Saruna ar Ritu Grāveri (fragmenti) – ‘Mēs esam tādi neērti Eiropai’

Ar Ritu Grāveri sarunājās Arnis Terzens. Sarunas noslēgumā tiek izteikts ļoti pesimistisks nākotnes redzējums, taču TautasForums.lv veidotājiem ir pārliecība, ka nākotne ir pašu cilvēku un tautu rokās. Kā domāsim, tā teiksim un rakstīsim un tādu dzīvi arī dzīvosim.

(..) – Lai gan, iespējams, tieši antropoloģija ir viena no fundamentālākajām vēstures pētniecības disciplīnām, man radies priekšstats, ka mūsdienās tā ir vai nu pati nogājusi pavēni, vai arī apzināti turp nobīdīta. Vai varat to paskaidrot?
- Mūsu sabiedrībā būtiski mainījies skatījums uz antropoloģiju, kas līdz 1991. gadam bija viena no svarīgākajām zinātnēm. Kopā ar arheoloģiju un folkloru tā bija zinātne, kas arī piederēja parādībai, ko var dēvēt par nacionālo pretošanās fronti. Bet Eiropa ieradās ar savu skatījumu uz antropoloģiju. Ja tagad ieslēdzam televizoru, no vienas puses mūs it kā uzrunā bez gala daudz antropologu – kultūras antropologi, sociālie antropologi un tādi un šitādi, un viņi visi bez izņēmuma skaisti runā. Bet – neviens nespēj nodefinēt, kas tad īsti ir antropoloģija. Es nodarbojos ar fizisko antropoloģiju, un šajā jomā faktiski esmu pēdējais mohikānis. Bet Eiropas doma pauž, ka tieši fiziskā antropoloģija ir atbildīga par rasisma rašanos un vēl virkni dažādu citu pagājušā gadsimta negāciju, līdz ar to fiziskā antropoloģija Eiropas skatījumā faktiski ir noliegts priekšmets. Tāpēc es, vēl jo vairāk arī tāpēc, ka nodarbojos ar tautas etnisko vēsturi, ar savām tēmām esmu zem tabu zīmoga.

- Bet ko jūs domājat par šiem sintētiskajiem atvasinājumiem, piemēram, tādu brīnumu, par kādu var uzskatīt “sociālantropoloģiju” un citiem, kas piemēroti Eiropas standartu mērcei?
- Aristotelis savulaik antropoloģiju definēja, kā “visu, kas skar cilvēku”. Vēlāk radās sadalījums. Fiziskā antropoloģija nodarbojas ar cilvēku un cilvēku sabiedrību laikā un telpā. Tātad – no cilvēka izcelšanās līdz pat futūristiskajai antropoloģijai, kas jau prāto par to, kāds cilvēks izskatīsies nākotnē un tamlīdzīgi. Bet dažādās valstīs to, ko mēs dēvējam par arheoloģiju, sauc par kultūras antropoloģiju, proti – tā pēta cilvēku seno kultūru. Un patlaban tieši šis virziens, ja tā var izteikties, ir ļoti modē. Savukārt sociālā antropoloģija jau ir atsevišķa tradīcija, ar ko kultūras antropoloģijas kontekstā nodarbojas faktiski tikai Eiropā un arī Amerikā, un tā būtībā skar tikai mūsdienu sabiedrības. Fiziskā antropoloģija savukārt paliek vienīgā, kas stāsta par visu, kas jau skāris, skar un vēl tikai skars tieši cilvēku.

- Ja tā ir zinātne par visu, kas saistīts ar cilvēku, tad tā jau sanāk, ka tā ir bezrobežu zinātne. Jo – kas tad šajā pasaulē ir tāds, kas neskar cilvēku?
- Būtībā fiziskā antropoloģija nodarbojas tieši ar cilvēka fiziskā ķermeņa pētīšanu, ar tā variācijām. Tā ir atšķirība no anatomijas. Katrs no mums patiesībā ir unikāla variācija. Kā savulaik teicis dzejnieks: “Tu esi variācija par tēmu – tauta”.

- Bet ģenētiķi savukārt apgalvo, ka cilvēki par deviņdesmit pieciem procentiem visi esot absolūti vienādi.
- Jā, un tieši tie atlikušie pieci procenti ir visinteresantākie, un tie arī ir antropoloģijas priekšmets. Ģenētikā varam uzsvērt kopīgo un atšķirīgo – atkarībā no tā, kādas ir konkrētās sabiedrības morāles normas, un, ja mums šīs normas šodien ir tādas, ka, piemēram, uz jums skatoties, es nedrīkstu teikt – eiropeīdā rase, jo man jāsaka – ‘eiropietis’ vai kā tamlīdzīgi, tad, manuprāt, tas ir izteikti liekulīgi. Mēs tagad vispār dzīvojam ārkārtīgi liekulīgā sabiedrībā.

- Vai tas tik ļoti skar arī antropoloģiju?
- Tas skar visu, kas saistīts ar cilvēku, tātad arī antropoloģiju.

- Proti, jūs nedrīkstat teikt, piemēram – ‘nēģeris’, bet nezin kāpēc jāsaka – ‘tumšādainais’?
- Tas vēl salīdzinoši būtu sīkumiņš. Nopietnāk ir tas, ka etniskā antropoloģija, kas skar tautu izcelsmi, veidošanos, ģenētiku, fizisko izskatu, dzīvi vispār kopumā, šodien faktiski ir tēma zem tabu. Mēs it kā drīkstam nodarboties tikai ar kaut kāda noteikta loka sabiedrības pētīšanu, bet nevaram nodarboties ar tautas etniskās vēstures pētīšanu. Raugi, tas nav modē, tas kaut kā neesot labi, tas neskaitās humāni. Lūk, iespējams, tieši tāpēc antropoloģija it kā aizvirzījusies otrā plānā.

- Un kāpēc, jūsuprāt, tas tā pēkšņi vairs nav modē? Ja par zinātni vispār tā drīkst izteikties…
- Jau teicu – tā ir viena no eiropeiskās liekulības izpausmes formām. Faktiski tas pats, kas gadījumā ar cilvēktiesībām. Ko mēs redzam no tā, ka cilvēka individuālās tiesības stāda augstāk par sabiedrības interesēm? Kā teicis kāds slavens astronoms, beigās tas novedīs pie tā, ka vienīgā cilvēktiesību izpausme ir tā, ka stiprākais apēd vājāko…

(..) – Lai turpinātu sarunu, mums acīmredzot iepriekš jāspēj vienoties, ka tāds latvietis arī ir cilvēks, vai ne?
- Būtu jau nu labi, jā…

- Paldies. Tātad arī šo “smago jautājumu” esat pētījusi? Vai tas nav zem tabu sloga?
- …Kas tieši jūs interesē?

- Piemēram, kā antropoloģiskajā kontekstā izskatās tieši latvietis?
- Ļoti apjomīga tēma, patiešām… Vispirms laikam jāmeklē atbilde jautājumam – kas ir latvietis? Kopumā latvieši kā etnoss definēti septiņpadsmitajā gadu simtenī, lai gan daži mūsdienu filosofi uzskata, ka latvieši kā etnoss nav vecāki par deviņpadsmito gadsimtu. Protams, latvieši ir jauns etnoss, jo arī septiņpadsmitais gadu simtenis nav necik sena pagātne, kad rakstos pirmo reizi latviešus min Kurzemes un Vidzemes superintendants Pauls Einhorns. Viņš raksta, ka Kurzemē un Vidzemē mīt tauta, kas runā vienā valodā, lai gan dažādos dialektos, un tai piemīt vienota kultūra. Savukārt pazīstamais latviešu vēsturnieks Edgars Dunsdorfs definē to, kas ir tauta – apzināta, kulturāla vienība, kas sevi uzskata par tautu -, uzsverot, ka tās ir pārnovadu laulības, kultūras pazīmes un valoda. Protams, arī teritorija. Līdz ar to ir pamats ticēt šiem kungiem, kuri vēsta, ka latvieši kā tauta faktiski noformējusies septiņpadsmitajā gadu simtenī…

- Bet kas pēc tautības bija šis Einhorns?
- Vācietis.

- Un kad noformējusies vāciešu tauta?
- …Atbilstoši šīm definīcijām – arī apmēram tajā pašā laikā. Jāatzīst, tieši septiņpadsmitais gadsimts vispār ir nāciju, nacionālo valodu veidošanās laiks… Bet saistībā ar mums šeit svarīgāk uzsvērt tieši baltvācietības fenomenu, jo laikam jau sarunā nonāksim arī līdz Baltijas krieviem, un šiem abiem momentiem mūsu vēsturē ir ļoti liela nozīme.

- Jādomā, jūs sapratāt, ko es domāju ar savu jautājumu? Proti, allaž saausos, kad kāds saka, ka latvieši “tādi vai šādi”, piemēram, jauna tauta, ja pats runātājs būtībā nepārstāv neko ne dižāku, ne vecāku, ne kā citādi pārāku.
- Es sapratu. Un jums pilnībā ir taisnība, patiešām.

- Bet kuri tādā gadījumā tomēr ir jeb varētu būt tie salīdzinoši vecie etnosi?
- Domāju, ka tādu nav. Katrā ziņā ne Eiropā, jo tur šis septiņpadsmitais gadsimts arī bija faktiski visu mums zināmu tautu veidošanās laiks.

- Bet, piemēram, ķīnieši?
- To gan nevarēšu jums precīzi pateikt, jo ar austrumi tomēr ir gluži cita sfēra.

- Labi, palikām pie Eiropas tautu veidošanās septiņpadsmitajā gadsimtā. Bet – tas tomēr ir izteikti sociāls process un nevis citas izpausmes fenomens?
- Galvenais ir tieši šīs pārnovadu laulības. Latvieši kā tauta veidojas septiņpadsmitajā gadsimtā, bet šai teritorijai būtiski ir tas, ka tieši šajā gadsimtā tā nokļūst trīs politisko varu ietekmē. Un latvietim raksturīgs ir tieši šis savdabīgais reģionālais priekšstats, proti – satiekoties, iepazīsties, mēs uzreiz jautājam: kur tu esi dzimis, no kuras puses nāc? Vēsturiski mums reģionālais allaž stāvējis mazliet augstāk par tautisko. Protams, līdzīgi ir arī citām tautām, bet mums sevišķi raksturīgi. Lūk, un tieši šis ģenētiskais faktors saistībā ar pārnovadu laulībām ir nenovērtējami svarīgs. Valoda arī bija dialektos. Savukārt kultūras izpausmē pētnieki konstatē, ka aptuveni no četrpadsmitā līdz septiņpadsmitajam gadsimtam šeit sāk noformēties vienots rotu tips un dažādas citas kultūras tradīcijas, kas kļūst kopīgas visai teritorijai. Tātad: vienota teritorija, vienots dzīvais spēks ar ģenētiski apvienojošu elementu, kas ir pārnovadu laulības, un valoda. Tie ir galvenie pamati, kas ļauj runāt par tautu.

- Bet ko varat teikt par dažu citu mūsu vēstures pētnieku viedokli, ka latviešu kā tautas un arī valsts pazīmes tomēr jāmeklē Livonijā, kas ir par septiņpadsmito gadsimtu agrāks veidojums?
- Es par Livoniju tādā aspektā tomēr nevaru piekrist. Baltvācu vēsturnieks Kārlis Širrers fantastiski labi skaidrojis to, kāpēc sabruka Livonija, un viņš cita starpā teica tā – tāpēc, ka šeit nav tautas. Livonija bijusi tikai tilts, tāpēc tajā nevar būt tautas un kaut kādā nozīmē arī vēstures. Svarīgi ir tas, ka tad, kad Livonija sabrūk jeb padodas dažādām varām, šejienes vācieši padošanās līgumā panāk ierakstu, ka šeit dzīvo viena tauta ar vienu valodu. Un tie ir vācieši. Bet 1710. gadā, kad padošanās līgumu jau raksta Šeremetjevs, vācieši arī grib ierakstīt šos pašus vārdus par vāciešiem kā vienu tautu ar vienu valodu, taču tas viņiem vairs neizdodas, tāpēc šajā padošanās līgumā jau figurē latvieši. Līdz ar to, precizējot, sešpadsmitā gadsimta beigas un septiņpadsmitā gadsimta sākums ir tas laiks, kad veidojas latvieši.

