J.Kučinskis: ‘Pie velna sieru, – līdīsim ārā no šī slazda!’ (I daļa)

Lai gan esmu par noteiktām, uz kopīgo labumu orientētām valsts funkcijām mūsu dzīvē (visiem nepieciešamā infrastruktūra, kas nav uzbūvējama un uzturama ar dažu indivīdu spēkiem, atbalsts zinātnēm, pētniecībai un kultūrai, nacionāla finanšu sistēma, iekšējā tirgus aizsardzība, nacionālo interešu īstenošana starptautiskajā politikā, enerģijas pašpietiekamības nodrošināšana, investīcijas mūsu resursu labākai izmantošanai u.c.), esmu kategoriski pret to, ka valsts par mūsu nodokļiem izveidojusi milzīgu birokrātisko aparātu, kas tiecas sistemātiski kontrolēt un manipulēt mūsu privātās dzīves, iztirgot mūsu nacionālās intereses, veikt mūsu vārdā slepenus darījumus, uzturēt privileģētu, parazītisku kārtu, kas ekspluatē pārējos, novērst demokrātiskas pašpārvaldes iespējas, graut mūsu tautsaimniecību, ievilināt iedzīvotājus parādu verdzībā, ierobežot katru produktīvu aktivitāti vai to apgrūtināt ar pārlieku nodokļu nastu, reglamentēt mūsu dzīvi un mūs sadalīt šķirās, eksportēt mūsu bērnus uz citām valstīm utt. Viena no jomām, kur valsts rupji ielaužas vēl nenobriedušu cilvēku dzīvē,  ir obligātā un stingri centralizētā skološanas sistēma, kas lielā mērā apslāpē mūsu bērnu zināšanu kāri, atņem bērniem 12 labākos dzīves gadus un bieži vien aptur viņu attīstību mūžīgas bērnības fāzē. Obligātās valsts skolas ir kā sociālās baznīcas, kurās sludina korporatīvo evaņģēliju un gatavo kalpus šai disfunkcionālajai sistēmai. Šajā rakstā plaši izmantošu amerikāņu skolotāja Džona Teilora Gatto pētījumus un atziņas.

Kas ir skola?
Aizmirstiet oficiālās definīcijas, un jaunlatviešu perioda izglītošanās un gara gaismas ideālus nesaistiet ar to realitāti, kas mums šodien ir obligātā skološanas sistēma. Atveriet vai aizveriet acis un kritiski novērtējiet – vai patiešām mūsdienu skolas ir tās vietas, kurās mūsu senči vēlējās redzēt „gaismas pilis” vai gudrību krātuves? Un cik jums pašiem tagad reālajā dzīvē noder tas, ko esat apguvuši skolā?

Vēl Atmodas gados sabiedrība instinktīvi pieprasīja – atjaunojiet mazās lauku un mazpilsētu skolas! Tātad mūsu vēsturē tiešām ir bijusi kaut kāda vērtīga izglītošanās tradīcija, kura mūsu vēsturiskajā atmiņā atstājusi nenoteiktas ilgas. Daudzas mazās skolas tiešām atjaunoja, taču tās tika arvien stingrāk pakļautas centralizētajai sistēmai, licencētiem skolu ierēdņiem, ministrijas apstiprinātām programmām un metodikām, rajonu skolu valdēm vai izglītības departamentiem, pārbaudēm un komisijām. Bet paši skolotāji tika pakļauti nemitīgām reformām, arvien jaunām atestācijām un tika noslīcināti aizvien pieaugoša apjoma atskaitēs un citās formalitātēs. Un tagad tiek slēgtas tieši šīs mazās lauku skolas. Kāpēc?

Lai varētu dresēt blusas, tās vispirms jāpieradina dzīvot nebrīvē. Ja blusas ievietotu petrī traukā (seklā, caurspīdīgā stikla traukā ar stikla vāku), tās acumirklī izleks – katra uz savu pusi. Bet ja šim traukam ātri uzliek vāku un pāris stundas tā atstāj, tad blusas lecot apdauza savas galvas un iemācās vairs nelekt. Tad var droši noņemt vāku un sākt eksperimentus. Blusas vairs pat nemēģinās no sava trauka izlēkt. Viņas pat nezinās, ka tepat blakus ir cita pasaule. Varbūt rupjš salīdzinājums, bet apmēram tāda funkcija mūsu bērnu dzīvēs ir obligātajai skolai (ja no tās mēģina izvairīties, bērnus uz skolu ved piespiedu kārtā ar policiju, mājskolas Latvijā atļautas tikai bērniem ar īpašām slimībām, ja izdodas iegūt atļauju). Jā, ir atsevišķi labi skolotāji, kuri, sirdsapziņas vadīti, bērnus iedvesmo un tiešām ļauj mācīties. Tādi skolotāji mūsu atmiņā paliek uz visu mūžu, bet tie ir izņēmumi, kuri faktiski sabotē sistēmu, riskējot zaudēt savu darbu.

Es negribu apgalvot, ka šādu sistēmu izdomāja ļauni cilvēki. Tās ir kārtu iekārtas sekas, veids, kā priviliģētā kārta (muižnieki, aristokrāti, elite, finanšu oligarhija u.tml.) pārvalda, viņuprāt, zemākās kārtas. Agrāk šie pārvaldītāji sevi atklāti sauca par tēviem un savus pārvaldāmos uzskatīja par bērniem. Tad nu skološanas mērķis ir zemākās kārtas bērnu attīstību apturēt mūžīgā bērnības stadijā. Ja cilvēki ir neizglītoti, savā apziņā atkarīgi un stulbi, tad taču viņus vieglāk vadīt.

Arī Latvijas vēsturē bija laiki, kad baltvācu muižniecība sprieda apmēram tā: izglītot zemniekus (arājus, baurus) ir nelietderīga un pat kaitīga lieta, jo tā var veicināt dumpības garu. Kam zemniekam izglītība? Viņa vieta ir pie arkla, viņa vietā lai domā kungs, baznīckungs, ierēdnis, cars, Pēterburgas galms!

