Dž.T.Gatto: ‘Katrā cilvēkā snauž ģēnijs’

1940. gadā lasīt prata 96% balto un 80% melno amerikāņu. Sešas dekādes vēlāk 17% balto un 40% melno amerikāņu bija analfabēti. Tomēr ir vēl vairāk amerikāņu, kuru lasīt un rakstīt prasme neatbilst agrāk valdījušajam priekšstatam. Viņi gan pazīst burtus un var izlasīt atsevišķus vārdus, taču viņi nesaprot, piemēram, zāļu lietošanas instrukciju vai autobusu kustības sarakstu. Šādi analfabēti varbūt spēj izlasīt īsu rakstu, kas veidots vienkāršiem, nepaplašinātiem teikumiem apgalvojuma izteiksmē, taču nespēj koncentrēties uz garāku un strukturētāku tekstu, uztvert tajā izteikto pamatdomu, nemaz nerunājot par grāmatu. Viņi nespēj uzrakstīt vienkāršu vēstuli, aizpildīt anketu, vai pat uzrakstīt vienu sakarīgu teikumu bez kļūdām; neprot mutiski izteikt savu domu, kā arī uztvert cita cilvēka garāk izklāstītu domu. Un, protams, šie cilvēki nespēj orientēties valsts vai pašvaldības politikā. Līdz ar analfabētismu Amerikā pieaug arī noziedzība. Tikmēr tajā pašā periodā skolu sistēmas finansējums, rēķinot uz vienu skolnieku, ASV pieaudzis par 350%. Līdzīga tendence vērojama arī Latvijā. Kā šādu šķietamu paradoksu izskaidrot? Par to amerikāņu skolotājs, grāmatas “Dumbing Us Down” (Mūsu debilizācija) autors Džons Teilors Gatto.

Trīsdesmit gadus esmu kalpojis par skolotāju gan pašās sliktākajās, gan pašās labākajās Manhetenas skolās un šajā laikā esmu kļuvis par ekspertu garlaicības jautājumā (skolotājs Gatto vairākkārt saņēmis gan Ņujorkas pilsētas, gan Ņujorkas štata gada labākā skolotāja goda titulu – tulk. piez.). Garlaicība šajā manā pasaulē valdījusi visapkārt, un ja jūs pajautātu bērniem, kā es esmu daudzreiz darījis, – kāpēc viņi jūtas tik garlaikoti, viņi vienmēr dotu tās pašas atbildes: šī darbošanās ir stulba, tai nav nekādas jēgas, ka viņi pasniegto vielu jau zinājuši. Viņi grib darīt kaut ko pa īstam, nevis te stundas atsēdēt. Viņuprāt skolotāji paši maz ko zina par saviem priekšmetiem un nav ieinteresēti izglītoties tālāk vai iedziļināties. Un šiem bērniem ir taisnība: arī viņu skolotāji jūtas ne mazāk garlaikoti kā viņu audzēkņi.

Garlaicība ir ierasts skolu pasniedzēju stāvoklis, un katrs, kas zināmu laiku pavadījis skolotāju istabā, ir liecinieks kolēģu zemajam enerģijas līmenim, sapīkumam, neapmierinātībai, sūdzībām par dzīvi. Ja skolotājam pajautā, kāpēc viņš jūtas garlaikots, viņš parasti vaino bērnus. Kurš gan nebūtu garlaikots, cīnoties ar rupjiem bērniem, kurus interesē tikai atzīmes? Un ja tik vien būtu tās nelaimes.

Protams, arī paši skolotāji ir tās pašas 12 gadu obligātās skološanas programmas produkts un kā skolu personāls viņi ir pakļauti vēl stingrākiem spaidiem nekā tie, kuriem viņi pakļauj savus skolniekus. Kurš tādā gadījumā ir vainīgs?

Mēs paši esam vainīgi. To man iemācīja vectēvs. Kad es septiņu gadu vecumā kādā pievakarē sūdzējos par garlaicību, vectēvs man jūtami iekrāmēja pa galvu un piekodināja vairs nekad viņa klātbūtnē nelietot šo vārdu. Ja jūtos garlaikots, tā ir tikai mana paša vaina, neviena cita. Nevienam citam nav pienākuma mani izklaidēt. Pienākums sevi ieinteresēt, kaut kur iesaistīt un virzīt ir tikai mans. Cilvēki, kas to nezina, ir bērnišķīgi, un no tādiem vajag pēc iespējas vairīties, uz tādiem nevar paļauties, skaidroja mans vectēvs.

Šī epizode mani izārstēja no garlaicības uz visiem laikiem un pa šiem gadiem man šo mācību ir reizēm izdevies nodot tālāk dažiem apbrīnojamiem skolniekiem. Taču lielākoties manas pūles mainīt valdošo ieskatu, ka garlaicība un bērnišķība ir dabiski stāvokļi klasē, bijušas veltīgas. Bieži man nācies izaicināt iesūnojušus ieradumus un pat pārkāpt likumu, lai palīdzētu bērniem no šā garlaicības sprosta atbrīvoties.

Impērija reaģēja nekavējoties, protams. Bērnišķīgi pieaugušie jebkādu opozīciju pielīdzina nelojalitātei. Kad es reiz atgriezos no slimības atvaļinājuma, atklāju, ka mērķtiecīgi iznīcināti visi pierādījumi, ka esmu palaists atvaļinājumā, mans darba līgums bija lauzts un skolotāja licence atņemta. Vien pēc deviņiem mokošiem mēnešiem, kad skolas sekretārs piekrita liecināt, man savu licenci izdevās atgūt. Negribu pat atcerēties, kādus pārbaudījumus šajā laikā nācās pārciest manai ģimenei.

Kad 1991. gadā es beidzot aizgāju no skolu sistēmas, man bija vairāk nekā nepieciešams iemeslu par mūsu skolām domāt kā par skolnieku un skolotāju ieslodzījuma vietām un bērnišķīguma faktorijām. Taču es patiešām nespēju saprast, kāpēc tam tā jābūt?