(..) – Vai mēs tagad nerunājam mazlietiņ tomēr citā, ne gluži antropoloģiskā aspektā?
- Gan jā, gan nē. Jo tautas veidošanās jeb etnoģenēze arī ir viens no antropoloģijas priekšmetiem.

- Bet vai par latvieti varam runāt tikai un klasiski antropoloģiski?
- Jā, protams, varam. Bet tas gan ir ārkārtīgi garš un plašs temats…

- Varbūt varam vismaz plānveidīgi to ieskicēt?
- …

- Jeb tas ir tas, kas, kā jūs sākumā teicāt, mūsdienu Eiropā nav modē, un varbūt pat nemaz nedrīkstat to darīt?
- Jā, tas ir no tās sadaļas, kas tagad nav modē… Pamati, protams, atklājas tautas dziesmās. Piemēram: “Man bij’ staltis arājiņis, sārti vaigi, zilas acis… ” Vai arī: “Lai es augu tieva gara, kā viena liepiņa, māte mani šņorēm sēja…” Tātad, kādi mēs esam bijuši – garš augums, gaiši mati, zilas acis, un tas ir tas, ko varam dēvēt par latviešu pamatkompleksu. Bet parasti tautība veidojas integrācijas rezultātā, tāpēc ir arī šādas tautas dziesmas: “Lai es esmu maza, melna…balss man skan pāri visiem novadiem…” Un tad vēl viena tautas dziesma: “Skaisti dziedi tautu meita, šķir krūmiņus, nāc ārā, rādi savu augumiņu…“. Tieši te arī parādās tās pārnovadu atšķirības. Piemēram, sēļiem raksturīgs tips ar brūnām acīm, brūniem matiem, īsāku augumu. Tāpēc šo pēdējo tautas dziesmu, visdrīzāk, var datēt ar laiku, kad latgaļi ienāk Latvijas teritorijā, un viņi tad arī ir tie garie un blondie, kuri tos mazos, brūnos vietējos aicina nākt laukā no krūmiem un rādīt savus augumiņus. Bet, raugoties globālāk – viena maztauta sastop otru šajā teritorijā dzīvojošo maztautu, un iesākas latgalizēšanās process, par ko arī runā arheologi, jo izrakumos viņi sēļus jau vairs neatrod. Latgaļi viņus ir metisizējuši un asimilējuši.

- Konkretizējiet, lūdzu, par kuru laiku vispār jūs patlaban runājat.
- Arheologi nevar precīzāk konkretizēt, tāpēc runā par septīto līdz divpadsmito gadsimtu… Lūk, tātad mēs nekādā ziņā neesam viendabīgi, jo vēl jau ir arī lībieši, leiši un vēl citi. Bet katrā ziņā mūsu pamattips ir šis – gaišais.

- Vai to patiešām ir iespējams noteikt gluži zinātniski, tieši antropoloģiski?
- Jā, protams.

- Kā, kādā veidā, pēc kā un tamlīdzīgi?
- Pēc galvaskausa – pēc tā garuma, platuma, sejas veidola, ķermeņa garuma. Ir ļoti daudz šādu pazīmju. Visbeidzot – un tā jau faktiski ir atsevišķa zinātnes nozare -, to var noteikt pēc zobiem. Šajā sakarā var runāt par divām latviešu plūsmām. Viena saistīta ar ziemeļeiropiešiem – stalto, balto, zilo, un otra savukārt ar raksturīgo zobu kompleksu nāk kaut kur apmēram no Bulgārijas – piemēram, vārds ‘daina’ ir bulgāru izcelsmes – vai no Transilvānijas. Aptuveni no tās puses…

- Sanāk, ka zobu līdzības ziņā esam teju vai Drakulas tuvinieki!
- Jā, teju vai tā. Bet tas nu ir tas sēļu komplekss. Katrā ziņā šajā ziņā ir daudz izpētes virzienu – kauli, zobi un arī asinsgrupas, roku pirkstu un delnu zīmējumi un tamlīdzīgi. Turklāt antropoloģijā interesanti tas, ka to iespējams pārbaudīt ar mūsdienu materiālu. Tieši tā arī pēta pēctecību – pētot pazīmes, kas nāk no seniem laikiem līdz šodienai. Ir standartpazīme, kas tautai raksturīga visos laikos, un ir mainīgās pazīmes. Tāpat, kā tas ir kultūrā – ir standarts un ir variācijas jeb mode.

- Tātad, veicot izrakumus, jūs varat pilnībā precīzi noteikt – tie bija sēļi, tie latgaļi, tie kurši, bet tie savukārt kaut kādi pilnībā svešie?
- Varu atbildēt – jā, bet tikai ar vienu niansi. Proti – individuālais cilvēks nepārstāv tautas tipu, viņš ir variācija. Tauta ir populācija kopumā, un to var pētīt gan pa horizontāli – tautas līmenī, gan vertikāli – dzimtas līmenī. Tāpēc izrakumos kapulaukos ir tā – ja populācija ir viendabīga, tad tās cilvēku atliekas kopumā dos šo kompleksu, šo konkrēto tipu. Bet mums bieži gadās tā, ka kapulaukos vīri pārstāv vienu, bet sievas gluži citu tipu. Tāpēc šeit parādās gan identitātes, gan integrācijas jautājumi. Bet var pateikt vismaz to, vai kapulauks pieder, piemēram, kuršiem, vai latgaļiem.

- Bet vismaz no kuršu vai latgaļu kapulauka paņemtu galvaskausu jūs varat atšķirt no, piemēram, Sudānā izrakta galvaskausa?
- Protams, jo tās jau ir ļoti lielas atšķirības lielo un mazo rasu līmenī…

- Vai arī, piemēram, pateikt – šis, ziniet, ir Latvijas teritorijā atklāts vikingu kapulauks?
- …Ar vikingiem gan nav vienkārši. Jo – kas tad patiesībā ir vikings? Tas drīzāk ir sociāls, nevis bioloģisks fenomens. Arheoloģiski viņi, protams, būs piederīgi tai tautai, no kuras nāk – norvēģi, zviedri vai dāņi. Vai arī – starp citu – kurši, kurus, kā zināms arī lielā mērā pieskaita vikingiem.

(..) – Kā pareizi jāsaka: par ko mēs tagad runājam – par senajām Latvijas tautām jeb tomēr ciltīm?
- Kamēr tās dzīvo noteiktā, salīdzinoši nelielā teritorijā un tām ir noteikts pazīmju komplekss, arheologi vairāk runā par ciltīm. Bet, sākot aptuveni ar desmito līdz divpadsmito gadsimtu, jau veidojas tā dēvētās maztautas. Piemēram, zemgaļiem tajā laikā jau bija savi karaļi, proti, veidojās zeme ar mazāku diferenciāciju. Un vēstures literatūrā zemgaļus jau sauc par maztautu, tāpat arī lībiešus un latgaļus. Pēc krusta kariem, viduslaikos, līdz sešpadsmitajam gadsimtam vairs nerunā par kuršiem, lībiešiem vai zemgaļiem, bet gan jau lieto reģionālu izpratni, sakot – latgalieši, zemgalieši, kurzemnieki. Ir jau sākušies citi procesi, precīzāk sakot – integrācija. Kurši kļuvuši par kurzemniekiem, jo uzsūkuši sevī lībisko un vendisko. Tāpat latgalieši – tur ir pašu latgaļu, sēļu, ziemeļvidzemes somu komponents, un tur veidojas tas latgaliešu tips, kādu mēs to pazīstam šodien.

- Ja pieminējāt monarhus, tad tajā laikā – pirms rafinēto kristiešu iebrukšanas – latgaliešu senčiem arī jau bija savas mazās zemes ar vienotu ķēniņu, vai ne?
- Jā, un arī kuršiem, kuriem jau bija pat vesela dinastija. Bet, runājot tieši par moharhiem jeb karaļiem, jāatceras Nacionālā vēstures muzeja direktora Radziņa kunga skatījums, ka Latgale tajā laikā jau vispār ir zemju konfederācija ar karali piedevām. Un šim karalim jau ir dinastiskas laulības, jo viņa sieva ir lietuviete, un tādējādi stājas spēkā vispāratzītās mantošanas tiesības. Katrā ziņā tā ir mūsu pašu piezemētība un problēma, ka nerunājam par saviem karaļiem, jo tas pamatā jau iekļauj ideju par pastāvējušu valsti, konfederatīvu veidojumu.

- Vai karalis un ķēniņš ir viens un tas pats?
- Viens un tas pats, jo no tā paša ‘rex‘ vien nāk. Tikai ķēniņš ir tāds latviskāks apzīmējums.

- Tātad tas nozīmē, ka tajā laikā, kad šeit uzrodas svešzemju iekarotāji, mums jau ir noformējusies sava aristokrātija, savs ‘rex’?
- Jā. Es pat teiktu tā – tajā mirklī mums jau ir pilna etniskā struktūra. Tas nozīmē, ka jau ir zemāka sociālā slāņa pārstāvji, ir vidusslānis, tā dēvētie arāji, ir saimnieki, ir mantošanas tiesības, ir tirgotāji, un, visbeidzot, ir draudze, draudzes vecākais jeb virsvadītājs, un pašā augšā tātad karalis. Un šajā aspektā tieši šī pilnā etniskā struktūra ir vissvarīgākais. Jo vēlāk to izjauc.

- Un tas ir tas, ko mēs šodien faktiski nezinām un neko par to nerunājam?
- Jā. Un no šīs nezināšanas arī ciešam. Un – kāpēc mēs to nezinām? Katrā ziņā krusta kari to visu izjauca, un līdz pat septiņpadsmitajam gadsimtam figurēja apzīmējumi, kas pauda, ka latvietis ir tikai arājs, zemnieks un nekas vairāk. Trīspadsmitajā gadsimtā latvieši ir ceļā uz valstiskumu: Kurzemē jau ir noteiktas valstiskās tradīcijas, tas pats arī Zemgalē un Latgalē. Tātad šīs maztautas pārliecinoši ir ceļā uz lielāku apvienošanos. Bet tad iejaucas krusta kari…

- Bet kas ir tas, kas nepārprotami liecina, ka šīs maztautas patiešām bija ceļā uz apvienošanos?
- Par to liecina tas, ka kapulaukos parādās intensīvas pārnovadu laulības. Pierobežas kapulauki vispār ir etniski jaukti kapulauki. Tātad novērojams lēns integrācijas process. No apakšas. Un tam vajadzēja noslēgties arī ar integrāciju augšu līmenī. Piemēram, Zemgalē ļoti uzskatāmi viens karalis grib apvienot visus pārējos. Te būtu vietā atgādināt Mindauga slaveno teicienu: “Es visas ciltis liešu Lietuvā, lai viens ir kungs!” Savukārt mēs vienmēr uzsveram to Induli, kurš pauž, ka katrs pats ir kungs, proti, uzsveram to ētisko, lai gan īsti vietā būtu tieši vēsturiskais, Mindauga paustais aspekts. Un tas ir ļoti svarīgi. Jo tā ir valsts, tā ir tā apvienošana no augšas, kas īstenojas Lietuvā.

