A.Lucāns: Latvijas lauksaimniecības attīstības stratēģijas vīzija – I daļa

Līdzšinējā pieredze apstiprina patiesību, ka lauki būs tādi, kādus mēs gribam tos redzēt. Taču skaidrības par to nav kopš neatkarības atjaunošanas. Ar to es saprotu latviešu tautas gribu, iekļautu lauksaimniecības attīstības stratēģijā, izteiktu Saeimu likumos un īstenotu valdību darbā. Nav skaidrības, kāda vieta Latvijā ierādīta laukiem un lauksaimniecībai, un šķiet, ka neesam arī interesējušies, ko par šo jautājumu domā autoritātes.

Lauksaimniecība nav tikai veikals, bet dzīvesveids, kas nav aprēķināms vienīgi naudas vienībās. Te ekonomija sastopas ar dabas likumībām, kas arī modernajam cilvēkam tehnikas laikmetā ir stingri ievērojamas,” raksta Dr.agr. Juris Zušēvics („Ievads agrārpolitikā”, 1994.g.)

Vīziju, uz ko tiekties un ko likt lauku attīstības stratēģijas pamatā, ir devis Jānis Rainis:

Zeme, zeme – kas tā zeme,
Ko tā mūsu dziesma prasa?
Zeme tā ir valsts.
Mēs gribam savu latvju dvēsli!
Mēs gribam savu latvju mēli!
Mēs gribam savu latvju zemi!
Mēs gribam brīvi!
Brīvē mēs gribam savu dzīvi!
Un to mēs gūsim!
Ko no teiktā varam secināt?

Latviešu tautas un Latvijas valsts pastāvēšanas pamats ir zeme – lauki un lauksaimniecība. Tas ir latviešu nācijas un valsts nacionālais pamats.  Ar apbrīnojamu bezatbildību esam to nometuši svešiem pie kājām.

Vai latviešu tauta un tās priekšstāvji apzinās un spēj iztēloties, kāds liktenis sagaida nākamās paaudzes, ja zaudējuši nacionālo pašapziņu un atbildības pienākumu, ar bezatbildīgām, darbam un dzīvei laukos nemotivējošām stratēģijām padzīsim cilvēkus no laukiem un savu Tēvzemi izpārdosim svešzemniekiem? Lauksaimniecība un nacionālais jautājums ir viens veselums. Lauksaimniecības degradācija un iznīcināšana ir latviešu tautas un Latvijas valsts pamata degradācija un iznīcināšana.

Lai teiktais būtu saprotamāks, akcentēšu divus iespējamos Latvijas lauksaimniecības nākotnes scenārijus – industriālā lauksaimniecība un lauksaimniecība kā dzīvesveids. Sākšu ar nu jau 20 gadus lobēto, bīdīto, stimulēto un aizsargāto industriālo lielsaimniecību lauksaimniecību un mēģināšu ar to iezīmēt lauku nākotnes perspektīvu.


Latifundiju modelis

Pārdomu vērts piemērs no industriālas lauksaimniecības biznesa ir Dobeles rajona SIA Tand UKRI, kas apsaimnieko 4200 ha zemes, t.sk. 3600 ha no tās pieder īpašniekam Džonam Vaitam, kurš dzīvo Īrijā. Saimniecībā  ir 17 pastāvīgas darba vietas un uz vienu strādājošo 247 ha zemes. Taču nopietnam biznesam, kā izrādās,  ar to ir par maz, un, kā informācijas avoti vēstī,  saimnieks meklē paplašināšanās iespējas Ukrainā.

Ja par lauksaimniecības nākotnes modeli un orientieri  ņemsim SIA Tand UKRI latifundiju, tad Latvijā būs (1 855 100 ha lauksaimniecībā izmantotā zeme/ 4200) 441 saimniecība jeb viena saimniecība katrā pagastā, kuras par visām kopā nodarbinās 7497 pastāvīgos strādniekus jeb 0,7% no darbspējīgajiem valstī. Lopkopība, t.sk. piensaimniecība, tāpat kā cukura ražošana, kā „nerentablas” nozares tiks likvidētas.  Audzēs uz neprognozējamu eksportu orientētus  graudaugus un rapsi. Līdz laikam, kad industriālais biznesmenis nostiprināsies Ukrainā, Āfrikā vai citur, kur var cerēt uz lielāku peļņu, bet Latvijā esošo latifundiju izdevīgi pārdot Dienvidkorejas, Japānas, Ķīnas vai Krievijas fermeriem.

Vai krīzes radītajiem bezdarbniekiem šādas saimniecības varētu būt alternatīva zemnieku ģimenes saimniecībām un sniegt patvērumu krīzes situācijās? Šķiet, ka nē.

Šādas šauri specializēta biznesa lielsaimniecības izveidošanas pieļaušana ir izslēgusi iespēju rasties vismaz (4200 ha/100 ha) 42 ļoti spēcīgām latviešu zemnieku ģimeņu saimniecībām, kas 17 darbvietu vietā  varētu nodrošināt  vismaz (42 x 5) 210 darbvietas, vidi un apstākļus  4 – 5 bērnu izaudzināšanai  darba un tēvzemes mīlestībā un izskološanai, vienlaikus atrisinot skolēnu trūkuma problēmu vietējā skolā, tautas attīstību veicinošu dabas un  kultūrvides saglabāšanu un pilnveidošanu.

Masu informācijas avoti vēsta par lauksaimniecības kompānijas Ziedi JP īpašnieka Jura Pilvera iecerēm pašreizējo 4 miljonu gada apgrozījumu pacelt līdz 100 miljoniem. Šim nolūkam 22 ha platībā, par vismaz 15,5 miljoniem latu, tiks celtas: kūtis 2000 govīm, piena pārstrādes kombināts, lopkautuve, biogāzes rūpnīca.

„Esam visu sagatavojuši, vienīgi jāatrisina jautājums par finansējumu – krīzes dēļ Latvijas bankas nav gatavas veikt kreditēšanu,” skaidro Ziedi JP valdes priekšsēdētājs  Andrejs Safonovs un mierina vietējos zemniekus: „Pie tam mēs nestrādāsim mazumtirdzniecībai un ar esošajiem tirgus spēlētājiem nekonkurēsim – produkcija – iebiezinātais piens vai pulveris – paredzēts tikai eksportam.”

Tiek solīts, ka, uzpērkot šobrīd lieko pienu, tikšot nostabilizētas cenas vietējā tirgū, kas ļaušot izdzīvot zemniekiem (līdzīgi jau pastāvošo pārstrādes kombinātu „rūpēm” par zemniekiem – A.L.). „Pelnīt pats par sevi nav nekas slikts, tomēr trūkst ilgtermiņa domāšanas. Ja netiks nostabilizēta šī nozare un zemniekiem par pienu nesāks maksāt vairāk, ilgtermiņā  šī nozare Latvijā neizdzīvos. Piena pārstrādātājiem ir vajadzīgi zemnieki tik pat daudz, cik zemniekiem vajadzīgi piena pārstrādātāji, tāpēc sadarbībai ir jābūt abpusējai,” savu „altruistisko” vīziju nobeidz A.Safonovs.