Mana paša pieredze man atklājusi to, kas laika gaitā būtu jāsaprot daudziem citiem skolotājiem, bet viņi to paturējuši sevī, baidoties no atriebības. Ja mēs to gribētu, mēs taču varētu viegli un lēti atbrīvoties no vecajām, muļķīgajām struktūrām un palīdzēt bērniem iegūt izglītību, nevis viņus pakļaut piespiedu skološanai. Mēs varētu bērnos pamodināt labākās jaunības īpašības: zinātkāri, piedzīvojumu kāri, enerģijas pilnu dzīvesprieku, spēju gūt pārsteidzošu ieskatu, veikt jaunus atklājumus. To varētu izdarīt pavisam vienkārši: elastīgāk izmantojot laiku, tekstus un pārbaudes, savedot bērnus ar patiesi gudriem pieaugušajiem, dodot katram skolniekam tik daudz autonomijas, cik viņam nepieciešams, lai reizēm patiesi uzdrīkstētos riskēt.

Taču mēs to nedarām. Un jo vairāk sev jautāju – kāpēc? un pūlos šo skološanas “problēmu” izanalizēt, kā to darītu inženieris, jo vairāk attālinos no risinājuma. Bet ja nu mūsu skolu sistēmā nekādas “problēmas” nemaz nav? Ja nu šis dārgais process, kas ir pretrunā ar veselo saprātu un pieredzi, kā bērni var iegūt zināšanas, tā turpinās nevis tāpēc, ka mēs kaut ko darītu nepareizi, bet tieši tāpēc, ka mēs visu darām pareizi, kā tas ir iecerēts? Ja nu Džordža Buša izteiciens, ka „neviens bērns netiks atstāts iepakaļ“, nav pārteikšanās? Vai varētu būt tā, ka mūsu skolu sistēma apzināti ieplānota ar nolūku, lai neviens bērns nekad nekļūtu īsti pieaudzis?

Vai mums patiešām nepieciešama skola? Es ar to nedomāju izglītību, bet tikai šo piespiedu skološanu: sešas klases dienā, piecas dienas nedēļā, deviņus mēnešus gadā un tā divpadsmit gadus pēc kārtas. Vai šī sastingusī rutīna patiešām mums nepieciešama? Un ja jā, tad kādam nolūkam?

Tikai nevajag atrunāties ar rakstīšanu, lasīšanu un aritmētiku, jo nu jau vairāk nekā divi miljoni mājas skolu Amerikā šo banālo attaisnojumu ir atspēkojušas. Pat ja nebūtu šīs mājas izglītības pieredzes, mums ir liels skaits izcilu amerikāņu, kuri nekad nav laisti cauri šai 12 gadus garajai apspiešanas mašinērijai, bet izauguši par vīriem ar lielo burtu: Džordžs Vašingtons, Bandžamins Franklins, Tomass Džefersons, Abrahams Linkolns. Kāds jau viņus, protams, mācīja un iedvesmoja, bet viņi nebija skolu sistēmas produkts un neviens no viņiem nebija pat vidusskolas “absolvents” (citos materiālos Gatto aprāda, ka arī nevienam no, piemēram, datorindustrijas veidotājiem mūsdienās nav augstākās izglītības – tulk. piez.).

Ja atskatāmies Amerikas vēsturē, vēl nesen bērni negāja vidusskolā un bez skološanas kļuva par admirāļiem, kā Faraguts, izgudrotājiem, kā Edisons, industrijas kapteiņiem, kā Kārnegijs un Rokfellers, rakstniekiem, kā Melvils, Tvens un Konrads, un zinātniekiem, kā Margareta Mīda. Vēl pavisam nesen cilvēkus, kas bija sasnieguši 13 gadu vecumu, vairs neturēja par bērniem. Tā izcilās daudzsējumu pasaules vēstures līdzautore Ariela Djurante ar savu vīru un otru lielā darba līdzautoru Vilu Djurantu laimīgi salaulājās 15 gadu vecumā, un kurš gan uzdrīkstēsies apgalvot, ka Ariela bija neizglītota? Neskolota gan, bet ne neizglītota.

Mēs šajā valstī tiekam mācīti (t.i., skoloti) “panākumus” saistīt ar skološanos, bet vēsturiski tas tā nav bijis ne intelektuālā, ne finansiālā nozīmē. Un arī mūsdienās ļoti daudzi cilvēki visā pasaulē atrod ceļu sevi izglītot, nesaistoties ar piespiedu vidusskolu sistēmu, kas arvien vairāk līdzinās cietumiem (ASV skolas apsargā bruņota apsardze – tulk. piez.). Tad kāpēc gan amerikāņi izglītību jauc ar šo sistēmu? Konkrēti kādi ir mūsu sabiedrisko skolu mērķi?

Piespiedu masu izglītība ASV tā īsti sākās starp 1905. un 1915. gadu, lai gan obligātās skološanas ideja radās krietni agrāk un tika pakāpeniski uzspiesta visu XIX gadsimtu. Šim ģimenes dzīves un kultūras tradīciju apvērsumam tika piedēvēti trīs galvenie mērķi: 1) veidot labus cilvēkus; 2) veidot labus pilsoņus; 3) katru personu padarīt iespējami labāku. Šie cēlie mērķi arvien tiek piesaukti un tādā vai citā formā mēs ar tiem definējam sabiedriskās izglītības sistēmas misiju, lai arī cik tālu no tiem ir reālie skološanas rezultāti.

