E.Jakrina grāmata „Ekonomiskais patriotisms” – 3 (nodaļas “Fridrihs Lists un Vācijas veidošanās” fragments)

Līdzīgi neoliberālās ideoloģijas aizmirstajam Aleksandram Hamiltonam un viņa ideju īstenošanai Amerikas veidošanās procesā, arī Vācijas ekonomisko attīstību lielā mērā ietekmēja viena cilvēka idejas. Atšķirībā no Hamiltona viņam nebija pieejami varas augstākie ešeloni, taču viņa idejas atrada daudzas dzirdīgas ausis. Šis cilvēks bija viens no muitas ūnijas aktīvākajiem ideoloģiskajiem aizstāvjiem, vācu žurnālists, neveiksmīgs uzņēmējs un ekonomists Frīdrihs Lists (Friedrich List, 1789– 1846), kuru mēdz uzskatīt par vācu vēsturiskās ekonomikas skolas priekšteci. Ar Lista aktīvu līdzdalību 1819. gadā Frankfurtē tika dibināta “pirmā vidusšķiras apvienība” – muitas ūniju atbalstošā vācu tirgotāju un rūpnieku apvienība, kuras mērķis bija panākt visu Vācijas iekšējo muitas nodevu atcelšanu un vienotas ārējo muitas tarifu sistēmas ieviešana.

Par apvienības pirmo sekretāru un iknedēļas laikraksta galveno redaktoru tika iecelts Lists. Par pārlieku aktivitāti administratīvo reformu virzienā, precīzāk, “par demagoģiju”. („Demagogu” vajāšanās vairākās Vācijas pavalstīs sākās 1815. gadā. Par demagogiem tika saukti tie, kas sludināja Vācijas apvienošanos un pāreju uz parlamentāru pārvaldes sistēmu.)

Fridriha Lista darbība ASV
Lists tika tiesāts, bet piespriestā desmit mēnešu cietumsoda vietā izvēlējās emigrēt uz Ameriku, kur viņš aktīvā sabiedriskā dzīvē pavadīja septiņus gadus. Tur viņš tika personīgi iepazīstināts ar Džonu Kvinsiju Adamsu un Henriju Kleju, kuru pieminējām iepriekšējā nodaļā. Pateicoties šiem sakariem un viņa interesei par Amerikas nācijas veidošanos, Lists iepazinās arī ar Aleksandra Hamiltona piedāvāto rūpniecības attīstības programmu un Henrija Kleja aizstāvēto “Amerikāņu sistēmu”. Amerikā Lists aktīvi nodarbojās ar žurnālistiku un ekonomisko procesu izpēti. Lista pārdomas par Amerikas ekonomisko situāciju un tās iespējamajām izmaiņām kļuva par pamatu Lista galvenajam darbam – 1841. gadā publicētajai grāmatai “Politiskās ekonomikas nacionālā sistēma”, kurā lielā mērā apkopotas Lista iepriekšējo 20 gadu žurnālistiskās aktivitātes. Lai gan šodien ekonomikas teorētiķi Lista darbu mēdz uzskatīt par atkrišanu Adama Smita atspēkotajā merkantilismā, drīz pēc darba pirmā izdevuma iznākšanas Vācijā britu sūtnis savā ziņojumā rakstīja, ka “šobrīd Vācijā pats bīstamākais cilvēks Lielbritānijai ir Frīdrihs Lists”, bet franču ekonomists un Lista darba tulkotājs Anrī Rišlo atzīmēja, ka Lists ir “spēks, ar kura klātbūtni Vācijā nāksies rēķināties”. Lista bīstamība slēpās viņa piedāvātajās vācu ekonomiskā nacionālisma idejās, kuras ilgtermiņā ļāva Vācijai ekonomiskās attīstības ziņā apsteigt Lielbritāniju.

Daži pētnieki aizstāv viedokli, ka Lists ar Aleksandra Hamiltona idejām iepazinās galvenokārt ar pirmā amerikāņu politiskās ekonomikas traktāta Politiskās ekonomikas elementi (1821) autora Daniela Reimonda (Daniel Raymond, 1786–1849) darbu starpniecību. Reimonds, kura darbus augstu vērtēja un izmantoja sestais Amerikas prezidents Džons Kvinsijs Adamss, krasi iestājās pret britu brīvā tirgus idejām un uzskatīja, ka indivīda intereses bieži vien ir pretējas nācijas interesēm, kuras Amerikas nākotnei ir daudz svarīgākas un par kurām parūpēsies nevis savu interešu vadīti indivīdi, kā to iedomājās Smits, bet likumdevēji. Lists, bez šaubām, bija pazīstams ar Reimonda traktātu, un abiem autoriem ir vairākas kopīgas idejas (piemēram, par nāciju kā ekonomisku, politisku un juridisku vienību un nācijas interesēm kā ekonomikas zinātnes priekšmetu). Tomēr Lista biežās atsauces uz Hamiltona sacerējumu norāda, ka viņš arī ar to bija pazīstams tiešā veidā.

Atšķirībā no Daniela Reimonda, bet līdzīgi Hamiltonam, Lists nebija brīvas starpvalstu tirdzniecības pretinieks, taču viņš, tāpat kā Hamiltons un viņa sekotāji Amerikā, skaidri saprata, ka tā laika ekonomisko spēku samērs brīvo tirdzniecību padara par izdevīgu Lielbritānijai, bet Vācijai, tāpat kā Amerikai, šīs “angļu sistēmas” pieņemšana varēja nozīmēt neizbēgamu iekapsulēšanos agrāras valsts līmenī. Svarīgākā Lista pieejas atšķirība no angļu klasiskā liberālisma pirms viņa un austriešu ekonomikas skolas pēc viņa bija uzsvars uz nāciju, nevis patstāvīgu indivīdu kā ekonomikas galveno subjektu (atcerēsimies, ka austriešu skolā tieši spējīgi uzņēmēji, kas seko savām interesēm un instinktiem, ir ekonomisko procesu galvenie virzītāji).

Britu politekonomiskās sistēmas atmaskojums
Lists minēja trīs galvenās “populārās ekonomikas”, t.i., angļu skolas, kļūdas – kosmopolītismu, materiālismu un individuālismu. Individuālisms ignorē sarežģītos un daudzslāņainos sociālās mijiedarbības procesus un tālejošu sociālo ietekmi, kas neizbēgami rodas ikvienas individuālas rīcības rezultātā. Materiālisms, izceļot ikvienā lietā tikai tās maiņas vērtību, ignorē ekonomisko darbību mentālās, politiskās un nākotnes sekas, kā arī nerēķinās ar nācijas radošā spēka vairošanas nepieciešamību. Visbeidzot, Lists uzskatīja, ka angļu pieejas ekonomiskais kosmopolītisms ir mānīgs plīvurs, kas slēpj britu intereses. Pretstatā vienam no Lista ideju agrīnajiem kritiķiem Kārlim Marksam, kurš labprāt un plaši izmantoja angļu ekonomistu, sevišķi Deivida Rikardo, idejas un uzskatīja, ka “strādniekiem nav savas valsts” un viņi ir pasaules pilsoņi, Lists uzsvēra, ka starp indivīdu un pasauli ir nācija, kuras ekonomisko interešu īstenošanā būtiska loma ir viņa izstrādātajai “nacionālajai sistēmai”, jo “vispirms mēs esam savas valsts pilsoņi un tikai pēc tam – pasaules pilsoņi”.

