Dž.Gatto: ‘Katrā cilvēkā snauž ģēnijs’ (nobeigums)

Aleksandrs Ingliss modernās skološanas mērķus sadala sešās pamatfunkcijās, no kurām katra padarītu mēmus tos nevainīgi naivos, kas visu mūžu ticējuši trijiem iepriekš nosauktajiem un oficiāli sludinātajiem skolu sistēmas mērķiem:

1) pielāgošanas jeb adaptīvā funkcija. Skolas mērķis ir bērnos ieaudzināt noteiktus reaģēšanas ieradumus pret autoritātēm, kuri, protams, izslēdz kritisku vērtējumu. Šī funkcija lielā mērā izskaidro, kāpēc bērniem netiek mācīta dzīvē noderīga un interesanta viela. Jo kā gan citādi var pārbaudīt, vai bērniem jau piemīt refleksīvā paklausība, kamēr neesi pārliecinājies, ka bērni ir gatvi pieņemt muļķīgas un garlaicīgas lietas?

2) integrējošā funkcija. To varētu nosaukt arī par konformisma funkciju, jo tās mērķis ir bērnus pārveidot, cik vien iespējams, līdzīgus. Cilvēki, kuri nedomājot piekrīt, ir viegli prognozējami, un šī īpašība ir ļoti noderīga tiem, kuri grib pakļaut un manipulēt skaitliski lielu darbaspēku vai patērētājus;

3) diagnosticējošā un norādošā funkcija. Skolām ir jānosaka katra skolnieka sociālais statuss turpmākajai dzīvai. Tas tiek īstenots, par katru skolnieku uzkrājot gan matemātiski izteiktus, gan anekdotiski aprakstošus datus, kas raksturo un atspoguļo skolnieka rādītājus;

4) diferencējošā jeb atšķirošā funkcija. Kad ir diagnosticēta skolnieku sociālā loma, bērni ir jāsadala pa šīm lomām, un katra loma ir jāpieslīpē vien tik daudz, lai tā atbilstu attiecīgās bērnu grupas funkcijām sociālajā mašinērijā, un ne soli tālāk;

5) selektīvā jeb atlases funkcija. Šai funkcijai nav saistības ar cilvēka brīvu izvēli, bet gan ar Darvina “dabiskās atlases” teoriju, kas pakārtota “izredzētās jeb favorītu rases” (Darvina termins) vajadzībām. Izsakoties īsāk, funkcijas mērķis ir mērķtiecīgi veicināt “sugas uzlabošanu”. Skolas uzdevums ir ar zemām atzīmēm, korektīviem pasākumiem (tai skaitā psihoaktīviem medikamentiem, piemēram, ielu narkotikām līdzīgo Ritalīnu – tulk.piez.) un citiem soda veidiem iezīmēt nederīgos, nepiemērotos un nespējīgos. Un to darīt tik uzskatāmi, ka “piemērotie” bērni šo iezīmētos sāk uzskatīt par zemākiem radījumiem (zemcilvēkiem) un viņus izslēdz no sugas vairošanās totalizatora. Tieši šim mērķim kalpo visi šie it kā mazie pazemojumi, sākot jau no pirmās klases: atkritumus noliet kanalizācijā;

6) propedeitiskā funkcija (sagatavošanas norādes tālākām studijām – tulk.piez.). Sociālajai sistēmai, kuru veido pēc šādiem principiem, nepieciešama uzraugoša elitārā grupa. Lai tādu uzturētu un nemitīgi atjauninātu, neliela bērnu daļa tiek neuzkrītoši apmācīta šā oligarhiskā projekta turpināšanai: kā uzraudzīt un kontrolēt mērķtiecīgi debilizētu un atbruņotu sabiedrību, lai valdībai un korporācijām nekad nepietrūktu paklausīgu pavalstnieku un “favorītu rases” hegemonija varētu turpināties bez nepatīkamiem izaicinājumiem (šim nolūkam kalpo arī elitāro skolu sistēma – tulk. piez.).

Tādi par nožēlu ir obligātās sabiedriskās izglītības mērķi šajā valstī. Ja jūs Inglisu uzskatāt par izolētu dīvaini ar ciniskiem uzskatiem par izglītības industriju, tad jums jāzina, ka viņš nav vienīgais, kas pauž līdzīgas idejas. Arī pats Konants, balstoties uz Horācija Manna un citu autoru darbiem, nenogurdams aģitēja par tieši tādas Amerikas skolu sistēmas izveidi. Tādi ietekmīgi vīri kā Džordžs Pībodijs, kurš finansēja obligātās izglītības ieviešanu valsts dienvidu pavalstīs, nepārprotami saprata, ka prūšu sistēma ir derīga ne vien nekaitīga elektorāta un pakalpīga darbaspēka formēšanai, bet arī nedomājošas patērētāju sabiedrības radīšanai. Savā laikā liels industriālo gigantu skaits, to vidū Endrjū Kārnegijs un Džons D. Rokfellers, nonāca pie atziņas par milzīgo peļņu, kādu nodrošinās sabiedriskās skološanas kultivēta, nedomājoša masa.

Bet tagad jūs to zināt. Mums nav nepieciešama Kārļa Marksa mācība par šķiru cīņu, lai saprastu, ka kompleksās – ekonomiskās vai politiskās – pārvaldes interesēs ir cilvēkus debilizēt un demoralizēt, tos savstarpēji sašķelt, vai iznīcināt tos, kas nepakļaujas. Nākamais ASV prezidents, tolaik vēl Prinstonas universitātes prezidents Vudrovs Vilsons, 1909. gadā uzrunājot Ņujorkas skolu pasniedzēju asociāciju, paziņoja: “Mums nepieciešams, lai viena personu šķira baudītu liberālo izglītību, bet mums nepieciešama arī cita personu šķira, daudz plašāka šķira, kura jāattur no liberālās izglītības privilēģijām un kura jāveido piemērota specifiska, smaga manuālā darba veikšanai.” (V. Vilsons, atšķirībā no Dž. Vašingtona, bija absolvējis gan vidējo, gan augstākās izglītības iestādes – tulk. piez.)