Taču mēs smagi kļūdāmies! Vēl jo smagāka šī ilūzija ir tāpēc, ka katram brīvi pieejamos literatūras avotos ir atrodamas daudzas un apbrīnojami konsekventas liecības par piespiedu skološanas patiesajiem mērķiem. Piemēram, izcilais H.L. Menkens The American Mercury 1924. gada aprīļa numurā rakstīja, ka sabiedriskās izglītības mērķis nav jaunos cilvēkus piepildīt ar zināšanām un pamodināt viņos augstākas gara spējas. [..] Nekas nevar būt tālāk no patiesības. Skološanas mērķis ir pēc iespējas vairāk indivīdu pazemināt līdz vienādam, drošam līmenim, izaudzināt un iedresēt standartizētus pilsoņus, lai novērstu nevienprātību un oriģinalitāti. Tāds ir sistēmas mērķis ASV un tāds tas ir visur citur.

Tā kā Menkenam bija arī satīriķa slava, mums var rasties vēlme šo atklāsmi norakstīt kā hiperbolizēta sarkasma paraugu. Tomēr Menkena raksts balstās uz mūsu izglītības sistēmas vēsturiskā priekšteča – militarizētās Prūsijas valsts pieredzi. Lai gan ASV tikko bija karā sakāvusi Prūsijas kultūras mantinieci Vāciju, Menkens bija absolūti nopietns: mūsu izglītības sistēmas paraugs tiešām bija Prūsija. Uz to gadsimtu mijā nepārprotami un vairākkārt norādījis arī Viljams Džeims. Orests Braunsons jau 1840. gados publiski nosodīja Amerikas skolu pārprūšošanu. Horācijs Mans savā 1843. gada ziņojumā Masačūsetas izglītības padomei dzied slavas dziesmu Prūsijas Fridriham Lielajam un aicina pārņemt viņa skološanas sistēmu. [..] Visvairāk šokē fakts, ka mēs tik dedzīgi pārņēmām Prūsijas kultūras vistraģiskāko aspektu – skološanas sistēmu, kas tika īpaši veidota, lai tiražētu viduvēju intelektu, apspiestu cilvēka iekšējo pasauli, atņemtu skolniekiem līdera prasmi, iedresētu paklausīgus, pašierobežojošus un viegli manipulējamus pilsoņus.

Tas bija Džeims Braients Konants – 20 gadus Hārvardas universitātes prezidents, indīgo gāzu speciālists I pasaules karā, atombumbas radīšanas projekta izpilddirektors II pasaules kara laikā, ASV okupācijas zonas augstais komisārs Vācijā pēc II pasaules kara, patiesi viens no visietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē XX gadsimtā, no kura es guvu pirmo ieskatu par patiesajiem Amerikas skološanas sistēmas mērķiem. Ja nebūtu Konanta, varbūt mūsu skolās nebūtu tagad jau ierastā parauga standartizēto testu sistēmas, varbūt mums nebūtu arī šo milzīgo lielveikala apmēra vidusskolu, kas caur savām iekšām vienlaikus izlaiž divi līdz četri tūkstoši skolnieku, kā slavenajā Kolumbīnes vidusskolā Litltonā.

Kad atvaļinājos no skološanas gaitām, es atradu Konanta 1959. gadā izdoto grāmatas garuma eseju “Bērns, vecāki un valsts”, un mani intrigēja norāde, ka modernā skolu sistēma ASV ir izveidota starp 1905. un 1930. gadu – “revolūcijas” rezultātā.

Revolūcijas? Detalizētāk Konants nepaskaidro, bet ziņkārīgajiem par šo revolūciju viņš ieteic izlasīt Aleksandra Inglisa (Alexander Inglis) 1918. gada grāmatu “Vidējās izglītības principi”.

Ingliss, kura vārdā nosaukta izglītības lekcija Hārvardas universitātē, ar nepārprotamu skaidrību apliecina, ka piespiedu izglītības sistēma Amerikā ir iecerēta tieši tāda, kāda tā bija 1920. gadu Prūsijā: “piektā kolonna” augošās demokrātiskās kustības sašķelšanai. Minētās demokrātiskās kustības mērķis Prūsijā bija iegūt pietiekami ietekmīgu balsi pie politisko sarunu galda arī prūšu zemniecībai un strādniecībai. Un tad nu industralizētā piespiedu izglītības sistēma bija iecerēta kā sava veida ķirurģisks grieziens apspiesto kārtu vienotībā. Mērķis bija jau bērnus sadalīt pa priekšmetiem, vecumiem, klasēm un atzīmēm, nepārtraukti testējot, dalot un pārdalot, kā arī izmantojot vēl smalkākus dalīšanas paņēmienus, lai tumsonībā nospiestās masas, kas sadalītas jau bērnībā, nekad nespētu apvienoties arī pieaugušo pasaulē. Jo tāda vienotība bīstami apdraudētu manipulējošo valdošo kārtu.

Ar nelieliem saīsinājumiem tulkojis Jānis Kučinskis

Raksta nobeigums sekos


  • Paldies Jānim par ŠO fragmentu
    Manuprāt viena no izglītības sistēma debilizējas tad un tur, kur tas darbinieki vairāk domā par algu un instukciju pildīšanu ka darbu un savu ieguldījumu tajā. Vēl izglītības sistēma debilizējas, ja tās darbinieki pilnībā ignorē samaksu par darbu un izglītības sistēmas vadlīnijas. Tātad sistēma degradējas, ja tajā būtiski izjūk līdzsvars starp tas veidotāju tiesībām un pienākumiem. Ja skolotājs ( bērns, u.t.t.) tikai un vienīgi pilda pienākumu – viņa darba rezultāts agri vai vēlu kādam šķitīs nepieņemama
    ———
    vēl viens saistītais raksts
    http://www.tautasforums.lv/?p=1797#more-1797
    Problēmas jānosauc vārdā
    Turpinot domu par krīzi izglītībā un valstī kopumā, V. Vizulis norāda, ka mēs, šīs valsts iedzīvotāji, nepārtraukti kāpjam uz viena un tā paša grābekļa: — Mūsu domas tiek «saķemmētas» vienā un tajā pašā virzienā. Kad izjuka Padomju Savienība, secinājumus nekādus neizdarījām. Ne pie kāda kopsaucēja un nākotnes redzējuma nenonākam, kaut arī jaunajos apstākļos šī ir jau otrā reize, kad nokļūstam smagos ekonomiskos apstākļos, un paši pie tā esam vainīgi.
    — Ja mēs problēmu nenosaucam vārdā, nav cerību, ka to atrisinās, — uzsver direktors. — Piketi, streiki ir it kā pa jokam, arī līdz galam nenovestie referendumi — it kā pa jokam. 13. janvāra nemieri Vecrīgā lielā mērā bija provokācija. Mēs neko nenovedam līdz galam, kā tas, piemēram, notiek Francijā. Skolotāji kautrīgi smaidot pastāv pie Saeimas, padzied, pavicina lozungus, un ar to arī viss beidzas. Vēl viens otrs pamanās par streikošanu saņemt atlīdzību…

