A.Lucāns: Latvijas lauksaimniecības attīstības stratēģijas vīzija – II daļa

Topošajā Latvijas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam, iezīmētā lauksaimniecības perspektīva radošu iedvesmi neraisa. Intervijā Latvijas Avīzei ieskatu Latvijas stratēģiskajā vīzijā iezīmē profesors Roberts Ķīlis: „Stratēģijā nekas nav definēts klaji un demonstratīvi; mēs izvēlējāmies visu rādīt caur rīcības piemēriem. [..] Valsts nākotnes pamatā ir aktīvi, atbildīgi pilsoņi. [..] Mēs neesam tā pieraduši un biežāk gribam kā pamatu uzsvērt etniskas tradīcijas kā identifikācijas pamatu. Ar to var visādi spēlēties, bet nacionālā identitāte jau arī nav nekāda unikālā lieta. [..] Ja par primārajiem nācijas uzstādījumiem izvēlēsimies etniskos, mēs tuvākajos gados sadursimies ar problēmām – 40 procentiem  pilsoņu etniskie uzstādījumi nebūs pieņemami vai būs sveši. Tātad arī valsts. [..] Jo ātrāk un precīzāk mēģināsim noformulēt šādas lietas, jo visiem būs labāk. [..] Es varētu mierīgi lāpīties norādot, ka lauku depopulācija notiek visā Ziemeļeiropā. [..] Tādēļ rodas jautājums:  balsojam referendumā, ka pārdalām līdzekļus par labu vienmērīgai attīstībai, vai arī mēģinām izveidot sistēmu, kas transformē laukus. Mēs uzskatām, ka līdzšinējā ekonomiskā aktivitāte un dzīvesvietu struktūra laukos jāmaina (okupācijas laikā, piemēram,  viensētas ar traktoriem pārvilka uz „stratēģiskajiem” centriem – A.L.). [..] Nebūs iespējams (ja negribēs – A.L.) saglabāt esošo situāciju. Ar to jārēķinās katrai pašvaldībai: cilvēkiem novecojot, samazinās to ienākumi, jo nav kas maksā nodokļus.   Nevar grūst vairāk un vairāk naudas iekšā reģionos bez skaidra un pamatota nākotnes redzējuma, izmisīgi cerot,  ka saglabāsies esošais dzīvesveids. Ar to jārēķinās katrai pašvaldībai: cilvēkiem novecojot, samazinās to ienākumi, jo nav kas maksā nodokļus.  Citur Eiropā tas nenotiek, kādēļ lai kaut kādu unikālu iemeslu dēļ saglabātos Latvijā.’’

–  LA: „Tad stratēģijas veidotāju izvēle ir – pielāgoties tendencēm, nevis mēģināt tās pagriezt labvēlīgākā virzienā?”

–  „Pielāgoties var dažādi, un mēs esam par visefektīvāko, vislabāko pielāgošanos, drīzāk mazliet apsteidzošu, nevis nogaidošu. [..] Man būtu daudz svarīgāk rīkoties, lai sagaidītu brīdi, kad pilsoņi šajā valstī spēj pieņemt saprātīgus lēmumus – lai kādi tie arī būtu (? – A.L.) – , nekā iekonservēt  un izstādīt apskatei latviešu nāciju…  Mēs uzskatām, ka līdzšinējā ekonomiskā aktivitāte un dzīvesvietu struktūra laukos jāmaina. Eiropā jau tagad rēķina, ka lētāk maksāt par dzīvesveidu, nevis tehnikas iegādi uz kredīta, ja rentabla biznesa iespējas nav pārliecinošas.‘’ (Latvijas Avīze, 10.10.09.).

Apsteidzošas pielāgošanās taktikas tendences nav jaunatklājums. Latviešu mentalitātē tās ir mantojums no agrīnajiem padomju laikiem, vai pat vēl agrākiem -  baronu laikiem. Šādas ‘’apsteidzošas’’ pielāgošanās taktikas piemēru min arī skandināvu rakstnieks Vilhelms Mūbergs: „Nav grūti novilkt ādu tādam, kas pats sevi cītīgi dīrā ar abām rokām.” (Valdība vispirms izposta laukus, bet pēc tam savas postīšanas politikas rezultātus pasniedz kā tendences – Jāņa_K. piezīme)

Profesors problēmu ir atvēris, bet nav sapratis, pie kā tieši būtu jāstrādā viņa komandai.  Ka nevis plānot, kā aizbēgt pašiem no sevis, bet gan mainīt apstākļus, lai nebūtu jābēg. Te netieši uzrunāta latviešu tautas izdzīvošanai būtiska neatrisināta problēma – okupācijas un kolonizācijas sekas un to likvidēšanas nepieciešamība.

Lauku attīstībai būtiska ir lauksaimniecisko zemes resursu izmantošana,  atbilstoši to nacionālajam statusam, kas ir atšķirīgs no vispārpieņemtā tirgus preces statusa izpratnes. Stratēģiem būtu jāsāk tieši ar šīm problēmām, nevis ar plāniem, kā tikt vaļā no etniskās apziņas un likvidēt latviešu nāciju. Stratēģa prof. R.Ķīļa vīzija sabalsojas ar bijušā Beļģijas premjerministra un potenciālā Eiropas komisijas prezidenta amata kandidāta, pašreizējā Eiropas Parlamenta liberāļu grupas, kas ir trešā ietekmīgākā Eiropā, vadītāja Gija Verhovštata politiskajiem un filozofiskajiem uzskatiem: „Īsāk runājot, ‘identitāte’ ir koncepts, uz kura bāzes nav iespējams uzbūvēt miermīlīgu un plaukstošu sabiedrību. Uz identitāti bāzēta sabiedrība ir atstumtības un cīņas sabiedrība. Visbiežāk tā ir sabiedrības pēdējā spazma1, kura pārdzīvojusi zenītu un izmisīgi lūkojas pēc atgriešanās slavenajā vai neslavenajā pagātnē. Vispārinot, ‘identitāte’ ir simptoms mūsu nespējai akceptēt pasauli, kāda tā ir. [..]  Eiropa, kas sastāv no nācijām, ir pagātnes relikts. Tā ir Eiropa, kas nav spējīga risināt problēmas. Tā ir Eiropa, kas nespēs spēlēt nozīmīgu lomu multipolārā pasaulē 21. gadsimtā. [..]  Nākotnes Eiropa un Eiropas Savienība būs postnacionāla vai neeksistēs nemaz. [..] 20. gadsimts mums parādīja, ka galīgās sekas no domāšanas, kas balstīta uz identitāti, ir gāzes kameras Aušvicā!!!” (LA, 04.03.10.).

Ko te piebilst? Uz smagi slimiem nedrīkst dusmoties vai arī par tiem smieties.

Pašreiz, 2010. gadā, Latvijas situāciju vērtējošā, attīstības mērķus un nosacījumus plānojošā intelektuālā vide ir latviešu tautu un Latvijas valsti nopietni apdraudoša. Profesors R. Ķīlis, šķiet, nav sapratis veicamā uzdevuma būtību –, ka viņa vadīto stratēģu pienākums būtu strādāt pie latviešu etnosa un tā izejas bāzes – lauksaimniecības problēmu risināšanas, latviešus nevis kaut kam efektīvi un apsteidzoši pielāgojot, bet gan apstākļus pielāgojot latviešiem.

2010. g. 23. aprīļa Latvijas Avīze publicē prof. R.Ķīļa norādes uz trīs projektētajiem lauksaimniecības attīstības diversifikācijas virzieniem: 1. Industriālās lielsaimniecības. 2. Bioloģiski tīrās mazās saimniecības (zaļās takas, ekotūrisms),  kas nodarbotos ar dabisko izejvielu farmāciju un kosmētikas ražošanu. 3. Lauki kā vieta, kur atpūsties stresa un depresijas māktajiem pilsētniekiem, arī – lauku sētas kā pilsētnieku hobijs.

Runājot par lauksaimniecības attīstības stratēģiju, prof. R.Ķīļa pirmais ieteikums nevis nodrošinās lauku atjaunotni, bet tieši otrādi – pastiprināti veicinās depopulāciju. Otrais un trešais – var tikai nebūtiski  to aizkavēt. Industriālā lielražošana Latvijas laukus, kā latviešu tautas dzīves vidi, iznīcinās. Profesors, acīmredzot, to nesaprot.

Profesors R.Ķīlis un viņa domu biedri aplami vērtē esošo situāciju un viņu iecerētā stratēģija latviešu tautai un Latvijas valstij plāno traģisku perspektīvu. Tā neiedvesmos motivējošam radošam darbam laukos dzīvojošo vairākumu.

Šiem stratēģiem trūkst paša galvenā – nacionālās pašapziņas un latviskās dvēseles jeb iepriekš  kritiski apcilātās „unikālās nacionālās identitātes”.

Pie tā nav vainojami viņi, bet gan vide un tie, kas viņus tādus izaudzināja. Šādu un viņiem līdzīgu cilvēku vadībā valsts ir novesta līdz bankrotam. Viņi nav ceļveži uz latviešu prātiem un sirdīm, jo nav piedzīvojuši Latvijas brīvvalsts tapšanu un nav mācījušies Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu jau no 3. klases. Līdz ar to viņi nezina un nesaprot  savu vectēvu un vecmāmiņu Latvijas nākotnes vīzijas un ceļus pa kuriem jāiet, lai tās piepildītu. Šie ļaudis, šķiet,  pārstāv to padomju un pēcpadomju paaudzi, kas sevi apzinājās par internacionālistiem, bet faktiski bija kosmopolīti,  ideoloģiskie un ekonomiskie kolaboracionisti, līdzīgi G.Verhovštatam.

Secinājums: Stratēģiskās programmas veidotāju komanda pozicionējas kā  lauksaimniecības industriālo lielražotāju lobijs, kas ir pretrunā latviešu tautas un Latvijas valsts interesēm. Profesora R.Ķīļa atrašanās Latvijas valsts stratēģijas izstrādātāju galvgalī ir latviešu tautai un Latvijas valstij traģiska izvēle.  Ja profesors Roberts Ķīlis labprātīgi atkāptos no stratēģiskās programmas izstrādes vadības, tas liecinātu, ka Latvijā nacionālā pašapziņa, godīgums, gudrība, paškritika un vīrišķība nav zudušas vērtības.


Uzdevumi, kas jāiekļauj Latvijas lauksaimniecības attīstības stratēģijā

„Ja gribam strādāt pie Latvijas izveidošanas un nākotnes nodrošināšanas, ja gribam redzēt Latviju stipru, spēcīgu un mūžīgu, tad atminēsim, ka jāstiprina un jānodrošina vispirms pats spēka un mūžības pamats – lauki, lauksaimniecība, zemnieks…Lauku mājas ir zemturu mītnes un tautas dzīvā spēka avots. Tāpēc jāaizkavē gruntniecības māju un zemes pataisīšana par tirdzniecības priekšmetu.” /Kārlis Ulmanis/

1. Radīt apstākļus lauksaimniecībai kā dzīvesveidam vismaz 150 000 preču produkciju ražojošām sīksaimniecībām, mazajām un vidējām zemnieku ģimeņu saimniecībām, ar mērķi  realizēt: lauku vienmērīgu apdzīvotību, pieprasījumu pēc pārtikas,  izejvielām rūpniecībai un produkciju eksportam.

Ar mērķi nodrošināt interesi iespējami lielākam skaitam valsts pilsoņu, veidot un attīstīt savas  zemnieku ģimeņu saimniecības. Veidot kuplas, vismaz četru bērnu ģimenes, tā veicinot demogrāfiskās, patriotisma un darbaudzināšanas problēmu risināšanu.

Ikvienai valstij, t.sk. Latvijai, ir vajadzīgs iespējami vairāk saimnieku, nevis kalpu. Šādu mērķi realizē sīksaimniecības (ar dārzeņu, ārstniecības augu, augļu, zemeņu, dzērveņu, kaņepju, dažu govju, kazu, cūku, aitu u.tml. audzēšanu, izejprodukcijas pārstrādi, realizāciju), mazās un vidējās zemnieku saimniecības. Industriālās lielsaimniecības darbojas pretī šādam uzstādījumam.

Latvijā veiktie ekonomiskie pētījumi apstiprina, ka mazās saimniecības strādā 2,5 – 3 reizes efektīvāk nekā lielās, kaut gan subsīdijas lielās saimniecības, vismaz līdz 2007. g., saņēma un tērēja  ievērojami vairāk. Zinātnisku un objektīvu pretargumentu šim faktam nav, un valstiskā līmenī tos arī nemeklē. Tas rada aizdomas par lielsaimniecību lobēšanu. Kā netiešs pierādījums mazo un vidējo uzņēmumu lielākai dzīvotspējai, ir pašreizējie  aicinājumi stimulēt tādu veidošanu.

Informācijai: 1995. gadā bija 64 264 (ar vid. plat. 19,9 ha) zemnieku saimniecības, 118 749 (ar vid. plat. 5,2 ha) piemājas saimniecības un 124 736 (ar vid. plat. 2.0 ha) personīgās palīgsaimniecības. Kopā 307 749 saimniecības. Tas bija milzīgs patstāvīgi domājošu saimnieku un saimnieču izaudzināšanas potenciāls. Cik šodien tas liels, ziņas nav atrodamas.  Taču uzņemtais kurss uz industriālo lauksaimniecību, ir šī potenciāla iznīcināšana.

2. Industriālo biznesa lielsaimniecību darbības ierobežošana un  evolucionāra transformācija zemnieku ģimeņu saimniecībās.

3. Zemes resursu īpašumtiesību noteikšana atbilstoši nacionālas valsts statusam.

4. Vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšana.

5. Zemnieku lauksaimniecības tehnikas izmantošanas, lauksaimniecības produkcijas pārstrādes un vairumtirdzniecības kooperācijas attīstīšana.

6. Zemnieksaimniecību, lauku sabiedrisko centru un uzņēmējdarbības attīstības projektu kreditēšanas sistēmas izveidošana.

7. Saimnieku –  lauksaimniecības kā dzīvesveida realizētāju, sagatavošana vidējās un augstākās izglītības līmenī.

8. Laukstrādnieku un mājturības izglītības sistēmas izveidošana.

9. Mazpulku kustības attīstības veicināšana.

10. Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības veicināšana laukos.

11. Lauku infrastruktūras veidošana un pilnveidošana.

12. Lauku sabiedrisko organizāciju veidošanas un attīstības veicināšana.

13. Izglītības un kultūras attīstības veicināšana.


Stratēģisko uzdevumu realizācija

1. Valsts līmenī jāpauž:  patiesi, ticami, saredzami un sadzirdami  – vēlme redzēt latviešu tautas, ne tikai dažu simtu biznesmeņu, apdzīvotus un apsaimniekotus Latvijas laukus.  Valsts līmenī – Saeimā, valdībā, augstskolās un skolās lauksaimniecisko ražošanu  jādeklarē kā dzīvesveidu, kas biznesu (saimniekošanu) saliedē ar vides aizsardzību, demogrāfiju, latvisku kultūru, darbaudzināšanu, patriotismu un nacionāli valstisko atbildību. Jāuzsver, ka lauku – lauksaimniecības pamatuzdevums un prioritāte ir valsts iedzīvotāju nodrošināšana ar pašražoto pārtiku un lauksaimniecības produkciju rūpniecībai un eksportam, kas, savukārt,  nodrošina zemniekus ar ienākumiem, rada darbvietas citās nozarēs strādājošajiem, samazina importa izdevumus. Attīstītajās valstīs viens ha aramzemes nodrošina ar pārtiku 4 cilvēkus. Latvijā pašlaik šīs potences ir (1 839 100 ha izmantotās ls.i.z. x 4 ) 7,4 miljoni cilvēku.

