E.Jakrina grāmata „Ekonomiskais patriotisms” – 4 (nodaļas “Nācijas tapšana” pirmais fragments)

1853. gada 8. jūlijā Uragas līcī, netālu no Japānas galvaspilsētas ostas, ieradās četri amerikāņu karakuģi komodora Metjū Kolbreita Perija (Matthew Calbraith Perry, 1794-1858) vadībā, kurš pieprasīja Japānai noslēgt miera, draudzības un tirdzniecības līgumu ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Japānas pārstāvji norādīja, ka vienīgā osta, kurā drīkst piestāt ārvalstu kuģi, atrodas Nagasaki līcī, uz mākslīgi izveidotās Dedžima salas, kas kopš 1639. gada kalpoja par vienīgo Japānas ārējās tirdzniecības ostu. Tajā drīkstēja piestāt tikai nīderlandiešu tirdzniecības kuģi, savukārt ķīniešu tirgotāji bija vienīgie, kam bija ļauts izveidot savu kvartālu tuvējā Nagasaki pilsētā. Citas piederības kuģiem tirdzniecība ar Japānu jau vairāk nekā 250 gadus bija liegta. Komodors Perijs atteicās pakļauties norādījumiem doties uz Nagasaki līci un tā vietā apšaudīja Japānas galvaspilsētas Edo (tagadējā Tokija) ostu, pirms tam nosūtīdams Japānas pārstāvjiem bal­tus karogus, kurus tiem bija tiesības pacelt tad, kad viņi būs ar mieru turpināt sarunas par miera, draudzības un tirdzniecības līguma noslēgšanu. Situācijas izpratnes nolūkos japāņiem tika paskaidrots, ka sākotnējā apšaude ir tikai miermīlīgs ievads daudz vērienīgākai ofensīvai, kas būs nepieciešama, ja japāņi nepiekritīs noslēgt līgumu ar amerikāņiem.

19. gadsimta vidū Japānai nebija ne armijas, ne kara flotes, kas spētu pretoties rietumnieku militārajam pārspēkam. Japānas ostas aizsargāja salīdzinoši primitīva artilērija, kas nebija salīdzināma ar amerikāņu “melno kuģu” moderno militāro tehnoloģiju. Kā 1856. gadā rakstīja samurajs Sakuma Šozans, kura sauklis “mūsu ētika, rietumnieku zināšanas” vēlāk kļuva populārs japāņu nacionālistu vidē un kura skolnieki bija daudzi nacionālās kustības līderi (tai skaitā japāņu kara flotes “tēvs” Kacu Kaišu), “galvenais nacionālās aizsardzības mērķis ir neļaut barbariem mūs nicināt. Visiem šobrīd izmantota­jiem krasta aizsardzības mehānismiem trūkst metodes; mūsu artilērija ir izgatavota nemākulīgi; visi varas pārstāvji, kas iesaistīti sarunās ar svešiniekiem, ir viduvējības, kuriem nav ne mazākās saprašanas par kara stratēģiju. Šai situācijai nemaino­ties, lai kā mēs gribētu novērst barbaru nicinājumu, kā mēs to varam izdarīt?”

Komodora Perija sarīkotās militāri tehnoloģisko pārākumu demonstrējošās apšaudes rezultātā japāņu pārstāvji piekāpās un apņēmās pārdomāt tāda līguma parakstīšanu, kas dotu amerikāņu kara un tirdzniecības kuģiem tiesības izmantot japāņu ostas un teritoriālos ūdeņus, kā arī ļautu amerikāņiem dibināt savas tirdzniecības pārstāvniecības šogunāta pārvaldītajā teritorijā. Perija vadītie karakuģi atstāja Japānas teritoriālos ūdeņus, taču nākamā gada laikā japāņi izvairījās no sazināšanās ar amerikāņu valdību. Japānas iekšienē amerikāņu vardarbīgie mēģinājumi “atvērt Japānu” izraisīja plašas bez­precedenta diskusijas.

Tokugava Nariaki savā 1853. gada 14. augusta vēstulē augstākajam valsts pārvaldes aparātam (bakufu), kas pirmo reizi divsimt gadu laikā provinču pārvaldniekiem uzdeva jautājumu par šogunāta turpmāko politiku, rakstīja, ka amerikāņu karakuģu ienākšana Japānas teritoriālajos ūdeņos un tuvošanās galvaspilsētai ir “lielākais negods, ko esam piedzīvojuši kopš mūsu vēstures sākumiem”. Viņš atgādināja, ka “apdomājot kara un miera priekšrocības un trūkumus, mēs saprotam, ka, paļaujoties uz karu, visas valsts morāle nostiprināsies un, pat ja mēs cietīsim sākotnēju sakāvi, beigu beigās mēs svešiniekus izdzīsim, turpretim, ja mēs paļausimies uz mieru, tad, lai arī mēs varētu panākt mierīgu laika posmu, valsts morāle ļoti pazemināsies un beigu beigās mēs nonāksim pie pilnīga sabru­kuma”. Tāpēc Tokugava Nariaki uzskaitīja vairākus iemeslus, kāpēc karš šajā situācijā ir labāks par mieru. Pakļaušanās amerikāņu prasībām būs tikai sākums vispārējai pakļautībai, kas novedīs pie valsts cieņas zaudējuma. Ielaišanās attiecībās ar amerikāņiem nozīmēs, ka stingri un sekmīgi jau vairāk nekā di­vus gadsimtus aizliegtā barbaru reliģija (kristietība) atkal atgūs spēkus un izplatīs savu graujošo ietekmi uz valsts iedzīvotājiem. Viņš mudināja nevis uzsākt tirdzniecību ar amerikāņiem, bet aizliegt arī līdz šim atļauto tirdzniecību ar holandiešiem, jo “mainīt tādas vērtīgas lietas kā zeltu, sudrabu, varu un dzelzi pret tādām nekam nederīgām svešzemju precēm kā vilna un satīns nozīmē gūt ievērojamus zaudējumus, negūstot nekādu labumu”, turklāt iesaistīšanās tirdzniecības attiecībās ar amerikāņiem nozīmēs, ka būs grūtāk atteikt līdzīgu attiecību nodibināšanu Anglijai, Krievijai un citām valstīm, kas arī jau bija izrādījušas interesi par tirdzniecību ar Japānu. Tokugava norādīja, ka tā ir rietumu barbariem ierasta prakse – sākt ar tirdzniecības attiecību nodibināšanu, bet “turpināt ar kristietības propagan­du un citām nejēdzīgām prasībām”. Lai gan viņš apzinājās, ka valsts ir militāri nespējīga, viņa ieteikums bija diplomātiskās sarunās novilcināt laiku, kas nepieciešams, lai būtu iespējams militāri sagatavoties amerikāņu iebrukumam. Taču viņa vēstule beidzas ar atziņu, ka, visticamāk, viņa ieteikumiem nesekos, jo, kā liecina bailīgā pakļaušanās pēc galvaspilsētas ostas apšaudes, valstī trūkst drosmīgu pārvaldnieku.