Jau 1827. gadā, aprakstot savus novērojumus par Amerikas ekonomiku, Lists rakstīja: “Nacionālās ekonomikas ideja rodas reizē ar nācijas ideju. Nācija ir vidutājs starp indivīdu un cilvēci, atsevišķa indivīdu sabiedrība, kas ar kopīgu valdību, kopīgiem likumiem, tiesībām, institūcijām, interesēm, vēsturi un slavu, kopīgu aizsardzību un tiesību nodrošinājumu, kopīgu bagātību un dzīvi veido vienotu, brīvu un neatkarīgu organismu, kas attiecībā uz citiem līdzīgiem organismiem seko vienīgi savām interesēm. Šim organismam piemīt vara regulēt tā veidojošo indivīdu intereses, lai radītu lielāko iespējamo kopīgās bagātības daudzumu iekšzemē un lielāko iespējamo drošību attiecībā pret citām nācijām. Šī organisma ekonomikas priekšmets nav tikai bagātība, individuālā un kosmopolītiskā ekonomika, bet vara un bagātība, jo nacionālo bagātību nodrošina un vairo nacionālais spēks. Tādēļ nacionālās ekonomikas pamatprincipi ir ne tikai ekonomiski, bet arī politiski.” (Levi-Faur, 1997, 176).

Lista nacionālās pieejas dēļ viņu uzskata par ekonomiskā nacionālisma idejas tēvu, lai gan, vēsturiski raugoties, viņš tikai izvērš un attīsta Aleksandra Hamiltona idejas. Taču Lista vārds ir cieši saistīts ar ekonomiskā nacionālisma idejām un brīvas tirdzniecības ideju kritiku. 19. gadsimta beigās un pēc Otrā pasaules kara Lista, Hamiltona un Henrija Čārlza Kērija idejas studēja japāņu ekonomisti, Lista idejas bija iedvesmas avots 20. gadsimta otrajā pusē Korejā un Taivānā, bet 20. gadsimta septiņdesmitajos gados viņu rūpīgi studēja Ķīnas Tautas Republikas līderis Dens Sjaopins, kurš lielā mērā atbildīgs par Ķīnas pakāpenisko pāreju no plānveida uz tirgus ekonomiku un ar šo pāreju saistīto Ķīnas žilbinošo ekonomisko augšupeju.

Tiesa, ne visas valstis, kurās Lista idejas ietekmēja ekonomiskās politikas veidošanos, guvušas ekonomiskus panākumus. Ungāru nacionālisti jau Lista dzīves laikā sāka izmantot viņa nacionālās ekonomikas idejas (Lista darba tulkojums ungāru valodā parādījās jau 1843. gadā), taču Lists uzskatīja, ka ungāri viņu ir pārpratuši un piemērojuši pārlieku stingrus un neatbilstošus iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus. Īru nacionālists Arturs Grifits uzskatīja, ka pie Īrijas neatkarības veidošanas var ķerties tikai ar Lista grāmatu rokās, taču tam bija maz piekritēju. 19. gadsimta beigu Krievijā, kur Lista idejas tika izmantotas Krievijas industrializācijā, netika ņemta vērā Lista uzsvērtā ekonomisko un politisko procesu ciešā saistība. Lista ideju izplatība koloniālajā Indijā izraisīja pirmos teorētiskos iebildumus pret angļu brīvas tirdzniecības ideoloģiju, kas nepieļāva Indijas industriālo attīstību, izmantoja Indijas ekonomisko atpalicību un piedāvāja bez starpvalstu tirdzniecības ierobežojumiem “trusītim un boa čūskai cīnīties pēc līdzīgiem noteikumiem”, lai viss notiktu godīgi. Taču šo iebildumu turpinājums bija indiešu inteliģences pieaugoša neapmierinātība ar netaisnīgo koloniālo sistēmu (Szporluk, 1988, 205–206).

Ekonomikas teoriju vēsturē Lista idejas netiek īpaši izceltas, un mūsdienu ekonomikas mācību grāmatās viņa vārds tiek pieminēts reti. Lista padarīšana par vienu no vācu nācijas veidošanas varoņiem nacionālsociālisma pārņemtajā Vācijā, kur pirmoreiz iznāca viņa kopoto rakstu kritisks izdevums, viņa slavai nav nākusi par labu. Viņa vārdu mēdz saistīt ar militāri rūpnieciskā kompleksa veidošanos Vācijā, Itālijā un Japānā, kas liberālās demokrātijas acīs ir visu ļaunumu iemiesojums. Taču viņu nodarbināja nevis militāra agresijas potenciāla izveidošana, bet nācijas spēka vairošana. Tieši tāpēc viņa idejas var izrādīties nozīmīgas ikvienā valstī, kuras pamatos ir iestrādāta nacionālas valsts ideja. Viņa pārdomas ļauj ieraudzīt, ka etniski un lingvistiski balstīts nacionālisms ir tikai viena no sastāvdaļām nācijas veidošanas procesā. Bez ekonomiskā nacionālisma jeb nacionālās ekonomikas sistēmas etniskā nacionālisma idejām trūkst ārējā nodrošinājuma un mehānisma šo ideju spēka izmantošanai.

Katrai nācijai – sava politiskā ekonomika
Listam nebija akadēmisku ambīciju, un akadēmisko laikabiedru acīs viņš drīzāk bija “aģitators, nevis profesors”. No vācu profesoru viedokļa viņa auditorija bija tā sabiedrības daļa, kuru interesē ekonomiskā politika, bet kuru neraksturo īpaši padziļinātas zināšanas ekonomikas teorijās. Ja vācu ekonomikas vēstures skolu kaut kādā ziņā var uzskatīt par Lista ideju turpinātāju, tad galvenokārt pateicoties viņa izteikti kritiskajai attieksmei pret pasaulē valdošo angļu politekonomisko skolu un Lista idejām par ekonomisko nacionālismu un nacionālās ekonomikas attīstību. Turklāt vācu vadošie ekonomisti līdzīgi Listam uzskatīja, ka ekonomikas nošķiršana no politikas ir kļūdaina un ekonomiskie procesi ir jāvērtē saistībā ar to iespaidu uz citiem sociāliem procesiem, nevis paši par sevi.

Lists, tāpat kā vēlāk vācu ekonomistu skola, uzskatīja, ka angļu ekonomistu tendence uz abstraktām un teorētiskām konstrukcijām ir maldinoša un ka ekonomikai ir jābūt pielietojamai zinātnei, kas vērsta uz noteiktu rīcībpolitisku mērķu īstenošanu konkrētā vēsturiskā situācijā. Listam nav iebildumu pret ekonomikas teoriju, ja tā būvēta uz “lietu dabu”. Taču lietu dabu raksturo tas, ka “lietu stāvoklis” dažādās valstīs dažādās vēstures situācijās ir atšķirīgs. Citiem vārdiem, teorijai ir jāatbilst specifiskai ekonomiskai situācijai, nevis specifiskā ekonomiskā situācija jāpakļauj citas situācijas analīzē iegūtai ekonomiskai teorijai. Teorija, kurai tiek piemērota un ar kuru tiek samērota īstenība, ir teorētiķu darīšana. Šajā nozīmē Lists bija praktiķis, kurš labi saprata, ka starptautiskā tirdzniecība un ekonomika vispār ir jomas, kurās praktiķu un teorētiķu viedokļi atšķiras viskrasāk. Šajā nozīmē, mazliet vienkāršojot, gan Adams Smits, gan Deivids Rikardo, gan Kārlis Markss bija teorētiķi, kas aprakstīja sava prāta sakārtotu pasauli ar tādu teoriju palīdzību, kurām nebija svarīgi, vai realitāte tām atbilst, jo realitāti, ja nepieciešams, var pielāgot teorijai.