Taču līdz ar tehnoloģiju attīstību dzīve kļuva sarežģītāka un vecā dzimtbūšanas sistēma tai tikai traucēja, jo bija nepieciešams paklausīgs darbaspēks jaunajām rūpnīcām, kā arī masu produkcijas patērētājs. Jaunajai attīstībai traucēja arī tradicionālās ģimenes saites un tradīcijas, kas saturēja kopā cilvēku kopienas. Tieši tad privileģētā šķira bija gatava ieviest obligāto skološanas sistēmu, kas sagatavotu rūpniecībai un ierēdniecībai nepieciešamos apkalpotājus, tos dehumanizējot. Pateicoties plaši izplatītajai Darvina teorijai, cilvēkos vairs nesaskatīja Dieva līdzību, turpmāk tas bija tikai noderīgs un/vai veidojams „materiāls”, „darba spēks”, izmantojams „resurss”, suga, šķira, zemākā kārta.

Interesanti, ka kopš tā laika teoloģisko izglītību guvušā Darvina teoriju gan kapitālisma, gan sociālisma zemēs bērniem sāka mācīt nevis kā vienu no daudzām eksotiskām teorijām, bet kā notikušu faktu. Cilvēkus pat atklāti  un it kā gudrās grāmatās nosauc par sociāliem dzīvniekiem. Bērnudārzu un skolu mērķis ir šos „dzīvniekus” socializēt.

Arī mūsdienās sabiedrība ir sadalīta, rupji ņemot, darba devējos un darba ņēmējos. Darba ņēmēji ir pilnīgi atkarīgi no darba devējiem (te es nerunāju par mazajiem uzņēmējiem, kas mēdz sev ņemt algotus palīgus, ar kuriem kopā strādā gandrīz kā kompanjoni). Latvijas īpatnība tā, ka darba devēji un kreditori bieži vien ir ārzemnieki, un viņi darbu mēdz dot arī svešās zemēs, kā līdz šim Īrijā vai Anglijā. Tad nu darba meklētājiem jāaizpilda savs CV, kurā jābūt visiem rādītājiem, tai skaitā ziņām par pabeigtām skolām vai augstskolām. Skolas beigšanas apliecība jau liecina par zināmu gatavību darīt to, ko negrib, paklausīt, nerunāt pretī, neaizstāvēt savas tiesības un sastrādāties komandā.

Tā kā Latvijai gandrīz nav savas ražošanas, mums galvenais darba devējs ir valsts aparāts. Ja privātam darba devējam izglītības dokumenti nav tik svarīgi, ka tik cilvēks prot un grib strādāt, tad valsts un pašvaldību iestādes gan kategoriski pieprasa dokumentus, jo sistēmai nepieciešami sistēmas sagatavoti darbinieki. Tu vari būt idiots un vienlaikus ieņemt izglītības ministra amatu, ja ir dokumenti, bet bez dokumentiem tevi pat bērnudārzā strādāt nepieņems, pat ja būsi īsts ģēnijs. Vienīgi tad, ja pats būsi neatkarīgs uzņēmējs un saimnieks, neviens tev neprasīs dokumentus par izglītību (lai gan mūsdienās gadās arī tā, jo daudziem uzņēmējdarbības veidiem nepieciešama licence, tā ka pavisam brīvi varam justies tikai pelēkajā ekonomikā). Mēs taču savam labajam zobu ārstam neprasām, kādas viņam bija atzīmes skolā?

Skološanai ir maz kopēja ar izglītošanos. Liela daļa pasaulē izcilāko cilvēku nekad nav gājuši skolā, vai arī bijuši no tās izslēgti. Izglītoties cilvēks var tikai pats, protams, mācoties un iedvesmojoties arī no citiem cilvēkiem, kā arī krājot savu dzīves pieredzi. Izglītošanās ir aktīva darbība, ko veic pats cilvēks! Turpretī obligātā skološana ir aktīva darbība, ko veic valsts aparāts ar savu īpaši sagatavotu un licencētu ierēdņu starpniecību, bet ideāls skolnieks šajā mijiedarbībā ir pasīvs. Tieši tā sadalītas lomas mūsdienu klasēs: apmēram 90% aktivitāšu veic skolotājs, bet bērni lielākoties pasīvi sēž solos, sapņo par kaut ko citu, mēģina sevi izklaidēt ar kādām blēņām vai blakus lietām, garlaikojas un gaida zvanu uz starpbrīdi (zvanu sistēma pārņemta no Pavlova un viņa priekšgājēju eksperimentiem ar dzīvniekiem; līdzīgu signālu sistēmu izmanto arī armijā un cietumos). Patiesā izglītošanās procesā proporcijai būtu jābūt apgrieztai: 90% aktivitāšu veiktu paši bērni un tikai 10% – viņu skolotāji. Lai apgūtu kādu priekšmetu, piemēram, matemātiku, bērnam un skolotājam pietiktu pāris desmitu kopīgu stundu, taču skolās šis process tiek nesamērīgi izstiepts.

Bez tam obligāto skolu sistēma ir viens no lielākajiem, ja ne pats lielākais bizness valstī, no kura atkarīga tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku labklājība. Skolu biznesam ir arī savi miljonāri, skolās ieinteresēti arī oligarhi un pat starptautiskas finanšu haizivis, kā, piemēram, Džordžs Soross. Jo tieši no skolām viņi gaida savus nākamos klientus, ietekmes aģentus un nedomājošu patērētāju masu.

Pati skolnieku sadalīšana klasēs ir zīmīga. Latviešu valodā to mazāk jūtam, bet citās (krievu, angļu, vācu) valodās gan klases skolās, gan cilvēku šķiras apzīmē ar vienu vārdu – klases. Skološana izriet no teorētiska pieņēmuma, ka bērni skolas pirmajā klasē ierodas kā tukši trauki, kurus skolotāji sistemātiski un metodiski piepilda ar dzīvei nepieciešamajām zināšanām. Ja tomēr šie „trauki” nav gluži tukši, bet tajos šo to jau ielējuši vecāki vai citi cilvēki vai mēdiji, tad šie trauki vispirms jāiztukšo. To panāk ar pacietīgu pāraudzināšanu, mainot bērnu reakciju uz autoritātēm un mainot bērnu attieksmi pret pārējo, kas viņu dzīvē bijis, ir vai būs. Gatto šo bērnu iztukšošanas būtību apkopojis uzskatāmos punktos.

