E.Jakrina grāmata „Ekonomiskais patriotisms” – 5 (nodaļas “Nācijas tapšana” fragmenta nobeigums)

Fukudzavas nacionālisms izrietēja no viņa izpratnes par to, ka nāciju intelektuālās un materiālās labklājības nevienlīdzība izriet no tā, ka dažas nācijas ir izglītotas, bet ci­tas – intelektuāli neattīstītas. “Lai aizsargātu mūsu valsti pret svešām valstīm, nav nekā svarīgāka kā piepildīt visu valsti ar brīvības un neatkarības garu, ļaujot ikvienam neatkarīgi no viņa statusa un bagātības domāt par savu valsti kā par savām interesēm un pildīt savu pienākumu pret savu nāciju.” Gan intelektuāla piepūle, gan materiālās labklājības vairošana ir jāpakārto nācijas stiprināšanas interesēm. Tikai tā iespējams radīt un nosargāt nācijas brīvību un neatkarību.

Atsaucoties uz radikālajām sociālās iekārtas izmaiņām nesenajā pagātnē, Fukudzava rakstīja: “Tagad mēs varam izvēlēties, kādu vien profesiju vēlamies. Kas vēlas, var kļūt par zemnieku, tirgotāju, pētnieku, ierēdni, rakstnieku, advokātu, mākslinieku, rūpnieku, valstsvīru vai jebko citu. Visas dažādās profesijas ir atvērtas brīvai konkurencei, taču šī konkurence nav paredzēta, lai mēs cīnītos cits ar citu. Tieši otrādi, cīņas mērķis – lai arī cīņa nav ar zobenu, bet ar intelektu – ir uzveikt svešiniekus. Ja mēs šajā intelektuālajā cīņā uzvarēsim, mēs uzlabosim savas valsts stāvokli. Ja mēs zaudēsim, mēs redzēsim tās pagrimumu.”

Vēlāk Fukudzava šo ideju pārformulēja jau pieminētajā sauklī “miers iekšpusē, konkurence ārpusē“, kas ieguva mil­zu popularitāti. Tikai šāda pieeja varēja nodrošināt nācijas pārākumu pār svešiniekiem, kas Fukudzavas un citu tā laika autoru darbos vienmēr tika saprasti kā pretinieki. Fukudzava labi saprata to, ko 20. gadsimta vēsturnieki sāka saukt par “brīvas tirdzniecības imperiālismu”, kura apstākļos Lielbritānija un citas rietumvalstis uzspieda brīvas tirdzniecības režīmu Āzijas un Dienvidamerikas iedzīvotājiem. Meklējot piemērotus salīdzinājumus citās valstīs, Fukudzava 1874. gadā pievērsa uzmanību Indijas un Turcijas pieredzei: “Ja mēs aplūkojam Indiju un Turciju, mēs nevaram neatzīt, ka pirmā ir slavena ar savu literatūru, bet otrā – ar saviem karotājiem. Un tomēr, ja mēs paraugāmies uz to, kādā stāvoklī šīs valstis ir šobrīd, mēs redzam, ka tās pieder un to tautas vergo Lielbritānijai. Vienīgais viņu uzdevums ir audzēt opiju, ko britu tirgotāji pārdot ar milzu peļņu. Turcija tikai vārda pēc ir neatkarīga valsts, jo tās tirdzniecību pilnībā kontrolē briti un franči. Brīvas tirdzniecības dēļ tās dabīgais pieaugums sarūk ar katru dienu. Rūpniecisko ražojumu jomā tā ir pilnībā atkarīga no Lielbritānijas un Francijas. Tās drosmīgie karotāji savā nabadzībā nespēj izdarīt neko vērtīgu. Kā ir sanācis, ka turku drosme un indiešu kultūra tik maz ir ieguldījusi viņu civilizācijā? Tas ir tāpēc, ka viņi raugās tikai uz valsts iekšieni, nepievēršot uzmanību tam, kas notiek ārpusē. Šādā situācijā neatkarīgi no tā, vai viņu iekšzemē valda miers vai arī to pārņem savstarpēji kari, svešzemnieki ar tirdzniecības un uzņēmējdarbības palīdzību gūst milzu peļņu.”

Jau 1870. gadā, runājot par Japānas pieredzi, Fukudzava rakstīja: “Kopš sākās mūsu ārējā tirdzniecība, starp svešiniekiem ir daudzi, kas kļuvuši bagāti, paturot mūs nabagus un stul­bus. [..] Visvairāk viņi bīstas, ka mēs pievērsīsimies Rietumu zināšanu apguvei. Lai mūsu valsts kļūtu liela un stipra, mums ir jāiepazīst situācija pasaulē, lasot pēc iespējas vairāk Rietumu grāmatu.” Turklāt “nekas tā nepalielina nācijas bagātību un varenību kā studijas jaunībā”. Nācijas spēka uzkrāšanu Fukudzava pirmām kārtām saistīja ar rietumnieku zināšanu pēc iespējas straujāku izplatību. Kad Japānā atsākās diskusijas par to, vai ļaut rietumniekiem brīvi pārvietoties pa visu Japānu, vai arī ierobežot viņu atrašanās vietu ar “nevienlīdzīgajos līgumos” fiksētajām ostas pilsētām, Fukudzava stingri aizstāvēja svešinieku kustības ierobežojumus. Pretējā gadījumā “japāņi neizbēgami nonāks svešinieku kontrolē, jo svešinieki ir prasmīgi un izglītoti, savukārt japāņi ir neizglītoti un neprasmīgi”.

Fukudzavas priekšstati par cīņu ar svešiniekiem neaprobežojās ar ideju par ārējo tirdzniecību kā cīņu, jo “mums ir jācīnās pret svešiniekiem tirdzniecībā un rūpniecībā, zinātnē un mākslā, kā arī visās citās jomās”. Līdzīgi Fridriham Listam Vācijā, Fukudzava uzskatīja, ka Japānas iekšzemes transporta infrastruktūra ir izšķiroši svarīga nācijas vienotības stiprināšanai. Atšķirībā no dažiem japāņu liberāļiem, kas uzskatīja, ka tādas lietas kā dzelzceļa attīstību nevajag forsēt, jo tās dabiski izveidosies tad, kad tām būs pietiekams ekonomiskais pamatojums, Fukudzava dzelzceļa infrastruktūras izveidošanu uzskatīja par nacionālas nozīmes uzdevumu, pie kura jāķeras nekavējoties. “Ja mēs joprojām atrastos izolācijas laikmetā, kā tas bija pirms divdesmit gadiem, nebūtu nekādu problēmu. Tagad, kad esam atvēruši savu valsti un uzsākuši attiecības ar svešiniekiem, mēs esam pavisam citā situācijā. Mēs neesam nekas vairāk kā lienoši tārpi, turpretim viņiem ir spārni, ar ko lidot. Kā mēs varam ar viņiem sacensties, kā mēs varam sacensties ar viņu rūpniecību un tirdzniecību, ar viņu spēkiem un taktiku? Mēs nekad neesam bijuši tādās briesmās. Tieši tāpēc dzelzceļa būve ir tūlītēja nepieciešamība.” Pateicoties Fukudzavas un viņam līdzīgi domājošo ietekmei, Japānas valdība uzsāka dzelzceļa infrastruktūras izveidi, negaidīdama, kad tirgus darbības rezultātā dzelzceļš izveidosies “dabiskā” ceļā.

