S.Romanovskis: Bēdīgi komiskās līdzības

Nav labi par citiem smieties, tāpēc nesmiesimies, lai kā arī gribētos. Vismaz par valdību, par vadoņiem utt. Jo grūti viņiem, kā jau tādiem, kas par sevi nespēj pasmieties, savu svarīgumu augsti godā turot. Laikam grūti tāpēc, ka nogurdina nepieciešamie nepārtrauktie manevri, kas atgādina situāciju daudzās ģimenēs.

Tā nosacīti valsti var pieņemt kā tādu ģimeni, kur vara un tauta ir vienojušās laulībā, protams, zvērot mīlestības rosinātu uzticību, kamēr nāve tos šķirs. Bet, kā par nelaimi, kaut kāda ļaunā likteņa piemeklētā tauta bieži nonāk šķirtenes vai atraitnes lomā. Tai pašā laikā visai drīz, jautri metoties jaunās „nopietnās” attiecībās, tā apliecinot, ka spēj būt arī jautra atraitne, tā rosina ārpusģimenes onkuļus un tantes, valsts gadījumā „dāsnos” kreditorus, kas uzdodas par draugiem –  kā skaudīgā kaimiņiene, kad ir noskatījusies pāri žogam laulāto strīdu, sniedz labos padomus, kā būtu jādzīvo.

Tieši tā ir ar mums kopumā, ar  šīs valsts pilsoņiem, jo tikai viņi izvēlas, ar ko veidot kopdzīvi, kā pasākumus ir gatavi uzticoties pildīt un ko pēc tam pasūta … , kad ciešanu mērs ir pilns un zudusi jelkāda uzticība. Jo cik tad var pelnīt un nopelnīto atdot tēriņu izlemšanai ”mīļotajam”, kas pamanās naudu noslēpt, daļu pievācot paša vajadzībām? Ļoti bieži tā rīkojās plenči vīri (sievas retāk), kas uzurpējuši varu ģimenē.

Šāda ģimeniska situācija ienāk prātā, lai cik tas būtu nepatīkami un smieklīgi, jo pie varas esošie, kā nolemtībai pakļauti, atkārto iepriekšējo kļūmīgo rīcību. Labi zinādami, ka tā nevajadzētu, bet tomēr. Vienīgi nesaprotami, kā tas atgadās, ka valsts vadībā nonāk tik aprobežoti subjekti, kas nenovērtē slepenības postu? Tieši kā mūžīgo uzticību zvērējušie neaptver, cik ļoti tie savu tuvinieku pazemo un pie viena arī sevi, ar faktiskiem meliem. Kāda runa vairs var būt par uzticību? Kā var nesaprast, ka nekādā gadījumā nedrīkst kalkulēt ģimenes budžetu, plānot kādus finansiālus pasākumus, nesaskaņojot ar šajos pasākumos iesaistīto, valsts gadījumā – ar sabiedrību, kas to naudu ir spiesta nopelnīt.

Visvieglāk jau ir pateikt, ka paši vainīgi, jo piekrituši kopdzīvei. Visvieglāk, bet arī visvieglprātīgāk, jo kopdzīve var izrādīties vairs neiespējama, pretēji apgalvojumiem, ka mīlēs līdz kapa malai. Lai nu kā, bet šķiet, ka saraut laulības saites drīz atkal būs nepieciešams, jo varas vīri katastrofāli bojā attiecības, plānojot ģimenes tēriņus, savus plānus slēpjot (laikam būs konsultējušies pie kāda dāsna solītāja, bijušā, kas pavisam nesen publiski tādu rīcību atzinis pareizu esam). Toties melojot drīz pateikt, pie viena liekuļojot siltas jūtas. Kā tagad apgalvots, ka tā atklātības stunda sitīšot otrdien. Tas gan kārtējais solījums, kārtējo reizi.

Pat grūti kvalificēt, kas tas īsti ir – vai cinisms, vai totāla neizpratne, vai vēlēšanās noslēpt nepatīkamus faktus. Nu tieši tāpat, kā to mēdz darīt liderīgs vīrs, nespējot atzīties savai mīļotajai, ka naudu nodzēris. Un paģiru lāpīšanai atejā aiz kastes paslēpto žūksnīti klusi čaukstinot pārskaita, ierauj guldzieniņu no kortelīša, paslēptu azotē, bet, kad sieva pieķer, vienkārši atsakās paskaidrot, vai primitīvi melo.