2. Lai nevajadzētu balstīties uz patvaļīgiem ierēdņu lēmumiem, nodrošināt objektīvus sabiedriskā viedokļa pētījumus pēc valdības pasūtījuma. Savlaicīgi nodrošināt  vispusīgu un objektīvu ekonomisko un statistisko informāciju par lauksaimniecību. Vadoties no nacionāli valstiskā redzes viedokļa, veikt neatkarīgu objektīvu lauksaimniecības stāvokļa analīzi. Pie valsts pārvaldes, piemēram, pie ZM, noorganizēt, piesaistot speciālistus no Agrārās ekonomikas institūta, Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Centrālās Statistikas pārvaldes utl., pastāvīgi darbojošos, nacionāli pašapzinīgus, lauksaimniecībā kompetentus un neatkarīgus ekspertus ar likumprojektu ierosināšanas tiesībām, kas reģistrētu, apkopotu, sistematizētu un analizētu individuālās un masu informācijas avotos paustās sūdzības, pieredzi, priekšlikumus par lauksaimniecības problēmām un pētītu patieso situāciju uz vietas. Balstoties uz gūtajām atziņām, sniegtu  informāciju, ierosinājumus, iesniegtu likumprojektus attiecīgajām institūcijām – Saeimai, Valsts prezidentam, valdībai u.tml.

3. Izstrādāt valsts, t.sk. lauksaimniecības attīstības stratēģisko plānu, pieaicinot kompetentus zemniecības  pārstāvjus un sociālos partnerus. Modelēt  pāreju  no industriālās lauksaimnieciskās ražošanas uz videi draudzīgāku un nacionāli atbildīgāku ražošanu zemnieku ģimeņu saimniecībās.  Izstrādāt  nopietni argumentētu programmu, kas ar  valsts dotācijām un pievilcīgiem kredītiem mājokļu un ražošanas ēku būvei, stimulētu jaunu ģimeņu palikšanu laukos, kā arī motivētu jaunus cilvēkus pāriet dzīvot no pilsētām uz laukiem, pierobežas un depresīvajām teritorijām un veidot  zemnieku ģimeņu saimniecības –  kā alternatīvu pastāvošajai valsts nekoordinētajai pašplūsmes praksei – zemes atstāšanai atmatās, aizaudzēšanai ar krūmiem vai, labākajā gadījumā – ar mežu, izpārdošanu spekulantiem un kam pagadās.  Izmantot Zviedrijas – Somijas – Dānijas pieredzi lauksaimniecības attīstībā. Noorganizēt latviešu tautas diskusiju par valsts un  lauksaimniecības attīstības stratēģisko plānu un tā apstiprināšanu referendumā.

4. Saeimai nevilcinoties pieņemt likumu, kas pārtrauktu lauksaimniecībā izmantojamās zemes, mežu, purvu un ūdeņu (turpmāk – „zemes”) izpārdošanu kolonistiem (nepilsoņiem) un ārzemniekiem. Zeme nedrīkst būt pielīdzināta parastai tirgus precei, jo tā nes nacionālas valsts galvenā pamata slodzi. Zeme kā prece ir jāizņem no globālā kapitāla aprites.

„Visu tautu civiltiesiskās normas apvienojas slēdzienā, ka zemes īpašums nav tikai privātpersonas, bet arī  nācijas manta un bagātība, un tamdēļ šīs normas pašu zemes īpašumu nodod sabiedriskas varas rokās. Individuālās īpašuma tiesības uz zemi palikušas kā kaut kas ārkārtīgi sarežģīts ar daudzām sabiedriskām prasībām un pienākumiem, kas gulstas uz šo īpašumu, kā sociālu funkciju,” skaidro Valmieras (Valkas) skolotāju semināra absolvents  Aleksandrs Mednis („Agrārais jautājums un zemes reformas Latvijā”, 1924).

5. Papildināt Satversmi ar pantu, kas zemes īpašumtiesības nosaka vienīgi Latvijas valstij, pašvaldībām un pilsoņiem. Tas neaizliedz iegādāties īpašumā zemes resursus ārzemniekiem, kas ir ieguvuši Latvijas pilsonību.

6. Ar likumu noteikt maksimālo zemes resursu platību vienam īpašniekam: lauksaimniecībā izmantojamai zemei – 150 ha; mežam – 150 ha; purvam – 10 ha; dabiskajiem ūdeņiem – 10 ha, bet kopā – 320 ha.

Nosakot griestus īpašumtiesībām uz dabas resursiem, tiks bremzēta industriālās lauksaimniecības attīstība; tiks palielinātas iespējas atrast darbu, iztiku un dzīvesvidi lauksaimniecībā tiem, kuri tur saredz  ko vairāk par biznesu; tiks ierobežotas tieksmes un iespējas pēc spekulācijas ar dabas resursiem.  Industriālā lauksaimniecība ir ekoloģiski mazāk labvēlīga, mazāk dabiska, mazāk nacionāli un sociāli atbildīga. Zemes īpašniekam jādzīvo uz vietas un pašam jāsaimnieko savā saimniecībā. Pieņemot šo likumu, lielajiem zemes īpašniekiem zemi nav jāatsavina, taču ar zemes pārdošanu un pirkšanu vai tās mantošanu,  īpašums nedrīkst pārsniegt katram zemes resursam noteikto platību. Īpašuma likvidācijas gadījumā, nerealizēto platību atpērk valsts.

7.  Saglabāt, atjaunot un attīstīt lauku tradicionālās nozares: augkopībā –  graudu, kartupeļu, cukurbiešu, dārzeņu, linu u.tml. audzēšana;  lopkopībā – piensaimniecība, zirgkopība, aitkopība, kazkopība u.tml.;  putnkopībā: vistu, zosu, pīļu u.tml. audzēšana; kažokzvēru audzēšana u.tml. un netradicionālās: kooperatīvās – atjaunojamās enerģijas, lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcijas pārstrādes, tūrisma , kaņepju, dzērveņu, sēņu audzēšanas u.tml. nozares. Katru novadu nodrošināt ar Latvijas Lauku konsultāciju  un izglītības centra (LLKC) speciālistiem.

8.  Vienādi, taisnīgi un atklāti atbalstīt zemnieku ģimeņu saimniecības, neatkarīgi no zemes platības un lopu skaita. ES un Latvijas valsts finansiālo atbalstu augkopībai, lopkopībai, dārzkopībai, atklātā lauka dārzeņkopībai u.tml. sadalīt pretēji proporcionāli zemes kadastrālajam novērtējumam, atbilstoši ražošanas specifikai un prioritātēm, kas veicinātu visas Latvijas teritorijas vienmērīgas apdzīvotības un apsaimniekošanas motivāciju.  Atbalsta maksājumus saņem tikai tie, kas paši apstrādā un kopj savu vai nomāto zemi.

9.  Zemes,  nekustāmā īpašuma, sociālos un citus nodokļus aprēķināt, ņemot vērā zemes labumu, atrašanās vietu, platību, nodarbošanās specifiku, ģimenes īpašumtiesību ilgumu, ģimenes sociālo stāvokli, ieguldījumus zemes ielabošanā, piemēram, meliorācijā,  kultūrvides veidošanā un saglabāšanā u.tml.

10.  Uz noteiktu laiku atbrīvot no ienākumu nodokļa maksājumiem vietējos uzņēmējus, kas rada vai jau ir radījuši jaunas darba vietas pierobežā un depresīvajās teritorijās. Neizslēgt iespējas par beznodokļu zonas statusa piemērošanu.

11. Noorganizēt no partijām neatkarīgu kompetentu speciālistu institūciju, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produkcijas realizācijas vienlīdzīgas konkurences principu izpēti, izstrādi un to realizācijas patieso stāvokli. Izejot no faktiskā stāvokļa, institūcijas uzdevums ir sagatavot priekšlikumus praktiski veicamajiem pasākumiem vienlīdzīgas konkurences apstākļu nodrošināšanai. Nevienlīdzīgas konkurences precedents ir ES lauksaimniecības atbalsta subsīdiju sadale dalībvalstīm. Panākt godīgu un taisnīgu sadales vienlīdzību starp ES dalībvalstīm lauksaimniecības atbalsta maksājumos. Institūcijai jāizstrādā nepieciešamie pretpasākumi, piemēram, palielinot PVN ievestajiem neadekvāti subsidētajiem produktiem no ES valstīm, neizslēdzot muitas institūcijas darbības atjaunošanu.

12. Iestāties par godīgas un taisnīgas starpvalstu sadarbības politikas realizēšanu, kas nosaka, ka katrai valstij, kur tas ir iespējams, pārtikas produkcija jāražo pašiem no pašu izejvielām. Latvijas iekšējā tirgū prioritāti noteikt vietējiem ražotājiem. Importēt tikai to, ko objektīvi apstākļi ražot neļauj. Panākt šāda skatījuma iestrādi PTO noteikumos.

13. Par valsts prioritāro atbalstāmo un koordinējamo uzdevumu noteikt zemnieku kooperāciju. Izstrādāt kooperācijas plānu un tā realizācijas programmu, kas nodrošinātu principa „no lauka līdz pircējam” sistēmas ieviešanu.

Valsts un ES atbalsta maksājumus virzīt uz kooperatīviem pamatiem plānotu pārstrādes ražotņu un tirdzniecības būvju celtniecībai (cukura un celulozes – papīra ražošanai; linu un kaņepju pārstrādei; atražojamās enerģijas – bioetanola, biodīzeļa, biogāzes, vēja, ūdens, saules elektroenerģijas utl. ražošanai; vairumtirdzniecības bāzu, veikalu utl. celtniecībai): lauksaimniekiem, mežsaimniekiem, dārzkopjiem, dārzeņu audzētājiem, zivsaimniekiem, biškopjiem, kažokzvēru audzētājiem utl. Veicināt šo ražotņu izvietošanu vietās, kur tas apturētu iedzīvotāju aizplūšanu vai veicinātu to atgriešanos.

14. Atjaunot cukura ražošanu Latvijā zemnieku kooperatīviem piederošā cukurfabrikā.

15.  Organizēt Latvijas Hipotēku un Zemes bankas (LHZB) administrētu Zemes fondu. Tā rīcībā nodot visas valstij piederošās brīvās zemes un piešķirt pirmpirkuma tiesības visa veida zemju iegādei laukos. Noteikt, ka LHZB no Zemes fonda zemi pārdod vispirms jaunajām un tad pārējām zemnieku ģimenes saimniecībām, piemērojot pirmskara Latvijas noteikumus – aizdevumu ar atmaksu 41 gadā, ar likmi 2% gadā.

16. Aizliegt Latvijas laukos veidot lielus industriālus cūku, liellopu, t.sk. slaucamo govju u.tml. audzēšanas un nobarošanas kompleksus, kas būtiski apdraudētu vidi un zemnieku ģimeņu saimniecību eksistenci un ražošanu šajās teritorijās. Piemēram, maksimālais slaucamo govju skaits vienā saimniecībā – 100, gaļas liellopu – 200, cūku – 500, putnu – 2000.

17. Ar valsts pasūtījumu nodrošināt ES standartiem un Latvijas apstākļiem atbilstošu būvju projektu katalogu izstrādi dažāda lieluma un ražošanas virziena lauku saimniecībām, lai nebūtu jātērē laiks un līdzekļi tos individuāli pasūtot projektēšanas kantoros.

18. Rosināt un atbalstīt: Lauksaimnieku biedrību atjaunošanu; paraugsaimniecību un regulāru izstāžu rīkošanu (Jāņa_K. papildinājums), lauksaimnieciskās izglītības apguvi; kultūras dzīvi; izmantojot pirmskara Latvijas aizsargu pozitīvo pieredzi, palielināt zemessardzes lomu kārtības un drošības nodrošināšanā laukos; mazpulku darba aktivitāti, kā audzināšanas darba vadmotīvu izmantojot Kārļa Ulmaņa filozofisko un ideoloģisko redzējumu:

„Tēvijai pieķerieties ar visu savu jaunības dedzību, atdodiet tai vislabāko, kas jums ir. Ticiet ar nesalaužamu ticību tēvijas sūtības mirdzumam, ticiet tēvijas un tautas spēkam – un tad ejiet, celiet un vairojiet tēvijas godu un slavu.”

19. Nodrošināt saimnieku un saimnieču sagatavošanu zemnieku saimniecībām vidējās un augstākās izglītības līmenī. Laukstrādniekus un mājturībnieces izglītot vidējās izglītības līmenī.

20. Nodrošināt zemnieku kooperatīvu vadītāju sagatavošanu vidējā un augstskolas līmenī. Visnopietnāko vērību pievērst potenciālo vadītāju atlases kritērijiem.

21. Rosināt un atbalstīt labāko zemnieku ģimeņu saimniecību godināšanas tradīcijas, ņemot vērā  ģimenes kuplumu, patriotisko audzināšanu, paaudžu pēctecību, videi draudzīgu saimniekošanu un sakoptību, ekonomisku un rentablu saimniekošanas praksi, latvisku kultūrvidi, sabiedrisko līdzdalību.

22. Izstrādāt  lauku apbūves projektus, kas rosinātu tradicionālo arhitektūras formu  apbūves saglabāšanu, atjaunošanu un attīstību.

23.  Nopietnu vērību, arī darbos, pievērst lauku ceļu, energoapgādes, sabiedriskās infrastruktūras, īpaši mazo lauku skolu un bērnudārzu, uzturēšanai, uzlabošanai un jaunbūvei, ar mērķi veicināt lauku vienmērīgu apdzīvotību.

24. Izstrādāt un īstenot projektus bezdarbnieku pārorientēšanai uz lauksaimniecisko ražošanu pašreizējās krīzes situācijā.

25. Izstrādāt projektus  un iedzīvināt rūpnieciskās ražošanas dekoncentrāciju pa rajoniem. Tas radītu darba vietas un dotu iespējas mazpilsētās un laukos dzīvojošajiem sīksaimniekiem un mazajiem  zemniekiem  ar nepilnu darba slodzi  papildināt savus ieņēmumus, bet krīžu situācijās pašu saimniecības nodrošinātu sociālo amortizāciju. Nebūtu jābrauc uz Īriju traukus mazgāt, gliemežus vai šampiņjonus lasīt. Varētu turpināt celt Latviju savā „kaktiņā un stūrīti” zemes.

Visiem pasākumiem laukos, arī iepriekš nepieminētajiem vai nākotnē projektējamajiem, jābūt vērstiem uz galveno mērķi – pēc iespējas lielākam skaitam lauku iedzīvotāju nodrošināt normālus ražošanas un attīstības apstākļus.  Un to var panākt nevis lauksaimniecību industrializējot, bet gan sīksaimniekus, mazos un vidējos zemniekus motivējot mācīties un iesaistīties kopdarbībā,  tā uzlabojot un palielinot  savu ražotspēju, bet līdz ar to uzlabojot savas dzīves kvalitāti – Latvijas laukos dzīvojošās latviešu tautas vairākuma dzīves kvalitāti.


Andrejs Lucāns
, pensionēts zemnieks, lauksaimnieks, agronoms

2010. gada 16. augustā

  1. medic. – pataloģisks muskuļu saspringums, ko izraisa muskuļu tonusa paaugstināšanās – A.L. []

  • Visu cieņu Autoram! Ļoti precīzs situācijas raksturojums un vēlamo uzdevumu definējums. Pilnīgi piekrītu šādai lauku attīstības stratēģijai. Derētu šo rakstu aizsūtīt Dūklavam.

