E.Jakrina grāmata „Ekonomiskais patriotisms” – 2 (nodaļas ”ASV” fragments)

Pirmā Amerikas prezidenta Džordža Vašingtona laikā Džefersons bija pirmais šīs valsts ārlietu ministrs (Secretary of State), bet pirmais valsts finanšu ministrs jeb, precīzāk, Valsts kases sekretārs (Secretary of the Treasury) bija Aleksandrs Hamiltons (ap 1756–1804), kura uzskati vairākos izšķirošos jautājumos bija diametrāli pretēji Džefersonam. Hamiltona un Džefersona domstarpības bija gan politiskos, gan fiskālos, gan ekonomiskās attīstības jautājumos, un viņu pozīcijas iezīmē divus galvenos Amerikas institucionālo pamatu tapšanas laikā pastāvējušos interešu un ideju polus.

Hamiltons bija nacionālists, kurš aizstāvēja plašas vienotas federālās valdības pilnvaras un amerikāņu kā vienotas nācijas izveidi, kas Džefersonam nozīmēja, ka tiek atdarināti sliktākie Eiropas paraugi, no kā varēja izvairīties, saglabājot štatu konfederāciju ar minimālu federālo valdību kā valsts modeli. Hamiltona argumentācija par štatu apvienošanās un vienotas federālas valsts nepieciešamību izvērtās virknē rakstu, kuros Hamiltons aizstāvēja un skaidroja Amerikas Savienoto Valstu konstitūciju. Hamiltona un vēlākā ceturtā Amerikas prezidenta Džeimsa Medisona raksti 1788. gadā iznāca kopīgā sējumā ar nosaukumu “Federālists” (The Federalist). Šis sējums joprojām kalpo par galveno ASV konstitūcijas skaidrošanā izmantoto tekstu, bet zinātāju aprindās pastāv viedoklis, kas šo sējumu uzskata par labāko un nozīmīgāko politisko tekstu, kas pasaulē tapis pēdējos nedaudz vairāk nekā 200 gados.

Džefersons bija pārliecināts, ka valsts labklājībai bankas ir bīstamākas par ienaidnieku armijām, tāpēc viņš krasi iestājās pret Savienoto Valstu Bankas izveidi, kuras formātu Hamiltons bija detalizēti izstrādājis savos ziņojumos par publisko kredītu. Pateicoties šiem programmatiskajiem dokumentiem, Hamiltonu mēdz uzskatīt par amerikāņu banku sistēmas izveidotāju, lai gan Amerikā netrūkst cilvēku, kas tieši Hamiltonu uzskata par galveno autoru pašām Amerikas Savienotajām Valstīm, kādas tās pastāv joprojām. Taču mūsu stāstā svarīgāks ir tas, ka “Hamiltons ir Amerikas ekonomiskās varenības izveidotājs (founding father)”. Tas ir saistīts ar vēl vienu Aleksandra Hamiltona sacerējumu – 1791. gada nogalē kongresam iesniegto Hamiltona “Ziņojumu par rūpniecību” (Report on Manufactures), kas atšķirībā no Džefersona aizstāvētā agrārās demokrātijas modeļa piedāvāja detalizētu Amerikas industriālās attīstības plānu.

Cīņa starp agrāristiem un industriālas attīstības piekritējiem
Minētais Hamiltona sacerējums vēlāk bija nozīmīgs gan Vācijas industrializācijas politikai 19. gadsimtā, gan Āzijas valstīm 20. gadsimtā, kur tas kļuva par plaši lasītu programmatisku dokumentu. Tieši industriālajā attīstībā Hamiltons redzēja Amerikas ekonomisko neatkarību un politisko spēku nākotnē. Hamiltona sacerējums ir Adama Smita piedāvātās un Džefersona aizstāvētās “lauksaimniecības sistēmas” izvērsta kritika. Atcerēsimies, ka Smita darba “Par nāciju bagātību” ceturtā daļa, kas veltīta dažādām politiskās ekonomikas sistēmām, galvenokārt nodarbojas ar iznīcinošu komerciālās jeb merkantilās (Commercial or Mercantile) politiskās ekonomikas sistēmas kritiku. Tās vietā Smits piedāvāja un aizstāvēja lauksaimniecības sistēmu (Agricultural System), kuru raksturo pārliecība par zemi “kā ikvienas valsts vienīgo vai galveno ienākumu un bagātības avotu”.