Lielākais Lista iebildums pret angļu ekonomistiem bija viņu ieviestais mākslīgais ekonomikas nošķīrums no politikas. Tieši tāpēc nacionālās intereses un politiskie spēki angļu dogmatiskajā ekonomikā tika aizmirsti un to vietā stājās vispārēji “ekonomikas likumi”. Pēc Lista domām, ekonomika vienmēr ir bijusi un būs saistīta ar politiskām interesēm un mēģinājumi to ignorēt labākajā gadījumā ir aprobežotība, bet sliktākajā – mēģinājums īstenot savas politiskās intereses zem ekonomisko apsvērumu maskas.

Ar savu “nacionālo sistēmu” Lists gribēja modernizēt un industrializēt Vāciju kā nacionālu valsti, ļaujot tai panākt ekonomiski un industriāli attīstīto Lielbritāniju. Lista idejas par harmonisku un proporcionālu lauksaimniecības, rūpniecības un tirdzniecības attīstību vēlāk kalpoja par pamatu Linkolna ekonomiskā padomnieka idejām par šo nozaru “interešu harmoniju”. Savas grāmatas pirmajā, vēsturiskajā daļā, kurā izmantotās metodoloģijas un dažkārt neprecīzās informācijas dēļ Listu mēdz kritizēt par ekonomisku un vēsturisku nekompetenci, Lists šo nozaru harmoniju atvedināja no Lielbritānijas pieredzes: “Ar brīvas tirdzniecības palīdzību sasniedzot noteiktu attīstības līmeni, lielās britu monarhijas saprata, ka augstāko civilizācijas, varas un bagātības līmeni var sasniegt, tikai kombinējot rūpniecību un tirdzniecību ar lauksaimniecību. Tāpat viņi saprata, ka viņu jaunizveidotajai pašmāju rūpniecībai nav nekādu cerību brīvas konkurences apstākļos sacensties ar vecām un sen dibinātām svešzemnieku aktivitāšu nozarēm [..]. Tādēļ viņi tiecās ar ierobežojumu, privilēģiju un stimulu palīdzību pārcelt uz savu dzimto augsni svešinieku bagātību, talantus un uzņēmējdarbības garu.”

Kā noprotams no pēdējā citāta un no Lista aktivitātēm vācu muitas ūnijas ieviešanā, Lists nebija brīvas tirdzniecības pretinieks. Taču viņa nacionālās ekonomikas izpratni noteica priekšstats par dažādām attīstības stadijām ar katrai no tām raksturīgu izdevīgāko stratēģiju. Viņa izpratne par nāciju ekonomiskās attīstības posmiem paredzēja, ka nacionālās ekonomikas attīstības sākumā starpvalstu tirdzniecība ir labākais veids, kā attīstīt iekšējā tirgus aizmetņus. Tāpat brīva starpvalstu tirdzniecība ir neapšaubāmi vēlama un izdevīga tad, kad sasniegta augsta industrializācijas pakāpe. Taču nācijas ekonomiskā spēka veidošanās periodā, kā liecina britu pieredze, nav nekā labāka par stingru iekšējā tirgus aizsardzību, jo tikai tā iespējams izdarīt nepieciešamās izmaiņas ekonomikas struktūrā, kas ļauj izcelties un attīstīties starptautiski konkurētspējīgām nozarēm. Iekšējo tirgu aizsargājoša sistēma, kā raksta Lists, “ir attaisnojama, tikai ņemot vērā valsts industriālo izaugsmi”. Pēc viņa domām, tā būtu dīvaina ideja, ja kāds ar sargājoša režīma palīdzību mēģinātu radīt rūpnieciskas ražotnes Spānijā, Portugālē, Turcijā vai Ēģiptē, kuru “civilizācijas attīstības stāvoklis to padara neiespējamu” (List, 1856, 275–276).

Tiem, kam šķita, ka jebkāda veida sargājošs režīms ir pretrunā ar ekonomikas teoriju, Lists ieteica pastudēt Anglijas vēsturi (pats Lists plaši izmantoja Deivida Hjūma daudzsējumu “Anglijas vēsturi”, kas joprojām ir vērtīga un interesanta lasāmviela). Tikai pēc tam, kad tas izdarīts, var būvēt politekonomiskas sistēmas vai dot padomus valstsvīriem, “kuru rokās ir nāciju liktenis” (List, 1856, 114). Lai gan industriālās attīstības nolūkos Lists aizstāvēja iekšējā tirgus aizsardzību ar importa aizliegumiem, rūpniecības attīstībai nepieciešamo preču eksporta ierobežojumiem un augstiem ievedmuitas tarifiem, viņš nebūt neieteica šos aizsardzības līdzekļus izmantot visām nācijām. Pēc viņa domām, “aizsardzības līdzekļi ir attaisnojami tikai tad, ja tie palīdz un stiprina tādu nāciju rūpniecisko industriju, kuras aizņem plašu un konsolidētu teritoriju ar ievērojamu iedzīvotāju skaitu, bagātiem dabas resursiem, attīstītu lauksaimniecību, augstu civilizācijas un politiskās izpratnes līmeni. Citiem vārdiem, tādas nācijas, kuras, pateicoties šīm priekšrocībām, spēj nonākt starp pasaulē vadošajām lauksaimniecības, rūpnieciskās ražošanas un tirdzniecības valstīm.” (List, 1856, 386.) Taču pat šīs Lista norādes, kas šķiet derīgas tikai Amerikai, Vācijai un varbūt Ķīnai, nav pamata vispārināt. Kā citviet norāda Lists (Tribe, 1995, 55), “katrai nācijai ir jāiet savs ceļš savu radošo spēku attīstībā; citiem vārdiem, katrai nācijai ir sava politiskā ekonomika”.

Lists uzskatīja, ka nacionālās ekonomikas būtība un uzdevums ir palīdzēt ikvienai nācijai savā specifiskajā situācijā saprast, ar kādiem līdzekļiem tā vislabāk var vadīt un regulēt indivīdu ekonomisko uzvedību, lai palielinātu nācijas radošo potenciālu. Šis viedoklis paredz, ka iedomāto vispārējo ekonomikas likumību vietā ikvienai nācijai ir, pirmkārt, jāsaprot sava specifiskā situācija, kuru lielā mērā nosaka tās vēsture, un, otrkārt, no savas specifiskās situācijas izpratnes raugoties, jāveido sava nacionālā ekonomika savas nācijas interesēs. Vienlaikus Lista nostāja atgādina, ka uz vispārējām ekonomikas likumsakarībām pretendējošas teorijas bieži vien sevī slēpj noteiktas intereses, kuras zem teorijas izkārtnes tiek uzspiestas citiem. Viņa piemērs bija britu ekonomistu izstrādātā teorija, kurā iestrādātas pasaulē vadošās ekonomiskās lielvalsts intereses, kas tiek uzdotas par visiem vēlamu lietu stāvokli. Pēc Lista domām, angļu ekonomistu idejas pieņem, ka nācijām nav nekādas nozīmes, ka politiskajām interesēm nav nekāda iespaida uz ekonomisko praksi un ka visi cilvēki ir brāļi un vienas pasaules pilsoņi. Tādā veidā vēlamais lietu stāvoklis tiek uzdots par esošo ar visiem no tā izrietošajiem maldinošajiem secinājumiem.