Šis projekts nozīmē  40 vai pat 80 potenciālu  pienu ražojošu zemnieku  ģimeņu saimniecību rašanās nepieļaušanu vai jau esošo padzīšanu no lauksaimniecības.

Viena no vislielākajām saimniecībām, tuvu 6000 ha, „bet reāli mēs varam apstrādāt 10 000 ha” – SIA Uzvara – lauks pieder Arnim Vējam. Šī saimniecība dibināta uz kolhoza Uzvara –  2300 ha, ar 160 strādājošajiem  jeb ar vienu strādājošo uz 14 ha l/s i.z.,  bāzes. Šobrīd nodarbināti  80 strādnieki un uz vienu nodarbināto ir 75 ha zemes. Audzē kviešus, miežus un rapsi. Kalšu jauda līdz 150 t/st. Normālā vasaras dienā izkuļ un izžāvē 1500 – 2000 tonnām . Saimniecībā nodrošināta 30 000 t graudu uzglabāšana.  2008.g. saņemti  402 000 latu ES tiešie maksājumi. Saimniecībai pieder Latvijā jaudīgākais un dārgākais –  300 000 eiro vērtais un 23 t smagais traktors CAT Challenger ar 600 zirgspēku jaudu, komplektā  ar piekabināmo agregātu. Darba režīmā, sakabē ar 7 m  arklu, pārvietojas ar ātrumu 18 km/st, bet parastais traktors ar 4 m arklu – 8 km/st. Strādā divās maiņās visu diennakti – katrs traktorists pa 12 stundām. 12 stundu maiņai iepilda 1200 l degvielas. Sezonas laikā strādā bez  brīvdienām. Sezona ilgst 5 mēnešus: no jūlija līdz novembrim,  plus pāris nedēļas pavasaros. Apgrozījums 2008.g. – 5.6 miljoni latu, peļņa – 2,3 miljoni. Rentabilitāte – 69,7%.

Ja SIA Uzvara – lauks 6000 ha sadalītu (6000 ha/60) 100 dāņu  vidējā lieluma saimniecībās, tad katras no tām gada apgrozījums būtu (5,6 milj./100) 56 000 latu, bet peļņa (2,3 milj./100) 23 000 latu. Tā ir  pietiekama, lai nodrošinātu 10 cilvēkiem (saimniekam un saimniecei + 4 bērniem un 2 vecvecākiem + 1 mehanizatoram + 1 mājkalpotājai) lauksaimniecību kā dzīvesveidu, nevis biznesu. Tad šie 6000 ha nodrošinātu nevis 80, bet (4 x 100) 400 darbvietas, bet valstī kopā (2 540 300 ha l/s.i.z. 1995.g./60 ha = 42 338 x 4)  – 169 353 darbavietas.

Kooperācija,  no izejprodukcijas līdz gala produktam pašu kooperatīvā tirdzniecības tīklā, nodrošinātu šo saimniecību attīstību un ilgtspējību. Tās spētu uzturēt ( 42 338 x 10 ) 423 380 cilvēku, t.sk. nodrošināt ar pilnu darba slodzi (42 338 x 4) 169 352 darbspējīgos un būtu reāls sociālais amortizators krīžu un bezdarba periodos ārpus lauksaimniecības nodarbinātajiem tuviniekiem.

Protams, šis aprēķins, kā arī iepriekšējie,  ir fantāzijas lidojums.  Arī zemes auglība Latvijā vidēji ir apmēram 2,5 reizes zemāka nekā Zemgalē. Taču to zināmā mērā var kompensēt ar dažādu nozaru attīstīšanu, ar izvērstu horizontālo un vertikālo pārstrādes un vairumtirdzniecības kooperāciju, ar subsīdiju sadali pretēji proporcionāli zemes kadastrālajam novērtējumam, ar motivējošu nodokļu un kreditēšanas politiku u.tml.

Dienas bizness 2010.g. 27. janvārī zem virsraksta „Tērvetes kapitāls koncentrēts astoņās rokās un apakšvirsraksta „Agrofirma  Tērvete koncentrējusi kapitālu un plāno celt  efektivitāti” informē par situāciju uzņēmumā.

2009. gadā a/s Agrofirma Tērvete gada apgrozījums ir bijis  5,84  miljoni latu, t.sk. peļņa – ap 800 000 Ls. Īpašnieki – ap 150. Strādājošo skaits – 230.

Ja pirms gada Latvijā lielākajam lauksaimniecības produkcijas ražotājam a/s Agrofirma Tērvete bija vairāk nekā 500 akcionāru, tad patlaban to skaits ir ap 150 un četriem no viņiem pieder ap 80%  akciju.

Akcionāru skaitam optimizējoties, mainīts arī valdes un padomes sastāvs. Kā liecina Lursoft informācija, patlaban uzņēmuma valdē tās priekšsēdētāja Modra Gobas vadībā darbojas Jānis Paškausks un Indriķis Vēvers, savukārt padomē, kuru vada kompānijas finanšu direktore Nora Vildberga, darbojas alusdarītavas vadītāja Anita Krāģe un bijušais a/s Dobeles dzirnavnieks īpašnieks Vitauts Paškausks. Dobeles dzirnavnieku V.Paškausks pārdeva Igaunijas lielākajam miltu ražotājam a/s Tartu Veski 2008. gadā, vienlaikus viņš aktīvi izvērš uzņēmējdarbību Ukrainā. Savukārt J.Paškausks saistīts ar vairākiem lauksaimniecības uzņēmumiem. Tā kā Tērvete ir a/s, Lursoft datu bāzē īpašnieki nav uzrādīti. Agrofirmas Tērvete valdes priekšsēdētājs Modris Goba stāsta, ka notikušais nekādas būtiskas pārmaiņas uzņēmuma darbībā nenesīs un tāpat kā līdz šim kompānija nodarbosies ar lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu. Pārmaiņas veiktas, jo aptuveni pirms diviem gadiem agrofirmas akcijas sākuši iekārot nezināmi spēki un sākusies mazo akcionāru „apstrāde”. Uzņēmuma vadība nolēmusi, ka jāstrādā pie kapitāldaļu koncentrācijas, lai kompānijas liktenis būtu prognozējams, nevis nonāktu nezināmās rokās. Galvenais, no uzņēmuma īpašnieku viedokļa skatoties, ir stabilitāte. „Kamēr bija daudz mazo akcionāru, lietas bija neprognozējamas.”  M.Goba uzsver, ka pērn par 7,7% samazināts strādājošo skaits, savukārt vidējais atalgojums sarucis par 17,6%. Kopējais nomaksāto nodokļu apjoms pērn bijis 1,489 miljoni Ls, vidēji uz vienu strādājošo nodokļos nomaksāts 5841 Ls.