Tokugavas Nariaki vēstule bija viena no reakcijām uz valdības sen nedzirdētu aicinājumu provinču pārvaldniekiem izteikt pārdomas par pareizāko attieksmi pret amerikāņu prasībām. Šajā laikā izkristalizējās divi dominējošie viedokļi. Viens, kuru pārstāvēja ari Tokugava Nariaki, mudināja padzīt svešzemniekus, otrs, kam arī netrūka piekritēju, mudināja “atvērt valsti”, lai izvairītos no militāras sakāves un lai tirdzniecības rezultātā varētu iegūt rietumu barbaru ieročus un tehnoloģiju, kas ļautu celt valsts ievainoto pašcieņu, uzkrāt spēkus, tādējādi atbrīvojoties no svešzemnieku pazemojošajām prasībām pēc tam, kad būtu no viņiem pārņemts viss Japānas valsts spēkam un drošībai nepieciešamais.

Taču šīs diskusijas nesasniedza Ameriku, precīzāk, Ameriku nesasniedza nekādas ziņas no Japānas. Tādēļ pēc nepilna gada, 1854. gada pavasarī, komodors Perijs ieradās jau ar deviņiem amerikāņu karakuģiem. Lai gan Perija vēlme tikties ar šogunu arī šoreiz netika apmierināta un viņš, tāpat kā iepriekš, netika ielaists galvaspilsētas teritorijā, šīs vizītes rezultātā divu nedēļu laikā tika sastādīts un parakstīts pirmais japāņu līgums ar kādu no ārvalstīm pēc vairāk nekā 250 gadus ilgušas izolacionisma politikas. Līguma parakstīšanas pazemojošie apstākļi padarīja amerikāņu “melno kuģu” ienākšanu Japānas teritoriālajos ūdeņos par amerikāņu tehnoloģiskā un militārā pārākuma simbolu uz daudziem gadu desmitiem. Ar “melnajiem kuģiem” saistītais pazemojums kļuva par vienu no būtiskākajiem nacionālisma ideoloģijas veidošanās stimuliem.

Perijs 1854. gada līgumu parakstīja Jokohamas zvejnieku ciematā, kur japāņu pusi pārstāvēja tuvākās pilsētas Kanagavas miertiesnesis, kam nebija tiesību pieņemt lēmumus visa šogunāta vārdā. Perija parakstītais līgums amerikāņiem šķita nepietiekams, un 1857. gada beigās uz Japānu tika nosūtīta vēl viena karakuģu pavadīta amerikāņu pārstāvniecība, kuras uzde­vums bija panākt amerikāņu konsula Taunsenda Herisa tikšanos ar šogunu un vienošanos par vispārēju brīvu tirdzniecību starp Japānu un ASV. Draudzības un tirdzniecības līgums (Treaty of Amity and Commerce) tika parakstīts amerikāņu lielgaba­lu salūta pavadībā 1858. gada 29. jūlijā, kad uz amerikāņu karakuģa Povvluitan uzkāpa divi šogunāta nosūtītie pārstāvji.”

Lai gan pazemojoša un ietekmīga vēsturiskā simbola loma pienākas četrus gadus iepriekš Perija parakstītajam līgumam, Japānas reāla iesaistīšanās modernajā ārpolitikā un pakļaušanās uzspiestām brīvas tirdzniecības prasībām datējama ar konsula Herisa panākto vienošanos. Panākt Japānas atvēršanos brīvai tirdzniecībai amerikāņus motivēja ne tikai tirgus paplašināšanas iespējas un savu pozīciju nostiprināšana Klusajā okeānā. Daļēji viņus motivēja arī pašizdomātais pienākums atbrīvot citas val­stis no aplamas ekonomiskās politikas. No amerikāņu politiskās retorikas viedokļa, brīvas tirdzniecības un nevienlīdzīgo līgumu uzspiešana Japānai bija Japānas ekonomiskās attīstības interesēs. Tā bija civilizētas valsts uzspiesta vienošanās civilizācijas un modernās ekonomikas neskartai valstij. Saskaņā ar rietumnieku jurisprudenci draudu apstākļos parakstīti privāti līgumi nav spēkā, taču 19. gadsimta starptautiskās tiesības līdzīgas normas piemēroja tikai līgumiem starp civilizētām valstīm. Līgumiem, kas tika slēgti starp civilizētu valsti, par kādu sevi uzskatīja Amerikas Savienotās Valstis, un tādu amerikāņu izpratnē necivilizētu val­sti kā Japānu, spaidi un draudi bija nepieciešams nosacījums šo līgumu iespējamībai un to klātbūtne nekādā veidā nemazināja šo līgumu spēku. Ar draudu un spaidu apstākļos parakstītajiem līgumiem sākās Japānas vēstures periods, kuru mēdz saukt par “legālo kolonizāciju”, kas nozīmēja, ka tās suverenitāte tika pakārtota noteiktu starptautisku līgumu ievērošanai.