  • Tulkotājam.
    Domāju, ka Dž.T.Gato grāmata ir vērtīga, tāpēc tulkojumi – ļoti nozīmīgi, un šie teksti, iespējams, tiks izplatīti un pieminēti kādās atsaucēs. Man agrāk nav nācies sastapties ar šo tekstu tulkojumiem latviski, acīmredzot, šie ir pirmie mēģinājumi.
    Tāpēc, manuprāt, būtu svarīgi no paša sākuma pārdomāt un precizēt grāmatas nosaukuma latvisko variantu.
    Man šķiet, ka “dumbing down” tulkojums kā “debilizācija” nav tas veiksmīgākais. Pirmkārt, tāpēc, ka pēdējais nav ne angļu, ne latviešu vārds. Domāju, ka, ja autors būtu vēlējies šo vārdu “debilizācija” lietot savas grāmatas nosaukumā, viņš to arī būtu darījis. Otrkārt, “debilizācija” tomēr šķiet tāds pārspīlēts un pat rupjš, cilvēka cieņu aizskarošs vārds, – iespējams, ka tas kā spilgts pārspīlējums derētu kāda asi polemiska avīzes raksta virsrakstam, bet ne grāmatai, kuras autors ir skolotājs un kura tulkota nez cik valodās un pazīstama visā pasaulē.
    Vai nebūtu iespējams atrast labāku tulkojumu, latviskāku un precīzāku?
    Ja paskatās vārdnīcā, tad angļu vārdam “dumb” ir vairākas tuvas nozīmes: apklusināt, apstulbināt, padarīt mēmu (stipra pārsteiguma nozīmē – to strike smb.dumb)… “deaf-and-dumb” nozīmē “kurlmēms”, “dumbshow” nozīmē “pantomīma”, “dumb as an oyster” nozīmē “mēms kā zivs”. Tātad kodolu šī vārda nozīmei veido priekšstats par apklusināšanu, par mēmu stāvokli vai nespēju izpausties vārdiskā veidā.
    Tāpēc piedāvāju uz šo nozīmi tad arī balstīt Gato grāmatas nosaukuma tulkojumu. Piemēram, “Kā mēs tiekam apklusināti” vai “Kā mūs apklusina”.
    Varbūt būtu vērts turpmāk publikācijās minēt šīs grāmatas pilno nosaukumu (“Dumbing Us Down: The Hidden Curriculum of Compulsory Schooling”), tādā gadījumā pilnais latviskais variants varētu būt, piemēram, “Kā mēs tiekam apklusināti: obligātās skološanas slēptā programma”.

  • Agnese, Dumbing Down ir žargonā lietota idioma un arī diezgan rupjš jēdziens. Debilizācija ir tuvākais, ko varēju iedomāties.
    Ja Tev labāka ideja, visi būs priecīgi to dzirdēt, un tad arī izlabosim to nosaukumu.
    Dumbing Down noteikti nav “apklusināt”.
    Burtiskāk būtu “abstulbošana”, “padarīšana par stulbiem”, bet arī tas kaut kā neskan latviski un vienā nosaukumā.

  • Agneses bažas saprotu. Ievietojot pirmo ierakstu par Gatto grāmatu, arī es gribēju latviski iztulkot nosaukumu, bet atmetu ar roku.
    * krievi nosaukumu “Dumbing Us Down” raksta šādi – “Dumbing US Down”, kam atkal ir cits zemteksts un, ja tā, tad precīzi to latviski vispār nav iespējams iztulkot. Vajadzētu papētīt, kā tas tiek rakstīts pirmajā grāmatas izdevumā.
    * “Mūsu debilizācija” tiešām izklausās skarbi, tomēr, manuprāt, tas ir ļoti atbilstoši tam, ko domājis autors.
    * Tā kā šobrīd man nav konkrētu un labāku priekšlikumu, tad vēl viens variants – rīkoties līdzīgi, kā tie, kuri grāmatu tulkojuši uz krievu valodu – izvēlēties vārdus, kuri it kā apzīmē ko citu, bet tomēr ietver radniecīgu domu.
    * Vēl variants – mainīt izteiksmes formu, piem., pagātnē “Kā mūs padarīja dumjākus..”, vai pavisam provokatīvs virsraksts būtu jautājuma formā “Kā cilvēkus pataisīt dumjākus?”

  • < Latviskais variants, kas izsaka būtiskāko-
    ''Es zinu tikai to, ka nezinu neko.''

  • p.s.
    Tā izteicās viens sengrieķu filosofs/ģēnijs, kad viņu pasludināja par gada gudrāko cilvēku.

  • 1962. gadā Izraēlā uz nāvi notiesāja Vācijas Valsts drošības pārvaldes (RSHA) nodaļas vadītāju, SS oberšturmbanfīreri Ādolfu Eihmani.
    Ļaudis šo vīru bija iedomājušies kā asinskāru ļaunuma ģēniju – briesmoni. Bet patiesībā darīšana bija ar ārēji ļoti pieklājīgu, korektu, pedantisku, bezkaislīgu un visai pelēcīgu ierēdni, kas tikai pedantiski pildīja instrukcijas.
    Tad nu Eihmanis tiek uzskatīts par tipisku prūšu sistēmas produktu.

