E.Jakrina grāmata „Ekonomiskais patriotisms” – 1 (nodaļas “Lielbritānija” fragments, kurā stāstīts par brīvā tirgus imperiālisma rašanos)

1728. gadā vīna un tabakas importētājs, nodokļu iekasētājs un angļu valdības spiegs Daniels Defo (ap 1660–1731), kas pasaules slavu ieguva ar brīvajā laikā sarakstīto romānu “Robinsons Kruzo”, izdeva grāmatu “Anglijas tirdzniecības plāns” (A Plan of English Commerce). Tajā viņš apraksta, kādus paņēmienus Tjūdoru dinastijas valdnieki no Henrija VII līdz Elizabetei I izmantoja, lai Anglija nostiprinātu savu vilnas apstrādes industriju: subsīdijas, monopoltiesību piešķīrumi, valdības sponsorēta industriālā spiegošana un importa aizliegumi tika uzturēti ar mērķi, lai Anglija ne tikai varētu nodrošināt savu iekšējo tirgu, bet lai izveidotu stabilu eksportspējīgu vilnas apstrādes industriju.

Līdz Henrija VII nākšanai pie varas 1485. gadā Anglija bija salīdzinoši atpalikusi un nabadzīga teritorija, kas eksportēja neapstrādātu vilnu uz tā brīža Eiropas vilnas apstrādes industriālajiem centriem tagadējās Beļģijas un Nīderlandes teritorijās, kur bija sekmīgi apgūtas tehnoloģijas, kas ļāva tobrīd efektīvākajā veidā no neapstrādātas vilnas ražot vilnas apģērbu. Pārvilinot uz Angliju amata meistarus, meklējot vilnas apstrādei izdevīgu izvietojumu, paaugstinot eksporta nodokli neapstrādātai vilnai un vēlāk, gandrīz pēc simts gadiem, kad vilnas apstrādes industrija spēja izmantot visu Anglijā saražoto vilnu, arī pavisam aizliedzot tās eksportu, Anglijas valdniekiem izdevās izveidot pasaulē lielāko vilnas apstrādes industriju. Šīs mērķtiecīgās politikas īstenotāji labi saprata, ka, atstāta savā vaļā, šī nozare nekad nespēs konkurēt ar šīs industrijas līderiem kontinentā. Šīs nozares kļūšana par konkurētspējīgu nozari Anglijai prasīja ievērojamus ieguldījumus, mērķtiecīgu ekonomisko politiku un vairāk nekā simts gadus, kuros vilnas apstrādes nozare nenesa peļņu. Kad šī nozare kļuva patstāvīga, ienesīga un konkurētspējīga, 16. gadsimta otrajā pusē, Elizabetes I valdīšanas laikā tika ieviests vilnas eksporta aizliegums, kas sagrāva flāmu izveidoto vilnas apstrādes industriju un piespieda uz Angliju pārcelties atlikušajiem šīs nozares meistariem. Vilnas apstrādes industrija uz ilgāku laiku kļuva par galveno Anglijas eksporta nozari un nodrošināja ienākumus, kas ļāva uzsākt “industriālo revolūciju”. Nevis brīva tirdzniecība vai brīvais tirgus, bet valdības ilgstoši realizēta mērķtiecīga politika radīja ekonomiskos priekšnosacījumus vēlākajai Anglijas ekonomiskajai varenībai.

Tjūdoru valdīšanas laika ekonomisko politiku noteica samērā vienkāršs apsvērums – Anglijai jāspēj eksportēt vairāk, nekā tā importē (šis apsvērums noteica Anglijas ekonomisko politiku arī pēc tam, kad Deivids Hjūms savās 1752. gadā publicētajās “Politiskajās esejās” pierādīja, ka valsts labklājībai tas nav nepieciešams). Kā apmēram 1550. gadā rakstīja karaļnamam pietuvinātais politiķis Džons Heilzs (John Hales, 1571), “mums vienmēr ir jāuzmanās, lai mēs no svešiniekiem nepirktu vairāk, nekā mēs tiem pārdodam; jo citādi mēs sevi padarīsim nabagus, bet viņus – bagātus”. Līdzīga ideja atrodama daudzu 16. un 17. gadsimta angļu autoru darbos. Tā angļu filozofs Frēnsiss Bēkons, kuru mēdz uzskatīt par nozīmīgāko zinātniskās revolūcijas priekšgājēju, 1616. gadā raksta: “Anglijas karaliste pēdējos gados ir kļuvusi daudz bagātāka, pateicoties tirdzniecībai ar angļu precēm, kuras tiek pārdotas ārzemēs; ja tirdzniecība tiks gudri pārvaldīta, tā nepieciešamā kārtā ievērojami palielinās šīs karaļvalsts bagātību. Tikai jārūpējas par to, lai eksports būtu vērtīgāks par importu, citādi tirdzniecības līdzsvaru varēs iegūt tikai nomaksājot starpību naudā vai dārgmetālos.” Līdzīgi savā klasiskajā darbā “Anglijas bagātība ar ārējās tirdzniecības palīdzību” 1664. gadā rakstīja angļu merkantilisma klasiķis Tomass Muns (Thomas Mun, 1571–1641): “Visvienkāršāk mūsu bagātību ir vairot ar ārējās tirdzniecības palīdzību, kurā mums jāievēro šāds noteikums – ik gadu pārdot svešiniekiem vērtības ziņā vairāk, nekā mēs patērējam no viņu precēm”.