Kamēr Amerika bija Lielbritānijas kolonija, tās industriālās attīstības iespējas bremzēja mērķtiecīga Londonas ekonomiskā politika, kas ar likumiem stingri ierobežoja ražošanas iespējas Amerikā. Šo politiku zīmīgā veidā raksturo britu valstsvīra un karavadoņa Viljama Pita vecākā teiktais 1770. gadā – Jaunanglijas kolonijās nedrīkst atļaut izgatavot pat “pakava naglu”. Lai gan “pakava naglas” Anglija tomēr ļāva izgatavot Amerikā, tās politika bija vērsta uz konkurētspējīgu nozaru aizliegšanu un Amerikas kolonijas kā Anglijas maizes klēts uzturēšanu. Arī Adams Smits uzskatīja, ka amerikāņu rūpniecības attīstība tikai “palēninātu, nevis paātrinātu ikgadējo Amerikas kopējās produkcijas vērtības pieaugumu” un “traucētu, nevis sekmētu viņu valsts progresu pretim bagātībai un varenībai” (Smith, 1776, V.ii, 235–236). Pie šīs pārliecības turējās arī Tomass Džefersons. Ņemot vērā Smita ideju izplatību un ietekmi un Džefersona politisko autoritāti un ietekmi Amerikā, 35 gadus vecā Hamiltona ideja par Ameriku kā tehnoloģiski un rūpnieciski attīstītu nacionālu lielvalsti bija klaja nostāšanās pret sava laika lielākajām autoritātēm. Grūti iztēloties, kāda būtu pasaule, ja Amerika būtu attīstījusies saskaņā ar Smita un Džefersona idejām. Taču ilgtermiņā Amerikas attīstību noteica Aleksandra Hamiltona vīzija.

Hamiltons apzinājās, ka, lai Amerikā attīstītu neesošas rūpniecības nozares, ir nepieciešams mērķtiecīgs valsts atbalsts. Viņam tāpat bija skaidrs, ka šīs nozares varēs kļūt par pelnošām un konkurētspējīgām ar krietni attīstītāko britu industriju tikai pēc ilgāka laika, kad, pateicoties valsts palīdzībai un aizsardzībai, tās spēs nostāties uz savām kājām. Lai gan ideja, ka jebkuras ražošanas nozares attīstības sākumos ir nepieciešams mērķtiecīgs valsts atbalsts, bija pazīstama jau 16. gadsimta Anglijā, tieši Hamiltonu mēdz uzskatīt par šīs idejas teorētiskā pamata radītāju. Viņa izmantoto frāzi “jaunindustrija” (infant manufactures) vēlāk izmantoja gandrīz visi mērķtiecīgas tirgus aizsardzības politikas aizstāvji dažādās pasaules valstīs. Protekcionismam veltītā kritiskajā literatūrā tas pazīstams kā “jaunindustrijas arguments” – infant industry argument. Japānā 20. gadsimta otrajā pusē valsts sargājamās industrijas nozares mēdza saukt par “uzlecošajām industrijām”.

Tā kā Hamiltona laikā dominēja viedoklis, ka lauksaimniecība ir vai nu vienīgā produktīvā ekonomikas nozare, vai arī pati produktīvākā no tām, Hamiltona “Ziņojuma” sākuma daļa ir veltīta izvērstai šo uzskatu korekcijai un atspēkojumam. Viņam nācās atspēkot ideju, ka rūpnieciskā ražošana labākajā gadījumā nenes zaudējumus, jo, saskaņā ar tolaik valdošo viedokli, vērtības ziņā rūpnieciskie ražotāji rada ne vairāk, kā tie patērē no lauksaimniecības ražojumiem. No šī brīža pozīcijām raugoties, tā var šķist absurda ideja, taču tieši šādu ideju aizstāvēja brīvā tirgus apoloģētu vairākums 18. un 19. gadsimta mijā. Argumenti par labu lauksaimniecībai kā galvenajam Amerikas ienākumu avotam nākotnē bija īpaši pievilcīgi mazapdzīvotajā Amerikā ar plašām lauksaimniecībā izmantojamām teritorijām, kuras nodrošināja drīzu, drošu un lielu peļņu. Šajā kontekstā Hamiltona tālredzīgie plāni saprotamu iemeslu dēļ tika uzskatīti par pārāk radikāliem un to pakāpeniska īstenošana Amerikā prasīja vairākus gadu desmitus.