Pirms 10 gadiem M.Goba uzsvēra, ka „pasaulē otra līdzīga uzņēmuma nav”, pozicionējoties kā altruists, kas Tērvetes saimniecības privatizācijas procesā nav centies izmantot savu dienesta stāvokli un kuram privātā materiālā labklājība dzīvē nav galvenais, bet galvenā rūpe ir līdz tam politiķu krāptie sīksaimniecību īpašnieki – 600 paju turētāji.

No pēdējās informācijas gan nevar  secināt par viedokļa maiņu, bet,  ja  M.Goba ir to četru akcionāru pulkā, kuriem pieder 80% akciju un katra peļņa par 2009.g. vidēji ir (800 000 x 0,80/4) 160 000 Ls, bet kopējo  apgrozījumu daļa (5 840 000 x 0,80/4) 1 168 000 Ls, tad viņu var ierindot pie miljonāriem.  Atlikušo 20% akciju īpašnieku peļņa vidēji ir (800 000 x 0,20/146 ) 1095 Ls, bet kopējā apgrozījuma daļa vidēji (5 840 000 x 0,20/146 ) 8000 Ls. Taču, tā kā šajos 20% vēl jāiekļauj četri no astoņiem lielajiem akciju turētājiem, tad neatbildēts paliek jautājums: cik tad īsti nopelnīja (146 – 4) 142 „sīksaimniecību īpašnieki, par kuru taisnību un interesēm kādreiz iestājās M.Goba?

Divu Paškausku klātbūtne, kuriem, kā var nojaust, ir sekmīga „pērc un pārdod” biznesa pieredze, šajā akcionāru skaita optimizācijas un kapitāla koncentrācijas procesā  akciju sabiedrību  Agrofirma Tērvete, iespējams, nooptimizēs līdz vienam īpašniekam. Mūsu biznesa pieredzes vidē tas ir labākais stāvoklis turpmākiem spekulatīviem darījumiem. Tā kā V.Paškausks uzņēmejdarbību izvērš arī Ukrainā,  līdzīgi SIA Tand Ukri Īrijā dzīvojošam saimniekam Džonam Vaitam,  tad pārņemot viņa pieredzi specializācijā, a/s Agrofirma Tērvete strādājošo skaitu varētu nooptimizēt līdz vienam uz 250 ha (pašlaik ir viens uz 13 ha), bet kopā līdz (3000/250) 12 pastāvīgi strādājošajiem. Tas būtu  koncentrācijas un specializācijas iespējamais pienesums  lauku atcilvēciskošanā.

Ko ar šo abstrakciju gribu teikt? Tikai to, ka šāda lauksaimnieciska akciju sabiedrība ir bez dvēseles. Pārfrāzējot  Raini: te biznesa lielā ideja nepazīst cilvēka žēluma. Tai nav motivējošu nacionāli garīgu uzstādījumu, t.sk. atbildības par šo zemi un tautu, kura ir tās patiesā īpašniece. Akciju sabiedrības lauksaimniecībā raisa neuzticības un nedrošības sajūtu par nākotni, kas atkarīga no akciju kontrolpaketes turētāju nacionālās pašapziņas un godaprāta. Bet nacionālā pašapziņa, kas Latvijā tik pat kā neeksistē, un godaprāts, pirms nav redzami darbi, ir neprognozējami. Kapitāla koncentrēšanas tieksme dažu cilvēku rokās liek apšaubīt viņu paustos mierinājumus, ka kapitāla koncentrēšana būtiskas pārmaiņas nenesīs, ka ražošana turpināsies, ka tie ir pretpasākumi kaut kādiem slepeniem tīkojumiem, ka kapitāls koncentrējas pareizajās rokās u.tml. Būtībā tas ir maldinošs populisms, ar ko tiek piesegti pašu teicēju savtīgie tīkojumi. Agrofirmas Tērvete nākotnes vīzijā ir parādījušās tās pašas tendences, kas īstenotas valsts īpašumu privatizācijas procesā, cukurfabriku likvidācijā, auglīgāko zemju izpārdošanā spekulantiem, nepilsoņiem, ārzemniekiem. Tas ir latviešu ģimeņu zemniecības iznīcināšanas process, piesegts ar meliem biznesa interesēs.

Vai  a/s Agrofirma Tērvete varētu būt Latvijas lauksaimniecības nākotnes modelis? Domāju, ka nē. Tas ne ar ko neatšķiras no citiem biznesa haizivju uzņēmumiem. Tas ir vienīgi nacionālo apziņu un atbildību pakāpeniski demoralizējošs un degradējošs modelis. Tas ir nacionālās lauksaimniecības strupceļš – agrārā problēma, kuru agrāk vai vēlāk  būs jārisina, ja gribēsim saglabāt savu valstiskumu un neatkarību.


Vēsturisks salīdzinājums un vērtējums

Par apzināti mērķtiecīgu virzīšanos šajā strupceļā, liecina atskats agrārās politikas vēsturē.

  • 1905. gadā Latvijā bija 83 117 (100%) muižnieku un zemnieku saimniecības, no tām:
    • * 1410 (1,6%) muižniekiem piederēja 57,2% zemes, vidēji  2094 ha;
    • * 81 707 (98,4%) zemniekiem piederēja 42,8% zemes, vidēji 27 ha.
  • 1935. gadā Latvijā bija 275 698 (100%) zemnieku saimniecības, no tām:
    • * 1 071 (0,39%)  saimniecībai  virs 100 ha piederēja 3,9% ls.i.z., vidēji 137 ha.
    • * 274 627 (99.61%) saimniecībām līdz 100 ha piederēja 96,1% ls.i.z., vidēji 13.2 ha.
  • 2005. gadā bija 133 004 (100%) biznesa lielsaimnieku un zemnieku saimniecības, no tām:
    • * 230 (0,17%) saimniecībām virs 500 ha piederēja 13,9% ls.i.z., vidēji 1027 ha;
    • * 1 669 (1,26%) saimniecībām no 100 – 500 ha piederēja  18,8% ls.i.z., vidēji 192 ha;
    • * 131 105 (98,6%) saimniecībām līdz 100 ha piederēja  67,3% ls.i.z., vidēji  8,8 ha.

Tātad 1 899 (1,4%) lielsaimniecībām virs 100 ha piederēja 32,6% no lauksaimniecībā izmantotās zemes, vidēji  293 ha. No tām 230 (12%) lielsaimniecībām  virs 500 ha ls.i.z., piederēja  42,4%, vidēji 1026 ha.