Iepretim liberālās tradīcijas individuālismam un ar to saistītajam priekšstatam par indivīdu sekošanu savām interesēm, kas izraisa kopīgās bagātības pieaugumu, Fukudzava uzsvēra nacionālo interešu ciešo sasaisti ar individuālajām interesēm. Viņa redzējumā indivīda intereses vienmēr ir pakārtojamas nacionālajām interesēm. “Par savai valstij uzticīgiem cilvēkiem sauc tos, kas piepūlas, lai paplašinātu savas nācijas tiesības, lai bagātinātu savu nāciju, lai vairotu savas nācijas gudrību un spēku, lai celtu savas nācijas godu.” Viņu mērķim ir jābūt nācijas stiprināšanai salīdzinājumā ar citām, vienmēr dodot priekšroku savas nācijas interesēm iepretim svešiniekiem.

Fukudzavas nacionālisms raksturo arī viņa pieeju ārējai tirdzniecībai. Jau 1869. gadā viņš rakstīja, ka “tas ir pats par sevi saprotams, ka svešinieku pamatmērķis, stājoties attiecībās ar mūsu tautiešiem, nav nekas cits kā iedzīvoties uz viņu rēķina ar tirdzniecības palīdzību. Tādēļ tas būtu pretēji mūsu kā japāņu pienākumam, ja mēs šādā situācijā dīki stāvētu malā, kamēr svešinieki patur biznesa un tirdzniecības tiesības savās rokās.” Starptautisko attiecību pasauli Fukudzava uztvēra kā nevienlīdzīgi sadalītas varas pasauli, kurā karš notiek ar biz­nesa līdzekļiem. “Mūsu ienaidnieki ir rietumu valstis. Tās nav ienaidnieki militārā, bet tirdzniecības nozīmē.” Japānai nav nekādu cerību sasniegt patiesu neatkarību, ja tā nekļūs par līdzvērtīgu pretinieku rietumniekiem. Tirdzniecības attiecībās viņš saskatīja specifiskas nevienlīdzības un atkarības uzturēšanas iespējas. “Aplūkojot tirdzniecību starp Japānu un svešām zemēm, ir redzams, ka rietumu valstis ir rūpnieciski ražotāji, savukārt Japāna ir lauksaimnieciska audzētāja. [..] Ekonomikā nācijas bagātība nav tik daudz atkarīga no nacionālā produkta virsvērtības, bet no cilvēku spējām un prasmēm. Piemēram, Indijā zeme ir auglīga, taču tauta ir nabadzīga, turpretim Holandē, kur nav gandrīz nekādu dabas bagātību, tauta ir bagāta. Tādēļ tirdzniecībā starp rūpniecisku un lauksaimniecisku valsti pirmā izmanto neierobežoto cilvēka spēku, bet otrā – ierobežoto zemes produkciju. [..] Tieši tā notiek tirdzniecībā starp Japānu un svešām zemēm. Mēs te varam būt tikai zaudētāji.” Norādot uz rūpniecības mērķtiecīgas attīstības nepieciešamību, Fukudzava, līdzīgi ekonomiskā nacionālisma aizstāvjiem Amerikā un Vācijā, rakstīja, ka, pārdodot lauksaimniecības produkciju un pērkot rūpnieciskus ražojumus, “mūsu nācija ne tikai zaudēs rūpniecisko ražošanu pavadošās priekšrocības, bet arī iemaņas, kas nepieciešamas rūpnieciskai ražošanai. Tas, bez šaubām, pilnībā aizšķērso bagātības avotu.” Saglabājoties šai nevienlīdzības situācijai, japāņi pamazām nonāks pilnīgā rietumu pakļautībā.

[..] Fukudzava nekādā ziņā nebija ārējās tirdzniecības pretinieks, taču viņš uzsvēra, ka brīva starpvalstu tirdzniecība būs izdevīga tikai tad, kad Japāna kļūs par līdzvērtīgu cīnītāju starptautiskajā arēnā. “Runājot par ārējo tirdzniecību, pastāv teorija, ka svešzemju preces ir brīvi jāielaiž valstī, lai varētu pirkt un patērēt visu, kas nav dārgs. Ir arī cita teorija, kas apgalvo, ka, importējot rūpniecības preces no ārzemēm un eksportējot dabas produkci­ju, nācija neizbēgami zaudē peļņu, ko tā varētu gūt, pati saražojot tai nepieciešamo rūpniecisko produkciju, un galu galā nācija zaudēs arī pašu rūpniecībai nepieciešamās prasmes. [..] Tādēļ tiek apgalvots, ka šāda veida imports ir vai nu jāierobežo, vai arī jāapliek ar lieliem nodokļiem. Es piekrītu pēdējam viedoklim, taču nevienlīdzīgo līgumu dēļ mums pagaidām nav iespējams piemērot tirdzniecības ierobežojumus.”

Iebilstot pret brīvās tirdzniecības ideoloģiju, Fukudzava norādīja, ka “bieži tiek apgalvots, ka starpvalstu attiecības ir balstītas dabas piemērā, tā ka ir jāievieš brīva tirdzniecība un brīva satiksme. [..] Taču, lai tas tā būtu, vispirms būtu jāatsakās no visām pasaules valdībām, tieši tāpat kā feodālās Japānas klanu vara tika atmesta Meidži restaurācijas laikā. [,.] Ja tādu nākotnes izredžu nav un ja katrā valstī turpina pastāvēt valdība, tad ne­var izslēgt nacionālo jūtu nozīmi,” kuras neizbēgami saistītas ar nacionālo interešu īstenošanu ārējā tirdzniecībā. Citiem vārdiem runājot, brīva tirdzniecība ir lieliska abstrakta teorija, kas nav piemērojama realitātei. “Tādā valstī kā Lielbritānija, kur pastāv cilvēka prasmes saražoto rūpniecības preču pārpalikums, kas ar peļņu tiek eksportēts uz visu pasauli, vairums zinātnieku aizstāv brīvu tirdzniecību. Turpretim tādā valstī kā Amerika, kur pastāv dabas bagātību pārpilnība, bet nepietiekama rūpnieciskā ražošana, tiek aizstāvēta aizsardzība. Nav nekāds brīnums, ka strīds starp abām pusēm turpinās līdz bezgalībai.” Zīmīgi, ka Fukudzava neapgalvo, ka iekšējā tirgus aizsardzība ir nepieciešamā kārtā izdevīgāka nekā brīva tirdzniecība, vai otrādi. Viņš skaidri parāda, ka gan Amerika, gan Lielbritānija izvēlas sev izdevīgāko pieeju tirdzniecībai. Tirdzniecības poli­tika tiek izvēlēta nevis saskaņā ar abstraktu teoriju, bet sekojot nacionālajām interesēm, kuras katrai valstij ir savas. [..]