Taču motivācijai, kas slēpjas aiz šiem pretīgajiem lēmumiem un spriedumiem, nav noteikti jābūt balstītai šķiras apziņā. Tā var rasties no bailēm vai arī no mūsdienās tik izplatītās ticības “efektivitātei”, pretstatā mīlestībai, brīvībai, smaidam vai cerībai. Galu galā šīs motivācijas pamatā var būt visparastākā alkatība.

Uz masveida ražošanu orientēta ekonomika, kurā labvēlība izrādīta milzīgām korporācijām, nevis  maziem uzņēmumiem un ģimeņu saimniecībām, patiešām kādam nes milzīgu peļņu un varu. Taču masveida ražošanai nepieciešama arī masveida patērēšana. XX gadsimta sākumā lielākā amerikāņu daļa nevēlējās pirkt preces, kuras viņiem patiesībā nav nepieciešamas, viņi šopinga drudzi un līšanu parādos uzskatīja par nedabisku un negudru rīcību. Un tieši tad, kā Dieva sūtīta, palīgā nāca obligātā izglītība! Skolai nevajadzēja tiešā veidā mācīt bērnus, lai tie domātu, ka patērēt bez apstājas ir labi. Skola paveica daudz vairāk – tā iemācīja nedomāt vispār! Līdz ar to bērni kļuva par “sēdošajām pīlēm” vēl vienam modernās ēras izgudrojumam – mārketingam.

Nemaz nevajag studēt mārketingu, lai zinātu, ka ir tikai divas cilvēku grupas, kuras vienmēr var pārliecināt patērēt vairāk nekā viņiem nepieciešams: adikti (atkarīgie no narkotiskām vai citām vielām, precēm, kaitējošiem ieradumiem – tulk. piez.) un bērni. Skolas veikušas patiešām milzīgu darbu, lai bērnus pārvērstu par adiktiem, un tā nav nejaušība. Teorētiķi, sākot ar Platonu un Russo un beidzot ar mūsu pašu doktoru Inglisu, zināja: ja bērnus var izolēt kā klosterī, atņemt tiem atbildības sajūtu un neatkarību, un tajos kultivēt tikai sīkmanīgas alkatības, skaudības, greizsirdības un baiļu izjūtas, tad šie bērni gan fiziski izaugs, bet viņi nekad neizaugs šā jēdziena pilnīgajā nozīmē – viņi arvien pēc dabas paliks bērnišķīgi. Plaši pazīstamās Elvuda P. Kaberlija (Ellwood P. Cubberley) grāmatas “Sabiedriskā izglītība Savienotajās valstīs” 1934. gada izdevumā autors detalizēti izklāsta un slavē veidu, kā konsekventa skolu nozīmes paplašināšanas stratēģija paildzinājusi bērnības periodu par diviem līdz sešiem gadiem. Tajā laikā piespiedu skološana vēl bija pavisam jauna parādība. Šis pats Kaberlijs, kas strādāja par Stenfordas izglītības skolas dekānu, bija Hjūtona Miflina mācību grāmatu redaktors un Konanta draugs Hārvardā, 1922. gadā grāmatā “Sabiedrisko skolu administrēšana” rakstīja: “Mūsu skolas ir fabrikas, kurās izejviela (bērni) jāpārveido un jāformē. [..] Skolu pienākums ir savus skolniekus veidot atbilstoši priekšā liktajām specifikācijām.”

Izanalizējot mūsdienu sabiedrības īpašības, kļūst skaidrs, kādas bijušas šīs specifikācijas. Briedums un atbildība ir izspiestas gandrīz no katra mūsu dzīves aspekta. Viegli šķiršanās likumi mūs atbrīvojuši no nepieciešamības veidot un uzturēt attiecības, viegli pieejami kredīti mūs atbrīvojuši no vajadzības kontrolēt savus izdevumus, viegli pieejama izklaide mūs atbrīvojusi no vajadzības izklaidēt un ieinteresēt pašiem sevi, vieglas atbildes mūs atbrīvojušas no vajadzības uzdot jautājumus. Mēs esam kļuvuši par bērnu nāciju, kas ar prieku savu gribu un kritiskos vērtējumus atdevuši politiskām spekulācijām un komerciāliem glaimiem, kas apvainotu patiesi pieaugušu cilvēku pašcieņu. Mēs pērkam televizorus, un tad mēs pērkam lietas, kuras redzam televīzijā. Mēs pērkam datorus, un tad mēs pērkam lietas, kuras redzam datorā. Mēs pērkam stilīgas botas par 150 dolāriem, neatkarīgi no tā, vai tās mums nepieciešamas, un mēs pērkam vēl, kad tās izjūk vai iziet no modes. Mēs braucam ar milzīgiem SUV automobiļiem un ticam meliem, ka tie sniedz drošību mūsu dzīvībai, pat tad, kad jau esam apgāzušies ar riteņiem gaisā. Un mēs pat acis nepamirkšķinām, kad Arijs Fleišers mums piekodina – „esiet uzmanīgi, ko jūs runājat“, lai arī mēs vēl atceramies, kā skolā mums mācīja, ka šī ir brīvu cilvēku zeme. Mēs arī to nopērkam un norijam, un to mums palīdz izdarīt skološanas sistēma, kas tieši šim mērķim radīta.

Bet nu laiks labajām ziņām. Kad esat izpratuši modernās skološanas loģiku, no tās trikiem un slazdiem var viegli izvairīties. Skola bērnus gatavo par paklausīgiem strādniekiem un nedomājošiem patērētājiem, bet mēs savus bērnus varam mācīt par līderiem un piedzīvojumu meklētājiem.  Skola bērnus dresē būt paklausīgiem refleksu līmenī, bet mēs savus bērnus varam mācīt domāt kritiski un neatkarīgi. Pamatīgi izskolotiem bērniem ir zems garlaicības slieksnis, bet mēs varam saviem bērniem palīdzēt veidot tik bagātu iekšējo pasauli, ka viņiem nekad nebūs garlaicīgi.

