J.Kučinskis: ‘Pie velna sieru, – līdīsim ārā no šī slazda!’ (Nobeigums)

Tā raksta vairākkārt godalgotais amerikāņu skolotājs Dž.T. Gatto un viņš apkopojis un apgāzis vismaz deviņus populārus pieņēmumus, kas mums likuši maldīties ideoloģizētā miglā.

1. Universālā valsts skološana ir svarīgākais sociālās saliedētības veicinātājs, cita ceļa nav, smagi birokratizētā sabiedriskā kārtība mūs pasargā no anarhijas un haosa. Pareizi, un ja tu pareizi nenoslaucīsi dibenu, tad no poda izlīdīs tualetes briesmonis un tevi aprīs.

2. Bērnu socializācija stingri sadalītās vecuma grupās un valsts aģentu uzraudzībā ir svarīgākais līdzeklis, kā iemācīties sadzīvot ar citiem mūsu plurālistiskajā sabiedrībā. Patiesībā šāda stingra sadalīšana pa kabinetiem veicina izkropļotu sociālo attiecību formu: pasīvi gaidi, kamēr tev pasaka, kas jādara, nevērtē savu veikumu, neapspriedies ar saviem biedriem, nicini tos, kas par tevi jaunāki, un baidies tos, kas par tevi vecāki. Uzvedies saskaņā ar to uzlīmi (apzīmējumu), kas piešķirts tavai klasei. Tie ir trako nama likumi. Nav jābrīnās, ka bērni pēc pirmajām atzīmēm raud un paliek niķīgi.

3. Dažādas izcelsmes bērniem no dažādām ģimenēm, tradīcijām un ticējumiem ir jāsajaucas kopā, jo tādā veidā tiek paplašināta viņu izpratne un bagātināts viņu pasaules redzējums. Patiesībā klases pārvaldīšanas gaitā cilvēku dažādībai tiek veltīta visminimālākā vērība un cieņa. Tās vietā tiek radikāli uzspiests kurss uz unitāru „zelta vidusceļu”, kurā atšķirīgās bērnu izcelsmes un ticības tiek smalki, bet stingri deldētas un diskreditētas.

4. Sertificētu skolmeistaru ekspertīze bērnu lietās ir krietni pārāka par parasto cilvēku, tai skaitā bērnu vecāku, izpratni. Sabiedrības interesēs ir bērnus aizsargāt no nesertificētiem, nekompetentiem amatieriem, tai skaitā bērna miesīgajiem vecākiem. Patiesībā ilgstoša bērnu piespiedu segregācija (atšķiršana) no reālās pasaules tiem nodara lielu kaitējumu, jo pēc skolas viņiem tomēr jādzīvo reālajā pasaulē, kuru viņi nav iepazinuši. Protams, ir individuāli izņēmumi, taču kopumā, ja par standartu pieņemam koledžas līmeni, valsts sagatavotie skološanas speciālisti ir bērnu apmācīšanai gandrīz visnepiemērotākā grupa.

5. Bērnu izglītības vārdā veiktie piespiedu pasākumi ir likumīgas valsts varas izmantošanas tiesības, ja ne pienākums. Bērnu piespiedu savākšana specificētās grupās, saskaņā ar ieplānotiem intervāliem un secību, īpaši ieceltu pārraugu uzraudzībā akadēmiskās izglītības procesu netraucē. Vai mēs tikai vakar piedzimuši? Jau Platons norādīja: ”Neko vērtīgu indivīdam nevar uzspiest ar varu.”

6. Bērni savā izaugsmē nenovēršami attālināsies no savu vecāku vērtībām, un šis process jāveicina, mazinot vecāku ietekmi. Bērniem jāatņem pārliecība, ka viņu vecāki ir savā prātā un morālē suverēni. Ar šo nostādni vien pietiek, lai sakropļotu amerikāņu ģimeni. Uzspiestas nelojalitātes ģimenei iznākums ir pretīgi postošs, jo tas bērnam atņem vienīgo drošo balstu, uz ko viņa augošā dvēsele var vajadzības gadījumā paļauties. Ģimenes vietā skola bērnam piedāvā tādus fantomus kā ambīcijas, virzība uz augšu pa karjeras kāpnēm un izpriecas – tukšas dzīves rēgainos vēstnešus.

7. Svarīga skološanas funkcija ir bērnu pasargāšana no sliktiem vecākiem. Tā nebija nejaušība, ka skolu administrēšanas pamatlicējs Stenlijs Hols 1909. gadā uz Savienotajām valstīm uzaicināja  Zigmundu Freidu, lai pēdējais radītu „zinātnisko bāzi” valsts skolu sistēmas pret ģimeni vērstajai nostājai.

8. Nevienai ģimenei neklājas pārmērīgi rūpēties par savu bērnu izglītošanu, šādas rūpes jādeleģē valsts sagatavotiem ekspertiem vispārējās izglītības sistēmas ietvaros. Tāda ir visu sociālisma un citu utopisko mirāžu valsts pārvaldes formu pamatā liktā standartformula.

9. Valsts ir vispiemērotākais [bērna] vecāks un tai piemīt dominējošā (augstākā) atbildība par bērnu sagatavošanu, morāli un ticējumiem. Tā ir Francijas karaļa Luija XIV Parens Patriae doktrīna, kas nav piemērota republikāniskai iekārtai.

Daži Gatto ieteikumi bērnu izglītībai
Gatto uzskata, ka pašreizējā, valsts kontrolētā un regulētā skolu sistēma nav uzlabojama vai reformējama, tā turpinās strauji degradēties. Jebkādi uzlabošanas pasākumi nebūs ilglaicīgi, kamēr paliks sviras, kuras kāds var centralizēti regulēt. Nelīdzēs arī papildu finansējums – jo lielāks finansējums, jo efektīvāk šī sistēma dehumanizēs mūsu bērnus. Bez tam izglītības jautājums ir tieši saistīts ar sociālo un ekonomisko iekārtu, kurā dzīvojam. Esošā sistēma ir konstruēta tieši šai korporāciju dominētajai patērētāju sabiedrībai, kura strauji brūk, jo ir disfunkcionāla. Tātad vispirms mums jāizlemj, vai mēs gribam arī turpmāk nest nesamērīgus upurus, lai tikai vēl kādu laiku saglabātu šo irstošo kārtību?

Otrkārt, nevajadzētu ļauties kārdinājumam vienu centralizētu sistēmu aizstāt ar kādu citu „vienīgo pareizo” sistēmu, ko uzspiest visiem. Cilvēki ir dažādi un unikāli, tāpēc viens piegriezums visiem nederēs. Masu cilvēka laikmets ir sevi izsmēlis.

Kad bruka varenā Romas impērija, kristieši teica: veidosim tagad savas kopienas! Acīmredzot kaut kas līdzīgs jādara arī mums. Arī mēs dzīvojam viena laikmeta sabrukuma periodā, globalizācija mūs ir saraustījusi un izmētājusi pa visu pasauli. Vecā sistēma vēl kādu laiku darbosies aiz tīrās inerces, mehāniski, taču tajā jau tagad nav dvēseles, dzīvības un radošās dzirksts.

Kad pirmie kristieši (lūdzu, nejaukt ar tagadējo konfesionālo un sektantisko haosu) savos brāļos un māsās redzēja līdzību ar Dievu, viņi ar to saprata dievišķu radīšanas garu. Cilvēks savā būtībā ir radošs! Dehumanizējošā sistēma šo radošo garu tiecas nokaut, pāraudzināt mūs par socializētiem dzīvniekiem, bet šis radošais gars arvien vēl ir mūsos. Mēs atkal varam sanākt kopā un būvēt savu unikālu nākotni. Iespējamo nākotnes ceļu ir bezgala daudz.

Ko mēs varam darīt jau tagad? Pirmkārt, kritiski pārvērtēt savas līdz šim pieņemtās vērtības un izvēlēties citas dzīves prioritātes. Ir taču skaidrs, ka turpināt dzīvot uz parāda kā patērētāji vairs nevarēsim. Gatto aicina sekot jau minēto amīšu padomam – nelekt, pirms skaidri nezinām, kur nokritīsim. Šai brīdī „nelekt” nozīmē noraidīt jebkādus tālākas skolu sistēmas centralizācijas mēģinājumus. Nē – centralizētājiem un jaunām reformām centralizācijas vai „optimizācijas” virzienā! Neuzklausīsim vairs „ekspertus”, kuru visi iepriekšējie vērtējumi, ieteikumi un prognozes ir novedušas tikai vēl dziļākā purvā. Iniciatīvai jānāk no vietām, ne no centrālās ministrijas vai departamenta, vai rajona (novada) izglītības pārvaldēm. No viņiem nekad nenāks labas iniciatīvas, jo šie ierēdņi ir savstarpēji saistīti un ir ieinteresēti paildzināt un pilnveidot esošo sistēmu. Pietiek!

Sākumam būtu labi, ja katrā skolā patiešām sāktu nopietni strādāt vecāku un skolotāju padomes, kuras konsultētos un ņemtu vērā arī skolnieku domas, un ja šīs padomes iegūtu tiesības pieņemt saistošus lēmumus savai skolai. Līdz šim tās pastāvējušas vairāk uz papīra, formāli un atskaitēm.