  • Interesanti, ka jēdziens skola gan angļu, gan latviešu, gan krievu valodās cēlies no vācu vārda Schoole.
    Bet angliski pat bērnudārzs – no vācu kindergarden

  • Vārda “skola” izcelsme meklējama sanskritā, no vārda “skale”, kas nozīmē kāpnes.

  • Jā, varbūt tā senākā izcelsme ir sanskritā (kur visu āriešu tautu saknes), bet modernajā laikmetā tomēr šis vārds šajā nozīmē, šķiet, tomēr ņemts no vācu valodas.
    Ir vēl viena interesanta sakarība, kuru uzsver arī Gatto.
    Ar vārdu pedagogs latīņu valodā savulaik apzīmēja vergus, kuri veda bērnus pie skolotāja un atpakaļ. Vēlākā periodā arī dresēja bērnus.

  • Apzīmējums “prūšu” var drusku rīvēt kantes baltu tautām, jo prūši bija latviešu ciltīm radniecīga tauta. Diemžēl vācu ordenis savulaik prūšus vai nu iznīcināja vai pilnīgi pārvācoja, pieņemot arī prūšu tautas nosaukumu. Bez šaubām jauno prūšu dzīslās ritēja arī baltu asinis.
    Gatto arī to apraksta.
    Iecere par īpašas prūšu skološanas sistēmas izveidi radās pēc tam, kad Napoleona amatieru armija pilnīgi sakāva prūšu profesionālo armiju.
    Tas bija arī prestiža un biznesa jautājums, jo Prūšu valsts mēdza savus profesionālos karotājus izīrēt citām valstīm.
    Jau pēc dažiem gadiem Austerlicas kaujā prūšu iedresētajam karaspēkam izdevās sakaut Napoleonu. Tad arī prūšu sistēma sāka savu uzvaras gājienu pa visu Eiropu un Ameriku.
    Jāpiezīmē, ka līdzīgu skološanas sistēmu bija sākuši veidot arī briti. Starp citu, daļēji viņi pieņēma hinduistu pieredzi, – kā hinduisti dresē savas zemākās kastas.

  • Janis_K. Jūsu veidotais Forums ir ievērības cienīgs. Apbrīnojami, kā Jūs spējat visu reizē paveikt – gan tulkot, gan rakstīt un ievietot rakstus, plus vēl aktīvi komentēt un vadīt diskusijas zem ievietotajiem rakstiem. Tas ir veikums.

  • Paldies, VK.
    Taču sasniegums nav liels. Es nemaz nepriecājos, ka te salīdzinoši tik daudz manu rakstu, gribētu daudzus citus oriģinālu rakstu autorus, daudz vairāk apmeklētāju un ierosmes pilnu komentētāju, kas atdzīvinātu TF un to padarītu par patiešām ietekmīgu faktoru Latvijas politikā.
    Citādi rodas aplams iespaids, ka esmu monopolizējis Tautas forumu.
    Tāpēc, lūdzu, rakstiet arī paši un piesaistiet citus autorus!
    Arī Gatto uzsvēris, ka katrs var iemācīties labi rakstīt. Un tas mācīšanās process ir pati rakstīšana! :)

  • Rudīte atsūtīja šādu ziņu:
    “Manuprāt, Dž.Gatto grāmata būtu steidzamā kārtā
    iztulkojama latviešu valodā,lai varētu domāt par
    grāmatas izdošanu.Bet,kā zināms, jātulko no
    orģinālvalodas,pie kam kvalitatīvi.Pati esmu iesākusi
    tulkot no krievu valodas priekš radiem un draugiem, ja kādu vēl tas interesētu,tad varētu pēc kāda laiciņa
    aizsūtīt kādu 1/3 no grāmatas. Ar cieņu, Rudīte”

    Vakarā būšu pie e-pasta. Savedīšu Jūs visus kopā, lai tulkošanas darbs tiktu veikts pēc iespējas efektīvāk un kvalitatīvāk. Piekrītu, ka prātīgi uzreiz domāt par grāmatas izdošanu latviešu valodā.. un attiecīgu tulkojuma kvalitāti.

  • Varbut noder šis fragments:
    http://www.lifelearningmagazine.com/0804/dont_worry_about_college_by_John_Taylor_Gatto.htm

    from Life Learning magazine, March/April 2008
    Don’t Worry About College:
    A Letter To My Granddaughter
    By John Taylor Gatto

    Dārgā Kristīne

    Pēc pieciem mēnešiem Tev būs 17, un tas ir vecums, kad nelūgti padomi birst kā no pārpilnības raga. Es atvainojos Tev par to, ka arī es pievienošos šai tērgāšanai. Dzirdēju, ka tu dosies uz interviju Dartmudas ( Dartmouth ) koledžā, un tai brīdī sapratu, ka drīz jau visa pasaule atzīs, ka Tu patiesībā esi pieaugusi sieviete. Mēs abi, protams, zinām, ka tas notika jau sen, bet tagad acumirklī to atzīs “visi pa īstam”.

    Šīs vēstules mērķis ir paust vairākuma domām atšķirīgu viedokli par to, ka ir tik liela veiksme nokļūt tādā elites vidusskolā kā Bronksas dabaszinātņu (Bronx Science), gribu atvieglot tavu pirmo soli koledžā.Aizdošu tev lūgšanu/mantru, kas lietojama, kad apjukums savalgo pirms pareizā lēmuma pieņemšanas:

    Ir vienalga kādu skolu tu beidz. Koledžas beigšanas apliecinājums ir nozīmīgs tikai tiem tukšpauriem, kas piešķir tam nozīmi.

    Informācijas lavīna apstrīd šo manu viedokli. Tikai mana ciešā pārlieciba par to, ka Bronksas dabazinātņu skola (Bronx Science) sniegs Tev vislabāko, lika man ņemt rokās spalvu tā vietā, lai es skatītos Pitsburgas metālistu (Pittsburgh Steelers) spēli.