  • Tas arī labs paraugs tam, kā jāanalizē, kā jāizvēlas mērķi un to sasniegšanas instrumenti. Konkrētība, tiešums, skaidri principi, arī karsta sirds un mīlestība uz savu zemi.
    Salīdziniet šo meistardarbu ar LR ierēdņu miglaino vāvuļošanu nu jau 20 gadu garumā, ar ko tiekam baroti.
    Mēs līdz šim dzīvojam iznīkšanas paradigmā, kas balstās uz aklu egoismu – visu karu pret visiem. Tāpēc arī neticība, ka kaut ko var panākt. Tā ir kā vienaldzīga sēdēšana bezdibeņa malā un perversa priecāšanās, ka kaimiņam klājas vēl sliktāk.
    Turpretī Lucāns mūs meistarīgi ievada attīstības un sadarbības paradigmā, kurā viss ir iespējams un kuras ietvaros cilvēki domā un rīkojas citādāk – cēlāk, tālredzīgāk.
    No Lucāna analīzes top skaidrs, kāpēc tādas lietas nevar uzrakstīt mazos artiķeļos. Mūsdienu avīzes, ierobežojot rakstu garumu, faktiski ierobežo domāšanu un iespēju cilvēkus iepazīstināt ar idejām. Jebkāda ideju apmaiņa tādā sistēmā kļūst neiespējama.
    Līdzīgi varētu izanalizēt un virzienus nospraust arī rūpniecības un nacionālās tirdzniecības attīstībai. Šīm nozarēm – lauksaimniecībai, rūpniecībai un tirdzniecībai – veselīgā valstī jābūt harmoniskā, savstarpēji papildinošā līdzsvarā.

  • Nozīmīgs uzstādījums ir tas, ka zemes īpašniekam pašam ir jāapstrādā savā saimniecībā. Saimnieka (īpašnieka) attieksme pret zemi, darbu un vidi, vienmēr būs citādāka, kā algotam menedžerim lielā uznēmumā. Kamēr man pašam nebija savas zemes un saimniecības, es tās sajūtas un attieksmi nepazinu. Agrāk nevarēju iedomāties, ka var būt tāda pozitīva brīvības sajūta, kad tu atrodies un strādā savā zemē, lai kāda tā arī būtu. To var saprast tikai tas, kurš ir to pamēģinājis un spēj novērtēt to kas viņam ir.

  • Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūts visā savā pastāvēšanas vēsturē tik tālu nav aizpētījies kā Lucāna kungs , vēreiz paldies JUMS .Gribētu vienīgi piebilst , ka uz šo brīdi , praktiski vairāk nav jaunu cilvēku resursu laukos , kuri šīs labās lietas spētu realizēt . Pamukuši kur kurais. Tie ,kas palikuši daļa parādos līdz ausīm , vai vecumā no 60-70. Jāgaida būs Jēzus otrā atnākšana !

  • RX. Puisis cīnās ,lai viņam veicas , bet palasot komentārus jāpiekrīt , ka īsti nopietni tas nav .
    Lauksaimniecība ar pliku graudkopību ir zemes noplicināšana kādu laiku jau var tā saimniekot , bet aptuveni 10 gados iestājas zemes nogurums un vairs nekas lāgā neaug.

  • es vēlētos redzēt norādes uz informāciju, kas apstiprinātu šo raksta izteikumu:

    Latvijā veiktie ekonomiskie pētījumi apstiprina, ka mazās saimniecības strādā 2,5 – 3 reizes efektīvāk nekā lielās, kaut gan subsīdijas lielās saimniecības, vismaz līdz 2007. g., saņēma un tērēja ievērojami vairāk. Zinātnisku un objektīvu pretargumentu šim faktam nav, un valstiskā līmenī tos arī nemeklē. Tas rada aizdomas par lielsaimniecību lobēšanu. Kā netiešs pierādījums mazo un vidējo uzņēmumu lielākai dzīvotspējai, ir pašreizējie aicinājumi stimulēt tādu veidošanu.

  • Es izkopēju fragmentu no Lucāna kunga vīzijas I daļas:
    “Tad šie 6000 ha nodrošinātu nevis 80, bet (4 x 100) 400 darbvietas, bet valstī kopā (2 540 300 ha l/s.i.z. 1995.g./60 ha = 42 338 x 4) – 169 353 darbavietas.” Lucāna kungs piedāvā ekstensīvu lauksaimniecisku ražošanu un tādā,un nedaudz cita sakarā radīt ap 170 000 darbavietu.
    Bet sevi nodrošināt un nedaudz eksportam var ražot un saražot ar uzviju 20% laukos strādājošie. Tas ir ap 35 000 cilvēki. Kāpēc vajag “piekto riteni” un laukos izvietot vēl 135 000 cilvēkus, kuri dzīvos strādās, ražos. Labi, cik tas maksā un kas par to maksās? Tātad cik? 260 bruto min. alga X 12mēn. X 135 000 cilvēki. Ap pusmiljardu katru gadu. Precei cenu nepieliksi, nepirks, nāksies maksāt no budžeta. Bez ražošanas līdzekļiem – arkliņiem, kultivatoriņiem, ecešiņām, rullīšiem, sējmašīnītēm un pļaujmašīnītēm utt, neiztikt. Tas prasīs vēl pāris miljardus. Es nerunāju par Lucāna kunga ieteikto lauku infrastruktūras izveidi un būvniecību, kas prasīs vēl 10 – 100 reizes vairāk līdzekļu. Kas šos n-tos miljardus var samaksāt un apmaksāt. Mūsu budžets nav tik liels kā Zviedrijai, lai aprakstītajiem izdevumiem rastos kaut cik reāls pamats.
    Tad es iedomājos līdzīgu pasaku par amatniecību. Neražosim kurpes uz konveijera, bet apgūsim amata prasmes, un ražosim kā mājamatnieki. Griezīsim ādiņas, sitīsim nagliņas un dzīvosim laimīgi!
    Piedāvātajām pasakām ir kopīga nelaime – precēm nav noieta. Lai izteiktu tādus piedāvājumus tirgus jāatrod un jāiekaro, kas nemaz nav vienkārši, kā to savas grāmatas fragmentos TF lieliski aprakstīja E. Jakrins. Kamēr nav tirgus, šie stāsti ir tikai un vienīgi pasakas.

  • Induli, Tu kaut ko galīgi neesi sapratis. Fundamentāli.
    Bet es pagaidām neizteikšos, lai vispirms izsakās tie, kam šajā periodā tieša saistība ar lauksaimniecību. Arī pats autors informēts, ka viņa raksts te publicēts.
    Vien varbūt izlasi 25. punktu šajā daļā un padomā arī par to, ka patlaban mūsu lauksaimniecība Latviju ar pārtiku nenodrošina, nemaz nerunājot par eksportu. Paskaties, ko tirgo lielveikalos, kur tas ražots?
    Izlasi visus punktus un pārdomā ar atvērtu prātu.

  • Indulim.

    Kā tev liekas, vai vienīgā metode, lai ko finansētu, ir valsts nodokļu ieņēmumi un Eiropas nauda? Varbūt politiķu zelta frāze par mistiskajiem ārvalstu investoriem?
    Vai esi dzirdējis par iekšējā tirgus bezprocentu kreditēšanu izmantojot naudas emisiju, par ķīlu liekot zemi?

  • Diskusija iekarst man patīk ! Par to tirgus iekarošanu , Indulis uztraucās . Savu tirgu esam izpārdevuši citiem tagad pašiem jākaro kautkur kautkas . Galvenais mērķis Valsts labklājības nodrošināšanā taču ir , lai cilvēki mietīgi varētu
    strādāt un dzīvot savā zemē , bez nekādiem kariem.
    Lucāna kungam visu cieņu !

  • Muktuk, neko jaunu es Tev nepateikšu. Tikai to, ka pasākumam ir trīspunktu stūrakmeņi – tirgus (visplašākajā nozīmē), konkurētspējīga tehnoloģija (kvalitātes un kvantitātes rādītājs) un nauda. Pieļaujot kļūdas pirmajos divos punktos, var pazaudēt naudu, bet neesot naudai, neizdosies nekas no pirmajos punktos plānotā.
    Bet turpinot par sagruvušajiem laukiem, jāatzīst, ka maksātas lielas ES un valsts naudas. Diemzēl ugunsdzēsībai, bez plānota tālāka mērķa un skata.
    Par upenēm, lielogu dzērvenēm, strausiem, kazām un briežiem negribu runāt, tie bija dažu cilvēku biznesa projekti, kuros kaut ko nopelnīja projekta uzsācēji, parējie – kā vienmēr.
    Bet par projektu “Lata International” gan gribu parunāt. Sākotnējais nodoms – izveidot ietekmīgu labības uzpircēju visā Latvijā bija apsveicams. Ja tas, tā kā iecerēts, būtu izdevies, šodien laukos augtu labība, nevis nezāles. Diemžēl sekojošais fiasko trieciens saknē iznīcināja visu šo uzsākumu. Kopš tā laika ministrija un valdība “atradusi savu nišu”, distancējas no jebkādas praktiskas iniciatīvas un veic vienīgi grāmatvedības funkciju – grafisku naudas dalīšanu.
    Pašreiz arī situācija cita, lauki aizauguši, risinājums nav paredzams un nav arī rītdienas redzējuma. Slīcēju glābšana ir tikai pašu slīcēju rokās, bet tās pārāk īsas.

  • rv.
    Par mazo saimniecību efektivitāti var izlasīt”Lauku biznesa laikraksta”2007.g.7.aprīļa numurā,Bauskas rajona lauksaimnieku apvienības padomes priekšsēdētāja Agra Veides”Atklātajā vēstulē Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai.”
    Indulim.
    Tieši tā, kā Jūs rakstāt:”Vajadzīga moderna lielražošanas industrija((,taču ne sākot ar izejprodukcijas ražotāju,bet gan sākot ar pārstrādes(graudu,piena,gaļas u.tml.-A.L.))ar mārketingu,juridisko,zinātnisko,organizātorisko vadību.Ja tāda ir,jebkurš zemnieks tajā var iekļauties ar savu pienesumu,dzīvot laukos,rūpēties par ģimeni.”Attiecīgi,tiek realizēta Raiņa filozofiskā atziņa:”Tas spēks,ko neredz pilienā, top liels un varens kopumā.”
    Ar lauksaimniecības industrializāciju ”piliena”līmenī mēs šo ”pilienu” iznīcinam.
    Neuzskaitīšu lauksaimniecības industrializācijas negatīvās sekas. To ir tik daudz, ka būtu jāizskata kā atsevišķa tēma.
    RX
    Zigmunds Skujiņš raksta:”Katram,kas šodien,cerībā gūt labvēlīgākus dzīves apstākļus,gatavojas pamest Latviju,ir jāsaprot,ka tur,kur viņš cer atrast Leiputriju,tās nav un nākotnē būs vēl mazāk.Turpretī Latvija ir ne tikai skaista,bet arī dabiski izlīdzināta un attīstības ziņā visnotaļ perspektīva valsts,ja vien mēs paši aiz muļķības to nepazaudēsim.Teiksim,pārdodami pa mazumam vien Eiropas un Amerikas uzpircējiem,kuri pēc manas dziļākās pārliecības,elpas trūkuma dēļ drīz vien meklēs svaiga gaisa rajonus.Skolās būtu jāmāca,ka stabilāka un drošāka valūta par jebkuru banknoti Eiropā,Āzijā,Amerikā,Āfrikā vai Austrālijā ir hektārs zemes jebkurā Latvijas nostūrī.”
    Lūk,šis hektārs zemes varētu būt drošākais atbalsta punkts izmisumā grimstošajiem bezdarbniekiem.Uz to varētu attiecināt arī Arta Kampara norādi:”Dziļi ticu,ka viens no virzieniem,kā latvietis varēs izlīst no šiem”mēsliem”,ir pārejot strādāt no valsts apmaksāta sektora,kurā viņš baudījis dzīvi,uz paša atbildības sektoru.”
    P.s.
    Raksts ir nosūtīts Valsts prezidentam,Ministru prezidentam,Saeimai,Zemkopības ministrijai,DDD,Ir,LA,Liesmai,”Visu Latvijai!”,”PS”,”SCP”,S.Kalnietei,R.Zīlem,I.Čepānei,V.Lācim,K.Šadurskim un citām mazāk pazīstamām personībām. Jā,arī LLKC vadītājam Mārtiņam Cimermanim un ar viņa piepalīdzību profesoram Robertam Ķīlim.

  • Vakar vakarā ar interesi gaidīju , vai vēl būs kādi
    komentāri šinī sakarā , man prieks , ka raksts ir aizsūtīts arī viņiem (tiem, kuri ir pie varas).
    Zīlem varējāt arī nesūtīt viņš , kā izrādās ir viens no “Lauberes cūkindustrijas” projekta līdzīpašniekiem , ar to savu attieksmi ir izteicis pie tam kopā ar gāzi grīdā (par zaļu Latviju) .http://db.lv/r/459-tirdznieciba/463-lauksaimnieciba/227593-baltic-pork-ieguldis-3-5-miljonus-ls-cuku-kuts-buvnieciba-laubere
    Tādu lauksaimniecību atbalsta mūsu valstsvīri un vēl
    slēpjas aiz zaļām idejām . Mums vienreiz ir jāizbeidz
    šī perversā divkosība visos līmeņos , ja grib iet biznesā , lai iet bet sēdēt uz diviem krēsliem nav
    pieļaujams . Kamēr varas pārstāvji šādā veidā varēs
    shēmot un bīdīt savas intereses tikmēr mūsu zaļajā
    mīļajā tēvu zemē Latvijā nekas nemainīsies .

  • Negribu piekrist tiem, kas saka, ka Latvijas lauki ir aizauguši ar nezālēm. Patiesībā, kaut cik vērtīga armazeme joprojām ir “uz izķeršanu” starp ražojošām saimniecībām un uzņēmumiem (tostarp ārzemniekiem). Pie tam aktīvākajos reģionos pastāv liela konkurence par katru zemes gabalu.
    Cita lieta ur ar mazvērtīgajām zemēm, kurām joprojām nav atrasts pielietojums, kurš būtu ienesīgs. To visu pastiprina “Agrovides” programmas, kas veicina zemes neapstrādāšanu – saglabāt bioloģisko daudzveidību u.t.t. Daudzi zemes īpašnieki ir sapratuši, ka tas ir drošākais un izdevīgākais saimniekošanas veids. Vienreiz gadā appļauj un saņem subsīdijas. Tā teikt – ienākumi gandrīz neko nedarot un neko neražojot.
    Problēma, kuru, manuprāt autors vēlējās izcelt ir tā, ka mūsdienu lauksaimniecība koncentrējas uz industriālu lielražošanu, vai arī pretēji, nekā nedarīšanu (dīvānzemniecību),izstumjot no laukiem nelielās ģimenes saimniecības, kuras tad arī pamet laukus un valsti. Piedāvātie priekšlikumi nav tikai veicinātu produkcijas ražošanu, bet, galvenokārt, lai sakārtotu lauku apzīvotību un cilvēku dzīves kvalitāti.
    Mums būtu jāmāk atšķirt, kāda ir vēlamā lauksaimniecības attīstības stratēģija un, kas no pašreizējā vēl ir pieskaitāms pie lauksaimniecības. Lielie, laukos strādājošie uznēmumi, vairs īsti nepieder pie lauksaimniecības – cūku un vistu kompleksi ir pilnībā automatizētas rūpnīcas, kas ražo gaļu, un iekārtas ir dzīvnieki, kuri nekad dzīvē nav redzējuši dienas gaismu vai svaigu zāli.
    Lielās graudkopības saimniecības vada kaut kur pilsētās dzīvijoši, ārzemnieku pieredzi smēlušies, menedžeri, kuri ir motivēti īpašnieku pelņas vairošanā nedomājot par vidi un vietējiem iedzīvotājiem. Liela daļa no šīm saimniecībām ir tendētas tikai uz kapitāla palielināšanu zemes vērtības pieauguma rezultātā, nevis uz lauksaimniecību kā tādu.
    Jo vairāk ļaus izplesties šādiem industriāliem darboņiem, jo mazāk paliks ģimeņu saimniecību, kuru nodarbošanās un ienākumu avots ir lauksaimniecības produktu ražošana. Tas tikai veicina Latvijas lauku vispārēju degradāciju.

