I.Liniņa: ‘Veselīga pārtika – vesela cilvēka ikdiena’

Kādu pārtiku pieņemts uzskatīt par veselīgu? Atbildi uz šo jautājumu nemaz tik viegli nevar atrast. Katrs pārtikas ražotājs, pat tāds, kas tikai pārfasē no ārzemēm ievestu produkciju, apgalvos, ka viņa Latvijas tirgū izplatītais produkts ir veselībai drošs. Ar ko tad īsti atšķiras veselībai drošs vai veselībai nekaitīgs produkts no veselīgas pārtikas? Pārtikas drošību uzrauga PVD, kas cītīgi raugās, lai visa Latvijā ievestā un arī saražotā pārtika atbilstu EK un LR normatīvajiem aktiem, kontrolējot pārtikas apritē iesaistītos uzņēmumus, vai viņi ražo šo drošo pārtiku. Tādā veidā jau likumdevējs ir noteicis pārtikas drošuma vai nekaitīguma standartus, definējis, kādi pārtikas produkti tautai būtu jālieto.

Tagad paskatīsimies uz rezultātiem, kādus esam ieguvuši, lietojot drošu pārtiku. Latvijas veselības ekonomikas centra veiktajos pētījumos un veselības monitoringa ziņojumos par Latvijas pieaugušo iedzīvotāju veselības stāvokli un perspektīvām teikts, ka Latvijas iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums ir par 8 gadiem mazāks kā vidēji Eiropas Savienībā, ka katru gadu Latvijas iedzīvotāju invaliditātes procents pieaug par vidēji 10% gadā, ka 75% no Latvijas iedzīvotājiem ir uzskatāmi par nabadzīgiem un nevar iegādāties nekādu kvalitatīvu pārtiku, kur nu vēl segt medicīnas izdevumus. Ka galvenie invaliditātes cēloņi ir vēzis, sirds un asinsvadu slimības, diabēts (skat. arī stratēģijas 5.mērķa sasniegšanas ziņojumu ‘Pieaugušo veselība, veselīgas un aktīvas vecumdienas’).

Pirms 10 gadiem invalīdu bija par aptuveni 50% mazāk kā šodien. No kurienes radušies tik katastrofāli rezultāti? Atliek secināt, ka no mūsu drošās pārtikas. Nodarbinātība un slēptais bezdarbs mums sastāda aptuveni 30% no darbaspējīgiem iedzīvotājiem, tā kā pārstrādājušies mēs nevarētu būt.

Noslēguma ziņojumā, ko veicis Latvijas nacionālais pārtikas centrs (PVD pārtikas centrs) ir norādīti skaidri secinājumi, ka pieaugušo ikdienas patēriņā iekļautajos pārtikas produktos ir nepietiekamā daudzumā nepiesātinātās taukskābes, mikro un makro elementi. Pētījumā minēts, ka bērnu vecumā no 7-11 gadiem toksisko vielu un sāls uzņemšanas līmenis pārsniedz normu. Piekopjot šāda uztura lietošanu, medicīnas industrijai ir visas iespējas pelnīt uz neapdomātas valsts veselības politikas rēķina.

Bīstamas un es pat teiktu noziedzīgas tendences ir vērojamas jau sen, taču mūsu apātija pret šādu stāvokli ir apbrīnojama. Tādā dinamikā virzoties, nākamajos gados Latvijā lielākā iedzīvotāju daļa var kļūt par šīs nekaitīgās drošās pārtikas ķīlniekiem – invalīdiem.

Vai ir kāda alternatīva un kur ir pozitīvs risinājums?

Ar prieku varu paziņot, ka tāds ir! Tā ir veselīgas – tas ir nepiesārņotas pārtikas lietošana uzturā un veselīgs dzīvesveids. Man būtu tagad jāslavē tā nozare, kurā darbojos, tā dara lielākā daļa pārtikas ražotāju, kuri lobē savas intereses par katru cenu. Bet man ir vēl saglabājušies principi un saprašana, ka jāražo ir tāda pārtika, kas ir veselīga. Nelietot uzturā vielas, kas nav ēdamas, – tas ir pareizi.

Es pati lietoju dabīgus produktus, audzēju dārzeņus „Bioloģiskajā lauksaimniecības” sistēmā ražoju tīrus piena un gaļas produktus. Tomēr ceļš šiem produktiem pie patērētāja ir sarežģījumu un grūtību pilns. Lai kā gribētos kāpināt ražošanu un pārdot vairāk, vērienīgs bizness nesanāk, ja ievērojam šos nedaudzos audzēšanas un pārstrādes principus, un tie ir:

1. Augi ir jāaudzē, pielietojot dabīgus līdzekļus mēslošanā un augu aizsardzībā. Nekādas ķīmijas. Nekādu ĢMO.
2. Dzīvnieki ir jāēdina ar dabīgas izcelsmes lopbarību.
3. Pārstrādes procesā un pārtikas produktos, to piedevās nelietojam konservantus, krāsvielas, smaržvielas, garšas un konsistences uzlabotājus.

