U.Ģērmanis: ‘18.novembra pārdomas’

(Šīs pārdomas tika nolasītas mūsu valsts svētku sarīkojumā Gēteborgā, 1986.g. 23.novembrī. Jāievēro, ka manuskripts bija piemērots runāšanai – brīvam stāstījumam)

Pulcējoties un pieminot 18.novembri, mēs cildinām un godinām latviešu tautas lielāko vēsturisko sasniegumu tās garajā vēstures gaitā – neatkarības pasludināšanu, izcīnīšanu un pašu brīvo Latvijas Republiku, kas joprojām turpina pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts. Der atcerēties, ka mūsu tēvzemes tēvi – Tautas padomes locekļi – pa lielākai daļai bija jauni cilvēki (jaunākais bija 19.gadus vecs). Krietns skaits no viņiem piederēja pie tās ļaužu kategorijas, kas šodien ir ELJA (Eiropas Latviešu jauniešu apvienība) biedri.

To darot, mēs pagodinām paši sevi, apliecinām savas tautas vēstures un kultūras apziņu. Lai kāda tauta varētu pastāvēt, tai vajadzīga sava pašcieņa. Kas pats sevi necienī, to necienī arī neviens cits. Šo vienkāršo patiesību labi apzinājās jau tautas atmodas laikmeta darbinieki, par ko liecina pirms 130 gadiem publicētās rindas Anša Leitāna rediģētajā „Mājas Viesī” (1856. Nr. 2)

…Mēs latvieši! Un pie šī vārda
Mēs mūžam draugi paliksim.
Kas tautas godu kājām spārda
To vārguli nožēlosim!

Arī apspiestu tautu, kas saglabā savu pašcieņu un vēstures apziņu, nevar pārtautot un iznīdēt. Tāpēc okupanti mūsu paverdzinātajā tēvzemē dara iespējamo, lai pārvērstu latviešus par sava veida mankurtiem (bezatmiņas un bezgribas vergiem). Latvijas vēsture (kaut vai viltotajā padomju versijā) skolās īstenībā netiek mācīta, LVU nav Latvijas vēstures katedras. Reizēm Rīgas presē dzird liekulīgu žēlošanos, ka jaunatne nekā nezina par „latviešu slavenajām revolucionārajām tradīcijām un leģendārajiem sarkanajiem strēlniekiem”. No Maskavas viedokļa tas ir teicami – lai latvieši neiedomājas, ka viņiem kādreiz bijusi kaut kāda nozīme! „Atkušņa” laikā pēc kompartijas XX kongresa (1956.) steigā izdevās strēlniekiem uzcelt pieminekli un muzeju, kas vēlāk vairs nebūtu bijis iespējams. Taču pieminekļi ir mēmi un tos var dažādi iztulkot (kā tas tiek darīts ar Brīvības pieminekli un mātes Latvijas tēlu Brāļu kapos). Ojārs Vācietis savā laikā (1980.) mēģināja saviem bezvēstures tautiešiem atgādināt:

Jo zini,
Ka esi caur gadsimtiem nākts,
Nevis vakardienai
No ratu pakaļas izkritis

Bet to uzzināt viņiem ir liegts. Sekas ir izļurkāta pašapziņa un demoralizācija. Padomju izspiedzes orgāni savukārt vervē trimdā paklausīgus un iztapīgus „lojālus dzimtenes patriotus”, lai vājinātu un pieklusinātu mūsu kritiku un protestus pret plānoto mankurtisma procesu, lai šo neķītro pasākumu varētu veikt pēc iespējas ērtāk un netraucētāk.

18.novembris ir pieminēšanas un atcerēšanās diena. Tā ir arī piemērota diena pārdomām par mūsu pagātni, tagadni, un nākotni. Tāpēc gribu izmantot man piešķirtās minūtes dažām pārdomām, ko izraisījusi nodarbošanās ar mūsu vēsturi un savā ziņā arī „Vīzentāla puiku” pašreizējais uzbrukums latviešiem un igauņiem Zviedrijā.