Salīdzinot redzam, ka pēdējos 20 gados īstenotā agrārā politika ir mūs virzījusi atpakaļ uz muižu laikiem. Lai arī atšķirīgās izpausmes formās, taču rezultāts tas pats – zemnieka izspiešana no savas zemes. To apstiprina augšminētie rādītāji. Par 98,6% saimniecību var teikt, ka tās apsaimnieko tauta, bet viņai pieder vairs tikai 67,3% zemes.  Ar to negatīvā tendence ir pārliecinoši iezīmēta.

Pirmskara agrārā reforma sagrāva muižu lielsaimniecības un tautu padarīja par savas zemes saimnieku. Tā atraisīja zemnieku iniciatīvu, radošo enerģiju un deva pozitīvus rezultātus kā apliecinājumu  par tās pareizību.

„Sevišķi svarīgi konstatēt, ka mūsu jaunsaimniecības sekmīgi sacenšas ar bijušo muižu saimniecībām, pārspēdamas tās ne vien aramzemes platības, bet arī bruto ienākumu ziņā. Tas pierāda, ka nav nekāda pamata mūsu agrārās reformas nelabvēļu apgalvojumiem, it kā agrāko muižu sadalīšana jaunsaimniecībās būtu sagrāvusi  Latvijas lauksaimniecisko kultūru un samazinājusi tās ražošanas spējas.’’ („Latvija 20 gados”, 1938.)

1935. gadā lauksaimniecībā bija nodarbināti  801 000 darbspējīgo un saražoja lauksaimniecības izejprodukciju (2007.g. salīdzināmās cenās) par 830 (100%) latiem uz vienu valsts iedzīvotāju.

Vērtējumu par 1938.g. Latviju ir sniedzis vēsturnieks Edgars Andersons:

„Latvija plauka un ziedēja, un latviešu tauta brīvos apstākļos bija sasniegusi vēl gadsimtos nepiedzīvotu garīgās un saimnieciskās labklājības līmeni.”

2007. gadā lauksaimniecībā bija nodarbināti  107 000 darbspējīgo un saražoja lauksaimniecības izejprodukciju par 413 (50%) latiem uz vienu valsts iedzīvotāju. Lauksaimniecībā izmantoja 49% no pirmskara izmantotās ls.i.z. Tā ir spilgta liecība par laukos strādāt nemotivējošu valsts politiku un valsts saimniecisko politiku vispār. To apstiprina 175 000 oficiālo bezdarbnieku + vismaz 25 000 nereģistrēto bezdarbnieku + vairāk kā 100 000 uz ārzemēm darbu meklēt aizbraukušo.

Par mūsdienās sasniegto neko glaimojošu teikt nevaram. Un nav arī dzirdēts. Pēdējo 20 gadu lauksaimniecības attīstības rezultātus nevar vērtēt kā  sasniegumu. Tā ir bijusi  strauja lejupslīde, ko nespēj noslēpt  1899 (1,43% no saimniecību kopskaita, ar 32,7% no visas ls.i.z., ar vidējo platību 293 ha vienai saimniecībai) lielāku par 100 ha saimniecību  ieviestie globalizācijas un industrializācijas brīnumi.

Šodien Latvijā tiek iedibināta moderno industriālo muižu lauksaimniecība, to pamatojot ar vajadzību ražot pietiekamā daudzumā lētāku un konkurētspējīgāku produkciju.  Protams, bez pierādījumiem. Industriālais lauksaimnieciskais lielražošanas bizness, salīdzinot ar spekulatīvo uzpirkšanas un tālākpārdošanas vai banku biznesu, rada materiālas vērtības un no tāda redzes viedokļa vērtējams pozitīvi.  Un tikai! Taču pēc būtības tas ir sociāli nelielas, bieži vien parazītiskas, saimnieciski nevajadzīgas šķiras bizness. Patiesībā tiek radīta agrārā sistēma – naudas sūknis  industriālo lielražotāju banku kontos.  Uz latviešu zemniecības vairākuma rēķina tas dod iespēju nelielam  lauku īpašnieku skaitam savākt peļņu, kurai būtu jānodrošina sīksaimniecību, mazo un vidējo zemnieku ģimeņu saimniecību  normālas eksistences un attīstības iespējas. Tautas vairākumam tas ir ceļš  bez perspektīvas, tātad – strupceļš. Tas ir muižu restaurācijas ceļš ar to pavadošajām sekām. Tas ir ceļš pret latviešu tautas interesēm un tiesībām. Tas ir visnopietnākais Latvijas valsts pastāvēšanas apdraudējums.

Lauksaimniecības problēma nav konkurētspējīgākas lauksaimniecības produkcijas saražošanas nodrošināšanā pārtikai, rūpniecībai un eksportam, ko mēģina piedēvēt vienīgi industriālajiem ražotājiem un  kas neatbilst patiesībai, bet gan latviešu tautas un Latvijas valsts pastāvēšanas un attīstības būtisko priekšnoteikumu – nacionālā, sociālā, demogrāfiskā, audzināšanas, pēctecības, skološanas, vides, kultūrvides, valsts drošības, perspektīvas – nodrošināšanā pēc iespējas lielākai latviešu tautas daļai.

Šos priekšnoteikumus nevar nodrošināt industriālās lielsaimniecības, samazinot laukos darbavietas un apdzīvotības blīvumu, degradējot vidi un kultūrvidi.  Lielsaimnieku izteikumos pat nojausmas līmenī neko nedzirdam par nacionāli valstiskajiem, garīgajiem  uzstādījumiem lauksaimniekam, izņemot vajadzības paplašināties un palielināt ieņēmumus, ja arī tas notiek par daudzu mazo zemnieku saimniecību izspiešanas no ražošanas cenu.

Lai izstrādātu tautas vairākumam atbilstošu ilgtspējīgu lauksaimniecības attīstības stratēģiju, ir jāizvēlas starp lauksaimniecību kā biznesu vai dzīvesveidu.

Lauksaimniecība kā bizness ir komercdarbība, peļņas darījums. Biznesa ideāls ir maksimāla peļņa par jebkuru cenu. Bizness principā ir egoistisks un amorāls. Biznesa ideja ir ideja bez dvēseles. Bizness ir atkarība – kā narkotikas vai azartspēles. Likuma robežās un ārpus tā. Mūsdienu ekonomiskā krīze ir šāda biznesa sekas. Ja bizness šo ideālu mēģina sasaistīt ar nacionālā atbildīguma, taisnīguma un morāles principiem, tad tas vairs nav bizness, uz ko mēs tiekam aicināti un spiesti. Šis biznesa raksturojums atbilst iepriekš apskatītajai industriālajai lauksaimniecībai.

