I.Redisons: ‘LTF nevardarbīgās pretošanās aicinājuma “X stundai” tapšanas apstākļi un realizācija 1991.gada janvāra notikumos’

Labdien, draugi !

Pirms 20 gadiem, 1990. gada 11. decembrī Latvijas Tautas frontes (LTF) valde publicēja nevardarbīgā pretošanās aicinājumu, kas sarunvalodā nodēvēts par “X-stundas instrukciju”.

Visa tauta ieguva rīcības programmu, kas mobilizēja katra enerģiju kopīgā virzienā. Jā, tajā sarežģītajā decembrī un janvārī katrs lēma un rīkojās pats, bet apzinoties vadības – LTF valdes – izvirzīto mērķi, vietu, termiņus un sakaru kanālus. Līdz ar to tautas rīcība, ar tautas gribas kulmināciju janvāra barikādēs, nekādi nebija pūļa pēkšņa stihija pilnmēness iespaidā – kā to cenšas pasniegt dažādi apskatnieki.

Pasaules nevardarbīgo pretošanos pētnieks ASV profesors Džīns Šārps (skat. arī Dž.Šārpa brošūru latviešu valodā “Patstāvīga valsts aizsardzība bez posta un kara” un J.Kučinska aprakstu “No kā baidās impērijas un oligarhijas? (Tautas spēka pielietošanas ceļvedis)“) ir uzsvēris, ka latvieši pasaulē ir unikāli ar to, ka latviešiem vienīgajiem [starp visām pasaules tautām !] ir bijis rakstisks dokuments – nevardarbīgās pretošanās programma, un tas vainagojās panākumiem.

Dokumenta iniciators un uzmetuma autors ir Ivars Redisons, kas tolaik bija LTF priekšsēdētāja vietnieks. Dokumenta tālākai izstrādei LTF valde izveidoja darba grupu Ivars Redisons-Roberts Mīlbergs-Uldis Augstkalns. To, ka LTF valde izstrādā ieceri par visas tautas pretošanos, publiski pirmo reizi pateica LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks mītiņā 1990. gada 18. novembrī. Latvijas nevardarbīgās pretošanās paraugs iedvesmoja 1991. gada augusta puča laikā demokrātiskos spēkus Maskavā.

Kad Dž.šārps bija ieradies Rīgā, viņš uzmeklēja mani un teica, ka dziļā godbijībā noliec galvu un ir pagodināts spiest roku šī unikālā dokumenta iniciatoram un autoram.

Pielikumā nosūtu referātu, kurš nolasīts Zinātņu Akadēmijā konferencē 2007. gadā. Tas ir publicēts T.Jundža rediģētajā grāmatā. Lūdzu nesajaukt – referātam šeit pielikumā ir cita, arī manis gatavota 8. decembra aicinājuma teksts (skat. šo MS Word datni, kurā ir pilna I.Redisona sūtītā pielikuma redakcija), kam bija sabiedrības grupu savstarpējos ķildiņus neitralizējoša nozīme. Par šo 8.dec. dokumentu ļoti maz kur tiek runāts.. Ar “X-stundas instrukciju” LTF valde nāca klajā dažas dienas vēlāk.

P.S. Grāmatā “Ķēniņa bērnu brīnumainā dzīve” (Rīga,2010) Kriss Volotons un Bils Džonsons raksta, ka pašcieņa nav augstprātība, un sevis noniecināšana nav pazemība. Izlasīju to vakar, un nospriedu, ka jāuzraksta jums. Stāsts par paveikto nav lielīšanās un sevis izcelšana. Domāju, ka pirms 20 gadiem tā bija Dieva vadība caur mani ierosināt vēsti, kura cēla šo tautu. Sekoja barikāžu varoņsāga.


* * *

LTF nevardarbīgās pretošanās aicinājuma “X stundai” tapšanas apstākļi un realizācija 1991.gada janvāra notikumos

ASV profesors Džīns Šārps, kurš pēta pasaules tautu nevardarbīgo pretošanos vēsturi, raksta, ka Latvijas 1990./1991. gada notikumi ir unikāli. Turklāt latvieši ir vienīgā viņam zināmā tauta, kurai jau iepriekš bija izstrādāts rakstisks nevardarbīgās pretošanās plāns.

Šeit pastāstīšu, kā īsti tapa šis dokuments, kurš, profesora Dž.Šārpa uzskatā, ir pasaules vēsturē unikāls.

Jāsaka uzreiz, ka to gatavoja pavisam parasti latviešu cilvēki, kuri tobrīd pat nedomāja, ka veic kaut ko vēsturisku. Vienkārši darīja savu darbu.

1990.gada 6.-7.oktobrī notika Latvijas Tautas frontes 3.kongress, kurā notika vērienīgas izmaiņas LTF vadošajās struktūrās. Iemesls bija prozaisks – pēc 1989.gada pašvaldību vēlēšanām un 1990.gada Augstākās Padomes vēlēšanām vairākums LTF redzamāko aktīvistu kļuva par deputātiem, ieņēma pašvaldību un valsts amatus. Daudziem pat bija noskaņojums, ka LTF savu lomu jau ir izpildījusi, un kā masu organizācija vairs nav nepieciešama. Rezultātā LTF 3.kongresā šo aizgājušo aktīvistu vietā ienāca jauni, mazāk pazīstami cilvēki. Kongress ievēlēja par LTF priekšsēdētāju Romualdu Ražuku un par LTF priekšsēdētāja vietnieku Ivaru Redisonu. Līdz tam šos amatus ieņēma attiecīgi Dainis Īvāns un Ivars Godmanis

Tāpat ievēlēja LTF domi, kura divas nedēļas vēlāk, sanākot atsevišķā sēdē, ievēlēja LTF valdi 12 cilvēku sastāvā1.

LTF 3.kongresā delegātu noskaņojums bija radikāls – rajonu, pilsētu un pagastu vietējās LTF organizācijas prasīja pasludināt kursu uz pilnīgu Latvijas neatkarību. (Iepriekšējā LTF programma saturēja mērenākas tēzes par ierobežotu Latvijas suverenitāti PSRS sastāvā). Nodaļu vēlmes arī tika iekļautas jaunajā LTF programmā, ko pieņēma šis LTF 3.kongress.

Kongresa radikālie lēmumi radīja zināmas domstarpības starp jauno LTF kursu un LR Augstākās Padomes LTF frakcijas īstenoto mēreno platformu, ar kādu šie deputāti tika ievēlēti 1990.gada 18/martā. Rezultātā izveidojās vairāki ietekmes centri, kuru rīcība ne vienmēr bija saskaņoti – LR Augstākās Padome (tās LTF frakcija), LR Ministru Padome un jaunā LTF dome un valde. Tolaik jūtama ietekme bija arī Pilsoņu Kongresam. Savukārt pretējā nometnē bija spēcīgas Interfronte, PSKP Latvijas filiāle, PSRS pārziņā esošie uzņēmumi un iestādes, un iespaidīgs PSRS militārais un represīvais kontingents2.

Drīz pēc 1990.gada 4.maija deklarācijas pieņemšanas Latvijas sabiedrībā iestājās atslābums. Daudzi maldīgi uzskatīja, ka ar Deklarāciju viss jau ir sasniegts, un PSRS vairs Latviju neapdraud. Taču daudzas zīmes rādīja, ka kompartija gatavojas atjaunot zaudētās pozīcijas.

Piemēram, jau ap Jāņiem interfrontists Viktors Alksnis intervijās presei neslēpa draudus: “Priecājieties vien, gan jau vēl redzēsiet, kā rudenī visus saliksim pa vietām!”

Ka tā nav tukša lielība, pierādīja vēlākie notikumi.

Par draudošām briesmām liecināja gan Interfrontes organizētie streiki Vissavienības nozīmes rūpniecības uzņēmumos, gan visdažādākie mēģinājumi izprovocēt “latviešu nacionālistus” uz kaut vai šķietamu vardarbību. Spridzināja pieminekļus. Kad īstu faktu nebija, tos izdomāja. Piemēram, PSRS centrālā TV translēja inscenētu sižetu par uzbrukumu skandalozā krievu žurnālista un Latvijas OMON “varoņdarbu” hronista Aleksandra Ņevzorova automašīnai Latvijā.

Visām šīm darbībām pamatā bija viens mērķis – parādīt pasaulei, ka latvieši ir teroristi, bet Latvija līdzinās Olsterai, Basku zemei, Kurdistānai. Kā zināms, Rietumu pasaulē terorisms tiek nosodīts, un zem šī aizsega prokomunistiskajiem spēkiem būtu visērtāk apspiest tautas atbrīvošanās kustību.

Bija jūtams, ka Kremlis meklē ieganstu spēka pielietošanai.

Tāds bija apkārtējais fons, kad 1990.gada oktobrī jaunievēlētā LTF vadība ķērās pie darba.