Sava galvenā darba ievadā Lists raksta: “Civilizētību, politisko kultūru un nācijas spēku galvenokārt nosaka ekonomiskie apstākļi, un otrādi – jo vairāk kādas nācijas ekonomika ir attīstīta, jo civilizētāka un spēcīgāka ir nācija; un, jo vairāk pieaug tās civilizētība un spēks, jo attīstītāka ir tās ekonomiskā kultūra.” (List, 1856, 72.) Šajā Lista apgalvojumā ir iestrādāta brīvība no primitīva un reducēta determinisma, kurā visa sociālā mašinērija ir atkarīga no viena faktora – teiksim, no sabiedrības dažādo spēku materiālajām attiecībām, kā Marksam, vai no politiskās varas mehānismiem, kā Hobsam, vai no sabiedrības izglītotības un kultūras līmeņa, kā dažādas izcelsmes kultūrtrēģeriem.

Valsts galvenais uzdevums ir nācijas mentālā kapitāla vairošana
Taču, ja politiskie, kultūras un ekonomiskie faktori ir tik cieši saistīti, rodas dabisks jautājums, kā un no kura gala iespējams kaut ko mainīt? Ja jebkuras būtiskas izmaiņas politiskajā struktūrā paredz izmaiņas nācijas kultūras līmenī un ekonomiskajā varēšanā, bet nācijas ekonomiskā spēka palielināšana ir atkarīga no politiskiem un kultūras faktoriem, tad neapmierinošā situācijā, kurā ir vēlamas izmaiņas, nav saprotams, kur gals, kur sākums. Lielā mērā viss Lista darbs ir šo dažādo faktoru savstarpējās atkarības mehānismu skaidrojums, kuram ir divi sākuma punkti – vēsturiskā pieredze un savas specifiskās situācijas sapratne. Tieši tāpēc Lista darbā tik liela daļa atvēlēta dažādu valstu ekonomiskās prakses un pieredzes vēsturei. Ekonomikas vēsture Listam ir svarīga nevis, lai apstiprinātu vai noliegtu kādu iepriekš zināmu teoriju, bet lai iezīmētu dažādas politisko, ekonomisko un kultūras faktoru vēsturiskās kombinācijas un to atšķirīgos rezultātus. Neņemt vērā to, kādā veidā pie kādiem rezultātiem ir noveduši konkrēti politiski lēmumi un ekonomiskas idejas, nozīmē sevi priekšlaicīgi pakļaut kādas praksē neapstiprinātas teorijas varai. Tikai dažādu nāciju vēsturiskās attīstības ceļa iepazīšana rada priekšnoteikumus savas situācijas sapratnei.

Nacionālās ekonomikas veidošanā Lists lielu lomu atvēlēja valdībai, kas atšķirībā no savām interesēm sekojošiem indivīdiem spēj rūpēties par visas nācijas ekonomisko un politisko stiprināšanu. Valdības galvenie uzdevumi nacionālās ekonomikas ietvaros ir veidot ekonomikas institucionālo struktūru, kas orientēta uz rūpnieciskās ražošanas aizsardzību un attīstību, veidot iekšzemes transporta infrastruktūru, lai stiprinātu iekšzemes tirgus vienotību, uzlabot izglītības līmeni, pakārtojot to nācijas interesēm, un finansiāli stimulēt jaunievedumus un izcilus sasniegumus visās sabiedriskās dzīves jomās, tādējādi stimulējot nācijas mentālā kapitāla vairošanu. Uzsvars uz valsts lomu nācijas mentālā kapitāla vairošanā Lista pieejā ir galvenais papildinājums Aleksandra Hamiltona uzsvērtajai nacionālās rūpniecības attīstībai. Pēc Lista domām, nācijas mentālo kapitālu nevar pavairot, paļaujoties uz finanšu kapitāla gravitēšanu pretim lielākās peļņas iespējām un labāko zemes un darbaspēka resursu izmantošanu. Mūsdienu ekonomistu žargonā runājot, nācijas mentālais kapitāls nevairojas brīvā tirgus pašregulācijas rezultātā.

Zināmā mērā Lista ideja par “mentālo kapitālu” ir līdzīga Adama Smita pirmā vērā ņemamā vācu kritiķa Adama Millera (Adam Müller, 1779–1829) idejai par “morālo kapitālu”. Millers bija pārliecināts Smita brīvas starpvalstu tirdzniecības un liberālisma ideju pretinieks, lai gan pieļāva, ka tās ir vispiemērotākās idejas Anglijas situācijai. Kritizējot Smitu, Millers savā 1809. gadā publicētajā darbā „Politikas zinātnes elementi” rakstīja: “Par spīti Adama Smita izcilībai viņš nespēja saprast, kādā veidā valstij ir jāņem vērā prāta produkti līdzās zemes un rūpniecības produkcijai. Viņam nebija ne jausmas, kā pētniekus, valstsvīrus, aktierus un ierēdņus iedabūt savā plānā. Tikai tad, ja viņi rada taustāmas lietas, piemēram, ja filozofs rada grāmatu, citiem vārdiem, tikai tad, ja radošā darbība ir materiāli produktīva un ja tās rezultāti kļūst par tirdzniecības priekšmetu, tikai tad, viņaprāt, tiem ir jebkāda valstiska nozīme. [..] Viņš gribēja radīt ļoti šauru nacionālās bagātības jēdzienu. Lai nodrošinātu atbilstību šim jēdzienam, pašas auglīgākās valstsvīra domas, visstimulējošākās pētnieka pārdomas bija jāizslēdz no valsts produktīvā darba kopsummas. Produktīva darba rezultātiem bija jābūt fiziski taustāmiem. [..] Taču produktīvā darba problēma ir daudzkārt interesantāka, jo ražošana ir tāda prātu un roku kustība, kas vienlaikus ir dziļi sarežģīta un tomēr tik vienkārša, bet nodrošina pastāvīgu nācijas bagātības pieaugumu. Tas, kurš grib pārdomāt šo procesu, nedrīkst no tā izslēgt ļoti iedarbīgos iekšējos un garīgos cilvēka spēkus.” (Greenfeld, 2003, 198.) Lai gan vairākas Millera idejas sasaucas ar Lista idejām, pētniekiem nav izdevies atklāt tiešu Millera ietekmi uz Frīdrihu Listu, kurš vispār bija maz pazīstams ar 19. gadsimta sākuma vācu politekonomisko domu. Taču gan Millera morālais kapitāls, gan Lista mentālais kapitāls pārveidotā formā atgriezās 20. gadsimta otrās puses ekonomikā, kas sāka pievērst uzmanību kultūras kapitāla, zināšanu kapitāla, sociālā kapitāla un cilvēkkapitāla jēdzienu ekonomiskai apjēgsmei.