Mudināsim savus bērnus apgūt nopietnus, pieaugušiem domātus materiālus vēsturē, literatūrā, filozofijā, mūzikā, mākslas jomās, teoloģijā – izmetiet speciāli skolām adaptētās grāmatas! Izaiciniet savus bērnus pavadīt nozīmīgu laiku vienatnē (nevis ekrānu priekšā – tulk. piez.), lai viņi iemācās gūt prieku savā kompānijā un risināt iekšējo dialogu. Pamatīgi izskoloti bērni baidās palikt vieni un klusumā, viņi nemitīgi meklē „kompāniju“ ar televizoru, datoru, mobilo telefonu, atskaņotāju vai seklās attiecībās, kas ātri nodibinās un tikpat ātri izjūk. Jūsu bērns ir pelnījis pilnvērtīgu, jēgas pilnu dzīvi un viņš to spēj sev iegūt!

Taču vispirms mums ir jātiek pilnīgā skaidrībā par to, kas ir mūsu skolas – šīs eksperimentālās laboratorijas, kas manipulē jaunos prātus, dresēšanas centri korporatīvajai sabiedrībai, kas bērnos ieaudzina tam nepieciešamos ieradumus un attieksmes. Obligātā skološanas sistēma bērniem var pakalpot tikai nejauši (gadās arī patiešām labi skolotāji, kas sabotē sistēmu un iedvesmo bērnus – tulk.piez.), taču šīs sistēmas īstais mērķis ir bērnus pārvērst par kalpotājiem.

Neļaujiet savu bērnu bērnišķības periodu mākslīgi pagarināt ne par dienu! Ja Deivids Faraguts 12 gadu vecumā varēja pārņemt sagūstītā britu kara kuģa vadību, ja Tomass Edisons 12 gadu vecumā varēja izdot lielformāta plakātus, ja Bens Franklins 12 gadu vecumā varēja apgūt iespiedēja prasmes un ķerties pie patstāvīgām studijām, kuru līmenis šodien liktu aizrīties Jeilas universitātes absolventam, tad tikai viens Dievs zina, uz ko ir spējīgs jūsu bērns.

Pēc sava garā mūža un trīsdesmit gadiem sabiedriskās skološanas ierakumos esmu nonācis pie slēdziena, ka ģenialitāte ir tikpat izplatīta kā zemes smilts. Mūsu sabiedrība savus ģēnijus apspiež vien tāpēc, ka tā vēl nav izdomājusi, kā pārvaldīt izglītotu vīriešu un sieviešu sabiedrību. Taču risinājums, manuprāt, ir vienkāršs un dižens – ļausim cilvēkiem pārvaldīt pašiem sevi!

Šis Džona Teilora Gatto raksts bija publicēts izdevumā Harpers Magazine ar nosaukumu „Against School“ (Pret skolu)

Tulkojis Jānis Kučinskis


  • Labrīt!
    Gan šis raksts, gan grāmata “Dumbing us Down” ir uzrakstīta īsi un populārā izklāstītā formā. Taču Gatto ir 10 gados paveicis fundamentālu darbu, kas nosaukts Underground History of American Education.
    Izlasot šo fantastisko darbu, kļūst skaidrs, kāpēc mūsu dzīvē daudz kas ir tā, kā ir. Tas nav veidojies spontāni.
    Mēs nebijām malā no šiem procesiem, jo tajos aktīvi bija iesaistīta arī PSRS. Ja atmet ideoloģiskus aizspriedumus patiesībā daudzi procesi PSRS un rietumos notika līdzīgi, apmēram tajā pašā laikā un tajā pašā virzienā. Tāpēc jau esam tik viegli “salējušies” kopā.

  • Iespējams, Gatto izglītības jautājuma ir nonācis tik tālu ka neviens cits. Viņš ir ārkārtīgi daudz ko sapratis šajā jomā no šīs sistēmas iekšienes, viņš IR UZDEVIS PAREIZUS JAUTĀJUMUS:
    Vai mums patiesi ir nepieciešama skola? Es nedomāju, ka izglītībai ir jābūt kādai patiesībā nāvējošai mašinērijai,kur kur dienas sešas stundas piecas dienas nedēļā, deviņus mēnešus gadā, divpadsmit gadus ierauti mūsu bērni. Un, ja tas ir tā, tad kas būtu liekams vietā?
    citēts no Planning for succesful alternative schooling: a possible route to Education for All
    http://unesdoc.unesco.org/images/0015/001598/159851e.pdf

  • Rakstā, manuprāt, diezgan precīzi ir konstatēts fakts, tomēr pietrūkst pozitīvās vīzijas par to, kāda varētu izskatīties alternatīva izglītības sistēma un kāds varētu būt ar tās starpniecību sasniedzamais katra cilvēka potenciāls. Šis jautājums sīkāk apskatīts Vladimira Megre grāmatās, tai skaitā jaunākajā ar nosaukumu “Anasta”. Iesaku tiem, kas vēlas ielūkoties nākotnes izglītības sistēmā, ja to vispār par sistēmu drīkst saukt (drīzāk gan izglītības un radošuma piesātināts dzīvesveids).

  • Šis ir specifisks raksts žurnālam, kurā saspiests daudz faktu priekš amerikāņiem un tādā formātā, kādu tas žurnāls prasījis.
    Gatto IR vīzija un vēl kāda!!! Bet par to turpmākajos materiālos par Gatto.
    Arturo, lūdzu nevajag zem šīs tēmas jaukt iekšā Megrē, citādi atkal komentāri aizies pa pieskari. Ja Jums kas sakāms par Megrē, lūdzu sagatavojiet attiecīgu materiālu.

  • Klau, bet kā tad cilvēkus varēs kontrolēt, ja nebūs izglītības sistēmas? ;)
    Jauku svētdienu!

  • Artūr, piekrītu Jānim, ka būtu derīgi sagatavot attiecīgu pārskatu, taču par informāciju – PALDIES. Noteikti izlasīšu tevis ieteikto grāmatu. Zinot Megre rakstīšanas stilu (vairāki grāmatu fragmenti ir publicēti arī TF), konspekta sagatavošana varētu būt diezgan sarežģīta. Vēl ir ļoti svarīgas konkrētas rīcības idejas – ko darīt.