- Bet tomēr – vai tā patiešām tie cilvēki tajā domāja, vai arī mēs, šodienas acīm raugoties un vērtējot, vienkārši ļoti gribam, lai tā būtu bijis?
- …Protams, mēs nevaram pateikt, kā viņi tieši domāja. Mēs varam spriest tikai pēc artefaktiem. Piemēram, cīņas starp pašiem zemgaļiem, no kā arī vēlāk top slavenais teiciens par to, ka latviešiem visas problēmas rodas no tā, ka viņi nekad nespēj apvienoties. Bet apvienošanās nekādā ziņā nav straujš process, un šeit to turklāt, kā jau minēju, izjauc krusta kari, ārējais ienaidnieks. Turklāt apvienošanās ir vardarbīgs process. Tāpat, kā tas notiek Francijā un daudz kur citur, kad vairāki karaļi cīnās par augstāko varu, un tas, kurš uzvar un tādējādi apvieno šo valsti, ir šīs valsts valdnieks. Lūk, un mums svarīgi apzināties, ka mums šo procesu pārtrauca tieši tajā brīdī, kad jau risinājās šī cīņa starp vietējiem karaļiem. Tikai Latgale jau bija pacēlusies mazliet augstāk, jo tur veidojās tā konfederācija.

- Līdz ar to arī noskaidrojas, ka atnākušie melnsvārči rakstīja savas hronikas, kas bija pieskaņotas viņu vēlmēm, viņu rīcības attaisnošanai un ideoloģijai?
- Jā, tas neapšaubāmi bija spilgti izteikts pasūtījums…

- Ko tagad darīsim – esam vēsturiski apmeloti?!
- Patiesībā jau mēs paši sevi esam apmelojuši. Nekādi netiekam laukā no tiem viduslaikiem, kad latvietis kļuva par kungu un izveidojās latvieša nacionālais raksturs. Amerikā dzīvojošais vēsturnieks Edgars Andersons teicis, ka Kārlim Ulmanim daudz ko var pārmest, bet par vienu lietu gan varam būt viņam ārkārtīgi pateicīgi, proti, par to, ka viņš spēja pacelt tautas pašapziņu tik augstu, cik augstu tā nekad nav bijusi ne agrāk, ne vēlāk. Tāpēc mēs arī allaž atgriežamies pie tiem krusta kariem, jo tas bija ļoti smags lūzuma posms, pēc kura viss kardināli izmainījās. Es labprāt salīdzinu trīspadsmito gadsimtu ar pagājušā gadsimta četrdesmito gadu okupāciju. Kas mainās abos gadījumos? Vispirms iet bojā labākie, paliek tikai vidusmērs. Un trīspadsmitajam gadsimtam sekojošajos gadsimtos šo pārpalikumu gluži apzināti grib padarīt par viendabīgu masu, par tā dēvētajiem kalpiem. Situācija skarba: brīvības cīņas zaudētas, labākie gājuši bojā, karaļa vairs nav, visam bijušajam vairs nav nekādas nozīmes, jo ar to nav iespējams dzīvot. Līdzīgi taču ir arī pagājušajā gadsimtā: bijušās vērtības pazudušas, ar tām vairs nevar izdzīvot, jāstājas spēkā citai vērtību sistēmai, bet tas nozīmē laika skaitīšanu no šodienas, jo tas ir izdzīvošanas pamatprincips. Un tas jau ir kaut kas gluži cits. Tu nevari izdzīvot, ja nelūgtajam kungam teiksi visu, ko domā un tamlīdzīgi. Un te arī ir tas skumjais fakts, ko konstatējuši folkloristi, proti – latviešiem var atrast teju vai visu, kas kopīgs ar Eiropu, izņemot sakāmvārdu par to, ka latvietis ir saimnieks savā mājā. Tā vietā ir “Ne mana cūka, ne mana druva” un tamlīdzīgie. Un parādās nepalīdzēšana, nosūdzēšana, jo – svarīgākais ir tikai izdzīvošana. Bet tautu nedrīkst pazemot tiktāl, noliekot to izdzīvošanas līmenī, kā tas, piemēram, izdarīts šodien. Tautai jāciena pašai sevi… Atzīšos, par šodienu man vispār grūti runāt, kamols kāpj kaklā…

(..) – Tātad jāsaprot, ka latvieši no šajā teritorijā savulaik dzīvojušajām maztautām, kas jau bija ceļā uz valstisku apvienošanos, bet ko pārtrauca neģēlīgais melnsvārču uznāciens, veidojās faktiski no pārpalikumiem, kas nebija diezin cik labs izejmateriāls?
- …Jā, jūs protat pajautāt, patiešām… Te ir ļoti smalki jāanalizē. Kaut vai, joprojām salīdzinot trīspadsmitā gadsimta notikumus ar 1940. gadu, kad Ulmanis nepretojās, par ko mēs viņam galvenokārt pārmetam. Bet viņam tā doma bija tieši tāda – saglabāt tautas dzīvo spēku. Trīspadsmitajā gadsimtā kurši cīnījās divdesmit piecus gadus, kā rezultātā pazaudēja veselu paaudzi, tajā skaitā zēnus no vienpadsmit gadu vecuma un tā līdz sirmgalvjiem. Zemgaļi cīnījās mazāk, vienubrīd pat it kā sadarbojoties, jo vācieši bija piesolījuši viņiem to valstiskumu – starp citu: tieši tāpat, kā to solīja arī 1942. gadā! -, bet vienalga zaudēja lielu daļa sava dzīvā spēka. Bet latgaļi, gluži otrādi – pavēroja, kas te notiek, jo viņi tajā laikā bija sava sociālā uzplaukuma virsotnē, un izlēma sadarboties ar vāciešiem. Var droši teikt tā – latgaļi palīdzēja vāciešiem iekarot Latvijas zemi. Bet tā rezultātā sanāca tas, ka viņi saglabāja savu tautas dzīvo spēku. Un tepat netālu no mums ir Prūsija, kas izmisīgi cīnījās, bet rezultātā palika pilnībā tukša, un tur ienāca vācu zemnieks, totāli izmainot etnosu. Bet šeit saglabājās tā fantastiskā situācija – atšķirībā no ārējās kolonizācijas Prūsijā, Latvijā īstenojas iekšējā kolonizācija. Tas iedzīvotāju pārpalikums, kas saglabājās, pateicoties latgaļu politikai, pārgāja pāri Daugavai, ienāca Zemgalē, jo zemgaļu pārpalikumi bija aizgājuši pie leišiem, un ienāca arī Kurzemē. Šī iekšējā kolonizācija ir tas bioģenētiskais moments, no kā veidosies nākamā tautība. Bet vienlaikus parādās arī otra situācija. Mēs runājam, ka tauta saliedējas ap kultūru. Lūk, un šis ienācējs faktiski jau ir zaudējis kultūras saites ar savu bijušo teritoriju, jo jaunajā teritorijā viņš savu kultūru nemaz nevar saglabāt, tāpēc kaut kā jāsadzīvo ar jaunās zemes ticējumiem. Tādā veidā noformējas reģionālā kultūra, un mēs vairs nesakām zemgaļi, bet gan zemgalieši, jeb zemgaliešu un nevis zemgaļu kultūra. Un tad arheologi tā laika kapulaukos atrok latgalietes atliekas ar lībiešu rotājumiem. Līdzās ir arī kristiešu kapi, vispār bez kaut kā līdzi dota, jo tādas bija viņu apbedīšanas tradīcijas. Bet tur ir arī šī sieviete, ar ko skaidri un gaiši uzsvērts – es neesmu nekāds kristietis, es esmu pagāns, Latgalē dzimusi lībiete. Te ir tas paradokss jeb faktiski tautu veidošanās individuālais aspekts. Un šajā ziņā esmu nonākusi pie skumja viedokļa, proti – lai arī cik mēs būtu garīgi stipri, vēsturē visu, diemžēl, nosaka demogrāfija.

- Un, cik sapratu, vērtību sistēmu vai nu noturība, vai mainīšana.
- Jā, arī vērtību sistēma. Un šajā sistēmā latviešiem pirmajā vietā allaž bijusi brīvība, kas mums jau kopš seniem laikiem bijis pamatjautājums, kas atspoguļojas arī rakstnieku un dzejnieku darbos un tamlīdzīgi. Astoņpadsmitajā gadsimtā kāds baltvācietis teica, ka kurzemnieks jau vispār ir labs cilvēks, bet, ak, viņam šie vājprātīgie brīvības murgi!

- Bet, sakiet, vai pa jūsu kopto izpētes lauciņu mēs varam, meklējot latvieša izcelsmi, mest skatus vēl dziļākā pagātnē? Ko jūs, piemēram, varat teikt par idejām saistībā ar senbaltiem?
- Pati neko daudz nevarēšu komentēt. Varu vienīgi pavēstīt par idejām, kādas paudusi mana skolotāja Raisa Deņisova, kurai nesen nosvinējām astoņdesmit gadu jubileju. Etniskās vēstures pētīšanā viņa izdarījusi visvairāk. Viņa pati ir latgaliete, darbojas šajā jomā jau kopš 1952. gada, un ir viens no mūsu retajiem cilvēkiem, kura profesionālo antropoloģisko izglītību ieguvusi ļoti lielā mācību centrā, proti, Maskavas universitātē. Un šī skolas kvalitāte nozīmē to, ka tā nav tāda ierindas, amatieru zinātne, kādu šodien varam novērot ļoti daudzās jomās. Lūk, un Deņisova nodarbojās ar etnisko baltu vēsturi, viņa bija tā, kura sāka runāt par baltu kopību jau akmens laikmetā. Savukārt šodien viņa vispār nākusi klajā ar fantastiski oriģinālu domu, kas patiesībā lika arī man mazliet padomāt, jo, patiešām – līdztekus visam latviešiem piemīt arī dažas lietas, kas itin nemaz nav raksturīgas Eiropai. Proti, viņa, izmantojot fiziskās pazīmes, salīdzina mūs ar Tibetas kalniešiem viņu pašos pirmsākumos…

- Cik, jūsuprāt, tas patiešām ir zinātniski pamatoti?
- Ziniet, visnotaļ pamatoti… Nevaru sev liegt, piemēram, skatīties uz jums un prātā apsvērt – esat vai neesat latvietis. Arī ārēji viss liecina, ka esat – gara, augsta galva un salīdzinoši plata seja. Tās ir tipiskas seno latgaļu iezīmes. Bet tādas iezīmes šeit ir arī vēl pirms baltiem, kad vispār var runāt seneiropiešiem šajās teritorijās. Un cilvēki ar tām pazīmēm, kuras saskatu arī jums, dzīvoja tikai šeit, nekur citur viņu nav. Izņemot Sibīriju akmens laikmetā, jo tad to arī apdzīvoja eiropeīdas ciltis. Lūk, tas varētu būt viens no skaidrojumiem, ko Deņisova piedāvā par mūsu saikni ar Tibetu. Mēs bijām un faktiski vēl joprojām esam ļoti atšķirīgi, izdalāmies uz Eiropas fona, ja runā tieši par šīm pazīmēm.