    Tais desmitgadēs, laikam piecās, kopš krievi palaida savu sputņiku, koledžas kļuvušas par izsmalcinātu raketi, kas Tev līdzīgus jauniešus, kas dodas uz turieni, lai lieliski pavadītu laiku un iemācītos domāt, sagatavo darbam korporacijās, kas lielākai daļai no mums kļuvušas par ieslodzījuma vietām. Šī apsūdzība īpaši attiecas uz elites skolām, kur jaunajā sistēmā ieaugušais pasniedzejs mācību auditorijai velta 4-5 stundas nedēļā.

    Neuztraucies par koledžu. Koledžas grāds ir nozīmīgs tikai tiem tukšpauriem, kas tam piešķir nozīmi.

    Desmitgadē pēc Otra pasaules kara, koledžas apzināti pārveidoja par kaut ko utilitāru, kas stipri līdzinās Frensisa Bēkonā 17.gs. aprakstītajam Jaunajā Atlantīdā. “Apzināti” nozīmē apzinātu domāšanas reducēšanu un ši tendence atrodama dučos Endrju Kārnegi (Andrew Carnegi) un Džona D. Rokfellera (John D. Rocfeller) fondu aizsāktos projektos.

    Tika īstenota fundamentāla (valsts) pārvaldības koncepcija visaptverošas sociālās kontroles ieviešanā, kas tika mēģināts izdarīt jau kopš Zālamana laikiem, bet netika sasniegts. Mazliet vienkāršoti, šīs koncepcijas mērķi bija: 1) Radīt speciālistu armiju, kas atbilstu politikas veidotāju un augstāko menedžeru interesēm un vajadzībām, nevis tautas un valsts iedzīvotāju interesēm 2) Iepotētu kontrolējamibu, prognozejamību un piespiestu padevību plašā parasto iedzīvotāju masā. Tikai neuztver to kā sazvērestību, bet kā nepieciešamu priekšnoteikumu sasniegt industriāli/komerciālo mehāniskās efektivitātes ideāla radītu pārpilnību.

    Šīs utopijas iemiesošanai bija nepieciešama paredzamība. Tikai tā bija iespējams panākt to, ka cilvēks var nopirkt to, ko viņš teicies nopirkt. Ieviestās izmaiņas nodrošināja efektīvu kapitala izmantošanu. Tika nodrošināta nepieciešamā uzraudzība atkritēju atsijāšanai, kas varētu pretoties sistēmas disciplīnai. Jaunajā sistēmā ieviesa striktu pakļaušanos subordinācijai, lai iedzīvotāju lielaka daļa domātu to, kas viņiem ir jādomā un uzvestos tā, kā viņiem jāuzvedas. Kopsavelkot: iedzīvinot totālas varas filosofiju, ar varas līdzekļiem izglitība tika pārveidota par sociālu instrumentu, kura iedarbību neviens iedzīvotājs nevar apiet, jo tā ir obligāta, tiesa, publiski apspriesta tāda reforma tiktu noraidīta. Ja vēlies turpināt šai lietā iedziļināties, labs pavediens būs mana apvāka eseja Hārpera žurnālā pirms dažiem gadiem, “Pret skolu”. Vispārējā obligata izglītība ir līdzeklis kā kāpināt sociālo efektivitāti – panākt, lai sabiedrība ir tik ražīga kā bišu strops vai skudru pūznis.

    Pirmajā brīdī jau viss skolu sistēmas arhitektu rakstos un solījumos šķita tīrs un nevainojams, gan Amerikā, gan citur – protams, ja kāds sos rakstus vispār lasīja (zinu taču, ka lielākā daļa nelasa). Ja kāds tomēr lasa, tad tam visas pretrunas un muļkības vairs nav noslēpums. Un tas tikai parāda cilvēka iztēles varenību, pat ja kļūdas cena ir atsevišķu cilvēku dzīves traģēdijas.

    Tomass Džefersons skaidri izprata, ka dāņu filosofa Spinozas virzītā obligātās izglītības sistēma ne tik daudz izglītos kā atņems iespēju izglītoties parastiem cilvēkiem. Horācijs Manns visai trāpīgi piezīmēja – ja tāda sistēma tiktu ieviesta, tad nevarētu iedomāties labāku piespiešanas sistēmu viņa interešu realizēšanai.

    Jau agrāk esmu plaši un vispusīgi rakstījis par apjomīgo mistifikāciju un mitoloģiju attiecībā uz skolām (sk. manu grāmatu – The Underground History of American Education – Amerikas skolas iekšējā vēsture), bet šai brīdinājuma vēstulē, Tev Krīstīn, es vairāk pievērsīšos vispērējās mitoloģijas daļai attiecībā uz koledžas izglītību. Miti ir lieliski ar iespēju no tiem mācīties un iegūt vērtīgu pieredzi, bet tie tāpat rada izkropļojumus pārliecīgi ierobežojot brīvu domu, padarot neiespējamu skaidru domāšanu.Vispārpieņemtie mīti ir kaitīgi, jo tajos paustais ir visdai tālu no patiesām kultūras vērtībām, tie padara par likumīgiem centienus personību inkorporēt sociālās indženērijas sistēmā, kāda vārdā nenosaukta spēka kalpībā. Mīts par koledžu ir neliela daļa no šī maldu tīkla.

    Ap Bronkas dabaszinātņu un citām īpašajām skolām centrētajā intelektuālajā elitē virmo doma, ka šīs skolas beidzēja diploms ir liela priekšrociba visā turpmākajā dzīvē, ka ceturtdaļmijona cena par to ir pilnībā pamatota … ja vien jūs varat to atļauties.

