A.Lapiņš: ‘Ekonomika pēc 2012’ – I daļa

Notikumu un procesu vēsturisko sakņu meklēšana ir labas analīzes pazīme.  Protams, īsā analīzē nevar ietvert visu, daudz ko nākas vienkāršot, tendenciozi interpretēt, piedomāt. Vairāki rakstā ietvertie apgalvojumi, manuprāt, ir aplami, piemēram, apgalvojums, ka ekonomiskā izaugsme apstājusies jau ap 1790. gadu, vai arī apgalvojums, ka kapitālistiskajās valstīs attīstību noteikuši privāti naudas investori. Holandieši varbūt tiešām daļēji finansēja Lielbritānijas izaugsmi, bet vispirms bija karš starp Lielbritāniju un Holandi, kurā uzvarēja Holande. Iegūstot ietekmi Anglijā, ar laiku izveidojās holandiešu-britu impēriskā oligarhija. Tāpēc aicinu šo materiālu lasīt kritiski un komentāros veikt savu analīzi. Galvenais publikācijas mērķis – veicināt prasmi analizēt procesus, ņemot vērā to vēsturiskos pirmsākumus.

J.Kučinskis


Vēsturiskais fons — kapitālistu dominances nodibināšanās

Kad 18. gadsimta beigās Lielbritānijā sākās industriālā revolūcija, lielu peļņu bija iespējams gūt, ieguldot rūpnīcās un fabrikās, apgūstot jaunus tirgus un panākot kontroli pār izejvielu avotiem. Taču tie, kuriem bija visvairāk naudas investīcijām, neatradās vis Lielbritānijā, bet drīzāk Holandē. Holande 17. gadsimtā bija vadošā Rietumu valsts, un tās baņķieri bija galvenie kapitālisti. Peļņas nolūkos holandiešu kapitāls ieplūda britu vērtspapīru tirgū, un tādējādi holandieši finansēja Lielbritānijas izaugsmi, kura tālākajā vēstures gaitā aizēnoja pašu Holandi gan ekonomiskā, gan ģeopolitiskā ziņā.

Šādā veidā britu industrijas attīstībā sāka dominēt bagātie investori, un kapitālisms kļuva par dominējošo ekonomisko sistēmu. Tas noveda pie liela mēroga sociālām pārvērtībām. Lielbritānija būtībā bija aristokrātiska sabiedrība, kurā galveno lomu spēlēja zemes īpašnieku dzimtas. Līdz ar kapitālisma dominanci ekonomikā kapitālisti kļuva par valdošo spēku politikā. Nodokļu struktūra un importa un eksporta politika pakāpeniski mainījās par labu investoriem, nevis zemes īpašniekiem.

Vairs nebija ekonomiski rentabli vienkārši uzturēt īpašumu laukos — tas bija jāattīsta, tam bija jāatrod ražīgāks izmantošanas veids. Viktorijas laikmeta drāmās bieži tiek stāstīts par aristokrātiskām dzimtām, kas nokļuvušas grūtībās un ir spiestas pārdot savus īpašumus. Dramatiskajam efektam šāds pagrimums parasti tiek izskaidrots ar kāda tēla neveiksmēm — piemēram, vecākā dēla vājumu. Taču patiesībā aristokrātijas noriets bija daļa no plašākām sociālajām pārvērtībām, ko izraisīja kapitālisma izaugsme.

Kapitālista darbības sfēra ir kapitāla pārvaldīšana, un šo pārvaldīšanu parasti veic ar banku un brokeru uzņēmumu starpniecību. Nav nekāds brīnums, ka investīciju baņķieri galu galā aizņēma kapitālistiskās bagātības un varas hierarhijas augstāko pakāpienu. Faktiski neliels skaits baņķieru dzimtu, tostarp Rotšildi un Rokfelleri, laika gaitā ir kļuvušas par dominējošu spēku Rietumu pasaules ekonomikā un politikā.

Atšķirībā no aristokrātiem kapitālisti nav piesaistīti konkrētai vietai vai šīs vietas saglabāšanai. Kapitāls ir nelojāls un mobils — tas plūst turp, kur atrodams vislielākais pieaugums, gluži kā tas reiz plūda no Holandes uz Lielbritāniju, tad — no Lielbritānijas uz ASV, bet pēdējā laikā — no visām pasaules vietām uz Ķīnu. Tāpat kā vara atradne var tikt izmantota un tad pamesta, kapitālismā vesela valsts var tikt izmantota un pēc tam pamesta, kā tas ir redzams Amerikas un Lielbritānijas kādreizējās rūpniecības zonās, kuras tagad pamazām saēd rūsa.

Šāds saiknes trūkums ar vietu kapitālismā salīdzinājumā ar aristokrātiju noved pie cita veida ģeopolitikas. Karalis iesaistās karā, kad viņš šādā rīcībā saredz priekšrocības savai valstij. Vēsturnieki var „izskaidrot“ pirmskapitālisma laikmeta karus kā monarhu un valstu centienus izplesties.

Kapitālists uzkurina karu, lai gūtu peļņu, un, starp citu, mūsu elitārās baņķieru dzimtas ir finansējušas abas karojošās puses vairumā konfliktu vismaz kopš Pirmā pasaules kara. Šā iemesla dēļ vēsturniekiem ir grūti „izskaidrot“ Pirmo pasaules karu valstisku motīvu un mērķu kategorijās.

Pirmskapitālisma laikmetā karadarbība atgādināja šaha spēli, kurā katra puse centās uzvarēt. Kapitālismā karš vairāk līdzinās kazino, kur spēlmaņi sacenšas tik ilgi, kamēr tie var aizņemties, lai nopirktu jaunus žetonus, un lielākais ieguvējs vienmēr izrādās pats spēļu nams — baņķieri, kuri finansē karu un izlemj, kurš būs pēdējais izdzīvojušais. Kari ir ne vien visienesīgākais no visiem kapitālisma veikaliem, bet, izvēloties uzvarētājus un vadot atjaunošanas pasākumus, elites baņķieru dzimtas laika gaitā ir spējīgas noregulēt ģeopolitisko konfigurāciju tā, lai tā atbilstu viņu pašu interesēm.

Tautas un iedzīvotāji viņu spēlītēs ir vien bandinieki. Miljoni aiziet bojā karos, infrastruktūra tiek izpostīta, un, kamēr pasaule sēro, baņķieri skaita savu guvumu un plāno savas investīcijas pēckara atjaunotnē.