Vienā no pirmajām LTF jaunās valdes sēdēm LTF priekšsēdētāja vietnieks Ivars Redisons nāca klajā ar priekšlikumu, ka ir nepieciešams izstrādāt konkrētas rīcības plānu, kā LTF vietējām nodaļām rīkoties, ja Kremlis sāks represīvas darbības, izsūtīšanas u.tml.

Uz šo priekšlikumu valdes locekļu pirmā reakcija bija rezervēta. Vienīgais, kurš šajā apspriedē atbalstīja I.Redisonu, ka tāds plāns būtu tiešām nepieciešams, bija Roberts Milbergs.

Rezultātā valde izveidoja darba grupu: Ivars Redisons, Roberts Milbergs, Uldis Augstkalns, kurai uzdeva izstrādāt I.Redisona iesniegto uzmetumu detalizēti.

Visu novembri LTF valde vērtēja dažādus šī dokumenta variantus, izdarīja neskaitāmus labojumus. Paralēli norisa saspringts darbs, koordinējot LTF nodaļu pretdarbību Interfrontes, PSRS pakļautības uzņēmumu un PSRS armijas drudžainām aktivitātēm.  LTF valde ideju par nevardarbīgās pretošanās plānu pieņēma rīcībai, ilgi pirms tapa tā galīgi “noslīpētā” redakcija. (Šo plānu vēlāk iesauca “X-stundas instrukcija”)

Pirmoreiz publiski nepārprotami to, ka tautai ir jābūt gatavai Kremļa represijām, 1990.gada 18.novembra mītiņā pauda LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks.

Viena no nevardarbīgās pretošanās plāna sadaļām paredzēja dažādu demokrātisko organizāciju un grupu rīcības saskaņošanu, un arī Pilsoņu Kongresa struktūru izmantošanu.

Pēc ilgām diskusijām LTF valde vienojās sagatavoto “X-stundas instrukciju” vēl nepublicēt, bet vispirms strādāt ar daudzskaitlīgo, bieži vien savstarpēji konkurējošo demokrātisko organizāciju vadītājiem, izskaidrot tiem LTF plāna ieceri, noskaidrot viedokļus, pierunāt uz savstarpējo strīdu atlikšanu. Būtisku atbalstu idejai sniedza tolaik ļoti ietekmīgās LNNK priekšsēdētājs Eduards Berklāvs.

Koordinācijas darbu, saskaņojot dažādo organizāciju viedokļus, LTF valde uzdeva veikt priekšsēdētāja vietniekam Ivaram Redisonam. Drīz bija panākta konceptuāla vienošanās, ka visu daudzskaitlīgo organizāciju vadītāji varētu parakstīt vienotu dokumentu. Vienota aicinājuma idejai piekrita arī Pilsoņu Kongresa vadītājis Aigars Jirgens un Māris Grīnblats.

Tomēr visu organizāciju vadītāji bija raksturā ļoti dažādi cilvēki, un drīz bija skaidrs, ka ar tik lielu cilvēku skaitu būs grūti saskaņot visiem pieņemamu aicinājuma redakciju. Bet laika veikt ilgstošas saskaņošanas vairs nebija.

Risinājums tika atrasts vienkāršs. Ivars Redisons sagatavoja tekstu īsam uzsaukumam “Vienoti Latvijai”, par kura redakciju dažādo organizāciju vadītājiem īpašu strīdu nebija.

Visu demokrātisko spēku konsolidāciju veicināja Kremļa prasības Latvijai parakstīt Savienības līgumu, kas nozīmētu atteikšanos no valsts neatkarības idejas. Tam pretojoties, 1990.gada 27.novembrī pēc LTF valdes lēmuma tika izsludināta akcija “500 000 paraksti pret Savienības līgumu”3.

Apzinoties vienotības nepieciešamību, 1990.gada 8.decembrī pēc  LTF valdes aicinājuma 29 Latvijas neatkarību atbalstošās sabiedrisko organizāciju vadītāji parakstīja aicinājumu “Vienoti Latvijai”.

Šī nozīmīgā notikuma sagatavošanā lielu darbu ieguldīja LNNK koordinatore Mirdza Vītola un LNNK priekšsēdētājs Eduards Berklāvs. Kā visiem pieņemama vieta aicinājuma “Vienoti Latvijai” apspriešanai un parakstīšanai tika izraudzīts LNNK birojs. “Neitrāla teritorija” veicināja, ka dokumenta parakstīšanā piedalījās arī radikālās organizācijas, kas ikdienā bija nesamierināmi LTF oponenti. Šis aicinājums, kas praksē nodemonstrēja, ka pat pretēju uzskatu cilvēkiem ir iespējams vienoties kopējam mērķim, vēl šodien nav pienācīgi izvērtēts. Tika izveidots demokrātisko spēku Koordinācijas centrs, kas praksē nozīmēja visu rīcības saskaņošanu ar LTF valdi. Piemēram. Jau pirms Ziemassvētkiem Īpašās brīvprātīgo vienību, kas atradās LNNK ietekmē, vadība uzaicināja R.Ražuku un I.Redisonu uz tikšanos konspiratīvā dzīvoklī, un prezentēja LTF vadītājiem izstrādātu ceļu un tiltu kontroles plānu. (Kas lielā mērā tika izmantots barikādēs).

Manuprāt, strīdiņu izbeigšana organizāciju vadītāju līmenī veicināja to, ka vēlāk, jau barikādēs tauta izrādīja neticamu saliedētību.

Pēdējā brīdī no aicinājuma “Vienoti Latvijai” parakstīšanas atteicās Pilsoņu Kongresa vadītāji Aigars Jirgens un Māris Grīnblats. Šīs viņu rīcības iemesls man nav zināms.

Kad šis smagais, ilgstošu pārrunu un pārliecināšanas posms bija aiz muguras, jau 1990.gada 11.decembrī LTF valde varēja bez bažām publiskot sagatavoto “X-stundas instrukciju”. No radikālajām organizācijām kritikas nebija. Toties aizgūtnēm zākājās LKP CK un Interfronte. Kā vēlāk izrādījās – no apjukuma, ka viņu plāni ir atšifrēti. Diemžēl, līdz pat Ziemassvētkiem LTF valdei bija jāuzklausa pārmetumi “par panikas celšanu” arī no Augstākās Padomes un dažiem pašvaldību vadītājiem.

Šie pārmetumi norima tikai pēc 1990.gada 26.decembra, kad Kremlī par atkāpšanos no amata paziņoja PSKP Politbiroja loceklis G.Ševardnadze. Tā pasaule uzzināja par gatavotiem represiju plāniem. OMON 2.janvārī ieņēma preses namu.

Iestājoties “X-stundai”, kā centrālais pasākums bija paredzēta tautas manifestācija Rīgā.

Jau kopš decembra vidus LTF nodaļu koordinatori rajonos veica sagatavošanās darbus – sarunāja transportu, veidoja grupas un apziņošanas plānus, veidoja arī slēptuves. Bija noruna, ka izmantos rajonu cilvēkiem labi zināmo shēmu, kādā Rīgā tika nogādāti un izvietoti Dziesmu svētku dalībnieku tūkstoši.

LTF valdei bija skaidrs, ka tautas manifestāciju varēs sasaukt tikai vienu reizi, tādēļ būtiski bija izraudzīties īsto brīdi – ne par ātru, ne par vēlu. Pastāvīgi tika analizēta informācija.  LTF valdes 1991.gada 5.janvāra sēdē pēc Ivara Redisons priekšlikuma par orientējošo manifestācijas datumu tika nosprausts 13.janvāris, par ko informēja visus rajonu nodaļu koordinatorus. Ar piebildi: rēķināties braukt uz Rīgu 13.janvārī, bet oficiāls lēmums tiks paziņots vēlāk. Vēlākie notikumi pierādīja, ka datums ir izvēlēts neticami veiksmīgi4. Oficiāls LTF domes lēmums par manifestācijas sasaukšanu tika pieņemts 1991.gada 12.janvārī, šī sēde tika translēta radio.

LTF domes sēde notika Latvijas Universitātes aulā. Sēdes starpbrīdī pie aula melnajām klavierēm tika sasaukta īsa rajonu koordinatoru apspriede, kurā LTF valdes locekļi Roberts Milbergs un Ilze Cielava iepazīstināja ar iepriekšējā naktī izauklēto ideju izvietot laucinieku transportu manifestantu piesegam. 13.janvāra naktī Dainis Īvāns, izpildot LTF valdes uzdevumu, runāja radio, un tas bija signāls fenomenam, kas mūsu atmiņā ir janvāra barikādes. Atspere bija palaista. Pusmiljons laucinieku devās uz Rīgu, un pamodinātais tautas spēks vairs nebija apturams

Par barikādēm ir daudz publikāciju. Tāpēc pieminēšu tikai vienu niansi, kuru LTF valde ik brīdi uzsvēra, un kas bija nevardabīgās pretošanās plāna sastāvdaļa.

