RX: ‘Dzīve laukos – jeb stāsts par mūsdienu lauku ļaudīm’

Dažreiz nāk smiekli, citreiz māc skumjas, kad dzirdu, kā politiķi raksturo situāciju laukos un kādus risinājumus piedāvā. Tā vien šķiet, ka reti kuram ir tāds īsts priekšstats par to, kas notiek Latvijas reģionos vai pat netālos novados. Ir arī virkne politiķu, kuriem pašiem pieder savas saimniecības un lauku īpašumi, bet diez vai viņi ir saskārušies ar reālo lauku iedzīvotāju ikdienu.

Ar šo rakstu vēlos uzrunāt tos, kuriem vienīgā iztika ir pabalsti, kuriem kredītu nasta kļuvusi nepanesama, kam apnicis būt atkarīgiem no siltuma tarifiem un komunālajiem maksājumiem, kas domā par laimes meklēšanu svešumā. Vēlos, lai viņi vismaz apdomā iespēju doties uz Latvijas laukiem un tur rast savu patstāvīgo dzīves un darba vietu, saimniekot savā īpašumā un celt savas ģimenes labklājību. Tas ir vajadzīgs ne tikai pašiem, bet visai valstij, jo Latvijai trūkst strādīgu lauku saimnieku, kuri koptu zemi, ražotu veselīgu pārtiku un saudzētu apkārtējo vidi.

Rīgā uzskata, ka „lauki” ir arī visas pārējās Latvijas pilsētas, bet es vēlos runāt par „īstiem laukiem”, kas atrodas kādus 100 km no Rīgas, 20 km no rajona centra un 10 km no pagasta centra. Šādā vietā nokļuvu, jo pienāca brīdis un iespēja iegādāties savu zemes gabalu un īstenot sapni par savu lauku saimniecību. Ieskatam vēlos pastāstīt savu personisko pieredzi un novērojumus, ierodoties man svešā lauku reģionā.


* * *

Šī zeme atradās nomaļā vietā starp palieliem mežu masīviem, tā nebija apstrādāta kādus 20 gadus, jo nebija piemērota tradicionālai saimniekošanai un tādēļ tai bija izdevīga cena. Apkārt rēgojās tieši tāda pati aina: viss nekopts un aizaudzis. Neraugoties uz to, mēs ar ģimeni jutāmies laimīgi, ka esam tikuši pie savas zemes. Vērtību saskatījām katrā krūmā un purvā, jutām sava veida skaistumu, dabīgu, nepiesārņotu vidi un iespēju sākt bioloģisku saimniekošanu.

Līdz saimniekošanas uzsākšanai gan bija ļoti tālu, jo bija jāveic liels zemes sakopšanas darbs. Pagāja labs laiks, kamēr vispār atradām zemes gabala robežas. Turpat netālu no mūsu zemes gabala rēgojās padomju laiku lopu fermas drupas un tipiska kolhoznieku 3 stāvu dzīvokļu māja. Domājām, ka tas labi, – būs pieejams darbaspēks.

Braucot uz vietējo pagastu kārtot zemes dokumentus, pa ceļam mašīnā paņēmu divus „balsojošus” jauniešus. Apjautājos par apkārtējiem laukiem, kam tie pieder. Uzzināju, ka praktiski visa pagastā esošā zeme pieder dāņiem, kuri turpat pagasta centrā uzcēluši lielu cūku kompleksu un ar smaku terorizē iedzīvotājus.

Tā arī bija – visa kaut cik apstrādājamā zeme par lētu naudu bija iztirgota dāņiem. Vēlāk man viens vietējais zemnieks teica, ka bija vietējie, kas zemi atdevuši pat par 50 Ls/ha. Pagasts atrodas tā saucamajā „mazāk labvēlīgā apvidū”, un par to tiek maksātas papildus subsīdijas. Tādēļ dāņi centās par „sviestmaizi” pirkt arī aizaugušās zemes – neko tur nedarīt, bet saņemt labas subsīdijas. Kā vēlāk noskaidrojās, arī mums kaimiņos esošās aizaugušās zemes jau sen pieder dāņiem, bet faktiski tur nekas netiek darīts.