No varas pozīcijas kā valdību finansētāji baņķieru elite laika gaitā izkopa savas kontroles metodes. Vienmēr paliekot aizkulisēs, viņi ar savām svirām kontrolē medijus, politiskās partijas, izlūkošanas dienestus, akciju tirgus un valsts iestādes. Varbūt visnozīmīgākā varas svira viņu rīcībā ir kontrole pār valūtām. Izmantojot krāpniecisko mehānismu, kāds ir centrālās bankas, viņi mākslīgi rada uzplaukuma un lejupslīdes ciklus, kā arī no nekurienes drukā naudu, kuru pēc tam aizdod valdībām uz procentiem. Baņķieru elites vara vienlaikus ir absolūta un nemanāma…

Daži no ievērojamākajiem vīriem Savienotajās Valstīs no kaut kā baidās. Viņi zina, ka kaut kur pastāv vara, kas ir tik organizēta, izsmalcināta, vērīga, iekšēji savienota, pilnīga, visuresoša, ka viņi neuzdrošinās par to skaļi teikt neko sliktu.“ (Prezidents Vudro Vilsons)

Uz planētas, kas nav bezgalīga, vienmēr bija nenovēršami, ka ekonomiskajai izaugsmei būs savas robežas. Industrializācija pēdējos divus gadsimtus mums ir ļāvusi traukties pretī šai robežai ar galvu pa priekšu. Ražošana ir kļuvusi aizvien efektīvāka, tirgi — aizvien globālāki, un mēs beidzot esam sasnieguši punktu, kur mūžīgās izaugsmes paradigmu vairs nav iespējams uzturēt.

Patiesībā šāds punkts tika sasniegts jau ap 1790. gadu. Kopš tā laika kapitāls ir meklējis izaugsmi ne tik daudz ar lielākiem ražošanas apjomiem, bet gan cenšoties gūt lielāku peļņu no relatīvi statiska produkcijas līmeņa. Ar to ir izskaidrojama globalizācija, kuras ietvaros ražošana tika pārvietota uz vietām ar lētu darbaspēku. Tāpat tas izskaidro privatizāciju, ar kuras starpniecību ieņēmumu plūsmas, kas agrāk nonāca valsts kasē, tika novirzītas investoriem. Līdz ar to radās arī atvasināto instrumentu un valūtas tirgi, kas rada ekonomiskās izaugsmes elektronisku ilūziju, patiesībā neko nesaražojot reālajā pasaulē.

Ja papētām civilizāciju sabrukumu, kļūst skaidrs, ka nespēja pielāgoties mēdz būt liktenīga. Ja arī turpmāk tiks ieturēts kurss pretī izaugsmei, tas nozīmētu šādu nespēju pielāgoties. Ja mūsdienās palasām laikrakstu finanšu lappuses, redzams, ka tās ir pilnas ar drūmiem pareģojumiem. Mēs varam izlasīt, ka eirozona ir lemta nebūtībai un ka Grieķija ir tikai pirmais upuris. Mēs varam izlasīt, ka stimulējošie pasākumi nedarbojas, bezdarbs pieaug, dolārs ir lielās sprukās, izaugsme turpina stāvēt uz vietas, biznesa nekustamie īpašumi būs nākamais burbulis, kas plīsīs, utt. Viegli rodas iespaids, ka kapitālisms nespēj pielāgoties un ka pastāv briesmas, ka sabiedrības kritīs haosā.

Šāds iespaids būtu daļēji pareizs un daļēji nepareizs. Lai izprastu reālo situāciju, mums ir skaidri jāizšķir starp kapitālistisko eliti un kapitālismu kā tādu. Kapitālisms ir ekonomiska sistēma, kuru darbina izaugsme; kapitālistiskā elite ir tie cilvēki, kam ir izdevies iegūt kontroli pār Rietumu pasauli, kamēr pēdējo divu gadsimtu gaitā tajā ir valdījis kapitālisms. Kapitālistiskā sistēma ir novecojusi, toties baņķieru elite to labi apzinās, un viņi ir tie, kuri pielāgojas.

Kapitālisms ir līdzeklis, ar kura palīdzību baņķieri ieguva absolūtu varu, bet viņu lojalitāte šai sistēmai nav lielāka nekā attiecībā uz kādu konkrētu vietu, cilvēkiem vai jebko citu. Kā minēts iepriekš, viņi domā globālā mērogā, kur valstis un iedzīvotāji ir bandinieki. Viņi nosaka to, kas ir nauda, un paši to izdod, gluži kā baņķieris spēlē „Monopols“. Tāpat viņi var izgudrot jaunu spēli ar jauna veida naudu. Viņi jau sen ir pārauguši atkarību no vienas konkrētas ekonomiskās sistēmas, lai saglabātu savu varu. Kapitālisms bija ērts ātras izaugsmes laikos. Laikā, kad izaugsmes nav, tiek gatavota citāda spēle.

Līdz ar to kapitālismam nav bijis ļauts nomirt dabiskā nāvē. Vispirms tas tika pieslēgts reanimācijai, kā tika minēts iepriekš, — ar globalizāciju, privatizāciju, atvasināto finanšu instrumentu tirgiem utt. Tad tam ievadīja eitanāzijas zāles toksisko atvasināto instrumentu formā. Kad notika plānotais sabrukums, izglābts tika nevis rūpnieciskais kapitālisms, bet gan elites baņķieri. Tas nebija tāpēc, ka bankas bija par lielu, lai sabruktu, bet gan tāpēc, ka baņķieri bija politiski pārāk ietekmīgi, lai ciestu neveiksmi. Viņi izteica valdībām piedāvājumu, no kura tās nespēja atteikties.

Triljoniem dolāru vērtie glābšanas pasākumi bija viegli paredzami, lai gan, lasot finanšu lappuses laikrakstos, jūs to nevarētu nojaust. Valstu budžeti jau tā bija pakļauti lielam spiedienam, un tajos noteikti nebija rezervju, lai apkalpotu glābšanas pasākumus. Tāpēc glābšanas pasākumi neizvērtās par neko vairāk kā jaunu, milzīgu parādsaistību uzņemšanos no valdību puses. Lai izpildītu ar glābšanas pasākumiem saistītās apņemšanās, nauda bija jāaizņemas no tām pašām finanšu institūcijām, kuras tobrīd tika glābtas.

Ar šiem glābšanas pasākumiem Rietumu bankas ieķīlāja savu tautu baņķieriem. Valdības tagad ir mūžīgā parādu verdzībā baņķieriem. Tā vietā, lai bankrotu pieteiktu bankas, tagad bankrots draud valdībām. Obamas kabinets un padomnieki gandrīz pilnā sastāvā nāk no Volstrītas — viņi ir Baltajā namā, lai varētu uzmanīt savu jauno ieguvumu, kādreiz suverēnās ASV. Varbūt drīz viņi uzraudzīs arī to likvidāciju.