Latvijā būtu ļoti svarīgi panākt, lai ar likumu tiktu atļauta mājskološana un citas alternatīvas izglītošanās iespējas. Otrkārt, bērniem, kuriem tomēr nepieciešams kāds izglītību apliecinošs dokuments, jādod iespēja nokārtot attiecīgā līmeņa eksāmenus un saņemt dokumentu bez iepriekšējas, regulāras skolas apmeklēšanas.

Bērnudārzi un obligātās skolas okupē mūsu bērnus un tos pārtaisa par sistēmas skrūvītēm! Vai mūsu kā vecāku sirdsapziņa neprotestē šādai kārtībai?

Tāpēc pārkārtosim savu dzīvi tā, lai paši varētu uzņemties daudz lielāku atbildību par saviem bērniem. Izlemsim, kas mūsu dzīvē ir galvenais (par šo tēmu ierosmei palasiet, piemēram, Tolstoja „Ivana Iļjiča nāvi”) un koncentrēsim savas pūles uz to.

Pirmais solis uz jauno dzīvi ir baiļu un vecās rutīnas pārvarēšana. Pēc pirmā soļa speršanas mūs pārņems prieks, entuziasms un jauna enerģija, kā arī radīsies jaunas idejas. Tiklīdz tas iespējams, nesūtiet savu bērnu uz bērnudārzu. Un pēc tam nesūtiet viņu uz pirmajām klasēm, jo tieši šie gadi ir kritiski jūsu bērna attīstībai un izaugsmei. Lai bērns mācās savā ģimenē un savu paziņu lokā, labāk viņu iepazīstiniet ar kādu interesantu, gudru cilvēku ar vērtīgu pieredzi.

Nenesiet savam bērnam jocīgās dzīvnieku figūriņas, popularizētās briesmoņu figūras, dejojošus alfabēta burtus, pārāk bērnišķīgas grāmatas ar spocīgiem zīmējumiem, neiemidziniet viņa apziņu ar salkanu mūziku. Jūsu bērnam šis ir laiks, kad viņš alkst apgūt īsto pasauli. Jocīgos dzīvnieciņus izgudroja prūšu sociālie inženieri, kuru mērķis bija pārorientēt bērnu fantāziju.

Jūsu četrus gadus vecais bērns grib spēlēties? Ļaujiet viņam piedalīties pusdienu gatavošanā, trauku mazgāšanā, tualetes labošanā, mājas tīrīšanā, sienas vai suņa būdas būvēšanā, iemāciet viņam dziesmu. Aizejiet kopā uz skaistām, interesantām vietām, esiet kopā pie dabas, ļaujiet viņam kaut kur aiziet vienam (iesākumā sekojiet no attāluma). Iedodiet viņam karti, spoguli, rokas pulksteni, ļaujiet viņam izsekot uz kartes pasauli, kurā viņš reāli dzīvo. Un drīz jūs sava bērna acīs redzēsiet prieku un vēlmi turpināt pasaules iepazīšanu!

Ik pēc laika ļaujiet savam bērnam apgūt kādu jaunu prasmi, ļaujiet viņam eksperimentēt, riskēt, kļūdīties, atklāt. Arī parastās spēles ir labas, taču ne jau visu dienu. Nepārvērtiet sava bērna dzīvi par spēļu cietumu!

Nemeklējiet vienu pareizo modeli, modeļu var būt bezgalīgi daudz. Atrodiet savam bērnam piemērotāko. Lai to atrastu, vērojiet savu bērnu, viņa dabiskās intereses.

Mūsu obligātā skološanas sistēma ir dārga, komplicēta un smagnēja. Ja mēs kaut daļu tās naudas ieguldītu savu bērnu izglītībā, iznākums var pārspēt katru mūsu fantāziju.

Ja mēs aizvērtu visas valdības skolas, ierīkotu visiem pieejamas brīvas bibliotēkas katrā apdzīvotā vietā, veicinātu sabiedrisko diskusiju grupas, katram jaunietim, kas to vēlētos, nodrošinātu atbilstošu skolotāju, katrai cilvēku grupai ļautu atvērt skolu (bez valdības licences un uzraudzības), vecākiem par savu bērnu izglītošanu atvēlētu daļu tās naudas, kas tagad tiek ieguldīta obligātajā skološanas sistēmā, mācību grāmatas rakstītu nevis atbilstoši ministriju programmām, bet pašiem bērniem, ja mēs iniciētu programmu ģimeņu un vietējo ekonomiku atdzimšanai pēc amīšu vai Mondragon (plaša kooperatīvu korporācija Spānijas basku provincē) parauga, obligātās skološanas lāsts atkāptos. Taču pagaidām tādas izredzes ir pāragras.

Nākamā labākā perspektīva ir dekonstruēt piespiedu centralizēto skološanas sistēmu, mazinot skološanas un indoktrinācijas aspektus, bet pakāpeniski palielinot izglītojošo potenciālu, paverot bērniem piekļuvi izglītības instrumentiem, modeļiem un mentoriem, paplašinot izvēles iespējas. Šajā ceļā var palīdzēt Dž. Gatto ieskicētā

„Partizānu programma”: kā gūt  izglītību par spīti skolai
Gatto iesaka neko neuzspiest. Ja cilvēkiem tiek piedāvāta izvēles brīvība, viņi paši spēj izvēlēties sev piemērotāko ceļu. Brīvība paver ceļu ģenialitātei.

Jāatsakās no lasīšanas un aritmētikas speciālistu armijas, kā arī komerciālās impērijas, ko viņi pārstāv: koledžām, ar skolām saistītajām izdevniecībām, konsultantiem, metodiķiem, materiālu sagādniekiem utt. Lasīšanu un aritmētiku ir viegli iemācīties, taču to gandrīz nav iespējams iemācīt. Ja no sistēmas izņemsim komerciālas peļņas faktoru, tā izveseļosies pati.

Bērnu skaits skolā nedrīkst pārsniegt dažus simtus un pat tas būs par daudz. Katrai skolai jābūt nelielai un vietējai. Līdz ar to atkritīs bērnu transportēšanas nepieciešamība. Cilvēku transportēšana ir kaut kas tāds, ko briti iesāka darīt ar rūdītiem noziedzniekiem. Milzīgās skološanas fabrikas, kas izdevīgas celtniecības, pakalpojumu un transporta kompānijām, jāaizver. Katram pagastam, mazpilsētai un lielpilsētas mikrorajonam jāiekārto sava neliela skola, ko apmeklē tuvumā dzīvojošie bērni. Izglītība vienmēr ir individuāla, un individualizācija prasa savstarpējo uzticēšanos un operatīvu elastību. To spēj nodrošināt tikai mazas skolas.

Mācīt var katrs, kam ir kaut kas vērtīgs, ko citi grib mācīties. Nav jāmaksā alga nevienam, kas neziedo savu laiku tiešām nodarbībām ar bērniem. Līdzšinējais industriālais modelis ar piramīdveida pārvaldi un ērtām horizontālām vieglā darba nišām ir balstīts uz izšķērdību, alkatību, lietu nesapratni un vienaldzību. Tas ir administratīvs rekets, kas dārgi izmaksā nodokļu maksātājiem un korumpē sabiedrību.

Arī bērnu sekmes vērtējamas individuāli. Standartizētie testi zaudējuši savu morālo likumību tāpat, kā pašas obligātās skolas. Līdzīgus testus gan var izmantot orientējošiem nolūkiem, taču ne kā instrumentus bērnu sašķirošanai. Braukšanas prasmi nosaka ar pašu braukšanu. Tāpat vērtējamas arī bērnu sekmes.

Likvidējamas pašvaldību un novadu izglītības pārvaldes, veicama skolu decentralizācija līdz mikrorajona skolas līmenim. Katras skolas darbību var regulēt šīs skolas bērnu vecāku kolēģija vai pārvalde. Līdz ar to tiks nocirstas daudzas saknes korupcijai, piemēram bērnu ēdināšanas, materiālu iepirkšanas un darbinieku pieņemšanas jomās. Starp vecākiem, skolotājiem un bērniem dibināma koleģiāla partnerība. Skolu politika pieskaņojama ģimeņu stiprināšanas mērķiem.

Bērnu izglītošanās un izaugsme balstāma uz „primārās pieredzes” pamatiem, atsakoties no abstrakciju diētas un rotaļām kā ekskluzīva bērnu pienākuma mācību procesā (rotaļām un citām rekreatīvām darbībām ir sava vieta tam atvēlētā laikā un vietā). Tātad mācības sākamas ar primāro pieredzi, kuru vēlāk var papildināt ar sekundāras nozīmes informāciju, to visu sajaucot ar darba, pienākuma, atbildības un prieka sastāvdaļām. Bērni jāiesaistīta īstu dzīves uzdevumu veikšanā, nevis tikai sintētiskās rotaļās un simulācijās.

Līdzšinējā skološanas prakse atzīstama par psiholoģiski un procedurāli nederīgu, dārgu un izšķērdīgu. Dosim bērniem arī privātu laiku un privātu telpu, kā arī priekšmetu, metožu un biedrošanās izvēles brīvību. Atbrīvosim bērnus no nepārtrauktas uzraudzības. Gribas brīvība, izvēles iespējas un atturēšanās no piespiešanas ir ļoti svarīgi izglītošanās priekšnosacījumi. Tas gan nenozīmē, ka atļauts ir viss. Jābūt skaidrām un pamatotām robežām, kuras pārkāpt tomēr nedrīkst.

Augstākais labums, ko mēs varam dāvināt saviem bērniem, ir personīgais paraugs, kas parāda, ka smags, centīgs darbs ir tā cena, kas brīvam garam maksājama par pašcieņu.