  • Paturpinot iepriekšējo, vēlos norādīt, ka nevajag satraukties par tirgus, pārstrādes vai kooperācijas neesamību lauksaimniecībā. Pēdējos gados latvijas lauksaimniekus ir apsēdušas neskaitāmas starpniekfirmas, kuras tos apgādā ar izejvielām un atpērk produkciju. Žēl tikai, ka praktiski neviena no šādām lielākajām kompānijām nepieder latviešiem. Tie pārsvarā ir Dāņu, Somu un Lietuviešu uznēmumi. Arī lielākie dzirnavnieki pieder igauņiem un citiem ārzemniekiem. Patiesībā uz lauksaimniecības produkciju pie zemniekiem stāv rinda ar uzpircējiem, kuri savā strapā konkurē, kurš savāks vairāk. Protams, ka uzpircēji un visa veida starpnieki paņem pārāk lielu daļu no produktu vērtības, to nevajadzīgi sadārdzinot. Latvijā jau kādu laiku sekmīgi darbojas lauksaimnieku kooperatīvi, kuri veic šo starpnieku funkcijas, bet ieguvumu sadalot starp biedriem – pašiem zemniekiem. Un šī joma vēršas plašumā tā kā kopumā tā nav problēma, ka mums nav kur likt produkciju. ja būs ražotāji – būs produkcija – būs pircēji un pārstrādātāji. Ar ES fondu palīdzību, pēdējos gados Latvijā ir sabūvētas daudzas ļoti (pat pārāk) moderni graudu un citu produktu pārstrādes objekti, kas nav pilnībā noslogoti un darbojas ar nepilnu jaudu. Galvenā problēma, manuprāt tajā visā ir tā, ka šī visa šī industrija darbojas pašplūsmā bez vienotas valstiskas stratēģijas un koordinācijas. Vietām ir sabūvēts stipri par daudz, bet citur nav nekā. Katrs plāno savu darbību individuāli vadoties pēc vietājiem apstākļiem, nevis pēc kopējiem valstiskiem mērķiem.

  • Varbūt uztraukties nebūtu īstais vārds, tomēr līdz optimālam kooperācijas līmenim Latvijā vēl ļoti tālu.
    Un te ir tas paradokss. Saka, ka kooperācija vāja dēļ latviešu individuālistiskā rakstura, bet tā ir nepareiza kooperācijas idejas izpratne. Labā kooperācijā indivīds nepazūd, bet tikai iegūst spēku un iespējas. Tieši tad, ja katrs ir par sevi, šie pārprastie individuālisti paliek atkarīgi no ārvalstu un citiem starpniekiem. Otrkārt, ja nav kooperācijas, zemniekiem ir maza ietekme – gan sarunās par iepirkšanas un piegādes cenām, gan sarunās ar valdību par vēlamo politiku.
    Vajadzētu klīdināt mītu, kas kooperāciju identificē ar kolhozu sistēmu. Otrkārt, jāpanāk labojumi kooperācijas likumā, kas kooperāciju visādi ierobežo, piemēram, aizliedz veidot kooperatīvās apvienības (reģionu un visas valsts mērogā), neparedz nekādus stimulus, piemēram, nodokļu atlaides. Nodokļu atlaides kooperatīviem parasti dod kaut vai tāpēc, ka tie ir cilvēki, kas paši rada darbavietas.
    Patreizējā cilvēku pasivitāte ir fenomenāla. Salīdzinājumam var minēt, ka pat kara laikā kādreiz Latvijā tika izdoti vairāki kooperācijas preses izdevumi, darbojās kooperatīvās apvienības un citi veicinoši pasākumi. Šajos 20 gados, ja neskaita manu grāmatu, aktivitāte ir nulle! Lauksaimnieku kooperatīvi vispār izskatās pēc pagrīdes struktūras ar kaut kādiem mistiskiem sakariem ministrijā. Vācot materiālus grāmatai, man ne no viena lauksaimniecības kooperatīvu pārstāvja un viņu lobētājiem ministrijā neizdevās izspiest ne viena vārda! Viņi atteicās pat tikties, lai gan kooperācijas ideju popularizēšana un nemitīga augšana ir viena no svarīgākajām kooperācijas izpausmēm. Es secināju, ka kooperācijas nosaukuma piesegā Latvijā notiek pavisam kaut kas cits, par ko šie darboņi nevēlas atklāti runāt. Ļoti nu neveselīga šī joma un arī rezultāti attiecīgi bēdīgi.

  • Jautājums ir par to – ko ar to zemi taisāmies darīt?
    Kāds TE zin? – rādas, ka nē. Kāds no zemi iepirkušajiem zin? – lielākoties ieguldījuši naudu
    Ko ražos? gaļu? Dāņi šo pasākumu tehnoloģizējuši, bet … ( šeit patreiz neizteikšos)
    piens? – dietologu pētījums – JA pienu lietot, tad atsevišķā ēdienreizē kā atsevišķu produktu, JO svaigs piens lietots kopā ar citiem ēdieniem apķepina šo ēdienu daļiņas un palēnina barības sagremošanu un uzsūkšanu organismā
    cukurs? – rūpīgi paskatoties nav neko daudz labāks par cigaretēm
    Dārzeņi, augļi un savvaļas augi? – nu skaisti jau un labi JA tie ir no tavas paša saimniecības un tu dzīvo laukos. JA kaut vai āboli nonāk lielveikalu ķēdē, TAD tie jau ir pavisam citi āboli. Vai nu to padarīšanai tiek likta lietā ķīmija vai arī tie apmēram 40 sekundes tiek turēti 50 grādu temperatūrā, kas faktiski ir šo ābolu pasterizācija. Tā apstrādāti āboli mazāk bojāsies un tajos pat būs saglabājušies daudzi sevišķi vērtīgie fermenti, un tomēr …
    ——-
    Sulas – pats pieejamākais mūsu pilnvērtīgas barības avots, kas ir bagātas ar minerālvielām un fermentiem. Lai nodrošinātu organismu ar karotīnu (A provitamīnu) mēs vienkārši nespējam dienā apēst 1 kg burkānu (bail pat iedomāties!). Bet izdzert vienu glāzi burkānu sulas dienā – nav taču nekā vienkāršāka un patīkamāka. Lūk kāpēc sulas – ir visai nozīmīgas katra cilvēka dzīvē. Ar sulu palīdzību mēs viegli iegūstam jaunas vērtīgas vielas, kas nepieciešamas mūsu pārtikā.
    Visiem zināms, ka augu izcelsmes pārtika vislabāk saglabājas sasaldēta. Tas ir ekoloģiski tīrākais ogu, dārzeņu un augļu konservēšanas paņēmiens. Tradicionāli ogas iesaldē veselas bet augļus sagriež gabaliņos.

    L Jakuševa piedāvā jaunu augu pārtikas saglabāšanas paņēmienu – svaigi spiestu sulu saglabāšanu ledus lodīšu paketēs, kur katras lodītes masa ir 22,2 g.
    Pieņemts uzskatīt, ka saldētas sulas labi saglabājas, bet to īpašības nekļūst labākas. Es nepiekrītu šim uzskatam. Lielākā daļa jebkuras sulas sastāva ir ūdens (reizēm līdz 90%). Konservējot ar aukstumu sulas pakļauj ātrai sasaldēšanai temperatūrās ne augstākās kā -24 grādi Celsija, bet dažās sadzīves saldējamās kamerās pat – 38 grādi Celsija. Tādās temperatūrās sulu sastāvā esošais ūdens pārvēršas mazos ledus kristāliņos. Tāpēc sulu sastāvā esošās bioloģiski aktīvās vielas lieliski saglabājās.

    Visu dzīvo organismu sastāva esošais ūdens ir strukturēts. Atrodoties ciešā kontaktā ar molekulām dzīvajā organismā tā struktūra līdzinās ledus struktūrai. Organismā nonākošais ūdens ir visnoderīgākais un vislabāk tiek izmantot strukturētā ūdens veidā. Kādi ir dabiskie strukturētā ūdens avoti? Visdabiskākais strukturētā ūdens avots ir svaigi spiestas augu sulas. Izpiestā sula ir jālieto tūlīt pēc lietošanas ( ir sena īru laika garuma vienība moments, kas ir ap 5 minūtēm; šādās mērvienībās svaigi spiesta sula ir jālieto MOMENTĀ vai sliktākajā gadījumā 2-3 momentus pēc spiešanas). Cits strukturētā ūdens avots ir svaigi izkusuša ledus ūdens. Šobrīd vēl nav pārliecinošu zinātnisku pierādījumu tam, ka kvazikristāliskā struktūra svaigi izkusušā ūdenī saglabājas īsāku laika sprīdi kā svaigi spiestās sulās vai atkausētās saldētās sulās. Ja šis jautājums tiks eksakti izpētīts, tad visdrīzāk var sagaidīt, ka ar vitamīniem, minerāliem un fermentiem bagātā ūdens suspensijā ūdens kvazikristāliskās struktūras saglabāsies ilgāk. Pietiekami ilgi, lai uzņemtas organismā tās tiešā veidā tiktu “iebūvētas” organisma kvazikristāliskajā, lielā mērā taisni no dzīvā kvazikristāliskā ūdens sastāvošajā struktūrā.

    Svaigi spiestas sulas par 90% sastāv no ūdens un dabiski pieņemt, ka ūdens sasalušajā un pēc tam atkusušajā sula būs ar tādu pašu struktūru. Izkusušā ledus ūdenī molekulu diametrs precīzi atbilst cilvēka organisma šūnu membrānu atveru diametram. Ledus ūdens no iesaldētām svaigi spiestām sulām, kas sevī nes vitamīnus, viegli reaģē ar dažādām organisma struktūrām, un tam nevajag tērēt papildus enerģiju ūdens struktūras izmainīšanai. Ja vielu apmaiņa organismā notiek aktīvi, tad no tā labi izvada sabrukušās šūnas, kas traucē veidoties jaunām šūnām, tā palēninās cilvēka organisma novecošanās. Domājams, ka šobrīd vislabākais sulu konservēšanas paņēmiens ir sasaldēšana. Sasaldētas sulas saglabā vitamīnus un fermentus un citas bioloģiski aktīvas vielas, ja tajās saglabājas ūdens kristāliskā struktūra, kas ir optimāla mijiedarbībai ar organisma dzīvajām šūnām.

    Ir dabiski uzskatīt, ka ēdienu sagatavošanai iesaldētas svaigi spiestas sulas ir tik pat vērtīgas kā svaigi spiestas sulas. Kad karstā edienā ievietojam ledus gabaliņu no saldētas sulas, tad vitamīni tajā ir ledus kažociņā, kas pakāpeniski kūst, aizsargājot tos no pārkaršanas un sabrukšanas un pakāpeniski bagātina ēdienu ar atkusušo sulu. Ja mēs pievienosim karstā ēdienā svaigu sulu, tad daudzas tās vērtīgās vielas sabruks neizturot augsto temperatūru. sasaldētām svaigi spiestām sulām paketēs ir virkne priekšrocību:
    polietilēna plēve aizsargā sasaldēto sulu no oksidēšanās ar gaisa skābekli. Tātad tajās labāk saglabājas vitamīni
    plēve aizsargā svaigi sasaldēto sulu no mehāniska piesārņojuma un sajaukšanās ar citiem produktiem, atrodoties saldējamā kamerā
    pēc dažu ledus lodīšu izmantošanas, iepakojumā palikušās lodītes vēl arvien ir pārklātas ar aizsargplēvīti
    iesaldēto svaigi spiesto sulu fasējums atsevišķās porcijās ļauj precīzi aprēķināt vitamīnu daudzumu katra ēdiena porcijā dažāda vecuma un dažādas fiziskās slodzes cilvēkiem
    svaigi spiestu, sasaldētu sulu priekšrocība ir arī tā, ka tās spēj ilgi glabāties nemainot savu kvalitāti un vienmēr ir gatavas lietošanai
    sulas ir ietērptas ledus kažokā, kas lēni kūst sagatavotajā karstajā ēdienā, saglabājot svaigu sulu vitamīnus un baktericīdās īpašības.

    Svaigi spiestas sulas var iesaldēt un lietot katrs.Izmantojot sulu sasaldēšanu rodas spēcīgs, efektīvs un ekonomiski pamatots līdzeklis dzīves kvalitātes paaugstināšanai. Ir tikai divas lietas – par šo iespēju ir jāstāsta, jāstāsta un jāstāsta. Tiem, kas to dzirdējuši, tas jādara …. Kā? Ir daudz neskaidrību, daudz atklājumu iespēju. Daudz aptiekām vēl neatdotas naudas.

    Kā tad ir ar tiem vitamīniem dražejās?
    Ko par to domā Zigurds Zariņš ( avots: Zigurds Zariņš, Lolita Neimane – Uztura mācība – Rasa ABC – 1999 – ISBN 9984-653-07-2, 50. lpp)?
    Atbilstošs uzturs katru cilvēku var nodrošināt ar pietiekamu daudzumu vitamīnu. Nav izprotams dažu pētnieku viedoklis, ka cilvēkam, kas ikdienā tērē maz kaloriju un maz uztura, varētu rasties vitamīnu deficīts. Maz ēdot, bet lietojot vispusīgu uzturu, vitamīni tiek uzņemti pietiekamā daudzumā. Ne jau velti daudzu vitamīnu dienas deva ir noteikta atbilstoši uztura 1000 kcal.
    Tātad uzņemot uzturā maz kaloriju, vajadzīgs mazāk vitamīnu, bet, ja ed daudz, vajag vairāk vitamīnu. Izvēloties pareizos produktus, katrs cilvēks, vai tas ēd daudz vai maz, var nodrošināt sev nepieciešamo vitamīnu daudzumu tikai ar uzturu.
    Farmakologs I. Purviņš izsakās vēl skaidrāk – Plaša vitamīnu reklāma novirza trūcīgos finanšu resursus nevajadzīgu vitamīnu, nevis nepieciešamo pārtikas produktu iegādei. Vairāk kā 75% no apmēram 1000 vitamīnu preparātu nav ieteicami lietošanai”
    Vai vitamīni kādam dod labumu – Jā – Vitamīnu ražotājiem, reklamētājiem un izplatītājiem. Pat ekstra klases sportistu uzturā lielu vitamīnu devu labvēlīgā iedarbība objektīvi nav konstatēta. Subjektīvi labajām sajūtām ( bet ne reālajiem fizioloģiskajiem rādītājiem un sportista rezultātiem) cēlonis varētu būt suģestija. Vitamīnu rezerves cilvēka organismā neveidojas, lieki uzņemtais vienkārši tiek izvadīts no organisma kā atkritumviela

  • Ar kooperācijas definīcijām un principiem var iepazīties šeit:
    http://www.tautasforums.lv/?p=874

  • Mūsdienās varbūt svarīgi, ka kooperācija īsteno arī tirgus un nozaru aizsardzības (protekcionisma) funkcijas. Plaša kooperācijas kustība, ja tā aptver visu valsti, faktiski šo valsti izveido par saimniecisku cietoksni. Otrkārt, plaša kooperācija izslēdz dažādu starpnieku diktātu. Latvija pašlaik ir starpnieku apsēsta, kas visu nevajadzīgi sadārdzina un/vai monopolizē.
    Par kooperāciju var dēvēt arī tādas modernas saimniekošanas formas kā stratēģiskās alianses un vertikālo integrāciju, kuras aptver visu saimniecisko ciklu – no izejvielām līdz tirdzniecībai.
    Kooperatori visu nepieciešamo var iepirkt un pārdot lētāk, jo izslēdz starpniekus un var iepirkties par vairumtirdzniecības cenām. Kooperācija atvieglo katra biedra darbību, jo biedri var specializēties, proti, katram nav jādara viss, bet tikai tā darba daļa, ko viņš labāk spēj un vēlas darīt.