Ar Lista priekšstatiem par nāciju kā ekonomikas galveno subjektu un nācijas labklājību kā galveno ekonomisko pārdomu priekšmetu ir saistīts arī viņa papildinājums Adama Smita idejām par darba dalīšanas izšķirošo lomu ekonomikas augšupejā. Smits savu galveno darbu sāk ar teikumu: “Visi lielākie darba produktivitātes uzlabojumi, kā arī lielākā daļa prasmes, izveicības un izpratnes, kas kaut kur virza vai izmanto darba spēku, šķiet, ir veidojušies darba dalīšanas rezultātā.” Šī apgalvojuma ilustrēšanai Smits izmanto nelielas kniepadatu ražotnes piemēru, norādot uz efektīvu darba dalīšanu kā izšķirošu faktoru, kas reizēm var pavairot darba ražīgumu piecdesmit reizes. Ja viss kniepadatas ražošanas process būtu viena cilvēka rokās, viņš labākajā gadījumā spētu izgatavot vienu vai divas kniepadatas dienā, bet situācija ir pavisam cita, ja “viens cilvēks izvelk stiepli, otrs to iztaisno, trešais sadala, ceturtais noasina, piektais nogludina galu kniepadatas galviņai, vēl divas vai trīs atsevišķas operācijas ir nepieciešamas galviņas izstrādāšanai, pievienot galviņu ir vēl viena atsevišķa darbība, nobaltināt kniepadatas – vēl cita darbība, pat ietīšana papīrā prasa sevišķu darbību. Tādējādi viss process tiek sadalīts apmēram astoņpadsmit atsevišķās darbībās, lai gan dažreiz viens un tas pats cilvēks var veikt divas vai trīs darbības.” (Smith, 1776, 3.) Ja katrs no iesaistītajiem cilvēkiem dienā varētu izgatavot vienu vai divas kniepadatas, tad kopā, sadalot darbus, viņi spēj izgatavot 48 000 kniepadatu dienā. Frīdrihs Lists ne mirkli neapšauba darba dalīšanas nozīmi, taču norāda, ka no darba dalīšanas nebūtu nekāda labuma, ja citā līmenī nenotiktu darba rezultātu apvienošana. Tikai tad, ja visas atsevišķās iemaņas, zināšanas un ražošanas procesa sastāvdaļas ir vienotas, darba dalīšanai ir jēga. Darba procesa vienība paredz organizatorisku principu, kuru uztur mentālais kapitāls, bet nācijas līmenī – valdības tālredzīgie lēmumi.

Lists skaidri saprata, ka nevienā atsevišķā ekonomikas sektorā nav priekšnosacījumu ekonomikas attīstībai nācijas stiprināšanas virzienā. Tirgotājus nenodarbina nācijas intereses, bet iespējas lētāk nopirkt un dārgāk pārdot, un viņi vienlīdz labprāt importēs “indi vai zāles”, ja vien pēc tiem būs pieprasījums vai ja viņiem izdosies šādu pieprasījumu radīt. Viņus nekas nekavēs iedzīvoties uz nācijas radošā spēka vai pat neatkarības rēķina. Viņu interese par laissez faire, laissez passer politiku ir līdzīga “laupītāju, krāpnieku un zagļu” vēlmei, lai viņus liek mierā. Arī finanšu kapitāla īpašniekus vilina nevis nācijas intereses, bet peļņas iespējas. Zemniekus interesē savu zemnieku saimniecību uzturēšana, nevis nācijas stiprināšana. Protams, Adams Smits un Deivids Rikardo bija izstrādājuši teorētisku modeli, kura ietvaros katrs rūpējas par savām interesēm, bet rezultātā visi ir ieguvēji. Taču Lists šajā modelī saskatīja vēlamā uzdošanu par esošo. Lai visi ekonomikas sektori savstarpējā harmonijā darbotos nācijas interesēs, nepietiek ar “neredzamo roku”, kas no savtīgu interešu summas izveido kopēju labumu. Ekonomikas sektoru harmonizācija ir nevis tirgus, bet nacionālās valdības kompetence. Lai nacionāla valdība varētu pieņemt tālredzīgus un nācijas stiprināšanai būtiskus lēmumus, nepietiek ar nacionālisma ideju. Ir nepieciešama gudra valdība. Gudru valdību var veidot nācijas elite, kas saprot, ka nācijas nākotnei pats svarīgākais ir mentālā kapitāla vairošana.

Kā jau minējām, Lists bija pārliecināts, ka angļu ekonomistu lielākā kļūda ir ekonomikas interešu nošķiršana no politiskajām un nacionālās kultūras interesēm. Viņš uzskatīja, ka ekonomiski lēmumi, kas nerēķinās ar to sekām ārpus ekonomikas, ir tuvredzīgi, un teorijas, kas ignorē nacionālās ekonomikas iespaidu uz nācijas politisko spēku un nacionālo kultūru, ir galēji maldinošas. Tās apslēpj to, kam ekonomiskos lēmumos ir vislielākā un vistālejošākā nozīme. Pozitīvas strukturālas izmaiņas ekonomikas sektoru attiecībās nav iespējams panākt tikai ar ekonomiskiem spēkiem – to panākšanai ir nepieciešama politiskā varēšana un interese par nācijas stiprināšanu. Citiem vārdiem, Lists uzskatīja, ka jebkurš ekonomisks lēmums ir jāizvērtē un jāpieņem, vadoties nevis no tā tūlītējās, tirgus noteiktās efektivitātes un izdevīguma, bet no tā ilgtermiņa atdeves un netiešā iespaida uz ekonomiku. Varētu teikt, ka Lists par izšķiroši svarīgu uzskatīja to, kas mūsdienu ekonomikā tiek saukts par ekonomikas ārējiem efektiem (externalities).

Mūsdienu ekonomiskā ortodoksija “tirgus neredzamo roku” mēdz minēt kā lielāko un galveno Adama Smita atklājumu. Taču savā galvenajā darbā, kura slavinātāju skaits mūsdienās krietni pārsniedz to cilvēku skaitu, kas šo grāmatu ir lasījuši, Smits neredzamās rokas metaforu izmanto tikai vienreiz: “[Indivīds], vispārīgi runājot, nedz vēlas sekmēt sabiedrības intereses, nedz zina, kādā mērā viņš tās sekmē. Dodams priekšroku pašmāju industrijai ārzemju industrijas vietā, viņš tur prātā tikai savu drošību; vadot šo industriju tā, lai tās ražojumiem būtu vislielākā vērtība, viņš tur prātā tikai savu ieguvumu; šajā, tāpat kā citos gadījumos, viņš, neredzamas rokas vadīts, sekmē tāda mērķa sasniegšanu, kas nepieder pie viņa nodomiem. Turklāt ne vienmēr sabiedrībai ir sliktāk no tā, ka sabiedrības intereses nav bijušas ietvertas viņa nodomā. Tiecoties īstenot savas intereses, indivīds bieži vien sekmē sabiedrības interešu īstenošanos daudz labāk nekā tad, ja viņš patiesi domā to sekmēt.” (Smith, 1776, 293).

Klasiskā ekonomika kapitālu uzskatīja par vienu no trīs galvenajiem ražošanas faktoriem līdzās zemei un darbaspēkam. Kapitāls tika saprasts galvenokārt kā naudas resurss, kas gravitē pretim lielākajai atdevei jeb peļņai. Šīs gravitācijas un citu ražošanas faktoru cenu svārstību rezultātā veidojas tirgus līdzsvars. Kapitāls ir saistīts ar peļņu, tāpat kā zeme ir saistīta ar renti un darbaspēks saistīts ar algu.

Šādas kapitāla izpratnes vietā Lists izdalīja trīs nācijas kapitāla formas: dabisko, materiālo un prāta kapitālu. Dabiskais kapitāls ietver zemi, jūru, upes, derīgos izrakteņus un citas dabas bagātības. Materiālais kapitāls ietver visus priekšmetus, kas tiešā vai netiešā veidā tiek izmantoti ražošanā, tajā skaitā naudas resursus. Savukārt prāta jeb mentālais kapitāls ietver iemaņas, zināšanas, likumdošanu, kā arī sabiedriskās un politiskās institūcijas, kas nodrošina ekonomikas funkcionēšanu. Labklājības veidošanos izšķir nācijas prāta kapitāla jauda un nācijas mentālā kapitāla spējas izmantot dabisko un materiālo kapitālu. Līdz ar to ieguldījumiem prāta kapitālā ir lielāka atdeve nekā dabisko resursu palielināšanai (piemēram, iekarojot kaimiņu teritorijas) vai materiālā kapitāla vairošanai (piemēram, palielinot ražošanas apjomu).