Palaikam nākas dzirdēt teicienu: „Vēsture māca, ka cilvēki no vēstures neko nemācās.” Līdzīgi dažam labam citam „spārnotam” un šķietami dziļdomīgam izteicienam tas neiztur nopietnu pārbaudi. Ja tas tiešām atbilstu īstenībai, tad mēs joprojām dzīvotu alās vai kokos. Taču var teikt, ka cilvēki diemžēl nemācās pietiekami no vēstures, jo vairums to zina ļoti trūcīgi, pavirši vai kļūdaini.

Kāpēc tas tā, un kāpēc tad viņi necenšas vairāk no vēstures mācīties un izdarīt praktiski noderīgus secinājumus, jo vēsture taču glabā visu iepriekšējo paaudžu pieredzi – visus sasniegumus un neprātības, vērtīgas atziņas, kļūdas un maldus? Šai nevarēšanai ir daudz un dažādu iemeslu. Minēšu tikai dažus. Vispirms jau tas prasa laiku un spēju kritiski izvērtēt šo pieredzi. Ne velti mēdz teikt: „Ja vecais spētu un jaunais zinātu!” Tas prasa arī drosmi skatīties acīs īstenībai, lai arī tā dažkārt būtu, cik nepatīkama un nežēlīga būdama. Bet daudziem cilvēkiem (bez tautību un ticību izšķirības) tas ir ārkārtīgi pretīgi. Daudz labprātāk viņi nododas dažādām iedomām, maldiem un vēlmēm. Tāpēc arī visvairāk sekotāju ir tiem „praviešiem” un „vadoņiem”, kas sola visneiespējamākās un trakākās lietas.

Mūsu jaunāko laiku (20.gadsimta) vēsture ir bijusi tik dinamiska, dramatiska un traģiska, ka to grūti salīdzināt ar kādas citas tautas vēsturi. Šai gadsimtā latvieši ir situšies un kāvušies visos karos un revolūcijās, kas norisinājušies Austrumeiropas telpā. Ir interesanti konstatēt, ka vislielākos panākumus (paši sev) mēs guvām un vismazākos zaudējumus cietām, kad cīnījāmies zem saviem karogiem par saviem nacionālpolītiskajiem mērķiem. Tās bija mūsu slavenās Brīvības cīņas 1918. – 1920.g. Ienaidnieku bija tik daudz, un pārspēks tik liels, ka situācija varēja likties bezcerīga, bet tās atrisinājums bija priekšzīmīgs:

  • * Ar mums naidīgā baltvācu Landesvēra un vācu Dzelzdivīzijas palīdzību mēs satriecām galvenos lielinieku spēkus;
  • * Ar efektīvu igauņu palīdzību sasitām vāciešus;
  • * Nacionālā vienprātībā sakāvām t.s. Rietumkrievijas armiju resp. fon der Golca un Bermonta teicami apbruņoto karaspēku;
  • * Sadarbībā ar poļiem ātrā ofensīvā atbrīvojām Latgali.

Mūsu Brīvības cīņu karavīrus neviens nekad nav iedrošinājies ne zaimot, ne vajāt. Sakautie un pārsteigtie ienaidnieki – lielinieki, krievu monarhisti, vācu aneksionisti un baltvācu muižnieki (tā sakot, „Rotfront und Reaktion”) – gan attīstīja jaunajai latvju valstij naidīgu propagandu, bet tā nespēja kavēt Latvijas attīstību.

Gluži citādi rezultāti un sekas ir bijušas tām cīņām, kad latvieši (piespiesti vai brīvprātīgi) kāvušies zem svešiem karogiem (krievu, lielinieku un vācu):

  • * Visos gadījumos – ļoti smagi zaudējumi;
  • * Divos gadījumos (zem lielinieku un vācu karogiem) mūsu karavīri turklāt piedzīvojuši daudz pārmetumu, zaimu un vajāšanu.

Mūsu izmantotāji gan vienmēr cildinājuši latviešu cīnītājus kā „labu un derīgu materiālu” , kā dūšīgus un drosmīgus kaujiniekus. Mēs varam par to tikai rūgti pasmaidīt. 1967.g. to atļāvās darīt Māris Čaklais (tad vēl viņš nebija kļuvis „braucošais”) par sarkanajiem strēlniekiem savā poēmā „Piemiņas diena”:

Gājāt, un jums likās
Puse pasaules pieder.
Vērmeles uz jūsu kapiem –
Tie ir tie īstie ziedi.

