J.Kučinskis: ‘Viena diena latvieša Jāņa Kalniņa dzīvē’

Jānis Kalniņš, lai arī dzimis Latvijā, ir mūsdienīgs cilvēks ar pavisam atvērtu prātu un apspiestiem aizspriedumiem – īsts eiropietis.

Šorīt viņš pamodās savā ērtajā, Zviedrijā ražotajā gultā. Pēc dažiem jogas vingrojumiem un izstaipīšanās viņš piegāja pie sava Somijā ražotā loga un palūkojās laukā, kur jau bija sākusies rosība pie norvēģiem piederošā lielveikala. Tad viņš noskalojās Spānijā ražotā dušā, kuru ar ūdeni apgādāja Itālijā ražots boileris. Pēc dušas viņš mirkli izbaudīja Francijā ražotā šampūna vieglo aromātu, kas vējoja no viņa tikko kondicionētajiem matiem, un ar patiku ieslēdza savu Vācijā ražoto „Braun” skuvekli. Taču laiks steidzināja.

Savā pēc eiroremonta standartiem pārkārtotajā virtuvē viņš ieslēdza Vācijā ražoto tējkannu un Polijā ražotajā krūzē iebēra Beļģijā ražoto kafiju un Dānijā ražoto cukuru. Pēc ūdens piepildīšanas viņš savu tonizējošo dzērienu mīkstināja ar Lietuvā ražota piena devu. Iemalkojis spirdzinošo šķidrumu, viņš vēl paguva pašķirstīt tikko iznākušo „Playboy” žurnāla latviskoto versiju.

Uzģērbis Itālijā ražotas džīnas un botas, Kostarikā ražotu firmas T-krekliņu, paņēmis padusē Honkongā ražoto portatīvo datoru un Brazīlijā ražotās Toijotas atslēgas, viņš vingrā solī devās uz nesen ierīkoto, Francijā ražotā lifta kabīni.

Iekāpis uz līzinga Swedbankā paņemtajā automašīnā, viņš ar vieglu atslēgas pagriezienu iestartēja motoru, kura vieglajā zummēšanā kādu brīdi ieklausījās. Laicīgā celšanās Jānim ļāva bez spriedzes uzpildīt benzīnu Statoil stacijā, kas pieder Norvēģijas valstij un savā dzimtenē pilda sociālas funkcijas, izstāvēt jau ierastos transporta sablīvējumus, ko veidoja gan jaunākas, gan vecākas importa mašīnas, un tieši laikā atvērt spožās sava biroja durvis. Mašīnu viņš bija novietojis kādai skandināvu firmai piederošā stāvlaukumā, kas skaitījās drošāks par vietējiem, lai gan bija dārgs.

Jānim bija labs darbs – viņš pārstāvēja ārvalstu firmu, kuras galvenais uzdevums bija apgūt eksporta tirgus Baltijas reģionā. Ātri izskatījis un atbildējis savas priekšniecības e-pastā iesūtītos norādījumus, viņš vēl caur Skype sazinājās ar tirgus koordinēšanas biroju, kas bija izvietots Indijā. Indiete runāja pareizā angļu valodā, bet viņas balsi īpaši patīkamu darīja mīkstais akcents un melodiskā intonācija. Balss skanēja tik dzidri un skaidri, it kā meitene runātu no blakus kabineta. Tas bija arī Japānā ražoto austiņu nopelns.

Ērti iegūlies savā IKEA pasūtītajā sēdeklī, Jānis vēl ieslēdza Ķīnā ražoto Sony uztvērēju, lai noklausītos pēdējās eiroziņas, kā arī pāršķirstīja svaigāko presi, kurā bija rakstīts par Pasaules Bankas jaunākajiem politikas ieteikumiem, Latvijas valdības sarunu rezultātiem ar starptautiskajiem aizdevējiem un gaidāmo nodokļu pacelšanu, ko pieprasījusi SVF.

Tagad varēja ķerties pie darba, apzvanot preču izplatītājus reģionos, kuru uzdevums bija gādāt jaunus ievedamo preču pasūtījumus, lai veikalu plauktos nekad netrūktu Jāņa firmas piegādātas ekskluzīvās produkcijas. Pusdienlaikā Jānis atļāvās piezvanīt savai draudzenei, kura arī bija labi iekārtota – kā „Gucci” luksus apģērbu un aksesuāru izplatīšanas pārstāve Latvijā. Draudzenes vārds bija amatam atbilstošs – Nensija, un juristu birojā jau bija pasūtīts laulību līguma projekts, ko Jānis ar Nensiju parakstīs pirms savas kopdzīves reģistrēšanas. Šī perspektīva Jāni gan vilināja, gan baidīja. Nensija bija moderna no-nonsence meitene – ar augstām prasībām.

Atgriezies savā dzīvoklī, kas bija ieķīlāts NORDEA bankā, Jānis ieslēdza savu Dienvidkorejā ražoto televizoru ar milzīgu plazmas ekrānu un kādu brīdi pavēroja realitātes šovu, par kura raidīšanu Latvija maksāja licences naudu kādai no daudzajām Holivudas kompānijām. Taču drīz vien izrāde sāka krist uz nerviem un ar vienu pogas nospiedienu Jānis ekrānu izdzēsa. No IKEA veikalā iegādātā bāra viņš izņēma Francijā ražoto baltvīnu un atvēra pēdējā Anglijas ceļojumā iegādāto amerikāņu „Glory” cigarešu paciņu, kas bija ražota īpaši Rietumu tirgum, un uz galda uzlika stilīgu, Francijā ražotu pelnu trauku.

Jāni sāka mākt smagas pārdomas. Lai arī ar darbu viņam bija palaimējies, ja salīdzina ar citiem tautiešiem, tomēr alga bija nepietiekama, lai samaksātu par visu to importa greznību un ērtībām, kurās Jānis savu dzīvi bija ierāmējis. Patiesībā viņa mājoklis bija tikai ērts cietums. Arī viņa firmas nākotne nebija droša, jo no pasaules finanšu tirgiem pienāca arvien satraucošākas ziņas. Runāja par Lielo depresiju, bet daži pat – par vislielāko. Daudzu agrāk ietekmīgu korporāciju vārdi jau bija pazuduši no globālā reģistra.

Ja tā padomāja, nekas pašam Jānim tā īsti nepiederēja – visu viņš bija aizņēmies. Un tādu darbavietu, ar kuru algu to visu varētu atmaksāt un uzturēt, Latvijā vienkārši nebija. Jo viss, kas ražots un patērēts, taču bija ievests no citurienes. Un pats Jānis jau vairākus gadus šo politiku bija personīgi veicinājis.


Jānis Kučinskis


  • Rēāls piemērs, Jāni! Tas daļēji skaidro kāpēc mūsu ekonomika tā nīkuļo. Vienīgā saistība ar Latviju šeit ir Jānis Kalniņš, kurš arī drīz aizbrauks piepelnīties citur …..
    Es reiz gribēju sev sagādāt latvijā ražotu apgērbu, bet tālāk par zeķēm netiku. Kaut kā nespēju atrast to ko man vajadzēja.