Nepielietot ieročus! Nedot nekādu ieganstu apgalvot, ka Rīgā darbojas bruņoti latviešu teroristi. Šo norādi ļaužu tūkstoši labi saprata un ievēroja.

Tagad mēs zinām, ka ne vienam vien traktoristam zem sēdekļa bija paglabāts šaujamais. Taču neviens (!) ierocis netika izvilkts, un neviens ierocis neizšāva. Tas liecina par milzu apzinīgumu, un izskaidrojošā darba iedarbīgumu. Savu lomu spēlēja arī vīru prasme savlaicīgi atšifrēt provokatorus.

Esmu dzirdējis izbrīnu par to, kā man vispār tika ienākusi prātā doma par plāna nepieciešamību.

Tad ir vajadzīgs neliels ieskats vēsturē.

1989.gada 10.decembrī notika vietējo Tautas deputātu padomju vēlēšanas. Mani kā Tautas frontes virzītu kandidātu ievēlēja par Siguldas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju. Vienlaikus biju arī Rīgas rajona TDP izpildkomitejas loceklis.

Bija jārisina lērums gan saimniecisku, gan organizatorisku lietu. Tajā skaitā arī sabiedriskās drošības jautājumi. Mans vaļasprieks bija grāmatu par vēsturi lasīšana. No tām radās secinājums, ka pēc notikumiem pagātnē var spriest par iespējamu līdzību notikumu attīstībai tagadnē.

Bija vairāk kā ticams, ka “lielais lācis” Latviju tā vienkārši neatlaidīs. Ja vajadzēs, sarīkos vēlreiz 1940.gadu ar visām izvešanām uz Sibīriju.

Pildot priekšsēdētāja amatu, tikos ar dažādām amatpersonām, pēc sarunām ar kurām tā arī nekļuva skaidrs, vai augstākajos varas ešelonos ir kāds rīcības plāns gadījumam, ja sāktos Kremļa represijas.

Ar Siguldas pilsētas Tautas deputātu padomes 1990.gada 17.aprīļa un 21.jūnija lēmumiem5 jau bijām izveidojuši savu Siguldas pilsētas zemessardzi. (T.i., gadu pirms Zemessardze tika izveidota valsts mērogā!). Tās komandieris bija Roberts Millers, kas vēlāk kļuva par ZS Rīgas rajona pulka komandieri.

Uz mūsu jautājumu – kā rīkoties iespējamās krīzes situācijā – ne Ministru Padome, ne Augstākā Padome, ne kāds cits atbildi mums nedeva.

Pēc rakstura esmu pieradis – ja kādu nepieciešamu lietu nerisina citi, tad klāt ķeros es pats.

Vēl puikas gados, ko vasarās aizvadīju Kurzemē, zēnu barā tikām sprieduši, kā būtu bijis, ja K.Ulmanis 1940.gadā neteiktu bēdīgi slaveno “Palieciet savās vietās!”? Ko darīt, lai 1990.gadā vēsture neatkārtotos?

Kopā ar toreizējo Rīgas rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju Jāni Ruško centāmies atrast optimālo pašvaldības darba modeli. Atklājām, ka ir nepieciešamas izmaiņas likumos. Un tā abi devāmies uz LTF mītni ar priekšlikumiem. Rezultātā pie LTF izveidojās pastāvīga pašvaldību darba grupa. (No kuras vēlāk izauga Latvijas Pašvaldību savienība).

Pirms LTF 3.kongresa pie manis Siguldā ieradās Dainis Īvāns, Jānis Škapars un Romualds Ražuks un aicināja piekrist kandidēt uz LTF priekšsēdētāja vietnieka amatu. Kā sapratu, mans pamatuzdevums būtu darbs ar pašvaldībām, to iniciatīvu apkopošana un nepieciešamo likumu izmaiņu virzīšana. Manuprāt, jaunajā amatā šo izvirzīto uzdevumu īstenoju veiksmīgi.

Bet nelika mieru doma, ka ir jābūt gataviem represiju gadījumam. Tā arī izteicu valdei šo priekšlikumu, uzrakstīju uzmetumu, bet kas no tā iznāca, jau jūs zināt.

Domāju, ka līdzīgas idejas varēja piedzimt daudzās galvās. Taču man jaunais amats deva iespēju īstenot idejas. Var teikt, ka vienkārši toreizējā LTF valdē sagadījās īstie cilvēki īstajā laikā īstajā vietā. Valde vienkārši izdarīja to, ko no tās gaidīja.

Janvāra barikādes Latvijā fascinēja visu pasauli, radīja mūsu mazajai zemei neskaitāmus atbalstītājus.

Ir kāda notikums, kura izpētei es vēlētos aicināt talkā lasītājus.

Tas bija tumšā, nemīlīgā dienā 1991.gada janvāra nogalē. LTF ēka bija barikāžu apjozta. Kāds jauns puisis, krievs sargiem uzstājīgi prasīja tikšanos ar LTF priekšsēdētāju, bet atteicās izpaust, kādā jautājumā.  R.Ražuks bija aizņemts kādā apspriedē. Saņēmis sargu kārtējo ziņojumu, ka puisis neiet prom, R.Ražuks piezvanīja man un teica, ka varbūt man kā LTF priekšsēdētāja vietniekam ir laiks šo puisi uzklausīt.

Ienācis kabinetā, puisis izņēma no kabatas salocītu rūtiņu lapu, izplēstu no visparastākās burtnīcas, un pasniedza to man. Uz tās ar roku bija rakstīts, ka tādu un tādu (šo uzvārdu, diemžēl esmu aizmirsis) Ļvovas Ukrainas Romas katoļu baznīca deleģē īpašas misijas veikšanai Rīgā. Viss. Paraksts. Lapas stūrī vienkāršs spiedogs ar baznīcas nosaukumu.

Uz manu jautājumu, kas tā par misiju, puiša atbilde mani apstulbināja. Viņš esot ieradies sagatavot Romas pāvesta vizīti Latvijā, kas notikšot pēc trīs gadiem. Jautāju, kāpēc to nekārto caur Latvijas baznīcu emigrācijā. Pāvests tādam kanālam neuzticoties, tādēļ esot izvēlējies ceļu caur Ļvovu.

Puisis jau esot mēģinājis tikt Augstākajā Padomē un Ministru Padomē, taču abās vietās ticis atraidīts. Tāpēc viņš nākot uz Tautas fronti.

Arī man grūti bija noticēt. Taču zaudēt jau praktiski nevarēja. Izkārtoju puisim tikšanos ar Ministru Padomes Reliģijas lietu pārvaldnieku. Rezultātā – pēc trīs gadiem Romas pāvests tiešām ieradās Latvijā.

Ja kādam ir saglabājušās kādas norādes par šo vēstnesi no Ļvovas, man būtu interesanti tās uzzināt.


* * *

Latvijas neatkarību atbalstošo 29 sabiedrisko organizāciju
1990.gada 8.decembra aicinājums
“Vienoti Latvijai“:

Apzinoties savu atbildību Latvijas tautai izšķiroša brīdī , kad PSRS vadība ar vietējās reakcijas atbalstu un militāra spēka palīdzību cenšas uzspiest Latvijas Republikai  Savienības līguma parakstīšanu, mēs,  Latvijas Republikas demokrātisko organizāciju pilnvarotie pārstāvji aicinām savus piekritējus un visus Latvijas neatkarības cīnītājus:

  • -          maksimāli saskaņot demokrātisko organizāciju darbību. Šajā nolūkā mēs izveidojam demokrātisko spēku Koordinācijas centru;
  • -          atbalstīt Latvijas Republikas Augstākas Padomes  un valdības darbību Latvijas republikas atjaunošanā  de facto . Mēs uzskatām , ka nepieciešama Latvijas Republikas  Augstākās  Padomes un Pilsoņu kongresa saskaņota rīcība;
  • -          izstrādāt kopīgu rīcības plānu pilsoniskas nepakļaušanās kampaņai PSRS prezidenta  vai kādas citas īpašas pārvaldes ieviešanas gadījumā. Par pirmo soli šajā virziena uzskatam visu Latvijas iedzīvotāju sadarbību, lai glābtu  tos Latvijas  jauniešus , kas pret savu gribu tiek iesaukti PSRS karaspēkā.

Mēs aicinām arī citas Latvijas demokrātiskās organizācijas pievienoties šim dokumentam.


Ivars Redisons
,
Latvijas sociālo reformu biedrības valdes priekšsēdētājs

  1. Līdz 1990.gada oktobrim LTF priekšsēdētājs un tā vietnieks neiejaucās LTF valdes darbā. No LTF valdes locekļu vidus tika ievēlēts valdes priekšsēdētājs (regulāri mainījās rotācijas kārtībā), kurš vadīja valdes darbu.