Bērna iztukšošanas paņēmieni
1. Izolēt bērnu no reālās dzīves līdz laikam, kamēr viņš zaudējis spēju un vēlmi izglītoties.

2. Sadalīt bērnus pēc vecuma un spējām, tā, lai viņiem kļūtu tāla un nesvarīga gan pagātne, gan nākotne.

3. Izstumt no bērnu dzīves reliģiju, izņemot slepeni potēto civilo reliģiju uz apetīti un reakciju pastiprināšanu uz pozitīviem/negatīviem stimuliem.

4. Atņemt bērnam visas nozīmīgās mājas un ģimenes dzīves funkcijas, lai māja bērnam būtu tikai kā guļamvieta un virspusēju, paviršu attiecību vieta. Pārvērst vecākus par nealgotiem valsts aģentiem, iesaistīt viņus savu bērnu uzraudzīšanā un konformisma ieaudzināšanā saskaņā ar valsts noteikto dienaskārtību.

5. Novērot bērnu uzvedību no rīta ausmas līdz naktij, liegt viņiem privātu laiku un vietu. Aizpildīt viņu laiku ar kolektīvām aktivitātēm, veikt šo aktivitāšu kvantitatīvu vērtējumu un reģistrāciju atbilstošā žurnālā vai citos datu nesējos.

6. Pieradināt (padarīt atkarīgus) bērnus pie mehānismiem un elektroniskiem ekrāniem. Iestāstīt, ka tās ir vēlamas aktivitātes mācībām un atpūtai.

7. Izmantot speciāli izstrādātas spēles un komerciālus izklaides pasākumus, lai bērnos ieaudzinātu iepriekš plānotas ieražas, attieksmes, žestus un valodas lietošanas veidus.

8. Cik vien iespējams, izravēt no bērnu dzīves privātas dabas rituālus, tādus kā kopīga ēdiena gatavošana un kopīga pusdienošana pie ģimenes galda.

9. Gādāt, lai abi vecāki būtu maksimāli aizņemti ar svešu biznesu, ideāli, ja viņi rautos vairākos darbos, pelnot naudu kredītu atmaksāšanai, un strādātu ģeogrāfiski attālās vietās. Noniecināt tieksmi dzīvot saimnieciski neatkarīgi, sākot no mazuma. Gādāt, lai cilvēki strādātu priekš citiem, lai ārējās saistības būtu prioritāte, bet pašu attīstība – paliktu otrajā vai vēl zemākā vietā.

10. Preču tirdzniecības reklāma jāsaista ar pievilcīgu sieviešu tēliem labākajā reproduktīvajā (auglīgajā) vecumā, tā, lai fiziskās mīlestības un mātes tēla izstaroto enerģiju novadītu uz tirgojamajām precēm un pakalpojumiem.

11. Nepārtraukti un publiski jāvērtē bērna spējas un rādītāji. Tas jāsāk agri un jāgādā, lai katrs bērns skaidri zinātu savu vietu rangu tabulā (pēc tam arī sabiedrības hierarhijā).

12. Godiniet tos, kurus esat ievietojuši rangu tabulas augstākajās vietās! Turpiniet vērtēt un sadalīt pa rangiem nemitīgi, un to dariet, cik vien iespējams, atrauti no reālās dzīves un šo bērnu apstākļiem un sasniegumiem reālajā dzīvē. Tas jādara, lai izveidotu mākslīgu meritokrātiju (falšu autoritāšu loks, kura nozīmīgumu demonstrē ar abstraktiem nopelniem), kas atkarīga no autoritāšu atbalsta. Visneatkarīgākos un patstāvīgākos bērnus marģinalizējiet (padariet nenozīmīgus citu acīs, nonieciniet, apsmejiet), esiet neiecietīgi pret īstiem, oriģināliem, neatkarīgiem argumentiem.

13. Novērsiet patiešām noderīgu zināšanu efektīvu nodošanu bērniem, lai viņi nezina un neinteresējas, kā, piemēram, uzcelt māju, salabot automobili, pagatavot apģērbu.

14. Visādos veidos slavējiet un apbalvojiet atkarību. Sauciet to par „komandas darbu”, „izsmalcinātu dzīves stilu”.

15. Radiet vizuāli degradējošu vidi grupām un nosauciet to par „skolu”. Gādājiet, lai šajā vidē regulāri notiktu masveida pārvietošanās un skanētu mainīga līmeņa trokšņi. Dariet visu, lai nepieļautu koncentrēšanos uz mācību procesu, lai no bērnu uzvedības repertuāra pakāpeniski izdzēstu intelektuālus meklējumus un pilsoniska diskursa (tematisku pārrunu) ieradumus.

Cilvēkiem patīk strādāt un saimniekot, tāpēc viņi jāpārliecina, ka darbs ir līdzīgs lāstam, no kā pēc iespējas jāizvairās, jāpērk aizvien jaunas, korporāciju ražotas „darba ietaupīšanas” tehnoloģijas, jāgūst pēc iespējas vairāk dīka laika, ko ziedot izklaides industrijai, maksimāli jāizmanto profesionāļu un „ekspertu” sniegti maksas pakalpojumi.

Cilvēkiem patīk izdomāt arvien jaunus risinājumus, lai vēlamo sasniegtu ar to, kas viņiem ir, taču no standartizētās masu ražošanas ekonomikas viedokļa šāda atjautība un taupīgums ir krimināla, un šādi piemēri draud inficēt citus atkarīgos patērētājus.

Cilvēkiem patīk pieķerties iemīļotām vietām un lietām, pat ar tām kopā novecot un mirt, taču šāda greznība ir bīstama mašīnu industrijai, kurai savi dārgie instrumenti nepārtraukti jāatjaunina, uzņemoties lielus kredītus.

Cilvēkiem patīk dzīvot savā, pašu iekoptā sētā, tāpēc tie jāpārliecina vilkt saspiestu, noplicinātu eksistenci dažādās pagaidu mītnēs.

Cilvēkiem patīk staigāt ar savām kājām, tāpēc jāiekārto pasaule, kurā viņi spiesti braukt ar mehāniskiem transporta līdzekļiem.

Visbīstamākie cilvēki patēriņa ekonomikai ir tie, kas, līdzīgi amīšiem (reliģiska grupa Amerikā, kas dzīvo patstāvīgi, balstoties uz savām tradīcijām), iekārtojuši sev neatkarīgu, ražīgu dzīvi.