Atsakoties no angļu skolas uzsvara uz kvantificējamiem ekonomikas rādītājiem, Lists uzskatīja, ka daudz lielāka ekonomiskā nozīme ir kvalitatīvām izmaiņām, kas tiešā veidā izriet no ieguldījumiem prāta kapitālā. Šīs idejas ilustrēšanai Lists vairākkārt izmantoja piemēru ar diviem tēviem, kas sekmīgas uzņēmējdarbības rezultātā nopelnījuši naudu. Viens no tiem to noguldījis bankā, un viņa bērni nodarbojas ar roku darbu, palīdzot uzņēmumam, kas nozīmē ieguldījumus materiālajā kapitālā. Pēc tēva nāves ģimenes bagātība neizbēgami samazināsies, un to sagaida nabadzība, aprobežotība un stulbums. Otrs tēvs nopelnīto naudu ieguldījis savu bērnu izglītībā un dod viņiem laiku personīgai attīstībai, kas nozīmē ieguldījumus prāta jeb mentālajā kapitālā. Pēc tēva nāves ģimenes uzņēmumu varēs turpināt daži no viņa bērniem, vairojot ģimenes bagātību, savukārt pārējie būs atraduši sev cita veida nodarbošanos. Lai kāda ir šīs ilustrācijas psiholoģiskā ticamība, tā ilustrē Lista ideju par mentālā un materiālā kapitāla atšķirīgo atdevi. Vienlaikus šī ilustrācija iezīmē laika horizontu, kurā Lists piedāvā mērīt kapitāla atdevi – runa ir par kapitāla atdevi vairāku paaudžu, nevis dažu gadu laikā. Pēc Lista domām, pirmais no tēviem, kas iegulda materiālajā kapitālā, seko Adama Smita priekšstatiem par materiālo labklājību, kuras vairošanai nepieciešami kapitāla uzkrājumi, savukārt otrais seko Lista priekšstatam par nekvantificējama kvalitātes palielinājuma izšķirošo nozīmi nācijas ekonomiskās attīstības ceļā.

Zināmā mērā Lista priekšstati par vairāk nekā simts gadiem apsteidza “cilvēkkapitāla” (human capital) ienākšanu valdošajā ekonomikas teorijā 20. gadsimta 60. gados, kad ar šī jēdziena ekonomisko apjēgsmi Čikāgā sāka nodarboties Garijs Bekers (Gary S. Becker), kurš 1992. gadā saņēma Nobela prēmiju ekonomikā. Lists rakstīja: “populārā skola [t.i., Adama Smita sekotāji] kļūdās, padarot materiālo bagātību jeb maiņas vērtību par savu pētījumu vienīgo priekšmetu un uzskatot ķermeņa padarīto darbu par vienīgo produktīvo spēku. Cilvēks, kurš audzē cūkas, saskaņā ar šo skolu ir produktīvs sabiedrības loceklis, bet cilvēks, kurš izglīto cilvēkus, ir neproduktīvs. Tas, kurš izgatavo stabules un arfas, ir produktīvs, bet izcilākais mūziķis – neproduktīvs, jo to, ko viņš spēlē, nevar pārdot tirgū.

Ar mentālā un materiālā kapitāla nošķīruma palīdzību analizējot britu un amerikāņu tirdzniecību, Lists norādīja uz Deivida Rikardo “relatīvo priekšrocību” (comparative advantage) jeb “relatīvo izmaksu” (comparative costs) teorijas noklusētajiem aspektiem. Atcerēsimies, ka ar nelieliem uzlabojumiem un papildinājumiem Rikardo teorija joprojām ir pamatā visiem pilnīgas starpvalstu tirdzniecības brīvības aizstāvju argumentiem (Pols Samuelsons, viens no 20. gadsimta otrās puses ietekmīgākajiem anglosakšu ekonomistiem, reiz uz jautājumu, vai ir kāda ekonomiska likumība, kas ir patiesa un nav triviāla, atbildēja, ka tā noteikti ir Rikardo “relatīvo priekšrocību” teorija, jo citādi to nebūtu tik grūti saprast ekonomiku neapguvušiem intelektuāļiem). Lai pamatotu “pilnīgi brīvas tirdzniecības sistēmas” izdevīgumu, Rikardo izmantoja teorētisku modeli, kurā tiek pieņemts, ka divas valstis (Anglija un Portugāle) tirgojas ar divām lietām (vīnu un vilnas apģērbu). Tāpat tiek pieņemts, ka noteikta daudzuma vīna saražošanai Anglijā nepieciešams 120 vīru gada darbs, bet noteikta daudzuma vilnas apģērba izgatavošanai Anglijā nepieciešams 100 vīru gada darbs. Tāpat tiek pieņemts, ka Portugālē tā paša daudzuma vīna saražošanai ir nepieciešams tikai 80 vīru gada darbs, bet tāda paša daudzuma vilnas apģērba izgatavošanai – 90 vīru gada darbs. Adama Smita izmantoto “absolūto priekšrocību” gaismā Portugālei ir priekšrocības gan vilnas izgatavošanā, gan vīna ražošanā, jo abu šo produktu ražošanā tā absolūtā nozīmē izmanto mazākus ieguldījumus nekā Anglija. Rikardo “relatīvo priekšrocību” teorijas ietvaros Portugālei, neskatoties uz to, ka gan vīnu, gan vilnas apģērbu tur iespējams izgatavot lētāk nekā Anglijā, ir izdevīgāk ieguldīt lielāku sava kapitāla daļu vīna ražošanā, bet vilnas apģērbu pirkt no Anglijas, kur tas absolūtā nozīmē ir dārgāks nekā Portugālē, bet relatīvā nozīmē – lētāks. No Rikardo teorijas izriet, ka katrai valstij attiecībā pret katru citu valsti ir jāatklāj savas “relatīvās priekšrocības”, kuru izmantošanas rezultātā abas puses būs ieguvējas.

Frīdrihs Lists Rikardo izstrādāto teoriju piemēroja nevis teorētiskam modelim, bet reālam tirdzniecības procesam, kura ietvaros 19. gadsimta sākumā amerikāņi uz Lielbritāniju eksportēja neapstrādātu vilnu un kokvilnu, bet Lielbritānija uz Ameriku eksportēja vilnas un kokvilnas apģērbus. No Rikardo teorijas viedokļa tas ir tipisks gadījums, kurā abas valstis izmanto savas relatīvās priekšrocības – plašās lauksaimniecībā izmantojamās zemes lētums un salīdzinoši nelielais darbaspēka apjoms Amerikā un rūpnieciskai ražošanai nepieciešamās tehnoloģiskās iemaņas Lielbritānijā, kas rūpniecisko ražošanu padara relatīvi izdevīgu Lielbritānijai, bet lauksaimniecisko ražošanu – relatīvi izdevīgu Amerikai. No Lista viedokļa, Rikardo teorija ir spēkā tikai materiālā kapitāla nozīmē, kur vieni materiāli labumi tiek mainīti pret citiem abpusēji izdevīgā tirdzniecības režīmā. Taču, ja tiek ņemts vērā mentālais kapitāls, tad ikvienā darījumā notiek arī apmaiņa ar mentālo kapitālu, un esošā apmaiņas struktūra vājina un samazina Amerikas mentālo kapitālu, bet uztur un vairo Lielbritānijas mentālo kapitālu, jo rūpnieciska apstrāde prasa lielu pieredzi un veselu virkni zināšanu un prasmju, kuru skaits palielinās proporcionāli rūpniecības attīstībai. Šai situācijai nemainoties, Lielbritānijas pārākums ar laiku palielināsies un Amerikas iespējas nonākt līdzvērtīgās pozīcijās ar laiku tikai samazināsies. Ilgtermiņā Amerikai ir iespējas šo situāciju izmainīt tikai tad, ja tā uz laiku izveidos iekšējā tirgus aizsardzības mehānismu, kas to pasargās no mentālā kapitāla sarukšanas tehnoloģiskās atpalicības nozīmē. Apmēram tāds ir Lista pamatojums iekšējo tirgu aizsargājošu ievedmuitas tarifu paaugstināšanai, importa aizliegumiem un eksporta ierobežošanai. Taču Lists tos uzskatīja par nepieciešamiem pagaidu, izglītojošiem līdzekļiem, kas var prasīt uz zināmu laiku pieļaut “materiālā kapitāla” samazinājumu, izejvielu un preču sadārdzinājumu, lai nākotnē varētu “palielināt nācijas radošo spēku”. Par galveno agrāro sabiedrību problēmu Lists uzskatīja šķēršļus, kurus pārmērīgs lauksaimniecības īpatsvars rada nācijas intelektuālo spēku attīstīšanai (šai ziņā viņa uzskati ir tuvi Marksa vēlākajai pārliecībai par “lauku dzīves idiotismu”).