  • Ivar augstākā pilotāža uzturzinātnē . Diskusija tiešām
    ir vērtīga , ir ko paanalizēt . Par kooperāciju neizteikšos pati esmu bijusi kooperatīva biedrs un vēl
    esmu brrrrr. Grūti

  • Jāni, ja zemnieks pastaigā kādu laiku pa zemi, tad viņš sāk saprast dažas lietas. Viņa un saimniecības izdzīvošana atkarīga no tā – iekļūs viņš RIMI vai MAXIMA veikalu ķēdē vai neiekļūs. Ja neiekļūs, tad par 3 sant. litrā varēs pārdot pienu šo veikalu ķēžu dalībniekiem, kuri rindā gaida uz preci, leišiem nedaudz dārgāk.
    Kooperatīvs ražo vairāk un tādam veidojumam, lai iekļūtu šajās veikalu ķēdēs, jāpārvar esošo dalībnieku protekcijas, lobiji un kāds jāizmet laukā. Sarežģītāk un riskantāk. Tāds kooperatīvs peļņu kaut kā sadalīs, bet kā dalīsies zaudējumi? Vai,vai! Tu domā, ka kooperatīvam labāk sekmēsies Lietuvā, Igaunijā, kur citur? Arī nē.
    Par industriju, par ko iepriekš rakstīju. Es to saprotu tā, ka arābi, Āfrikas valstis, varbūt Latīņamerikas iepērk pārtiku. Tiek slēgtas starpvalstu vai vienošanās ar lieliem uzņēmumiem un kuģi uz turieni ved pārtiku, atpakaļ rūdas vai citu preci utt. Var jau šo lieltirgotāju saukt par zemnieku saimniecību vai kooperatīvu, bet tas būs nedaudz cits profils, nosaukumam neraksturīgs.

  • RIMI, Maxima un līdzīgi ir koloniāli svešķermeņi. Arī tirdzniecības joma jānacionalizē un jāveido atbilstoši nacionālajām interesēm. Arī tirdzniecībā ir vieta kooperācijai. Pat padomju laikā lielie veikali piederēja patērētāju biedrībai, kas ir kooperācijas padomju versija. Tirdzniecības kooperatīvus tradicionāli sauc par patērētāju biedrībām. Tām var būt arī sagādes un ražošanas funkcijas.

  • Ivetiņ, kooperācija vienā vārdā nozīmē sadarbība. Ja Jums vēl “brrrr”, acīmredzot tā nebija sadarbība, bet kaut kas cits.
    Patlaban mēs dzīvojam konkurences paradigmā, kad uz konkurenci noskaņo jau no bērnudārza. Konkurence ir destruktīva.
    Kooperācija ir sadarbības paradigma. Sadarbība ir visracionālākā un augstākā mijiedarbības forma starp cilvēkiem, kas mobilizē resursus, palielina katra cilvēka iespējas, dod labu rezultātu. Laba sadarbība jeb kopdarbība paver iespēju sinerģijas efektam. Sinerģija ir tad, kad sadarbības rezultāts pārsniedz katra cilvēka ieguldījumu matemātisko summu.

  • Ivar, ļoti labs jautājums – ‘ko tad audzēsim?’
    Man būs augļu dārzs, sakņu dārzs – īsi sakot, dažādība, lai varētu nodrošināt vismaz iztikas minimumu savai ģimenei. Vēl padomā turēt vistas, jo no vistu olām nez vai spēšu atteikties, un, ja var pats pie tām tikt, kādēļ pirkt vai iemainīt pret ko citu. Lielākā apjomā audzēšu atsevišķas kultūras, kuru produkciju neaudzē kaimiņi un ko varēšu realizēt tuvākā un tālākā apkaimē. Ir vairākas idejas un nešaubos, ka klāt nāks vēl jaunas. No gaļas lietošanas jau šobrīd esmu gandrīz pilnībā atteicies.

    Cukura jautājums man šobrīd ir mīkla. Nav runa par ikdienā lietojamo saldinātāju, jo cukura vietā izmantoju medu, bet cukuru – kā būtisku sastāvdaļu sīrupu, ievārījumu, kompotu pagatavošanai. Arī no šīm lietām tuvākajā nākotnē neredzu, kā varētu atteikties. Sulas un arī sulas saldētā veidā ir laba lieta. Tādā gadījumā būs vajadzīgas investīcijas jaudīgu un lielu saldējamo iekārtu iegādei. Tāpat būs vajadzīgs dehidrators, lai ogas, tomātus un daudz ko citu varētu kvalitatīvi izžāvēt. Pavasarī, vasarā un rudenī jau nekas. Bet ziema kaut kā jāpārdzīvo ;).

  • Pirms pāris mēnešiem atradu pasaules kompetentāko ekonomiku reitingu. Pēc tam paskatījos ko šo valstu: Jaunzēlandes, Čīles, ASV, Krievijas, Luksenburgas interneta vietnēs var atrast par
    IZTIKAS un dietoloģijas (tās ir zinātnes par DZĪVESVEIDU) jomā.
    Secinājumi – ir jāizvēlas un konsekventi jāievēro praktiski pamatota dzīvesveida sistēma. Uzturam jābūt pilnvērtīgam. Cilvēks var būt vesels un viņam ir jēga būt veselam tikai tad, ja viņš ir fiziski un garīgi aktīvs. Dienā vajadzīgas 3-6 ēdienreizes. Viens no labākajiem variantiem – studentu pārtikas režīms – 50% uzturelementu un kaloriju vakariņās. Maltītēm jāsagādā prieks un bauda, taču …. pilnīgi haotiski auļojot no vienas praktiski pareizas un pieņemamas uztura sistēmas uz citu un pat lietojot vis-vis-visekoloģikākos produktus ir iespējams sevi dažu mēnešu vai pat nedēļu laikā sevi burtiski nokaut pilnīgi tāpat kā sākot pārtik tikai un vienīgi no hamburgeriem un pepsikolas. Iztika, uztura plāns jeb dieta ir dzīvesveids kaut kas nopietnāks par reliģiju. Un tad ir svarīgas divas lietas
    - nekļūt par fanātiķi, būt piesardzīgi un pamatoti, izsvērti atvērtam un redzēt un pieņemt, ka arī cits tic un arī tic pareizi un pamatoti, bet savādāk.
    - nekļūt par par sava vēdera vergu, jo virkne gremošanas fermentu pēc savas struktūras ir morfija pilnīgi ķīmiski analogi; ļoti garšīgi meistarpavāru sagatavotas maltītes ēdot ir iespējams kļūt par pārtikas narkomāniem
    - …… ir ļoti daudzas lietas, kas uztura jomā manā dzīvē bija pareizi pirms 30-40 gadiem , kad vēl dzīva bija mana vecmāte un vecvecmāte, kas zināja ko, kā, kad likt galdā, lai … būtu labi un pareizi. Tagad? Daudzu lietiņu vienārši nav …. veikalu plauktos un , piemēram, aizskriet uz sakņu dārzu un tur parakt topinamburus no apmēram pulksten 13-16, būtiski, ka gaismiņā uz rietu, kad tie visgaršīgākie, jo tad tajos virkne visai noderīgu lietu un vielu tie vienkārši visgaršīgākie, es tagad nevaru, BET es labprāt nopirku pareizi izraktu, pareizi izspiestu topinamburu sulu kaut vai no IVO, JO visticamāk, ka viņam IR ledusskapis un tajā ir kaut pārdesmit litru liela saldēšanas kamera. Sula no dārzeņiem būtu jāspiež 4 stundas pēc dārzeņa paņemšanas no zemes vai atnešanas no pagraba.

    Viena krūze burkānu sulas satur cilvēka organismam nepieciešamo A provitamīna daudzumu. To var uzņemt arī ar 1 kg burkānu, bet …. nē, paldies, es to nevaru apēst. Pie tam, šķiedrvielas manam kunģim vajadzēs pārstrādāt un tās “maksās” 20%-30% tās enerģijas un arī vitamīnu, ko es uzņemšu ar sulu. 1 kg burkānu tilpums ir apmēram tāds kāds ir dienā cilvēkam uzņemamās pārtikas tilpums. Ja es ēdīšu tikai un vienīgi burkānus ilgāku laiku ( vairāk par 2-3 dienām) es viennozīmīgi savu veselību graušu. Tad es noteikti darīšu labāk, ja 1 kg burkānu vietā apēdīšu pāris hotdogus. Kaut gan tīra gaļa noteikti būtu labāk, tāpat kā vienkārši pankūka ( bet ne maizes rika ) arī abstrakti atsevišķā ēdienreizē būtu labāk.
    ———-
    Kāpēc es tagad regulāri lietoju burkānu sulu (un ne tikai to)?
    Es gribu atbrīvoties no brillēm ( +1,5 D) un rādās, ka tas izdosies, gribu labi redzēt tumsā un rādās, ka tas izdosies
    Manas aktivitātes VIENMĒR ir personiski pragmātiskas
    ———
    2010 Septembra veselīga dzīvesveida žurnāla NATURAL HELTH krievu izdevumā ЗДОРОВЬЕ ОТ ПРИРОДЫ rakstā Dzīves garša veikalu tīkla “BIO-Market” konsultante, dietoloģe-endokrinoloģe Natālija Kalinčenko, Eiropas psihoterapeitu asociācijas biedrs, astrologs. Autentiskās realizācijas skolas vadītājs Vladimirs Pogudins un vispārejās prakses ārste Tatjana Malceva raksta, ka
    pēc statistikas Krievijā patreiz ar disbakteriozi cieš ap 90% iedzīvotāju.
    Disbakteriozes sekas un simptomi ir vesela nebeidzama rinda sindromu:Diareja, aizcietējumi, malabsorbcija,
    astrīti, duodenīti, čūlas slimības, asinsspiediena novirzes, holesterīna līmeņa novirzes, reimatoīdais artrīts, saistaudu slimības, ļaundabīgie audzēji kunģī, resnajā zarnā, krūtīs, mentruālā cikla traucējumi un klimakss, kariess, nieru un žultsceļu akmeņi, bronhiālā astma, aknu slimības, akūtas gremošanas orgānu kaites, anēmija -> Krievija
    ( un gan jau arī Latvija un latvieši izmirst likumsakarīgi un pelnīti – tas un ir man paša skarbai un šādi formulētais secinājums
    JO
    neviens jau mums ar varu nepiespiež klausīt pārtikas vai it kā pārtikas produktu ražotāju un tirgoņu, farmaceitisko koncernu nolīgto bļāvēju reklāmai
    galu galā noslēdzošā ir mūsu pašu izvēle)
    ———
    Konkrētā interese – kādas saldētas vaigi spiestas sulas man var piedāvāt bāleliņi – tautieši?

  • SESTDIENA 23.-29. oktobris, 2010
    Cilvēka radīta slimība
    Britu zinātnieki pārliecinājusies, ka dažus gadsimtus tālā pagātnē cilvekiem nav bijuši ļaundabīgie audzēji.

    Janis Vēvers
    Ļaundabīgie audzēji, kas plašak pazīstami ar visnodal nekaitīga bezmugurkaulnieka vārdu “vēzis” , varētu būt moderno laiku fenomens, un senatnē cilvēkiem ar šādu kaiti nav nācies sastapties. Iespējams, tā ir pašu cilveku vai musdienu dzivesveida radita slimība. Pie šāda pārsteidzoša atklājuma nonākuši britu zinātnieki, kuri petīja munificētu seno ēgiptiesu mirstīgās atliekas, fosīlijas un rakstiskās liecības par cilveku veselības stāvokli.

    Mančesteras universitātes viesprofesora Makla Cimmermana vadībā veikatis pētijums paradījis, ka vēzis cilvēcei nebija pazīstams līdz laikmetam, kad par būtisku problēmu kluva vides piesārņojums un slikta pārtika. “Senajā sabiedrībā, kur nepastāvēja kirurģiskās iejaukšanās, būtu jāpaliek liecībām par visiem saslimšanas gadījumiem”, logiski spriež zinātnieks. “Tā kā laundabīgo audzēju mūmijās nebija, tas jāinterpretē kā apliecinājums vēža retumam senatnē. Tas norāda, ka vēzi izraisošie faktori ir jāmeklē modernajā ikndustrializācijā.

    Lai izsekotu slimībasizcelsmei, Cimmermanis kopā ar kolēģi Rozāliju Deividu uzsāka plašu pētniecību. Viens no pateicīgākajiem meklējumu objektiem bija egiptiesu mūmijas, kas ir labi saglabājušās un nes sevī daudz informācijas par pagātni. Eksperimenti apliecinājuši, ka minificēšanas procesā audzeji saglabājas labāk nekā veselie audi. Zinātnieki zem mikroskopa izskatija vairakus simtus ēgiptiesu mirstīgo atlieku un konstatēja tikai vienu ļaundabīgo audzeju. Cimmermans noraida kritiķu argumentus, ka ēģiptiesi nav dzīvojuši pietiekami ilgi, lai izveidotos vēzis. Viņš norāda, ka mūmijās ir redzamas citas ar vecumu saistitas slimibas, piemēram, artēriju sacietēšana un kaulu trauslums.

    Līdzīgus rezultātus nesa arī fosīliju pārbaudišana – pat pēc vairāku tukstošu neandertāliešu kaulu izpētes tikai viena gadījumā bija aizdomas par audzēju. Savukārt zinātniskajā litereturā par iepriekšējām fosīliju analīzēm bija aprakstīti vien pāris desmitu strīdīgu gadijumu. Galvenokārt tajos bija audzeji dzīvniekos.

    Maillam Cimmermanam ar to nepietika, viņš pievērsās seno tekstu lasīšanai. Arī tur bija loti maz slimību aprastu, kas atbilstu vēža simptomiem. Lielākoties līdzigas problēmas izraisīja lepra.

    Vairak ziņu par šo kaiti paradās ap XVII gadsimtu, kad aprakstītas pirmās operācijas audzēja izņemšanā. Zinātniskajā literatūrā slimība pieminēta pirms 250 gadiem, kad aprakstīts deguna vēzis tabakas šņaucējam un mazliet vēlāk sēklinieku vēzis skursteņslaucītājam.

    “Dabīgā vidē nav nekā tāda, kas var izraisīt vēzi. Tātad tai jābūt cilvēkaradītai slimībai, kas saistita ar piesārņojumu un izmaiņām mūsu dietā un dzives stilā”, secina zinātnieks.

    http://www.manchester.ac.uk/aboutus/news/display/?id=6243

  • Viena piezīme par CILVĒKA VĒRTĪBU kādā ekonomikā

    Daži faktiņi
    1. VISA pasaule šobrīd labi atceras Čīles kalnraču krīzi. TUR viena kalnrača izcelšana no pazemes maksāja ap 1 milj. dolāru. Izrādās, ka šis skaitlis labi raksturo viena JEBKURA cilvēka vērtību JEBKURAS attīstītas valsts ekonomikā.
    2. Jūs esat neizpratnē? Jūs nepiekrītat, ka katrs personiski esat miljonārs? Nu mazlietiņ parēķināsim. Latvijas ekonomikas jauda ir ap 10 miljardu latu gadā. Latvijā dzīvo ap 2,5 miljonu cilvēku. Balstiesīgu, tātad pilngadīgu pilsoņu pie mums ir ap 1,2 milj. Ekonomiski aktīvi mums varētu būt kaut kur starp 0,5-1 milj. cilvēku. Pieņemsim, ka mums ir viens miljons ekonomiski aktīvu pilsoņu. Tad laikam iznāk, ka vidēji uz vienu cilvēku Latvijā ik gadu jaunradītā vērtība ir ap 10 000 LVL. Pieņemsim, ka cilvēks vidēji ekonomiski aktīvs ir 40 gadus. Tad iznāk, ka šī ekonomiski aktīvā cilvēka pienesums valsts ekonomikā ir 400 000LVL, kas ir tuvu vienam miljonam dolāru. Var jau iebilst, ka, piemēram, kāds top menedžeris vai valdības loceklis, vai … (ierakstiet pēc patikas) ir vērtīgāks par, piemēram sētnieku vai apkopēju. Tikai …. es labprāt paskatītos, kā ( ….. ierakstiet pats pēc patikas ) kārto savas lietas kāds no top-a pēc tam, kad , piemēram, kādas bankas vadītājs no rīta ir pats izmazgājis savu banku vai vismaz tās daļu.
    —–
    Nevienā ekonomikā, nevienā valstī ilgtermiņā nav vērtīgāku vai nevērtīgāku cilvēku. Un katrā ekonomikā ir cilvēki, kas no ekonomikas bīdītājiem kļūst par tās vienkāršiem dalībniekiem vai pat tās resursu patērētājiem ( top menedžeris pēc savas crazy aktivitātes saķer infarktu un viņu operatīvi ….. nu teiksim, atjauno lietošanas kārtībā pēc dārga kapitālremonta).
    ——-
    Bezdarbs? Ļoti nozīmīgs tā saukto kapitālistisko ekonomiku nekompetences rādītājs. Ļoti nozīmīgs tā saukto kapitālistisko ekonomiku puspatiesības ražojošo mēdiju un šo mēdiju propogandas rezultātā bezdarbu kā dzīvesveidu pieņēmušu cilvēku sociāla slimība. Latvijā patreiz esot ap 40 cilvēku, kas bijuši bezdarbnieki jau 30 gadus. Protams, viens bezdarbnieks ekonomikai tiešā veida ir lētāks kā viens cietumnieks, kas vidēji maksā ap 250 LVL mēnesī. Noziedzība un bezdarbs ir jebkuras ekonomikas brāķis

  • >Indulis 15.11.2010., 17:50
    Jau vismaz 10 gadus jebkuram saprātīgam cilvēkam (ne tikai Andrim Šķēlem, piemēram) ir skaidrs, ka Latviju ar Latvijas Lauku ražoto var pabarot kādi 50 000 – 100 000 cilvēku. Pat , ja laukos “tīru pārtikas produktu ražotāju” paliktu ap 50 000 Latvija pati varētu būt pilnībā labi paēdusi. Tad ir skaidrs, ka viens no Latvijas ekonomikas valstiski formulētiem pamatuzdevumiem ir augstas kvalitātes pārtikas produktu ražošana.