Viens no Hamiltona aplūkotajiem argumentiem pret valsts atbalstītu un aizsargātu industriālo ražošanu tiešā veidā izrietēja no priekšstata par tirgu kā pašregulējošu mehānismu. Hamiltons šo argumentu formulē šādi: “Ikviena ražošanas nozare, ja to atstāj savā vaļā, dabiskā veidā atradīs savu ceļu pie vislietderīgākā un ienesīgākā [resursu] izmantojuma. No tā tiek secināts, ka bez valdības atbalsta rūpniecības nozares pašas par sevi augs tad, kad to prasīs sabiedrības intereses, un tik ātri, cik to pieļaus dabiskais lietu stāvoklis.”

(Hamilton, 1791, 18.) Hamiltona minētais arguments maz atšķiras no brīvā tirgus apoloģētu un mērķtiecīgi atbalstītas rūpnieciskās politikas pretinieku joprojām plaši izmantota argumenta. Hamiltona izvērstā atbilde uz šo argumentu sākas ar to iemeslu uzskaitījumu, kurus rūpniecības atbalsta un aizsardzības noliedzēji nav ņēmuši vērā: “[Šie iemesli] ir saistīti ar pieraduma spēka un atdarināšanas gara ietekmi; ar bailēm no panākumu trūkuma neizmēģinātās jomās; ar iekšējām grūtībām, kas piemīt pirmajiem mēģinājumiem konkurēt ar tiem, kuri attiecīgajā jomā jau ir sasnieguši briedumu; ar subsīdijām (bounties), prēmijām un citiem mākslīgiem atbalsta pasākumiem, ar kuriem citas nācijas balsta savu pilsoņu centienus tajās jomās, kurās mums būtu ar viņiem jāsacenšas.” (Hamilton, 1791, 19.) Tieši pēdējais apsvērums, kas nozīmē, ka bez īpaša atbalsta un aizsardzības neviens neuzsāks darboties jomā, kurā valda nevienlīdzīga konkurence, pēc Hamiltona domām, ir svarīgākais iemesls, kāpēc valstij ir mērķtiecīgi jāatbalsta jaunu industriālu nozaru rašanās.

Pievērsīsimies vēl vienam iebildumam pret mērķtiecīgu rūpniecības atbalstu, kuru Hamiltons formulē visiem brīvas starpvalstu tirdzniecības aizstāvjiem joprojām saprotamā valodā: “Jāpievērš uzmanība vēl vienam iebildumam [..], kas pēc savas dabas atšķiras no tiem, kuri apšauba panākumu iespējamību. Šis arguments izriet no tā, ka ikvienas rūpniecības nozares atbalstam ir tendence sniegt monopolpriekšrocības noteiktai cilvēku daļai uz pārējās sabiedrības rēķina, jo pārējā sabiedrība spētu nodrošināt sevi ar visiem nepieciešamajiem šīs rūpniecības ražojumiem uz izdevīgākiem noteikumiem, iepērkot tos no ārzemniekiem, nevis no mūsu pašu pilsoņiem. Turklāt šādā situācijā pārējiem sabiedrības locekļiem nākas maksāt augstāku cenu par to, ko viņi vēlas iegādāties, jo attiecīgajā jomā pieņemtie pasākumi traucē brīvai konkurencei ar ārvalstu precēm.” (Hamilton, 1791, 30.) Tādā vai citādā formā šis arguments joprojām tiek plaši izmantots, un to ir sevišķi iemīlējuši populistiski noskaņoti iekšējā tirgus aizsardzības pretinieki – ar īpaša atbalsta pasākumiem aizsargāta un stiprināta rūpniecības nozare ne tikai draud ar korupcijas un nepotisma briesmām (kāpēc atbalsts sniegts tieši šai nozarei un nevis citai?), bet galvenokārt sadārdzina patērētāju dzīvi, kuriem nākas iegādāties līdzīgus savā valstī ražotus produktus par dārgāku cenu, nekā tie būtu pieejami brīvas starpvalstu tirdzniecības apstākļos. Ar šo pretargumentu ir nācies spēkoties visās valstīs, kuras reiz sākušas īstenot “importa aizvietošanas” stratēģiju, atbalstot tos vietējos ražotājus, kuru ražotā produkcija mērķēta uz plaši patērētas importa produkcijas aizvietošanu.