Tirdzniecības līgumam ar amerikāņiem drīz vien sekoja līdzīgi brīvas tirdzniecības līgumi ar Lielbritāniju, Krieviju un Franciju. Vēsturē šie līgumi iegājuši kā “nevienlīdzīgie līgumi”, jo tie ietvēra daudzus Japānas suverenitāti un ekonomisko patstāvību vājinošus punktus. Šo līgumu rezultātā Japāna uz vairāk nekā pusgadsimtu zaudēja “muitas tarifu autonomiju”, jo līgumi draudzīgā brīvas tirdzniecības režīmā noteica, ka muitas tarifu apmērs vairākumam ārvalstu preču nedrīkst pārsniegt 5% no ievesto preču vērtības (vienīgais vērā ņemamais izņēmums bija visu veidu alkohols, kam tika piemērots 35% tarifs), lai gan virkne lietu, kas bija nepieciešamas ārvalstu pārstāvniecību izveidošanai līgumos nozīmētajās pilsētās, tika vispār atbrīvotas no ievedmuitas. Citi suverenitāti mazinoši faktori bija saistīti ar to, ka Japāna bija spiesta atļaut amerikāņu un vēlāk arī britu uzņēmējiem un tirgotājiem brīvi darboties noteiktās Japānas pilsētās, pakļaujoties tikai savu valstu likumdošanai (tā sauktā eksteritoriālā likumdošana nozīmēja to, ka rietumniekus par Japānā izdarītiem pārkāpumiem nevarēja tiesāt saskaņā ar Japānā spēkā esošo likumdošanu). Tāpat Japāna bija spiesta ostas pilsētās atļaut būvēt kristiešu baznīcas, kas bija pilnīgā pretrunā ar tās iekšējo likumdošanu. Nepilnus divdesmit gadus pēc nevienlīdzīgo līgumu noslēgšanas samurajs Okubo Tošimiči rakstīja: “Līgumi, kurus mūsu valsts ir noslēgusi ar Eiropas valstīm un Ameriku, nav vienlīdzīgi. Tajos ir daudzi noteikumi, kas pazemo neatkarīgas nācijas cieņu. Šo līgumu uzliktie ierobežojumi varbūt var nest arī kādu labumu, taču tajos ir daudzi pazemojoši un kaitējoši aspekti. Piemēram, Anglija un Francija, atsaucoties uz to, ka mūsu valsts iekšējā administrācija vēl nav sakārtota un nespēj aizsargāt viņu pilsoņus, ir uzcēlušas mūsu zemē savas barakas un izvietojušas savus karavīrus, it kā mūsu zeme piederētu viņiem. Vai šis fakts nav vienlīdz pazemojošs gan no ārējo attiecību, gan no nācijas suverenitātes viedokļa?”

Japānas atvēršana “brīvas” tirdzniecības nosacījumiem no­tika piespiedu kārtā. Japānas tirdzniecības robežas tika uzlauz­tas, nevis atvērtas. Rietumu barbaru militārās tehnoloģijas pārākums bija uzskatāms un ievērojams, turklāt japāņi zināja, ka dažus gadus iepriekš briti tā sauktā Opija kara (1839-1841) rezultātā jau bija piespieduši Ķīnu parakstīt brīvas tirdzniecības līgumu, kas tai tāpat atņēma muitas tarifu autonomiju un anulēja Ķīnas tiesības ierobežot britu kontrolēto opija tirdzniecību. Ar līgumiem saistītajās diskusijās Japānā pārsvaru guva viedoklis, ka Opija karam līdzīgs plašs militārs konflikts ar amerikāņiem nozīmētu neizbēgamu, pilnīgu un neatgriezenisku Japānas sagrāvi. Tādējādi japāņu pakļaušanos amerikāņu prasībām noteica vēlme izvairīties no līdzīga kara, nevis gūt ekonomiskas priekšrocības no starptautiskās tirdzniecības paplašināšanas. Taču pazemojošais veids, kādā tika panākta Draudzības un tirdzniecības līguma parakstīšana, japāņu elitē radīja pārliecību, ka starptautiskā tirdzniecība līdzinās karam, kura pirmo cīņu japāņi bija zaudējuši.

Piespiedu vienošanās ar svešzemju barbariem un pakļaušanās brīvās tirdzniecības režīmam izraisīja aizvainota pašlepnuma un nacionālisma vilni, kas drīz vien noveda pie radikālas politiskā režīma maiņas 1868. gadā, kad beidzās Tokugavas dinastijas valdīšana un vara tika piešķirta četrpadsmitgadīgajam impera­toram Meidži (viņa dēļ laiku no 1868. līdz 1912. gadam Japānā sauc par Meidži ēru). Šīs pārmaiņas izraisīja ideja par japāņu nāciju, par kuras vienotības simbolu kalpoja imperators. Šajā nozīmē japāņu nācijas dzimšana bija tieši saistīta ar rietumos izauklētā nacionālisma ideju izplatīšanos Japānā. Lai gan viedokļi par nācijas attīstības scenārijiem atšķīrās, valdošā elite ātri vien saprata, ka atgūt cieņu svešinieku acīs būs iespējams tikai tad, ja Japāna kļūs par militārā ziņā stipru valsti. Savukārt militārā spēka iegūšana bija tieši atkarīga no Japānas kļūšanas par bagātu valsti. Šīs vispārējās nostājas ietvaros arī veidojās japāņu ekonomiskā nacionālisma idejas, kurām pakāpeniski tika pakārtots arī piespiedu brīvas tirdzniecības režīms. Taču ekonomiskā nacionālisma galvenais spēka avots bija patriotiska valsts aparāta mērķtiecīgi realizēta industriālā politika, ar kuru vistiešākajā veidā ir saistīta Japānas pārsteidzoši straujā industrializācija un tai sekojošā pārvēršanās par militārā ziņā vērā ņemamu valsti. Tāpat kā Vācijas gadījumā, arī Japānas neticami straujā uzplau­kuma saistība ar Japānas strauju kļūšanu par militāru agresoru (pēc īslaicīga kara ar Ķīnu Japāna 1895. gada nogalē kolonizēja Taivānu, 1905. gadā Japāna uzvarēja karā ar Krieviju, bet 1910. gadā kolonizēja Koreju un Taivānu) liek jautāt, vai nacionālisms kā ideoloģija spēj pilnvērtīgi pastāvēt ekonomiskā un militārā ziņā vājās valstīs. Taču nacionālisma un militārisma vēsturiski bieži novērojamā saistība neizslēdz to, ka nācijas intereses var kalpot par valsts ekonomiskās politikas atskaites punktu arī mie­ra laikā. Japānā, kā jau minējām un kā redzēsim nedaudz vēlāk, miera laiks tika priekšstatīts kā nācijas konsolidācija cīņai pret svešinieku pārsvaru tirdzniecības karā. Japānas vadītāji neloloja ilūzijas par brīvu starpvalstu tirdzniecību kā ceļu uz vispārēju mieru un labklājību. Tā vietā viņi to uztvēra kā kaujas lauku, kurā tikai viņi paši var aizstāvēt savas nācijas intereses.

Japāņu pirmā sastapšanās ar eiropiešiem notika 1543. gadā, kad kāds portugāļu kuģis avarēja pie Tanegašimas salas kras­tiem. Šī epizode japāņu vēsturiskajā iztēlē kļuva par “rietumu barbaru ierašanos”. Japāņu meistari ātri vien iemanījās paga­tavot portugāļu jūrniekiem atņemtos šaujamieročus, kas pirms tam Japānā nebija pazīstami. Šaujamieroči lielā mērā izšķīra Japānas ieilgušo pilsoņu karu likteni, kas bija īpaši saasinājušies 16. gadsimta gaitā. Iekšējo karu beidzamajā periodā Japānas iekšējā sadrumstalotība būtiski mazinājās.