    Laid gar ausīm šo pamācību. Patiesībā tas ir amatnieciskuma meistardarbs – vai izsakoties zinātniski: stipri lidzinās viduslaiku teorijai par četrām stihijām. Ja kādreiz tās tā arī notiek, tad tikai pateicoties nemitīgajai daudzināšanai darba tirgū tas bieži strādā un jebkuras šaubas par šī apgalvojuma patiesumu tiek bez ierunām noraidītas.

    Varas stingri kontrolētās sabiedrībās (tādās, par kuru mūsu sabiedrība kļuva pēc 2. Pasaules kara) mīti un ilūzijas tiek izmantoti, lai ka to ieteica Platons un citi socialie domātāji – pakļautu/kolonizētu nepiesardzīgus prātus. Viens no elites skolu, kā Tavas skolas , galvenajiem uzdevumiem ir veicināt jauniešu domu brīvu izpaušanu, kas varētu būt bīstamas autoritātēm, ar mērķi iegrožot tās, izmantojot pletni un burkānu. Vari pamēģināt lasīt Valtera Lipmana (Walter Lippman’s) agrīnās grāmatas un Freida brāļadēla Edvarda L. Bernija (Edward L. Bernays ) darbus, lai uzzinātu, kā tas tiek darīts. Pat ja Bronkas dabaszinātņu skolas gars jau pakļāvis Tavu neatkarīgo domāšanu, Tev nāks tikai par labu, ja sapratīsi, ka koledža tavu prātu ievīstīs ilūzijās.

    Nevaino sevi par to, ka norīsi ēsmu. Vienlīdz priviliģētam, kā Tev līdzīgam, ir brīnums tikt nesavažotam.

    Nevaino sevi par to, ka norīsi ēsmu. Vienlīdz priviliģētu, kā Tev līdzīgu parasti savažo.

    Ceru, ka nevienu neaizvainoju, sakot, ka nedomāju veldzēties romantiska retorikā, bet man tomēr jāatzīst, ka paredzu, ka esi mazliet šokēta par pēdējo atziņu. Atkārto: Prestižas skolas diploms ārkārtīgi ietekmē visas norises pasaulē; tas ir nozīmīgs tikai cilvēkiem, kas tic meliem ….. cilvēki ar īstu, augstu pašvērtību nevar atļauties tērēt daudz laika meliem. Tie, kuri tic melu izredzētībai, savukārt pievērš meliem citus, kuru ierosmes sabrūk jo tās balstītas uz cerību neiespējamajam.

    Šoreiz Tu tiki atgriezta no maldiem, tomēr, viss vēl priekšā. Pirmais, kas man nāk prātā, ir visu laiku lielākie krāpnieki un viltvārži. Man ienāca prātā Ferdinands Demara, kas ieguva Kara flotes augstāko apbalvojumu Flotes Krustu (Navy Cross), par veiksmīgām ķirurģiskām operācijām uz kuģa sliktos laika apstākļos Korejas kara laikā. Demara bija kuģa ārsts.Gan viņa virsnieka dokumenti, gan medicīniskais grāds bija viltojums, tomēr viņa izpildītās operācijas glāba dzīvības.

    Ja kāds teiktu, ka iespējams sekmīgi, ar ārkārtīgu precizitāti vadīt modernu gaisa laineri pēc visai īsas un virspusējas apmācības, jums būtu pamats šaubām, bet Pasaules Tirdzniecības centra sagrāve 11. septembrī liecina pretējo.

    Un te stāsts, ko būtu vērts sīkāk papētīt Pasaules tīmeklī. Tikai pirms pāris gadiem leģendārais Baringsu (Baring’s) finanšu namu sagrāva naudas spēļu absolūta iesācēja izsmalcinātā blēdība. Jaunais kolēģis apbūra un maldināja pieredzējušus vadošos speciālistus uzņēmuma virsotnē ar pilnībā viltotu ierakstu virkni par uzņēmumam paredzamu iespaidīgu peļņu. Visi viltojumi bija ar Harvardas MBA vai Londonas ekonomiskās skolas ekspertu garantijām. Tas līdzinās krāpšanai kādā ASV septītās lielākās korporācijas Enron atzarā, kas savukārt izraisīja korporācijas sabrukumu.

    Izskaidrojums tādiem gandrīz neiespējamiem notikumiem kā šie man šķiet gandrīz acīmredzams: Tas, kas tiek mācīts par to kā notiek lietas bieži nepavisam nav tā kā tās notiek patiesībā. Saspringta pašmācība un laba pašmotivācija spēj atvērt jebkuras durvis, dsgrsut jebkuras konstrukcijas un pārspēt jebkuru medicīnas lielmeistaru bez mazakās palidzibas no Harvardas. Kā vēlāk uzzināsiet, jūs varat pats uzbūvēt savu privāto Mēness raķeti un tirgot biļetes tajā par milzīgām summām, pat bez vidusskolas diploma. Jūs varat iegūt to tai paša brīdī kā iedomāsaties to iegūt.

    Es nepavisam neapgalvoju, ka kaut ko nevar iemācīt. Var iemācīt citam mehānisku darbību, vari ar piespiešanu vai viltu likt pārņemt kāda attieksmi un paradumus. Bet to darot pedagogs atņem citam kaut ko būtisku no viņa dzīves – šīs personības vienreizību. Jā, ir iespējams ar labi pārdomātiem vingrinājumiem dažu stundu laikā iemācīt ātri izjaukt un salikt automātu. Radošs darbs un kritiska domāšana, kas rada jaunas zināšanas nav šāda veida iepilināms audzēkņos – pilināšana smadzenēs, smadzeņu skalošana apmācības laikā pilnībā izslēdz radošas un kritiskas domāšanas rašanās iespēju audzēkņos.

    Radošs darbs un kritiska domāšana, kas rada jaunas zināšanas nav šāda veida iepilināms audzēkņos – pilināšana smadzenēs, smadzeņu skalošana apmācības laikā pilnībā izslēdz radošas un kritiskas domāšanas rašanās iespēju audzēkņos.