Atbildot uz šo iebildumu, Hamiltons norāda, ka, atbalstot un aizsargājot kādu rūpniecības nozari, īstermiņā cenu pieaugums ir neizbēgams, bet ilgtermiņā, pateicoties iekšējā tirgus struktūrai, cenas samazināsies. “No tā izriet, ka veicināt rūpniecības nozaru izaugsmi ir tādas sabiedrības interesēs, kas raugās uz noturīgu nākotnes ekonomiku. Nacionālā skatījumā cenu pagaidu pieaugumu vienmēr dāsni kompensēs to sarukšana nākotnē.” (Hamilton, 1791, 31.)

Hamiltona atbildē atzīmēsim divas lietas. Pirmkārt, viņa atbilde ir spēkā nacionālo interešu gaismā – tikai valstī, kurā notiek nācijas veidošana un stiprināšana, var būt jēga un attaisnojums jaunu rūpniecības nozaru atbalstam. Otrkārt, viņa atbilde nenorāda, cik ilgu laiku rūpniecības aizsardzības apstākļos patērētājiem nāksies maksāt vairāk, nekā tie varētu maksāt brīvas starpvalstu tirdzniecības apstākļos. Kad 20. gadsimta 40. gadu Japānā un 60. gadu Korejā tika izmantotas Hamiltonam līdzīgas atbildes, tās rēķinājās ar to, ka valsts vadīta industriālā politika nenesīs tūlītēju labklājību, bet prasīs veselu paaudzi vai pat vairāk. Šajās sabiedrībās bija izplatīts viedoklis, ka mūsu dzīve tagad ir grūtāka un dārgāka, lai mūsu bērni vai bērnu bērni varētu dzīvot turīgā valstī. Šāda attieksme ir tiešā pretrunā ar austriešu ekonomikas skolas dibinātāja Karla Mengera (Carl Menger, 1840–1921) un viņa skolnieka Eižena fon Bēma-Baverka (Eugen von Böhm-Bawerk, 1851–1914) formulēto nepacietības jeb laika priekšrokas principu, kas nosaka, ka cilvēkiem ir tendence dot priekšroku mazākiem šībrīža labumiem lielāku nākotnes labumu vietā. Varētu teikt, ka tikai sabiedrībās ar zemu “nepacietības” līmeni (izlaistu tūlītējas iegribu apmierināšanas instinktu – J.K. piez.) ir iespējams īstenot ilgtermiņa ekonomiskās attīstības politiku.

Jauno industriju atbalsta un aizsardzības pasākumi
Kādus pasākumus Hamiltons piedāvāja jaunu rūpniecības nozaru attīstības veicināšanai? Viņš tos iedalīja vienpadsmit grupās:
1) “aizsargājošas nodevas” (protecting duties), ar kurām tiek aplikti ārvalstu ražojumi tajās jomās, kuras paredzēts īpašā veidā veicināt;
2) konkurējošu importa preču aizliegumi, kurus, pēc Hamiltona domām, var ieviest tikai tad, kad attiecīgajā nozarē jau ir izveidojušies pietiekami spēcīgi vietējie ražotāji;
3) aizliegums eksportēt augošajai rūpniecībai nepieciešamās izejvielas;
4) tiešās subsīdijas (pecuniary bounties);
5) prēmijas par īpašām prasmēm un tehnoloģiskiem risinājumiem;
6) rūpniecībā nepieciešamo importpreču un ievesto izejvielu atbrīvošana no ievedmuitas un
7) par rūpniecībā nepieciešamajiem materiāliem samaksātās ievedmuitas kompensēšana;
8) ar finansiālu atbalstu “veicināt jaunus izgudrojumus un atklājumus pašu mājās, kā arī šādu citur veiktu izgudrojumu un atklājumu ieviešanu Savienotajās Valstīs, sevišķi saistībā ar tehnoloģijām (machinery)”;
9) saprātīgi regulējumi saražotās eksportējamās produkcijas kvalitātes pārbaudei;
10) kapitāla pārvietošanas atvieglošana (tam bija paredzēta Hamiltona izstrādātā Amerikas banku sistēma, kas pēc tās ieviešanas ievērojami atviegloja kapitāla kustības no štata uz štatu);
11) transportēšanas atvieglošana – pateicoties Hamiltona ietekmei, federālā valdība drīz vien sāka ieguldīt ievērojamus līdzekļus transporta infrastruktūras izveidošanā, kā rezultātā tika radīta pirmā ceļu, kanālu un kuģojamu upju sistēma, kas aptvēra gandrīz visu Savienoto Valstu teritoriju. (Hamilton, 1791, 37–44.) Kā norāda Kembridžas ekonomists Ha-Džūns Čans, ja Hamiltons būtu finanšu ministrs kādā no mūslaiku attīstības valstīm, tad šī plāna dēļ vien Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka šai valstij liegtu jebkādu finansiālu palīdzību un lobētu šī finanšu ministra atcelšanu (Chang, 2007, 34). Taču Hamiltona uzskaitīto paņēmienu kopumu savām vajadzībām plaši piemēroja Austrumāzijas valstis 20. gadsimta otrajā pusē.