Kad asiņainās cīņās pie varas nāca (1600) karavadonis Tokugava Iejasu, kurš 1603. gadā pieņēma šoguna titulu, Japānā jau bija izveidojušies pietiekami priekšnosacījumi centralizētai pārvaldes sistēmai, taču provinču aristokrātu vara vēl bija pie­tiekami liela, lai nākotnē saglabātos militāru konfliktu iespēja. Vienīgais, kas šādu iespēju varētu novērst, bija provinču pārvaldnieku militārās, ekonomiskās un politiskās varas būtiska samazināšana. Tokugava to panāca, pasludinot visu zemi par šoguna īpašumu. Tādējādi daudzo provinču militāri feodālajai aristokrātijai tika atņemts galvenais tās ienākumu, cieņas un varas pamats un tā kļuva atkarīga no centralizēti organizētas valsts resursu sadales.

1607. gadā par šoguna Tokugavas padomdevēju tika apstiprināts Hajaši Razans, kurš ieteica visu sabiedrisko iekārtu veidot, vadoties no 12. gadsimta neo-konfūcieša Ču Hsi idejām par hierarhisku sabiedrības iekārtu ar stingrām robežām gan vertikālajā varas un statusa hierarhijā, gan horizontālajā sabiedrības stratifikācijā (Ču Hsi komentāri ķīniešu klasisko tekstu kanonam gandrīz sešus gadsimtus – līdz pat 1905. ga­dam – bija jāapgūst ikvienam Ķīnas ierēdnim). Sekojot Ču Hsi idejām, visa sabiedrība tika sadalīta četrās kārtās – samuraji, zemnieki, amatnieki un tirgotāji, turklāt ar likumu tika aizliegta pāreja no vienas kārtas citā. Samurajiem bija aizliegts kļūt par zemniekiem, zemniekiem bija aizliegts kļūt par pilsētniekiem, amatniekiem vai tirgotājiem. Līdz ar to Japānā, tāpat kā konfūciešu ideoloģijas pārvaldītajā Ķīnā, tirgotāji kļuva par zemāko, nicināmāko sociālo kārtu.

Tokugavas izveidotā pārvaldes sistēma paredzēja ne tikai minimālu sociālo mobilitāti, bet arī minimālas pārvietošanās iespējas šogunāta ietvaros. Lai apgrūtinātu un palēninātu iekšējo satiksmi, tika nojaukti visi tilti, bet jaunus tiltus celt bija aizliegts. Uz visiem ceļiem tika aizliegti visi transporta līdzekļi, kas kustināmi ar riteņu palīdzību. Izņemot nicināmos tirgotājus un par augošo mazpilsētu pārvaldniekiem padarīto lauku aristokrātiju, nevienam nekur nebija jāpārvietojas. Provinču pārvaldniekiem bija pienākums reizi gadā noteiktā laikā ierasties galvaspilsētā, kur drošības un disciplīnas nolūkos visu gadu bija jāatrodas Šogunātam pakļautās aristokrātijas sievām un bērniem. Zemnieki kopa laukus un maksāja stingri pēc ievākto rīsu daudzuma aprēķinātas nodevas. Amatnieki strādāja pilsētās, kuras pārvaldīja šoguna ieceltie vietvalži. Turpat dzīvoja ar valsts aparāta pensijām uzturētie samuraji, vienīgie, kas drīkstēja nēsāt ieročus. Sociālās un ģeogrāfiskās pārvietošanās aizliegumi un apgrūtinājumi padarīja praktiski neiespējamu militāru sacelšanos. Visā Tokugavas laikmetā vienīgie nemiera cēlāji bija ronini – bez saimnieka palikušie samuraji, kuru skaits 18. gadsimta gaitā sasniedza 500 000, taču kopumā vēsturnieki Tokugavas laikmetu apraksta kā noturīga miera un iekšējas stabilitātes laiku Japānas vēsturē. Lai mazinātu samuraju potenciālo kaujinieciskumu, šogunāts izvērsa plašu samuraju izglītošanas programmu, veidojot skolas, kurās varēja apgūt literatūru, vēsturi, dzeju un kaligrāfiju. Šīs mērķtiecīgās izglītošanas rezultātā samuraji no saimniekam uzticamiem karavīriem pārvērtās par Japānas izglītotāko kārtu – par kaut ko līdzīgu valsts uzturētai inteliģencei. Tieši starp izglītotajiem samurajiem parādījās pirmie nacionālisma aizmetņi Japānā un pirmā interese par japāņu savdabību, salīdzinot ar tradīcijām, kuras gadsimtu gaitā japāņi bija pārņēmuši no ķīniešiem.

Stingrā sabiedrības stratifikācija un minimālā sociālā mobilitāte padarīja Tokugavas laikmetu par mierīgāko un stabilāko periodu Japānas vēsturē. Lielā mērā to nodrošināja arī šogunāta novēršanās no sakariem ar ārpasauli un svešzemju barbariem. Tikai varas decentralizācija 16. gadsimta gaitā bija pieļāvusi tirdzniecības sakaru nodibināšanu ar portugāļiem, kuriem sekoja jezuītu misionāru atnestā kristietība un drīz vien arī pasaules jūrās dominējošie holandiešu jūrnieki. Atvērtība rietumu barbariem beidzās 1639. gadā, kad visā šogunāta teritorijā kristietība tika aizliegta un tās praktizēšana kļuva sodāma ar nāvi. Ārzemniekiem nebija tiesību atrasties uz šogunāta zemes (barbaru kājas to apgānītu). Tāpat tika aizlieg­tas barbaru grāmatas, bet tirdzniecība tika ierobežota ar jau minēto Dedžimas salu Nagasaki līcī, kur holandiešu jūrnieki saglabāja tiesības apstāties. Taču tirdzniecība ar holandiešiem neizraisīja un nepalielināja japāņu interesi par eiropiešu precēm. Galvenais, ko holandiešu jūrnieki apmaiņā pret zeltu un sudrabu veda uz Dedžimas salu, bija preces, kuras viņi bija iegādājušies citās Austrumāzijas valstīs.