  • Stāsts un pats Jānis Kalniņš ir pilnīgi izdomāts. Toties ļoti ticams un patiesāks par visu, ko mums tie runasvīri cenšas iestāstīt. :)

  • Apgalvojumi “Jānim bija labs darbs…” (sk. sesto rindkopu no augšas) un “Lai arī ar darbu viņam bija palaimējies” (sk. otro rindkopu no apakšas) dotajā kontekstā ir nepatiesi.
    Patiesībā Jānis nestrādā darbu, bet aizņem darba vietu jeb vienkārši pelna naudu.
    “Darbs” un “darbvieta” ir pilnīgi dažādi jēdzieni.
    Patiesībā aprakstītais Jānis ir bez-darbnieks, bet ar labi apmaksātu (pagaidām)darbvietu. To autors būtībā arī pasaka pēdējā rindkopā (“tādu darbavietu, ar kuru algu to visu varētu atmaksāt un uzturēt, Latvijā vienkārši nebija”).Nauda, ar kuru tiek it kā apmaksāts viņa vējā izšķiestais laiks, ir nereāla nauda, viltus kompensācija. Tā nav “darba” alga, bet samaksa par labprātīgu atteikšanos no tā darba, kuru aprakstītais Jānis (un citi viņam līdzīgie visā Latvijā) varētu veikt, ja viņi veltītu šo laiku domāšanai un patiesības izzināšanai.
    Faktiski aprakstītajam Jānim ir anektēta galva. Tas arī, manuprāt, ir tas ļaunums Latvijā. Viņš ir pievienots programmai un koncepcijai, kura strādā pret viņa paša un viņam līdzīgo interesēm.
    Tādējādi šim Jānim ir dubultparāds – neīstās naudas parāds (bankai, līzinga kompānijai) un īstais laika parāds (sabiedrībai, savai ģimenei un pašam sev).
    Mūsdienu karš nenotiek par zemes resursiem, bet par lēmumu pieņemšanas resursiem.
    Vislabākais iekarojums ir paveikts tad, kad cilvēks ir labprātīgi atdevis (faktiski – paspēlējis “labo darbvietu” azartspēlē) savu lēmuma pieņemšanas resursu.

  • Jā, Agnese, tā varētu būt.
    Raksts it kā vienkāršs un man tas spontāni uzrakstījās dažās minūtēs, bet ja padomā, no tā daudz ko var izlobīt un atklājas vairākas dimensijas – gan personīgā, gan visas valsts līmenī.
    Bet raksts beidzas ar to, ka Jānis sācis domāt. Un tas jau ir labi un cerīgi. :)

  • Manuprāt, neviens šobrīd Latvijā par DARBU nerunā. Man radies iespaids, ka šo problēmu saprot tikai atsevišķi cilvēki, kā, piem., Inguna Sudraba:
    “– Kura no valsts nebūšanām, ko atklājat, ir devusi vislielāko gandarījumu? Un kura satrauc joprojām?

    – Es vēlējos veikt revīziju izglītības sistēmā, lai saprastu, kas ar to notiek. Man radās jautājums, kāpēc jaunieši ir kļuvuši nedomājošāki, valoda briesmīga, izaug mehāniski cilvēki. To darījām kopā ar izglītības profesionāļiem un bērnu psihologiem, jo redzam, ka izglītības līmenis pazeminās. Man nav gandarījuma par to, ka maz kas ir mainījies, jo izpratne Izglītības ministrijā mani neapmierina. Tas prasa citu izpratni par to, kā jādara darbs.” – No intervijas ar I.Sudrabu Grobiņā pagājušajā sestdienā, publicēta LA 02.11.2010.
    http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/?doc=88206&comments/?doc=88206
    >>> Tātad: CITU IZPRATNI PAR TO, KĀ JĀDARA DARBS.
    Domāju, ka te ir liela problēma un izaicinājums visiem runātājiem un rakstītājiem – atspoguļot patiesu izpratni par darbu.

  • Jānis_K: Bet raksts beidzas ar to, ka Jānis sācis domāt. Un tas jau ir labi un cerīgi. :)
    ***
    Diemžēl nepiekrītu. Aprakstītais Jānis nav sācis domāt, bet baidīties, un tās ir divas pilnīgi pretējas lietas! Domāju, ka situācija ir ļoti bezcerīga. Vēl vairāk – piešķirt tai kaut kādu cerīgumu būtu diezgan bezatbildīga mānīšana. Ar alkoholu un cigaretēm nevar neko izdomāt, izņemot pašattaisnošanos un tālāku pašapmānīšanos simts un vienā dažādā veidā. (Tas nav mans personīgais viedoklis, bet kompetents, profesionāls spriedums.)
    Ja vēlamies CERĪBU, jāraksta cits stāsts par “Jāni”.

  • Izteikšos mazliet savādāk, un manuprāt, nebaida jau tas, ka kaut kas tiek zaudēts izglītības sistēmā (kultūrā)bet saprotams ir tas, ka “tās olas tiek par ilgu vārītas”

  • Kamēr kāds nav uzrakstījis ko citu, jādzied vien šis pats Čikāgas Piecīšu ‘Made in Latvia’ (labāk zīle rokā, nekā mednis kokā ? ):
    ”(..) Smaids uz viņas lūpām sarkanbalti sārts,
    Skatoties uz tām kļūst patriotisks prāts.
    Viss pie viņas latvisks, nav nekas tur lēts,
    Nav nekas no plastikas vai importēts.
    Piedz.
    Jo mana mīļā ir ,,made in Latvia”
    No mantu galiņiem līdz papēžiem.”

  • >Ar alkoholu un cigaretēm nevar neko izdomāt, …..
    IR TAČU KĀDS CITS VARIANTS?
    Izpildītajs:Čikāgas piecīši:
    Viena no mūsu kopējām problēmām kā Dzimtenē tā arī šeit,
    zemais dzimstības procents. Pirmais solis problēmas
    atrisināšanā būtu mācīt dziesmas un rotaļas, kā šo
    nākošo, latviešu skolās……

  • Nu bet protams, ka tu, Agnese, labāk par mani zini, ko es uzrakstīju. :)
    Bet labi – ja kādam uznāk iedvesma, lai raksta arī citu stāstu par Jāni. Jo vairāk, jo labāk! :)

  • Man TF-ā bija konceptuāla rakstura publikācija par “darba” tēmu, domāju, ka šeit varbūt ir vērts to vēlreiz pieminēt: http://www.tautasforums.lv/?p=1639
    Bet potenciālajam “Jānim Kalniņam” šāda problemātika droši vien liksies par sarežģītu, kamēr viņam nav apstājusies naudas plūsma kontā.
    Par naudu runājot, pasaulē ir noteikts daudzums īstās naudas (kuras “vecāki” ir darbs un gudrība) un ļoti daudz neīstās naudas (kuras “vecāki” ir pati nauda un alkatīgs nodoms – līdzīgs process kā ar ļaundabīgā audzēja šūnām).

  • Agnesei.
    Vajag nevis vienkārši CITU izpratni, bet gan – APGAISMOTU izpratni (kā Robertu Dālu – sk. Google- citēja Juris Rozenvalds un kā uzsvērts daudzos viedos tekstos).Šo izpratni spēj dot tikai garīgā izglītotība – patiESĪBAS izzināšana.

  • Neko jau nemācāmies.
    Vai pašvaldības steidz nomainīt bankas pret valsts hipotēku banku? Ne. Ārvalstu bankas turpina pie pašvaldību ēkām izlikt bankomātus.

  • Laurai.
    Tā ir teorija, par to var daudz runāt, un tas viss būs interesanti un pamācosi, varbūt pat pareizi. Bet, lūdzu, uzraksti, kā tu konkrēti šadam Jānim Kalniņam, kuru šī raksta autors, arī Jānis, ir tik spilgti un reāli atpoguļojis, – kā tu VIŅAM to parādīsi, liksi (palīdzēsi) sajust, saprast ar sirdi, ar to viņa iekšējo patiesības “receptoru”? Iedomājies, ka tu satiec vienu šādu “Jāni Kalniņu” aptuveni tādā situācijā, kā autors pabeidz šo rakstu – ko tu darīsi, ko teiksi? Kā tu varēsi viņam atspoguļot APGAISMOTU izpratni ar DARBU? Tas tad būtu īsts patiESĪBAS noTIKUMS! Un tādi Latvijā ir ļoti neieciešami!