- Jūs arī iepriekš minējāt, ka mūsu senči bijuši liela auguma, stalti un tamlīdzīgi iznesīgi, bet, sakiet, kāpēc man, pāršķirstot kaut vai savu tuvinieku albūmus, rodas gluži cits iespaids – viņi taču visi tajās gadsimtu vecajās bildēs izskatās maziņi?
- Tas ir cits jautājums. Saistībā ar tikko teikto, es runāju tieši par galvas izmēriem. Bet tā tas ir – liela galva un neliels augums: smalkas rokas, kājas…

- Pagaidiet, tas jau velk uz svešplanētiešu izplatītāko veidolu!
- Nē, nē! Ir viens latgaļu tips, kam tieši raksturīgi lieli galvas, bet mazi ķermeņa izmēri. Bet vispār ķermeņa pazīmes dažādos laikos variē, piemēram, atkarīgā no pārtikas, vides, vispār dabas apstākļiem. Ja lībieši, latgaļi un zemgaļi trīspadsmitajā gadsimtā bija aptuveni tikpat gari, kā šodien – vīriešiem vidējais augums bijis 1,73 cm -, tad Livonijas laikā bija tas periods, ko dēvē arī par Mazo Ledus laikmetu, kura laikā cilvēki vispār kļuva mazāki, īsāki. Un tam, ka mēs atkal kļuvām gari, var pateikties deviņpadsmitajam gadsimtam. Kad deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā gadsimta sākumā iesauca armijā, Kurzemes lībiešu vidējais augums bija 1,66 cm. Faktiski tā īstā akcelerācija sākās tūlīt pēc tā… Katrā ziņā ķermeņa garums vairāk atspoguļo visas cilvēka kā sugas attīstību jeb, kā mēs sakām – mikroevolūciju.

- Un tā tas staigā, līdzīgi bēdīgi slavenajām kapitālisma krīzēm – uz augšu un leju, kā pa viļņiem?
- Tas, ka auguma palielināšanās notikusi, piemēram, no jūsu vecvecākiem līdz jums, un tas, ka jūsu bērni jūs jau vairs nepāraug, nozīmē tikai to, ka ar viņiem sācies stabilizācijas process. Jo mēs visi tomēr esam viena suga, un tās ietvaros patiešām ir gan šie pacēluma viļņi, gan kritumi.

- Jācer, ka tā patiešām ir stabilizācija un nevis deģenerācija!
- Deģenerācija ir kultūras, savukārt stabilizācija – izteikti bioloģisks termins. Katrā ziņā ir labāk, ja meitenes neaug garākas, jo viņām būs jādzemdē, savukārt gariem augumiem vajag garas kājas, bet tad atkal ir šaurāki vidukļi, kas apgrūtina dzemdēšanu, tamlīdzīgi. Tā arī ir tā stabilizācija, sugas saglabāšanās interesēs, un acīmredzot tieši šis process ir sācies. To, vai tā tas būs vienmēr, es jums nepateikšu. Manuprāt, tā ir mūsu laime, ka mēs nevaram paredzēt nākotnes notikumus.

(..) – Mirkli iepriekš jūs veltījāt labus vārdus Kārlim Ulmanim, vismaz par vienu konkrēto aspektu. Bet tieši tajā laikā, patiešām brīvajā Latvijā, top gūzma izpētes un mākslas darbu par mums pašiem, kas rada gan labāku izpratni, gan tostarp arī jaunus mītus un dažādas romantiskas fantasmagorijas, kuru iespaidā dzīvojam vēl tagad. Kā jūs vērtējat šo parādību?
- Tie ir secinājumi, bet līdz tiem jānonāk, balstoties faktos. Rainis, to laiku raksturojot, teicis: “Kā tautisko ideju var nomainīt ar tautiskām siļķēm?” Manuprāt, tas darbojas arī attiecībā uz mūsdienām… Tautas arī ir dažādas – vēsturiskās tautas, kultūras tautas, sociālās tautas. Tāpat arī nācijas – kultūras, politiskās, valodas nācijas un tamlīdzīgi. Latvieši sevi kā nāciju piesaka 1905. gadā, kad viņi, pirmkārt, te ir vienīgi, kas absolūti lojāli izturas pret visām citām tautībām. Lai gan Vaira Vīķe-Freiberga šo laiku notikumus nodēvējusi par otro Kauguru dumpi, patiesībā tas ir laiks, kad sevi pilnā spēkā piesaka latviešu inteliģence. 1905. gadā notiek pagastu vēlēšanas, mācītāju nomaiņa ar visu latvisko, latviešu valodas apmācība skolās – tas un vēl daudz kas cits ir izteikts nācijas pieteikums. Virkne vēsturnieku uzskata – no 1905. gada notikumiem latvieši iznāca ar zaudētu cīņu, bet jau kā nācija. Bet vēl kā tāda sevi nevarēja realizēt, jo nācija realizēties var tikai caur savu valsti, caur valstisko apziņu. Un te jau jārunā par to, ka 1918. gada republikas nodibināšanas milzīgais nopelns ir tas, ka, pirmkārt, tā spēja saaicināt atpakaļ uz Latviju visu savu demogrāfisko dzīvo spēku, veidojās Latvijas universitāte, atbrauca mākslinieki, mediķi un tamlīdzīgi. Ja atkal salīdzinām ar krusta karu laiku, tad šī arī faktiski bija tā pati savas zemes iekšējā kolonizācija, tikai šoreiz no ārpuses – no Eiropas, no Krievijas. Otrkārt, tā rezultātā valstiskā apziņa pāraug politiskas nācijas apziņā. Bet šis process jau izpaudās ļoti savdabīgi. Ja divdesmitie gadi vēl bija raksturīgi ar ķīviņiem ar baltvāciešiem, jo nevarēja atrast ar viņiem kopīgu valoda, kas kopumā bija ļoti liels mīnuss, un ar kultūras uzplaukumu, tad trīsdesmitie gadi jau iezīmēja krīzi, jo norobežošanās bez integrācijas to neizbēgami rada. Kāpēc Rainis, Vīlips un vēl daudzi iestājas tajās krievu sadraudzības biedrībās, kas, diemžēl, 1940. gadā nospēlēja savu skumjo lomu? Tāpēc, ka inteliģence vienmēr labi saprot to, ka tauta nevar ne pastāvēt, ne attīstīties izolācijā, neīstenojot integrācijas politiku. Trīsdesmitajos gados latviešu inteliģence sāka ilgoties pēc sev līdzīgajiem. Faktiski tas sākās tajā mirklī, kad jaunā Latvijas valsts nacionālismu pasludināja kā savu politiku. Lūk, un tādos apstākļos izveidojās tā vēsturnieku skola, kas ir ļoti atšķirīga no mūsdienu vēsturniekiem. Šodien Latvijas vēsturi pēta no zemes robežām, proti, tajā iekļaujas arī vācieši, poļi, krievi un citi. Bet toreiz veidojās tikai latviešu nacionālā skola. Un šī nacionālā vēstures skola izvirza gluži citus uzdevumus – kā latvietis veidojies, kā kļuvis par zemes kungu un tamlīdzīgi. Protams, šādai pieejai ir gan savi plusi, gan mīnusi.

- Jaušu, ka, jūsuprāt, vairāk velk tā kā uz mīnusiem, vai ne?
- Ne gluži. Bet tie katrā ziņā nav tikai un vienīgi plusi. Jo mums tomēr vajadzētu rēķināties, ka arī tam baltvācietim, kas šeit savulaik dzimis, te ir saknes. Un šajā aspektā mums etnosu pieredze Latvijas teritorijā ir ļoti dažāda un bagāta.

- Tātad – tieši tāpat, kā tam mūsdienu krievam, kurš šeit piedzimis pēckara periodā?
- Okupācijai jābeidzas līdz ar pirmajām kapsētām. Un ja tiem krieviem šeit ir divās paaudzēs apbedīti radinieki, viņi nebrauks prom un šo zemi sauks par savējo. Šajā ziņā mums no savas vēstures jau nu ļoti vajadzētu mācīties, proti, tieši to, ko teicu mirkli iepriekš – izolācija neko labu nedod. Nedrīkstam pieļaut pirmās brīvvalsts kļūdu attiecībā uz baltvāciešiem, jo tas nāks par sliktu tikai mums pašiem. Mēs acīmredzot vēl joprojām neesam pilnībā nobrieduši, jo pārāk daudz vaļas ļaujam emocijām un nevis faktiem, situācijas izpratnei. Atcerēsimies, ko par Latvijas deviņpadsmitā gadsimta situāciju teicis Bīlenšteins: Latvijā kultūras faktors ir vācieši, politiskais faktors ir krievi, bet latvieši izpaužas ar savu dzīvo spēku, un saistībā ar to arī veidosies konflikts…

- Un tā te ir bijis kopš trīspadsmitā gadsimta, izņemot varbūt to, ka politiskā faktora lomā iejutušās pamīšus arī dažas citas tautas.
- Jā… Turklāt Livonijā pastāvēja tas, ko mēs baudām arī šodien, proti – variants “puse uz pusi”. Tiesa, te gan ir viena cita situācija, jo tad veidojās muižu saimniecība un zemnieku kultūra, ko mēs turklāt parasti uzsveram kā vēl vienu savu ļoti raksturīgu iezīmi. Bet tāda situācija var pastāvēt pietiekami ilgi, ko Livonijas piemērs arī apstiprina. Turklāt Livonijā no viena no šiem etnosiem izauga divi atsevišķi etnosi – latvieši un igauņi, kas būtībā bija ļoti dažādi, ar atšķirīgu nacionālo raksturu. Savukārt šejienes baltvācieši, kad Krievijas cariene Katrīna deviņpadsmitajā gadsimtā sāka lielās reformas nolūkā pārvērst šo zemi par parastu Krievijas guberņu, bija tie, kuri nosargāja to autonomiju, par ko lielā mērā varam viņiem būt pateicīgi, jo tikai tāpēc 1918. gadā mums pavērās iespēja nodibināt pašiem savu valsti. Bet, kopumā ņemot, Livonijas “puse uz pusi” variants mums bija arī tā lielākā nelaime. Lūk, un mums ir tāda pieredze, tagad divdesmit gadus runājam par integrāciju, bet reāli sēžam turpat, kur sēdējām – joprojām esam divkopienu valsts ar divām dažādām vērtību sistēmām, pilnībā atšķirīgu vēstures izpratni. Valstij svarīgākajam vienmēr jābūt politiskajai nācijai, tam kopīgajam – gan vieniem, gan otriem jābūt apziņai, ka, sak, es šeit vēlos nevis vienkārši dzīvot, bet dzīvot labi. Nu tad abi divi arī darīsim tā, lai ir tas “labi”. Jo divkopienas valsts neizbēgami ved uz konfliktu, un mums tieši tā ir. Piemēram – 9. maija un leģionāru svinības, turklāt abos gadījumos ar pilnībā ačgārniem uzsvariem un viedokļiem.

- Bet vai tomēr no šā jūsmīgā romantisma, kas trīsdesmitajos gados tātad sevi jau bija izdzīvojis, kaut vai minimāla racionālā grauda veidā sev varam kaut ko paņemt un atstāt bruņojumā?
- Visdrīzāk, šis tā dēvētais Ulmaņa laiks kopumā nemaz nav nopietni izanalizēts. Vēsturi nevar iemīlēt, bet to var iemācīt.

(..) – Neizbēgami arī jums jautāšu to, ko jautāju ikvienam sarunas partnerim, runājot par latviešiem, proti – cik lielu vai nelielu laiku jūs vēl atvēlat latviešiem eksistēšanai šajā pasaulē?
- Man jāsaka līdzīgi tiem, kuri pauž, ka, sak, es jau vēl padzīvošu un arī nomiršu latviešu zemē. Bet vispār sevišķi liela optimisma manī nav… Ja rūpīgāk pavēro tos procesus, kas patlaban ar mums notiek, to nevar dēvēt savādāk, kā par tautas ārdīšanu. Tā ir vistīrākās raudzes depopulācija – veco cilvēku skaits pārsniedz jaundzimušo skaitu, jaundzimušo mirstība ir aptuveni tāda, kāda tā bija divdesmitā gadsimta sākumā, nācijas darba spējīgāka daļai aizbrauc prom, savukārt pastāvošās veselības aprūpes sistēmas apstākļos palikušie vecie, darba un bērnus vairs dzemdēt nespējīgie ļaudis, mirst aizvien lielākos apjomos. Citiem vārdiem sakot, veidojas iespaids, ka Eiropai, lai tā risinātu savas izdzīvošanas problēmas, šeit vajadzīga tukša zeme, ko, visdrīzāk, tā arī ļoti drīz saņems.