Hamiltons nomira gandrīz 50 gadu vecumā (1804) Ņujorkā no pistoles šāviena duelī ar savu bijušo draugu un Džefersona prezidentūras laika Amerikas viceprezidentu Āronu Barru (Aaron Burr). Hamiltona izstrādāto aizsargātas rūpniecības attīstības programmu Amerikā sāka īstenot apmēram desmit gadus pēc Hamiltona nāves. Izšķirošu stimulu viņa programmas īstenošanai deva Savienoto Valstu un Britu impērijas karš (1812–1815), kura laikā radās dabiska nepieciešamība pēc pārtrauktā britu importa dēļ trūkstošajām precēm, sevišķi tām, kas bija nepieciešamas sekmīgai karadarbībai. Pēc kara beigām jaunizveidoto rūpniecības nozaru aizsardzībai ievedmuitas tarifi tika pakāpeniski paaugstināti, līdz 1820. gadā amerikāņu industrijas aizsargājoši tarifi sasniedza vidēji 40% no ievesto preču vērtības (līdzīgi un augstāki tarifi rūpnieciskiem ražojumiem Amerikā tika uzturēti līdz pat Pirmajam pasaules karam). Hamiltona programma 19. gadsimtā daudzkārt izraisīja ievērojamu politisko spriedzi, un tās īstenošanu mēdz uzskatīt par vienu no galvenajiem iemesliem Amerikas pilsoņu karam (1861–1865), kurā industriāli attīstītākie ziemeļu štati izcīnīja uzvaru pār lauksaimnieciski bagātajiem dienvidu štatiem un panāca verdzības atcelšanu un lielo zemes īpašnieku piekāpšanos federālās valdības prasībām (idejiskā ziņā tas lielā mērā bija Hamiltona karš pret Džefersonu). Taču ar nelielām nobīdēm tieši Hamiltona izstrādātā rūpniecības attīstības programma noteica amerikāņu rūpniecisko un tehnoloģisko attīstību līdz pat Otrajam pasaules karam.

Viens no Hamiltona ideju visaizrautīgākajiem atbalstītājiem bija sešpadsmitais Amerikas Savienoto Valstu prezidents (1861–1865) Abrahams Linkolns (1809–1865), kuru ar Hamiltona idejām bija aizrāvis harizmātisks šo ideju aizstāvis un popularizētājs, senators un trīskārtējs prezidenta amata kandidāts Henrijs Klejs (Henry Clay, 1777–1852). Jau drīz pēc amerikāņu-britu kara Klejs bija apkopojis un izvērsis Hamiltona idejas nacionāli orientētā politiski ekonomiskā ideoloģijā, kuru viņš, lai atšķirtu no angļu, t.i., Adama Smita atbalstītās politekonomiskās sistēmas, sauca par “Amerikāņu sistēmu”. Klejs un viņa ideju turpinātāji uzsvēra, ka angļu brīvās tirdzniecības sistēma ir izdevīga britiem, nevis amerikāņiem – tā varētu kļūt izdevīga amerikāņiem tikai pēc noteikta ekonomiskā spēka uzkrāšanas. Atcerēsimies, ka lielie amerikāņu zemes īpašnieki ilgstoši bija brīvas starpvalstu tirdzniecības atbalstītāji un rūpniecības attīstīšanas pretinieki; viens no viņu nostājas iemesliem bija bailes, ka Lielbritānija, no kuras bija atkarīga viņu galvenā noieta tirgus pieejamība, uz paaugstinātiem tarifiem rūpniecības precēm varētu atbildēt ar vēl skarbākiem ierobežojumiem pret amerikāņu lauksaimniecības produkciju.