  • Aivaram.
    Tas ir svarīgs novērojums, bet es tā padomāju, kur atrodas bankomāti pilsētās, kurās dzīvoju (Liepāja, Bauska), un man jāatzīst, ka bankomāti ir tikai tirdzniecības centros un pie dažām ēkām, kuras nav pašvaldības īpašums (privāti nekustamie īpašumi pilsētu centrā, kuru pirmajos stāvos ir veikali un/vai biroji. Mazliet pazīstot no prakses pašvaldību darbu un kultūru no iekšienes, pieļauju, ka pašvaldība grib pietuvināt pakalpojumu iedzīvotājam – lai cilvēkam vieglāk, ērtāk, ātrāk tikt pie savas darba algas. Tomēr reāli man tiešām grūti iedomāties, ka kāda pašvaldība varētu tā rīkoties, ja nu vienīgi Rīgā? Domāju, ka ja tā ir, tad ta ir kļūda, kuru nav grūti novērst.
    Kas attiecas uz faktu, ka pašvaldības nesteidz nomainīt savas bankas, – tā ir cita lieta. Pirmkārt, pašvaldībām ir kredīti un dažādi ilgtermiņa līgumi, kur visur ir saistības un informācija par bankas kontiem, ir noregulētas naudas plūsmas no/uz dažādiem avotiem, un tām to vairs nav tik vienkārši izmainīt kā privātpersonām. Tad vēl, domāju, jāņem vērā, ka pašvaldību grāmatvežiem un finansistiem kā jebkuriem cilvēkiem, vieglāk strādāt ar jau pazīstamiem cilvēkiem pazīstamā uzņēmumā, – ja konkrēti banku darbinieki (tie jau nav nekādi atsvešinātie ārzemnieki, bet šādi paši “Jāņi Kalniņi” un “Līgas Ozoliņas”) ir laipni, lietišķi, zinoši, ja visi kontakti ir ātri un viegli, tad neviens patiešām nevēlas neko “sarežģīt kaut kādas politikas dēļ”. Visbeidzot, bankās ir tās “labās darbvietas”, kur strādā dažādu amatpersonu, viņu draugu un radu atvases vai vienkārši – daudzi no mūsu skolu labākajiem skolēniem, skolu pašpārvalžu līderiem un dažādu skolas laiku konkursu un olimpiāžu uzvarētājiem, visādi aktīviem un pozitīviem jauniešiem – kāpēc viņus apbēdināt (likt baidīties), vai ne? Ja nav iemesla apšaubīt to, ko sauc par bankas pakalpojumu kvalitāti, tad pašvaldības pāriešana uz citu banku būtu skaidri izteikts politisks lēmums, bet politiķi, kā mēs zinām, darbojas partiju un koalīciju apstākļos, un neviens negrib riskēt un dot opozīcijai un medijiem manipulēt ar sabiedrības noskaņojumu – var viegli iedomāties, cik neapmierinātu cilvēku atrastos, kuriem, lūk, bija ērtāka iepriekšējā banka to vai citu iemeslu dēļ, kuri ir ļoti neapmierināti un vīlušies, ka deputāti nodarbojas ar neērtību radīšanu iedzīvotājiem tai vietā, lai, piemēram, remontētu ielas un ceļus utt., utjpr. – par šādām manipulācijām “parūpēties” ir tīrais nieks.
    Par sevi varu pateikt, ka es šī gada sākumā tiešām atvēru savu norēķinu kontu LHZB, lai gan manam tagadējam darba devējam (pašvaldībai), tāpat kā iepriekšējam (privātam uzņēmumam), konts, no kura izmaksā darbiniekiem algas, ir ārzemju bankā. Kolēģi un draugi, kuriem par to esmu stāstījusi, ir ieklausījušies, tomēr diez vai pieņēmuši līdzīgus lēmumus, jo “normāls” cilvēks par bankām nedomā, bet vienkārši lieto, – viņš savas pārliecības, ticības, jūtas un dzīves jēgu ar tām nesaista, vienkārši izmanto, līdzīgi kā veikalus vai autotransporta pakalpojumus. Viņi nejūt, ka tas būtu svarīgi, – banka ir banka un nauda ir nauda, vai ne? Tāpēc jau ir speciālisti un politiķi, lai to risinātu, – un vai tad tā nav? “Normāls” cilvēks nedomā, ka viņš varētu ietekmēt tādas smagsvara lietas kā banku sistēmu, valsts tautsaimniecību, globālo politiku vai tamlīdzīgi. Normāls cilvēks domā par sev samērīgām lietām, par to, ko viņš var ietekmēt un redzēt rezultātu. Augļošanas ļaunuma sakne ir garīga, konceptuāla, tas nav vienkārši zināšanu (politisku, ekonomisku, tiesisku, vēsturisku) un informētības par faktiem jautājums. Lai ar to tiktu galā, cilvēkam ir vajadzīga pamatīgāka un uzticamāka atskaites sitēma nekā tā, kuru iemāca vispārējā izglītība.

  • Agnesei.
    Es esmu Raiskumietis. Pie Cēsīm.
    Tagad mums ir Pārgaujas novads. Raiskums, Stalbe, Straupes pagasti.
    Centrs Stalbē. Pie Stalbes pašvaldības ieejas ir bankomāts. Līgumus pašvaldība sagatavo tā. Kur skar līgums naudas plūsmu , tad = naudas pārskaitījums caur banku.
    Nu tā. Nauda stāv SEBā , bankomāts SEba . Augļōšanas procenti sebam. Par to Jānis arī raksta. Tas ir elementāri. Jebkādā naudas plūsmā viens svešinieks pienāk un paprasa netaktiski = iedod drusciņ nokosties no saldējuma. Ja ārzemnieks , kā nedosi?
    Valsts pašvaldību politikai ir jāmainās. Banku krahs ir reāls. Pašvaldībām nekavējoties jāpārgulda nauda un rekvizīti Hipotēku bankā. Ja pašvaldība kādai ārzemju bankai ir parādā , tad tas nenozīmē ,ka pašvaldībai jāver konts vaļā.

  • Agnesei.
    Vēl Agnesīt, tas laikam no manis galvenais, ko gribēju papaust -
    Tagad notiek pret latviešu tautu reāls banku genocīds. Tas ir tāpat kā ar okupantiem. Viņi šāva cilvēkus un ēda šo cilvēku sagādāto pārtiku. Tagad šo genocīda politiku piekopj bankas. Valdība klusē. Tātad ir līdzvainīga genocīdā. Kādi tikai nav stasti par cilvēku likteņiem tagad, kādu necilvēcīgu noziegumu piekopj bankas, kuras ir izraisījušas šo ekonomisko krīzi. Kā var dot iespēju noziedzniekiem izdarīt dubultslepkavību ? Dievs raud , mēs klusējam.
    Pienāks laiks , kad par to būs jāatbild. Lai necer dombrovskis , ka viņa varoņdarbs nav pavļīka Morozova stilā.

  • Esiet sveicināti, draugi un kaimiņi!

    Sasaistot kopā Aivara jautājumu un Agneses rādīto piemēru par LHZB, radās ideja, kā arī TautasForums.lv varētu rādīt piemēru, proti:

    Jau šobrīd ir iespējams finansiāli atbalstīt TF un ticu, ka jau tuvā nākotnē tiksim tik tālu, ka varēsim atbalstīt arī citus līdzīgus projektus – vairāk vai mazāk saistītus ar TF portālu. Šobrīd izmantojam ‘ārzemju’ PayPal norēķinu sistēmu, taču vēl labāk būtu, ja no mūsu vidus kāds ‘Jānis Kalniņš’ būtu ar mieru atvērt kontu LHZB, kuru izmantot tikai ziedojumu pieņemšanai un attiecīgi – iedzīvotājiem noderīgu iniciatīvu finansēšanai. Konta izdrukas regulāri publicētu TF. Bez tam jau tagad pret ziedojumiem TF varētu piedāvāt vērtīgas lietas, piem., DVD disku ar latviski iztulkotajiem video un filmām, kā arī Jāņa grāmatu par kooperāciju utt. Kopīgiem spēkiem mēs atrastu kādu, kurš šos darbiņus veiktu, jo zināmu laiku tas prasītu. Ko par to sakāt? Ja atbalstāt, būšu priecīgs, ja kāds to noformulētu kā ideju, iesūtītu, lai varam publicēt TF un uzņemtos arī to darīt.

