление: эти робкие люди, которые еще недавно пребывали в страхе, а один из них (Петр) даже отрекся (“Нет, нет, я Его не знаю!”), вдруг выходят и начинают проповедовать. И не один – все! А когда их арестовывают, они сами заявляют: “Скажите вы сами, что вы считаете справедливым: кого больше слушаться – людей или Бога?” Смотрят на них люди и удивляются: рыбаки, простецкие люди и – такая смелость!

    Потрясающее явление – в самом факте распространения христианства. По всем законам социальной жизни (я настаиваю на этом) оно должно было быть уничтожено в корне. 300 лет – это не малость. А христианство не только становится государственной религией, но и распространяется на другие страны. За счет чего? Вот тут давайте подумаем. Ведь в естественном порядке невозможно предположить подобное. В настоящее время историческая наука, независимо от ее мировоззренческой направленности, признает факт историчности Христа и историчность многих документально подтвержденных совершенно необычайных событий. Это то, с чего мы начали наш разговор. Я не утверждаю, что первые христиане проходили через закрытые двери, но они творили такие чудеса, которые поражали всех.

    Могут сказать: это сказки двухтысячелетней давности. Давайте обратимся к нашему столетию. Еще, наверное, живы люди, которые видели многочисленные чудеса святого праведного Иоанна Кронштадтского. Это уже не мифическая фигура, это реальная личность нашего времени. Осталась масса свидетельств, горы книг: ведь не писали же о «чудесах» Распутина, не писали же о Толстом, что он чудеса творил. Писали об Иоанне Кронштадтском и писали поразительные вещи. А преп. Амвросий Оптинский? Какие мыслители, какие писатели, какие деятели науки и искусства шли к нему! Причем не просто шли. Почитайте, что совершалось при этом. Оказывается, сквозь двери проходили не только две тысячи лет тому назад, а на протяжении всей истории христианства, более того, и до настоящего времени.

    Это действительно факты, а не фантазии. Как мы должны к ним относиться? Во всяком случае, не так, как относились известные академики бессмертной Французской Академии наук. Ведь один из них прямо зажил: “Если даже метеорит упадет у меня перед глазами, я лучше буду отвергать этот факт, нежели верить”. Почему, вы спросите? Причина была простая. В конце ХVII века все были убеждены, что камни с неба может бросать только Бог, а поскольку Бога нет, метеоритов быть не может! Очень логично, ничего не скажешь. Так как мы должны относиться к этим фактам?
    http://azbyka.ru/religii/3g2-all.shtml

  • Я бы хотел обратить внимание и на факты духовного изменения людей, искренне принимавших христианство. Я утверждаю это не потому, что я родился православным и меня повела в церковь бабушка. Я говорю о людях, которые выстрадали христианство, которые прошли даже через отрицание (как Достоевский: “через горнило сомнений” прошла его вера, как современник американец Евгений Роуз, которые впоследствии стал иеромонахом Серафимом. Человек, который проклинал Бога, который прошел через изучение индийских, китайских философских и религиозных систем, который искал, а не просто рассуждал!).

    Я полагаю, что даже только что приведенные факты ставят человека перед серьезнейшим вопросом: может быть, христианство указывает на реальности, которых мы не замечаем? Может быть, христианство говорит о том, о чем мы обычно не думаем – ведь христианство не могло возникнуть естественным путем. Даже Энгельс это понимал, когда говорил, что возникшее христианство вступило в резкое противоречие со всеми окружающими религиями. И верно: разве не безумие – проповедовать Спасителя мира, распятого как разбойника, как негодяя, среди двух негодяев? Апостол Павел великолепно это понимал, когда сказал, что “мы проповедуем Христа распятого – иудеям соблазн…” Почему соблазн? Они ждали Мессию, покорителя мира. “…а эллинам – безумие”. Ещё бы: преступник – Спаситель мира!

    Христианство не выросло, оказывается, естественным путем, из естественных надежд, стремлений, религиозных исканий. Нет, оно утвердило что-то такое, что являлось для людского взора безумием, абсурдом. И победа христианства могла иметь место только в одном случае: если было дано действительно сверхъестественное откровение. Для многих это остается безумием до сих пор. Почему Христос не родился императором, тогда бы все в Него поверили? Какой это Спаситель мира? Что Он сделал, скажите: от смерти освободил? Но все умирают. Накормил? Пять тысяч – и только. А всех прочих? Исцелил бесноватых? Так лучше бы создал систему здравоохранения мирового масштаба. Может, Он кого-то освободил от социальной несправедливости? Даже свой народ еврейский оставил, и в каком положении – в покоренном положении у Рима! Рабства даже не отменил, и это – Спаситель?! Я сомневаюсь, что кто-то может говорить о естественном происхождении христианства перед лицом таких вопиющих фактов.

    Вопрос, по-моему, ясен. Источник его происхождения совершенно иной. Только как понять это иное? Почему Он не император и почему Он Спаситель, если никого не накормил и не освободил – это отдельный вопрос. Я сейчас не об этом говорю, я говорю о другом: естественное происхождение христианства немыслимо в рамках логики, которой мы оперируем. Но лишь поняв источник происхождения христианства, можно понять и источники жизни, о которой мы сегодня говорим. Жизнь, конечно, это не просто существование. Какая же это жизнь, когда человек страдает. Он говорит: нет, скорее, я лучше умру. Жизнь – это некое целостное восприятие и переживание блага. Нет блага – нет жизни! Прочее не жизнь, а форма существования.

    Поэтому вопрос заключается в том, что такое это благо. Во-первых, если мы говорим по существу, оно должно быть непрекращающимся благом. А если оно то дается, то отбирается, извините, это только в средневековье у католиков была такая пытка надеждой. Узник вдруг замечает после того, как ему принесли кусок хлеба и кружку воды, – дверь камеры осталась незакрытой. Выходит, идет по коридору, никого нет. Видит щель, открывает дверь – сад! Входит крадучись – никого нет. Подходит к стене – стоит, оказывается, лестница. Все, ступил! И вдруг: “Сын, куда же ты уходишь от спасения души своей?” В последнюю минуту этого сына блудного “спасают”. Говорят, эта пытка была самая жуткая из всех.

    Жизнь – это благо. Благо, конечно же, непрекращающееся. Иначе какое же это благо? Конфетка перед смертной казнью – благо? Едва ли кто согласится с этим. Благо также должно быть всецелым, охватывать все существо человеческое – и духовное, и телесное. Нельзя же, сидя на колу, слушать ораторию “Сотворение мира” Гайдна! Так где оно, это всецелое, непрекращающееся, вечное? Христиане говорят: “Не имамы зде пребывающего града, но грядущего взыскуем”. Это не идеализм, не фантазерство. Перед лицом того, что я сказал о христианстве, это реальность. Да, христианство говорит, что нынешняя жизнь дана как возможность воспитания, духовного роста, а главное, самоопределения человека. Жизнь скоротечна: корабль наш тонет, это я начинаю подозревать, как только я родился. А что, пока он тонет, я захвачу у кого-нибудь побольше богатства? Захватил, и, как у Тургенева (помните, в “Записках охотника”), – “наша лодка торжественно пошла ко дну”.

    Благо возможно только при условии, что личность имеет возможность вечного существования, если она не прекращает свое бытие. Более того, не растворяется и не умирает. Христианство говорит именно о том, что смерть – это не конец существования человека, это момент, когда из куколки вдруг появляется необыкновенный махаон. Человеческая личность бессмертна. Бог есть благо величайшее, и единение с Ним, Источником этого блага, дает человеку жизнь.

    Почему Христос сказал о себе: “Я есть Путь, Истина и Жизнь”? Именно по причине возможного единения человека с Богом. Но обратите особое внимание на отличие христианской от многих других точек зрения: какое единение с Богом? В 451 году состоялся Собор епископов всех Православных Церквей. На нем была выработана уникальная формула понимания того, что же произошло с явлением Христа. Было сказано, что произошло единение Божества и человечества. Какое?