Tā raksta vairākkārt godalgotais amerikāņu skolotājs Dž.T. Gatto un viņš apkopojis un apgāzis vismaz deviņus populārus pieņēmumus, kas mums likuši maldīties ideoloģizētā miglā.

Turpinājums sekos


  • Vai informācijas laikmetā vispār ir vajadzīga jelkāda izglītības sistēma? Mans viedoklis ir un pieredze rāda, ka nevajag.
    Pats ar mokām esmu beidzis 8 klases no kurām, cik atceros, mācījies esmu tikai kādas pirmās četras. Pārējās tikai simulēju mācīšanos. Vairāk nodarbojos ar vizuālās noformēšanas darbiem, ļoti patika darbmācība, fizkultūra (nejaukt ar sportu), iešana pārgājienos (romantika).
    Arī pastrādājis izglītības sistēmā esmu kādus 10 gadus (no 1996. līdz 2006. gadam). It kā par IT speciālistu. Par cik 90′os gados ar speciālistiem, kuri kaut ko saprastu no datora, bija pašvaki (sevišķi laukos), mani pieņēma darbā mazā lauku skoliņā bez kādas izglītības (paldies manam pirmajam skolas direktoram). Sak, strādā tik, galva tev ir, gan visu apgūsi. Tā es arī darīju visus darbus, kas saistīti ar datoriem, paši arī veidojām, kopā ar informātikas skolotāju, programmas ko bērniem mācīt. Bijām kā viena liela ģimene (kur tagad tādu ekstru…).
    Tikpat kā nekas no skolas “virtuves” man nebija svešs. Jo vairāk visas skolas vadības lietas gāja caur datoriem, jo vairāk tas viss gāja arī caur mani.
    Pametu darbu tāpēc, ka sāku pārāk daudz zināt un apzināties cik ļoti korumpēta tā sistēma ir palikusi (sevišķi kopš iestāšanās ES to varēja just).
    Tas tā – īsumā. Reiz bija.
    Jaunu izglītības sistēmu veidot netaisos, kā arī jaunu konstitūciju rakstīt vai jelkādu pūļa elitāro sistēmu būvniecībā piedalīties. Man ir kur lietderīgāk savu seksuālo enerģiju ieguldīt.
    Tagad man ir ļoti plašs darba lauks kā radīt pašam savu realitāti un kā palīdzēt planētai atveseļoties. Par to varbūt citureiz.
    Visas šīs masu pārvaldīšanas sistēmas ir balstītas uz bailēm, uz izdzīvošanas un vairošanās instinkta.
    Ja cilvēks (katrs indivīds personīgi) apzinās, ka pats ir 100% atbildīgs par visu, kas ar viņu notiek, jūt citus cilvēkus, dabu, spēj kontaktēties ar planētas dvēseli, nekādas sistēmas viņam nav vajadzīgas. Kā to iemācīties? To nevar iemācīt tautai, pūlim, kolektīvam, to var apgūt tikai katrs strādājot ar sevi individuāli.
    Katrs bērns jau nāk šajā pasaulē ar savu iepriekšējās dzīvēs uzkrāto pieredzi, pats ir izvēlējies sev vispiemērotākos apstākļus kur augt un attīstīties, un attīstās ļoti strauji, ja tam netraucē. Pašam bērnam ir pietiekami daudz seksuālās enerģijas, lai radītu savā dzīvē piemērotus apstākļus kur gūt sev vajadzīgo pieredzi.
    Tā kā lielākajai daļai pieaugušo es ieteiktu tik daudz neuztraukties par bērniem bet gan padomāt pašiem par sevi, kā neizkrist no evolūcijas. Laika pārkārtoties uz 4 dimensiju pasaules uztveri, paplašinot savu apziņu, ir palicis samērā maz.
    Nespiedieties tik daudz tajās pilsētās, netēlojiet Dieva vergus. Sistēma jums vairs nepalīdzēs auklēties ar visām jūsu atkarībām, solot “Debessmannu”, sistēma pati ir sprukās, tāpēc izmisīgi cenšas nocirpt no aitām visu ko vēl var, un pat pārdod cerības uz to, ka vēl varēs cirpt. Dabā ir viss kas mums vajadzīgs, arī informācija par visām kvantu fizikālajām parādībām.
    Es boikotēju sistēmu jau kopš 2006. gada, vienlaicīgi stājoties pat tādās kā personīgās attiecībās ar to. Bet jau kā brīvs cilvēk – kā dieva Dēls.
    Pēc savas pieredzes varu pateikt, ka nav nekāda pamata baidīties no haosa, cenšoties saturēt kopā novecojušās un caurcaurēm korumpētās sabiedriskās struktūras.
    Kā te kādu laiku atpakaļ jau izteicās Aigars:
    Haoss ir tagad.
    “Pateicoties masu socipsihopātiskām cilvēku manipulācijas metodēm, baiļu likumu sistēmas ļoti labi pasniedz notiekošo, kā kontrolētu notikumu virkni pagātnes formā. Tu nedzirdēsi politiķi runājam par nākotni noteiktības formā – vienīgais, ko iekārtas velni var garantēt – tā ir cīņa līdz pēdējam elpas vilcienam par Fermu Sistēmas saglabāšanu.”

    Vēlu visiem veiksmi radošā procesā.

  • Jā, protams, ArVids, ar savu piemājas dārziņu, sauso tualeti tu vari boikotēt visu, pilnīgi visu. Pieņemu, ka par internetu maksā tava sieva. Ūdens sūkni droši vien darbina boikotētās sistēmas padotā elektrība, iespējams, sperta.

    Un kad tava naturālā saimniecība uzaugs stipri liela, es ticu, ka tur nebūs ne smakas no koruptīvām saitēm. Sēdēsi tronī un skatīsies, kā padotie paklausīgi pilda instrukcijas. Nebūs ne zagļu, ne meļu.

    Zin, kas visvairāk kaitina? Tas, ka ideālisti nespēj pieņemt patiesību, ka ir jāstrādā vairāk, nekā viņiem liekas. Ka nepietiek tikai ar teorijas apguvi, vajag arī kustināt savu pakaļu un strādāt reālā dzīvē, pakļauties iedibinātām tradīcijām. Un tieši pēdējais viņus visvairāk biedē. Tāpēc tiek ģenerētas sazvērestības teorijas, tā vietā, lai atrastu savu nišu šajā dzīvē.