    LTF 3.kongresā tika vienkāršota organizatoriskā struktūra, likvidējot LTF valdes priekšsēdētāja un tā vietnieka amatus. Šīs funkcijas noteica pildīt kongresa vēlētajiem LTF priekšsēdētājam un tā vietniekam. []

  2. Aprakstu par ļoti sarežģīto spēku samēru un dažādajiem ietekmes centriem un grupējumiem skat. apgāda “Jāņasēta” LTF 10-gades izdevumā “Latvijas Tautas Fronte”, R., 1998 203.-236., 369.-370. lpp. []
  3. Šīs akcijas laikā līdz 17. decembrim vairāk kā 1 miljons Latvijas iedzīvotāju apliecināja ar parakstu savu gribu neiekļaut Latvijas Republiku jaunajā Savienībā. []
  4. Tobrīd mēs nezinājām par ASV plānoto iebrukumu Irākā “Tuksneša vētra”, nezinājām par Kremļa plānoto slaktiņu Viļņā, un Vislatvijas glābšanas komitejas iecerēto 15.janvāra paziņojumu par varas pārņemšanu Latvijā. []
  5. Siguldas TDP 17.04.1990. lēmums Nr.2 noteica izstrādāt nolikumu un izveidot Tautas zemessargu vienību, bet 21.06.1990. lēmums apstiprināja nolikumu.u tika apstiprināts veidot Zemessardzi []

  • Paldies Ivaram par atmiņām.
    Ja pareizi atceros, Pilsoņu kongresa pārstāvji neparakstījās tāpēc, ka ar aizdomām uzņēma steigā parakstīto līgumu ar Jeļcinu, kurā bija ietverts pilsonības nulles variants.
    Būtu labi tajā laikā gūtās iemaņas izmantot tagad, lai Latviju atbrīvotu no banku diktatūras.

  • Pasmaidiju par uzrunu:-”Labdien, draugi !”

    Tātad esat viens no tiem,kas apzināti,vai nē,bet realizējāt rietumu specdienestu ieceri savas(?) tautas iznīcināšanā ,valsts deindustrializācijā un resursu izlaupīšanā?
    Jautājums laikam retorisks…

    Attiecībā uz ”ļvovas vēstnesi”.
    Rietumos jau tad zināja ar ko jābeidzas notikumiem,zināja kas būs pie varas un ar ko jārunā.(Instrukcijas kā sašķelt sabiedrību krievos-latviešos,bagātajos-nabagos,utt., bija jau saņemtas?:)
    Acīmredzot puisis pasteidzās-ieradās nedaudz par agru.:)))
    ”…mēs izveidojam demokrātisko spēku Koordinācijas centru;”-tāpat kā tagad par ASV grantu naudu pērkamie demokrāti cenšas kaimiņu Baltkrievijā?

    Tas mans subjektīvs viedoklis,kuru izteikt laikam vēl drīkst(?).
    Bet tiem,kuri pa 20 gadiem vēl nav apjēguši toreiz notikušo,teikt ko vairāk laikam nav nozīmes…

  • Es nedomāju, ka rietumi labi zināja, ar ko beigsies notikumi. Vēl tagad nezina. Rietumi nav monolīti un viņi taustās un spēlē pokeru. Viņi liek savas kārtis uz dažādiem grupējumiem, atbalsta vienu vai otru. apmēram tā, kā aprakstīts tai “Lielajā šaha spēlē”.
    Arī Rietumos bija un ir dažādas tendences. Tie, kas dominēja Latvijā, sabiedrojās ar visreakcionārākajiem spēkiem Rietumos.

  • Pēc Ivara Redisona lūguma/ierosinājuma iekopēju organizāciju sarakstu, kuras parakstīja/neparakstīja 8.decembra aicinājumu “Vienoti Latvijai”:

    Šo dokumentu parakstīja:
    Latvijas Tautas Frontes vārdā Romualds Ražuks
    Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas vārdā Ilmārs Rutks
    Latvijas Demokrātiskās partijas vārdā Juris Goldmanis
    Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības vārdā Eduards Berklavs
    Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vārdā Uldis Bērziņš
    Helsinki – 86 vārdā Inta Čirpuse
    Latvijas Sieviešu līgas vārdā – Anita Stankēviča
    Latvijas Inženieru asociācijas vārdā Ilmārs Rutks
    Latvijas Zaļās partijas vārdā Valts Dzenītis
    Latvijas Kristīgi Demokrātiskās savienības vārdā Artūrs Pētersons
    Latvijas Demokrātiskās savienības vārdā Mihails Gorskis
    Latvijas Sieviešu biedrības vārdā Līvija Trūba
    Latvijas Sieviešu nacionālās līgas vārdā Rita Valaine
    Vides aizsardzības kluba vārdā Skaidrīte Jansone
    Latvijas Kristīgi Demokrātiskas partijas vārdā Oskars Bogdanovs
    Radikālās Partijas Vides humanizācijas grupas Latvijā vārdā Juris Lomanovskis
    Latvijas Zemnieku savienības vārda Aivars Berķis
    Latvijas Jauniešu tiesību aizstāvēšanas līgas “Ugunskrusts“ vārdā Ilmārs Naglis
    Latvijas nacionālo karavīru biedrības vārdā Austris Ozols
    Latvijas Sociāldemokrātiskās jaunatnes apvienības vārdā Andris Romanovskis
    Latvijas Politiski represēto apvienības vārdā Edmunds Būmanis
    Latvijas Liberālās partijas vārda Jānis Danoss
    LTF Radikālās apvienības vārdā Edgars Blomnieks
    Starptautiskās cilvēktiesību sabiedrības Latvijas nacionālās nodaļas vārdā Mirta Āriņa
    Latvijas Strādnieku savienības vārdā Konstantīns Burovs
    “Latvijas Daugavas Vanagi “ vārdā Ģirts Astra
    Latvijas Republikas AP LTF frakcijas vārdā Jānis Kinna
    Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības vārdā Līga Korsts Streipa
    Amerikas Latviešu Apvienības vārdā Līga Korsts Streipa

    No līguma parakstīšanas atsakās Pilsoņu Kongresa vadītāji Aigars Jirgens un Māris Grīnblats.

    ————–
    Paldies, Jāni, ka izskaidroji, kādēļ PK vadība to dokumentu neparakstīja. Es ar par to biju izbrīnīts..

  • friendly62,
    mums tika dota iespēja (un daļēji latviešu u.c. tautas šo iespēju sev sagādāja pašas) atbrīvoties no vienas lielvaras jūga, taču cits jautājums, kā mēs šo iespēju izmantojām(-am). Jā, neizslēdzu, ka vēl kaut kādos augstākos līmeņos, kaut kādas aprindas visu labi saprata, paredzēja, pat varbūt ar savu ‘spalvaino roku’ palīdzēja, varbūt pastāv kāds ‘vēl augstāks jumts’ tam visam pāri… NU, UN?! Mēs dzīvojam šodien, un nākotne vislielākajā mērā atkarīga no mums pašiem. Tad kādēļ vismaz nemēģināt ko vērst par labu cilvēku un tautu brīvībai? Mēs visi mirsim ;). Zaudēt jau tāpat nav ko, varam tikai iegūt.

  • Dzīve ir kā mašīna. Vispirms tā ir jāuzprojektē. To varat izdarīt jūs paši. To var izdarīt cits. Pēc projekta vajag izgatavot detaļas un tās saskrūvēt kopā. Saskrūvēt kopā vajag ar jēgu. Skrūves vajag pietiekami pievilkt. Ja kaut vienu skrūvi pievelkam par daudz, brauciens var neizdoties. Pievelkot par daudz “noraujam” kādai būtiskai skrūvei vītni.
    Valsts ir kā mašīna. … ….

  • Piekrītu tev Frendlie62.
    Tauta ir manipulējama, sākot jau no piedzimšanas brīža, turpinot izmantot mācību sistēmu, masu saziņas līdzekļus utt. To pierāda esošā situācija, tāpēc par iespējām atbrīvoties no lielvaru jūga nevar būt runas ar tik manipulējamu apziņu..
    Iespējas tiek dotas tikai tādas kuras varai izdevīgas..

    Cilvēks kurš piedalījās barikādēs raksta:” Ministru padomes telpās bija simtiem brīvprātīgo, tai skaitā arī sievietes. Visiem brīvprātīgajiem šo ēku bija paredzēts aizsargāt ar plikām rokām.
    …saprata, ka šie cilvēki šeit sadzīti, lai pildītu “lielgabala gaļas” funkcijas un pēc tam visa pasaule varētu bazūnēt, cik daudz upuru Latvijā. Jā, šie cilvēki bija gatavi ar plikām rokām stāties pretī ienaidniekam un atdot savas dzīvības, kā jau tas bija noticis citur, bet vadītājiem būtu jādomā, lai šie upuri būtu minimāli.
    Visiem šiem cilvēkiem praktiski nebija nekādas centralizētas vadības un uzbrukuma laikā ēkā sāktos pilnīgs haoss, kas radītu papildus lielu skaitu upuru.