    Во-первых, неслитное: две природы – Божественная и человеческая не слились в нечто среднее. Во-вторых, неизменное: остался человек. Неслитно, неизменно, нераздельно отныне и неразлучно. То есть, произошло такое единение Бога с человеком, которое явило собой вершину возможного единения для каждой человеческой личности, при котором она приобретает полноценное развитие и раскрытие. То есть, наступает полноценная жизнь. В программе написано: “Истоки жизни”. По христианскому учению, истоки жизни представляют собой совсем не философию, совсем не мнения (за мнения никто бы не пошел на костер и в пасть ко львам). Конечно, и у приверженцев других вер всегда найдутся отдельные единицы. Но у христианства – масштабы, превосходящие человеческое разумение!

    Я помню, при посещении римских катакомб мне говорили: здесь погребено около пяти миллионов. Видимо, свозили со всей империи. Но важно по существу: миллионы и миллионы людей шли на смерть, когда было достаточно сказать: “Ни в какого я Христа не верю!” Все – иди, живи спокойно, процветай! Нет. Не за мнения страдали люди, не за предположения, а за веру, проистекающую из непосредственного видения человека, переживания человеком того блага, к которому он стремился. При этом вера во Христа – каким делала человека? Эти христиане были действительно светочами, к ним шли люди, от них получали духовное утешение, они оздоровляли общество вокруг себя, были очагами здоровья и света. Это были не мечтатели и фантазеры, не сумасшедшие, которые на одной идее застряли. Нет, это были здравые люди, подчас широчайше образованные, но которые своей святостью засвидетельствовали, что они прикоснулись к Истоку жизни.

  • valters_grivins 4.07.2011., 00:06
    Valter, vai esi pazīstams ar Albertu Šveiceru?
    Vai Tev ir iebildumi pret 1. bausli šādā redakcijā:
    :Pret visu Dzīvo izturies ar cieņu?
    Vai esi kādreiz padomājis par to, ka tas ko tu sauc par mācību (Bībelē) VISPIRMS ir vienkārši Izraēla tautas VĒSTURE 40 paaudžu garumā? Man jau agrā bērnībā iemācīja dainas TEIKT (tas nozīmē melodiski runāt, nu apmēram ka to tagad dara Gustavo vai citi reperi, jo būtiskas lietas sakāmas tikai tā) un pēc tam lika pie sirds, ka ir Grāmata un tā nav mūsu grāmata vai ir Grāmata, kas nav adekvāti pārtulkota latviski. Tai grāmatā 1. bauslis ir redakcijā : Es esmu Dievs tavs Kungs (Debesu un Zemes Radītājs). Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.
    1. bauslis jebkurā redakcijā ir padoms katra cilvēka dzīves ideāla formulēšanai. Iespējams, ka jau simts gadus latvieša reālais ideāls ir Ceplis un tā reālākais, pilnīgākais iemiesojums šobrīd Aivars Lembergs. Ja tas ir tā, tad …….
    —————-
    Pirms runājam par Grāmatu ir jānoskaidro kāds ir šīs grāmatas 1. bauslis. Ko Tu piedāvā kā 1. bausli?

  • Piedodiet, Valter pārsteidzos, Vecās Derības nežēlīgos laikus sajaucu ar katoļu laikiem(pats ar savu prata regu saku diskutēt). Zemāk drusku par tēmu:
    Tad lūk par Baāla pielūdzēja tautu, kuru jūs aizstāvat:
    “jo tie Baalam cēluši altārus un tam nesuši savus bērnus kā dedzināmo upuri, ko Es nekad neesmu pavēlējis un kas Man nekad nav nācis prātā, -” Jeremija 19:5
    “Tie cēla Baalam Ben-Hinomas ielejā altārus, kur tie upurēja Moloham, sadedzinādami savus dēlus un savas meitas, ko Es tiem nekad neesmu pavēlējis, un Man nevarēja ne prātā nākt, ka tie varētu darīt tādas šausmīgas negantības un pavedināt Jūdu uz apgrēcību.” Jeremija 32:35

  • to : kristīgie fanātiķi grib iedabūt
    No Visvalža Lāma, kas ir viens no visu laiku cienījamākiem latviešiem, esmu aizguvis par faktiski vienu no baušļiem, šādu atziņu:
    SVĒTUMS UN SVĒTULĪBA IR TĀLĀKIE PRETSTATI.
    Es uzskatu, ka mūsu dzīve ir pārpilna ar kristīgo un latvisko svētulību. Man bieži no tā ir vienkārši naturāli nelabi. Kulaki žmiedzas, lai …. . Bet tad es atceros par lietu, kam latviešu valodā, iespējams nav vārda – покаяние – latviešu VĀRDOS IZTEIKTS šis tēls būtu GALVAS NOLIEKŠANA CIEŅĀ; tas sevī satur arī dvēseles izlūkošanu – atskatu uz noieto, un kaut kāda ziņa ir arī obligāta grēku nožēlošana – APŅEMŠANĀS uz priekšu darīt kaut ko savādāk; faktiski tā ir patreiz tik nepieciešamā atdzimšana, atjaunotne, atīrīšanās, piedzimšana no augšas, …..
    ————-
    Ir visai svarīgi saprast, ka ar svētulību , epigonismu, papagailismu, nedzīvu neapjēgtu kādu saukļu atkārtošanu var slimot jebkurā ikdienas dzīves sfērā un kas kas, bet tas nu gan ir pārmēru izplatīts visās dzīves sfērās un neba tikai reliģijas un ticības jautājumos.
    Pats par sevi epigonisms nozīmē SEKOŠANU kaut kam un vispār nav slikta lieta, kaut kādā mērā tā ir neiztrūkstoša dzīves nepieciešamība. TOMĒR, ja cilvēks tikai un vienīgi seko kaut kam, ja viņš pilnibā atsakās no mantojuma papildināšanas, Radīšanas, tad …. nu tad iznāk tā kā iznāk un tad mūsu sadzīve piedranķējas pilna ar fanātismu ( jebkuru, arī košu saēstu latviskumu) – augšanu tikai no vienas saknes, un pietiek šo sakni nocirst, lai no jebkā pāri paliktu labākajā gadījumā mēsli (barība jauna zieda audzēšanai), sliktākajā gadījumā pāri paliek mireklis (kāda, pat iespējams laba lieta, kas ir galīgi nevietā un apkārt izplata tikai Zudību, Nāvi to var saukt par sadzīves nereliģisko sātanisko dzīvesziņu, Nāves kultūru).
    Fanātisms ir slimība. Tā vienkārši jāārstē.

  • Valter tajos laikos upurēšana bija nežēlīga, mūsdienās mēs nomainījām formu, bet ar darām, mūsu sievietes ar upurē bērnus abortiem(apmēram 1/3-1/2 no LV dzimušajiem bērniem tiek nogalināti mātes vēderā).
    Vidējais latvietis katru otro-trešo dienu upurē dzertiņam, vai biki aliņam, lai tālāk aizmirstos no realitātes.
    Laiku ko izmantot dzīviem cilvēkiem, upurējam internetam un TV.
    Attiecības vietā u iemācīties reāli dzīvot, atrofējamies un dzīvojam visādām sadomātām problēmām.
    Pārdzivojam par valsti, bet paši viens otru upurējam graužot nost viens otru.
    ABSURDS.

  • Самый смысл человеческой жизни зависит от того, правильно или ложно учение о бессмертии человека.

    Абсурдист считает, что это учение ложно. И это одна из причин, почему его мир столь странен: в нем нет надежды; смерть – наивысшее божество этого мира. Апологеты абсурдизма, подобно апологетам гуманистического стоицизма, видят в этом воззрении “мужество”, “мужество” людей, желающих жить без “утешения” вечной жизнью в конце. Они смотрят свысока на тех, кому нужна “награда” на небесах для оправдания своего поведения на земле. Они думают, что нет необходимости верить в Рай и Ад, чтобы вести “добрый образ жизни” в этом мире, и их доказательства кажутся убедительными даже для многих, называющих себя христианами и готовых тем не менее развенчать представление о вечной жизни в пользу “экзистенциального” воззрения, когда верят только в настоящее…

    В некотором смысле разочарованность предпочтительнее самообмана. Она способна довести до сумасшествия и самоубийства, но она же может стать причиной и пробуждения. Европа в течение пяти столетий обманывала себя, пытаясь установить господство гуманизма, либерализма и мнимо-христианских ценностей, взяв за основу все более усиливающееся скептическое отношение к Истине Христианства. Абсурдизм – конец этого пути, он является логическим завершением усилий гуманистов смягчить и свести к компромиссу Истину, примирить Ее с современными мирскими ценностями. Абсурдизм стал последним доказательством или того, что Истина Христианства абсолютна и не идет на компромиссы, или отсутствия Истины вообще. И если Истины не существует, если Христианскую Истину не принимают целиком и полностью, если Бог мертв, если бессмертия нет, – тогда этот мир ограничивается тем, что мы видим, и тогда это мир абсурда, тогда этот мир – Ад.