  • >MartinK
    - Ir arī tāds variants
    Downshifting is a social behavior or trend in which individuals live simpler lives to escape from the rat race of obsessive materialism and to reduce the “stress, overtime, and psychological expense that may accompany it.”[1] It emphasizes finding an improved balance between leisure and work[2] and focusing life goals on personal fulfillment and relationship building instead of the all-consuming pursuit of economic success.
    Downshifting / From Wikipedia, the free encyclopedia
    http://en.wikipedia.org/wiki/Downshifting

  • Edge, es vairāk ar to domāju, ka neticu, ka viss notiek kaut kādu sazvērnieku vadībā. Downshifting, upshifting, sociopātija, kapitālisms utml., tie visi ir procesi, kas notiek paši par sevi. Nav tā, ka kaut kāds ļaunais birojs izlemj, ka izglītības sistēma būs tāda un šitāda, un tagad speciāli radīs kaut ko, lai ģēniji mirst nedzimuši un visi izaug truli patērētāji.. nu nav tā. Jā, ir mīnusi visur un visam, bet tāpēc jau pasaule nepārtraukti mainās.

  • Starp citu, šis materiāls nav par sazvērestības teorijām, masoniem un tamlīdzīgām lietām. Lielākā cilvēku daļa, ja ne visi, kas strādā izglītības sistēmā, nav nekādi sazvērnieki. Arī tie pašā augšā šo sistēmu neizdomāja. Tomēr kāds nolēma arī Latvijā pāriet uz 12 klašu vidusskolu, dārgām darba burtnīcām un noteiktām pasniegšanas metodikām (padomju laikā bija latviešiem 11 klašu, krieviem 10 klašu vidusskola, rūtiņu un līniju burtnīcas pa 2 kapeikām u.tml.). Tā bija daļa no integrācijas Rietumu pasaulē, ko veica tīri mehāniski, pat nedomājot, vai tā labāk un kāpēc jādara tieši tā.
    Arī paši Rietumi prūšu skološanas sistēmu pārņēma bez kādām sazvērestībām, bet vienkārši tāpēc, ka tajā laikā to uzskatīja par efektīvāko skološanas veidu tā laika uzdevumu veikšanai.
    Tāpēc, lūdzu, nevajag izdarīt tādus vispārējus globālus secinājumus vienā vai otrā virzienā. Ja kas rakstā pavisam aplams, tad uz to var norādīt.

  • <Janis_K:
    (.)
    ''Tā bija daļa no integrācijas Rietumu pasaulē,….''
    ========================================================
    Rietumu pasaule jau 1990-os nebija tā, kas Latvijas 18.novembra republikas laikā – tikai pēc 20 gadiem tas ir tik acīmredzams, ka par viskonservatīvākie to atzīst publiski – Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs:''Pasaule ir pagriezusi Ziemassvētku notikumam muguru, ar masu kultūras un patēriņa mentalitātes palīdzību cilvēkam tiek iestāstīts, ka dzīves jēga ir materiālajā sfērā''(NRA.23.12.2010)

  • Globalizācijas procesi maina Rietumu pasauli – mainās sabiedrība, mainās pats Cilvēks,taču, diemžēl, nebūt ne tai labākajā virzienā.
    Pārdomām vēlreiz un vēlreiz iesaku 2006.g.rakstu (pirmskrīzes!)krievu valodā,kas manā vērtējumā – skaidrākais notiekošo procesu būtības izvērtējums –
    ‘Ko mēs zaudējam.Pašlaik rietumeiropas civilizācija ir nopietni apdraudēta / Что мы теряем
    Сегодня западноевропейская цивилизация находится в серьёзной опасности
    http://www.lgz.ru/archives/html_arch/lg112006/Polosy/1_3.htm

  • Par to, kas te sarakstīts un vēl drusku.

    Piedod Jāni K., ja neesmu savā komentārā veidojis tiešas atsauces uz jūsu rakstu. Rakstu, protams, izlasīju. Tajā ļoti precīzi atspoguļota procesa būtība. Vērtīga informācija katram, kurš spējīgs patstāvīgi domāt. Es tikai dalos savā pieredzē, jo zinu, ka daudz ko var darīt savādāk, ja cilvēks pats apzinās savu atbildību visos šajos procesos un ir radoša pieeja.

    To: MartinK
    Priecājos, ka esi nosaucis mani par ideālistu.
    Jā, piemājas darziņš man ir un šis tas tur pa vasaru arī izaug. Tualete gan man ir slapjā, ar visu ūdensvadu un kanalizāciju, kas pa taisno aiziet uz attīrīšanas iekārtām (dzīvoju netālu no tām). Kaut gan, ja godīgi – varētu iztikt arī ar sauso. Komunālos maksājumus maksāju pats un pilnā apmērā, kaut arī obligāti man neviens to darīt neliek. Sieva pagaidām pie manis vēl nedzīvo, līdz ar ko par internetu un parasto telefonu arī man nākas maksāt pašam. Tā sieviete kuru esmu iecerējis vēl apceļo plašo un skaisto pasauli un mācās gūt savu pieredzi tajā. Kad viņai sāks tikšķēt savs bioloģiskais pulkstentiņš, un būs pienācis laiks veidot ģimeni, gan viņa mani atradīs. Par to es nemaz nesatraucos. Arī elektrību ņemu no tā paša vecā labā Latvenergo. Tērēju vidēji 10kW mēnesī, bez kādas šmaukšanās, saprotiet paši, ka to nav grūti samaksāt. Kā – priekš tam ir dažādas tehnoloģijas, bet tas ir garš stāsts un neiekļausies šajā tēmā.
    Arī naudu, kā preču apmaiņas līdzekli, vēl joprojām lietoju, starp citu. Tikai man tā nav jāpelna, tik cik man to vajag, es varu dabūt tāpat (arī garš stāsts). Kaut arī, ja labi pameklē, dažādās interneta vietnēs var atrast pietiekami daudz informācijas par tēmu – kas ir nauda, no kā tā rodas, kas ko maksā un ar ko mēs patiesībā par visu maksājam (varu nedaudz pateikt priekšā – laiks + seksuālā enerģija). Iedzīvotāju ienākuma un sociālo nodokli, kā arī nekādus apdrošināšanas maksājumus gan nemaksāju (piedod, Valsts). Nav arī man vairs kontu nevienā bankā (piedodiet, Bankas). Kaut arī savā laikā 3 bankās esmu bijis pašapzinīgs klients. Vienkārši, kā filmā “Matrix” savā laikā teica Morfius: “Tu esi tur bijis, zini kas tas ir, zini, ka tev to vairs nevajag”.