Tā mūsu ievēlētie nekaunas mums paziņot, ka par plānotajiem pasākumiem vienkārši neteiks, it kā šie plānotie pasākumi nebūtu saistīti ar kopīgo naudu, kas iegūta, izspiežot nodokļus, un pārņemti kontrolē, izmantojot iegūto uzticības kredītu. Pie kam, tā vietā lai nopelnītu, funktierē, kā ietaupīt (kādai vajadzībai?), liekot savilkt jostu tam, kas tos līdzekļus nopelnījis, jo izrādās, ka „dzīvesdraugam” labpaticies iekulties smagos parādos, radot aizdomas par kaut kādu dārgu atkarību, kas prasa neprātīgi tērēt naudu.


Sandris Romanovskis

P.S. Šodien izlasītais portālā Diena.lv: Aizdevēji iespēju taupīt redz valsts pārvaldē, sociālajā sfērā, izglītībā un veselībā rosina atskārst, ka tas ir nožēlojami, tā augļotāju jaukšanās mūsu valdības darbā, un sevišķi nožēlojami, kad valdība ļaujas „kāpt uz galvas”, tieši kā nogrēkojies vīrs pacieš valdonīgas un glābjošas sievas norādījumus.

Tas šķiet neticami un tāpēc rodas pamatotas bažas par kaut ko slēpjamu. Taču, ja tā ir patiesība, ja patiešām tie tur tik pamatīgi mēģina mūsu valsts vadīšanā iejaukties, pie kam, šķiet, visai sekmīgi,  iespējams, ka mēs varētu ievērojami ietaupīt, pilnībā uzticot valsts pārvaldi SVF un kādiem vēl tur, bet likumdošanu – ES, jo nav nekāda labuma no mūsu varas institūciju praktizētās citur izlemtā dublēšanas.

Ar autora atļauju, veicot vieglus pielabojumus, publikāciju sagatavoja Jānis_K.


  • Tas mazai atslodzei – pēc tiem smagajiem, konceptuālajiem gabaliem. :)
    ————————————————
    Varbūt kādam ir ideja par 18. novembrim piemērotu publikāciju?
    Vaicāju, jo man pašam 18. novembris vēl arvien sēru diena, tāpēc nejūtos piemērots kaut ko lasītājiem uzmundrinošu piemeklēt.

  • Jāni, Varbūt svētkos pietiktu ar sirsnīgu apsveikumu un kādu īsu atgādinājumu, ko tad mēs īsti svinam:) Piemēram:

    1918.gada 18.novembris – Neatkarīgas Latvijas proklamēšana

    22.08.2008

    Tikai vienu dienu pirms neatkarīgas Latvijas proklamēšanas izveidoja Tautas padomi. Šajā pašā dienā Tautas padome ievēlēja pirmo Latvijas Pagaidu valdību un pieņēma lēmumu, ka nākamajā 1918.gada 18.novembra dienā tiks sasaukta kārtējā Tautas padomes sēde Nacionālajā teātrī, lai proklamētu neatkarīgu Latviju.
    1918.gada 18.novembris – Neatkarīgas Latvijas proklamēšana

    Latvijai liktenīgās dienas svinīgais brīdis sākās plkst.16, kad Nacionālajā teātrī uz skatuves jau bija sapulcējušies Tautas padomes locekļi. Svinīgo sēdi vadīja Gustavs Zemgals, jo Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste nebija paspējis ierasties Rīgā. No sākuma sapulcē tiek nolasīts 1918.gada 17.novembra Tautas padomes sēdes protokols, pēc kura nolasīšanas, skaļiem aplausiem skanot, G. Zemgals paziņo, ka, pamatojoties uz notikušo vienošanās faktu, tagad uz Latvijas Tautas padomi pārgājusi suverēnā vara. Pēc tam vārds tiek dots pirmajam Latvijas Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, kurš Pagaidu valdības vārdā pasludina par nodibinātu Latvijas valsti kā demokrātisku republiku. Kājās pieceļas Tautas padomes un prezidija locekļi un klātesošie pilsoņi. Atskan no Latvju operas dalībniekiem dziedāta Baumaņu Kārļa sacerētā tautas himna “Dievs, svētī Latviju”, kuru nodzied trīs reizes.