[..] gandrīz pilnīgā Japānas izolācija atšķirībā no vēlākās tās piespiedu atvēršanas brīvai tirdzniecībai bija šogunāta sabiedrības pašaizsardzības nolūkos izvēlēta politika, nevis apstākļu vai svešinieku spiediena rezultāts. Lasot Tokugavas laikmeta liecības, rodas iespaids, ka gandrīz absolūtā neziņa par notikumiem Eiropā, Amerikā un citur pasaulē bija intereses trūkuma rezultāts – nekas inte­resants vai nozīmīgs nevar notikt ārpus kosmiskā centra, bar­baru apdzīvotajā perifērijā.

[..] Aizāva uzskatīja, ka japāņiem jau laikus jāgatavojas rietumnieku uzbrukumam. To nedarot, tautu pārņems apātija un vajadzības gadījumā tautas domājošā daļa nespēs izdomāt, ko darīt, bet drosmīgā daļa nespēs aizdedzināt savu drosmi. Atsaucoties uz senu atziņu “noliec cilvēku neizbēgamas nāves situācijā, un viņš no tās izies neievainots”, Aizāva atgādināja, ka valsts uzplaukst tikai tad, “ja visi tās iedzīvotāji dzīvo tā, it kā ienaidnieks būtu pie pašas robežas”.

Vienīgais vērā ņemamais izņēmums japāņu pārākuma apziņā Tokugavas laikmeta otrajā pusē bija saistīts ar samuraju kārtas pieaugošo izglītotību. Jau 18. gadsimta sākumā parādījās iebildumi pret svešzemju grāmatu aizliegšanu. Iebildumi balstījās idejā, ka šie aizliegumi darbojas pretēji to iecerei, jo atņem iespēju iepazīt svešiniekus un ienaidniekus. Lai gan bar­baru reliģiskās literatūras aizliegums palika spēkā, 1720. gadā tika atcelti aizliegumi rietumnieku zinātniskajai literatūrai. Retā saskarsme ar holandiešu jūrniekiem un viņu atvestajām dīvainajām grāmatām dažos samurajiskās inteliģences pārstāvjos izraisīja pastiprinātu interesi par rietumnieku zināšanām. Taču japāņu izglītības sistēma neparedzēja svešvalodu apgūšanu (izņemot klasisko ķīniešu valodu), savukārt ārzemnieku uzturēšanās ierobežojumi pat gribētājiem neļāva apgūt kādu no eiropiešu valodām privātā kārtā. Vieni no pirmajiem, kas 18. gadsimta nogalē sāka apgūt rietumnieku zināšanas, bija daži ārsti, kas pašaizliedzīgas pašmācības ceļā iepazinās ar nīderlandiešu valodā sastādītu ilustrētu anatomijas atlantu, kas saturēja no tradicionālajiem (ķīniešu) priekšstatiem atšķirīgu izpratni par cilvēka ķermeņa uzbūvi. Salīdzinot ar noziedznieka sekcijas rezultātā iegūtiem empīriskiem novērojumiem, šie ārsti bija ar kaunu spiesti atzīt, ka rietumnieku anatomija aprak­sta cilvēka ķermeņa uzbūvi daudz patiesāk nekā konfūciešu izplatītie priekšstati. Šī un tai līdzīga pieredze daļā no izglītotās sabiedrības radīja priekšstatu par rietumnieku zināšanu pārākumu. Tas noveda pie arvien izvērstākiem mēģinājumiem apgūt rietumnieku zināšanas un pakāpeniskas šo mēģinājumu institucionalizēšanās izglītības sistēmā.

Taču Japānas noslēgtību un pārliecību par savu pārākumu satricināja nevis rietumnieku grāmatas, bet jau pieminētie amerikāņu karakuģi un to demonstrētais militārais un tehnoloģiskais pārākums. Lai arī pēc šiem notikumiem japāņu pārliecība par savu garīgo un morālo pārākumu nemazinājās, japāņu prātos sāka iesakņoties ideja par nepieciešamību apgūt rietumnieku tehnoloģiskās zināšanas, bez kurām aizstāvēt savu politisko un ekonomisko patstāvību izrādījās neiespējami. Vēlme aizsargāt sevi no rietumniekiem paredzēja nepieciešamību apgūt tās rietumnieku prasmes, idejas un zināšanas, kas viņiem ļāva pieprasīt Japānas piekāpšanos, ci­tiem vārdiem, visu to ideju kopumu, kas bija izraisījis rietum­valstu bagātību un līdz ar to arī militāro varenību. Līdz ar citām politiskām idejām arī nācijas apvienošanas ideja radās rietumnieku spiediena rezultātā. Visiem pazemojošā politiskā situācija sekmēja to, ka politiskās iekārtas maiņa Japānā notika salīdzinoši mierīgā ceļā.

Jaunā politiskā iekārta tika izveidota, apgūstot rietumnieku politiskās pārvaldes modeļus, taču izmantojot šogunāta laikā marginalizēto imperatora institūciju, kuras saknes sniedzās Japānas senākajā vēsturē. Imperatora Meidži atzīšana par vienpersonisku valdnieku un tautas vienotības simbolu tika īstenota vienlaikus ar rietumnieku politisko institūciju pārņemšanu. Lai nodrošinātu mierīgu politiskā režīma maiņu, Tokugavas laikmeta aristokrātijai tika radīts britu lordu palātas analogs. Pārņemot eiropiešu parlamentārās demokrātijas modeli, tika radīta vēlēšanu sistēma. Klasiskā liberālisma ideju ietekmē tika atcelta sociālo kārtu hierarhija un radīta iespēja brīvi izvēlēties savu nodarbošanos.

Tiktāl, cik starptautiskais spiediens to pieļāva, Japānas ekonomiskajā politikā dominēja nācijas jēdziens. Par tās atklāti atzīto mērķi tika pieņemta nācijas stiprināšana un nācijas bagātības vairošana. Jāņem vērā, ka pašu jēdzienu “nācija” japāņi pārņēma no rietumniekiem (Fukudzava Jukiči to iztulkoja kā kokumin, kas burtiski nozīmē “valsts cilvēki” – 1875. gadā Fukudzava rakstīja: “Lai gan Japānā ir valdība, nācijas (kokumin) nav.”). Iniciatīvu nacionālās ekonomiskās politikas veidošanā uzņēmās valsts, kuras ierēdniecību veidoja izglītotākie no samuraju kārtai piederīgajiem. Valsts dibināja stratēģiski svarīgus rūpniecības uzņēmumus, iepir­ka tehnoloģiju, piesaistīja ārzemju inženierus un tehnisko personālu, kā arī īstenoja aktīvu tehnoloģiskās izglītošanas politiku. Valdošā ideoloģija mobilizēja visus spēkus nacionālās ekonomikas veidošanā.