Lauksaimniecība kā dzīvesveids – saimniekošana neizslēdz biznesu, bet reizē ir atbildīga par prioritāro pienākumu un uzdevumu – videi un sabiedrībai draudzīgu saimniekošanu, atbildību pret latviešu tautu un  valsti – īpašumā esošās zemes saglabāšanu to valdījumā  un nodošanu nākamajām latviešu paaudzēm attīstītāku un sakoptāku nekā  paši to esam mantojuši. Lauksaimniecība kā dzīvesveids ir garīgās un materiālās pasaules uzskatu apvienojums. Tā kopsaucējs ir zemes mīlestība, kas ieaudzina zemniekā morālo  apziņu – godbijību, cieņu, pienākumu un atbildību pret  priekšteču darbu, upuriem, ģimeni, kaimiņiem, sabiedrību, dabu un valsti, harmonisku sasaisti ar materiālo un finansiālo realitāti.  Zemnieka ģimenes mājoklis – lauku sēta  ir vide, kur uzplaukst patriotisms – izaug mīlestība un atbildība pret savu zemi, tautu un valsti. Industriālās lauksaimniecības biznesa noslieces pārstāvju darbībā un izteikumos ne ko tādu pamanīt nevar.

Lauksaimniecība kā dzīvesveids izslēdz dzīšanos pēc peļņas par katru cenu un ar jebkādiem līdzekļiem.  Taču tas nedod pamatu apšaubīt šo saimniecību ražotspēju, kā to pierādīja pirmskara zemniecība. Ja Latvijas valsts izcīnīšanas idejas – par brīvību un neatkarību pamatā būtu bijusi biznesa ideja, mums šodien nebūtu savas valsts. Ja ģimenes, skolotāja, ārsta vai mākslinieka dzīves galvenais vadmotīvs būtu tikai bizness, tad grūti iedomāties, kāda būtu cilvēku sabiedrība un vai vispār būtu. Ja bizness industriālajā veidolā tiks uzspiests lauksaimniecībai, zemniecība tās vēsturiskajā un nacionālajā izpratnē beigs eksistēt.

„Cilvēces attīstībā, brīvā darbā un sabiedriskās kopdzīves organizācijā galvenais spēks ir un paliek brīva cilvēka griba, bet ne kāds ārpus cilvēka stāvošs spēks – zemes ražīgo spēku attiecības. Lielsaimniecību aizstāvji par to saka:

„Paliks tas, kas ienesīgāks. Valdīs tāda saimniecības forma, kura dod vairāk atlikuma un kura vairāk ražo. Bet, tā kā lielsaimniecība ir tehniski ražīgāka, tad tai pieder nākotne un uzvara.”

Šis uzskats ir konservatīvas dabas pārpratums, kas iedvests no vispārēja konservatisma darbā un domāšanā un izskaidrojas ar psiholoģisko inerci: svētīt visu pastāvošo, kas iziet uz materiālo vērtību un spēku pieaugumu.

Sīksaimniecību aizstāvju ideoloģija par augstāko mērķi nostāda cilvēka personības vērtību pieaugumu, viņas brīvību un neatkarību darbā, bezgalīgu attīstību un izveidošanos.  Pēdējās vērtības sīksaimniecība vairo un krāj, lielsaimniecība – apspiež un iznīcina.[..] Sīksaimniecības lauksaimniecībā ir daudz dzīves spējīgākas, jo, kā statistika rāda, lauksaimniecības krīzēs lielsaimniecības sabrūk, bet uz viņu drupām izaug sīksaimniecības. (Aleksandrs Mednis, „Agrārais jautājums un zemes reformas Latvijā”, 1924.g.).

Latvijas lauksaimniecības industrializācija,  biznesa glorificēšana un centieni to balstīt uz sīkzemnieku rēķina,  ir alkatības vadīta noziedzība pret latviešu tautu un Latvijas valsti. Nacionālai  valstij lauksaimniecība kā bizness ir nacionāli bezatbildīgs politiski ekonomisks uzstādījums. Industriālā  ražošana un bizness kā pašmērķis Latvijas lauksaimniecību ir novedis līdz virtuālai (imitētai) pārprodukcijai un bankrotam. Uzspiežot vienpusīgu biznesa modeli lauksaimniecībai, latvieši aizber to avotu, no kura paši smeļ spēku.


Kopsavilkums

Lauksaimniecība un nacionālais jautājums ir viens veselums.  Lauksaimniecības degradācija un iznīcināšana ir latviešu tautas un Latvijas valsts pamata degradācija un iznīcināšana.

Lauksaimniecības neveiksmju vaina nav meklējama kļūdainā agrārajā reformā, kā to ne reti dzirdam, kas padomju lielsaimniecības esot sadrumstalojusi sīksaimniecībās. Kļūda nav tehnoloģiski atpalikušajās, mazajās, sadrumstalotajās – vienas vai dažu govju un nedaudzu hektāru saimniecībās. Kļūda ir valsts likumdevēju un valsts vadītāju neapzinātā, vai tieši pretēji – apzinātā nekompetencē par lauksaimniecības būtību un sūtību,  apzinātā industriālo ražotāju lobēšanā un sīkražotāju kooperācijas nerisināšanā, nesaimnieciskumā, nacionālās pašapziņas neesamībā un nespējā  uzstādīt un nodrošināt latviešu tautas vairākumam darbam motivējošu un pozitīvo enerģiju atraisošu nākotnes redzējumu, t.sk. lauksaimniecībā.

Uz mazajām un vidējām zemnieku saimniecībām vērstais masivizēti  noniecinošais,  noliedzošais  spiediens (psiholoģiskais un finansiālais) un ilgstoši izteikti nevienlīdzīgie konkurences apstākļi  ES ietvaros ir radījuši: nacionālu un morālu pagrimumu, bezcerīgu lauku nākotnes vīziju, nepatiku un vienaldzību pret lauksaimniecību vispār, sarūkošu pieprasījumu pēc  lauksaimnieciskās izglītības, pamestas un brūkošas viensētas, zemes pielīdzināšanu parastai tirgus precei un neierobežotu tās pārdošanu kolonistiem („nepilsoņiem”) un ārzemniekiem, lauku atcilvēciskošanos, tukšas lauku skolas, ekonomisko emigrāciju.

Kā prakse rāda, veiksmīga saimniekošana var tikt īstenota dažāda lieluma un specializācijas saimniecībās. Izšķirošā nozīme parasti ir saimniekam un saimniecei – viņu vīzijai,  mērķim, zināšanām un pieredzei. Spējai sastrādāties. Optimālai saimniecībai, kas atbilstu latviešu tautas un Latvijas valsts nacionālajām interesēm, būtu jānodrošina normālas ģimenes dzīves vajadzības. Zemnieku gadsimtu pieredze ir pierādījusi, ka stabilākā ir vispusīga daudznozaru saimniecība, kur neveiksmi vienā nozarē dzēš ar veiksmi citā. Kur valda princips – vispirms sakrāj un tikai tad tērē.

