Juoza Girņus atziņas par nacionālu valsti, patriotismu, kosmopolītismu un nacionālismu

Dr. philos. Juozs Girņus dzimis Lietuvā 1915.gadā. 1944. gadā viņš devās bēgļu gaitās, dzīvo ASV, ir viens no trim Lietuvas Enciklopēdijas autoriem, sarakstījis vairākas grāmatas par tautiskuma nozīmi un problēmām. Latviešu apgāds “Akadēmiskā dzīve” 1963. gadā izdeva Juoza Girņus darba “Tauta un uzticība tautai” latvisko tulkojumu, kurā plaši apskatīts jautājums par uzticību savai tautai. Piedāvāju ieskatu dažās Juoza Girņus atziņās. Raksts sagatavots pirms 10 – 15 gadiem, kad arī bija publicēts patriotiskā presē.

* * *

TAUTISKA VALSTS
Katra cilvēciska pilnība ir tautiska un individuāla. Tauta ir pilnā mērā cilvēciska sabiedrība, ko saista nevis akli instinkti, bet garīgas un morālas saites. Ar valsts izveidošanu tauta iegūst organizācijas veidu. Valsts ir tautas tiesiskā personifikācija. Tautiskas valsts ideju nostiprināja brīvības ilgas. Valsts totālisma pamatā ir partijas absolūtisms, bet ne tauta. Tauta valstij sniedz ne tikai faktisko, bet arī morālo pamatu, pilsonisko lojalitāti stiprinādama ar tautisku brālīgumu.

Bez savas valsts tauta nevar būt brīva. Valsts ir tā organizācija, kas dod iespēju tautai dzīvot brīvi un celt savu tautisko kultūru. Atzīt tautu nozīmē atzīt tām tiesības uz neatkarīgu valsti. Nekas cilvēcīgs nav augstāks par tautu, izņemot pašu cilvēku. Visus sevī iekļaudama, tauta dabiski ir visu brīvības avots.

TAUTAS SŪTĪBA
Tautu raksturo tādi pamata “elementi” kā rase vai kopīga cilme, valoda, tradīcijas, dzīvesveids, kopējs liktenis un vēsture. Šie faktori ir nozīmīgi tautas izveidošanā, tomēr neviens no tiem nav absolūti nepieciešams. Jo vairāk saišu vieno tautu, jo lielāks ir tās iekšējais izturības spēks. Nosauktās saites ir tautas materiālie elementi, tikai “viela”, no kuras tauta veidojas. Kultūra šo vielu sakausē formas vienībā. Tautas iekšējā vienība sakņojas tās kultūras vienībā. Ja politisko organizēšanos nepavada pietiekami intensīva kultūras rosme visās tās nozarēs, tad arī sasniegtā politiskā vienība nedod pietiekamu drošību tautas vienības īstenošanai. Būdama tautas dzīvības avots, kultūra vienlaikus ir tās sūtība, kas piešķir tās eksistencei cilvēcisko jēgu. Katra tauta ir vienlīdz aicināta izveidot saviem locekļiem cilvēciski vērtīgu vidi. Tāpēc tiklab atsevišķam cilvēkam, kā arī tautai ir uzdevums vērtīgi eksistēt, ne tikai pavadīt laiku. Celdama savu kultūru, tauta īsteno arī savu sūtību.

Primitīva līmeņa sabiedrība savu vienību sargā ar masām raksturīgu prasību, lai ikviens būtu tāds, kā “visi”. Katra atšķirība tiek uzskatīta par pārkāpumu, kura gadījumā izturēties citādi nekā “visi” to dara šķiet sabiedrības pamatu graušana. Tāpēc primitīvās sabiedrībās tik liela nozīme tiek piešķirta visādām formām, rituāliem un ceremonijām. Kamēr pilnā mērā ir spēkā “visu” spiediens un vienība balstās nivelācijā, tikmēr kultūras augšupeja ir grūti iespējama. Bet tiklīdz atsevišķiem savā radošā garā spējīgākiem indivīdiem paveicas relativizēt “visu” iespaidu, tā atveras acis arī ieskatam, ka ir iespējama dziļāka vienība, nemaz neprasot, lai visi būtu vienādi. Brīvība meklēt patiesību kļūst par dzīvīgāku vienības pamatu nekā prasība nekritiski par patiesību uzskatīt visu to, ko “visi” atzinuši. Garīgu atšķirību brīvība nevājina tautas vienību un nepadara tautu mazāk dārgu.