„Amerikāņu sistēmas” triumfs pār britu brīvās tirdzniecības imperiālismu
Uz Hamiltona idejām balstītā Henrija Kleja “Amerikāņu sistēma” kļuva par pamatu tā sauktajai Amerikas ekonomikas skolai, kas 19. gadsimtā un jo sevišķi gadsimta otrajā pusē bija galvenais idejiskais virziens gan ekonomiskās domas, gan ekonomiskās rīcībpolitikas noteikšanā, lai gan politiskā līmenī regulāri notika sadursmes ar Džefersona ideju aizstāvjiem. “Amerikāņu sistēmas” centrā bija ideja par mērķtiecīgas rūpniecības attīstības politikas nepieciešamību. Ekonomiskās politikas līmenī atšķirībā no britu brīvā tirgus kapitālisma šo sistēmu mēdz saukt par amerikāņu kapitālismu jeb nacionālās attīstības kapitālismu, jeb uz attīstību vērstu nacionālo ekonomiku. Visi “Amerikāņu sistēmas” centrālie punkti – nacionāla, stingri regulēta banku sistēma, nacionālās infrastruktūras attīstība un augošo rūpniecību aizsargājoši muitas tarifi un subsīdijas – bija tiešā veidā pārņemti no Aleksandra Hamiltona programmas, kas formulēta 1791. gada ziņojumā. “Amerikāņu sistēmas” aizstāvju un popularizētāju uzsvērtā aizsargājošu tarifu režīma dēļ viņus sāka saukt par “protekcionistiem”, bet visu sistēmu kopumā – par “protekcionismu” (šo apzīmējumu visai “Amerikāņu sistēmai” piemēroja brīvā tirgus idejas aizstāvji, tādējādi izceļot tikai vienu no sistēmas ideoloģiskajiem stūrakmeņiem), lai gan plaši izmantoti tika arī alternatīvi apzīmējumi – “nacionālā [politiski ekonomiskā] sistēma” (National System) vai “sargājošā sistēma” (Protective System).

Pateicoties “Amerikāņu sistēmas” ietekmei, Hamiltona idejas tika īstenotas visā 19. gadsimta gaitā, taču pirmais prezidents, kurš ieviesa visas nepieciešamās likumdošanas izmaiņas, bija jau pieminētais Abrahams Linkolns. Viņa ekonomiskais padomnieks bija Henrijs Čārlzs Kērijs (Henry Charles Carey, 1793–1879), kurš galvenokārt pazīstams ar savu 1852. gadā publicēto darbu “Lauksaimniecības, rūpniecības un tirdzniecības interešu harmonija”. Markss un Engelss Kēriju uzskatīja par vienīgo vērā ņemamo amerikāņu ekonomistu. Tāpat kā savās 1822. gadā publicētajās “Esejās par politisko ekonomiku”, kurās bija dramatiskā veidā uzskaitītas daudzas iekšējā tirgus aizsardzības priekšrocības un vēl lielāks skaits postījumu, kurus Amerikai varētu nodarīt britu brīvas tirdzniecības ideju pārņemšana, arī savā galvenajā darbā Kērijs neslēpa savu attieksmi pret britu politiski ekonomisko sistēmu, kas, viņaprāt, ir „spēcīgs instruments konfliktu radīšanā starp cilvēkiem un nācijām”. Viņa darbi bija veltīti ne tik daudz ekonomikas teorijai cik tās rīcībpolitiskajam līmenim.