  • Pārlasīju vēlreiz un rūpīgi. Šis raksts ir IZCILS!
    Jāni, man ir patiess prieks, ka esi šim jautājumam un Gatto darbiem esi nopietni pieķēries. Ar nepacietību gaidīšu Gatto vīziju. Man ir savējā ;), kurā iekļautas arī konkrētas idejas pakāpeniskai, bet tomēr diezgan straujai pārejai uz pavisam citu pieeju bērnu audzināšanai. Atslēgas vārdi – dzīvesveids, mājmācība, brīva izaugsme, sadarbība.

  • >>Arturo 19.12.2010., 11:34
    Mana dzīves veiksme=mans krusts dzīvē ir tā, ka man ar literāta vai jebkura cita “tīrā mākslinieka dotumiem” izdevās/nācās iegūt gan pabeigtu klasisko reāl/eksakto izglītību, gan vismaz nojaust (diploms pagaidām nav iegūts) to kādu izglītības ceļu man vajadzēja iegūt, JA pirms 50 gadiem būtu tādas cilvēka potences diagnosticējošās metodes kā šodien. Kaut gan nojausma par to man radās jau kādā 5. klasē. Vajadzēja vienkārši iet PAŠAM iet, kur sirds sauca. JA cilvēks saklausa šo sirds aicinājumu un saprot, ka tā ir viņa patiesā misija, TAD viņš vienkārši iet SAVU CEĻU
    un?
    1. viņš panāk savu
    2. viņš veido vidi (arī izglītības sistēmu) nevis vide veido viņu
    ———–
    nākotnes izglītības sistēmā/katram sevi atradušam cilvēkam
    jau šodien pieejams izglītības ceļš/sistēma
    IR
    NEPĀRTAUKTS sevis izglītošanas un radošuma piesātināts dzīvesveids
    ———
    Izglītības sistēma nemitīgi pilnveidojas. Sistēmas pilnveidošanās iniciatīvas parasti nenāk no formālajām institūcijām. Alternatīvo izglītības sistēmu veido nemitīgi veido skolnieki, kas dara to, ko viņiem liek skolotājs tik cik viņu spēkos un skolotāji, kas labi dara savu darbu, tik cik viņu spēkos. Ja tādu skolnieku klasē ir kādi 5%-10%, tad skolotājs jūt, ka viņu atbalsta klase, tāda klasē strādāt ir gan viegli, gan vienkārši gribas strādāt radoši. Ja tādu skolotāju, kurus klase atbalsta skolā ir vismaz 5%-10%, tad skola “kļūst gaiša” un formālajā izglītības sistēmā šī skola “kotējas”. Skolai, kura jebkurā formālās izglītības sistēmā ir “kļuvusi gaiša” nav jābūt lielai. Es nezinu vai patreiz vēl ir, piemēram, Liepenes skola Jēkabpils rajonā. No šīs skolas, manuprāt, nākuši vismaz 5 izcili tagad Jēkabpils valsts ģimnāzijas absolventi vismaz uz šis pēdējās skolas beigšanas brīdi.
    ——–
    Vai bērnam, kas nemācās “gaišā skolā” ir cerība kļūt izcilam? – Jā
    Kā? – Viņam vai viņa vecākiem jātic vairāk sev nekā formālajai sistēmai un daudz jāstrādā savu dotumu attīstīšanā PAŠAM (pēc iespējas “netracinot sistēmu”).

  • Ar mani var strīdēties,
    labprāt uzklausīšu oponetus,
    uzskatu, ka reāls valsts pārvaldes, izglītības sistēmas un sabiedrības līdzdalības integrāls kvalitātes rādītājs ir cilvēku vidējais mūža ilgums valstī vai reģionā. Patreiz šai ziņā pasaulē ir pieci līderi:
    Japāna – 81, 25 gadi
    Francija – 77,7 gadi
    Skandināvija – 75-78 gadi
    Itālija – 77 gadi
    Kuba – 76 gadi
    ———
    Papētīsim Japānu:
    Japānas valdnieki jau no senseniem laikiem allaž pievērsuši uzmanību tautas izglītošanai (…) Par epohālu jāuzskata imperatora Meidzī 315 vārdu garais reskripts par izglītību, kam sekoja vēl daži likumi, kuru pamatdoma bija saglabāt Japānas nacionālās kultūras vērtības, vienlaikus cenšoties apgūt ārzemēs uzkrātās zinības.
    (…)
    Pirmie deviņi izglītības gadi ir obligāti un pilnībā bezmaksas, 100% bērnu apmeklē skolu, nav analfabētu.
    !
    Bet ne jau viss izglītības ceļš Japānā rozēm kaisīts. Vispirms jāatceras, ka skolēnam jāveltī daudz pūļu dzimtas valodas apguvei, galvenokārt tās sarežģīto rakstu zīmju lasīšanai un rakstīšanai. Lai iegūtu labākas sekmes, daudzi skolēni vēl apmeklē dzjuku – privātās papildskoliņas. neviens nezina, cik Japānā ir šādu dzjuku, jo tās var atvērt jebkurš. Turklāt ir neskaitāmi daudz privāto mājskolotāju, kas trenē savus mācamos “eksāmenu elles” pārvarēšanai
    (…)
    Mācību programmu ziņā tagadējās japāņu skolas daudz neatšķiras no ārzemju skolām. Varbūt lielāka uzmanība ir pievērsta vizuālajai mākslai, muzikālajai izglītībai un fizkultūrai. Nav gandrīz nevienas skolas, kuras rīcībā nebūtu kādam sporta veidam atbilstošas iekārtas – vieglatlētikas stadiona, peldbaseina, beisbola vai basketbola laukuma, golfa bedrīšu, slidotavas, slēpošanas trases.
    (…)
    Daudzi japāņu skolnieki un studenti, kuriem bijusi iespēja stažēties ārzemju mācību iestādēs, atgriežoties mājās izjūt zināmu šoku, kamēr atkal pierod pie japāņu skolu kārtības, un ir bijuši gadījumi, kad viņi atpaliek mācībās vai pilnīgi noiet no izglītības trases.
    (…)
    Kopš 1963. gada visu pakāpju skolu mācību grāmatas mācību iestādēs dala bez maksas. (…) Katra mācību gada grāmatas izdod divās daļās – katram semestrim sava daļa. Sējumi iesieti plānos, bet ļoti izturīgos vākos. Tas viss darīts,lai skolēna somas smagums nekāda gadījumā nepārsniegtu veselības un izglītības iestāžu izstrādātās normas.
    (…)
    Augstskolās konkursi ir milzīgi.=>
    Avots – Edgars Katajs – Japāna – apgāds Valters un Rapa – 2003 – 193.-196.lpp.