    Pēc jūsu vērtējuma – Bet sevi nodrošināt un nedaudz eksportam var ražot un saražot ar uzviju 20% laukos strādājošie. Tas ir ap 35 000 cilvēki.

    Tas tā patiesi var būt. Tas ir saprast visas pasaules attīstītajās valstīs. Drīz ( nu pēc 20-50 gadiem vai ātrāk) to sapratīs vismaz katrs otrais cilvēks, kas dzīvo Ķīnas laukos – bet tas savukārt ir potenciāls vismaz pusmiljards bezdarbnieku. Ko viņi darīs?
    A- kaut ko mēģinās darīt savās mājās
    B- dosies ARĪ uz fantastiski mazapdzīvoto Latviju ar salīdzinoši fantastiskajiem dzīves apstākļiem
    Uzmini nu, kā te iegrozīsies ar to nacionālo sastāvu.

    Vai laukos dzīvojot var pietikt ar 50 LVL mēnesī kā “piešprices” pie tā ko saražo pats? Ir aizdomas, ka, jā. Cik liels ir reālais iztikas minimums lielā pilsētā? Domāju, ka ap 200 LVL. Dzīve lielā pilsētā pēc savas būtības ir dabiski ievērojami dārgāka.

    Latvijas ekonomikas otrs galvenais uzdevums varētu būt nelielu ražotņu, kurās varētu tikt ražoti pat augsto tehnoloģiju produkti un augstās tehnoloģijas kā tādas, tīkla veidošana tieši Latvijas laukos. Vai tas ir kaut kas principiāli jauns Latvijai. Nē. Tā ir Latvijas ekonomikas simtgadu prakse – amatnieku zemes laukos ar 5 ha pie lauku amatnieka mājas, Piebalgas vēveri un ratiņdreijātāji, u.t.t. Mums ir tikai jāatceras sava … nākotne

    Vienotības priekšvēlēšanu programmā bija punktiņš par ekonomikas attīstību reģionos, par 2-3 miljardiem LVL investīciju Latvijas reģionos.
    kas tur par šādu naudu taps? ja taps?
    Kāda Ozolsalas atrauga? Paldies nevajag. Manuprāt vismaz 10 gadus nevienu rūpniecības gigantu Latvijā nevajag. Bet varbūt tomēr vajag DubultOzolsalu
    ar
    celulozes
    un papīra ražošanu?
    Tas maksās pat mazāk kā Dienvidu tilts un atpelnīs sevi varbūt pat piecos gados, A?

  • Ziedu jeb savvaļas virtuve
    Mūsdienu gastronomija virzās daudzveidīgiem, reizēm pretrunīgiem ceļiem. Visavangardiskākās virtuves visas pasaules šefpavāru saimē – molekulāra virtuve piekopj produktu sašķelšanu sastāvdaļās un garšās, lai pēc tam to visu sajauktu kādās precīzās proporcijās un pārsteigtu gardēžus ar nebijušu tekstūru un garšu. Fussion stils meklē visneparastākos Eiropas un Āzijas virtuvju miksus, piedāvājot drosmīgus, lai neteiktu avangardiskus variantus, piemēram siļķe un eksotiskie augļi.

    Tomēr pasaulē saglabājušās tradicionālās, dabai tuvās ēdienu gatavošanas saliņas. Šis kulinārijas virziens šodien piedzīvo otro piedzimšanu. Ēdienos izmanto nevien tradicionālos dārzeņus, bet arī pilnīgi visus kultūraugus un savvaļas augus.
    Esam ieskicējuši ziedu vai dabiskās virtuves (Alpine Flower Gourmet Cuisine chef Joel Quentin at Peppino – http://www.burtwolf.com/pdf/lakegeneva2.pdf) pamatu, kurā ārstniecības augus izmanto vairs ne tikai dekorēšanai, bet jau kā pilnvērtīgas sastāvdaļas. Tos pievieno gaļai un dārzeņiem, tie kļuvuši par uzlējumu un mērču sastāvdaļām, izmantoti dzērienos (pat alkoholiskajos, kā piemēram vīns ar plūškoka ogām ir ar labu garšu un lieliski harmonē ar desertu). Kaut gan daudzas tādas ziedu un ārstniecības augu izmantošanas tradīcijas ir ar gadsimtiem garu vēsturi, tomēr lielākai daļai šodienas cilvēku tas būs īsts atklājums.
    Lielākais šī virziena lietpratējs un virzītājs šobrīd ir Šveices kurotpilsētas Vilāras restorāna la Peppino šefpavārs Žoels Kventins.
    Izejmateriāli viņa virtuvei dzimst šai kurotpilsētiņai netālajās Alpu pļavās. Kā tikai sniegam cauri izlaužās pirmie zaļie asni, Žoels ik dienas dodas svaigu zālīšu un ziedu medībās un tās turpinās līdz pašām rudens salnām. Vasarā viņš lutina savus viesus ar svaigi savāktiem ziediem un augiem, vienlaikus veidojot krājumus visam gadam (jau oktobrī pļavas sedz sniegs, kas tur guļ līdz maijam).
    Rūpīgi izžāvēto pļavu ziedu saišķi izkārti līdzīgi mūsu saimnieču sīpolu un ķiploku virtenēm. Dažus augus Žoels pakļauj salnām (piemēram, timiānu, kas labi saglabājas kaltēts). Bet lūk piparmētrai, melisei un magoņu ziedlapiņām aukstums kaitē – tās zaudē savas aromātiskās īpašības.
    Orientēties meistara savāktajā floras daudzveidībā spēs tikai profesionāls botāniķis. Protams māllēpi, pelašķi un ugunspuķi atpazīs katrs, bet lūk tālāk jau ir arvien sarežģītāk. Žoels izmanto vairāk ka 150 dažādu augu. Meistars brīdina savus iespējamos sekotājus – kā profesionāļus, tā pavārus-amatierus, ka botānikas zināšanas ir ne mazāk svarīgas par prasmi gatavot un meklēt jaunus garšas salikumus.
    Pat vienā augu dzimtā var būt ēdami tikai 1-2 augi. Piemēram, gruntszāle (Melilotus Mill. ), kuras kaltētie stiebri ar mazo dzelteno ziedu svecītēm pēdējos gados kļuvuši par šefpavāra mīluļi. Zināšanas un prasmes neatnāk tūlīt – Žoels daudzus gadus mācījies no vietējiem ziedu vācējiem, kas izskaidrojuši viņam savus Alpu pļavu un to iemītnieku noslēpumus. Tam sekoja vairāk kā 15 gadu pieredze un darbs vienā un tai pašā vietā, kas viņam atklāja vietējās floras visus iespējamos noslēpumus.
    Atklājot savus meistarības noslēpumus, Žoels īpaši uzsver nepieciešamību pasniegt augus iespējami saudzējoši. Jo īsāka un vienkāršāka kulinārā apstrāde, jo labāk. Daudzus svaigos vai žāvētos augus pievieno ēdieniem pilnībā neizmainītus, jo termiskajā apstrādē tie var zaudēt savu neatkārtojamo garšu un aromātu. Protams, bieži vien ir arī tā, ka citi augi sniedz savu garšu tikai tad, ja tos 2-3 minūtes iegremdē karstā pienā vai mērcē.
    Klasisks augu sastāvdaļu piemērs ir mazie, neiedomājami garšīgie bezē-pīrāgi (Itālijā to sauc par macaroni). Ingredientu sastāvu, kas izmantoti gatavošanā precīzi sniedz kārumu krāsa. Sarkano krāsu kūciņas ieguvušas no avenēm un tomātiem (reti harmonisks apvienojums), piesātināti zaļo no piparmētru lapām, kas savāktas Alpu pļavās. Dzeltenās kūciņas ir ar viegli atsvaidzinošu garšu, ko dod citrons un savvaļas timiāns, mēļās savu krasu ieguvušas no magoņu ziedlapiņām (sēkliņas, lai cik dīvaini tas nebūtu, Žoels neizmanto).
    Ziedu virtuve, bez šaubām, pieskaitāma pie pašām veselīgākajām un spēcinošākajām. Protams tā nav uzskatāma par dietu tiešā nozīmē. Tomēr tās ēdienu sastāvā lielā daudzumā esošās ēteriskās eļļas un bioaktīvās vielas veicina ēdienu pilnvērtīgu un ātru uzsūkšanos organismā.
    Radot savus gastronomiskos šedevrus meistars, gan mazāk domā par izgatavotā lietderīgo iedarbību, bet vairāk rūpējas par aromātu un garšu saskaņu ēdiena daudzveidīgo sastāvdaļu buķetē un visā maltītē. Žoels uzskata, ka pati iespēja pieskarties dabai visā tās krāšņumā un viedumā un nobaudīt īstu pārtiku nodrošina veldzi miesai un dvēselei

    Rukolas zupa kumelīšu buljonā
    4 porcijām vajadzēs
    1l buljona (liellopu, vistas vai dārzeņu pēc izvēles), sauja kaltētu kumelīšu ziedu (var aizstāt ar tējas paciņu bez aromatizatoriem), 200g kartupeļu, 60 g rukolas salātu, sāls pēc garšas, cepeškrāsnī sagrauzdēti baltmaizes gabaliņi vai grauzdiņi pēc vēlēšanās
    Sagatavotajam buljonu. Tajā marles maisiņā vai paciņās ievietojam kumelīšu tēju. Sagriežam kartupeļus smalkos kubiņos un vāram buljonā līdz gatavībai. Izņemam kumelītes, kad kartupeļi pavisam mīksti sasmalcinām tos (neizņemot no buljona) ar rokas blenderi.
    Labi noskalot rukolu un sasmalcint to blenderī līdz plūstošas masas stāvoklim. Sajauc ar kartupeļu zupu. Pievieno sāli pēc garšas. Pasniedz ar maizi vai grauzdiņiem tūdaļ pēc sagatavošanas.

  • http://www.villars.ch/en/page.cfm/Sejour/Gastronomies/RestoVillars – šodien iecitētā avota saite nestrādā

  • Janim K.
    Piekrītu Jūsu secinājumam, ka kooperācijas piesaukšanas aizsegā”Latvijā notiek pavisam kaut kas cits, par ko šie darboņi nevēlas atklāti runāt.”
    Mans redzējums, ka šis”kaut kas cits”ir mums jau daudzus gadus pazīstamo”valsts nozadzēju”radītais pašaizsardzības vairogs – runāt par kooperāciju, bet neko būtisku tās veicināšanai nedarīt, jo tas būtu pretrunā viņu personīgajām interesēm. Runāt, lai aiz vārdiem pazūd būtība.
    Neesmu kompetents izteikties par pārējo nozaru valsts materiālo vērtību privatizāciju, taču par lauksaimnieciskā rakstura kolhozu un valsts īpašumiem man ir viedoklis.
    Pie valsts varas izrāvās ļaudis, kuru mērķis nebija celt Latvijas valsti, bet gan realizēt savas personiskās intereses.Šim mērķim tad arī tika pieskaņoti attiecīgie likumi – ārēji šķietami”taisnīgi” un ”vienlīdzīgi”, bet faktiski durvis savtīgu interešu realizēšanai.
    Mūsdienu lauku un lauksaimniecības bēdīgais stāvoklis ir šo likumu pielietošanas sekas.
    Pamatu lauksaimniecības sagraušanai un lauku dzīves degradācijai iestrādāja LR AP ar 1992.g.15.aprīļa likumu, kura 17.pants par”Pamatkapitāla sadalījumu un tā noteikšanu”paredzēja tiesības iegādāties privatizējamā objekta kapitāla daļas šādām personu grupām :1)piena ražotājiem, kā arī piena un tā produktu piegādātājiem – ne mazāk par 70% no pamatkapitāla; 2)privatizējamo objektu darbiniekiem – ne vairāk kā 10% no pamatkapitāla; 3)citām personām, kā arī privatizējamo objektu pamatkapitāla pārdalīšanai – ne vairāk kā 20% no pamatkapitāla. Virspusēji šķietami ļoti taisnīgi, bet zemtekstā – attīstību degradējošs interešu konflikts.Zemnieka intereses nesaskan ar pārstrādātaja interesēm.
    Risinājums drīkstēja būt tikai viens – pārstrādes uzņēmuma nodošana zemnieku kopdarbības 100% īpašumā. 30% paredzēšana citiem saimniekiem bija tālredzīga ”kājas ielikšana durvīs”biznesa kapitāla ielīšanai, kas turpinājumā, atsaucoties uz”taisnīgumu”un ”vienlīdzību”, sīksaimnieku, mazo un vidējo zemnieku ”nepietiekamām prāta spējām”, ļāva sagrābt visus lielos pārstrādes un vairumtirdzniecības uzņēmumus.
    Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis to komentēja sekojoši:”Ja mēs tagad paskatāmies, tad kapitāla koncentrācija jebkurā gadījumā notiek.Tālāk…iespējas visiem bija pilnīgi vienādas.Ja kādam pietrūka smadzeņu, kā pie tiem uzņēmumiem nokļūt, tad jāvaino nevis tie, kas viņus noprivatizēja, bet tie, kuri nebija pietiekami mācījušies, kuriem nebija izpratnes, tai skaitā par mežonīgo kapitāla uzkrāšanu,-tad tur vaina jāmeklē. Jo ar kādiem likumdošanas aktiem var nodrošināt aizliegumu iegādāties vienu vai otru uzņēmumu? Nekā!
    Šo aizliegumu varēja nodrošināt nacionāli pašapzinīga un godprātīga AP un 5.Saeima. Par nožēlošanu tādu mums nebija līdz 9.Saeimai ieskaitot.
    Ar LR LM 1992.g.17.11.pavēli Nr.295 izveidoja un ar 1993.g.29.04. pavēli Nr.234 papildināja privatizācijas projektu apstiprināšanas komisiju šādā sastāvā:D.Ģēģers-lauksaimniecības ministrs, komisijas priekšsēdētājs; A.Šķēle-ministra vietnieks, kura pārziņā bija pārstrādes uzņēmumi; V.Atkačūns-LR LM Agrārās reformas pārvaldes priekšnieks; J.Lapše- LR LM Lauku privātuzņēmējdarbības pārvaldes priekšnieks; A.Elksne- Juridiskās pārvaldes priekšniece; I.Feiferis- Valsts Agrārās ekonomikas institūta direktors; I.Mārtinsone- LR LM Agrārās reformas pārvaldes priekšnieka vietniece, komisijas sekretāre.Bez šiem nevar neminēt šim procesam pietuvinātos: G.Grūbi, J.Kinnu, O.Kehri, A.Miglavu, R.Zīli, J.Nagli, A.Grūtupu.
    ”Deviņdesmito gadu sākumā ar piena pārstrādes jautājumiem nodarbojās ministra vietnieks Andris Šķēle”, savulaik skaidroja bijušais Rīgas piena kombināta komercdirektors Jānis Vaivads.
    Uz”Lauku Avīzes”jautājumu:”Un kuri, jūsuprāt, ir tie savu intertešu dēļ pret zemniekiem nelabvēlīgie?”, Ervīds Grinovskis atbild; ”Tie, kuriem liels kapitāls lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumos.Viņu kā īpašnieku intereses ir pretrunā ar zemnieku.”
    Pieņemtie likumi un to realizētāji arī radīja pašreizējo situāciju laukos- daudziem sagrāva motivāciju dzīvi un darbu saistīt ar lauksaimniecību, izpārdot savu senču zemi un doties uz pilsētām vai ārzemēm – uz laiku vai pavisam.
    Tāls un grūts būs atpakaļceļš uz dzimto sētu, pie savas zemes.