Celdamās savā kultūras līmenī un ar to pašu pāraugdama no primitīvas “visu” kundzības brīvā sabiedrībā, tauta kļūst saviem locekļiem dižāka savā vērtībā. “Visu” valdītā sabiedrība turas uzspiestā konformismā, spaidos, un atsevišķs loceklis tajā jūtas savējais līdzības dēļ ar citiem. Turpretī brīvā sabiedrībā cilvēks jūtas ne tikai savējais, bet arī brīvs. Tauta, kas savā kultūras augšupejā izaugusi par brīvu sabiedrību, kļūst dārga ne tikai kā sava, bet vienlaikus arī kā tāda sabiedrība, kurā cilvēks var brīvi izteikt visu savu individualitāti.

Vispārējā kultūra ir tautisko kultūru auglis, jo vairāk vai mazāk to veido visas tautas. Kultūras diženums ir vienlīdz visām tautām panākams. Tāpēc mazām tautām ir tādas pašas tiesības dzīvot brīvi kā lielajām.

TAUTISKĀ APZIŅA
Tikai – faktiski būt cilvēkam vēl nenozīmē arī patiesi cilvēciski eksistēt. Savai cilvēciskai eksistencei cilvēks atmostas tikai caur apziņu, kas viņā aktualizē brīvas izšķiršanās iespējas. Tauta kā “subjekts” atmostas tikai tad, kad tajā nobriest kopējā apziņa. Tikai iedegoties tautiskai apziņai, etniskā kopība paceļas un kļūst par tautu.

Kultūra veido tautu kā “objektu” (faktisku īstenību), tautiskā apziņa apliecina tautu kā “subjektu” (apzinīgas gribas saliedētu kolektīvu). Zinātniekam ir dabīgi tautu vispirms atzīt par “faktu” un “objektu”, un pēc tā meklēt visas tās norises, kas noteic tautas izveidošanos. Otrādi tas ir tautas mudinātājam, kas rūpējas, lai savu tautu pamodinātu “no miega vai briesmu brīdī”. Tam tauta vispirms ir “ideja” un “subjekts”, proti – ne tas, ko vajag pētīt, bet gan tas, ko vajag celt un pie kā jāapelē, lai tauta būtu tā, kam tai vajag būt. Franču filozofam A.Renanam tauta ir “dvēsele, garīgs princips”. Tautu saista “morālā apziņa”: no vienas puses “cēla solidaritāte, ko veidojuši nestie upuri un arī tie, kam vēl gatavojamies”; no otras puses – “piekrišana, skaidri izteikta griba turpināt kopējo dzīvi”. “Kopīgi, cienījami darbi pagātnē, kopēja griba tagadnē, kopā veikti lieli darbi un griba tos vēl veikt ir būtiskie noteikumi tautai”. “Nerimtīga apņēmība ir veids, ar kuru tauta eksistē. Tautas eksistence ir ikdienas plebiscīts.”

Faktisko tautas vienību tautiskā apziņa paceļ morālā vienībā. Tautiskā apziņa ne tikai uztver tautas individuālo savdabību, bet arī uzliek pienākumu “dzīvot tautai”. Konformējošo spiedienu, lai ikviens būtu kā “visi”, tautā nomaina personas audzināšana individuālai atbildībai un radošai iniciatīvai. Etniska sabiedrība apmierinās ar vienkāršu konformismu (vienādību), bet tauta balstās apzinīgā patriotismā.

Katra kopēja apziņa balstās atsevišķu personu individuālā apzinīgumā. Patriotisms tautisko apziņu padara par dinamisku spēku, piepilda to ar mīlestību, patriotisms saista personu ar tautu.