Līdzšinējā agrārā politika –  lauksaimniecības produkcijas pārstrādes un vairumtirdzniecības uzņēmumu privatizācijas procesa aizvirzīšana no zemnieku kooperācijas, neierobežota  lauksaimnieciskās zemes, mežu, purvu un ūdeņu izpārdošana kolonistiem un ārzemniekiem biznesa izvēršanai, 20 gadus nenodrošināta vienlīdzīgas konkurences vide lauksaimniecības produkcijas realizēšanai,  radīja apstākļus cilvēku aizplūšanai no laukiem vieglākas un perspektīvākas dzīves meklējumos. Šodien daudzi no tiem papildina bezdarbnieku rindas, bez motivējoša darba izredzēm nākotnē.

Turpinājums sekos


Andrejs Lucāns
, pensionēts zemnieks, lauksaimnieks, agronoms
e-pasts: andrejslucans@inbox.lv

Rediģēja Jānis_K.


  • Te materiāls par paša A. Lucāna dzīvi:
    http://www.saimnieks.lv/Biologiska_saimniekosana/1726/gallery.php

  • Lūk, griešanas speciālisti atkal klāt:
    http://www.financenet.lv/zinas/353977-publisko_aizdeveju_priekslikumus_budzeta_samazinasanai
    Tā nav parasta “budžeta konsolidācija”, bet gan Latvijas sagriešana gabalos, lai tos pēc tam izdalītu starptautiskajām haizivīm.
    Attopieties, kamēr nav par vēlu!

  • Autors ļoti precīzi atspoguļo notiekošos procesus un to sekas. Tieši tā arī pašlaik notiek – lielākie, industriālie ražotāji kļūst vēl lielāki, bet māzie un vidējie zemnieki pamazām izzūd.
    Daudziem lielajiem uznēmumiem (īpaši ārzemniekiem) patiesā interese ir spekulatīvi audzēt kapitālu pieaugot zemes vērtībai. Lauksaimniecības produktu ražošanai ir tikai sekundāra nozīme, lai saņemtās subsīdijas un peļņu investētu zemju platības palielināšanā. Finanšu speciālisti ir secinājuši, ka ieguldījums L/s zemē ir viens no visdrošākajiem investīciju veidiem ar stabilāko ilgtermiņa vērtības pieaugumu. Tas liecina, ka “Lielie” kādreiz, kad zemes cena būtiski pieaugs, gribēs savas impērijas pārdot. Un tad, mēs latviešu mazie zemnieki, atpirksim savu zemi par 3 – 10 kārtīgu cenu.

  • Tas liecina, ka “Lielie” kādreiz, kad zemes cena būtiski pieaugs, gribēs savas impērijas pārdot. Un tad, mēs latviešu mazie zemnieki, atpirksim savu zemi par 3 – 10 kārtīgu cenu.
    ——————————————————–
    Jā, RX, tas tā var būt, bet var arī nebūt. Viss atkarīgs no mūsu gudrības un rīcības, vai to trūkuma.
    Suverenas valsts rīcībā ir pilnīgi legāli instrumenti šādus spekulantus un kombinatorus nolikt vietā un viņu sagrābto zemi atgūt. Gan ar nodokļu un subsīdiju politiku, gan – vajadzības gadījumā veicot jaunu zemes reformu Pēc 1920. gadu parauga. Jāņem vērā arī tas, ka pasaulē pašlaik sākušās lielas pārmaiņas, globalizācijas visvarenība tiešām sarūk.
    Taču tas būs īstenojams tikai tad, ja mēs kopīgiem spēkiem atjaunosim suvereno varu Latvijā.
    Tāpēc, lūdzu, nebūsim vienaldzīgi, neslēpsim galvas smiltīs – no pastāvošā režīma un politikas nekādus brīnumus nesagaidīsim. Tāpēc studēsim, vērosim, analizēsim, organizēsimies un rīkosimies. Tam visam ir tiešs sakars ar idejām, kas paustas gan Jakrina grāmatā, gan K. Baloža mantojumā, gan Maikla Hadsona tēzēs, gan Mahatmas Gandija mācībā. Daudz kas no tā jau atrodams Tautas Forumā.

  • >Janis_K. 14.11.2010., 13:55
    Jā, RX, tas tā var būt, bet var arī nebūt. Viss atkarīgs no mūsu gudrības un rīcības, vai to trūkuma.
    ========================================================
    Viss kopš 1990.g.4.maija ir bijis atkarīgs no mums, tā kā šodienas problēmas ir mūsu, pirmāmkārtām,elites (intelektuālās, politiskās, saimnieciskās) vakardien radītās.Divdesmit gados notikušo, ko labi aprakstījis A.Lucāns vieglāk apjēgt, ja ir iespēja izlasīt laikraksta ‘Latvijas Jaunatne’ rakstu ‘Vai cilvēks uzticas valstij?’(07.05.1990). Situāciju 1990.g. un vīzijas/uzdevumus lauksaimniecības attīstībai aprakstījis Jānis Lucāns ,toreiz agrokombināta ‘Lādezers’ valdes priekšsēdētājs, PSRS Tautas un Latvijas Republikas AP deputāts.
    Tikai pēdējā rindkopa:”Visa notiekošā rūpīga neapzināšana varētu novest pie kļūdām likumdošanā, kā tas daudzkārt jau ir bijis.Tāpēc liksim visi prātus kopā, lai radītu kopīgi stratēģiju, un likumdošana tad spētu palīdzēt realizēt to un galu galā panākt, ka cilvēks Latvijā atkal sāk uzticēties valstij.”

  • A.Lucāns:”(.)Vīziju uz ko tiekties un ko likt lauku attīstības stratēģijas pamatā, ir devis Jānis Rainis:
    (.)
    Kļūda ir valsts likumdevēju un valsts vadītāju neapzinātā, vai tieši pretēji – apzinātā nekompetencē par lauksaimniecības būtību un sūtību,…..”
    ========================================================
    Andrejs Lucāna kungs droši vien atceras Raiņa aprakstīto jauno nākotnes cilvēku :’es, pasaul’s daļa, atbildīgs par visu’ – , tikai tāds cilvēks var to stratēģiju īstenot ! Kā 1990.g. neapjēdza, tā 2010.g. vēl pārāk daudzi neapjēdz:
    ”Valsts vīzijas, plānus un programmas varam saražot visģeniālākās, toties jebkura stratēģija (vai ideoloģija) tiks smagi izkropļota brīdī, kad tā sadursies ar Latvijā valdošo vērtību sistēmu. Šī vērtību sistēma noteic, ka jebkurā situācijā vispirms jāmeklē pašlabuma potenciāls sev un savējiem. Katrs to dara pēc savas izpratnes un iespējām; valsts vadītāji iedarbina likumus un shēmas, kuras viņiem nodrošina miljonāra statusu, kultūras cilvēki konkursos lobē savu draugu projektus, neskatoties uz to, ka projekts neatbilst konkursa noteikumiem, ierēdņi savās darbavietās iekārto radus un maksimāli daudz padoto, lai tikai nebūtu jāstrādā pašiem.” V.Matīsa (Vispirms jāpārskata vērtības).