    Из этого следует, что абсурдистское мировоззрение отличается некоторой проницательностью: оно делает выводы из положений гуманизма и либерализма, которых не смогли увидеть сами добропорядочные гуманисты. Абсурдизм нельзя считать простой бессмыслицей: он является частью урожая, семена для которого европейцы сажали на протяжении веков, – семена компромисса и предательства Христовой Истины…
    http://www.wco.ru/biblio/books/vatower/Main.htm
    Piedodiet!

  • http://www.lasitava.lv/index_files/Page3467.htm
    Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama.
    Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.

    Я Господь, Бог твой, Который вывел тебя из земли Египетской, из дома рабства;
    да не будет у тебя других богов пред лицем Моим.
    ——————
    Kā TAD IR AR TĀM Ēģiptes mācībām? Kaut vai Saules pielūgšanu? Ar ko latviska saules pielūgšana pēc būtības atšķiras no Ēģiptiešu saules pielūgšanu? Vai atšķiras.
    ——-
    Lasīt “svešas grāmatas” nenozīmē tām vergot. Lasītprasme (LITERACY) šobrīd ir būtiska prasme. To XIX gs., kad tautiskums (NEKAUNĒTIES NO SAVAS TAUTĪBAS) bija galvenais ideāls SAPRATA latvietis.

    Tagad?

  • to : Апологеты абсурдизма, подобно апологетам гуманистического стоицизма, видят в этом воззрении “мужество”, “мужество” людей, желающих жить без “утешения” вечной жизнью в конце.

    Man ir būtiski meklēt lielo patiesību atspulgus savā un pa-Saules dzīvē. Kam gan ir saistoša un pieejama mana dzīve? – Tāpēc to par piemēru izmantoju reti.

    Viens piemērs no Latvijas pēdējo mēnešu dzīves – NIla Ušakova dalība Rīgas maratonā: patiesi varonīgs, bet vai atdarināšanas cienīgs skrējiens

  • Tā arī neatbildējāt, cienītie, kāpēc šie absurda, tumsonības, primitīvisma un ļaunuma pārpildītie stāsti un no tiem izrietošā perversā morāle būtu jāborē Latvijas skolēnu galvās kā “svēti”? Kāpēc šīs nožēlojamās, sliktā nozīmē “dzīvnieciskās” darbības un attiecību modeļi, kurus nosaka Jahve, žīdu dēmons, būtu jāuzlūko kā mūsu eksistences ilgtspējības garants? Vai tiešām nav nekā labāka? Un nevajag atgaiņāties ar runām, ka tas lūk bija sen un tagad ir citādāk. Bībele nāk kā viens komplekts un tās sarakstītāji ar Jēzus muti uzsver, ka nezudīs ne jota (resp. rakstu zīme) no tās, drīzāk jau zeme iešot bojā.
    Turklāt, ja Jahvem tikai pirms dažiem tūkstošiem gadu siekalas tecēja no dzīvnieku un cilvēku upuriem, tad no kurienes jūs esat rāvuši, ka jūsu “kungs” pēkšņi mainījis ēšanas paradumus? Vai esat droši, ka Jahve, Lielais un Briesmīgais, neveic tikai kādu māņu manevru un rīt atkal nepieprasīs pirmdzimto upurus?

    Kāpēc neizvēlēties kādu mazāk asinskārīgu “kungu un radītāju”? Krišna, piemēram, ir daudz, daudz simpātiskāks un nekad nav rijis cilvēkus.

    Vai, vēl labāk, spert soli uz priekšu un pārstāt meklēt morāles un vērtību avotu reliģijā, bet ieraudzīt tos tur,kur tie vienmēr bijuši – dabā.

    Jūs, Aleksandr, savukārt, pārstāvat nāves baiļu pārņemtos cilvēkus, kuri šo dzīves stresu atrisina, nododoties kādai reliģijai, kas sola personīgā Es nemirstību:
    “Самый смысл человеческой жизни зависит от того, правильно или ложно учение о бессмертии человека.”
    Pavisam gan citas lietas nosaka cilvēka dzīves jēgu!
    Vai labāk nebūtu tomēr atzīt patiesību un paskatīties uz pasauli un dzīvi, kāda tā ir? Arī bez “mūžīgās dzīves” ir vērts dzīvot un gūt prieku no dzīves. Turklāt iemeslu, lai dzīvi sakārtotu daudz vairāk var atrast bez šī “apsolījuma”, jo tādā gadījumā mums pašiem jāuzņemas pilna atbildība. Neies cauri nekāda ticēšana un zemošanās kā problēmu risināšanas mehānisms. Nebūs nekāda “filmas pārtīšana” reinkarnējoties vai datorspēles (dzīves) “pārstartēšana” debesu valstībā.

  • Valter, nav jēgas iecikloties uz Veco Derību. Kas tur rakstīts, ir Eiropas kultūras sastāvdaļa un bez tās nav saprotama liela daļa literatūras un mākslas. Ivars un Agnese ir tuvāki Jaunās derības pārliecībai par cilvēka sūtību un būtību. Un tās ir atšķirīgas lietas.Mums ir tiesības visu zināt un izmantot to, kas saskan ar pašu dzīvesziņu.
    Man ne reizi vien ir apskrējusies dūša, kad sastopos ar ļauna vēlējumiem baznīcas dziesmās(psalmi!) Tad man saka- te ir jāsaprot citādi! Nu nē, šos tekstus sacerēja ļaudis, kuri dzīvoja teritorijā ar Hamurapi likumiem. Un tur princips “aci pret aci, zobu pret zobu” darbojās legāli un sekmīgi!

  • Tieši tā, lurike, tos tekstus, tāpat kā tā sauktās jaunās derības tekstus sacerēja cilvēki un tie atspoguļo sava laika un vides struktūru, problēmas un to risinājumus. Nav nekāds “dieva vārds” – ir josku, iciku un leibu vārds. Tāpēc mūsu skolās vajadzīga reliģiju vēsture nevis ticības mācība! Ja vien nevēlamies atkrist atpakaļ tumsonīgajos viduslaikos, kur joprojām atrodas islama ideoloģijai pakļautie cilvēki.

  • valters_grivins 5.07.2011., 14:18

    1. Vispirms par to ar ko sastopas KATRS Zemes iedzīvotājs, pilnīgi neatkarīgi no tā vai viņš vispār prot lasīt, par kristietību vai jebkādu citu reliģiju (bet to uz Zemes ir vismaz ap 2000 – pie tam ir arī principiāli atšķirīgas no par pasaules reliģijām dēvētajām : kristietības un islāma, kas faktiski ir VIENA STĀSTA DIVAS VERSIJAS, budisma un vēdu mācības) vispār nerunājot.
    Kas ir jāēd?
    Moz 1:29-30 ir skaidra atbilde – mūsdienu terminos vegānisms svaigēšana; vieglāk pateikt, grūtāk izdarīt; par vegānismu var būt diskusija, par svaigēšanu attiecībā uz 2/3 ikdienas uztura faktiski nē
    29 Un Dievs sacīja: “Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo.
    30 Bet visiem zemes zvēriem un visiem putniem gaisā, un visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemes virsu, kam dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli par barību.” Un tā tapa.