  • Runājot par lasītprasmi un analfabētismu, Gatto lieto jēdzienu “aktīvā lasītprasme”. Tā ietver gan spēju izlasīt un saprast sarežģītus tekstus, gan spēju savas domas izteikt rakstiski un savas domas ar izteiksmi izklāstīt publiskā runā.
    Gatto pārliecināts, ka katrs cilvēks spēj apgūt “aktīvo lasītprasmi”.

  • Priecājos, ka Tu šodien izsakies pozitīvos terminos – “aktīvā lasītprasme”.
    Birokrāts, kas galvenos pūliņus veltī tam, lai turētos pie krēsla runā par analfabētismu un tad arī sabiedrība to saņem. Birokrāti tad spriež kāpēc “rādītāji pasliktinās” un “uzražo koncepciju” par to, ka lasītprasmes (“literacy” – kas būtībā ir daudz plašāks un praktiskāks jēdziens, jo var runāt par, piemēram, zivju ķeršanas vai tomātu audzēšanas “literacy”) prasības ir pieaugušas un tas, ka visiem pieejamā augstskolā pirmajā kursā ir jānodarbojas ar lasītmācīšanu un reālo nevis funkcionālo lasītprasmi.
    ———
    Džona Teilora Gatto personiskā vietne
    http://www.johntaylorgatto.com/
    Par Gatto wikipēdijā
    http://en.wikipedia.org/wiki/John_Taylor_Gatto

    Kur te ir sāls?
    1. Gatto iesaka un paģēr ATDOT apmācību un izglītību ģimenēm un draudzēm
    2. Gatto pievērš uzmanību tam, ka skolēns ir pārslogots un viņam ir atņemts laiks, lai varētu mācīties
    Un patiesi. tagadējie piecdesmitgadnieki bija brīvi no mācībām skolā ap 14-30. Tagad bērns no skolas bieži atgriežas ap 17:00-18:00. Un mājās viņu sagaida TV. Krieviski grāmata iznākusi 3000 eks. tirāžā. Krievu izdevuma ievads ir pārstāstīta viena no Gatto esejām.
    Pie visa tā nonāca arī Šatalovs. Noskaidrojās, ka bērni skolā arvien mazāk paši aktīvi darbojas. Visai izplatīta ir parādība, ka bērns vai audzēknis pats pēc būtības aktīvi darbojas 10-15 minūtes dienā – daudzviet tas ir tipiski. To saprot visi pedagogi. Tikai parasti par to nerunā. Latvijā tas daudzviet pedagogu vidē vismaz daļēji ir saprasts. Kāds pamats šādam manam apgalvojumam? Grundvig mūžizglītības programmā – pieaugušo apmācība LEKCIJU vai AUDITORIJAS TIPA apmācības kā mācību darbnīcu tipu vispār nepieņem. Latvija šai programmā sevi parāda labi, jo uz Latvijas pedagogu organizētajām mācību darbnīcām gandrīz vienmēr ir visai ievērojams konkurss. Latvijā vēl joprojām māca samēra labi

  • Par tēmu – bet kā praktiski
    iesaku
    Harry Alder – Say it With Pictures ISBN 1-85703-702-2 – Remembering Names and Faces ISBN 1-85703-592-5 – How to Books Ltd.
    Krievu tulkojums – Гарри Алдер – НЛП графика – ISBN 5-94723-396-7

  • ……..
    Šai lietā vissvarīgākais aiz kokiem nepazaudēt mežu.
    Es nezinu, kas ir svarīgāk iztulkot un izdot pirmo vai vairākas Gatto grāmatas vai vismaz pašam iemācīties un vismaz kādam bērnam iemācīt 12 lietas, kam vajadzētu piemist katram patiesi izglītotam cilvēkam.
    Varbūt tā ir programma 1000 gadu darbam

    http://green-changemakers.blogspot.com/2009/09/higher-education-12-things-you-might.html
    7:10 AM Posted by Daisy

    by John Taylor Gatto

    You won’t find “takes honors classes,” “gets good grades,” or “attends only Ivy League schools” on John Taylor Gatto’s list of qualities of an educated person. Gatto taught in New York City schools for 30 years and was named New York State’s Teacher of the Year, but his experiences convinced him that what students need is less time in classroom s and more time out in the world. Building character and community, Gatto argues, is more valuable than learning from tired textbooks and rigid lesson plans.

    Really educated people …

    1.Establish an individual set of values but recognize those of the surrounding community and of the various cultures of the world.
    2. Explore their own ancestry, culture, and place.

    3. Are comfortable being alone, yet understand dynamics between people and form healthy relationships.

    4 Accept mortality, knowing that every choice affects the generations to come.

    5.Create new things and find new experiences.

    6.Think for themselves; observe, analyze, and discover truth without relying on the opinions of others.

    7 Favor love, curiosity, reverence, and empathy rather than material wealth.

    8.Choose a vocation that contributes to the common good.

    9. Enjoy a variety of new places and experiences but identify and cherish a place to call home.

    10 Express their own voice with confidence.
    11 Add value to every encounter and every group of which they are a part.
    12 Always ask: “Who am I? Where are my limits? What are my possibilities?”

    This list was adapted from John Taylor Gatto latest book, Weapons of Mass Instruction (New Society Publishers, 2009) for Learn as You Go, the Fall 2009 issue of YES! Magazine. Gatto was a New York State Teacher of the Year. An advocate for school reform, his books also include Dumbing Us Down: The Hidden Curriculum of Compulsory Schooling.