  • Tātad mans nolūks bija parādīt jaunu, šajā sistēmā izglītotu (ko pieņemts uzskatīt par labi izglītotu), svešvalodas zinošu, aktīvu cilvēku, kurš gatavs iekļauties valdošajā globālajā paradigmā un ir veiksmīgi izmantojis visu, ko šī sistēma aktīvam jaunam cilvēkam piedāvā. Viņš nav disidents, viņš ir lojāls sistēmai un tiek uzskatīts par veiksminieku. Viņa darbs šajā sistēmā skaitās labs darbs, tūkstoši vienaudžu Jāni Kalniņu (arī viņa draudzeni Nensiju) arvien vēl apskauž un gribētu būt viņa vietā.
    Līdzīgu tēmu risinājis Juris Paiders šeit:
    http://zinas.nra.lv/viedokli/juris-paiders-1/34622-biznesa-legendu-ekonomiskais-bankrots.htm

  • Aivar, vai tu tiešām saproti, kas tas ir “dievs raud”? Vai tu sajūti, kā tas ir, kad “dievs raud”? Nebiju domājusi šeit tādu cilvēku sastapt.

  • Par “izglītotajiem cilvēkiem”.
    Man ļoti sāp sirds par to visu. Jau sen.
    Tagad man ir iespēja arvien vairāk saprast no iekšienes, kā tas viss darbojas. šķiet, esmu arī atradusi cēloni, sistēmintegrējošo. Nesen vienos skolu direktoru kursos uzzināju: izglītības iestāžu “uzdevums ir īstenot izglītības programmas”. Lekciju lasīja viena no izglītības sistēmas vadošā dienesta juriste, cilvēks, kurš zina, kā tur viss uzbūvēs. Kad jautāju dažāiem cilvēkiem, arī dažiem kolēģiem skolā, kas tur nav kārtībā, neviens man nevarēja atbildēt. Ceru, ka te man pateiks īsi un skaidri, kas tur nav kārtībā?

  • Rakstā pieminētie jāņi uzrodas tajā brīdī, kad pastāvošajai sabiedrības formācijai tuvojas sabrukums, kad nav mērķa, nav sabiedrības attīstības virziena. Palasiet vēsturi, jebkura stila (uzskatu sistēmas, ideālu) noriets raksturojas ar izlaidību, bakhanālijām, bezjēdzību. Jānis darbojas 21., ne 1. gadsimtā. Vide un atribūti atšķirīgi, taču pats Jānis ir bezjēdzīgs bezjēdzīgā krīzes laika prototips.
    Reizēm literārs tēlojums negaidīti precīzi saliek punktus, kas nebūtu iespējams garās, jo garās diskusijās.

  • >Indulis arī nav dziedājis līdzi Čikāgas Piecīšiem 1989.g. tūres laikā Latvijā ?
    Kopā ar >10 000 Mežaparkā es dziedāju ‘Made in Latvia’:
    ”Agrā rīta stundā mani modina / Radio, kas salikts Dienvidkorejā, / Plastisks bārdas dzinējs pie vaiga glaužas ass, / Kas par lētu naudu nāk no Japānas.
    Virtuvē pie galda, kas taisīts Dānijā, / Dzeru melnu tēju, kas plūkta Indijā,/ Uzvalku tad velku, kas šūts Honkongā,/ Kāju bāžu itāliešu zābakā.
    (..) Piedz.
    Jo mana mīļā ir ,,made in Latvia”
    No mantu galiņiem līdz papēžiem. (2 r.)
    - KAS VĒL NESEN BIJA ASV, TAS ŠODIEN NOTIEKAS ARĪ LATVIJĀ. GLOBALIZĀCIJAS SEKAS…..

  • Manuprāt Indulim vistrāpīgākais komentārs.

  • “…Jānis ir bezjēdzīgs bezjēdzīgā krīzes laika prototips.”.
    Jāatzīstas, ka es šo nesaprotu un un nezinu, kā pret to attiekties. Induli, vai tu, lūdzu, varētu uzrakstīt, kāds “jānis kalniņš” būtu jēdzīgs šī krīzes laika prototips? Uztaisi, lūdzu, no šī negatīva pozitīvo bildi! Esmu pārliecināta, ka jautājums par JĒGU ir vienmēr tikai mūsu pašu rokās. Jēgu jebkam, jebkad un jebkur nevar piešķirt neviens cits kā tikai cilvēks pats ar savu patiesības meklējumu, apgaismotu redzējumu, ar savu no ļaunuma atbrīvotu attieksmi un radošo gatavību, iekšējā personiskā aicinājuma piepildījumu.
    Un vēl – par “bezjēdzīgo krīzes laiku” – vai tāda lieta kā krīze ir tiešām kaut kas, ko var nosaukt par bezjēdzīgu? Vai tas nav labākais iespējamais laiks CILVĒKAM? Laiks, kad mūsu attiecības ar pasauli un vienam ar otru apbrīnojamā veidā atdzīvojas? Laiks, kad atklājas arvien jaunas apslēptas sakarības, zīmīgas dažādu formu parādības, negaidīti notikumu pavērsieni, neprognozējami un nekontrolējami notikumi, kuri arvien spilgtāk liecina par to, ka mēs visi esam saistīti skaistā un interesantiem noslēpumiem pilnā veidā? Viss ir atkarīgs tikai no pašu ik brīža uztveres un pastāvīgas izvēles dzīvot vai nu baiļu, vai MĪLESTĪBAS Visumā.

  • Ir trīs pamata taktikas. Haizivs taktika – sakampt, ko var; līņa taktika – norakties dūņās; delfīna taktika – priecāties par dzīvi un zināt – ja vajag, tu pratīsi tikt galā arī ar haizivi. Vai tāpēc delfīns ir viens no maniem mīļākajiem dzīvniekiem?
    Esmu priecīgs

    par savu bērnu, kas nemazgā traukus, bet skatās televizoru,

    jo tas nozīmē, ka viņš ir mājās, nevis uz ielas;

    par ienākuma nodokli, kas man jāmaksā,

    jo tas nozīmē, ka man ir darbs;

    par savandīto māju, kas man jāsakopj pēc viesībām,

    jo tas nozīmē, ka man ir draugi;

    par sūdzībām par mūsu valdību,

    jo tas nozīmē, ka mums ir vārda brīvība;

    par sievieti, kas baznīcā dzied nepareizā meldijā,

    jo tas nozīmē, ka es dzirdu;

    par mazgājamās un gludināmās veļas kaudzi,

    jo tas nozīmē, ka man ir drēbes;

    par nogurumu un sāpošiem muskuļiem vakarā,

    jo tas nozīmē, ka esmu varējis strādāt;

    par modinātājpulksteņa zvanu rīta agrumā,

    jo tas nozīmē, ka esmu dzīvs!

    Lai tā ir arī tava motivācija!
    (Avots: http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/dzivot.gudri/?doc=45807)

  • Ja neviens cits neatsaucas, tad man ir konts LHZB. Pēdējos gados to faktiski neizmantoju. Lai nerastos pārpratumi, varbūt tam kontam jāatver īpašs apakškonts, kurš domāts tieši ziedojumiem TF. Ja tas der, varu painteresēties, kā to noformēt.

  • Tas, uz ko norāda Indulis, ir kā grieķu traģēdija vai dažas Šekspīra lugas. Ja kāds uzņemtos uzrakstīt lugu par Jāni Kalniņu, tai būtu katarsisks efekts, kas sabiedrībai palīdzētu atteikties no vecās paradigmas un atvērties jaunai.
    Pašlaik sabiedrība arvien turās pie vecās, lai gan tai īsti netic.
    Atceros, arī perestroikas laikā bija tādas katarsi izraisošas lugas, kas palīdzēja novilkt svītru.

  • Domāt rosinoši:)!