TAUTAS MĪLESTĪBA
Kādēļ personai jāmīl sava tauta? Ko vispār varam mīlēt? – Tikai to, kas ir mīlestības vērts. Bet mīlestības vērts ir tikai tas, kas pats sevī ir vērtīgs. Mīlam vērtības, nevis faktus. Tautu ir vērts mīlēt, jo tā ir vērtību nesēja un vērtību radītāja. Nevar mīlēt to, kas nemaz nav pazīstams. Tomēr pazīšana ir tikai mīlestības noteikums, nevis tās pamats. Pazīšana atklāj tikai faktiskos objektus, bet vērtības mums parādās tikai caur jūtām. Vērtības nav vienaldzīgas: tās vajag ne abstrakti zināt, bet pašam pārdzīvot. Kurš paliek pret jebkādu vērtību sevī noslēdzies, tas nevar arī vērtības pārdzīvot. No otras puses – vērtības pašas ir mīlestības iededzinātājas. Ko kāds patiesi pārdzīvo, tas viņam pats no sevis kļūst vērtīgs. Vērtību atklāšana nozīmē arī to iemīlēšanu.

Neko nevar no malas uzlikt mīlestībai par pienākumu, bet mīlestība pati ir iekšēja pienākuma ierosinātāja. Kas mīl, tas brīvi uzņemas pienākumus. Principā personai sava tauta jāmīl tāpēc, ka tā ir savas tautas bērns. Tauta ir mūsu kopīga māte. Bet nevienu pienākumu nevar attaisnot tādam, kas prasa tā pierādīšanu. Katrs pienākums balstās vērtībā: “tā pienākas” faktiski nozīmē vērtību. Kurš neapjauš šo vērtību, tam nekādu pienākumu nevar pierādīt.

TAUTISKAS VIENALDZĪBAS IEMESLI
Tādam, kurš prasa, lai patriotisma pienākumu pierādītu, pierādījumu vietā var tikai norādīt, kādi iemesli nosaka tautisko vienaldzību.

Pirmais ir EGOISMS, kas vispār ir akls katrai vērtībai. Egoists visu mēro tikai no materiāla labuma, un visas vērtības viņam ir tikai līdzeklis peļņas medīšanai. Ja atmaksājas, egoists var tēlot arī patriotu. Bet tiklīdz patriotisma tēlošana vairs nedod peļņu, bet prasa upurus, egoists vienu tēviju pārmaina pret citu: ubi bene, ibi patria – kur man labi, tur ir mana tēvija. Egoistam nav nodevības, jo viņam nav arī uzticības. Visas mīlestības un uzticības izpausmes viņam neko nenozīmē, ja viņš tur nesaredz peļņu. Arī nodevība viņam ir “vērtīga”, ja tik tā izrādās ienesīga. Nav pierādījumu, kas varētu egoistam atvērt acis, lai viņš saskatītu egoisma niecīgumu. Nevis pierādījumi var atklāt egoisma niecību, bet dzīves sitieni, uzskatāmi parādot, kur un kādas bijušas īstās vērtības.

Otrs tautiskā akluma iemesls – personas iekšējā saskaldīšanās PĀRTAUTOŠANAS procesā. Cēlies no vienas tautas, bet vairāk veidots citā tautā, cilvēks vairs neizjūt, kura tauta ir savējā. Vai nu vienā gadījumā viņš renegātiski necietīs savu tautu, vai citā gadījumā bez nožēlas to pametīs, vienlīdz abos gadījumos tauta tādam šķiet maināma lieta, un tāpēc arī ne tāda vērtība, ko nevarētu apmainīt.