Pirmā saskare ar vietējiem iedzīvotājiem

Pirmais, ko vēlējāmies darīt, bija krūmu un koku zāģēšana aizaugušajā īpašumā. Pēc pielietojuma lauksaimniecības zeme bija jau daļēji apmežojusies un tas deva iespēju iegūt malku, neejot uz mežu. Parēķinājām, ka, pārdodot malku, mēs varēsim atpelnīt zāģēšanas izmaksas un, iespējams, paliks kāda nauda citiem kopšanas darbiem, vismaz appļaušanai.

Sāku meklēt darbiniekus. Piebraucu pie jau minētās daudzdzīvokļu mājas. Apkārt valdīja liela nekārtība, mētājās zālē ieaugušas lauksaimniecības tehnikas paliekas, kāda dēļu kaudze un nenosakāmas izcelsmes lūžņi. Pagalmā staigāja kāds vīrs ar jūtamiem garīgās veselības traucējumiem, no vienām durvīm iznāca nenosakāma vecuma sieviete ar drausmīgi sadauzītu, zilu seju, kamēr no vienas citas blakus mājas, kas bez logiem, iznāca kāds noskrandis vīrelis.

Uzsāku sarunu. Apvaicājos, vai kāds negrib pastrādāt. „Jā!” vīriņš teica, ka būtu labi, jo viņam nav ne darba, ne kādu sociālo pabalstu, ka joprojām skaitās lietuvietis, kaut gan gandrīz visu mūžu dzīvo Latvijā. Viņa mājai jau atslēgta elektrība, nav arī telefona. Par sadauzīto sievieti vīrelis smiedamies paskaidroja, ka aizvakar vecene saņēmusi pensiju, visi dzēruši un kāvušies, liekot noprast, ka tā šeit ir pavisam ierasta parādība. Vienojāmies par samaksu un veicamajiem darbiem, un vīri solīja uzsākt darbu.

Atbraucu pēc nedēļas un konstatēju, ka izdarīts ļoti maz. Darbinieki taisnojās, ka nav bijis tas un tas, ka vajagot to un to. Labi, sagādāju visu nepieciešamo, iedevu arī naudu dažām lietām, un darbi sāka virzīties. Pēc divu nedēļu darba izmaksāju avansu par paveikto un jau tad varēja gaidīt, ka būs dzeršanas pauze. Tā arī bija, bet, tā kā nauda nebija liela un vēl daļa no tās tika izmantota parādu atdošanai, tad dzeršana nebija ilga, – tikai kādas 5 dienas.

Pamazām pieteicās vēl daži strādāt gribētāji (visi nelatvieši) un, lai nu kā, bet pamazām tika izstrādāts viens neliels nogabals. Pienāca brīdis, kad vajadzēja organizēt sazāģētās malkas izvešanu. Aprunājos ar vietējiem par traktora dabūšanas iespējām. Tie saka –  jā, ir tam un tam, šie parunāšot. Vienu vakaru zvana, dzirdu, ka jau labā „sutā”, saka, ka sarunājuši traktoru, vajag tikai „saļarku”, eļļu un avansu. Aizvedu, iedevu. Pēc nedēļas vēl nekas nebija izdarīts, aizbraucu – visi „pillā”, tā ka nebija, ar ko runāt. Atbraucu vēl pēc nedēļas, – joprojām nekas. Gāju runāt, – knapi atradu tikai vienu veci, un tas paziņoja, ka šie vairāk nestrādāšot, jo it kā samaksa par zemu un darbs par smagu, odi kož un karsts. Protams, ka avanss jau sen bija nodzerts un atdot to neviens nedomāja. Problēma bija arī tāda, ka malkai jau bija sarunāts pircējs un nācās pārdošanu vairākas reizes atlikt. Tāda man bija pirmā sadarbība ar vietējiem lauku iedzīvotājiem. Ne tā labākā.


Kārtīgie laucinieki

Domāju – nekas, gan jau dabūšu citus, vai tad laukos bezdarbnieku trūkst. Tā kā tajā apkārtnē nevienu nepazinu, tad vienkārši braukāju apkārt un skatījos, kurā mājā kas notiek. Tā no ceļa redzēju, ka kādā sētā stāv traktori un cita tehnika. Braucu iekšā. Šis pagalms un māja bija sakopta, varēja redzēt, ka cilvēki strādā. Pie mājas atradās neliels gateris, dažāda lauksaimniecības tehnika, ap kuru rosījās pats saimnieks. Iepazināmies.