    Pēc tam visā bībeles tekstā ( apmēram 40 paaudžu garumā ! t.i. apmēram 1000 gadu laikā) notiek Cilvēka tirgošanās ar Dievu – nu vai nu tomēr nevarētu vēl kaut ko ēst; Bībelē apmēram 5000 fragmentos atspoguļota šī tirgošanās. Par šo tēmu, ja rūpīgi pameklē ir visai plaša literatūra. Bet tas ir uzdevums nu kādām 8 paaudzēm. Atrisinājumu es nepiedzīvošu, Tu arī nē, bet rezultāts ir nojaušams, jo uz šo brīdi nav nekāda pamata atkāpties no Moz. 1:29-30, ir tikai vēlēšanās vai nevēlēšanās un “cilvēks kādus 200 000 gadus konstruktīvi nav mainījies”.

    Maize, tāda kādu to pazīstam tagad pastāv tikai kādus 200 gadus. Līdz tam daudzviet pasaulē maizi GATAVOJA no diedzētiem graudiem un nevis cepa, bet apmēram diennakti žāvēja. Austrumāzijā tekstu “mūsu dienišķo maizi dod mums” vienkārši nesapratīs, tur būs jārunā par “dienišķo rīsu”.

    Svaigu pienu uz pasaules spēj lietot tikai apmēram 30% cilvēku. Semīti svaigu pienu lietot nespēj tīri ģenētiski, tas pats attiecas uz lielāko dalu Indijas un Austrumāzijas iedzīvotāju.

    Par uzturu un IZTIKU derētu nopietni padomāt, sevišķi amurikāņiem un viņu līdzskrējējiem.

    2. Vispār DERĒTU, pirms iesaistīties diskusijās par kristietību izlasīt vismaz vienu evanģēliju un vismaz pāris mēnešus regulāri apmeklēt dievkalpojumus kāda baznīcā – daudzas lietas kļūs saprotamākas. Pēc jebkura evanģēlija izlasīšanas kļūs skaidrs, ka viena no būtiskākajām Kristus misijas sastāvdaļām bija aicinājums uz būtisku ticības pamatu reviziju un pārskatīšanu. Katolicisma doktrīnā lajiem (ierindas kristiešiem) paredzēts rokās dot tikai Jauno derību. Nelaime tikai tā, ka būtiskais un vērtīgais no vecās derības “konspekta vietā” kaut kādu iemeslu dēļ nav izvilks; iespējams, ka nemaz nevajag.

    3. Kristietība, komunisms un labklājības valsts savā būtībā ir diezgan tuvas koncepcijas JA IR RUNA PAR MATERIĀLO PASAULI. Kristiešiem Jēzus faktiski pieprasa visvērīgāk sekot garīgās pasaules norisēm. No visām pasaules reliģijām, iespējams tikai kristietībā ir koncepcija par Dievu Dēlu, Dievu Tēvu un Dievu Svēto garu KĀ VIENOTU VESELU. Ja ar Dievu Dēlu saprotam “ekonomiski aktīvo” cilvēku kolektīvo dzīvesziņu, ar “Dievu Tēvu” – pensionāru dzīvesziņu, “Dievu Svēto Garu” specifiskās un vispārīgās zināšanas par materiālo un garīgo pasauli un to visu kopā nosaucam par MĀCĪBU nevis par reliģiju vai kristietību, tad pret kaut ko tādu iebildumu nevar būt nevienam sekulārajam cilvēkam. Vienīgais iebildums – negribu mācīties, negribu ievērot LIKUMU, gribu pilnīgu brīvību; pēdējais vienkārši ir neiespējami vai iespējami tikai subjektīvajā ideālisma, t.i., narkomāna murgos. Sadzīves līmenī uz kaut kādu laiku, iespējams, varētu iztikt ar latvju daiņu kaut kādu izlasi vai faktiski ar kaut kādu citu rakstu krājumu, kas tiks kādā sabiedrībā uzskatīts par autoritatīvu. Tomēr blakus Bībelei pastāv šīs Grāmatas komentāri un šīs Grāmatas lietošanas vēsture. Lielnieki mēģināja atteikties no Bībeles un “uzrakstīt kaut ko, kas būtu pieņemams subjektiem ar sevišķi maigu dvēseles konstitūciju”. Tā sauktais PSRS komunisma vai sociālisma modelis no teoloģijas viedokļa faktiski tad arī bija tikai un vienīgi kristietības herēze = viss kā ortodoksālā katoliskā kristietībā ar PSKP ģnerālsekretāru pāvesta vietā tikai bez Bībeles un Ļeņinu Kristus vietā. Šis projekts “pavilka tikai kādus 70 gadus”.

    Vēl viens “jaunās pasaules celtnieks bija kāds Ādolfs no Austrijas, viņam arī nesanāca
    ———-
    Var mēģināt no kristietības atteikties tikai tad būs vajadzīgs radīt ne tikai kaut kādu baušļu skaitu (morāles kodeksu un īso kriminālkodeksu), bet arī TIKUMĪBAS iedzīvināšanas metodiku.

    Tādi visai vērienīgi un pat lielā mēra veiksmīgi mēģinājumi notiek
    http://www.koob.ru/kozlov/philosophycal_tales
    Iesaku izlasīt visas četras Kozlova grāmatas, latviski šobrīd pārtulkota pirmā viņa grāmata.

    ————-
    Stingri ņemot es neesmu ne par , ne pret
    bet
    par zināšanu un ētikas sistēmu
    un
    pilnīgu atteikšanos no absolūtā ētiskā un gnoseoloģiskā relatīvisma.

    Tad 1. bauslis ir formulējams
    ( teiksim tā, “priekš visiem”)
    veidā – Tev būs kādu noteiktu sistēmu ievērot VISĀ

  • Agnese
    17.03.2011., 22:23
    “Mums jāpārstāj uztvert un domāt, ka pārvaldi īsteno subjekti, kuri sēž aiz durvīm, uz kurām rakstīts “prezidents”, “ministrs” vai kas tamlīdzīgs. Pārvalde īstenojas caur tiem, kuri atspoguļo pārvaldes Etalonu.”
    Nespēju nedomāt par šiem subjektiem. Tā īstenībā ir parazītiska pārvalde, kuru turklāt algojam ar saviem nodokļiem.

  • Tad 1. bauslis ir formulējams
    ( teiksim tā, “priekš visiem”)
    veidā – Tev būs kādu noteiktu sistēmu ievērot VISĀ

    ——————————————————–

    Tu jau, CILVĒK, esi vienā lielā sistēmā, kuru Tu tagad centies ar prātu paņemt un saprast,tātad – VISĀ. Kā Tev tas izdodas, tā jau ir vēsture priekš Tevis CILVĒK.

  • Es, laikam, vismaz stundu domāju ko atbildēt un vai vispār atbildēt uz Lauras un rasta komentāriem.
    Kā tas notiek?
    :http://blog.intelektam.lv/#question_31
    - 24-26 minūte, “esmu bijis tur iekšā” , “tur” neliekas, ka tas ir stulbi, ir lietderīga darba ilūzija

    —————-
    Bet labāk parunāsim par kaut ko vienkāršāku un, varbūt, arī skaistu. Runājot par “sistēmu, kurā mēs tagad visi esot iekšā”, man šķiet, patiesība ir tā, ka loti daudzu sakarīgu sistēmu pieņemšana un vēlme tās visas savienot ir novedusi pie haosa un var novest pie kraha.

    Paskatāmies piemēru. Ābele. Mūsu apstākļos tā dabiski ir mežābēle. Augļi ir ēdami. Uz potcelma var uzpotēt kādu siltākās zemēs dzimušu augli. Arī tā darīja simtiem gadu un nesūdzējās izvēloties starp dažām šķirnēm. Tagad piedāvā simtiem ābeļu un uz viena celma var uzpotēt kādas divdesmit šķirnes. Tā var, bet vai tā vajag?

    Pie mums tagad visu gadu nopērkami kivi. Tos ved no Jaunzēlandes vai arī no Jaunzēlandes. Paziņa stāstīja par Jaunzēlandē nobaudītiem kivi – tas bijis lielisks piedzīvojums. Garša esot ar te nopērkamiem nesalīdzināma. Kāda te izaudzināma, rūpīgi un lietpratīgi kopta augļa vai auga, nobaudīta te, tieši no dobes arī mēdz būt ne ar ko nesalīdzināma. Taču, lai “te” vai “tur” uzaudzētais kļūtu pieejams VISIEM šo velti faktiski nākas maigi vai rupji nogalināt un iebalzamēt.