Baņķieri tagad kontrolē valstu budžetus. Viņi nosaka, ko drīkst finansēt un ko ne. Attiecībā uz karu un ieroču ražošanas finansēšanu nekādi ierobežojumi netiek noteikti. Kad runa ir par sabiedriskajiem pakalpojumiem, mums stāsta, ka deficīts ir jākontrolē. Šo situāciju ļoti veiksmīgi aprakstīja Braiens Kovans (Brian Cowan), Īrijas valdības vadītājs. Tajā pašā nedēļā, kad Īrija apsolīja 200 miljardus eiro banku izpestīšanai, viņam jautāja, kāpēc viņš par dažiem miljoniem samazina svarīgu sabiedrisko pakalpojumu budžetu. Viņš atbildēja: „Atvainojos, bet līdzekļu vienkārši nav.“ Protams, ka to nav! Valsts kase ir izdāļāta. Plauktiņš ir tukšs.

Kā jau sagaidāms, visaugstākā prioritāte budžetos atvēlēta banku aizdevumu apkalpošanai. Tāpat kā lielākā daļa trešās pasaules valstu ir SVF parādu jūgā, visi Rietumi tagad ir parādu verdzībā savām centrālajām bankām. Grieķija ir pirmais vēstnesis tam, kas notiks visur.


Oglekļa ekonomika — patēriņa kontrole

Ekonomikā bez izaugsmes ražošanas mehānismi kļūs salīdzinoši statiski. Inovāciju konkurences vietā starp korporācijām pastāvēs ražošanas birokrātijas. Tās būs pa pusei valstiskas, pa pusei privātas birokrātijas, kurām rūp budžets un kvotas, nevis izaugsme, — kaut kas līdzīgs padomju modelim. Šādā vidē virzību nenosaka nepieciešamība pēc kapitāla izaugsmei, un tajā nav iespējama peļņu nesoša „Monopola“ spēle.

Mēs jau varam novērot pasākumus, kas tiek veikti, lai korporatīvais modelis virzītos uz birokrātisko — ar lielāku valsts iejaukšanos ekonomikā. Ar Volstrītas uzņēmu glābšanas pasākumiem, piespiedu restrukturizāciju kompānijā General Motors, aicinājumu veikt centralizētu banku sektora un rūpniecības uzņēmumu ikdienas vadību un obligāto veselības apdrošināšanas segumu valdība signalizē, ka tirgus mehānismus aizstājušas valdības norādes. Protams, ka mums nebūtu jāapraud ekspluatējošā kapitālisma noriets, tomēr, pirms mēs sākam svinēt, mums jāsaprot, ar ko tas tiek aizstāts.

Kapitālisma un izaugsmes laikmetā galvenā uzmanība bija pievērsta tautsaimniecības ražošanas aspektiem. Spēle bija vērsa uz izaugsmes līdzekļu kontroli — pieeju kapitālam. Kapitālisma izaugsmes dzinulis radīja pieprasījumu pēc kapitāla; baņķieri kontrolēja tā pieejamību. Nodokļi galvenokārt bija balstīti uz ienākumiem, kas arī ir saistīts ar ekonomikas ražojošo elementu.

Bezizaugsmes laikmetā spēle pamatā koncentrēsies uz ekonomikas patēriņa pusi. Spēle centīsies kontrolēt dzīves pamatvajadzības: piekļuvi pārtikai un enerģijai. Iedzīvotāji rada pieprasījumu pēc dzīvei nepieciešamajām lietām; baņķieri paredz kontrolēt to piegādi. Nodokļi galvenokārt tiks balstīti uz patēriņu, it īpaši enerģijas patēriņu. Tāda arī ir globālās sasilšanas bubuļa būtība — ar tā oglekļa nodokļiem un oglekļa kredītiem.

Lielbritānijā jau klīst runas par oglekļa kvotām, kas ir līdzīgas benzīna normām kara laikā. Runa nav tikai par to, ka jūs maksāsit nodokļus par enerģiju, bet gan, ka jūsu pieļaujamo enerģijas patēriņu noteiks ar valdības lēmumu. Jūs saņemsit oglekļa kredītus, kurus var izmantot, lai brauktu ar automašīnu, apkurei vai retiem aviopārbraucieniem. Tāpat Lielbritānijas automaģistrālēs tiek instalēti vadi, lai būtu iespējams izsekot, cik jūdžu jūs nobraucat, uzlikt attiecīgu nodokli un sodīt jūs, ja jūs pārsniedzat savu limitu. Mēs varam sagaidīt, ka šādas lietas izplatīsies visā Rietumu pasaulē, jo visur noteicošie ir vieni un tie paši starptautiskie baņķieri.

No propagandas viedokļa šī patēriņa kontrole tiek piedāvāta kā risinājums globālajai sasilšanai un naftas ieguves maksimuma (peak oil) radītajām problēmām. Propagandas kampaņa ir bijusi ļoti veiksmīga, un tā ir savaldzinājusi visu ekoloģisko kustību. Kopenhāgenā bija sadursmes starp policiju un demonstrantiem, kas nesa plakātus oglekļa nodokļu un kredītu atbalstam. Taču patiesībā oglekļa režīmam nav nekāda sakara ar klimatu vai ilgtspējību. Galvenais šeit ir mikrolīmenī noteikt katru mūsu dzīves aspektu, kā arī katru tautsaimniecības aspektu.

Ja cilvēkiem, kas visu vada, patiesībā rūpētu ilgtspējība, viņi investētu efektīvā sabiedriskajā transportā un no lauksaimniecības metodēm, kas prasa augstu naftas un ūdens patēriņu, pārietu pie ilgtspējīgām metodēm. Tā vietā viņi diktē biodegvielu izmantošanu un elektroauto pārdošanu, kas nekādi nav ilgtspējīgāki vai oglekļa ziņā efektīvāki par standarta automobiļiem. Patiesais nolūks, kas slēpjas biodegvielu lietošanā, ir genocīds. Tā kā pārtikas cenas ir piesaistītas enerģijas cenām un lauksaimniecības zeme no pārtikas ražošanas tiek pielāgota degvielas ražošanai, rezultāts var būt tikai milzīgs bada pieaugums trešajā pasaulē. Iedzīvotāju skaita samazināšana ir mērķis, ko elites ir formulējušas ilgu laiku, un Rokfelleru dinastija bieži vien ir bijusi iesaistīta dažādos eigēnikas projektos.