Jānis apsaimnieko savu zemi, raujas viens pats, jo kaut cik normālu darbinieku apkārtnē neesot, tikai zagļi un dzērāji. Ar tehniku palīdzēt gan nevarot, jo pats nespēj tikt ar saviem darbiem galā. Viņš gan zinot vienu lāga puisi, kuram ir atbilstoša tehnika un kurš strādā labi. Tā es nokļuvu pie Edgara. Edgars izskatījās jau pēc uzņēmēja, kurš nodrošina cilvēkiem darbu. Pagalmā vairāki vīri zāģēja un skaldīja malku. Varēja redzēt, ka māja ir nesen remontēta un blakus bija svaigi rakts dīķis. Arī tehnika bija samērā laba un dārga. Aprunājāmies par manu vajadzību. Edgars aizbildinājās ar aizņemtību, bet pēc kāda laika tomēr piekrita, ka varot to izdarīt. Cena gan bija krietni augstāka nekā es biju iedomājies. Bet man nebija izvēles, – sazāģētos kokus vajadzēja izvest un pārdot, kamēr tos nenozog citi.

Edgars savu darbu izdarīja laikā, labi un kārtīgi. Darba gaitā mēs vairāk sapazināmies un es sapratu, ka šis vīrs ir prātīgs un māk saimniekot, māk rēķināt un apzinās lietu patieso vērtību. Beigās sapratu, ka patiesībā pakalpojuma cena bija atbilstoša tā izmaksām.

Tā kā bija pienākusi karsta vasara un strādāt tur neviens vairs negribēja, darbība uz laiku tika pārtraukta. Vēl šajā vasarā bija plānots nopļaut zāli, vismaz tur, kur bija iespējams iebraukt ar traktoru. Zāli man nopļāva tas pats Edgars un sāka šķist, ka nemaz nav tik briesmīgi, ka jācenšas pievienot blakus esošos zemes gabalus, jo sapratu – lai attīstītu veiksmīgu saimniekošanu, vajadzēs nedaudz vairāk zemes.


Apkārtnes iepazīšana

Atkal sāku tikties ar vietējiem. Vienu dienu piebraucu pie vīru pulciņa, kuri sēdēja uz bluķīšiem un dzēra no 1,5 l plastmasas pudeles caurspīdīgu šķidrumu, kas noteikti nebija ūdens. Aprunājos par kaimiņu zemēm, un vīri daudz ko zināja stāstīt, jo zemes īpašnieki te jau vairakkārt mainījušies. Sarunas laikā atklājās, ka vienam vīram bija naža durta brūce vēderā. Šie kā joku stāstīja piedzīvojumu, kad dzērumā tēvs sadūris dēlu ar nazi, bet dēls gandrīz nositis tēvu. Tādas „razborkas” viņiem te pierasta lieta, un policija viņus apmeklējot itin bieži. Neraugoties uz to, sarunājām, ka viņi sniegs informāciju par apkārtējiem zemes īpašniekiem, kuri neviens vairs nedzīvoja tajā apkārtnē. Par manis atvesto ciema kukuli litra apjomā viņi bija bezgala priecīgi, un mēs pat kopīgi aizbraucām pie kāda īpašnieka ciemos, aprunāties par zemes nomas iespējām.


* * *

Pavadot vairāk laika lauku teritorijās, tiekoties un runājoties ar lauku ļaudīm, mans novērojums ir tāds, ka laukos iedzīvotāji iedalās divās kategorijās: saimniekos, kam pieder sava zeme un kuri strādā savās saimniecībās, un – bezzemniekos jeb lauciniekos, kam nekas nepieder, nav sava īpašuma. Šie bezzemnieki bieži vien arī negrib strādāt, bet mēģina iegūt līdzekļus vieglākos veidos. Šāds cilvēku kontingents mums ir „padomju mantojums” un zemes privatizācijas rezultāts. Padomju laikā šeit bijis kāds liels liellopu komplekss, visa apkārtējā zeme tikusi apsaimniekota. Fermas strādnieku dzīvošanai tika uzcelta daudzdzīvokļu māja un – ievests darbaspēks no Baltkrievijas un citām PSRS republikām. Latvijai atgūstot neatkarību, viss tika „prihvatizēts”, zemes sadalītas atsevišķiem īpašniekiem, kuri bieži vien dzīvo pilsētās vai pat ārzemēs. Sākās brīvā tirdzniecībā un, tā kā vietējie to nemācēja vai nevarēja apsaimniekot, zeme nonāca brīvā tirgū. Labākās zemes tad izķēra veikli ārzemnieki vai kādi lielāki vietējie saimnieki, kuri spēja attīstīt ražošanu. Sliktākās zemes tā arī palika neapstrādātas.