Tie, kas palika mājās,
Ar jūsu meitenēm dzīvo.
Jums jau par to nekas,
Ka tik tie karogi plīvo.

Latvieši nu reiz ir vairumā aktīvi un darbīgi ļaudis. Viņiem arī patīk lepoties ar savām darba spējām, drosmi un cīņas sparu. Dod tik šurp, un mēs parādīsim kā jāstrādā! Un sveši kungi uzsit uz pleca: „Malacis!” „Tüchtiger Kerl!” „Labs materiāls!” Bet kas tad no šīs strādības, censības un dūšības tiek latviešu tautai? – Lieli zaudējumi un dažkārt vēl negaidīta neslava un pārmetumi par šo dūšīgo strādāšanu (kalpošanu) un varonīgo cīnīšanos. Un pēc tam grūti aizbildināties, ka „mēs citādi nevarējām” u.tml.

Gan krievi, gan vācieši, kā jau imperiālisti, centušies mūs brutāli un nesaudzīgi izmantot saviem bieži vien nešķīstajiem pasākumiem. Pilnīgi izvairīties no šīs ekspluatācijas mums nav bijis iespējams, bet saprātīgāk rīkojoties un pasīvāk izturoties, mēs būtu varējuši mazināt zaudējumus un postīgākās sekas. Ikvienam der atcerēties Hamleta resp. Šekspīra allaž aktuālo aprādījumu: „Lieks darbīgums ir dažkārt visai bīstams!”

Secinājums, manuprāt, skaidrs: visiem spēkiem vairīties ļaut svešiem kungiem mūs izmantot svešu mērķu labā. Arī ar pasaules lāpīšanu un cilvēces glābšanu mums nav jānodarbojas, bet jākoncentrē visi atlikušie spēki savas tautas un sabiedrības mērķiem un interesēm (charity begins at home).

Mēs pārāk bieži esam bijuši dažādu pavēļu un rīkojumu izpildītāji un izdarītāji (sekmīgi un efektīvi), bet pārāk maz domātāji un plānotāji. Tādā veidā nevajadzīgi esam izšķieduši savus spēkus. Secinājums: vairāk plānot, aplēst, pārdomāt un organizēt, lai ar minimāliem spēkiem panāktu maksimālu efektu. Tas nozīmē arī attīstīt spējas ātri un mērķtiecīgi izmantot pretinieku kļūdas, pārsteidzības un muļķības. Jāievēro, ka daudzi ir krituši nevis citu, bet pašu izraktās bedrēs (gan lielās, gan sīkās sakarībās).

Vai pāreja no nepārdomāta darbīguma un dūšīguma uz slīpētāku plānošanu, taktikas izveidi un organizēšanu latviešiem ir iespējama? Es domāju, ka laimīgā kārtā tā ir jau sākusies. Šādu ievirzi var manīt dažu mūsu organizāciju darbā, šādā veidā ir centušās strādāt arī „Brīvībai” tuvās aprindas. Ar lojālu un ciešu sadarbību, pastāvīgi apmainoties ar informāciju un idejām, arī neliela grupa var būt visai efektīva un veikt nozīmīgus pasākumus.

Man gribētos atgādināt, ka sengrieķi, kas atstājuši tik lielu kultūras mantojumu, par savu lielāko varoni (ideālu) nebūt neuzskatīja vareno kausli Achileju, bet viltīgo Odiseju, kas uz faiaku ķēniņa jautājumu par viņa izcelsmi, lepni atbild:

„Es esmu Odisejs, Laerta dēls, no visiem cilvēkiem visviltīgākais, un mana slava jau ir uzkāpusi līdz debesīm.” (Odisejs bija arī viens no „Trojas zirga” autoriem).

Piebildīsim, ka ar „viltību” Odisejs saprata prasmi gudri un veikli rīkoties grūtās un sarežģītās situācijās.