Fukudzava bija pārliecināts par savas nācijas spējām ātri pielāgoties jaunajiem apstākļiem un pārspēt pretiniekus visās jomās. 1898. gadā, diktējot savu autobiogrāfiju, viņš atzīmēja: “Pirmo tvaikoni mēs ieraudzījām 1853. gadā. 1855. gadā mēs Nagasaki sākām no holandiešiem apgūt navigāciju. 1860. gadā šī zinātne jau bija tiktāl apgūta, ka mēs patstāvīgi varējām šķērsot Kluso okeānu. Tas nozīmē, ka apmēram septiņus gadus pēc pirmā tvaikoņa ieraudzīšanas, pēc piecu gadu vingrināšanās japāņiem šajā jomā vairs nebija vajadzīga svešinieku palīdzība.” Līdzīgus novērojumus 19. gadsimta beigās varēja izdarīt attiecībā uz daudzām Japānā pavisam nesen izveidotām rūpniecības nozarēm.

Fukudzavu mēdz saukt par “japāņu nacionālisma apus­tuli”, taču, kā redzams no viņa pieejas nacionālās ekonomi­kas jautājumiem, viņa sludināto nacionālismu galvenokārt raksturo nācijas ekonomiskās un politiskās intereses, nevis nacionālā kultūra vai valoda. Mūža nogalē viņš atzina, ka visa viņa darba mērķis bija radīt Japānā civilizētu nāciju, kas būtu vienlīdz labi apguvusi gan kara, gan miera mākslu. Šādas nācijas izveidošana bija atkarīga no nacionālās neatkarības un pašcieņas ideju izplatības tautā, jo “nācijas neatkarība izriet no tās pilsoņu garīgās neatkarības. Mūsu nācija nevar kļūt patiesi neatkarīga, ja mūsu ļaudis saglabās seno verdzisko mentalitāti.” Fukudzavas izpratne par nacionālo kultūru un valodu ir daudz atvērtāka nekā vairumā no eiropiešu iniciētajām nacionālisma ideoloģijām. Šī atvērtība paredz, ka japāņu nācijas stiprināšanai ir jāpārņem no rietumniekiem tie domāšanas aspekti, kuri palīdz vairot nacionālo bagātību. Japāņu spēja apgūt un attīstīt svešas idejas, zināšanas, prasmes un iemaņas ir viena no spilgtākajām japāņu nacionālisma pazīmēm. Rietumnieku jēdzieniskā aparāta pārņemšana un adaptēšana kļuva par nacionālu prioritāti. Atvērtība svešām idejām un pretestība svešām interesēm kopsummā veidoja japāņu nacionālisma intelektuālo bāzi, bez kuras nācijas neticami straujais uzplaukums nebūtu iespējams.

Viena no Fukudzavas iniciatīvām bija rietumu politekonomiskās literatūras tulkošanas programma. Pēc viņa ieceres japāņiem bija maksimāli īsā laikā jāapgūst rietumnieku idejas, kas nodrošināja viņu ekonomisko pārākumu. Šajā jomā, tāpat kā ekonomiskā nacionālisma ideju izplatīšanā, Fukudzava nebūt nebija vienīgais, lai arī viņa ietekme tiek uzskatīta par pašu lielāko. Amerikāņu protekcionisma klasika, jau iepriekš pieminētais Linkolna ekonomikas padomnieka Henrija Čārlza Kērija darbs “Sociālās zinātnes principi”, Japānas ekonomiskās politikas formulēšanā tika izmantots jau 1871. gadā, bet pilns tā japāņu tulkojums parādījās 1874. gadā. Tulkojuma inicia­tors un sponsors Šoho Košudzo bija iepriekš ticies ar Kēriju, kurš viņam bija ieteicis uzmanīties no rietumnieku aktivitātēm Āzijā un Japānā un mudinājis saprast, ka cīņā ar pretiniekiem izšķiroša ir nācijas bagātība, nevis militārais spēks. 1884. gadā sākās Ādama Smita “Nāciju bagātības” tulkojuma publicēšana, kas tika pabeigta trīs gadu laikā. Japāņi atšķirībā no 20. gad­simta neoliberāļiem Smita darbā saskatīja vērienīgu britu interešu aizstāvību, un galvenais, ko viņi no šī darba pārņēma, bija pārliecība par to, ka ekonomiskā politika ir jāpakārto nācijas politiskajām interesēm, nevis šķietami pareizām vai universālām ekonomikas teorijām.

1889. gadā tika publicēts “protekcionisma bībeles”, Fridriha Lista darba “Politiskās ekonomikas nacionālā sistēma”, japāņu tulkojums. Lista tulkotājs Ošima Sadamasu grāmatas ievadā rakstīja: “Cilvēkus mēdz vilināt vārds “brīvība”, taču brīvība politikā un brīvība ārējā tirdzniecībā ir pilnīgi atšķirīgas lie­tas. Pirmā atbrīvo nāciju, turpretim otrā atbrīvo citas nācijas uz mūsu nācijas rēķina.” Adaptējot Lista idejas, Ošima saviem lasītājiem paskaidro: “Ja Anglijā visi āboli krīt uz leju, mēs varam pieņemt, ka arī visās citās pasaules valstīs āboli kritīs uz leju. Taču politikā, tieslietās un ekonomikā tas, kas ir piemērots Anglijai, var nebūt piemērots Francijai, jo nācijas mēdz būt vecas un jaunas, lielas un mazas, stipras un vājas un viņu stāvoklis, klimats, ieražas un etiķete ir savstarpēji cieši saistītas. [..] Tomēr ir cilvēki, kas pēc pāris angļu ekonomistu grāmatu izlasīšanas vēlas ņemt un piemērot mūsu valstij tur atrodamās atziņas, lai gan mūsu valsts apstākļi, iedzīvotāju skaits, bagātība un spēks ir pilnīgi atšķirīgi.” Ošima uzsvēra Lista pieejas priekšrocības attiecībā pret Rikardo aizstāvēto “relatīvo priekšrocību” ar­gumentu par labu brīvai starpvalstu tirdzniecībai, atzīstot, ka Rikardo teorija ir ideāls līdzeklis, kā rūpnieciski attīstītās valstis var uzturēt un nostiprināt savu pārākumu. Tiesa, īstermiņā brīva starpvalstu tirdzniecība var vairot visu dalībnieku labklājību, taču ilgtermiņā tā panāks tikai to, ka “lauksaimniecības valstis paliks par lauksaimniecības valstīm, bet rūpnieciski attīstītās valstis paliks rūpnieciski attīstītas” [..]

Ošima Sadamasu bija viens no galvenajiem iniciatoriem 1890. gadā izveidotajai “Nacionālās ekonomikas asociācijai”, kurai vēlākajos gados bija liela ietekme uz nacionālās ekonomikas politiku. Ošima bija viens no daudziem japāņu ekonomistiem, kuri parakstīja šīs organizācijas dibināšanas manifestu. Tajā ekonomiskā nacionālisma idejas ir pilnīgi uzskatāmas: “Varenību rada bagātība. Nav dzirdēts, ka varenība spētu eksistēt tur, kur nav bagātības. Cīņa, kas šobrīd notiek starp nācijām, ir sacensība starp nāciju spēku un ražošanas spējām. Tādēļ nacionālās neatkarības problēma ir bagātības problēma. Nācijas bagātības jautājums ir svarīgāks nekā tirdzniecības sistēmas izvēle. Tas jo īpaši attiecas uz mūsu valsts šī brīža situāciju. Šajos apstākļos vienīgā pieeja, kas mums jāizvēlas, ir nacionālā ekonomika, t.i., tāda ekonomikas filozofija, kas paredz, ka katrai nācijai sava pašaizsardzība un neatkarīga attīstība ir jāuztver kā paši būtiskākie ekonomiskās politikas faktori.”