    …Šajā gadījumā Tautas frontes psihologi bija izdomājuši, ka uzbrucēja puses karavīri tīri psiholoģisku motīvu vadīti nespēs nogalināt daudz neapbruņotu cilvēku. Tikai rodas jautājums, pēc cik nogalinātiem cilvēkiem, kurš karavīrs būtu “salūzis”.

    Šobrīd mēs redzam kas notiek Čečenijā un pēc tā varam spriest, kas varēja notikt arī ar Latviju, ja vien nopietni kāds to būtu gribējis.

    Kad sākas apšaude pie Iekšlietu ministrijas, arī pa Ministru padomes logiem varēja redzēt pa gaisu lidojošas trasējošās lodes un cilvēki savā aprobežotībā pieplaka pie logiem un skatījās, nodomādami par to ka kāda nomaldījusies lode var viņiem trāpīt.”

    “Ir jācīnās ar gara spēku, ne kara spēku”

  • Ivo Verners 13.01.2011., 11:27
    (..)
    Paldies, Jāni, ka izskaidroji, kādēļ PK vadība to dokumentu neparakstīja. Es ar par to biju izbrīnīts..
    ========================================================
    Par ko izbrīnīts? Metodi ”Paņēma un uzmeta” jeb ”Solīts makā nekrīt” jau kopš mītiskā Kangara laikiem nevien’ viens pašmāju ”bāleliņš” ir veiksmīgi pielietojis.
    Der atcerēties Raiņa ”Uguns un nakts” aprakstīto:
    Spīdola: ‘’ Pār latvjiem ir kungi’’.
    Kangars: ‘’ Tos piekrāpsim, tik kungu vārdu tiem atstāsim,- bet meslus ņemsim sev,
    Lai ļaudis kalpo tev un man (.)

    - Bet Kangars tiešām prātīgs vīrs – Tik gudra otra vairs latviešos nav –
    Cik rāmi nu ļaudis strādā priekš mums – Mums nav ko baidīties, Roma mūs sargā.
    Cik drīz viņš izoda stipro un piespiedās klāt ! Būs austrums stiprāks, viņš pielīdīs tam.
    Ak, vai tu re, tad viņš visus – Pieviļ ‘’

  • 4.Tobrīd mēs nezinājām par ASV ….
    1990.g.15.maijā Rīgas OMON pustundas laikā izklīdināja padomju militāristu tūkstošus, kas gribēja ieņemt AP namu Jēkaba ielā. Pavēli to darīt atsūtīja no Maskavas…Lai apjēgtu, kā procesus Latvijā iespaidoja Vašingtonā, Maskavā,Londonā, Bonnā, Parīzē sēdošie, es savā datubāzē esmu pievienojis vēl vienu rakstu –
    par ko jau kopš 1986.g. rakstīja un pēcāk atkārtoja domātājs A.Zinovjevs:”Больше пятидесяти лет шла Холодная война. Она перешла в “теплую” войну, по моей терминологии, то есть к идеологическим средствам Холодной войны добавились новые, такие, как диверсионные операции, грандиозные диверсионные операции. Результатом одной из них стало проведение Горбачева на пост генерального секретаря.”
    Постсоветизм Лекция Александра Зиновьева

  • “Barikādes” Ungārijā beidzās gandrīz nesākušās
    Čečenijā? Grūti teikt, nezinu, varbūt, 50:50
    TE? 50:50 turpinās, tikai ieroči smalkāki vai daudz smalkāki kā tur, no kurienes uz Latviju atnāca latgaļi
    ————–
    A SURPISING NUMBER OF otherwise sensible people find it hard to see why the scope and reach of our formal schooling networks should not be increased (by extending the school day or year, for instance) in order to provide an economical solution to problems posed by the decay of the American family. One reason for their preference, I think, is that they have trouble understanding the real difference between communities and networks, or even the difference between families and networks.
    John Taylor Gatto – Dumbling us Down – We Need Less School, Not More

    Taisni jābrīnās par to, ka pat saprātīgi cilvēki pieļauj iespēju, ka vispārējo ģimeņu sabrukumu un to radītās bērnu un jaunatnes problēmas iespējams atrisināt liekot bērniem skolā pavadīt vairāk laika. Viņiem liekas, ka risinājums būs mācību dienas, mācību nedēļas un pat mācību gada pagarināšana. Manuprāt, viņi vienkārši neizprot milzīgo atšķirību starp un draudzēm: domubiedru vai tuvinieku kopienām un valsts sabiedriskajām iestādēm, vai pat ģimeni un formālajām-virtuālajām sabiedriskajām kopībām.

  • Viktors Avotiņš – “Barikāžu laiks lētāks nekļūs”
    http://zinas.nra.lv/viedokli/viktors-avotins/39345-barikazu-laiks-letaks-neklus.htm
    Šajā rakstā arī atrodamas vairākas atbildes uz friendly62 jautājumiem.

  • Dīvaini? gan barikādēs, gan to 2009. parodijā? visspēcīgāk, manuprāt runāja reāli radošie
    http://www.ir.lv/barikades?date=0&audio=12

  • <Ivars 13.01.2011., 14:58
    Dīvaini?
    ========================================================
    Ja kas nav dīvaini, tad 1991.g. spēcīgo runātāju uzvedība 2011.g.janvārī.Varbūt divdesmit gados sasniegtais rezultāts pārsteidz/šokē?

  • Šodienas divdesmitgadīgo uzvedība gan nepārsteidz -
    teksti baigi līdzīgi tiem, ko arī pirms 20 gadiem publicēja – dachinja (13:47:04) :
    ”(..) Un kas tad salaiž to visu, šo valsti dēlī? Atbilde laikam ir elementārāka kā šķiet – tie paši komunisti, kas vēl aizvien ir pie tās varas siles, izliekoties tādi neesam. Bet komunistam nav tautības, to zin visi. Un noliekot biedra kartīti, par komunistu nepārstāj būt! Tā ir iedoloģija, tā ir pārliecība, kāda okupācijas laikā kā sērga pārņēma ne vienu vien cilvēku.” – komentārs iz vietnes Dachinja domā par
    http://dachinja.wordpress.com/2011/01/11/1991-gada-barikazu-pieminas-zimes-atklasana/#comment-21

  • Par to, ka CITI ( arī ?) vainīgi es, protams nešaubos …
    Man ir pilnīgi vienalga kā sauc “sliktos”. Pats nevienu no viņiem neesmu sava dzīvē saticis. Ko esmu saticis? Cilvēkus, kas vairāk vai mazāk līdzinās man.Bet tikai ar kādu duci no dzīvē satiktajiem cilvēkiem gribu būt kopā ik dienas
    Interesanti gan, ka tagad pēc 20 gadiem no tā svētbrīža Daugavmalā tā īsti baudāms bija Maestro teiktais … Un tas ko pirms diviem gadiem teica Uģis Prauliņš arī šodien ir baudāms.
    Svētbrīdim ir jābūt pareizam, baudāmam un no sirds – pirms divdesmit gadiem tā arī bija, ik dienas tā negadās

  • Pa e-pastu no Ivara Redisona saņēmu šādu vēstuli:

    > Jāni !
    >
    > Tevis sniegtais Pilsoņu Kongresa izolēšanās skaidrojums “neklapē” ar faktiem -
    >
    > strīdīgo vienošanos Jeļcins parakstīja 1991. gada 13. janvārī Tallinā (http://www.mod.gov.lv/lv/Ministrija/Vesture/Barikades_1991.aspx),
    > bet parakstīt “Vienoti Latvijai” Pilsoņu Kongress atteicās vēl mēnesi iepriekš – 1990. gada 8. decembrī.

    Atbildēju tā:

    Sveiks!
    Nu tādā gadījumā es vai nu neatceros vai arī tādu lietu netiku pat ievērojis. Ap to laiku man bija skeptiska attieksme pret LTF, biju no tās izstājies.
    Bet droši vien kaut kas saistībā ar pilsonību tas bija, jo PK uzskatīja, ka LPSR AP nav tiesību tādus lēmumus pieņemt.
    Ar sirsnīgu sveicienu.
    Jānis