Drīz pēc tam, kad spāņi atcēla (1647) tirdzniecības embargo starp Spānijas impēriju un Nīderlandes republiku, Anglijas parlaments Olivera Kromvela vadībā 1651. gadā izdeva Navigācijas likumu, kas noteica, ka visas preces no Āzijas, Āfrikas un Amerikas var tikt importētas Anglijas un tās koloniju teritorijās tikai Anglijā būvētos kuģos. Lai gan Čārlzs II 1660. gadā atcēla Kromvela laika likumu, tas tikai darīts tikai, lai ieviestu vēl stingrākus Navigācijas likumus, kas noteica, ka Anglijas kolonijas var eksportēt kokvilnu, tabaku un cukuru tikai uz Angliju vai citām Anglijas kolonijām un ka visi kuģi, kas ved Anglijā importējamas lietas, ir jāvada angļu kapteiņiem un to apkalpē jābūt vismaz trīs ceturtdaļām angļu jūrnieku.

Ar nelielām izmaiņām Navigācijas likumi bija spēkā līdz pat 19. gadsimta vidum. Saprotamu iemeslu dēļ Navigācijas likums neierobežoja to, kur būvēti kuģi ar kādas izcelsmes apkalpi var eksportēt Anglijas un tās koloniju saražoto produkciju. Ja sākotnēji šo likumu tiešais mērķis bija izkonkurēt plaukstošo Nīderlandes kuģubūves industriju, kas kontrolēja lielu daļu jūras tirdzniecības, tā ilgtermiņa sekas bija Anglijas kļūšana par galveno jūras lielvalsti un tādējādi arī par lielāko tirdzniecības lielvalsti pasaulē. Kā 1776. gadā rakstīja brīvā tirgus ideologu varonis Adams Smits, “Navigācijas likums ļoti piemērotā veidā nodrošina Anglijas tirdzniecības monopolu” (Smith, 1776, 297) un “tā kā aizsardzība ir daudz svarīgāka par pārticību, Navigācijas likums ir, iespējams, gudrākais no Anglijas tirdzniecības regulējumiem” (Smith, 1776, 298). Pēdējais citāts liek domāt, ka, pēc Smita domām, Navigācijas likumus attaisno nevis ekonomiski, bet politiski apsvērumi, taču, vēsturiski raugoties, tiem ir bijusi izšķiroša ietekme Lielbritānijas kļūšanā par dominējošu lielvalsti pasaules ekonomikā.

Viens no cilvēkiem, kuru labā spiegoja Daniels Defo, bija Roberts Volpols (Robert Walpole, 1676–1745), kuru mēdz uzskatīt par pirmo Lielbritānijas premjerministru, lai gan pats viņš šo apzīmējumu neizmantoja. Viņa vadībā Anglijas parlaments 1721. gadā pieņēma likumu, kas būtiski samazināja ievedmuitas Anglijas ražotājiem un pārstrādātājiem nepieciešamajām izejvielām, būtiski palielināja ievedmuitas ārvalstīs ražotajām precēm un greznumlietām (luxuries), kā arī palielināja eksporta nodevas izejvielām, kuras varēja izmantot Anglijas ražotāji. Pirms likuma pieņemšanas, uzrunājot parlamentu, Volpols vienā teikumā apkopoja valsts ekonomisko politiku, kurai Anglija daļēji bija sekojusi iepriekš, bet kurai tā rūpīgi sekoja nākamajos simts gados: “Pats par sevi saprotams, ka nekas tā neveicina sabiedrības labklājību kā rūpniecisku ražojumu eksports un ārvalstu izejvielu imports.”

Nākamajos gados Volpola ekonomiskā politika bija vērsta uz eksportētāju un reeksportētāju subsidēšanu gan ar tiešām subsīdijām, gan atlīdzinot Anglijas eksportspējīgo uzņēmumu samaksātās ievedmuitas par izmantotajām importa izejvielām un precēm. Augošajā Anglijas tekstilindustrijā, kurā dominēja vilna un no kolonijām ievestais zīds, Volpols ieviesa stingru valdības uzturētu eksportētās produkcijas kvalitātes kontroli, kas ar laiku padarīja “Anglijas audumu” par pašsaprotamu kvalitātes zīmi pasaulē. Abas pēdējās Volpola 18. gadsimta pirmajā pusē ieviestās stratēģijas – kompensācijas par apstrādē izmantotajām importētajām izejvielām un valstiski organizētu eksporta kvalitātes kontroli – 20. gadsimta otrajā pusē plaši pielietoja Japāna, Koreja un Taivāna, kuru straujā valstiski vadītā ekonomiskā izaugsme joprojām liek lauzīt galvas brīvā tirgus ideologiem.