  • Ar laba vēlējumiem visiem TF vietnes apmeklētājiem nākamās nedēļas valstssvētkos,nākamās nedēļas pirmais un pēdējais komentārs:
    ”Līdzdalība un atbildība. Ja pēdējos divos gadu desmitos katrs Latvijas iedzīvotājs vai katrs radošās inteliģences pārstāvis būtu bijis maksimāli atbildīgs kā indivīds pret Latvijas kopējām valsts interesēm, mēs nebūtu tur, kur šodien esam, (.)
    Jo ne jau tas, ko mēs šeit drošā, omulīgā bariņā viens otram deklarēsim, būtiski mainīs Latvijas valstī valdošo vērtību sistēmu un dzīves kvalitāti, bet gan tas, ko mēs katrs individuāli darīsim vai nedarīsim, pametot šīs telpas vai izslēdzot savus televizorus.”
    V.Matīsa (Matīsa: Kolaboracionisms, kapitālisms un kultūra).

  • P.S.
    Kļūdiņas labojums – Jāņa Lucāna rakstu ”Vai cilvēks uzticas valstij?” var atrast laikraksta Latvijas Jaunatne 1990.g.8.maijā (8.5.90)numurā (nr.86).

  • Pašreiz laukos izdzīvot no lauksaimniecības ar sava darba augļiem nevar. Šaubos, vai var arī vidēji lielas lauku saimniecības. Pienu nodot – nepieciešamas kvotas, gaļu – jāved uz kautuvēm. Graudi – lieli kapitālieguldījumi un ne visur var audzēt utt..
    Par tirgu. Iekšējo tirgu piepildīs 10% lauku saimniecību. Ko darīs pārējās 90% saimniecības. Nav svarīga to saimniekošanas juridiskā forma – zemnieku saimniecība, kooperatīva, SIA vai vēl kāda. Nav tirgus, nav kur likt saražoto.
    Atliek eksports. Lauksaimniecības ražojumi ir tradicionāla prece ar stabilu noieta tirgu un tik pat stabilu konkurenci. Kooperatīvs vai pat A/S viena pati nav karotāja. Vajadzīga moderna lielražojoša industrija ar marketingu, juridisko, zinātnisko, organizatorisko vadību. Ja tāda ir, jebkurš zemnieks tajā var iekļauties ar savu pienesumu, dzīvot laukos, rūpēties par ģimeni …. Ja industrijas nav, dzīvošana, strādāšana, saimniekošana laukos bez pabalstiem nav iespējama 80% teritorijā. 10% vēl iespējama piepilsētas un atpūtas nozīmes “lauksaimniecība”. Ko darīt ar 80% lauksaimniecības zemes? Apmežot vai pārdot, dzīvei un lauksaimniecībai šobrīd tā ir mirusi.
    Par industriju. Mums ir maza valsts. Specializācija un lielražošana iespējama vienam, diviem, trim produktiem. Industrijas izveide ir ilglaicīgas valsts attīstības un plānošanas pasākums, kas bija iespējams pirmās brīvvalsts laikā, bet ne šodien pastāvošajā iekārtā.

  • Brīnišķīgi!!! Domas pareizas, tikai jautājums, kas par to maksās…..??? Pie šodienas hipertrofētās ”latviešu” naudas kāres vairākums nebūs spējīgi nopirkt ”sīkzemnieku” saražoto neadekvāti augstās cenas dēļ. Par to var pārliecināties visos gadatirgos. Diemžēl ”paši” esam stimulējuši šo situāciju….!!! Šodien uz dzīvi un darbu laukos nevar pierunāt praktiski nevienu, jo prasības ir ”vājprātīgas”,uzreiz ”visu”,tūlīt, daudz, vēlams ”priekšu” un pēc tam, gan jau kaut kā….!!! Nez vai šī ”smadzeņu” problēma mainīsies, tomēr es ĻOTI ceru!!!

  • Visu cieņu raksta autoram . Gribētos novēlēt šim izcilajam Latvijas pilsonim labu veselību un dzīvesprieku , kas mums tik ļoti patreiz ir vajadzīgs . Par rakstu – žēl , ka tie kuriem raksts būtu jāizlasa diezin vai to izlasīs . Ieaku TF rakstu autoriem tos sūtīt uz visām iespējamām vietām FM ; LHZB ; EM : Prezidentam . Ja citu neko nemāk izdarīt lauksaimnieku labā , lai lasa un domā
    ko darīt .

  • Redz kā! Mūsu Zemkopības ministram Dūklavam, vienīgajam no ministriem nav vajadzīgi padomnieki. Varbūt viņš iedomājas, ka pats visu nozari pārzin, vai arī nemaz nevēlas neko zināt.

  • Ja Dūklavs dara tikai to, ko SVF un EK liek, tad tiešām nekādi padomnieki nav nepieciešami. Tikai tulks un sekretārs.
    Bet ja Latvijai būtu patstāvīga politika, tad par padomniekiem varētu ņemt Andreju Lucānu un Ēriku Stašinski. Varbūt vēl kādu.

  • Starp autora pieminētajiem “Mega” uzņemējiem pieminēšanas vērts ir arī gadījums ar bijušo uznēmēju Gati Karlovu, kurš “treknajos gados” pamanījās aizņemties un iztērēt apjomīgas summas, kas vairākkārt pārsniedza pašu uznēmumu vērtību. Netiekot galā ar paņemtajām saistībām, Gatis izvēlējās labprātīgi aiziet no dzīves. Tagad viņa uzņēmumi z/s Veģi un SIA PS Līdums (kopā 6000 ha) ir pilnīgā bankas (ārzemju)kontrolē. Līdz ar šo uzņēmumu problēmām, cieta arī vairākas citas saimniecības un uzņēmumi, kas viņiem piegādāja graudus un izejvielas.
    Šis piemērs parāda, kāds var būt iznākums, pārāk straujai zemju platību palielināšanai, nepareizai kreditēšanai, un neprognozējamān īpašuma cenu un produkcijas realizācijas cenu izmaiņām.
    Ja piemēram, citur Eiropā, saimniecības pārsvarā ir vēsturiski veidotas un pārmantotas paaudzēs, tad pie mums, aktīvākiem darboņiem, bija iespēja pāris gados savākt viarākus tūkstošus hektāru zemes un iekļūt milijonāru saraktos. Jāpiebilst, gan ka viņu kredītsaistības arī mērāmas milijonos un šad tad viņi pārvēršās par milijonāriem ar minusa zīmi. Tā kā, šie lielie uznēmēji, kuri ir plaši atvēzējušies, kādā brīdī var “iebraukt auzās” un to pastāvēšana var nebūt ilgtermiņa. Tai pasā laikā nelielās, saimniecības, kuras apstrādā savu, vai savu seņču zemi, un nav parādos līdz ausīm, var samērā mierīgi pārciest arī pāris sliktos gadus un labi nopelnīt ražīgajos gados.