Jau drīz pēc Meidži ēras sākumiem Japānu sasniedza Ādama Smita un Deivida Rikardo idejas par brīvas starpval­stu tirdzniecības priekšrocībām. Taču japāņi šīs idejas izman­toja selektīvi, pakārtojot nācijas veidošanas un stiprināšanas interesēm, kuras izpaudās tolaik populārajā uzsaukumā “stip­ra armija, bagāta valsts”. Japāņi novērtēja tirgus mehānisma priekšrocības, taču brīvam tirgum raksturīgo konkurenci viņi ierobežoja ar starpvalstu tirdzniecību, mudinot uz sadarbību, nevis konkurenci pašmāju uzņēmumu starpā. Tieši tāpēc par populāru kļuva sauklis “mājās miers, ārzemēs cīņa/ konkurence”. Japāņu valodā nepastāvēja jēdziens konkurence, taču, kad Fukudzava Jukiči radīja tā tulkojumu, jēdziens (kyo-so) tika izveidots ar divu hieroglifu palīdzību – viens no tiem apzīmē skriešanu, otrs cīņu. Lielā mērā pateicoties Fukudzavas ietekmei, par nozīmīgāko Japānas ekonomiskās ideoloģijas sastāvdaļu kļuva ideja par ārvalstu tirdzniecību kā karu, kurā jāuzvar. Būtu muļķīgi uzskatīt, ka šis skatījums izrietēja no kāda īpaša japāņu kareivīguma. Tieši otrādi, tas pirmām kārtām izrietēja no veida, kādā rietumnieki bija piespieduši Japānu stāties tirdzniecības attiecībās. Turklāt japāņiem nebija ilūziju par rietumnieku vēlmi pakļaut un izmantot Japānu. To varēja novērst, tikai kļūstot par stipru un bagātu valsti.

Izpratne par nācijas ekonomikai nepieciešamo aizsardzību kā nosacījumu bagātības pieaugumam veidojās līdz ar ekonomiskā nacionālisma ideju izplatību Japānā. Pirmais, kurš artikulēja šīs idejas 1870. gadā publicētajā darbā, kas aprak­sta ekonomiku sargājošu muitas tarifu teoriju, bija Vakajama Norikadzu, Japānas finanšu ministrijas ierēdnis. Viņš bija pārliecināts, ka japāņu ekonomika un jo īpaši rūpniecība ir pārāk vāja, lai varētu sacensties ar rietumniekiem. Sargājoša ekonomiskā režīma nepieciešamību viņš pamatoja ar to, ka bez šāda režīma nav iespējams izvairīties no nevajadzīgu ārvalstu preču ieplūšanas Japānā, tāpat kā nav iespējams attīstīt Japānas ekonomiskai un politiskai neatkarībai nepieciešamo rūpniecību. Vakajamas darbā bija iekļauts vērienīgs vēsturisks apskats par iekšējo tirgu aizsargājošu tarifu labvēlīgo ietekmi uz daudzu val­stu ekonomisko labklājību. Viņš bija pārliecināts, ka rozā sapņi par brīvu tirdzniecību ignorē to, ka tā var nākt par labu tikai tad, ja valsts spēj kā līdzvērtīga konkurēt ar tām valstīm, kurās jau ir attīstīta rūpniecība un tirdzniecības sistēma. Vakajama rakstīja: “Neviena valsts nekad nav sasniegusi bagātību bez tās ekonomiku sargājošām metodēm; paskatieties uz Franciju, Vāciju, Šveici, Dāniju, Ameriku vai jebkuras citas valsts vēsturi. [..] Kad bērns piedzimst, vai tad vecāku pienākums nav par viņu rūpēties visos iespējamajos veidos, kamēr tas izaug pie­tiekami liels, lai būtu no viņiem neatkarīgs? [..] Pats par sevi saprotams, ka ekonomiskā politika, kas piemērota vienai valstij, nav nepieciešamā kārtā piemērota citai. Līdz ar to ir absurdi iedomāties, ka pastāv kāda vispārēja likumība, kas attiecas uz ikvienu valsti.” (Lee, 2008, 86.)

Līdzīgā veidā, tiecoties pēc nacionālajām interesēm pakārtotas ekonomikas aizsardzības un izmantojot rietumu protekcionistu argumentus no Olivera Kromvela līdz Henrijam Čārlzam Kērijam, Arai Hakuseki 1874. gadā rakstīja, ka “tau­tas, kurās pakāpeniski nobriest iemaņas un pastāvīgi veidojas jaunas prasmes, dod priekšroku brīvai tirdzniecībai un neatzīst aizsardzību, jo tā traucētu viņiem turpināt brīvi nodarboties ar savām lietām, savukārt tautas, kuru iemaņas vēl ir neizkoptas un kuru prasmes vēl nav attīstītas, neatzīst brīvu tirdzniecību un dod priekšroku aizsardzībai”.

Fukudzava Jukiči (1835-1901) bija pirmais, kurš Japānā lasīja lekcijas politiskajā ekonomikā; viņš gandrīz vienper­soniski ir atbildīgs par japāņu ekonomiskās terminoloģijas radīšanu; viņš bija pārliecināts, ka, tikai apgūstot rietum­nieku idejas, japāņiem ir iespējams kļūt par vērā ņemamu nāciju. Japānas nacionālajai ekonomikai veltītās Fukudzavas grāmatas tika pārdotas miljonos eksemplāru; viņš dibināja Keio skolu, kas vēlāk pārtapa par Keio universitāti; viņa izveidotā pirmā biznesa skola Japānā vēlāk pārvērtās par Hitocubaši universitāti. Tiek uzskatīts, ka 19. gadsimta nogalē Fukudzava izdarīja visvairāk, lai iepazīstinātu japāņus ar rie­tumu politiskās ekonomikas idejām.


Ar autora atļauju sagatavoja Jānis Kučinskis

Grāmatu meklējiet Latvijas grāmatnīcās
Grāmatas pieteikumu internetā lasiet www.emilsjakrins.lv


  • Cilvēku kopa, kas nespēj sadarboties attīstībai nepieciešamajā līmenī, nav nācija. Līdz ar to attīstība ir nācijas tapšanas procesa neatņemama sastāvdaļa.