Atzīsim, ka nav viena vienīgā pareizā ceļa, kā sekmīgi izaugt par brīvu, izglītotu un cienījamu cilvēku. To vislabāk pierādījusi līdzšinējā skološanas sistēma. Mums jāparūpējas, lai bērniem būtu atvērti pēc iespējas vairāki iespējamie ceļi, no kuriem katrs var izvēlēties sev piemērotāko. Obligātā masu skološana šai ziņā ir pierādījusi savu neatbilstību. Tā centusies katru stilu, kultūru un personību iespiest neglītos zābakos, kuri īsti neder nevienam. Ar nodokļu atlaidēm, prēmijām un citiem līdzekļiem jāveicina izglītošanās loģikas dažādība. Un tam nav nepieciešama centralizēta uzraudzība, eksperimentēšana un apstiprināšana visas valsts līmenī.

Iemācīsim bērnus domāt dialektiski1 , lai viņi saprastu, kā darbojas pasaule un atrastu sev piemērotāko vietu tajā. Taču svarīgi uzsvērt, ka dialektiskā domāšana nav piemērota vairākām svarīgām dzīves jomām, kā mīlestībai un ģimenei.

Izglītībai vairāk jākoncentrējas uz kompleksām tēmām, nevis priekšmetiem. Arī priekšmetiem, protams, ir sava vērtība, taču priekšmetu studēšana līdz šim izmantota sociālās stratifikācijas radīšanai. Lai to labotu, nepieciešams liels interdisciplinārā darba apjoms.

Jaunā skolu struktūra jāveido tā, lai tā pieļautu elastību laika, telpas, secības un satura ziņā. Katrai studēšanai jābūt personalizētai, lai atbilstu katram individuālam stilam un īpatnībām. Tātad jāatsakās no stingrā 45 minūšu režīma un stingras turēšanās pie programmas un metodikas.

Ir ļoti svarīgi atteikties no skolotāju sertifikācijas monopola, lai katrs, kuram ir kas vērtīgs, ko citi grib apgūt, varētu savu prasmi pasniegt.

Līdzšinējā skološanas sistēma mūs izveidojusi par atkarīgiem, emocionāli noplicinātiem un pārmērīgi bērnišķīgiem cilvēkiem, kuri gaida, lai kāds pateiktu priekšā, kas darāms. Tā ir mūsu nacionālā dilemma. Labākais veids, kā rast izvēles iespējas nekavējoties, ir sabiedriskajām skolām piešķirot tādu pašu neatkarību, kādu jau bauda privātās elitārās skolas. Otrkārt, cilvēkiem jāorientējas uz lielāku saimniecisko patstāvību savā dzīvē, lielāku atbildību par savu dzīvi un tiem, kuri strādā jūsu labā, kā arī principu primārumu pār bezprincipu pragmatismu.

„Skola nekad nespēs atrisināt patiesi svarīgas lietas. Tikai izglītošanās var mums iemācīt, ka ne visi meklējumi nes gaidīto rezultātu, ka pat vērtīgas dzīves mēdz beigties ar traģēdiju un ka to nespēj novērst nauda, ka neveiksmes ir cilvēku dzīves nemitīgas pavadones, ka mēs nekad nesapratīsim ļaunumu, ka pēc dižiem mērķiem gandrīz vienmēr nākas tiekties vientulībā, ka mēs nevaram sarunāt mīlestību, ka par naudu mēs nevaram nopirkt to, kas patiesi vērtīgs, bet laime sasniedzama bez maksas,” raksta Džons Teilors Gatto.

Divpadsmit izglītota cilvēka ideāli, pēc kuriem tiekties
1. Izglītots cilvēks pats raksta savas dzīves scenāriju, viņš nav aktieris valdības vai korporāciju lugā, viņš nekritiski neatkārto kādas intelektuālas utopijas sapņojumus. Izglītība un inteliģence ir dažādas lietas. Izglītots cilvēks lielā mērā ir pašnoteicošs.

2. Laiks izglītotu cilvēku nemulsina. Viņš var būt arī viens un tomēr produktīvs. Viņš nav neziņā, kā izmantot savu laiku.

3. Izglītots cilvēks ir izvēlējies savu personīgo vērtību sarakstu – unikālu dzīves filozofiju, kas tiecas uz pilnību, ne plastisku relativitāti, kas mainās atbilstoši svārstīgajiem apstākļiem. Izglītots cilvēks zina, kas viņš ir, ko viņš pieņems un kur atradīs mieru. Tai pašā laikā viņš apzinās un ciena cilvēku kopienas vērtības.

4. Izglītots cilvēks zina savas tiesības un zina, kā tās aizstāvēt.

5. Izglītots cilvēks pazīst cilvēku ceļus, tāpēc viņu grūti piemuļķot vai piekrāpt.

6. Izglītots cilvēks krāj dzīvē derīgas prasmes – viņš prot braukt, medīt, vadīt laivu, būvēt māju, apstrādāt zemi, audzēt pārtiku u.c.

7. Izglītots cilvēks izprot arī cilvēcisko attiecību dinamiku – daļēji pēc savas pieredzes, daļēji – lasot izcilu literatūru. Tāpēc viņš spēj veidot un uzturēt veselīgas attiecības ar citiem cilvēkiem.

8. Izglītots cilvēks saprot un pieņem savu mirstību; viņš saprot, ka bez novecošanas un nāves dzīvei nebūtu nekādas nozīmes. Izglītots cilvēks mācās no visiem sava mūža posmiem, pat no savas dzīves pēdējās stundas.

9. Izglītots cilvēks spēj atklāt patiesību priekš sevis, viņš apzinās savas esības (atšķirībā no tā, ko viņš dara vai ko viņš patērē) dziļāko nozīmību, kā arī to, cik svarīgi ir būt „te un tagad”.

10. Izglītots cilvēks prot izdomāt, kā viņš var būt nepieciešams citiem.

11. Izglītots cilvēks spēj radīt: jaunas lietas, jaunu pieredzi, jaunas idejas.

12. Izglītībai ir desmit kodoli: metafiziskā realitāte, vēsturiskā realitāte, sasniedzamā fiziskā pasaule, ārpus personīgās apziņas pastāvošā fiziskā pasaule, asociāciju iespējamības, dzīves aicinājuma izpratne, mājas iekārtošana, pieauguša cilvēka izaicinājumi, zaudējumu izaicinājumi, novecošana un nāve.

Gatto uzskata, ka izglītošanās ir tuvošanās šiem ideāliem un vērtībām, kas ir savstarpēji saistīti. Strādājot pie viena ideāla, cilvēks tuvojas arī visiem pārējiem. Tāpēc, sākot kāpt pirmos pakāpienus, nav jābaidās vai jājūtas nomāktam.

Jānis Kučinskis

  1. dialektika -as, s.; parasti vsk.
    1) Attīstība, kurai raksturīga pretrunu pārvarēšana, cīņa starp veco un jauno, jaunas kvalitātes rašanās.
    2) filoz. Filozofiska izziņas metode, kas lietas, parādības un procesus pētī to kopsakarā, mijiedarbībā un attīstībā.
    3) Māksla panākt patiesību strīdā, atklājot pretrunas pretinieka spriedumos. [Tezaurs.lv] []

  • Īsāk sakot valsts ir jāpārvalda, tai skaitā tik svarīga lieta kā bērnu apmācīšana.
    Piemēram – ja valsts tiktu pārvaldīta (valsts īpašnieku, tātad mūsu interesēs) – tad neviens nepieļautu, ka pa labi pa kreisi kāds dalītu kredītus….

  • IZCILI, Jāni! Šajā rakstā minētais faktiski sakrīt ar manu vīziju nākotnes izglītības sistēmas attīstībai. Norādīšu tik uz pāris lietām, kam jāpievērš uzmanība, kā arī uzskaitīšu pāris idejas konkrētai rīcībai:

    IZAICINĀJUMI:
    1) ai, kā sistēma nagiem un ragiem turēsies šim visam pretī. Jāuzmanās no tā, ka vairākas labās ieceres var uzurpēt sistēmas kalpi, lai tās sabojātu (kā tas ir bijis līdz šim).
    2) pēc maniem novērojumiem, šobrīd pārmaiņām ir gatavi līdz 5% skolotāju, 1% direktoru, 0.5% funkcionāru un vecāku

    Jāsaprot tāda lieta, ka paies laiks, līdz brīvcilvēki tiks pie lemšanas, kā arī sabiedrība pati būs gatava straujākām pārmaiņām. Šajā gadījumā peldētprasmes apgūšana ‘izmetot no laivas ezera vidū’ nav nedz iespējama, nedz arī vēlama, tādēļ, šo laika periodu ir lietderīgi izmantot konkrētu ideju īstenošanai. Viss notiek tad, kad tam pienāk īstais laiks.

    DAŽAS NO IDEJĀM:
    1. SABIEDRĪBAS IZGLĪTOŠANA
    * pārtulkot Gatto grāmatu (no oriģinālvalodas) un izdot latviešu valodā (ir vēl arī cita literatūra, kas tulkojama, piem., Ščetiņina grāmatas)
    * efektīvi būtu uzņemt vienkāršu, bet kvalitatīvu filmu, kurā tiktu intervēta Gunta Ošeniece, kura šobrīd sūri grūti lauž ceļu, veidojot savu skoliņu Ikšķilē, Jānis Vītols, Ruta Krūkle, Ojārs Rode, Tālis Jaunzemis, vairāki brīnišķīgi pedagogi – praktiķi, vecāki – mājmācības praktizētāji utt.
    * te vēl daudzas idejas, saistībā ar internetu, televīziju, konferencēm, semināriem, ģimenes svētkiem, vecāku padomēm utt. u.tjp.