    „Apzinoties šā soļa svarīgumu un nozīmi, kad Latvijas Tautas padome mani ieceļ par Latvijas izpildošās varas vadītāju, es ņemu sev drošību tai vienprātībā, kura izteicas šai aicinājumā; tāpēc neturēju par iespējamu atteikties. Pagaidu valdības uzdevums būs Latvijas valsts izbūve un nostiprināšana uz ārieni un iekšieni. Valsts jānostiprina uz ārieni, lai tā stāvētu spēcīga un apvienota, labās attiecībās ar tāliem un tuviem kaimiņiem. Iekšējā pārvaldīšanas darbā stāv daudz uzdevumi priekšā; bez kavēšanās jāizved zemē demokrātiskas reformas. Visus uzdevumus tagad neattēlošu sīkumos; minēšu tikai svarīgākos un neatliekamos. Darbs nebūs viegls, bet mani stiprina apziņa par Latvijas tautas spēku, izturību un ciešu apņemšanos novest iesākto lietu līdz galam. Šai brīdī atcerēsimies, ka ilgiem gadiem daudzi mūsu tautas locekļi lolojuši šo mūsu cerību, jau agrāk klusībā vai atklāti strādājuši priekš viņas un nesuši domu par brīvo Latviju savās sirdīs. Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. Uzplauks atkal lauksaimniecība, mūsu rūpniecība un tirdzniecība, atjaunosies dzīvība visā mūsu dzimtenē vēl spilgtāk kā agrāk un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis,” savā uzrunā sacīja pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.

    G. Zemgals, Latvijas Tautas padomes sēdi slēdzot, vēršas pie visiem tautas dzīvajiem spēkiem ar uzaicinājumu nākt palīgā pie grūtā Latvijas izveidošanas darba. Vienīgā mūsu vēlēšanās – lai Latvijai saules mūžs. Lai dzīvo demokrātiskā Latvija! Lielā sajūsmā trīs reizes atkal nodzied “Dievs, svētī Latviju!”.

    Pirmā bilde:

    Latvijas proklamēšana Nacionālajā teātrī 1918.gada 18.novembrī – fotoreprodukcija no grāmatas „Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados”, Rīga, 1928.g., 60.lpp.

    Avots:

    Izraksts no Tautas Padomes sēdes protokola par Latvijas valsts pasludināšanu – LVVA, 1307.f., 1.apr., 327.l., 40.lpp.

  • Jā, varbūt. Paldies!
    Lai gan 18. novembris bija tikai svinīgais pasludināšanas akts, aiz kura bija arī zināma vienošanās ar tā laika okupācijas iestādēm. Atkal šie mūžīgie kompromisi, kas mūs pavada un maina mūsu virzienu.
    Jau ilgi pirms Tautas padomes darbojās un panākumus guva Nacionālā padome, kura bija pat starptautiski atzīta.
    Tad vēl Rainis, 1905. gada revolūcija. Sociālrevolucionāri, kuriem pirmajiem ienāca prātā doma, ka Latvija varētu būt brīva, un kuri šo domu sludināja atklātībā, gatavoja augsni.
    Tātad runa ir par dažādām vēstures versijām. Tā, kuras ierakstu iekopēji, ir Ulmaņa versija, kas visu reducē uz vienu dienu un konkrētām personām. Tajā nav tautas. Un runa nav par matu skaldīšanu, bet arī par patiesību. Ja patiesību kaut kādu iemeslu dēļ noslāpē, tad tiek izkropļota ideja un arī valsts būve paliek nestabila.

  • Labvakar, mani mīļie draugi!

    Mēs varam paskatīties arī no pozitīvās puses: vēl ir šī zeme Latvija, vēl ir latvieši, lai arī nav tas vieglākais laiks un objektīvi redzams, ka ne tik ātri kas mainīsies. Tomēr tas nevar un nedrīkst mazināt mūsu garu un centienus pēc labākas dzīves, ko arī novēlam visiem šajos svētkos un turpmāk!

    Tālavas Anniņa

  • Paldies, Anniņ!
    Šobrīd gatavoju rakstu, kurš varētu būt atbilstošs. Nez vai paspēšu tieši līdz 18.novembrim.. Pat dažkārt neticami, bet fakts – mēs vēl esam dzīvi ;), un arī būsim.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.