  • 1990. gadu sākumā kooperatīviem tika piešķirtas privilēgijas kopsaimniecību tehnikas un infrastruktūras dabūšanā. Tad nu bija īsts kooperatīvu formālas dibināšanas bums. Vienīgais šādu kooperatīvu mērķis bija pievākt šo tehniku. Tā nonāca dažu cilvēku personīgā īpašumā. Un viss.
    ——————————————–
    Ivars kaut ko rakstīja par celulozes kombinātu.
    Tad nu tagad tas bizness ir apmēram tāds: piemēram, Latvija zviedriem pārdod neapstrādātus kokmateriālus miljona latu vērtībā, bet pēc tam to pērk atpakaļ papīra un citu koksnes pārstrādes izstrādājumu formā, bet nu jau par kādiem 30 miljoniem. Tipiska koloniālā shēma.

  • Ozolsalā bija paredzēta vēl krutāka shēma. Kombināts ražo TIKAI CELULOZI, ko izved uz Somijas PAPĪRA kombinātiem. Piesārņojums, kas reāli rastos, protams, paliktu atkritumu poligonā pie pašas Jēkabpils,Daugavā un Rīgas jūras līcī. Un tās būtu ap 1 milj t gadā
    Tādu kombinātu pie Liepājas vai Ventspils neļautu celt ES – piesārņojums un iespējams trūktu ūdens celulozes pietiekamai izskalošanai, lai notekūdeņos piesārņojuma līmenis atbilstu normām. Jau ap 2004. gadu Latvijas koksnes resursi faktiski bija sadalīti un “brīvas” koksnes Latvijā nebija. Kokrūpnieki jau bija iemācījušies pārstrādāt pat sprunguļus. Ir skaidrs, ka, piemēram uzņēmējam-meža īpašniekam (Zviedriem piederošajam uzņēmumam) ir izdevīgāk no svaigas papīrmalkas dimensiju koksnes ražot sētu mietus un šķeldu nekā sūtīt to uz Zviedriju. 2004. gadā Latvija eksportēja uz Skandināviju mazliet vairāk kā 2 milj. t šķeldas. Patreiz šai pozīcijā eksports ir ap 3 milj. t gadu, bet ne katrs pie šķeldas eksportēšanas tiek nākas lētāk pārdot Latvijā, ja “galu nav”.
    Toreiz 2002.-2004. “cīņās ap Ozolsalu” no zāles nāca “stulbi jautājumi” – kāpēc jāceļ tik liels celulozes kombināts? Taču jau lielā mērā arī Krievijas koksnes izejvielu pārstrādei.Metsalito paralēli risināja sarunas par kombinātu Karēlijā vai Arhangeļskas apgabalā. Nezinu kā tā lieta beidzās tur. Igauņi pa šiem gadiem, šķiet palaiduši pāris nelielus celulozes un papīra kombinātus, jo gigants ir izdevīgs korporācijai, bet valstij ne īpaši. Šķiet, ka viena no lietām, ko apņēmās Ozolsala epopejā Latvija bija jauns tilts pār Daugavu Jēkabpilī, jo vecais/esošais intensīvu lielo kokvedēju kustību neturētu.
    ———
    Reāla bremze celulozes un papīra rūpniecības attīstībai un lielam kombinātam Latvijā ir tā, ka faktiski jau “lieku” koksnes resursu nav. Iespējams ir saslēgti līgumi ar koksnes resursu noņēmējiem
    ——–
    Ir dzirdēts par nelielas celulozes ražotnes ieceri Umurgas pagastā, kur celulozi ražotu no salmiem
    Ir dzirdēts par celulozes un papīra kombināta ideju no uzņēmējiem, kas darbojas Latvijas tualetes papīra izplatīšanas biznesā.
    Makulatūras savākšanas bizness Latvijā nokustējās pēc tam, kad “tika atrasti gali ar Ķīnu”, kas ir bezdibenīga jebkuru resursu rijēja – pamazām kļūstam par Ķīnas koloniju.
    Ir dzirdēts par kādas Japānas korporācijas interesi nopirkt Lubānas ezeru – kam japāņiem Lubāns? – skaidrs kam milzīgi daudz ārkārtīgi vērtīgu dūņu. Mums pašiem jau rādās neko nevajag vai domājam, ka nespēsim neko nopietnu pacelt. Lubāns netika pārdots. Tiesa Dienvidu tiltu, kas atmaksāsies labi ja pēc 50 gadiem Rīgai pacelt izdevās. Tad nu lūk celulozes un papīra kombināta/kombinātu ar 2 milj. tonnu koksnes izejvielu gadā reālās izmaksas ir tuvas par Dienvidu tiltu jau samaksātajai naudai.

  • Protams, tā shēma, pēc kuras celulozi bija paredzēts ražot Ozolsalā, ir absolūti nepieņemama. Taču tas nenozīmē, ka Latvijai nevajag savas celulozes, papīra un citu koksnes produktu rūpniecības.
    Celulozes un papīra rūpniecība Latvijā bija tradicionāla un ar dziļām vēsturiskām saknēm. Un tas tikai dabīgi valstij ar bagātīgiem koksnes resursiem.
    Šai sakarā būtu lietderīgi izanalizēt t.s. zaļo lomu Latvijas deindustrializācijā. Rietumos ir daudz materiālu par to, kā korporācijas savās interesēs izmantot zaļos, manipulēdamas ar sabiedrības pamatotām bažām par vides tīrību.

  • Runās par Latvijas attīstību ilgtermiņā ir bezjēdzīgas un nenopietnas, ja netiek izsvērta celulozes-papīra nozares perspektīva
    !!!!! *** !!!!!!!
    Es uzskatu, ka esmu tiesīgs runāt, gan vismaz daļas VAK, LZP un nekad formāli nenostiprinātās, bet reāli vienmēr pastāvējušās Latvijas zaļās kustības vārdā. Saprotu, ka tas, ko pateikšu tagad nav pilnīgs uz neapstrīdāms kā faktiski pat absolūti pilnīga un neapstrīdāma nav neviena Bībeles rakstu vieta, katra pati par sevi, Tēvareizi (Mat. 6:9-13) un Dieva baušlus ieskaitot, ir apstrīdāma, precizējama, izprotama, komentējama ir arī koncepcija par cilvēka uzturu,IZTIKU:
    Un Dievs sacīja: Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie, lai jums būtu par ēdamo. Bet visiem zemes zvēriem un visiem putniem gaisā un rāpuļiem, kas rāpo pa zemes virsu, kam dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli par barību.
    Un tā tapa. Un Dievs uzlūkoja visu, ko viņš bija darījis, un redzi, tas bija loti labs.” (I Mozus 1:27-31)
    ———–
    Visas zaļās lietas pēc savas būtības ir Politikas Centrā.
    Jebkura politiska darbība ir tās radīšanas-pasaulē laišanas brīdī brāķis un politisks līķis, ja tā nav izvērtēta no konkrētās politikas ekoloģiskuma-sistēmiskuma viedokļa.
    Ekoloģiskuma kritērijs automātiski paredz jebkura projekta vai politikas testēšanu uz ilglaicību un pašpietiekamību
    ——–
    Tas bija par principiem, tagad parunāsim par praksi.
    Latvijas un Zaļajā kustībā vispār
    (tiesa,tad jābūt vismaz kāda projektā iekšā vismaz par 101%=100% atdeve projektam+vismaz 1% tīri personiskas intereses+ vismaz 1% apzinātas atskatīšanās uz Dievu. Summiņā kā redzat sanāca 102%, VISMAZ. Ja zaļajās lietās neesi vienkārši algotni, instruments, tūlis kaut kādas eņgēļa vai tumsas kalpa rokās – savādāk nekas nesanāk) visos pietiekami ilglaicīgos projektos raksturīgi, ka ideālo un materiālo, sirds aicinājuma un aprēķina-komercijas motīvu un mērķu balans ir ap 50:50. Ja kādā projektā, vai visā kustībā kopumā sāk dominēt, piemēram komercija (Ozolsala – aizstāvji un bīdītāji) vai zaļai vai vispārcilvēciskais ideālisms (Ozolsala – kritiķi un šī projekta un nozares likvidatori Latvijā LĪDZ ŠIM),tad cieš gan Latvija, tās uzņēmējdarbība, gan zaļa kustība. Ozolsalas projekta traģēdija ir pietiekami vērienīgs projekts, kura bīdīšanas un bremzēšanas izmaksas bija ap 10 milj LVL, kas izkūpēja gaisā. Tiešā veidā kaislības ap šo projektu, varbūt pat 10 cilvēkiem maksāja dzīvību un daudziem pabojāja. Latvijas interesēs būtu “Ozolsalas mapes atkal atvērt”.
    Raimondam Vējonim un Aināram Šleseram par savu pozīciju šā projekta sakarā, manuprāt nav jākaunās. Viņiem blakus es ierindotu Ivaru Kalviņu un Grigoriju Rozentālu – pēdējo vismaz par to, ka tiešās sarunās aci pret aci ar mani par faktiem viņš nekad nemeloja un arī publiski, man nenācās dzirdēt no viņa nepatiesību -, Jāni Matuli (šoruden pēc vēlēšanām un pirms valdības sastādīšanas vairakkārt tika nosaukts par iespējamu SC kandidātu vides ministra amatam). Mana nostāja tai laikā
    http://pie.daugavas.lv/sarunas.php?id=2&j=1
    un tagad būtiski nav mainījusies – Latvijā ir jābūt celulozes un papīra rūpniecībai, kurā ik dienu gala produkta ražošanai varbūt patērē pat 1-3 ešelonus koksnes, 1 ešelonu citu organisku celulozi saturošus materiālus – kaut vai dārzeņu un augļu izspiedas,kas paliek pāri pēc sulu spiešanas , jebkuru zāļu salmus u.t.t., 1 ešelonu makulatūras, protams ilgtermiņa cenšoties papīra patēriņu samazināt.
    Es biju viens no tiem, kas “Ozolsalas norakšanas” kampaņas laikā skandināja ideju par NEPIECIEŠAMĪBU Ozolsalas projektu vispār skatīt TIKAI KONTEKSTĀ ar iespējamu alternatīvo projektu/projektiem. No manas puses tas bija “daļēji tīri tehnisks” paņēmiens, kas izmantojams, lai jebkurš ap jebkuru projektu sācies tesiņš izkustētos no nāves punkta : ilgtošu vilkšanos oponentu spēkiem esot 50:50
    ———-
    Secinājums : Runās par Latvijas attīstību ilgtermiņā ir bezjēdzīgas, ja netiek izsvērta celulozes-papīra nozare
    ——–
    Konrēti priekšlikumi :
    Elektroniskajā vidē un/vai of-line izveidot šūniņu/šūniņas, grupu/grupas – studiju lokus
    enerģētikas,
    celulozes un pārtikas,
    iztikas – pārtikas ražošanas un patēriņa prpblemātikas izpētei

    Atļaujos atgādināt, ka “zaļie” sastopami PILNĪGI VISĀ politiskajā spektrā. Zaļie nav uzkatāmi ne par kreisajie, ne par centristiem, ne par jebkādiem labējiem; konservatoriem vai liberāļiem.
    Zaļie pēc savas būtības ir dažādkrāsu

    silti iesaku izlasīt
    Heilijs Arturs. Pārslodze : romāns / Arturs Heilijs ; no angļu val. tulk. Helma Lapiņa ; māksl. Aivars Plotka. – Rīga : Alberts XII, 1998 : Jāņa sēta. – 540, [1] lpp. ; 20 cm. – Amerikāņu rakstnieka A.Heilija romānā darbība notiek laikā, kad valstī briest enerģētikas krīze. Enerģētiķu gaišākie prāti meklē alternatīvas enerģijas ražošanas iespējas, bet cīņa ar birokrātiskajām valsts un sabiedrības iestādēm un cilvēku vienaldzību ir bezcerīga. Tikai traģisku notikumu virkne spēj mainīt attieksmi pret elektroenerģijas ražotājiem. Sarežģītās attiecības darbā mijas ar tikpat sarežģītām savstarpējām attiecībām. – Oriģ. nos.:Overload / Arthur Hailey. ISBN 9984-557-65-0

  • Šis Lucāna kunga raksts faktiski sākas ar Uzbrukumu Robertam Ķīlim. Ekonomiski un politiski vairāk sliecos atbalstīt autoru. Sociālantropoloģijas jomā nedrīkst neieklausīties citētajās un šeit aiz kadra palikušajās Ķīļa kunga nostādnēs.

    Ekonomiskajā un mēdijos nonākušajā politiskajā analīzē parasti izpaliek psiholoģisko nianšu analīze.

    Pagaidām aprobežos ar dažiem apgalvojumiem, kurus man būs visai grūti aizstāvēt, pieļauju, ka patreiz, varbūt pat nebūšu izvēlējies tos labākos formulējumus vai piemērus
    1. Patreiz nav laiks vainīgo meklēšanai. Adekvāti spēsim izvērtēt aizgājušos piecus un nākamos piecus gadus tikai pēc labākajā gadījumā 20 gadiem. Šis laiks Latvijai ir ļoti nozīmīgs.
    2. Gandrīz pirms 20 gadiem kāda avīzē izlasīju kādas no trimdas atgriezušās uzņēmējas atziņu – kad atgriezos Latgalē, lai tur rosinātu uznēmējdarbību, sapratu, ka šo cilvēku vairākumam vispirms ir nepieciešama psiholoģiska rehabilitācija un viņu dvēseļu sakopšana. Iespējams, ka šai ziņā ar latviešiem Latvijas basolūtā vairākumā esošajā Latvijas latviešu pelēkajā zonā nekas nav mainījies.
    3. Iespējams, ka Arvīda Ulmes un Induļa Emša politiskais likteni bija un nedod Dievs Vienotības politiskai liktenis būs – rafinētas politiskās izrēķināšanās upuris
    4. Latvieši pasaulē un sevišķi Latvijā ir ļoti dažādi. Tas ir mūsu tautas spožums un posts. Mums ļoti grūti nonākt pie vienotības (posts), bet kad līdz tai nonākam rezultāts ir lielisks (spožums). Es ceru uz Vienotības (kas nav tikai politisks spēks bet drīzāk patreiz tik vajadzīgs visu Latvijas pilsoņu dvēseles stāvoklis) panākumu.
    5. Tikai papildinot un praktiski realizējot autora ieskicēto plānu varam atjaunot Latvijas laukus. Ja to neizdarīsim tas ko saucam par Atmodu būs bijis bezjēdzīgs. Dainis Īvans to ir sapratis. Viņš tagad ir laukos un zemnieko

  • Ivar,
    abas publicētās daļas ir VIENS dokuments. Tā kā tas ir ļoti apjomīgs, tas tika publicēts 2 daļās. Roberts Ķīlis ir pelnījis gan nopeļošu kritiku, gan arī uzslavu. Kritiku par to, ka sociālantropoloģija ir ļoti aprobežota zinātne, kuras pārstāvis nedrīkstētu būt SAK vadošais cilvēks. Nezinu arī to, kurš nosaka pārējās SAK sastāvu. Roberts Ķīlis: “Es pētu, kā cilvēki kustas – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē”. Tātad viņš un sociālantropoloģija cilvēku uztver tik vien kā kustoni. Tamdēļ arī jaušams materiālsma pārsvars ikvienā Ķīļa un SAK veiktajā darbībā, kas ilgtermiņā noved pie posta.
    Tomēr viņš un stratēģijas Latvia2030 komanda pelnījusi uzslavu par šī apjomīgā dokumenta izstrādi. Līdz tam brīdim šāds attīstības dokuments bija vienīgais, kas parādīja, “kā nevajag”, lai iedrošinātu citus domāt par to, kā būtu labāk, kā prātīgāk, kā mēs paši gribam..