  • Te likumiskais pamatojums par ārzemnieku tiesībām iegādāties zemi Latvijā.

    Senāts lēmis par tiesībām iegūt zemi Latvijā
    Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010. gada 13. janvāra lēmums lietā Nr. SKC-410/2010, http://www.at.gov.lv/files/archive/department1/2010/410-t.doc
    Augstākās tiesas Senāts ir pieņēmis lēmumu, kurā risināts jautājums par SIA tiesībām iegūt zemi Latvijā, ja SIA īpašnieks ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis.
    Senāts lietu izskatīja pēc SIA „Tand Ukri” blakus sūdzības. SIA „Tand Ukri” vienīgā dalībniece ir Latvijā reģistrēta SIA, kuras vienīgais dalībnieks ir Īrijas pilsonis ar pastāvīgo dzīvesvietu Lielbritānijā. SIA „Tand Ukri” noslēdza nekustamā īpašuma pirkuma līgumu ar kādu fizisku personu, un lūdza īpašuma tiesības nostiprināt zemesgrāmatā. Zemesgrāmatu nodaļas tiesnese atteicās reģistrēt īpašuma tiesības, norādot, ka SIA „Tand Ukri” nav tiesību iegūt īpašumā zemi Latvijā. Tiesnese atsaucās uz likuma „Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 28. panta pirmās daļas 3. punktu, kurā noteikts, ka Latvijā reģistrēta statūtsabiedrība, kuras pamatkapitāla lielākā daļa pieder fiziskām vai juridiskām personām no citām valstīm, zemi īpašumā var iegūt, ja ar attiecīgo valsti Latvijai noslēgts starptautisks līgums par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību. Latvijai ar Īriju šāds līgums nav noslēgts.
    Lieta nonāca Augstākās tiesas Senātā, kurš atzina, ka SIA „Tand Ukri” ir tiesības iegūt zemi īpašumā. Lai gan līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai VIII pielikuma 3. punktā noteikts, ka Latvija var septiņus gadus [t.i. līdz 2011. gadam] saglabāt ierobežojumus lauksaimniecības zemes iegūšanai uz Eiropas Savienības dalībvalstu sabiedrībām, kas nav reģistrētas Latvijā un izveidotas saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, Senāts atzina, ka šis ierobežojums iztulkojams šauri. Proti, ierobežojums iegūt zemi nav piemērojams statūtsabiedrībai, kura ir reģistrēta Latvijā un kuras īpašnieks ir fiziska vai juridiska persona no citas Eiropas Savienības dalībvalsts. Tādējādi Senāts spriedumā ir tieši piemērojis vienu no Eiropas Savienības pamatprincipiem – brīvu kapitāla apriti – un atzinis, ka nacionālā norma par ierobežojumiem iegūt īpašumā zemi nav piemērojama tām juridiskajām personām, kuru īpašnieki ir fiziskas un juridiskas personas no Eiropas Savienības.

  • “Pa lielam” problēma ir tā, ka valsts ierēdņi pārmaiņu laikā “dabiski” koncentrējas uz
    1. turēšanos pie krēsla
    2. instrukciju pildīšanas, kuru jēgu paši nesaprot
    3. shēmošanu balstoties uz instrukcijām
    Rezultāta darbošanās ir ierēdņiem atalgojums ir, bet rezultāts ir ar mīnuszīmi un ekonomika sarūk.
    ——–
    Konkrēts piemērs no medicīnas sfēras
    1. Pirms vēlēšanu debatēs Zīlem kvalificēta medmāsa uzdod jautājumu – man ir laba izglītība un praktiskās prasmes, bet alga ap 200 LVL; ko man darīt? Zīle atbild – ejiet komercsektorā -> veidojiet vai pievienojieties kooperatīvam vai izmantojot brīva darbaspēka kustības tiesības dodieties uz ārzemēm.
    Par šo pašu tēmu vakar TV3 ziņa: no Gaiļezera labākās reanimācijas medmāsas dodas strādāt uz Zviedrija. Protams viņas atrod darbu, kas neatbilst viņu kvalifikācijai, bet, kas ir ievērojami labāk apmaksāts. Lai nezaudētu kvalifikāciju viņas ik divas nedēļas pelna naudu Zviedrijā, bet strādā darbu, ko spēj atbilstoši kvalifikācijai par samaksu vai bez samaksas šeit.
    Kas mums šeit ir? Apgrozībā ir pārāk maz naudas. Darbaspēks, kas jau ir konkurētnespējīgs sakarā ar pārāk lielu ienākuma nodokli, kļūs vēl nekonkurēt spējīgāks pēc ienākuma nodokļa palielināšanas (Polijā, piemēram, ienākuma nodoklis esot apmēram 10% līmenī).
    Ir vajadzīgi valsts politiski ekonomiski lēmumi. Tie ir grūti pieņemami. To pieņemšanai vajadzīgs motivēts masīvs sabiedrības spiediens. Tā nav. Sabiedrība vienkārši grib. Tas ir nepietiekami. Tāpēc nekas nenotiek.

  • >Janis_K.
    15.11.2010., 11:12
    ”(.)Bet ja Latvijai būtu patstāvīga politika, tad par padomniekiem varētu ņemt Andreju Lucānu un Ēriku Stašinski. Varbūt vēl kādu.”
    ========================================================
    - ”(.)Tu esi Latvija!” O.Vācietis
    - ‘Es, tu, viņš, viņa – kopā viena valsts’ S.Rotaru
    ========================================================
    Kad Latvijas elites/establišmenta lielākā daļa (>50%)izvēlēsies/pieņems ATTĪSTĪBAS ideoloģiju, tad A.Lucānu, Ē.Stašinski u.c. uzaicinās par padomniekiem/padomdevējiem. Pašlaik elitei, saeimai, valdībai u.c. valsts kuģa Latvija ”kapteiņiem&stūrmaņiem” (stratēgiem&runas vīriem)tādi speciālisti nav nepieciešami.

  • p.s.
    ‘Partejiskā valdībā es nestrādāšu’ – tā viena profesionāle (elites ”baltā vārna”/”melnā avs”) iz Valsts Kontroles paziņoja.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.