Savas ekonomikas stiprināšanai un tirgus aizsardzībai kolonijām bagātajā Anglijā tika izmantoti arī citi paņēmieni. 1699. gada Vilnas likums aizliedza Anglijas kolonijām eksportēt vilnu uz citām valstīm (izņemot Angliju), tādējādi sagraujot vilnas apstrādes industriju Īrijā un nosmacējot tās rašanos Amerikā. Volpola laikā koloniālā politika aizliedza Anglijas kolonijās nodarboties ar ražošanu tajās nozarēs, kas tika kultivētas Anglijā. Ar šiem aizliegumiem, piemēram, tika aizturēta tēraudindustrijas izveidošanās Amerikā. Vienlaikus Volpols nodrošināja atbalstu lēto izejmateriālu eksportam no Amerikas uz Angliju, rūpējoties par to, lai Amerikā neizveidotos neviena ražošanas nozare, kas varētu konkurēt ar Anglijas ražotājiem.

Vairāk nekā divus gadsimtus pirms Anglija vienpusēji 1846. gadā atcēla ievedmuitas graudiem, tā bija viena no ekonomiski visaizsargātākajām teritorijām pasaulē. Aiz stingras muitas nodevu politikas, subsīdijām nākotnē svarīgām nozarēm un navigācijas likumu slēgtajām robežām veidojās priekšnosacījumi tam sarežģītajam procesam, kuru mēdz saukt par industriālo revolūciju. Tās rezultātā Anglija kļuva par ekonomiski tik stipru valsti, ka tai kļuva izdevīga salīdzinoši brīvas starpvalstu tirdzniecības ieviešana. Precīzāk, angļu politiķi un ekonomisti ļoti labi saprata, ka Anglijas industriālā potenciāla uzturēšanai ir nepieciešami jauni noieta tirgi, kuros saražotais var tikt pārdots. Bez papildu tirgu izmantošanas Anglijas industrija ciestu no pārprodukcijas un ražošanas potenciāla neizbēgamas samazināšanās. Tieši tādos apstākļos Anglija kļuva par pirmo brīvas starpvalstu tirdzniecības ieviesēju un sludinātāju pasaulē.

Atšķirībā no naiviem priekšstatiem par brīvā tirgus globālajām priekšrocībām, Anglijas vadītāji iestājās par brīvu starpvalstu tirdzniecību nevis vispārējas pasaules labklājības dēļ, bet tāpēc, ka bija pienācis brīdis, kad tas bija kļuvis izdevīgi. Kā 1841. gadā rakstīja Frīdrihs Lists, “Tas ir plaši izplatīts viltīgs paņēmiens: kad kāds ir sasniedzis varenības augstumus, viņš nostumj kāpnes, pa kurām tur uzkāpis, lai atņemtu šādu iespēju citiem, kas tur gribētu nonākt pēc viņa. Šajā paņēmienā slēpjas Adama Smita kosmopolītiskās doktrīnas noslēpums [..].Ikviena nācija, kas ar savu tirgu aizsargājošām nodevām un navigācijas ierobežojumiem ir palielinājusi savu ražošanas kapacitāti un navigāciju līdz tādam līmenim, ka neviena cita nācija nespēj ar to brīvi sacensties, nevar izdarīt neko gudrāku kā nogrūst kāpnes, kas to novedušas līdz varenībai, sludinot citām nācijām brīvas tirdzniecības priekšrocības un grēku nožēlas tonī apliecinot, ka līdz šim tā ir gājusi maldu ceļus un nu beidzot, pirmo reizi, nonākusi pie patiesības.” (List, 1856, 440).


Ar autora atļauju sagatavoja Jānis Kučinskis

Grāmatu meklējiet Latvijas grāmatnīcās

Grāmatas pieteikumu internetā lasiet www.emilsjakrins.lv


  • Iespaidīgi! Paldies. Mūsdienās viss tieši tas pats, tikai drusku pamainījušās sviras. Navigācijas likuma vietā
    - patentu sistēma (monopols uz izgudrojumiem un to kontrole),
    - NATO (monopols uz vardarbību un ieroču biznesu)
    - SVF, Pasaules banka (un banku sistēma kopumā), PTO (finanšu monopols un tirdzniecības kontrole)
    - ES un atsevišķas valdības (vietējo likumu kontrole, t.sk. monopols uz izglītību, pārtiku, drošības struktūrām utt.)
    - Mediji & Hollywood (monopols uz informācijas izplatīšanu)
    - derīgie izrakteņi un melnais zelts (monopols uz resursiem)
    utt. utjp., jo šī ir tikai aisberga redzamākā daļa, bez vēl viena otra ienesīga biznesiņa. Laipni lūdzam 21.gs.! UN KĀ MĒS VĒLAMIES DZĪVOT?

  • >Kāpēc ”Mēs” ?
    ‘Ja vēlies būt laimīgs, tad esi’/
    Если хочешь быть счастливым, будь им’.
    Kozmja Prutkovs/Козьма Прутков
    p.s.
    Vēl jau Dž.Orvela romānā ’1984′ aprakstītais scenārijs nav pilnībā īstenots reālajā dzīvē, tā kā visas iespējas būt laimīgam.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.