    Un tā jau ir vispārīga likumsakarība: kas der visiem un visam, tas neder nekam. Un es saprotu, ja kļūšu pieņemams visiem un vienmēr, nebūšu vajadzīgs nevienam un manis vispār nebūs. Un ja tomēr būšu, tad būšu ilūzija. Tāpēc es, atsakoties no totālā un totalitārā negatīvisma, kas iet roku rokā ar totālo un totalitāro pozitīvismu izvēlos būt, te un tagad, tāds kāds es esmu; nekaunēties no tā, ka esmu latvietis un varbūt kristietis, ka kaut kas man ir pieņemams, kaut kas nē.
    Esmu izvēlējies kaut ko vienu (kādu no iespējamām sistēmām, varbūt kādu vienu iespējamo potzaru, ko uzpotēt uz manas mežābeles celma). Ar to es nenoliedzu bumbieri, bet atzīstos, ka esmu ābols, un tikai un vienīgi to.

    Jes. 40:6 Klau! Balss sauc: “Sludini!” Es sacīju: “Ko es lai sludinu?” Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā!

    Bija/ir grāmatas par Anastāsiju – Skanošie ciedri. Vairākas no tām esmu lasījis. No tām atmiņā palicis tēls: “uz laukiem” pie atomelektrostacijas atbraukuši atpūtnieki ; uz lauka, acis nepacēlis strādā zemnieks; Viņš jautā ziedam: kāpēc ziedi? , lai satiktu cilvēkus, kas par mana zieda skaistumu priecājas.
    ———–
    Cilvēks radīts priekam un lidojumam.
    Pie tiem ir jānokļūst.
    Lai NOKĻŪTU ir daudz kam jāiziet cauri.
    To var saukt par ceļu.
    Ceļam ir jēga, ja ir mērķis

  • Vēsturē mēs nezinām nevienu dzīvnieku sabiedrību (tai skaitā primātu un jo īpaši vispilnīgākā primāta – homo sapiens sapiens), kurai nebūtu savi rakstīti vai nerakstīti (instinktos iekalti) likumi, kultūra, ētika un morāle. Kad arhaiskais cilvēks izveidoja reliģiju, tad šos likumus ietērpa tās “drānās”. Jābūt bezgala glupjam, lai iedomātos, ka pirms Toras nebija spēkā “godā savu māti un tēvu”, utml. Atsakoties no reliģijas jau neviens (ja runājam par “vidējo” cilvēku) neatsakās no sabiedrību pamatā uzturošajām un regulējošām normām. Tās nav jāizgudro no jauna.

  • Cita lieta, ka bez autoritatīva kanona, – lai tas būtu rakstīts vai nerakstīts (lielā vairumā Eiropas valstu tas pārklājas ar tradicionālo kultūru – iekļaujot gan kristīgo, gan tā saukto pagānisko daļu), atsevišķām indivīdu grupām kļūst iespējams sabiedrībai uzspiest ar varu vai iemānīt ar viltu pseidovērtības un pseidolikumus, kas patiesībā nav uzturoši, bet graujoši.
    Kā piemēram pederastu prasība savu kroplību pielīdzināt normai, kā piemēram dzīvības formu patentēšana, kā piemēram dažu indivīdu peļņas iespēju nostādīšana virs sabiedrības ilgtspēju nodrošinošām lietām, utt.
    Pie tam arī šīs lietas nav tik vienkāršas, jo arī tradicionālajās kultūrās varam rast dažādus atsevišķu jautājumu (vērtību) traktējumus un interpretācijas. Tāpēc šodien, tehnoloģiskās revolūcijas un globalizācijas kontekstā patiešām nepieciešama vērtību pārvērtēšana, tās šoreiz pamatojot nevis ar halucinācijām vai pašsarakstītiem “svētiem” rakstiem, bet dziļu un fundamentālu, zinātnē balstītu dabas izzināšanu.

  • Šo Tavu komentāru es vērtēju pozitīvi.

    http://www.diena.lv/diena-tv/izklaide/video-vairas-vikes-freibergas-saules-dainu-ceturta-petijuma-atversanas-svetki-776707

    Katolicisma šodien pēc Jāņa Pāvila II attieksme pret nacionālo kultūru un arī pagānismu skaidri izteikta ar vienu no īstas kristietības un katolicisma nopietnā visai kategoriskā pamatpatiesībā:

    Starp nacionālo kultūru un garīgo pasauli NAV PĀRRĀVUMA;
    ar tiem, kas to apgalvo mums nav pa ceļam

    —————–
    Totalitārismu un necilvēcību iespējams realizēt jebkurās dekorācijās – tiklab kristīgās ka pagāniskās.

    Ja pagānisms nozīme atskatu uz savu dzīvi, vērtību izvērtēšanu un pārvērtēšanu, kritisku pieeju savām darbībām un izteikumiem tikai vienreiz gadā, tad es noteikti esmu kristietis, jo kristietim būt nozīme šādas darbības veikt vismaz reizi dienā.

    Ja kristietība nenozīmē kategorisku cieņu pret visu patiesi dzīvo – tad es esmu pagāns.
    ————-
    Cilvēks vispirms ir tāds kā viņš elpo, dzer un ēd.
    Bībele sākas ar pirmo Mozus grāmatu
    un
    tās 29. pantu
    Un Dievs sacīja: “Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo.

    Tas ir diezgan nopietns un kategorisks apgalvojums, ieteikums, bauslis. To un vēl virkni citas tik pat kategoriskas prasības ievērojot cilvēks spēj dzīvot apmēram 300 gadus. Protams ir vērts pajautāt – vai ilgs mūžs ir vērtība? vai cilvēkam atradīsies ko darīt šos 300 gadus? vai šāds ilgdzīvotājs nekļūs par slogu sabiedrībai? Uz šiem jautājumiem nav iespējama universāla atbilde.

    Dievs vai Daba ir radījusi miljardos gadu visu uz šīs Zemes labākajā iespējamajā veidā. Mums ir dotas lieliskas iespējas. Tikai no mums KATRA (un tas ir viens no kristietības un ne tikai Jēzus Kristus nopietniem garīgiem atklājumiem). Kristietībā kopš valdiešiem, husītiem un Hernhūtiešiem, kas gandrīz līdz nepazīšanai ir pārveidojuši kristietības seju un misiju un kopš Jāņa Pāvila II ir piedzimusi un par vispārēju, parasti nerakstītu patiesību kļuvusi atziņa, ka

    KATRS cilvēks pats ir Dieva templis,
    KATRA cilvēka nemirstīgā dvēsele ir tā arēna, kur Dievs ar Sātanu cīnās

    Kristietības ap 500 gadu ilgajā reformācijas kustībā, kas vēl tā īsti nav beigusies, ir izkristalizējusies atziņa par cilvēka un sabiedrības nesaraujamo saistību
    ES+SE=ESSE=Visums

    Un iesākumā bija Vārds un tas nebija cilvēka vārds – teica pirms mazliet vairāk kā divdesmit gadiem Vaclavs Havels. Dievs ir arī katra cilvēka misija. Vispārināti šai laikā Cilvēka misija ir nemitīgi iedziļināties un apgūt Vārdu, kas varbūt ir ierakstīts katrā no mums – mūsu ģenētiskajā kodā
    jo
    arī katra valoda ir dzīva un dzīvā ģenētiskais kods ir valoda

    ————
    izzināšana=gnoseoloģija
    nevar būt tikai objektīva = nav vai ir ļoti maz universālu patiesību
    visgrūtāk ir ar subjektīvajām patiesībām, patiesībām, kas neatklājas visiem, bet ir objektīvas

    ———–
    ir vērts padomāt, piemēram par
    Jes 40:
    3 Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: “Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam!
    4 Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un, kas paugurains, lai top par klajumu,
    5 lai parādītos Tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo Tā Kunga mute to tā ir runājusi.”
    6 Klau! Balss sauc: “Sludini!” Es sacīju: “Ko es lai sludinu?” Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā!
    7 Zāle nokalst, puķe novīst, kad Tā Kunga dvaša to skar. Tiešām, tauta ir zāle!
    8 Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi!
    ———–
    Patreiz es domāju par daļu sestā panta
    -Visa miesa ir zāle -> All flesh is grass -> Visa dzīvība zaļo; Klifordam Saimakam ir tāds romāns, kur šo frāzi ir mēģināts paskaidrot

  • Visa miesa ir auglīga, kamēr pienāk tās laiks un tā novīst.
    Spēcīgs teksts, man viņš bija jādzied vāciski.
    Bet mazs socioantropologs uzskata, ka mīlestība un sekss cilvēkā tiekot ieaudzināti, tāpat arī dzīvniekā. Man bija viņa žēl.