“Karš pret terorismu“ sagatavo ceļu pārmaiņām

Tā sauktajam karam pret terorismu ir divas daļas. Pirmkārt, tas kalpo kā attaisnojums patvaļīgiem pilsoņu tiesību pārkāpumiem, kad vien Iekšējās drošības departaments apgalvo, ka konkrētā rīcība ir nepieciešama drošības nolūkos. Otrkārt, tas ir iegansts ASV militārajai agresijai jebkurā pasaules vietā, kur pēc Baltā nama apgalvojuma ir aktīva Al Qaeda.

Es šeit uzsveru vārdu „apgalvo“, jo terorisma iegansts tiek izmantots kā pamatojums patvaļīgu pilnvaru piešķiršanai gan vietējā, gan pasaules mērogā. Iebrūkot kādā valstī, kādu nolaupot un spīdzinot kā „aizdomās turamu teroristu“ vai ieviešot kādu invazīvu drošības pasākumu, nav jāiesniedz nekādi pierādījumi Kongresam, ANO vai kādam citam. Kad pilnvaras tiek piešķirtas patvaļīgi, likuma vara vairs nepastāv ne pašu valstī, ne starptautiskajā arēnā. Mēs pakļaujamies indivīdu varai, kādu iespējams sagaidīt diktatūrā vai vecmodīgā karalistē, vai impērijā.


1. daļa: ceļa sagatavošana jaunai sabiedrības kārtībai

Terorisma iegansts ļoti reālā veidā tiek izmantots, lai anulētu visus apgaismības un republikānisko revolūciju sasniegumus pirms diviem gadsimtiem. Ir notikusi atteikšanās no Tiesību likuma centrālā elementa — tiesiskā procesa. Gulagu, koncentrācijas nometnes un slepenus arestus nakts vidū mēs vienmēr esam saistījuši ar fašistiskām un komunistiskām diktatūrām, un tagad tie ne vien funkcionē ASV jurisdikcijā, bet tās publiski attaisno pats prezidents.

Vai valsts iekšienē patiešām pastāv terorisma drauds, un vai šīs procedūras būtu saprātīga reakcija uz šādu draudu? Cilvēku domas, atbildot uz šiem jautājumiem, krasi dalās. Gaismā nācis liels daudzums izmeklēšanas pierādījumu, tostarp par saikni ar izlūkošanas dienestiem, un, manuprāt, lielākā daļa dramatisko „terorisma“ notikumu ASV, Apvienotajā Karalistē un Eiropā ir bijuši slēptas viltus karoga operācijas.

No vēsturiskā viedokļa tas nebūtu nekāds pārsteigums. Šādas operācijas ir standarta prakse jeb modus operandi daudzās valstīs, lai gan parasti mēs pierādījumus par tām iegūstam tikai daudzus gadus vēlāk. Piemēram, katrā karā, kurā ir bijušas iesaistītas ASV, ir bijis savs viltus Tonkinas līča incidents vai sava krāpšana par masu iznīcināšanas ieročiem — tādā vai citādā formā. Tā ir formula, kas darbojas. Uzreiz tiek mobilizēta sabiedriskā doma, ātri un bez debatēm tiek pieņemti nepieciešamie lēmumi un tiesību akti. Kādēļ gan lai karā pret terorismu kaut kas būtu citādi?

Attiecībā uz motīviem — kamēr musulmaņi šo dramatisko notikumu rezultātā ir tikai cietuši, mūsu elites baņķieri ir spējuši radīt policejiskas valsts infrastruktūru, kuru var izmantot, lai tiktu galā ar jebkādu paredzamu tautas pretestību vai pilsonisku haosu, kāds varētu rasties viņu postkapitālistiskās nākotnes sagatavošanas procesā.

Līdz ar sabrukumu, glābšanas pasākumiem un jebkāda veida efektīvas atveseļošanas stratēģijas trūkumu signāli ir ļoti skaidri: sistēmai būs ļauts pilnīgi sabrukt, tā attīrot vietu iepriekš izplānotajam „risinājumam“. Ground Zero Ņujorkā iespējams uztvert kā metaforu, kur Dvīņu torņi simbolizē kapitālistisko ekonomiku. Toksiskie atvasinātie instrumenti norāda uz to, ka sabrukums patiesībā ir kontrolēts nojaukšanas pasākums.

Šo daudzo signālu dēļ man šķiet nenovēršami, ka karastāvokļa izsludināšana būs pārejas procesa sastāvdaļa — it kā, lai risinātu ekonomiskā sabrukuma radītās problēmas. Varbūt pārtikas apgādes ķēdes sabrukums energoapgādes sistēmas sabrukuma dēļ. ASV reakcija trauksmes situācijā Ņūorleānā un pēc tam vēlreiz Haiti ir tālāki signāli — faktiski izmēģinājumi tiem „ārkārtas situāciju atbildes pasākumiem“, kādi mūs sagaida.

Pašā pirmajā vietā ir okupācijas spēku drošība. Ārkārtas situācijā cietušie tiek uztverti drīzāk kā nemiernieki, nevis upuri, kam nepieciešama palīdzība. Haiti gadījumā ASV reakciju var nosaukt tikai par apzinātu genocīda projektu. Kad cilvēki ir iespiesti zem gruvešiem zemestrīces rezultātā, pirmās 48 un 72 stundas ir absolūti kritiski punkti izdzīvošanas rādītāju ziņā. Kad ASV militārie spēki sistemātiski bloķēja palīdzības sūtījumus šajās kritiskajās stundās, atraidot ārstus un glābšanas komandas, viņi galīgi izlēma daudzu tūkstošu cilvēku likteni, kurus būtu bijis iespējams izglābt.

Ņemot vērā šos dažādos signālus, šīs draudīgās zīmes, ir iespējams iztēloties dažādus murgainus scenārijus. Pirmais un Otrais pasaules karš bija murgi, kas patiešām notika, ar miljoniem bojā gājušo, un šīs pašas baņķieru dinastijas vadīja šo scenāriju norisi, pēc tam slēpjot savas pēdas. Tāpat mums jāpatur prātā šoka doktrīna, kurā katastrofa tiek uzskatīta par iespēju — kad „iespējams panākt to, kas citos apstākļos nebūtu sasniedzams“. Mūs aizvien vēl ietekmē 11. septembrī radītā trieciena viļņi, kā arī tie, ko radīja finanšu sistēmas sabrukums. Patiesi lielajam triecienam — vispārējam sabiedrības sabrukumam — vēl ir jānāk. Šoka doktrīnas galējais variants: „ja sabrukums ir totāls, mēs varam panākt pilnīgi visu, ko gribam“.