  • Ir ļoti svarīgi SAPRAST, kas ar mums NOTIEK – tagad, pirms pāris dienām, pirms 20 gadiem, pirms 106. gadiem, .., pēc 2 gadiem.
    Ir ļoti svarīgi BŪT GATAVAM darīt, runāt, rīkoties tad, kad tas vajadzīgs, tā kā tas vajadzīgs … mums.
    Ir ļoti svarīgi ticēt, bet ar to nepietiek.
    Ir ļoti svarīgi reāli rīkoties, bet ar to nepietiek.
    ————-
    Te “virs svītras” uzrakstītais ir NELOĢISKS, vispirms jau tur nepareizi lietoti gramatiskie latviešu valodas laiki. Redziet, ja līdz tam nonāksim (kādreiz) latviešu valodā var gramatiski parādīties arī citi laiki (angļu valodā lūk laika izteikšanas iespējas lielākas). Bet pamēģiniet izlasīt tajās rindiņās “virs svītras” kādu tēlu, būtni būtību. Tas ir iespējams. Vēl derētu padomāt par Dievu.
    Arī Viņš
    (tas ir vispilnīgākā būtne, tāpēc tas ir, tāpēc tam piemīt gan spēja just, gan spēja apzināties, saprast un rīkoties)
    te VISĀ piedalās; Viņš vienkārši ir neredzams diženums.
    Citēju – ja kādu tas ieinteresēs, tad viņš vai nu pats sapratīs, vai atradīs rakstos, vai man pajautās, ko es citēju -Ir vismaz trīs dažādas pierādījumu kopas, ka religijas pamats ir smadzenes:
    1)reliģija ir izplatīta visās kultūrās,
    2)identiskie dvīņi, kas pēc piedzimšanas izšķirti, pieauguši ir reliģiozi vienā pakāpē,
    3)smadzeņu deniņu daivās ir “Dieva lauks”. Ja to stimulē, cilvēks izjūt Dieva klātbūtni. “Dieva lauks” protams ir attīstāms, audzināšanās vai pat apzinātas reliģiskās audzināšanas rezultātā. Šī smadzeņu struktūra ir atrodama un funkcionē vismaz visiem zīdītājiem.
    Ko es te gribu pateikt? – Klusa dabiska saruna ar Spēku nav izņēmums, bet dabiska cilvēka, eksistenciāla funkcija, kas ir gan tik pat pašsaprotama, gan tik pat eksistenciāli svarīga kā elpošana. Lai sarunātos ar Spēku VAR iet uz baznīcām, VAR iet uz pasākumiem un tos organizēt, TOMĒR ir nepieciešams iemācīties sarunāties ar Spēku “aci pret aci”. Tāpēc katra cilvēka normālai attīstībai ir nepieciešams gan ikdienas miegs, gan būt vienam un brīvam no visa esot nomodā; var teikt, ka katram cilvēkam ir sava vientulības norma – ir svarīgi pareizi ticēt un vismaz ik septiņas dienas vienu dienu vajadzētu veltīt sarunai ar Spēku vai vismaz gatavojoties tai, jo katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad Spēks saka – klausos, runā; bet mēs? mums biezi vienkārši nav ko teikt, jo sarunai ar TO, kas mums ik brīdi stāv klāt mēs vienkārši neesam gatavi, vienkārši? TO vienmēr atliekam. Bet no visam lietām, mani mīļie, TOMĒR ļõti nedaudzas patiesi neatliekamas lietas. TĀS tad arī jādara.
    Bez elpošanas ir ēšana un uz to bāzētā IZ-TIKA -> tikšana ….. kur?
    Tad nu lūk tik pat eksitenciāli svarīgi kā ēst
    (bez kā kādu mēnesi var iztikt, bet … Spēkam labāk redzams)
    ir DZIEDĀT => mūzicēt
    Mūzika un DZIEDĀŠANA, iespējams ir visam dzīvajam piederīgs būtisks funkcionāls atribūts. Es jūs neaicinu tam akli ticēt : aizejiet, esiet …. viens, dziediet, sajūtiet
    ————
    Nu tad būsim vienreiz?

  • Varbūt tai vēstures pētniecībai noderēs arī tāds fakts, ka barikāžu pirmajā dienā Latvijas Komiteja noslēdza sadarbības līgumu ar LPSR AP, kurā bija paredzēta arī iespējamā kopīgas valdības veidošana. No AP puses, kamēr Gorbunovs devās uz Tallinu, līgumu parakstīja priekšēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš. Pilsoņu Kongresa Latvijas Komitejai barikāžu laikā tika ierādītas telpas AP komisiju ēkā – pretī Saeimas mājai. Tomēr līgums izjuka, kad AP bez debatēm ratificēja Gorbunova-Jeļcina līgumu.

  • Pārkopēju, ko vēl rakstīju Ivaram Redisonam mūsu sarakstes ietvaros:
    “Tad droši vien PK uzskatīja, ka parakstīšanās kopā ar sabiedriskām organizācijām pazemina PK statusu. Turklāt aicinājums aicina atbalstīt AP un valdības darbību. Citādāk būtu, ja PK un AP jau iepriekš būtu vienojusies par kaut kādu kopīgu politiku un tad varētu atbalstīt šo politiku.
    Tātad bija divas vēlētas institūcijas: PK un AP. PK sevi uzskatīja par leģitīmāku, jo to vēlējuši tikai LR pilsoņi. Turklāt jau tad bija jūtamas tendences un valdības darbības virzieni, kurus nevarēja nekritiski atbalstīt. Jau bija izziņota arī cenu brīvlaišana un šoka terapija.
    Ja labi atceros, PK bija pieņēmis rezolūciju, kurā atbalsta AP politiku, ciktāl tā neskar vai neapdraud 1918. gadā dibinātās LR statusu.
    Neaizmirsīsim, kad tad vēl nebija skaidrības, kāda valsts tiek veidota. LPSR neatkarības deklarācijā bija punkts par jaunas Satversmes izstrādi.”

  • Es atkal tūlīt uzrakstīšu pāris dīvainas lietas
    *
    Vēsturi vislabāk izdodas pētīt to rakstot. Laikam jau tikai tā arī vajag darīt.
    **
    Es tāpat kā Tu Jāni esmu bijis gan liecinieks, gan dalībnieks, gan gandrīz vai galvenais režisors veselā virknē mazāku vai mazu krīžu (krīze=problēma+iespēja). Un kāds, varbūt, mazs solis uz priekšu ierinda tika sperts tikai tad, kad teiktais vai darītais tika izdarīts pareizi (grūti paskaidrot, kas tas ir, to saprot “pēc tam”) un to nedara kāds viens cilvēks, un tas savukārt iespējams, kad vadība tā kā ir, bet viņas tā kā nav; vai arī, kad akcijas smailē ir garantētas divkāršas un trīkāršas dublēšanas sistēmas un ar “smaili” ir Ticība (kas tas ir, grūti paskaidrot, tās ir tādas sajūtas-pārliecības)
    ———–
    OK atvainojiet
    Edge “parādīja” kā Universitātē pēc 20 gadiem atklāja piemiņas plāksni. Arī es uzskatu, ka to “pieskrūvēja” nepareizā vietā. Būtu labi, ja mēs beidzot saprastu, ka stalts var būt tikai pazemīgais. Būtu labi, ja mēs beidzot sāktu īstās lietas īstajās vietās skrūvēt
    ———
    P.S. Un to japāņu multenīti par vilku un jēriņu silti iesaku paskatīties – visās Maxima par 2.99LVL dabūnama.
    Paradox
    Viss īstais = pareizais, baudāmais, sirsnīgais
    IR
    paradox

  • Te ievietoju arī parakstītās vienošanās tekstu, ko Ivars laipni piegādāja. To parakstīja sabiedriskās organizācijas, bet Pilsoņu kongress bija vēlēta institūcija, kurā bija pārstāvētas gandrīz visas sabiedriskās organizācijas. Tāpēc kļūst skaidrs, kāpēc PK neparakstīja, bet bija šai sakarā pieņēmis savu rezolūciju.
    ————————————————-
    Latvijas neatkarību atbalstošo 29 sabiedrisko organizāciju

    1990.gada 8.decembra aicinājums

    “Vienoti Latvijai“:

    Apzinoties savu atbildību Latvijas tautai izšķiroša brīdī , kad PSRS vadība ar vietējās reakcijas atbalstu un militāra spēka palīdzību cenšas uzspiest Latvijas Republikai Savienības līguma parakstīšanu, mēs, Latvijas Republikas demokrātisko organizāciju pilnvarotie pārstāvji aicinām savus piekritējus un visus Latvijas neatkarības cīnītājus:

    - maksimāli saskaņot demokrātisko organizāciju darbību. Šajā nolūkā mēs izveidojam demokrātisko spēku Koordinācijas centru;

    - atbalstīt Latvijas Republikas Augstākas Padomes un valdības darbību Latvijas republikas atjaunošanā de facto . Mēs uzskatām , ka nepieciešama Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Pilsoņu kongresa saskaņota rīcība;

    - izstrādāt kopīgu rīcības plānu pilsoniskas nepakļaušanās kampaņai PSRS prezidenta vai kādas citas īpašas pārvaldes ieviešanas gadījumā. Par pirmo soli šajā virziena uzskatam visu Latvijas iedzīvotāju sadarbību , lai glābtu tos Latvijas jauniešus , kas pret savu gribu tiek iesaukti PSRS karaspēkā.

    Mēs aicinām arī citas Latvijas demokrātiskās organizācijas pievienoties šim dokumentam.

  • Starp citu, tas arī interesants jautājums. Lai gan jau 20 gadus svinam 4. maija svētkus, bet arvien nav izpildīta 4. maija neatkarības deklarācijas punkts par jaunas Satversmes izstrādi un pieņemšanu. No lieliem priekiem par puča sekām režīms šo punktu ērti aizmirsa un atstāja to pašu mazspējīgo 1922. gada Satversmi, kura jau sevi savulaik pierādījusi kā nepiemērotu.