  • Cilvēku kopa, kas nespēj sadarboties attīstībai nepieciešamajā līmenī, nav nācija. Līdz ar to attīstība ir nācijas tapšanas procesa neatņemama sastāvdaļa.

    ——————————————————–

    protams, ka nav. Bet kas tā par attīstību? Jebkura?

  • par pēdējiem pētījumiem bioenerģijas jomā var noklausīties Latvijas radio 1 raidījumā “Eiropas ziņas”, kas 9. novembrī izskanēja plkst. 6.41. Raidījums pieejams Radio 1 arhīvā http://www.latvijasradio.lv/program/1/2010/11/20101109.htm

  • Ja saliek komatus un kritiski lasa to, ko autors veltījis Igaunijai, tad labs raksts uzrakstījies Imantam Burvim. To var lasīt šeit:
    http://diena.lv/lat/tautas_balss/blog/imants-burvis/pardomas-par-cinu-ar-krizi

  • Par ES cukura nozares reformas rezultātiem, starp kuriem arī cukura nozares likvidēšana Latvijā, rakstīts šeit:
    http://www.delfi.lv/news/business/opinion/eksperti-latvija-gaidams-cukura-cenu-pieaugums.d?id=34998397

  • Jānim_K

    Oh…Aizbiedēsi tu mūs ”parastos pelēkos” lasītājus ar tik intelektuāliem rakstiem…;)))
    (joks:)

    Jā…Japāņiem tomēr bija vieglāk.Tajos laikos pietika pretstāvēt vienai konkrētai valstij,bet mūsdienās izrauties no SISTēMAS…
    Kad pretī stāv visas pasaules masu mēdiji,tautu prāti noskaņoti ienaidnieka labā, ierēdņu leģions darbojas pret valsts interesēm,simti ”nevalstisko” organizāciju,fondu,+ārvalstu banku intereses,utt,utt…(?)
    Protekcionisms?Piekrītu 100%,BET
    kas gan aukstajā karā sakautajai kolonijai to atļaus?

    Kā tur īsti bija ar Indiju?Izdevās bez asinsizliešanas atbrīvoties no koloniālā jūga,vai tomēr…?

    (žēl,ka atbildi nesagaidīšu-ŗīt atkal uz kādu nedēļu jāpamet Latvija)

    Bet vispār tavus rakstus vajadzētu iekļaut vidusskolas mācību programmā par mūsdienu Latvijas vēsturi.Cepuri nost!;)

  • >friendly62 9.11.2010., 18:56
    Jānim_K
    (.)
    Bet vispār tavus rakstus vajadzētu iekļaut vidusskolas mācību programmā par mūsdienu Latvijas vēsturi.Cepuri nost!;)
    ========================================================
    Ja frendly62 šī raksta virsrakstu izlasīs, tad cepuri noņems arī E.Jakrina priekšā? Šodienas vidusskolēni jau metodi ‘izgriez-ielīmē/copy-paste’ ir labi apguvuši, kā nekā 21.gs., digitalizācija un tāds pieejamais informācijas daudzums, kāds ne vāciešiem, ne japāņiem, ne angļiem, ne pat amerikāņiem ne 19.gs., ne 20.gs. pat sapņos nerādījās.

  • >Janis_K. 7.11.2010., 22:19
    Tu jau ceturto vai piekto reizi uzbāzies ar “būtisko/gigantisko atšķirību” (arī citās vietnēs). Nu tad beidzot pats pasaki, kas tad ir tik gigantiski atšķirīgs 21. gadsimtā? Un tās atšķirības mēģini nosaukt pats, šoreiz atturoties no Zinovjeva vai “IR” autoritāšu citātiem.
    ========================================================
    Muktuk 8.11.2010., 07:59
    Jāni, bet šī mazā grāmatiņa (Mirkļa tirānija) tik tiešām ir laba. Risinājumi gan tur likās vairāk kā cīņa ar sekām, bet to jau var piedot autoram. Pirms desmit gadiem laiks vēl nesrēja tik ātri.
    ========================================================
    >MukTuk interesantu atziņu par laiku uzrakstīja, vai ne?
    Es par 21.gs. būtiski gigantisko atšķirību no iepriekšējiem uzrakstīju – milzīgs informācijas apjoms.
    Tātad, JāniK, noskaidrosim, cik ira (2×2), kas jāņem vērā, lasot par pagātnē izdarītajiem secinājumiem ?
    Šoreiz atsauce uz LZA Ekonomikas institūta direktores akadēmiķes R.Karnītes atziņām – varēsi atrast ?
    ”Ko saka Karnīte-reāliste?”(LA,24.01.2009)
    http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=45855

  • >MukTuk Muktuk 8.11.2010., 07:59 (E.Jakrina grāmata „Ekonomiskais patriotisms” – 4
    (.)
    ”Risinājumi gan tur likās vairāk kā cīņa ar sekām, bet to jau var piedot autoram.
    ========================================================Var piedot profesoram T.H.Ēriksenam, var, jo risinājuma pašlaik nav nevienam uz planētas Zemes. Pat pasaules varenākās lielvalsts neko citu esošo problēmu risināšanai nevar izdomāt, kā vien palielināt naudas drukāšanas mašīnas jaudu (600 mld. dolārus sadrukās un…).
    Ja ir vēlme padziļināt izpratni par 21.gs.un ja ar krievu val. nav lielu problēmu,tad par to notiekošo ar laiku, ko piemin T.H.Ēriksens, var palasīt arī brīvi pieejamajā A.Zinovjeva ‘Ceļā uz virssabiedrību/НА ПУТИ К СВЕРХОБЩЕСТВУ’
    http://www.zinoviev.ru/rus/sverch.html

  • Atšķirīgs informācijas daudzums ir kvantitatīva atšķirība. Pat ja tā būtu, kā tas var traucēt uzlabot politikas kvalitāti?
    Un kāds Tev pamats uzskatīt, ka XXI gadsimtā vairāk informācijas nekā XX gadsimtā? Un cik šī atšķirība ir būtiska?

  • Tātad – vai lielāks informācijas daudzums, kas ietver arī iepriekšējos gadsimtos pieejamo informāciju, var kaut kā mainīt likumsakarības, dabas spēkus, kā gravitācija, vai produktīvas darbības principus? Vai XXI gadsimtā 2 x 2 vairs nav četri?
    Vēl jautājums, cik % no pieejamās informācijas ir kvalitatīva, cik no tās mēs izmantojam un cik kvalitatīvi izmantojam?
    Katrā gadsimtā, tai skaitā XXI, ir mīti. Cik % sabiedrības pieņemto populāro uzskatu ir mīti? Kā mainījies mītu īpatsvars XXI un citos gadsimtos?