  • Citēju beletristiku, kas man nešķiet smieklīga:
    Mēs drīkstam būt neizglītoti lauķi, mistiķi, māņticīgi muļķi. Mēs nedrīkstam nenovērtēt briesmas. Ja mūsu mājās sācis smirdēt pēc sēra, mums vienkārši ir jāsaprot un jāpieņem/jāsamierinās ar domu, ka kaut kur pavisam tuvu no pazemes izlīdis vai kā gaismas enģelis tieši no saules pie mums atnācis visīstākais sātans ar īstiem ragiem un asti, un mums atbilstoši jārīkojas, pat ja ta ir svēta ūdens ražošana valsts sertificētā rūpnieciskā mērogā

  • >Ivars 21.11.2010., 12:18
    Citēju beletristiku, kas man nešķiet smieklīga:…..
    ========================================================
    Pirmajā A.Lucāna raksta daļā es citēju Jāņa Lucāna 1990.g.8.maijā Latvijas Jaunatnē publicētā raksta ‘Vai cilvēks uzticas valstij?’ pēdējo rinkopu -”(.) un galu galā panākt, lai cilvēks Latvijā atkal sāk uzticēties valstij’.
    Divdesmit gadi pagājuši, cilvēku uzticība valstij samazinās un samazinās – un atkal 2010.g.18.novembrī tiek aicināts:”Kas mums jādara, lai pēc četriem gadiem lielākā daļa vēlētāju uzticētos Saeimai?(.)Uzticēšanās ir nepieciešama, lai mēs visi kopā spētu paveikt tos darbus, kas ļaus veidot labāku valsti un dzīvot labāku dzīvi.(Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas runa Latvijas Republikas 10. Saeimas 2010. gada 18. novembra svinīgajā sēdē,..).
    - MAN SMIEKLI NENĀK, jo Jāņa Lucāna 1990.g. saprātīgie ieteikumi Latvijas lauku pārveidei tika pilnībā ignorēti-, tagad 2010.g. augustā Andrejs Lucāns raksta skaistas lietas,cerot, ka R.Ķīlis atkāpsies un….Un arī R.Ķīli atbalstošā Latvijas politiskā elite/establišments mainīs savu domāšanu – mainīs esošo Latvijas attīstības modeli un kursu, sāks īstenot ko radikāli pretēju ES noteiktajam kursam/direktīvām ? Būsim reāli – negatīvie procesi, kas sākušies 1990-os tikai pastiprinās, bet gribētāju atgriezties laukos nepalielinās. Būsim reāli – joprojām jau
    ‘Latvietis slēpj galvu smiltīs’. Saruna ar ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītāju ILMĀRU MEŽU
    http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=88817

  • Ja Latvijas elites/establišmenta lielākā daļa izvēlētos/pieņemtu ATTĪSTĪBAS ideoloģiju, un uzaicinātu par padomniekiem/padomdevējiem A.Lucānu, E.Stašinski u.c., lai sāktu īstenot Latvijas lauksaimniecības pārveidošanu attīstības un uzplaukuma virzienā, tad mūsu reformatoriem būtu jārisina vairākas problēmas.
    Ekonomiskās un tehniskās nebūs pašas smagākās, jo, manuprāt, nozīmīgākā būs darbaspēka/cilvēka faktors. Par to latvieša VĒRTĪBU izmaiņām pēdējos divdesmit gados globalizācijas laikā raksta daudzi mūsu sociologi, antropologi, politologi,publicisti – arī I.Mežs:’Vai tiešām mums ir svarīgāka mūsu labklājība nekā latviska Latvija?’.
    Starp citu, I.Mežs arī aprēķinājis to optimistikāko latviešu skaitu pēc 100 gadiem, ja R.Ķīļa ieteikto ”apsteidzošas pielāgošanās taktika” turpinās – 300 tūkstoši jeb apmēram 10% no Latvijas iedzīvotāju skaita, tāds mazs pulciņš latviešu.
    Divdesmit gadu depopulācijas tendence jau apstiprina Gija Verhovštata domubiedru panākumus arī Latvijā. Konsolidējamies uz mums noteikto kvotu ??

  • Tā ir fundamentāla kļūda – labklājību pretstatīt latvietībai. Vai nu būs abas, vai nebūs nevienas. Tā nav izvēle par vienu vai otru.

  • Brāzmaina diskusija , bet no visa tā izriet viens
    secinājums , ja valdībai uzticēties nevar , kam
    tad var , rodas jautājums ???? Labi ticēsim Dievam
    un pildīsim viņa baušļus . Pieņemu ka daļa sabiedrības
    negribēs pildīt visuma valdītāja Dieva likumus, kas no
    tā izriet ? Tiem kuri grib pildīt jānošķiras no tiem
    kuri negrib . Kā to izdarīt – jāveido jauna tipa sabiedrība un jānodalās kādā teritorijā. Padomājiet tautieši, kur mēs varētu nodalīties ????? Un cik tādu
    būtu , kas grib veidot jaunu sabiedrību , kurā vieni neiedzīvosies uz citu rēķina un negribēs ortus kontrolēt , spiest ar likumu darīt to ko grib viņi . Vai mēs tam esam gatavi ? Atstāt visu , piedot visiem
    un aiziet un būvēt visu no jauna , kā mūsu taurieši
    Sibīrijā pirms 60 gadiem . Jānoīrē tikai vagons(i) .

  • >Linina Iveta
    -”Atstāt visu , piedot visiem
    un aiziet un būvēt visu no jauna , kā mūsu taurieši
    Sibīrijā pirms 60 gadiem .”
    ========================================================Es kaut kā nemanīju I.Meža rakstā priekšlikumus par kādu emigrēšanu, tē drīzāk noder rainiskais ‘Mainies arī tu uz augšu!’. Ja atceramies 150 gadu vēsturi, tad toreiz jau daļa latviešu labprātīgi devās uz Sibīriju, jo tur varēja zemi saņemt – taču bija arī tādi, kas palika. Viena tāda palicēja rīcība aprakstīta Z.Skujiņa stāstā, ko n-to reizi iesaku izlasīt ikvienam pārmaiņu gaidītājam:
    ”Galvenais ir skolas. Tikai caur izglītību var nākt uzzelšana. Jāvairo zināšanas, tautas garagaisma. Tas ir tas darbs, pie kā mana sirds ar vislielāko rūpi un mīlestību turas. Kad es ienācu amatā Dikļos, tur bija viena pati draudzes skola ar cauru jumtu un skroderi skolmeistaru. Bet pēc desmit gadiem, pārceļoties uz Umurgu, es atstāju aiz sevis īpaši būvētus skolas namus katrā pagastā. Arī Umurgā drīz būs kārtība. Zināms, viegli tas nenāk. Šīs zemes varenie bēdā vienīgi par savu labumu, tumsas spēki ceļas pretī kā mūris, ļaunums ar muļķību iet roku rokā.”
    http://zagarins.net/JG/jg116/JG116_Skujins.htm

  • Tiešām rakstā nav tāda priekšlikuma . Es par risinājumiem . Par to aiziešanu un atstāšanu , tas ir variants viens no ! Par Sibīriju , tas bija piemērs arī čekisti nebija muļķi , viņi zināja , ka tā tautas daļa , kura ir Dievbijīgi ir vai nu jāiznīcina vai jānošķir .
    Uz to kur , tas nav tik svarīgi , svarīgi, vai mēs garīgi esam tam gatavi ?
    Zināšanas sasmēlušies esam diezgan !
    Mani bērni saka , kur tu mamma ar to savu gara gaismu esi ? Redzi tam tur manta un nauda viņam nevajag nekādu gaismu , bet tu mums nevari iedot to ko viņš saviem bērniem var . Es atbildu -ne no
    maizes vien cilvēks dzīvo ! Un arī ne no darba
    un ne no zināšanām vien! Protams labi , ka cilvēks
    pēc sevis atstāj kādu vērtību , ko var izmantot
    nākamās paaudzes , bet tas nav galvenais katra dzīvē!
    Galvenais ir pēc kādiem principiem mēs dzīvojam šodien
    un vai mums ir vispār kādi principi !
    Pasaulīgie likumi ir izgāzušies to mēs redzam !
    Es pieņemu un atzīstu pasaules Radītāja likumus .
    Kura dēls Jēzus mums tos mācīja caur Jauno derību.
    Es eju un klūpu gan fiziski gan garīgi , es nodaru
    sāpes saviem tuvākajiem ar to , ka nerīkojos pēc
    Dieva radītāja likumiem es to apzinos ka esmu pelnījusi sodu un lūdzu viņam palīdzēt un es vēl esmu dzīva .
    Ir svarīgi iemācīties mīlēt Dievu un nostāties viņa
    pusē , tas nav viegli un to es gribu iemācīt saviem
    bērniem .
    Paldies savu attieksmi Edge ir izteikusi.

  • kooperācija – viens no tuvāko gadu atslēgvārdiem
    ———-
    Latvijā patreiz jau redzam to, kas notiks ar pārējām Eiropas valstīm pēc kāda laika …
    Tiem, kas saposušies braukt uz Īriju pelņā man ir sliktas ziņas. Jau no nākošā gada darba Īrijā nebūs. Tur pakāpeniski aug bezdarbs, un nākošajā gadā arī tur bezdarba līmenis, sakarā ar turienes valdības reformām pieaugs. Ir pat ļoti iespējams, ka daudziem uz turieni aizbraukušajiem nāksies atgriezties. – Dmitrijs Smirnovs – МK-Латвия -2010-№46- 9.lpp.
    ———–
    Smirnovs parasti sabiezina krāsas, taču ekonomikas būtiskas attīstības tendences viņs bieži sakata pareizi:
    http://www.ves.lv/article/72897
    Galvenā problēma, kas jāatrisina – Latvijas uzņēmējdarbības sfēras sadrumstalotība. patēriņš tuvākajā laikā nepieaugs, tāpēc nevajadzētu īpašicerēt uz eksporta pieaugumu. Nepieciešams apvienot resursus un konsolidēt biznesu. Otrā lieta – pašizmaksas samazināšana, kas vēl arvien lielākoties notiek uz darba algu samazināsanas un strādājošo samazināšanas rēķina, pamatfondu nepietiekamas noslodzes. Pēdējā tiešā veidā apdraud ražošanu. Asociāciju līmenījāmeklē kooperācijas iespējas, jācenšas pildīt pasūtījumus lētāk un racionālāk.

  • I.Mežs:” Vai tiešām mums ir svarīgāka mūsu labklājība nekā latviska Latvija?”.
    ========================================================>Janis_K. 22.11.2010., 21:06
    ”Tā ir fundamentāla kļūda – labklājību pretstatīt latvietībai. Vai nu būs abas, vai nebūs nevienas. Tā nav izvēle par vienu vai otru.
    ========================================================
    jautaajums » Memory 15:32 .
    Kaarteejais “gudriitis” ar absurdu jautaajumu. Vai tev meetelis ir svariigaaks par kurpeem un koo, meeteli vai kurpes, tu sodien nevilksi ejot aaraa?
    Neatkariigajai Latvijai ir svariigi buut gan latviskai, gan paartikusai. Komunistu laiki, kad agjiteeja ka ir jaapaciesas un nedriikst dziivot labaak, ir beigusies.
    (diena.lv /Atis Lejiņš. Kāda deputāta darbs
    ========================================================
    >JĀNIM K. –
    PAR KĀDU LABKLĀJĪBAS LĪMENI IET RUNA ? CIK Ls un/vai dolārus mēnesī vajadzētu, lai latvietību uzturētu ? Ko tas nozīmē – dzīvot labāk ( salīdzinot ar 1990.g. maiju) ?

  • KAD bērns
    (Latvijas lauku cilvēki , to vidū vairāk arī es, BIJU SPIESTS uz laiku emigrēt no SAVIEM LAUKIEM)
    tūdaļ nedabū konfekti
    ( cilvēka cienīgu darbu un drošu eksistenci SAVOS LAUKOS)
    viņš vispirms sak činkstēt
    (organizēt visādus protestus un prasīt, kas viņam pienākas).
    Taisni to patreiz vērojam pietiek.com organizētajā akcijā, kas paredzēta 24. martā. Pagaidām vēl gaisā plīvo – vai akcija vispār būs? Nu kaut kāda jau būs – atnāks akcijas pieteicēja – vismaz. UN? Un faktiski vairāk neko. JO nejauši vai tīši paliek nepamanīts, ka ar jaunajiem Elektroenerģijas tarifiem faktiski ir ieviesta nodokļu un maksājumu progresivitāte, kas pats par sevi ir ĻOTI LABI. Taču šī progresivitāte ir ieviesta ĻOTI SLIKTI. PILNĪGI NEAPMIERINOŠA šai jomā ir Labklājības ministrijas līdzdalība, kurai bija jāiestrādā likuma progresivitāte ATTIECĪBĀ PRET VIENU ENERĢIJAS PATĒRETĀJU, kā vietā likuma ir progresivitāte attiecībā uz vienu mājsaimniecību. ŠĀDĀ redakcijā LABKLĀJĪBAS MINISTRIJAS NEIZDARĪBAS DĒĻ ir realizēts genocīds-nīdēšana pret Latvijas tautu. Attiecībā uz elektroenerģijas tarifiem daudz lielāks protests pienākas valdībai, atsevišķām ministrijām, nekā konkrētajam valsts uzņēmumam Latvenergo.
    ————–
    Ir laiks darboties, darboties ražīgi AR INTERESI un perspektīvi. Piemēram?
    http://www.homoecos.lv/lv/3/projekti/3/dababioplastmasadaba-/jaunumi/40/vizija-par-musdienigu-bioplastmasas-rupnicu-brazilija

  • Ivars 7.03.2011., 09:34
    (..)
    ŠĀDĀ redakcijā LABKLĀJĪBAS MINISTRIJAS NEIZDARĪBAS DĒĻ ir realizēts genocīds-nīdēšana pret Latvijas tautu.
    ========================================================
    Šādā redakcijā tiek realizēta padomju sociālās sistēmas palieku sagraušana un pāreja uz rietumnieku (ES) sistēmu.
    Ir laiks APJĒGT to graušanas ideoloģiju, kuru nesējiem ražīgi strādāt nozīmē gluži pretēju procesu attīstībai.
    Tāda ir skarbā realitāte, ko joprojām nespēj ne apjēgt, ne pieņemt lielākā daļa Latvijas sabiedrības (īpaši jau baisi briesmīgajos padomju okupācijas gados dzimušie un augušie).

  • graušana ir kārdinājums
    ar vismazāko piepūli
    sasniegt lielāko rezultātu
    —-
    graušana ir kārdinājums
    iegūt visu
    nemaksājot neko
    UN?
    tā jau nekad nenotiek

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.