- Ko viņi darīs ar tukšu zemi? Kas tad strādās viņu labā un pirks tik negausīgi saražoto pārprodukciju?
- Manuprāt, ļoti precīzi šo situāciju prognozē vēsturniece Ilga Kreituse, paužot, ka, iespējams, jau pastāv kāda slepena vienošanās par to, ka, piemēram, Vācija pārcels savus iedzīvotājus uz mūsu atbrīvoto zemi. Ir ļoti liels pamats domāt tieši tā. Jo mēs sarunā neskārām vēl vienu ļoti būtisku aspektu – tautas nestabilitātes sajūtu. Tieši tādu patlaban piedzīvo daudzas tautas Eiropā, tostarp arī Vācijā. Tauta jūtas nestabili, emocionāli slikti savā zemē, tāpēc atdzimst tieksme daļu savējo pārcelt uz citām zemēm. Tāpēc pilnībā iespējams drīzs etnisko konfliktu uzliesmojums visā Eiropā, un jo sevišķi tajās zemēs, kurās ir liels emigrantu pieplūdums. Tiklīdz viņu kļūst vairāk par divdesmit procentiem no kopējā iedzīvotāju skaita, tauta kļūst nestabila, nemierīga. Piemēram, Francija jau sen pārkāpusi šo sarkano svītru…

- Jāatzīst, šajā aspektā jūs paužat vienu no lielākajiem bezcerības impulsiem…
- Jā, tādā ziņā es jūtos ļoti nelāgi, patiešām.

- Un kā ar ierasto jaunlaiku mītu, sak – vienīgā cerība uz mūsu jaunatni?
- Tāda man ir. Bieži vien, tiekoties ar jauniešiem, studentiem, sarunājoties ar viņiem šāda cerība patiešām uzplaiksna. Lai gan lielāka tomēr šķiet tā jaunatnes daļa, kas šīs cerības nerada. Var teikt tā – ir un nav… Esmu praksē novērojusi, ka tomēr ir ievērojama atšķirība, ja sapulcējas latviešu, krievu vai faktiski jebkuri citi ārzemju jaunieši. Latvieši viņu vidū izceļas ar pasivitāti. Viņi guļ! Un tas patiešām ir nacionāls fenomens, jo, raugi, nevienas citas tautas vēsturē nav konstatējams tāds fenomens, kā atmoda. Bet latviešiem tā ir periodiska parādība: guļ – atmoda, guļ – atmoda, guļ – atmoda un tādā garā. Nevienai citai tautai pat nav tāda atmodas jēdziena. Un to es redzu arī mūsu jaunatnē. Viņi ir mazrunīgi, neprot diskutēt, un, protams, tā bēdīgā mūsu izglītības sistēma. Ir, protams, gadījumi, kad redzu šo aktivitāti, domas spēku un tad pārņem prieks, ka mūs nomainīs tāda jaunatne, bet, diemžēl – reti gan.

- Tā jau runā, ka katrai tautai tas inteliģences slānītis ir vienāds un nemainīgs, pilnībā neatkarīgi no iedzīvotāju skaita. Vai piekrītat tam?
- Es labprāt šo jautājumu pagrieztu mazliet savādāk – inteliģence un intelektuāļi. Labi zināms, ka mūsu kārtējās – pagaidām pēdējās – atmodas procesus ierosināja mūsu radošā inteliģence un viņu iniciatīva vainagojās ar neatkarības atjaunošanu. Bet faktiski jau tūlīt parādījās simptoms – paldies, tagad nomainīsim inteliģenci ar intelektuāļiem. Jo – kas tad ir intelektuālis? Tas pats inteliģents, tikai ar, kā mēdz teikt, balto apkaklīti – viņš dara savu darbu, bet viņam nepiemīt nekāda loma. Latviešu inteliģence ir pagājusi maliņā – un es arī sevi pieskaitu šim pulciņam un, kamēr man nav domu biedru, tur laikam arī palikšu -, bet vietā nākušie intelektuāļi vienkārši kalpo režīmam. Un mūsu gadījumā tas ir šausmīgākais, kas vien var notikt. Intelektuālis, gluži kā jebkurš cits, vienkārši dara savu darbu un saņem par to atalgojumu, un nekas daudz vairāk viņu neinteresē. Savukārt nacionālās inteliģences uzdevums ir tautas morālo kritēriju noturēšana. Un tas ir tas, ko šodien mēs absolūti nejūtam, tāpēc mums jājautā – kur ir mūsu nacionālā inteliģence?

- Šodien der tikai tas, ko var pārdot. Kā jums šķiet, vai šo mūsu sarunu varēs pārdot plašām tautas masām? Pilnībā garām! Pat bez maksas lāga neņems. Jebkurš spilgti izkrāsots un alkatīgi sadārdzināts “mikimausis” to izkonkurēs vienā rāvienā. Un ja vēl tur būs kāds plikumiņš, silikoniņš, tā dēvēto minoritāšu demaršs vai jūsu jau pieminēto cilvēktiesību akcents, tad… Nekā.
- Tur jau tā lieta, ka mūsu tā dēvētās augšas paveikušas visu iespējamo, lai mūsu inteliģenci padarītu nevērtīgu tautas acīs. Viņi sagāja Saeimā un sāka kalpot režīmam. Un allaž ietur totālu zaimošanas pozīciju pret tiem, kuri tomēr mēģina izteikties.

- Tātad mēs nonākam līdz tam, ka patlaban pastāvošā sistēma jeb režīms nemaz nepieļauj, pat neparedz to, par ko mēs te runājam, jo pretējā gadījumā viņiem pašiem ir beigas – būs jāiet strādāt.
- …Zinātniski raugoties, acīmredzot ir tā, kā mēdz būt eksperimentos ar žurkām, kas – starp citu – ir ļoti lielisks materiāls, ārkārtīgi līdzīgs cilvēku sabiedrībai. Raugi, žurkām – kas ir ļoti svarīgi! – arī ir šis nelielais inteliģences kodoliņš. Lūk, un eksperimentos pierādīts: ja šo žurku bara inteliģenci atklāj un iznīcina, tās sāk trakot, un trako tik ilgi, kamēr tā inteliģence atkal uzrodas. Jo tā, izrādās, ir absolūti nepieciešama sociāla sastāvdaļa. Un tas apliecina tikai to, ka inteliģence ir, tā uzrodas, tai gluži dabīgi jābūt. Lūk, un tādā aspektā es jums pilnībā piekrītu – šī sistēma nevēlas pieļaut inteliģences lomas atgriešanos…

- Un tiklīdz sākam par to runāt, tā šie prasmīgi klūp virsū un sauc – tu esi boļševiks, sociālists, neredzi progresu un attīstību un tamlīdzīgi! Lai gan, kā var noprast no tendencēm visā pasaulē, agrīnais marksisms – tas, boļševiku nesabojātais un neapgānītais – atkal pamazām atgriežas cilvēces prātos, vai ne?
- …It kā jau mēs gudri runājam, ka garīgums mūs noturēs, pacels un iznesīs un tamlīdzīgi, bet svarīgākais ir tas, ka to nav kur likt, ja visapkārt nav tautas, kas to uzņem. Ja nav un izmirst pati tauta, tad no tā garīguma šeit nekas nemainās.

- Bet varbūt tomēr atgriežamies pie mitoloģiskās toņkārtas un sakām tā – ja latvietis savā vēsturē izturējis ne to vien, tad jau izturēs un pārdzīvos arī šo ienaidnieku?
- Es gan biežāk dzirdu citas prognozes. Raugi, pēdējā izskanējusī pauž, ka šā gadsimta beigās būsim palikuši vairs tikai daži simti tūkstoši. Un arī tad paliks sociālais jautājums: kas būs šie palikušie – vecie vai jaunie?

- Bet varbūt kaut kas mainīsies, šis režīms sabruks, latviešiem atkal atjaunosies valstiskums un būs tāpat, kā bija 1918. gadā – pasaulē izklīdušie latvieši atkal atgriezīsies savā zemē?
- …Tad jāatceras Vairas Vīķes-Freibergas grāmata “Pret straumi”, kurā viņa analizē trīs pirmās latviešu emigrantu paaudzes Amerikā. Līdzīgi ir ar Baltkrievijas, Sibīrijas latviešu emigrantu paaudžu pētījumiem. Vārdu sakot, visi – un ne tikai paši latvieši – tagad visnotaļ trauksmaini, bez sistēmas, bez būtiskiem rezultātiem, bet katrā ziņā ļoti daudz pēta latviešus. Un tad es domāju – interesanti gan, kāpēc pēkšņi tāda interese par tiem latviešiem? Bet man jāsaka kaut kas ļoti nesimpātisks, jo, raugi, tāda trauksmaina pētīšana, visdrīzāk, apliecina, ka viss tomēr iet uz galu. Proti, darbojamies galvenokārt tāpēc, lai pēc sevis atstātu vismaz kaut kādas liecības. Acīmredzot esam ļoti pateicīga nācija tieši pētīšanai. Un nevis dzīvošanai…


Ar Ritu Grāveri sarunājās Arnis Terzens

Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” numurā (Nr. 88)

Pārpublicēts no www.delfi.lv

Ieteica Indulis


  • Smirnova kungs lieliski ierauga būtiskus interesantus faktus, bet vismaz 50% gadījumu viņa interpretācija ir galīgi garām. Šoreiz manuprāt tas ir tā. Jābūt aklam, lai neredzētu, ka gan dabas, gan ģeopolitiskie parametri tādai teritorijai, ko patreiz sauc par Latviju ir vienkārši perfekti, lai te dzīvotu 20-40 miljonu cilvēku. Daudziem “skatoties uz Latviju siekalas tek”. To, kas un kā te notiek un notiks tomēr lielā mērā un ceru, ka ikdienas arvien lielākā mēra tomēr nosaka Latvieši un šīs valsts patiesi patrioti. Pieļauju, ka daudzās nozarēs un sfērās “latvian” ir zināmā mērā kvalitātes zīme “ja ne pašai labākajai, tad stabili labai precei no produktu līnijas cilvēks”. “Pasaule” gan jau nesaprot un nekad nesapratīs divas lietas – kāpēc te vēl joprojām runā latviski, kāpēc latviešu ir tik maz – jo produkts taču tik pat labs
    kā,
    nu teiksim, koloniālās Jaunanglijas jenķis.
    Rūpnieciskā ražošana te varētu sākt strauji attīstīties pēc 10-12 gadiem. Bet vai mēs to gribam?

