R.Bahšteins: ‘Ne “Skype”, ne “Nokia”. Skujas’

Ideja skujas pārvērst zeltā, mežzinātnes institūta “Silava” profesoru izauklēta, jau vairākus gadus it kā nemanāmi, tomēr iekarojusi tirgu un kāpina apjomus.

Mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks un a/s “Biolat” radītājs profesors Māris Daugavietis saka: “drusku vairāk jāsēž virsū zinātnei”, atzīstot, ka “Biolat” biznesa vadības grožus nesen atdevis citiem.

“Vienmēr lepojamies, ka mūsu izejmateriāli visu gadu ir pieejami, bet, aizejiet nu, savāciet tagad skujas mežā!” profesors smej ūsās. Reti, bet ir tādas reizes, kad pie skujām netiek – sniegs par dziļu.

Skuju senā mācība
Profesoram “Silavas” institūts ir vienīgā darbavieta, te viņš ir jau kopš 1964. gada. Ieradies pēc armijas kā jauns mežsaimniecības inženieris, trāpījis darba virzienā par koka biomasas pilnīgu izmantošanu un tajā arī palicis. Jau tolaik meža zinātnes korifeju vadībā sāka pievērsties skuju izmantošanai cilvēku labā. No Latvijas mežiem parasti izmanto stumbra daļu jeb komerckoksni, taču zinātnieki ar gadiem pierādījuši, kā un kāpēc skujas ir visnotaļ, ja tā var teikt, ēdamas. Sākotnējais lopbarības virziens nu ir novedis pie cilvēka veselības stiprināšanas un pat ārstēšanas. No skujām “Silavā” top uztura bagātinātāji, augu aizsardzības līdzekļi, lopbarības piedevas un izejvielas kosmētikai, farmācijai, turklāt produktu klāsts ik gadu pieaug. “Biolat” produkti interesē daudzus. Piemēram, pērn sadarbībā ar SIA “Trejdeviņi” tapis jauns ādas kopšanas līdzeklis “Skuju zelts – Silbiols”. Ap “Biolat” veidojas klasteris skuju aktīvo vielu izmantošanā.
“Skujas ir apbrīnojami bagātas ar bioloģiski aktīviem savienojumiem. Skujkoki ir vecākie, kas izdzīvojuši uz zemeslodes, pat radiācijas un piesārņojuma periodos. Līdz ar to nav grūti secināt, ka skujkokiem piemīt aizsargmehānismi, lai pārvarētu ekstrēmas situācijas. Mežā uz taciņas skujas stāv gadiem, tātad tajās ir vielas, kas neļauj tām bojāties,” stāsta M. Daugavietis. “Mums tikai bija jāiemācās paņemt šīs vielas laukā un izmantot cilvēka vajadzībām,” viņš piebilst.

Sameta repšikus, izveidoja “Biolat”
“Strādājām pie tā, līdz 1990. gadu sākumā zinātnei katastrofāli samazināja finansējumu. Man pirms tam bija laboratorija ar 16 cilvēkiem, bet palikām tikai trīs un ar ļoti mazām naudiņām. Meža nozarē valsts vairāk pievērsās zaļo teorijām un to finansēšanai – ne velti 18 % mežu Latvijā ir aizsargājami un tur saimniekot nedrīkst. Nekur citur Eiropā katrs piektais koks nav aizsargājams, tas ir gana pārspīlēti,” M. Daugavietis uzskata.

“Bija stabilas iestrādes, tāpēc sametām kopā repšikus, un mēs, palikušie zinātnieki kopā ar dažiem mediķiem un uzņēmējiem, izveidojām “Biolat”. Tā paralēli zinātnei sākām strādāt kā firma.”

Tagad “Biolat” ir ražotne Piltenē, ar ko Salaspils zinātnieki sadarbojas, tur notiek skuju pirmapstrāde līdz ekstraktiem – uz “Silavu” tonnām skuju nesavedīs. Salaspilī iegūst jau tīrvielas.

Šobrīd zinātnieku lolojumi nonāk ne vien Latvijas tirgū, bet arī Lietuvā, Igaunijā, pamazām notiek virzība arī uz Rietumiem – nelielos apjomos “Biolat” produktus var iegādāties Polijā, Čehijā, arī Lielbritānijā.

Tomēr ražošanas process neesot gluži “kā uztaisīt zīmuli un pārdot”. Visu sīki pārbaudot vietējie uzraudzības dienesti, un jāizpilda arī Eiropas Savienības (ES) regulas, turklāt nereti, tulkojot regulējošos dokumentus uz latviešu valodu, to vēlamā forma angļu valodā pārvēršoties par obligātu prasību latviski.

500 tonnas skuju gadā
Piltenes rūpnīcā tiek pārstrādātas aptuveni 500 tonnas skuju gadā, bet aptuveni 300 000 tonnu neizmantotu skuju paliek mežā. Lai vai kā “Biolat” ik gadu pārdošanas apjomus kāpina aptuveni par 10 %.

Skujas “Biolot” vajadzībām vāc svaigās cirsmās ar rokām, un lauku novados cilvēki priecājoties par iespēju piepelnīties. Profesora plāns, ka ražotnei jābūt tuvu skujām, ir izdevies.