Mūsu spēks nav un nevar būt kvantitātē, tāpēc tam jābūt un jāizpaužas kvalitātē. Un vēl dažas svarīgas īpašības ir nepieciešamas: pacietība, izturība, neatlaidība, kā arī žirgts un jautrs prāts. Pamatīgi un sistēmatiski mums jāpētī ienaidnieka taktika un metodes, lai varētu rīkoties tā, kā to prasa aktuālais moments. Mums ir jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības (nekur taču nav teikts, ka latvietim katrā ziņā jābūt vientiesīgam), jo mums ir darīšana ar gluži neticami cinisku un blēdīgu ienaidnieku. Un mums reiz jāiemācās visas lietas un norises izvērtēt no latviešu, nevis „svešo, gudro kungu” viedokļa.

Neatkarības un brīvības atgūšana ir vēsturisks process, kam jānorūgst un jānobriest, bet ir svarīgi, lai tie mūsu spēki, kas darbojas šai virzienā būtu modri, prasmīgi saliedēti un spētu nekavējoties iejaukties polītiskajas norisēs, tiklīdz situācija būs nobriedusi. Ir ļaudis, kas zūdās, ka tūlīt nekas nenotiek. Viņi krīt depresijā, atmet visam ar roku, vai kļūst par kollaborantiem ar okupantu varas orgāniem, jo kā Gudrais Zālamans saka:

„To mirstamu cilvēku pārdomāšanas ir bailīgas un izprātošanas ir nepastāvīgas.”

Katra apzinīga latvieša pienākums ir apkarot jebkāda defētisma izpausmes. Strādāt latviešu lietas labā nav nekāda nasta jeb upuris, jo cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet viņam ir vajadzīgs arī kāds mērķis, kas dod augstāku jēgu dzīvei un darbam. Būsim priecīgi, ka mums tāds mērķis ir.

Padomju krieviskā vergu valsts nepilnos 70 gados ir panākusi savas sabiedrības gluži fantastisku demoralizāciju, saimniecības dezorganizāciju un stagnāciju, ko nevar labot, nemainot pašu padomju sistēmu. „Vēstures kurmis” šo koloniālo impēriju ir drupinājis (vēsturiskā skatījumā) rekorda tempā. Ja būsim pacietīgi, prasmīgi un izturīgi, tad savu mērķi vēstures gaitā arī sasniegsim. Rakstos stāv sacīts:

„Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu to dzīvības kroni.”

Tie ir patiešām patiesi vārdi.


Uldis Ģērmanis
, vēsturnieks un rakstnieks.
Iesūtīja Ivars R.


  • Arhibīskaps Jānis Vanags drosmīgi izteicies 18.novembra dievkalpojumā: http://www.delfi.lv/news/national/politics/vanags-ir-vajadziga-jauna-deriba-starp-valsti-un-cilvekiem.d?id=35236979

  • Jā, Vanags ir viens no nedaudzajiem, kas katru gadu, ar mīlošu pacietību un cieņu, mums atgādina realitāti. Viņš savā Dievnamā nav iekārtojis ložas “izredzētajiem”.
    Tāpēc jau nelabvēļi vij intrigas, lai arhibīskapa vietā ieliktu citu. Tādu, kurš svešzemju spekulantu kolaborantiem nebojātu noskaņojumu un arī citus nemudinātu domāt.
    Salīdzinājums ar vistu būrī ir ļoti trāpīgs.

  • Vai jūs zināt, ka vēl XIX gadsimta pirmajā pusē par katru pēršanas pakalpojumu (pēršana bija tāda, ka ādas strēmeles no ribām atlec) muižnieks no latviešu zemnieka iekasēja samaksu?
    Tad nu tagad ir liberālāka pieeja. Svētkos kungi plebejiem sagādā salūtu, kas visus vieno neaizmirstamā pārdzīvojumā. Pēc tam gan par katru izšauto raķeti tautai deviņas ādas dīrās.
    Tāds, lūk, progress un svētku jēga. Kaut ko jau viņi no Romas imperatoriem mācījušies – izpriecu izrādes sarīkot un atgādināt, kam par to jāpateicas.
    —————————————————-
    U. Ģērmaņa uzruna tagad der vairāk nekā 1986. gadā. Tad latvieši bija visumā optimistiska tauta, imūna pret tā laika uzspiežamo ideoloģiju, daudz solidārāka, ar pozitīvu dzimstību un rokas sniedziena attālumā no politiska lēmuma par valsts neatkarības atjaunošanu.
    Tagad tās lietas ir daudz sarežģītākas, un drauds tautas nākotnei – nesalīdzināmi nopietnāks.