  • Ceturtais spogulis: Mūsu dvēseles tumšās nakts atspulgi

    „Tas, kas jums pieder, jūs izglābs, ja jūs to atdosiet.” (Toma evaņģēlijs)

    1990. gadu sākumā tehniskā buma laikā Jānis Kalniņš (tas nav viņa īstais vārds) strādāja par inženieri Silikona ielejā, Kalifornijā. Viņam bija divas jaunas, skaistas meitas un tikpat skaista sieva. Viņi bija kopā jau gandrīz 15 gadus. Kad Jāni sastapu, uzņēmums bija nesen piešķīris viņam balvu par to, ka viņš piecus gadus bija nostrādājis par specializētas programmatūras vecāko avārijas montieri. Jāņa postenis bija padarījis viņu par vērtīgu uzņēmuma darbinieku, un nepieciešamība pēc viņa pieredzes krietni pārsniedza tipisko darba dienu no pulksten 8 līdz 5.
    Lai apmierinātu pieprasījumu pēc viņa prasmēm, Jānis sāka strādāt vēlu vakaros un nedēļas nogalēs un ar savu programmatūru devās uz tirdzniecības šoviem un izstādēm ārpus pilsētas. Jau sen viņš bija ievērojis, ka pavada vairāk laika ar kolēģiem nekā ar ģimeni. Es redzēju sāpes viņa acīs, kad viņš stāstīja, kā viņi atsvešinājušies. Kad Jānis vakaros atgriezās mājās, sieva un bērni jau gulēja, un viņš jau bija birojā no rīta, pirms viņi bija iesākuši dienu. Drīz viņš sāka justies kā svešinieks paša mājās. Viņš zināja vairāk par biroja kolēģu ģimenēm nekā par savējo.
    Tad Jāņa dzīvē nāca dramatisks pagrieziens. Sagadījās tā, ka viņš atnāca pie manis uz konsultāciju laikā, kad rakstīju grāmatu „Staigāšana pa pasaulēm: Līdzcietības zinātne”, kurā bija aprakstīts, kā mūsu dzīvēs tiek izspēlēti attiecību „spoguļi”. Vairāk nekā pirms 2200 gadiem Nāves jūras tīstokļu autori identificēja septiņus šablonus, ko mēs varam ieraudzīt savā mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Atklājoties Jāņa stāstam, bija skaidrs, ka viņš apraksta vienu no tām situācijām, kurā dzīve atspoguļo mūsu lielākās bailes; tā pazīstama ar nosaukumu „dvēseles tumšā nakts”.
    Starp Jāņa biroja inženieriem bija kāda lieliska jauna programmētāja aptuveni viņa vecumā. Viņam vienā komandā ar šo sievieti bija jāveic uzdevumi, kas reizēm ilga dienām un aizveda viņus uz dažādām pilsētām visā valstī. Jau sen viņam likās, ka pazīst šo sievieti labāk nekā savu sievu. Šajā stāsta vietā man radās aizdomas, ka es zinu, kā tas beigsies. Bet es nezināju to, kas notika tālāk un kāpēc Jānis bija tik satraukts.
    Jau pirms ilga laika viņš domāja, ka ir iemīlējies kolēģē, un nolēma atstāt savu sievu un meitas, lai uzsāktu jaunu dzīvi ar viņu. Tajā laikā šis lēmums šķita pilnīgi saprotams, jo viņiem bija tik daudz kā kopīga. Pēc dažām nedēļām jaunā partnere tika norīkota darbā uz projektu Losandželosā. Ar dažu pakalpojumu palīdzību Jānim izdevās panākt, ka arī viņš tiek pārcelts uz to pašu biroju.
    Nekavējoties viss sagāja šķērsām. Jānis atklāja, ka zaudējis vairāk nekā ieguvis. Draugi, kurus viņš un viņa sieva bija pazinuši gadiem ilgi, pēkšņi kļuva tāli un nesasniedzami. Kolēģi domāja, ka viņš ir kļuvis traks, jo atstāj amatu un projektus, kuru dēļ tik smagi strādājis. Pat vecāki dusmojās, ka viņš izjaucis ģimeni. Lai gan viņam sāpēja, Jānis domāja, ka tā vienkārši ir cena, kas jāmaksā par pārmaiņām. Viņš bija ceļā uz lielisku jaunu dzīvi. Ko vēl viņš varētu gaidīt?
    Šajā situācijā redzams spogulis, kas atspoguļoja līdzsvaru un dvēseles tumšo nakti. Kad šķita, ka viss apkārt sakārtojies, Jānis atklāja, ka patiesībā viss brūk kopā! Pēc dažām nedēļām viņa jaunā mīlestība paziņoja, ka viņu attiecības nav tas, ko viņa gaidījusi. Viņa tās pēkšņi pārtrauca un lūdza, lai Jānis brauc prom. Tik vienkārši – nu viņš bija viens, vientuļš un iztukšots. „Pēc visa, ko es viņas labā esmu darījis, kā viņa tā varēja?” Jānis vaidēja. Viņš bija pametis sievu, bērnus, draugus un darbu – īsāk sakot, bija atteicies no visa, ko bija mīlējis.
    Drīz viņam sāka neveikties darbā. Pēc vairākiem brīdinājumiem un nepavisam ne spīdoša darbības pārskata viņš uz laiku tika atlaists no darba. Jāņa stāstam atklājoties, bija skaidrs, kas patiesībā noticis: viņa dzīve no virsotnes, kur bija lielas cerības uz jaunām attiecībām, jaunu darbu un lielākiem ienākumiem, bija nonākusi pašā apakšā. Tovakar Jānis man uzdeva vienu vienīgu jautājumu: „Kas notika?” Kā tas, kas izskatījās tik labi, varēja izvērsties par kaut ko tik sliktu?