  • Pāris nedēļas pirms šīm Saeimas vēlēšanām faktiski VISI sapratām -
    partijām tādā īsta piedāvājuma NAV.
    Tās aizbildinājās, ka nopietna saruna būšot iespējama tikai PĒC vēlēšanām. Tas tā kaut kā TĀ arī palika. Dažas dienas un nedēļas pēc vēlēšanām jau ARĪ bija brīdis, kad faktiski VISI ievēlētie bija gatavi vienoties ar visiem par visu.
    *
    Kādu mēnesi PIRMS vēlēšanām VISI jau saprata, ka ar Satversmi kaut kas nav ĪSTI – lēmējvara un izpildvara samestas viena tronzelīte. Tas, protams, ātri aizmirsās, jo tūlīt nāca jau jau augstāk pieminētā KOLEKTĪVĀ apjausma
    **
    Paskatāmies 2009. gada 13. janvāri +/- divi mēneši
    tas pats
    ***
    Un tikai tad jau ir vērts paskatīties uz 4. maiju un TO 13. janvāri
    ———
    Savu valsti būvējam uz smiltīm, bez pamatiem?
    Steidzamies? Nav laika?
    Par ko tad žēlojamies?

  • Interesanta atziņa man radās, kad izlasīju kādu no Kučinska grāmatām. Vienā no nodaļām bija apraksts par to, kā 20. gadsimta sākumā Anglija nežēlīgi izturējās pret Īriju. Un tagad, pievērsiet uzmanību, ļoti svarīgs moments – mēs zinām, ka hitleriskā Vācija un staļiniskā Padomju Savienība ir 20. gadsimta ļaunumi un tā ir patiesība. Tomēr, sanāk tāda sasodīta liekulība, jo principā ap to pašu laiku Anglijas noziegums pret īru tautu principā cilvēku prātos, kuri paši nav īri, principā ir svešs jēdziens, bet ikviens zinās, ka hitleriskā vācija bija slikta. Runa šeit nav par labajām un sliktajām valstīm, bet par principu un tendenci, kā jau skolas solā cilvēkam tiek skalotas smadzenes. Fakti jau itkā netiek sagrozīti, bet informācija tiek dozēta tā, lai bērnam rastos konkrēti stereotipi un priekšstati. Rezultātā cilvēki jau no bērnības tiek programmēti, lai tāda nevardarbīgas pretošanās kustība nebūtu iespējama principā, jo vēstures piemēri labākajā gadījumā tiek noklusēti, sliktākajā gadījumā – tie tiek pasniegti kā terorisms un bandītisms. Apzināti nevardarbīgas pretošanās piemēri netiek padziļināti iztirzāti, lai jau no bērna kājas neieaudzinātu melnajai aristokrātijai nevēlamas tautas prasmes. Humanitārie priekšmeti tiek pasniegti tādā veidā, lai nerosinātu analītisko domāšanu, bet tieši otrādi – kā gatava „patiesība”, ka tā un tikai tā ir pareizi un fakti tiek pasniegti sausi un fragmentāri, nevis tā, lai bērns satvertu kopējo kontekstu. Viss tiek darīts, lai mēs nespētu domāt abstrakti, bet tā vietā tiek rosinātas zemiskākās mūsu dabas tieksmes, kā suņiem Pavlova eksperimentā un nav brīnums, ka sabiedrība ir sašķelta, jo tas mums tiek iemācīts jau skolā, jau skolā tiek kurināts nacionālais naids, jau skolā bērnu veido par bezjūtīgu egoistu un tāpēc tik grūti mums ir būt vienotiem balstoties uz kopēju labumu, vienotība tagad ir iluzora, jo tā balstās masu manipulācijai izstrādātās programmās un uz brīvā tirgus ekonomikas neredzamās rokas principa – kad katra indivīda individuālās vēlmes kopsummā regulē sabiedriskos procesus. Rezultāts ir haoss, tauta pārvēršas par viegli manipulējamu pūli, kur indivīdi nespēj pacelties pāri personīgā labuma slieksnim un zāģē zaru, uz kā paši sēž

  • Varbūt
    fakti vai tas ko par tādiem noturam ir iespaidīgāks ierocis par reliģiju/reliģijam un tikai mazliet vājāks ierocis par ideoloģiju (kas mēs esam? Kas tagad notiek? kurp ejam?)
    Varbūt
    manipulācijas
    kaut kādā mēra kļūst iespējamas ne tik daudz faktu un metožu trūkuma dēļ kā visāda “trokšņa” rezultāta;
    viens no iespaidīgākajiem “trokšņiem” mūsu iekšējā dzīvē var būt vainas/pienākuma apziņa;
    paņēmieni kā ar to tikt galā
    1. kristiešiem obligāta rīta lūgšana (vai kaut kas līdzīgs citā vārdā – svarīgs ir rīta rituāls un kāds īpašs brīdis, kad vēršam skatu uz priekšu, kaut mirkli no visa Spēka) un vakara grēku nožēlošana (atskats, arī var tikt saukts savādāk)
    2. pelnīta atpūta saskaņā ar savu apkārtni; regulāra izklaide vairāk ir darbs, papildus slodze
    Bet parasti jau pat necenšamies to darīt.
    Pavlovs un Skinners – lieliski cilvēki, ANALĪTIĶI, pateicoties viņiem ir kļuvis iespējams izstrādāt virkni praktiski noderīgu, specifisku metodiku, kas strādā vai varētu strādāt, ja tās pielietotu.
    Bet tas viss strādā, kad
    “var droši spiest pedāli grīdā un izpiest visu sulu no situācijas”
    Rāmam apcerīgam skatam sev apkārt un sevī tas neder, to atzinuši paši šie cilvēki. Metodēm un to atklājējiem pierakstītie grēki ir šo dižgaru epigoņu grēki.
    ———–
    Tad kādi ir pieci patreiz mūsu rīcībā esošie
    BŪTISKIE un ĪSTIE fakti par BARIKADĒM?

  • 1. fakts?
    Melno spēku , melnās aristokrātijas PASTĀVĒŠANA
    —-
    Paskatoties uz TO no laucinieka, siena pļāvēja pozicijām:
    aristokrātija = izkapts asmens?
    iespējams, tas nav labs salīdzinājums=līdzība
    hm…
    aristokrātijas institūts jebkura zeme pielietots “aiziet pa skuju taku”
    JA
    bez iedzimtiem aristokrātiem neiedibina nopelnu aristokrātiju
    BET TAS SAVUKĀRT
    nestrādās (aristokrātijas asinis neatjaunosies)
    JA
    valsti nebūs īstas demokrātijas, kas nodrošinātu,
    ka katrs var nonāk piramīdas virsotnē
    ———
    Vai vispār ir jēgas runāt par ilgtermiņa lietām, ja tiek noliegta nepieciešamība pēc kaut “mīkstas” un neformālas, bet reālas hierarhijas un reālām lietām, kas kādā brīdī vai uz kādu laiku netiek apspriestas?
    TF ir “labais karalis” IVO
    TF ir virkne atklātu vai pēc noklusējuma pieņemtu pamatpieņēmumu
    Tāpēc TF strādā

  • kristietis 14.01.2011., 15:44
    Interesanta atziņa man radās,…..
    ========================================================
    Man arī, kad no kāda J.Dreifelda raksta uzzināju, ka Vašingtonā nav kāda muzeja, kurā varētu uzzināt par verdzības laiku ASV. Arī attiecībā pret Z-Amerikas indiāņiem ne demokrāti, ne republikāņi ASV nesteidzas ar kādām kompensācijām par okupāciju (iedzīšanu rezervātos). Nu un ?- ko paveikt jau ”baltos cimdos” kopš Ēģiptes faronu laikiem retajam ir izdevies.
    Par to ”haosu” es gan nepiekrītu – galu galā ne Latvija, ne Grieķija, ne Īrija nebankrotēja, šais valstīs kāds totāls haoss/anarhija nav iestājušās. Lai saskatītu procesus bez ”haosa” vajag dziļas zināšanas un pamatīgu pieredzi socioloģijā un loģikā. Papildus pētījumi – un tad jau var uzrakstīt tādas grāmatas kā ”Rietumi/Rietumu fenomens” Interesanta lasāmviela izpratnes padziļināšanai – http://www.litru.ru/br/?b=48919&p=155

  • Nesu prieka vēsti visiem esošajiem un topošajiem patriotiem: latviešu valodā iznākusi korejiešu izcelsmes Keimbridžas profesora Hadžūn Čanga grāmata – “Sliktie samarieši”!!!
    Nu katrs varēs mācīties, kā savu zemi sargāt un savu saimniecību celt!
    Nu mums ir cerība, ka Latvijas sabiedrība tomēr pareizi noorientēsies šajā brūkošajā globālistu gulagā!
    Paldies tiem, kas nodrošināja šīs izcilās grāmatas tulkošanu un izdošanu!