Es necentīšos minēt, kā šis pārejas process norisināsies, bet es paredzu, ka tas būs kaut kāda veida murgs. Pieaugošais bezpajumtnieku skaits jau izcieš murgu no jebkādu civilizācijas normu viedokļa. Vienu dienu tu dzīvo mājoklī, kura vērtība pieaug, braukā uz labu darbu, bet tad pēkšņi tava ģimene atrodas uz ielas. To sauc par murgu. Pārejas laiks būs grūts, bet tā būs pāreja, tā būs pārejoša — kā karš. Un gluži kā karš tā radīs apstākļus sociālai un ekonomiskai pārbūvei pēc tam.

Ievērojiet, kā pēckara atjaunotnes procesā sociāli un politiski tika transformēta Japāna un Vācija. Šeit tika realizēti sociālās inženierijas pasākumi, gluži kā iepriekšējo pārmaiņu laikā Musolīni un Hitlera vadībā. Lai gan iznākumi bija diezgan atšķirīgi, abos gadījumos pilnīgs sabrukums/sakāve kalpoja kā ievads atjaunošanas darbiem. Pilnīgs kapitālisma ekonomikas sabrukums vienkārši ir izmēģinātas formulas piemērošana. Formulas otrā daļa būs kaut kāda veida jauna sabiedrības kārtība vai arī kāda veca sabiedrības kārtība, vai kāds sajaukums. Kaut kas, kas ir piemērots bezizaugsmes komandekonomikai.

Tā ir kara pret terorismu pirmā daļa — tas ir ļāvis izveidot policejiskas valsts infrastruktūru, kas nepieciešama, lai reaģētu uz sabiedrības sabrukumu un nodrošinātu atjaunošanas procesa drošību.


2. daļa: ceļa sagatavošana vispasaules kundzībai

Kara pret terorismu otrā daļa attiecas uz bezizaugsmes globālās ekonomikas ģeopolitiskajām dimensijām. Iepriekš es minēju, ka ģeopolitika kapitālismā un monarhu valdīšanas laikā atšķiras. Dinamika kā tāda bija citāda, un rezultāti tika vērtēti citā skalā. Līdzīgā veidā daudz kas mainīsies pārejas procesā no haotiska, uz izaugsmi vērsta kapitālisma uz centralizētu, mikrolīmenī pārvaldītu ekonomisko režīmu.

Iedomājieties, piemēram, kāda ir nozīme kontrolei pār naftas resursiem. Izaugsmes ekonomikā galvenais guvums bija peļņa, un tirgu un piegādes kanālu kontrole nozīmēja, ka jums ir visspēcīgākās kārtis, kas garantē uzvaru spēlē. Vietējie diktatori varēja darboties, kā vēlas, un saņemt savu naftas ienākumu daļu, kamēr vien viņi pildīja savus līgumus ar lielajām naftas kompānijām, kas labprāt pārdeva tiem, kuri bija solījuši visvairāk.

Bezizaugsmes ekonomikā, kur galvenā uzmanība ir vērsta uz tiešu kontroli pār resursu piegādi un izplatīšanu, ir nepieciešams militāri nodrošināt naftas avotus un tās piegādes maršrutus. Vairs nepietiek ar peļņas gūšanu vien no nekontrolētas darbības. Ieguves avotu nostiprināšana un tieša piegāžu sadale ir pamats bezizaugsmes ekonomikas vadībai mikrolīmenī. Tas attiecas arī uz citiem būtiskajiem resursiem, piemēram, urānu, kā arī retajiem minerāliem, kas vajadzīgi „aizsardzības“ un elektronikas industrijai.

Patiesībā mēs esam ierauti resursu sagrābšanas karā, kurā Ķīna un Krievija slēdz ilgtermiņa enerģijas darījumus ar Irānu un Venecuēlu, Ķīna uzpērk lauksaimniecības zemes Āfrikā, Vašingtona slēdz ilgtermiņa līgumus par Brazīlijas biodegvielām, un ir vēl daudz citu piemēru. Daudzējādā ziņā imperiālisms atgriežas savos koloniālisma laikos, kad valdošais modelis bija tiešā administrācija, nevis kapitālistiskais modelis — peļņa no korporatīvajām investīcijām, kad pie varas ir diktatori, kuri apspiež savus iedzīvotājus.

Notiek dabiska atgriešanās pie „veco labo impērijas laiku“ dinamikas, kad Eiropas lielvalstis savu ekonomisko darbību izvērsa katra savā ietekmes sfērā. Visi zina, ka notiek tuvošanās pasaules resursu izsīkumam — daļēji demogrāfiska spiediena dēļ un daļēji resursu izmantošanas prakses dēļ. Tikai šā iemesla dēļ mēs sastopamies ar resursu sagrābšanas kara mierīgo daļu.

Irākā, Afganistānā un tagad arī Pakistānā un Jemenā ASV ar NATO atbalstu izspēlē gājienu šajā resursu sagrābšanas spēlē, kam ar mieru ir ļoti maz sakara. Tas ir tirāna cienīgs gājiens: „Man ir vislielākais šaujamais, tāpēc es ņemšu, ko gribēšu.“ Šīs agresīvās darbības ļoti provocē Krieviju un Ķīnu un apdraud to ekonomiskās intereses. Uzbrukums Irānai būtu vairāk nekā provokācija — tā būtu atklāta pļauka, izaicinājums: „Cīnieties tagad vai samierinieties ar pakāpenisku pakļaušanu.“

Papildus šai naftas grābšanai ASV ap Krieviju un Ķīnu ir izvietojušas karabāzes un nesen ir paātrinājušas pretraķešu sistēmu uzstādīšanu pie šo valstu robežām par spīti skaļiem Krievijas un Ķīnas iebildumiem. ASV rīkojas apzināti provokatīvi, un tās apdraud ļoti svarīgas šo potenciālo pretinieku intereses.

Rezultātā tiek veidotas valstu alianses — gan uz divpusējo attiecību bāzes, gan Šanhajas sadarbības organizācijas formā. Ķīna un Krievija savā militārajā sadarbībā un tehnoloģiju apmaiņā ir ļoti tuvas. To stratēģiskā plānošana balstās uz paredzamu uzbrukumu no ASV puses, un to stratēģisko atbildes pasākumu pamatā ir asimetriskās karadarbības princips. Piemēram, miljonu dolāru vērtas raķetes spēja neitralizēt vairākus miljardus dolārus vērtu lidmašīnu bāzes kuģi. Vai arī — dažas raķetes, kas spēj izsist no ierindas Pentagona vadības un kontroles satelītsistēmas.