  • Mūsu dvēseles tumšā nakts: saprast cēloni

    Kad es satiku Jāni, viņš bija zaudējis visu, ko mīlējis. Kāpēc tas notika – tā ir šī stāsta atslēga. Tā vietā, lai atbrīvotos no lietām, ko mīlēja, tāpēc, ka viņš justos piepildīts un gribētu doties tālāk, viņš izdarīja izvēli vienīgi tad, kad uzskatīja, ka ir kas labāks, ko likt vietā. Citiem vārdiem sakot, viņš spēlēja drošu spēli. Baidīdamies, ka varētu neatrast ko labāku, viņš fiziski palika kopā ar savu laulību un ģimeni vēl ilgi pēc tam, kad emocionāli bija aizgājis. Ir smalka, tomēr nozīmīga atšķirība starp to, ka pametam savu darbu, draugus un romantiskās attiecības tāpēc, ka esam pilnīgi, un to ka paliekam ar tiem, jo baidāmies, ka neatradīsim neko labāku!
    Visu veidu attiecībās mums var būt tendence pieķerties status quo, līdz atrodam ko labāku. Šo pieķeršanos var izraisīt tas, ka mēs nezinām, ko darām, vai arī tā var pastāvēt tāpēc, ka baidāmies sašūpot laivu un sastapties ar neskaidrību, nezinot, kas būs tālāk. Lai gan tas noteikti var būt šablons, par kuru mēs nezinām, tas tomēr ir šablons. Vai tas būtu darbs, romantiskas attiecības vai mūsu dzīvesveids, mēs varam nonākt pastāvīgā šablonā, kurā neesam īsti laimīgi, tomēr nekad neesam to atklāti teikuši cilvēkiem, kas ir mūsu dzīvē. Un tā, lai gan pasaule domā, ka mūsu dzīve ir ikdienišķa, iespējams, ka iekšēji mēs ļoti alkstam pārmaiņu un jūtam frustrāciju, jo nezinām, kā izpaust šo vajadzību tiem, kas mums ir tuvi.
    Tas ir šablons, kas veido negatīvismu. Mūsu patiesās jūtas maskējas par spriedzi, naidīgumu vai raizēm vienkārši par attiecību trūkumu. Katru dienu mēs veicam tā pašas darbības darbā vai dalām savu dzīvi un mājas ar otru cilvēku, bet emocionāli esam tāli un atrodamies citā pasaulē. Vai tās būtu problēmas ar priekšnieku, mīļāko vai pat sevi pašu, mēs domājam, ielaižamies kompromisos un gaidām. Tad kādu dienu, vienkārši tā – klikš! – tas notiek. Šķietami ne no kurienes mūsu dzīvē pēkšņi parādās tieši tas, ko esam gaidījuši un pēc kā esam ilgojušies. Kad tā notiek, var gadīties, ka mēs tik alkaini tveramies pie tām, it kā nebūtu rītdienas.
    Kad Jānis pārcēlās uz jaunu pilsētu ar savām jaunajām attiecībām, viņš atstāja aiz muguras neatrisinātu tukšumu, kurā viņa pasaule sabruka. Nu pazaudējis visu, ko mīlējis, Jānis sēdēja man pretī, milzu asarām ritot pār vaigiem: „Kā lai dabūju atpakaļ savu darbu un ģimeni? Tikai pasakiet, ko man darīt!”
    … „Šis brīdis tavā dzīvē nav saistīts ar zaudētā atgūšanu, lai gan, iespējams, tieši tas notiek. Tas, ko tu sev esi izveidojis, sniedzas daudz dziļāk nekā tavs darbs un ģimene. Tu tikko sevī esi atmodinājis spēku, kas var kļūt par tavu iedarbīgāko sabiedroto. Kad šī pieredze būs garām, tev būs jauna pārliecība par sevi, un tā būs nesatricināma. Tev ir aizsācies tas, ko senie cilvēki pazina un dēvēja par dvēseles tumšo nakti.”
    … „Ko tu gribi teikt ar „dvēseles tumšo nakti”? Kā tas nāk, ka es nekad iepriekš neesmu par to dzirdējis?”
    „Dvēseles tumšā nakts ir laiks tavā dzīvē, kad tu nonāc situācijā, kurā realizējas tavas lielākās bailes. Galvenokārt šāds brīdis pienāk tad, kad tu vismazāk to gaidi, un parasti bez brīdinājuma. Lieta tāda, ka tu vari nonākt šajās pārmaiņās vienīgi tad, kad tava dzīve signalizē, ka esi tam gatavs! Tad, tieši tad, kad izskatās, ka dzīve ir nevainojama, tavs sasniegtais līdzsvars ir signāls, ka esi gatavs pārmaiņām. Kārdinājums radīt pārmaiņas būs kas tāds, pēc kā tu savā dzīvē ilgojies, kas tāds, kam vienkārši nespēj pretoties. Pretējā gadījumā tu nekad neveiksi lēcienu! ”
    „Tu domā tādu kārdinājumu kā jaunas attiecības?”
    „Tieši tādu kā jaunas attiecības. Attiecības ir sava veida katalizators, kas sola, ka mēs virzīsimies uz priekšu dzīvē. Pat ja mēs zinām, ka lieliski spējam pārdzīvot jebko, ko dzīve met mūsu ceļā, nav mūsu dabā pamosties no rīta un teikt: „Hmm… Domāju, ka šodien es pametīšu to, ko mīlu un kas man ir dārgs, lai ieietu savas dvēseles tumšajā naktī”. Mēs vienkārši tā nerīkojamies. Kā bieži gadās, šķiet, ka mūsu dvēseles tumšās nakts lielie pārbaudījumi nāk tad, kad mēs tos vismazāk gaidām.”
    Iespēja, ka mums dzīve atnes tieši to, kas mums vajadzīgs, precīzi tad, kad vajadzīgs, ir ļoti saprotama. Tieši tāpat, kā nespējam piepildīt krūzi ar ūdeni, ja kamēr neesam atgriezuši krānu, tas, ka mūsu emocionālo rīku kaste ir pilna, signalizē dzīves krānam, ka jānāk pārmaiņām. Nekas nevar notikt, kamēr neesam atbrīvojuši plūsmu. Šīs dinamikas otra puse: tad, kad atrodamies dvēseles tumšajā naktī, mēs varam būt pārliecināti, ka vienīgais veids, kā varam būt nonākuši šādā situācijā, ir tas, ka mēs paši esam nospieduši slēdzi. Apzināti vai neapzināti, mēs vienmēr esam gatavi visam, ko dzīve mums sniedz.

  • Mūsu lielākās bailes

    Dvēseles tumšās nakts uzdevums ir likt mums piedzīvot savas lielās bailes un atbrīvoties no tām. Interesanti attiecībā uz tumšo nakti ir tas, ka katra cilvēka bailes ir atšķirīgas, tāpēc tas, kas vienam šķiet biedējošs pārdzīvojums, citam var nelikties kaut kas sevišķs. Piemēram, Jānis atzina, ka viņa lielākās bailes bija palikt vienam. Es runāju ar kādu sievieti, kura sacīja, ka „būt vienai” ir viņas vislielākais prieks.
    Nav neparasti, ka cilvēks, kurš baidās būt viens, kļūst par tādu attiecību meistaru, kurās viņam jāpiedzīvo savas bailes. Jānis, piemēram, aprakstīja romantiskas attiecības, draudzības un darbus savā pagātnē, kas nekad nebūtu varējušas pastāvēt. Tomēr, kad tās bija beigušās, viņš domāja, ka attiecības „nav izdevušās”. Patiesībā tās bija tik veiksmīgas, ka ikviena no tām ļāva viņam redzēt, kā pāriet viņa lielākās bailes būt vienam. Tomēr viņš nekad agrāk savā dzīvē nebija izdziedinājis vai pat atpazinis savus šablonus, tāpēc nonāca tādās situācijās, kur bailes kļuva arvien atklātākas. Visbeidzot dzīve noveda viņu tādā punktā, kur viņa emocijas kļuva tik spilgtas, ka bija jātiek ar tām galā, citādi nebija iespējams turpināt.
    Lai gan savas dzīves laikā mēs varam iet cauri daudzām dvēseles tumšajām naktīm, pirmā parasti ir vissmagākā. Bieži tas ir arī visspēcīgākais pamudinājums uz pārmaiņām. Kad saprotam, kāpēc mums tik ļoti sāp, pārdzīvojums iegūst jaunu nozīmi. Kad iepazīstam tumšās nakts ceļa rādītājus, mēs varam teikt: „Aha, es pazīstu šo šablonu, jā, tā noteikti ir manas dvēseles tumšā nakts! Tātad kas man jāpilnveido?”.
    Es pazīstu cilvēkus, kuri pēc tam, kad izdziedina savas tumšās nakts pārdzīvojumus, kļūst tik spēcīgi, ka gandrīz izaicina visumu, lai tas sūtītu tiem nākamo! Viņi tā dara tikai tāpēc, ka zina: ja ir pārdzīvojuši pirmo, tad pārdzīvos visus. Vienīgi tad, kad mums atgadās šādi pārdzīvojumi bez izpratnes, kas tie ir un kāpēc tie mums atgadās, tad mēs gadiem ilgi vai pat visu mūžu varam palikt ieslodzīti šādā šablonā, kas var burtiski nozagt mums tieši to, kas mums ir visdārgākais… piemēram, pašu dzīvi.

  • Agnese,par jēgu. Kaut ko jau mēs sev nosakām, kaut ko mums nosaka citi. Ja šodien dzīvojam un par tautas “moku solu” kļuvusi nauda, tad pirms 20 gadiem barikāžu laikā valdīja citas vērtības. Tajā laikā mūsu dzīve bija lidojums, par naudu nedomājot. Pārvarot laiku un noliekot blakus tā un šā laika cilvēku, atšķirība būtu neiedomājama.
    Bet nekas nav mūžīgs. Mainās arī idejas, kuras aprakstot bieži vien palīgā tiek ņemta laika dimensija. Laikā tas izskatās tā -idejas aizmetņi, idejas attīstība, idejas uzplaukums, idejas noriets un bankrots. Taču cilvēku dzīves apstākļi gandrīz vienmēr pakārtojas idejas attīstības stadijai.
    Par Tevis piedāvāto “delfīna taktiku”. Vai tā nav mietpilsoņa taktika, kuras vājais punkts slēpjas jautājumā, bet kas pēc tam, kad dzirdēsi, būs darbs, draugi …? Vai cilvēkam ar to pietiek? Un tad es iedomājos par avota ūdeni. Tas spītīgi urbjas un tek cauri dažādiem zemes slāņiem, bet virszemē nonāk dzidrs un garšīgs. To pašu ūdeni ielejot visskaistākajā kristāla vāzē un tajā ieliekot visskaistākās rozes, pēc laika ūdens sāk smirdēt.
    Par jēgu un attieksmi pret dzīvi – tā katram sava. Es uzrakstīju par dažiem dzīves jēgas pavedieniem. Bet pavedienus kombinē un tin katrs savā dzīves kamolā.