  • OK
    laba grāmata -labi
    BET
    http://www.politika.lv/blogi/index.php?id=62157&did=62157&stp=2#c
    Iveta Kažoka teica:
    Sabiedrības līdzdalība jau uzkarināta uz nagliņas?

    Politisku amatpersonu, kas neko nejēdz par valsts pārvaldi, acīmredzot ir daudz.

    Juris Kaža piebilda:
    Lasu šo 13.janvāra rītā. Un saprotu agrāka 13.janvāra cilvēku sajūtas. Tas, ka grautiņi paši par sevi neko pozitīvi nenes ir skaidrs, bet šis raksts parāda, ka nekas nav mainījies sistēmā, ka dažus cilvēkus dzen sniegties pēc bruģakmeņa, bet citus — un viņu ir daudz — pēc vienvirziena Ryanair biļetes. Lidostā tiek diendienā “balsots” par dzīvi zem citas, nebūt perfektas, nebūt bez saviem trūkumiem, bet labākas citas valsts pārvaldes.

    Laiks Tautai piebilda:
    Valsti, kurā dzīvo Latvijas tauta pārvalda un vada ierēdniecība, kura veidojas pēc “blatu” sistēmas. Tas nozīmē, ka lielo ierēdņu “komandu” veido karjeristi, kuri gatavi pildīt politiskās elites gribu. Un veido šo “komandu” vadoties pēc radu un draugu būšanas, nevis pēc tiešām profesionāliem kritērijiem. To zinu pēc savas pieredzes valsts darbā.
    Tagadējās “reformas” ir vien vien atbrīvošanās no birokrātiem, kuri tiešām vēl veic sabiedrībai derīgu darbu. Un šis birokrātijas vietā veidojot labi apmaksātusm īpatnus ierēdņu galmus.

    Bet politiķi nepārvalda valsti, kurā dzīvo Latvijas tauta, bet gan veido savu oligarhu koalīcijas karaļvalsti, kura “barojas”no Latvijas tautas valsts un Latvijas tautas saražotā. Tā Latvijā ir pašlaik divas valstis, viena tautai, kuru vada ierēdniecības galma vagari un oligarhiju koalīcijas karaļvalsts ar zooparkā izvēlēto dakteri kukuļņēmēju pasaku ķēniņa lomā.

    Un šajā situācijā ir likumsakarīgi, ka valdības rīcības plānu neapspriež Latvijas oligarhijas koalīcijas politiķi, jo tiem tiešām ar šo plānu nav nekāda tieša sakara.
    ———–
    Kaut kas ir jādara. Kaut ko daru.
    Viens otrs kaut ko dara

  • Ivars 15.01.2011., 10:59
    (..)
    Un šajā situācijā ir likumsakarīgi,……..
    ========================================================
    ….likumsakarīgi, ka izbrīnus/brīnīšanās turpinās? Process ir sācies, sistēmas sakārtošanas process pēc standartshēmām, kas jau sen īstenotas. Latvijā tiek īstenots ierastais kopī-peista/copy-paste variants, kaut kur jau aizķeršanās (medicīnā – traumpunkti), kaut kur ”veiksmīgāk”. Rezultāts, pats par sevi saprotams -nav tāds kā attīstītajās R-Eiropas valstīs. Viens blogeris, kas izlasījis grāmatu ”Rietumu fenomens” savu secinājumu par pseido-reformatoru īstenoto uzrakstījis:”Tikai idioti vai atklāti nodevēji var censties īstenot ”tirgus ekonomikas” surogātvariantu….” http://community.livejournal.com/intellectology

  • (Rakstīja Dachinja 1990.gadā) ”(..) Un kas tad salaiž to visu, šo valsti dēlī? Atbilde laikam ir elementārāka kā šķiet – tie paši komunisti, kas vēl aizvien ir pie tās varas siles, izliekoties tādi neesam. Bet komunistam nav tautības, to zin visi. Un noliekot biedra kartīti, par komunistu nepārstāj būt! Tā ir iedoloģija, tā ir pārliecība, kāda okupācijas laikā kā sērga pārņēma ne vienu vien cilvēku.”

    Sākumā nebija arī jēdziena „nācija”- līdz pat 18-gs bija pieņemts starptautiskajās attiecībās runāt par „konfesionālo”, nevis „nacionālo” piederību… Savukārt Internacionālo brigāžu parādīšanos Spānijas karā visas pasaules „nacionālās valstis” uztvēra ar šausmām: Eiropā bija parādījies milzums daudz ļaužu, kas „nodeva” nacionālās valsts ideju, izrādot uzticību citai, tīri ideoloģiski-virtuālai (!) idejiskai kopībai. Sākās totalitāro ideoloģiju – pirmkārt, komunistu un nacistu – cīņa par varu VISĀ PASAULĒ.
    … II PK tika sagrauts nacisms. Un „nacionālo” valstu suverenitāte. Palika totalitārās ideoloģijas un „nekādās” Austrumu [ideoloģiskā un administratīvā „bloka”] vai Rietumu [ideoloģiskā un administratīvā „bloka”] valstīs iesprostotu indivīdu kopības.

    Būtu vairāk kā smieklīgi apgalvot, ka ”Baltijas tautu nacionālās neatkarības centienus”, pusgadsimtu pēc „nacionālisma” sabrukuma Eiropā, kāds, izņemot pašus „vēsturē ieslodzītos” baltiešu ideālistus, varēja uztvert nopietni. Kādā Globālās Pasaules Kārtībā (politiskajās un ekonomiskajās attiecībās) tad „ierakstītos” mazās, anahroniskās postpadomju „suverenitātes” ???

  • Sircc 17.01.2011., 21:21
    (Rakstīja Dachinja 1990.gadā) …
    ========================================================
    Rakstus/runas ar līdzīgām atziņām (pie visa vainīgi komunisti) es lasīju un dzirdēju arī pirms divdesmit gadiem – taču precizēšu, ka
    dachinja (Dace Milberga ?) savu komentāru pēc raksta par ’1991.gada Barikāžu piemiņas zīmes atklāšana…’ rakstīja 2011.gada janvārī (13:47:04).
    http://dachinja.wordpress.com/2011/01/11/1991-gada-barikazu-pieminas-zimes-atklasana/#comment-21

  • Iespējams ka komunismam un totalitārismam ir tik pat daudz kopīga kā svētumam un svētulībai

  • <Ivaram
    Iespējams, ka Latvijā 21.gs. reālajā realitātē (sauc kā gribi) tiks pārspēts vismaz viens reālā komunisma sasniegums – t.i. gadā piedzims vairāk bērnu kā nesen senajā 1987.g., kad Latvijas teritorijā piedzima 42 135 bērni.
    Lai reālā realitāte pārspēj reālā komunismā sasniegto! Ir kādām kādi iebildumi?

  • Secinājumi, ko manuprāt vajadzētu mainīt Latvijā.
    Latvijai jāizstājas no NATO un jāpārtrauc jebkādas militāras akcijas ārpus robežām, jāieņem starptautiskajā telpā militāri neitrāla pozīcija. Jāizformē Latvijas nacionālie bruņotie spēki un tie jāpārorientē uz iekšējās kārtības nodrošināšanu, tas ir – militārās struktūras jāpārveido atbilstoši policijas funkcijām un vajadzībām. Rezultātā atbrīvosies līdzekļi, kas tika ieguldīti Latvijas militārajā attīstībā un dalībai NATO, kurus tagad varēs novirzīt iekšējās noziedzības apkarošanā. Militārās aizsardzības potenciālu aizvietot ar sabiedrisko aizsardzību, jo liela mēroga apvērsuma vai militāri spēcīgas ārvalsts agresijas gadījumā Latvijas militārais potenciāls tik un tā nespētu nodrošināt aizsardzību, bet maza mēroga konfliktu gadījumos pilnīgi pietiek ar policijas spēkiem. Militāristi varētu dalīties savā pieredzē katrs pēc savas kompetences – MP izmeklēšanas un apsardzes jautājumos, SUV un citas kājnieku vienības kopā ar specvienībām OMEGA un ALFA perfekti pildītu operatīvo grupu funkcijas utt. Citām grūtībās nonākušajām valstīm Latvija varētu palīdzēt dažādi atbalstot šo valstu nevardarbīgās pašaizsardzības spēkus.

    Ieguvumi – atbrīvotos finansu līdzekļi, mūs neviens vairs nevarētu apvainot fašismā, mazinātos terorisma draudi (vismaz nebūtu attaisnojums, ka terora akts ir atbilde Latvijas militārā kontingenta darbībai), vairāk resursu, ko ieguldīt iekšējās noziedzības apkarošanā, Latvijā varētu izveidot efektīvu noziedzības apkarošanas sistēmu un mafijas sindikātam Latvijā būtu beigas.

  • Manuprāt to X stundas instrukciju vajadzeja attīstīt un pieņemt par pamatu Latvijas aizsārdzības koncepcijai.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.