    Latviskojuma versija – Ivars Alksnis – 21-12-2010
    Patiesi izglītotam cilvēkam raksturīgi ….
    1. Radi savu vērtību skalu, bet rūpējies, lai to atzītu Tava kopiena un dažādas pasaules kultūras
    2. Iepazīsties ar saviem priekštečiem, kultūru un savu ,mītnes vietu.
    3. Ir patīkami būt vienam, tomēr mācies saprast cilvēku attiecību attīstību un veidot veselīgas savstarpējās attiecības
    4.Pieņem dzīves pāre jošo raksturu, saprotot, ka katra izvēle ietekmē aiz Tevis nākošās paaudzes
    5. Radi jaunas lietas un atrodi jaunu pieredzi
    6. Domā ar savu galvu: novēro, analizē, atklāj patiesību pats, neapmierinies ar vispārpieņemto viedokli
    7. Īpaši kop mīlestību, zinātkāri, godbijību un iejušanās spēju pretstatā materiālajai labklājībai
    8. Izvēlies profesiju, kas kalpo kopējam labumam.
    9. Baudi dažādas jaunas vietas un šo vietu pieredzi, bet atrodi un lolo vietu, kas ir Tavas mājas.
    10. Paud savu viedokli ar pārliecību.
    11. Kuplini un padari vērtīgu ar savu pienesumu katru tikšanos un katru saziņas loku, kura daļa Tu esi.
    12. Arvien uzdot sev jautājumus: ” Kas es esmu? Ko es nespēju? Kādas ir manu iespēju robežas?

  • Paldies, Ivar, par tulkojumiem – abiem tulkojumiem.
    To pirmo es jau grasījos ielikt kā materiālu, tomēr, salīdzinot ar oriģinālu, atradu vietas, kurās Gatto doma nebija uz latviešu valodu pārnesta precīzi.
    Saprotu arī, ka ne vienmēr var pārtulkot precīzi, un reizēm precīzs, burtisks tulkojums latviski “neskan”. Es tādās reizēs cenšos domu izteikt saviem vārdiem, neturoties pie teksta, bet pārnesot teiktā būtību.
    Atvaino par pamācīšanu un neņem to ļaunā, Tu noteikti vari labi tulkot, tikai vietām tas tulkojums labāk jāpārdomā, lai nepazūd autora doma.
    Arī šajā gadījumā, piemēram, 12. punkts pareizāk skanētu tā:
    Vienmēr sev pajautā: kas es esmu, kur ir manas robežas, kādas ir manas iespējas?
    Gatto uzsver, ka arī pēc lieliem pārdzīvojumiem (vētrām, pretdarbības, manipulācijām) ir svarīgi atcerēties, kas es esmu. Par piemēru viņš liek čečenu tautu. Lai ko ar to nodarītu, viņi vienmēr atkal atcerās, kas viņi ir.

  • Ļoti izdevusies, manuprāt, bija Gatto pieteikšanās pasaulei. Tieši brīdī, kad viņš bija izsludināts par Ņujorkas štata gada labāko skolotāju, viņš pēkšņi lielākajā valsts avīzē ievietoja maksas paziņojumu, kura teksts sākās ar vārdiem, ka viņš vairs nevēlas savas algas dēļ kaitēt bērniem.
    Gatto bija gatavs, ka nu viņš tiks izstumts no sabiedrības un nīkuļos kā visu aizmirsts bezdarbnieks. Taču notika gluži kas cits – viņš no visām pusēm saņēma ielūgumus teikt priekšlasījumus, uzrunāt iestāžu un uzņēmumu kopsapulces. Pat Baltais nams viņu ielūdza lasīt lekciju. Tā sākās Gatto jaunā dzīve: grāmatas, neskaitāmi raksti, priekšlasījumi un simpoziji visos pasaules kontinentos.

  • Šodienas skola – TV?
    http://www.youtube.com/watch?v=jzDfWzajuX8&feature=related
    Jā/Nē – tā ir viena no VERSIJĀM savos ziedu laikos
    Tas VIENS NO iespējamiem redzējumiem uz vienu no iespējamajām kārtībām/vērtumiem=kultūrām pasaulē; ir citas versijas un tām ir jāpastāv līdzās
    http://www.youtube.com/watch?v=DeHfy_RQ3p0&feature=related

  • Googles diskusija par izglitibas nākotni
    http://www.youtube.com/watch?v=lSEevcJ7kys&feature=related
    Modernās tehnoloģijas VAIRĀK no skolotāja prasa, lai viņš būtu VADONIS
    Modernās tehnoloģijas un to potenciāls PALĪDZES VEIDOT jauna tipa kopības. Var tomēr arī uzskatīt, ka modernās tehnologijas ATKAL pārvērtīs mācību iestādes no stuktūram par kopībām. Parastā skola faktiski piepumpē sabiedrības gandrīz mirušo ķermeni ar zālēm un stereoīdiem. Izglītības paradigmā jau vairs nebūs pretnostatīts skolotājs-skolnieks. Patreiz jaunā izglītības tipa nav. Var uzskatīt, ka pastāv izglītības modelis 1.05. Izglītības modelī 2.0 iespējams būs cita struktūra eksperti=>skolotājsskolēns=>kopība<=eksperti. Mūsdienu sabiedrībā SIENA starp skolu un reālo dzīvi JAU ir gāzta. Tomēr jāatceras, ka TĀ pasaule, kura dzīvoja un tapa skolotāja faktiski jau ir pavisam cita civilizācija. Dramatiski pieaug būtisku un fundamentālu izmaiņu temps cilvēces?=? civilizācijas attīstības gaitā..Būtisks jautājums uz ko jāatbild jaunās izglītības !!!!! sistēmasarhitektiem- vai- tautai !!!! vai nākotnes skolās būs sadalījums skolu līmeņos. ( No sevis varu teikt, ka bijušajā PSRS, censoties kāpināt izglītības sistēmas efektivitāti pēc R – pasaules un UK modeļa ieviesa skolu un klašu dalījumu elitārajos-parastajos-lūzeros-glupajos. ŠIS MODELIS IZGĀZĀS. JO atklājās, ka dažādos bērnos dažādi talanti un izcilums pamostas dažādi. Jā, atklājās, ka talantu pamošanās bērnos ir ārkārtīgi atkarīgi no pedagogu un vecāku atbalsta un bērnu panākumu adekvātam gaidām. – I.A) Būtu jāatcerās, ka veidojot jauno izglītības sistēmu tās pašā sākumā jāuzdod pareizu jautājumu, t.i.,
    vai jautājums ir
    1. ko darīt?
    JEB TOMĒR
    2. kas tagad notiek?
    Jātaceras, ka bērniem VĒL PIEMĪT uztveres viengabalainība, pieaugušajiem pasaule IR šašķīdusidaudzos reālās dzīves mozaikas gabaliņos – sociālajās lomās. Veidojot izglītības sistēmu un tās līdzekļus VISPIRMS būtu jāpapēta bērni, faktiski jāprasa ko viņiem vajag. Mēs diemžēl šodien nerunājam par to, ka bērni AIZIET INTERNETĀ ( so psiholoģisko paradību un mehānismu mēdz saukt par eskeipismu – no tasutiņa Esc), tad, kad tiem ir vai nu viņu pašu problēmas vai biežāk būtiskas bērnam nepieņemamas problēmas ģimenē, skolā vai sabiedrībā. Faktiski ar visu pasauli tagad masveidā notiek tas pats, kas notiek ar Latviju – cilvēki aiziet no šīs pasaules/valsts. Mums ir jāaiziet prom no totalitārisma ari izglītības sistēmā, citādi bērni no skolas aizies. Cita nianse ir tā, ka arvien pieaugot informācijas pieejamībai arvien pieaug SKOLOTĀJA LOMA
    Dažas tēzes –
    1.Skolotājam jākļūst par izglītošanās procesa vadītāju/stalkeru/pavadoni
    2. Apmācības procesa IR NEPIECIEŠAMS skolnieka reāls cilvēcisks KONTAKTS AR SKOLOTĀJU
    3. Skolniekam jaunajā sistēmā ir JĀMĀCA meklēt problēmu atrisinājumu ar mēģinājumu un kļūdu metodi
    4. Izglītības modelī 1.0. ir viena pareizā atbilde; izglītības modelī 2.0 ir daudz pareizo atbilžu, jo par pareizu atbildi uzskata to atbildi, kurā ņemts vēra atbildes KONTEKSTS
    5. Jaunā izglītības modeļa viens no aizsakumiem ir Wikipēdija. Tā izrādījās dzīvotspējīga.
    6. Veidojot jauno izglītības modeli ir jāņem vēra semantikas atziņas. Semantiskā meklēšana dod mazāk kļūdu.
    7. Atcerēsimies, ka VISOS laikos labākā izvēle bijusi zelta vidusceļš.