    Starp citu, vēl par ideālistiem. Arī Džons Kenedijs bija ideālists, un liela daļa ASV pilsoņu (kā arī daudzās cītās zemēs dzīvojošie) vēl joprojām dzīvo pēc viņa ideāliem. Kaut arī tie ir jau sen novecojuši ideāli un pats viņš tagad, droši vien, pēc tādiem ideāliem vairs nedzīvotu. Mans personiskais uzskats tomēr ir tāds (un pieredze rāda), ka viss šajā pasaulē notiek pēc noteikta plāna. Nekas nenotiek pats par sevi (kā izsakās MartinK). Protams, labi izplānoti un vadīti procesi darbojas nevainojami. Ja kāds tur nesaskata autoru – pats vainīgs. Reālistiem tikai atliek patērēt to ko saradījuši ideālisti – izvēlēties no piedāvātajiem apstākļiem sev piemērotākos.
    Kā teica viens gudrais (neatceros kurš): “Ne politiķi, banķieri vai biznesmeņi rada mums pasauli kurā dzīvojam, bet gan sapņotāji”.

    Vēl viela pārdomām. Cik ļoti mēs tiecamies būt profesionāļi daudzās lietās un baidamies no diletantisma.
    Noasa šķirstu uzbūvēja amatieris, profesionālis izgudroja atombumbu.

  • To teicienu vairāk lieto tādā nozīmē:
    Noasa šķirstu uzbūvēja amatieri, profesionāļi uzbūvēja “Titāniku”. :)
    Protams, ka katra sistēma ir plānota. Tieši to Gatto savās grāmatās ir uzskatāmi aprakstījis un ilustrējis. Ar vēsturiskiem faktiem, projektētāju teorētiskajiem darbiem un izteicieniem.
    Nav jāmeklē nekādas sazvērestības teorijas, gandrīz visu var sameklēt bibliotēkā. :)

  • < Janis_K. 25.12.2010., 16:13
    (.)
    Nav jāmeklē nekādas sazvērestības teorijas, gandrīz visu var sameklēt bibliotēkā
    ========================================================
    Gandrīz, diemžēl, ne visus 100%, un ne pat 99.99%. Sponsoru, kurš gatavs ieguldīt Gatto ieteikumu reālai īstenošanai nāksies meklēt pašiem, kaut kur plašajā pasaulē? Sen pagājušie tie laiki, un aizgājusi tā paaudze, kas 18.novembra republikā izglītības sistēmu veidoja, uzturēja un attīstīja.
    ''Skolotājos Aspazija atrada sev vistuvāko sabiedrību, bet skolotāji dzejniecē – atbalstu jaunās Latvijas skolas radīšanā.Viņiem savu darbu vajadzēja sākt gandrīz tukšā vietā.(.)Skolai nebija nekā – pat ne grāmatu dzimtajā valodā, vēturēs,ģeogrāfijā.Varēja teikt, ka skolai nebija pat jumta virs galvas''(S.Viese 'Mūžīgie spārni',lpp 365-ā.)

  • <Iciks:''Te vēl kāds viedoklis:…
    ========================================================
    Ģirts Blekte:''(.)Bet šeit vēlos padalīties pārdomās, kā mēs – skolotāji – piedalāmies šā antisapņa īstenošanā.''
    - NEKĀDS JAUNS SENSACIONĀLS ATKLĀJUMS TAS NAV, tādas pārdomas avīzē/vietnē 'Izglītība un kultūra' jau vismaz gadus piecus var lasīt. Nu,un? Vai tad 2011.g.4.janvārī process Latvijas skolās neturpināsies ierastajā (plānotajā) gaitā?

  • Nedaudz par apziņas līmeni.

    Mēs katrs, droši vien, vēlamies sasniegt pēc iespējas augstāku apziņas līmeni. Tamdēļ lasam visādus forumus un studējam visādas slepenās gudrības. Šeit būs labs piemērs, kādi priekšnosacījumi ir jāizpilda, lai sasniegtu sava suņa apziņas līmeni: http://www.e-mistika.lv/?txt=961
    Daža laba Ego, droši vien, tūlīt skaļā balsī ieķērksies: “Kāda vella pēc man vajadzīgs mana suņa apziņas līmenis, ja es zinu 1000x vairāk par visiem suņiem kopā ņemot!”. Tikai zināšanu daudzums, diemžēl, nekādā veidā neatspoguļo tavu apziņas līmeni.
    Cik esmu paanalizējis – lielākā daļa sabiedrības vēl joprojām nespēj izpildīt visus nosacījumus, lai varētu sasniegt sava suņa apziņas līmeni. Drīzāk tā atrodas tādā kā lopa apziņas līmenī.
    Kādā veidā šis lopa apziņas līmenis sabiedrībā tiek nodrošināts? Caur izglītības sistēmu, masu medijiem, “Šopping” kultu, masu pasākumiem, sevišķi patriotiskajiem (kuros tas ir vislabāk nomaskēts), tādiem kā “18. novembris”, “Vislatvijas dziesmu un deju svētki”, kuros piedalās vislielākā sabiedrības daļa. Tādos pasākumos kā rokkoncerti, tehno festivāli, dambretes turnīri :), piedalās samērā maza sabiedrības daļa.
    Savā laikā “Delfos” lasīju komentārus par to kādos apstākļos jāuzstājas mūsu mazajiem dejotājiem “Jauniešu dziesmu un deju svētkos”. Dažs labs komentētājs, kurš noteikti saprata lietas būtību, jau paspēja nosaukt to par bērnu spīdzināšanu un tā organizatorus par pedofīliem. Un, protams, izpelnījās visasāko kritiku no patriotiem. Ar šo es negribu teikt, ka bērniem nepatīk dejot vai, ka viņi negribētu iemācīties dejot, protams, ka grib, tikai tam nav paredzēti šādi pasākumi.
    Pats es nelietoju uzturā ne gaļu, ne jebkādus citus lopkopības produktus (kā, iespējams, dara arī lielākā daļa Elites). Ne tāpēc, ka es to nevarētu atļauties, bet gan tāpēc, ka vienkārši man nav vajadzīgs lopa apziņas līmenis. Nevis, kā sludina “Šopping” kults – katram bērnam ik dienas jāizdzer tik un tik kārbiņas mūsu veselīgā jogurta, lai bērns būtu veselīgs un stiprs… lops.