Lai gan ekonomisko ideju ziņā Kērija darbs nav sevišķi oriģināls, tas ir vērienīgs mēģinājums pamatot iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, skaidri apzinoties, ka, teorētiski raugoties, ideālā pasaulē pilnīga starpvalstu tirdzniecības brīvība ir labākais iespējamais modelis. Taču realitātē britu sistēma izputina valstis, kurām tā ir uzspiesta, un liek to iedzīvotājiem bēgt, savukārt amerikāņu sargājošā sistēma liek ļaudīm pārcelties uz Ameriku (sk. īpaši Carey, 1856, 69–73). Ņemot vērā Amerikas demogrāfisko situāciju, kļūst saprotamas tādas ekonomiskās politikas priekšrocības, kas Ameriku padara pievilcīgu imigrantiem. Kērija darbs ir viens no avotiem vēlākajai amerikāņu pieejai monopolražotājiem, nošķirot tos monopolistus, kuru darbība kaitē sabiedrības labumam, no tiem, kuru darbība vairo sabiedrības labumu.

Kērijs lielā mērā sekoja arī Frīdriha Lista izpratnei par Amerikas ekonomiskajām prioritātēm. Trīsdesmit gadus pirms Kērija Lists, mazliet idealizētā veidā salīdzinot Anglijas un Amerikas ekonomiskās intereses, savā 1827. gadā publicētajā grāmatā “Amerikas politiskās ekonomikas aprises” rakstīja: “Angļu nacionālās ekonomikas mērķis ir ražot visai pasaulei, monopolizēt visu rūpnieciskās ražošanas jaudu pat uz savu pilsoņu rēķina, turēt pasauli un jo īpaši Anglijas kolonijas pirmatnējā pakļautības stāvoklī ar politisku manipulāciju un sava kapitāla, prasmju un flotes pārākumu. Amerikāņu ekonomikas mērķis ir panākt harmoniju starp lauksaimniecību, rūpniecību un tirdzniecību, bez kā neviena nacionālā ekonomika nevar sasniegt savu pilnību. Tās mērķis ir apmierināt savas vajadzības ar saviem izejmateriāliem un savu ražošanu, apdzīvot vēl neapgūtās teritorijas, piesaistīt svešzemju ieceļotājus, kapitālu un prasmes, vairot savu spēku un aizsardzības iespējas, lai nodrošinātu savas nācijas neatkarību un nākotnes izaugsmi. Visbeidzot, tās mērķis ir būt brīvai, neatkarīgai un spēcīgai un ļaut visiem citiem pēc savas patikšanas baudīt savu brīvību, spēku un bagātību. Angļu nacionālā ekonomika grib dominēt. Amerikāņu nacionālā ekonomika tikai tiecas būt neatkarīga.”

19. gadsimta gaitā un līdz pat Otrā pasaules kara beigām (ar īsiem tarifu samazinājumiem laika periodos starp 1846. un 1861. gadu un starp 1913. un 1925. gadu) tagadējās brīvā tirgus ideoloģijas sludinātājas Amerikas Savienotās Valstis bija ekonomiski pati aizsargātākā teritorija pasaulē. Tās muitas tarifu vidējais līmenis ārvalstu rūpniecības produkcijai vairāk nekā simts gadus bija vai nu viens no augstākajiem, vai pats augstākais pasaulē. Tajā pašā laikā ASV ekonomika bija visstraujāk augošā ekonomika pasaulē. Šo faktu ideoloģiski neērtā vienlaicība daļēji izskaidro neoliberālisma popularizētāju intereses trūkumu par ekonomikas vēsturi. Nepakļaujoties Lielbritānijas politiskajam spiedienam un ideoloģiskajai ietekmei, Amerikai izdevās izvairīties no britu “brīvā tirgus imperiālisma” iespaida un aktīvi attīstīties aiz protekcionisma drošajām sienām. Tikai kļūstot par industriālās pasaules neapstrīdamu līderi, Amerikas Savienotās Valstis kļuva par brīvas starpvalstu tirdzniecības ideoloģijas galveno aizstāvi un sludinātāju, izmantojot tos pašus paņēmienus, kādus pirms tam bija izmantojusi britu impērija. Tas gan nenozīmē, ka tarifu vietā netika ieviesti izsmalcinātāki protekcionisma paņēmieni, bet par to nākamajā nodaļā.