  • Nopietnās sarunās reizēm vissvarīgākais ir noskaidrot par ko runājam.

    Latvijas himnā minēts Dievs.

    Bet tad, iespējams svarīgi noskaidrot, kas uzskatāms par dievturi. Kāds ir domas par šādu variantu?

    Dievturis ir cilvēks,
    kas nav vienaldzīgs,
    kas apzinās Vārda un Rakstu nozīmību,
    praktiski apliecina un kopj Vārdu.

    Raksti ir reliģiska, sadzīves pamatus veidojoša vai zinātniska rakstura autoritatīvi, laika pārbaudi izturējuši dokumenti. Piemēram, Grāmata (Bībele), latvju Daiņas, skolas mācību grāmatas, citas patiesi labas grāmatas un vēstules.

  • Lurike
    par “Man ne reizi vien ir apskrējusies dūša, kad sastopos ar ļauna vēlējumiem baznīcas dziesmās(psalmi!) Tad man saka- te ir jāsaprot citādi!”
    http://www.k-istine.ru/base_faith/exegetika/exegetika_arhipov.htm

  • ir tads vārdiņš –
    katarse :
    dziļš pārdzivojums, bieži sāpīgs, kas ļauj-liek cilvēkam viņa dveseles skološanā pārlekt uz augstāku pakāpienu, solot augšup pa Jēkaba kāpnēm
    ————
    Man nebūs ne laika, ne, iespējams prasmes pārtulkot lielisko aleksandra ieteikto rakstu. Tad atliek tikai pastastīt par Selindžera Klāsu ciklu ar tā deviņiem stāstiem ( latviski krājumā – Jaunais cilvēks). Tur katrs stāsts faktiski ilustrē vienu no dzenbudisma vai indusu poēzijas deviņām rasām – secigiem cilveka dvēses izaugsmes etapiem.

    Katrai poetiskajai rasai ir KANONS.
    Jo rasa augstāka, jo kanons komplicetāks.

    Mūsdienu pasaulē traģēdiju un tā saukto action drāmu skatīšanās jēga un attaisnojums – lai cilvēks “visu to redzot, tā nedarītu” ??????
    BET
    šodien “tos tekstus”, jau bieži raksta vienkārsi “komercskribenti” bez jebkādasgarīgās izglītības, ar pilnīgi neskolotam dvēselēm

    ———–
    paldies aleksandr par saiti un , …. padomu vismaz cienīt klasisko tradīciju

  • Paldies par rakstu, bet patiesībā jau nekā jauna. Tāpēc arī domāju, vai kristietībai jāvelk līdzi Vecās Derības kanons, ja tā pēc būtības ir jauna pasaule.
    Ivar, es varētu rakstu pārtulkot, bet vai vajag?

  • Centos uzskicēt, manuprāt, tik skaidro domu par to, ka
    1. tikai “tīri pozitīvā” domāšana gan katra cilvēks, gan sabiedrības dzīvē ir tāds pats muklājs kā pilnīgs vardarbības, visatļautības bagātajiem un elitei kults
    2. kristietība kopumā ir tas garīgais un attīstības ideju kontinents, kas nekādi un nekad netiks izsvītrots no Cilvēces atmiņas (nebūtu tās, nebūtu, piemēram Raiņa Jāzepa un viņa brāļu un vismaz kādu 50% klasiskās glezniecības pērļu)
    3. jau kādus 100 gadus notiek un gan jau vismaz tik pat cilvēcē notiks “garīgās konsolidācijas” un VĒTĪŠANAS process.
    —————
    Tulkošanā var runāt par
    1.1. – teksta pārcelšanu
    1.2. – lokalizāciju vai pat jauna radīšanu pēc ierosinātājteksta motīviem
    2. kultūras tulkošanu : var taču runāt par jēdzieniem “dzīvot latviski”, “dzīvot vecās derības vai Bībeles garā”

    Faktiski aleksandra ieteiktajā rakstā pateikts par kādu labi zināmu lietu: kristīgā garīgā tradīcija miljoniem cilvēku palīdzējusi ar mākslas līdzekļiem tuvoties un sasniegt garīgo pasauli un pēc tam tikt pie daudzu burtiski asiņainiem un vardarbīgiem līdzekļiem risināmu personisko un sadzīves problēmu risinājumu;

    To pašu, jau dara arī Dainu tradīcija, klasiskā pedagoģija un uz to bāzētā humānā pedagoģijas, praktiskās psiholoģijas konkrētas metodikas. Visi minēties “alternatīvie līdzekļi” arī dara to pašu un bieži faktiski izmantojot sākotnēji kristietības tradīcijā atrasto

    Zudība un maldi izdzīvojami iztēlē un smieklos. Bez tā nekad nevarēs iztikt. Jautājums ir tikai par to

    vai “dzīvot latviski” nozīmē vienlaikus un tikai arī “dzīvot kristīgi” ?

  • http://www.erlib.com/%D0%90%D0%BD%D0%B4%D1%80%D0%B5%D0%B9_%D0%9A%D1%83%D1%80%D0%B0%D0%B5%D0%B2/
    Tirguslaukumā, skolā un templī ir vajadzīga sapratīga būtne, kas ir ne gluži cilvēks un ne gluži enģelis
    un
    aizved domas pie Dieva
    ar smaidu un pārliecību

  • http://www.ir.lv/2011/9/9/musu-vesturiskas-apzinas-stereotipi-un-to-noturiba
    Ja te kaut kas ir jāreformē, tad tās ir mūsu domas par gandrīz visu.
    Varbūt nevajag, varbūt pietiek atgriezties ….

  • VĒSTĪJUMU
    http://en.wikipedia.org/wiki/The_Message_%28Bible%29
    var un vajag izlasīt TAGAD
    JO
    bez pagātnes mēs būsim kā izļengāti sapujuši mieti

  • Norādītā saite atklāj, ka Raksti nav tapuši kā kanonisks, dogmatisks reliģisks teksts (par tādu to baznīcas tradīcija pārvērtusi), bet kā Stāstījums, kā Pieredze, kā Personiskas attiecības, kā eksistenciāls Pārdzīvojums.
    Tur salīdzināti divu fragmentu tulkojumi – viens it kā tapis ar kreiso puslodi (intelektu), mums pierastajā akadēmiskajā, jēdzieniski konsekventā un korektā stilā; otrs – it kā “ar labo puslodi” tulkots. Saglabājot oriģināla asociatīvo, tēlaino izteiksmes formu, mainās arī saturs un teksta lietošana – tā var būt tikai personiska un īstenoties/notikt cilvēku dzīves telpā, ne reliģiskās organizācijas noteiktās formālās kārtības apstākļos. Līdzīgi kā latviešu tautas dziesmu TEIKŠANA.
    Nebiju domājusi, ka tā starpība ir tik liela.
    Tas mani tiešām PĀRSTEIDZA.