    Vēlu visiem veiksmi sava apziņas līmeņa celšanā.

  • Nekādu sazvērestību nav, ir tikai bizness.
    Kā teica slavenais austriešu pop dziedātājs Johans Holzels (Falco):
    “It’s just a show business”.
    Bet es nepadodos un neveru ciet acis, man arī nav ne ar ko jācīnās, ne kādam kas jāpierāda, es vienkārši dzīvoju tālāk un gūstu savu pieredzi šajā skaistajā un neaptverami plašo iespēju pilnajā pasaulē.

    Lai mums visiem gaišs un jauniem notikumiem bagāts jaunais gads.
    Uz redzi!

  • <ArVids
    - Kad Falco/JohansH. par biznesu un komisāriem dziedāja,tad jaunie Latvijā arī varēja lustīgi uzdziedāt:''Viena alga, kas tev priekšā -
    draugu pulks vai zvēru bars. Galvenais, lai tevī pašā
    uzplaukst sapumpurots zars…''
    - IR KO ATCERĒTIES iz 'saldajiem' 1980-iem, taču par lustīgo dzīvošanu un ļaušanos kārdinājumam ielekt rietumu līmeņa materiālajā labklājībā tagad nāksies samaksāt.'Anti-sapņa'(Ģ.Blekte)īstenošanas sekas ir sāpīgi apjēgt – vēl grūtāk būs atjēgties un sekas izlabot.Būs smagi, būs JĀDOMĀ, tad jārīkojās – lai atkal kādu 'Pandoras' kastīti, kā 1987.g,. aiz ziņkārības neuzmanīgi neatvērtu.
    Visu gaišu visiem TF apmeklētājiem.Tiksimies 2011.g.?!

  • Vēlos jautāt visiem TF lasītājiem, kuri šo izlasīs:
    1) vai esat dzirdējuši/zināt, ka Latvijā jau gandrīz gadu notiek parakstīšanās uz Satversmes 112.panta grozījumiem? Tas ir pants, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību un ka valsts nodrošina bez maksas iespēju iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Grozījumu projekts paredz pievienot divus vārdus: “latviešu valodā” – Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību latviešu valodā. Šis pants ir ietverts Satversmes 8.nodaļā, t.s. cilvēktiesību nodaļā, kura tikai pievienota Satversmei tikai 1998.gadā.
    Es neko nezināju par tādu parakstīšanos līdz pat vienam nejaušam notikumam pirms pāris nedēļām.
    2) Vai jūs esat gatavi parakstīties?
    3) Kāpēc jā vai kāpēc nē?
    Manuprāt, mani jautājumi tieši attiecas uz tēmu, par ko rakstīts šajā publikācijā: sākt ar kaut ko, lai atgūtu kontroli pār savu dzīvi savā valstī.
    Līdīsim ārā no šī slazda!

  • Agnese,
    jautājumi ļoti labi. Īsā atbilde – zināju, bet parakstīties neesmu gatavs. Lai uzrakstītu patiešām izsmeļošu pamatojumu, tur būtu vajadzīgs nopietni pastrādāt – pašreizējās situācijas apraksts, vīzija, veicamie darbi, vēlamais attīstības scenārijs, risku novērtējums utt… Un tad, kad ir skaidrība, par ļoti daudziem pamatjautājumiem, piem. tādiem kā
    - kas ir valsts? Kā interesēs tā kalpo šobrīd? Kā interesēs tai vajadzētu kalpot?
    - kāda ir mūsu vīzija par sabiedrību? Valsti? Izglītības sistēmu?
    - kas ir izglītības sistēma? Kas ir IS uzdevumi?
    - kas tieši un kādā secībā darāms?

    , tad jautājums par šādiem grozījumiem atkristu pats par sevi. Jau iespējams pēc gadiem 10 to varētu iestrādāt Satversmē tā, ka neviens to pat nepamanītu. Tas, KĀ šis jautājums tiek šobrīd risināts, ir tikai cilvēku tracināšana, ar nolūku uzturēt un pastiprināt spriedzi sabiedrībā, un tas tiek darīts ar mūsu pašu karstasinīgo bāleliņu rokām. Agnese, aiz tā stāv ļoti liela politika. Klātienē varētu papūlēties paskaidrot savas domas detalizētāk..

  • Piekrītu Ivo.
    – Kas ir cilvēce? Kā interesēs tā kalpo šobrīd? Kā interesēs cilvēcei jākalpo?
    – Vai cilvēce drīkst/var nekalpot?
    – Kāda cilvēcei ir vīzija par cilvēci, planētu un ieinteresētību (mēdz dēvēt par mācīšanos)?
    – Kādēļ ieinteresētībā (mācīšanās) ir svarīga? Kāda ir ieinteresētības mērvienība un likumsakarības?
    – Kad būs zināms rīcības mērs un likumsakarības, kurš tieši un kādā apjomā darīs?
    _________________
    Piekrītu, ka jāparakstās, kaut vai, lai radītu pagaidu ilūziju, ka Latvijas kultūra ir svarīga, ka kādam tā rūp.
    _________________
    Atmiņā ir Ieva Akurāteres balss, kura aizlūza dziedot http://www.youtube.com/watch?v=BnjZVVgqqEU
    (viņai gan aizlūza balss citā uzstāšanās reizē)

  • Arī piekrītu Ivo. Pārāk resursu ietilpīga un šādā veidā mazcerīga lieta. Ir daudz citu augoņu – spēku un gudrības pielikšanas vietu.Varētu pat vērsties pie Prezidenta ar šādu vēstuli, likumprojekta ierosinājumu, ja to parakstītu kādas cienījamas sabiedriskās organizācijas.