Ar autora atļauju sagatavoja Jānis Kučinskis

Grāmatu meklējiet Latvijas grāmatnīcās

Grāmatas pieteikumu internetā lasiet www.emilsjakrins.lv


  • Vai tiešām šis materiāls tik labs, ka neviens negrib neko komentēt vai nolikt līdz ar zemi? :)
    ——————————————–
    Starp citu, mans 20 g.v. dēls tikko izlasīja visu grāmatu un jau meklē papildus lasāmvielu – federālistu papīrus un Kicking Away the Ladder.

  • Neuzminēji:)
    Brīvdiena,un tiešām slinkums uztvert nopietnu domu.
    Hamiltonam varu piekrist attiecībā uz bankām(”valsts labklājībai bankas ir bīstamākas par ienaidnieku armijām”),bet attiecībā uz viņa viedokli pret rūpniecību…
    ”Savā vaļā ”pamesta jebkura biznesa sfēra tiecas gūt maksimālu peļņu sava saimnieka labā,bet ne valsts labā.
    Var gadīties,ka peļņas iegūšanai tiks ziedotas valsts intereses(?)

    Nē.Laikam labāk nekomentēt neizlasot visu un nepārdomajot,citādi var sarakstīt aplamības:),vai ne?

  • Tā laikam ir. Par bankām teica Džefersons, nevis Hamiltons. Bet jāzina arī, kādā kontekstā un par kādām bankām viņš to teica.
    Par rūpnīcām autors ne visai veiksmīgi uzrakstījis. Tur ir brīvā tirgus apoloģētu argumenti un Hamiltona atbilde. Bet no teksta to grūti saprast.
    Lai visiem izdodas labi atpūsties! :)

  • Kas sācis griezt, tam jāturpina griezt:
    http://zinas.nra.lv/ekonomika/34796-jagriez-bus-vairak.htm

  • >Janis_K.
    6.11.2010., 16:13
    ‘Vai tiešām šis materiāls tik labs, ka neviens negrib neko komentēt vai nolikt līdz ar zemi? :)
    ========================================================
    -Kas ir mirkļa tirānija ?
    T.H.Ēriksens:’Tas ir tik nervozs stāvoklis, ka pagātne un nākotne beidz eksistēt.Vienīgais, kas eksistē, ir tagadne, šis mirklis, un tajā viss notiek ļoti steidzīgi.Mēs iegūstam izteikti ierobežotu laika horizontu.To neraksturo attīstība un plānošana, cilvēks neredz sevi kā vēstures daļu, bet viņam ir jāpagūst ļoti daudz un nekavējoties’ (sk.vairāk – ‘Lēnā dzīve’.Diena.Kultūra,04.12.2004).
    p.s. JāņaK. junioram pēc Kicking Away the Ladder iesaku T.H.Ēriksena ‘Mirkļa tirānija’.
    p.s.s. JānimK. senioram vēl vajag papildus argumentus par 21.gs.būtisko/gigantisko atšķirību no visiem iepriekšējiem gadsimtiem ?

  • Tu jau ceturto vai piekto reizi uzbāzies ar “būtisko/gigantisko atšķirību” (arī citās vietnēs). Nu tad beidzot pats pasaki, kas tad ir tik gigantiski atšķirīgs 21. gadsimtā? Un tās atšķirības mēģini nosaukt pats, šoreiz atturoties no Zinovjeva vai “IR” autoritāšu citātiem.

  • Jāni, bet šī mazā grāmatiņa (Mirkļa tirānija) tik tiešām ir laba. Risinājumi gan tur likās vairāk kā cīņa ar sekām, bet to jau var piedot autoram. Pirms desmit gadiem laiks vēl nesrēja tik ātri.

  • Materiāls ļoti labs. Paldies! Tikai tagad tiku pie lasīšanas. Būtu grēks neizmantot pēdējās siltās un sausās nedēļas nogales āra darbiem.

  • Es par to nešaubos, Muktuk. Lai arī ne tieši šo, bet līdzīgu literatūru esmu lasījis un ideju, šķiet, saprotu.
    Nav gan saprotams, kāpēc Edge šo grāmatu iesaka zem šā materiāla? Tā būtu laba tēma, ko apspriest un pārdomāt, bet tad tā kādam ir jāsagatavo kā atsevišķa publikācija.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.