Atcerēsimies, ka divdesmit gadu laikā (1875-1895), kopš tika valstiskā līmenī sākta Japānas industrializācija un ekonomikas modernizācija, dzelzs un tērauda industrijas apjoms bija dubul­tojies, tehniskās mašinērijas ražošana bija pieaugusi septiņas reizes, bet tekstilrūpniecības apjoms bija astoņkāršojies. Japānas ekonomiskais pieaugums un nostiprināšanās starptautiskā līmenī ļāva panākt to, ka rietumvalstu uzspiestie ievedmuitas tarifu ierobežojumi tika pakāpeniski atcelti laikā no 1894. līdz 1911. gadam, kad Japāna pilnībā atguva tarifu autonomiju. Tikai šajos apstākļos runas par Japānas ekonomiku aizsargājošu tarifu mehānismu ieviešanu varēja pārvērsties par reālu ekono­misko ārpolitiku, taču paplašinātā nozīmē japāņi piemēroja plašu un mērķtiecīgu ekonomisko protekcionismu, izveidojot, subsidējot, stimulējot un attīstot vairākas rūpniecības nozares.

Izšķirošs faktors nacionālās ekonomikas attīstībai bija samuraju kārtas iesaistīšana nacionālās ekonomikas celtniecībā. Simtiem valsts dibināto uzņēmumu bija nepieciešama vadība, bet attieksmē pret tirgotāju kārtu joprojām valdīja nicinājums un aizdomas. Savukārt bijušie zemnieki un amatnieki lielākoties bija pārāk neizglītoti, lai viņus varētu iesaistīt ekonomiskā cīņā pret svešinieku ekonomisko pārspēku. Šajos apstākļos vienīgie iespējamie kandidāti valsts dibināto uzņēmumu vadīšanai bija samuraji. Lai gan formāli sociālās kārtas Meidži ēras sākumā tika atceltas, samuraju attieksmes un domāšanas modeļi saglabājās arī vēlāk. Iepriekšējās uzticības saimniekam vietā samuraju vidū izplatījās ideja par kalpošanu nācijai un nācijas interesēm. Ņemot vērā to, ka samuraji gadsimtiem bija nicinājuši jebkādu nodarbošanos, kas vērsta uz peļņas gūšanu, viņi uztvēra savu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā, rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu vadībā kā karošanai līdzīgu uzdevumu, kas saistīts ar neizbēgamu neērtību – ar peļņas gūšanu nācās samierināties kā ar neizbēgamu izvēlētās kalpošanas nācijai blakus produktu. 19. gadsimta beigu amerikāņu mežonīgā kapitālisma klasisks pārstāvis bija cilvēks, kuru gluži vienkārši neinteresēja nekas cits kā viņa personīgā peļņa, turpretim japāņu 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta uzņēmējus raksturoja ārzemniekiem grūti saprotama ekonomiskā patriotisma iekrāsota attieksme. Samuraji kļuva par lielāko Japānas uzņēmumu vadītājiem. Ārvalstu novērotāji ievēroja, ka samuraju kā karotāju goda kodekss bušido nu bija kļuvis par vadošo uzņēmēju, baņķieru, rūpnieku un tirdzniecības kompāniju vadītāju atskaites sistēmu, kurā godīgums, personas, kompānijas un nācijas goda sargāšana, vārda turēšana un kalpošana nācijai kļuva par pašsaprotamām parādībām. Karotājam nepieciešamās īpašības tika pārtulkotas nacionālās uzņēmējdarbības formās, kur la­bam karotājam raksturīgā nesavtība, pienākuma apziņa un pašuzupurēšanās kļuva par nācijas stiprināšanai mobilizētajiem samurajiem svarīgām īpašībām, bez kurām kalpošana nācijas vajadzībām nebūtu iespējama. Rietumniekiem, kas nonāca saskarē ar japāņu uzņēmējiem, visgrūtāk bija saprast samura­jiem raksturīgo nicinājumu pret dzīšanos pēc peļņas, kas tika kultivēts apstākļos, kuros tieši orientācijai uz peļņas gūšanu bija vislielākā nozīme. Peļņa šiem patriotiski noskaņotajiem biznesmeņiem bija neizbēgamas sekas pareizai attieksmei, kas paredz privāto interešu pakārtošanu nacionālajām.

Lai gan liela daļa samuraju tika nodarbināta daudzajos valsts dibinātajos uzņēmumos, viņu patriotisms neaprobežojās ar valsts uzturēto uzņēmējdarbību, kas, neskatoties uz vēlāk daudzkārt kritizēto valsts iejaukšanos ekonomikas veidošanā, bija neparasti sekmīga. Daži no samurajiem ātri vien saprata, ka ekonomikas attīstībai ir nepieciešama arī plaša privātā uzņēmējdarbība. Par japāņu privātās uzņēmējdarbības aizbild­ni, kurš piedalījās vairāk nekā piecsimt uzņēmumu dibināšanā, uzskata samuraju Šibušavu Eiiči, kurš jaunībā aiz riebuma pret šogunāta pakļaušanos rietumvalstu spiedienam bija iecerējis vienpersoniski gāzt valdību, taču draugi viņu no šīs ieceres atrunāja. Šibušava bija pārliecināts nacionālists, kuru par nepieciešamību stiprināt Japānas ekonomiku pārliecināja viņa pieredze, apceļojot Eiropu, kur viņš pārliecinājās par eiropiešu pārākumu daudzās jomās. Izņēmumu viņš saskatīja ētikas un morāles līmenī, kur japāņu uzņēmējiem bija iespējas sekot daudz augstākajiem Konfūcija mācības ideāliem un bušido goda kodeksam. Viņš mīlēja atgādināt Konfūcija vārdus: “Cilvēki kāro bagātību un cieņu; ja neseko pareizam ceļam, tās nav sasniedzamas. Cilvēki nicina nabadzību un zemu stāvokli; ja neseko pa­reizam ceļam, nonākot nabadzībā, nav iespējams no tās iziet.”