    Sibirijas berni par nākotnes skolu – bērnu velmes
    http://www.youtube.com/watch?v=Wddz6Qe0bow&feature=related

    ————
    Dienas jautājums – bet vajadzētu taču paprasīt bērniem – kāda dzīve viņiem ir vajadzīga TAGAD un kāda ir tā dzīve uz kuru viņi dodas?

  • Es piedāvāju uz to visu palūkoties daudz vienkāršāk. Šodien skolotājs skolā tikai un vienīgi MĀCA, bet NEAUDZINA.
    Nepalīdz bērnam izprast labo un slikto, jo tāda nav ne skolā , ne sabiedrībā. Lai bērnu audzina ģimene, vienaudži, tikai ne skola.
    Teorijas, kā netieši bērna smadzenēs iepumpēt pēc iespējas vairāk zināšanu, ir nepilnīgas no 2 viedokļiem:
    1)mēs nepārzinām smadzeņu uzbūvi un īsti nenojaušam “pumpēšanas” sekas un galaiznākumu,
    2)mēs nezinām, kuras zināšanas bērnam noderēs un sabiedrībai, kuras nekad dzīvē nebūs vajadzigas.
    Par zināšanām, lai, bet kādi izaugs bērni, kurus audzina iela, nepilnīgas, kriminālas ģimenes, to rādīs nākamās paaudzes. Jo skolotāja uzdevums mūsdienu mācību sistēmā ir tikai un vienīgi “būt par zināšanu pumpētāju”, audzināt viņam liegts ar likumu.

  • gluži tā nav, Induli. Ar audzināšanas formulām pilni teksti, tās caurvij visus priekšmetus, ir īpaša sociālā mācība, īpaša vēstures ievirze vai pilnīgs tās trūkums.
    Varbūt nav tradicionālās audzināšanas funkcijas, kādu mēs to esam ieraduši kādreiz piedzīvot. Tādas iespējas neitralizē arī t.s. bērnu tiesību kults.
    Taču ir citas audzināšanas izpausmes, sākot jau no reklāmu izrotātajām “darba burtnīcām”, kas nav nekādas burtnīcas, bet dārgas komiksu grāmatas, kur kaut kas jāiekrāso, jāsavieno līnijas, vai jāaizpilda gatavas tabulas.

  • Nevienam un nekādos apstākļos NEDRĪKST dot TIKAI tiesības, arī bērniem. Ja tas tiek pārkāpts – ienākas slepkava.
    Vismaz mani neviens, nekad nav spējis jebkā audzināt, ja TAS mani nemīl. Vai iespējams ar likumu aizliegt mīlēt?

  • Audzināšana uzticēta tikai ģimenei. Skolai radīti surogāti ar kuriem cenšas kompensēt iztrūkumu (tolerance – pagriez otru vaigu) . Audzināšana jau kā tāda neizzūd, ar to nodarbojas vienaudži (parasti stiprākie savā ziņā)un “dzīves atziņas” nonāk skolā pa tiešo. Bērnu savstarpējā pazemošanā un ietekmēšanā Kārkliņas kantoris neko nevar darīt un neiejaucas. Tādā situācijā vecāku uzdevums atvasēm meklēt labu skolu, klasi, lai bērnu “audzinātāji” nenāktu no kriminālām. aprindām.
    Saruna gan vairāk par sekām.

  • Nespēju lasīt šo murgu. Kādā stadijā jābūt fanam uz sazvērestības teorijām, lai piekristu kaut kāda autora (kas viņš tāds vispār?) saģenerētajiem apgalvojumiem, kas ir nepatiesi?

    Pilnīgs stulbums. Spriedelējumi, spriedelējumi un vēlreiz, spriedelējumi. Cilvēks uz papīra uzlicis savus atgremojumus, izveidojot kaut kādu kompozīciju. Nu malacis, nu mēs, daži latvieši, metīsimies piekrist.