Nacionālās ekonomikas sistēma orientējas uz ilgtermiņa rezultātiem
Lai gan mūsdienu izpratnē Lists nebija ekonomikas teorētiķis un ekonomikas teoriju vēsturnieki viņa ekonomiskos apsvērumus uzskata par naiviem, viņa praktiskie novērojumi un ieteikumi ir ļoti līdzīgi Zingera-Prebiša starptautiskās tirdzniecības teorijai, kas tika izstrādāta 20. gadsimta 50. gadu beigās un kas, vienkāršojot, nosaka, ka brīvs starpvalstu tirdzniecības režīms ir ideāls mehānisms, kā uzturēt attīstīto valstu pārākumu pār attīstības valstīm, jo brīvais tirgus nekādā veidā neveicina strukturālu izmaiņu veidošanos ekonomikā. No Lista viedokļa, tirgus procesi nevar panākt situāciju, kurā vairojas kādas nācijas prāta jeb mentālais kapitāls, – to var izdarīt tikai valdība ar tālredzīgiem lēmumiem. Vēlreiz atgādināsim, ka nācijas mentālā kapitāla vairošanu Lists uzskatīja par ikvienas valdības galveno uzdevumu.

Līdzīgi Hamiltonam, kurš ieteica prēmijas un subsīdijas, Lists mudināja valdību izveidot stimulējošu mehānismu, kas atbalstītu sasniegumus lauksaimniecībā, rūpnieciskajā ražošanā un tirdzniecībā. Viņš rakstīja: “Tur, kur izcili sasniegumi lauksaimniecībā, rūpniecībā un tirdzniecībā nenoved pie sabiedrības cieņas, pie sociālas un pilsoniskas atzinības, tur iztrūkst paši svarīgākie radošas aktivitātes motīvi.” Lists ieteica valdībai organizēt plašu sociālas un finansiālas stimulācijas programmu, kas vērsta uz jaunu tehnoloģisku risinājumu radītājiem. Viņš mudināja ieviest patentu sistēmu, kurā izgudrotāji varētu baudīt savu izgudrojumu augļus. Pēc Lista domām, šādi likumi “nodrošina cilvēku, kam pieder tikai mentālās spējas, izgudrot kaut ko jaunu, ar materiālajiem līdzekļiem, kas viņam nepieciešami; savukārt kapitāla īpašnieki tādējādi tiktu pamudināti atbalstīt izgudrotājus, jo viņi būtu droši par savu līdzdalību iespējamajā nākotnes peļņā.”

Vienu no nacionālisma priekšrocībām Lists saskatīja cilvēku laika horizonta paplašināšanā. “Atsevišķi indivīdi nenodarbina sevi ar nākamajām paaudzēm – viņi uzskata par muļķīgu atteikties no kaut kāda droša labuma šodien par labu nedrošam labumam, kas atrodams tālā nākotnē. [..] Viņus nenodarbina nācijas nākotne.” Šo indivīdiem dabisko priekšrokas došanu tagadnei var izmainīt piederība laikā ilgstošai nācijai. Tieši apziņa par piederību lielumam, kas pastāvēs arī pēc indivīda nāves, var izmainīt indivīda lēmumu pieņemšanas struktūru un tūlītēja, īstermiņa labuma gūšanas vietā radīt vēlēšanos domāt par nākotni, kas pārsniedz paša indivīda dzīves robežas. Jesaja Berlins savulaik gan Frīdrihu Listu, gan filozofu Johanu Gotlību Fihti (1762–1814) sauca par “romantiskajiem ekonomistiem”, taču Lista aizstāvētais nacionālisms bija daudz atvērtāks nekā Fihtes darbā “Slēgta tirdzniecības valsts” (Der geschlossene Handelstaat, 1800) ieteiktais nacionālās ekonomikas modelis, kas paredzēja noslēgt robežas tādā mērā, ka tikai valsts nodarbotos ar nepieciešamo ārējo tirdzniecību. Fihtes idejas mērķis bija panākt pilnīgu ekonomisku patstāvību un pilnu nodarbinātību.

19. gadsimta vidū nacionālisma idejas bija tikpat revolucionāras kā komunisma idejas. Atšķirībā no Marksa komunistu līgas manifesta aicinājuma apvienoties visu valstu proletāriešiem, Lista idejas drīzāk būtu iemiesojušās uzsaukumā apvienoties visiem vācu uzņēmējiem. Mūža beigās Lists nodibināja jaunu periodisku izdevumu (Zollvereinsblatt), par kura pamatmērķi izvirzīja jaunizveidotās muitas ūnijas kopīgu paaugstinātu ārējo muitas tarifu izveidi, kas būtu vērsti uz nacionālās rūpniecības aizsardzību. Ievedmuitas tarifi, viņaprāt, var darboties kā “cietokšņi”, kuru aizsardzībā var pieaugt nācijas ekonomiskais spēks. Lists bija ne tikai šī laikraksta redaktors, bet arī galvenais tā autors, dažu gadu laikā sarakstot vairāk nekā sešsimt vācu nacionālās ekonomiskās politikas un ārējās tirdzniecības regulējumiem veltītus rakstus.

Būdams pilnībā pārliecināts par savu ideju pareizību, Lists iemantoja daudzus nelabvēļus. Mūža nogalē ar viņu kļuva arvien grūtāk sarunāties, viņu vajāja finansiālas grūtības (viņa radikālo ideju dēļ reti kurš viņam gribēja piedāvāt pastāvīgu darbu) un nomāca stipra depresija, turklāt bija manāmas vajāšanas mānijas pazīmes. 1846. gada 30. novembrī veselības uzlabošanas atvaļinājuma laikā Lists izdarīja pašnāvību.

Lista idejas sāka iemiesoties dzīvē vairākas desmitgades pēc viņa nāves, lielā mērā pateicoties Bismarka simpātijām pret Lista ekonomisko nacionālismu, kas politikai atvēlēja nozīmīgu vietu nācijas ekonomikā. Izvērtējot Frīdriha Lista vēsturisko ieguldījumu vācu nācijas izveidošanā, tas ir ticis salīdzināts ar vācu ideālistu ieguldījumu vācu filozofijā, brāļu Grimmu ieguldījumu vācu valodā (viņu 1838. gadā aizsāktā vācu valodas vārdnīca tika pabeigta 1961. gadā), Riharda Vāgnera ieguldījumu vācu kultūrā un Bismarka ieguldījumu vācu politikā. Listam izdevās uzrādīt vācu nacionālisma ekonomisko dimensiju un sistemātiski izstrādāt nacionālas ekonomikas koncepciju, kuras centrā ir nācijas veidošana un stiprināšana.