Šibušava, tāpat kā citi viņa līdzgaitnieki un domubiedri, uzskatīja, ka “pareizais ceļš” ir savu interešu pakārtošana nācijas interesēm. Šibušava ieņēma atbildīgu amatu Japānas finanšu ministrijā, taču nolēma to pamest, lai stimulētu nacionālās uzņēmējdarbības attīstību. Savā 1937. gadā publicētajā autobiogrāfijā viņš aprakstīja situāciju, kurā tas notika. “Ap 1873. gadu, kad es aizgāju no sava amata finanšu ministrijā, biznesa pasauli pildīja kūtrums. To ir grūti iztēloties, ja skatās no šodienas biznesa pasaules standartu viedokļa. Tolaik pastāvēja tradicionāla cieņa pret varas pārstāvjiem un nicinājums pret vienkāršiem ļaudīm. Visi talantīgie cilvēki raudzījās uz valdības amatiem kā uz savas dzīves galējo mērķi, un vienkāršie studenti sekoja šim attieksmes piemēram. Gandrīz nevienu neinteresēja uzņēmējdarbība. [..] Tika teikts, ka Meidži restaurācija atne­susi vienlīdzību starp četrām cilvēku kārtām. Taču īstenībā tie, kuri iesaistījās tirdzniecībā un rūpniecībā, tāpat kā iepriekš tika uzlūkoti kā vienkārši pilsētnieki; viņi tika nicināti un viņiem bija jāpakļaujas valdības pārstāvjiem. Es zināju, ka šāda situācija nedrīkst turpināties. [..] Tas bija izšķiroši svarīgi mūsu nacionālajai labklājībai laikā, kad mēs tiecāmies nostiprināt savu valsti. Valsts stiprināšana prasīja bagātības nostiprinātu aizmu­guri. Mums bija nepieciešama tirdzniecība un rūpniecība, lai mēs sasniegtu savu mērķi un kļūtu par bagātu nāciju. Lai cik es biju šim uzdevumam nepiemērots, es nolēmu iesaistīties tirdzniecībā un rūpniecībā, lai palīdzētu vairot mūsu nācijas pārticību. Varbūt man nebija talanta būt par labu politiķi, taču es biju pārliecināts, ka varu mainīt situāciju tirdzniecības un rūpniecības jomā.”

Šibušava pie lietas ķērās, nežēlojot spēku un laiku. Nāciju, kuras lielākajai daļai trūka uzņēmības, viņš gribēja pārvērst par drosmīgu un uzņēmīgu cilvēku vadītu nāciju. Tikai brīvā tirgus ideologi iedomājas, ka tirgus pats par sevi ir pietiekams stimuls ekonomiskai aktivitātei un uzņēmējdarbībai. Nācija, kuras vēsturē ir maz uzņēmējdarbības piemēru, tirgus apstākļos ir nolemta kļūt par pakļāvīgiem kalpiem nācijām, kurās ir ilgstošas uzņēmējdarbības tradīcijas un iemaņas. Bez valdības veidota stimulācijas plāna un bez drosmīgāko uzņēmēju piemēra šādas nācijas nekad neizrausies no savas atpalicības. Sākotnēji Šibušava par savu izvērsto aktivitāšu paraugu izman­toja Franciju, kur viņš bija redzējis uzņēmējdarbības vadības un kooperācijas formu izšķirošo nozīmi ekonomikas attīstībā. Viņš apvienoja daudzus mazus uzņēmumus, veidojot vienus no pirmajiem uzņēmumu konglomerātiem, kam bija milzīga nozīme Japānas rūpniecības nozares efektivizācijā. Daļēji viņa idejas izrietēja no kooperācijas priekšrocībām, salīdzinot ar konkurenci (šajā nozīmē viņš sekoja Fukudzavas idejai “miers mājās, cīņa ārpusē”), daļēji tās bija saistītas ar viņa pārliecību, ka uzņēmējdarbībā nav nekā svarīgāka par pareizu tās vadīšanu.

Viņa mudinājumi sekot goda kodeksam bija galvenokārt vērsti uz daudzajiem paša skolotajiem uzņēmumu vadītājiem. Šibušavas aktīvā darbošanās nacionālās uzņēmējdarbības attīstīšanā bija tikai viena no izpausmēm samuraju vidē izplatītajai nacionālisma ideoloģijai, kas visas aktivitātes tirdzniecības un rūpniecības jomā pakārtoja nācijas interesēm. Jāņem vērā, ka vislielākajā mērā nacionālo ideoloģiju veidoja samuraju kārtas izglītotākais slānis. Jau pieminētais samurajs Okubo Tošimiči, kurš ilgāku laiku bija Japānas finanšu ministrs, pēc Anglijas un Vācijas apmeklējuma saprata, ka šo valstu ekonomiskajā attīstībā izšķiroša loma bijusi valdības politikai. “Vispārīgi runājot, valsts spēks vai vājums ir atkarīgs no tās tautas bagātības vai nabadzības,” 1874. gadā rakstīja Okubo, “un tautas bagātība vai nabadzība izriet no pieejamā saražotās produkcijas apjoma. Cilvēku rūpība ir būtisks šo ap­jomu noteicošs faktors, taču rūpīga analīze ļauj saprast, ka to vienmēr var atvedināt no valdības un tās pārstāvju uzturētajām vadlīnijām un tautai sniegtā iedrošinājuma un pamudinājuma.” Neilgi pēc tam viņš uzsvēra, ka tikai valdība var noteikt nacionālo ekonomiku aizsargājošus mērķus. “Šis ir visizdevīgākais laiks, kad valdība un tās pārstāvji var piemērot aizsargājošu politiku, kuras mērķis ir tautas dzīves uzlabošana. [..] Ikvienam, kas ir atbildīgs par nāciju un tās cilvēkiem, ir visrūpīgākajā veidā jāapdomā, kā uzlabot savas tautas dzīvi, tai skaitā pievēršot uzmanību rūpnieciskās ražošanas sniegtajām priekšrocībām, kā arī ērtībām, kuras var gūt no jūras un zemes transporta sistēmas. Viņam ir jāizveido savas valsts dabiskajām īpašībām un ērtībām piemērota sistēma, ņemot vērā tās tautas īpatnības un saprāta līmeni. Kad šī sistēma ir izveidota, tai jākļūst par valsts administratīvās politikas stūrakmeni. Tās rūpniecības no­zares, kuras jau ir attīstītas, ir jāsaglabā, savukārt tās, kuras vēl nepastāv, ir jārada.” Pēc Okubo domām, nekas nebija svarīgāks kā valdības virzīta industrijas un tirdzniecības attīstība. Pat ja tautas kūtrums daļēji spēj izskaidrot valsts nabadzību, daudz lielākā mērā to izskaidro valdības nepietiekamā piepūle tautas vadīšanā un ekonomiskās aktivitātes stimulēšanā.

Okubo saskatīja Japānai īpaši izdevīgu piemēru Anglijas vēsturē. “Anglijas valdība un tās pārstāvji uzskatīja par savu svarīgāko pienākumu pilnībā izmantot savas dabiskās priekšrocības un panākt maksimālu savas rūpniecības attīstību. Šajā lietā karaliene un viņas padotie ir apvienojuši savu apķērību un talantu, reiz radot navigācijas likumu, kura mērķis bija monopolizēt pasaules jūras transportu un sekmēt nacionālās rūpniecības attīstību. [..] Tādā ceļā Anglijas rūpniecība ir uz­plaukusi un tur vienmēr, pēc tam kad tauta bija nodrošināta ar visu nepieciešamo, ir bijis pārpalikums. [..] Mūsu topogrāfija un dabiskie apstākļi ir ļoti līdzīgi Anglijai. Galvenā mūsu atšķirība ir mūsu tautas vājums. Tā ir mūsu valdības atbildība vadīt un pamudināt tos, kuru gars ir vājš, lai tie ar lielu rūpību ķertos pie rūpniecības. Jūsu padotais godbijīgi iesaka, ka ir nepieciešams izveidot skaidru plānu, kas ļautu atskārst mūsu dabiskās priekšrocības un noteikt prioritātes noteiktu rūpniecības no­zaru attīstīšanā. Bez tam tiek ieteikts, veidojot uz rūpniecības stimulāciju orientētu likumdošanu, ņemt vērā mūsu tautas rak­stura īpašības un saprātīguma līmeni. Lai nebūtu neviens cilvēks, kurš būtu nolaidīgs savā darbā. Lai neviens nebaidās, ka viņam nebūs, ko darīt. Ja šie mērķi tiks īstenoti, tauta var sasniegt tai atbilstošu bagātību. Ja tauta būs pietiekami bagāta, tad valsts dabiskā ceļā kļūs stipra un bagāta. [..] Tad mums būs pa spēkam arī sacensties ar pasaules lielvarām.”