    —————
    1. Bioloģijā un agronomijā NEVIENS sevi cienošs speciālists (ja viņam par muļķību iestāstīšanu kādai auditorijai nemaksā labu naudu) vairs neuzdrošināsies apgalvot, ka monokultūra tas ir labi. VISAM dzīvajam uz zemes ir vienots ģenētiskais kods.
    ! DNS līmenī atšķirība starp cilvēku un jebkuru zāli
    arī, iespējams,
    ! NAV LIELĀKA par 5%-10%
    – lūk ŠO apgalvojumu derētu pārbaudīt.
    ES izdarīšu pieņēmumu, ka TAS IR PAREIZS.
    2. Tagad aizauļojam uz pavisam citu sfēru – dizainu=dažādu cilvēka radītu lietu un objektu projektēšanu. Kādu lietu principā var gan uzprojektēt, gan tad sākt ražot viens cilvēks. Tomēr, ja objekts, piemēram būs Šartras katedrāle, tad viens cilvēks kaut ko tādu vienkārši nespēs izdarīt – jau kaut kur atnācām, bet ne par to šeit stāsts. Ja objekts ir lāpsta vai šautene, tad vispār jau labāk, ka to lietiņu no A-Z no ieceres līdz gatavam prototipam izveido viens cilvēks konkrētam klientam. Lietot tādu instrumentu klientam būs ērtāk. Lai saražotu daudz lāpstu vai šauteņu, savukārt, labāk pārāk nesaspringt uz konkrēto klientu, bet ražot tā “apmēram”. Koloniālā Jaunanglija spēra šo drosmīgo soli un kļuva par ASV. Tiesa, gan lāpstas, gan šautenes, gan apģērbus, gan apavus iespējams rūpnieciski gatavot pēc izmēriem un tad likt klientam piemērot to, kas viņam der. Arī
    !! tautu,
    manuprāt,
    !! var uzskatīt par izstrādājumu dizaina nozīmē.
    Tautai var ļaut veidoties pašai, tauta var izcīnīt tiesības veidoties pati, bet šodien tautu jau principā var uzdizainēt kāda hipotētiska sociālo inženieru komanda. Karnītes kundze, manuprāt pārmet saviem šodienas tautiešu vairākumam par to, ka mēs vai nu vispār neveidojam, veidojam nemākulīgi, vai veidojot un kopjot savu nācijas garu pārāk iztapīgi pieņemam CITU tautu, iespējams visgodprātīgāko ekspertu padomus. Inteliģentes un intelektuāles Karnīte kundze savā kauns par savu mācīto brāļu un māsu bezatbildību šai jomā nav vientuļa -> mums visiem ir vairāk jādomā par savu tautu => mums nepārprotami jādod saviem politiķiem šāds sabiedriskais pasūtījums: veidot Latvijas valsts politiku latviešu tautas izdzīvošanas un uzplaukuma nodrošināšanai.
    3. Tāds laiks, kad uz Zemes dzīvos viena tauta, kad uz Zemes runās vienā valodā nekad nepienāks. Tas vienkārši ir stulbi, nelietderīgi, nefunkcionāli, u.t.t. ( ļoti daudz visādu apzīmētāju visi ar nepārprotamu negatīvu nokrāsu).
    !!! JA pēc 1000 gadiem uz Zemes tomēr būs vismaz divas valodas un divas tautas, tad es neredzu iemeslu kāpēc viena/vismaz viena no tām nevarētu būt latviešu tauta

  • Ritas Grāveres “Latviešu inteliģence ir pagājusi maliņā – un es arī sevi pieskaitu šim pulciņam un, kamēr man nav domu biedru, tur laikam arī palikšu -,” ir skumjākā nots.Ai kā vajag Taurētāju!!!

  • PROTAMS, Tu teiksi – tas tak TIKAI kino!
    Atceries filmu “Rīgas sargi”?
    Kas tur bija “1. plāna aktieris” Mārtiņš vai Ulmanis?
    Nu labi, Tu teiksi – tikai tai filmā Mārtiņš bija priekšplānā
    Nu , nu ….
    Atceries, kad runājam par Jēkaba teikto:
    Tādās vai citādās vairākās (/daudzās) cilvēku kopībās ar 10-200 cilvēkiem katrā ir katrs no mums. Ar vai bez vēlēšanām tajās vienmēr ir kāds līderis uz ilgāku laiku vai konkrētā situācijā. Jūs kaut ko savā starpa runājat vai citādā veidā “apmaināties ar tekstiem” – tā tad arī ir tā demokrātija. Jebkurā grupā vienmēr ir domas,viedokļi un lietas, par kurām nestrīdās. Lietas par kuram nestrīdās var būt pašu izzinātas, kaut kā izzinātas, rakstos smeltas – te nu jums zinātne un reliģija. Ja kādai 50-200 cilvēku grupai būs “vienkārši sēta apkārt” lūk būs jums kongregācija. Vajadzēs jums kaut ko sarunāt, par kaut ko vienoties, kaut kādu kārtību iedibināt un būs vajadzīgs BOSS (nav svarīgi vienskaitlī vai daudzskaitlī).
    II – 100×100=10 000
    III – 100×10 000=1 000 000
    IV – 100×1 000 000= 100 000 000
    V – 100×100 000 0000= 10 000 000 000
    Ja uz Zemes viss būtu “vakar skaisti sakārtots un norunāts” 10 miljardu avju saganīšanai vajadzētu pietikt ar pieciem pārvaldības hierarhijas līmeņiem. Bet tas nu nekad nevar būt. Es nevēlos būt tāda skudru pūznī ne augša ne apakšā.

    (***Tā NAV kaut kāda tāda spēlēšanās ar cipariņiem; tas ir 5. klases skolniekam saprotams modelītis no matemātiskajām socionikas teorijām***)
    Karali III hierarhijas līmenis tautai veidojas, kad tā skaitliski sasniedz apmēram 1 000 000 galvu. Pats tautas kodols, kas sastāv gan no “mārtiņiem” un “jēkabiem”, gan no “ulmaņiem” tā tad nu ir tā reālā elite. Un tie ir kādi 1 000 cilvēki. Vairāk nesanāk. Mūsu tautas nacionālā traģēdija bija šī kodola izvazāšana pa visu pasauli ne jau mūsu tautas vainas dēļ; XX gs. mums nebija neviena perioda, kad vectēvi varēja nodot savu dzīvesziņu mazbērniem; daudzas latviskās domāšanas pērles nav atgriezušās dzimtenē, šeit pēc tām nav bijis pieprasījuma
    (http://www.gudrinieks.lv/referati/diplomdarbs/latvijas-kulturas-saglab-sana-asv-puslapis35.html
    trimdā vēl joprojām atrodas liela daļa Latvijas inteliģences elites, kā arī liela latviešu tautas daļa, kuriem ir aktīva iespēja ietekmēt Latvijas dzīvi, nākotni, jo arī viņi ir Latvijas pilsoņi. –
    ** rakstīs ap 1998. g. – labs darbs)
    Apkārt tautas kodolam maisās vēl šādi tādi ļauži – galms.
    Tautas likteni veido šī elite un galms – un tie ir kādi 50 000-70 000 cilvēku. Tautai pieaugot skaitliski elite izskaldās. Praktiski tas izpaužās tā, ka lielās tautās rakstnieks var izdzīvot tikai no rakstīšanas, mazās tautās parasti nē.
    ————–
    Katra tauta var iznīkt vai sasniegt lieliskus panākumus un uzplaukumu trīs paaudžu laikā. Piemēru tam pietiek. Ja tā rūpīgi paskatās tad latviešiem ne draud izzušana, ne viņi to drīkst darīt. Vienkārši patreiz nedrīkst nolaist rokas. Un taisni taurētāju mums patreiz pietiek un pāri paliek. Vai, varbūt tā ir viena no latviešu raksturīgām iezīmēm?

  • Pēc visa šī šīvakara “dubultpalaga”
    TAS
    kāpēc šovakar tos rakstīju
    Manuprāt
    viena liela nelaime ir tā, ka
    mēs
    1. tomēr pārāk maz vērības pievēršam vispārcilvēciskajām lietām un cilvēka globalitātei (95% cilvēka identitātes, manuprāt)
    2. mēs pietiekami nenovērtējam savu unikalitāti (5% savas identitātes, kas mūs padara par latviešiem)
    UN?
    tagad atgriezies dažus komentāru atpakaļ un izlasi par to, ka, iespējams, 95% ģenētiskā koda Tevī un vienā lauku puķītē sakrīt

  • Labrīt! Beidzot kāds arī “lielajos” mēdijos uzdrīkstējies uzrakstīt par “globālās sasilšanas” afēru:
    http://zinas.nra.lv/viedokli/juris-paiders-1/39079-ziema-pret-globalo-spekulantu-biznesu.htm
    Nez, uz ko tagad pārkvalificēsies tie neskaitāmie propagandisti, kuri jau no bērnudārza sola bērniem iedveš tās sasilšanas un noslīkšanas šausmas.
    ————————————————–
    Vai tiešām neviens neko negrib teikt par interviju? Vai arī nemaz nav izlasīta?
    Nu, piemēram, šī tēze:
    “Lūk, un mums ir tāda pieredze, tagad divdesmit gadus runājam par integrāciju, bet reāli sēžam turpat, kur sēdējām – joprojām esam divkopienu valsts ar divām dažādām vērtību sistēmām, pilnībā atšķirīgu vēstures izpratni. Valstij svarīgākajam vienmēr jābūt politiskajai nācijai, tam kopīgajam – gan vieniem, gan otriem jābūt apziņai, ka, sak, es šeit vēlos nevis vienkārši dzīvot, bet dzīvot labi. Nu tad abi divi arī darīsim tā, lai ir tas “labi”. Jo divkopienas valsts neizbēgami ved uz konfliktu, un mums tieši tā ir. Piemēram – 9. maija un leģionāru svinības, turklāt abos gadījumos ar pilnībā ačgārniem uzsvariem un viedokļiem.”
    “Nedrīkstam pieļaut pirmās brīvvalsts kļūdu attiecībā uz baltvāciešiem, jo tas nāks par sliktu tikai mums pašiem. Mēs acīmredzot vēl joprojām neesam pilnībā nobrieduši, jo pārāk daudz vaļas ļaujam emocijām un nevis faktiem, situācijas izpratnei. Atcerēsimies, ko par Latvijas deviņpadsmitā gadsimta situāciju teicis Bīlenšteins: Latvijā kultūras faktors ir vācieši, politiskais faktors ir krievi, bet latvieši izpaužas ar savu dzīvo spēku, un saistībā ar to arī veidosies konflikts…”

  • Par globalo sasilšanu: Šeit http://polar.ncep.noaa.gov/ofs/viewer.shtml?-natl-cur-200-large-rundate=latest var apskatīt golfa straumi pēdējos 3 mēnešos. Ir uzskatāmi redzams ka siltums lidz Eiropai nenonāk.
    ————
    Protams, ka antropoligija ir tabu, jo tā uzskatāmi parāda, ka atšķirības starp pamata rasēm ir tik ievērojamas, ka rada šaubas par kopēju cilvēces senci. Neandertalieši apdzīvoja eirazijas kontinentu 350000 gadu praktiski bez izmaiņam, bet modernais cilvekas iznaca no afrikas pirms 150000 un ar viņu ir notikušas tik kardinalas izmaiņas. (Intervija ar rasologu V. Andrejevu [3 daļas] http://www.youtube.com/watch?v=MkS16T4mp2g&feature=related)
    ————————
    “Valstij svarīgākajam vienmēr jābūt politiskajai nācijai”. Termins politiskjajai ir nepilnigs un manipulativs. Politika bāzejas uz ideoloģiju un ideoloģija uz pasaules uztveri. Pat esošā ideoloģija, (un kur nu vel politika) liberālisms + demokrātija (primitivizējot pārstāvju vara+ beztbildība) nesniedz risinajumus, jo varas hierarhijai (tāppat kā klimata biznesam) ir tieksme uz parazītisu. Tāpēc arī kopienu sabiedrība ir viens no iespējamaiem sabiedrības modeļiem, tā ir pašpietiekama no vadības funkcijas viedokļa. копное право: http://ru.wikipedia.org/wiki/Копное_право

  • Šausmu iedvešana par jebko ir viens ļoti netīrs darbs.
    Divkopienu valsts neizbēgami nenozīmē konfliktu.
    Ļoti daudzu cilvēku grupu būtiskas intereses ne Latvijā, ne pasaulē šobrīd politiski nav pārstāvētas. Tāpēc gan Latvijas, gan pasaules politiķi bieži “izskatās” maigi izsakoties nepārliecinoši, kā Ulmanis “Rīgas sargos”. Nākotne ir lokāliem un nacionāliem (iespējams arī daudzkopienu valstu) risinājumiem.