Pārtautošanās notiek kā tikumiskas dabas konflikts, kas tomēr nemodina vainas apziņu, jo tā parasti notiek pakāpeniski, nejūtami, pašiem to nemanot, un tāpēc atstājot sirdsapziņu mierīgu. Zemapziņā vainas apziņa tomēr saglabājas arī tad, ja cilvēks jūtas bez vainas. Raksturīgi pārtautošanās vainas jūtas no zemapziņas izteicas neiecietībā un naidā pret tēvu tautu un visu, kas to atgādina. Tā ir neiecietība, kas raksturīga visiem renegātiem (atkritējiem). Tautību var mainīt tikai tāpēc, ka tauta, kaut gan sakņojas bioloģiskos pamatos (kopēja izcelsme), tomēr ir kultūras kopība, nevis rasiska grupa.

Trešais tautiskā vienaldzīguma iemesls – doktrinārs aklums pret tautu jeb tā sauktais KOSMOPOLĪTISMS. Ir vairāku paveidu kosmopolītisms: pacifistiskais kosmopolītisms mūžīgā miera ideālu pamato tautu iznīkšanā; imperiālistiskais kosmopolītisms caur tautu iznīkšanu cer nodibināt lielvalstis; materiālistiskais kosmopolītisms tautu atšķirības noraida proletāriskās vai kapitālistiskās internacionāles vārdā; ideālistiskais kosmopolītisms tiecas pēc apvienotas cilvēces, lai iedzīvinātu brālības ideālus utt. Vieni noliedz tikai tautu vērtību, uzskatīdami tās par pārejošu vēstures parādību, kas pamazām iznīks, citi tautas tieši paļā kā kolektīvā egoisma altārus. Vieni sirsnīgi sapņo par kosmopolītisma ideāliem, citi to sludina tikai priekš citiem, lai ātrāk tos pieveiktu. Bet visi kosmopolīti vienlīdz nejūt tautas īpatnējo vērtību un nododas utopijai, ticēdami, ka tautas drīz iznīks.

Kosmopolītisms – tas ir morālais genocīds. Nav nejaušība, ka visi apspiedēji cenšas apspiestajos potēt kosmopolītisma noskaņas.

PATRIOTISMS KĀ TAUTAI KALPOŠANAS TIKUMS
Mīlam to, kas ir savs. Tomēr mīlēt, kas savs, nenozīmē visu, kas savs, vienlīdz atzīt. Patiesa mīlestība nav akla mīlestība: tai sāpīgi par visu, kas savējos ir primitīvs, bet tā uz visu raugās ar apņēmību trūkumus pārvarēt un novērst. Nekādas īstenības ēnas nespēj mīlestību mazināt, bet uzliek pienākumu cīnīties par labāku nākotni. Mīlēt savu tautu – tas ir celt to tādu, lai tā būtu entuziasma vērta visā savas būtības plašumā. Tas, kā vajag būt, mīlestībai ir nozīmīgāks par to, kā faktiski ir. Būt patriotam nozīmē pašam sevi iesaistīt pienākumos tautas labā. Tautas sasniegumi un zaudējumi, triumfs un apkaunojums, visu tautas rūpju pārdzīvojums cilvēku ietekmē uzņemties atbildību un iniciatīvu, gatavoties darbiem un tos veikt līdz galam. Īsts pārdzīvojums aizvien vēršas rosmē, pašaizliedzībā un darbā.

TIKUMISKĀ PATRIOTISMA IZPRATNE
Ir tikums mīlēt savu tautu, bet to vajag mīlēt tikumiski. St. Šalkavskas izšķir celsmīgo patriotismu, kas ir īstais patriotisms, un postīgo patriotismu, kas ir patriotisma “ļauna karikatūra”. Īstais patriotisms ir saprātīga savas tautas mīlestība, ko vada tikumiski principi, un tādā veidā tā ir apzinīgi pacelta “morālo tikumu augstumā”. Patriotisma karikatūra ir nacionālisms*: „neprātīga savas tautas mīlestība, kas izceļ tautību pāri tikumiem un tiesībām”. Katrā mīlestībā ir dižuma alkas uz mīlēto, jo “lietas mīl nevis tādas, kādas tās ir, bet tādas, kādām tām vajadzētu būt mūsu nākotnes iecerēs”. Aplam tautas dižumu saprot, ja to “saista ar materiālu un fizisku varu, kas izplēšama neierobežoti un netaisnīgi”. Nacionālisms ir nosliece uz šādu “politisku materiālismu”, kurš ved uz imperiālismu – visu cilvēces nelaimju avotu.