Ievestie darbinieki un to nākamās paaudzes turpina eksistēt nekurienē – bez darba un īpašuma. Skumīgi, ka šāda tipa iedzīvotāji daudzviet ir skaitliskā vairākumā. Godīgiem latviešu lauku ļaudīm tie rada nepatiku un dažādus draudus. Šie tad arī ir sava veida „parazīti’, jo dzīvo pārsvarā tikai no dažādiem sociāliem pabalstiem un „haltūrām”. Viņiem dzimst arī bērni, par kuriem pienākas pabalsti un kuriem jānodrošina izglītība un medicīniskā aprūpe. Tādejādi viņi valsts budžetu tikai tērē, bet nekādu ienesumu nedod.

Arī dzīvesveids, kā es novēroju, viņiem ir drausmīgs. Saņem pabalstus, lai pirktu „krutku”, tad dzērumā kaujas un strīdas. Zīmīgi, ka šajās dzeršanās iesaistās praktiski visi šādas komūnas iedzīvotāji – tiklīdz kādam parādās kāda nauda, tā visi vīrieši, sievietes, veci un jauni, dzer līdz grīdai. Kad viss ir nodzerts, gaida nākamo pabalstu. Pa vidu kaut kur „piehalturē” vai nozog, nodod svešus metāllūžņus, nocērt svešu malku u.t.t. Kopumā baisi. Un tāds kontingents Latvijas laukos, lielākā vai mazākā koncentrācijā, sastopams vai katrā pagastā. Kopš kolhozu laikiem tur jau ir dzimusi trešā paaudze, un šie bērni tādā vidē aug. Ja šajā lietā nekas netiks darīts, tad arī no šīs paaudzes nekādi izglītoti un darbaspējīgi cilvēki neiznāks. Būs jāturpina tos uzturēt no valsts (mūsu) budžeta.

Laukos palikušie nedaudzie saimnieki lielākoties ir latvieši vecumā pēc 40 gadiem.  Es vismaz nesatiku nevienu cittautiešu saimnieku, kurš dzīvotu un saimniekotu uz vietas savā lauku saimniecībā. Ir ārzemnieki un cittautieši kā zemes īpašnieki, bet viņi šeit uz vietas nedzīvo un nestrādā.

Tātad šie latviešu saimnieki parasti veido stabilas ģimenes, kur saimniecībā strādā vecāki, bet jau pieaugušie bērni mācās kaut kur pilsētās vai pat ārzemēs, kur viņi pārsvarā arī apprecas un paliek uz dzīvi. Viņi  šad un tad atbrauc apciemot savus vecākus. Šie lauku māju saimnieki man šķiet pārsvarā laimīgi un apmierināti ar dzīvi. Vienīgās raizes viņiem sagādā viņu bērnu un tuvinieku dzīves problēmas, bet paši ar sevi viņi lieliski tiek galā. Viņi paši sev nodrošina lielāko tiesu ikdienas vajadzību, un viņiem pietiek. Saimniekus pārāk neuztrauc tas, kurš ir pie varas, vai kāda ir gāzes un siltuma cena pilsētās. Viņus tās lietas pat tieši neietekmē. Saimnieki dzīvo un strādā savās lielākās vai mazākās saimniecībās, lēnām attīsta savu ražošanu, veido un uztur lauku ainavu, ražo pārsvarā ekoloģisku pārtiku sev un pārdošanai. Arī šeit dominē „pelēkā” ekonomika, jo liela produkcijas daļa tiek pārdota „no rokas”, bez nodokļu maksāšanas. Bet viņi jau nevar oficiāli pārdot savu produkciju, jo nespēj nokārtot neskaitāmās atļaujas un sertifikātus. Bet tas jau ir cits stāts.