  • Lai atdzīvotos kristietības gars (kas arī ir t.s. brāļu draudžu vēsturiskās tradīcijas būtība), manuprāt, mums šodien būtu vitāli svarīgi saprast LŪGŠANAS būtību.
    ***
    Lūgšana ir vienlaicīgs notikums, – tā ir sarunāšanās, saprašanas un radīšanas akts.
    Lūgšana nav saprotama deterministiskajā cēloņu-seku jeb objekta-subjekta pasaules skatījumā. Lūgt – tas nenozīmē norunāt savu runājamo un gaidīt, kad un kā to kāds cits piepildīs. Īstenošanās (iemiesošanās) notiek uzreiz.
    Lūgt nozīmē ieraudzīt. Ieraudzīt, kas tu īsti esi, kā tu esi saistīts ar to, kas apkārt, saprast, kas īsti notiek, kas pašlaik top. Un piedalīties tajā.
    Lūgšana ir īstā IETEKME.
    Un par šo ietekmi tu “maksā” ar savas sirds (sirdsprāta) izmainīšanu – tiesāšanu un audzināšanu.
    ***
    Lūgšanai ir vajadzīga drosme un mīlestība. Bieži ar pirmo nepietiek.
    ***
    Vai mēs apzināmies to īsto informācijas un enerģijas lauku POLITIKU, kuru visu laiku ceļ un noārda, JAUNRADA tie spēki, kurus satur un virza lūgšanas?

  • Būtisko mēs parasti neapzināmies
    ———
    P.S.
    http://kobtv.narod.ru/lector/zaznobin/beseda-s-baptistom.html
    It kā neko tādu nepasaka, bet PAVĒROJIET šo divu cilvēku – zinātnieka, kas ar cieņu un pietāti izturas pret reliģiju un ticīgā cilvēka sarunas žestu valodu.
    (Iekavās teksts, kas radās klausoties sarunu)
    Visa informācija ir ierakstīta horomosomās un šī informācija atjaunojas atjaunojoties horomosomām (Cilvēku valodā – PAT ideoloģiskās lietas, pat reliģijas izpratne – mūsu pamatvērtību izpratne mainās un VAR TIKT MAINĪTA; mūs var BURTISKI programmēt; teorētiski iespējama gēnu indženērija pat šai līmenī – Zaznobins ir mēginājis sakarīgi runāt, veidot dialogu ar pareizticīgās baznīcas virsotni un ticis brutāli atšūts).Senāk tehnoloģiju izmaiņai vajadzēja simtiem cilvēku paaudžu (salīdziniet ar “Bībeles laiku” – tās ir apmēram 100-240 paaudzes), tagad viena cilvēka mūža laikā tehnoloģijas mainās vidēji apmēram 4 reizes. Pēdējo 20 gadu laika pasaule ir kardināli izmanījusies ( bet , piemēram Alfrēds Rubiks joprojām dzīvo savas jaunības un brieduma laikā, iespējams Lembergs un zatlers arī, uzskaitījumu varētu turpināt, bet būtība ir tā, ka daudzi “politikas stūrmaņi – ari Bils Geits un pāvests Benedikts patiesībā dzivo sapņu vai murgu pasaulē, kam ir visai mazs sakars ar reālo dzīvi), infomācijas cirkulācijas ātrums ir kardināli izmainījies. Šķiet Zaznobins runā par to, ka NEKO PRINCIPIĀLI SVARĪGU NAV IESPĒJAMS NOSLĒPT, paslēpju spēles noved strupceļā. Ļoti zinošs cilvēks vairāk saskaras ar nezināmo kā zināmo. Kāpēc patreiz ir tik daudz katastrofu?

    Materiālā plānā vissvarīgākais ir ūdens.( Garīgā plāna ticības sistēma. Kādu ūdeni – vīnu tagad dzeram, kādu raudzējam? )

    VISU PĀRVALDA VIENS DIEVS

    Pirms kristietības bija senās Ēģiptes reliģijas. Tāpat nevar no cilvēces vēstures izsvītrot Muhameda vēsti. Zaznobins stāsta par reliģisko tekstu mašīnanalīzi (30:00). Ir taču baltā dzeja – belij stih. (Kas saskāries ar patiesi sakraliem tekstiem un lietām – tas būs piedzīvojis, ka patiesi religiskie teksti STRĀDĀ APEJOT APZIŅU) Zaznobins stāsta par to, ka Korānā atrodamas ārkārtīgi dziļas atklāsmes (un es neizslēdzu, ka Bībeles arvien jaunās redakcijās faktiski ir ari Korāna pēdas, jo islāms patiesībā ir kristietības versija).

    Kas ir Bībele, kāpēc tā radās? (37:19) Kristietis paskaidro kāpēc. – Kristus glāba pasauli (baptisma koncepcija kā es to saprotu)
    Vai jūs dzīvojat pēc grāmatas vai dzīvi?
    JESAJA – ne spēkā ir Dievs, bet taisnībā
    Bībelē ir adudz melu, saka Zaznobins
    (Ticīgais dzīvo ticībā, zinātnieks …. – kur dzīvo un vai dzīvo zinātnieks? un vai viņš vispār dzīvo)
    Zaznobins – Dievam nav vajadzīgi upuri, upuri ir vajadzigi mums.
    Ticīgais – ar svētiem rakstiem nejokojiet, tādi joki var būt bīstami.
    Zaznobins: Kas uzrasktījis Bībelei? Cilvēki
    Ticīgais: Bībeli rakstīja Dievs
    ( bet vai patiesība nevarētu būt tā, ka SVĒTIE ARKSTI TIEK RAKSTĪTI NEMITĪGI – mūsu svēto rakstu lasīšanas tradīcija ir dzīvai Dieva vārds; kaut kāda mēra Bībele uzskatāma par literāru darbu, kas tiek interpretēts; ir kaut kāda līdzība ar lugu interpretāciju un tās tradīciju; tikai Grāmata ir bezgalīga luga)
    Zaznobins: ticu tikai tiem faktiem, kas viens otram nerunā pretī.
    Ticīgais runā par Dieva sinhronizejošo lomu Cilvēka dzīvē. Evanģēlijs IR JĀPIEŅEM. Bībele labo cilvēku dzīves.
    Zaznobins: Cilvēks ir tas , kas patiesi tic, dzird Dieva balsi un spēj sarunāties AR VISIEM. Dievam vajadzīgs, lai visi kļūtu par cilvēkiem.(63:xx)
    Rietumu kultūra ir Bībeles kultūra. Nav novērtēta Konstantīna loma kristietības ģenēzē. Kristietība šodien ir ļoti tāla no Kristus mācības.
    Kristiešu pamatmasa ir ateisti. Ticiet Dievam, nevis Dievu. Ir jātic Augstākajam. Kāpēc Kristus neuzrakstīja evanģēliju? (75:xx)

  • sakrālus tekstu nerunā TOS TEIC

  • http://www.delfi.lv/news/comment/comment/arnis-terzens-kabinets-smiekligais-cilvekberns-saruna-ar-ivaru-kalvinu.d?id=40809785
    - Vai tas nozīmē, ka varat arī precīzi pateikt, kas jeb kurš jeb kāpēc ir Radītājs?

    - Es uzskatu, ka Dievs ir, un iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. Jeb, mūsdienīgāk izsakoties, iesākumā bija Informācija, un Informācija bija pie Dieva, un Dievs bija Informācija. Un Informācija materializējās jeb – tapa Dievs.

    Tad tāpēc Bībele rakstīta tik grūti saprotamā jeb pat gluži nesaprotamā valodā, ka tās sarakstītāji bijuši, piedodiet, vāji izglītoti cilvēki?

    - Tieši tā – viņi nemaz paši nav sapratusi, ko viņi tur pieraksta. Jaunajā Derībā taču daudzviet mācekļi jautā Kristum – bet ko tad īsti nozīmē tevis teiktais? Atsevišķās vietās viņš veic šos skaidrojumus, bet to nav daudz. Un jūs varat jautāt arī tā – kāpēc gan Kristus pats nav uzrakstījis pat nevienu lapas pusi?

    - Kāpēc viņš tā nav darījis?