  • Ar raksta tēmu saistīta intervija:
    Bijušais KGB aģents Jurijs Bezmenovs1985 gada intervijā atklāj shēmu, pēc kuras tiek manipulēts ar sabiedrības uztveri noteiktā virzienā. Tas tiek panākts ļoti lēni, bet mērķtiecīgi četros posmos:

    1) demoralizēšana (15-20 gadi. T.i. viena paaudze). Tad šajās demoralizētajās galvās ” iepotē” ienaidnieka ideoloģiju.
    2) situācijas destabilizēšana
    3) krīze
    4) situācijas normalizēšana.

    Ar piebildi, ka jaunās kārtības “pakalpiņus” jaunā vara beigās vienmēr nogalina, jo tie jebkurā gadījumā tāpat vairs nav nepieciešami un bieži vien pārāk daudz zina.

    http://www.youtube.com/watch?v=zeMZGGQ0ERk

  • “Nostādot cilvēku bezizejas situācijā un piedāvājot izeju no tās, jūs kļūstat par ilgi gaidīto glābēju”.

    Pēc šīs formulas darbojas arī dažādi slavas meklētāji.

    1. Vispirms tie, veikli noformulējot savu priekšlikumu nostāda cilvēku bezizejas situācijā. Piemēram, tiek pateikts, ka cilvēks ir dumjš, jo nezin, KĀ LIETAS NOTIEK ĪSTENĪBĀ!

    2. Tiek piedāvāts risinājums. Patiesība – teorijas, kas, manipulējot ar loģisku faktu virknējumu, pretendē uz ATKLĀSMI par to, ka patiesībā viss ir savādāk.

    3. Skan aplausi, glābējs ir atnācis – kāds pievienojas sektai ar kuru kopā pakārties, kāds tērē savu dārgo laiku nodarbēm, ar kuru pirms tam nebūtu nodarbojies (piemēram, iet pa ielu un uzmācas cilvēkiem ar aicinājumiem uzzināt PATIESĪBU), utml.

    Šī formula darbojas arī citos variantos, sk. primitīvas reklāmas, kurās tiek nostatīta problēma (piem., tu nevari justies pilnvērtīgs, bet mēs, banka, tev palīdzēsim, nāc! Un banka ir jaunais cilvēka draugs.).

    Vienkārši. Kāpēc Latvija tik ļoti iekrīt uz šo visu? Tādēļ, ka citās zemēs, īpaši tuvāk dienvidiem, pietiek aiziet uz tirgu, lai iegūtu rūdījumu, bet naivais Antiņš latvietis nav rūdīts – viņam nav imunitāte pret visādiem musinātājiem, manipulātoriem utml. Naivais Antiņš drīzāk pakārsies pats, nevis iemetīs ar ķieģeli tam, kas sačakarējis viņa dzīvi.

  • Par rakstu nesaprotu kāpēc pieminēts velns un siers
    virsrakstā ?
    Citāts:
    Visbīstamākie cilvēki patēriņa ekonomikai ir tie, kas, līdzīgi amīšiem (reliģiska grupa Amerikā, kas dzīvo patstāvīgi, balstoties uz savām tradīcijām), iekārtojuši sev neatkarīgu, ražīgu dzīvi.
    Patiess apgalvojums kā daudzi citi rakstā , bet
    grūti izlobīt to kodolu . Mēs konstatējam ka tā ir
    un pat to maļamies , bet izmainīt neko nespējam .
    Es 5 gadus vietējā pagastā biju par deputāti un vienmēr atgādināju, ka mākslīga funkciju gudrošana
    un algu palielināšana nenovedīs pie laba gala
    balsoju pret – sēdēju , ka baltā vārna , redzēju visu
    to virtuvi -katrs ierēdnis ir maza skabardziņa
    (man nemaksā par to , es nedarīšu šito)rezultātu mēs
    tagad redzem – nevar, tērēt to kā nav . Apvienoja
    pagastus izveidoja novadus , mazāk atalgotos darbiniekus apcirpa vēl vairāk , priekšnieki palika
    tāpat un man liekas, ka pat nekāda efekta tām reformām nav. Gaidīšu turpinājumu.

  • http://www.ir.lv/2011/9/28/raksturojums

    Pētījumos pamatotu veidu, kā veidot skolēnu raksturu, abu skolu vadītājiem palīdzēja attīstīt Pensilvānijas Universitātes psiholoģijas profesors Martins Seligmans un viņa līdzstrādnieki. Viņi jau gadiem ir strādājuši, lai zinātniski noskaidrotu, kas ir «labs raksturs», un guvuši pārliecību, ka svarīgākās rakstura īpašības var iemācīties.
    (Vairāk var uzzināt viņa pētniecības centra mājaslapā http://www.ppc.sas.upenn.edu.)
    Seligmans un viņa kolēģi ir identificējuši 24 īpašības, kuras cilvēku padara gan laimīgāku, gan sekmīgāku. Taču Skolu vajadzībām viņi izstrādāja īsāku, deviņu īpašību sarakstu, kuras likās sevišķi svarīgi mācīt skolēniem: dzīvesprieks, spēja virzīties uz mērķi, par spīti grūtībām, paškontrole, spēja uztvert un saprast citu cilvēku viedokli, pateicība, optimisms un zinātkāre.

    Dažās amerikas skolās šo īpašību attīstība padarīta par apzinātu mērķi, un audzēkņi pat saņem divas liecības. Vienā atspoguļojas viņu intelekutālais darbs, otrajā – izvērsti tiek vērtēta rakstura izaugsme.

    Te ir ko padomāt ne tikai izglītības sistēmas veidotājiem. Apzināti vai neapzināti, taču laba rakstura nozīme Latvijā bieži vien tiek atstāta novārtā vai pat noniecināta. Tomēr būtiskākajās politiskajās izvēlēs, kuras tuvākajās nedēļās stāv priekšā Eiropai un Latvijai, tieši raksturs spēlēs izšķirošo nozīmi.

  • Pietiktu ar vienu atjaunojumu dienasgrāmatās: atzīmes Kārtībā, Uzvedībā, Uzcītībā. Nudien nesaprotu, kāpēc tās no dienasgrāmatām pazuda.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.