Tikmēr ASV tērē astronomiskas summas pirmā trieciena spējas izstrādei, izmantojot kosmosā bāzētas ieroču sistēmas, karadarbības vietas kontroles spēju, priekšējās bāzes „taktiskos“ kodolieročus utt. Jaunās pretraķešu sistēmas ir svarīga pirmā trieciena stratēģijas sastāvdaļa, kas mazina Krievijas vai Ķīnas spēju dot atbildes triecienu. Šīs sistēmas ir vairāk nekā provokatīvas. Tas ir mūsdienu ekvivalents armijas izvietošanai pie pretinieka robežām.

Ja lielvaras apmainīsies kodoluzbrukumiem, vēsturnieki uzskaitīs visas šīs manis pieminētās lietas kā „acīmredzamas pazīmes“, ka karš tuvojās. Tiktu vilktas paralēles scenārijam, kāds bija pirms Pirmā pasaules kara, kad Vācija aizēnoja Lielbritāniju ekonomiskā ziņā, tāpat kā Ķīna tagad aizēno ASV. Abos gadījumos par kara cēloni tiktu uzskatīti „izmisīgi centieni noturēt hegemoniju“.

Trešais pasaules karš varbūt notiks, varbūt arī ne, taču visa šī gatavošanās skaidri parāda, ka mūsu baņķieru elite plāno būt globālas sistēmas noteicēji ar visiem iespējamajiem līdzekļiem. Ja viņi gribētu mierīgu vienošanos — trešās pasaules „pīrāga“ sadalīšanu, tā teikt, —, to būtu iespējams nokārtot jebkurā laikā, vienlaikus veicot ievērojamu kodolatbruņošanos. Ķīna un Krievija labprāt redzētu stabilu, multipolāru pasauli; vienīgi mūsu elites baņķieri ir apsēsti ar vispasaules kundzību.

Iespējams, kodolkarš ir „vēlamais iznākums“, ar kura palīdzību tiktu panākta iedzīvotāju skaita samazināšanās un sabrukums būtu vēl pilnīgāks. Vai arī Ķīnai vai Krievijai tiks izteikts piedāvājums, no kura tās nespēs atteikties: „Pakļaujiet savu ekonomisko suverenitāti mūsu globālajai sistēmai vai arī paši atbildiet par sekām.“

Tā vai citādi elites baņķieri — universa pavēlnieki — plāno būt noteicēji mikrolīmenī pārvaldītā globālajā sistēmā. Sabrukuma projekts patlaban ir uzņēmis gaitu, un projekts „aplenc savu ienaidnieku“, šķiet, vairāk vai mazāk ir pabeigts. No stratēģiskā viedokļa būs kaut kāds izšķirošais moments, kāds posms ekonomiskā sabrukuma scenārijā, ko uzskatīs par visizdevīgāko brīdi ģeopolitiskai konfrontācijai. Tas ir daudzdimensionāls šaha galdiņš, un pie tik augstām likmēm jūs varat būt droši, ka dažādu gājienu norises laiks tiek rūpīgi saskaņots. Spriežot pēc vispārējā stāvokļa uz galdiņa, šķiet, ka mēs tuvojamies partijas beigu stadijai.

Turpinājums sekos

Avots: www.citarealitate.lv


  • Ja kaut kam pienāks gals, tad tas būs finanšu varas gals.
    Es piekrītu autoram, ka XVII gs. beigās – XIX gs. vidū sākās principiāli jauns cilvēces un cilvēka kā garīgas būtnes attīstības etaps. Mēs tuvojamies tā laika beigām, kad cilvēka vērtību nosaka viņam piederošais un tuvojamies laikam, kad cilvēka vērtību nosaka tas, ko viņš spēj ( GAN fiziski, GAN gadīgi). Pastāstiet man, ar ko atšķiras sociālisms no sociāli atbildīgas tirgus ekonomikas?
    —–
    Un?
    Izrādās, ka ir vērtīgi ieskatīties 1960-o gadu grāmatās
    Šodien savā grāmatplaukta atradu V.Kellera grāmatu – Cilvēks saprātīga būtne ( !!! grāmatas zinātnskais
    redaktors – akadēmiķis Aksels Bergs !!!!)

    Pirms 40 gadiem tika prognozēta – Iedzimtības koda atšifrēšana. Iedzimtības regulēšanas uzsākšana. Mākslīgu dzīvnieku sugu radīšana.
    un?
    pirmie divi paredzējumi piepildījušies
    ————
    Būtu ļoti noderīgi paskatīties uz attīstības perspektīvu nevis no šodienas, bet apmēram 1955.-1965.g. perspektīvas. Vai nav tā, ka no to dienu pozīcijām tuvāko 10-20 gadu perspektīva
    (protams, ja …. par šiem ja, tad arī derētu parunāt,
    derētu parunāt par lietām, kas būtu TAGAD metamas pār bortu, lai būtu iespējama normāla attīstība, nu kaut vai tāds “sīkums” – Somija gatavojas aizliegt vai izskaust smēķēšanu)
    nav redzama skaidrāk?
    un es te domāju skatījumu uz nākotni
    ABĀS DZELZS PRIEKŠKARA PUSES

  • Izteikšu savu viedokli par šo rakstu, kas mani aizrāva dēļ vēsturiskās pieejas un analīzes par kapitālismu un postkapitālismu. Jāsaka gan, ka raksta otrā puse ir pravietisks vēsījums (savā ziņā) par mūsu nākotni jau pēc dažiem desmitiem gadu, lai gan šī daļa rakstam man ne īpaši patika, jo .. nākotne ir nākotne. To var, es vismaz ceru, mainīt un iegriezt sabiedrībai vēlamajā gultnē, kamēr vēsture ir jau noticis fakts, kuru nu .. nekādīgi nemainīsi.

    Atziņa nr.1
    Piekrītu autoram, ka Holandieši bija 17.gs. spēcīgi tirgotāji un “lielie šiškas”, kuri uz dzīvi sāka skatīties līdzīgi pašreizējiem kapitālistiem – tajā laikā gan tirdzniecība uzņēma apgriezienus un diez vai ka tā bija augļošana vai banku darbība mūsdienu izpratnē. Tirdzniecība, manuprāt, bīdīja uz augšu holandiešus (gan flāmus, gan nīderlandiešus). Šim autoram gan mīnuss par to, ka nepiemin vāciešus, kuri arī bija tajā laikā lieli biznesmeņi.

    2.Nav man plašas informācijas par šo “pāreju” no aristokrātijas uz kapitālismu, bet pieņemu, ka tiešām bija tā, ka aristokrātijai bija pienācis “krahs” – Rotšilds guva bagātību pārvaldot ģermāņu aristokrātu īpašumus, jo .. vienkārši šie aristokrāti nespēja izsekot līdzi ekonomiskajām “štellēm” un savā ziņā sākās darba dalīšana – katram jāatbild par to, ko “rubī”, tādēļ aristokrātu ietekme mazinājās, jo “nespēja pavilkt esošo biznesa ritmu”.