Neraugoties uz šo šķietamo lauku idilli, daudzviet laukos ir daudz pamestu māju. Tur saimniekojošie cilvēki ir savu dzīvi nodzīvojuši, bet viņu mantinieki šo nodarbi nevēlas turpināt. Līdz ar to zeme tiek pārdota apkārtnē saimniekojošam ārzemniekam vai lielsaimniekam, kam interesē tikai zeme, bet mājas un saimniecības pārvēršas drupās.


Kopsavilkums

Laukos dominē triju veidu darbības, no kurām tikai viena ir skaidri vēlama Latvijas lauku attīstībai un vides aizsardzībai, bet pārējās degradē lauku vidi un tajā dzīvojošus cilvēkus. Tās ir:

1. Intensīva lielsaimniecību darbība, lielākoties ar ārvalstu kapitālu, kuru interese ir tikai pēc iespējas lielākas zemes platības un to apsaimniekošana ar lielgabarīta tehniku, mākslīgiem mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļiem. Šādas saimniecības parasti nodarbina kādus 3 – 4 darbiniekus uz 1000 ha, turklāt sezonāli. Bieži vien šie darbinieki pat tiek ievesti no ārzemēm. Šāda darbošanās neveicina lauku iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanos, jo nerada pat jaunas darba vietas un nesaudzē arī vidi. Katrā pagastā ir vidēji 1 – 3 šādas lielsaimniecības, kuras bieži vien ir izpletušās pa vairākiem pagastiem vai pat novadiem.

2. Nelielās piemājas saimniecības un lauku saimniecības. Tajās parasti saimnieko uz vietas dzīvojoša ģimene, kas nodarbina dažus apkārtnes iedzīvotājus. Šīs saimniecības pārsvarā pēc būtības ir bioloģiskas, jo strādā ar dabiskām metodēm, pārsvarā izmantojot savu darbu un saimniecībā uz vietas esošos resursus. Šādas saimniecības vēsturiski (kopš 20. gadu agrārās reformas) ir vidēji 15 – 40 ha lielas un šādā izvietojumā tās arī atrodas. Tikai tagad saglabājušās ir labi ja katra 5. vai 10. šādu vēsturisko saimniecību daļa. Pārējās ir pārvērtušās par drupām vai ir pievienotas lielākām saimniecībām. Bieži vien par to esamību liecina tikai koku pudurītis lauka vidū. Citi, ja paši nespēj visu zemi apsaimniekot, to pārdod vai iznomā „lielajiem”, bet paši atstāj sev iztikai kādus 2 – 3 ha piemājas zemes. Šāda veida lauku saimniecības ir tās, kas Latvijas laukos veido kvalitatīvu, veselīgu un latvisku vidi. Tur dzīvo godīgi, strādīgi un tikumīgi ļaudis, kuri savus bērnus audzina tādā pašā garā, nodrošina tiem iespēju mācīties un iegūt labu izglītību.

3. Nestrādājošais lauku kontingents dzīvo pagastam piederošās telpās un izmanto kādu pagasta iedalītu dārza platību. Pārtiek no sociālajiem pabalstiem un tā, ko var izaudzēt savā dārzā vai atrast tuvākajā apkārtnē. Piekopj nekārtīgu dzīvesveidu, ir alkoholiķi, neievēro higiēnu utt. Tādi lielākā vai mazākā skaitā eksistē gandrīz vai katrā pagastā, atkarībā no tā, cik tos ieveda Padomju laikos un kā viņi šeit ir iekārtojušies.

Tāds, lūk, ir mans lauku raksturojums. Tie, kas dzīvo un strādā laukos, to ļoti labi zina, bet pieļauju, ka lielai daļai pilsētnieku nav īsti pareiza priekšstata par lauku problēmām. Lai gan mans stāsts, iespējams, radīja nelāgu priekšstatu par dzīvošanu laukos, tomēr mēs, tāpat kā es, varam iet un sākt tos sakārtot. Lauki ir liela Latvijas daļa un, sakārtojot laukus, iegūs visa Valsts un tās iedzīvotāji. Arī daudzi pilsētu ļaudis, kas nīkuļo bez darba, var savu iespēju rast laukos. Tur ir lielas iespējas tiem, kuri grib un var strādāt. Ar savu darbu tie var nodrošināt iztiku sev un savai ģimenei, kā arī nopelnīt izaugsmei. Laukiem vajag vairāk darbīgu ģimeņu, kas strādā un saimnieko savās lauku saimniecībās, kopj zemi, rada pārticību sev un citiem.