Prasīt savai tautai garīgu dižumu nozīmē gatavoties, “lai pats būtu pilnīgāks un varētu ar savu personu pakalpot tautai kā reāls materiāls, ar ko tautas dižuma ēka jāceļ”. Būt īstam patriotam nozīmē vispirms pašam būt krietnam cilvēkam. Arī nacionālisms prasa visus savus spēkus veltīt savai tautai. Tomēr šī prasība nacionālismā iegūst citu nozīmi ar to, ka tautu paceļ pā­ri un augstāk par tikumību, atbrīvo to no tikumu prasībām.

Tāpēc nacionālismā savas tautas mīlestība vispirms saprotama kā absolūta paklausība tautas vārdā runājošam “vadonim” vai partijai. Visi tie nacionālisti, šovinisti, imperiālisti, kas gribētu savā monopolā paturēt īsta patriotisma vārdu, patiesībā ir ne tikai cilvēces, bet arī savas tautas kaprači. “Nacionālisms, kas visam pāri min tautības faktu, visvairāk mīl to, kas jau bijis un kas ir, un tāpēc jau pēc savas dabas ir konservatīvs”. Konservatīvisms – tā ir garīga skleroze, tāpēc Šalkavskas nacionālismu tā arī dēvē – par “kultūras destrukcijas faktoru”, kas dzen tautu kultūras pagrimumā, jo izplata ap sevi “garīgu sastingumu, konservatīvu atpalicību un noslieci uz reakciju.”

Tautas dzīves sargāšana no vispārējām kultūras vērtībām kā svešām, ir īpaši bīstama mazām tautām. Agresīvā imperiālismā tās neko daudz nevar izteikties, ja arī būtu tāds kārdinājums. Tām nākas vairāk sargāt savu dzīvību nekā sapņot par imperiālistisku ekspansiju. Mazo tautu diženums var balstīties nevis ārējā varenībā, bet iekšējā spēkā, to kultūras gājienā. Bet tāpēc tām jo bīstama ir provinciāla noslēgšanās, kurā aizvien virza nacionālisms. Velti saceldams ārēja varenuma sapņus, kas tik un tā mazām tautām paliek veltīgi, nacionālisms tās novērš no rūpēm par iekšējo diženumu, kurā arī mazās tautas var pielīdzināties lielajām.

Patriotisms rūpējas, lai tas, kas tautisks, būtu arī cilvēciski vērtīgs, vispārnozīmīgs. Patriotisms, likdams līdzīgi cienīt visas tautas, top par faktoru, kas tautas vieno cilvēces lokā. Kā nacionālisms ved provinciālā izolācijā un apmierinās ar tautas individualitātes vienkāršu saglabāšanu, tā patriotisms rūpējas par savas tautas iesaistīšanu cilvēcē – kā tās neaizstājamu locekli. Pārtautisku uzdevumu veikšanai nobriedusi tauta ir NĀCIJA. Nācija ir tauta, kas ar saviem universāli vērtīgajiem sasniegumiem tapusi par neaizstājamu locekli pasaules tautu saimē.

Rakstu sagatavojis Jānis Kučinskis

* Dažādi autori vārdam “nacionālisms” piešķir dažādu nozīmi, kas ne vienmēr ir negatīva. Ar vārdu “nacionālisms” reizēm saprot arī patriotismu. Toties patriotisma karikatūru citi apzīmē ar vārdu “nacisms” vai “fašisms”. Atsevišķi autori izšķir arī mazu tautu nacionālismu un lielu tautu nacionālismu, piešķirot tiem dažādas nozīmes.