    2. FUNKCIONĀRU IZGLĪTOŠANA/PĀRLIECINĀŠANA
    * šeit derēs visi līdzekļi. Piem., esmu gatavs ziedot līdzekļus un personīgi nogādāt Gatto grāmatu gan IZM vadošajiem darbiniekiem, gan Cēsu novada izglītības pārvaldes dāmām Kokinai un Kozakai. Jāsaprot, ka sistēmā strādā lādzīgi cilvēki, taču VIŅI IR SISTĒMAS PRODUKTI un viņi pieņems brīvcilvēkiem izdevīgus lēmumus TIKAI tad, ja SAPRATĪS PAŠI! Viņi ir tie, kuri visvairāk baidās (no haosa, savas vietas zaudēšanas utt.), tādēļ arī vēlas visu kontrolēt.

    3. KONKRĒTU PRIEKŠLIKUMU IZSTRĀDE UN IESNIEGŠANA IZM
    * izstrādāt pilnībā jaunas programmas jauno PEDAGOGU UN DIREKTORU SAGATAVOŠANAI, jau šodien apzinoties, ka tos, kuri pēc aicinājuma ir Skolotāji, nemaz nevajag kā īpaši mācīt. Noderīgi būtu ļoti koncentrēti kursi, kurus sevis bagātināšanai varētu iziet ikviens, kuram ir kas derīgs, ar ko dalīties. Ieteicamā literatūra: Gatto, Ošeniece, Martinsons, Amonašvili (un lērums pedagoģijas klasiķu), Ščetiņins, Gandijs, Ibuka utt.
    * direktoru un skolotāju TĀLĀKIZGLĪTĪBAI (profesionālās kvalifikācijas celšanai) paredzētos līdzekļus izmantot pavisam citur. Te problēma tāda, ka tās, šķiet, vairumā gadījumu ir ‘Eiropas naudas’ un tas nebūtu tik vienkārši, bet, ja labi grib, tad var. Jebkurā gadījumā pašreizēji skolotāju kursi ir tīrākās blēņas esošās sistēmas garā. Tā vietā vajadzīgs noorganizēt pāris konferences/seminārus direktoriem, kuros uzstājas izcilākie pasaules pedagogi, tādi, kā Š.Amonašvili, Ščetiņins un citi. To pašu arī skolotājiem, taču tā kā skolotāju skaits ir liels, tad tam nolūkam papildus sagatavojami materiāli video formātā, faili lejuplādējami internētā. Konferences translējamas sabiedriskajā televīzijā, jo tas attiecas arī uz esošajiem un topošajiem vecākiem.
    * delegācijām jādodas uz LABĀKAJĀM PASAULES ALTERNATĪVAJĀM SKOLĀM. Jāuzņem filmas, jāaizgūst pieredze, metodika utt. Šo vēlams veikt par IZM pārvaldībā esošajiem līdzekļiem. Taču tas nenozīmē, ka kaut kas jāpārņem automātiski. Lai arī uzspiest nevienam neko nevar un nevajag, uzskatu, ka prioritāte latviešu izglītošanai dodama latviešu tautas dzīvesziņai, kas būtu visa pamats.
    * procesu paātrināšanai, jāievieš JAUNS JURIDISKS STATUSS – brīvskola vai tml. Šādām skolām piemērojams pilnībā cits finansēšanas modelis, kā valsts un privātskolām. Šīs skolas būtu kā celmlauži nākotnes izglītībai, kam sākotnējā fāzē nepieciešams papildus finansiāls atbalsts, līdz skola pati nostājas uz savām kājām. Te būtu daudz ko paskaidrot…
    * MĀJMĀCĪBAS attīstības sekmēšana. Te vēl ir ko padomāt. Jāuzmanās, ka IZM šo nesačakarē, piemēram, pāragri palaižot visus grožus vaļā, rezultātā ielas būtu pilnas ar mazgadīgiem narkomāniem un zaglēniem. Pie šī punkta varētu būt vecāku skolu izveide utt.
    * apzināt visu to, kas šobrīd TRAUCĒ skolotājiem un direktoriem strādāt. Likvidēt visus šķēršļus.
    * radošuma sekmēšana augstākajās mācību iestādēs. Jau šobrīd pilnīgi garām tiek virzītas pāris “radošuma sekmēšanas idejas”, kurām vieta būtu augstskolās, nevis pamatskolās, kad bērniem nav vēl nostiprinājusies izpratne par vērtīgo un nevērtīgo. Radošums bez dziļākas jēgas izpratnes ir bīstams. Jā, tas, protams, ir noderīgs korporācijām, kurām svarīga radoša pieeja, lai apčakarētu patērētājus. Radoši var arī zagt un nogalināt. Par augstskolām vēl būtu daudzas idejas, bet par to citreiz..

    Protams, jāsāk ar gaišāko prātu apzināšanu un kopā sasaukšanu ;), ideju apkopošanu..

  • Alberts Šveicers jau 1923. gadā, savā rakstā “Kultūras krīze un ētika” rakstīja:

    ” [...] Visās jomās – un acīmredzot visvairāk zinātnē – aizvien skaidrāk iezīmējas specializācijas radītās garīgās briesmas gan attiecībā pret atsevišķiem cilvēkiem, gan pret gara dzīvi vispār. Jau saredzams arī tas, ka jaunatni māca cilvēki, kuri nav pietiekami universāli, lai spētu atsegt atsevišķo zinātņu kopsakarības un veidot jaunatnes apvārsni dabiskās izaugsmes virzienā.
    Veidojas gandrīz vai uzskats, ka darba specializācija un organizācija vēl nav gana ietekmējušas mūsdienu cilvēka psihi tur, kur tās ir neizbēgamas, un ka tāpēc tās cenšas sasniegt un izvērst pat tur, kur bez tām pilnīgi varētu arī iztikt. Pārvaldē, izglītībā un ikvienā citā jomā ar uzraudzību un reglamentāciju spēles telpa cilvēka darbībai tiek samazināta, cik vien tas iespējams. Cik nebrīvs dažās zemēs ir mūsdienu skolotājs salīdzinājumā ar savu priekšteci! Cik nedzīvas un bezpersoniskas šāda ierobežojuma rezultātā kļuvušas viņa stundas!

  • Izglītības jautājums vienmēr bija aktuāls visos gadsimtos.
    Kārtējo reizi man liekas sabiedrība izmisīgi domā, kā likvidēt sekas, neredzot cēloņus, kas šīs sekas veicinājušas.
    Slikta izglītības sistēma, faktu konstatācija. Kur apslēpti cēloņi?
    Vai var izārstēt slimību, nezinot tos faktorus, kas rada saslimšanu? Tātad mums ir iespējams tikai slimību vai nu apturēt, lai tā neizplatās tālāk, iekapsulēt un cerēt, ka tā neuzliesmos atkal?
    Skolotājs pēc aicinājuma ir Dieva dāvana sabiedrībai. Mums iespējams ir labi savu priekšmetu pasniedzēju, bet katastrofāli trūkst labu audzinātāju. Varbūt es maldos? Izskaidrojiet man atšķirību starp skolotāju un audzinātāju? Kāda atšķirība pastāv starp izglītotu cilvēku un mazizglītotu inteliģentu cilvēku?

  • Nē, Egil – pazīstot daudzus skolotājus, varu droši teikt, ka vairums skolotāju to redz šādi – skolotājs, tā ir silta un ērta vietiņa.

  • labs raksts, bet par daudz informācijas.
    no _darīšanas_ viedokļa, pirmais solis manuprāt ir tas pats pieminētais amišu padoms Nelekt!, t.i. saglabāt esošo stāvokli, izspiest no tā maksimumu neko nemainot.

    Un realizēt sākumā, kā jau rakstā teikts, strādājošas skolu skolotāju un vecāku padomes. kam būtu vajadzīgs jau pietiekoši daudz pašlaik neesošu resursu – vecāku, kuri būtu spējīgi veltīt savu bērnu skolai noteiktu daudzumu laika nevis vienreiz, bet pastāvīgi, ilgi, nepārtraukti. šiem vecākiem jābūt netikai spējīgiem piedalīties ar savu laiku, bet arī ar savu prātu un rokām – dot idejas, spēt vienoties ar citiem vecākiem un skolotājiem, tad strādāt pie ideju realizācijas, kā arī – kontrolēt ilgstošā laikā, kā nolemtie plāni īstenojas. protams, vajadzīgi ir arī skolotāji, kas piedalīsies, bet tie nu principā ir savās vietās – tādi vai citādi.

    “summarizējot” teikto. :)
    jāpāriet no vēlamās izteiksmes (cik labi būtu ja) uz darīšanu. Tautas foruma dalībnieki, katrs pie sevis var pārdomāt, vai viņam ir kas darāms savu bērnu vai radu bērnu skolās un vai JāņaK rakstītais uz viņiem ir kā attiecināms. un nākamais teikums – ja, uz abiem šiem jautājumiem atbilde ir jā – kas īsti traucē katram tautasforumietim pašam savā apkārtnē, savā dzīvē veikt lietas, ko pats atzīst par vajadzīgām un darāmām? (t.i. tālākos komentos gribētu redzēt, ka cilvēki sāk reāli darīt savā apkārtnē, sev un saviem bērniem).