    3.Piekrītu autoram, ka naudai nav pilsonības un tā ceļo bez robežām uz vietām, kur tā jutīsies labāk un kur tā “pieaugs” vairāk jo vairāk. Kapitālisma dzinējs ir izaugsme un cilvēks (nauda neceļo pati, to pārvalda reāls cilvēks tak un dod rīkojumu tai ceļot (kredītu jau arī piešķir bankās kredītspeciālists, kura rīkojumu izpilda tālāk kāds) jau arī ir tam labs piemērs visās nozarēs – biznesā vēlme gūt vairāk naudas, politikā vairāk varas, darbā dabūt paaugstinājumu, skolā būt labākajam iz visiem utt. Jādara viss, lai augtu!

    4.Domāju, ka visi zina šo lietu, ka kari padara varenos vēl varenākus un bagātākus… Piekrītu, ka zināms “lohatrons” sanāk pat spēlē “Monopols”, kur visvairāk naudas pārsvarā būs bankai, kurai … (noteikumus es esmu lasījis šitai spēlei) ir “tiesības piekopēt naudu klāt”, lai bankā vienmēr būtu nauda, kamēr spēlētājiem tādas “kopēšanas” opcijas, protams, nav. Kā arī mans personīgais skatījums par to, kādēļ Eiropa nebalstās uz rūpniecību un te viss ir dārgāks nekā U.S. ir gaužām vienkāršs – kas uzbūvēja Eiropa pēc kara? Jeņķi būvēja. Vai viņi guva kādu labumu? Guva, jo nauda tika piešķirta pret kādu labumu un … Eiropa joprojām maksā, savā ziņā, procentus jeņķiem par šiem Otrā pasaules kara seku likvidācijas procesiem ,jo pašā pamatbūtībā ir tak, ka Eiropā viss ir dārgāks (preces cena + % jeņķiem par “palīdzību”). Kā arī Eiropā arvien lielāku tempu uzņem patērētājsabiedrība, kas ir tikai nepieciešams U.S. kapitālistiem, jo viņu zeme ir “izsūkta” tak :(

    5. Piekrītu autoram, ka mūsu pasaule balstās uz “tukšu gaisu” utt (reiz vienā nopietnā Latvijas bankā interesējos par zelta iepirkšanas iespējām un es kļuvu dusmīgs un reizē uzjautrinājos ka bankas darbinieka atbilde uz manu jautājumu bija: “Fjūčerus Jūs domājāt?” Šī atbilde izsaka visu, ka pat lietām, kurām vajadzētu būt reālām, cirkulācijā ekonomikā grozās tikai nemateriālie dublikāti un … tā ir milzīga nemateriālā (akcijas, fjūčeri, fondu apliecības utt.) pasaule. Nezinu neko par to 1790. gadu, jo planētai Zeme ir pietiekami daudz resursu, vienkārši tie tiek nepareizi un stulbi pārvaldīti, joprojām. Kā arī globalizācijas uzdevums ir visus padarīt, protams, līdzīgākus, jo noieta tirgus lietu emitētājiem ir … sasodīti liels! Vienīgi nezinu, ko darīs, kad Zemes visi iedzīvotāji tiks apgūti? Sāksim draudzēties ar citplanētiešiem ?

    6.Piekrītu autora galvenajai domai par esošās sistēmas beigu esamību – jā, kapitālismam nāve tika prognozēta jau 1996. gadā (avotu nepateikšu, bet dzirdēju, ka tad arī “iedeva devu”, lai vecā sistēma darbotos), kā arī IT bumu nomainīja “Kara pret Terorismu” bizness, taču tagad pēc nekustamā īpašuma burbuļa plīšanas, tāds klusums iestājies … Taču lielie cipari turpina grozīties politikā (pārsvarā starptautisko aizdevumu formās), un turpina “kurbulēt” sistēmu – ne velti jeņķi 600 miljardus “močīs” ekonomikā, tā teikt, lai glābtu štatus … Tā ir zīme, ka varenie vīri turpina “turēt pie sistēmas” kapitālismu.

    7.Es domāju, ka “baņķieru draudzības ar valstu valdībām” mērķis ir viena vienīga naudas izkāšana, jo … kas parasti ir valstīs visbagātākais? Kas ir bagātāks par Geitsu šatos? Kompānijas lielas… Pēc tām seko vēl kāda banciņa, un pēc tam … seko visbagātākais valsts subjekts … pati valsts! Jā, par valsti bagatākam ir grūti kļūt! Šo fenomenālo faktu, ka bagātākam jau, piemēram, par Vācijas vai Ķīnas budžetu nav iespējams kļūt, ir apzinājušies arī baņķieri un tādēļ arī viņi zina, ka, laiks, kad nav ne privātajiem ne uzņēmumiem naudas, tad valstīm tās gan ir vienmēr .. tieši tik, cik uziet! OK, jā cieš tur sabiedrība, saimniecības utt., taču .. piķis tak tiek kāsts :) Noteikti radīsies jautājums, kā tad šajās attiecībās bagātākais (valsts) zaudē tās pašas subjektam / iedzīvotājam (baņķierim) ? Pavisam vienkārši – darba dalīšanas dēļ! Politikā ir tik daudz neprofesionāļu un neekonomistu, un gudriem savas nozares speciālistiem, kuri visu dzīvi tikai “rok un rok” vienā virziena (banking system’ā) ir diezgan vienkārši “izbīdīt” sev vēlamos jautājumus. Viens, divi un gatavs!

    8.Mūsu dzīves kontrole jau nav nekas jauns, taču “dzīvībai svarīgāko resursu” limitēšana, ceru, ka nekad nepiepildīsies, jo enerģētika ir baigā vara – bez elektrības un siltuma būtu krahs! Un nepareizās rokās stratēģiskie objekti ir sākums ļoti sliktām beigām.

    9.Par to oglekli nezinu, jo Autors nu baigi ieklicējies bija uz to CO2, taču viņa spriedelējumu cēlonis laikam arī bija fakts, ka Britānijā elektrība ir iespējama uz kartes principa – nopērc kredītu (kā Zelta Zivtiņai) un dzīvo tik tālāk (laikam Vides Faktos dzirdēju šito fīču)-, kā arī sodīt “neiedomājamos kontrolējošos” veidos jau tagad ir iespējams, kad mans tuvs draugs minēja, ka kameru Britānijā ir tik daudz, ka ir pat iespējams nofilmēt, kad tu pamet ar auto mājas savas un kad tu ierodies darbā ar auto. Ja esi veicis ceļu pa ātru, tad sods, jo noteikti esi pārkapis kaut kur ātrumu; braucot pēc noteikumiem, galā jānokļūst pēc noteika laika tikai, bet ne ātrāk. Faktu, ka Britānijā (Londonā) kameru ir ļoti, ļoti daudz daudzi zina un fotoradari arī kaudzu kaudzēm tur (avots ZEBRA).