  • “Pozitīvais nacionālisms saucas”:
    http://visulatvijai.lv/news.php?readmore=1156319403

  • Agnese,
    neesmu drošs, ka pats Raivis Dzintars par šiem Andra Grūtupa izteikumiem ļoti priecājas. Nav šaubu, ka Raivis var iztikt bez šādiem ‘aizbildņiem’ un ‘laba vārda aizlicējiem’ ;). Zatlers jau tika iecilināts augstajā amatā pa taisno no zoodārza (es, protams, neapgalvoju, ka ar to Grūtupam varētu būt bijusi kāda saistība), taču, ja Grūtupa kungs domā, ka ir atradis pagali, no kā iztēst lelli-marioneti, tad var gadīties arī vilties :)).

    Vai tev ir kas piebilstams raksta sakarā?

  • “Otrs tautiskā akluma iemesls – personas iekšējā saskaldīšanās PĀRTAUTOŠANAS procesā. Cēlies no vienas tautas, bet vairāk veidots citā tautā, cilvēks vairs neizjūt, kura tauta ir savējā. Vai nu vienā gadījumā viņš renegātiski necietīs savu tautu, vai citā gadījumā bez nožēlas to pametīs, vienlīdz abos gadījumos tauta tādam šķiet maināma lieta, un tāpēc arī ne tāda vērtība, ko nevarētu apmainīt.”
    —————————————————–
    Pēmēram, Atmodas laikā spilgts pimērs bija V. Alkšņa nostāju pret sava tēva, Tēvzemes centieniem atjaunot savu nacionālo valsti. Isakņojies PSRS sistēmā viņš kā šīs “nedabiski veidotās tautas ” piederīgais pazaudēja saikni ar savu tautu.
    Špdien daudzi pamet Latviju uz neatgriešanos, jo nacionāli nenobrieduši atstāj šo valsti, lai izdzīvotu. Fiziski tas tiks panākts, bet daudziem, aizbraucēju bērniem, Tēvzeme – Latvija beigs pastāvēt.
    Iemesls tam , mūsu izglītības sistēma. Viņi neienīdīs Latviju, bet nebūs arī patrioti.
    Gribas cerēt, ka valdības darīs visu iespējamo un neiespējamo, lai panāktu tautiešu atgriešanos.

  • Ivo: Es arī nedomāju, ka pieminētajiem cilvēkiem būtu vajadzīgi “aizbildņi”, un ceru, ka mēs visi varēsim par to pārliecināties, ka nekādu leļļu-marionešu te nebūs.
    ***
    Manuprāt, šī “Dienā” publicētā ziņa (kura pārpublicēta VL! mājas lapā)liecina par to, ka esošie varas centri un politikas “ilgdzīvotāji”, stratēģi un taktiķi meklē un meklēs nacionālisma pārdefinēšanas veidus un jaunus ceļus, kā atdzīvināt nacionālisma politiskos instrumentus un – ja spēs – radīt jaunus. Laiks ir pienācis, kad nacionālisms atkal kļūst politiski interesants (ne tikai Latvijā, protams). Atšķirībā no ekonomikas, valsts drošības un citām nozarēm, nacionālisms ir tāds jautājums, kurš ātrāk un tiešāk ierosina plašu sabiedrības slāņu emocionālu atsauksmi, līdz ar to arī domāšanu, attieksmes apzināšanos, – jo tas tiešāk saistīts ar katra paša identitātes izjūtu.
    ***
    Negribēju pateikt neko teorētisku vai vēsturisku saistībā ar raksta tēmu un emigrācijas lietuviešu autora plašajiem pārspriedumiem. Bet gribēju pievērst uzmanību, ka reāli patlaban Latvijā VL! ir vienīgais politiskais spēks, kurš pasludinājis lozungu “No kustības – partijā, no partijas – kustībā”. Tas ir solis pretī tai jaunajai politiskajai paradigmai, kuru TF autori ir daudzkārt pieminējuši. Protams, ka viņus mēģinās dažādi pārbaudīt, izaicināt, izprovocēt – ne tikai tāpēc, lai dabūtu no ceļa nost, bet arī tāpēc, ka objektīvi notiek jauna satura meklēšana nacionālisma ideoloģijai, nacionālai politikai. Tāpēc VL! viss būs atkarīgs no tā, vai viņi ir un paliks, un attīstīsies kā kustība, ne partija, bet kaut kādā jaunā veidā savas kustības attīstīšanai izmantojot partiju kā papildresursu.