  • Iepriekšējie komentāri, kuri tagad parādās kā paslēptie, bija fragmenti no Grega Breidena grāmatas “Dievišķā matrice”. (Greg Braden. Divine Matrix)
    ***
    Es vēlējos ilustrēt to, ka Jāņa Kalniņa problēmai NAV socioloģiska risinājuma. Ja risinājums vispār pastāv, tad tas ir pašā cilvēkā. Man ļoti žēl, ka šeit neviens, šķiet, to nevēlas saprast. Pasaule, kurā dzīvo Jānis, izmainīsies tad, kad viņš vainos nevis firmas, bankas, politiķus un valdību, bet kad atzīs tukšumu sevī. Tā tas darbojas. Tukšums sevī – tā ir 21.gadsimta silgtākā pazīme, un vieni cilvēki to mēģina aizpildīt ar naudu (tāpēc jau tās mūsdienās saražots tik daudz – tāpēc, ka ir pieprasījums!), citi to pašu tukšumu mēģina aizpildīt ar zināšanām, un tas ir tikpat veltīgi. Jo to tukšumu var aizpildīt tikai mīlestība. Bet tai ceļā stāv bailes, un cilvēkam ir kauns no savām bailēm. Viņš tās slēpj aiz dusmām, meklējot tām attaisnojumu, tādējādi uzbrūkot vai nu citiem, vai pats sev. Miers un izdziedināšanās nāk, kad atzīstam nelaimju īsto cēloni sevī. Mēs katrs varam kļūt par daļi;nu no šī Miera ceļa.
    ***
    “Martins Luters Kings nevarētu apturēt naidu ienīstot. Nelsons Mandela nebūtu varējis izdzīvot vairāk nekā divas desmitgades Dienvidāfrikas cietumā, ja būtu nicinājis tos, kas bija viņu ieslodzījuši. Nav iespējams apturēt karu, izraisot citus karus. Mēs esam redzējuši šī principa spilgtu izpausmi 20.gadsimtā. Galvenā doma: Visumā, kas atspoguļo mūsu uzskatus, ir skaidrs, ka dusmīgi cilvēki nespēj radīt mierpilnu pasauli.” (G.Breidens.Dievišķā matrice)
    “Mūsu piemēros par tiem, kas izmainījuši apspiešanas ciklus, paši būdami apspiesti, atklājas divi spilgti šabloni (angl. patterns):
    1. Izvēle palūkoties tālāk par naidu rodas tajā pašā sistēmā, kas to radījusi, to neuzspiež kāds ārējs avots.
    2. Cilvēki, kas izdara šādu izvēli, kļūst par dzīvu tiltu cilvēkiem, kurus tie visvairāk mīl. Viņi atrod savu patiesāko spēku, izdzīvodami savu patiesību sistēmā, kas tajā laikā neatbalsta viņu centienus.
    Hologrāfiskā apziņa nodrošina, ka izmaiņas, kas tiek veiktas jebkurā sistēmas vietā, kļūst par izmaiņām visā sistēmā. Pat ar sešiem miljardiem cilvēku, kas patlaban apdzīvo mūsu pasauli, mēs visi zināmā mērā gūstam labumu no izvēles par labu mieram un dziedināšanai, ko atbalsta tikai nedaudzi.” (Turpat)
    ***
    Cīņa pret tumsu rada vēl vairāk tumsas. Ja pasaulē, kurā tu dzīvo, ir par maz gaismas, radi to! Pasaulē, kurā tu dzīvo, nav neviena, kuru vainot par to, ka maz gaismas. Cīnīšanās rada tumsu, piedošana – gaismu.

  • 20 atslēgas uz apzinātu radīšanu
    1) Dievišķā matrice ir ietvars, kas ietver visumu, tilts starp visām lietām un spogulis, kas parāda mums, ko esam raddījuši.
    2) Itin viss mūsu pasaulē ir saaistīts ar it visu citu.
    3) Lai iedarbinātu paša visuma spēku, mums jāuzlūko sevi kā pasaules sastāvdaļu, nevis kā kaut ko atsevišķu no tās.
    4) Ja reiz kas ir ticis savienots, tas vienmēr paliek saistīts, neatkarīgi no tā, vai saglabājas fiziskais savienojums.
    5) Apziņas koncentrēšanas akts ir radīšanas akts. Apziņa rada!
    6) Mums piemīt viss nepieciešamais spēks, lai radītu visas izmaiņas, kādas vēlamies!
    7) Mūsu uzmanības centrs kļūst par mūsu pasaules realitāti.
    8) Nepietiek ar to vien, ka mēs pasakām, ka izvēlamies jaunu realitāti.
    9) Sajūtas ir valoda, kas “runā” ar Dievišķo Matrici. Jūtieties tā, it kā jūsu mērķis būtu sasniegts un lūgšanas jau piepildītas.
    10) Jebkuras sajūtas nederēs. Tām sajūtām, kas rada, jābūt brīvām no ego un vērtējuma.
    11) Mums savā dzīvē jākļūst par to, ko izvēlamies piedzīvot kā savu pasauli.
    12) Mūs neierobežo tie fizikas likumi, ko mēs pašlaik zinām.
    13) Hologrāfiskā attēlā ikviena attēla daļiņa atspoguļo visu attēlu.
    14) Apziņas universālā saistība hologrammā nozīmē, ka brīdī, kad radām vēlmes un lūgšanas, tās jau ir sasniegušas savu mērķi.
    15) Caur apziņas hologrammu nelielas izmaiņas mūsu dzīvē atspoguļojas it visur mūsu pasaulē.
    16) Minimālais cilvēku skaits, kas nepieciešams, lai veiktu apziņas maiņas “starta lēcienu”, ir kvadrātsakne no 1% cilvēces.
    17) Dievišķā Matrice kalpo kā spogulis mūsu pasaulē tām attiecībām, ko radām savā pārliecībā.
    18) Mūsu “negatīvo” pieredzējumu sakni var reducēt uz kādu no trim universālajām bailēm (vai to kombināciju): pamestību, zemu pašvērtējumu vai uzticības trūkumu.
    19) Mūsu īstā pārliecība atspoguļojas mūsu visintīmākajās attiecībās.
    20) Mums savā dzīvē jākļūst par to, ko izvēlamies piedzīvot savā pasaulē.
    ***
    Ar šo garo citātu no minētās grāmatas pēdējās nodaļas vēlējos pievērst lasītāju-domātāju uzmanību tam, ka ar deterministisko metodi nepietiek, lai sasniegtu reāli pilnīgu, adekvātu īstenības atspoguļojumu, bet ja tas nav adekvāts, tad arī adekvāta individuāla rīcība un adekvāta kopīga darbība nav iespējama.

  • Agnesei.
    Es saprotu, ka mans viedums nav populārs , bet …kopš laika , kad Gunti Ulmani netaktiskā veidā ievēlēja vēlreiz, ir sācies politiskā genocīda laiks. Lembergs pats publiski ir atzinies , ka viņš ir ,,piestrādājis ,, pie Ulmaņa vēlreizējas iebalsošanas prezidenta krēslā.
    To apstiprina ar Kostandas grāmata , kur Kostanda stāsta kā vispirms ar naudu, tad ar draudiem tiek panākta Ulmaņa vēlreizēja nobalsošana. Pēkšņi , rītā , kad jābalso par Liepu , vai par Ulmani, pēkšņi no Zīgerista publiski saeimā paziņojot, izstājas seši deputāti. Zīgeristam piedāvāja naudu. Zīgerists nepieņēma. Tad draudēja Kostandam. Viss beidzās , ka tagad ar Zīgeristu biedē bērnus. Tā atriebās komunisti , tiem , kuri nepiekrita valstiski impotenta cilvēka vēlreizējai ievēlēšanai.
    Tas tagad turpinās līdz mūsu dienām. Naudas maisi strādā nopietni lai nenotiktu reālas izmaiņas valstī.