    Žurnāla New Yourker 2007. gada 8. oktobra numurā bija ievietots garš raksts par 37 gadus vecu melnādainu sievieti Karu Volkeri ar arvien pieaugošu ietekmi internacionālajā mākslas pasaulē, viņas panākumi sākās pirms 13 gadiem, kad viņai bija 24 gadi. Intervijas notiek mazā, vāji apgaismotā marokāņu restorānā Parīzē, klātesot mākslinieces deviņus gadus vecajai meitai Oktāvijai, par kuras koncentrēšanās spējām žurnāliste ir pārsteigta.

    Oktāvijai ir nopietni nodomi modeļu biznesā, viņa negrib būt tikai ievērota vai pat paslavēta, bet vislabākā. Patreiz viņa ir Parīzē, lai palīdzētu mātei izveidot tās lielāko īsfilmu retrospekcijas no izteikti personiski uzlādētiem darbiem. Oktāvija palīdz mātei kā pilnībā pieaudzis cilvēks, nobriedusi personība.

    New Yourker rakstā mani visvairāk fascinē ne jau Karas Valkeres mākslinieciskā redzējuma vienreizība, bet mātes un meitas kopīgais darbs, kur bērns veic to, kas bērnam parasti nav pa spēkam. Reiz, kad Oktāvijai bija tikai četri gadi, viņa izsaucās: “Kara Volkere. Kara Volkere. Kad būs mana kārta?”

    Ak, dārgā Kristīne, kas gan ir visas tās abstraktās izglītības sistēmas problēmas, pat ja labākās no elites skolām patiesībā tikai novilcina iespēju Tev pašai nostāties uz sava ceļa. Lielākā daļa no mums visu dzīvi nemitīgi atliek iespēju dziedāt savu dziesmu. Mēs izjaucam savas dzīves melodiju par atalgojumu palidzot svešniekiem. Mēs cenšamies pārliecināt sevi par to, ka māja priekšpilsetā un labs darbs kompensē šo sevis apspiesanu. Tā nav patiesība.

    Es nebūtu tik tiešs un kategorisks aprakstot koledžu izglītības apšaubāmo sakaru ar kompetenci, ja tik skaidri nebūtu redzams, ka šīs iestādes daudziem atņerm finansiālo nodrošinājumu, nevērtīgi iztērē daudzu audzēkņu laiku, kurā būtu bijis iespējams nostāties uz īstā ceļa dzīvē, šo nevērtīgi iztēreto laiku vairs nav iespējams atgriezt.

    Ar retiem izņēmumiem, starp koledžas apmācību un izciliem sasniegumiem vairumā darbu nav pierādīta vērā ņemama sakara.

  • Jūs visi varat audzināt savus bērnus ārpus 12 klašu izglītības sistēmas un priecāties par rezultātu!

    Nepabeigta augstskola ir viens, bet pamatskola un vidusskola tomēr ir bāze. Es augstskolu pabeidzu ar ļoti lielām grūtībām, taču esmu speciālists savā jomā. Jo pamatus ielika tieši 12 klases. Par augstskolām ne velti saka, ka tur studē. Nu ja studē, tad studē, studē katrs pa savam, kāds – izpatīkot pasniedzējiem, kāds visu dzīvi studējot to, kas viņu interesē.

    Kas attiecas uz garlaicību utml., būtiskāka loma ir ģimenei un sabiedrībai. Ja autoram nebūtu tāds vectēvs, nekas nesanāktu. Arī 12 klašu sistēmā ir bezgalīgi bezgalīgi daudz iespējamo variāciju, kas var notikt bērna dzīvē un radīt no viņa ģēniju, vai otrādi.

    p.s. Un vēlreiz – nevajag meklēt ērtas sazvērestības teorijas nezin kādas savas iedomas kultivēšanai.

  • Patiess paldies par grāmatas daļas tulkojumu!
    Lasot bija izjūta, ka viss, ko biju klusītēm pie sevis domājusi, ir taisnība. Kāds to pat ir pamatojis ar izpētes rezultātiem un vēsturiskiem faktiem.

    Padalīšos, ka man bija ļoti grūts laikposms, kad palaidu savu bērnu skolā, redzot, ka viņš nav radīts šai sistēmai, tādējādi es ļaušu viņu tur lauzt, bet- obligātā apmācība jāuzsāk… Tad pēc kāda laika, mēģinot pieņemt esošo situāciju, nospriedu, ka vismaz dzīvei, prieka un laimes ievērošanai, radošai/citādai domāšanai es viņu mācīšu pati, tāpat kā skatīt no malas sistēmu, kurā dzīvojam, un labi izvērtēt, vai vienmēr tajā jāiekļaujas.

    Pāris pārdomas par virsrakstu:
    “Domāšanas reducēšana”, “Skola kā bezpersonisku cilvēkmasu ražotne”. Šīs ir pārdomas, ne konkrēti ieteikumi virsrakstam.

    Paldies Ivaram par garo komentāru- citātu. Gribu akcentēt, ka tas “vectēvs” ir tas pats rakstā pieminētais Dž.T.Gatto :)

  • IR lietas, kas ir objektīvas – pie TĀ tad arī katram mums
    turēties
    *
    Tuvojas brīdis, kad iznāks pirmā Gatto grāmata latviski
    nosaukums?
    Ilgstoši saskaroties ar krievu un angļu valodām esmu secinājis, ka latviešu valodā, salīdzinot ar divām minētajām praktiski nav vērā ņemamu rupjību un lāstu.
    Varbūt, īstam latvietim vienkārši NAV nekā šai mūsu Dieva laistajā pasaulē, kas nebūtu pelnījis nebēdnīgu smaidu, kas nebūtu pelnījis, lai tam sveicienam piemiegtu ar aci, kas nebūtu pelnījis mūsu siltu sirsnīgu attieksmi par, kaut vienu labu darbiņu šai saulē?
    Varbūt grāmatas virsraksts varētu būt:
    ” Kā mūs nelabais apmuļķot mēģināja ” ?

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.