  • Ļoti labs raksts esmu patīkam pārsteigta , jo visu
    to būtību priekš sevis esmu jau atklājusi iepriekš.
    Par māceklību – arī Jēzum bija mācekļi un viņi staigāja līdzi Skolotājam , pārējie nāca mācīties
    kuram kā vajadzēja . Bija pirmatnējās apustuliskās draudzes , kur notika tā saucamā mūžizglītība un ja kāds vēlējās ko vairāk meklēja skolotājus un tā
    sabiedrība veidojās harmoniski. Diemžēl mūsu sabiedriskajā iekārtā viss ir kājām gaisā . Un ziniet
    kāpēc – cilvēki ir novērsušies no Dieva sava radītāja jo paši grib būt par dieviem . Paldies Jāni .Bet es tā
    arī nesapratu kāds te sakars ar velnu un sieru.

  • Tas atvasināts no teiciena “Bezmaksas siers ir tikai slazdā”.
    Obligātā centralizētā izglītība skaitās bezmaksas.
    Paldies, Iveta, par jauko atsauksmi.

  • Domāju, ka izglītību, tās līmeni, veidu kopumā nosaka sabiedrības intereses.
    Ko mēs saprotam ar šo jēdzienu izglītība? Tajā pastāv būtiskas atšķirības. Izglītība notiek 1. klasē un augstskolas pēdējā kursā. Vai tās salīdzināmas? Humanitārās un eksaktās izglītības starpā vienlīdzības zīmi arī būs pagrūti ievilkt. Vēl jaunieši tiek izglītoti sportā un profesijās.
    Pirms kāda laika Agnese TF piebēra ar specifiskiem izglītības terminiem. Kas adresāts? Varbūt nedaudzi pārzina šos terminus, bet cik daudzi tos izmanto savā praktiskajā darbā? Vai vispār kāds izmanto? Ja izmanto, tad noteikti jābūt reakcijai. Bet nav. Līdzīgi es domāju par Gatto atziņām.
    Kā tās nonāks pie bērna vai izglītojamā? Ar mācību programmu starpniecību, ar skolotāju “pārmācību”. Ja jautājums sarežģītāks par 2+2 = 4, tad to iestrādāt plašākā sistēmā ir sarežģīti. Tas prasa nemitīgu zināšanu atjaunošanu, pārbaudi, kontroli.
    Mācību sistēmā atteikties no piespiešanas, paļauties uz komunisma pamattēzēm – tā nebūs izglītības utopija?
    Vispār rakstā apgalvojumu ir ļoti daudz un gandrīz par katru varētu diskutēt. Tā pedagogam vai psihologam profesionālāk un pareizāk izdotos izvērtēt minētās atziņas.

  • Manuprāt, Induli, Tu neesi sapratis rakstā paustās domas. Varbūt es slikti uzrakstīju.
    Sarežģīta sistēma ar centralizētu pārbaudi un kontroli mums jau ir.
    Raksts ved pilnīgi citā virzienā.
    Par kādām komunisma pamattēzēm Tu raksti? Vai vispār esi rakstu lasījis?
    Ja, Tavuprāt, par katru raksta apgalvojumu var “ļoti daudz” diskutēt, tad padiskutē kaut vai par vienu apgalvojumu. Jo tāda globāla noraidīšana nevienam neko nedod.
    Man grūti ko teikt, ja Tavs komentārs ir par kaut ko ārpus apspriežamā raksta.

  • Jāni, kas maksā, organizē un kam patiesībā vajadzīgi izglītoti cilvēki un izglītības sistēma? Sabiedrībai, valstij. Tai vajadzīgi ārsti, ugunsdzēsēji, inženieri, sabiedriskā un komerctransporta vadītāji un tūkstošiem citas specialitātes. Ideālā gadījumā specialitātes tiek sabalansētas ar darbu visiem valsts iedzīvotājiem. Valsts plāno, nodrošina, regulē apmācību sistēmu sabiedrības interesēs.
    Ja Gatto domā, ka pilsoņi katrs mācisies, ko gribēs, bet valsts, vadoties no bērnu interesēm, attīstīs pilsoņu izvēlētās saimnieciskās nozares, tad resursi pārsvarā tiks tērēti komosa kuģiem (zēniem) un filmēšanai (meitenēm) vai līdzīgi. Kas slaucīs dibenus sabiedrībai? Kas strādās lopkautuvēs un kas spīdzinās cilvēkus Gvantanamo? Tāpēc arī es iedomājos par pionierisku variantu labi zināmajam “no katra pēc spējām un katram pēc vajadzībām”.
    Labi, ka mums ir tāda centralizēta mācību sistēma, bet tas ir gandrīz vienīgais labais. Jo tā nav pakārtota valsts vajadzībām, tā atteikusies no bērnu audzināšanas un savā pārziņā atstājusi tikai mācīšanas funkciju, un simtiem citi trūkumi piemīt mūsu izglītības sistēmai, kurus jānovērš. Bet pagaidām mēs runājam par izglītības sistēmu, kura mums tomēr ir.

  • No daudziem esmu dzirdejis, ka mūsu bērni, kas nonākuši ASV skolās, savās zināšanās esot pārāki par saviem vienaudžiem. Iespējams ka kvalitāte mums bija, bet šodienas apstākļos tā tiek plānveidīgi pazemināta. Iespējams maldos.
    Doāju ka daudzu skolotāju iniciatīvu nograuj ministrijas ierēdņi un , lai skolotājsnezaudētu darbu, ienākumus, pakļaujas noteiktajām instrukcijām un noteikumiem.
    Esmu pārliecināts, ka zinātkāre mūsu bērnu un jauniešu vidū neizudīs, tāpat, kā būs radoši un savu profesiju mīloši skolnieki. Galu galā mēs visi esam savā veidā mācekļi un mācītāji.
    Reiz kāds tēvs aizveda savu dēlu pie skolotāja, lai tas izmācītu puiku par zinošu un spējīgu vīru. Skolotājs lika zēnam staigāt viņam pakaļ un cītīgi visu vērot, ko tas dara. Tā tas turpinājās pirmo mēnesi, otro, trešo, dienu no dienas. Visus zēna centienus palīdzēt skolotājam tas nobremzēja. Bija pagājis gads, bet puika tā arī pie darbošanās netika. Pēc gada zēns žēlojās tēvam, ka skolotājs viņam neko nemāca, tikai liek staigāt līdzās un visu vērot, ka dara skolotājs.
    Vīrs palūdza skolotājam paturēt dēlu vēl pāris gadus pie sevis. Vai jūs domājat, ka kaut kas mainijās? Nē, skolotājs joprojām lika zēnam tikai vienu, ne no soļa neatkāpties no viņa un cītīgi vērot, ko tas dara.Pēcdiviem gadiem tēvs paņēma zēnu atpakaļ uz mājām. Uz jautājumiem, ko tad puika apguvis, zēns atbildēja, ka neko skolotājs viņam nemācija, tikai lika neatkāpties no viņa un cītīgi vērot.
    Kā jūs domājat, kāds bija rezultāts? Pārbraucis mājās zēns varēja veikt visus darbus, kurus bija iemācījies vērojot, kā to darīja skolotājs.
    Iespējams, ka mēs varētu arī no šī stāstiņa kaut ko iemācīties? Atvainojos par iespējams neprecīzo atstāstu.

  • Manuprāt, uzrakstīts ir ļoti skaidri un saprotami. Ja meklētu “utis”, tad tādas varbūt varētu atrast pāris grūti saprotamos svešvārdos, taču tad tās tik tiešām būtu utis.

    Šķiet, ka Indulis nav sapratis rakstīto :(. Man šodien ar uztveri laikam ļoti slikti, bet arī Egila rakstīto nesaprotu :), tādēļ pārjautāšu – vai tiešām, tavuprāt, pareizā mācīšanās pieeja ir ‘vērošana’?! Pieļauju, ka doma ir, ka cilvēks ‘mācās no piemēra’. Nu bet tādā gadījumā šis stāstiņš ir ļoti nepiemērots, jo ‘mācīties no piemēra’ nozīmē DZĪVOT, kas, protams, iekļauj arī vērošanu, bet vēl daudz svarīgāka ir paša PIEREDZE – mērķa apzināšanās, uzņēmība, atbildība, eksperimenti, rezultāts. Laikam tiešām, kā Kandesa rakstīja par “mācīšanos braukt ar riteni no vērošanas” ;)

  • Komentēju mazliet nesistemātiski, bet šis komentārs vairāk iederās zem ŠĪ virsraksta. Protams, sis mans komentārs “izleks” no iepriekšējo komentāru rindas
    *
    Notikumu attīstībā Windows-DOS-Microsoft, Latvijas politikā, Latvijas izglītībā, Latvijas veselības aizsardzībā nesenajā (20 gadu) vēsturē, tagadnē un tuvākajā nākotnē saskatu paredzamas līdzības un paralēles:
    1.1. Pieredzējuši datorlietotāji pēc 20 gadiem tāpat kā pirms 20 gadiem pratīs strādāt ar komandrindu un jaunākajām lietojumprogrammām. Par Win98, Win2000, VinVista un vel dažiem izreklamētiem niekiem jau tagad nevien vairs tā īsti neatceras. Stabilām vērtībām, lai sevi pierādītu vajadzīgi vismaz 10 gadi, un tie jāiztur.
    1.2. Izglītībā vēsturnieki pēc 50 gadiem pētīs to, kas pirms 20 gadiem un tagad “notika mājās un garāžās un kaktos” un to, kas būs stabilas vērtības pēc 20 gadiem. Daudzas šodienas “zvaigznes būs JAU aizmirstas
    2. Uz politiku un veselības aizsardzību attiecas 1.p. teiktais