  • Te daži fragmenti no arhibīskapa Vanaga uzrunas:
    “Par to man reiz bija jādomā, kad pārtikas veikalā nopirku olas. Protams, izvēlējos lētākās. Pārnesis mājās, atradu uz iepakojuma uzrakstu, kas droši vien izskaidroja zemo cenu: sprostos dētas olas. Tas uzreiz atsauca atmiņā televīzijā redzētus sižetus par putnu fabrikām, kur inkubatorā izperinātos cālēnus saliek būros, no kuriem tie vairs neiziet, kamēr no tiem ir paņemts viss, ko var paņemt. Olas uz pannas, gaļu katlā, spalvas spilvenos, galvas un kājas – nezinu – varbūt kažokzvēriem citos sprostos. Pat mēslus pārdod mazdārziņu kopējiem. Kad Dievs radīja vistu, viņam bija sapnis arī par vistas dzīvi. Ne jau kaut kas liels, bet tomēr, ka tā varēs čāpot pa pļavu, kašņāt sēkliņas un tārpus. Izperēt cāļus un izvest tos saulītē. Mēs to visu esam viņām atņēmuši. Pat vārdu neesam atstājuši. Avīzē lasīju, ka tas, ko pērkam veikalā, nav vista, bet radījums ar kodu Ros-380.
    Kāpēc mēs tā darām? Es pieņemu, ka lielākajai daļai no mums šie fakti no vistu dzīves ir zināmi, bet mēs izvēlamies par to nedomāt. Ne tādēļ, ka mums patiktu mocīt mājputnus, bet tādēļ, ka mums vajag, lai tie būtu lēti. Daudziem mūsu līdzcilvēkiem nemaz nav iespējas attiekties citādi un nodoties ētiska rakstura pārdomām par tēmu tādēļ, ka viņi paši tiek turēti līdzīgi mājputniem sprostā. Salīgti par minimālo algu un arī tā reizēm jāgaida mēnešiem ilgi. To, kas aploksnē, saņem, kā kuro reizi – dažreiz maz, citreiz vispār nemaz. Un tad, kad no viņiem ir paņemts viss, ko varēja paņemt, slimības pabalsti un pensijas ir kā jau no minimālā. Kādēļ? Tādēļ, ka viņu darba devējiem vajag, lai viņi būtu lēti. Tas palielina konkurētspēju. Tādēļ viņiem tiek atņemts Dieva sapnis par viņu vienīgo, neatkārtojamo dzīvi. Pat vārdu viņiem bieži neatstāj. Vienkārši mazturīgais. Arī darba devēji droši vien to nedara ar apzināti ļaunu nolūku. Arī viņi jūtas, ka viņus tur sprostā kāds tur augšā – nodokļi, likumi, negodīgi konkurenti, nežēlīgi kreditori un nez kas vēl. Brīvlaišana sākas no augšas. Tas, kurš pats nav izlaists no sprosta, nespēj atbrīvot to, kas zemāk par viņu. Un tā mēs cits citu… Gribēdami paši būt kungi savā zemē, bet aizmirstot ņemt priekšzīmi no patiesā Kunga, kurš nāca atbrīvot un kalpot, nevis iesprostot un kalpināt. No Kristus.
    Mums tiešām ir vajadzīgas kristīgas vērtības – tādas no veselas Bībeles, nevis no izgraizītas un tukšas. Tādas vērtības, kas cilvēkus pulcina pie galda kā Debesu Tēva bērnus, kas cits citu mīl, kam rūp citu liktenis, kur iejūtas otra stāvoklī, cits
    ————————————————-
    “Kad nāks Dieva valstība? Kur tā ir? Tā jau ir šeit. Tā ir jūsos. Vai arī tās nav jūsos. Tas, kas jāuzvar, tas, kas jāizmaina, ir ne tikdaudz banku kontos, bet mūsos. Mūsu galvās, mūsu sirdīs. Es ļoti labi apzinos, ka tas nav tik vienkārši, kā reizēm arī no baznīcas puses ir izskanējis: dosim cilvēkiem izlasīt baušļus un viņi rīkosies tikumiski. Tik vienkārši tas nedarbojas. Arī baznīcā ne. Bet būsim atklāti – tieši tas pats ir sakāms par ētikas mācību. No tā, ka cilvēkiem kaut ko pastāsta par ētiku, viņi vēl nekļūst par tikumiskām personībām. Cilvēks pats nespēj izraisīt sevī iekšējās izmaiņas, kas ved pie jaunām attiecībām. Taču gadu simtu un cilvēku tūkstošu pieredze liecina, ka to spēj personīgais, dzīvais Kristus. Sirdī izjusti viņu iepazīt, lai varētu viņu pilnīgāk iemīlēt un tuvāk sekot. Lai vēlētos dzīvot kā viņš, līdzināties viņam.