Uz brīdi atgriezīsimies pie 19. gadsimta Vācijas. Čārlzs Kindlbergers (Kindleberger, 2000, 122) norāda, ka līdz 1850. gadam Vācijas valdības ekonomisko procesu virzīšanā iesaistījās minimāli un industrializācijas procesi notika ļoti lēni (jau pieminējām 18. gadsimta nogales izņēmumu Frīdriha Lielā Prūsijā). Turklāt sabiedrībā bija izplatīti estētiski un morāli iebildumi pret britu industrializācijas graujošo iespaidu uz turienes pilsētnieku dzīvi. Rūpniecības attīstība asociējās ar netīriem skursteņiem, nabagmājām, alkoholismu un prostitūciju. Lai gan valdošajos prātos pamazām izplatījās idejas par nepieciešamību ekonomiskā spēka ziņā panākt Lielbritāniju un priekšstats par rūpniecības attīstību kā vienīgo pieejamo paņēmienu Lielbritānijas panākšanai, tomēr šīs idejas pavadīja pārliecība, ka Vācijā industrializācija ir jāveic citādi, nekā tas ir darīts Lielbritānijā, pasargājot Vācijas pilsētniekus no rūpniecības nestā posta. Dažas Frīdriha Lista idejas, kuru īstenošanu Lists saistīja ar industriālā potenciāla pavairošanu, guva pieaugošu atsaucību – nācijas radošā spēka vairošana ar mērķtiecīgas izglītības palīdzību un vienotas transporta infrastruktūras izveide.

Valdības ieguldījums Vācijas ekonomikā koncentrējās divos virzienos – izglītības reformā un infrastruktūras izveidē. Valdības veidotā izglītības sistēmas reforma bija orientēta uz ilgtermiņa ekonomisko atdevi – uz zinātniskā un tehnoloģiskā potenciāla vairošanu nākotnē. Šī stratēģija sāka nest savus augļus Bismarka valdīšanas laikā. Ilgtermiņa ekonomiskos mērķos balstījās arī Lista proponētā vienota dzelzceļa tīkla izveidošana, kas tika uzsākta 1842. gadā. Valstiski plānotā Vācijas dzelzceļa sistēma drīz vien kļuva par lielāko un drošāko dzelzceļa tīklu Eiropā. Vācu nācijas politiskās vienotības ekonomiskie priekšnosacījumi bija muitas ūnija un vienots dzelzceļa tīkls. Lists iesaistījās vienota dzelzceļa tīkla idejas propagandēšanā, vēl pirms tika uzsākta pirmā dzelzceļa līnija. Viņa pamatojums ir skaidrs: “Ja kāds par nenozīmīgu cenu var dažu stundu laikā pārbraukt no vienas pilsētas uz citu, tad abas pilsētas kļūst par vienu kopienu: Leipciga kļūst par Drēzdenes piepilsētu, un Drēzdene kļūst par Leipcigas piepilsētu. [..] Zinātne un māksla, tirdzniecība un rūpniecība, sabiedriskā un ģimenes dzīve, it visas attiecības un aktivitātes no šiem sakariem tikai iegūs. Kopš Vācijā ir ieviesta iekšējās pārvietošanās brīvība [tas ir, atcelti ierobežojumi robežu šķērsošanai starp pavalstīm], vienīgais, kas tai ir nepieciešams, lai tā spētu līdzināties rūpnieciski pašām attīstītākajām nācijām, ir lēti un ātri transporta līdzekļi.” (Tribe, 1995, 64.)

Importa aizvietošana sākās pakāpeniski. Viens no pazīstamākajiem piemēriem ir saistīts ar lokomotīvju ražošanu, ko 1837. gadā Berlīnē uzsāka Augusts Borzigs (viņa izveidotais uzņēmums Borsig sekmīgi darbojas arī 21. gadsimtā). Lai gan uzņēmums tika izveidots par paša Borziga līdzekļiem, kad tā ražošanas jauda un jaunveidotā dzelzceļa tīkla pieprasījums pēc lokomotīvēm pieauga, ražotnes paplašināšanā tika izmantotas ievērojamas Prūsijas valdības subsīdijas. Sākotnēji visas Vācijā izmantotās lokomotīves bija ražotas Ņūkāslā, Mančestrā un Filadelfijā, savukārt jau 1854. gadā Vācija ne tikai sev pilnībā nodrošināja pieaugošo pieprasījumu pēc lokomotīvēm, bet jau sāka eksportēt Berlīnē ražotās Borsig lokomotīves. Borsig ir tikai viens no 19. gadsimta pirmās puses valdības subsidētajiem uzņēmumiem, kura vārds joprojām ir pasaulē pazīstams – līdzīgs ir Frīdriha Krupa 1810. gadā dibinātais Krupp, kas no karošu un dakšiņu ražotāja kļuva par tēraudindustrijas milzeni, un 1847. gadā militārā inženiera Ernsta Vernera fon Zīmensa un mehāniķa Johana Georga Halskes dibinātais Siemens & Halske, kas izveidoja pirmās telegrāfa līnijas Vācijā un tagad pazīstams kā Siemens.

Visas augošās rūpniecības nozares Vācijā raksturoja angļu un franču tehnoloģisko procesu pārņemšana un adaptācija, kuru sekmīga īstenošana pakāpeniski noveda pie to pilnveidošanas un tehnoloģiskām inovācijām, kuras kļuva iespējamas, pateicoties arvien augošai tehniski izglītotu inženieru plūsmai no Vācijas profesionāli tehniskajām skolām. Līdz pat Bismarka valdīšanas kulminācijai 19. gadsimta 70. gados Vācija un pirmām kārtām Prūsija ar muitas tarifiem galvenokārt aizsargāja savu augošo rūpniecību, bet lauksaimniecības produkcijā, kā to bija gribējis Lists, valdīja gandrīz pilnīgi brīvas tirdzniecības režīms. Jāņem vērā, ka Vācija kļuva par politiski pilnīgi vienotu teritoriju tikai Bismarka vadītās Prūsijas vadībā 1871. gadā.


Ar autora atļauju sagatavoja Jānis Kučinskis

Grāmatu meklējiet Latvijas grāmatnīcās

Grāmatas pieteikumu internetā lasiet www.emilsjakrins.lv


  • Vērtīgi.. īpaši lielvaru noziedzīgās politikas izgaismošana. Arī lielākā daļa Lipsta domu man šķiet saprātīgas, taču plika ekonomika un jebkura līdz šim radītā ekonomikas teorija bez plašāka filozofiska skatījuma ved tiešā ceļā uz strupceļu. Man būtu daudz ko komentēt, bet šovakar diemžēl nav spēka domas argumentēti izklāstīt. Kādu citu vakaru varētu sīkāk paanalizēt, citējot konkrētus izteikumus..

  • Valstis, kas sekojušas Lista principiem, parasti pēc tam apraksta kā “ekonomisko brīnumu”.
    Tagad vārdu brīnums lieto arī saistībā ar Latviju, taču pavisam citā nozīmē:
    http://zinas.nra.lv/viedokli/bens-latkovskis/34862-latvijas-brinums.htm

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.