    - Ļoti vienkārši! Ja jūs tagad paņemtu rokā šo lapas pusi, jūs nesaprastu, kas tur uzrakstīts, bet sāktu to kaut kā skaidrot, pamatojot, ka tā ir absolūtā patiesība, jo tā, raugi, rakstījis pats Kristus. Bet problēma ir tā, ka jūs jau pats no tās patiesības neko nebūsiet sapratis. Tāpēc jārunā par to, ka cilvēkam ir jāstrādā, jāattīstās, jāpilnveido savas smadzenes, jo tikai tad viņš kaut ko var iesākt ar to saņemto informāciju. Bet, ja vispār nekā nav, tad neko arī nevar gaidīt. Ir jau, protams, tantiņas, kuras skolā nemaz nav gājušas, bet saņem informāciju un spēj to saprast, bet tie ir ārkārtīgi reti izņēmumi, kam savukārt arī nekāda skaidrojuma nav. Bet šī attīstība ir vienkārši nepieciešama, jo, ja jūs sevi garīgi neattīstīsiet, saņemto informāciju, diemžēl, nespēsiet materializēt. Piemēram, Bēthovens atzinies, ka viņš savu mūziku pats neizdomā, bet viņš to dzird un pieraksta. Bet ar to jau vēl nepietiek, ka tā mūzika skan ausīs, jo jāmāk to arī pierakstīt…

  • Kas ir reliģija ?
    TAS nav labs jautājums. Tādu jautājumu šai pasaules kārtībai lojāls cilvis nedrīkst uzdot
    ————
    Kāds kaut kam tic. Patiesībā jau pilnīgi visi cilvēki kaut kam tic. Un katrs cilvēks kaut ko zin. Tās ir divas no lietām, kas dara mūs par cilvēkiem un daļu no Cilvēka.

    Es zinu, ka šodienas “masu instruēšanas” valdošās izglītības teorijas un prakses sistēmas ietvaros audzināts un uzaudzis cilvēks visdrīzāk vai nu kā pantiņu noskaitīts kādu gatavu atbildi vai, piegājis pie interneta un padancinājis googli vai kādu citu meklētājprogramu to atradīs un “nobērs kā pupas” un vēl atkarībā no daudzām subjektīvām vai pusobjektīvām (tas ir kādam cilvēku lokam šķietami vai patiesi objektīvām – tā nu tas stingri ņemot objektīvi ir) patiesībām vai ilūzijām piebildīs, ka TAS ir vai nu ļoti labi vai ļoti slikti. Šeit es varētu viņam ar tīru sirdsapziņu piekrist, un jūs beigt lasīt, jo tālāk lasot jūs pie lielākas skaidrības visdrīzāk netiksit vai nevēlaties tikt, jo jums ir jūs apmierinoša atbilde uz šo jautājumu. Ar ko arī jūs apsveicu. Jūsu atbilde ir pareiza. Jo jūs ticat.

    Kāds vienu no vienīgajām pareizajām metafizikas sistēmām labi apguvušais Domātājs reiz pasniedza man, iespējams, vislabāko atbildi uz šo jautājumu.

    Reliģija ir vides, cilvēku kopuma un Mācības kopums.

    Lieliska atbilde, ja pieņem, ka kaut kas tāds, kas būtu “visiem” pieņemams vispār pastāv. VISIEM noderīga un pieņemama vienota Mācība (reliģija) nekad nav pastāvējusi un nepastāvēs. Cilvēks ar labu matemātisku bakalaura izglītību zinās vai viņam būs iespējams kādas stundas laikā tā vai citādi paskaidrot vienu no matemātiskās loģikas pamatu teorēmām: teorēmu par lodes saķemmēšanu, kas skaidri pasaka – lai cik labi jūs saķemmētu lodi, viens vismaz viens matiņš vienmēr sliesies stāvus.

    Runājot par reliģijām, ar tām parasti saprot kādu vēsturiski izveidojušos produktu grupu (no uzņēmējdarbības un ekonomikas kādas teorijas viedokļa), kam raksturīgas tādas tautāmas objektīvas lietas kā Raksti un Kulta celtnes un tāda objektīva ideāla lieta kā Dievs. Katrs tāds rakstītu vai nerakstītu rakstu kopums vismaz vienā teikumā pasakaidro vai nosaka kaut ko par to KAS IR VISA CENTRĀ, no kā VISS RADIES. Īsāk, katrā reliģijā ir vismaz viens teikums, kas veido šo rakstu kosmogoniju – kā VISS radies un kas ir VISA centrā.

    Man izskatās, ka kristietības centrā ir Cilvēka iekšējā pasaule. Un tad, iespējams, tāpēc kristietība ir viens no vislielākajiem veiksmes stāstiem “reliģiju lauciņā”. Tāpat man izskatās, ka budismā šis cents ir ārpus Cilvēka – Kosmosā vai pat aiz kosmosa robežām. Tomēr gan kristietība, gan budisms vai un ir vai tiecas veidot monocentriskas, metafīziskā skatījumā nesavienojamas, sistēmas, kurām, protams, ir jau ne tikai kaut kas, bet daudz kas kopīgs. Un runājot tik pat abstrakti kā līdz šim, uz pagānismu var skatīties kā policentrisku sistēmu, kuras centrā ir Cilvēku (tiesa ne tikai) iekšējā pasaule. Nedaudzos teikumos esam no nākuši līdz tam, ka kristietība gan ir gan nav kristietība. Tā tas ir. Tas raksturīgs ka tik ne visam dzīvajam. Kāpēc te tā iznāca? Jo nav jau vienas kristietības, Ir kristietības, kas reizem saprotamu iemeslu dēļ nekādi nevar savā starpā sarunāt. Jo dažās lietās tāb abām ir taisnība, bet katrai sava.

    Vienu ticīgo grupu vēl neesmu pieminējis. Viņi mazliet šķelmīgi apgalvo, ka netic. Un viņi tam tic. Viņiem uz to ir tiesības. Viņiem arī ir taisnība. Viņi saprot, ka ticības noskaidrošanā sevī nekad nevar apstāties. Ticība nekad nevar būt līdz galam noskaidrota. Tā pastāv, kamēr aug. Jo kā personāžs ir dzīva.

    Patreiz visvairāk esmu pievērsies uztura problemātikai. Kāds sirms profesors apgalvo, ka, piemēram, svaigēšana esot drīzāk reliģija kā zinātniska (te viņš kļūdās) uztura sistēma. Sirmais profesors pārāk tic savas nozares un savas cunftes … reliģijai, jo … tā vairo viņa sabiedrisko nozīmību un labklājību. Tomēr pievērsties svaigēšanai ir tik pat zinātniski pareizi kā pilnīgi neko nelietot nepagatavotu. Abos gadījumos ēdājs vismaz kādu laiku būs vesels. Abos gadījumos (un vēl daudzos citos) iespējams pagatavot garšīgi … un veselīgi (?).

    Par tādām vai citādām ticībā iespējams izteikties bezgalīgi. Gan es gan citi to vēl noteikti darīs.

    Līdz šim devu labas, bet vismaz mazliet partejiskas (vispār subjektīvas, bet tomēr vairāk objektīvas kā subjektīvas ) atbildes.

    Sliktā atbilde ir tā, ka šim jautājumam nav atbildes.

    Atbilde ir slikta tāpēc, ka cilvēks vienmēr apzinati vai aizapzināti (parasti saka zemapzināti) meklē atbildes uz šo jautājumu. Kāpēc? Jo ir cilvēks

  • “Reliģija ir vides, cilvēku kopuma un Mācības kopums.”
    Latīniski religare – atkalpiesiet. Atkalapvienot cilvēku ar pārjutekliskajām pasaulēm. (R.Mūks.Antropozofija)

  • Reliģija (SVEŠVĀRDĀ) ir MĀCĪBA (LATVISKI). Mācību cilvēks iegūst SKOLĀ (latviešu vārds, kas ienācis no latīnu valodas caur, iespējams, krievu valodu). Skola lietuviski mokikla (t.i. vieta, kur cilvēks iegūst MĀCĪBU). Skola nav institūcija vai māja, tas ir Cilvēks, kas ir saziņā ar cilvēkiem nozīmīgāko pārjūteklisko pasauli – Mācību.

  • pie 475 komentāriem notiek visdziļāka masturbācija (garīgā nozīmē), laikam visā tautasforuma vēsturē.

    Gudrības mēŗs – tā ir atturība. Un nevajag manu komentāru uzskatīt kā kaut ko piederošu tikai šai slejai.

  • Atskatoties atpakaļ, cik daudz laimīgāks un u.t.t. es tagad būtu, ja tās četras rindiņas virs Tava komentāra būtu spējis uzrakstīt un SAPRAST kaut kad šīs slejas sākumā.

    Un nevajag šo komentāru uzskatīt par piederošu tikai šai slejai.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.