  • Man gan liekas, ka nevar vienā maisā tā vienkārši ielikt kustību un partiju. Tās ir dažādas, savstarpēji izslēdzošas organizācijas.

  • Vai kāds te ir ievērojis, ka šobrīd gandrīz visām politiskajam partijām Latvijā ir gan biedra, gan atbalstītāja statuss? Ko gan citu tas varētu nozīmēt kā tikai to, ka visas partijas cenšas būt, gan partijas, gan kustības?

  • Atkal redzama aizplūšana no publicētā. Vajadzētu pieturēties pie autora darba analīzes, bet ne pie partiju stāvokļu analīzes. Šobrīd kādam ir liela interese sašķelt sabiedrību un jau 20 gadus, tas veiksmīgi tiek darīts.

  • Pieskaršos tikai dažām domām, uz kurām atšķirīgi skatos vai kuras liekas neskaidras.
    Jēdzieni KULTŪRA un MORĀLE. Ir dažādas definīcijas, taču es tās saprotu, ka kultūra ir idejas skaidrojums plašām masām un dažādās tautai saprotamās formās. Morāle – tās ir uzvedības normas, kas sabiedrībai (tautai) ļauj dzīvot un strādāt, un virzīties, pat sasniegt kopējo mērķi. Iztrūkst autora stāstā idejas un mērķa apraksts. Bet ideja & mērķis ir kopēja tautas ticība nākotnei. Nākotnes formulējums nav meteoroloģiskā prognoze, bet mērķis, tāls, pat nesasniedzams, bet ārkārtīgi vērtīgs, lai savu atvēlēto dzīvi un nedaudz vairāk uz to tiektos. Mērķim un ticībai jābūt tautai kopīgai. Tas ir tautas kopības pamats. Nevar viena tauta ticēt dažādām ticībām. Tad tā vai nu sadalīsies vai izzudīs.
    Neesmu vienisprātis ar autoru arī EGOIISMS apzīmējumā. Egoismam nav tikai materiāla daba un dažkārt tas ir saprotams un atbalstāms. Piemēram, ticība, pārticība. Es teiktu, ka egoisms tiek pakārtots tautas morālei, kura tad arī skaidro, kas ir slikts, kas labs un sabiedrībai pieņemams tādā nozīmē.
    Par “NACIONĀLISMS” es arī pievienojos autoram. Pareizāk būtu izvairīties no šā vārda lietošanas, to aizstāt ar patriotismu. Bet argumenti nedaudz citi. Pirmkārt, nacionālisms nav uzskatu sistēma, bet bezsistēmas, nepārdomātu un pretrunīgu situāciju patvaļīgs raksturojums. Otrkārt, varas elite jau kādus 100 gadus šo vārdu izmanto kā korektu lamuvārdu, lai pamācītu, pāsmācītu , sodītu tādā vārdā iezīmētu oponentu. Un tas ir vainagojies. Gribat kādu iznīcināt, nosauciet viņu par nacionālistu!

  • Kungi, lasot un analizējot skaistus tekstus nevajadzētu aizmirst reālo dzīvi – notiekošo Latvijā 21.gadsimtā.
    - ‘’ Iecerētās veselības aprūpes reformas ir genocīds pret lauku iedzīvotājiem, jo lauku iedzīvotājiem ģimenes ārsti un ambulatorie pakalpojumi nav tik plaši pieejami, ziņu aģentūrai LETA pastāstīja Medicīnas iestāžu biedrības valdes priekšsēdētāja un Aizkraukles slimnīcas valdes priekšsēdētāja Alīda Vāne.’’ (diena.lv)

  • Edge, tiek pārkāpta Satversme. Es ļoti ceru, ka būs, kas ierosinās prasību. Iespējams, ka tas ir tikai sākums genocīdam?

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.