Latvijas meži krustu šķērsu izbraukāti, lai pārbaudītu skuju piesārņotību ar smagajiem metāliem un pesticīdiem. Kā izrādījās, meži pie mums ir neticami tīri, pat Pierīgā.

Lai ieietu citu valstu tirgū, gan tiek prasīts apliecinājums, ka produkti izgatavoti no sertificēta meža materiāliem, taču Latvijā, kā atzīst M. Daugavietis, mežu sertificēšana ir sagājusi dēlī. “Nesen pasākumā “Latvija var!” aprunājos ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu. Es viņam saku – ir problēmas. Viņš uzreiz – naudu vajag? Naudu nevajag, sakārtojiet mežu sertifikāciju!” viņš stāsta kā anekdoti.

“Esam tikuši galā paši, neesam izmantojuši ne valsts atbalstu, ne ārzemju kapitālu. Ar to birokrātiju, kas ir jāpārvar, apgūstot kaut ES fondus, ir grūti, ticiet man! Papīra kaudžu smērēšana mēnešu garumā nav priekš manis, es labāk pastāvu vienu dienu tirgū ar saviem produktiem. Brīžiem liekas, ka atbalsts uzņēmējiem ir tikai tāds ķeksītis kaut kur,” M. Daugavietis ir nemierā. Profesoram laika rakstīt papīra kalnus nav. “Domāju, ka naudas Latvijā pietiek, ārzemju investori nav jāmeklē.”

Diemžēl Salaspils zinātniekus skārušas arī ražošanas iespēju problēmas. Pašu mājās, piemēram, nevar saražot kapsulas atbilstoši uzņēmuma vajadzībām, tādēļ tās jāražo Baltkrievijā, bet ārstnieciskās karameles “Silvasept” tiek pasūtītas Lietuvas saldumu koncernā “Pergale”, jo Latvijā karameles neviens vairs neražojot.

Paklupiens aiz birokrātijas
Visi “Biolat” produkti ir inovatīvi, jo neko līdzīgu neražo praktiski nekur. Kaut kas līdzīgs, bet tomēr citāds, topot vienīgi Krievijā. “Silavas” zinātnieki noturējuši padomijas vadošā mežzinātnes centra lomu arī mūsdienās, smejas profesors.

Ar Salaspils zinātnieku palīdzību tapušas līdzīgas, bet cita virziena ražotnes ne vien Čehijā un Bulgārijā, bet pat Ķīnā un Kubā. Lēnām tiek veidota sadarbība ar Kanādu.

“Esam runājuši ar pašmāju uzņēmējiem, bet viņi grib ātri atpelnīt ieguldīto, taču mūsu tirgus nav tik plašs, lai viss uz sitiena izdotos. Protams, naudai ir jāpelna, bet jauniem produktiem tik ātri ar to pelnīšanu neiet. Igauņu “Skype” laikam gan nopelnīja uzreiz, kā parādījās. Taču mūsu idejas tik ašas nav,” saka M. Daugavietis.

“Varbūt skujas saukt par Latvijas “Skype” vai “Nokia” būtu drusku pārspīlēti, bet daļa no “Biolat” produktu klāsta pasaulē varētu aiziet ļoti labi. Ja vien nebūtu tā, ka ES gadiem ilgi nevar noslēgt līgumu par produktu reģistrācijas savstarpēju atzīšanu, nevis dzīvot situācijā, ka katrā valstī jāreģistrē no jauna. Par maksu, protams.”

Zaļi melnais energy drink ((energy drink - enerģijas dzēriens – angļu val.))
Viens no “Biolat” top produktiem – egļu skuju enerģijas dzēriens – esot radies dzīves filozofijas rezultātā. 1980. gadu beigās “Gaiļezera” slimnīcā mediķi sākuši meklēt veidu, kā uzlabot asins sastāvu onkoloģijas pacientiem pēc ķīmijterapijas. “Iedevām šo, pamēģināja, un rezultāti ir labi. Tagad cilvēki nāk ar receptēm tam pakaļ, bet recepti jau nemaz nevajag. Es to saucu par energy drink. Ar dopingu sportisti cenšas uzņemt hemoglobīnu, bet arī mūsu skuju hlorofilam iedarbība ir tāda pati – atjaunoto enerģijas resursus, apgādājot organismu ar skābekli,” lepojas profesors.

Kā viņš stāsta, “Biolat” ražo skuju ekstraktu vannām, bet jau senos laikos Kanādas indiāņi vai Sibīrijas tautas pazinušas skuju svētīgo iedarbību. “Pēc nedēļām ilgiem klejojumiem pa taigu, vīrietis atgriezās mājās, izsmēlis sevi, kā pirmo līdzekli taisīja skuju pirti vai skuju vannu, un tad sieva prasīja vīra pienākumu izpildi,” smej M. Daugavietis. “Skuju spēks nav nekas jauns,” viņš piebilst, dodot nogaršot zaļi melnu patiešām pēc skujām garšojošu šķidrumu – Latvijas bagātību mazā baltā krūzītē.


Raivis Bahšteins
, pārpublicēts no Rīgas Apriņķa Avīzes


Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.