  • Patiesībā XXI gadsimtā Latvijas jaunākajai un arī vidējai paaudzei ir mazākas iespējas saņemt nepieciešamo informāciju, jo nevienā augstskolā nemāca ne ekonomikas vēsturi, ne politekonomiku. Par to nediskutē arī masu mēdiji. Tātad pat augstskolu studenti nezina, ko un kur meklēt un ka vispār var kaut ko alternatīvu meklēt.
    Tieši ar to ir vērtīga Jakrina un līdzīgas grāmatas, ka tās cilvēku ieved viņam nezināmā pasaulē un tajā viņi atrod arī citus derīgus informācijas avotus.
    Ir jau tā, ka neoliberāļi XX gadsimta beigās un XXI gadsimtā ir pārrakstījuši (viltojuši) vēsturi un pasludinājuši “vēstures galu”. Proti, ka viss jau ir sasniegts un postulēts, izveidojusies pēdējā iekārta – evolūcijas augstākais punkts.
    Pētnieki šo iedomību nosaukuši par demokrātiskā kapitālisma jeb tirgus demokrātijas triumfālismu. To pašu vēl nesen darīja komunisti, un mēs redzējām, kas ar to triumfālismu notika.

  • >Ja vietnē TF varētu arī visu interviju ar D.Beitneri izvietot (Paldies globalizācijai.Kabinets.Delfi-daļēji), tad varētu šito tēmu paturpināt – ”Patiesībā..(.) un mēs redzējām….” ?
    1990.g. daudz no tiem, kas piedalījās sistēmas sagraušanā Latvijā,apjēdza savas rīcības sekas ? Kas spēja saredzēt 1990.g. Latviju pēc divdesmit gadiem 2010.g. tādu, kāda tā pašlaik ira? Eh, pētnieki, pētnieki jau saredz, tikai izmainīt vai ietekmēt neko daudz nespēj. Šodien jau tikai galīgi slinkais nekritizē demokrātisko kapitālismu internetā, nav tikai jēdzīgas alternatīvas pat jēdzīgas teorijas līmenī.
    Starp citu, ‘kas meklē – tas atrod’ – ja ir vēlme rast atbildes uz jautājumiem par %, tad internetā var šo to atrast. Cita lieta ir kopsakarību apjēgšana, te nu pašam jākustina smadzenes….
    p.s.
    ‘Mīts – tā reālakā realitāte’ – filosofa Loseva atziņas,interesanta lasāmviela

  • Nu re, Tu atkal izvairījies no sava postulāta pamatošanas un mēģini noairēt uz citiem materiāliem, kas arī neko nepamato.
    Es izlasīju to interviju ar Bernāti. Tās sula ir šeit:
    http://www.delfi.lv/news/comment/comment/arnis-terzens-paldies-globalizacijai-saruna-ar-dagmaru-beitneri-fragmenti.d?id=34904003
    Nu un tad?
    Izskatās pēc bezmērķīgas grābstīšanās pa visādām pretrunīgām modes teorijām.
    No vienas puses, Bernāte atzīst, ka viņas bērnības pilsēta Kuldīga izskatās kā izmirusi, bet tā vietā viņa aicina koncentrēties uz kaut ko pozitīvu, piemēram, uz sudraba pārpilnību nez kurā gadsimta Zemgales sieviešu aubēs. Patērniecismu viņa mēģina pasniegt kā kaut kādu sasniegumu, kuru it kā pareģojis protestantu ētikas pamatlicējs Vēbers. Panīkuma un degradācijas pazīmes viņa mēģina izskaidrot ar pieprasījumu.
    Viņa gan ievērojusi paralīzi, ko izraisa likumu un regulu samudžinātie tīmekļi, taču nenorāda avotu – mirstošo ES impēriju, kurā esam ielīduši sev par postu un mirstam reizē ar to. Patreizējo tautas izklīšanu viņa mēģina pamatot ar seno zemgaļu aiziešanu leišos (pirmo emigrāciju), tātad viņa ir pasīva deterministe, kas nemeklē patiesos procesu cēloņus.
    Arī legālisms nav nekas jauns, legālisma periodu pārcieta jau senā Ķīna, taču spēja no tā atkratīties, tāpēc Ķīnas civilizācija turpinās jau sesto gadu tūkstoti.
    Bernāte ir tikai pasīva konstatētāja, kas bezmērķīgi sagrābstījusies visādas teorijas un mēģina spīdēt ar savu erudīciju. Taču erudīcija nav gudrība, tā var noderēt šovā “Gribu būt miljonārs”, bet ir nepietiekama, ja runā par tautas attīstības stratēģiju.
    Bernāte ir akla, jo neredz Latvijas nacionālās intereses. Viņa neredz arī to, ka vienīgie periodi, kad latvieši apzinājās savu diženumu un nozīmību, bija tie, kad viņi ņēma likteni savās rokās. Viņa gan ievērojusi likumsakarību, ka nosacītas neatkarības apstākļos latviešu elite visu salaiž dēlī, ķēmojoties pakaļ svešajiem kungiem.
    Palasīt vai pat publicēt to interviju var, taču orientieri jāmeklē pašiem, jo tai intervijā to nav.

  • Vienīgā vieta, kurā Bernāte minējusi informācijas pārpilnību ir sekojošā fragmentā. Taču arī viņa neilustrē, ko ar to domājusi, bet tai pašā teikumā pārlec uz legālismu.
    ——————————————————–Ja vēršaties konkrēti pie manis, tad atgādināšu, ka savulaik esmu strādājusi NAP – Nacionālais attīstības plāns, kur novēroju un izpratu daudz būtisku lietu. Manuprāt, mēs šodien visi dzīvojam pārāk informētā telpā, un valsts pārvaldē mums valda vienkārši likumu kakofonija. Pasākums, ko dēvē par valsts pārvaldes pilnveidošanu, izpaužas kā likumu, to labojumu un papildinājumu bīdīšana uz priekšu un atpakaļ dramatiskā ātrumā.
    ————————————————–
    Kāds tam sakars ar “pārāk informētu telpu”? Drīzāk jau tā ir ignorance, mērķu trūkums un tukšums galvās, kas ļauj imitēt valsts pārvaldi, to aizstājot ar mehānisku haotisko Briseles pantu iestrādi Latvijas likumos.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.