Tiem, kas iedrošināsies doties uz laukiem, varu ieteikt neaprobežoties ar īpašumu meklēšanu internetā, kur pārsvarā ir spekulatīvi uzpūstas cenas par graustiem. Vienkārši pabraukājiet pa laukiem un meklējiet vietu, kura jums liekas perspektīva. Apziniet savus lauku radus vai parunājiet ar paziņām. Aizbrauciet uz pagastu centriem, tur parasti darbinieki visu zina par pamestām mājām un to īpašniekiem. Tur jūs saņemsiet informāciju par zemes lietošanas iespējām. Lai jums veicas!


RX


  • Es ar šo problēmu saskaros jau 20 gadus, visu laiku mēģinu atrast kādu ”pusgraudnieka” statusā, sedzot lielāko daļu starta ieguldījuma, bet diemžēl…..:(( Intreses praktiski nekādas, ja neskaita ”lielos” izīrētājus ar apsolūtuti diskriminējošiem noteikumiem vai nu iedod visu darbībai, un ej nu sazini, ar ko tas beigsies, precīzāk jūsu rakstā atspoguļotais scenārijs…. Tomēr vēl neatmetu cerību, ka kaut kas varētu mainīties….:)

  • kaut kā bikīt pasmaidīju par autõra rakstīto “Atbraucu pēc nedēļas un konstatēju, ka izdarīts ļoti maz”. uz vietas tur ir jābūt visu laiku un jāorganizē viss pašam, citādi – kāds gan tu saimnieks.

    pašam līdzīga situācija – lauki, zeme. bet uzskatu ka ir veicies – zeme nomā blakusesošajai saimniecībai, māja tiek apdzīvota, tā ka kaut kā viss notiekas un katras dienas uzmanību neprasa. bet ja vajadzētu ko darīt – jāņem atvaļinājums, un jādzīvo to laiku uz vietas, jāstrādā pašam.

  • Paldies, RX!
    Tieši tā, kā aprakstīji, arī tas ir. Man pašam gan ir paveicies, jo apkārt esošie kaimiņi ir krietni cilvēki (ar dažiem neesmu paspējis iepazīties). Es neesmu tik tālu ticis. Šobrīd tikai tīru krūmus, lai izraktu dīķi un uzbūvētu pirtiņu. Mājai naudas man šobrīd nav, bet, pirtiņai noteikti sarūpēšu. Tur arī varēšu dzīvot, kamēr uzcelšu māju. Problēma tā, ka sabiedrības dzīvesveids arī mani ir ierāvis pilsētas dzīvē, kurā es vienkārši smoku nost, bet sākt jaunu dzīvi ‘no nulles’ nav vienkārši. Man tur pagaidām nav ne elektrības, ne ūdens. Bez naudas ar plikām rokām neko neiesāksi. Tamdēļ darba dienās strādāju Rīgā, bet brīvdienās – savā zemītē. Toties kaimiņš Valērijs ir ļoti strādīgs un izpalīdzīgs. Tāpat arī Aivars. Starp citu Valērija radinieks ir šis uzņēmīgais jaunietis – http://www.tautasforums.lv/?p=978.

  • Apsveicu Tevi, Ivo, ka esi ticis pie savas zemes un arī ar to ka esi uzņēmies sākt visu no nulles. Tā ir liela uzdrīkstēšanās, kura daudziem pietrūkst. Lai tev veicas!
    Šis stāsts man radās jau kādu laiku atpakaļ un kādreiz pastāstīšu kā man iet tagad. Nav slikti!