Kā redzams, japāņu 19. gadsimta ekonomiskā nacionālisma sekotāji nesekoja vienai ekonomiskai teorijai. Viņu darbos nav manāms rietumos tik plaši izplatītais pretstats starp valdības iniciatīvu, rūpniecības nozaru mērķtiecīgu attīstīšanu un iekšējā tirgus sargāšanu, no vienas puses, un privāto uzņēmējdarbību, no otras puses. Abām tendencēm bija sava, nacionālajām interesēm pakārtota vieta. Vairāk par visu citu nacionālās intereses noteica cīņa par bagātību ar svešzemju konkurentiem un maksimāla savstarpējas sadarbības veicināšana iekšzemē. Pats par sevi saprotams, ka šie procesi ne vienmēr noritēja gludi un valdības iniciatīva ne vienmēr gāja roku rokā ar privātās uzņēmējdarbības uzplaukuma veicināšanu. Taču svarīgākais japāņu pieejā bija nācijas mobilizēšana vienotam mērķim. Varētu teikt, ka tikai šāda procesa rezultātā var izveidoties nācija, kurai ir savas intereses. Ekonomiskās politikas ziņā tas nozīmēja nevis pretstatīt tirgu un valsti kā divus savstarpēji izslēdzošus ekonomikas veidotājus, bet meklēt veidus, kā šie divi spēki var viens otru papildināt.

Mērķtiecīgi realizētas industriālās politikas rezultātā 20. gadsimta sākumā Japāna jau bija kļuvusi par vadošo rūpnieciski attīstīto lielvalsti Āzijā un vienu no vadošajām lielvalstīm pasaulē. Ja ņem vērā Japānas situācijas izmaiņas nedaudz vairāk kā trīsdesmit gadu laikā, tas ir bijis viens no straujākajiem ekonomiskās izaugsmes periodiem pasaules vēsturē. Ar to vien būtu pietiekami, lai atspēkotu neoliberālisma ideologu popularizēto priekšstatu par brīvu tirgu un brīvu starpvalstu tirdzniecību kā vienīgajiem optimālas izaugsmes nosacījumiem. Līdz Otrajam pasaules karam Japānas industriālā politika Japānu padarīja par nozīmīgu spēlētāju daudzos pasaules tir­gos. Industriālā politika izmantoja selektīvu atbalstu augošām un stratēģiski nozīmīgām industrijām, mērķtiecīgu augošo industriju kreditēšanu, valsts uzspiestu rūpniecības nozaru konsolidāciju, lai izvairītos no iekšzemē nevēlamas konkuren­ces vienas nozares ietvaros, valsts kontroli eksporta industrijas, valsts mērķtiecīgi īstenotu eksporta tirgu izpēti un apgūšanu, ievērojamas valsts investīcijas tehnoloģijas un zinātnes attīstībā.

Japāna piedzīvoja kārtējo vēsturisko pazemojumu tad, kad amerikāņi nometa atombumbas uz Nagasaki un Hirošimu, panākdami Japānas bezierunu kapitulāciju. Lai arī atombum­bas iznīcināja simtiem tūkstošu japāņu civiliedzīvotāju, pēc savas simboliskās ietekmes tās bija salīdzināmas ar nepilnus simts gadus iepriekš Japānas ostās ienākušajiem “melnajiem kuģiem”. Amerikāņu okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kara Japānā vairākus gadus bija aizliegtas jebkādas patriotisma un nacionālisma izpausmes (“nācijas” vietā bija atļauts runāt tikai par “sabiedrību”). Amerikāņi to pasniedza kā pretlīdzekli japāņu militārisma atdzimšanai, taču vienlaikus tas kalpoja kā pretlīdzeklis ekonomiskā nacionālisma publiskai atdzimšanai Japānā. Ar līdzīgu mērķi amerikāņi izformēja vienu no japāņu ekonomiskā uzplaukuma pamatelementiem – finanšu, rūpniecības un tirdzniecības konglomerātus (zaibatsu), kuri dominēja pirmskara Japānā un kurus kontrolēja ar valdības aprindām cieši saistītas ietekmīgas ģimenes. Amerikāņi konfiscēja visu lielāko ģimeņu – Mitsui, Mitsubiši, Sumitomo un Jasuda – īpašumus un likvidēja stingrā vertikālā hierarhijā organizētos konglomerātus (Mitsui un Sumitomo ģimeņu aizsākumi meklējami Tokugavas laikmeta pašos sākumos, 17. gadsimtā). Šo ģimeņu vadīto finanšu grupējumu un lielo kompāniju ietekme uz Japānas ekonomikas attīstību jau citās formās atsākās tikai pēc tam, kad amerikāņi pārstāja Japānu pakļaut pazemojošai pēckara kontrolei un rūpniecības ierobežojumiem. Amerikāņu attieksmes maiņa bija saistīta gan ar Korejas karu, gan ar amerikāņu vēlmi atrast sabiedrotos ideoloģiskajā karā pret komunismu.

Pēc atbrīvošanās no amerikāņu kontroles Japāna piedzīvoja vēl vienu neticami straujas ekonomiskās izaugsmes periodu, kas joprojām sagādā galvassāpes brīvā tirgus ideologiem, jo, lai gan japāņi ātri vien sāka izmantot starpvalstu tirdzniecības dotās priekšrocības, tās ekonomiskā iekšpolitika bija līdzīga pirms­kara periodā mērķtiecīgi organizētajai industrijas attīstīšanai. Japānas valdība veica vērienīgus ieguldījumus ar tehnoloģijas attīstību saistītā pētniecībā, kuras rezultāti bija brīvi pieejami privātiem uzņēmējiem, agresīvu un lielā mērā valsts organizētu eksporta politiku, padarīja pieejamas ievērojamas subsīdijas un sniedza ērti pieejamus kredītus augošām, stratēģiski svarīgām un konkurētspējīgām nozarēm, kā arī ieviesa importa ierobežojumus tik lielā mērā, cik to pieļāva starptautiskie līgumi, kuriem tūlīt pēc Otrā pasaules kara tika pievērsta pastiprināta uzmanība. 20. gadsimta otrajā pusē, kad par viennozīmīgu pasaules rūpniecības līderi kļuva Amerikas Savienotās Valstis (tas sakrita ar laiku, kad ASV kļuva par agresīvu brīvas starpvalstu tirdzniecības atbalstītāju), jo īpaši 60. un 70. gados, Japāna kļuva par lielāko ASV konkurentu vairākās rūpniecības jomās (automobiļu ražošana ir tikai slavenākais no piemēriem). Kara sagrautā un kapitulācijas pazemotā Japāna piedzīvoja neoliberālisma ideolo­giem joprojām neizskaidrojamu ekonomikas augšupeju.