  • Katra cilvēka iekšējai pasaulei ir 2 sastāvdaļas. Viena ir dzīves eksperimentu un atziņu daļa, kas, manuprāt, ir maza. Otra, noteicošā, ir cilvēka ticības daļa. Piemēram, ka nazis ass un maize ēdama, to noskaidrojam un pārliecināmies eksperimentālā ceļā, bet to, ka zeme apaļa, tam mēs pilnībā uzticamies un ticam. Pārbaudīt eksperimentāli pagrūti. Tāds ievads tāpēc, lai ieteiktu, ka Jāņa Kalniņa “tukšums” meklējams viņa pasaules ticības, nevis viņa pasaules eksperimentālajā daļā, ka viņa ticības pasaule ir tieši saistīta ar ārpasauli un nemitīgi no tās ietekmējas. Ka cilvēki ir dažādi, bet Jānis ir viens no tiem, kurš nav imūns pret pasaules tukšumu un to pārāk lielā devā uzņēmis sevī.
    Stāsta turpinājumā Jānim būtu jāpierakstās pie mūsdienu psihologa – teologa, kurš Jāņa “tukšumu” palēnām pildītu ar garīgu zāļu devām. Psihologi – teologi, kas Latvijā iepriekš pazīstami ar vārdu mācītājs, kalpo pastāvošā “tukšuma” vai bezidejas varas demokrātijai kā sabiedrības neeksistējošās kopējās idejas nākošās pakāpes sadalītāji. Vara sapratusi, ka ērtākais sabiedrības parvaldīšanas princips šodien skan “skaldi un valdi”, un gara ārstniecību uztic visiem, kas nodrošina sabiedrības skaldīšanas funkciju.
    Cilvēks nevar būt Dievs. No varoņteikām man sirdij tuvāka par Čapajevu. Krievu (s)pirts gars + nosvīdusi Aņka blakus, ko vēl vairāk mužikam?
    Fizikā un savstarpējās attiecībās nav ne vainas Ņūtona darbības un pretdarbības likumam. Bet vara savā tieksmē pēc vieglākas dzīves vienmēr ir aicinājusi tautai pagriezt otru vaigu, kad sit pa vienu. Es gan domāju, ka pārvaldot un vadot mazohistu pūli, arī iespējami sarežģījumi, neraksturīgi, bet ne mazāk bīstami varai.

  • Paldies!
    ***
    “Visa matērija rodas un pastāv vienīgi spēka ietekmē. .. Jāpieņem, ka šī spēka pamatā ir saprātīgs un inteliģents Prāts. Šis Prāts ir visas matērijas matrice. (MakssPlanks, 1944)

    Ar šiem vārdiem kvantu teorijas pamatlicējs Makss Planks aprakstīja universālo enerģijas lauku, kas savieno visu esošo : Dievišķo Matrici.

    Dievišķā matrice ir mūsu pasaule.
    Tas ira rī viss, kas ir mūsu pasaulē.
    Tā ir mēs un viss, ko mīlam, ienīstam, radām un piedzīvojam. Dzīvodami dievišķajā matricē, mēs esam mākslinieki, kas izpauž savas visapslēptākās kaislības, bailes, sapņus un vēlmes caur noslēpumainā kvantu audekla būtību. Bet mēs esam audekls un arī attēli uz tā. Mēs esam krāsas un arī otas.

    Dievišķajā matricē mēs esam ietvars, kurā pastāv visas lietas, tilts starp mūsu iekšējās un ārējās pasaules radīto, un spogulis, kas parāda mums to, ko esam radījuši.” (No ievaddaļas jau pieminētajā grāmatā)
    ***
    Ja pasaulē valda egoisma eskalācija, tad to nevar uzvarēt ar vēl lielāku egoismu (vēl vairāk naudas, vēl vairāk zināšanu). Vajadzīga līdzsvarojoša griba. Mīlestības paradigma. Daudzu, daudzu nemīlestību sūros, rūgtos augļus, nevar izlabot, pielietojot jaunas un jaunas nemīlestības. Tas nav jautājums par nezālēm, kuras jāravē (sabiedrībā, atsevišķā cilvēkā), bet par koka saknes pārvēršanu – tai jāsāk baroties no cita avota, no skaidra ūdens, tad arī augļi būs saldi.

  • Labdien, mani mīļie draugi!

    Esmu nesen atgriezusies no ārzemēm un ar prieku lasu jaunos Tautas Foruma rakstus. Man ļoti, ļoti patīk Jāņa raksts, jo pēc padzīvošanas Vecās Eiropas valstī, ir patīkami lasīt par Jāni Kalniņu. It sevišķi tāpēc, ka viņš ir JĀNIS KALNIŅŠ, nevis Deivids Bergs vai Ferdinanda Sosna. Vai globalizācija ir problēma vai atrisinājums? Vai bez Eiropas Savienības mēs būtu saglabājuši savu identitāti un ar laiku atgrieztos pie naturālās saimniecības un vienkāršākas dzīves? Pat nezinu, bet!!!! :) Ar prieku saku, ka arī citur Eiropā tautas ir globalizējušās un tagad jau moderni būtu “esmu eiropietis” nevis “esmu latvietis” :)Tā lūk! Patiess prieks par rakstu! Lasīju ar īstu baudu! :)
    Ar cieņu, Tālavas Anniņa

  • Sveicu, Anniņa, ar atgriešanos! :)
    Šķiet, globalizācija ir kā masalas vai cūciņa, kuras gandrīz katram jāpārslimo. Daži arī mirst, bet masalas taču nav pasaules gals. Zāles ir rūgtas, bet ir arī cerība. Pat Jānis Kalniņš sācis domāt.

  • Paldies, Jāni! :) Zāles ir rūgtas, bet ir arī cerība- tieši tā! :) Ar prieku lasu Tavus rakstus! :)Vai Tu rakstu kaut nedaudz personalizē ar sevi? Skatos uz Tavu niku- Janis_K, arī mūsu Pasaules pilsonis- Jānis Kalniņš varētu parakstīties tāpat :)
    Tālavas Anniņa

  • Nē, man nav nekā no tā, kas ir Jānim Kalniņam – ne formālas izglītības, ne karjeras, ne kredītu, ne pat kārtīga mājokļa. Lai gan tas, kas man tomēr ir, ir brīvs no parādiem. :)
    Taču man ir bijusi saskarsme ar tām aprindām, kurās apgrozās Jānis Kalniņš. Man tika piedāvāta arī karjera un viss, kas ar to saistīts. Bet es to visu palaidu garām – atteicos. :)

  • Janis_K. 10.11.2010., 15:26
    (.)Pat Jānis Kalniņš sācis domāt.
    ========================================================
    - ka karjera un nauda nav galvenais ? O, tad jau būs savu īsto ‘made in Latvia’(ČikāgasPiecīši) saticis ?
    Kā A.Šlesers, kam veicās visās ‘frontēs’ – gan karjeras, gan politikas, gan mīlas (secināju pēc preses konferences ar ‘prieka’ asarām)
    Spriežot pēc pētījumiem, tad lielākā daļa latviešu arī vēlas līdzināties tādiem veiksminiekiem, tā kā globalizācijas procesa ‘regulētājiem’ nav pamata bēdāties. Process turpinās….

  • Paldies Jānim Kučinskim un komentētājiem, it īpaši Agnesei, par dalīšanos savā realitātes redzējumā!

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.