  • Egils jau raksta par tēvu-savādnieku, kurš kaimiņam (skolotājs) uzticējis apmācīt savās dzīves prasmēs miesīgu dēlu. Skolotājs (kaimiņš) to lieliski paveicis.
    Tas jau izklausās pēc stāsta ar slēptām mistiskām dzīves mīklām, kuras sižetiski attīstot, iznāktu ne mazāk kā dramatisks trilleris vai pamācoša šausmene.
    Kaut kas līdzīgs ar Gatto. Būdams skolotājs un labs psihologs, viņš raksta ar samērā objektīvu faktu konstatācijas daļu, bet subjektīvu šo faktu risinājumu. Konstatācija trāpīga, cilvēki lasa un sajūsminās, un savas atvases uztic “dzīves skolotājam” Gatto. Viņa izveidotajai dzīves pabērnu audzināšanas laboratorijai, kuras viena no īpatnībām ir skolotāja bezatbildība. Bet naudiņa nāk jo Gatto raksta, un Gatto raksta, un skolo. Avantūrists, kurš veikli ievāc anarhijas augļus. Kādā Ķīnā viņam varētu paprasīt atbildēt arī par darbības rezultātiem.

  • Gatto ir ēdams un baudāms pamazām – nepieradušiem vēlams pa tējkarotei dienā.

  • Laikam mani , Ivo, nesaprati. Viss tas ko Tu saki par praktisko darbību pastāv un nekur nezūd. Kurš normāls cilvēks uzticēs savam bērnam vai skolniekam sākt ar eksperimentiem? No sākuma skaties, vēro, iegaumē. Pat labam meistaram reizēm ar āmuru sanāk dabūt par pirkstiem.
    Ar vērošanu cilvēks, sevišķi bērns sevi programmē. Viņš redz, kā uzvedas tēvs, māte, viņa pirmie skolotāji, audzinātāji. Mans hobijs ir strādāt virtuvē. Es bērnībā vēroju, kā to darīja mana vecāmāte, kas bija laba kulināre. Nekur es nemācījos un arī man viņa neļāva eksperimentēt, to daru tagad, zini, sanāk un ne slikti, tā vismaz draugi saka.
    Raikins savulaik acīja, ka mums jāaizmirst to ko mācījāmies, bērnu dārzā, skolā, institūtā, dzīve iemācīs. Mans atstāsts bija par austrumnieku skolotāju, viņiem laikam cita domāšana un pieeja daudzām lietām, nekā mums rietumniekiem.

  • EgilsR 30.12.2010., 18:46
    (.)
    Nekur es nemācījos un arī man viņa neļāva eksperimentēt,..
    (..)viņiem laikam cita domāšana un pieeja daudzām lietām, nekā mums rietumniekiem.
    ========================================================
    ‘Socioloģijā ar mentalitāti saprot kultūrā ieaudzinātas reakcijas, tieksmes un attiecības’.
    - Ikvienam pārmaiņu īstenotājam būs jārēķinās ar t.s. ”vidējā”/parastā latvieša mentalitāti.
    Lasot par ‘neļāva eksperimentēt’, atcerējos ainu no romāna/k/f ”Zvejnieka dēls”, kad Oskars (E.Pāvuls) ienāk krogū, kur vētru laikā vecie zvejnieki brandavīnu dzēra, un par sentēvu paveikto lepojās. Kad Oskars par eksperimentu-jūras murdu ieminējās…oi, kas sākās….Tādi esam, ar to būs jārēķinās, – re, to pašlaik LTV1 viens ”rietumoīds” R.Ķīlis izsklāsta.Pārsteidzīgi EgilsR. latviešus pie rietumniekiem pieskaita, pārsteidzīgi pieskaita.
    To jau tai lieliskajā Raikina humora stāstā ‘Speciālists’ var pacensties saskatīt –
    Аркадий Райкин. Специалист
    http://www.youtube.com/watch?v=–SqRWg_qcI&feature=related

  • Piedāvāju visas šīs augstāk minētās problēmas risināt tehniski.

    Tīri tehniski mēs visi dzīvojam uz vienas planētas, elpojam vienu un to pašu gaisu, dzeram vienu un to pašu ūdeni. Zeme ir tikai viena un mums visiem tajā kaut kā jāsadzīvo.
    Nav valstu, nav valdību, nav reliģiju – ir tikai cilvēki un viņu savstarpējās attiecības.
    Tāpēc, manā skatījumā, vienīgā izeja no visām šīm problēmām ir katram cilvēkam personīgi, paplašinot savu apziņu, sākt domāt globāli. Es pats personīgi, jau tā daru. Jo vienīgi caur globālu pasaules uztveri es varu uz līdzvērtīgiem pamatiem sadarbojoties ar citiem cilvēkiem atrisināt savas personīgās (kā arī globālās tajā pašā laikā) problēmas.
    Kā varu secināt, tad neviena no manām problēmām nav bijusu ne politiska, ne juridiska, ne sociāla. Visas ir bijušas tehniskas. Lai piedod man politiķi, juristi, sociālie darbinieki, bet, manā skatījumā, viņi nerisina nevienu problēmu (viņi vienkārši nevar tās atrisināt). Viņi tikai rada problēmas.
    Cik mana pieredze rāda, tad pārsvarā viss manā dzīvē ir atkarīgs no maniem personīgajiem dzīves uzstādījumiem. Kaut kādā mērā, jā – no attiecībām ģimenē, sabiedriskās iekārtas, izglītības sistēmas, statusa sabiedrībā, bet tik un tā – savu attieksmi pret visu to es veidoju pats, izrietot no savas uzkrātās pieredzes un spējām pielietot to.
    Paskatīsimies, pēc kādiem dzīves uzstādījumiem dzīvo Elite.
    Vai viņi patērē masu informācijas līdzekļus, televīziju, radio, presi? Nē. Vai viņi piedalās jelkādos masu pasākumos? Nē. Vai viņi lieto mobīlo telefonu? Nē. Vai viņi lieto pārtikā lopkopības izcelsmes produktus? Nē. Vai viņi iepērkas lielveikalos un patērē masu patēriņa preces? Nē. Vai viņi meklē sev darbu un pelna sev naudu iztikai? Nē. Vai viņi sūta savus bērnus mācīties valsts apmāksātās izglītības iestādēs, skolās, bērnudārzos? Nē. Vai viņi ārstējas valsts apmaksātās medicīnas iestādēs? Nē. Vai viņi jelkad iet pensijā? Nē. Vai viņi vaino savās personīgajās problēmās kādu citu? Nē.
    Un tagad jautājums katram personīgi – tad kāda velna pēc man tas būtu jādara?
    Vai uz viņiem attiecas jelkādi ministru kabinetā pieņemtie un Saeimā akceptētie likumi un noteikumi? Nē.
    Tad kāda velna pēc lai uz mani tie attiektos?
    Mana pieredze rāda, ja es spēju domāt globāli, ar mīlestību un cieņu izturos pret sevi, dabu un līdzcilvēkiem, es varu dzīvot kā dzīvo Elite. Jā, man varbūt nav villa Baltezerā, sava jahta vai dārgs auto (ne katram tas ir vajadzīgs), taču es varu atļauties nepelnīt naudu, darīt to kas man patīk un dod man gandarījumu, justies kā Dieva dēls un nebūt vergs.

    Tikai tehniskas jautājums un personīga pieeja visām lietām.

    Lūk, cik viss ir vienkārši.

  • Nu tik vienkārši laikam gan nav, ArVid.
    Arī centralizētā piespiedu skolu sistēma ir ļoti daudzu racionālu un tehnisku risinājumu gala produkts, pārlieku tehnoloģizētā laikmeta izpausme.
    Ar tehniskiem risinājumiem pietiktu, ja cilvēki būtu roboti, kurus kāds uzturētu.

  • ArVids 31.12.2010., 01:06
    (..)
    Tad kāda velna pēc lai uz mani tie attiektos?
    ========================================================
    Es to nepārtraukto tumsas pavēlnieka piesaukšanu nespēju apjēgt. Varbūt 2011.g. saprātīgāk palīgos būtu kādus cilvēces ‘gaismas’ nesējus vairāk piesaukt?

  • <Janis_K«Наше педагогическое производство никогда не (..)
    Arī centralizētā piespiedu skolu sistēma …
    ========================================================
    Mūsdienu reālajā pasaulē, kad atkal aktuāls ir bezpajumtnieku bērnu un pusaudžu huligānisms interesanti ir pārlasīt A.Makarenko darba metodes.Spēja tas pedagogs panākt vēlamo – mazāk ar piespiešanu, vairāk ar aizraušanu,ticību labajam un gaišajam.
    «Наше педагогическое производство никогда не строилось по технологической логике, а всегда по логике моральной проповеди. Это особенно заметно в области собственного воспитания… Почему в технических вузах мы изучаем сопротивление материалов, а в педагогических не изучаем сопротивление личности, когда её начинают воспитывать?»
    (Макаренко, Антон Семёнович
    Материал из Википедии — свободной энциклопедии)

  • p.s.
    Atvainojos Jānim_K par tīri tehnisko kļūdu.