  • cik noprotu, lielākās atšķirības cilvēkos gadu tūkstošiem ritot ir veidojis klimats. tas mūsdienās vairs nav pārāk svarīgs, ja vien ir pieejams piemērots apģērbs.kopīgais ir instinktīvas rūpes par saviem bērniem, kas, par laimi, vēl arvien ir stipras.sava bērna nāve cilvēkos neatkarīgi no etniskās piederības, vai rases izsauc sāpes. tas ir stiprs pamats, lai vienotos par cilvēku savstarpējās izturēšanās noteikumiem.par cilvēcisku morāli globāli.pārējais patiesībā nav būtiski, tāpēc nevar būt šķērslis.man nav tik svarīgi kādā valodā runās mani bērni, ja vien viņi bez pārcilvēciskām pūlēm varēs sev nodrošināt cieņpilnu dzīvi un justies laimīgi.

  • Te (iepriekšējā komentārā), iespējams, ir atbilde uz jautājumu – kāpēc fiziskās antropoloģijas pētījumu šodien ir mazāk vai pat visai maz?
    Iespējams, ka tiem vienkārši ir mazāk vai maz materiāla.
    Kas aug mūsu dzīvokļos? Tropu, kalnu apgabalu un tuksnešu augi.
    Mūsu smadzenes ietekme vide, kas ir mums apkārt, mūsu uzturs. Japāņu “abrocība” (spēja strādāt ar abām rokām un arī gan analītiskās, gan tēlainās domāšanas vienlīdz spēcīgā attīstība), iespējams esot sekas tam, ka tai vidē, kur viņi auguši gandrīz vienmēr bijušas dzirdamas cikāžu (sienāžu dziesmas). Ja šodien pie cilvēkiem ir novērojamas atšķirības fizioloģiskās antropoloģijas metodēm pētot, tad starp pilsētniekiem un lauciniekiem tās varētu būt lielākas kā starp dažādu tautu pārstāvjiem.

    Mūs ietekmē informatīvā vide un vide ap mums kopumā. Starp pasauli un mūsu “es” ir mūsu apzinātie un neapzinātie informācijas filtri. Tie pašprogrammējas(acis momentāli “pierod” pie tumsas), vairāk vai mazāk tos potenciāli spējam vai programmējam
    Var izrādīties, ka vairāk par mēdiju vidi mūs programmējam mēs paši(un mēs sevi varam, programmēt ar savu dzīves režīmu un uzturu), mūs ik dienas programmē citi(bez komentāriem)

    . M.F. Roizens un M.C Ozs grāmatā – TU – raksta: Tieši pētījumi uztura jomā drīz kļūs par medicīnisko pētījumu galveno virzienu (363) Nikolajs Amosovs – Divi gadi manā mūžā – Šo problemātiku detalizē :
    pamatjautājums ir šāds: cik daudz un ko. Lai būtu pietiekami un nebūtu pārmērīgi. Noteikt to ir ļoti grūti(170). (…) Man nav izdevies atrast pārliecinošus zinātniskus datus par to, cik daudz un kas jāēd (171).
    (…) Skaidri zināms tikai tas, ka tie dzīvnieku mazuļi, kuri tiek turēti pusbadā, bet saņem pietiekami daudz olbaltumvielu un vitamīnu izaug kārni un sīciņi, taču loti aktīvi (Makkejs u.c., Ņikitinu režīma-pedagoģiskais eksperiments) Un mūža garums tiem par 30%-40% pārsniedz vidējo normu. Tomēr, ja pieaugusi žurka “ievēros” tādu dietu, tās mūžs pagarināsies nenozīmīgi. (…) Ļeņingradas blokādes laika mirušajiem ateroskleroze netika konstatēta.
    ———
    Faktiski nav diskutējams jautājums par to, ka bērna agrīnai attīstībai no ieņemšanas līdz nākšanai pasaulē (20%) un agrīnai bērnībai līdz 2-3 gadu vecumam (+60%=80%) ir ārkārtīgi liela nozīme katra cilvēka dzīvē, šai laikā izveidojas ap 4/5 cilvēka būtisko neironu saišu . Iespējams, ka Nikolajs Amosovs nodzīvoja tik ražīgu mūžu tāpēc, ka
    1. Izauga laukos, skarbos Ziemeļkrievijas dabas apstākļos,
    2. Viņa māte bija praktiski ļoti zinoša Sieviete (lauku vecmāte).

  • Lieliska intervija un daudzas atklāsmes par kurām bija un turpinās dažādas spekulācijas. Kā viena no tādām, ka latvieši nievājami zemnieki un kalpi bijuši jau no pašiem pirmsākumiem, ka visas šodienas valstiskās domāšanas un rīcības neveiksmes meklējamas sākotnējā kalpa un zemnieka dvēselē. Nē! Latviešu kā tautas apzināšanās, laikā vienāda ar visu citu Eiropas tautu rašanos. 13.gs. mums ir pamata pazīmes, kas piemīt tautai. Kristietība, vācieši, Livonijas ordenis tautu “atmet atpakaļ” par 4 gadu simtiem! “…un līdz pat septiņpadsmitajam gadsimtam figurēja apzīmējumi, kas pauda, ka latvietis ir tikai arājs, zemnieks un nekas vairāk.”
    Vistas lielākais “PALDIES” Livonijas ordenim, bīskapam Meinardam un kristīgajai ticībai! Liekas, to var saukt par būtiskāko vēstures traģēdiju. Bet ironija tajā, ka pāgājušajā gadā atklāja pieminekli un “iecēla svēto kārtā” šo bīskapu – latviešu un latviešu tautas pirmo paverdzinātāju.
    Tā gadās, bet Grāveras kundzes intervijā arī daudz citu interesantu vēsturisku redzējumu.

  • <Indulis 11.01.2011., 20:37
    (..)
    Liekas, to var saukt par būtiskāko vēstures traģēdiju.
    ========================================================
    Sauc/dēvē kā vien vēlies, jo notikušo jau neizmainīt. Starp citu, 'cik cilvēku – tik' viedokļu', tā kā jārespektē vien to Meinarda pieminekļa cēlāju un bīskapu Bertolda,Alberta, kas ar Romas pāvests Inocenta III svētību un atļauju Baltijas zemēs kristietību ieviesa. Viņi un viņu sekotāji jau vēlējas nest ''gaismu'' un jaunu labāku dzīvi mūsu senčiem.
    Šodien dzīvojošie jau ar var pateikties Reiganam, Tečerei, Kolam un Gorbačovam par demokrātiju un kapitālismu?
    Būsim reāli, – apjēgsim objektīvo realitāti.
    J.Lejiņš, rakstnieks:''Mūsdienās cilvēki bieži saka:Latvija ir brīva valsts,tāpēc varam uzelpot! Nē, mēs nevarēsim pilnībā atslābināties un uzelpot.Nekad.Mums,latviešiem, ir jāsaprot, ka gadsimtiem ilgi esam dzīvojuši uz tilta starp austrumiem un rietumiem, ''tilta pozīcijā'' esam šodien un būsim nākotnē.Šīs pozīcijas dēļ mums nekad nebūs pilnīgs miers un pilnīga atelpa.Vienkārši tāpēc, ka dzīvojam šai skaistajā zemē, ko sauc par Latviju.''
    (Vien ceļa iesākums.17.11.2010.LA)

  • Izmainīt nevar, bet izvērtēt gan. Ko tas dos? Pa lielam neko, tikai kādu sīkumu gudrības, kura var derēt citkārt. Mums taču ir augstākais kalns, lielākā upe dziļākais ezers …. Ko tie dod? Katrs kādu sīkumu, ko kopā saucam par Latviju.
    Nesot gaismu, aiz nesēja parādās ēna. Ja latvieši ātradīsies ēnā, bet Tu stāvēsi izgaismotā Livonijas ordeņa daļā, gaismas būs atlikulikām. Ja samainīsies vietām – atradīsies tumsā. Un tā uz visu šajā pasaulē, tikai latvietim sava vieta būtu jāapzinās!

  • Indulis 11.01.2011., 22:19
    Izmainīt nevar, bet izvērtēt gan.
    ========================================================
    Izvērtēšanā es vietnē TF dodu priekšroku tai metodei/metodoloģijai, ko arī R.Grāvere izmanto ( zinātniskais pamats;loģika).
    Kaut gan neslēpšu – citās vietās pa retam es izmantoju arī Induļa iecienītos paņēmienus (kā var atdalīt gaismas nesēju no viņa tumšās ēnas?)
    p.s.
    Tikai izņēmuma kārtā –
    Roberts Mūks:”(..)Kā to leģenda stāsta, svētceļnieks Subharda gribējis noskaidrot, kāda ir Budas mācības kvintesence. Atbildes vietā Buda turējis rokā puķi. Kāpēc? Tāpēc, ka puķe, kas sakņodamās zemē, vienlaikus atveras debesu gaismai vislabāk simbolizē Tibetas budisma Vidusceļu – zemes tumsas un debesu gaismas vienību.” (fragmenti no grāmatas „Kas ir meditācija?”)
    http://www.e-mistika.lv/?kat=arh&txt=388

  • Pirms 150 gadiem Cēsu pilsētā bija 75% nelatviešu.
    Vecais Stenders
    http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Zeiferts/8.otr.posm/1.apg.g.s/stenders.htm
    (citētajā saitē konstatē, ka viņš iedibinājis latviešu rakstniecību; savukārt pirmo lielo krievu dzīvās valodas vārdnīcu sastādīja dānis Dāls)
    uz sava kapa lika izkalt “latvis”
    Jānis Cimze nelielā esejā apmēram pirms 150 gadiem rakstīja, ka tautas līdzinās kokiem ar saknēm, stumbru un ziediem, kas nes zīles. Viņš saprata, ka nācijai ir visas šīs trīs lietas, bet latviešiem toreiz patiesībā varenas saknes un stumbra pazīmes. Iespējams, ka cariskai kronis latviešus bez vācu pretspara būtu jau pārtautojis sava klēpī. Iespējams, ka Cimzes devums nebūtu tik paliekams, ja īsteni kristīgajai vāciskajai videi nebūtu tik svarīgi, lai dievkalpojumos skanētu daiļas dziesmas un simtiem Valkas semināristu mācību darbā, ieradušies uz mācībām ar savam klavierēm, nepavadītu visu dienu no 6:00 līdz 23:00.
    Tagad latviešiem ir gan savas ar citām tautām nesajaucamas saknes, gan darbīgais un virzošai vidusslānis, gan uz dažādām pusēm orientēti politiķi.
    No mūsu puses jau ir redzama identitāte “latvian”. Pasaulē gan Latvijas izcelsmes darboņus neatkarīgi no etniskās (sakņu tautības) vēl arvien bieži pirmajā momentā notur par “russian” – visam ir vajadzīgs paaudžu garumā mērāms laiks – šai Latvijai vēl nav 25 gadu un Lat vijas valsts vecums tomēr kopumā nav vēl pat 100 gadu. Ziemēļamerika-Jaunanglija 200 gadus bija tikai Lielbritānijas agrāra koloniāla nomale.
    Mēs ik dienas redzam, tāpēc vai ikdienas vietā un nevietā spriežam par mūsu iekšējo etnisko neviendabību, tai pat laikā mēs nez kāpēc neatceramies un nepieminam mūsu latviešu iespaidīgo un, manuprāt, ietekmīgo diasporu – latviešus citu nāciju mītnes zemēs.
    —————
    Vai tikai nav tā, ka šie mani haotiski izklāstītie neērtie fakti, tomēr liecina
    gan par Latvijas un latviešu diezgan lielo iespaidu uz pasaules procesiem, salīdzinājumā ar mūsu tīri skaitlisko lielumu,
    gan gar to, ka mūsu (“latvian”) devums un iespaids ir tik liels taisni tāpēc, ka šai teritorijā tomēr jau vismaz 1000 gadus bijusi reizēm strauji pieaugoša spriedze par to “kam tad šī zeme pieder”,
    gan par to, ka nu jau ir skaidrs, ka noteicēji te ir tie, kas šo zemi tur par savu (un tad, protams, vismaz saprot latviski).
    ???