    Es zinu, ko man sacīs. Baznīca ir šķirta no valsts. Lai mācās fakultatīvi. Lai mācās ģimenēs. Atzīsim, ka tas nav īsti godīgi, jo piecdesmit gadu tika darīts viss, lai atņemtu ģimenēm zināšanas un prasmes to darīt. Nav arī vajadzības strīdēties. Ja kādam ir padomā kas cits, kas spētu tā mainīt un apskaidrot mūsu dvēseles, lai netur sveci zem pūra. Jo laiks ir skaudrs un vajadzība liela. Taču šobrīd ieklausīsimies, ko saka Kristus: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” Lai Dievs dod, ka dzirdam un atdarām, un ka 18. novembri reiz visi varam svinēt kā savas valsts svētkus ap Viņa galdu, kā savējie starp savējiem.”
    —————————————————–
    “Apmeklējot latviešus Īrijā, es satiku daļu tādu, kas pilnīgi noteikti zināja, ka atgriezīsies dzimtenē. Taču bija vismaz tikpat liela daļa to, kas bija skaidrībā, ka nekad vairs neatgriezīsies. Kad vaicāju kādēļ, atbilde bija viena un tā pati, un tā nebija par naudu. “Pret mums tur neizturējās kā pret savējiem. Šeit mēs daudz vairāk jūtamies kā savā valstī,” viņi teica. Viena no uztraucošajām Latvijas realitātēm ir cilvēku daudzums un gatavība braukt prom. Pat uz neatgriešanos. Un arī starp tiem, kas paliek, ir daudz pesimisma, žults un vilšanās. Reizēm šķiet, ka vienīgais patriotisms, uz ko vēl esam spējīgi, ir neieredzēt cittautiešus.
    Protams, tas ir tikai viens aspekts. Latvijā ir arī daudz kā izcila, daudz tāda, ar ko varam lepoties, daudz tiešām lielisku, nesavtīgu cilvēku un arī īsta patriotisma izpausmju. Un tomēr rezignācijas un dusmu fons ir tik spēcīgs, ka to nedrīkst neievērot. Sevišķi tādēļ, ka Dieva valstība, pēc kuras principiem Kristus mūs aicina dzīvot jau tagad, pēc definīcijas ir Dieva bērni, kas mīl cits citu. Tādēļ tas, kas ienīst, izslēdz sevi no savējo saimes, un saime irst.
    Kā mēs esam pie tā nonākuši? Kādām vērtībām esam sekojuši? Vai brīvo Latviju esam cēluši pēc patērētājsabiedrību ideoloģijas, kur cilvēka vērtību nosaka nevis viņa līdzība Dievam, bet spēja ražot un patērēt, uzkrāt un izdot, un kur svarīgākā cilvēka kvalitāte ir konkurētspēja? Kas no tā var iznākt?”

  • Sveiciens mūsu dzimtenes jaunā gadskārtā!

    Esmu veiksīmīgi nosvinējusi Latvijas dzimumdienu un ļoti vīlusies mūsu tautiešos. Kad savā omulīgajā miteklī dedzināju svecītes un klausījos Latvijas himnu mūsu Latvijas radio 1, tad ārā mājas pagalmā šķindēja alus pudeles, skrapstēja saulespuķu sēklas un ik pa brīdim rībēja plaukšķenes. Gribēju jau jaunēkļus saukt pie sevis uz speķa pīrāgiem, bet dzirdot rupjos krievu lamuvārdus, pārgāja dūša un patriotiskais gars.

    Nenokariet degunus, mani mīļie draugi!

    Ar patiesu cieņu, Tālavas Anniņa

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.