  • >RX
    Tāļu ticis arī Dainis Īvāns (sk. IR.9.-15.sept.)!
    Tālu tie, kas ieklausījās E.Repšes 2003.g.31.decembra Vecgada runā, kad toreizējais premjers aicināja ”Latvijas iedzīvotājus «atgriezties pie zemes».(sk. K.Streipa ironisko ‘Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes’ http://www.apollo.lv/portal/life/articles/10055
    - Vēl tālāk tie, kas sāka jau baisi briesmīgajos padomju okupācijas laikā – t.s. ‘Breša zemnieki’ vai pēc 1991.g.augusta.
    Vēl jau nav sagrauts arī tas, ko pēc 2.Pasaules kara paveica divas latviešu paaudzes – ir pamats, uz kā var nostāties.
    Kā RX risina problēmu ar bebriem un mežcūkām ? Jebšu četrkājainie neradas kādas būtiskas problēmas ?

  • >RX
    Ja ir vēlme salīdzinātsavus novērojumus un novērtēt pārmaiņas 25 gadu laikā, tad iesaku palasīt Imanta Ziedoņa ‘Tik un tā’ un ‘Leišmalīte’.
    Pēc atmiņas – situācija 1980-o gadu sākumā Latvijas laukos:- ‘Tagad dzird runājam:darbu jau vienmēr var atrast, – Darbu var, bet jēgu – nevar’

  • Dažiem to laikam nav lemts saprast. Tiem, kas jūtas labi sēžot savos dzīvokļos pie datora un “pilna servisa” ar attālu vīziju par to kas notiek tālāk aiz pilsētas robežām, laikam nav vajadzīga šāda veida diskusija.
    Dzīve laukos ir dzīve saskaņā ar dabu un tās likumiem – tātad arī saskaņā ar mežacūkām un bebriem. Ir tāds likums – dabā tukšuma nav! Ja kāda vieta nav aizņemta ar vēlamo tad tur uzrodas kāds cits.

  • Pēdējie komentāri jau nu vispār izraisa smīnu.
    Nepieciešams arī attiecīgi papildināt satversmē vajadzības apstākli, ka patiesas saskaņas, latvju dzīves, trūkstošais posms ir lauku vīzijas elementārais kaimiņš – bebrs ar kuili

  • >RX:”(.)Dzīve laukos ir dzīve saskaņā ar dabu un tās likumiem – tātad arī saskaņā ar mežacūkām un bebriem.”
    - PROTAMS, bet, diemžēl, mežacūkas un bebri nevēlas dzīvot saskaņā – tie ‘rakari’ appēd manus stādītos kartupeļus, nograuž manus stādītos bērziņus. Izdzīvo spēcīgākais – tāds, šķiet, ir nerakstītais dabas (evolūcijas) likums ?

  • RX,LR pilsonis(UN LīDZīGIEM)

    “Atbraucu pēc nedēļas un konstatēju, ka izdarīts ļoti maz”.

    ”visu laiku mēģinu atrast kādu ”pusgraudnieka” statusā, sedzot lielāko daļu starta ieguldījuma”

    Pasmējos:)))
    Tipiska parazīta un ekspluatatora domāšana:-tu atmetīsi kādus grašus sociāli neaizsargātiem,dzīves jēgu zaudējušiem cilvēkiem,un tie tavā vietā visu padarīs.
    Tādas ”žēlabas” savā starpā skan starp visiem mūsu ”uzņēmējiem”,ka strādnieki slikti,ļauni,dumji,slinki…
    Negrib strādāt par velti un vairot savu muižkungu bagātības:)))

    Pats neesi mēģinājis pastrādāt ar zāģi,lāpstu,izkapti?
    Pamēzt mēslus?

    Ja jau iegādajies īpašumu,tad mācies strādāt pats.(Vai arī pierasts jau sēžot kādā birojā,ka tavā vietā strādā citi?)

    Varbūt nav ko mocīties ar tiem laukiem?:)))

  • friendly62, Vari jau smieties, bet ar cirvi, zāģi un izkapti strādāju brīvdienās, jo darbadienās jāpelna nauda citur. Stādājot mazkvalificētus darbus, pie sava īpašuma tikt diez vai kādam izdosies, kā arī visi nevar būt saimnieki vai arī tikai kalpi.
    Tā pat tas ir katra paša pārziņā – vai iet un mācīties un būt profesionālam kādā jomā (ekspluatētājam), vai arī visu mūžu būt par gadījuma darbu veicēju (ekspluatējamo). Tā tas ir bijis visos laikos un domāju, ka būs vienmēr – parazīta domāšana, kā tu saki :)

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.