  • Varētu vēl piekrist, ja šodien joprojām būtu agrārā ekonomika, kur bērni varētu turpināt ģimenes biznesu (saimniecībā, amatnieka darbnīcā, utt). Bet šodien jūs varat ieskrieties ar savu ģēnija talantu, ja nav vides, kur to likt lietā. Tie piemēri iz vēstures ir smieklīgi. Kāpēc tad pie piemēriem par 12 gadīgajiem netiek pieminēts, ka tīri normāli bija 30-40 gados nomirt, ko a? Tajos laikos varbūt nebija tādas informācijas pārbagātības, interešu iespēju.. un tāpat, tie piemēri ir ekstrapolēti, izvilkti galējie varianti, ignorējot līknes vidējo un pretējo galu.

    Un nekādus patērētājus nekādas sazvērnieku kompānijas nerada. Jautājums, vai jūs paši neesat tie, kas bērnus tin autiņbiksītēs un savu dibenu noslauka ar tualetes papīru? Ak, jūs taču ģēniji, neļaujaties patērētāja psiholoģijai, šādus viltus labumus nelietojat un pārtiku audzējat piemājas dārziņā, TV neskataties vispār, kur nu vēl tādu eksplozīvu degradācijas palīgrīku – internetu… (to taču lieto sistēmas izskolotie pieaugušie bērni)

    pff… un protams, kā citādi autors gūtu tādu atzinību, ja ne dēļ tā, ka izceltos kā provokātors un musinātājs. Lēti.

    Kaut gan.. Varētu būt tā, ka tie, kas spēj nekritiski piekrist rakstam, varētu būt tie paši, par kuriem raksts vispārībā ir.

  • Var diskutēt par to kā vajag rakstīt ko un kā būtu iespējams darīt, lai izglītības sistēmas gala produkts būtu kvalitatīvāks. Var diskutēt par to cik lielā mēra izglītības sistēmas kvalitātes kritums pēdējos apmēram 150 gados ir bijis atkarīgs no konkrētu izglītības sistēmas arhitektu nostādnēm un šo nostādņu realizēšanas dzīvē
    (…>
    Fakts, ka izglītības sistēmas degradācija ir viena no mūsu dzīves vides degradācijas cēloņiem-avotiem, diez vai ir diskutējams
    ———-
    Ieskats viena no daudzajiem pēdējo domu apstiprinošiem viedokļiem:
    N. Amosovs – Divi gadi manā mūžā:
    Manā dzīvē vissvarīgākais bija darbs un lasīšana.
    Ar izglītību, ko dod mācību iestādes, darbam nekad nepietiek. Faktiski jaunieši sāk strādāt, nebūdami darbam sagatavoti. daži tomēr vēlāk iemācās strādāt, bet citi ne. Es iemācījos. (159. lpp.)
    Manu vecāku paaudze … Pamēģināju atcerēties, ko zinu par viņu dzīvi, materiālajiem apstākļiem, savstarpējām attiecībām, ideāliem, morāli .. (…)
    Inteliģentums. Vidējā izglītība, laba profesionālā sagatavotība. Augsta garīgā kultūra, taisnīgums
    Mūsu paaudzes kultūras līmenis jau bija zemāks, bet nākamajā – pat vel zemāks.Kultūru nomainīja informētība – zināšanu kalngali bez stingras morālās atlases mēra, bez ideāliem un bez iespiešanās cilvēka garīgajā pasaulē. (197. lp.)
    ———-
    Vai ir ko iespējams izmainīt?
    Katram, pašam, tūlīt? – ieviest sev un savai ģimenei svētdienu

  • Ko vēl var sākt darīt tūlīt katrs?

    1. Lasīt un konspektēt grāmatas, pierakstīt katru dienu kādu vienu nozīmīgu šīs dienas domu (var vairāk, bet ne ilgāk kā 10 min)

    Nu, piemēram, lasot Templas Grendinas – Kā saprast dzīvniekus, varētu iznākt tāds konspekts par 31.-51. lpp.
    Normālie cilvēki burtiski neredz daudzas lietas( , bet to iespējams iemācīties, reizēm pietiek tikai parādīt – Ivars).(…) Tas tādēļ, ka normāla cilvēka uztveres sistēma veidota tā, lai redzētu to, ko pierasts redzēt. Viņiem ir neuzmanības aklums. Tas nozīmē, ka teorētiski mums varētu būt tāda pati ekstrēma uztvere kā dzīvniekiem, ja vien mēs izdomātu kā darbināt savas smadzeņu šūnas. Jebkuras sugas vizuālie domātāji ir orientēti uz detaļām. Viņi redz visu un reaģē uz visu . (Parasti) verbālie cilvēki nespēj pārvērsties vizuālos cilvēkos un otrādi. Problēma ir tā, ka normāli cilvēki ir pārāk cerebrāli. Es to saucu par abstrahēšanos. Un sobrīd pret to jau ir nopietni jācīnās. Iespējams, ka XX gs. 60.-70. gadi bija zelta laikmets,kad
    CILVEKI, KURI ATBILDĒJA PAR NOTEIKUMIEM VAI VADĪJA UZŅĒMUMUS, PATIESI ARĪ STRĀDĀJA AR SAVĀM ROKĀM.
    Mūsdienās abstraktie domātāji, kurus arvien pieaugošā tempā un pieaugoša sātaniskā kvalitātē producē izglītības sistēma, kuru gandrīz bez izņēmuma sastāda mūsu valdošo eliti un topmenedžeru pieaugošo armiju, ir iegrimusi abstraktas debatēs un argumentos,
    NEBALSTOTIES ĪSTENĪBĀ. Es domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ valdības iekšienē ir tik daudz cīņu. No manas pieredzes, cilvēki kļūst radikālāki, ja doma abstrakti. Viņi iestieg pastāvīgās ķildās un zaudē saiti ar reālo pasauli. Vienīgi tad, ja rodas ārkārtas situācija, visu var izdarīt. Tad pēkšņi ikvienam jāsāk kustēties.

    2. Būt iejūtīgiem.
    3. Uzklausīt un mācīties no mūsu mazākajiem brāļiem un zāles stiebriem.

    Ģenētiskais kods mums ar tiem lielā mērā ir vienāds. daudz lielākā mērā, kā jūs to varat iedomāties.

    Lai Tev veicas

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.