    10.Par to terorismu varu tikai piemetināt, ka tiešām jebkur var sajust tādu ,kā “auru gaisā”, ka šajā mūsdienu laikmetā jebkura aizdomīga darbība varētu būt izprotama kādai Trešajai personai kā teroristiska un, ka terorists taču var būt ikviens (ja nu tak?!) pat kāda sīkuma dēļ. Tas, ka”Terorisms” ir iemels kādam nervus un dzīvi bojāt, domāju, ka daudzi man piekritīs.

    11.Policejiska valsts tiešām ir ar savu ārējo ienaidnieku “terorismu” un vēlmi kādu pakļaut “okupēt”, ka arī vietējo iedzīvotāju ierobežošanu. Reiz Aivars Borovkovs (Latvijas Juristu Biedrības vadītājs) izteica fenomenālu dzīves skatījumu – 21.gs. mums ir dažādas starptautsikās organizācijas – ANO, NATO, PVO, PB, ES, SVF, OPEC utt. Mums ir Policija, zemessardze, armija, drošības dienesti (CIP, FIB), Savienības (ES) miera uzturēšanās spēki, NASA utt. Taču .. mums nav vienots, globāls, krīzes seku likvidācijas centrs? Nevis armija, nevis sarkanais krusts, nevis armijnieki apmācīti karot un šaut, bet gan vienības, kuras prot (atgādinu prot) darboties pasaules krīžu laikos (Haiti, “Katrīna”, Pakistāna) utt. Katru dienu kāds mirst no dabas katastrofām, taču vienota mehānisma joprojām nav! Latvijai ir savs Katastrofu medicīnas centrs, pasaulē tāda reāla vienojoša subjekta kā šis nav! Redziet, sarkanais krusts ir veidots ar citiem uzdevumiem, armijai ir vēl citādāki uzdevumi, vietējiem spēkiem atkal savi utt. Bardaks veidojas, taču kādam tas ir izdevīgi un būs armijas, būs vietējie spēki (kurus kāds vienmēr pasūta “vairākas mājas tālāk”), būs sarkanais krusts utt. joprojām. Vajag, piemēram, Pasaules Krīžu Centru (PKC), kura uzdevums ir arī savest kārtībā nopostītos reģionus un tos atjaunot pēc vienota principa, lai snietu pēc iespējas ātrāku atjaunošanos lokācijās.

    12. Nezinu kādas pārmaiņas būs šajā postkapitālismā un noteikti tik dziļi neesmu iedziļinājies, kā autors, šajā jautājumā, taču zinu tikai vienu – kaut kas būs, jo pasaule šitā kā tagad 2010. gadā desmitiem gadu” nepavilks”. Kaut kas būs, bet kad … To tikai laiks rādīs. Bet būs …

    13. Piekritīšu autoram tanī, ko tiešām zinu – jā, lielās kompānijas izpleš savu darbību un resursi reālie un taustāmie kļūst par sasodīti vērtīgiem aktīviem! Resursu pārvaldība gan ir bijusi jau kādu trešo gadsimtu ļoti ienesīgs bizness, un diez vai tiešām kaut kas mainīsies – katra lielvara “ņems tos resursus”, kurus atļaus un kurus varēs pēc iespēju skaliņas paņemt – Ķīna tiešām pērk pasaulē lauksaimniecības zemi un viņu gājiens ir saprotams – tā tiek kolonizētas zemes lēnā garā, jo diez vai ka laukus apstrādās vietējais darbaspēks. Ja Ķīna koncentrējas uz lauksaimniečības zemēm (kādā Kapitāla žurnālā bija 2009.gadā raksts par šito), tad ASV uz savu nafti, Krievija uz .. reāli neko, bet gāze šiem laikam vistuvākā, taču joprojām pavirši pārvalda savus pārējos resursus. Pieņemu, ka tiešām ir kādas alianses, kuras uzskata otru pusi par pretinieku, taču .. galu galā viss ir vienš “čumurs” un viena vienīga liela kooperācija, kur katrs gūst kādu labumu un otru neatstāj bešā.

    14.Autors, manuprāt, dziļi ir iedziļinājies ASV pretraķešu aktivitātēs ap Krieviju, taču nekas (pēkšņs uzbrukums) nenotiks, manuprāt, tāpat. Jā, Lielvaras ar katru gadu iegulda arvien vairāk līdzekļu militārismā (avotus ātri atradīsiet, viens bija pavasarī Dienas Biznesā), tā radot ilūziju, ka risinās gatavošanās procesi kaut kam. Diemžēl nezinu, kas notiksies tuvākajā laikā, taču zinu vienu, ka agri vai vēlu Trešais Pasaules karš varētu risināties – cilvēki nespēj sadalīt pīrāgu tak un kāds vēlēsies riktīgi daudz uz to visu nopelnīt, kā arī, protams, cilvēki paši ar Domu speku pievelk šīs lietas. Diemžēl … Kā arī Irānas jautājums pēdējā laikā ir smagi pieklusis, izreālieši arīdzen klusītiņām darbojās, taču pēc kāda laika atkal lasīsim, iespējams, par Irānas un ASV domu graudu apmaiņām.:)
    Lai gan man ir cerība, ka Vangas paregojums par novembri ir nepareizs un tie paši Ziemeļkorejieši ar Dienvidkorejiešiem tikai “palamāsies” un nekas nesekos trakāks. Varbūt cilvēki prot dzīvot draudzīgi ? Varbūt …

  • Tāpat kā I pasaules karā sabruka Marksa apgalvojums, ka proletariātam nav dzimtenes, tāpat nav patiess arī apgalvojums, ka kapitālam nav dzimtenes. Katru valūtu izdod konkrēta valsts, un naudas imperiālisms ir šīs valsts imperiālisms. Aiz katra centa, kas šaudās pa pasauli, ir konkrēti cilvēki, konkrētas intereses.

  • “Pāreja no aristokrātijas uz kapitālismu” ir bezjēdzīgs apzīmējums, jo aristokrātija ir kārta, bet kapitālisms – sabiedriska iekārta. Tai pašā Anglijā vecā aristokrātija ir saglabājusies, lai gan tā darbojas atšķirīgi, ja salīdzina ar pirmskapitālisma laikmetu.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.