  • > ŠIS komentārs ir par visiem vismaz 30.12.-31.-12. zem šīs tēmas ierakstītiem komentāriem
    Es ļoti labi zinu kas ir STANDARTS
    (gan ISO, gan valsts un pasaules izglītības standarti, u.t.t. – esmu bijis dažādu, arī izglītības standartu uzraugs). Jebkurā ekonomikas segmentā rakstītie un nerakstītie (default) standarti ir reāli augstākā likumdošana. Faktiski jebkurš kādu ekonomikas nozari regulējošs likums, normatīvais dokuments vai pat divu privātpersonu līgums par, piemēram, kāda bērna apmācību VIENMĒR slēpti vai atklāti orientējas uz kaut kādu izglītības un audzināšanas standartu vai tā daļu. Jebkurš formāls, formāli interpretēts izglītības
    (formālisti VIENMĒR slēptā vai atklātā veida norobežojas no audzināšanas, pasaules uzskata, atbildības par to, kas notiek ar skolnieka vai audzēkņa garīgo pasauli un deklarē savas prasības par to, lai audzēknis izpildītu izglītības iestādes prasības un būtu piemērots apmācībai , jau pietiekami sagatavots – citiem vārdiem krāpnieki un loderi vienmēr vai nu
    A – pieprasa no apkrāpjamā kaut ko vai daudz, ko un liek upurim piekrist pašam pēc savas brīvas gribas, ka tas NEKO garantēti nesaņems
    B – vai arī sola VISU par velti)
    likums vai normatīvais akts, līgums par izglītošanu arī vienmēr operē ar kādu izglītības standartu. Krāpnieki izglītības jomā liek mums pieņemt, ka bērns, audzēknis ir trauks, kas jāpiepilda, LAI apmācāmais būtu
    ĒRTI IZMANTOJAMS DARBA TIRGŪ KĀ ALGOTS DARBINIEKS
    (tas mani mīļie ir šodienas izglītības standarts, mērķis un uzdevums; arī es šo vienkāršo un skaidri un nepārprotami saprotamo TEKSTU VARU uzrakstīt, teiksim mēneša laikā uz, ar piemēram 1 000 000 rietumnieku rakstu zīmēm un par to saņem, piemēram, 2 000 000 ASV dolāru – man nevajag tik daudz naudas, jo nauda nav ne ēdama, ne gandrīz nekādi TIEŠĀ veidā patērējama, un netīra nauda man nav vajadzīga).
    Ojārs Rode (tāpat kā es) ir fiziķis, no cietvielnieku šlakas. Viņš izglītības ierēdņiem ir pateicis, ka neievēros tās viņu regulācijas katru dienu un katru stundu (to jau izglītības sfērā nekad nedara un nevar izdarīt neviens, katrs kādreiz kaut ko neglābjami pārkāpj vai atkāpjas no kādas instrukcijas). Rode gan garantē, ka beidzot skolu viņa 99 baltajos zirgo bērns būs apguvis VISAS pamatskolas beidzējam prasītās zināšanas un iemaņas. Tas tad arī ir viss Rode eksperiments, ko viņš var atļauties, jo viņš ir viens no retiem cilvēkiem, kas savā mūza un izglītības iestādēs kaut ko ir iemācījies un par šo kaut ko ir pārliecināts.
    ————
    Ari es esmu nobriedis –
    eksperimentam?
    neformālā izglītības standarta rezultātu un prasību kāpinājumam?

  • <Ivars
    - Ivars ir drosmīgs, Rode ir neatlaidīgs – vēl atceros, ka Sprīdītis ar Lutaisi lauzties negāja, bet Dāvids zobenu pret Goliātu nepielietoja. Būsim gudri, ja vajag – viltīgi?
    Katrā ziņā esmu to pusē, kas ''sirdsapziņas partijā''(Edgars Liepiņš, 1989.g.) – lai veicās 2011.gadā.
    Priekā!

  • Vēlu veiksmi Jaunajā 2011!

  • ”…Ja mēs aizvērtu visas valdības skolas, ierīkotu visiem pieejamas brīvas bibliotēkas katrā apdzīvotā vietā, veicinātu sabiedrisko diskusiju grupas, katram jaunietim, kas to vēlētos, nodrošinātu atbilstošu skolotāju, katrai cilvēku grupai ļautu atvērt skolu (bez valdības licences un uzraudzības)…”

    Jāni – tā ir utopija! Sāksies bardaks! Atceries pats no savas bērnības – cik klasē bija skolnieku, kas paši labprāt mācījās? Tu spried kā intelektuālis – teorētiķis. Būs vēl lielāka plaisa starp darba devējiem un ņēmējiem un ”samizdata” jaunatne būs autsaidā. Pašizolācijā.

  • Pirmkārt, AG, nevajag izraut fragmentu no konteksta un tad to apstrīdēt.
    Otrkārt, izlasi uzmanīgāk rakstu.
    Treškārt, vai vari iedomāties vēl lielāku “bardaku” nekā to, kas jau sen mūs pārņēmis?
    Manā laikā bija visādi, bet pārsvarā uz skolu nāca jau izglītoti bērni, kuriem vēl bija dzīva interese par dzīvi. Liela viņu daļa savu interesi saglabāja un iznesa cauri visai skolai.

  • Jāni, nekādā ziņā negribēju tevi aizvainot. Neesmu pedagogs un neesmu padziļināti pētījis šīs problēmas. Pats esmu celtnieks. Ja atnāk kāds un saka – gribu strādāt. Labi – ko tu māki? A ko vajag? Ja viņš šķībi uzlīmēs tapetes, tad vēl tā – tās var pārlīmēt, bet ja viņš sitīs sev krūtīs un teiks, ka ir būvinženieris bez diploma? Ja tā māja sabruks?
    Tu ļautu sev operēt apendicītu kādam santehniķa drēbēs tērptam un kaut kādā dārza būdiņā ar virtuves nazi? Tāpēc ir tas vienotais (teorētiski – visoptimālākais standarts) izglītībā. Tu aicini atmest metra etalonu un mērīt atkal katram ar saviem elkoņiem un sprīžiem?
    Cits jautājums ir – KO MUMS MĀCA visu līmeņu skolās. Kam tas ir vajadzīgs? Bet aptuvenam standartam IR JĀBŪT.

  • <AG 1.01.2011., 12:16
    (..)
    Cits jautājums ir – KO MUMS MĀCA visu līmeņu skolās. Kam tas ir vajadzīgs? Bet aptuvenam standartam IR JĀBŪT.
    ========================================================
    Divdesmit gadus skolās netika mācīta Latvijas vēsture kā patstāvīgs mācību priekšmets.Par to varam ''pateikties'' arī nacionāļu partijai, viņu izglītības ministram – kā arī cilvēkam, kas latviski iztulkoja filosofa Ēvalda Iļjenkova grāmatu ''Mācieties domāt kopš jaunības''('Avots', 1989.g.)
    Iemācīt DOMĀT – tāds varētu būt mērķis? Taču kā to panākt digitalizācijas laikmetā, kad pat pirmklasniekam nav jādomā (jākustina smadzenes) – bet vienkārši jānospiež datora taustiņi?
    Debilizācija sāk apsteigt digitalizāciju – nu jau pasaules pārveidošana ir tik tāļu aizgājusi, kad būtu laiks nedaudz piebremzēt, lai pārdomātu/padomātu par kādu labāku risinājumu? Grūti būs atvēlēt laiku pārdomām par labāko risinājumu/standartu – vieglāk, ērtāk un izdevīgāk rīkoties kā 1990-o gadu sākumā rīkojās A.Piebalgs, kurš tagad lielā cieņā un godā Briselē.

  • AG, es nemaz nejūtos aizvainots. :)
    Tas, par ko Tu raksti, nav pretrunā ar Gatto koncepciju. Viņš pat īpaši uzsver, ka izglītotam cilvēkam jāprot uzcelt māja.
    Obligātā vidusskola celtniekus negatavo. Pat aizliegts bērnus iesaistīt savas klases remontā vai sakopšanā. Par to skolotājs var pamatīgi norauties, ja kāds pasūdzēsies par “bērnu tiesību” pārkāpumu.
    Protams, nepieciešama specializēta izglītība, vai arī dabiskais ceļš no mācekļa līdz meistaram.

  • Kādēļ visi jūs rakstāt,un spriežat tikai rakstāt un spriežat? Visi mēs vairāk vai mazāk zinām ka dzīvojam negodīgā valstī.