Divdesmitā gadsimta 70. un 80. gados amerikāņu ekono­misko ārpolitiku lielā mērā raksturoja tirdzniecības kari ar Japānu, kura daudzās nozarēs spēja saražot lētākas un labākas lietas nekā amerikāņi. Tirdzniecības kara retorika pārceļoja no japāņu 19. gadsimta nacionālistiem pie brīvu starpvalstu tirdzniecību sludinošajiem amerikāņu politiķiem. Protams, tirdzniecības brīvība ir vērtīga, bet ne jau apstākļos, kad japāņi spēj ražot vairāk, lētāk un labāk. Neierobežota tirdzniecības brīvība ir laba tikai tiktāl, cik tā netraucē amerikāņu industrijai. Ekonomistu aprēķini, kas liecināja, ka amerikāņu patērētāji tikai iegūs, ja viņiem kļūs brīvi pieejama japāņu produkcija, izrādījās otršķirīgi nācijas politisko interešu priekšā. Miermīlīgā un draudzīgā ekonomiskā kara apstākļos japāņi līdz pat 1995. ga­dam piekāpās gandrīz visām amerikāņu prasībām, lai gan reizēm piekāpšanās bija drīzāk diplomātiska nekā reāla (piemēram, kad amerikāņi piespieda japāņus atcelt ievedmuitu beisbola nūjām, japāņi izdeva noteikumu, ka muitas kontrolei ir jāizurbj beisbola nūjās caurums, lai pārliecinātos, vai tajās nav kas apslēpts). 21. gadsimta sākumā līdzīga divkosība izpaužas amerikāņu attiecībās ar Ķīnu, kur uzstāšana uz brīvu starpvalstu tirdzniecību iet roku rokā ar spiediena izdarīšanu uz Ķīnu.


Ar autora atļauju sagatavoja Jānis Kučinskis

Grāmatu meklējiet Latvijas grāmatnīcās

Grāmatas pieteikumu internetā lasiet www.emilsjakrins.lv


  • Šis nu ir pēdējais fragments, ko paredzēts publicēt. Manuprāt, tas ir pietiekami, lai ieinteresētu tos, kas meklē iespējas Latvijas nākotnei. Ja ir interese, varu publicēt arī tās literatūras sarakstu, kuru Jakrins izmantojis savas grāmatas sarakstīšanai. Protams, iesaku izlasīt arī visu Jakrina grāmatu.

  • Lai justu atšķirību, varbūt aprakstīto japāņu stratēģiju der salīdzināt ar mūsu patreizējo. Skat.
    http://zinas.nra.lv/viedokli/bens-latkovskis/35037-gramatvedis-caune.htm

  • Ja kāds grib palasīties par t.s. nacionālistu virtuves pusi, te ir daudz materiālu komentāros:
    http://diena.lv/lat/tautas_balss/blog/einars-graudins/quot-people-be-vigilant-quot-julius-fucik

  • Ļoti vērtīgi! Paldies grāmatas autoram un Jānim! Šo visu izlasot, man radās n-tās idejas, ko un kā vajadzētu darīt latviešiem un citu tautu iedzīvotājiem, tikai nezinu, kad varēšu šīs domas sakārtot un uzrakstīt ;(. Šobrīd – situācijā, kad lielvaras plešas ārpus kādas vienas valsts robežām, izveidojot visaptverošu mākslīgu sistēmu, kā tādu zirnekļa tīklu, kas kontrolē valdības un cilvēku prātus, kad iedzīvotāji visās pasaules malās meklē sadarbības risinājumus, lai izdzīvotu, lai kļūtu neatkarīgi no megakooperāciju taustekņiem, lai patstāvīgi spētu sevi nodrošināt, ir jāmeklē un jāatrod vēl progresīvāki un tālredzīgāki ceļi, kā cilvēkiem sadarboties, protams, mācoties no tā, kas aprakstīts minētajos grāmatas fragmentos. Ir skaidri jāapraksta vīzija, jānosprauž mērķi un pārējais ir tikai darīšanas vaina. Te ir arī vajadzīgs citāds – plašāks, filozofiskāks, garīgāks, dabiskāks skatījums, uz to, kas ir tauta, valsts, nezaudējot praktisko pusi.. Zinu, ka kopīgiem spēkiem viss ir iespējams!

  • >Ivo Verners
    - Ja uzrakstīsi un publicēsi, tad lūgums neaizmirst par terminu skairojumiem. Pašlaik lasot Jakrina garadarbu, iespējams, var rasties pārpratumi par jēdzieniem ‘nācija’ un ‘sabiedrība’. Latviešiem jau ar vēsturiskā pieredze par dzīvi okupācijā, taču uzreiz pateikt,vai 1990.g. 4.maijā Latvijā bija nācija vai sabiedrība bez terminu skaidrojumu būs pagrūti.
    ”Amerikāņu okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kara Japānā vairākus gadus bija aizliegtas jebkādas patriotisma un nacionālisma izpausmes (“nācijas” vietā bija atļauts runāt tikai par “sabiedrību”).

  • >Ivo Verners
    (.)Te ir arī vajadzīgs citāds – plašāks, filozofiskāks, garīgāks, dabiskāks skatījums, uz to, kas ir tauta, valsts, nezaudējot praktisko pusi.. Zinu, ka kopīgiem spēkiem viss ir iespējams!
    ========================================================
    Es jau pašlaik vienu tādu darbu študierēju – ‘Ceļā uz virssabiedrību/НА ПУТИ К СВЕРХОБЩЕСТВУ’
    http://www.zinoviev.ru/rus/sverch.html
    VAR NODERĒT….

  • Edge, ja Tu nebūtu tā koncentrējies uz savu personu, saviem elkiem un tieksmi iekost citiem, un ja Tu uzmanīgi izlasītu tekstu, tad Tu saprastu, kas ir nācija – gan Fukudzavas, gan Lista, gan Hamiltona izpratnē.
    Tas ir ļoti skaidri uzrakstīts, piemēram, šā fragmenta sākumā:
    “Fukudzavas nacionālisms izrietēja no viņa izpratnes par to, ka nāciju intelektuālās un materiālās labklājības nevienlīdzība izriet no tā, ka dažas nācijas ir izglītotas, bet ci­tas – intelektuāli neattīstītas. “Lai aizsargātu mūsu valsti pret svešām valstīm, nav nekā svarīgāka kā piepildīt visu valsti ar brīvības un neatkarības garu, ļaujot ikvienam neatkarīgi no viņa statusa un bagātības domāt par savu valsti kā par savām interesēm un pildīt savu pienākumu pret savu nāciju.” Gan intelektuāla piepūle, gan materiālās labklājības vairošana ir jāpakārto nācijas stiprināšanas interesēm. Tikai tā iespējams radīt un nosargāt nācijas brīvību un neatkarību.”