Savu bioloģiskās piena pārstrādes projektu sāku 2002. gadā, izveidojot nelielu piena pārstrādes ražotni Madlienas pagastā tagadējā Ogres novadā, „Vienībās”. Man ir jāsaka liels paldies tiem bioloģiskās produkcijas ražotājiem un patērētājiem, kuri ar mums ir sadarbojušies, bet ar nožēlu jāatzīst, ka turpmāka mūsu uzņēmuma pastāvēšana ir nopietnu lēmumu priekšā. Klaja mūsu uzņēmuma iznīcināšanas stratēģija nes savus augļus. Esmu kā dadzis acī gan PVD gan pārstrādes uzņēmumiem, jo man ir savi principi un es no tiem neatkāpjos. Uz kompromisiem neesmu gatava. Jo, pieliekot tikai nedaudz citronskābīti, pieliekot tikai nedaudz ĢMO, šo vai to, mēs pieliekam savu roku mūsu uzticamo pircēju maldināšanā un atļaušos teikt – indēšanā. Tie ir skarbi vārdi, bet, ja kāds nopietni uztvers šo informāciju un izlasīs šos pētījumus, kā arī paanalizēs situāciju, vienkārši pakustinot smadzenes, jūs visu sapratīsiet, ka tagad ekonomiski izdzīvo tikai tie, kas iziet uz kompromisiem. Es nebiju pārsteigta, ka mūsu sabiedriskā organizācija, kura apvieno bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražotājus un nedaudzos pārstrādātājus arī ir gatava iziet uz kompromisiem, to var secināt izlasot šo rakstu (pieejams tikai Nozare.lv abonentiem).

Rakstā nav ne pušplēsta vārda par bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražotāju sāpi Nr. 1 – mazumtirdzniecības tīklos mūsu bioloģiskās produkcijas ražojumus, kuri saražoti mājas apstākļos, nemaz nevar tirgot, bet pilnvērtīgu bioloģisku produktu rūpnieciski nemaz nav iespējams saražot. Taču asociācija izmisīgi cenšas piedabūt kādu no lielražotājiem pārstrādāt bioloģisko produktu un pataisīt to drošu. Tā vietā, lai strādātu pie bioloģisko produktu kvalitātes uzlabošanas un ražotāju kooperācijas veicināšanas, sekmētu tiešās tirdzniecības nišas legalizāciju, mēs raujamies pilnīgi pretējā virzienā.

Milzīgus zaudējumus jau ir nesuši izcili bioloģiskās produkcijas ražotāji un pārstrādātāji tādi kā „Zelta kliņģeris” un „Zaubes kooperatīvs”, „Izriedes sierotava”, kuri tika sašķaidīti ar mūsu tirgus ekonomikas veseri. Par šiem uzņēmumiem atceras un labus vārdus saka patērētāji, bet ne BLOA (Bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju asociācija) un Zemkopības ministrija. Tur nav bijušas dzirdīgas ausis, lai atrastu iespējas šo uzņēmumu tālākās darbības nodrošināšanai un stabilizācijai. Drošas pārtikas lobijs ir bijis skaļāks. Pašā BLOA nemitīgi tiek uzturētas visādas intrigas un aizdomas par tiem, kuri visvairāk strādājuši un nesuši vislielākos ieguldījumus nozares attīstībā, kuriem vēl nedaudzus gadus atpakaļ sniedza goda rakstus un pateicības. Uzņēmēji, kas ražojuši un centušies ražot izcilas kvalitātes produktus, ir veiksmīgi novākti. Praktiski es esmu palikusi viena. Bija jāveido un vēl nav par vēlu veidot nopietnu valsts atbalsta sistēmu šai nozarei. Daudzi bioloģiskās produkcijas ražotāji un pārstrādātāji nemaz necenšas savas problēmas risināt ar BLOA starpniecību, jo vienkārši ir noguruši no nebeidzamās cīņas un intrigām.

Lai cik drūmās krasās viss nebūtu, es ticu, ka dabīgu un izcilu pārtikas produktu ražotāji atdzims, un patērētāji meklēs tieši tādus, kuri nav kompromisu varā. Latviešu tauta ir neiznīcināma. Es zinu, ka daudzi jau tagad paši kādā zemes pleķītī sev izaudzē pamata pārtiku un nopērk tikai pašu nepieciešamāko. Tā ir vēl viena izeja no uzspiestās drošu produktu lietošanas realitātes. Mīļie Latvieši, ja mēs nekopsim savu zemi, to aizcūkos svešu zemju ātras peļņas tīkotāji tādā veidā, kā tas notiek jau Lažas pagastā un citās Latvijas vietās, kur kā sēnes pēc lietus aug cūkkopības industriālās megafermas.

Vācijas reģionālās attīstības nostādne ir katrā ciematā uzturēt savus mazos pārtikas pārstrādes uzņēmumus un nelielas efektīgas zemnieku saimniecības, bet mēs joprojām cīnāmies ar lielummāniju. Zemniekus, kuri ražo vietējam tirgum un kuriem ir savi argumenti un principi, ir jāatbalsta un jāciena. Ja tauta to nedarīs, var pienākt diena, ka mums maizes un piena vietā pasniegs EK direktīvu sējumus un attīstības stratēģijas.

Ir jāinvestē nevis cūku industriālajās fermās, bet vietējo uzņēmēju uzņēmumos, kuri pirmām kārtām ražo vietējam tirgum izcilas kvalitātes pārtiku, jo vissvarīgākais taču mums ir mūsu pašu Latvijas iedzīvotājs un viņa veselība.

Mums viss notiek otrādi – investīcijas dabū tie, kas izved jēlprodukciju, un lielākie lauksaimniecības atbalsta maksājumu saņēmēji ir ārzemnieki.

Es lūdzu atsaukties cilvēkus, kuriem viss manis aprakstītais nav vienaldzīgs un kuri grib un var dot savu ieguldījumu Latvijas iedzīvotāju indēšanas apturēšanā, Latvijas tautsaimniecības attīstībā un lauksaimniecības politikas mainīšanā, kā arī tautsaimniecības uzplaukuma veicināšanā.

Iveta Liniņa, ive[AT]apollo.lv