  • Piemēram, es ar domubiedriem ne tikai rakstām un spriežam. Šis pasākums gan nav saistīts ar izglītību, bet gan finansēm un ekonomiku – aicinām visus pievienoties pilsoniskās nepakļaušanās (solidarizēšanās) akcijai ”NĒ – SVEŠĀM BANKĀM!” (kā varbūtēju sākumu mums nozagtās valsts atgūšanas procesā). Nezināju īsti kā to piedāvāt portāla redakcijai, tāpēc info ielieku šeit (ja uzskatāt par lietderīgu – varat izplatīt tālāk):
    http://www.youtube.com/watch?v=ypry34Su5RE&feature=player_embedded
    http://antiglobalisti.lv/?p=1100
    http://antiglobalisti.lv/?p=1097
    http://antiglobalisti.lv/?p=1105

    Par datorizācijas saistību ar debilizāciju – …? Lai apgūtu datoru arī daudz kas jāiemācās. Mēs visi kaut ko mācāmies. Es, piemēram, datoru sāku nedaudz apgūt tikai pāris gadus atpakaļ, jo vienkārši nebija nepieciešamības. Bet tagad tas nav saistīts pagaidām vēl ar sētnieka un vēl kādu darbu. Un to apgūt, kad ir pāri četrdesmit – neiet tik raiti. Biju Eiropā pavasarī un bija problēmas tikt atpakaļ, jo nevarēju pat pasūtīt sev biļeti. Šajā jautājumā (vairākos aspektos) kategoriski nepiekrītu vienam otram. Dators un internets ir kļuvis ļoti svarīgs komunikāciju veids un bez tiem vairs gandrīz nekur (tāpat kā lasīt un rakstītprasme). Pamatskola un vidusskola (arī šis tas augstskolā) – ko tas dod ka cilvēks ”iezubra” mazsvarīgas detaļas, uzraksta kontroldarbu (vai nokārto eksāmenu) un pēc tam to visu aizmirst? Mēs dzīvojam milzīga daudzuma informatīvajā telpā un es vairāk piekrītu tam viedoklim, ka jaunam cilvēkam ir jāiemāca pati informācijas vākšanas, apkopošanas un klasificēšanas metode (metodes).

  • http://kristusdraudze.lelb.lv/?ct=jaunumi&fu=read&id=37&start=9
    Braucot ar mašīnu, es parasti ņemu stopotājus. Pāris reižu esmu veicis tādas kā anonīmas intervijas. Un vienmēr esmu bijis patiesā šokā – kas ir bijusi Latvijas Tautas fronte, viņi nezina itin nemaz. Un minēšana vienmēr beigusies ar jocīgiem secinājumiem. «Padomju Jaunatne» – to arī nezina nemaz. Barikādes – jā, tētis kaut ko stāstīja, bet tā īsti nesapratu.

    http://saldus.biblioteka.lv/Alise/alise3i.asp?opty=3&critattr=PUBLISHER&critval=Latvijas%20telev%C4%ABzija
    Leja Jānis. TV rēgs : [memuāri] / Jānis Leja ; māksl. Aldis Rudzišs ; Olafa Pulka,Ojāra Blumberga priekšv. – Rīga : Latvijas Televīzija, 1996 ((Talsu tipogr.). – 463 lpp. : il.

    Ir teksta tulkošana un ierosmes tulkošana darbībā.
    Valsts? Tas ir kā koks ar lapotni (mediju vides tekstiem un noskaņām?), valsts? … ir tik godīga, cik godīgas ir tās saknes. Par TO tad arī TAGAD jādomā

  • salīdziniet
    TV , mēdiju un datora sniegto vidi
    un
    dabas vidi kaut kur, sakaistā vietā “dziļi laukos”
    katrs bērns momentāli jūt starpību

  • Nezinu gan kā ir ar to manu drosmi – vienkārši redzu dažas lietas, tās man iemācīja jau vidusskolā, cietvielnieki; ari to,ka ja jebkurš cilvēks konsekventi iet pa kādu SAVU taciņu, viņam ir iespēja nonākt tur,kur līdz tam nav bijis neviens cilvēks
    ——-
    Ko esmu iznesis no savas pieredzes dzīves mācībās? Ko no tā gribu iekļaut jaunajā
    STANDARTĀ
    1. skolniekam ir jāmācās
    2. skolniekam ir jārada jaunas zināšanas
    3. NAV vienas pareizās atbildes; tas, vai atbilde ir pareiza ir atkarīgs no kONTEKSTA
    ——–
    starp citu
    http://www.tvnet.lv/zinas/tava_balss/296817-kapitalisma_izgasanas
    Lielās krīzes pašārstēšanās iespēja ir muļķīga iedoma. Šādas krīzes gaida no ārpuses impulsus. Taču saprotams, krīzēm piemītošais otrais lielais trūkums ir – ka tās nespēj novērst nevienlīdzību.

  • Sveicināti 2011!> AG
    Jāni – tā ir utopija! Sāksies bardaks! Atceries pats no savas bērnības – cik klasē bija skolnieku, kas paši labprāt mācījās? Tu spried kā intelektuālis – teorētiķis. Būs vēl lielāka plaisa starp darba devējiem un ņēmējiem un ”samizdata” jaunatne būs autsaidā. Pašizolācijā
    —————————————————-
    Pazīstu veiksmīgus uzņēmējus, kuri paši, savā laikā,nevēlējās no laba prāta mācīties. Viņi “nevēlējās mācīties” uzspiestā sistēmā, tas tomēr nenozīmēja, ka viņi nebūtu mācījušies. Pie kam viņiem kā darba devējiem nav plaisas ar darba ņēmējiem. Jā viņi bija tajā laikā autsaideri, arī šodien tādi pastāv, kas intuitīvi nevēlas pakļauties kroplai sistēmai.
    Tas tomēr nenozīmē, ka vienus atzīstu bet citus noliedzu. Daudz kas atkarīgs no katra paša vēlmes izprast šo pasauli. Ik viens uzdod jautājumu, par savas dzīves jēgu un meklē uz to atbildi. Daudz atkarīgs no tā, kas un kādā veidā tiek atbildēts uz uzdoto jautājumu.
    Iemācīties skolas gudrības nenozīmē, ka iemācas dzīves gudrības. Nepiekrītu tam, ka Jānis spriež kā teorētiķis. Drīzāk viņš mēģina publicēt tos rakstus, kas saistāmi ar viņa prakstisko dzīves pieredzi un nākotnes vīziju.

  • Kalifornijas universitātes (California State University) psiholoģijas profesora Larija Rozena (Larry Rosen) pētījumi parādīja, ka Facebook aktīvi izmantojoši pusaudži, biežāk pakļauti narcismam, bet jauniešiem ar līdzīgu ieradumu, biežāk sastopami psiholoģiski traucējumi – tai skaitā asociala uzvedība un agresivitāte.

    Ohaijo (Ohio State University) un Dominikānas universitāšu (Ohio Dominican University) pētījums 2009. gadā uzrādīja, ka aktīvi Facebook lietotāji vidēji nedēļā mācībām velta 1-5 stundas, bet viņu klasesbiedri bez šī ieraduma 11-15 stundas. Tā rezultāts parasti ir Facebook aizrauto sekmju pasliktināšanās

    Nepilngadīgie ļoti bieži tīmeklī apspriež ar risku saistītas nodarbes: pie tam virtuālās sarunas bieži pārtop realitātē. Vecāki, kas to laikus pamanījuši, var palīdzēt bērniem izvairīties no lielam problēmām.
    ——————
    =>
    virtulā tusēšanās var apēst līdz 75% bērna vai pieaugušā laika

  • Ja 75% laika velta mācībām un domāšanai, kas varētu notikt tieši tajā vidē – labi!

  • http://www.apollo.lv/portal/news/articles/246642?ref=theme
    Lielbritānijas premjers apsver iespēju ierobežot sociālo mediju lietošanu

  • Sandra 11.08.2011., 08:30
    Vai un kā vienādību risināšanā izmantojams,
    piemēram ?
    http://www.khanacademy.org/video/simple-equations?playlist=Algebra
    apmēram 12 min. skolotāja stāstījums angliski
    ————-
    Viens pret vienu ar virtuālo realitāti atstāts cilvēks, ir ….. ?
    Ir vajadzīgi stalkeri

  • http://www.diena.lv/latvija/zinas/pec-gada-plano-atvert-pirmo-no-30-dules-attistibas-centriem-13897736

    Kāda “cita opera tai virzienā”
    http://www.facebook.com/event.php?eid=234196729953891#!/pages/Zin%C4%81tes-Centrs-Zinoo/222346997810708?v=info#info_edit_sections

  • http://my-f5.livejournal.com/100550.html

    ir tāds blogosfēras elements, kas asociējas ar F5 – Help

    Pagājušā nedēļā pasaules blogosfēru satricināja trīs mēnešus vecas meitenītes Asjas slimība un nāve; meitenītes māte tā vietā, lai izsauktu ātro palīdzību – F5 – meklēja palīdzību un padomus pasaules tīmeklī.

    Kopš 1984. arvien pieņemas spēkā un ietekmē privātais, nekomerciālais fonds
    TED,
    kas organizē konferences un tās translē internetā.
    Fonda devīze – Izplatīšanas cienīgas idejas.
    Toronto Globe noskaidrojusi, ka Pasaules tīmekļa videotrafikā TED talks aizņem 35% visa kontenta.
    2010. gada jūlijā TED konferences skatījušies ap 300 miljonu reižu; varbūt, TED talks ir sava veida mazliet kosmopolītisks vai vienkārši humāns (vispārcilvēcisks) subetnoss?

    http://en.wikipedia.org/wiki/TED_%28conference%29
    Wikišķirklis bez angliskā pieejams arī afrikanas, arābu, bulgāru, čehu, dāņu, vācu, spāņu, esperanto, ivritā, franciski, japāņu, islandes, lietuviešu, ungāru, maķedoniešu, nīderlandes, ķīnas, norvēģu, poļu, krievu, sicīliešu, vienkāršajā angļu valodā, slovāku, somiski, zviedriski, turku, ukraiņu, un vēl dažās valodās, kas nelieto latinicu, iespējams, ir etnosi, kuriem to pastāvēšana rūp vairāk kā latviešiem vai arī etnosi, kam TED prātu nevajag, jo ir savs

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.