  • J.Kučinskis: ‘Viena diena latvieša Jāņa Kalniņa dzīvē’
    Edge 10.11.2010., 23:44
    >Ivo Verners
    (.)lūgums neaizmirst par terminu skairojumiem.
    ========================================================
    Kurš te uz ko koncentrējās ?
    Varbūt studējošā jaunatne pastāstīs/uzrakstīs JānimK. par zinātniskuma pamatprincipiem pētījumos ? Par metodoloģiju, loģiku, atsaucēm un terminu skaidrojumiem ?
    Ja jau esošās civilizācijas uzplaukumam pietiktu ar 10 baušļiem vai copy-paste metodi, tad jau Kopernikam, Galillejam, Bēkonam, ne arī Fukudzavam un Zinovjevam nekas nebūtu ne jāpēta, ne smadzenes lieki jāpiepūlē!
    p.s.
    Manas iespējas – uzrakstīt ieteikumu,lai nav no 0/nulles punkta jāsāk ‘riteņa’ izgudrošana -, admin. prioritāte – aizsegt/noslēpt komentārus.

  • >Ivo Verners 10.11.2010., 23:09
    .)Te ir arī vajadzīgs citāds – plašāks, filozofiskāks, garīgāks, dabiskāks skatījums, uz to, kas ir tauta, valsts, nezaudējot praktisko pusi.. Zinu, ka kopīgiem spēkiem viss ir iespējams!
    ========================================================
    Kāds J.Kučinskis apgalvo:”(.)Atliek piebilst, ka arī mūsdienās Latvijas nākotne un pastāvēšanas izredzes ir tieši atkarīgas no tā, vai mēs pieņemsim un īstenosim K. Baloža attīstības plāna principus.”
    VARBŪT NODERĒS? – tepat TF publicētais par vispārēji vispārīgajiem principiem rakstā – ‘J.Kučinskis: ‘Kā nācijas pārvarējušas krīzi un nodrošinājušas attīstību’

  • Nu jā, Edge jau sevi par disidentu vai messiju iztēlojies, kuram truli administratori aizsedz/noslēpj komentārus. :)
    Sagribēji gan lielu godu, bet tāpēc jau nav jāmet ēna uz cilvēkiem, kuriem prātā nenāk nodarboties ar kašķīgu komentāru aizsegšanu. Ja Tevis nosauktie klasiķi būtu nodarbojušies ar sīku kašķēšanos, mēs viņus šodien nepazītu.

  • >JanisK.
    - Tēlot nav vajadzības, tikai uzmanīgāk lasīt – ”Valdība piektdien ārkārtas sēdē atbalstīja Emīla Jakrina (TB/LNNK) un Jāņa Straumes (TB/LNNK) atbrīvošanu no darba Ventspils un Rīgas ostu valdēs.” (diena.lv).
    Un savas tautas raksturā negatīvo nenoliegt, jo sīka kašķēšanās ir latvieša gēnos dziļi ‘iesēdusies’ (tēlaini izsakoties) – pajautā Emīlam, pārlasi Z.Skujiņa ‘Neikens iet uz Roperbeķiem’: ‘Velti cerēt uz žēlastību, šajā pasaulē žēlastības nav. Nekad tu nebūsi dzirnakmens, bet allaž tikai grauds, tevi jau tagad maļ no abām pusēm. Auseklis lāsta vārdus salicis pat pantā:
    http://zagarins.net/JG/jg116/JG116_Skujins.htm

  • >Situācija ap E.Jakrinu (iesauka-?) un J.Straumi(Baķka)jau labi parāda vienu iz daudzajām reālijām 21.gs., ar kurām būs jārēķinās ikvienam, kas vēlēsies īstenot Lista, Fukudzavas, Baloža vai Zinovjeva ieteikumus.
    Par to rakstīja Alekss de Tokvilli/Alexis de Tocqueville, to vēlreiz pateica Vita Matīsa:
    ”.
    Valsts vīzijas, plānus un programmas varam saražot visģeniālākās, toties jebkura stratēģija (vai ideoloģija) tiks smagi izkropļota brīdī, kad tā sadursies ar Latvijā valdošo vērtību sistēmu. Šī vērtību sistēma noteic, ka jebkurā situācijā vispirms jāmeklē pašlabuma potenciāls sev un savējiem.”
    http://diena.lv/lat/politics/viedokli/krize/vispirms-japarskata-vertibas

  • Ļoti žēl, bet daudz ļauži nopietni piestrādā pie sava ,,daiļuma,, politikā. Pirms vēlēšanām Jakrins prezentēja šo grāmatu arī Cēsīs.Lielas afisās utt…Tāpēc , piedodiet manam ,,idiotismam,, es neuzķeros uz šitādiem nacionālistiem. Varas ehnoloģija. Kad tā ir sasniegta tad var sēdēt visādos augsti apmaksātos amatos , ietekmēt , draudēt….
    Lūk , darbos es Jakrinā nesaskatu nacionālismu. Piedodiet….

  • 1. Ja rakstītajā ir laba, noderīga informācija – tad ir galīgi vienalga kas to sarakstīja
    2. forš nacionālisms – kad baķka ieliek vairākās valdēs – tā teikt dēļ izcilām zināšanām katrā attiecīgajā jomā
    3. Nacionālisti?? kuri tad ir tie nacionālisti?? kristovskis? visu latvijai?? slucis??
    smieklīgi!
    nevis nacionālisti bet tādi sīki pušelnieki kas dara kautko lai gūtu labumu – kad tas labumu nenesīs – nesmakas no nacionālisma nepaliks – ne jau viņi paši vada procesus BET GAN VIŅUS VADA TĀ IDEOLOĢIJA kas ielikta viņu galvās – tādi cilvēki ir ļoti ļoti bīstami – angliski “pawns”
    vienmēr biju domājis ka nacionālisms – tas ir tad kad tiek darīts viss lai labumu gūtu sava tauta, dzimtene
    kāds tad tur nacionālisms ja cilvēks aizlaižās kur pakaļai siltāk – bet tad gudri kakā mācot kā dzīvot pareizi palikušajiem
    iedomājieties esat krievs – atbraucat uz Latviju kā tūrists, gadās nelaime, aizved jūs pie ārsta kluča kurš izrādās nevar jūs tik pat labi ārstēt kā pārējos – forši, jūs noteikti atgriezīsieties
    kārtējais izcilais raksts – smadzenes paēdušas, var doties pie miera
    dod Dievs un būs cilvēki kas šādus rakstus rakstīs vēl simtiem gadu – tad noteikti viss ies uz labu

  • Visas mūsu nelaimes – ir tikai dēļ tiem “okupantiem” kas sabrauca mūsu dzimtenē – bet lūk kad viņi !paši! aizbrauks tad mums atrisināsies VISAS problēmas – cilvēki runās latviski un vienlaicīgi tas dos paēdušu vēderu
    tā pat kā – kamēr vieni bļauj krievi nāk – skandināvi izpērk mūsu zemi pa tīro
    http://zinas.nra.lv/latvija/politika/33109-paiders-kamer-vieni-blauj-krievi-nak-zviedri-izperk-latviju-pa-tiro.htm

  • Saistībā ar Emīlu Jakrinu un viņa grāmatu man iznāca interesanta sarakste ar Elitu Veidemani NRA. Mani ieraksti ir ar niku Jānis, Elitas un viņas draugu – dažādi.
    Kam interesē, raksts un komentāri lasāmi šeit:
    http://zinas.nra.lv/viedokli/elita-veidemane/35119-neklut-par-kasieri.htm

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.