  • Par Ēlerti un Cimzi jau Grāvere nerunā, bet tas, ko viņa saka par latviešiem, par to, ka Livonijas ordenis šo tautu “iekonservēja” uz 4 gadu simtiem, tas, manuprāt, ir ļoti nopietni. Ne 4,ne 40,ne 400, ne 4000 dienas, bet veseli 4 gadu simti! Piektā daļa no mūsu ēras, puse Eiropas tautu mūža, 20 paaudzes, kurās tauta un zeme atradās stagnācijā vācu kristīgajā jūgā.
    Izskatās pēc viena no lielākajiem kristīgajiem noziegumiem pret kādu no tautām. Un, iedomājoties par mūsu n-tās pakāpes vectēviem, viņu dzīvi, raisās skumjas pārdomas.
    Šodien mums liekas svarīga krievu atvainošanās par 50 pagājušajiem kolonizācijas gadiem. Vai kristiešu atvainošanās tautai par 4 gadu simteņiem nav un nebūtu svarīga? Vai piemineklis Meinardam nav tas pats, kas piemineklis Višinskim? Tie taču ir vārdi, kuri asociējas ar latviešu, ar šīs zemes iedzīvotāju asinīm.
    Rakstu tāpēc, ka cilvēki mēdz visas savas lietas un atziņas sakārtot rūpīgi pa plauktiņiem. Nekārtība rada tādu diskomforta sajūtu. Tajā plauktiņā uz kura sarakstīti lielākie noziedznieki un noziegumi pret šo tautu, nav kaut kas kārtībā!

  • Indulis 12.01.2011., 19:39
    (..)
    Rakstu tāpēc, ka cilvēki mēdz visas savas lietas un atziņas sakārtot rūpīgi pa plauktiņiem.
    ========================================================
    Es 3x pārlasīju rakstu, tāpēc arī nekaunīgi norādu Indulim uz,manuprāt, būtiskāko šai intervijā:
    – ”(..)jāstājas spēkā citai vērtību sistēmai, bet tas nozīmē laika skaitīšanu no šodienas, jo tas ir izdzīvošanas pamatprincips. Un tas jau ir kaut kas gluži cits.”
    ========================================================
    Ko tagad darīsim – esam vēsturiski apmeloti?!
    R.G:- Patiesībā jau mēs paši sevi esam apmelojuši. Nekādi netiekam laukā no tiem viduslaikiem, kad latvietis kļuva par kungu un izveidojās latvieša nacionālais raksturs.(..)Situācija skarba: brīvības cīņas zaudētas, labākie gājuši bojā, karaļa vairs nav, visam bijušajam vairs nav nekādas nozīmes, jo ar to nav iespējams dzīvot. Līdzīgi taču ir arī pagājušajā gadsimtā: bijušās vērtības pazudušas, ar tām vairs nevar izdzīvot, jāstājas spēkā citai vērtību sistēmai, bet tas nozīmē laika skaitīšanu no šodienas, jo tas ir izdzīvošanas pamatprincips. Un tas jau ir kaut kas gluži cits. Tu nevari izdzīvot, ja nelūgtajam kungam teiksi visu, ko domā un tamlīdzīgi…”
    Papildus – saistītais raksts:
    АЛЕКСАНДР ЗИНОВЬЕВ ВЕЛИКИЙ ЭВОЛЮЦИОННЫЙ ПЕРЕЛОМ
    http://www.zinoviev.ru/ru/articles/zinoviev-perelom.html

  • Ja senāk pilsētnieks gribēja atgriezties savas bērnības zemē – viņš aizbrauca svētdienā uz laukiem. Tagad tas vairs nesanāks. Tas beidzās, daudz kas beidzās pirms 30-40 gadiem. Vecās dziesmas ir skaistas, bet šim laikam tās lielākoties neder. Nopietnas zināšanas gan nenoveco, bet tās jāpiemēro principiāli atšķirīgi.
    ———
    Kungiem taisnība – Grāvere ir fiziskā antropoloģe: “kaulu pētniece”. Fiziskās zinātnes priekšniekiem mēdz būt nepatīkamas ar to, ka tās nav staipāmas un ņurkāmas kā ideoloģiski labpatīk. JA Grāverei paprasītu salīdzināt latviešu un sveštautiešu veselības stāvokli Latvija pirms 200 gadiem, TAD izrādītos, ka mantīgajiem tas bijis sliktāks, kaut ilgāk dzīvojuši. Kāpēc? Arī tāpēc, ka šīs zemes apstākļiem nepareizi un pārāk glauni ēda. Droši vien ar fiziskām metodēm ir iespējams noteikt, ka daudziem cilvēkiem te pēc iespējas nevajadzētu dzīvot, tai skaitā no patreizējiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, tie varētu būt desmitiem tūkstošu. Pazīstu kādu kundzi, kas atvaļinājumā dodas uz savām dzimtajām vietām Ukrainā ne jau romantikas dēļ, bet lai atgūtu veselību =>
    JA
    būtu attiecīgs finansējums
    TAD
    fizisko antropologu brigāde, iespējams varētu dot konkrētas diezgan kategoriski izpildāmas rekomendācijas daudziem sveštautiešiem atgriezties viņu nacionālajos dzīvokļos
    Izvēles BEIGAS
    ———–
    Ir lietas, kas ir objektīvas.
    Domāšu konkrētus zinošiem cilvēkiem uzdodamus jautājumus
    Fiziku un liriku “sakausēt” neizdosies

  • Sen jau nav noslēpums, ka vēsturi visos laikos raksta un pārraksta pēc esošās varas diktāta.
    Ja cilvēki nezin īsto vēsturi, grūti uzbūvēt nākotni un var ar masām manipulēt kā vien vajag.
    Tāpēc no mums slēpj visu ko var noslēpt un šajā ziņā nekas nav mainījies arī šodien.
    Šī Lielbritānijas enciklopēdija
    http://www.peshera.org/khrono/Fotos-08/foto-002.jpg
    1771 gadā liecina par citu vēsturi, nekā mums saka vēstures grāmatas iepriekš un tagad.
    No 1772-1775 gadam patiesībā notika milzīga apmēra karš mūsdienu Eiropā un nākošajā enciklopēdijā 1775 gadā viss tika sagrozīts un iepriekšējās liecības iznīcinātas uzvarētāju interesēs.
    Taču ne visas liecības un grāmatas tika iznīcinātas.
    Sadaļā http://www.peshera.org/khrono/khrono-08.html un visās saitā var līdz šiem notikumiem 1772-1775 un pēc tiem notikumiem salikt kopā vēsturi un kopēju ainu par cilvēku rasu un tautību izcelsmi.
    Kā arī saprast patiesos iemeslus cilvēku genocīdam, īpaši baltās rases mērķtiecīgam genocīdam(tam ir cieša saistība ar baltās rases ģenētikas īpatnībām pret citu rasu ģenētiku)
    Visiem notikumiem aiz loga šodien ir cieša saistība ar vēsturi, kuru no mums slēpj jau trešo gadu simtu.
    Šis saits ir, iespējams, vienīgais kur tiek izlikta hronoloģiski un pareizā secībā visi vēsturiskie notikumi, ko pamato ar esošām liecībām, kartēm, pierādījumiem, faktiem u.t.t.
    Visi, kuri šodien komentē vēsturi un pēta visādas lietas ir vairāk vai mazāk balstās uz to, kas bija pieejams pēc 1775 gada ar visām izrietošajām sekām.

  • Bez no-tikumu vēstures ir Ideju vēsture
    Bez mērķtiecīgi rakstītas un līdz nepazīšanai safrizētas vēstures
    ir Patiesā vēsture, kas ir Vārds
    —————
    Redzi, ir jau arī vēsture pirms 4000 gadiem pirms Kristus
    un
    tā jau atkal ir kardināli cita vēsture

  • No vēstules meitai svešumā:
    Kā pasaule ar mums runā? – runa ar situācijām, dabu un vidi apkārt, patiesībā ar prieku vai bēdām mūsos. Kas ir prieks? – mēs gaidījām un gribējām piecus latus, mārciņas, eiro; mēs gaidījām piecus skaistus saulrietus, saullēktus, priecīgas dienas – saņēmām septiņas; tas ir prieks; gaidījām septiņus – saņēmām sešus – tās ir bēdas; bet ja būtu gaidīti tikai divi?

    Vistuvākais var būt tikai viens cilvēks. Savādāk nenotiek, tā pasaule iekārtota. Jābūt vismaz vienai saknei, ar kuru turies pie zemes. Bet ja ir tikai viena sakne, varbūt pat tikai viena ģimene , pat tradīcija vai pat ticība, tad – pietiek tikai to vienu nocirst, atņemt ; un viss – pilnīgs vāks ar attiecīgām sajutām.

    Un vēl ir jābūt mīlestībai. Laikam otrajā vēstulē korintiešiem ir teksts, ka ja tev ir visas likteņa dāvanas, bet nav mīlestības, tad tu neesi nekas (un varbūt nekad vai vismaz ilgi nebūsi nekas – man tā kādus pārdesmit gadus gadījās).
    —————
    anekdote – Vīrietis aizbraucis paciemoties uz Gruziju pie drauga, kurš izrādot cieņu saviem senčiem aizved ciemiņu pie tēva kapa. Uz pieminekļa rakstīts: “Vano …. dzimis 1902., miris 1968. Dzīvojis 20 gadu”
    Ciemiņš jautā: – Kāpēc dzīves ilgums nesakrīt ar dzimšanas un miršanas datumiem?
    Draugs paskaidro: – mums dzīves ilgumu rēķina, vadoties pēc laika, kad cilvēkam bijusi nauda, māja, mīloša sieva un bērni.
    Vīrietis atgriezies no ciemošanās saka sievai: – Kad es nomiršu, lai uz mana kapa raksta: “Piedzima miris”.
    ————
    man ir aizdomas, ka esmu dzīvs

  • Spodris 29.04.2011., 11:41
    (..)
    Visi, kuri šodien komentē vēsturi un pēta visādas lietas ir vairāk vai mazāk balstās uz to, kas bija pieejams pēc 1775 gada ar visām izrietošajām sekām.
    ========================================================
    Tām sekām jau arī pievērsīsim uzmanību, jo sen jau zināms teiciens:’Cik cilvēku, tik viedokļu’. Un tie viedokļi par vienu un to pašu notikumu var būt ne tikai diametrāli pretēji, bet arī mainīties laika gaitā.
    Kā piemēru var paņemt divus maija datumus un notikumus – bez 1945.g.9.maija diezin vai būtu 1990.g.4.maijs.

  • Te kāds trāpīgs kāda lasītāja komentārs, kas papildina Grāveres intervija teikto.
    “Tas viss atgādina krustnešu ierašanos Rīgā pirms 800 gadiem… mēs te Jums ticību atnesām. Negribat? Piespiedīsim iet baznīcās un maksāt mums 10% jo MĒS uzskatām, ka kristīgā ticība ir pareizāka par pagānismu [galva nost]. Pēc 800 gadiem mūsu prezidents uzstājas Ziemassvētkos TV un apsveic visus ar šo svēto vakaru. Krustneši savu ir panākuši!”

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.